.

Mirhavas līķis tika atrasts trīs jūdzes no Nolādētā Dievu Kalna. Jaunais volhvs bija pārgriezts gandrīz uz pusēm - vai nu ar asu zobena asmeni, vai ar Dieva burvju nagu, un viņam nepalīdzēja nedz viņa rīcībā esošās aizsardzības metodes, nedz maģisko spēku zināšanas, nedz veiklība un bezbailība.

Bet visvairāk Vladeju pārsteidza divas lietas: šausmas Mirhavas acīs un fakts, ka pat žurksuņi nepieskārās drauga ķermenim, kaut arī tas divas dienas nogulēja uz kailā paugura netālu no robežas. Kas stipro jauno volhvu varēja nobiedēt tik lielā mērā, ka viņa acīs uz visiem laikiem sastinga šausmas, Vladejs nevarēja iedomāties. Viņš tikai zināja, ka Mirhava savu nāvi atrada netālu no Nolādētā Dievu Kalna, kur devās bez vadoņa atļaujas un Rossinu kopienas Sapulces piekrišanas.(Volhvs - tas pats, kas senlatviešu reliģijā zintnieks-krīvs -tulk)

Saskaņā ar leģendu, Dievu Kalns Rossinijas zemē parādījās pirms desmit tūkstošiem gadu, izraisot katastrofu, kas iznīcināja gandrīz visu cilvēku dzimumu. Pilsētas tika iznīcinātas, visas tehniskās struktūras kļuva par Ļaunās Varas avotiem, kas noveda cilvēkus ārprātā, lēnām, bet pārliecinoši viņus nogalinot. Cilšu paliekas iegāja mežos, civilizācija sabruka un izmira.

 Vladejs zināja, ka izdzīvoja tikai retas cilvēku dzimuma saliņas: Rossa (Rossinija un Indikonija) - Zemes centrālajā kontinentā, Kandiana - augšējā kontinentā, Perentina - apakšējā. Salās bija savairojušies mutanti, gan dzīvnieki, gan cilvēkveidīgi, un bija dzirdami briesmīgi nostāsti par šiem monstriem.

Tomēr viņi izskatījās baismīgi tikai jauniešu acīs. Mutācijas bija sadzinušas arī kontinentālajā florā un faunā dziļas saknes. Pat blakus Rossinu ciltij dzīvoja medvjanu bars, kas saprāta ziņā neatpalika no cilvēkiem, bet agrāk taču viņi bija bijuši tikai brūnie lāči, Rossinijas mežu saimnieki.

Dievu Kalns bija kļuvis par posta vietu. Daudzi bezbailīgi izlūki, jauni un nobrieduši, nepieredzējuši un pieredzējuši, atrada savu galu pie robežas, kas atdalīja Kalnu no mežiem. Dažiem izdevās sasniegt tā sienas, bet neviens neatgriezās dzīvs. Pareizāk sakot, atgriezās tikai viens - Rods, pirms pusgadsimta, taču viņš bija tik savainots un satriekts, ka knapi izdzīvoja. Daudzus gadus vēlāk, būdams pirmais volhvs, viņš sāka vadīt Rossinu cilts Sapulci. Vladejs, viens no visspēcīgākajiem jaunajiem volhviem, bija viņa māceklis un pretendents uz vietu Sapulcē.

Pastāvējis pie Mirhavas ķermeņa, kuru klusi apraudāja trīs sievietes - puiša māte, māsa un līgava - cilts ļaudis drūmi klusēja un bērni spiedās barā, Vladejs pacēla galvu un sastapa skolotāja skatienu, kurš klusi parādījās pie Mirhavas nama vārtiem. Skatiens bija smags un drūms, un Vladejs pat nobijās - vai Rods būtu uzzinājis par viņa plānu? Bet vecais volhvs novērsās un pazuda tikpat klusi, kā bija parādījies. Neskatoties uz acīmredzamo trauslumu un fiziskā spēka trūkumu, vecais vīrs zināja un spēja paveikt daudz ko tādu, ko nespēja visi rossini kopā. Zintēšana bija spēks, un cilvēki pie tā pierada, jo īpaši tāpēc, ka ciltī dzima arvien vairāk bērnu ar tieksmi uz "kluso pavēli", kā pieaugušie rossini dēvēja zintēšanu.

 Savā nelielajā, bet tīrajā un mājīgajā istabā vecāku mājā Vladejs apsēdās uz koka dumušņika - krēsla īpaši svarīgām pārdomām, pārklāta ar spīdlapsas ādu, un sāka domāt. Tas, ka Mirhava devās uz Dievu Kalnu viens pats, viņu neaizvainoja. Mirhava reti dalījās savos plānos ar draugiem. Un arī tajā apstāklī, ka viņš nomira, nebija nekā pārsteidzoša. Dievu Kalnu sargāja spēki, kurus cilvēki nespēja uzveikt pat ar zinšu vai maģijas palīdzību, kā mēdza teikt cilts vadonis - kņazs Dažds. Šajā notikumā satrauca tikai viens apstāklis: jaunais burvis bija nogalināts trīs verstu attālumā no Kalna, tas ir, aiz Robežlīnijas! Un Robeža kopš neatminamiem laikiem atdalīja Ļauno Spēku darbības zonu pie Kalna no brīvajām vietām ap Rossinijas mežiem, laukiem un purviem. Un tagad kāds pārkāpa robežu no otras puses, šķērsoja to un nogalināja cilvēku. Kas tas bija, dievs vai velns, dzīvs briesmonis vai mehānisks monstrs, kādus izlūki tika redzējuši, varēja tikai nojaust. Bet Vladejs bija stingri pārliecināts par vienu lietu: Mirhavas nāve bija skaidri saistīta ar nesenajām Debesu Dusmām. Pirms trim dienām debesis pēkšņi uzliesmoja ar vēl nebijušu gaismu, zilganzaļa liesma rungas formā nokrita uz Dievu Kalna un pārsita to uz pusēm līdz zemei, pārvēršoties par  milzīgu sniega baltas krāsas vāli. Vāle tā arī palika iesprūdusi Kalnā, sašķeļot to divās daļās. Daudz tika runāts par Debesu Dusmu cēloņiem, taču neviens nezināja patiesību, pat gudrais Rods.

- Interesanti gan, kurš no Dieviem nolēma iznīcināt Kalnu un kāpēc? - Vladejs paskaļi nomurmināja.

- Un arī man interesanti, mans dēls, - aiz muguras nošvīkstēja klusa vecīga balss.

Vladejs strauji pagriezās, sastapdams skolotāja dzidro, caurspīdīgi zilo acu zobgalīgo skatienu. Viņš uzlēca, palocījās un norāja sevi, ka aizdomājies tik lielā mērā un nedzirdēja viesa ierašanos.

- Nenosodi sevi, puisīt, - Rods turpināja, apstājies istabas vidū. - Mani ir grūti sadzirdēt, it īpaši, ja es to nevēlos. Arī tu proti staigāt klusi, un drīz apgūsi arī māku iet caur sienām.  Vai drīkstu apsēsties?

- Piedod, skolotāj! - Vladejs nosarka, piestūma ērtu viesu krēslu, pats palika stāvot, ar cieņu piespiedis pirkstus pie krūtīm.

- Apsēdies, parunāsimies. - Rods pamāja uz dumušņiku, novietoja spieķi starp kājām, abām rokām atspiedies uz to. - Ko tu zini par Dievu kalnu?

Vladeja skatiens pašaudījās, bet viņš pārvarēja sevi un ieskatījās skolotāja acīs, jau sen pieradis pie neticamās Sapulces Vadītāja tālredzības.

- Kalns iznīcināja cilvēku dzimumu... gandrīz iznīcināja. Bet to nav radījuši Dievi.

- Lūk kā? Tas ir interesanti. - Rods nomērīja jaunekļa figūru no galvas līdz pēdām, atzīmējot platos plecus, stājas brīvību un lepno galvas stāvokli; ģērbies audekla kreklā un ādas biksēs ar mīkstajām ičigām, Vladejs izskatījās līdzīgs mirušajam Mirhavam, bet bija stiprāks un dziļāku prātu. -  Kurš tad pēc tavām domām, izveidoja Kalnu?

- Tādi paši cilvēki, kā mēs, tikai no citiem... no citiem laikiem.

- Kā tu to zini? - vecais vīrs bija skaidri pārsteigts.

Vladejs nolaida galvu.

- Pagājušajā mēnesī pie mums viesojās klaidonis vārdā... šķiet, vārdā Brovejs. Tu, skolotāj, tad pavadīji svētceļniekus uz Svēto Maskavu. Viņš stāstīja pārsteidzošas lietas... par dzelzs jātniekiem, par milzīgiem bruņurupučiem, dzelzs zirnekļiem ar sešām kājām... un arī par to, ka it kā pastāvot Laiku Koks, kura sīkais Zariņš esot mūsu pasaule. Bet Dievu Kalns neesot nokritis no debesīm, kā domājām mēs, tas esot izkritis no viena no Koka Zariem...

- Hmm-jā! - domīgi novilka Sapulces Vadonis.

- Protams, tas viss ir izdomājumi, - Vladejs steidzās turpināt, - par Koku un pārējo, bet es pats tur redzēju... - viņš aprāvās.

Vecā vīra skatiens kļuva smags.

- Redzēji? Tu gāji uz turieni?

Vladejs nolaida galvu.

- Divas reizes... Pirmo reizi pirms diviem cikliem, otro reizi, pirms trim mēnešiem. - Jaunais volhvs pacēla cieto, stingro zodu. - Skolotāj, es redzēju tur cilvēkus... un Robežas vairs nav. Iepriekš Kalnam nebija iespējams tuvoties tuvāk par trīs verstīm, bet pēc tam, kad uz tā nokrita Kunga Vāle, var pienākt pie pašiem mūriem. Protams, es tur vairs neiešu, - nedroši piebilda Vladejs.

Rods pašūpoja galvu, vairāk reaģējot uz savām domām, nevis uz skolnieka teikto. Cilts aizliegums tuvoties Kalnam turpināja darboties, taču Sapulces Vadonim pēdējā laikā bija uzkrājies tik daudz neatrisinātu jautājumu, ka tā bija kļuvusi nepieciešamība, un priekšā stāvošais jaunietis, kuram nesen bija pienākusi deviņpadsmitā vasara, varēja ar to tikt galā labāk nekā jebkurš cits. Lielisks karotājs un labs volhvs, spējīgs redzēt dabas garus un izsaukt tās labos spēkus.

Vladejs, paskatījies uz domīgo skolotāju, atnesa viņam medus uzlējumu, bet Rods atteicās, iemalkojis tikai malku auksta avota ūdens. Kavējoties uz sliekšņa, viņš teica:

- Šodien, pusnaktī, atnāksi uz kņaza māju, bet viens pats.

Vladejs pietvīka, sapratis mājienu. Rods runāja par Jasenu, kura nesen bija sākusi sekot jaunajam volhvam uz papēžiem. Viņai bija tikai septiņpadsmitais pavasaris, taču meitenīte ātri pārvērtās par burvīgu meiteni, drosmīgu, spēcīgu, iedomīgu un brīvību mīlošu. Ņemot vērā to, ka viņa bija volhva un pareģes Kosvilas meita, bija vērts rēķināties ar viņas neatlaidību. Rods zināja, ka vienīgā autoritāte viņai bija tikai Vladejs.

- Saģērbies kā medībām, - piebilda vecais volhvs un klusi pazuda aiz sliekšņa.

Dažas sekundes vēlāk durvis ielaida istabā gara auguma meiteni ar bizi līdz viduklim, tērpušos sarafānā, sabuļādas tunikā un mīkstos zābaciņos. Kādu laiku jaunieši skatījās viens uz otru, tad Jasena apņēmīgi pagājās uz priekšu.

- Kur tevi aicināja tas vecais ķēms?

Vladejs gribēja atbildēt patiesību, kā vienmēr, taču atcerējās skatienu no pinkaino pelēko uzacu apakšas un pagrieza sarunu uz citu pusi.

Viņi stāvēja kalna nogāzē zem gadsimtiem vecām priedēm un lūkojās pāri upei uz drūmo Dievu Kalnu, kuram bija augsta apaļa torņa forma, divas verstis augsta un piecas verstis plata. Tagad tornis bija pāršķelts no augšas līdz lejai ar baltu vāli, kuru klāja kaut kādi raksti, kas atgādināja noslēpumainus burtus, bet torņa sienas bija tik spēcīgas, ka Kunga Vāles trieciens tās neiznīcināja, tikai šur tur sabojāja izveidojot platas spraugas sānos. Tumši pelēkās Kalna sienas ar pelēku un baltu plankumu rakstu, ar nišu rindām un aklajiem logiem, caurumiem un plaisām, kas mirdzēja ar sarmu un, kā vienmēr, laiku pa laikam izpludināja bālganu tvaiku un dūmu straumes.

- Ej mājās, -  sacīja Vladejs, neapgriežoties.

- Neiešu, - Jasena atcirta izaicinoši, ģērbusies tāpat kā viņš, medību jakā, ādas biksēs un zābakos. - Ar loku es varu šaut ne sliktāk par tevi, bet briesmas es saskatu labāk.

- Nopērt tevi vajadzētu kā nākas, - nomurmināja masīvais, drūmais Petrjans, labākais rossinu mednieks, kurš, pēc Roda un kņaza lūguma, piekrita piedalīties izlūkgājienā. - Lai zinātu, kā strīdēties ar vīriešiem.

Vladejs šķībi paskatījās uz meiteni, satika viņas izsmējīgo, spītīgi izaicinošo skatienu un pasmīnēja. Viņš zināja, ka atrunāt Jasenu neizdosies. Bet viņu pārsteidza Rods, kad viņš šķiroties klusi ieteica neuzstāt, lai Jasena neiet ar viņiem. Skolotājs droši vien domāja, ka meitene nebūs apgrūtinājums.

Vladejs neviļus pieskārās zobena rokturim, kas karājās speciālā pārvalkā aiz muguras. Zobenu viņam iedeva Rods un, to pasniedzot, bija ārkārtīgi svinīgs.

- Tas ir gar-zobens, - viņš teica, atritinādams vilkodila ādu, kurā bija ietīts ierocis. - Maģisks zobens ne no mūsu Pasaules. Mans vecvecvectēvs to ieguva Kalnā. Cirtiena laikā tas var pagarināties līdz desmit asīm un spēj pārcirst akmeni un tēraudu.

Vladejs godbijīgi pieņēma zobenu, kura asmens šķita nevis kalta metāla sloksne, bet gan dūmu un ūdens strūkla, sajuta tajā kustību un dzīvību, nodrebēja, bet ātri tika galā ar savām izjūtām. Kopš bērnības viņš bija ticējis gar-zobenu leģendām, taču šādu zobenu turēja rokās pirmo reizi. Viegli paņēma to aiz roktura, ar asmeni iezīmēja pusloku, pāršķeļot krusteniski - un gaiss no šīs kustības nošņācās un nosvilpa...

Vladejs atkal pieskārās zobenam, pamāja Jasenai, lai viņa turas aiz muguras, un devās uz priekšu. Petrjans, milzīgs, plats, muskuļiem mezglots kā ozolkoka stumbrs, vienmēr valkāja nevis kurtkas, bet jakas bez piedurknēm, nosodoši skatījās uz jauno vīrieti, bet neko vairāk neteica. Jaunais volhvs bija iecelts par nodaļas vadītāju, un runāt viņam pretī neklājās.

-  Nevienu neredzu, - sacīja Vladejs, kuram bija īpaši laba redze. No trīs verstu attāluma viņš varēja skaidri saskatīt mušu uz Kalna sienas. Bet viņš neredzēja nekādas kustības, izņemot tvaika vai dūmu strūklas.

- Es arī ne, - teica meitene. - Ejam?

- Nesteidzies. Aiz upes ir Robeža. Vispirms pārbaudīsim, vai tā ir saglabājusies savā vietā. Es šeit vēl neesmu staigājis. Petrjan, šķērsosim upi; ja kaut ko jūti, paziņo.

Viņi nogāja lejā pie upes, modri lūkojoties apkārt un skatoties debesīs baltajās mākoņu svītrās, ar diviem tikko redzamiem pavadoņu diskiem - Sudrabu un Zeltu.  Aiz pakalniem riņķoja vārnu bars, taču tas nebija bīstami, bet no Perunciem gan vajadzēja uzmanīties. Šie dīvainie putni, kuru spārnu platums bija līdz divdesmit asīm, meta asas un cietas, cietākas par tēraudu, spalvas, kas caurdūra koku stumbrus, nemaz nerunājot par cilvēku ķermeņiem. Daudzi cilts mednieki tika nogalināti, pirms volhvi atrada veidu, kā cīnīties ar perunciem, lai gan šim nolūkam rossiniem bija jānomaina ne viena vien nometne, par jaunu jāuzbūvē vairāki ciemati.

Upi, ko sauca Pužanaja, šķērsoja brienot - basām kājām, turot novilktos zābakus rokās. Otrā krastā tos atkal uzāva. Visi bija ģērbušies gandrīz vienādi: Vladejam un Petrjanam bija zobeni, naži aiz zābaku stulmiem un loki, Jasenai bija tikai loks, no kura viņa piecdesmit soļu attālumā trāpīja egles čiekurā.

Uzkāpa garā smilšainā pakalnu nogāzē, apaugušā ar vārgulīgiem kokiem, nobiedēja ērkšķu čūsku ģimeni. Klajums līdz Dievu kalnam gulēja viņu acu priekšā kā uz delnas.

Vladejs piespieda sevi atslābt, atrauties no visām domām un iekļūt krēslainajā viszinības stāvoklī. Ainava ap viņu kļuva caurspīdīga, plūstoša, piepildīta ar slepenu kustību un mirdzumu. Dzirkstis un zvaigznes šajā ainavā apzīmēja dzīvās radības - putnus, dzīvniekus, kukaiņus, pelēkas un zilganas svītras un plankumi piederēja slēptiem dabīgiem šķēršļiem, melnas cilpas un gredzeni nozīmēja bīstamas vietas, melni punkti ar tumši sarkanu oreolu - nezināmi draudu avoti, kas nepārprotami piederēja Dievu kalnam.

- Viss ir kluss, - blakus parādījās Petrjans, kurš paspēja uzkāpt līdz vītolu krūmiem, aiz kuriem sākās klajums. - Bet es atradu cilvēku pēdas.

Vladejs iznāca no transa, neizpratnē paskatījās uz mednieku, kurš tikko bija turp un atpakaļ šķērsojis Robežu. Tas, ka viņš aizgāja līdz klajumam, liecināja par Robežas pazušanu. Bet no kurienes radās cilvēki? Rossini šeit nevarēja atnākt, tikai drosminieki, piemēram, Mirhava, bija spējīgs pārvarēt aizliegumu un tuvoties Kalnam. Kurš tad nebaidījās no Dievu dusmām? Un arī kņaza dusmām?

- Cik viņu ir?

- Daudz. - Petrjans pakustināja pirkstus. - Astoņi cilvēki. Septiņi vīrieši un viena sieviete. Gāja no austrumiem, gar upi, tad pagriezāmies Kalna virzienā.

Vladejs atskatījās uz apklusušo Jasenu. Meitenes kvēlojošās zilās acis bija plaši atvērtas, taču tajās nebija baiļu.

- Svešinieki! - Viņa nočukstēja.

Petrjans piekrītoši pamāja ar galvu.

- Jā, viņu apavi nav kā mums, dīvaini, veci. Tādus nēsāja pirms Katastrofas. Nu, vai iesim atpakaļ, vai  tālāk?

Vladejs apdomājās. Principā būtu nepieciešams atgriezties un brīdināt kņazu par svešu cilvēku parādīšanos. Tomēr, pirmkārt, nebija stingras pārliecības, ka tie, kas šeit parādījušies, ir svešinieki, un, otrkārt, izlūki nebija izpildījuši savu uzdevumu, nebija atraduši atbildi uz nevienu Rodu uzdoto jautājumu.

- Ejam tālāk, - Vladejs apņēmīgi devās uz priekšu. - Bet nepieciešamības gadījumā tu, - jaunieša pirksts iebakstīja meitenes plecā, - tu tūlīt skriesi uz ciemu, brīdināsi Rodu. Bet tikai viņu.

Jasena atbildēja ar mirgojošu skatienu, kas teica, ka viņa pati ir atbildīga par sevi. Vai tas nozīmēja ka viņa piekrīt, Vladejs nesaprata.

Drīz viņi gāja pār pļavu, pa skaidri saskatāmo cilvēku grupas taku. Pēc visa spriežot, svešinieki ne no kā nebaidījās, neslēpās un devās taisni uz pāršķelto Dievu kalnu.

Pirmais šoks, saistīts ar viņu stāvokli, pagāja, un visi sapulcējās piekrastes nogāzē, pie viena no sadauzītajiem "golemiem", lai apspriestu situāciju.

Vīrieši izskatījās, kā vienmēr, ikdienišķi aizņemti, mierīgi un pat Taja šķita mierīga un dzīvespriecīga, lai gan viņas dvēseles dziļumos joprojām mita bailes no stresa, ko viņa bija piedzīvojusi, kad uzzināja, ka Laika Pātaga - Stumbrs viņus izmetis no sava laika un pat ne uz viņu dzimto Zemi. Šī planēta bija tikai Zemes kopija, un arī tad ne visās detaļās. Pietika paskatīties uz debesīm, kur dienu un nakti rēgojās divi mēness diski - sudrabains un zeltīts.

Pa diennakti kopš traģiskā atklājuma grupas vīriešiem izdevās izpētīt apkārtni un atklāt daudzas interesantas detaļas.

Pirmkārt, ja šīs Zemes flora īpaši neatšķīrās no dzimtās Zemes, tad fauna bija pārsteidzoši atšķirīga. Upes apdzīvoja dīvainas radības, līdzīgas krokodiliem, bet ar vilnu un vilka purnu. Reizēm garām skrēja lielu, vilka izmēra žurku bari, bet vilnas vietā ar ērkšķiem. Bija arī čūskas - un arī ērkšķainas, ar adatveida cekulu uz muguras. Kopumā šo pasauli apdzīvoja daudzi ērkšķaini un dzeloņaini dzīvnieki, tostarp arī putni un vāveres, it kā dabai kādreiz būtu iepaticies šāds dzīvnieku izskats, un tā tos saražoja lielā daudzumā, visus mežu iemītniekus apveltot ar adatām un ērkšķiem. Pat maziem putniem un tādus izlūki sastapa vairākas sugas, lidojošus un skrienošus, bija asu adatveida spalvu pārsegs.

Otrkārt, Ivans Kostrovs un Ruzajevs uzdūrās uz vēl dīvainākiem dzīvniekiem, lāčiem līdzīgiem, brīvi staigājošiem uz pakaļkājām. Ivans pat pamanīja, ka lāči tērpušies dīvainos kombinezonos, un viņu acis ir gudras un ziņkāras, kas liecināja, ka šī populācija ir saprātīga. Tomēr kontakts ar “ursus sapiens” pārstāvjiem neizdevās, lāči klusēdami ienira milzu aveņu biezokņos un, neatvadījušies, devās prom.

Treškārt, Ivašuram paveicās atrast ugunskura pēdas, kas liecināja par, ja ne cilvēku apmetņu, bet vismaz mednieku nometņu klātbūtni šajās vietās. Saskatīt apdzīvotas vietas, pat no kādas milzu priedes augstuma, kurā Griša Belijs uzkāpa, neizdevās. Toties burtiski četrus kilometrus no nometnes viņš ieraudzīja lielāko Stumbra daļu, tumšu, kalnu atgādinošu, kuru uz pusēm pārsitis kolosāli liels cigārs, pārsteidzoši līdzīgs piecus kilometrus garam "golemam".

Fjodors Polujanovs sarosījās, izdzirdis Grigorija stāstu, un nekavējoties izvirzīja hipotēzi: grupas iziešana ar "golemiem" no "Laiku Sākuma" bija saistīta ar tik lielu visa Laika Koka satricinājumu, ka notika lielapjoma pirmās ierīces, kas caurdūra hronourbja ķermeni, dublēšanās. Un kad šis "pseidogolems" tika izmests vienā no Zariem, tas aiz sevis pavilka visu pārējo "golemu" ķēdi ar cilvēkiem.

Ar Fjodoru nestrīdējās, tam nebija laika, bet toties radās cerība, ja ne uz atgriešanos, tad vismaz uz konkistadoru palīdzību. Lai gan visi saprata, ka Laika Pātagas cilpa izjukusi un tās izejas mezglos, citos Koka Zaros - Visumos, teorētiski vajadzēja palikt tikai Stumbra drupām.

- Tātad, desantnieku kungi, ir pienācis laiks savākt akmeņus, - sacīja Ivašura, skatoties uz pieklusušajiem septiņiem vīriešiem un sievieti. - Kā senie grieķi mēdza sacīt: pat dievi nespēj padarīt bijušo par nenotikušu. Ir jāpierod pie sava stāvokļa un jādomā, ko darīt tālāk. Vispirms es ierosinu analizēt to, kas ir mūsu rīcībā. Tad mēs apmainīsimies idejām, ja tādas būs. Vai ir kādi iebildumi?

Iebildumu nebija. Ne Pāvels Ždanovs, ne arī Grigorijs Belijs, kas bija nākuši no viena Zemes divdesmit ceturtā gadsimta Zara, nepretendēja kļūt par komandieriem pašreizējā situācijā, kad viņu pieredze nebija piemērota, bet Igors Ivašura, kurš bija pieradis uzskatīt sevi par atbildīgu par draugu un paziņu likteni, uzņēmās šo lomu labprātīgi.

Ar ekipējumu ātri tika skaidrībā.

"Golemi" vairs nekam nebija derīgi. Izsmēluši enerģijas rezerves un piedzīvojuši vairākas hronopārejas, tie pārvērtās par salauztiem un nedzīviem polimetāla apvalkiem.

Glābēju skafandri - kokosi, kas arī uzņēma uz sevi satrakotā hronourbja triecienu, bet tomēr aizsargāja īpašniekus, joprojām bija izmantojami, taču  ne visiem eskadras biedriem izdevās izglābt ieročus - "gloki" bija tikai Ždanovam, Belijam un Valetovam. Pārējiem bija arī NZ komplekti, bet pie Ruzajeva izrādījās arī pirmās palīdzības komplekts, kaut arī viņš pats par to nezināja, kamēr netika atklāts plakanās baltās kastes noslēpums, kuru viņš valkāja uz skafandra piedurknes pulksteņa vietā.

Kokosos iebūvētās rācijas un skafandru inki - datori turpināja darboties, tāpēc cilvēki kādu laiku bija aizsargāti, bet pašu kokosu akumulatoru enerģija lēnām samazinājās, un drīz vien bija jāparūpējas par aizsargkomplektu nomaiņu.

- Pamaz, - rezumēja revīzijas rezultātus Ivašura. - Bet arī ne bezcerība. Varēja būt sliktāk. Kamēr mēs neatradīsim pienācīgākus apģērbus, turpināsim staigāt kokosos, it īpaši tāpēc, ka tie mūs pasargās arī no vietējiem kodīgajiem radījumiem. Ko mēs darīsim, kungi desantnieki?

- Pieradīsim, - nomurmināja Miša Ruzajevs, kurš pēdējā laikā nebija iznācis no dziļas depresijas stāvokļa. Viņš joprojām nevarēja pierast pie domas, ka Gasparjana nav un nekad vairs nebūs kopā ar viņiem.

- Es ierosinu doties uz Stumbru, - teica Fjodors Polujanovs.

- Priekš kam? - pajautāja Kostrovs. - Hronourbis vairs nedarbojas, hronošahta sagrauta, Stumbrs, visticamāk, iznīcināts, ir pārtrūkusi "Laiku lifta" ķēde, kas savienoja Zarus.

- Bet ja nu nē? - jautājums izklausījās bezpalīdzīgs, un Polujanovs apklusa, tad spītīgi nozibināja acis. - Un tomēr es vēlētos apskatīt Stumbru, parakāties pa aprīkojumu, pārliecināties, ka tas nedarbojas. Vai nu maz ko mēs varam atrast, kas mums būs noderīgs?

- Atbalstu, - iemeta Belijs, košļādams zāles stiebru. - Protams, nav īpašu cerību, taču Stumbrs nav parasta tehniska struktūra, bet gan laiku traktrise, cauri telpai ejoša līnija, šīs līnijas gabali, cilpas, kas savienoja kaimiņu Zarus, pilnīgi varēja saglabāties.

Taja, iepletusi acis, paskatījās uz Kostrovu, un viņš saspieda viņas elkoni, saprotot draudzenes jūtas, kurai pēkšņi uzplaiksnīja cerība atgriezties. Pāvels Ždanovs, skatoties uz viņu, klusi pateica:

- Jums nevajadzētu pārāk paļauties uz laimīgu gadījumu, taču pastāv iespēja, ka mums paveiksies. Kas zina, kas ir laiks?

- Laiks... - nomurmināja Polujanovs. - Veckrievu valodā - visai īpatnējs jēdziens. Starp citu, termina pamats ir sanskrita vartman - trase. Mūsu senči bija pietiekami gudri. Vienu lietu es varu droši pateikt: Stumbra izejas mezgli ir "mūžīgā tagad" mezgli, un tie visi atrodas uz hronošahtas līnijas ...

- Atradās, - Ždanovs vienaldzīgi izlaboja. - Nu ko, ejam. Jo ātrāk mēs šķirsimies no ilūzijām par atgriešanos savā laikā, savā Metauniversā, jo ātrāk pielāgosimies dzīvei šeit.

Viņš devās uz priekšu, viņam sekoja Valetovs, Ivašura, Ruzajevs. Atpalikusī Taja, ar lūgumu paskatījās uz Ivanu.

- Vai tiešām viņam ir taisnība? Un mēs mūžīgi paliksim šeit svešajā pasaulē?

Kostrovs uzmundrinoši atbalstīja viņu aiz elkoņa.

- Mums vienkārši jābūt gataviem uz visu. Labāk ir iepriekš sagatavoties vissliktākajam nekā piedzīvot vilšanos. Bet zini, - Ivans pieklusināja balsi, - nez kāpēc esmu pārliecināts, ka mēs izkulsimies no šīs situācijas.

- Tiešām? Taisijas acis iezibējās.

Ivans noskūpstīja meiteni uz vaiga un paātrināja soļus, panākot uz priekšu aizgājušos biedrus. Dziļi dvēselē viņš nebūt nebija pārliecināts par saviem izteikumiem, taču nezināja citu veidu, kā atbalstīt savu draudzeni.

Upi forsēja pārbrienot, izstiepušies ķēdē. Belijs un Ždanovs aizgāja uz priekšu, Polujanovs par kaut ko strīdējās ar Ruzajevu, Ivašura domīgs viņiem sekoja, tad Taja un Ivans, un Laentirs Valetovs noslēdza ķēdi, joprojām vienaldzīgs pret visu notiekošo. Ivans panāca Ivašuru un dzirdēja Mihaila un Fjodora sarunu.

- ...bet tomēr es nesaprotu, - Ruzajevs flegmatiski sacīja, - kāpēc mūsu "golemus" izmeta no Stumbra dzīlēm ārējā zonā. Mums vajadzēja atrasties iekšpusē, hronošahtā.

- Stumbrs nav tikai konstrukcija, - Polujanovs atkārtoja Belija vārdus, - tas ir arī process, kurā tiek realizēts daudzdimensionālais kontinuums trīsdimensionālā.

- Nu un kas?

- Hronourbja torpedēšanas laikā process apstājās, Laiku Kokā izveidojās daudzvektoru mezgls ...

- Nu un kas? - atkārtoja Ruzajevs.

- Inerce mūs iemeta vienā no alternatīvajiem Zariem-Visumiem.

- Labi, iemeta, bet kāpēc mēs nonācām ārpus Stumbra?

- Laika atiestatīšanas inerce izmainīja apzīmējumu uz telpisko, - Fjodors beidzot pabeidza domu, - un mūsu grupa tika izmesta no hronošahtas. Ja tas nebūtu noticis, iespējams, viss būtu beidzies traģiski.

- Viss ir nejaušības rokās. Ko tu teici par to masu, kas Stumbru pārgriezusi uz pusēm? Galu galā pēc formas tas pilnīgi līdzīgs "golemam".

Ivans nesaklausīja Polujanova atbildi, jo kokosu rācija atnesa Ždanova izsaukumu:

- Uzmanību!

Ivašura acumirklī izķēra "universālu", ielūkojoties tumšajā Stumbra kalnā, kas pacēlās virs meža divu kilometru attālumā. Pāvela brīdinājums visus pārsteidza klajumā, un nebija kur paslēpties, tāpēc svešās Zemes izlūki vienkārši ieņēma riņķa aizsardzību, lūkojoties apkārt un turot ieročus gatavībā. Nekas neiztraucēja vietējās dabas idillisko klusumu, bet Ždanova otrais izsaukums orientēja cilvēkus:

- Debesis!

 Augstu virs Stumbra peldēja tumšs punkts, pakāpeniski palielinoties, līdz sadalījās vēl vairākos punktos. Tas bija putnu bars.

- Tie nav putni, tie ir esperi, - sacīja Belijs. - Ja viņi sāks uzbrukumu, atklājiet uguni.

Bars, kas tuvojās tiešām nebija putni. Ivans atcerējās tikšanos ar šiem radījumiem, līdzīgiem lidojošām rajām, nesenā ceļojumā pa Stumbru. Tad "rajas", hronourbja aizstāvji, viņiem uzbruka. Vai tiešām, arī šeit viņi sāks aizsargāt objektu, kas jau beidzis pastāvēt?

Bet esperi neuzbruka cilvēkiem. Paapļojušies ap tiem nelielā augstumā, četri plakanie milži, metot pelēku atspīdumu, pagriezās atpakaļ un pacēlās pāri Stumbram, pārvēršoties par tikko saskatāmiem punktiem.

- Vai viņi mūs atpazina, vai? - nomurmināja Ruzajevs.

- Diez vai, - Polujanovs pašūpoja galvu. - Viņiem vienkārši darbojas programmas paliekas, kas aizliedz patstāvīgas darbības, ja nav tiešu draudu aizsargājamajam objektam. Tagad viņi ir kā neredzīgā ceļveži, palikuši bez saimnieka.

- Neatpalikt, - mudināja biedrus Ivašura.

Pēc pusstundas grupa sasniedza drūmo Stumbra kalnu un apstājās, skatoties uz pelēkvioleto hronopaātrinātāja sienu, ar nišu un bedru rakstu. Šajā pasaulē tas maz atgādināja slaido balto torni, kā to savā laikā skatīja Pāvels Ždanovs. Un arī Ruzajevs un Ivašura redzēja Stumbru, kad tas bija citāds. Šeit hronopaātrinātājs izskatījās kā konusa formas klints, sastāvoša no daudziem dažādu krāsu slāņiem. Un turklāt to līdz pamatnei pāršķēla milzu “pseidogolema” runga, kas spīdēja ar sniegotu baltumu, izrakstīta ar nesaprotamiem izlocītiem skrāpējumiem un spraugām visā garumā.

Klusi pastāvējuši zem "pseidogolema" asā deguna, nodaļa pa biezu, bet zemu - līdz ceļgaliem - suņuburkšķiem līdzīgu zāli devās gar Stumbra sienu, ieskatoties bedrēs un caurumos. No Stumbra vējoja pamestība, miris miers, veci draudi un drūma svešatnība, kas lika cilvēkiem turēties saspringumā. Bet galu galā, nostaigājuši divus kilometrus, visi pierada pie klusuma un nekustīguma, kas karājas virs galvas, un uzmundrinājās. Tikai Pāvels Ždanovs, vienīgais paranorms, kuram bija ārkārtas maņu sfēra, sajuta smalku dzīvā siltuma elpu, kas izplūda no Stumbra sienām, un šī sajūta neļāva viņam atslābt. Kaut kādi mehānismi ar enerģijas avotiem joprojām dzīvoja hronopaātrinātāja iekšienē, bija vērts sameklēt šīs ierīces un uzzināt to iespējas. Un Pāvels ļoti cerēja, ka izdosies atjaunot kontaktu ar Stasu, Stumbra inku. Daudz kas uzreiz kļūtu skaidrs.

Bet pirmais kustību uztvēra nevis Pāvels, bet Laentirs Valetovs. Viņš panāca Ivašuru un bez īpašām emocijām sacīja mugurā:

- Mūs novēro.

Rācijas bija ieslēgtas visiem, un desantnieki uzreiz apstājās, paņēmuši ieročus un piesardzīgi pārlūkojot labajā pusē esošo ēkas sienu. Bet Valetovs piebilda:

- Viņi slēpjas mežā.

Ivašura ieskatījās tuvējo meža biezokņa joslā, tāpat kā visi pārējie, neko neredzēja un klusi jautāja:

- Kur?

Valetovs norādīja uz blīvo pamežu, un tūlīt tur sašūpojās zari, no krūmiem iznāca divas pinkainas figūras, un apstājās. Viņi atradās tikai trīs simtu metru attālumā, cilvēki labi izšķīra negaidītos viesus.

Pēc izskata viņi ļoti līdzinājās uz pakalkājām stāvošiem lāčiem. Bet, pirmkārt, viņiem nebija mataini, bet gludi purni, priekšējās ķepas bez apmatojuma, un, otrkārt, viņi valkāja kaut ko līdzīgu ādas priekšautiem, kas aizsargā vēderus un kājas-ķepas līdz ceļgaliem.

- Paskaties, kas viņiem ir ķepās ... - čukstēja Taja.

Priekškājās lāči turēja nūjas, kas mirdzēja ar blāvu metālisku spīdumu.

- Nav brīnums, - norūca Ruzajevs. - Vienkārši šeit ir Ursus sapiens, saprātīgi lāči. Cilvēku, iespējams, nav, tāpēc niša tika piepildīta ar brūnajiem medus mīļotājiem.

It kā atbildot uz viņa vārdiem, viens no pseidolāčiem dzeltenā priekšautā pacēla nūju un pavicināja to virs galvas no labās uz kreiso. Tad viņš nolaida nūju un izdarīja pilnīgi cilvēcīgu žestu: viņš pakratīja garu purna priekšā izstieptu pirkstu. Žests varēja nozīmēt jebko, taču lielākā daļa desantnieku uzskatīja, ka saprātīgais zvērs viņiem iesaka nestaigāt Stumbra tuvumā.

- Ko darīsim? - Ivašura ātri vaicāja. - Ja tie ir aborigēni, mums ir jāsadraudzējas ar viņiem. Kas zina, cik ilgi mēs pavadīsim šajās vietās.

- Es aiziešu pie viņiem, - teica Ruzajevs. Bet, tiklīdz viņš spēra soli uz priekšu, lāči pazuda. Krūmi sakustējās, un tas arī bija viss.

- Citu reizi, - teica Pāvels. - Mūs iemeta interesantā pasaulē, desantnieki. Zaļas pļavas, meži, upes, klusums, tīra ekoloģija ... un inteliģentu lāču civilizācija. Sāksim pierast... - Viņš nepabeidza.

Vietā, kur pazuda abi lāči mežā nopikēja esperu eskadra. Uzliesmoja zibens spērieni, caurdurot kokus. No turienes atskanēja svilpjoši šņācoši, neskaidri triecieni, tad viss apklusa. Bars pariņķoja virs meža, tad atgriezās, lēnām aplidoja ap sastingušajiem, ieročus satvērušajiem cilvēkiem, un atkal uzkāpa debesīs, zem mākoņu spalvām.

- Vai tiešām viņi ... tos nogalināja? - čukstēja Taja.

- Dīvaini, - nomurmināja  sakoncentrējies Ivašura. - Kāpēc esperi viņiem uzbruka? Galu galā lāči nerada nekādas briesmas. Mēs esam bīstamāki par viņiem.

Neviens viņam neatbildēja. Visiem noskaņojums kritās. Apkārtējā pasaule bija šķietami klusa, mierīga un skaista, taču tajā pastāvēja vardarbība un nāve, un tā bija saistīta ar Stumbra kalnu.

- Ejam, - Belijs ieteica, pamājot ar roku. - Es atradu ieeju. Lai gan, varbūt labāk sadalīsimies? Daži lai paliek šeit, un divi vai trīs dosies izlūkos.

- Es palikšu, - Valetovs rīkles balsī atsaucās, pagāja malā, apsēdās zālē, bet pēc tam apgūlās uz muguras.

- Paliec tu arī, - Ivans pieklusināja balsi, apskāvis Taju.

- Bet tu?

- Es iešu izlūkos.

- Labi, - Ivašura pamāja ar galvu. - ies Ivans, Griša un ...

- Es, - Polujanovs pacēla roku.

Ždanovs, acis piemiedzis, paskatījās uz Ivašuru un pasmaidīja.

- Lai iet, es paklaiņošu apkārt, tepat netālu.

Izlūkošanas grupa bez īpašām atvadām iegāja milzīgajā izlūzumā, Stumbra sienas pārrāvumā, kas bija melns ar mirdzošām sudrabainām svītrām, un pazuda no redzesloka. Taja kādu laiku ielūkojās ejas tumsā, klausījās atnākošās skaņas, tad aizgāja un apsēdās blakus Ruzajevam.

- Bet es pagaidām aiziešu turp, - Pāvels pamāja uz mežu, - Paskatīšos.

- Paņem Mihailu, - Ivašura ieteica.

- Nē, vienam parocīgāk. Ja kaut kas notiek, dodiet signālu.

Viņš izgāja pāri pļavai līdz meža malai, tur parakņājās zālē un pazuda krūmos. Un kļuva pilnīgi kluss.

Vladejs sajuta briesmas vienlaikus ar Jasenu, pat pirms tās ieguva konkrētas formas. Viņš apstājās, brīdinoši pacēlis roku, paskatījās apkārt, sastapa meitenes skatienu:

- Kāds mūs vēro.

Jasena pamāja, ieklausījās sevī un ar pirkstu parādīja vispirms uz sāniem, tad uz debesīm. Tas nozīmēja, ka viņus vēro no divām pusēm un dažādi. Acis biezoknī noskatījās, ja ne laipni, tad bez draudiem un ļaunprātības, bet skatiens no debesīm, ko slēpa lapotne, bija jūtami drūms un nežēlīgs. Tie varēja būt vai nu grifoni, kas barojās ne tikai ar sprāgoņām, bet arī ar dzīvu gaļu, vai Perunci-dzeloņastes, no kuriem brīdināja Rods.

Vladejs iegāja viszinības transā un ieraudzīja četras melnas bultas virs meža, kas izsauca dvēseli stindzinošas šausmas. Viņš pasteidzās aizvērt sevi un savus biedrus ar neredzamības čaulu un, iespējams, to izdarīja laikā. Dzeloņastes, kas riņķo virs meža un Dievu kalna, līdz kuram bija ne vairāk kā pusotra jūdze, pēkšņi ienira tālu uz sāniem un ietrieca zemē nāvējošas liesmas. No tālienes atskanēja šņācoši svilpieni kā pātagas cirtieni: ššahh - ššahh - ššahh ... tad viss apklusa.

Vladejs noslaucīja sviedrus no pieres, viegli pasmaidīja par Jasenas pieskārienu:

- Viss labi, viņi mūs nepamanīja.

- Kas? - Petrjans nesaprata.

- Perunci, Kalna sargi. Rods brīdināja, ka no viņiem jābaidās.

- Bet es jūtu vēl kādu citu, - Jasena karsti nočukstēja, palūkodamās apkārt.

- Tie ir tikai medvjani, - Vladejs pārliecinoši atmeta. - Viņi mūs neaiztiks.

Izlūku vienība atkal virzījās uz priekšu un drīz nonāca līdz vietai, kur dzeloņastes bija izdarījuši briesmīgo triecienu. Meža klajumiņš bija izraibināts ar trīs asis platām bedrēm, četru asu dziļumā, un zeme šajās vietās kļuvusi šķidra kā ūdens, pamesta uz augšu, tā arī sastinga. Vladejs saskaitīja vienpadsmit šļakstus, kas ķēdē iegāja mežā, tad uz zāles atrada asiņu pēdas un apstājās, pamādams Petrjanam uz salauztajiem krūmiem:

- Dzeloņastes šāva ne velti.

- Medvjani, - mednieks atbildot saprotoši palocīja galvu, paostīja, ieskatījās zālē un krūmos. Viņš ienira biezoknī un atgriezās ar pusotru pēdu garu spīdīgu nūju, kuras galos bija iegravēti dīvaini hieroglifi: 2301.

- Nav neviena, medvjani vienmēr aiznes savus ievainotos radiniekus, bet Lohs stāstīja, ka no šīm nūjām medvjani šauj degošas bultas, kas caurdur pat akmeni.

Vladejs bija dzirdējis Loha stāstus, taču tiem maz ticēja.

Krūmos nošalkoja, no zem spalvoto paparžu lapām paskatījās mirdzošas acu pērlītes un pazuda, pamanot cilvēkus. Čūskeži parasti nebaidījās no cilvēkiem, bet šis skaidri bija nobijies. Vladejs atkal ieklausījās dabas garos, driādu un najādu čukstos, lapotnes un zāļu elpā un, stingstot bailēs, saprata, ka viņus vēro nevis medvjanu ģimene, bet gan kāds milzīgs, spēcīgs, drūms, svešs un briesmīgs, vienlaikus dzīvs un nedzīvs. Bet pats galvenais, redzot īpašā maģiskā veidā trīs rossinus no attāluma, caur kokiem un krūmiem, šis necilvēcīgais nezvērs bija ievainots un, lai arī nelūdza palīdzību, dīvainā veidā skaidri lika saprast, ka gaida kādu. Lai gan varēja būt, ka viņš sauc savējos. Vladejs vienkārši dzirdēja viņa domu tēlus.

- Nogriezies pa kreisi, - jaunais volhvs izmeta, noņemot loku un izvelkot bultu, - Jasena, tu man sekosi desmit soļu attālumā, piesegsi muguru.

Negaidot nekādus iebildumus, Vladejs paslīdēja zem egles zara un šķiet izšķīda biezā meža biezoknī, kuru vairāk nekā simts gadsimtus nebija skārusi cilvēka roka. Tādā pašā veidā, klusi un elastīgi, volhva pavadoņi sekoja viņam.

Rossini kopš bērnības bija pieraduši pie visnegaidītākajām briesmām. Drosmi, nosvērtību un gatavību sastapt noslēpumainas parādības, viņi uzņēma līdz ar mātes pienu. Nē, viņi, protams, prata brīnīties un apbrīnot, kā arī priecāties par pasaules burvīgo skaistumu un vienkāršību, taču viņu pārsteigums reti pārvērtās bailēs un nepiesaistīja negatīvas emocijas. Kas attiecas uz veduniem, volhviem, burvjiem un magiem, tie spēja paredzēt gandrīz visu veidu briesmas un nākotni, kaut arī zemapziņas uztveres līmenī. Vladejs, ejot pa svešinieka mentālo smaržu, jau zināja, ka tas viņiem nespēs kaitēt.

Sākumā viņi to noturēja par melnu klinti, kuru ieskāva koki, salauzti kā salmiņi. Tad, apkatījuši no visām pusēm, viņi saprata, ka tas ir gigantisks, vai nu akmens, vai metāla zvērs, kas nokritis uz sāniem. Zvēram trūka galvas, bet bija rumpis, skausts un spēcīgas, kā sviras, kājas ar apaļiem nagiem kā zirgam, vārāmā katla lielumā. Tas izskatījās kā kentaurs, kas iekusis dīvainās zemes un kūdras šļakatās. Bet šis dzelzs kentaurs šeit nebija galvenais. Tieši zem viņa kājas gulēja arī puslīdz noslīcis zemē, kas bija kļuvusi šķidra un sasalusi kā darva, drausmīgs melns cilvēks ar gludu seju un vienu, vāji mirdzošu, garu, horizontālu acs spraugu. Viņš raudzījās uz rossiniem ar drūmu vienaldzību, bet bez draudiem, un bija jūtams, ka viņš gaida kādu citu. Jebkurā gadījumā melnais jātnieks, kuru pie zemes bija piespiedis viņa nokritušais bezgalvainais zirgs, par izlūkiem neinteresējas.

- Kas tu esi? - jautāja Vlads, tuvodamies, nepievēršot uzmanību Jasenas izbiedētajiem izsaucieniem.

Acu mirdzums uz milža pieres (pat guļot uz sāniem, viņš bija divreiz augstāks par garo jaunieti) uz mirkli pastiprinājās. Vladejs sajuta nāvīgas skumjas, tirpšanu zem galvaskausa, muskuļu raustīšanos uz sejas, spiedienu uz sirdi. Viņš pakāpās atpakaļ, bet tūlīt atkal tuvojās.

- Kas tu esi?

Acs uz melnā cilvēka pieres gandrīz nodzisa, it kā viņš būtu zaudējis samaņu. Pazuda arī nepatīkamās sajūtas, kuras piedzīvoja jaunais volhvs.

- Viņš ir ievainots, - Vladejs paskaidroja saviem biedriem, atkāpjoties zem izdzīvojušā alkšņa lapotnes. - Gandrīz miris. Iespējams, ar viņu cīnījās perunci.

- Bet dzeloņastes un viņš pats ir Kalna iemītnieki! - Jasena iesaucās. - Kāpēc viņiem būtu jākaro savā starpā?

- Nezinu.

- Ko darīsim? - Petrjans atskatījās pār plecu. Bija acīmredzams, ka mežā notikušī asinspirts viņu pārāk nesatrauc.

- Kamēr dzeloņastes riņķo virs kalna, mēs turp nedosimies. Mēģināsim tuvoties no otras puses, kur mežs gandrīz pietuvojas Kalna nogāzei.

- Bet kā tad ar to pēdām, kuri gāja mums pa priekšu?

- Ja viņi izdzīvoja, mēs tos satiksim Kalnā. Tagad ēdīsim pusdienas.

- Tikai ne jau šeit, blakus ... šim, - ātri sacīja Jasena, nervozi nolaizīdama lūpas. - Es baidos no viņa.

Viņi pagāja divus simtus soļus uz ziemeļiem, līdz strautam, kas ietecēja Pužanajas upē, apsēdās biezas kļavas ēnā, no somām izņēma pārtikas pakas: maizi, sieru, vārītas vistdeguņu olas, sēnes, ābolus, riekstus. Uzdzēra skābu salmadilla ogu novārījumu, kas piešķīra spēku.

Stirntrušu ģimene, pēc tam jauns esols un pāris lidojošo brūnzobu vāveru mēģināja nākt klāt, viņus piesaistīja pārtikas smarža, bet Petrjans tos aizdzina ar čūskeža šņācienu. Viņš prasmīgi atdarināja putnu un dzīvnieku balsis.

- Kā tu domā, vai viņš nogalināja Mirhavu? Klusi pajautāja Jasena, atskatoties uz melno jātnieku.

- Diez vai, - Vladejs papurināja galvu. - Viņš nav ļauns, un viņam pašam šeit daudz ienaidnieku. Es jau esmu saticis tādus kā viņš, un viņi nekad man nav uzbrukuši.

Saule bija aizgājusi dienas trešajā ceturksnī, kad viņi atkal devās gājienā un tuvojās Kalna gigantiskajai dzegai, no to pāršķēlušās "debesu vāles" puses. Apstājušies meža malā, kura mēle tuvojās Kalnam par nepilnu pusversti, ar bijību un bailēm sāka raudzīties tumši pelēkajā, ar violetu un tumši sarkanu nokrāsu, Kalna sienā un baltajā, "vālē" ar aso degunu, izraibinātā ar kaut kādiem rakstiem.

Nekas, neviena kustība netraucēja miegaino dabas mieru netālu no Kalna. Apkārt valdīja klusums un nekustīgums. Šeit pat putni klusēja, un kukaiņi nebūvēja savas mājas, paslēpušies kritušo lapu dziļumos. Un tomēr Vladejs sajuta, ka kalnu piesardzīgi vēro daudzas acis un ne tikai dzīvnieku un putnu, un pašā Kalnā slēpjas dzīvas radības, no kurām daudzas izplata skaidri taustāmu dusmu, ļaunuma un naida auru. Un vēl Kalna iekšpusē kaut kādi milzīgi mehānismi kvēloja ar dzīvu siltumu, kā arī dažas tā sekcijas, veseli tuneļu stāvi, kas tur izrakti, dīvainā un pārsteidzošā tilpuma tīklā, domā un gaida. Vladejam pat šķita, ka šis tīkls sajuta viņa mentālo skatienu, kļuva modrs un savā valodā aicināja viņu uz sarunu, bet viņš steidzīgi atstāja viszināšanas lauku.

- Tu ko? - Jasena reaģēja, jūtot to pašu, bet mazākā mērā.

Vladejs paberzēja pieri, pamāja ar roku Petrjanam, sūtot viņu uz priekšu:

- Perunci aizlidoja, var iet. Bet, ja mēs satiksim ienaidniekus, atkāpsimies.

- Kāpēc? - Petrjans bija pārsteigts. - Trijatā mēs tiksim galā ar jebkuru ...

- Ar jebkuru -  ko? - volhvs paskatījās uz mednieku. - Ar melno jātnieku? Vai ar to, kurš nogalināja Mirhavu? Viņi nav cilvēki. Bet mums jāatgriežas, lai pastāstītu Dzimtai un kņazam to, ko redzējām.

Petrjans pagriezās un slīdēja cauri pļavas zālaugu biezokņiem uz Kalna milzeni. Aiz viņa, pēc Vladeja zīmes, ņirbošajos zaļajos viļņos elastīgi ienira Jasena. Vladejs gāja pēdējais, modri apskatot ainavu ar diviem redzes veidiem - tiešo un iekšējo. Dabas gari viņam čukstēja: neej, tur briesmas, tur nedzīvība, tur bailes un šausmas, tur nāve! - bet bija pāragri un kauns atkāpties, lai gan viņš droši zināja, ka Kalns viņu drūmi vēro, lasa viņa domas un gatavo tikšanos. Un Vladejam radās nelaimes, pat nāves nojausma, kas noteikti sagaida viņu. Sajūta bija tik asa un izteikta, ka volhvam gribējās aizbēgt no šejienes, kur acis rāda. Tomēr, sakodis zobus, viņš pārvarēja paniku un saviem biedriem neko neteica.

Zem nokārušās karnīzes Kalna otrā slānī, pie sienas ar daudzām nišām un bedrēm, viņi apstājās, straujo kustību satraukti un sasildīti, gatavi cīņai vai bēgšanai. Kamēr šķērsoja pļavu, viņi nevienu neredzēja un nedzirdēja, tāpēc uzmundrinājās un noticēja saviem spēkiem, lai gan visu trīs acu priekšā bija uz pusēm pārgrieztais Mirhavas tēls.

- Kur, tavuprāt, ir tie astoņi svešinieki, kas nāca uz šejieni? - karsti nočukstēja Jasena Vladejam ausī.

- Kalna iekšienē, - viņš pārliecinoši atbildēja. - Ja viņi būtu apstājušies netālu, es viņus sajustu.

- Vajag taču, tomēr atnācām! Petrjans pasmīnēja ūsās. - Bērnībā es mēdzu bieži sapņot, kā iešu uz Kalnu un atklāšu tā noslēpumu. Nez, no kurienes tas nokrita uz mūsu zemes? Un kāpēc nevarēja tam tuvoties?

Vladejs gribēja pastāstīt, ka Kalns izstaro īpašu gaismu, mentālu lauku, kas nomācoši ietekmē cilvēka apziņu, taču Petrjans diez vai būtu sapratis, kas ir “mentālais lauks”, un volhvs neko nesāka skaidrot.

Viņi devās gar ģigantiskās Dievu struktūras sienu, jūtīgi ieklausoties pašu soļu skaņās, ielūkojoties nišās un alās, kas bija izveidojušās sienā daudzajos tūkstošos gadu. Pagāja zem deguna, kas karājās virs zemes (vai varbūt roktura) vālei, kas pārcirta Kalnu. Atkal gāja gar sienu, līdz atrada alu, kas pazuda dziļi Kalna dzīlēs. Ar savu iekšējo redzi Vladejs pasekoja tās līkločiem un pagriezieniem līdz tā ienāca lielākā dobumā Kalna iekšienē. Apstādinājis nodaļu, pārmaiņus palūkojās uz Jasēnu ar mirdzošajām acīm un Petrjanu, kurš bija gatavs atvairīt ikvienu.

- Es sajūtu briesmas.

- Man nav bail! - meitene pacēla zodu, bet Vladejs neļāva viņai pabeigt.

- Protams, labāk būtu tev palikt ārpusē, taču es neesmu pārliecināts, ka ārpus Kalna tu būsi lielākā drošībā. Es iešu pirmais, tu man sekosi. Petrjans ies pēdējais. Tagad palūgsimies Perunu.

Paskatījies pelēkās kļuvušajās debesīs ar pūkainiem mākoņiem - droša zīme par nenovēršamām laika izmaiņām - Vladejs iegāja alas krēslā. Lāpa viņam nebija vajadzīga, viņš labi redzēja tumsā.

Kad nelielā nodaļa pazuda alā, meža malā, pusversti no Dievu kalna, iznāca kāds cilvēks, kādu laiku pastāvēja, ar uzmanīgu skatienu pārlūkojot apkārtni, un mierīgi devās uz milzīgās ēkas sienas iegruvumu, kurā bija iegājuši rossinu cilts sūtņi. Tas bija Rods, cilts Sapulces Vadītājs.

Pārdomāti koncentrējies Ždanovs atgriezās pēc četrdesmit minūtēm, uzsitot sev pa kāju ar lazdas zariņu. Uz apskaidroto Tajas skatienu atbildēja ar nomierinošu smaidu, bet uz jautājošo Ruzajeva - paziņoja:

- Tur, mežā guļ hronobruņinieks.

- Kāds hronobruņinieks? - Ivašura, guļot zālē, pacēla galvu. - Vai tas nav melnais jātnieks, ar kuru mēs iepazināmies Stumbrā?

 - Viens no viņam līdzīgiem. Esperi viņu noklāja ar zalvi un sabojāja kentauru, tas ir, pārvietošanās sistēmu. Un viņam pašam, acīmredzot, ir beigušās enerģijas rezerves.

- Es iešu un apskatīšu, - padeva balsi Laentirs Valetovs, kurš pēkšņi ieinteresējās, un, neprasot atļauju, devās uz mežu.

Ždanovs pavadīja viņu ar uzmanīgu skatienu, pagriezās pret Ivašuru, apsēdās viņam blakus.

- Es kaut ko nesaprotu, - sacīja Igors Vasiļjevičs. - Melnie jātnieki vienmēr varēja sevi aizstāvēt, kā gan šis nevarēja cīnīties pret esperiem?

Pāvels pamāja.

- Es arī uzdodu sev šo jautājumu. Ir tikai viens saprātīgs izskaidrojums: uzbrukums bija pēkšņs un ātrs. Jātnieks uzbrukumu negaidīja.

- Bet kāpēc viņam uzbruka esperi? - Ruzajevs vīpsnāja. - Karš ir beidzies. Gan viņš, gan viņi ir no vienas komandas.

- Ne jau no vienas.

- Nu, vienalga, viņi aicināti aizsargāt hronopaātrinātāju, izņemot to, ka viņu programmas bija atšķirīgas.

- Neviens nezina, kāda programma bija hronobruņiniekiem, - Ivašura nomurmināja. - Viņi nav no mūsu Laika Zara un tos nav radījuši cilvēki. Ja, protams, tos var uzskatīt par kiborgiem vai automatiem ar mērķprogrammu.

- Varbūt viņi ir no šejienes, no šīs pasaules? - Taja kautrīgi ieteica.

- Diez vai, - Ždanovs pamāja ar galvu. - Hronobruņinieki pieder kādai tehnoloģiskai civilizācijai, kas ir sasniegusi ļoti augstu ietekmes līmeni uz Visumu. Šeit viņu ietekme nav jūtama. Mēs nonācām pasaulē, kur saprāts vai nu tikko parādījies... pie lāčiem..., vai arī ir gājis citu ceļu.

Ivašura ziņkārīgi paskatījās uz inspektoru.

- Interesants pieņēmums. Pa kādu? Ko tu vēl redzēji mežā, Pāvel, bez hronobruņinieka?

Ždanovs palika mierīgs.

- Es redzēju nesen satiktos lāčus.

- Tātad, tavuprāt, viņi ir vienīgie šīs pasaules īpašnieki?

- Es tā nedomāju. Šeit dzīvo cilvēki. Es visu laiku jūtu spiedienu uz savu psihi, kas nozīmē, ka vietējie iedzīvotāji zina, kā izmantot mentālos laukus, tas ir, viņi ir sasnieguši ietekmes līmeni smalkajos psi procesos. Ja man ir taisnība, mēs drīz tiksimies ar pamatiedzīvotājiem.

Ruzajevs pasmīnēja, pievirzījās tuvāk, domādams sākt strīdu, bet Taja viņam apsteidza:

- Pāvel, es neesmu fiziķis vai zinātnieks, tāpēc daudz ko nesapratu. Vai jūs varētu vienkāršāk izskaidrot, kas notika? Kāpēc mēs esam šeit, nevis uz Zemes? Nu, tas ir, ne uz savas pašu Zemes... - meitene nosarka, mēģinot formulēt jautājumu.

Ždanovs pamāja.

- Mēģināšu. Viens no mūsu zinātniekiem, kurš dzīvo mūsu Metauniversā, mūsu Laika Zarā, ir izstrādājis teoriju, saskaņā ar kuru Lielais Visums katrā mikromirkļa brīdī zarojas paralēlos mikrokosmosos, no kuriem katrs pārstāv mikro notikumu kombināciju, kas tiek realizēti pasaules varbūtības mainīguma dēļ. Vai saproti?

- Šķiet, ka jā.

- Rezultātā Lielais Visums sadalās atsevišķos Laika Zaros, veidojot Laiku Koku, tā saukto laiku kontinuuma fraktālu, kura Zari pārstāv atsevišķus Metauniversus ar savu fizikālo likumu kopumu un ar savu laika virzienu un plūdumu. Tādējādi izrādās, ka katra Zara laika virziena līnija ir vienas iespējas realizācijas līnija no visām tām iespējām, kas ietvertas iepriekšējā mirklī, iepriekšējā sazarojuma mezglā.

Pāvels uz sāniem paskatījās uz Taisijas koncentrēto, saspringto seju.

- Atkārtot?

- Nevajag. - Meitene atkal nosarka, bet nedusmojās. - Es sapratu, ka jūsu Laiku Koks, tas ir, Lielais Visums, faktiski ir telpa visu iespēju, visu kombināciju realizēšanai. Taisnība?

Pāvels satvēra viņas roku un noskūpstīja pirkstus.

- Tu esi gudra, Taisija.

- Man to jau ir teikuši, - Taja atviegloti iesmējās. - Bet es gribētu vēlreiz formulēt, kas ir Koks. Bezgalīgi daudz Zaru...

- Visuma iespējamo stāvokļu kopums veido Dendrokontinuumu, potenciāli līdzvērtīgu kopiju kontinuumu, Visuma Zarus.

- Izklausās skaisti. Un tik vienkārši!

Ždanovs pasmaidīja.

- Patiesība vienmēr šķiet pārsteidzoši vienkārša. Bet es neesmu pārliecināts, ka mēs precīzi novērtējam notikušo.

- Bet es beidzot visu sapratu. Stumbrs, tas ir, hronourbis, savienoja nevis dažādus viena Koka Zara laikus, bet gan dažādu Zaru stūrus! Tāpēc, kad hronourbja eksplozija mūs atgrieza nākotnē, mēs izgājām nevis savā laikā, bet citā. Bet ja ... - Taja nobālēja. - Ja Stumbrs iznīcināts un neko nesavieno ... nesavieno Zarus ... tad mēs šeit paliksim uz visiem laikiem?!

Pāvels atgūlās zālē, skatoties uz Stumbra slāņaino sienu.

- Ceru, ka tas tā nav. Mums palīdzēs.

- Kas? - ar tādu pašu ziņkāri jautāja Ivašura, saprotot, ka Ždanovs nav pateicis visu, ko zina.

Pāvels neatbildēja.

Taijas acis kļuva lielas un nobijušās.

- Ko darīt, ja Stumbrā palikuši "hronoķirurgi"?!

- Maz ticams.

- Nu, nevis paši "ķirurgi", bet viņu kalpi, "sanitāri". Tad mūsu puišiem draud sadursme ar viņiem...

- Neuztraucies, visi desantnieki ir labi apmācīti, - sacīja Igors Vasiļjevičs, saprotot, ka meitene uztraucas par Ivanu Kostrovu. Viņš pagriezās pret Ždanovu. - Bet patiesi, Pāvel, mēs nepadomājām. Stumbrā bija jāpaliek ne tikai konkistador-zirnekļiem, kas apkalpoja tā iekārtas, bet arī citiem automātiem, tostarp tiem, kas pieder "hronoķirurgiem". Nav izslēgts, ka mēs satiksim arī "sanitārus".

Ždanovs pēkšņi strauji piecēlās uz elkoņiem. Ivašura sekoja viņa skatienam un ieraudzīja kā mežā iepiķēja esperu eskadra. Pazuda. Bet drīz atkal parādījās, ieguva augstumu apļojot un turpināja riņķot virs Stumbra kalna.

- Kas tur ir? - Igors Vasiļjevičs pieklusināja balsi.

- Nekas, viss kārtībā, - atbildēja Ždanovs, kurš droši zināja, ka esperi ienira tajā meža rajonā, kur gulēja nogalinātais kentaurs un viņa jātnieks, hronobruņinieks un kur devās Laentirs Valetovs.

Gredzenveida koridora posms, kurā iekļuva izlūki, bija pamatīgi sabojāts. No trieciena, kuru piedzīvoja Stumbra ēka, kad to skāra "golema runga", izejot tam uz ārpasauli, sienas tika deformētas, un griesti iebruka, veidojot īstu šķēršļu joslu. Nebija ne runas par kontaktu ar hronopaātrinātāja inku Stasu. Griša Belijs pat nevarēja noteikt informācijas apmaiņas punktus pirmā horizonta sienās. Stass neatbildēja, it kā viņš vispār būtu pārstājis darboties.

- Tas bija gaidāms, - sacīja Fjodors Polujanovs, kad viņi šķērsoja apmēram simts metrus koridora, nesatiekot nevienu konkistadoru vai citu mehānismu. - Bet izejas mezgls šeit ir pienācīgs, dažus kontūrus Stass varēja labi saglabāt citos stāvos. Meklēsim.

- Labāk pameklēsim liftu, - nomurmināja Ivans Kostrovs. - Tas ir, hronomembrānu. Tad mēs uzzināsim, vai Stumbra traktrise joprojām darbojas, savienojot laikus vai nē.

- Ne jau laikus - Laiku Zarus.

- Tas vienalga, ne jau termini svarīgi.

Belijs, paurbinājis ar zondi  no sava instrumentu komplekta koridora ieliekto sienu, viļņainu no deformācijām, klusējot devās uz priekšu, apejot plaisas, bedres un no griestiem nokritušos betonam līdzīga materiāla blokus. Apaismojums gaitenī nedarbojās, taču no durvju un sienu plaisām un caurumiem no visurienes ielija gaisma, radot pelēcīgu krēslu, tāpēc lāpas un laternas nebija vajadzīgas.

Smakas ēkas iekšienē nebija pārāk dažādas, putekļu, pamestības, kvēpu, vecuma un pat zaļojošu augu smaržas - caurvējš atnesa šos aromātus no pļavas. Bet Ivans bija pirmais, kurš pamanīja citu smaku, vāju un nepatīkamu, līdzīgu sadedzinātas plastmasas smakai.

- Jā, tev taisnība, - Belijs paostīja gaisu. - Tā ir plastmasa. Šķiet, ka nesen ēkā kaut kas dedzis.

Pēc vēl piecdesmit soļiem viņi paklupa pār šo "kaut ko". Šajā vietā koridors izveidoja sfērisku dobumu ar daudzām mazām bedrītēm un plaisām, it kā šeit būtu eksplodējis spēcīgs sprāgstvielu lādiņš. Un dobuma apakšā ar metālu atspīdēja kaut kāda mehānisma paliekas.

Belijs un Polujanovs, kas bija iespīdinājuši bedrē, saskatījās.

- Konkistadors, - Fjodors sacīja. - Kāds to uzspridzinājis.

- Tas nozīmē, ka dzīve Stumbrā turpinās, - klusi sacīja Kostrovs. - Un pēc tiem pašiem likumiem, kas tika noteikti agrāk. Mums jāgaida viss, pat tikšanās ar aizvainotiem “hronoķirurgiem”.

- Nu, tas ir maz ticams ka ar "hronoķirurgiem", - Belijs nepiekrita, -  bet ar mūsu draugiem, "sanitāriem" gan.

Pārvarējuši radušos šķērsli, grupa nokļuva samērā līdzenā vietā un izgāja zālē ar hronomembrānas cauruli, ko tradicionāli sauc par liftu.

Zāle spēcīgi smirdēja pēc sadedzinātas plastmasas, un tās centrā caurules vietā rēgojās dziļa sešmetrīga piltuve. Lifts bija beidzis pastāvēt, to iznīcināja sprādziens.

Tagad visi trīs apmainījās saprotošiem skatieniem. Pa Stumbru brīvi vazājās ienaidnieki un cītīgi iznīcināja hronopaātrinātāja iekārtas. Bet tieši šis apstāklis iekrāsoja notiekošo optimistiskā tonī.

- Stumbrs nav miris! - Fjodors skaļi izteica vispārējo ideju. - Tas joprojām elpo. Nu, vismaz atsevišķas dzīvības atbalsta sistēmas. Nedzīvai ēkai nav nepieciešama papildu iznīcināšana.

- Paša, - Belijs pasauca, bet rācija klusēja, sienas pilnībā ekranēja radioviļņus.

- Ko darīsim?

- Atgriezīsimies.

- Varbūt varam mēģināt iziet iekšā pagalmā, paskatīties, kas tur ir? - ieteica Ivans.

- Tas pats, - Grigorijs norūca, bet padomāja un piekrita: - kādu pusstundu tam var veltīt, lai gan mēs neko īpašu neieraudzīsim.

Viņam vienlaikus izrādījās gan taisnība, gan ne.

Ēkas pagalmā izdevās nokļūt ar otro mēģinājumu nevis no lifta puses - tur izejas koridors bija pilnībā izpostīts -, bet no sānu atzara puses, strupceļa ar novērošanas sistēmu. Šeit, koridora galā, rēgojās iegruvums, un izlūki viens pēc otra iespiedās tajā, lai paskatītos uz pagalma absolūti melno plakni, iezīmētu ar metru platām plaisām, un žilbinoši balto "pseidogolema vāli", kas caursita ēkas sienas gandrīz līdz trešā stāva līmenim. Radās iespaids, ka Stumbra pagalms kādreiz būtu pārklāts ar biezu asfalta slāni. Ne zāle, ne koki uz tā neauga, tas bija līdzens, kā takira lauks māla tuksnesī. Tikai divas detaļas, pārredzamajā, šī lauka trīs kilometru plašumā, dažādoja ainavu: klintij līdzīgs veidojums pie ēkas sienas, kas bija apkusis kā vaska svece, violets ar sarkanu nokrāsu, vienlaikus atgādinot gan stalagmītu, gan raķeti, un pazīstamais bruņurupučveidīgais automāts ar divām daudzmetrīgām ūsām, zem "golema vāles", laukuma centrā.

- Ejam apskatīties? - jautāja Kostrovs, kuram nebija īpašas vēlēšanās klīst pa "asfalta takīru".

Belijs neatbildēja, rūpīgi pārlūkojot ēkas sienas, pelēkas, nedzīvas, ar logiem un bez tiem, ar izkaisītām porām, nišām un zvaigžņveidīgiem caurumiem. Zemāk, pie pagalma virspuses, arī sienas bija melnas un apkusušas, nopilējušas un nokārušās. Viens no sienas posmiem divsimt metru augstumā piesaistīja Grigorija uzmanību, un viņš norādīja uz to:

- Vai jūs kaut ko nepamanāt?

Ivans apskatīja šo zonu, kas bija atšķirīga pēc krāsas - tā bija daudz gaišāka - spoža, bez plankumiem un bedrītēm, un gribēja pateikt: nu un kas? - un pēkšņi saprata:

-  Tur varēja saglabāties Stumbra dzīvības uzturēšanas sistēmas! Tūlīt to pārbaudīsim. Ejam.

- Nestreb karstu, paspēsim. Šādām zonām vajadzētu būt vairākām, hronopaātrinātājā bija vairāk nekā trīs desmiti šādu drošības zonu, aprīkotām ar ekranējumu un lauka aizsardzību. Mēs, šķiet, atklājām vienu no tām.

- Griša, bet vai tā klints pie sienas tev kaut ko neatgādina? - jautāja Poļujanovs.

Belijs samiedza acis, kaut ko atcerēdamies.

- Drakkars?

- Ļoti līdzīgs. Automātika pārejas laikā varēja arī tikt sabojāta, iespējams, arī resurss ir izsmelts, bet korpuss palicis vesels.

- Vai jūs negribat teikt, ka kaut kur pa Stumbru klīst mūsu puiši?

- Nezinu. Būtu pārāk lieliski, ja viņi būtu palikuši dzīvi.

- Kas ir Drakkars? - Ivans pieprasīja paskaidrojumu, nesaprazdams biedru pēkšņo satraukumu.

- Ierīces lidojumam un darbam ekstremālos apstākļos, - Fjodors atbildēja. - Tāpat kā mūsu "golemi", bet mazjaudīgāki. Desantnieku komanda, ar drakkaru tika iesūtīta Stumbrā, lai izslēgtu hronourbi. Bet sakari ar viņiem nekad netika izveidoti, mēs viņus uzskatījām par mirušiem.

- Viņi arī ir miruši, - Belijs aizsmacis sacīja. - Lai drakkars sāktu izskatīties kā notecējusi svece, tam jābūt ļoti stipri sasildītam līdz zvaigžņu temperatūrām. Es nezinu, kā un kāpēc viņš nonācis šeit, šajā Laika Zarā, bet, acīmredzot, šeit, pagalmā, kādreiz liesmoja nukleārs ugunskurs. Ejam pie savējiem, mums jāapspriež situācija... - Viņš nepabeidza.

Virs "pseidogolema" baltās caurules, kas precīzi pa diametru savienoja Stumbra apļveida sienu malas, parādījās esperu pulks,  un plēsonīgi metās uz sastingušajiem cilvēkiem. Un to straujajā pikējumā bija tik daudz draudu, ka visi noreaģēja, kā vajadzētu. Ivans un Fjodors pazuda iegruvumā, caur kuru viņi bija izkļuvuši pagalmā, bet Grigorijs profesionāli atklāja uguni no "gloka".

Esperi arī izšāva: ēkas sienā, iekšpagalma “asfaltā” ietriecās četri šņācoši zaļi asmeņi, kas izkusušo sienu materiālu uzreiz izšļakstīja piltuvēs ar stiklveida malām, arī uzreiz sastingstot, un šajā mirklī blāvi dzeltenās gaismas punktējums no “gloka” atrada esperu bariņu. kas nebija gaidījuši pretestību. Uzliesmoja divas uguns bumbas, izkaisīdamas spožas šļakatas un dūmu grīstes. Izdzīvojušie esperi taisīja strauju virāžu, pacēlās debesīs un pazuda aiz ēkas pretējās sienas.

- Neko nesaprotu! - Ivans izdvesa, izrāpdamies no Fjodora apakšas un lūkodamies, kā Belijs mierīgi stāv kovboja pozā, ar abām rokām turot "gloku". - Kāda velna pēc viņi mums uzbruka?! Kāpēc viņi neuzbruka, kad mēs gājām pa mežu?

- Vai nu viņu inki pārstājuši vispār funkcionēt, vai arī kaut kas ir mainījies ārpasaulē, - minēja Polujanovs. Padomājis, viņš ar drūmu skatienu piebilda: - Ir arī trešais variants.

- Kāds? - Belijs atskatījās uz viņu, nesteidzoties paslēpt "gloku".

- Kāds izmainījis esperu mērķa iestatījumus.

- Kas? Kad?

- Nu, nesen, kad devāmies izlūkošanā. Kas - es nezinu, bet mums sekoja un joprojām seko, tas ir fakts. Un ne tikai saprātīgie lāči, kas pret mums izturējās draudzīgi, bet arī ienaidnieki, kuriem mūsu parādīšanās acīmredzami bija nepatīkams pārsteigums. Starp citu, šāds pavērsiens netieši liecina par labu mūsu pieņēmumam, ka Stumbrs kā sistēma joprojām turpina darboties. Mums vienkārši jātiek pie darba horizonta un mezgliem.

Belijs pēkšņi strauji apsviedās un izšāva. Ugunīgā punktētā līnija, kas Ivanam atgādināja trasējošu ložu kārtu, iestrēga svešā automāta plācenī ar elastīgajām miesas krāsas ūsām un pārvērta to par liesmojošu dūmu mākoni. Trāpījuma vietā augsnē izveidojās diska formas ieplaka, no kuras sāka izkaisīties kaut kādas degošas lupatas, izplūda indīgi dzeltenu dūmu vāli un baltas dzirksteles.

Polujanovs gribēja jautāt: "kāpēc šāvi?" - bet pārdomāja, jo rosība krātera dziļumos turpinājās, it kā tur agonijā dauzītos kāds liels dzīvnieks. Un tad tas beidzot sāka rāpties ārā no bedres.

Cilvēki ieraudzīja platus plecus, divus kāju pārus, spīdīgu rumpi. Briesmonim nebija galvas, iespējams, Grigorija šāviens to norāva kopā ar bruņurupuča-automāta ķermeni, un milzis vairs nespēja atjaunot redzi vai loģisko domāšanas darbību kopumā.

- Pērtiķčūska! - Kostrovs paklusām iesaucās.

Belijs izšāva vēlreiz. Nemierīgā milža vietā uzpūtās vēl viena uguns bumba, kas pārsprāga ar apdullinošu grandienu un svilpoņu. Daļa augsnes iztvaikoja kopā ar briesmoņa rumpi, un, dūmiem izklīstot, krātera dibenā iemirdzējās zils metāls.

Neskatoties uz šo dabas bērnu gadsimtiem ilgo filozofisko rūdījumu un gatavību pretoties ļaunajiem spēkiem un burvestībām, visi trīs bija nobijušies, kaut arī dažādos veidos. Petrjans baidījās, ka nepamanīs briesmas. Jasena baidījās no monstriem un vēl vairāk no tā, ka Vladejs viņu sūtīs atpakaļ. Savukārt Vladejs nojauta dzīvu siltumu, kas izplūda no Kalna dzīlēm, naidīgi niknu un vienaldzīgu, retāk ar ieinteresētu pieskaņu, ar visu ādu izjuta kādus ļaunus skatienus, atspoguļojot draudošu mentālu niezi: “Neej, tu nomirsi! Neej, tu kļūsi par mirušu Dieva kalpu! " Un viņš nezināja, kā pasargāt sevi no šiem ļaunajiem čukstiem, kurus neviens cits, izņemot viņu, nedzirdēja, liekot viņam pārmērīgi saspringt, traucējot ieklausīties Kalna garu kustībās.

Ala, kurā iekļuva rossini, izrādījās pārsteidzoši regulāra un vienmērīga kā taisns koridors uz kņaza istabām. Šķita, ka kāds šo alu bija uzcēlis Dievu Kalna iekšienē, ļoti sen, iespējams, Kalna parādīšanās laikā. Vladejs nolēma to saukt par koridoru. Lai gan sienas un grīda bija viļņoti, saplaisājuši un mitri, bija skaidrs, ka koridors kādreiz bija taisnstūrveida un gaišs. Un vēl Vladejs arī sajuta tukšumus abās gaiteņa pusēs, kas bija paslēpti aiz biezām sienām, līdz saprata, ka melnie taisnstūri sienās ir durvis. Pamēģināja atvērt vienas, otras, spiežot uz tām ar roku, nevarēja un noskuma, ka nespēs izskaidrot Rodam un kņazam parādības būtību, bet Jasena palīdzēja. Trešās durvis no viņas pieskāriena un melodiskās pavēles: "Durvis, uzticies labajam, atveries!" - pēkšņi klusi saritinājās kā veltnis ap neredzamu asi un ielīda sienā, veidojot eju.

 Izlūki jau bija pieraduši pie pustumsas un skaidri redzēja visas koridora detaļas, bet telpā aiz maģiski saritinātām durvīm bija tāda tumsa, ka arī Vladeja kaķa redze nelīdzēja. Viņš neko neredzēja, tikai juta, ka istaba nav tukša, tā ir pilna ar dažādiem smagiem priekšmetiem - vai nu akmeņiem, vai metāla kastēm. Dzīvība telpā nebija jūtama. Vladijs devās uz priekšu, aizķēra kaut ko ar kāju un blakus uz cietās grīdas atlēca, nozvanīja, grabot izkaisījās, kaut kādas caurules vai bundžas.

Volhvs atlēca atpakaļ, izstiepdams zobenu uz priekšu, bet tūlīt to nolaida. No durvīm izripoja vairāki spīdīgi cilindri un balts stienis, kurā Vladejs atpazina medvjanu nūju.

- To šeit ir veseli kaudzes, - viņš klusi sacīja, pacēla nūju un ieraudzīja tās beigās tos pašus simbolus: 2301.

- Šeit dzīvo medvjani, - paziņoja Petrjans. - Tās ir viņu nūjas, viņu mājas.

Vladejs papurināja galvu.

- Visticamāk, medvjani tikai atrada šo alu pirms mums. Viņi neprot izgatavot šādas nūjas.

Petrjans pasvārstīja balto, gludo un smago nūju rokā un iemeta to atpakaļ alā, kas acīmredzami bija noliktava. Nodārdēja. Alas dziļumos iedegās sīka violeta gaisma, uzmirgoja, uzliesmoja spožāk, mainot krāsu uz sarkanu, un durvis uzreiz nokrita savā vietā, nogriežot noslēpumaino atdzimušo tumsu. Vienu brīdi Vladejam šķita, ka kāds viņu uzlūko caur durvīm - ar vaicājumu un pārsteigumu, it kā alā būtu pamodies īpašnieks, taču šī sajūta ātri pārgāja. "Saimnieks" atkal aizmiga.

Koridors beidzās apļveida telpā ar dziļu bedri centrā un caurumu griestos virs bedres. Telpas izskats liecināja, ka šeit kādreiz ir notikusi zemestrīce: tās sienas bija izlocījušās, notecējušas, pārklātas ar plaisām, un no griestiem nogāzušies pelēkam akmenim līdzīgi slāņi un veseli materiāla bloki. Grīda, kādreiz, iespējams, līdzena, gluda un spīdīga, uzbriedusi puniem un to izmīdījušas dzīvnieku pēdas. Vladejs un Petrjans brīvi nolasīja žurksuņu, vilkodilu, medvjanu, brūnzobu lidvāveru, čūsku un citu mazāku dzīvnieku pēdas. Bet dzīvnieku vidū bija arī cilvēku pēdas, lai gan šeit gājušo cilvēku apavi bija neparasti un cieti, nevis tādi kā rossinu valkātie.

Vladejam atkal radās sajūta, ka viņus vēro kāds neredzams, nedzirdams, dīvains, ne ļauns, bet arī ne labsirdīgs. Ne pēc pirmā, ne otrā mēģinājuma nebija iespējams noteikt, no kurienes skatiens nāk, pat pēc tam, kad iegāja maģiskās gaišredzības stāvoklī. Likās, ka novērotājs skatās uzreiz no visurienes.

Vājuma vilnis lika volhvam iziet no transa un vairākas minūtes viņš atpūtās, pateicīgi pieņemot Jasenas atbalstu: vēsas plaukstas glāstīja kaklu, pakausi, un tas bija ļoti patīkami.

 Atgriezās Petrjans, mēģinot uzzināt, kur ved vēl divi koridori, no apaļās zāles Kalna noslēpumaino dziļumu tumsā.

- Tas pats, - viņš teica. - posts, pamestība, putekļi, netīrumi, daudz visādu pēdu. Dzīve šeit pamirusi uz ilgu laiku, pat kukaiņi nav redzami. Varbūt arī Dievi miruši? Nu, vai arī aizgājuši uz citu vietu pēc tam, kad Kunga Vāle ietriecās Kalnā.

- Mēs vēl neko neesam uzzinājuši, - Vladejs klusi iebilda, atjēgdamies. - Un arī turpmāk mums jābūt ļoti uzmanīgiem, šī ir ļoti slikta vieta.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka šeit visur staigājusi nāve, - Jasena atbildēja tikpat klusi, jūtoties apmēram tāpat kā Vladejs. - Viņa arī tagag joprojām slēpjas kaut kur Kalnā.

- Kāpēc tad mums vajadzētu riskēt? Atgriezīsimies un pastāstīsim Rodam...

- Ko pastāstīsim? - Vladejs sarauca pieri. - Ka mēs neko interesantu neredzējām? Nē, dosimies tālāk, līdz uzzināsim Kalna mērķi, kas ir tā iedzīvotāji, kāpēc tas šeit uzrādies un kāpēc to iznīcināja Debesu Runga... tas ir, Tā Kunga Dusmu Vāle. Turklāt es ļoti vēlos uzzināt, kādi cilvēki šeit nesen ir staigājuši.

- Iespējams, tās ir to pēdas, kuras redzējām pļavā.

- Redzēsim.

Vladejs apgāja ap bedri apaļās alas centrā un devās uz trešo izejas melno taisnstūri, kas bija aizbērts ar sabrukušo griestu gruvešiem. Petrjans šo eju nebija izpētījis.

Koridors izlūkus izveda nevis uz Kalna iekšējām telpām, kā viņi iedomājās, bet gan uz milzīgu pagalmu. Kalns iekšpusē izrādījās tukšs! Pareizāk tā centrālā daļa bija kaut kas līdzīgs gigantiskam lopu laidaram ar stāvām sienām vismaz divu verstu augstumā! Un, kaut arī Vladejs bija gaidījis šeit atrast tukšumu, kaut ko tādu, kas atbilstu milzīgai alai, bet nebija cerējis ieraudzīt milzīgu apaļu pagalmu, drūmu, pelēku, saulei un vējiem atvērtu, ieskautu sienu gredzenā, kuras pa diametru bija pārsitusi Tā Kunga Vāle.

Kādu laiku rossini, pārsteigti par šo skatu, raudzījās uz pagalma melno saplaisājušo virsmu, žilbinoši balto Vāli, sienu gredzenu ar logu, nišu, izciļņu un plankumu rakstu, netālo neparastās formas violeto akmeni, tad Jasena ar trīcošu balsi ierunājās:

- Svētais Perun! Vai esmu nomodā, un Kalns iekšā tiešām ir dobs?!

- Protams, ka neguli, - Petrjans vientiesīgi atbildēja, kura dvēselē tomēr bija iemājojusi bijīga drebēšana. - Es domāju, ka Dievi šeit tur savus lopus, un mūsu priekšā ir ganības, ganību lauks.

- Bez zāles? - Jasena skeptiski pacēla uzaci.

- Zāli apēda... vai nomīdīja.

- Nav šeit nekādu lopu, - klusi sacīja Vladejs. - Un šīs nav nekādas ganības. Jasena, Petrjan, palieciet uz vietas, es gribu redzēt, kas tur dzirkstī pagalma centrā, zem Vāles.

- Es ar tevi…

- Gaidi! - Vladejs, neatskatījies, pārleca pāri plaisām, ar strauju soli devās pa pagalma cieto virsmu līdz tā vidum, kur varēja redzēt ieplaku augsnē, kas dzirkstīja ar metālu.

Viņam nebija jāmin, kāds metāls mirdzēja saulē Kalna centrā. Melnās masas slānis, kura biezums šeit bija vairākas asis, bija norauts vai iztvaikojis sprādzienā, trīssimt kvadrātmetru platībā, (Vladejs sajuta kataklizmas enerģētiskās pēdas), un kļuva redzams kādas no gofrēta zaļi zila metāla izgatavotas konstrukcijas vai mašīnas, kas pilnībā bija ietriekta zemē, izliektais jumts, ar izplēstu rievu pašā augšpusē. Rieva beidzās ar bedri, kurā brīvi vārēja ierāpties cilvēks, un, lai arī šai vietai bija ļaunuma nospiedums, Vladejs bez vilcināšanās ienira bedrē, nekavējoties nokļūstot maģiskā transa stāvoklī. Šķiet, ka ar savu izlēmību viņš kompensēja skaidra rīcības plāna trūkumu Kalna iekšienē.

 Lēcveida mašīnas kupolā patiešām bija radies caurums, no kaut kāda spēcīga enerģijas trieciena, un pavēra piekļuvi tās centrālajai telpai. Vladejs nekavējoties noteica metāla lēcas izmēru - apmēram divsimt asis diametrā - un apmēram divdesmit biezumā. Konstrukcijas centrālā kamera kupola formā atradās tieši tās centrā un bija piepildīta ar sastingušiem, smagiem un necaurspīdīgiem blokiem, no kuriem vēdīja aukstuma, svešuma un nāves elpa. To mērķi nebija iespējams noteikt, lai gan volhvs, protams, no vēstures skolotāja stāstiem bija iepazīstināts ar savu senču tehniku un kaut ko bija redzējis kņaza muzejos. Papildus nesaprotamajiem blokiem Vladejs uz telpas grīdas pamanīja arī dažu dzīvnieku skeletus un vairākus nesaprotamus priekšmetus.

Apguvis dobjo mentālo atbalsi no konstrukcijas sienām, kas runāja par citiem tukšumiem, kā arī par dzīvu būtņu neesamību tuvumā, Vladejs mīksti nolēca uz kupolveida telpas grīdas, novicināja sev apkārt ar zobenu un lēnām devās apkārt kaut kādiem masīviem blokiem, uz vietu, kur sienā pamanīja atvērtu durvju trīsstūri...

Bet līdz tam viņš neaizgāja. Likās, ka kāds milzīgs un briesmīgs, kā drakons no rossinu mītiem, skatās mugurā. Vladejs acumirklī atlēca uz sāniem, ar zobenu izdarot dūrienu aiz muguras, pieskārās vienam no blokiem un palūkojās atpakaļ. Aiz muguras neviena nebija, tikai gaismas uz istabas sienas vairs nemirgoja, kļuva spožākas, sastinga. Un tad ar īsu vaidu atdzīvojās bloks, kuram izlūks bija pieskāries ar zobenu.

Kaut kas tajā nožvankstēja, tas sadalījās trīs figūrās, kuras iegaismojās dažādās krāsās, kā ziemas eglīte kņaza mājā. Daudz gaismiņu uzmirgoja pa visu figūru virsmu, uzsāka mirkšķināšanas, sarežģītu kombināciju locīšanas spēli. Viena no gaismām šķērsoja tievu elastīgu stieni, šāvās pret jaunekli, atveroties kā ziedu pumpurs. Vladejs sacirta to ar savu zobenu un metās atpakaļ uz griestu caurumu, caur kuru iekļuva šajā svešādajā veidojumā. Viņš jau saprata, ka nejauši ir pamodinājis nesaprotamās mašīnas automātiku.

Neviens netraucēja viņam izlīst ārā, tikai pastiprinājās iespaids par smagu, necilvēciski vienaldzīgu un nicinošu, kā pļauka sejā, skatienu. Milzis, kura dziļumos atradās jaunais volhvs, sekoja viņam ar šo skatienu, pareizāk sakot, izdzina viņu un nomierinājās, vai varbūt atkal aizmiga.

Neatskatīdamies atpakaļ, Vladejs skriešus veica attālumu līdz ēkas sienai, kas faktiski izrādījās Dievu kalns, kur viņu gaidīja Petrjans un saspringtā, gatava skriet palīgā, Jasena.

- Kas notika?! - Meitenes acis kļuva milzīgas un nemierīgas, un tajās uzplaiksnīja tāds satraukums un rūpes, ka Vladejs neviļus pastiepās pret viņu, tikai pēdējā brīdī saņemoties. Atvilcis elpu, ar šķību smaidu noglāstīja draudzenes plecu.

- Tur, zem šī melnā draņķa netīrumu kārtas, kas kādreiz bijusi zeme, guļ sveša mašīna. Iekšpusē neviena nav, jo tā, visticamāk, tur atrodas kopš Kalna parādīšanās brīža. Bet pavisam nesen kāds to apciemojis, ielauzis jumtu ... un es nejauši ieslēdzu viņas aizmigušo automātiku ...

- Tāpēc tu skrēji kā ērkšķzaķis! - Petrjans nosmīnēja ūsās. - Es jau nodomāju, ka tevi vajā vilkodilu vai nakts vampuāru bars.

Uz Vladeja vaigiem uzgūla viegla krāsa, bet viņš neatbildēja, saglabājot cieņu. Teica pēc iespējas stingrāk:

- Iesim gar sienu, paskatīsimies uz to klinti. Pēc tam uzkāpsim uz citiem Kalna stāviem. Redziet, tur ir gaišākas zonas? Mums jānoskaidro, ar ko tās atšķiras no pārējām.

Kādu laiku izlūki skatījās pagalma vidū, kur zem sacepušās zemes slāņa slēpās dīvainā nezināmas nozīmes mašīna, taču viss bija kluss, neviena no šīs kupola bedres neparādījās, un jaunieši pagriezās pa kreisi, uz violeto klinti, kas sāniski piestiprinājās pie Kalna sienas.

Klints nebija nekas īpašs, un tomēr ne velti Vladejs tai nepievērsa uzmanību. Pārejot uz savu iekšējo redzi, viņš saprata, ka klints arī ir sena mašīna, kas ir iekususi un iegrimusi augsnē. Bet atšķirībā no lēcas pagalma centrā šī mašīna neradīja bailes un atsvešinātību, tās kontūras šķita pazīstamas un vienkāršas un izraisīja asociācijas ar viņu senču lidojošajām reaktīvajām mašīnām.

- Reaktīvā apkalpe, - Vladejs nomurmināja.

- Kas? - nesaprata Petrjans.

- Šī klints reiz lidoja.

- Vai tā nepamodīsies kā tā, kas atrodas zem Vāles? - Jasena piesardzīgi jautāja.

- Nepamodīsies, ja nepieskarties. Lai gan būtu interesanti iekļūt iekšā un salīdzināt ar to citu. Varbūt tur saglabājušies senču ieroči.

- Lai stāv. Ir grēks pieskarties senču kapiem, izsauksim vēl Dievu dusmas. Nez kāpēc man šķiet, ka tur, iekšā, visi cilvēki...

- Varbūt tev taisnība, tas ir kaps, senču kaps.

- Un, ja šie ir tie, kuru pēdas mēs sastapām pie Kalna? - nepadomājis izgrūda Petrjans.

- Kāds te sakars ar tām pēdām? - Vladejs aizkaitināts paraustīja plecus un klusāk piebilda: - Tur iekšā ir miruši cilvēki, jau sen miruši...

Viņi apgāja akmeni ar godbijīgu līkumu un drīz atrada sienā eju, kas ved uz Kalna dzīlēm. Vēl reizi paskatījās uz Vāles spīdošo stieni, kas savienoja baismīgās ēkas malas, un ienira Kalna nospiedošajā tumsā.

Viņi ilgi klīda pa apakšējā stāva gaiteņiem, kamēr izdevās atrast kāpnes, kas veda uz augšējiem stāviem. Pa pusei sabrukušās kāpnes, kas bija piedrazotas sienu fragmentiem un dažādiem melniem pussadegušiem atkritumiem, noveda tos ēkas otrajā stāvā, kas neatšķīrās no pirmā, un pēc tam trešajā un ceturtajā. Šeit iznīcība nebija tik pamanāma, gaiss  kļuva svaigāks, sausāks, mitrums nevarēja iekļūt šajā stāvā. Bet putekļu bija sakrājies tik daudz, ka kājas tajos noslīka līdz potītēm.

Uz ēkas ceturtā horizonta nekas ievērojams netika atrasts, izņemot putekļus. Gaiteņi, gandrīz tīri, neviena nenopēdoti, stiepās līdz bezgalībai, blāvi, garlaicīgi un vienmuļi, piepildīti ar krēslu un kaut kādu vecu bezcerību. Izlūki pagājās pa tiem, vispirms vienā virzienā, tad otrā, mēģināja atvērt divas vai trīs durvis, nevarēja, un atgriezās uz kāpnēm. Aprunājušies, nolēmuši kāpt augstāk.

Uzkāpa piektajā, sestajā stāvā, un septītajā vienā no gaiteņiem atrada dīvainu cauruli, kas bija ieklāta koridora vidū kā krunkains gumijas balons, saradzēts ar tievām, stiklaina izskata adatām. Ežveidīgā caurule vai drīzāk biezā šļūtene aizvijās tik tālu, ka nebija vērts meklēt tās galu. Caurules sākums kādreiz tika uzspridzināts, un tas bija kā uzplēsts krāteris ar malām, kas izsmērētas uz sienām.

Caurule-balons radīja dīvainu, pretīgu, atbaidošu, vēmienu izraisošu  iespaidu, kā indīga čūska, kas bija gadsimtu veca ozola stumbra resnumā, un Vladejs, piedzīvojis sāpīgu bezpalīdzības sajūtu, kas bija iespiesta nesaprotamā priekšmeta atslābināti elastīgajā ķermenī, pēkšņi saprata, ka caurule kādreiz bija dzīvā radība!

Acīmredzot Jasenai bija tādas pašas izjūtas, jo viņa tuvojās un teica trīcošā balsī:

- Manuprāt, tas ir miris milzu tārps!

- Padomā, ko, - atbildēja prātīgais Petrjans. - Ja Dieviem ir viss milzīgs: mājokļi, ēnas, mašīnas - kāpēc gan viņu radībām nevajadzētu būt milzīgām? Tārps ir tārps, tikai ļoti liels. Lai guļ tālāk. Nu, vecākais, iesim atpakaļ? Šeit nav nekā interesanta. Un man šeit nepatīk, te tiešām ož pēc nāves.

Viņam šķita, ka pēc šiem vārdiem atkal kāds milzīgs, kā kalns, paskatījās uz viņu no visurienes - no gaiteņa sienām, no griestiem, pat no zem grīdas - un pazuda, apmierināts ar redzēto. Un tūlīt noelsās Jasena.

- Atpakaļ! - Volhvs strauji pievērsās viņai, svīstot no aizsargpasākumiem un mēģinājumiem identificēt nezināmo ienaidnieku. - Kas notika? Ko tu sajuti?

- Skatienu! - nočukstēja meitene, turot rokas uz deniņiem. - Šeit viss ... dzīvs un miris ... vienlaicīgi.

Vladejs pamāja ar galvu, noņēma roku no pēkšņi sasilušā zobena roktura, virzījās uz kāpņu pusi un apstājās. Netālu no  ieejas kāpņu telpā pazibēja neskaidra ēna, pazuda. Atskanēja čīkstoņa un čaukstēšana, pēc tam tāli strauji un dobji būkšķi, it kā kāds skrietu pa kāpnēm, vienlaikus lecot pāri pieciem vai sešiem pakāpieniem. Tad viss palika kluss. Bet rossini saprata, ka dzīve kalnā, pakļaujoties svešiem likumiem, joprojām kvēlo un ka viņu kustības vēro daudzu garu uzmanīgās acis, kas bija ne tikai draudzīgas, bet arī naidīgas.

- Drīz mums būs jādomā par ēdiena sagādi, - sacīja Ivašura. - Pirms beigsies NZ, mums vajadzētu mēģināt pāriet uz vietējiem produktiem. Nav zināms, cik ilgi būs jādzīvo šajā pasaulē.

- Ja vajadzēs - pāriesim, - Belijs paraustīja plecus.

Pārējie klusējot pieņēma grupas vadītāja vārdus, ieskaitot Taju. Ceļojuma laikā pa Stumbru kopā ar Ivanu viņa bija pieradusi pie izsalkuma, slāpēm un daudz nepretenciozākā ēdiena. Ivašura neviļus uzmeta skatienu Pāvelam Ždanovam, kurš bija vairāk pieredzējis par viņu daudzās lietās, taču bijušais īpašo spēku karavīrs no nākotnes, drošības virsnieks un grifs, kā sauca augstākās klases speciālistus, uz viņa skatienu nereaģēja. Pēdējā laikā viņš izskatījās norūpējies vairāk kā parasti un maz piedalījies vispārējās sarunās. Ivašura kaut kā izmantoja brīdi un paaicināja viņu malā:

- Kas noticis, Paša? Tu izskaties kaut kāds sadrūvējies...

- Jūtu novērošanu, - Ždanovs atbildēja tikpat klusi, ātri. - Mūs vēro. Bet kurš, to nevaru noteikt.

- Tātad Stumbrā ir cilvēki?

- Noteikti.

- "Sanitāri"?

- Ja izdzīvojām mēs, arī viņi varēja izdzīvot.

- Skaidrs. Varbūt nelīdīsim atkal atpakaļ tajā ellē?

Ždanovs nesaprotoši paskatījās un devās prom. Ivašura nolamāja sevi un panāca grupu.

Izlūki apmetās atpūsties Stumbra gredzenveida zālē desmitajā stāvā. Pirms tam viņi izpētīja ēkas apakšējos stāvus un izgāja pagalmā, virs kura karājās žilbinoši baltā "pseidogolema" caurule.

Trīs cilvēki brīvprātīgi devās uz krāteri pagalma centrā, kuru Belijs ar "gloka" šāvienu izspridzināja augsnē: Kostrovs, Valetovs un Polujanovs. Belijs un Ždanovs neizrādīja interesi par krātera noslēpumaino spīdēšanu.

Trijatā sasniedza daudzmetru krātera dibenu un apakšā atrada kupola formas konstrukcijas augšdaļu, kas izrādījās "sanitāru" transportlīdzeklis. Tieši šādā transportā reiz ieradās "hronoķirurgu" kalpi, milzu seškājainie pērtiķčūskas, kuri uzbruka Ždanovam un ilgu laiku vajāja desantnieku nodaļu, kad tā kāpa pa Stumbru lejup uz "laiku sākumu".

- Tad re no kurienes, izlīda tā čūska, - sacīja Polujanovs, domājot par briesmoni, kuru Grigorijs iznīcināja sava pirmā izlūkgājiena laikā. - Un es visu laiku domāju, kur viņš slēpās. Nevarēja tak viņš sēdēt ūsainā bruņurupuča iekšpusē. Starp citu, ja nu viņš nebija viens?

- Nebūtu bijis viens, jau būtu izlīdis, - atmeta Ivans. - Šie mošķi baidās tikai no melnajiem jātniekiem. Ļaujiet man iet pirmajam.

Bet pirmais, mašīnā, kurai, pēc Fjodora teiktā, bija abpusēji izliekta lēcas forma, ielīda Laentirs Valetovs. Ceļotājs pa hronošahtu no "kaimiņu" Laika Zara divdesmit pirmā gadsimta, viņš nekad nekļuva par pilntiesīgu grupas locekli, uz kuru biedri varētu paļauties, viņš nevienam netuvojās un ne ar vienu nedalījās savās jūtās un domās. Turējās nomaļus. Bet kopš nesenas pagātnes vairs nepiedalās sapulcēs, sarunās un pusdienu pārtraukumos, uz ilgu laiku pazuda nezināmā virzienā, viens pats veicot nezināmas ekskursijas un pārgājienus.

- Man viņš nepatīk, - Griša Belijs reiz caur zobiem izmeta Ždanovam, kad Valetovs atkal pazuda. - Ka tik mūs kādreiz neiegāž.

Ko ar to domāja Grigorijs, viņš nepaskaidroja bet, tā kā Pāvels šo tēmu neapsprieda, saruna neatjaunojās.

Valetovs nerādījās ilgāk par stundu, un Polujanovs un Kostrovs ielīda "čūskas" mašīnā. Pusstundu pavandījušies pa svešā kuģa viltīgajiem gaiteņiem un nevienu nesatikuši, viņi atgriezās. Dažas minūtes vēlāk izlīda Valetovs, vienaldzīgs, kā vienmēr, pret biedru jūtām un vispār pret visu pasaulē. Uz Fjodora jautājumu: "Ko tu tur tik ilgi darīji?" - Valetovs neatbildēja.

Principā pērtiķčūsku kuģis nebija nekas īpašs (pēc Polujanova un viņa laikabiedru standartiem), un pats galvenais, tas bija praktiski tukšs, izņemot mirušos kiberus, bruņurupučus ar ūsām. Bet Fjodoram tomēr izdevās kaut kā noteikt, ka kuterim ir ārkārtas enerģijas rezerve un tā automātika "mirusi" ne pilnībā. Reizēm tas pats ieslēdzās, it kā uz brīdi pamostoties. Kā cilvēks nemierīga miega laikā: paceļ galvu, palūkojas apkārt, nomierinās, atkal guļ...

Esperi redzeslokā vairs nerādījās. Acīmredzot mācību stunda, kuru viņiem pasniedza Griša Belijs, ļāva bijušajiem hronourbja aizstāvjiem izdarīt pareizos secinājumus. Izlūki nesatika arī vecos ienaidniekus: "sanitārus", pērtiķčūskas, robotus un citus "hronoķirurgu" kalpus. Kaut arī daži no viņiem patiešām varēja izdzīvot, kā tā pērtiķčūska, kuru nošāva Grigorijs, un, iespējams, slēpās kaut kur milzu ēkas dzīlēs. Jebkurā gadījumā cilvēki neļāva sev atslābt, viņu atmiņā joprojām bija svaigas tikšanās ar ieprogrammētajiem tautiešiem, kuri bija pārgājuši “hronoķirurgu” pusē.

Stumbra desmitais horizonts bija kluss un tumšs. Šeit gaiteņu un istabu sienās gandrīz nebija plaisu, un neskarta putekļu kārta uz grīdas liecināja par to, ka neviens cilvēks vai zvērs ilgu laiku nav staigājis pa gaiteņiem.

Pāvels Ždanovs, kopā ar pārējiem, kas sēdēja uz kaut kādu nezināmu mašīnu korpusiem vienā no istabām ar skatu uz pagalmu, neatpūtās. Viņš staigāja pa istabu, apstājies pie sienām un kaut ko ieklausījās, tad Valetova uzmanīgā skatiena pavadīts devās prom.

Kostrovs un Taja sačukstējās stūrī, īpaši neuztraucoties par savu likteni. Abi bija jauni un ticēja sev un saviem draugiem.

Ruzajevs par kaut ko strīdējās ar Polujanovu, kurš sēdēja tieši uz grīdas.

Belijs mēģināja atvērt instalācijas futlāra, kas izskatījās kā guļošs jūras lauva, korpusu, tad atteicās no šīs nodarbošanās, apsēdās pie sienas un no NZ kastes izņēma tonika pudeli.

Valetovs, kā parasti, sēdēja istabas tālākajā stūrī un snauda.

Apskatījis visus, Ivašura iedzēra malku ūdens no sava neizsīkstošā termosa - sintezatora, brīdi padomāja un devās ārā pie Ždanova.

- Nekā? - viņš pamāja uz koridora sienu, pie kuras tupēja Pāvels.

- Nekā, - drošībnieks atbildēja un piecēlās.

Abi saprata, kas tiek apspriests: Ždanovs jau sen mēģināja nodibināt kontaktu ar Stasu, Stumbra inku, taču līdz šim visi viņa mēģinājumi bija beigušies neveiksmīgi. Stumbrs vairs nebija pašregulējoša un kontrolēta sistēma. Visi vai gandrīz visi tā enerģijas avoti sen vairs nefunkcionēja, un, ja Stass kaut kur paturēja autonomas funkcionējošas šūnas, tās varēja meklēt daudzas dienas.

 Koridorā iznāca Valetovs, pārlaida vienaldzīgu skatienu pār stāvošajiem un aizgāja pa koridoru tumsā. Ždanovs un Ivašura apmainījās skatieniem. Viņi abi domāja to pašu, bet neko skaļi neteica. Ruzajevs, nedaudz samiegojies, izgāja no istabas un sacīja, nevienu neuzrunājot:

- Ja es arī kaut ko sapratu, tad tā bija frāzes nozīme: vienkāršība un patiesība nav viens un tas pats.

Igors Vasiļjevičs iesmējās.

- Izskatās, ka Fjodors ar saviem prātojumiem ir novedis tevi līdz kondīcijai. Par ko jūs šoreiz strīdējāties?

- Es tā arī nesapratu, kas ir trīsdimensiju laiks un kā tas var kļūt par mūsu maņu funkciju.

- Vai pats Fjodors saprot?

- Spriežot pēc erudīcijas - jā, spriežot pēc degsmes - nē.

Ivašura atkal iesmējās.

- Nu, lūk, skeptiķi, iemācies strīdēties. Lai gan es arī nesaprotu, kā laiks var būt trīsdimensionāls. Tomēr ir labs teiciens: laika jēgai jāatrodas ārpus tā.

- Vispārīgi runājot, tas ir pareizi, tikai es dzirdēju kaut ko citu: nevis laika, bet pasaules jēgai vajadzētu atrasties ārpus tās.

- Pastāv viedoklis, ka laiks ir pasaules pamats.

Ruzajevs nopūtās, pačāpstināja.

- Uzsmēķēt vajadzētu... Iešu pastaigāšos, parakņāšos pa citiem bunkuriem, varbūt atradīšu kaut ko noderīgu.

- Neej tālu, mēs drīz dosimies tālāk.

Mihails lēnām aizgāja tumsā pakaļ Valetovam.

- Viņš joprojām nespēj samierināties ar Gasparjana nāvi, - Ivašura klusi sacīja, kad Ruzajeva soļi apklusa tālumā. - Viņi daudzus gadus bija draugi ar Surēnu.

Ždanovs neko neteica. Viņam atkal šķita, ka viņus no neticama attāluma vēro kādas necilvēcīgi izteiksmīgas, prasmīgi slēpjošās acis.

Mihails īsti nedomāja par to, kurp viņš dodas un kāpēc. Sagribējās pabūt vienam, pārdomāt, atcerēties pagātni, sajust nebijušas senatnes atmosfēru, un viņš gāja. Tāpēc, izgājis gredzenveida zālē ar pa grīdu izkaisītajiem centrālās caurules fragmentiem,  viņš uzreiz nesaskatīja tur runājošos cilvēkus. Bet kad attapās un saprata, ka  šeit ir lieks, jau bija par vēlu kaut ko darīt, viņš bija pamanīts. Galvā uzpeldēja Gumiļeva "Stokholmas" rindas:

Bet tagad esmu aizmaldījies uz mūžiem

Nebeidzamajās telpas un laika pārejās.

Lai gan kaut kur plūst manas dzimtās upes,

Pie kurām mans ceļš uz mūžiem ir liegts.

Viens no sarunu biedriem bija Valetovs, otrs bija nepazīstams, atbaidoša izskata jaunietis, pliku vai, pareizāk sakot, skūtu galvu un nepatīkamu, nievājoši noraidošu čūskas skatienu.

- Tavējais? - viņš izmeta valodā, kuru Mihails nesaprata.

- Nē, no komandas, - Valetovs atbildēja vienaldzīgi. - "Sešinieks". Bet var būt bīstams. Miša, panāc šurp, - viņš pagriezās pret Ruzajevu. Un Mihails, pret savu gribu, tuvojās pie sarunu biedriem, jau saprotot, ka nav izejas. Galvā atskanēja trauksmes zvans, kad līdz vīriešiem palika ne vairāk kā pārdesmit soļu. Mihails atjēdzās, pastiepa roku pēc "universāla" roktura aiz jostas, un tajā pašā brīdī skūtās galvas jaunietis ar čūskas skatienu no aiz muguras aiz roktura izvilka kaut kādu šauru un plānu, ūdeņaini miglainu priekšmetu un pārvilka ar to  no labās uz kreiso. Mihailam nepaspēja neko saprast un sajust. Caurspīdīgais šķiedrainais asmens šķērsoja kaklu, plecu, roku, atdalīja tos no ķermeņa, un Ruzajevs nomira, pirms sagrieztais ķermenis nokrita uz grīdas.

- Viņu meklēs, - Valetovs vienaldzīgā tonī sacīja, skatīdamies uz asiņu peļķi, kas izplatījās ap tīri nogriezto Mihaila Ruzajeva galvu un roku. Viņš paskatījās uz vāji plūstošo zobena strēmeli skūtgalvja rokā. - Kur tu dabūji šitādu lietu?

- Tas ir gar-zobens - vietējo aborigēnu terminoloģijā. Mēs atradām partiju vienā no Stumbra mezgliem divās pārejās no šejienes un šeit izveidojām slēpni. Bet slēpni atrada medvjani...

- Saprātīgie lāči?

- Un nozaga vairākus kopā ar partiju "MK", enerģijas akumulatoru, kurus, par laimi, viņi izmanto tikai nūju vietā. Ja vien viņi zinātu, kas tās par nūjām. Mēs nogalinājām gandrīz visus medvjanus, paņēmām zobenus atpakaļ, bet pāris tomēr pazuda.

- Un tomēr jūsu zobeni pret "gloku" nevelk.

- Tātad nozodz vismaz vienu.

- Vieglāk pateikt kā izdarīt. Abi ir drošības darbinieki ar ļoti plašu iespēju klāstu un labu intuīciju. Viņi jau tā izturas pret mani ar aizdomām, un, ja es kļūdīšos...

- Nodaļa nedrīkst sasniegt hronomembrānas otro darba kontūru. Viņus vajag pievilināt mums, mūsu bāzes horizontam, tur mēs ar viņiem tiksim galā.

- Kā es viņus pievilināšu?

- Domā. Diemžēl visi mūsu mēģinājumi iziet cauri pirmajam kontūram uz mezgliem augstāk ir izgāzušies, Laika Zari šajā virzienā ir nobloķēti. Bet visi apakšējie Zari piedzīvojuši neatgriezeniskas pārmaiņas, tur civilizācijas izmirušas. Dabiski, ka ieročus nav kur dabūt. Tāpēc pagaidām mums būs jāpaļaujas tikai uz zobeniem.

- Paņem viņa "universālu", - Valetovs pamāja ar galvu uz mirušo Ruzaevu.

- Protams, paņemšu, lai gan es nedomāju, ka tajā palicis sevišķi daudz enerģijas. Ej, es paslēpšu ķermeni, lai neviens to neatrastu. Saziņa, kā vienmēr - vienvirziena - gaidi izsaukumu.

Valetovs pamāja ar galvu, apgāja bijušā komandas biedra ķermeni un pazuda gaiteņa tumsā. Kad viņa soļi apklusa, gandrīz neredzama figūra klusi iznāca no cita koridora, piegāja pie skūgalvja un izrādījās kādu pusmetru garāka par viņu. Milzis bija melns kā nakts, un viņu varēja sajaukt ar nēģeri, tikai šis nēģeris nebija dzimis Ivašuras, Kostrova un Ruzajeva zemē. Melnā milža acu baltumi mirdzēja ar plēsonīgi dzeltenu mirdzumu, viņa lūpas šķērsoja seju cietā, taisnā līnijā, un deguns izskatījās kā knābis.

- Viņš mūs neiegāzīs? - Milzis nodārdināja zemā basā. - Es viņam neticu.

- Viņu ieprogrammēja pats Zara emisārs,-  skūtgalvis saviebās. - Maz ticams, ka šo programmu var neitralizēt. Bet, ja viņu pieķers, šie puiši viņu piebeigs paši, bez mums. Viņa uzdevums ir viņus aizvilināt no otrā bunkura, ievilināt lamatās. Pārējais ir tehnisks jautājums. Ja netiksim galā, saimnieki likvidēs mūs.

- Varbūt grupas pavadīšanai izmantot esperus?

- Tas idiots jau noorientēja viņus uzbrukt, un tagad mums ir palikuši tikai trīs esperi un viens herplekss. Ja Tjurms neatvērs rezervi, mēs paliksim bez tehniskā atbalsta.

- Tāpēc mums ir vajadzīgs "gloks". Tikai ar tā palīdzību mēs atvērsim Stumbra drošības zonas un iznīcināsim bunkuru ar hronomembrānu.

Melnais milzis netīšām iekāpa asiņu peļķē, taču nepievērsa tam uzmanību.

- Es būšu kreisajā spārnā. Pulcēšanās piecos. Un nemēģini riskēt, mūsu ienaidnieks ir spēcīgs. Ja uzminēs, ka izsekojam, izredzes uzvarēt spēli būs daudz mazākas.

- Viņu ir palikuši tikai seši, pieci vīrieši un viena sieviete. Starp citu, kāpēc mums nepamēģināt nozagt šo dāmu?

- Vai tev nepietiek ar aborigēnietēm?

- Visjau kaut kāda dažādība. Turklāt, ja mēs viņu nolaupīsim, varam viņus piespiest rīkoties saskaņā ar mūsu plānu.

- Nav slikta doma, es to nodošu Tjurmam, lai paanalizē. Bet pats uz kontaktu nelien.

- Labi, - vīlies sacīja skūtgalvis. - Bet Stumbrā ienākusi arī aborigēnu grupa, divi jauni puiši un meitene. Vai es varu izklaidēties ar viņiem?

- ja tas neradīs sarežģījumus.

Nēģeris pamāja ar četrpirkstu roku, ieslēdza maskēšanās tērpu, kas viņu pārvērta spokā, un pazuda koridorā, atstājot uz grīdas asiņainus milzīgu rievotu zoļu nospiedumus.

Skūtgalvis nosodoši sekoja pēdu ķēdei, riebumā nospļāvās un pieskārās apkakles sudraba sloksnei. Minūti vēlāk telpā smieklīgi tipinot ar daudzām akordeona formas kājām ierāpoja metāla bruņurupucis ar divām garām, rozā, spilgtas krāsas ūsām,.

- Aizvākt, - skūtgalvis noburkšķēja.

Bruņurupucis pierāpās pie Ruzajeva ķermeņa, aptaustīja to ar ūsām un sāka sadalīt; ūsu gali bez pūlēm grieza miesu, neatstājot pēdas, un nekavējoties iestūma gabalus murdošajā bruņurupuča vēderā. Radās iespaids, it kā viņš ēstu, kaut arī šī mašīna nebija dzīva būtne. Divas minūtes vēlāk no Mihaila Ruzajeva, bijušā Krievijas Zinātņu akadēmijas eksperta, nekas nepalika pāri, pazuda pat asiņu peļķe uz grīdas.

Skūtgalvis aizsūtīja bruņurupuci, kuru viņš dēvēja par herpleksu, izpētīja gaiteņus ap zāli un pazuda tumsā, pakaļ nēģerim.

Viņi jau trešo dienu klīda pa Kalna iekšieni, bet ēda "ārpusē", tas ir, ārpus Kalna drūmajiem gaiteņiem un mirušajām alām, zem tā sienām no ārpuses. Kalna pagalmā rossinu izlūki centās neienākt, šī vieta bija ļoti piesātināta ar ilgstošu ļaunuma un nāves emanāciju. Tomēr nāvi bieži izstaroja ne tikai alu un gaiteņu sienas, bet arī gaiss, it kā kādreiz Kalna iekšienē būtu noticis nežēlīgs karš, Dievu karš ar cilvēkiem, kā pats sev noteica Vladejs. Paši dievi nerādījās, bet volhvs sajuta viņu rosīšanos un klātbūtni. Izlūki nesatika arī tos cilvēkus, kuri atstāja pēdas pie upes. Astoņu cilvēku grupa noslēpumaini pazuda Dievu Kalna sarežģītajos labirintos, it kā izšķīdusi tā milzīgajā masīvā.

Trešajā pārgājiena dienā rossini uzkāpa Kalna simtajā horizontā un negaidīti atklāja, ka šī ēkas teritorija ir piepildīta ar dzīvību, noslēpumainu un nesaprotamu, slēptu acīm, bet pieejamu jaunā volhva un viņa draudzenes jūtīgajai uztverei. Tas notika šādi.

Uzkāpjot pa vietām stipri sagrautajām kāpnēm,  uz nākamo stāvu, izlūki izgāja sausā un tīrā koridorā bez neviena putekļa, lai arī tumšākā nekā iepriekšējie. Tā sienās nebija plaisu, kroku, bedru un izciļņu. Koridors bija pamests un kluss, taču Vladejs nekavējoties sajuta slēptus draudus šajā nekustībā un klusumā, kā arī bez putekļiem, arī smalku ozona smaržas klātbūtni. Koridors tika izmantots bieži un pavisam nesen, bet kas to izmantoja - Dievi vai viņu briesmīgie kalpi - Vladejs vēl atšķirt nevarēja.

- Es negribu tur iet, - viņš teica, klausoties tikko dzirdamajās garu balsīs, kas mudināja viņu griezties atpakaļ.

- Manuprāt, šī ir pirmā ala, kurā mēs varēsim mierīgi atpūsties, - iebilda Petrjans. - Tīrs, kluss, tukšs, neviena, ne čūsku, ne odu. Paiesimies un tad atpakaļ. Turklāt pats teici, ka mums ir jāsniedz pilnīgas zināšanas par Kalnu.

Vladejs padomāja un negribīgi piekrita.

Bet pa koridoru paieties neizdevās. Jau pēc simts soļiem tas atdūrās pret aklu sienu no milzīgiem laukakmeņiem, nevarēja saprast, kā tādi šeit nokļuvuši. Principā viss notika otrādi: sākumā rossinus pārsteidza Kalna iekšienē esošo telpu un eju gludās sienas un grīdas, visi gaidīja “īstas” alas ar “īstām” bedrainām sienām, kas veidojušās no kalnu iežiem, bet pēc tam pierada pie ēkas mākslīgajām formām. Tāpēc neaptēsto akmeņu siena viņiem šķita nevietā.

- Kāds atkal uz mums skatās! - Jasena iečukstēja Vladejam ausī, kaut arī viņš pats jau sen bija sajutis svešo skatienu. - Un vēl tur, aiz sienas, kāds elpo...

- Iespējams, šeit pastrādājuši medvjani, - smīnēja Petrjens, ar roku taustīdams sienu. - Tikai viņi var cilāt šādus akmeņus.

- Kāpēc viņiem tas? - Vladejs nomurmināja, pārdomājot, vai doties prom vai mēģināt sienu izjaukt. Viņš zināja paņēmienus, kā sagraut šādus mūrus. - Medvjani nav Kalna saimnieki, viņiem nav vajadzības bloķēt gaiteņus.

- Tad pašūpo sienu, varbūt tiksim cauri.

- Mēģini, Vladja, - Jasena karsti nočukstēja. - Es palīdzēšu.

Vladejs, pret paša gribu, iztēlojās, ka akmeņos parādās krampji un sāpes, akmeņi saspringst, sāk plaisāt un drūp... un nākamajā mirklī laukakmeņu siena pēkšņi saviļņojās, izlīdzinājās un pašķīrās uz sāniem, atklājot apgaismotu baltu koridoru ar spoguļainu siltu grīdu.

Sejā uzplūda siltuma, elektrības un vēl kādas nepazīstamas smaržas, ausīs ieplūda skaņu vilnis: klusi švirksti, čīksti, reti zvanīgi klikšķi, tālu zvaniņi un soļi. No griestiem, kas mirdzēja kā dzīvsudrabs, lija gaisma, pa tiem šad un tad aizvijās zilas gaismas svītras. Bet skaņas nāca no dīvainām figūrām, kas parādījās no grīdas. Vispirms grīdā parādījās uzbriedums, tad tas sāka augt, izstiepties, elpot, it kā būtu dzīvs, kustēties - it kā vilnis ietu cauri ūdenim un tiktu ievilkts atpakaļ grīdā.

Melnu durvju rinda neticami baltās krāsas nekustīgajās un nesatricināmajās sienās, kas izskatījās kā porcelāns vai sniegs,  neatkarīgi no tā, kas notika ar koridora grīdu un griestiem, bet pašas sienas dažkārt kļuva caurspīdīgas vai sāka izšaut dzirksteles, izraisot ievērojamu gaisa jonizāciju. Šādos brīžos pastiprinājās ozona smarža...

Vladejs attapās pirmais, atskatījās uz šokēto Jasenu, kuras acīs atspoguļojās kvēlojošais koridors, un pēkšņi saprata, ka, gadījumā, ja viņi nekavējoties neatstās šo vietu, viņi neizdzīvos. Parāva sastingušo Petrjanu aiz jostas, satvēra Jasenas roku:

- Ātri prom no šejienes!

Petrjans pamāja un paklausīgi aizrikšoja pa koridoru, kas pārsteidzoši atšķīrās no tā turpinājuma aiz pazudušās starpsienas, prom no šīs vietas, bet Jasena izrāva roku, domājot paust savu protestu. Ja nebūtu bijis Vladeja grūdiena, kas viņu aizmeta pret sienu, meiteni būtu skāris garš, zibenim līdzīgs enerģijas lādiņš, kas nostiepjas no “dzīvā” koridora uz “nedzīvo”, tukšo un kluso. Tikai pēc zvanīgā tarkšķa, trieciena un indīgā šņāciena Jasena atjēdzās un metās skriet pakaļ Petrjanam. Bet Vladejam veltītais skatiens bija ārkārtīgi daiļrunīgs.

Aizskrējis duci soļu, Vladejs palūkojās atpakaļ un paspēja saskatīt, kā no nekā, burtiski no gaisa, atkal parādījās blīva pelēka siena, pārvēršoties akmeņu kaudzē, kas aizsedza skatu uz svešo un nesaprotamo dzīvi.

Bēgļi atpūtās divdesmit stāvus zemāk.

Jasena joprojām turpināja pūsties uz Vladeju, bet drīzāk demonstratīvi, lai parādītu, cik viņš nepareizi uzvedies. Viņa sarunājās tikai ar Petrjanu, kura iztēli spēcīgi ietekmēja alas atklāšana ar dzīvo grīdu Kalna iekšienē. Pēc mednieka domām, šajā alā nepārprotami dzīvojuši Dievi, kas tagad varēja sadusmoties par iebrukumu un padzīt negaidītus viesus vai pat viņus vispār nogalināt.

- Varbūt arī Mirhava bija šeit, - viņš sprieda. - Bet tad Dievi viņu panāca mežā un pārcirta ar zobenu.

Vladejs tā nedomāja, bet nevēlējās strīdēties, viņa vietā to veiksmīgi darīja Jasena. Kā izrādījās, viņas plānos ietilpa atgriešanās pie Dievu mājokļa un tikšanās ar viņiem.

- Neko viņi man nedarīs, - viņa drosmīgi sacīja, sāniski uzmetot skatienu Vladejam. - Es tikai pajautāšu, no kurienes viņi nāk, kāpēc viņu Kalns iznīcināja mūsu dzimtu, kāpēc viņi nogalināja Mirhavu, kāpēc Dieva dusmas krita uz Kalnu, kāpēc pirms tam nebija iespējams tuvoties Kalnam, kāpēc... - Viņa apklusa, jo Petrjans iesmējās un pat uz Vladeja lūpām pazibēja smaids.

- Ko tik smieklīgu es pateicu? - Meitene ledainā tonī jautāja.

- Stipri ziņkārīga, - Petrjans kļuva nopietns. - Dot tev vaļu, tu katru dievu aizrunāsi, nomocīsi ar jautājumiem.

- Atpakaļ augšā mēs neiesim, - Vladejs stingri pateica. - Tur dzīvo ļoti bīstamas radības.

- Dievi?

- Dievi nekad nav ļauni, ārkārtējos gadījumos viņi ir vienaldzīgi, bet tajā alā ar plūstošo grīdu viss elpo ar ļaunumu. Es nesaprotu, kā mums izdevās tur atvērt durvis, kas maskējās kā akmens siena. Labi, ka mūs neviens neredzēja. - Vladejs apklusa. Viņš nebija pārliecināts par to, ka viņus nepamanīja. - Tagad gan pienācis laiks doties mājās.

Jasena, kā parasti, gribēja iebilst, bet paskatījās volhva acīs un norija visus iebildumus.

Viņi atrada kāpnes un sāka kāpt lejā, skaitot stāvus. Un jau tuvāk zemes virsmai Jasena pēkšņi apstājās, kaut ko ieklausījās un klusi sacīja:

- Pagaidiet... es saožu... šeit smird pēc nesenas nāves!

Vladejs nonāca transā, izlaižot cauri nervu sistēmai čukstus par gariem, Kalna vietējā stūra lauka konstrukcijām un arī noķerot pēdējā dzīves kliedziena izgaistošo straumi. Kaut kur netālu nesen tiešām notika slepkavība.

- Gatavojieties, - viņš izmeta, izejot no kāpnēm koridorā, kaut arī pavadoņi jau tāpat bija gatavi uz visu.

Šo koridoru nesen klāja bieza putekļu kārta, bet kāds nepārprotami centās slēpt pēdas un visus putekļus iedzina stūros, zem sienām, koridora vidū izveidojot tīru sloksni. Un tomēr Vladejs pamanīja, kā no apaļās zāles iznāk rievotu zoļu pēdas, kas pazūd pie vienām no melnajām durvīm. Pēdas oda pēc asinīm, kas apstiprināja slepkavības versiju.

Vladejs sastapa Jasenas tumšo skatienu (viņi jau sen bija pielāgojušies pustumsai un labi redzēja viens otru), klusi pabakstīja ar pirkstu uz grīdas. Meitene pamāja ar galvu, neizrādot bailes, paņēma bultu no maka aiz muguras, uzvilka loku. Tomēr viņi ienaidnieku atklāja, kad jau bija par vēlu atkāpties.

Ar klusu švīkstoņu viena no koridora durvīm, divus desmitus soļus no šejienes aiz izlūku mugurām, saritinājās kā veltnis ap neredzamu balstu, un koridorā ienāca liels, masīvs vīrietis ar kailu galvu kā lietussēnei. Viņš valkāja dīvainu, dūmakainu, ķermeni aptverošu kombinezonu, kas reizēm vispār kļuva neredzams - kopā ar īpašnieka ķermeni. Svešā seja bija bāla un kaut kāda nedzīva, lai gan tas varēja būt gaismas efekts. Bet viņa acis burtiski kvēloja no plēsonīgām cīņas gaidām un nežēlīgiem draudiem. Tajās nebija ne piles labestības vai līdzjūtības. Tas kļuva īpaši pamanāms, kad nepazīstamais tuvojās, staigājot ar īpaši elastīgu un klusu grāciju.

- Sveiki, - viņš ar akcentu sacīja un apstājās piecus soļus no sastingušā, cīņai gatavā rossina. - Es ceru, ka beidzot izklaidēšos. Ierosinu kompromisu: jūs man atdodat meiteni, es ļauju jums aiziet dzīviem.

Svešinieka valoda nebija rossinu valoda, kā, starp citu, arī citu cilšu valoda: indiku, nordslāvu, frankogermāņu, somsu, brittu - bet Vladejs tomēr saprata, par ko ir runa. Jasena arī saprata. Viņa pacēla loku, mērķējot svešā bezmatainā vīrieša krūtīs. Tas nepatīkami pasmaidīja.

- Šķiet, ka mans priekšlikums tiek noraidīts. Nu ko, jo interesantāka spēle. Sāksim varbūt.

Svešinieks savērpa nezin kā viņa rokās nonākušo zobenu, tā ka tas izdarīja divus puslokus dažādos virzienos, izzīmējot "tauriņa spārnus" ķermeņa kreisajā un labajā pusē, un pēc tam sūtīja zobenu uz priekšu. Neviens neko nepaspēja saprast.

Bāli-tēraudainā asmeņa "straume" pēkšņi pagarinājās par diviem desmitiem pēdu un ķēra Petrjanu, kurš stāvēja piecu vai sešu soļu attālumā no bezmatainā svešinieka. Petrjanam izdevās aizsegties ar savu zobenu, viņš tomēr bija izcils cīnītājs, taču svešā zobena blāvais spīdums vienkārši pārcirta viņa zobenu un slīpi iegāja kaklā, iekļuva tālāk krūtīs, viegli pārgrieza rumpi un atgriezās atpakaļ.

Kādu sekundi Petrjans stāvēja uz saliektām kājām, ar pārsteigtu un neizpratnes pilnu skatienu lūkojoties ienaidnieka smaidīgajā sejā, tad viņa ķermeņa daļa ar plecu, galvu un otro roku noslīdēja no ķermeņa, un abas puses nokrita uz grīdas, izšļakstot bagātīgas asiņainas putas.

Jasena iekliedzās, mirkli vēlāk palaidusi loka stiegru. Ar trulu skaņu bulta trāpīja bezmatainā vīrieša krūtīs, zem sirds, atlēca, nolauzta pašā galā. Tas pats liktenis piemeklēja otro un trešo bultu; meitene tās raidīja divu sekunžu laikā, jo prata šaut un nevarēja netrāpīt no tāda attāluma. Kad viņa saprata, ka jāšauj svešajam galvā, viņš atkal cirta ar savu apbrīnojamo zobenu. Tiesa, šoreiz attālums starp viņu un Jasenu bija lielāks, un zobena gals ķēra tikai viņas loku, bet tad kaujā iesaistījās Vladejs, kurš lēca uz priekšu.

Viņš jau saprata, ka svešinieks ar ieroci rīkojas profesionāli, turklāt viņa zobenam ir maģiskas spējas un tas spēj pagarināties. Bet arī zobens, ko jauneklim iedeva vecais burvis, nebija vienkāršs un varēja glābt saimnieka dzīvību. Un vēl Vladejs skaidri saprata, ka Mirhavu nogalināja šis bezmatainais Kalna iemītnieks ar nežēlīgo un tumšo skatienu.

Abi zobeni satikās gaisā, radot smalku, ilgi paliekošu stiklveida skaņu. Smaids nozuda no svešinieka lūpām, viņa acis sašaurinājās, iedegās.

- Ak, tu čūskulēn!

Aprakstījis astotnieku, kustībā gandrīz neredzams bezmatainā zobens aizsniedza Vladeja galvu, bet aizsargvēdeklis to pārtvēra un atmeta. Vienreiz... otrreiz... trešo... Vladejs neuzbruka, tikai aizstāvējās, pētot ienaidnieka kaujas taktiku un paņēmienus, bet, kad tas saniknojies par pretestību, bīstami pietuvojās pie sienas sastingušajai Jasenai, viņš no aizsardzības pārgāja uzbrukumā.

Viņa zobens paklausīgi pagarinājās pie trieciena, kuru paukošanas skolotājs dēvēja par bumerangu, uzdūrās pretinieka zobena atbildes kustībai, taču pēdējā brīdī devās nevis augšup, bet pa kreisi un uz leju, it kā saliecoties ap šķērsli, pēc tam paslīdēja augšup un bez piepūles nogrieza bezmatim ausi.

Ar izbrīnītu kliedzienu svešais nometa zobenu, kas nozvanīja uz grīdas, satvēra asiņojošo brūci, bet uzreiz, izvairīdamies no vēl viena dūriena, atlēca sānis un atpakaļ un... metās bēgt. Trīs lēcienos viņš sasniedza durvju atveri, ienira tajās un pēc mirkļa atlidoja viņa kliedziens:

- Mēs vēl tiksimies, kucēn!

Tad durvis klusi, bez čīkstoņas aizvērās, pārtraucot skaņas, un iestājās draudu un nāves piesātināts pulsējošs klusums.

Jasena nokrita ceļos pie Petrjana ķermeņa un izplūda asarās. Vladejs nolaida zobenu, piegāja pie viņas, uzlika roku uz meitenes pleca, skatoties uz sastingušo mednieka seju. Petrjans nebija viņa draugs, bet dzīvoja netālu, viņam bija sieva un divi bērni, viņš bija stiprs un labsirdīgs, labs mednieks un cilts sargs, un bija tik sāpīgi viņu pazaudēt.

- Iesim, - jaunais volhvs klusi sacīja, sajutis sev pievērsto, pazīstamo, uzmanīgo skatienu. Kalns visu laiku skatījās uz viņu un nekādi nevarēja noteikt, kas ir šie rossini, kas iekļuvuši viņa dzīlēs, - draugi vai ienaidnieki.

Jasena paklausīgi piecēlās.

- Viņš ir jāapglabā...

- Divatā mēs viņu neaiznesīsim. Atceries vietu, mēs atgriezīsimies. Un paņem šo zobenu. - Vladejs pacēla nokritušo bezmataiņa zobenu.

- Nekad!

- Tas ir īpašs zobens. Skaties. - Vladejs uzzīmēja gaisā līkni, zobena asmens ienāca sienā, izdarīja dziļu griezumu un viegli iznāca atpakaļ ar mīkstu šņācienu. - Viņš griež tēraudu un akmeni. Rods man iedeva tieši tādu pašu. Runā, ka šie zobeni ir izgatavoti citā pasaulē un pieder Kalna Dieviem.

Jasena norija asaras, pakratīja galvu, ar riebumu paņēma zobenu aiz roktura. Viņas acis iepletās. Zobens bija neparasti viegls un dziedāja apie katras kustības.

- Kā es staigāšu ar viņu? Rokā turēšu?

Vladejs no Petrjana pleca un jostas noņēma siksnu ar maksti, piestiprināja meitenes figūrai, iebāza zobenu apvalkā un iemeta aiz muguras, lai būtu ērti to satvert ar labo roku pār plecu.

- Ejam.

Jasena skumji nopūtās, atskatoties uz mednieka ķermeni, un devās pakaļ savam draugam.

* * *

Ruzajevu atrast neizdevās.

Atgriezies Valetovs viņu nebija saticis un bija vienaldzīgs pret bijušā eksperta pazušanu, taču piebilda, ka ēkas kreisajā spārnā redzējis kaut kādus cilvēkus, kas iegājuši kāpņu telpā. Nebija pamata neticēt bijušajam Stumbra gūsteknim, cilvēkam, ar kuru viņiem izdevās pieveikt "hronoķirurgus" un saglabāt Laika Zaru, tas ir, visu cilvēku milzīgo metauniversumu ar savu vakuumu, zvaigžņu kopām un planētām, un tomēr viņš izturējās tik nesimpātiski, ka Griša Belijs pirmo reizi neizturēja, uzkliedza pret visu vienaldzīgajam Valetovam, ka viņš jau sen ir aizdomās un vispār ir "kardināla spiegs".

Pat Taja saprata, kas ar to ir domāts, bet viņa bija pirmā, kas iestājās par viņu pavadoni, pamatoti atzīmējot, ka, ja viņš būtu "kardināla spiegs", tas ir, pašu "sanitāru" vai "ķirurgu" kalps, viņš nepalīdzētu glābt hronourbi vai būtu atklāts agrāk.

Neviens neatbalstīja Beliju, kaut arī Ždanovam bija radušies daži apsvērumi par Valetova palīdzību. Bet viņš neko neteica, un Fjodors Polujanovs arī klusēja. Kostrovs vispār nemaz nedomāja par tādām lietām kā nodevība un karš ar "ķirurgiem". Viņam viss bija beidzies ļoti sen, viņi bija izpeldējuši no tāliem laikiem svešzemju pasaulē, un tagad bija jāpielāgojas dzīvei tajā, ja atgriezties savā laikā nebija iespējams. Bet arī viņa dvēselē auga trauksme par biedru. Ivans neticēja, ka pieredzējušais un piesardzīgais Miša Ruzajevs varētu apmaldīties vai doties izlūkošanā viens pats. Bija skaidrs, ka ar viņu kaut kas noticis.

Viņi meklēja Mihailu vairākas stundas. Tad sapulcējās ēkas tukšajā apļveida zālē divdesmitajā stāvā. Ivašura paskatījās uz vienības locekļudrūmajām sejām un pusbalsī sacīja:

- Miša nevarēja pazust bez iemesla. Viņu vai nu notvēra ... cilvēki, kurus redzēja Laentirs ... ja viņš redzēja ... vai kāds cits. Vai arī viņš ir miris.

Taja nobālēja, ar satraukumu paskatījās uz Kostrovu, kurš viņai atbildēja ar nomierinošu un vienlaikus skumju skatienu.

- No šī brīža mēs pārejam uz pilnīgu gatavību, uz specvienības režīmu, - turpināja Ivašura. - Kaut kas man saka, ka šis Stumbrs, neskatoties uz vecumu, ir darba kārtībā. Kaut kas notiek apkārt, dīvaina slepenā dzīve rit pilnā sparā, mēs pagaidām to vēl neredzam.

Polujanovs gribēja kaut ko pateikt, bet paskatījās uz Ždanovu un paklusēja.

- Kamēr mēs neuzzināsim Mihaila pazušanas apstākļus, mēs uzturēsim kaujas gatavību dienu un nakti, it kā atrastos aiz ienaidnieka līnijas izlūkošanas misijā. Vai ir kādi iebildumi?

Klusums bija atbilde Ivašuram.

- Iesim šādi: priekšā - Griša un Valetovs, tad Fjodors, tad Taja un Ivans, noslēdzošie Pāvels un es.

- Es ar viņu kopā neiešu, - Belijs atcirta, ne uz vienu neskatīdamies.

- Es iešu, - sacīja Ždanovs.

- Kur mēs iesim? - Taija kautrīgi jautāja. -  Visur viens un tas pats ...

- No pagalma mēs redzējām Stumbra sienas sekcijas, kurām bija dabiski balta krāsa. Kaut kur simtā stāva augstumā vai nedaudz augstāk. Varbūt tur saglabājies darbojošs aprīkojums.

- Bet mēs jau tur meklējām...

- Slikti meklējām. Turklāt šo apgabalu bija vairāk, un mēs pārbaudījām tikai divus.

- Un kā ar Mišu? Ja nu pēkšņi viņš atnāks ...

- Kur? Ja viņš būtu dzī... varējis ... staigāt vai runāt, viņš būtu sazinājies ar mums pa rāciju. Atradīsim Stumbrā darbojošās iekārtas un palūgsim Stasam sameklēt Mihailu pa viņa kanāliem.

Ivašuram bija maz ticības, ka viņi spēs atrast funkcionējošu Stumbra inka kontūru, taču, izņemot šo iespēju, viņš neko citu nevarēja piedāvāt. Tāpat kā pārējie grupas biedri arī neko nevarēja piedāvāt.

Pirms nakts iestāšanās viņiem izdevās uzkāpt līdz deviņdesmit piektajam Stumbra līmenim un pietuvoties vienai no ēkas noslēpumainajām vietām, kas saglabāja sienu sākotnējo krāsu. Nakšņoja tukšā telpā ar daudzām baltām mīkstām ķīpām, kas atgādināja vati. Kas tā bija par vati, uzzināt nesāka, nevienam nebija spēka to darīt.

Bet no rīta izrādījās, ka pazuduši divi bijušie desantnieki: Grigorijs Belijs un Laentirs Valetovs.

Vladeja un bezmatu svešinieka ceļi krustojās agrāk, nekā abi bija gaidījuši. Bet, ja pirmā tikšanās izrādījās negaidīta jaunajam volhvam, tad otrā - plikgalvim, kas bija kopā ar zobenu zaudējis arī godu un ļoti vēlējās par katru cenu atspēlēties.

Vladejs jau saprata Kalna ģeometriju: katrs tā līmeņa stāvs bija zemākā kopija ar koridoru, kas gāja caur Kalnu pa apli, un ar vairākām apaļām alām-zālēm, no kurām īsie gaiteņi izveda vai nu uz Kalna pagalmu, vai uz ārpusi. Šī ģeometrija tika pārkāpta tikai tur, kur senatnē notika kaut kādi notikumi, vai nu Dievu cīņas savā starpā, vai Dievu karš ar cilvēkiem, vai mērķtiecīga Kalna iznīcināšana ar sprādzienu palīdzību.

Kalns vissmagāk bija cietis, protams, vietā, kur to trāpīja Tā Kunga Vāle. Bet tika atrasti arī stipri izpostīti apgabali, kas nebija saistīti ar Vāli. Tātad, Vladeja tikšanās ar bezmati un viņa komandu notika milzu plaisas rajonā Kalna sienā. Milzīgs ēkas gabals šajā vietā bija it kā izrauts no iekšpuses, līdz pat iekšējai sienai, vienlaikus ietekmējot divus desmitus līmeņu, atklājot gaiteņus un daudzas telpas.

Vladejs sajuta, ka viņš un Jasena nav vieni, kad viņš nonāca izgruvuma malā pa simtā stāva grīdas koridoru. No šejienes varēja redzēt mežu, kas gandrīz tuvojās Kalnam, pakalnus, debesis un, no otras puses, izgruvuma otrā pusē nezināmas kataklizmas sagrautā Kalna daļa izspiedusies ar izvirzījumiem un spraugām. Ainavas apburtie izlūki uzreiz nepievērsa uzmanību iznīcinātās zonas apakšējiem horizontiem, kaut arī Vladejs pa ceļam saklausīja garu rosīšanos. Ne nu gluži, viņš tam nepiešķīra nekādu nozīmi, tomēr nogurums paņēma savu, bet signāls atgādināja medvjanu rosīšanos. Tomēr tie nebija medvjani.

 Trīs līmeņus zemāk, izgāzuma pretējā pusē, vienā no telpām, kurai nebija starpsienas, pie nesaprotama agregāta ar daudzām mirgojošām krāsainām gaismām rosījās cilvēki: milzīgs nēģeris ar spīdīgu kailu galvu, vēl viens cilvēks bez matiem, kurā Vladejs atpazina savu iepriekšējo pretinieku ar zobenu, cilvēkam līdzīgs radījums, ar nedabiski platiem pleciem un olas formas galvu, kā arī divi identiskos spīdīgos kombinezonos; viens no viņiem ar vienaldzīgu skatienu stāvēja pie sienas, otrais gulēja uz mašīnas svirām, satīts ar kvēlojošām auklām. Pēdējā rokas un kājas bija piesietas pie mašīnas svirām ar melnām aprocēm.

Svešinieki un rossini vienlaicīgi pamanīja viens otru. Sākās klusa aina, kuras laikā Vladejs saprata, ko dara svešinieki. Viņi acīmredzami spīdzināja cilvēku, kas bija piesiets pie mašīnas. Izlūku parādīšanās viņus negaidīti pārsteidza.

Tad kaut ko pavēloši noauroja platplecīgais olgalvas necilvēks, nēģeris pacēla rokā melnu priekšmetu ar garu cauruli, no kura izlidoja spilgts zaļi dzeltens zibens, caurdurot koridora sienu tieši tajā vietā, kur stāvēja Vladejs un Jasena, un izveidoja sienā pamatīgu caurumu... Bet mirkli pirms tam volhvs noorientējās, atsprāga, paraujot meiteni sev līdzi, un viņi pazuda no šāvēja acīm.

- Panākt! - noplīkšķināja ar balsi kā pātagu platplecīgais. - Likvidēt!

- Es par viņiem parūpēšos, - plikgalvis steidzās pārliecināt komandieri - Tjurmu - olgalvaino. - Šie ir tikai vietējie iedzīvotāji, piedzīvojumu meklētāji.

- Tu jau vienreiz par viņiem parūpējies, - nomurmināja nēģeris, paslēpjot "universālu". - Atļauj, priekšniek, es viņus panākšu.

Tjurms paraustīja olas formas galvu, kas liecināja par piekrišanu, un nēģeris metās ārā no istabas, milzīgs, masīvs, bet rosīgs un kluss kā ēna.

- Turpiniet, - pamāja uz guļošo Tjurms. Viņš bija humanoīds, bet dzīvoja uz diezgan '"attālu" Laiku Zara Zemes. - Ja neko nevarat izvilkt, likvidējiet. Bet vispār jau - viņš nedaudz paklusēja, - likvidējiet jebkurā gadījumā, viņš redzēja pārāk daudz.

Pārvietojies gāzelējoties, burtiski kā krabis, bet tomēr ātri un klusi, svešzemju rases pārstāvis pazuda. Skūtgalvis uzmeta skatienu Valetovam, kurš ar vienaldzīgu skatienu joprojām atbalstījās pret sienu, un iespēra bezsamaņā esošajam Grišam Belijam:

- Man tas ir apnicis, draugs. Ja pat mūsu aparatūra nespēj izsūkt no viņa ne pilienu informācijas, tad es atkāpjos.

- Viņš ir specvienības virsnieks no divdesmit ceturtā gadsimta sākuma, kur ir iemācījušies, uzlikt smadzeņu blokus. Ja jūsu tehnika ir bezspēcīga, tad es arī nevaru jums palīdzēt. Es izdarīju visu iespējamo, lai viņu iemidzinātu un atvestu šurp. Tagad es vairs nevaru atgriezties pie viņiem.

- Tu kļūdies, tev būs jāatgriežas. Viņi joprojām ir bīstami, pat Tjurms nevēlas ar viņiem iesaistīties atklātā cīņā. Atgriezies un atkal piedāvā viņiem pacelties augšējos horizontos. Principā viņiem joprojām nav cita ceļa. Vai nu atrast savienojumu ar Stasu, vai arī pamest meklējumus un atgriežoties mežā. Pēdējais variants ir sliktāks, bet arī tas noderēs kā pēdējais līdzeklis.

Skūtgalvis piegāja pie agregāta - "Hipokrāta" tipa medicīnas kombaina, ko šajā gadījumā izmantoja kā psi-skeneri, "patiesības ģeneratoru", pārgāja pāri vadības datora tastatūrai. Lampiņas uz ierīces korpusā uzmirgoja biežāk, mainīja atrašanās vietu un krāsu, sagrupējās trīs laukos ar oranžsarkaniem toņiem. Tas nozīmēja, ka izstarojuma deva, kas nomāca pacienta gribu un pat refleksus, tika palielināta un viņa dzīvība bija apdraudēta.

- Objekts šoka stāvoklī, - atskanēja mašīnas pieklājīgais baritons. - psihe ir uz frustācijas robežas. Es iesaku reversās frekvences psivellingu un izvešanu no kustību paralīzes. Līdzīgā režīmā šo organismu mākslīgi uzturēt es varu tikai piecas minūtes.

- Mums ar to pietiks - skūtgalvis norēcās, grasīdamies nospiest paneļa sarkano taustiņu.

Un šajā brīdī kaut kur netālu atskanēja sprādziens.

Grīda sadrebēja, istabas sienas sašūpojās. Skūtgalvis jautājoši paskatījās uz satraukušos partneri.

- Tu dzirdēji? Kas tas ir?

Valetovs paraustīja plecus, ieklausīdamies. Skūtgalvis nelieliem soļiem pielēkšoja pie durvīm, atvēra tās, izbāza galvu koridorā, pēc tam kā čūska izslīdēja pustumsā. Valetovs piegāja pie medicīnas kombaina, mirkli ieskatījās Belija bālajā sejā, pieskārās vairākiem vadības paneļa taustiņiem un izskrēja pakaļ draugam.

Gaismiņas uz mašīnas korpusa sāka grupēties citā zīmējumā, to krāsa pamazām pārgāja no sarkaniem toņiem uz dzelteniem un zaļiem. Virs paneļa uzpeldēja gaismas mākonis, veidojoties gaišam uzrakstam: “Programmas beigas. Atgriezieties normālā stāvoklī."

Pēc minūtes Belijs atvēra acis ...

* * *

Vladejs un Jasena vēja ātrumā metās pa koridoru uz kāpnēm,  lai uzkāptu augstāk, bet tad Vladejs saprata, ka vajātāji viņus tik un tā panāks, galu galā viņi šeit bija saimnieki, bet rossini bija nelūgti viesi, un pagriezās atpakaļ. Vienīgā iespēja izdzīvot bija negaidīts mēģinājums pretoties. Vispirms bija nepieciešams uzbrukt vajātājiem, lai izlīdzinātu iespējas.

Īsto vietu, kur ierīkot slazdu volhvs nemeklēja ilgi. Labāku vietu kā kāpnes bija grūti atrast, un pie tam stāvu zemāk tās bija pussagruvušās. Šeit, acīmredzot, kādreiz nodārdēja sprādziens, un trieciena vilnis izlidoja caur kāpņu telpu, izraujot lielus gabalus no sienām un iegāza griestu daļu.

Jasenu, satrauktu, bet nekādā gadījumā ne nobijušos, Vladejs nostādīja tā, lai viņa kontrolētu izeju no kāpnēm uz koridoru un jebkurā brīdī varētu izšaut ar loku. Viņš pats apstājās aiz sienas izvirzījuma ar plaisu, pa kuru varēja vērot kāpnes, un izvilka zobenu.  Ilūziju par vieglu uzvaru viņam nebija; viņa intuīcija teica, ka kauja būs smaga, neparasta un ilga, neskatoties uz to, ka ienaidniekam ir ieroči, kas met zibeņus.

Kaut kur netālu nodārdēja, tā ka kāpņu sienas nodrebēja. Vladejs pārgāja uz gaišredzību, it kā izšķīda visā Kalna tilpumā, pārvēršoties par nemateriālu caurspīdīgu mākoni, brīvi iekļūstot caur sienām un visiem cietajiem priekšmetiem. Vietējie gari bija pilnīgi sveši, bet tomēr paklausīgi čukstēja ausīs, tieši galvā, atklājot vietējos noslēpumus, brīdinot par briesmām un turpmākajiem ceļiem. Vladejs iezīmēja jaunā sprādziena vietu - viņam tuvojās divas drebošas ēnas ar veselu pretīgu nolūku kopu - paskatījās ap sevi un atrada vēl divas ēnas, kas arī acīmredzami alka pēc nāves. Vajātāji tuvojās.

Papildus viņiem gaišredzības laukā iekļuva vēl kaut kādi kustīgi spoki, taču nebija laika novērtēt viņu draudus, pirmais vajātājs parādījās kāpņu telpā stāvu zemāk. Tas bija tas pats nēģeris-milzis ar zibens metēju, pilnīgi atšķirīgs no nēģeriem-klaidoņiem, kurus Vladejss bija redzējis savā dzīvē. Viņa seja bija cilvēcīga, bet tajā pašā laikā dīvaina, nepazīstama, nesamērīga. Šajā sejā varēja lasīt spēku un nežēlību, bet spēks bija atšķirīgs, ne tāds pie kāda bija pieradis jaunais rossins.

Nēģeris negaidīja pārsteigumus, viņš uzskatīja sevi par situācijas saimnieku, uzskatīja, ka bēgļi bēg prom no visa spēka, nedomājot par pretestību, un vienkārši centās ātri paveikt vieglo darbu - nogalināt nelūgtus lieciniekus. Turklāt viņš bija pieradis visus ar ko tikās uzskatīt par vājākiem par sevi, tāpēc divu jauniešu uzbrukums viņam bija negaidīts.

Protams, viņam bija lieliska reakcija, profesionāla slepkavas reakcija, un viņam izdevās laikā apstāties, lai izšautu. Bet Jasenas bulta iestrēga rokā, kas turēdama briesmīgo zibens metēju, nojauca mērķi, un otrā bulta ieurbās tieši zem zoda. Gigants izšāva, bet uzreiz ar roku saķēra pie kakla, un tajā pašā brīdī Vladeja zobens, tikpat viegli kā niedri, nogrieza viņam roku ar zibens aparātu līdz pat elkonim.

Nēģeris iegaudojās, atlecot atpakaļ, nošķiežot sienu ar asinīm, bet viņš bija kaujas meistars un rīkojās atbilstoši pavēlei, ar savā laikā iegūto īpašo spēku iemaņām. Sāpes netraucēja viņam piesteigties pie nogrieztās rokas, ar veselo satvert melno ieroci un trīs reizes izšaut durvju ailē, ar zaļgani dzelteniem zibeņiem izgaismojot kāpņu telpas tumsu. Ja rossini nebūtu savlaicīgi atkāpušies, no viņiem nebūtu palikuši pat pelni.

Turpinot šaut, svešinieks uzkāpa pa kāpnēm, turot durvis uz grauda un neļaujot Vladejam iznākt. Tomēr viņš kļuva arvien nespēcīgāks, diez vai vairs saskatīja mērķi un turējās tikai ar olgalvas komandiera pavēli - kodu: "Sameklēt un iznīcināt!" Un tomēr Vladejam būtu klājies slikti, ja milzenim izdotos izkļūt koridorā. Nebija kur paslēpties, un nebija laika meklēt atvērtas durvis uz kādu alu gaiteņa sānos. To sapratis, Vladejs pārlaida vēl vienu ienaidnieka briesmīgā ieroča uzliesmojumu. Zibens koridora sienā un griestos izgrieza dziļu vagu, pretējā sienā izkausēja bultas formas bedri - tad volhvs metās guļus uz grīdas, slīdot uz vēdera pretī izejai uz kāpnēm ar uz augšu izstieptu zobenu.

Viņi sadūrās uz sliekšņa: nēģeris, kura seja bija pelēka no sāpēm un asins zuduma, ar šaušanai sagatavotu zibens metēju,  un pilnā augumā uz grīdas izstiepies, rossins ar zobenu, uzlūkojot ievainoto.

Vladejs izmisīgi parāva zobenu uz sevi un uz augšu, pārcērtot nēģera ķermeni no apakšas starp kājām, saprotot, ka nokavē un nepaspēj: zibens metēja stobrs lēnām, kā sapnī, nolaidās viņam uz muguras. Šajā mirklī divas reizes uzplaiksnīja auksti caurspīdīgs plūstošs metāls, un nēģera otrā roka ar ieroci, kurš tā arī nepaspēja izšaut, nokrita uz grīdas, bet pēc tam arī galva. Vladeja seju nošķieda ar lipīgām, sāļām šļakatām, viņš novērsās, nobālot, uz īsu brīdi aizvēra acis. Un, kad tās atvēra, virs sevis ieraudzīja vienu no tiem, kurš stāvēja pie nesaprotamā agregāta ar tur guļošu piesieto vīrieti.

- Dzīvs? Svešais nomurmināja. - Tev gan veicas mazais, pašu Belzburu nogāzi! Celies, šurp nāk Tjurms ar saviem slepkavniekiem. Paņem meiteni un dodies uz mežu, šī nav vieta, kur pastaigāties.

Svešais runāja rossinu valodai tuvā valodā, gluži tāpat kā tas karavīrs bez matiem, kuram Vladejs atņēma zobenu, tāpēc ne visi vārdi bija saprotami, bet volhvs tomēr saprata galveno. Viņš nostājās uz viena ceļa, gatavojoties uzdot jautājumu: kas tu esi? Bet no aiz sienas pēkšņi parādījās Jasena ar loku gatavībā, un Vladejs knapi paspēja viņu apturēt.

Svešais ar vienaldzīgu bālu seju paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu, kaut kur ieklausījās, pavēloši pamāja ar roku uz mežu aiz Kalna sienas un klusējot pazuda uz kāpnēm, kā spoks. Vladejs un Jasena klusēdami palūkojās viens uz otru, uz milzu nēģera līķi, uz tukšajām kāpnēm.

- Viņš taču... - Jasena iesāka.

- Es redzēju, - Vladejs atbildēja, tikko spēdams kustināt mēli. - Bet viņam taisnība, šurp nāk jauni slepkavas. Ir pienācis laiks izkļūt brīvībā.

- Vai ne viņu pēdas mēs redzējām pie upes?

- Nezinu.  Kalnā dzīvo arī citi cilvēki, es tos jūtu. Un droši vien arī tu. Būtu vērts viņus sameklēt, bet tas ir bīstami.

- Varbūt mēs varam palīdzēt tam vīrietim, kurš alā gulēja uz svešās mašīnas svirām? Cilvēki, kas ar viņu ķengājās ... viņiem ir ļoti slikta aura - gan domas, gan jūtas. Varbūt viņš ir viens no tiem citiem - labajiem?

Vladejs gribēja atteikties, bet, pārdomājis, piekrita.

- Iespējams tādā veidā mēs varam iegūt daudz ticamāku informāciju. Mēs palīdzēsim viņam, viņš palīdzēs mums... Ejam!

Jasena, nespēdama atturēties, noskūpstīja draugu uz vaiga un aizskrēja pa kāpnēm lejup, garām melnā slepkavas līķim, pat neskatīdamās tā virzienā. Vladejs pašūpojis galvu, gribēja sekot, bet, atcerējies šaušanu, atgriezās un, pārvarot riebumu, no nēģera otrās nocirstās rokas izņēma melno un smago zibens metēju. Šāds ierocis vēl varēja noderēt.

Apgājuši sagrauto Kalna posmu pa gaiteņiem zem šī horizonta, viņi atrada to pašu alu ar agregātu, kad vīrietis, kurš gulēja uz mašīnas svirām, atjēdzās un mēģināja pārraut saites un aproces.

Vēl pirms tam Vladejs pārgāja gaišredzības stāvoklī, pārliecinājās, ka alā nav neviena cita, izņemot ieslodzīto, un tikai tad iegāja iekšā, ar trim zobena cirtieniem ielauzies pa durvīm, liekot tām saritināties.

 Uz mašīnas guļošais tumšmatis, melnīgsnējs vīrietis spīdīgajā kombinezonā sastinga, lūkodamies uz ienācējiem, pastiepās pie jostas un atkal sastinga. Viņa acis, piepildītas ar sāpēm un niknumu, iepletās. Viņš gaidīja, ka ieraudzīs pavisam citus cilvēkus, tikai ne divus jaunos rossinus, kas bija ģērbušies atbilstoši viņu laikmetam.

- Kas jūs esat?

Atkal tā pati sagrozītā rossinu valoda, pilna citādu intonāciju un uzsvaru, un atkal Vladejs saprata teiktā jēgu.

- Vladejs, - viņš norādīja uz sevi, tad ar pirkstu norādīja uz nosarkušo pavadoni. - Jasena. Mēs esam rossini, mūsu dzimta dzīvo divdesmit verstu attālumā no Kalna. Kas esi tu?

Svešais, neizpratnē ieklausīdamies līdzenajā rossina runā, saprata tikai pēdējo jautājumu. Mēģināja pacelt roku, bet nevarēja.

- Esmu no citas pasaules... Stumbra gūsteknis. Vai jūs to saucat par Kalnu? Izskatās ka tā. Un mani sauc Grigorijs.

Vladejs saprata no piektā uz desmito; uztvēris vārdu, viņš cītīgi atkārtoja:

- Griggorij...

Guļošais, iesmējās, bet uzreiz pārstāja, savilkts no iekšējām sāpēm. Caur sakostiem zobiem viņš lēnām izelpoja.

- Re velni, kā tie izdzimteņi mani!.. - Paskatījās uz Jasenu. - Meitene, vai kā? Un atnesa jūs šeit nelabais... Palīdziet man noņemt šīs siksnas, citādi tie mēsli atgriezīsies, un tad mums labi neklāsies.

Vladejs pašūpoja ar zobenu, ar juveliera precizitāti pārgriežot saites, kā arī metāliskā izskata aproces, kas turēja uz agregāta svirām guļošo. Atbrīvotais piecēlās, būdams par galvas tiesu garāks par Vladeju, pasmīkņāja, berzēdams plaukstu locītavas un palūkojās uz zobenu volhva rokā:

- Va vellu! Tas taču ir drimmers! Kur tu to ņēmi, puis?

- Tas ir gar-zobens, - Vladejs atbildēja, veikli iemetot zobenu makstī aiz muguras, un palielījās: - Tas griež visus priekšmetus, pat metālu.

- Domāju gan!, - Grigorijs pasmaidīja, purinādams rokas, tad attapās:

- Paldies par atbrīvošanu. Bet tagad iesim no šejienes tempā, ja vēlamies palikt dzīvi. "Sanitāri" mūs vienkārši apšaus no attāluma, ja ieraudzīs, un pat drimmers ... ē-e, jūsu gar-zobens nepalīdzēs. Žēl, ka viņi nozaga manu "gloku".

Vladejs no jakas apakšas izvilka zibens metēju un pasniedza melnmatainajam svešiniekam. Tas izbolīja acis:

- "Universāls"! No kurienes tu to dabūji?

- Mēs nogalinājām melno milzi, - Jasena lepni atbildēja.

- Ko?! Jūs... nogalinājāt to nēģeri?!

Vladejs pamāja, saprotot atbrīvotā jūtas, padomāja un piebilda:

- Mums palīdzēja. Viens no tiem, kas bija šeit, pie tevis. Tevi spīdzināja, vai ne?

- Punktīgi, mazais. Un kurš tad tev palīdzēja? Noskūtais ķēms?

- Nē cits, viņš stāvēja malā... tāds bāls... ļoti dīvains, vienaldzīgs.

- Valetovs? Nevar būt! - Grigorijs Belijs uzmeta skatienu medicīnas kombainam, kas mirgoja ar zaļām un dzeltenām gaismām, gribēja atkārtot "tas nevar būt" un apklusa.

- Dīvaini... bet bez kāda palīdzības es tiešām nebūtu izkļuvis no bezsamaņas. Kāds ir ievadījis atlēciena programmu uz atgriešanu pie normas. Kas? Valetovs? Muļķības! Nolaupīt, lai vēlāk... - Melnmatainais vīrietis apklusa, viņa seja kļuva drūma un noraizējusies. - Velns ar ārā, vai tiešām viņi no manis izvilkuši saziņas kodu ar Stasu?

- Iesim, - Vladejs pavilka viņu aiz piedurknes. - Šurp nāk svešie... ļaunie cilvēki, viņi drīz būs klāt.

- Jā, laiks, - Grigorijs attapās. - Ne velna nesaprotu, abrakadabra kaut kāda... Ja vēl zinātu, kurp iet... un rācija arī pārstāja darboties.

- Vai jums ir draugi Kalnā? Es varu aizvest pie viņiem.

- Tu ko, vari šeit orientēties?

- Viņš ir karotāja pakāpes volhvs! - Jasena atkal ar lepnumu teica. - Viņš redz dzīvi.

- Gaišreģis, tātad. Man noteikti šodien ir paveicies. Nu, vediet arī, kā jūs tur? Rossini? Gandrīz tāpat kā krievi. Šķiet, ka Fortūna ir nolēmusi ar mani nestrīdēties. Cik ilgi jūs klīstat pa Stumbru... tas ir, pa Kalnu?

- Mēs esam šeit trešo dienu, - teica Vladejs, ieskatoties koridorā. Pārējie sekoja viņam, katrs turot savu ieroci gatavībā: Loku - Jasena, zibens metēju, sauktu par "universālu" - Grigorijs.

- Vai esat saskāries ar darba zonām? - Pēdējais jautāja.

- Kā? Zonas?

- Nu, Kalna posmi ar aizsardzību, ar lidojošām gaismām, visādiem mehānismiem?

- Vai dzīviem, vai?

- Jā, līdzīgi dzīviem.

- Mēs nejauši iekļuvām vienā no šādiem Kalna koridoriem, tik tikko aizgājām.

- Briesmīgi! - nevainīgi piebilda Jasena.

Grigorijs satvēra Vladeja plecu ar dzelzs pirkstiem un apstādināja viņu. Pēdējais nesaprata, kas par lietu, veikli atbrīvojās, atlēca atpakaļ, satverot zobena rokturi.

- Nu nesatraucies tu tā, - Grigorijs saviebās, uzmanīgi raudzīdamies jaunekļa sejā. - Vai jūs tiešām redzējāt... bijāt drošības zonā?

Vladejs neatbildēja, uzskatot jautājumu par lieku.

- Vai ceļu uz turieni parādīt varēsi?

- Protams, ka viņš var, - atbildēja drauga vietā, ne mazāk aizskartā Jasena.

Grigorijs ar spēku paberzēja sev pakausi, nokrekšķināja un sirsnīgi sacīja:

- Mīļie, mani dārgie, ja vien jūs zinātu, kādi jūs esat varoņi!

Lai meklētu Valetovu un Beliju un pie reizes arī Ruzajevu, Ivašura sadalīja nodaļu divās grupās, stingri pavēlot uzturēt pastāvīgus sakarus. Viņi nolēma iet ar "ķemmi", pa divi vai trīs katrā stāvā, caurlūkojot istabu pēc istabas. Citu meklēšanas iespēju neviens neierosināja.

Polujanovs tika pievienots Kostrovam un Tajai, bet Ždanovs devās kopā ar Ivašuru, lai gan abi bija ar mieru iet pa vienam, pārliecināti par saviem spēkiem. Tomēr visi saprata, ka notiek kaut kas ārkārtējs, apkārt vārās slepena un cilvēkiem naidīga dzīve, un viņi vairs nedrīkst riskēt. Kļuva skaidrs, ka bijušā hronopaātrinātāja ēkā slēpjas ļauni spēki, ka pēc tam, kad Stumbrs atstāja hronourbja “stīgu”, tajā palika arī “sanitāri”, bijušie “hronoķirurgu” kalpi, tāpēc bija ātri jānosaka, vai šahtā nav darba zonu, un jāidentificē ienaidnieka spēki. Ne Ivašura, ne Ždanovs nešaubījās, ka Ruzajeva un Valetova pazušana kopā ar Beliju ir saistīta ar šo ienaidnieku darbību.

Pārmeklēšana sākās no deviņdesmit piektā stāva, kurā bija gulējusi nodaļa. Nokāpa trīs stāvus uz leju, tad devās augstāk. Tomēr pēc stundas Ždanovs deva signālu uzmanībai, un otrā grupa pievienojās viņiem, par laimi nebija tālu no kāpnēm.

- Vienu stāvu zemāk pārvietojas cilvēku grupa, - Pāvels klusi sacīja, ieklausoties gaiteņa klusumā. - Trīs, starp tiem viena sieviete ... bruņoti.

Ivašura jau bija informēts par bijušā drošības grifa paranormālajām spējām un nebija pārsteigts par viņa pārliecinošo vērtējumu. Pajautāja:

- "Sanitāri"?

- Neesmu pārliecināts. Viņi ir satraukti, bet nav agresīvi.

- Varbūt tie ir Miša ar Beliju un Valetovu?

- Viņu vidū ir viena sieviete, - Pāvels atkārtoja.

- Esi pārliecināts?

Ždanovs pasmaidīja, nevēloties neko pierādīt.

- Dīvaini, - sacīja Polujanovs. - Ja tas būtu Griša un Laentirs, viņi jau sen būtu sazinājušies ar mums pa rāciju.

- Ja atceraties, mūsu ceļojuma laikā Stumbrā bija arī cilvēki no citiem laikiem, - sacīja Kostrovs. - Pārtversim viņus un noskaidrosim. Kas var būt vienkāršāk?

Ivašura uzsita Ivanam uz pleca.

- Drosmīga ideja, karavīr. Kaut kā es par to nepadomāju.

Ivans samulsis paskatījās uz Taju, saprotot, ka izsmieklu pelnījis pareizi. Meitene pasmaidīja, uzsita ar knipi pa degunu un aizsteidzās pakaļ pavadoņiem, kuri bija devušies uz priekšu.

Kaujas izlūkošana nebija nepieciešama, lai gan grupa bija gatava sākt karadarbību. Starp trim, kurus izskaitļoja Pāvels, bija Grigorijs Belijs, dzīvs un vesels, apbruņojies ar "universālu", bet bez "gloka". "Kvarku sarāvējs", kā izrādījās, viņam bija atņemts, kad Valetovs iemidzināja biedru un bez trokšņa iznesa no istabas, tā lai neviens nedzirdētu.

- Stiprs, maitas gabals! - Belijs pagrozīja galvu, vēlāk stāstot par saviem piedzīvojumiem. - Es sveru vairāk nekā simtu.

Izrādījās, ka Grigorija pavadoņi ir jauns vīrietis un meitene, šo vietu aborigēni, kuri pēc cilts vecākā un kņaza norādījumiem iekļuva Stumbrā, Dievu kalnā, kā viņi to sauca. Aborigēni runāja valodā, kas ļoti atgādināja baltkrievu valodu - pēc Ivašuras domām, tāpēc visi ātri pierada pie viņu izloksnes. Pēc tam Vladejs, tā sauca puisi, mulstot, bet tēlaini un precīzi izklāstīja rossinu cilts vēsturi, kā arī Dievu kalna vēsturi, kuras parādīšanās noveda pie Visa Esošā sabrukuma, pie katastrofas, kas satricināja visu planētu - Gezemu, kā to sauca rossini.

Uzklausīja viņu uzmanīgi, ieskaitot Grišu Beliju, un tikai tad desantnieks pastāstīja, kas ar viņu notika un kā viņu atbrīvoja jaunie rossinu cilts izlūki.

- Starp citu, zēnam ir drimmers, - Belijs pamāja uz zobenu uz Vladeja muguras. - Nesaprotu, kur viņš to dabūjis.

- Arī viņai ir, - jauneklis īsi sacīja, uzmetot skatienu Jasenai. - atņēmām vienam cilvēkam bez matiem, ļoti sliktam.

- Re ko, pat divi! Viņi saka, ka medvjani - tie ir tādi saprātīgi lāči - jau sen atrada noliktavu ar drimmeriem un paņēma vairākus. Vienu no tiem, zēnam uzdāvināja cilts vecākais, Rods, viņu galvenais burvis.

- Volhvs, - Vladejs stingri izlaboja.

- Viens velns! Otro viņi atņēma tam plikpaurainajam ķēmam, kurš, kopā ar Valetovu, mani spīdzināja. Eh, varētu mēs atrast šo noliktavu!

- Jā, tas būtu lieliski, - Ždanovs piekrita.

- Kas ir drimmers? - jautāja Ivašura.

- Gluonu lauka efektors… Nu, vai, tulkojot cilvēku valodā, kaut kas līdzīgs burvju nūjiņai. Pēc domu vai balss pavēles, pārvarot noteiktu slieksni vai kodu, to var pārvērst par jebko, sākot no zobena līdz pat skafandram, drimmera pārveidojumu diapazons ir ļoti plašs. Bet "sanitāri", kā redzat, pārveidojuši drimmerus par zobeniem, kas šajā rossu cilts attīstības posmā ir ļoti savlaicīgi. Tomēr mēs par to parunāsim vēlāk.

- Tātad, Valetovs... - domīgi novilka Ivašura, ne bez pārsteiguma skatoties uz Vladeja jauneklīgo bezkaislīgo seju, kura elkonī bija iekārusies vēl jaunāka rossinu skaistule ar apbrīnojamu vārdu - Jasena. - Valetovs ir "sanitāru" aģents. Kāpēc tad viņš netraucēja mums tad, hronourbja taranēšanas laikā?

- Tāpēc, ka viņš ir no otrā "ķirurgu" atbalsta ešelona, - drūmi sacīja Ždanovs. - viņš tika iekodēts gadījumam, ja mūsu uzbrukums izdosies un Laiku Koks saglabās "nogriešanai" gatavoto Zaru.

- Bet tad jau Valetova programmas aktivizēšanās nozīmē, ka nekas vēl nav beidzies?! - izgrūda Polujanovs. - Un joprojām ir iespējams cits iznākums?

- Tieši tā, Fedja, - atskanēja kāda pazīstama, auksta balss, un nesatricināmais Laentirs Valetovs ienāca telpā, kur bijušie desantnieki bija apstājušies, lai apspriestu situāciju. Klusā aina bija tik daiļrunīga, ka smaids pārslīdēja pāri Valetova šaurajām, bālajām lūpām. Bijušie biedri viņu pirmo reizi redzēja smaidot.

Valetovs uzmeta vienaldzīgu skatienu Belijam, kurš plēsonīgi uzvilkās uzbrukumam, taču neizdarīja nevienu žestu aizsardzībai. Viņš sacīja, tagad pievēršoties Ždanovam:

- Jā, diemžēl Fjodoram ir taisnība. Pat šajā posmā ir iespējama atgriešanās pagātnē. Laiku Koks, tas ir, Lielais Visums, nekavējoties neizlemj par radikālu sevis pārveidošanu, par Zaru "nogriešanu".

Belijs lēca... un atsitās ar galvu pret sienu, lai gan šķita, ka Valetovs šajā laikā neko īpašu neizdarīja, vienkārši pakāpās atpakaļ. Belijs vēlreiz uzbruka un atkal aizlidoja garām, bet bija taču kaujas meistars, kurš, cik Ivašura zināja, bija spējīgs tikt galā ar duci labi apmācītu kaujinieku. Igors Vasiļjevičs pacēla roku ar "universālu", vēl neizlēmis ko darīt, bet Ždanovs viņu apturēja, ar žestu apstādinot Grigoriju, kura acīs iedegās sliktas liesmiņas.

- Pagaidi, Griša. Viņš pats atnāca, ļauj parunāties.

- Bet viņš taču, nelietis, mani sagūstīja un...

- Nomierinies, noskaidrosim. Kas jūs esat, Laentir? Ko jūs pārstāvat?

Valetovs paspēra soli uz priekšu, palūkojās apkārt uz lēnām attapušos Ivašuras armiju, pamāja Vladejam kā vecs paziņa:

- Labi darīts, puisīt, nepadevies panikai. Jā, un meitenīte tava arī ir varonīga.

Ždanovs ieinteresēti pacēla uzaci, un Vladejs, palicis sārts, sacīja:

- Viņš mani izglāba.

Klātesošo sejās nepārprotami parādījās neuzticība un izbrīns, un smaids atkal izskrēja pār Valetova kaprīzajām lūpām, kurš turpināja spēlēt civilizācijas sabojāta vīrieša lomu, vienaldzīgu pret cilvēku ciešanām, kaislībām un cieņu.

- Kas jūs esat? Ivašura atkārtoja jautājumu.

- Otrā līmeņa "sanitāru" aģents, - Valetovs nopietni atbildēja. - Un tajā pašā laikā to rezidents, kas uzsāka cīņu pret "ķirurgu" ekspansiju ilgi pirms hronošahtas pārrāvuma uz citiem Zariem. Pāvel, jūs viņus mazliet pazīstat, jo ar viņiem sazinājāties vēl pirms došanās Stumbrā.

Ždanovs neatbildēja. Viņš attapās ātrāk nekā citi, bet vēl nebija izlēmis, kā izturēties ar Valetovu.

- Man ir maz laika, - turpināja "kaimiņu" Laika Zara divdesmit pirmā gadsimta pārstāvis. - Tāpēc ātri atkārtosim problēmas sākotnējos nosacījumus - tā vēl nav novesta līdz galam, kā jūs jau sapratāt - un izveidosim turpmāko darbību plānu. Ja Dievs dos, kopā mēs tiksim galā. Protams, mums nevajadzētu pārvērtēt savas stiprās puses un iespējas, bez mums ar "ķirurgiem" cīnās arī citas būtnes, kas spēju ziņā varbūt ir daudzkārt pārākas par jums. Tomēr jums ir īpaša misija...

- Kur ir Miša Ruzajevs? - Ivans Kostrovs pēkšņi pārtrauca šo runu. - Es jūtu, ka jūs zināt.

Laentira vienaldzīgā seja palika tukša, bez izteiksmes.

- Viņš ir miris. Diemžēl man neizdevās apstādināt Lurjē, viņš ir nekontrolējams un spējīgs uz jebkuru nelietību.

- Kas ir šis Lurjē?

- Viens no "sanitāriem", kuru ieprogrammējuši "ķirurgi", lai iznīcinātu visus, kas viņam gadās ceļā.

- Bezmatis... - padeva balsi Vladejs, ātri aptverot sarunas būtību.

Valetovs pamāja.

- Jā, viņš ir pilnīgi pliku galvu. Pasaulē, kurā viņš ir dzimis, mati uz galvas tiek uzskatīti par atavismu.

- Kā tas notika? - Kostrovs bēdīgi jautāja. - Nu, ar Mišu...

- Pēc tam, - sakoda zobus Ivašura, piedzīvojot spēcīgu vēlmi iegāzt Valetovam pa seju. - Runājiet.

Acīmredzot viņa vēlme atspoguļojās sejā, jo Ždanovs mierinoši pieskārās Igora Vasiļjeviča plecam. Vai Valetovs saprata šo mirkļa dialogu, nebija zināms, arī šoreiz viņa seja palika nekustīga, mierīgi auksta, sveša.

- Ko jūs domājāt, norādot uz īpašo misiju? - Pāvels jautāja, pārtraucot smago klusumu, kas iestājās pēc paziņojuma par Ruzajeva nāvi.

- Protams, es esmu vainīgs daudz kur. - Valetovs neattaisnojās, tas bija acīmredzami, bet gribēja nedaudz izlādēt situāciju. - Tomēr es neesmu Dievs. Mihaila nāvē, iespējams, jūsu vaina nav mazāka. Jūs pārāk agri atslābinājāties. Kas attiecas uz īpašo misiju... jūs joprojām esat desanta grupa, kas ir atbildīga par "ķirurgu" operācijas pēdējo posmu. Citas grupas pārējos Zaros, es atkārtoju - ar neizmērojami lielākām iespējām, veic tikai uzmanības novēršanas funkcijas un veicina mūsu desanta spēku virzību uz mērķi. Viņu uzdevumi, visticamāk, saistīti ar lielākiem zaudējumiem.

- Kāds ir mūsu mērķis?

- Nezinu. Mans uzdevums ir saglabāt grupu ...

- Nu, jūs to labi atrisināt! - iemeta Belijs. Bet bija manāms, ka viņš jau ir atdzisis un pauž skepsi pēc inerces.

Valetovs uz viņa uzbrukumu neatbildēja.

- Hronošahta mūs izmeta šeit, tā teikt, nomaļā svešā Zara pagalmā, ar nolūku. Faktiski tā ir hronokabata, slēptuve, kas ir brīva vai gandrīz brīva no "ķirurgu" ietekmes. Tas, ka "sanitāri" klīst pa Stumbru runā tikai par mūsu Zaru krustojumu daudzslāņainību. “Ķirurgi” ir aprēķinājuši spēli daudzus gājienus uz priekšu un paspēja nodrošināties. Bet, kā saka uz Zemes, arī mēs neesam nekādi auni. Jūsu izeja tika sagatavota iepriekš, "ķirurgi" jūs šeit negaidīja.

- Bet kā tad tas tavs... Lurjē?

- Viņš ir parasts izpildītājs, bet galvenais šajā izejas mezglā ir Tjurms, "ķirurgu" funkcionārs. Lūk viņš ir patiešām bīstams. Tātad, es turpinu aprakstīt situāciju. Hronošahta jeb Stumbrs, kā jūs jau zināt, ir laika traktrise, telpiska līnija vai, citiem vārdiem sakot, daudzdimensionāla "virknējumu" dažādība telpā un laikā, kas savieno Laika Koka Zarus.

- Savienoja, jūs domājat?

- Jā un nē. Stumbra materializācija visos Zaros ir beigusies. Piemēram, šajā pasaulē, šo jauko puišu dzimtenē, tas notika apmēram pirms desmit tūkstošiem gadu, radot telpas-laika patoloģiju - tā teikt Visa Pastāvošā pārrāvumu. Dabiski, ka civilizācija sabruka, lai sāktu attīstību gandrīz no nulles. Bet viss mūsu Visums - Laiku Koks - sākotnēji sakārtots tā, lai realizētu visas iespējas, kuras satur katrs iepriekšējais brīdis, tas ir, sazarojies mezgls. Un Stumbrs - kā virtuālu "superstīgu" pakete, sakļautām dimensijām, atrodas it kā ārpus Koka, kaut arī tā iekšpusē. Vai es saprotami izsakos? Valetovs gaidoši apklusa.

Fjodors Polujanovs, galvenais nodaļas "teorētiķis", pakasīja pakausi, apmainījās skatieniem ar Ivašuru, bet nokrekšķējās un neko neteica. Tikai Vladejs un Jasena no teiktā nesaprata neko, bet viņi baidījās pārjautāt, alkatīgi ķerot pat ne jēgu - sarunas emocionālo bagātību.

- Ejam tālāk. - Valetovs runāja vienmuļi un vienmērīgi, nepievēršot uzmanību dažu klausītāju nekompetencei. - Pēc jūsu iejaukšanās hronourbja liktenī, kas saistīja apmēram miljardu Zaru, radās unikāla situācija, kad informācijas apmaiņa starp Zariem gar Stumbru notiek tikai tad, kad tā ... vispār nenotiek. Es, iespējams, to nevarēšu jums izskaidrot pat ar fizikālo formulu palīdzību, jo jūsu Zemes zinātne nepazīst šādu fiziku, neiespējamo stāvokļu fiziku.

- Bet tu pamēģini, - Kostrovs nomurmināja, jūtot Taijas pleca vēsu nodrebēšanu.

- Tas pēc būtības nozīmē, ka Stumbrs no iespējām, kas tiek realizētas katrā nākamajā atzarojumā, it kā izņem vienu iespēju - uzturēt sevi, bet tas neietekmē Zaru attīstību. Vai tā ir labāk?

- Paldies, es saprotu, - atbildēja nevis Ivans, bet Fjodors. - Stumbram ir sava attīstības līnija, "mirgojoša", virtuāla. Tā gan ir, un it kā tās nav. Bet tad rodas laika dimensiju problēma ...

- Pagaidi, Fjodor, - Ivašura apturēja biedru. - Nelīdīsim procesa fizikas džungļos. Laentir, pasaki man labāk, kādas ir šī Stumbra stāvokļa sekas un kas mums jādara?

- Sekas ir tādas, ka "ķirurgi" var kontrolēt visu Zaru tīklu, ko savieno Stumbrs, un vienā no tiem viņi domā iedarbināt PretStumbru - lai pārtvertu hronourbi. Jūsu uzdevums: pēc grupas nonākšanas pie mērķa, tas ir, pie Kontrstumbra, to iznīcināt. Pēc tam Stumbra virtuālā līnija beidzot dematerializēsies, un pasaule atgriezīsies sākotnējā stāvoklī.

Belijs pavīpsnāja.

- Un mēs atkal kādā no saviem laikiem uzbūvēsim hronopaātrinātāju, un atkal palaidīsim to pagātnē, un "ķirurgi" to izmantos, un viss atkal tiks atkārtots. Nē?

- Varbūt, - Valetovs mierīgi atbildēja. - Bet varbūt ne. Jebkurš neticamais notikums kādreiz kaut kur realizēsies uz Laiku Koka. Tomēr es vēlos visiem atgādināt, ka "hronoķirurgu" faktiski jau sen vairs nav un vienlaicīgi vēl nav! Arī viņi ir kļuvuši virtuāli, it kā palaisti Visuma atmiņas laukā un vēl nav dzimuši tajā Laika Zarā, kuru šķērsoja jūsu Zars, katastrofāli to izmainot - līdz pilnīgai deģenerācijai, un tajā pašā laikā viņi jau sen pazuduši kopā ar Zaru, kas viņus radījis, šis Zars "nokalta", tā arī neattīstījies par pilnvērtīgu Metauniversu.

- Ja viņu nav, tad kā viņiem izdevās iejaukties visos Stumbra savienoto Zaru notikumos? Kostrovs skeptiski pavīpsnāja.

Valetovs nopūtās, sākot izrādīt nepacietības pazīmes.

- Laiku Koks ir sarežģītāks, nekā jūs domājat.

- Un tomēr īsāk, - Ivašura paskatījās pulkstenī. - Jūs teicāt, ka jums ir maz laika.

- Es jau esmu pateicis gandrīz visu. Tjurms, uz visām Stumbra zonām, kas vēl darbojas, ir sagatavojis slazdus. Šis puisis nejauši iemaldījās vienā no tiem. Laentirs pamāja uz Vladeju. - Viņu palaida, lai gaidāmajam teātrim pievienotu reālismu. Ar savu arsenālu jūs nevarēsit iekļūt nevienā zonā. Nelīdzēs ne "gloks", ne drimmers. Bet, ja jums izdotos iekļūt zonā ar strādājošu hronoliftu, jūs satiktu pie izejas.

- Skaidrs, - Ivašura pamāja. - Vai ir kāds cits variants?

- Transgress.

Tagad pasmīnēja Ždanovs.

- Būtu jauki, bet tikai transgress, acīmredzot, cik es zinu, ir vēl viena Zaru savienojuma stīga, ko radījušas būtnes no ļoti tālās Zemes nākotnes. Viņus ir grūti nosaukt par cilvēkiem, lai gan viņu mājieni liek domāt, ka viņi ir mūsu pēcnācēji. Bet jūs sakāt, ka esat viņu rezidents? Kāpēc jūs nevarat mums norādīt transgresa koordinātes?

- Es arī tikai gaidu instrukcijas. Un tie, kurus jūs nosaucāt, lai arī paredzēja jūsu parādīšanos šeit, nezināja precīzu parādīšanās laiku. Tomēr, izvēloties jūsu komandu kā galveno operācijas izpildītāju, viņi turpinās jūs atbalstīt un nodrošināt arī turpmāk.

Iestājās klusums. Visi sagremoja dzirdēto un nesteidzās izdarīt secinājumus. Tikai Pāvels sevī murmināja, īpaši nevienu neuzrunājot:

- Es gribētu kādreiz uzzināt, kāpēc viņi izvēlējās tieši mūs...

- Pieņemsim, ka mēs visu saprotam, - Belijs pārtrauca klusumu. - Bet pāris jautājumi paliek. Pirmkārt, kāpēc tu mani nolaupīji?

- Man nācās nospēlēt pārliecinošu sniegumu Tjurmam un viņa rīkļurāvējiem. Neaizmirstiet, ka esmu ieprogrammēts "ķirurgu" aģents. Tjurms vēlējās uzzināt kodu, kā izsaukt Stasu, Stumbra datoru, lai, pirmkārt, iznīcinātu visas darba zonas, otrkārt, lai izveidotu sakaru kanālu ar "ķirurgiem". Tagad viņam nav nekādas sasaistes, un viņš rīkojas saskaņā ar iepriekšējo programmu. Starp citu, viņam neizdevās pārvarēt jūsu psi-bloku. Jā, un arī es savlaicīgi iejaucos, novērsu Tjurma un Lurjē uzmanību.

- Labi, loģiski. Bet, ja mēs nevaram doties uz zonu un izmantot liftu, ko tad mēs varam izdarīt? Vai arī jūs tomēr zināt, kur atrodas transgress?

- Zinu, - Valetovs pēc īsa pārdomu mirkļa pamāja. - Pareizāk sakot, es zinu, kur viņam vajadzētu būt. Bet, lai turp nokļūtu un saglabātu nodaļu, mums būs jāveic māņu manevrs, pretējā gadījumā viņi mūs nelaidīs cauri. Daļa nodaļas uzbruks vienai no zonām, it kā nezinot par slazdu, bet otra daļa šajā laikā dosies uz Stumbra daļu, kur atrodas transgresa kontūrs. Uzsākusi kauju pirmā grupa atkāpsies tā, lai izskatās kā paniska bēgšana...

- Loģiski. - Ivašura atskatījās uz Ždanovu, pēc kura sejas nevarēja noteikt, par ko viņš domā. - Pāvel, tavs viedoklis?

- Jā, šķiet, ka viss ir normāli, - teica bijušais drošības grifs. - Šķiet, ka arī man ir nojausma, kur slēpjas transgress. "Pseidogolema" rungā, kas pārsita Stumbru. Vai tā?

 Trešo reizi Laentirs Valetovs pasmaidīja savu bālo, specifisko smaidu.

- Paldies par padomu. Ir labi būt draugos ar paranormu... - Viņš nepabeidza, ātri apgriezās, vienlaikus izaudzējot virs pleca "gloka" turētāju-tornīti, taču nepaspēja izšaut.

Aiz viņa parādījās caurspīdīga cilvēka figūra, it kā gaiss tur būtu sabiezējis, no figūras līdz Valetova ķermenim nostiepās blāvs atspulgs, un viņa galva, atdalīta no ķermeņa kopā ar "gloka" turētāju, nokrita uz grīdas. No kakla izšļāca blīva asiņu straume, kas gandrīz skāra stuporā sastingušus desantniekus. Tad ar troksni, ķermenis, kas sevi sauca par Laentiru Valetovu, nokrita uz grīdas. Taja, kas bija vistuvāk viņam, atlēca ar apslāpētu kliedzienu.

Caurspīdīgā figūra, kas nocirta Valetovu, noformējās par vecu vīru "hameleona" tipa maskēšanās kombinezonā,  ar zobenu rokā.

- Rod! - Jasena iekliedzās.

- Skolotāj... - nomurmināja satriektais Vlads.

- Esiet sveicināti, mani draugi! - vecais volhvs skanīgā balsī sacīja, nepiespiesti iemetot zobenu (drimmeri) Aiz muguras esošajā makstī. -  ilgi gan jūs nācās gaidīt. Iepazīsimies.

Belijs uz sāniem paskatījās uz Ždanovu, it kā lūdzot atļauju rīkoties, taču nesagaidīja.

- Jūs... - iesāka Pāvels.

- Ja vēlaties, jūsu draugu īstais emisārs. Šis puisis jums pastāstīja gandrīz visu patiesību, izņemot divus momentus: viņš patiešām ir "ķirurgu" aģents un ļoti gudrs, jo viņam ļoti ilgi izdevās vazāt jūs aiz deguna, bet nav nekāds rezidents no Tiem, Kas Seko. Un otrs: viņš pats nezināja, kur atrodas transgress. Jūs, Pāvel, pateicāt viņam. Bija nepieciešams steidzami iejaukties, lai viņam nebūtu laika nodot informāciju savam priekšniekam Tjurmam.

- Ak Kungs! - noelsās Taja, ar plaukstām saspiedusi liesmojošos vaigus. - Laentirs - nodevējs, Miša - nogalināts ...  kad tas viss reiz beigsies?!

Jasena piegāja pie viņas, apskāva viņu, un šis žests tik dabiski ilustrēja sieviešu vājumu, ka pārējie neviļus uz to reaģēja kā jau vīrieši: Ivans un Vladejs spēra soli draudzeņu virzienā, domājot viņas mierināt.

- Viņš tiešām bija no "kaimiņu" Zara divdesmit pirmā gadsimta? - Ivašura pamāja ar galvu uz Valetova ķermeni.

- Kāda tam nozīme? - Ždanovs paraustīja plecus. - Es viņu jau biju izskaitļojis, bet viņš nolēma pasteidzināt notikumus. Man jāatzīst, ka viņš izvēlējās īsto brīdi. Es viņam gandrīz noticēju.

- Kāpēc gandrīz? - Belijs jautāja.

- Viņš visu bija lieliski aprēķinājis. Viņš nogalināja Mihailu, acīmredzot kā nevēlamu liecinieku, bet izglāba Vladeju, nozaga tevi, lai uzzinātu paroli saziņai ar Stasu, bet, kad nebija iespējams lauzt tavu psibloku, izlikās, ka tevi nodrošina, izklāstīja mums mūsu neapskaužamo stāvokli un vienlaikus deva mums gatavu risinājumu variantu. Kas, starp citu, tomēr bija kļūda. Viņš pārāk sarežģīja savu parādīšanos rezidenta lomā. Bet kā viņš varēja uzzināt par mūsu īpašo misiju? Ja nebija To, Kas Seko, rezidents?

- Varbūt nodevība nav tikai tīri cilvēciska īpašība? - Grigorijs pasmīnēja, pētot grumbaino, stalto un stingro Roda seju. - Varbūt arī starp jūsu priekšniekiem ir nodevēji?

- Ja smalkā aprēķinā tiek iekļauta nodevība, tad noteikti ir, - pretī pasmaidīja rossinu cilts gudrais volhvs. - Es domāju, ka informācijas noplūde tika pieļauta apzināti. Kāpēc - to uzzināsim vēlāk. 

Rods piegāja pie Vladeja, kurš nezināja, kā tagad uzvesties ar skolotāju, un sāka runāt ar viņu rossinu valodā. - Atvaino, dēls, par šo pārbaudi. Bet es nevarēju tev uzreiz atklāt visu patiesību, bija nepieciešams, lai tu pats to uzzinātu. Es biju pārliecināts, ka tu ar to tiksi galā, un es nekļūdījos. Tagad tu vari brīvi doties atpakaļ un visu pastāstīt kņazam.

- Petrjans ir miris, viņš ir jāapglabā.

- Es jau to izdarīju.

- Kad?!

- Es sekoju jums, bet nepaspēju iejaukties. Piedod vecim vēlreiz.

Vladejs samulsa, atskatoties uz ziņkārē degošo Jasenu, pēc tam pārvarot kautrību, sirdij pamirstot jautāja:

- Vai es varu iet kopā ar tevi, skolotāj?

Rods ieskatījās jaunieša acīs un viegli uzsita viņam uz vaiga.

Pusdiena pagāja visiem gatavojoties izrāviena operācijai, telpu komplektā Stumbra simtspirmajā stāvā. Vietu izvēlējās Rods, pārliecinot, ka viņiem šeit būs ērti un droši. Turklāt viņš redzēja ienaidnieka spēku kustību un vienmēr varēja brīdināt par sadursmes draudiem.

Ždanovs, pateicoties savām paranormālajām spējām, arī labi paredzēja briesmas, tāpēc bijušie desantnieki, gatavi atkal par tiem kļūt, apmetās nesen atvērtajā atpūtas zonā, gandrīz kā viesnīcā, izņemot varbūt bez ērtībām,  tualetēm un vannas istabām. Kāpēc "sanitāri" neiznīcināja šo zonu, varēja tikai minēt. Varbūt paši gribēja to kādreiz izmantot.

Sagatavošanās un atpūtas laikā nodaļa sadalījās "simpātiju un darbu grupās". Vienā no tām bija pāri: Vladejs un Jasena, Kostrovs un Taja.

Saruna šeit pievērsās tēmām, kas interesēja visus četrus. Vladejs pastāstīja par rossinu cilts dzīvi, Ivans atbildei dalījās ar informāciju par savu pasauli, kurā bija Krievija. Tad meitenes sāka noskaidrot tīri sievišķīgās detaļas - Jasenai, protams, jautājumu bija vairāk -, bet vīrieši pārgāja uz cīņas mākslas tēmām. Vladejs parādīja Ivanam zobena lietošanas paņēmienus, Kostrovs nodemonstrēja cīņas paņēmienus bez ieročiem.

 Citā grupā sarunājās Rods un Pāvels Ždanovs. Ivašura viņiem netraucēja, saprotot, ka abiem ir daudz jautājumu un novērojumu, kuriem nepieciešama analīze. Igors Vasiļjevičs pamatoti uzskatīja, ka viss nepieciešamais viņam tiks izteikts īstajā laikā. Tomēr tas, par ko runāja rossinu cilts volhvs - un vienlaicīgi To, Kas Seko, emisārs - ar Ždanovu, palika nezināms. Tikai pa ausu galam Ivašura noķēra dažus sarunas fragmentus.

- Un tomēr es joprojām nesaprotu, - Ždanovs jautāja, - kāpēc Tie, Kas Seko, paši nepiedalās karā ar "ķirurgiem"? Kur ir augstākā nozīme šajā ziņā?

- Viens no jūsu slavenajiem zinātniekiem-fiziķiem, - atbildēja Rods, - reiz teica brīnišķīgu frāzi: “Dievs ne tikai spēlē kauliņu spēli, bet spēlē galvenokārt tur, kur cilvēks nekad neredzēs rezultātu” [1]. Tas, protams, bija par nenoteiktības principu radošajās spēlēs. Bet šī frāze ir vispiemērotākā to aktivitātēm, Kas Seko. Vai saprotat?

- Vai jūs gribat teikt, ka arī viņi ir iesaistīti spēlē ... tas ir, karā ar "ķirurgiem"?

- Tikai daudz augstākā līmenī. Neapvainojieties, katram no mums jāatrisina problēma, ar kuru var tikt galā tikai viņš...

Tālākā saruna ritēja klusākā tonī, tāpēc Igors Vasiļjevičs pilnībā pārtrauca to klausīties. Toties Ivašuram bija iespēja parunāties ar Polujanovu un uzdot viņam dažus jautājumus par interesējošu tēmu - par izmaiņām Zemes sociālajā struktūrā divdesmit ceturtajā gadsimtā.

Izrādījās, ka Fjodora pasaulē (Ždanovs, Belijs, Zlatkovs un citi), kur kļuva iespējams izveidot hronopaātrinātāju, vēsture bija gājuši nedaudz citu ceļu nekā Ivašuras (Kostrova, Ruzajeva, Taisijas) pasaulē. Tātad divdesmitajā gadsimtā uz Fjodora Zemes valsts, ko sauc par PSRS, nesadalījās desmitos neatkarīgu valstu! Tajā nekad nebija bijis Valsts Ārkārtas Komitejas(ГКЧП), karu Čečenijā, Tadžikistānā, Abhāzijā, Karabahā un pašas PSRS republikas sauca mazliet savādāk. Gandrīz visas slāvu tautas, izņemot bulgārus un slovākus, dzīvoja vienoti, nesadaloties ukraiņos, baltkrievos un krievos, un šī etniskā monolīta galvaspilsēta vienmēr ir bijusi Zlatograda, kas atradās tur, kur Ivašuras pasaulē atradās Kijeva. Maskava tomēr pastāvēja, bet kā reģionālas nozīmes pilsēta, tāpat kā Sanktpēterburga, kas Fjodora dzimtenē nesa Ņevgorodas vārdu.

Divdesmit otrajā gadsimtā notika visu Eiropas valstu, PSRS un Āzijas valstu, izņemot Ķīnu, apvienošanās vienā kontinentālā savienībā, kas atzina demokrātijas likumus, tuvus komunisma ideāliem, bet, atšķirībā no tiem, tādus, kuri faktiski arī darbojās. Bet pēc tam, divdesmit trešajā gadsimtā izzuda pati valstu kā to apdzīvojošo tautu nacionālo, etnisko un sociālo interešu aizsardzības sistēmu loma. Tika izveidota viena sistēma - Zemes Savienība, kuru vadīja Prezidents kurš savukārt balstījās uz valdību varas institūcijām, Augstāko Koordinācijas Padomi(ВКС), Āvārijas Glābšanas Dienestu Pārvaldi(УАСС), vēlētām struktūrām, kā parlamentiem un Sabiedriskās Drošības Komisariātu.

- Jā-a, - Igors Vasiļjevičs skaudīgi novilka, noklausījies Polujanovu. - Jūs tur varējāt iztikt bez revolūcijām, ne tā, kā mēs - Krievijā.

- Vai tad pie jums nav tāpat? - Fjodors bija pārsteigts.

Ivašura pasmaidīja un īsi izklāstīja sava laika stāvokli uz Zemes. Polujanovs ar interesi klausījās, vīpsnāja, bet nepaspēja noskaidrot detaļas: atpūta beidzās. Kļuvuši nopietni, visi pulcējās pie  Ždanova un Roda.

- Jautājumi? - ierunājās Pāvels, skatoties uz biedru stingrajām sejām.

- Es gribētu zināt, kādu kaujas sistēmu pārzināja Valetovs, - Belijs nomurmināja.

- Būs laiks, pastāstīšu par to, - teica Rods. - Uz tā Laika Zara Zemes, kur dzīvoja Valetovs, plaši izplatīta ir tengresiti -kaujas sistēma, kas pamatojas uz formas topoloģisko efektu izmantošanu, lai piepildītu ķermeni ar enerģiju un uzreiz mainītu tā stāvokli. Mūsu pasaulē tas tiek panākts ar maģijas, zintniecības palīdzību.

- Tas pagaidām uz lietu neattiecas. - Pāvels ar skatienu skaidri pateica Grigorijam, ka viņa interese nav aktuāla. - Vai jums ir kādi jautājumi par operāciju?

- Mēs neesam noteikuši, kurš ar kuru un kurp ies, - Kostrovs atbildēja.

- Man ir gatavs priekšlikums, - Igors Vasiļjevičs pagājās uz priekšu, turpinot turēt rokās nodaļas vadības pavedienus. - Uz transgressu dosies četri: Ždanovs, divas meitenes un mūsu jaunais sabiedrotais Vladejs. Pārējie darbojas kā uzmanības novērsēji. Es domāju, ka Pāvels un Vladejs, kam arī piemīt ekstrasensorā uztvere, spēs apiet bīstamās vietas un slazdus, grupa izies bez trokšņa. Mums, gluži pretēji, ir nepieciešams sataisīt nelielu troksni, radīt iespaidu par uzbrukuma nopietnību un pēc tam ātri atkāpties. Vai ir citi varianti?

Belijs un Ždanovs paskatījās viens uz otru, bet, ja arī viņiem bija iebildumi, viņi tos neizteica. Rods atbildēja par visiem, ar cieņu palūkojies uz nodaļas komandiera figūru:

- Risinājums ir optimāls, Igor Vasiljevič, pieņemiet manus apsveikumus. Es prasu tikai nelielu labojumu: ar Ždanova komandu ies divi mani draugi.

Iestājās klusums. Nodaļas locekļi apmainījās ar nesaprotošiem skatieniem, Belijs kļuva piesardzīgs, un Ždanovs sajuta neomulību, jo viņa mugurai pieskārās pazīstamais uzmanīgais skatiens, kurā nebija nekā cilvēcīga. Bija ātri jāizlemj, reaģēt vai nē, bet nākamajā sekundē kļuva skaidrs, ko volhvs bija domājis. No gaiteņa, telpā klusām ieslīdēja divas milzīgas pinkainas figūras, kurās visi atpazina vietējās pasaules saprātīgos lāčus.

- Medvjani! - noelsās Jasena.

- Iepazīstieties, - Rods teica. - Hors un Horebs, medvjanu izlūki, jaunas saprātīgas sugas pārstāvji, kas parādījās uz mūsu Zemes, Stumbra materializācijas rezultātā.

Ždanovs satika gaišo acu ar vertikālu zīlīti neparasti inteliģento skatienu, viena milža acīs un sajuta, cik acumirklīgi viņu novērtēja šī radība. Viņš neviļus pasmaidīja, pamāja medvjanam, it kā apstiprinātu novērtējumu. Medvjans arī nedaudz nolieca galvu, smagu, izstieptu uz priekšu, ar spēcīgiem žokļiem, un Rods, vērodams šo kluso dialogu, pasmīnēja.

- Es domāju, ka jūs sadraudzēsieties, Pāvel. Viņi lieliski saprot mūsu valodu un turklāt spēj lasīt domas. Maniem cilts biedriem drīz būs nopietni jārēķinās ar viņiem un jāsadzīvo. Tātad, ejam, kolēģi?

Medvjani veikli un nedzirdami atkāpās koridorā, kas, ņemot vērā viņu gabarītus un masu, šķita neticami. Ždanovs pamāja ar roku, pirmais izvedot savu apvienoto "sieviešu un vīriešu bataljonu", pakavējās uz sliekšņa:

- Uz tikšanos pie transgressa, draugi. Riskējiet ar prātu. Starp citu, neaizmirstiet, ka viņiem ir "gloks". Būtu jauki to atņemt vai iznīcināt ... kopā ar lietotāju. Viņš gribēja piebilst vēl kaut ko, bet tikai atbildēja uz Belija žestu ar plaukstas uzsitienu pa plaukstu.

Pārējie nogaidīja aizejošo soļu troksni, neko nesaklausīja - visi bija iemācījušies staigāt klusi - un vēlreiz pārbaudīja amunīciju. Dažas minūtes vēlāk nodaļa devās ceļā.

* * *

Viņi stāvēja izliektas baltas sienas priekšā ar sarežģītu rievu zīmējumu, kas bloķēja visu priekšā esošo telpu, un klusēja. Siena piederēja Stumbra ēku pārsitušā "pseidogolema" sāniem. Vladejs "pseidogolemu" sauca par Dievu vāli, un šis mītiski-emocionālais definējums nebija tālu no patiesības. Tikai Dievi - ja tika domāti Tie, Kas Seko - varēja nosūtīt uz "golemiem" esošo desanta komandu tā, ka tā, pirmkārt, nokļuva diezgan klusā vietā, tieši ārpus "hronoķirurgu" kontroles, un, otrkārt, izdzīvoja, lai arī par Stumbra sabrukšanas cenu. Cilvēki “golemos” nezināja, ka izeja bija “nomīnēta” ar daudzdimensionālām dublēšanās un mērogu pārveidošanas sekām, taču Tie Kas Seko zināja, un grupai pa priekšu nosūtīja vēl vienu “golemu”. Tieši šis vadošais aparāts “nojauca” daudzdimensionālisma likumus, kas to palielināja un uz visiem laikiem iekļāva Dievu kalna ainavā, pārvēršot to par milzu rungu vai siju, kas savienoja gredzenveida ēkas malas. Tagad Ždanova nodaļai vajadzēja iekļūt šajā "sijā" un atrast transgressu, "starpdimensiju pārvietošanas paratiltu", kā automātiskais vadības bloks sevi nodēvēja Pāvelam.

- Nākotne met ēnu, - Ždanovs atcerējās angļu sakāmvārdu, uzmanīgi vērodams "pseidogolema" ķermeni sagrautā koridora galā. - gribētu zināt, kā nākotne tā ir...

- Ko? - Vladejs atskatījās, ar bijību nolūkodamies uz Dievu Vāles sāniem.

- Atnācām, - sacīja Pāvels. - Noskaņosimies, uz ieejas meklēšanu.

Jau sava ceļa sākumā viņi nolēma nerīkoties akli, bet, izmantojot gaišredzības paņēmienus, no attāluma mēģināt noteikt, kurā "pseidogolēma" galā atrodas transgress, kā arī to, vai Dievu Vāles korpusā ir ieeja. Lai to izdarītu, viņi uzkāpa pāris stāvus augstāk, atrada telpu, no kuras paverās skats uz ēkas pagalmu, un katrs sāka savā veidā pārbaudīt "pseidogolema" balto "siju", kamēr abas meitenes sargāja koridoru.

Pēc pusstundas, zaudējuši daudz nervu enerģijas, Vladejs un Pāvels atstāja insaitu - gaišredzības stāvokli - un apkopoja savus iespaidus. Abi atzīmēja enerģijas avota klātbūtni caurules centrā ("iekšējais uguns", kā izteicās Vladejs), un abi neatrada nevienu atveri, plaisu vai apslēptu lūku. "Pseidogolema" korpuss šķita ciets un necaursitams.

- Nu ko, - Ždanovs nebija sarūgtināts, - mēs rīkosimies vienkārši. Ja nav iespējams iekļūt caur to vietu, kur parastajam "golemam" ir lūkas membrāna, mēs mēģināsim izdedzināt tā sienā caurumu.

- Bet Dievi mūs par to nenogalinās? - naivi jautāja Jasena.

- Nenogalinās, - Pāvels nopietni atbildēja.

Vladejs, lakonisks un atturīgs, kā jau karavīram-volhvam pienākas, tikai pamāja ar galvu, paļaujoties uz vecākā pavadoņa pieredzi.

Tagad viņi stāvēja Stumbra simts divdesmit otrajā stāvā iepretim vietai, kur "golemā" pēc komandas vajadzēja atvērties lūkai,  un urbās ar skatieniem sienā, mēģinot saredzēt, kas slēpjas aiz tās.

 "Pseidogolemu" viņi sasniedza ātri, pa ceļam nesatiekot nevienu, iztaustot priekšā esošo telpu ar psi-lauka "taustekļiem", ieklausoties ēkas garu un vibrāciju čukstā. Bet tālāk tikt nevarēja. Lūka, ja tāda arī bija šeit, neatvērās pēc pavēles no ārpuses.

- Mums nāksies izmantot rupju spēku, - nomurmināja Ždanovs, izvelkot "universālu". - Protams, ja mums būtu "gloks", problēmu būtu mazāk.

Bet viņš atdeva "gloku" Belijam, tāpēc pašam bija jāpaļaujas tikai uz "universālu". Bez tam Pāvels nezināja, kā noreaģēs  “pseidogolems” uz enerģijas triecienu.

- Varbūt labāk mēģināt ar zobenu? - piedāvāja Vladejs.

Ždanovs atskatījās un ar plaukstu uzsita sev pa pieri.

- Drimmers! Nu, protams! Kā es varētu aizmirst par to. Atļausi?

- Es pats, - Vladejs stingri atstūma roku.

Pāvels gribēja paskaidrot jaunietim, ka viņam rokā ir ne tikai zobens, bet arī jebkura materiāla lauka pārvērtību efektors, ar kuru var ne tikai cīnīties, bet arī būvēt, mainīt vides parametrus, sintezēt visus materiālus, dziedēt, pārvērst to par jebkuru noderīgu lietu, tomēr uzmetis skatienu puiša sejai, atkāpās.

- Labi, ej tu. Tikai esi uzmanīgs. Vispirms caurdur sienu "pseido" ... ē-e ... Dievu Vālei un katram gadījumam atlec malā. Ja nekas nenotiek, taisi četrus griezumus...

Vladejs pamāja ar galvu un strauji aizgāja pa koridoru līdz baltajai sienai, izvairoties no sabrukušo griestu gruvešiem un caurumiem grīdā. Jasena ar entuziasmā mirdzošām acīm, kurās bija asaras, vēroja draugu,  jo viņš bija varonis, un Ždanovs iekšēji dvēselē pasmaidīja. Principā arī pēc viņa standartiem jauneklis bija varonis, kas bija šādas skaistules pielūgsmes un mīlestības cienīgs.

Vladejs nevilcinājās ne sekundi. Piegāja tuvu Vāles noslēpumainajiem sāniem un mirklī pārvilka pār to ar zobenu. Un... nekas nenotika. Zobens viegli caurdūra sienas balto materiālu, it kā tas būtu izgatavots no kartona, un tajā izveidoja dziļu iegriezumu. Tad volhvs sāka padziļināt griezumu un ar zobenu uzzīmēja gandrīz perfektu taisnstūri, parādot sevi kā labu ģeometru. Kad viņš pabeidza durvju apakšējās daļas griezumu, taisnstūris, ko rādīja plānās griezumu līnijas, pēkšņi izspiedās burbulī un pārplīsa ar klusu plakšķi, pārvēršoties baltu dūmu mākonī. Vladejam uzvējoja  nepazīstamas smaržas, aukstums, un viņš, aizmirsis par briesmām, paskatījās tunelī, kas pavērās viņa acīm, gaidot bargo Dievu spriedumu.

Tikai pēc tam Pāvels saprata, ka jauneklis patiešām ir varonis. Jo viņš gāja uz nāvi, būdams pārliecināts, ka Dievi nepiedod tiem, kas iebrūk viņu mājvietā bez uzaicinājuma. Bet gāja bez vilcināšanās un šaubām.

Jasena piesteidzās pie volhva, izsmērēdama uz vaigiem asaras, un Pāvels, satiekot Taijas pārsteigto skatienu, viņai īsi paskaidroja, kas par lietu. Tad viņš sazinājās ar Ivašuru:

- Mēs esam uz vietas.

- Mēs arī, - atbildēja rācija.

- Sākam?

- Neviens jums nesekoja?

- Ja kāds arī sekoja, mēs esam pie mērķa. Ieeja  "golemā" ir gatava, ejam tālāk.

- Kā jums izdevās?

- Drimmers.

- Sapratu. Ar Dievu! Mēs arī sākam.

Pāvels atslēdza savienojumu, devās uz Vladeja izveidoto atveri "pseidogolemā".

- Izlūkošanā došos viens. Tiklīdz atradīšu mums nepieciešamo, došu signālu. Pa to laiku jūs trīs paliekat šeit. Uzbrukuma gadījumā turēsiet aizsardzību. Vai pavēle skaidra?

Vladejs klusēja, un pat meitenes neiebilda pret šo variantu, lai gan viņas ļoti vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt pie mērķa. Neskatoties, Pāvels iegāja taisnstūrveida atverē, kas ved uz "golema" pakaļgala nodalījumu, un pazuda tās sienu zaļganajā mirdzumā, kas neļāva viņam pārredzēt aparāta iekšpusi pat desmit soļu attālumā.

* * *

Zonas koordinātas, kas, domājams, kalpoja Stumbra hronomembrānai - sava veida liftam -, par kuru Vladejs ziņoja, sakrita ar tām, kas bija Rodam: ēkas simtais stāvs, pusloka centrā, ko ierobežo Dievu Vāles baltā caurule. Zonai varēja tuvoties no abām pusēm pa apļveida koridoru, un sākotnēji viņi arī gribēja tā darīt, sadalot nodaļu. Tomēr tas nozīmēja neizbēgamu desanta vājināšanos un negarantēja divu grupu izrāvienu vienlaicīgi, tāpēc Rods ieteica viltību: nosūtīt medvjanus no vienas puses, lai taisa troksni, un uzbrukt zonai no otras puses.

- Vai viņi paklausīs? - Belijs šaubījās.

Rods devās pie diviem pinkainiem milžiem, kuri zināmā attālumā sekoja nodaļai, par kaut ko parunāja ar viņiem, izmantojot žestus, sejas izteiksmes un tiešus ieteikumus (medvjani patiešām uztvēra cilvēku mentālos attēlus) un atgriezās.

- Viss kārtībā, viņi saprot situāciju. Un viņi mums palīdz nevis kādu simpātiju dēļ, bet gan taisnīguma vārdā. Tjurma banda ilgu laiku terorizēja apkārtni un iznīcināja gandrīz pusi medvjanu populācijas. Viņi vēlas izbeigt šo situāciju. Vienīgais šķērslis: viņiem nav ar ko "trokšņot".

- Un vai jums kā To Sekotāju emisāram nav sava arsenāla? - Belijs neuzticīgi jautāja.

- Diemžēl, draugs, viss mans arsenāls ir šeit. Rods pasmaidīja un ar pirkstu uzsitot pa pieri. - Un, iespējams, vēl šis gar-zobens. Bet es baidos to atdot medvjaniem, mūsu ienaidnieki to var paņemt sev.

- Ja Tjurma "sanitāri" bruņoti ar drimmeriem, mums netikt cauri, - melanholiski atzīmēja Belijs.

- Viņi ir apbruņoti, bet nezina visas drimmeru īpašības, viņi tos pieņem tikai kā zobenus ar neparastām īpašībām.

Ivašura no jostas noņēma savu "universālu" un pasniedza volhvam.

- Iedodiet to medivjaniem, ja viņi to pratīs izmantot. Vai medvjans var saņemt rokturi un iespiest ar pirkstu kronšteinu? Jo viņu pirkstu nagi tādi pagari.

- Paskatīsimies. - Rods paņēma ieroci, devās pie saviem meža draugiem. Polujanovs un Kostrovs klusēja. Ivašuram vienalga palika "gloks", kuru viņam atdeva Ždanovs, bet pārējie bija apbruņoti ar "universāliem", lai gan katram no tiem diez vai pietiks munīcijas diviem desmitiem šāvienu.

Medvjani aizgāja, pazuda gaiteņa pustumsā, virzoties uz kāpnēm, lai dotos uz zonu "no aizmugures". Rods atgriezās, sastapa Ivašuras skatienu, pamāja ar maigumu un nožēlu.

- Viņus nogalinās. Bet citas izejas nav.

- Šķiet, ka arī es sāku viņus cienīt, - Ivašura klusi sacīja. - Kā jūs norunājāt ar viņiem par uzbrukuma sākumu?

- Viņiem nav jēdziena "laika ritējums", bet es domāju, ka pēc desmit minūtēm būs iespējams sākt. Mēs viņus izdzirdēsim.

Nodaļa apstājās puskilometru pirms zonas, kas faktiski bija tas pats koridors ar tādām pašām durvīm, vedot uz apaļu zāli ar lifta šahtu, taču šis koridora posms ar zāli joprojām tika apgādāts ar enerģiju no autonomā kvark-kessona, un to apkalpoja Stumbra automātika. Turklāt posms bija nobloķēts, lai desantam radītu iespaidu, ka iekšā patiešām ir strādājošs lifts. Ja viņi noticētu Valetovam un atnāktu uz šejieni ar visu nodaļu, neviens nebūtu aizgājis dzīvs, jo zona bija nomīnēta un sagatavota sprādzienam.

- Vai "sanitāriem" ir masu detektori? Belijs pusbalsī vērsās pie vecā volhva. - Ja ir, viņi ātri sapratīs, ka mūsu šeit ir mazāk nekā vajadzētu būt.

- "Sanitāri" parādījās Kalnā ... hmm, Stumbrā, apmēram gadu agrāk nekā jūs, un, protams, atrada visas te saglabājušās NZ noliktavas, it īpaši tās, kuras speciāli šādam gadījumam atstāja "ķirurgi". Viņiem jābūt gan ieročiem, gan ekipējumam. Bet es zinu tikai par drimmeriem, pandavām un herpleksiem, bruņurupuču tipa mašīnām. Daudzi rossini iekļuva Dievu Kalnā caur Baiļu Robežu, bet iznāca tikai daži, kas maz ko redzēja. Man pieejamo informāciju man piegādāja medvjani.

- Kas ir pandavas?

- Seškāju radības - divas kājas un četras rokas ar neparastu čūskas galvu, ļoti spēcīgas un bīstamas.

- Skaidrs, mēs viņus saucam par pērtiķčūskām. Jā, tie ir nopietni pretinieki. Mēs nevaram vilcināties, mums jāsāk uzbrukums.

- Pagaidīsim vēl mazliet ... - Rossinu vecākais nepabeidza.

Kaut kur ēkas dziļumos atskanēja neskaidrs sprādziens, kam sekoja vēl viens, koridora sienas nodrebēja, atbalsis atkārtoja sprādziena pērkonu, un Rods ar mājienu atbildēja uz Ivašura jautājošo skatienu.

- Medvjani aizgāja. Bet mūsu draugi?

- Viņi ir pie mērķa, tikko paziņoja.

- Tad ir pienācis laiks mums. Rods izvilka zobenu no maksts. - Es iešu pa priekšu. Gaiteņa sienās, griestos un grīdā ir iebūvēti pārsteigumi sākot ar laukakmeņiem, kas krīt uz galvas, līdz virzītas darbības fugasiem un mīnām, tie ir jāneitralizē. Kad es paiešu garām, arī jūs sāciet kustēties.

Rods uz dažiem mirkļiem sastinga, pārvēršoties par bronzas statuju, tad viņa sejas āda kļuva caurspīdīga, piepildīta ar bālu mēness mirdzumu, sirmie mati pacēlās kā cepure virs galvas, bet pats kļuva slaidāks un garāks. Viņš iegāja koridorā un pazuda. Pareizāk divdesmit metrus veica ar neticamu ātrumu. Sastinga, uzmanīgi klausoties apkārt esošajā klusumā, atkal neiedomājamā tempā devās uz priekšu, it kā kustētos nevis cilvēks ar miesu un asinīm, bet spoks.

Belijs, kurš pats labi pārvalda superātro ritmu, tikai nokrekšķējās, pakratot galvu:

- Vecim ir iekšā!

Viņiem nebija infrasarkano staru optikas, un, lai gan viņu acis bija pielāgojušās Stumbra gaiteņu un telpu mūžīgajai pustumsai, viņi nevarēja izsekot volhva darbībām. Tikai reizēm bija iespējams noķert un nofiksēt atsevišķas viņa reida epizodes. Piemēram, Ivašura tikai divas reizes spēja noteikt, ko Rods dara: ar zobenu griežoties sienās, viņš neitralizēja kaut kādus slazdus.

Trīs reizes volhva reida laikā nostrādāja fugasi, bet katru reizi jau pēc tam, kad Rods bija desmit metrus tālāk. Šo sprādzienu dārdi vēl nebija norimuši, kad Belijs pamanīja kaut kādas kustības koridora pretējā spārnā un bez vilcināšanās izšāva tur no "universāla".

- Uzmanību, aiz muguras kiberi!

Ivašura atskatījās, simt metru attālumā noķēra vāju metāla spīdumu, izšāva no "gloka". Virs galvas aizlidoja klusa caurspīdīgas uguns straume - izšāva “bruņurupucis", tēmējot uz desantniekiem, taču Belija šāviens nebija ļāvis nomērķēt, un “gloka” trasējošā kārta  briesmoni sadalīja divās daļās. Uzsprāga! Detonācijas karstā trieciena viļņi - eksplodēja kibera akumulatori - gandrīz notrieca cilvēkus no kājām.

- Uz priekšu! - Ivašura pavēlēja, un četri desantnieki skrēja pa koridoru pie Roda, kas jau bija nonācis pie strupceļa - bloķētās zonas daļas - un filozofiskā mierā gaidīja pārējos.

Viņiem nebija jāizlaužas caur durvīm sienā, tās atvērās pašas, un pretī no skriešanas sakarsušajiem cīnītājiem iznāca murgaina figūra ar četrām ķetnām un kobras galvu, - visiem pazīstamā pērtiķčūska, vai nu "ķirurgu" automāts, vai viņu kodēta dzīvā būtne.

Ar tīri čūskas kustību briesmonis parāva atpakaļ galvu, apskatot pie sienas piespiedušos cilvēkus, un izšāva. Zilzaļais zibens izlidoja no kādas "bruņu tērpa" zvīņas uz krūtīm, trāpīja tuvāk stāvošo Rodu. Bet volhvs brīnumainā kārtā izvairījās, aizliekot priekšā savu zobenu, un nezināmās enerģijas izlādes zibens atstarojies atpakaļ, ietriecās briesmoņa spožajās acīs.

Pērtiķčūska izgrūda čerkstošu kliedzienu, atkāpās, un Rodam izdevās viņu aizsniegt ar zobenu: viena no briesmoņa ķetnām nokrita uz grīdas, kūpot kā nodegulis. Nākamajā mirklī volhva zobens caurdūra durvis aiz pērtiķčūskas, kas automātiski satinās ap balstu.

- Šurp!

Desantnieki ienira atverē - un laikus: uz brīdi apžilbinātā pērtiķčūska, atklāja uguni "no visiem stobriem". Zibens uzliesmojumi koridorā apgaismoja telpu, kurā bija iekļuvuši cilvēki, zāli ar trim melniem zārkiem līdzīgiem paralēlskaldņiem, vienādiem melniem griestiem un sienām. Kostrovs atpazina šo vietu: viņš un Taja savulaik bija atpūtušies līdzīgā zālē, gan divatā, gan arī kopā ar Pāvelu Ždanovu.

- Kontroles telpa! - Ivans iesaucās. - Šeit Pāvels nodibināja saikni ar Stasu.

- Atslēgts, - Belijs norūca. - Un nesen, vadības monitori joprojām ir silti. Būtu jauki parunāties ar Stasu, vai ne, komandier? Ko tālāk?

Ivašura klusēdams parādīja "gloku", domājot to nekavējoties likt lietā, tiklīdz pērtiķčūska parādīsies uz sliekšņa, bet Rods apturēja Igoru Vasiļjeviču:

- Pagaidi, tūlīt ar viņu tiks galā.

Izlāžu mirgošana pēkšņi pārtrūka. Likās, ka pērtiķčūska beidzot pamanīja, ka viņai nav ar ko cīnīties. Toties tā ieraudzīja kaut ko citu. Atskanēja smagu soļu troksnis, kas satricināja ēkas grīdu, soļi tuvojās. Ivašura riskēja ieskatīties koridorā un ieraudzīja melnas un violetas krāsas ģiganta kontūras, kas lēnām virzījās ārā no tumsas. Tas bija hronbruņinieks, varbūt pat tas, kuru bija piespiedis pie zemes viņa briesmīgais zirgs, kuram garām viņi pagāja mežā, netālu no Stumbra.

Milzis, kas atgādināja atdzīvinātu, no akmens aptuveni izkaltu skulptūru, ar tikko ieskicētu galvu, kājām un rokām, apstājās piecdesmit soļu attālumā no sastingušās pērtiķčūskas, uzmanīgi to vērodams ar vienīgo rubīnā kvēlošo horizontālo acu spraugu. Iestājās saspringts klusums.

Blakus Ivašuras galvai parādījās Belija un Kostrova galvas, kurus arī ieinteresēja koridorā notiekošais. Tikai vecais volhvs nesāka skatīties notikumos, bet nekavējoties devās pie istabas sienas, kas atradās blakus nobloķētajai zonai, un sāka to aplūkot un iztaustīt ar savu zobenu.

Tikmēr koridorā sākās kauja starp milžiem, "hronoķirurgu" kalpiem un Tiem, Kas Vēro.

Vispirms viņi viens uz otra izmēģināja savus lāzeru, plazmas un elektriskās izlādes ieročus, sacaurumojot koridora sienas, grīdu un griestus. Ja arī kāds tomēr cieta no trāpījumiem, tas nevienam neatnesa ievērojamu priekšrocību. Tomēr kentaura zirga neesamība ietekmēja melnā jātnieka spēku.

Tad milži saķērās, viegli sašķaidot viens ar otru ēkas sienas, beidzot sagraut starpsienu, kā rezultātā nobruka daļa griestu.

- Tūlīt viņi ielauzīsies šeit un samīdīs mūs kā tārpus, - sacīja Belijs. - Mums vai nu jāiet prom no šejienes, vai arī jāpalīdz bruņiniekam.

Šajā laikā Rods, burtiski apošņādams zāles sienu, trīs momentālos triecienos to sagrieza ar zobenu un ar roku pagrūda metrīgo trīsstūri. Ar dārdoņu trijstūris izkrita sienas otrā pusē, atklājot vēl vienu zāli - garu, dunošu, piepildītu ar baltiem skapjiem ar neskaitāmām gaismām, pīlāriem, piramīdveida konstrukcijām, konusiem un restītēm.

- Visi šurp!

Desantnieki, bez runām, iespruka trīsstūrveida ejā ar biezām sienām, un tajā pašā brīdī telpas, no kuras viņi tikko bija aizbēguši, sienā izveidojās milzīga zvaigžņveida sprauga, vērsta pret pagalmu. Siena gar spraugas malām burtiski iešļakstīja telpā, veidojot šķidru vainagu, kas uzreiz sastinga. Daļa lādiņa, kas veidoja spraugu, ar dārdienu trāpīja zāles pretējā sienā, jau pārklātā ar plaisām, gatavā sabrukt, tajā izveidojot mazāku atveri.

- Ka tavu māti! - Kostrovs ielidoja trīsstūrveida ejā. - Kas tas bija?!

- Esperi, - Belijs norūca, ielidodams viņam līdzi, pielēca pie Ivašuras. - Iedod man uz mirkli "gloku".

Igors Vasiļjevičs neizpratnē paskatījās uz viņu, tad uz Rodu, kurš pamāja ar galvu.

- Viņam ir profesionālas iemaņas un karotāja reakcija, dodiet "gloku", lai mēģina noņemt esperus, pretējā gadījumā viņi mūs apšaus.

- Kā esperi uzzināja, ka esam šeit?

- Kāds viņus vada. Uz priekšu, brašie cīnītāji, mēs ejam tālāk. Kaut kur netālu es jūtu dzīvu slazdu.

Ivašura iedeva "gloku" Grigorijam, kurš kā bezdelīga ienira zālē, no kuras viņi tikko bija iznākuši, pazuda no acīm. Ar troksni daļa jaunās telpas sienas uzšļakstīja desmit metru lotosa ziedā - esperi turpināja šaut uz ēku, tēmējot tieši tur, kur atradās cilvēki. Kamēr desantnieki skrēja cauri zālei ar aprīkojumu, tās sienā parādījās vēl trīs zvaigznes formas spraugas. Tad esperu kanonāde aprima.

Smagi elsojot vienības karotāji gaidīja tās turpinājumu pie durvīm no zāles, taču vairs nebija neviena šāviena, tad sveiks un vesels zālē ieskrēja Belijs. Rikšiem pieskrēja, nometa "gloku" uz grīdas.

- Abiem kirdik. Bet vairs nav ar ko šaut, aptvere tukša.

Zāles sienas nodrebēja, viens no skapjiem apgāzās. Acīmredzot cīņa starp hronobruņinieku un pērtiķčūsku joprojām turpinājās.

- Kur tālāk? - jautāja Kostrovs.

- Pa durvīm.

- Bet ja atkal caur sienu?

- Tur ir kvark-kessons, zonas reaktors, ja sabojāsim izolāciju...

- Nav jautājumu. Tad pa durvīm.

Rods novicināja zobenu, durvīs parādījās rēta, tās noraustījās kā dzīvas, devās viļņos un pārsprāga. Desantnieki viens pēc otra ienāca īsā metāla koridorā ar nišu rindu un kvēlojošiem logiem, taču nepaspēja to pārvarēt. No katras nišas pēkšņi izlēca straujas ēnas un metās pie Ivašura komandas.

Viņu savācās divi desmiti, ne visi viņi bija cilvēki un pat dzīvas būtnes, bet visi bija bruņojušies ar gar-zobeniem un ilgojās pēc viena - tikt galā ar ienaidniekiem, kuri bija iekļuvuši viņu teritorijā.

Par laimi, kaujinieki neapstājās, sagatavoti ienaidnieku slazdiem, un uzvarēja pirmajā sadursmē, izlaužoties līdz koridora galam par sakapātu aizsargtērpu, nelielu brūču un skrāpējumu cenu. Paši nolika piecus slēpņa kaujiniekus. Rods ar zobenu izlauzis aizsprostoto lūku, visus salaida iekšā, cīnoties ar plakanas skolopendras galvas briesmoni. Atvairījis to, pamāja ar roku:

- Ejiet, es viņus aizturēšu!

- Kopā aizturēsim, - Ivašura iebilda, bet vecais volhvs nikni nozibināja acis.

- Ejiet prom! Viņu vidū nav Tjurma, kas, starp citu, bruņots ar "gloku",  nav viņa apsardzes. Visticamāk, ka viņš izskaitļojis Ždanovu. Steidzieties turp... - Rods atkal ar nāvējošu vēdekli savērpa zobenu, atvairot cita "sanitāra" uzbrukumu.

- Bet kā jūs mūs panāksit?

- Es palikšu. Esmu ne tikai jūsu draugu emisārs, bet arī rossins. Šī ir mana dzimtene, mana tauta, šeit es esmu dzimis, šeit arī nomiršu. Palieciet sveiki.  Tālāko ceļu jums parādīs citi, bet es savu uzdevumu esmu izpildījis.

Vairākus mirkļus Igors Vasiļjevičs ieskatījās volhva gadiem neatbilstošajā, elastīgajā figūrā, kurš ar apbrīnojamu vieglumu un spēku turpināja darboties ar zobenu un izmeta tikai vienu vārdu:

- Uz priekšu!

* * *

"Pseidogolema" iekšpusē tas bija gaišs, pateicoties tā sienu, membrānu un aprīkojuma mirdzumam, kas, mēroga pārveidošanas rezultātā, bija pieaudzis simtiem reižu. Zinot prototipa konfigurāciju, kas dabā bija viens kristāls, izgatavots no īpaša superplastiska materiāla ar iebūvētu formas mainītāju, Pāvels viegli nokļuva milzu aparāta vidū, pa ceļam nesatiekot nevienu un neatrodot nevienu slazdu vai nāvējošu pārsteigumu. Acīmredzot "sanitāri" tā arī neizdomāja ienākt kolosālās caurules iekšpusē, kas pārcirta Stumbra ēku, noturot to par manekenu, par tukšo aparāta apvalku, kas kādreiz pastāvējis realitātē.

Transgress - gara rievaina sudrabota materiāla kolonna, kas sapinusies trosu un zirnekļu tīklu jūklī, saplūstot skaistā un sarežģītā zīmējumā, atradās "golema" vadības kabīnē. Neapzināti aizturējis elpu, Pāvels devās zem kolonnas, palūkojies uz to, aplaizīja sausās lūpas. Pēkšņi radās sajūta, ka kāds milzīgs, smags un nepielūdzami stingrs, nepieļaujot kļūdas, nepiedodot nepaklausību, skatās uz viņu no augstuma.

Sakari no brīža, kad Ždanovs iekļuva "pseidogolema" iekšpusē, pārstāja darboties, taču Pāvels tomēr pa rāciju pazvanīja Taijai un pēc tam Ivašuram. Pārliecinājies par atbildes neesamību, viņš uzmanīgi pieskārās tuvākajam posmam, zinot, ka zirnekļu tīkli, troses un pati režģotā caurule patiesībā nepastāv. Tā bija tikai transgressa ietekme uz cilvēka maņu orgāniem tā, ka smadzenes radīja objektam visatbilstošākos attēlus. Tajā pašā mirklī neatvairāms spēks satvēra Ždanovu un pakāra viņu caurules centrā gar tās asi. Pāvelu ieaplenca desmitiem kombinezonā tērptu figūru spoguļattēlu - viņa atspulgi nezināmajā vielā - ausīs ieplūda murrājoša sievietes balss:

- Jūs atrodaties Zimzam-trīs transgressa mezglā. Locījuma kods: ba-um simts vienpadsmit teta aš divdesmit trīs. Tuvākais locījuma mezgls: Arimoija - trīsdesmit trīs, divpadsmit hronokvantu grādus zemāk. Jūsu masa?

- Vienu mirkli, - Pāvels steidzīgi izrunāja, no uztraukuma nosvīstot. - Vai tad jūs nebrīdināja? Es esmu Pāvels Ždanovs, Soljuvell-3, planēta Zeme, neatceros hrono koordinātes...

Sievietes balss nomainījās uz vīrieša:- Sveicinu tevi, zemieti. Šķiet, ka beidzot esi izpeldējis no laika upes cietā krastā.

- nemaz nav tik ļoti ciets ... un arī laika upe nav pilnīgi precīzs termins, pareizāk sakot, pilnīgi neprecīzs.

- Tev taisnība, - nepazīstamais balss īpašnieks piekrita. - Laiks ir ļoti smalks un sarežģīts jēdziens. Kopumā tas atrodas ārpus Būtības, lai gan padara šo Būtību iespējamu. tev vēl nāksies izprast, kas ir laiks un kā ar to tikt galā.

- Atvainojiet, - Pāvels nomurmināja. - Ar ko es runāju? Nez kāpēc man šķiet, ka pēdējo reizi es runāju ar citu cil... ē-e, kungu.

Balss īpašnieks nebija pārsteigts par jautājumu, vispār neizrādīja nekādas jūtas:

- Tu sarunājies ar vienu no tiem, Kas Seko. Nav svarīgi, kurš ar tevi iepriekš runāja, mēs visi esam viena organisma saprātīgās šūnas, kaut arī mums piemīt daži personības nospiedumi. Starp citu, termins “Tie, Kas Seko” nav pilnībā veiksmīgs, jo mēs ne tikai sekojam, bet arī palīdzam un koordinējam visu to spēku darbību, kuri ir ieinteresēti Metauniversu, Laika Zaru, kurās viņi dzīvo, saglabāšanā.

- Kā jums izdodas aprēķināt manu atrašanās vietu, nemaz nerunājot par to, ka tur novietot transgressa līniju? Kas tad vispār ir transgress?

- Transgress būtībā ir togrāfiska caurule, tas ir, īpaša telpa ar mainīgu, variējošu topoloģiju. No otras puses, tas ir transformācijas process...

- Nē, es nedomāju fizisko nozīmi. Ja ticēt transgerssa vadības automātam man ir darīšana ar kādas netelpiskas metodes tīklu, kas materiālus ķermeņus nogādā jebkurā vietā jebkurā Laika Koka Zarā. Šajā gadījumā kāds uzbūvējis transgressu saviem mērķiem ... Vai arī to izveidojāt jūs?

- O, nē, - sarunu biedrs iesmējās ar labsirdīgu intonāciju. - Mēs neuzbūvējām transgressu. Ir pieļaujams pieņemt, ka šīs sarežģītās sistēmas vecums, kas laiku pa laikam spēlē arī transportētāja lomu, ir pielīdzināms Laika Koka vecumam.

- Bet Koks ir Lielais Visums, un tas ir mūžīgs!

- Mūžība nav bezgalīgs laika posms, bet bezgalīgs skaits ierobežotu laika posmu. Kaut arī savā ziņā tev ir taisnība, zemieti. Būs atļauts izdarīt vēl vienu pieņēmumu: transgress ir pavisam cita Laika Koka Zars.

- Nesapratu!

- Padomā - un atradīsi atbildi. Starp citu, jūsu Stumbrs būtībā pats kļuvis par Zaru ar saviem likumiem, konstantēm, telpu un laiku. Ja vien mēs to spēsim atjaunot un saglabāt.

Pāvels, kura prāta acu priekšā nostājās grandioza tikko saņemtās informācijas panorāma, ar grūtībām piespieda sevi atrauties no pārdomām, par šo brīnumaino un savā ziņā baismīgo atklājumu.

- Atvainojiet, es ne uzreiz ... bet, ja jums ir taisnība ... Ak Kungs, kādi mērogi! Atvainojiet vēlreiz, bet es nekad ne par ko tādu neesmu padomājis! Un tomēr, kāpēc paši “hronoķirurgi” neizmanto transgressu? Varējāt taču jūs, un arī mēs, cilvēki ...

- "Ķirurgi" nekad nevarēs izmantot transgressu dažu likumu neievērošanas dēļ, kas tev obligāti nav jāzina. Šo transporta tīklu - ja vien tas patiešām nav Visums - izveidoja būtnes ar atšķirīgu emociju un pārdzīvojumu spektru, kuras sistēmā ir iebūvējušas selektīvu ķēdi, kas atsijā tos, kas mēģina ar savu rīcību kaitēt citiem. Šis kontūrs ir stipri izregulējies, bet tomēr, pa lielam, joprojām darbojas, tāpēc tikai ar lielām grūtībām izlaida cauri jūs, tas ir, cilvēces pārstāvjus, kuri vēl nav atbrīvojušies no egoisma nastas, neģēlīgiem aprēķiniem, vienaldzības, neierobežotas vēlmes dzīvot uz citu rēķina. Lai gan mēs jūs saprotam. Bet atgriezīsimies pie lietas.

- Man teica, ka "ķirurgi" nav atmetuši mēģinājumus amputēt mūsu Zaru, tas ir, Metauniversu, un kaut kur būvē Pretstobru ...

- Jā, tā ir. Ja viņi palaidīs savu Kotrstumbru, kas ir atpakaļejoša trieciena ģenerators, tad Stumbrs tiks iznīcināts, neitralizēts un līdz ar to Zaru sakaru līnija un hronourbis, un kāds ducis Zaru "nokaltīs". Ieskaitot arī jūsējo.

- Un jūsu?

- Mēs esam pārāk tālu no destabilizētajiem Koka mezgliem, lai gan šis process, protams, ietekmēs arī mūsu Metainiversu. Un tomēr mēs izdzīvosim.

- Kāpēc tad jūs iejaucāties?

- Mēs par šo tēmu vienreiz jau runājām. Savā ziņā jūs esat mūsu senči, un mūsu pasaule ir jūsu sapņu pasaule. Īstenota.

- Kā "nokalst" Zars?

- Jūsu pasaulē šis process jau ir sācies, kaut arī tas ir nedaudz palēninājies, kopš tu - tu personīgi - izdzīvoji un jums joprojām ir likumu apgriešanas rezerve. Runājot par "nokalšanu", notiek Visuma viļņu plūsmas visaptverošs sabrukums - sakļaušanās. Dažreiz vienā mirklī, dažreiz diezgan vienmērīgi. Reizēm process norit saraustīti, pa posmiem: vispirms, pazūd saprātīgā dzīve, tas ir, esošo sociālo likumu vide un vienlaikus visā Zara apjomā, tad izmirst fauna - uz visām neskaitāmajām planētām, ja Metauniversumā ir tādas sistēmas kā zvaigznes, galaktikas, to kopas, un beidzot pazūd flora. Un tikai pēc tam sākas pasaules materiālā auduma sadalīšanās: sabrūk atomi, elementārdaļiņas, vakuums ... Starp citu, jums, iespējams, būs unikālā iespēja redzēt savām acīm "nokalstoša" Zara pasauli.

- Kāpēc iespējams? - No informācijas pārpilnības, kas bija jāanalizē, Pāvels kļuva tik izklaidīgs, ka uzreiz nesaprata teiktā jēgu.

- Tāpēc, ka jūs varat atteikties no tālāka ceļa.

- Bet kā tad ar "hronoķirurgiem"? Mūsu pasauli, Laiku Koku? Citiem Zariem?

- Tātad esat gatavs doties tālāk?

Pāvels atvēra muti, lai skaļi pateiktu: gatavs! - bet saņēma sevi rokās, nomierināja ķermeņa ledainos drebuļus. Viņš dziļi ievilka elpu, un ... balss negaidīti ierunājās, ne silta un ne auksta, bet arī ne vienaldzīga - labestīga, tik tālās nākotnes balss, ka, domājot par to, sirds pamira:

- Tu izdarīji izvēli, zemieti. Mēs nepateiksimies, mēs visi sēžam vienā laivā, kā saka jūsu dzimtenē. Esi viens?

- Nē, mūsu desants ir cietis zaudējumus, bet ...

- Mēs gaidām.

Nākamajā mirklī Ždanovs attapās stāvam uz "pseidogolēma" centrālā nodalījuma grīdas, zem mierīgi mirdzošās transgressa caurules.

- Es ātri, - Pāvels apsolīja, it kā tālais abonents viņu joprojām dzirdētu. Un uzreiz dvēselē uzvirmoja trauksme: situācija ārējā pasaulē bija mainījusies.

* * *

Vladejs sajuta briesmu tuvošanos tūlīt pēc Ždanova aiziešanas. Sasprindzis, liekot ķermenim strādāt maģiskās apgaismības stāvoklī - viszinībā uz iespējamās robežas.

Kalna iekšienē notika karš, izmantojot jaudīgas enerģijas plūsmas, tas novērsa koncentrēšanos,  tomēr volhvam izdevās noteikt bīstamības avotu, kas apdraudēja viņu un viņa pavadones.

- Slēpieties, - viņš pavēlēja Jasenai, kura arī redzēja slēpto tumsas kustību. - no divām pusēm šurp nāk ienaidnieki.

Jasena jau bija sevi parādījusi kā disciplinētu karotāju, tāpēc neapšaubīdamās atkāpās uz gaismas caurumu Dievu Vāles sānos, kamēr Taja kavējās, nesaprotot, kas par lietu.

- Paskaidro viņai, - Vladejs izmeta caur sakostiem zobiem, jūtot, kā izkūst dārgās sekundes, kas nepieciešamas atkāpšanās brīdim. Kāds vērtējoši paskatījās uz viņu, jauneklis spēra soli uz priekšu, mēģinot ar acīm izkļūt caur sienām.

Koridors, pa kuru viņi sasniedza Vāli, bija tukšs, bet kaut kur blakus tumsa turpināja kustēties, draudot izplūst gaismā.

Jasena pieskrēja pie savas jaunās draudzenes, čukstēja, stumdama viņu uz ieeju Vāles dziļumos, taču bija jau par vēlu.

Viena no melnajām durvīm kreisajā koridora pusē klusām saritinājās, un Vladeja nesenais pretinieks, svešinieks bez matiem, kuru jaunie volhva draugi sauca par "sanitāru", iznāca koridorā, pretīgi smaidīdams.

- Cik patīkama tikšanās, - viņš pasmīnēja, spēlēdamies ar zobenu, turēdams to labajā rokā, bet zibens metēja stobrs lūkojās no kreisās rokas. - Stāvēt! - Viņš to iemeta jau Tajai, kura ķēra pie jostas, kur viņai bija "universāls". - Pagaidiet, lēdij, pretējā gadījumā es sabojāšu jūsu ādu. Un tu, mātīt, neķeries pie loka, tas nepalīdzēs. Bezmatis noklikšķināja mēli. - Vajag tak, re kā man paveicās! Es meklēju vienu, bet dabūju divas skaistules uzreiz. Nē, Tjurms tomēr ir galva. Saka, pārbaudi šīs baltās rungas kreiso galu, pārāk cieši tas iekļaujas ēkā, nevis kā labajā pusē. Nu re, pārbaudīju.

Bezmataiņa valoda atšķīrās gan no rossinu, gan krievu valodas, lai gan tajā bija daudz līdzīgu vārdu. Ne Vladejs, ne Taja nespēja saprast visu "sanitāra" runu, taču viņi uztvēra teiktā jēgu.

- Nu ko, turpināsim sarunu, - bezmatis pasmaidīja platāk, tuvojoties. - Iepriekšējā reizē, tu mani ļoti apbēdāji, zīdaini, ir pienācis laiks atmaksāt parādu.

Tajā pašā mirklī viņš izšāva uz Taju, kas atkal mēģināja izvilkt ieroci. Izlāde skāra viņas krūtis, meitene aizlidoja pie sienas, nokrita un palika nekustīgi guļot. Jasena iekliedzās. Vladejs ātri nokrita uz grīdas un pieripojot izmeta zobenu uz priekšu.

Līdz ar to kauja bija galā.

Bezmatis mēģināja atvairīt dūrienu, taču viņš nezināja šādu paņēmienu, un Vladeja zobens, četras reizes pagarinoties, caurdūra viņu, neskatoties uz "kokosu" - aizsargskafandru. Vladejs uzspieda, ceļoties no grīdas uz ceļiem, zobens, turpinot kustēties uz priekšu un uz leju, pārgrieza "sanitāra" ķermeni līdz cirkšņiem un atgriezās bez viena traipa. Bezmatis ar izbolītām acīm sabruka uz grīdas, nošļakstīdams to ar asiņu palti. Viņš nepaspēja neko saprast.

Bet tas vēl nebija viss. Ja Vladejs nekavējoties būtu meties Dievu Vāles aizsardzībā un iestūmis tajā Jasenu, situācija būtu varējusi mainīties viņa labā. Tomēr viņš vilcinājās un, kad beidzot reaģēja uz zemapziņas satrauktajiem signāliem, bija jau par vēlu. Koridorā parādījās vēl trīs darbojošās personas: milzis ar platiem pleciem un olas formas galvu, kā arī divas garas būtnes, ietītas melnos triko, kas padarīja tās gandrīz neredzamas. Viņi vienlaikus izskatījās kā cilvēki un kukaiņi.

Tjurms - olgalvis, Vladejs viņu pazina - bez liekiem vārdiem, izstiepa roku un izšāva. Vladejam izdevās nolikt stara priekšā zobenu, kā to mācīja Rods, taču tas bija šāviens no "gloka", kuru volhva zobens nespēja atspoguļot. Jaunieša vietā uzpūtās spīdošs varavīksnes burbulis, kas pārplīsa ar apdullinošu sprādzienu, un Vladejs pazuda. Viņa zobens iestrēdza sienā. Jasena atkāpās, neticēdama savām acīm, ar šausmām lūkojās uz applūdušo, stikloto caurumu grīdā, kļuva balta, pēkšņi sapratusi, ko tas nozīmē, un ar kliedzienu metās pretim ienaidniekam, paspējot divreiz izšaut bultas.

Tjurms netērējot "gloka" enerģiju, viņu vienkārši atgrūda, salaužot meitenes roku, un gāja tālāk, paskatīdamies uz sava padotā ķermeni, kas bija sadalīts gandrīz divās daļās. Noņurdēja ar drūmu nicinājumu:

- Lurjē vienmēr steidzās iegūt visu uzreiz.

Ar žestu "sanitāru" grupas komandieris nosūtīja savus miesassargus uz priekšu. Divi vīrieši melnajos maskēšanās kombinezonos klusām ienira Vladeja izgrieztās ejas taisnstūrī "pseidogolema" ķermenī, bet pēc mirkļa viens no viņiem ar pārcirstu rīkli izlidoja atpakaļ un vairs nepiecēlās. Tad uz sliekšņa parādījās Pāvels Ždanovs, ātri pārskatīja kaujas lauku un sastapās ar "ķirurgu" olgalvja skatienu. Dažus mirkļus viņi skatījās viens uz otru, turot ienaidnieku uz grauda. Ždanovam bija tikai "universāls", bet Tjurms turēja rokā "kvarku sarāvēju", kas jebkuru materiālu priekšmetu spēja pārvērst pat ne par putekļiem - par neko, par gluonu starojumu.

- Un lūk arī slavenais zemietis Ždanovs, - čaukstošā gandarīti metāliskā balsī sacīja Tjurms, - kurš mums sagādājis tik daudz nepatikšanu. Kur tad jūsu draugi, Tie, Kas Skatās? Kāpēc viņi neiejaucas, atkal neizglābj savu varoni?

Pāvels klusēja, kaut arī zināja atbildi. To, Kas Seko, neiejaukšanās dažās situācijās norādīja, ka viņš no tām var izkļūt pats.

Olgalvja-Tjurma apakšējā galvas daļā papletās sprauga - viņš pasmaidīja.

- Vai arī jūs cerat uz savas nodaļas palīdzību? Nav vērts, no tās tūlīt nepaliks ne kripatiņas, pat putekļu. Sektors ir nomīnēts un drīz eksplodēs.

It kā atbildot uz "sanitāra" vārdiem, kaut kur Stumbra dziļumos nodārdēja tā, ka tas noraustījās tā, ka ēkas sienas sašķobījās un, šķita, tūlīt sabruks. No visām pusēm atskanēja dārdoņa, "pseidogolema" korpuss ar brakšķi iegrima par metru. Ždanovs ielēca koridorā, bet apstājās, vērodams "gloka" stobru. Viņš bija gatavs darboties ar superātrumu, taču gaidīja īsto brīdi.

- Nesteidzies, varoni. Patiesībā man ir tikai viens jautājums: vai transgress ir šajā caurulē?

Pāvels klusēja, izliekoties par iekšēji salauztu.

- Izskatās, ka esi to atradis, - Tjurms turpināja. - Žēl, es neiedomājos pārbaudīt cauruli agrāk, es to uzskatīju par tukšu čaumalu. Bet toties es iedomājos ielikt pagalma centrā kārtīgu fugasu. - "sanitāra" šaurās, melnās lūpās atkal pašķīrās smaidā. - Tu, manuprāt, tur pabiji - manā katerī, vai ne? Nabaga pandavs, kurš viņu apsargāja, nevarēja tevi apturēt. Un tagad es vispirms iznīcināšu tevi, pēc tam, protams, uzspridzināšu kateri ar šo cauruli un transgressu, un viss būs beidzies. Nav slikti ... - Tjurms nepabeidza.

Iejaucās spēki, kurus viņš jau bija norakstījis, pilnībā pārliecināts, ka kontrolē situāciju.

Attapusies Jasena, ilgi tēmējot uz viņu ar loku, izturot sāpes salauztajā rokā, izšāva. Bulta atsitās pret Tjurma pakausi un ar rikošetu aizlidoja sānis. Milzis atskatījās, izlaižot no redzes loka ne tikai Ždanovu, bet arī Taju. Lurjē šāviens no "universāla" nebija caursitis viņas "kokosu" - aizsargkombinezonu, tikai apdullināja viņu, un arī viņa gaidīja īsto brīdi, jau kā īsts īpašo spēku karavīrs, iemācījusies daudzus kaujas paņēmienus.

Tjurms, kam bija momentāla reakcija, izšāva atpakaļ, taču viņš nezināja visas pretinieka iespējas un aizšāva garām. Pāvels vairs neatradās tajā pašā vietā, "gloka" stars caurdūra "pseidogolema" sānu, izsitot tajā piecmetrīgu spraugu, iztvaicējot korpusa daļu līdz piecdesmit metru dziļumam. Atbildot uz to, uzplaiksnīja "universāla" zibsnis, milža kaklā iedzenot miljonu voltu, un atkal "gloka" izlādes lāpa pasniedzās pret Ždanovu, sagraujot koridora sienu un visu, kas atradās aiz tās.

Izšaut trešo reizi Tjurms nepaspēja. Pāvela "universāla" izlāde necaursita aizsargapvalku, bet uz brīdi izslēdza tā automātiku, kas nekavējoties ietekmēja īpašnieka kustību ātrumu. Viņš pamanīja jauno pretinieku parāk vēlu. Taja, uzlekusi  un izrāvusi Vladeja zobenu no saglabājušās sienas daļas, no visa spēka ar to iezvēla ģigantam.

Drimmera asmens ieslīpi iegāja starp Tjurma kaklu un plecu un izgāja pa sāniem, atdalot plecu un roku ar "kvarku sarāvēju". Un Pāvels tūlīt iemeta šajā spraugā pēdējo "universāla" lādiņu, izšķaidot "sanitāra" ķermeni kā skārda bundžu.

Tjurms lēnām pagrieza galvu pret Taju, tā ka meitene izbijusies atstreipuļoja un nokrita uz muguras, pēc tam sabruka ar smagu blāšķi kā akmens bluķis.Taja nometa zobenu, izplūda asarās, piespiežot plaukstas aizmuguri pie lūpām, tad atcerējās uz grīdas sabrukušo Jasenu, piekliboja,  notupās blakus. Pāvels piegāja pie viņām un klusēdams apskāva abas.

Šādā stāvoklī, starp kaujas lauka drupām, viņus atrada, aizelsušies no ātrā skrējiena, dzīvi palikušie desantnieki: Ivašura, Polujanovs, Belijs un Kostrovs. Apstājās, apskatot kaujas lauku, apbēra Pāvelu ar jautājumiem, apklusa, kad viņš īsi paziņoja par jauna rossina nāvi.

- Kā tas notika? - Ivašura pieklusināja balsi.

- Vēlāk. - Ždanovs attapās, pacēla nokritušo "gloku" un Vladeja zobenu. - Ātrāk uz transgressu.Tas neradījums pagalmā eksplozijai sagatavojis savu kateri. Ja neuzspēsim...

Vīrieši visu saprata, steidzās uz caurumu "pseidogelma" ķermenī. Igors Vasiļjevičs aizkavējās, pamāja uz jaunā volhva pret visu vienaldzīgo draudzeni.

- Un ko iesākt ar viņu?

- Ejiet, es panākšu. - Pāvels piegāja pie Jasenas, ieraudzīja, ka viņa līdz asinīm sakodusi lūpu, apņēmīgi izņēma pirmās palīdzības aptieciņu. Neko neteicis, viņš uzsita aptieciņas piesūcekni meitenei uz kakla, pagaidīja, kamēr sarkanais indikators nomainīja krāsu uz zaļu, noņēma aptieciņu.

Meitenes vaigi kļuva sārtāki, acīs pazibēja izbrīns, tās kļuva saprātīgas, kaut arī sāpes un skumjas tās piepildīja  līdz malām.

- Mēs dodamies prom, - sacīja Pāvels. - Vai varēsi aiziet līdz savējiem?

Jasena noliedzoši pakratīja galvu, piecēlās, tikko dzirdami nočukstēja rossinu valodā:

- Es ar jums…

- Ko? - Pāvels nesaprata.

- Es iešu kopā ar jums, līdzi, - meitene skaļāk atkārtoja. - Tur man nepalika neviena... Vladeju nogalināja... Es šeit aiz bēdām nomiršu. Vai jūs ņemsiet mani līdzi?

Un jaunās rossinietes balsī ieskanējās tik daudz skumju un cerību, ka Pāvels nespēja pateikt nē.

Viņi panāca pārējos, kuri bija gājuši uz priekšu jau zem transgressa caurules. Visi klusējot skatījās uz tuvojošos Ždanovu un Jasenu, saprotot, ko tas nozīmē. Tad Taja paspēra soli uz priekšu un maigi paņēma meiteni zem labās rokas, kaut ko čukstot viņai ausī. Pāvels atviegloti uzelpoja. Izskaidrot, kāpēc viņš Jasenu nolēma ņemt līdzi, viņš nevarēja arī pats sev.

Minūti vēlāk viņi visi atradās transgressa starta caurulē, uzcelti ar spēka lauku.

- Uz tikšanos citos laikos, - no viņiem atvadījās pieklājīgais To, Kas Seko pārstāvis, jau cits, spriežot pēc domas balss tembra, nevis tas, ar kuru nesen sarunājās Ždanovs. - Pēdējās pusstundas laikā dažas lietas ir mainījušās. Mēs uzzinājām, ka "hronoķirurgi" mēģinās pārraut Stumbra traktrisi, uzspridzinot tā izejas dažos Zaros. Dīvainā kārtā tie ir tieši jūsu Zari, jūsu metauniversi, tas ir, jūsu dzimtie laiki un planētas. Jums ir jānovērš viņu plāni.

- Kā? - Pāvels visu vietā pajautāja.

- Jums pašiem jāizlemj atbilstoši savām iespējām. Es vairs nepaspēšu jums pateikt vēl kaut ko. Mīna zem mums iekšpagalma centrā tūlīt eksplodēs. Vēlu veiksmi visiem!

Neviens nepaspēja atbildēt nezināmajam sabiedrotajam. Transgress ieslēdzās un sāka strauju kritumu - vai kāpumu? - dzelmē...

.

Uz dziļā zvaigžņotā debess kupola fona Tornis, šķita, kā ieeja pazemes ellē. Nevis gigantisku proporciju ēka - hipertrofēta, drausmīga infernālu spēku parādība, kas nolēmusi satricināt cilvēka iztēli ar vēl nebijušām proporcijām un murgainiem noslēpumiem. No otras puses, a priori bija zināms, ka Torni ir radījuši cilvēki. Vai viņu pēcnācēji. Tāpēc, ka nevienam no pētniekiem nebija šaubu, ka tas kaut kā ir saistīts ar laiku, precīzāk, ar cilvēces pagātni un tās nākotni.

Kaut kur tālu atskanēja gara, melanholiska skaņa, pusraudas, pusgaudas. Noklusa. Veronikai kļuva vēsi, neskatoties uz silto vasaras nakti. Viņa paraustīja plecus, bet acis no melnās bezgalības nenovērsa. Viņas pavadonis sajutis izmaiņas sievietes garastāvoklī, mierinoši saspieda viņas elkoni.

- Tas ir tikai dumpis.

Veronika pateicīgi pasmaidīja. Nez kāpēc sirmgalvis Grišins paņēma izskatīgo Centrālās televīzijas diktori savā aizbildnībā, uzskatot par savu personīgo pienākumu iepazīstināt viņu ar Torņa izpētes problēmām. Dažreiz tas kļuva apgrūtinoši. Bet Veronika nebija dusmīga uz akadēmiķi, daloties ar viņu entuziasmā, emocionalitātē un ... skumjās par ekspedīcijas vadītāju Ivašuru, kurš gandrīz pirms pusgada pazuda pie Torņa sienām.

Sieviete nopūtās. Igor Vasiļjevič, Igor Vasiļjevič, kur gan tu tagad esi? Kāpēc klusē, kāpēc nedod ziņas? Un kad atgriezīsies?.. Veronika bija pārliecināta, ka Ivašura ir dzīvs. Neskatoties uz oficiālo secinājumu: "Nogalināts kopā ar citiem pētniecības grupas locekļiem, kuru sastāvā bija: Federālā drošības dienesta pulkvedis Odincovs, FSB kapteinis Šterns, strauji mainīgo dabas parādību izpētes centra darbinieki Mihails Ruzajevs un Surens Gasparjans ..."

Jā, no viņiem nepalika nekādu pēdu, turklāt Odincova otrais palīgs majors Sisojevs, kurš atgriezās no gājiena uz Torni, apstiprināja viņu nāves faktu, bet viņas sirds ... sirds nepiekrita šim apgalvojumam. Un Veronika gaidīja, ik pēc divām nedēļām atbraucot uz Brjanskas mežiem, lai tiktos ar Torni.

Domas pagriezās citā virzienā.

Kopš Ivašuras nodaļas pazušanas (nāves?), bija notikuši daudzi notikumi, pārsteidzoši un briesmīgi, traģiski, dramatiski, laiku pa laikam radot iespaidu par panākumiem un uzplūdiem, bet biežāk - saskarot cilvēku, kurš pašapzinīgi apgalvoja sevi par dabas valdnieku, ar brīnumiem, kurus viņš nevarēja ne tikai pārvarēt, bet pat izskaidrot un saprast.

Janvārī Tornis sāka sarukt, vienlaikus palielinot aktivitāti. "Sātana acis" - cietā rentgena un gamma starojuma avoti, "nāves emisijas" - nezināmas vielas strūklas, kas jebkurus objektus no jebkuras vielas pārvērta polimetāla sagatavēs, "spoki" - pārsteidzoši ar elektrību piesātināta tilpuma kvēlojoši sablīvējumi, "teleekrāni" un citi Torņa brīnumi sāka parādīties biežāk un lielākā mērogā. Kas, starp citu, izraisīja upurus pētnieku vidū, kuri nebija gatavi straujam milzu struktūras aktivitātes pieaugumam.

Pēc katras Torņa pulsācijas apvidū notika augsnes kustības piecdesmit kilometru rādiusā, reljefs mainījās, parādījās pauguri un jaunas ielejas, vairākās vietās strauti un upes sev veidoja jaunas gultnes, bet zemestrīces, iznīcinot pilsētas, rūpnīcas, elektrolīnijas,  gāzes cauruļvadus un dažādu mērķu un kalibra caurules joprojām bija galvenā katastrofa. Iedzīvotāji sāka atstāt rajona centru, Žukovka pārvērtās par pārmitināšanas zonu, bēgļi no citām pilsētām un ciemiem, kuri tajā bija sākuši apmesties, pārcēlās uz citiem Krievijas rajoniem, prom no baismīgā milzeņa, draudoša ar vēl nebijušām kataklizmām.

Februāra beigās Torņa aktivitāte sasniedza maksimumu, un, lai gan līdz tam laikam tas jau bija sarāvies uz pusi, samazinot diametru līdz diviem kilometriem, nebija droši atrasties pat desmit kilometru attālumā no tā sienām. Tā kā ar Torņa iemītniekiem nebija iespējams panākt savstarpēju sapratni - ne zirnekļi, ne melnie jātnieki uz "kentauriem", ne savādie putni, kas atgādina dzeloņrajas, neuzsāka nekādus kontaktus ar cilvēkiem - pašā augšā, valdības aprindās, tika dota pavēle izmēģināt militāros un Federālā drošības dienesta spēkus. Rezultātā astotajā martā, tieši visu Zemes sieviešu svētkos, no gaisa pret Torni tika vērsts raķešu trieciens: Brjanskas pretgaisa aizsardzības zonas deviņi SU-37 vienlaicīgi izšāva astoņpadsmit raķetes X-59 no visiem virzieniem.

Trieciena brīdis sakrita ar nākamo Torņa pulsāciju, un uguņošana sanāca iespaidīga.Visas raķetes trāpīja mērķī (tikai viena nesprāga), gaisā uzlidoja milzīgas uguns un dūmu strūklakas, taču ... pēc Torņa "izvirduma" beigām šokēto cilvēku acīm parādījās praktiski tīra, neskarta ēka, bez bedrēm un lūzumiem, sabrukušām sienām un gruvešu kaudzēm, ko visi gaidīja redzēt pēc trāpījumiem un sprādzieniem.

Protams, parādība "flatters" jeb plandīšanās, Torņa sienu tīrīšanas process, remonts jau bija pazīstams, taču neviens negaidīja, ka "plandīšanās" spētu atjaunot šāda mēroga postījumus.

Veronika zināja, ka militāro kabinetu dziļumos ir nobriedis vēl viens plāns: dot Tornim kodoltriecienu, tomēr līdz šim neviens to neuzdrošinājās īstenot. Un principā problēmas asumu nedaudz mazināja tas, ka Torņa īpašnieku noslēpumainā aktivitāte ievērojami samazinājās. Tomēr aprīlī notika pilnīgi negaidīts notikums: Tornis no iekšpuses uzsprāga! Tiesa, par to joprojām bija strīdi, daudziem novērotājiem šķita, ka milzīga, divsimt metrus gara raķete no augšas nopiķēja gigantiskās ēkas iekšienē. Tā trāpīja tieši gredzena centrā, kas, šķiet, bija Tornis skatoties no augšas, pazuda un tikai pēc tam, pēc piecpadsmit vai divdesmit sekundēm, nogranda baismīgs sprādziens, kas ēku sadalīja piecās daļās. Kopš tā laika Tornis bija kļuvis līdzīgs apbrīnojamam cilvēka veidotam ziedam, par sava veida "lotosa pumpuru", kas vairs nemirdzēja, nešāva, nedzirksteļoja un nedemonstrēja citus brīnumus, tomēr paliekot par visbīstamāko izpētes objektu. "Sātana acis" un citas trokšņainas, nāvējošas lietas beidzās, bet "nāves emisijas" nē, nē, bet tāpat pārsteidza pētniekus. Turklāt uzradās jauni pārsteigumi, piemēram, "klīstošās šausmu zonas", mehāniski "bruņurupuči" un "dzeloņrajas", kas šāva uz jebkuru kustīgu mērķi, kā arī milzīgi sešmetrīgi monstri, līdzīgi divkājainiem un četrkājainiem zvīņainiem pērtiķiem ar čūsku galvām. Veronika pati redzēja tādu briesmoni, un tas uz sievieti atstāja neizdzēšamu iespaidu. “Ak Kungs! - viņa toreiz nodomāja. - Kā gan iet Igoram tur, iekšā? "

Viņa joprojām uzskatīja ka Ivašura ir dzīvs un dvēselē lūdza, lai neviens monstrs netraucētu viņam atgriezties.

Līdz ar vasaras iestāšanos ekspedīcijas sociālajā un ikdienas dzīvē notika izmaiņas. Nevarot izturēt slodzi, centra direktors Bogaevs aizgāja, Ivašuras vietā tika iecelts fizisko un matemātisko zinātņu doktors Tmarevskis no FIAN (Zinātņu akadēmijas Fizikālais institūts), mainījās arī valdības kurators: pensijā aizgājušā Starostina vietā parādījās Drošības padomes pārstāvis Kozuļa, enerģisks cilvēks, bijušais ģenerālis. Bet vecais Grišins palika, tomēr atsakoties ieņemt kādu no oficiālajiem vadošajiem amatiem. Akadēmiķis bija pētnieks, zinātnieks un vēlējās nest šo krustu līdz savu dienu beigām.

Neredzams, pāri mežam uz sāniem aiztarkšķināja helikopters, un atkal iestājās klusums. Dzīvnieki un putni šo apgabalu bijaatstājuši jau sen, pagājušā gada rudenī un vairs neatgriezās, pat kukaiņi nevēlējās apmesties purvos un mežos, it kā saprastu draudus, ko radīja pussabrukušais, bet tomēr neprognozējami bīstamais Tornis.

- Nāciet, Veronika. - Grišina pirksti viegli pieskārās sievietes elkonim.

Viņa nopūtās, novēršoties no melnā bezdibeņa virs meža, meklēdama Polārzvaigzni, iesmējās ar trīci balsī.

- Nez, no kādas zvaigznes viņi atlidojuši?

Grišins saprata. Paralēli galvenajai - laika - koncepcijai, kas izskaidroja Torņa izskatu, pastāvēja tā kosmiskās, ārpuszemes izcelsmes versija. Pats akadēmiķis bija tendēts uz pirmo variantu, taču zinātnieku vidū nebija vienotības, un teoriju bija pietiekami, lai gan neviena no tām vēl nespēja pretendēt, ka ir patiesa.

- Pagājušā gadsimta beigu rakstniekiem Strugackiem bija kāds stāsts ar nosaukumu "Pikniks ceļmalā", vai atceraties? - turpināja Veronika, kamēr viņi lēnām nokāpa no kalna līdz ceļam, kur viņus gaidīja ekspedīcija "UAZ".

- nelasu zinātnisko fantastiku, - Grišins atvainošanās tonī atbildēja. - izmēģināju bērnībā, bet tad ...

- Tātad stāstā ir par to, kā Zemi apmeklēja citplanētieši, kas nebija humanoīdi, viņiem tas bija tikai tāds sava veida pikniks, aiz sevis atstājot īpaši bīstamas zonas, kurās izkaisīja savus atkritumus. Principā Tornis var pretendēt, ka ir šāda zona.

- Es tomēr esmu pārliecināts, ka Tornis ir Zemes cilvēku fenomens, neskatoties uz dažādu šausmoņu parādīšanos no tā, un tas ir saistīts ar laika barjeras pārrāvumu. Pārāk daudz faktu norāda uz to.

Veronika iekāpa mašīnā, Grišins, krekšķēdams viņai sekoja, motors ierūcās, UAZ lēnām, šūpojoties pa bedrēm un izciļņiem, rāpās prom no milzīgās anomālijas (Tornis mainīja visus vides parametrus līdz ģeomagnētiskajai situācijai). Posteņu karavīri, sargājot ieeju aizliegtajā zonā, pavēroja automašīnas attālināšanos un aizpīpoja. Viņi jau sen bija pieraduši pie bīstamas apkārtnes un nereaģēja uz masīvu, kas rēgojās virs meža.

Kabīne smirdēja pēc benzīna un karbolskābes. Veronika sarauca deguntiņu, pamanīja vadītāja skatienu atpakaļskata spogulī un pasmaidīja.

- Esmu atradinājusies no civilizācijas smaržām.

- Drīzāk jau otrādi - no necivilizācijas smirdoņas, - autovadītājs, jauns puisis, autoritatīvi iebilda, priecādamies par iespēju parunāties ar skaistu sievieti. - Jums, iespējams, Maskavā ir pavisam citas smakas, es domāju Televīzijas studiju. Nu, un kā jums patīk mūsu Tornis?

- Vilina, - Veronika padomāja, paraustīja plecus, - un biedē. Es nezinu, kāpēc, bet mani tiešām uz šejieni vilina. Tāpēc es nāku katru mēnesi, kā uz randiņu.

Gaudojot motoram, UAZ izkāpa no lauku ceļa uz jauna asfalta joslas, kas tika uzlikta tikai pirms mēneša, bet jau bija izbojāta ar plaisām, un pēc dažām minūtēm pie ieejas pilsētā pabrauca garām vēl vienam postenim - milicijas iecirknim.

Ekspedīcijas nometne atradās Žukovkas pievārtē, divpadsmit kilometru attālumā no Torņa un tikai divus no norobežotās atsvešinātības zonas. Tā bija mobīla un varēja jebkurā brīdī savākties un pārcelties uz citu vietu. Nometne sastāvēja no divpadsmit milzīgiem Somijas uzņēmuma "Mikkeli" īpašajiem furgoniem, dīzeļdzinēja, trim Zinātņu akadēmijas piekabēm, kurās atradās piecas laboratorijas un datoru centrs, kā arī sakaru transportlīdzekļiem un diviem bruņutransportieriem. Veronika dzīvoja vienā no furgoniem, kas tika izmantots kā viesnīca nozīmīgiem apmeklētājiem un kas faktiski bija dzīvojamā māja: četras istabas ar visām ērtībām, virtuve, ēdamistaba divpadsmit cilvēkiem, atpūtas telpa ar TV sistēmu, kas vienlaikus bija arī konferenču zāle.

- Ejam iedzert kafiju, Konstantīn Semjonovič, - viņa apstājās pie garās, trīsdesmitmetrīgās, baltās ar sarkanu svītru furgona desas. - Vēl nav pārāk vēls.

Grišins ieskatījās pulkstenī un piekrita:

- Domāju, ka mana sieva nebūtu iebildusi.

Uz furgona sliekšņa viņi satika barga izskata jaunekli, kas uzmeta pētošu skatienu ziņu televīzijas vadītājai, klusēdams pakāpās malā, ļaujot viņiem paiet garām. Veronika viņu pazina, tas bija tas pats FSB majors Maksims Sisojevs, pulkveža Odincova palīgs, vienīgais izdzīvojušais no visas Ivašuras grupas. Nesen Veronika no viņa puses sāka pamanīt īpašu sev pievērstu uzmanību, kas it kā nejauši izpaudās dīvainos daudznozīmīgos skatienos un biežās tikšanās reizēs. Tāpat kā tagad. Tas īpaši neuztrauca sievieti, kas bija pieradusi pie vīriešu intereses, ja vien nebūtu viens apstāklis: majors Sisojevs, atšķirībā no pārējiem vīriešiem - ierēdņiem, militārajiem un civiliedzīvotājiem - pat vasaras sākumā, trīsdesmit grādu karstumā, bija cieši sapakojies uzvalkā un valkāja kreklus tikai ar garām piedurknēm. Nez kāpēc tieši šis fakts visvairāk uztrauca Veroniku. Un viņa bija arī pārliecināta, ka majors zina daudz vairāk par Ivašuras nodaļas pazušanu, nekā viņš paziņoja ekspedīcijas vadībai.

Atverot savas viesnīcas istabas durvis, Veronika palaida akadēmiķi garām, izaicinoši ironiski paskatījās uz majoru, kurš viņu vēl arvien vēroja, un aizcirta durvis. Izgrūda caur zobiem:

- Nelietis! Skatās kā čūska uz trusīti.

- Vai jūs par majoru? - pajautāja Grišins, ar prieku apsēžoties pītā krēslā. - Jā, nepatīkams jauns vīrietis. Man arī iznāca ar viņu sadursme.

- Vai esat ievērojuši, kā šis majors ir ģērbies? Tumši pelēks uzvalks, blāvi zils krekls, aizpogāts ar visām pogām, sarkana kaklasaite ... un tas viss tādā karstumā!

Grišins, tērpies bēšā kreklā ar īsām piedurknēm un šortos, pasmaidīja.

- Nu, katram jau savas dīvainības. Varbūt cilvēkam salst, vai arī statuss uzliek viņam pienākumu būt personai futlārī. Nu, ko mēs dzersim?

- Varam atvērt vīnu, man ir "Hvančkara", vai uzvārīt tēju, kafiju.

- Tad jau labāk tēju, kafija uz nakti man ir kaitīga, bet vīnam ir vajadzīgs iemesls.

Veronika ātri pagatavoja tēju Grišinam un kafiju sev, uzklāja galdu, aizdedzināja svečturi pie sienas, un viņi sāka dzert tēju, skatoties uz nišā iebūvēto televizora ekrānu. Istabā bija četras gultas, divas, viena virs otras, galds, četri krēsli, sienās iebūvēti naktsgaldiņi, arī drēbju skapis, un, neskatoties uz to, istaba neizskatījās pēc pārgājiena karavīra kazarmām, tā bija mājīga un vēsa. Pirms Veronikas pārcelšanās šeit dzīvoja meitene, kāda institūta darbiniece, bet viņa aizgāja, un Veronika pagaidām dzīvoja viena.

- Un tomēr, Konstantīn Semjonovič, - viņa domīgi sacīja pēc neilga laika, pārskatot televīzijas programmas, un izslēdzot televizoru, - mēs visi runājam, runājam, ka Tornis ir saistīts ar laiku, pareizāk sakot, ar ceļojumiem laikā ... bet kas vispār ir laiks?

- To sauc par jautājumu uz izgāzšanu, - Grišins nomurmināja.

- Un tomēr?

- Kā teica filozofs: laiks ir jēdziens, kas nepieciešams, lai aprakstītu kaut ko, kas notiek ar mani vai manā iekšienē.

- Jauki, bet nesaprotami.

Grišins iesmējās.

- Es pats diez vai varu skaidri izskaidrot, kas ir laiks. Laika koncepciju ir daudz, bet neviena no tām nav ideāla, lai gan, iespējams, dažas ir tuvu patiesībai.

- Piemēram?

- Nu, piemēram, substancionālā, relāciju, dinamiskās teorijas ... statiskā, subjektīvi psiholoģiskā ... un tā tālāk.

- Konstantīn Semjonovič, es neesmu fizikas speciāliste, tāpēc atklājiet šo ideju būtību vienkāršāk un neizvairieties no atbildes.

Grišins papleta rokas, savelkot komisku grimasi: sak, re kā norāvos par neko.

- Es jau jums saku, Veronika Daņilovna, es esmu eksperts nedaudz citā zināšanu jomā un pats laika fizikā neko daudz nesaprotu. Lai gan citi zinātnieki un kolēģi arī. Labi, es mēģināšu. Substancionālā koncepcija definē laiku kā īpašu substanci kopā ar telpu, matēriju, starojumu un lauku. Vai tā būs labi?

Veronika neizturēja toni un iesmējās.

- Tā ir normāli. Katrā ziņā man viss ir skaidrs.

- Ejam tālāk. Relāciju hipotēze interpretē laiku kā fizisko notikumu universālu stabilu attiecību saistību vai sistēmu. Ļoti vilinoša hipotēze, bet ar trūkumiem. Dinamiskā versija: laiks - notikumu secības maiņa ...

- Nu, to es to atceros no skolas. Nākotne pārvēršas tagadnē un pagātnē.

- Pareizi, cienījamā Veronika Daņilovna. Lai gan neviens nezina, kāpēc nākotne pārvēršas par pagātni, kas to virza, kas liek tā notikt. Visbeidzot, statiskā teorija: laiks ir domājoša indivīda apziņas slīdēšana pa pasaules līniju, kur notikumi atrodas viens pēc otra, tāpat kā punkti ar noteiktām koordinātēm telpā.

Veronika atdzīvojās.

- Jūs vēlaties teikt, ka saskaņā ar šo teoriju lietu kārtība Visumā ir stingri nofiksēta, un mēs, precīzāk, mūsu apziņa steidzas tam garām? Iztausta, tā teikt, ceļu uz nākotni? Un viss jau ir zināms iepriekš? Kam zināms, tādā gadījumā?

Grišins ar cieņu paskatījās uz sasarkušo sarunu biedreni un pavīpsnāja.

- Man jāatzīst, jūs uzdodat ļoti interesantus jautājumus, Veronika. Uz tiem nav atbilžu. Šajā sakarā es jums varu sniegt tikai viena nesenās pagātnes zinātnieka paziņojumu: “Dievam nav nākotnes, jo Viņš neko negaida, un nav arī pagātnes, jo Viņam nekas nenotiek” [2]. Saprotat? Ja Visumu ir radījis Dievs, tad tikai viņš zina, kas ir laiks. Mēs vienmēr uzzināsim ne jau visu, bet tikai daļu patiesības. Kāpēc mums nepalikt pie Dostojevska definīcijas? "Laiks ir būtības attiecība pret nebūtību."

- Laiks ir attiecība, - atkārtoja Veronika, - būtības pret nebūtību ... Labs aforisms. Varbūt ar ļoti spēcīgu filozofisko pamatu. Tas būs jāpārdomā brīvā brīdī. Bet kā ar citām hipotēzēm?

- Citas vēl mazāk ... - akadēmiķis nepabeidza.

Kaut kur nometnē atskanēja troksnis, satrauktas balsis, dzelzs klankšķēšana, durvju klaudzēšana, soļu dipoņa. Kāds kliedza, noplīkšķēja šāviens, ierēcās visurgājēja motors.

- Kas ta tur tagad notiek? - Grišins pielēca kājās.

Veronika pastiepa roku pret sakaru selektoru un pacēla balsi:

- Jura, kas tur notiek? Kas par paniku? Kāds atbraucis, vai puiši izklaidējas?

- Saka, ka netālu no Fokina kordona karavīri pārtvēruši cilvēku grupu, kas nāk no Torņa.

Sirds noslīka uz leju, ausis aizlika. Veronika nobālēja.

- Kādu grupu? Cik viņu ir? Kas?!

- Trīs kaut kādos mirdzošos kombinezonos. Viens no viņiem ir Igors Vasiļjevičs Ivašura, bijušais priekšnieks...

Dežuranta balss vēl nebija apklususi, bet Veronikas vairs nebija istabā. Viņas kurpīšu papēži noklabināja pa koridoru, aizcirtās durvis.

- Brīnumi un nekas vairāk! - Grišins pašūpoja galvu, un tikai pēc tam viņa apziņu sasniedza vārdu nozīme: Ivašura atgriezies!

Parasti ceļošanu pa transgressa līniju pavadīja apziņas zudums: kritiens bezdibenī, gaismas uzplaiksnījums, iznīkums, nebūtība - un lūk, viņi jau ir tūkstošiem un miljoniem parseku, miljoniem un miljardiem gadu no sākuma punkta. Bet tagadējo startu Ivašura atcerējās līdz mazākajai detaļai, un viņam pat šķita, ka viņš neskaitāmas reizes tiek "pārsēdināts" no viena transporta veida uz citu, līdz beidzot transgressa kapsula (lauka sabiezējums? tahionu stars? koordinātu locīšanas process?) sasniedza dzimto Metauniversu, dzimtā Zara laiku, nepalēnināja tempu, izmetot trauslo kravu - cilvēkus - materiālajā būtiskumā un realitātē ...

Šokēts viņš skatījās tumsā, neko neredzot un nesaprotot, līdz tuvumā sajuta kustību un elpošanu. Saspringa, sniedzoties uz vidukli pēc ieroča, pēkšņi sapratis, ka guļ uz kaut kā cieta, un seju apdveš silts vējš ar zāļu un ziedu smaržām.

- Kur mēs tagad iekritām? - atskanēja neapmierināta Kostrova balss, un Ivašura atviegloti atslāba. - Taja, kā tev tur iet?

- Viss kārtībā, - meitene sacīja. - Kur ir Igors Vasiļjevičs? Es neko neredzu.

- Esmu šeit, - Ivašura atbildēja. - Apsveicu, desantnieki. Šķiet, ka ieradāmies precīzi pēc grafika un pareizajā laukumā. Tikai aizgājām ziemā, bet atgriezāmies, acīmredzot, vasarā.

Viņi kādu laiku gulēja, pierodot pie stāvokļa, pie smaržām un skaņām, skatījās zvaigžņotajās debesīs virs galvas un uz monolīto melno sienu, kas slēpa pusi debesu, un saprata, ka no transgresa izkrituši pie Stumbra sienas, naktī.

Iet nekur negribējās, vispār nebija vēlēšanās saspringt, cīnīties ar ļaunuma spēkiem, kaut kam kaut ko pierādīt, organizēt un strādāt, taču Ivašura piespieda sevi saņemties un pārliecināja savus pavadoņus par tā nepieciešamību. Pēc pusstundas viņi jau devās prom no atdzisušajām Stumbra atliekām, uz mežu, aiz kura kā telts cēlās pilsētas spīdums, pie cilvēkiem. Neviens viņus nepamanīja, neviens negadījās ceļā. Pēc vairāk nekā divām stundām viņus atklāja patruļas karavīri netālu no Fokinas ciema, uz atsvešinājuma zonas robežas.

Par laimi Ivašuram, Kostrovam un Tajai vispirms ar viņiem tikās nevis FSB virsnieki, bet gan ekspedīcijas darbinieki un žurnālisti. Tāpēc padarīt par slepenu grupas izeju no torņa, jaunajam drošības dienesta priekšniekam, majoram Sisojevam, neizdevās. Ar ko bija izskaidrojams šāds noslēpumu slēpšanā ieinteresētā dienesta gausums,  kļuva zināms vēlāk, bet, pagaidām majors, ar trauksmi nometnes dežuranta brīdināts,  ar nepatiku un negribīgi vienā no nometnes furgoniem, pilnā ar cilvēkiem, klausījās bijušā ekspedīcijas vadītāja stāstu.

Stāsts nebija ilgs, apmēram divdesmit piecas minūtes, Ivašura bija lakonisks, ko pilnībā varēja izskaidrot ar no citas pasaules atgriezušos ceļotāju nogurumu. Daļēji tā bija taisnība, bet Ivašuras mazrunīguma īstais iemesls bija tas, ka viņš zināja par "ķirurgu" aģenta klātbūtni preses konferencē un rūpīgi izvēlējās vārdus, lai nepateiktu kaut ko lieku. "Sanitāriem" šeit, Brjanskas mežos, nācās palikt neziņā par atgriezušos zināšanām un vēl jo vairāk par viņu jauno uzdevumu. Par to, ka pēdējo reakcija sagaidāma tuvākajā nākotnē, Ivašura nešaubījās un bija tam gatavs. Arī Taja un Ivans bija gatavi, lai gan viņi ļoti vēlējās atpūsties, padzīvot mierīguma un ērtības atmosfērā, mājās, kopā ar ģimeni un draugiem.

Veronika neatkāpās no Igora Vasiļjeviča ne soli, kas gan iepriecināja, gan satrauca Ivašuru. Viņš nevēlējās iesaistīt viņu savos bīstamajos noslēpumos un tajā pašā laikā ilgojās palikt divatā ar viņu, izrunāties, saņemt atbalstu un apstiprinājumu, un, ja arī necerēja uz attiecību nopietnību, tad vismaz atpūsties kompānijā ar to, par kuru domāja ne reizi vien ceļojot pa Laiku Koku.

Un tomēr neatkarīgi no tā, lai kā viņš steidzīgi centās noapaļoties, ceļotāji pa Torni, kas izrādījās sava veida laika mašīna vai drīzāk laika šahta, tika atbrīvoti tikai pulksten četros no rīta. Satrauktie fenomena pētnieki, zinātnieki, daudzu institūtu darbinieki un Dabas strauji mainīgo parādību izpētes centrs, specvienību karavīri, ekspedīciju apkalpojošais personāls, oficiālo aprindu pārstāvji negribīgi izklīda savās istabās, satraukti par pazudušo atgriešanās brīnumu un viņu ne mazāk brīnišķīgo stāstu par Torņa būtību.

Ekspedīcijas vadības sanāksmju salonā palika septiņi cilvēki: Ivašura, Ivans, Taja, Veronika, majors Sisojevs, Drošības padomes sekretāra vietnieks Kozuļa un jaunais ekspedīcijas vadītājs Tmarevskis - apaļš, mazs, plikpauris, bet ar garu "Kurčatova" bārdu. No visa bija redzams, ka viņš piedzīvo ellīgas šaubu un neuzticības mokas, tomēr, atšķirībā no skeptiskā Kozuļas, FIAN fizikas un matemātikas doktors neuzdeva nevienu jautājumu un uzmanīgi noklausījās Ivašuras stāstu.

- Hmm-khe-khe, - viņš noklepojās, kad telpā palika tikai tiešie pētniecības kontingenta vadītāji. -  ...- ē-e...mmm... labi, es domāju, ka lieta ir skaidra! - teica Kozuļa, ar spēku uzsitot sev pa augšstilbiem, piecēlās, paskatījās uz visiem. - Mēs ar to visu tiksim galā ar svaigu galvu. Atpūtieties pagaidām, apmetieties vietējā, tā teikt, viesnīcā. Ejam, Lev Davidovič.

Tmarevskis uzrāva sevi no krēsla un kā bumbiņa izripoja pa durvīm. Pēc nelielas vilcināšanās ģērbies kā uz svinīgu pieņemšanu izgāja majors Sisojevs, bijušais Odincova palīgs, kurš visu laiku bija klusējis.

Laiku pātagas, hronošahtas ceļotāji apmainījās skatieniem.

Ivans pacēla uzacis, pamādams durvju virzienā. Ivašura pamāja atbildei, saprotot Kostrovu bez vārdiem. Majoram Sisojevam acīmredzami bija ko slēpt zem smalkā uzvalka. Veronika, kas nesaprata šo pantomīmu, ar nožēlu teica:

- Nu, es arī iešu. Taja, nāc man līdzi. Istabā esmu viena, un ir četras gultas, mēs normāli izmitināsimies. Jūs nomazgājieties, atpūtieties.

Taja atskatījās uz Ivanu, saņēma klusu, apstiprinošu mājienu, un sievietes izgāja.

- Tā, izmitināsimies arī mēs, jo šeit ir tikai divas gultas. - Ivašura ar pirkstu norādīja uz griestiem, uz sienām, norādīja uz ausīm. Ivans saprata, ka telpā var būt uzstādītas klausīšanās ierīces, un pamāja ar galvu. Kopš šī brīža viņiem bija jāuzvedas ar vislielāko atturību un piesardzību, jo "ķirurgu" aģentam, kurš šeit darbojās, viņi bija ļoti nevēlami liecinieki.

It kā atbildot uz draugu mīmiku, bez klauvēšanas pa durvīm ienāca  majors Sisojevs un divi dūšīgi jauni puiši kreklos, kas burtiski plīsa uz vareniem pleciem, , viens bija noskuvis kailu galvu, otrs, gluži pretēji, ar kuplu frizūru "a la Miša Bojarskis".

- Savācieties, jums jānāk kopā ar mums, - majors vienaldzīgi sacīja, nevīžīgi no attāluma rādot sarkanu apliecību ar reljefu divgalvainu zelta ērgli.

- Kas par lietu? Ne mazāk vienaldzīgi pajautāja Ivašura. - Manuprāt, mēs vienojāmies ar visu tikt skaidrībā ar svaigu galvu, tas ir, no rīta. Jūsu priekšnieks teica...

- Viņš man nav nekāds priekšnieks. Savācieties un pasteidzieties.

- Nu, patiesībā nav jau ko savākt, mums viss ir līdzi.

- Vai jums ir arī prokurora sankcija? - nevainīgi vaicāja Kostrovs, glāstīdams sarkanīgos vaigu rugājus. Pēdējo reizi viņš bija skuvies pirms nedēļas. - Varbūt dosiet laiku līdz rītam, lai mēs sevi sakārtojam? Vai arī varbūt FSB mūs uzskata par citplanētiešu spiegiem?

- Man nav vajadzīgas nekādu prokuroru sankcijas.

- Netaisi te humoru, rudmati, - viens no puišiem, noskūtu galvu, kvadrātveida zodu, resnu degunu un niknām acīm svina lodes krāsā, zaudēdams pacietību, klusi piebilda. - ja ne, debesis šķitīs kā aitādas.

- Ej, nu ej? - Ivans bija pārsteigts. - Un tu, izrādās, esi aitādu apstrādes speciālists?

- Ja jūs nepakļausieties, būšu spiests izmantot spēku, - majors drūmi sacīja.

Ivašura un Kostrovs apmainījās skatieniem. Tad Igors Vasiļjevičs izaicinoši apsēdās gultā.

- Nekur mēs neiesim. Pagaidīsiet līdz rītam.

Būdīgais pavadonis ar stāvajiem pleciem spēra soli pret viņu, bet šajā brīdī istabā iebrāzās aizelsusies Veronika. Viņa paskatījās uz sastingušo kompāniju, piegāja pie Ivašura.

- Es piezvanīju puišiem, no rīta ieradīsies Gibelevs kopā ar saviem arharoviešiem, un Žukovkas žurnālisti jau sapulcējušies netālu no nometnes, ļoti vēloties tikties. - It kā tikai tagad Veronika, pamanīja sastingušos majora darbiniekus, paskatījās no Ivašuras sejas uz viņiem un atpakaļ. - Kas te notiek, Igor?

- Nekas īpašs, - Ivašura pasmīnēja. - Drošības dienesta puiši grib lai mēs viņiem sekojam. Viņi droši vien uzskata, ka mēs nogalinājām pulkvedi Odincovu, kā arī savus draugus Gasparjanu un Ruzajevu, un, lai slēptu pēdas, izgudrojām stāstu par laika šahtu.

- Nejēdzība! - Veronika dusmīgi nošņāca. - Sisojeva kungs, kas par lietu?

- Nekas, - majors atbildēja, pakošļājot lūpas, tad pievērsās miesassargiem. - Nāciet, mēs turpināsim sarunu no rīta.

- Ej, ej, kultūrist, - Kostrovs ieteica lielajam puisim, kas vilcinājās, - savus bicepsus rādi cirkā.

- Nu, skaties... - uzpumpētais, jaunais cilvēks ar skūto, robaino galvu, murmināja caur zobiem.

- Skatos, skatos, - Ivans atbildei parādīja zobus, gribēja kaut ko pievienot, bet no koridora atskanēja kliedziens: "Agatov!" - un skūtais pazuda aiz durvīm.

Istabā palikušie klusēdami palūkojās viens uz otru.

- Viņi neliks mūs mierā, - Ivašura domīgi novilka. - Vajag kaut ko izdomāt. Tu par Žukovkas žurnālistiem sacerēji, vai viņi tiešām gaida?

- Protams, ka sacerēju, - atzina Veronika. - Kurš tev te skries četros no rīta? Jutu, ka šis majors gatavo kaut kādu nelietību, un atskrēju.

- Un par Gibelevu ar saviem arharoviešiem?

Veronika nolaida galvu.

- Arī. Bet viņu gan, ja vajag, - viņa paskatījās tieši un dusmīgi uz Ivašuru, - var pamodināt kaut tagad. Esmu pārliecināta, ka ieradīsies ar pirmo avioreisu no Maskavas.

- Tad ej un zvani, kamēr visi saziņas kanāli nav nobloķēti, stāsti savam kolēģim, ko gribi, bet no rīta viņam jābūt šeit ar pēc iespējas lielāku žurnālistu baru. Mūs izglābs tikai atklāta preses konference, kurā piedalīsies galvaspilsētas žurnālisti un TV korespondenti, kurus būs neiespējami apklusināt.

- Igor, kas notiek? - Veronika sarauca savas tievās spārnotās uzacis, kas viņas sejai piešķīra īpašu austrumniecisku kolorītu.

Ivašura nedaudz pavilcinājās, bet neuzdrošinājās viņai pateikt visu patiesību.

- Paskaidrošu vēlāk, - viņš nomākti teica, ar pirkstu rādot uz sienām un savām ausīm. - Ej pieskati Ivana draudzeni un neatstāj viņu ne uz minūti. Ka tik mūsu galantais majors neķeras klāt arī viņai.

- Ar labunakti. - Veronika aizgāja.

Vīrieši palika vieni un vairākas minūtes sēdēja klusumā, pārdomājot notikušo. Tad Igors Vasiļjevičs sāka novilkt savu spīdīgo kombinezonu, kas ne reizi vien bija izglābis viņa dzīvību kaujas laikā Rossinu pasaulē.

* * *

Gibelevs nepievīla un parādījās ekspedīcijas nometnē kopā ar diviem operatoriem un četriem Centrālās televīzijas (ORT, RTR un VID) un radio korespondentiem, kā arī ar viņu apmeklējušo žurnālistu Gjunteru Krancu. Tāpēc majors Sisojevs neuzdrīkstējās izraidīt  ārpus nometnes tos, kuri bija ieradušies, kā arī iejaukties Ivašuras preses konferencē, kas notika brīvā dabā ar pietiekami lielu cilvēku pūli. Vai varbūt viņam to darīt neatļāva priekšniecība. Jebkurā gadījumā viņš izturējās klusi un nemanāmi un atgriezušos ceļotājus vairs netraucēja.

Pēc pusdienām Ivans un Taja devās prom uz staciju, bez pavadītājiem, lai bez lielas kņadas un reklāmas varētu aizbraukt uz Maskavu. Viņi vēlējās pabūt mājās, informēt vecākus par saderināšanos un atpūsties no garā ceļojuma pa citiem laikiem. Nākotnē viņi nolēma vairs nešķirties un sarīkot kāzas, tiklīdz to atļaus situācija.

- Laimīgi cilvēki! - Veronika nopūtās, pavadot Grišina "devīto" žiguli ar jauno pāri, līdz viņa pazuda pilsētas nomalē; akadēmiķis personīgi vēlējās Ivanu un Taju nogādāt stacijā.

- Tu runā tā, it kā apskaustu, - Igors Vasiļjevičs pasmaidīja. - Vai tāda sieviete kā tu, var justies nelaimīga?

- Nelaimīga nav īstais vārds. - Veronika pielaboja frizūru. - Drīzāk neveiksmniece. Nav neviena vīrieša, kuram es, tāpat kā Taja savam Ivanam, varētu sekot, sekot viņam jebkur, neatskatoties.

Ivašura gribēja atkal pajokot, bet savlaicīgi iekoda mēlē, sajutis kāda skatienu mugurā. Atskatījās. Uz viņu no ekspedīcijas furgoniem blenza viens no Sisojeva padotajiem, uzpumpētais ar kuplajiem matiem. Veronika arī atskatījās.

- Nāc pie manis, vismaz varēsim parunāt bez spiegiem.

- Man ir cits priekšlikums. - Igors Vasiļjevičs pieklusināja balsi. - Tagad es satikšos ar kādu, pēc tam piezvanīšu kādam, tad atnākšu pie tevis, un mēs aizbrauksim uz pilsētu, pasēdīsim kādā Žukovkas restorānā. Iebildumi?

- Nebūt ne, priekšniek!

Ivašura noliecās, maigi satvēra sievietes roku, noskūpstīja pirkstus un ātri devās uz meža pusi. Un Veronika pēkšņi saprata, cik ļoti Igors ir mainījies. Iepriekš viņš bija apņēmīgs un drosmīgs cilvēks, lielisks organizators, mērķtiecīgs un dažreiz pat ass, bet tagad viņā varēja just citu spēku - zināšanas par Visuma noslēpumiem, atbildību par ne tikai cilvēku, bet arī Zemes un pasaules likteni, un šīs zināšanas viņu padarīja par kaut ko vairāk nekā tikai ekspedīcijas vadītāju. Viņam bija tiesības dot rīkojumus, vienlaikus paliekot galantam kungam un vīrietim, kurš novērtēja sievietes skaistumu un inteliģenci.

Piektās stundas sākumā viņiem izdevās atrauties no majora Sisojeva modrības, paklaiņoja pa Žukovkas centru, absolūti provinciālo pilsētu, līdzīgu simtiem citu Krievijas dzīlēs, un pēc tam iekārtojās pie galda privātā restorānā "Lomotov and Co", kas atradās Maļceva joslā, netālu no vietējais tirgus.

Sievietēm parasti patīk, ja vīrietis viņu priekšā spēlē varoņa, priekšnieka, meistara vai labdara lomu, bet Igors Vasiļjevičs Ivašura šādu lomu nespēlēja, viņam jau no dzimšanas bija stipras gribas daba un viņš vienmēr zināja, ar ko un kā uzvesties. Viņa mierīgā, pārliecinātā balss iedarbojās uz Veroniku tik spēcīgi, ka viņa bija pārsteigta par sevi, padodoties šīs balss burvībai, intonācijām, apburošajām nokrāsām, kaut arī pats Ivašura nepielika nekādas redzamas pūles. Viņš vienkārši stāstīja dažādus atgadījumus, gājiena caur Torni epizodes, bieži jokoja un izturējās absolūti dabiski. Un tajā pašā laikā viņa iekšienē dzīvoja trauksme un spriedze, Veronika to sajuta jau no paša sākuma un beigās pajautāja tieši:

- Igor, kaut kas tevi nomoka. Es jau naktī pamanīju, un arī Sisojevs ne velti interesējas par tevi. Kas notiek? Jo es jūtu - notiek, un vēlos palīdzēt. Un vispār... - viņa uz brīdi apklusa, bet pārvarēja dabisko sievietes lepnumu, - esmu gatava vienmēr būt kopā ar tevi. Vai saproti?

Ivašura, it kā paklupa aizķēries aiz akmens, apklusa, uzmanīgi skatīdamies sarunu biedres sejā, kas bija kļuvusi sārta, žilbinoši skaista no uztraukuma un piedzīvotajām jūtām, ieskaitot bailes, ka viņa kļūdās, ka viņš nav brīvs vai nejūt to pašu, ar spēcīgu roku apsedza viņas plaukstu, paspieda to. Pasmaidīja tā, ka viņa vienlaikus izjuta sāpes un prieku, un lēnām teica:

- Es jau sen gribēju to pašu. Bet ar mani būs nemierīgi ... lai neteiktu vairāk. Bet pēdējā laikā arī bīstami.

- Kaut kā pārdzīvošu, - Veronika drosmīgi paziņoja. - Pastāsti visu.

Un tad viņš noskūpstīja viņu uz lūpām, nepievēršot uzmanību atmosfērai, restorāna burzmai un apmeklētājiem, kas sēdēja pie blakus esošajiem galdiem.

Ivana parādīšanās tik ļoti pārsteidza viņa māti un veco vecmāmiņu, ka abas gandrīz saslima ar sirdslēkmi. Bet viss beidzās labi, sievietes ātri atguvās, un Tajas, vedekliņas, kā viņas nojauta, rūpes  par viņām, paaugstināja “mammas Lubas un vecmāmiņas Mašas” tonusu un noskaņojumu.

Divas dienas paciemojušies pie Ivana jaunais pāris devās pie Tajas vecākiem, kuri dzīvoja Lobnā; viņai pašai bija dzīvoklis Maskavā, netālu no "Caricino" metro stacijas. Protams, Kalašņikovi bija sajūsmā par meitas atgriešanos un arī ar līgavaini. Abi dvēselē jau bija apglabājuši viņu, gaidījuši sešus mēnešus un saņēmuši milicijas paziņojumu, ka viņa ir pazudusi bez vēsts. Tēvs Nikolajs Demjanovičs, profesionāls karavīrs, kurš savulaik bija pabijis Čečenijā un demobilizēts traumas dēļ, strādāja par Lobnas militārā reģistrācijas un uzņemšanas komisariāta komisāra vietnieku un bija mēģinājis meitu meklēt pa saviem kanāliem, taču patiesību neuzzināja, kamēr neaizbrauca uz Brjanskas apgabalu, pie saviem radiniekiem kur arī visu noskaidroja. ka meita pazudusi tieši tajā brīdī, kad vietējos mežos parādījās drausmīgā Torņa  "NeNLO", kā to dēvēja tautā: nenoskaidrots nelidojošs objekts. Un tagad meita bija atgriezusies...

Sarunas ievilkās pēc pusnakts, bija oohi un aahi, pārsteiguma pilni Kalašņikova vecākā izteikumi, kurš beidzot noticēja ceļojuma realitātei caur laika šahtu, un, kad stāstnieki apklusa, viņus laipni palaida, lai ieelpo svaigu gaisu.

Jūnija nakts bija silta un zvaigžņota. Virs parka, centrālās apkures iekārtu pusē, ausa refrakcijas dēļ milzīgs oranžs Mēness. Tērpušies istabas drēbēs sporta triko, Ivans un Taja nokāpa pie upes, apstājās pie ūdens, apburti no Mēness atspulgotās takas.

- Nespēju noticēt, ka mēs esam pabijuši pagātnē, - čukstēja Taja, - miljardiem gadu pirms Kristus dzimšanas.

- Un pat pirms Visuma dzimšanas, - Ivans atbildēja, apskāvis meiteni. - Atklāti sakot, es pats ar grūtībām ticu mūsu ceļojumam. Ja kāds man ko tādu stāstītu, pasmietos viņam acīs! Bet ja atceras liftu, vajāšanu, "sanitārus" ... Surena un Mišas nāvi ... nē, viss notika! Vai mums vēl daudz briesmu priekšā?

- Izglābt Visumu, - Taja neviļus pasmaidīja. - Nesalīdzināmi jēdzieni - es un Visums, bet vajag taču, kā viss savstarpēji saistīts: izrādās, ka tā liktenis ir atkarīgs arī no manis!

- Nu, var strīdēties par nesalīdzināmību. Cilvēks arī ir mikrokosmoss, sava veida Visums, un ne jau lieluma mērogiem ir nozīme. Mūsu savstarpējā sasaiste - cits jautājums. Mēs stingri sēžam mezglā, kas nosaka Visuma parametrus, un tas savukārt ietekmē mūs un nosaka mūsu uzvedības līniju.

- Tu sāc runāt kā filozofs.

- Gribot, negribot kļūsi par tādu, šķērsojot desmitiem citu Laika Zaru, saskaroties ar tādiem, kurus pat par ienaidniekiem nosaukt nevar  šī vārda pilnā nozīmē. Lūk "sanitāri" - jā, ienaidnieki, viņu līmenis ir tuvs mūsējiem, bet "ķirurgi" - nē. Patiesībā tie ir dievi, tikai ļauni.

- Drīzāk vienaldzīgi - pret mums, pret citiem radījumiem, pret dzīvību kopumā.

- Ļaunumam ir daudz gradāciju, vienaldzība ir viena no tām. Lielākā daļa cilvēku ir inficēti arī ar vienaldzības baciļiem. Bet es negribu par to strīdēties. Interesantāk ir analizēt mūsu pēdējo kauju. Vai tu atceries…

Taja piespieda pirkstus pie Kostrova lūpām, liekot viņam apklust.

- Ivan, par to arī nerunāsim. Man joprojām sāp, ka mēs zaudējām Mišu ... un tas ir biedējoši. Galu galā vēl nekas nav zināms, mūsu ceļš nav pabeigts.

- Tev tas ir pabeigts, - Ivans ar nepatiku nomurmināja. - Tālāk es došos viens, pareizāk sakot, ar Igoru. Paliksi mājās, gaidīsi.

- Nu, nekā nebija! - Taijas uzacis savilkās, viņa bija spītīga. - Tikai kopā! Esmu tāds pats desantnieks kā jūs, pretējā gadījumā Tie, Kas Seko, jums jau sen būtu ieteikuši atbrīvoties no tādas nastas. Un viss, vairs nekādu iebildumu! Vienu es tevi nelaidīšu!

Ivans atvēra muti, domādams strīdēties, un tūlīt to aizvēra. Ja Taisija sāka “griezt pretī ragus”, tas vienmēr beidzās ar Ivana padošanos. Labāk bija nekoncentrēties uz nākotnes lietām un mēģināt ar Ivašuru klusi, "angliski" aiziet uz Stumbru-Torni.

- Labi. - Ivans pievilka meiteni sev klāt, noskūpstīja, pārvarot īsu pretestību, tad sāka skūpstīt kaklu, vaigus, krūtis, norāva viņa kreklu ... un šis mīlestības un kaisles sprādziens beidzās pēc stundas.

Viņi izpeldējās, turpinot saskarties viens ar otru ar rokām un ķermeni, sajutuši vēlmi, kas vēl nebija pilnībā apmierināta, uzvilka tērpus tieši uz mitrajiem ķermeņiem. Ivans paklupa, gandrīz iekrītot ūdenī, un Taja iesmējās, aizspiedusi muti. Tad izliekoties, sarauca uzacis.

- Uzmāktenis! Labi, ka šeit pulksten trijos naktī neviens nestaigā... - Un tūlīt izbiedēti iekliedzās, jo tuvumā skanēja kāda nelaipni čerkstoša balss:

- Velti  tā domā, mazā. Mums bija ļoti interesanti vērot jūsu kūleņus. Vai vēlaties atkārtot?

Mēness gaismā upes otrā pusē sudrabaini pavīdēja trīs figūras. Varēja redzēt, kā gaisma zvīļo viņu drēbēs, ar dzīvu šķidru mirdzumu, un Kostrovs pat pieņēma svešinieku drēbes par kompensācijas skafandriem, tādiem pašiem kādus viņi bija saglabājuši, tomēr tie izrādījās tikai balti vasaras krekli un bikses. Mēness gaisma tos pārvērta par dzīvsudraba-sudraba zivju zvīņām.

- Bēdz! - Ivans tikko dzirdami nočukstēja.

- Bet mēs varam... - Taja tikpat klusi, nedroši ierunājās.

- Skrien, es viņus aizkavēšu. Viņi ir bruņoti, bet līdz brīdim, kamēr viņi šķērsos upi, tev būs laiks aizskriet līdz milicijai. Neej uz mājām, mūs acīmredzot izsekoja. Saprati?

- Sargi sevi. Taja dziļi ievilka elpu un pazuda krūmos pa kreisi, kā ledainā ūdenī.

Kostrovs metās pretējā virzienā, sajutis asus gaisa triecienus virs galvas un ložu šņakstus piekrastes nogāzē. Trijotne baltos uzvalkos acumirklī bija atklājuši uguni no pistolēm ar klusinātājiem, taču viņi no upuriem negaidīja tādu veiklību un tāpēc nokavēja. Viņi arī kļūdījās, novērtējot situāciju. Ivans, izgājis labu dzīves skolu, apguvis desanta karavīra sagatavotību, nebija kabineta krēslu zinātnieks, tāpēc nemetās skriet pa galvu, bet, cerēdams uz pārsteiguma faktoru, nolēma pats uzbrukt saviem vajātājiem.

Noskrējis duci vai divus trokšņainu soļu, saliecies, katru sekundi gaidīdams lodi mugurā, viņš nogriezās, veica apli, tagad pārvietojoties bez trokšņa, un izgāja pie upes tieši tur, kur to šķērsoja galējais kreisais "forvards", ar platajiem pleciem un skūto galvu. Ivans gandrīz nosvilpās, atpazīdams viņā majora Sisojeva miesassargu, puisi vārdā Agatovs. Viņš sev teica: re kā satikāmies, sūda efesbešnik! Apskatīsim, ko ir vērti tavi bicepsi un tricepsi...

Skūtgalvim Agatovam muskuļi nepalīdzēja. Pirmkārt, paļaujoties uz spēka un bruņojuma pārākumu, viņš ienaidnieku uzskatīja tikai kā par bēgli, kurš nedomā par pretestību. Otrkārt, viņš pilnībā ignorēja radošo pieeju šādos jautājumos. Un, treškārt, cīņas tehniku viņš zināja tikai pirmā dana līmenī - mācekļa bloķēšanu un kihonus, kas labi izskatījās publiski. Ivans parādījās blakus kā spoks, kad uzpumpētais skūtgalvis devās uz krastu, ar pirmo sitienu izsita desanta automātu (pašmāju "bizons", ļoti ērta un jaudīga mašīna), bet ar otro, neskatoties uz stājas demonstrāciju, aizsargbloku un triecienu (šitā jau airi vicina), nolika būdīgo smiltīs ar elkoņa-dūres sitienu pa  kaklu-atslēgas kaulu.

Ķermeņa kritiena radītais troksnis sanāca paskaļš, tāpēc Ivans neriskēja neitralizēt abus atlikušos kaujiniekus, bet vienkārši paņēmis Agatova "bizoni", raidot kārtu pa uz viņu steidzošajām figūrām, pēc tam iemeta ieroci ūdenī un ienira aiz tā, lūdzot Dievu, lai šeit tas nebūtu sekls.

Fortūna nelika vilties. Upes dziļums šajā vietā sasniedza pusotru līdz divus metrus, tāpēc, iegremdējies dūņās un apgāzies uz muguras, Ivans nepeldēja tālāk, bet gaidīja, skatoties no ūdens uz virpuļojošo virsmas spoguli.

Nebija ilgi jāgaida, varbūt nepilnu minūti.

Pie nokritušā pieskrēja viens no viņa partneriem, pašaudīja automāta kārtas pa krūmiem un ūdeni, palīdzēja Agatovam atjēgties un piecelties, un viņi smagi aizskrēja tur, kur pirms dažām minūtēm bija pazudusi Taja. Bet panākt viņu vairs nespēja.

Ivans uzmanīgi uzpeldēja, atvilka elpu, pagāja gar krastu, ielūkojies dīvainajā ēnu spēlē, un atrada trešo mednieku, guļot piekrastē: kājas ūdenī, ķermenis uz smiltīm. Ivans viņu apgrieza un neviļus nodrebēja. Lode no "bizoņa" ieurbusies puisim vaigā iestrēdza galvā. Kostrovs šo cilvēku redzēja pirmo reizi.

Nopūties: "Vai nu mēs viņus, vai viņi mūs,  - nav citas alternatīvas," viņš lēnām un uzmanīgi devās pakaļ pazudušajiem Sisojeva rīkļurāvējiem. Nebija šaubu, ka bijušais pulkveža Odincova partneris ir kļuvis par "sanitāru" un tagad mēģina atbrīvoties no negaidītajiem viesiem, lai bez traucējumiem veiktu "ķirurgu" uzdevumu. Nevajadzēja minēt, kāds ir šis uzdevums, bet segums "ķirurgu" aģentam bija izcils. FSB bija spēcīga struktūra un praktiski nebija pakļauta ārējai kontrolei.

Tālu nebija jāiet.

Taja bija paspējusi ātri aizskriet līdz tuvākajam milicijas iecirknim un līdz upei atveda pašvaldības miličus - trīs puišus maskēšanās formās ar automātiem. Kamēr puiši noskaidroja, kurš uz kuru šāvis un kas ir nogalinātais, Ivans iemeta meitenei oli, cerēdams, ka viņa no prieka nesāks kliegt, ar žestu parādīja, ka gaida viņu mājās, un klusi pazuda krūmos.

Taja ieradās pusotru stundu vēlāk, nogurusi, skumja un tajā pašā laikā apņēmīga, gatava iestāties par sevi un par savu draugu.

- Palaida vaļā, - viņa ieelpoja Ivanam ausī, lai nepamodinātu vecākus, kuri neko nezināja. Ivans viņus nemodināja.

Viņi apskāvās. Tad Kostrovs nočukstēja:

- Vajag iet prom. Šie nelieši bija šeit un var atgriezties. Ko tu pastāstīji mentiem?

- Piedzērušies bandīti ar automātiem... uzbruka, gribēja izvarot... sastrīdējās, sāka šaut viens uz otru... ne vārda par tevi. Staigāju, sak, gar krastu viena pati. Viņi pierakstīja adresi, divreiz nopratināja un pēc tam atbrīvoja. Kas notiks tagad, Vaņa?

- Karš, - Ivans rūgti pasmaidīja. - Mēs joprojām esam dienestā, Taja, un līdz dembelim vēl tālu. Uzraksti vēstuli savējiem, ka mēs, sak, pirms kāzām nolēmām atpūsties pa dienvidiem, piezvanīsim vēlāk.

- Bet paši?

- Paši atkal uz Brjanskas mežiem, tuvāk Igoram. Ka tik viņu tur ne... bet trijatā vēl pakarosim. Un mums joprojām ir jāizpilda uzticētais uzdevums. Vai esi gatava? Vai arī uz kādu laiku paslēpsies?

Taja piespiedās tuvāk Ivanam.

- Es ar tevi! Vai es esmu desantnieks, vai nē? - viņa pacēla galvu, acīs atspoguļojās mēness mirdzums - dzīvoklī gaismas nedega.

- Desantnieks, desantnieks, - Ivans norūca un noskūpstīja viņas aizdomīgi uzdzirkstījušās acis.

Viņi iekāpa vilcienā Maskava - Brjanska Kijevas dzelzceļa stacijā pēc rūpīgas perona un pasažieru plūsmas pārbaudes.  Neko aizdomīgu nemanīja, lai gan Ivans sirdī atzina, ka no viņa nekāds pretizlūkotājs nesanāk. Viņus varēja vest no tālienes, izmantojot īpašu aprīkojumu, kuru pat profesionālim nav viegli atklāt. Bet neko darīt nevarēja, viņu ceļš veda uz Brjanskas mežiem, un tur varēja nokļūt tikai ar trim transporta veidiem, kas bija vienlīdz nedroši: dzelzceļš, zemes ceļš un gaiss. Otro un trešo Ivans pēc pārdomām atmeta, abos gadījumos vajātājiem bija vieglāk pārtvert upurus un viņus likvidēt, nepiesaistot īpašu uzmanību. Vilciens arī negarantēja ērtus apstākļus drošības ziņā, taču Ivans cerēja, ka pie liela cilvēku pūļa vajātāji vismaz neuzdrošināsies šaut. No aukstajiem ieročiem Kostrovs nebaidījās.

Pēc stundas likās gulēt; vilciens uz Brjansku atstāja staciju gandrīz divpadsmitos naktī. Bet pēc stundas ar ceturtdaļu nostrādāja Ivana intuīcija, un viņš pamodās kā no grūdiena. Pagulēja, skatoties kupejas griestos, sajutis, kā ļaunie caurvēji plūst caur galvu no vagona sienām un koridora, klusēdams noslīdēja lejā, pamodināja Taju.

- Varbūt es velti psihoju, bet man ir nelāga nojausma. Iešu pārbaudīt vagonus priekšā un aiz mums. Žēl, ka nesadabūjām ieroci, vismaz gāzes.

- Jā, "universāls" nenāktu par ļaunu, - pasmaidīja meitene, tā arī neatpūtusies. - Vai arī sliktākā gadījumā garzobens- drimmers.

- Paņem saliecamo nazi. Vai apieties proti, desantniek?

- Es pat mest protu,  tēvs kādreiz mācīja.

- Lieliski! Tiklīdz kaut kas ne tā - liec lietā bez domāšanas. Mums jāizdzīvo un jāpalīdz Igoram paveikt uzdevumu.

Ivans pavēra durvis, ieskatījās koridorā - neviena. Ātri aizskrēja uz tualeti, atvēra to un iegāja, atstājot durvis pusatvērtas. Pagaidīja minūti, uzmanīgi klausoties.

No pavadoņa kupejas puses noklikšķināja tambura durvis, kāds ienāca. Ivans piesēda, lai galva neatspoguļotos spogulī, uzmanīgi paskatījās ārā aiz durvīm un nakts lampas blāvajā gaismā ieraudzīja divas lielas figūras, abas vienādos baltos kreklos un biksēs. Vajātāji nebija pat papūlējušies pārģērbties, jūtot sevi par situācijas saimniekiem. Pat pēc partnera nāves viņu augstprātība nebija mazinājusies. Kā viņi izsekoja bēgļus, bija bezjēdzīgi uzminēt, bija daudz dažādu metožu un tehnisko līdzekļu.

Rīcības plāns galvā nobrieda uzreiz.

Ivans apzināti trokšņaini aizcirta tualetes durvis, izgāja koridorā, pēkšņi apstājās, it kā tikko būtu pamanījis vajātājus, un metās ārā no vagona, apslāpēti uzkliedzis:

- Taja, bēdz!

Viņa aprēķins izrādījās pareizs. Tie divi nesāka pārbaudīt katru kupeju pēc kārtas, skaitīt, cik cilvēku bēg. Reflekss nostrādāja, un Ivana frāze: "Taja, bēdz!" - arī izskanēja laikā. Upuri bēga, viņus vajadzēja panākt un iznīcināt.

Ivans izlēca tamburā, mēģināja atvērt vagona ārējās durvis - aizslēgtas ar atslēgu, metās tālāk. izskrēja cauri kaimiņu vagonam un atkal paraustīja izejas durvju rokturus. Lai slava Allaham! Vai nu slinks pavadonis gadījies, vai arī durvis neaizslēdzas, bet tieši tas, kas nepieciešams. Viņš pieķērās pie tumsā lidojošā vagona turekļiem, pievēra durvis, paturot acīs tamburu... Lūk viņi!

Divas ēnas no pārejas iedrāzās vagona tamburā, ieskrēja vagonā, nepamanot nepilnīgi aizvērtās durvis. Laiks!

Ivans atkal ielēca tamburā un metās pakaļ aizskrējušajiem slepkavām, īpaši nebrīnījies par savu aukstasinību: Ceļojums pa Stumbru arī viņam nebija veltīgs, bet Krievijas gaisa desanta spēku iemaņas neaizmirstas nekad.

Nākamajā vagonā Ivans panāca muskuļaino spēkoni ar gaļīgo pakausi un kustībā ar dūri iebelza viņam pa kaklu - sitienu ar labās rokas pirkstu kauliņiem.Trāpīja kur vajag. Spēkonis ar degunu ierakās koridora grīdas paklājā un apklusa. Pirmais skrējējs - tas pats skūtgalvis Agatovs, kurš jau bija saņēmis kristību no Ivana pie upes - atskatījās, sāka griezties, vadot roku ar "bizonu" no labās uz kreiso, kā šautuvē, taču nepagriezās pietiekami ātri. Kostrovs lēcienā ar kāju izsita automātu, nekavējoties ar izpletiem pirkstiem pievienoja triecienu pa sāniem, iemetot viņu durvīs no koridora uz tualetes telpu.

Skūtgalvis, masīvs un ciets kā skapis, nekrita, viņu notriekt ar dūri, iespējams, bija grūti, bet Kostrovam nebija brīvas manevrēšanas šaurajā telpā, tāpēc Agatovs nolēma nospiest ienaidnieku ar spēku, sagrābt ķermeni un salauzt mugurkaulu. Bet Ivans nedeva viņam šo iespēju. Tiklīdz Agatovs kā bullis metās viņam virsū, Ivans ienira pie viņa kājām un no apakšas uz augšu - cirksnī - izdarīja nežēlīgu triecienu. Līdz ar to cīņa bija beigusies, gandrīz vēl nesākusies. Pārgriezis acis, Agatovs ievaidējās, saļima uz grīdas tupus, lūkodamies uz ienaidnieku un neredzēdams viņu.

Ivans paņēma abus nokritušos "bizonus", pārmeklēja vajātāju kabatas, dvēselē lūdzot, lai neviens pasažieris neizietu ārā no kupejām, iebāza kabatā Federālā drošības dienesta apliecības (departaments "K", nodaļa "NIH"; kas tas vēl par NIH tāds ir - zinātniskās izpētes apgabals, vai kā?) uz kapteiņa Sergeja Nikolajeviča Agatova vārda un leitnanta Pjotra Arkadieviča Smurnija vārda, atrada dunčus, piestiprinātus ar īpašām siksnām pie kājām - ar skaistām formām un persu darbu, tos arī ielika kabatā. Paplikšķināja nobālušā līdz zilganumam skūtgalvja vaigus.

- Ei, kapteini, dzīvs esi?

Agatova acis, kuras gandrīz pilnībā bija aizņēmuši redzokļi, sāka skaidroties, un Kostrovs lēnām un skaidri piebilda:

- Ja satikšu vēlreiz - nogalināšu! Saprati? Netrāpies vairs man acīs, it īpaši tur, Brjanskas mežos. Lūdz Dievu, lai mūsu ceļi vairs nekad nekrustotos. Saprati?

Agatovs atņirdzās, nācās iegāzt pa seju, lai atjēdzas.

- Saprati, nelieti?!

- S-sa ...

- Nu re cik labi. Ieroči pagaidām paliks pie manis. Ja kas, es varēšu paskaidrot, kā pie tiem tiku.

Iespēris Agatovam un, garāmejot, otram efesbešņikam, Ivans devās uz savu vagonu. Viņš bija pārliecināts, ka līdz rītam viņus neviens vairs neapgrūtinās. Taijai, kura viņu ar nepacietību gaidīja, viņš pateica tikai dažus vārdus:

- Viss mierīgi, guli tālāk.

Viņi sēdēja Grišina kajītē un runāja par cildenām lietām: īpašnieks, ģērbies svītrainā pidžamā, Igors Vasiļjevičs Ivašura, Veronika Tkačenko, fizikas un matemātikas doktors Meņšovs, matains, bārdains, pērkonīgu balsi, skaļš, bet interesants sarunu biedrs un Leonīds Dmitrijevičs Gibelevs, NTV programmas telekomentētājs.

Laiks jau bija stipri pēc pusnakts, bet viņi negrasījās izklīst, sarunu tēmas aizrauti, kas interesēja ne tikai diletantus, bet arī pašus speciālistus: laiks un tā aspekti, hipotēzes, pieņēmumi. Grišinam un Menšovam par šo jautājumu bija savs viedoklis, tāpēc klausīties viņu sadursmes bija ļoti interesanti, lai gan pat Ivašura viņus ne vienmēr saprata, neskatoties uz savu pieredzi un zināšanām.

Tāpat kā toreiz, tiekoties ar Grišinu, sarunas par laika fizisko būtību iniciatore bija Veronika, kura no akadēmiķa tā arī nesaņēma atbildes uz daudziem saviem jautājumiem.

- Konstantīn Semjonovič, mēs aizvakar nepabeidzām, - viņa teica, kad kompānija iemalkoja vīnu un izdalīja vienkāršo uzkodu - sviestmaizes ar ikriem, desu un šķiņķi. - Es nesapratu, kas ir laika dinamiskā teorija.

- Viņam labāk nejautājiet,- pasmīnēja Menšovs, slaucīdams ūsas. - Viņš ir teorētiķis, patiesība viņam tikai sapņos rādās. - Jautājiet eksperimentētājam, piemēram, man.

- Ar ko teorētiķis atšķiras no eksperimentētāja? - ieinteresējās Gibelevs.

- O, tā ir zinātniskās folkloras klasika, - Ivašura pasmaidīja. - Es neatceros, kurš to teica, bet teiciens zināms jau sen: "Teorētiķis tic sev, kad citi netic, bet eksperimentētājs, gluži pretēji, netic pats sev, pat ja visi pārējie tic." Bet ko jūs tur domājāt ar dinamisko teoriju, Konstantīn Semjonovič?

- Tā nav teorija - jēdziens, atsauce jo matemātiskais aparāts to līdz teorijai nevelk. Saskaņā ar šo jēdzienu laiks ir tikai notikumu kārtības maiņa, kurā nākotne pārvēršas tagadnē un pagātnē.

- Spekulācija, - Menšovs saviebās. - Ko nozīmē - pārvēršas? Kāda procesa rezultātā? Kāpēc notikumu kārtība ir tieši tāda, kāda tā ir?

- Tāpēc, ka tādi ir likumi kas iestrādāti kontinuumā Visuma dzimšanas brīdī, - Grišins mierīgi atbildēja. - Starp citu, es neesmu dinamiskā modeļa piekritējs. Ar zināmām šaubām viņš pastiepa lūpu. - jā un, arī statiskā, un citu arī.

- Bet kas, vai ir vairāk modeļu? - sakrājās grumbas uz Ivašuras pieres.

- Nu, piemēram, subjektīvi psiholoģiskais: laiks ir veids, kā cilvēka apziņa uztver Visumu.

- Nejēdzība, - nomurmināja Menšovs, raustot bārdu. - Kozirevs vēl pirms četrdesmit gadiem eksperimentāli pierādīja, ka laiks ir īpaša viela, kuru var pārveidot enerģijā.

- Tas viss ir labi, - Veronika samierinoši teica, - Es to visu saprotu. Kā ar statisko modeli? Kā tas izskaidro laika ritējumu?

- Saskaņā ar statisko teoriju, laiks ir cilvēka apziņas slīdēšana pa pasaules līniju, - Menšovs nomurmināja. - Un, ja es kaut ko saprotu fizikā, tad šis modelis ir tiešs absurds. Tās autors ir līdz galam neizmācījies aspirants Petja Smirnovs, kuram izdevās izsisties deputātos un tādējādi apiet daudzus pretendentus uz zinātniskā sekretāra amatu. Četrdesmit gadus, pēc viņa paša vārdiem, viņš esot studējis Landau fizikas kursu, kādreiz viņam gadījās izlasīt Cacuļina grāmatu "Atomu cietoksnis", kā rezultātā viņam aizbrauca jumts. Galu galā viņš nolaidās līdz žurnālistikas darbībai, sāka skrīpāt kritiskus rakstus, tostarp arī pret mani, un, uz šī pamata, pilnīgi sajuka prātā.

Ivašura un Grišins saskatījās, iesmējās, un viņiem pievienojās Gibelevs, kurš arī zināja, par ko ir runa. Tikai Veronika palika nopietna. Viņas uzacis savilkās, domājot par kaut ko.

- Vīrieši, jūs esat pārāk nežēlīgi pret oponentiem. Runa ir par kaut ko citu. Visi pieci jūsu uzskaitītie laika jēdzieni nav bez trūkumiem, bet vai ir kāds, kas tos apvienotu, apvienotu to nopelnus?

- Nav vis, - iemeta Menšovs.

- Ir gan, - Ivašura vienā balsī atbildēja.

Visi paskatījās uz viņu.

- Nu, nu, Igor Vasiljevič, interesanti, - teica Grišins. - Padalieties savā hipotēzē.

- Tā nav mana. Un es visu neizstāstīju par savu ceļojumu pa Stumbru ... e-e, pa Torni, - Ivašura izklaidīgi sacīja. - Precīzāk, es neko nestāstīju par tur notikušajām sarunām un par Torņa parādīšanās iemesliem. Vai es varu paļauties uz jums, ka neviens vārds neizkļūs aiz viesnīcas sienām? - Viņš paskatījās uz Ģibeļevu.

Televīzijas komentētājs patriņājās, bet viņa skatienu izturējā.

- Par sevi es varu galvot. - Gibelevs saprata, ka saka nepareizi, un steidzās piebilst: - Arī par Veroniku.

- Nu tad lūk, reāla ir tikai viena teorija. Vitālij, noteikti esi lasījis Evereta darbus...

- Par variantu kopēšanu? Protams, lasīju, bet  nekad to neuztvēru nopietni.

- Ko jūs gribat teikt, Igor? - Grišins uzmanīgi paskatījās uz maldinoši mierīgo Ivašuras seju.

- Everetam bija taisnība, - viņš klusi sacīja. - Katru mirkli Visums sazarojas tik daudzās kopijās - “hronodendrīta zaros” -, cik daudz variantu veidojas noteiktajā kvantu pārejā.

Menšovs gribēja izšaut savu ierasto: "Nejēdzība!" - bet pārdomāja, kaut arī viņa skepse neizdzisa.

- Kāpēc tad mēs to nepamanām? Kāpēc mēs neredzam Visuma sašķelšanos?

- Tāpēc, ka mūsu apziņa, novērotāja apziņa, katru reizi nonāk vienā no iespējamām kopijām-zariem. Tādējādi Visuma iespējamo stāvokļu kopa veido daudzdimensionālu kontinuumu ar potenciāli līdzvērtīgām Evereta kopijām - Dendrokontinuumu, Fraktāli vai Laiku Koku.

- Nav fakts... - Menšovs iesāka.

- Pagaidi, Vitālij, - Grišins viņu dusmīgi pārtrauca, kas viņam nebija raksturīgi. Acīmredzot akadēmiķis uztraucās.

- Fakts, - Ivašura teica tajā pašā klusajā balsī. - Stumbrs... piedodiet, esmu pieradis tā saukt Torni. Kopumā Tornis tika izveidots nevis mūsu nākotnē, bet gan cita Laika Zara nākotnē, un tas saistīja nevis viena Metauniversa pagātnes laikus, bet gan ļoti daudzus Pasaules Koka Zarus. Esmu apmeklējis daudzus Zarus un zinu.

Iestājās klusums. Tad Menšovs nokrekšķējās, paraustīja bārdu un matus, pakratīja galvu.

- Igor, es, protams ... un tomēr ... hronons ir vienāds ar desmit mīnus četrdesmit ceturtajā pakāpē sekundes daļu! Tātad sanāk, ka Visums pēc katra hronona tiek sadalās identiskās kopijās?

- Ne identiskās, bet ļoti, ļoti nedaudz atšķirīgās. Un pēc tam katra kopija vai Zars, savukārt, pēc hronona tiek sadalīta atkal citās kopijās.

- Kas ir hronons? - vaicāja Veronika.

- Laika kvants, kas ir vienāds ar laiku, kas vajadzīgs fotonam, tas ir, gaismai, lai pārvarētu elektrona diametru.

- Cik eksemplāru veidojas šīs šķelšanās laikā?! Bezgalība?!

- Daudz, bet ne bezgalīgi daudz.

Menšovs trokšņaini izelpoja.

- Neticu! Dariet ko gribiet, grieziet, dodiet pierādījumus,  - es tam neticu! Tomēr, neskatoties uz augstāko izglītību, esmu vienkāršs cilvēks un esmu pieradis uzticēties savām acīm.

Ivašura kļuva skumjš, atkorķēja Starorusskaja pudeli un visiem ielēja pa malkam.

- Iedzersim par kritušajiem, par Surenu - viņam patika tā teikt: es esmu vienkāršs cilvēks ... Par Mišu Ruzaevu ... Lai zeme viņiem ir vieglas pūkas.

Iedzēra un paklusēja. Menšovs nolauza maizes gabalu, pakošļāja un ar spītīgu mīniku pateica:

- Tik un tā tavs Laiku Koks neatrisina paša laika problēmu. Sanāk, ka katrs Zars ir metauniverss ar laika plūsmu, kas plūst leņķī pret cita Zara laika plūsmu. Tā? Tāpēc Zari nepārklājas un savstarpēji nemijiedarbojas. Kas tad ir Tornis? Supratemporāls topoloģijas tunelis ar kvantētu izeju?

- Pietiek, vīrieši, - Veronika nopūtās. - Jo izsmalcinātāk jūs runājat, lietojot specifiskus zinātniskus vārdus, jo mazāk paši saprotat, ko sakāt. Esmu nogurusi. Neatkarīgi no tā, ka jūs apgalvojat pretējo, laiks joprojām iet, un mēs ejam kopā ar to.

- Es neatceros, kā dzejolis tas ir, - teica Ivašura, - Taja Kalašņikova, Ivana draudzene, to skaitīja, bet tas iekrita arī manā dvēselē:

Jūs sakāt, ka laiks iet...

Ak, diemžēl nē!

Laiks stāv uz vietas, mēs ejam

Caur gadu plašajām tālēm...

- Skaisti. - Veronika domīgi paskatījās uz Igoru Vasiļjeviču. - Patiešām, šajās rindās ir dziļa nozīme. Igor, kāpēc ir tavs Stumbrs, tas ir, Tornis ...

- Ja vēlies, sauc to par hronošahtu.

- Lai būtu šahta. Kāpēc viņa savienoja laiku Zarus uz pagātni? Tas ir, virzījās uz Zaru sākumu, nevis otrādi, uz Zaru nākotni?

- Es to nezinu, - godīgi atzina Ivašura. - Iespējams, pastāv zināms likums par Stumbra izvadu korelāciju ar citiem Zariem, kas neļauj tam savienot nākotnes laikus. Man radās iespaids, ka zinātnieki no Zara, kur tika uzbūvēts Stumbrs, paši īsti nesaprata, kas notika. No otras puses, varēja iejaukties saprātīgi spēki, kurus interesēja tieši šāds hronošahtas virziens.

No Grišina un Menšova skatieniem Igors Vasiļjevičs saprata, ka ir pateicis vairāk kā vajadzēja. Tiesa, ne viens, ne otrs nezināja teiktā patieso fonu un zem vārdiem "saprātīgi spēki" viņi diez vai saskatīja konkrētas radības, tas ir, "hronoķirurgus", bet Ivašuram radās nepatīkama sajūta, ka kāda spēcīga griba, iztausta viņa psihi. Lai nepakļautu klausītāju prātus aizliegtās informācijas spiedienam, viņš sarunu pievērsa citai tēmai.

- Konstantīn Semjonovič, neviens man tā arī nepastāstīja, ar ko jūs šeit darbojāties bez manis.

- Bet ne ar ko, - Grišins atbildēja vispārējo smieklu vidū. - Mēs no tālienes apbrīnojam Torni un rakstām traktātus uz agrāko pētījumu pamata. Situāciju šeit kontrolē Federālais drošības dienests, un ekspedīcijas spēki ir ne tikai samazināti uz pusi, bet praktiski vispār neko nedara. Federāļi laiku pa laikam laipni ļauj kādai grupai tuvoties Tornim  ar instrumentiem, taču, lai ar savām rokām aptaustītu sienas, kā jūsu laikā... - Akadēmiķis rūgti sarauca pieri.

- Tiešām tik slikti? - Ivašura līdzjūtīgi paskatījās uz Meņšovu.

Fiziķis pakratīja pinkaino galvu.

- Pētījumi ir samazināti, piekļuve zonai tagad ir iespējama tikai pēc pārbaudes un vienošanās ar FSB amatpersonām. Tā ka ar atklājumiem lepoties nevaram.

- Kas ir jūsu jaunais ekspedīcijas vadītājs? Es viņu kaut kā vispār nepazīstu.

- Tmarevskis? - Menšovs nospļāvās. - Ļevs Davidovičs. Šķiet, ka it kā esam no vienas institūcijas, bet es viņu nepazīstu ne kā zinātnieku, ne kā cilvēku. Teikšu vienu: viņam nav tavas izpratnes un spēju strādāt ar augstākajām varas iestādēm un priekšniekiem. Varbūt vari atkal sākt vadīt ekspedīciju?

- Patiešām, Igor Vasiljevič, - Grišins piebalsoja, - kāpēc jums neatgriezies savā vietā?

- Padomāšu, - Ivašura neskaidri solīja.

Gibelevs, ar interesi klausoties sarunu, grasījās kaut ko pievienot, bet tajā brīdī viesnīcas furgona gaitenī atskanēja soļu klaboņa, pēc tam klauvējieni pie durvīm.

- Ienāciet, - Grišins atsaucās.

Durvis atvērās, un istabā ienāca Ivans Kostrovs un Taja, ģērbušies, kā pārgājienam: vējjakas, džinsi, mugursomas.

- Labvakar, - Ivans paklanījās, sarūgtināts vai par kaut ko noraizējies. Tāpat arī viņa pavadone neizskatījās jautra un apmierināta.

- Ivan? - atguva runas dāvanas Ivašura. - Tu taču gribēji atpūsties. Es tevi gaidu tikai pēc nedēļas.

- Laiks ir labs, - Kostrovs drūmi atbildēja, un visi ieraudzīja uz viņa vaiga svaigus skrāpējumus. - Mēness spīd, ka nevar skatīties. Ejam pastaigāties?

Ivašura saprata un piecēlās.

- Pasēdiet, mēs drusku iziesim.

Viņi izgāja. Taja kautrīgi palūkojās apkārt, un Veronika steidzās nosēdināt viešņu līdzās.

- Kāpēc esat tik nopietni? Kas noticis?

- Tā, - meitene nodrebināja plecus, - nekas īpašs.

- Ieliesim viešņai vīnu, - Ar pārspīlētu jautrību sacīja Gibelevs, pabīdot plastmasas glāzīti Tajai. - Ko iedzersiet? "Hapurivi", šampanieti, degvīnu?

- Paldies, nedaudz šampanieša.

Gibelevs izlēja pusi glāzes šampanieša, Taja iedzēra malku, pateicīgi pamāja Veronikai, kas pavirzīja tuvāk trauku ar sviestmaizēm. Menšovs, skatoties uz viešņu ar savām čigāna acīm, ielēja mutē pusi glāzes degvīna un uzkoda.

- Bet vai zināt, draugi, ko mēs redzējām nesen, tieši pirms mēneša? Pēc tam, kad Tornis pārsprāga. Milzīgu melnu cilvēku uz milzīga kentaura! Izjāja no Torņa sienas, aprikšoja ap to un pazuda. Visi bija kā apdullināti. Ķēms, es jums pateikšu, pirmās klases.

Veronika pamanīja, kā Taja nodrebēja, pievirzījās tuvāk.

- Vai jūs tur satikāt šādus radījumus?

- Satikām, - Taja klusi atbildēja. - Viņi cilvēkiem pāri nedara.

- Un ko vēl jūs satikāt Tornī?

Meitene atbildēt nepaspēja, atgriezās Ivašura un Kostrovs.

- Vakars ir beidzies, - Igors Vasiļjevičs lakoniski informēja klātesošos. - Konstantīn Semjonovič, tiksimies rīt. Atvainojiet, mums radušās dažas problēmas.

- Varbūt es varu palīdzēt? - nodunēja Menšovs.

- Vai arī es? - ar gatavību piebiedrojās Gibelevs.

- Paldies, palīdzība pagaidām nav nepieciešama.

Taja piecēlās un izgāja aiz Ivana. Arī Veronika piecēlās.

- Es ar jums. - paskatījās uz kājās pielekušajiem vīriešiem, pagriezās pret Grišinu. - Paldies par vakaru, Konstantīn Semjonovič. Es ceru, ka mēs atkal tiksimies pie kafijas tases.

Ivašura vilcinājās, izlemjot, vai vērts ņemt sievieti sev līdzi, taču šī vilcināšanās nebija ilga. Viņi izgāja. Koridorā Ivans pagrieza galvu pret Ivašuru un pusbalsī teica:

- Tie velni mums ķērušies klāt pa īstam. Tagad bija tikai izlūkošana ar kauju. Puišiem pavēlēja, viņi pildīja pavēli. Ko darīsim?

Pa vienam viņi izgāja no furgona. Pilnmēness valdīja visā pasaulē, mežu, tuvējās priekšpilsētas mājas, ceļu, pārpludinot ar spokaini sudrabainu gaismu. Kāds vīrietis steidzīgi pazuda aiz tuvējā furgona, un Mēness nakts valdzinājumu nomainīja neērta satraukuma sajūta.

- Ko tas viss nozīmē? - Veronika klusi jautāja.

Vīrieši saskatījās.

- Stāstiet visu! - sieviete sāka dusmoties. - Es jau tāpat esmu sapratusi, ka jums ir nepatikšanas. Būs sliktāk, ja es visu uzzināšu, ne no jums un par vēlu.

- Viņai taisnība, - Taja nočukstēja tikko dzirdami.

Ivašura pamāja ar galvu, Ivans viegli saspieda draudzenes plecu.

- Izstāsti pati viņai visu, kamēr mēs parunāsimies.

Sievietes lēnām gāja gar pajukušu žogu, aiz kura savu mūža nogali piedzīvoja sašķiebusies būda, vīrieši viņām aiz muguras, ieklausoties skaņās, kas nāca no pilsētas un no meža.

- Tagad mēs esam lielisks mērķis, - Kostrovs ar klusu smiekliņu pateica.

Igors Vasiļjevičs no jakas iekšējās kabatas pavilka "universāla" rokturi.

- Saglabāju, lai gan lādiņu pietiks tikai ducim šāvienu.

- Mūsējie palika tur, pilnīgi izlādējušies. Bet es kaut ko dabūju. - Ivans parādīja divus "bizonus", aizbāztus aiz jostas, zem jakas. - majora kaujiniekiem atņēmu. Vēl kombinezonus dabūt atpakaļ...

Kompensācijas skafandrus, kuros viņi atstāja Stumbru, FSB speciālisti viņiem atņēma, aizbildinoties ar "izpēti", un nebija zināms, kur tie tagad atrodas.

- Nevajadzēja ņemt, - sacīja Ivašura. - Ja tie ir viņu štata ieroči, viņi plācenī saplaks, lai tos atgūtu.

Uz tumši zaļas, gandrīz melnas meža sienas fona piecdesmit soļu attālumā pamirgoja gaiša ēna. Ivašura apstājās un caur sakostiem zobiem sacīja:

- Tev bija taisnība, mēs tagad esam labs mērķis. Un viņi neapstāsies nekādu šķēršļu priekšā. Sauc meitenes, ejam atpakaļ. Tagad mums visu laiku ir jābūt visu acu priekšā, tur, kur ir vairāk cilvēku. Viņi neuzdrošinās šaut pūlī.

Ivans panāca sarunā nogrimušās sievietes, un tajā pašā laikā Ivašura uzkliedza:

- Gulties!

Taja nokrita zemē momentāli, pieradusi pakļauties bez vārdiem, ar mokām un sāpēm iekaļot desantnieka prasmes. Veronika vilcinājās, un Kostrovs viņu notrieca, apsedza ar ķermeni. Mežā uzplaiksnīja šāvienu zibšņi, šāva no "bizona" ar beztrokšņa kaujai paredzētu klusinātāju, kārta pārgāja pāri nokritušajiem krūšu līmenī.

Kostrovs, krītot, atbildēja no saviem "bizoniem", bet Ivašura izšāva no "universāla", nemērķējot un neaprēķinot šāviena jaudu. Garš svelpjošs zibens trāpīja kaut kādās mucās, uguns no meža apklusa. Nedaudz nogaidījis, Igors Vasiļjevičs uzlēca, pieskrēja pie guļošajiem, palīdzēja Veronikai uzcelties.

- Nevienu neaizķēra?

- Piedodiet, - Ivans nomurmināja, - ka es jūs nogrūdu zemē. Vai nesāp?

- Nē, viss labi. - Veronika bija apdullināta, bet ātri atguvās. - Viņi ... uz mums šāva?! Tātad viss ir taisnība ... Un mēs pat nevaram sūdzēties.

Ivašura ar paviršu smaidu atbildēja uz Ivana skatienu.

- Turas gluži braši, vai ne? Izskatās, ka mums ir vēl viens desantnieks. Un mums tiešām nav, kam pasūdzēties. Lūk ko, Vaņa. Vislabāk, ja jūs ar Taju uz laiciņu pazustu vai, ārkārtējā gadījumā, atrastos nometnes tuvumā, bet nekur nerēgotos. Es jūs sameklēšu kad pienāks laiks. Vai ir kur pārgulēt?

- Es jau stāstīju, man tantes dzīvo Žukovkā, - Taja atgādināja. - Mēs varam palikt pie jebkuras no viņām.

- Labi, ejiet tūlīt un skatieties četrām acīm.

Ivans paspieda roku Igoram, paņēma Taju aiz rokas, un viņi ātri devās pāri laukam uz Žukovkas priekšpilsētas mājām.

- Kas tagad notiks? - Veronikas balss drebēja.

Ivašura piegāja pie viņas, apskāva, un viņi uz pāris mirkļiem sastinga, cieši apskaujoties. Tad sieviete nočukstēja:

- Kas tad šāva?

- Nezinu. Ienaidnieks.

- "Sanitārs"?

- Viens no viņiem, vai viņu palīgs. Viņiem ir pietiekami daudz šāda plāna izpildītāju.

- Vai jūs ... viņu nogalinājāt?

- Visticamāk, ka nē, - Ivašura papurināja galvu, - bet drusku nobiedējām. Tagad viņi zinās, ka esam bruņoti, un nebāzīsies vienkārši tā.

- Kur mēs iesim? Pie tevis, pie manis?

- Pie Grišina.

- Kur?!

Ivašura iesmējās.

- Mūs tur neviens nemeklēs. Un es jau esmu sarunājis ar Konstantīnu Semjonoviču, viņš šo nakti pavadīs pie kolēģa.

Veronika noskūpstīja Igoru uz vaiga, gribēja atvirzīties, bet viņš piespieda viņu sev tuvāk un neatlaidīgi un tajā pašā laikā maigi noskūpstīja uz lūpām. Pēc dažām minūtēm viņi atradās nometnē, ko apgaismoja Mēness un divas laternas uz stabiem.

Apšaudi neviens nebija dzirdējis, un nometnes apsardze trauksmi necēla.

Mēģinājumi uzbrukt Ivašuram neatkārtojās.

Federāļiem, kuru vadīja majors Sisojevs, arī neizdevās viņu ieslēgt FSB sienās, izolējot no sabiedrības, žurnālistiem un zinātniekiem. Izrādījās, ka bijušajam sarežģītās ekspedīcijas vadītājam Maskavā ir pārāk daudz draugu starp ļoti augstu stāvošām amatpersonām, lai Sisojevam ļautu veikt spēka politiku pret šīm amatpersonām tik labi pazīstamo cilvēku.

Sisojeva palīgs, kapteinis Agatovs, kurš piedalījās uzbrukumā Ivanam un Tajai, vairs neparādījās, vai nu tika nogalināts pēdējās apšaudes laikā mežā, vai arī tika pārvietots no šejienes uz citu vietu. Tomēr par šaušanu nometnē nebija nekādu valodu, kas uzvedināja uz pārdomām. Sisojevs nevēlējās publicitāti, kas varētu traucēt viņa plāniem, un prasmīgi slēpa galus ūdenī, neatkarīgi no tā, vai tas bija ievainots vai nogalināts viņa darbinieks, kā arī materiālos pierādījumus - ceļotāju "laika šahtā" speckostīmus-skafandrus, viņu pirmās palīdzības komplektus un NZ blokus.

Ivašura vēl nebija sācis pieprasīt viņa ekspedīcijai piederošā īpašuma atgriešanu, pamatoti uzskatot, ka nevajadzētu meklēt nepatikšanās, taču sapņoja drīz vien atkal izmantot spectērpus, kas spēja izturēt pat šāvienu no "universāla".

Pēc sarunām ar pētniekiem viņš saprata, ka ap Torni, kā šeit joprojām sauca hronopaātrinātāju, ir izveidojusies ļoti sarežģīta situācija, kas ievērojami apgrūtināja fenomena izpēti. Situāciju kontrolēja ne tik daudz drošības dienests, cik Drošības padome, kas ap noslēpumaino objektu radīja nepārvaramas slepenības atmosfēru. Drošības padomes sekretāra vietnieks Pjotrs Mihailovičs Kozjuļa uzraudzīja visus drošības pasākumus. Ivašura viņu nepazina, tāpēc nolēma uzzināt, kas viņš par cilvēku, kādas ir viņa pilnvaras un pats galvenais - mērķi. Tiesa, spriežot pēc zinātnieku apspiešanas, šim darbonim bija ievērojama vara un viņš ļoti aktīvi traucēja pētniekiem, neļaujot viņiem tuvoties Tornim. Ivašura nebūtu pārsteigts, uzzinot, ka Kozjuļa ir "sanitārs".

Viņu pirmā tikšanās neizkliedēja aizdomas. Pjotrs Mihailovičs līdzinājās slavenajam divdesmitā gadsimta beigu politiķim - Lebedjam un bija tikpat tiešs, stingrs, lakonisks un skarbs savos formulējumos. Viņš nesāka taisnoties Ivašuram, neatvainojās par specdienestu rīcību, kas atklāti sāka izspiegot bijušo ekspedīcijas vadītāju.

- Jūs tagad esat persona grata, kas atgriezusies no citas pasaules, - viņš teica Igoram Vasiļjevičam; tikšanās notika FSB piederošā furgonā. - Mēs jums ticam, taču visi jūsu ziņojumi ir jāpārbauda. Tāpēc jums jābūt pacietīgam.

- Un kā jūs pārbaudīsit mūsu ziņojumus? - Ziņkārīgi jautāja Ivašura.

- Tas ir dienesta noslēpums, - atcirta brašais Drošības padomes sekretāra vietnieks. - Un, kamēr notiek pārbaude, jums nav ieteicams atstāt poligona teritoriju ... ē-ē, nometnes. Starp citu, kur tad jūsu draugi, šis Kostrovs un žurnāliste? Kā viņiem izdevās apiet kontrolpunktus bez atļaujas, un pamest poli ... ē-ē, nometni?

- Diemžēl, es nekontrolēju katru viņu soli, - Ivašura papleta rokas. - Visticamāk, viņi devušies mājās, lai apmeklētu radus un draugus. Es domāju, ka viņi drīz atgriezīsies.

- Nu, nu, - pavīpsnāja Kozjuļa, garš, kaulains, tievs kā maiksts, ar brūnu krunkainu seju. - Es ieteiktu jums sazināties ar viņiem un izsaukt uz šejieni. Pretējā gadījumā viņi būs jā...

- Jā? - Ivašura ar ironiju pacēla uzaci.

- Jāatgriež piespiedu kārtā, - Pjotrs Mihailovičs sausi pabeidza. - Mēs šeit nespēlējam pingpongu. Neskatoties uz to, ka Tornis samazinājis aktivitāti, tas joprojām rada reālus draudus pilsētai, rajonam un apgabalam kopumā. Starp citu, ja neizdosies panākt vienošanos ar tiem, kas to uzcēluši, ar draugiem no nākotnes, par kuriem jūs te stāstījāt, mums tas būs jāiznīcina.

- Jūs taču mēģinājāt.

- Raķešu trieciens bija brīdinājums. Gatavojam kaut ko ... - Kozjuļa pārtrauca sevi. - Īsāk sakot, neizbrauciet nekur bez manas ziņas, lai izvairītos no nepatikšanām.

- Nu, to es jums apsolu, - domīgi sacīja Ivašura, domādams, kas ir tas "kaut kas", par ko izpļāpājās Pjotrs Mihailovičs un kas to gatavo.

Atklanījies, Igors Vasiļjevičs devās pie Grišina un tas pastāstīja par pēdējo sešu mēnešu laikā veiktajiem eksperimentiem ar Torni. Tādu bija četri. Divus veica kodolfiziķi Meņšova vadībā, atstājot konteineru ar radioaktīvu kobaltu un duci bioloģisku priekšmetu, sākot no skudrām un vabolēm līdz žurkām "nāves izmešu" zonā, un divus - militārie eksperti, kuri Torni izgaismoja ar radariem, gamma teleskopu un neitrīno introskopu. Grišins neko nezināja par jaunāko eksperimentu rezultātiem un kādam nolūkam tie tika veikti.

- Jūs zināt par "nāves izmeša" mijiedarbību ar jebkuriem priekšmetiem, - piebilda akadēmiķis. - tūlītēja pārveidošanās par polimetālisku konglomerātu. Tika domāts, ka kobalts eksplodēs pēc tam, kad izies cauri sabrukšanas-kodolsintēzes ķēdei līdz plutonijam ieskaitot, un iegūs kritisko masu, taču nekas tāds nenotika. Gala produkts, svins ar transurāna pēdām, tika izveidots pārāk ātri, gandrīz acumirklī. Vitālijs joprojām ir sašutis, ka viņam neļāva šo lietu novest līdz galam. Igor Vasiļjevič, vai tiešām jūs Tornī tikāties ar pēcnācējiem? Vai arī tas tika stāstīts specdienestiem?

- Patiesi, - Ivašura pamāja ar galvu. - Lai gan es jau esmu stāstījis par patieso lietu stāvokli. Torni uzcēla cilvēki no cita Laika Zara, nevis mūsu tiešie pēcnācēji. Konstantīn Semjonovič, vai jūs zināt, kas šobrīd gatavo ceļojumu uz Torni?

Grišins apdomājās, papurināja galvu.

- Manuprāt, neviens. Ja nu vienīgi federāļi. Bet viņiem ir savi uzdevumi, un viņi mums neziņo. Es zinu tikai to, ka Sisojevs bieži pavada automašīnu kolonnas uz Torni.

- Kolonnas?

- Pa divām vai trim kravas automašīnām vai furgoniem. Šādas karavānas nosūta uz zonu vismaz divas reizes nedēļā, un to pavada Sisojevs ar saviem palīgiem. Ko viņi tur dara, to zina tikai Dievs.

- Paldies par informāciju, - Ivašura nomurmināja, pārsteigts par jaunumiem. Lai gan bija gatavs šādai ziņai. "Hronoķirurgu" aģenti, iefiltrējušies FSB rindās, nevarēja nepakārtot dienesta darbības pie Torņa sienām saviem mērķiem. Un šie mērķi bija vienkārši - Torņa hronomembrānu iznīcināšana, nogriežot to no traktrises "Laiku pātaga".

Dienas beigās Ivašuram izdevās sazināties ar draugu no militārās pretizlūkošanas Maskavā un pierunāt viņu atbraukt. Draugs, pulkvedis Garaņins, uzraudzīja specobjektus, tas ir, militārās rūpnīcas un bāzes Krievijas teritorijā, un varēja izkārtot komandējumu uz jebkuru valsts reģionu, īpaši neafišējoties.

Tad Ivašura tikās ar leitnantu Kušču, kurš joprojām komandēja vienību, kura norobežoja Torņa apkārtni, un norunāja veikt "slepenu reidu" uz Torni - protams, zinātnes vārdā. Viņš nesāka leitnantu iepzīstināt ar sīkumiem, lai gan zināja viņa attieksmi pret sevi un varēja paļauties uz puisi gandrīz tāpat kā uz sevi.

Kušča par šo priekšlikumu nebija pārsteigts. Arī viņš labi zināja bijušā ekspedīcijas vadītāja riskanto raksturu un ticēja viņa kaislīgajam entuziasmam par zinātniskiem noslēpumiem, kuru dēļ bija iespējams nerēķināties ar stāvokli sabiedrībā un pat riskēt ar savu dzīvību.

Vakaru Igors Vasiļjevičs pavadīja kopā ar Veroniku.

Viņiem izdevās atbrīvoties no uzraudzības, kuru demonstratīvi veica divi spēcīgi jaunieši, un mierīgi pasēdēt pazīstamajā restorānā. Pulksten deviņos vakarā viņi satika Ivanu pie Tajas tantes, kura kādu gadsimtu dzīvoja savā mājā Gomonova ielā. Pulksten desmitos tajā pašā adresē parādījās labi veidots, apmēram četrdesmit gadus vecs plecīgs vīrietis, kurš izrādījās pulkvedis Oļegs Borisovičs Garaņins.

- Stāstiet, - viņš basa balsī nodārdināja, paspiezdams rokas vīriešiem un jautājoši skatīdamies uz sievietēm, it kā jautādams: bet ko tu šeit dari?

Taja, atšķirībā no Veronikas, neapmulsa par šādu viesa novērtējumu, visus apsēdināja viesistabā - augšējā istabā, kā mēdza teikt viņas tante Ksenija, - atnesa tēju, sviestmaizes ar sieru un desu, un sievietes apsēdās pie televizora. Ivašura, ar prieku izdzēris tasi smaržīgas tējas ar timiānu, sāka iepazīstināt savu draugu ar lietas virzību, neuztraucoties par iespaidu, ko Garaņinam vajadzēja veidot par stāstītāju.

Ivans gaidīja viesa reakciju, iekšēji uzjautrinoties par situāciju, taču pulkvedis ne ar ko nenodeva savas jūtas pat tad, kad Igors Vasiļjevičs stāstā nonāca pie "hronoķirurgiem" un Tiem, Kas Seko. Ivašura pabeidza savu stāstu, iestājās klusums. Visi, pat sievietes, kuras klusi runāja par kaut ko, skatījās uz pulkvedi, gaidot, ko viņš teiks.

- Jā! - viņš beidzot teica un pasmaidīja, kas padarīja viņa akmens seju grumbuļainu un krokainu, viņa vecumam uzreiz pievienojot desmit gadus. - Esmu dzirdējis visādus brīnumus, bet kaut ko tādu... Ja nebūtu Torņa, kas jau pats par sevi ir fenomens, un jūsu negaidītās atgriešanās, es nebūtu noticējis nevienam vārdam!

Pulkvedis pēkšņi asi paskatījās uz Ivanu.

- Vai esat pārliecināts, ka uzbrukumā piedalījās kantora darbinieki? Es domāju FSB.

- Esmu pārliecināts, - Kostrovs drūmi atbildēja.

- Bet pierādījumi?

- Pierādījumi re kur, - Ivašura pasmīkņāja, parādot "bizonus". - Ivans tos atņēma Sisojeva palīgiem. Viņš nedaudz pavilcinājās un izvilka no sava džinsa krekla apakšas "universālu". - Un šis arī.

Garaņins rokā pasvārstīja draudīgo ieroci, kas atgādināja "mauzeru", bet nolaizītu, radot īpaša spēka iespaidu, ar rokturi, kas ērti iederējās viņa plaukstā.

- Laba mašīna! Uzlādēts? Ar ko šauj? Sprāgstošajām?

- Spēka lauku vai plazmas sabiezējumus. - Ivašura atņēma pistoli pulkvedim. - Jaudas izlādes forma ir ļoti atšķirīga; ja vēlies, vari izveidot jaudas burbuli lodes formā. Nu ko ieteiksi?

- Garanins apsvēra, ar pirkstu berzējot virsdeguni.

- Vajag tikt skaidrībā. Vajag tiešus pierādījumus tam, ka federāļi gatavojas uzspridzināt Torni.

- Naktī es eju tos dabūt, vari pievienoties.

- Nopietni?

- Es vienmēr runāju nopietni, it īpaši šādos apstākļos.

- Lekcija par šādu darbību nelikumību vajadzīga?

- Nē.

Pulkvedis pasmīnēja, paskatījās uz pretī sēdošajiem desantniekiem, atkal paberzēja virsdeguni.

- Un, ja jūs zonā pārtver?

- Izlauzīsimies. Nepārtvers.

Oļegs Borisovičs iedzēra malku tējas, pašķielēja uz tuvu sasēdušajām sievietēm.

- Vajag sagatavoties. Es ar jums. Plus divi mani puiši. Neuztraucieties, augstas klases profesionāļi. Kurš vēl ies?

- Ivans, es, viens leitnants no kordona vienības, zina šeit visas ieejas un izejas, nu un jūs trīs. Kopā seši cilvēki.

`- Un mēs? Taja padeva balsi.

- Bet jūs gaidīsit šeit, - Ivašura stingri teica.

Veronika gribēja iebilst, bet paskatījās uz Igora Vasiļjeviča seju un apklusa.

* * *

Nodaļa šķērsoja kordonu purva rajonā netālu no Požnas, kur kādreiz gāja elektrolīnija. Purvs jūnija karstuma trīs nedēļās izžuva, un leitnants Kušča, kurš Torņa apkārtni patiešām zināja kā savu sakņu dārzu, izveda nodaļu, tur kur nevienam neienāca prātā uzlikt dzeloņstiepļu žogu.

Grupas priekšgalā bez trokšņa slīdēja Kušča un pulkveža Garaņina puiši, ne pārāk lieli, ne īpaši plecīgi un masīvi, bet tomēr pārliecināti, savaldīgi un bīstami kā čūskas kodiens. Viņiem sekoja Ivašura un Garaņins, bet Ivans Kostrovs, bruņojies ar "bizoni" un dunci, sedza aizmuguri. Kuščam bija "kalašņikovs", kā apbruņots pulkvedis un viņa komanda Ivašura nezināja; viņš pats aiz bikšu jostas aizbāza "universālu" un otru "bizoni".

Pirmo reizi pa trim dienām, kuras Igors Vasiļjevičs pavadīja Brjanskas mežos, Mēness paslēpās aiz mākoņiem, un šis apstāklis sekmēja plānu.

Pēc pusstundas tika līdz tiltam pār upi. Šeit, pēc Kuščas teiktā, bija iebraukts ceļš uz Torni, pa kuru kaut kāds specdienests pilnīgā slepenībā dzenāja kravas automašīnu kolonnas.

- Ejam gar to, - Ivašura iečukstēja Garaņinam. - Tas mūs aizvedīs ne tikai uz Torni, bet arī tieši uz bāzi pie tiem, kas to iebraukuši.

- Labāk ne, Igor Vasiljevič, - iejaucās Kušča. - Ceļš, iespējams, tiek novērots un apsargāts, es aizvedīšu pa īsāku ceļu, apejot šlīkšņas.

Ienira apses biezokņos pa kreisi no svaigā, grantētā ceļa, atkal izgāja uz elektropārvades līniju. Kustības temps palēninājās, nācās iet arvien uzmanīgāk, lai neradītu troksni pa grīšļiem un niedrēm. Tāpēc atlikušie seši kilometri līdz tornim tika veikti vairāk nekā pusotrā stundā. Visbeidzot izkļuva paugurainā klajumā, ko bija veidojušas Torņa kustības, uz kura nekas neauga, pat zāle, apstājās pamesta bruņutransportiera aizsardzībā, kas kādreiz bija nokļuvis zem "nāves izmeša". Visurgājēja priekšējās bruņas mirdzēja kā sudrabs, savukārt pakaļgals, gluži pretēji, kļuvis melns, it kā ar kvēpiem nosmērēts.

Leitnants pieskārās Ivašuras plecam un norādīja uz labo pusi. Igors Vasiļjevičs pacēla pie acīm no pētniekiem paņemto nakts redzamības aparātu. Lauks un Torņa melnā siena, kas klāja pusi debess, iekrāsojās visos sārtinātos un brūnos toņos. Tornis vairs nebija monolīts, kā ieeja ellē, tas bija pārklāts ar gaišāku rubīna plankumu zīmējumu uz vispārēja tumši brūnā fona un oranžu vēnu sietu, kas liecināja par kaut kādiem siltuma avotiem. Lauks bija kļuvis gaiši brūns ar daudzām tumšākām svītrām. Un uz šī fona spoži izgaismojās divas metāla barakas, piecas automašīnas, trīs furgoni, džips un "volga", kā arī dažādu kastu un mucu kaudzes. Pie tiem rosījās cilvēki, taču no kilometra attāluma, izmantojot noktovizoru nebija iespējams redzēt, ko viņi dara, bet binokļi naktī neko daudz nepalīdzēja.

- Pēc manām domām, viņi Tornī nes kastes, - Kostrovs ar lūpām ieelpoja Ivašuras ausī.

- Ko tas varētu nozīmēt?

- Tikai vienu: kastēs ir sprāgstvielas, mucās benzīns, un tās tiek iznēsātas pa visu ēku uz turieni, kur ir hronomembrānu lifti. Lai droši iznīcinātu liftus, sprāgstvielu vajag daudz, tāpēc nēsā jau vairākus mēnešus. Ja varētu uzziniet, kādā stadijā ir visa operācija.

- Lai to izdarītu, vajag iekļūt Stumbrā un pārbaudīt. Pie tam bez trokšņa. Visu uzfilmēt.

- Priekš kam?

- Pulkvedim nepieciešami pierādījumi par FSB darbību, kas nav sankcionēta no augšas, tikai pēc tam viņš varēs izmantot militāro pretizlūkošanu un mums palīdzēt.

- Varbūt varam tikt galā paši?

- Netiksim.

- Un, ja nu viņš ir ar šitiem? Un šie viņa profesionāļi - "sanitāri"? Vienreiz jau sadedzinājāmies - ar Odincovu.

- Es pārāk labi pazīstu Oļegu. Turklāt viņš nenodarbojās ar Torni un nevarēja ieinteresēt "sanitārus".

- Tad būtu labi tūlīt drāzties turp.

- Kur? - pulkvedis pievirzījās runātājiem; viņš bija dzirdējis pēdējo frāzi.

- Bērns joko, - Ivasura dusmīgi nočukstēja. - Nu ko, Oļeg Borisovič, vai esi izlēmis?

- Pa pusei, - Garaņins aprauti atmeta. - Tas, ka pa ceļu līdz Tornim brauc kravas automašīnas, vadājot visādas kastes, vēl neko nenozīmē. Arī šī nometne, kas atrodas pie sienām. Maz ko drošības dienests var darīt?

- Tieši tā, - Kostrovs ironiski norūca. - Igor, paņemsim vismaz drimmeri, vai kā. Tas var noderēt jebkurā laikā.

- Par agru, lai guļ.

- Ko paņemsiet? - ziņkārīgi jautāja Garaņins.

- Kad mēs izkļuvām no turienes, mēs pie Torņa paslēpām vienu lietu, ko sauca par drimmeri. Runā, ka tas var pārveidoties par jebkuru cilvēka roku produktu, bet mēs to izmantojām kā zobenu.

- Kaut ko jaudīgāku neienāca prātā paķert līdzi?

- Pirmkārt, mums katastrofiski nebija laika dabūt ieročus, otrkārt, drimmers ir ļoti neparasta ierīce. Var gadīties, ka tu ieraudzīsi to darbībā. Nu, izlūki, atgriežamies. Šeit mums vairs nav ko darīt. Tagad mēs zinām vienkāršāko veidu, kā nokļūt pie Torņa. Sagatavosimies un atgriezīsimies. Lai tikai neviens mums netraucētu.

Pēkšņi bāzes zonā uzmirgoja prožektors. Tās stars aprakstīja pusloku un atdūrās pret bruņutransportieri, aiz kura slēpās Ivašuras nodaļa. Visi sastinga.

- Atpakaļ! - Garaņins gandrīz bez skaņas nočukstēja.

- Nesteidzies, - Igors Vasiļjevičs piespieda pirkstu pie lūpām. - Par laimi, viņiem nav suņu, bet, ja nāks cilvēki, mums vienmēr būs laiks sašaut prožektoru un aiziet. Es negribu taisīt lielu traci.

No tālienes atskanēja skaļas balsis, čīkstoņa, metāliska klinkšķoša skaņa. Tajā pašā sekundē visurgājēja virsbūvē trāpīja lode, ar spindzienu rikošetēja un tikai pēc tam atskanēja šāviens.

- Sagatavojieties. - Ivašura izņēma "universālu". - Tiklīdz es sašaušu prožektoru - skriešus uz mežu un gar upi līdz purvam.

Atskanēja otrais lodes atsitiens pret BTR sānu, šoreiz bez rikošeta, tad šāviena klikšķis. Acīmredzami šaudījās no šautenes ar optisko tēmekli.

- Velni tādi, viņiem droši vien ir skaņas skeneri! - Ivašura izbāza roku no kāpurķēžu aizmugures un izšāva divus šāvienus, par lodēm izvēloties plazmas sabiezējumus. Divas blāvas zīles izmēra bumbiņas aizlidoja pa lāzera iezīmētā stara asi un izšķaidīja prožektoru putekļos. Uzkritusī tumsa šķita absolūta.

- Aiziet! - Ivašura izelpoja, un viņi metās atpakaļ, riskējot paklupt uz zemes slāņa vai akmens un salauzt kaklu.

Divas dienas Ivašura aktīvi gatavojās izlūkošanas reidam uz Torni, prasmīgi atdarinot pētniecisku aizraušanos ar zinātniskajām problēmām. Bet, ja pirmajā dienā pēc nakts izlūkreida uz Torni viņam uzmācās Sisojeva īpašie virsnieki un federālie darbinieki, rūpīgi izpratinot detaļas par ceļojumu pa hronošahtu, precizējot hronomembrānu un noliktavu atrašanās vietas un pat mēģinot uzzināt, kur un ar ko viņš pavadījis nakti, tad otrā diena pagāja pārāk mierīgi, no kā Igors Vasiļjevičs secināja, ka "ķirurgu" aģentūra viņa komandai gatavo nepatīkamu pārsteigumu. Pārdomājis to, Ivašura nolēma novērst pārsteigumu un doties reidā, negaidot, kamēr Garaņins atgriezīsies no Maskavas. Pulkvedis devās  turp otrās dienas agrā rītā kopā ar abiem saviem pretizlūkošanas "zubriem" un lika neko neuzsākt bez viņa.

Pēc tikšanās ar Grišinu Igors Vasiļjevičs nošķīrās vienā no viesnīcas furgona kajītēm, ko viņam nodeva lietošanai ekspedīcijas pašreizējais vadītājs, un domās ieskicēja gaidāmā pasākuma plānu. Viņu mulsināja tikai viens fakts: majoram Sisojevam, kurš pat vasaras karstumā ģērbās tumšā kreklā un jakā (slēpjot uz ādas "zirnekļa tīklu?"), bija jābūt palīgiem ne tikai no dienestā viņam padotajiem FSB profesionāļiem, bet arī tiešajiem "ķirurgu" aģentiem  kas kodēti, lai atrisinātu vienu vienīgu problēmu: hronošahtas iznīcināšanu.

Aizdomājies Ivašura uzreiz nedzirdēja klauvēšanu pie durvīm. Attapās:

- Ienāciet, nav aizslēgts.

 ienāca Veronika, šķietami pārliecināta un mierīga, kā vienmēr, tomēr sievietes acīs bija skaidri saskatāmas rūpes un satraukums.

- Kaut kas noticis? - Igors Vasiļjevičs kļuva uzmanīgs.

- Principā nekas, - Veronika atmeta ar roku, pēkšņi nonākdama Ivašuras apskāvienos un pēc kāda laika atbrīvojoties no tiem. - Ir viens tips, kas mani izseko ... kur es, tur viņš.

- Tas bija sagaidāms. Vai tu viņu pazīsti?

- Redzēju kopā ar majoru.

- Nu, velns ar viņu, lai seko. Īstajā brīdī mēs vienmēr varam no viņa atbrīvoties.

- Apnikusi viņu bezkaunība. Par ko tu aizdomājies?

- Par "sanitāriem" un viņu kalpiem. Nometnē jābūt vēl kādam "sanitāram", izņemot Sisojevu. Būs jāmeklē.

- Kā tu viņus taisies meklēt?

- Viņi ir iezīmēti. Pa visu ķermeni ir kaut kas līdzīgs tetovējumam - tievas zilganas svītras, kas saliktas retā zirnekļa tīklā. Viņi to saņēma kā dāvanu no hronourbja, kad notika jauna Zara atzarošanās no Laiku koka. Precīzāk, Zara, kas radīja milzīgu skaitu jaunu Zaru, ieskaitot mūsējo.

- Es nevaru iedomāties procesu, kas var atstāt šādas pēdas uz “sanitāru” ķermeņiem. Un kāpēc tas skāra tikai viņus?

- Nezinu, es par to nedomāju, bet mēs saņēmām šo informāciju no viena no mūsu spēcīgo draugu emisāriem no nākotnes, un viņš zina, ko saka. Lai gan, protams, es arī nevaru iedomāties, kā Zara dzimšana - metauniverss spēj ietekmēt dzīvās būtnes citās pasaulēs un pat ar tik izsmalcinātu selektivitāti.

- Es atceros, ka redzēju tādu tetovējumu uz kāda cilvēka rokas. - Veronika sarauca pieri. - jau sen, pirms mēneša. Dievs dod atmiņu... Ak, jā, Leņečkam Gibelevam, pavisam nejauši. Viņš mazgājās, tad es biju pārsteigta: kāpēc tas vīrs mazgājas džemperī, tikai uzrota piedurknes. Bet viņš pamanīja mani, samulsa, norotīja piedurknes. Vai tiešām domā? ..

- Es nedomāju neko, bet viss var būt. Būs jāpārbauda tas Leņečka. Tāpēc viņš atjoņoja no galvaspilsētas dažās stundās, tiklīdz uzzināja par mūsu iznākšanu. Nika, vajadzīga tava palīdzība.

- Viss, ko teiksi.

-Aizej uz Žukovku un pasauc Ivanu. Viņš zinās, kurp atnākt.

- Bet mani izseko...

- Neuztraucieties, tās ir manas rūpes. Ej ārā bez steigas un izliecieties, ka neko nemani.

- Tikai tu esi piesardzīgs.

Ivašura iesmējās, noskūpstīja Veroniku un pastūma viņu uz durvīm.

- Viss būs labi.

Sieviete izgāja. Dažas sekundes vēlāk Igors Vasiļjevičs izkāpa pa furgona logu tā otrā pusē, pārliecinājās, ka novērotāja, kurš viņam sekotu personīgi, šeit nav un ieraudzīja figūru tumšā sporta tērpā, kas no kaimiņu furgona pārvietojās slīpi aiz Veronikas. Otra figūra palika vietā, gaidot savu aizbilstamo. Bija jau desmitā vakara stunda, bet pietiekami gaišs, lai zem plānā uzvalka auduma saskatītu plecu maksts siksnu.

"Gaidi, gaidi", - Ivašura nodomāja ar izsmieklu, - "ar tevi es parunāšu vēlāk".

Veronika pagāja garām nometnes apsardzes postenim, kur dežurēja vietējie miliči, pagriezās uz Žukovkas priekšpilsētas mājām, bet devās nevis pa asfaltēto ceļu, bet gan pa taciņu gar nelielu priežu-bērzu birzi.

- Gudriniece, tu mana! - Ivašura nočukstēja, novērtējot sievietes manevru. Klusi devās, šķērsojot ceļu, Veronika pa priekšu, apmēram trīsdesmit metrus aiz viņas - "sportists". Izvēlējās vietu, kur taciņa meta līkumu krūmu biezoknim, pagaidīja, kamēr sekotājs pienāks, un izgāja no aiz priedes stumbra.

- Uzpīpēt nebūtu?

Puisis, kurš izsekoja Veroniku, izstīdzējis, garmatains, ar pogai līdzīgu degunu, atlēca malā, grūda roku azotē, bet Ivašura ar klasisku sitienu pa zodu viņu apsteidza. Aprakstījis loku, puiša ķermenis iekrita nātrēs un palika nekustīgi guļot.

"Paskat tik, jau sen neesmu nodarbojies ar boksu," nodomājis Igors Vasiļjevičs, palaizot nobrāztos pirkstu kauliņus, - bet prasme palikusi. Šķiet, es viņu noguldīju uz ilgu laiku, pat Ivanam patiktu."

Pasekojis Veronikas zilajai blūzei, līdz viņa pazuda aiz mājām, viņš atgriezās nometnē, demonstratīvi paiedams garām novērotājam, apdullušam par viņa parādīšanos un atrada savā istabiņā leitnantu Kušču, skatoties televizoru.

- Sveiks, Volodja. Vai kaut ko vajag?

- Ne jau man, - leitnants pasmīnēja, un viņa seja, divdesmit četru gadu veca jaunekļa seja ar bedrītēm vaigos, uz mirkli kļuva ļoti veca un gudra.

Ivašura uzmanīgi ieskatījās Kušča acīs, it kā nejauši iebāzis roku jakas kabatā, kur sildījās "universāls". Viņš klusi jautāja:

- Kas tu esi?

Leitnants pamāja, turpinot smaidīt ar zināmu līdzjūtību un sapratni.

- Jūs labi uztverat situāciju, Igor Vasiljevič.

- Parādi kailu roku līdz elkonim!

Kušča, ģērbies armijas ikdienas tērpā, atritināja jakas piedurkni, paturēja tievu, neiedegušu roku ar pirkstiem uz augšu, iztaisnoja piedurkni un kārtīgi aizpogāja pogu.

- Piesardzība nekaitē, tur jums taisnība.

Ivašura, gatavs šaut caur kabatas audumu, noņēma pirkstu no sprūda. Kušča nebija atzīmēts ar "ķirurgu" "tetovējumu".

- Vai esat To, Kas Seko emisārs?

- Pilnīgi pareizi.

- Nekad nebūtu domājis! - Igors Vasiļjevičs pašūpoja galvu, pasmaidīja. - Atvainojiet. Manuprāt, emisāram vajadzētu būt pieredzējušam cilvēkam, piemēram, Grišinam, bet ne jaunam virsniekam. Kas lika tev ... jums atklāties?

- Laiks, - Kušča nopietni atbildēja. - Pareizāk sakot, tā trūkums. Pēc manas informācijas, Torņa iznīcināšana ir ieplānota rīt. “Sanitāri” identificējuši visas vietējās hronomembrānas līnijas, tās ir tikai četras, un pabeiguši tās mīnēt.

- Skaidrs. Mūsu izlūkreids bija novēlots. Pagaidiet, kā tad mūs izlaida no Torņa? Ja visi lifti nobloķēti ...

- Jūs aizmirstat, ka jūs šeit atgādāja nevis hronošahtas Stumbrs, bet gan transgress. Starp citu, tā izeja ir saglabāta.

- Ko jūs iesakāt mums darīt?

- Man izdevās noteikt trīs membrānu koordinātes, ir jāatrod arī ceturtā un jāaizsargā. Spriežot pēc Sisojeva un viņa palīgu sarunu pārtveršanas, viņi nez kāpēc  ir saglabājuši tās atrašanās vietu slepenībā no visām ieinteresētajām pusēm un gatavo kaut kādu īpašu sprādzienu - ar enerģijas impulsa pārnešanu uz Stumbra kaimiņu mezglu.

- Lai arī tur iznīcinātu membrānas.

- Var būt. Mana kompetence tik tālu nesniedzas.

- Vai tu... vai jūs nāksiet kopā ar mums?

- Nē, mans uzdevums ir aizvest jūs līdz mērķim. Es jūs aizvedīšu uz Torni un palīdzēšu ar visiem manā rīcībā esošajiem līdzekļiem, tālāk jūs dosities vieni.

- Pulkvedis Garaņins "sanitārs"?

- Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju nē.

- Akmens no dvēseles! .. Tad mums būs jāgaida viņa atgriešanās, kopā ar Ivanu mēs netiksim galā. Es grasījos pakratīt Gibeļevu, acīmredzot, viņš ir viens no ienaidniekiem, lai uzzinātu sīkākas ziņas par operāciju, ko Sisojevs gatavo.

- Gibeļevs? Telekomentētājs? Tātad tas ir vēl viens. Man ir informācija par trim "sanitāriem". Sisojevu, Drošības padomes sekretāra vietnieku Kozjuļu un fiziķi Meņšovu.

- Ko?! - Ivašura no pārsteiguma aizrijās ar sulu, apšļakstot sarunu biedru. - Atvainojiet!

- Nekas. Vai viņš ir jūsu draugs?

- Ne gluži draugs, bet ... eh, velns! Kad viņu savervēja?

- Kodēja, tas ir pavisam cits process. Tagad es iešu, pienācis laiks izvadāt patruļas, bet atgriezīšos pusnaktī. Vai varēsiet atbrīvoties no "astes"?

- Varēšu.

- Te būs rācija. - Kušča pasniedza Igoram Vasiļjevičam melnu kvadrātiņu pastmarkas izmērā, nospieda to ar pirkstu, un laukuma stūrī uzmirgoja zaļa dzirksts. - Mēs vēl sazināsimies. Un šeit vēl kaut kas katram gadījumam. Leitnants izņēma kaut ko līdzīgu nozīmītei: zelta zirnekli ar daudzām plānām stiepļu kājām. - Tas ir identifikators "draugs vai ienaidnieks", īstajā brīdī viņš dod signālu: "Es esmu savējais!"

- Kāpēc tas man vajadzīgs? Kad ir īstais brīdis?

- Uzzināsiet. Noteikti nostipriniet zem matiem uz pieres.- Leitnants piecēlās. - Līdz nākamajai reizei Igor Vasiļjevič. Rīkojieties, kā nolēmāt.

Viņš aizgāja, un Ivašura palika sēžot ar sajūtu, ka smadzenes kūst no pārkaršanas.

Ivans sajuta izsekošanu, ar Taju izejot no veikala, kur viņi nopirka pārtiku vairākām dienām: desu, konservus, dārzeņus, maizi, pienu, tēju. Taja izteicās, ka nevēlas ēst uz tantes, kas dzīvoja tikai no pensijas, rēķina, un Kostrovs uzskatīja šo argumentu par taisnīgu.

- Ej lēnām uz priekšu, neskaties atpakaļ, - viņš tikai ar lūpām pateica meitenei. Izlikdamies, ka atraisījusies krosenes šņore, viņš noliecās, sasēja, pārskatīja ielu un paspēja ievērot, kāda neskūta jaunieša sporta tērpā, kurš pirka cigaretes, it kā nejaušo skatienu. Ivans viņu atpazina. Nebija iespējams nepazīt drūmo bālo seju, kaut arī tā bija apaugusi ar rugājiem, ar matu šķipsnu pa visu pieri un kvadrātveida žokli. Puisis bija kapteiņa Agatova partneris no Sisojeva komandas.

Kas lika Ivanam noliekties un pacelt roku virs galvas, viņš pats nesaprata. Uz rokas nokrita kaut kāds tievs melns gredzens, it kā kāds spēlētos ar gredzeniem un uzmestu vienu uz stieņa. Gredzena diametrs nekavējoties samazinājās, sāpīgi saspiežot apakšdelmu. Muskuļus apdedzināja, it kā ap viņa roku būtu aptīta sarkani nokaitēta stīpa, tad pa vēnām izplūda tik nāvējošs aukstums, ka stindzināja sirdi.

Tomēr Ivans bija pārāk pieredzējis, lai veltīgi brīnītos un analizētu savu stāvokli kaujas laikā. Viņš uzreiz nokrita uz priekšu, pārmeta kūleni un uzlēca, pagriezienā jau saprotot, ka ienaidnieki ir divi. Šis otrais, ģērbies citādi - pelēkās biksēs un kreklā, izbrīnīts raudzījās Kostrovā, joprojām neticēdams, ka gredzena mešana ir izgāzusies, viņš grūda roku kabatā, bet pa veikala durvīm izvēlās vesela kompānija, un pūlī viņš neuzdrošinājās šaut. Atkāpās, kad Ivans spēra soli pret viņu, metās prom. Partneris rikšos viņam sekoja.

Taja pieskrēja, pamanījusi tikai drauga kritienu, jo atskatījās brīdī, kad "gredzena spēlētājs" satvēra pistoles rokturi.

- Kas ar tevi?!

Tikai tagad Ivans atcerējās par gredzenu, sajuta sāpes rokā, kas jau bija diezgan nejūtīga, un neizpratnē paskatījās uz dīvaino gredzenu, kas bija kļuvis asinssarkans un biezāks nekā iepriekš.

- Kas tas tāds? - Tajas acis iepletās.

Ivans mēģināja atlaist gredzena tvērienu, ar grūtībām pārvietoja to no vietas un aizritināja zem plaukstas. Novilka un atviegloti nopūtos. Tad viņš paskatījās uz saspiesto apakšdelmu, kas sāka kļūt zils, un sastinga. Viņš saprata, kas tas ir. Gredzens bija paredzēts viņa kaklam un kalpoja kā automātiska cilpa! Apmests ap kaklu, tas dažās sekundēs saruka un nožņaudza upuri, bet noņemt to pār galvu nebija iespējams.

Iespējams, viņš nobālēja, jo Taija nobijusies pieķērās viņa plecam un paskatījās apkārt. Viņas acis atkal bija milzīgas. Arī viņa saprata.

- Cilpa?

Ivans pamāja, joprojām aplūkojot gredzenu, aukstu un elastīgu kā čūskas ķermeni. Ielika kabatā.

- Iesim mājās.

- Viņš mēģināja tevi ... nožņaugt?

- Mūs ir izsekojuši, mums jāiet prom no šejienes. Un būtu jauki satikt Igoru, pakonsultēties.

Taja, skrienot aiz Kostrova bezmaz vai lēkšiem, atpalika un apklusa, un viņš bija spiests iet lēnāk.

- Neapvainojies, Taija. Bet tas viss ir nopietnāk, nekā mēs domājām. Kāds mierīgi liek citu cilvēku dzīvības uz svariem, lai tikai mūs aizvāktu no ceļa. Tev jābrauc prom. Nekavējoties!

- Nē, - meitene atcirta.

Viņš apstājās, pagrieza viņu pret sevi, runājot pēc iespējas pārliecinošāk:

- Es tiešām nevēlos tevi pazaudēt, Taija. Vai tu saproti?

- Es tevi arī, - viņa čukstus atbildēja. - Bet viena prom nebraukšu.

Līdz deviņiem vakarā viņi uzturējās pie Ksenijas tantes, neliekot manīt, ka saspringti gaida nevēlamus viesus. Tomēr viesis drīz ieradās, un izrādījās, ka tā bija Veronika Tkačenko, kuru atsūtīja Ivašura.

- Tevi gaida norunātajā vietā pulksten desmitos, - viņa teica, skatoties uz noskumušo pāri. - Kas ar jums noticis?

- Pastāsti. - Ivans uzmeta jaku, aizbāza aiz jostas "bizonu". - Sēdiet šeit, līdz atnākšu.

Taja gribēja viņu apturēt, bet viņš jau bija pazudis dārzā aiz tantes mājas verandas.

Desmitos Kostrovs satika Ivašuru ceļa pagriezienā uz Skrabovku, netālu no trim spēcīgiem ozoliem, aiz kuriem sākās priežu mežs. Tornis no šejienes aiz kokiem nebija redzams, bet tā melnā masas klātbūtne bija jūtama it visā: meža klusumā, meža putnu un kukaiņu trūkumā, sastingušajos kokos, pašā gaisā un nedabiskajā klusumā. Tikai laiku pa laikam kaut kur ierūcās automobiļu dzinēji, kas uzreiz apklusa kā nobijušies, un elektriskā vilciena riteņu klaboņa nāca no tālienes, izplatoties daudzus kilometrus apkārt. Mēness tikko bija parādījies no horizonta, milzīgs, piepampis, vara sarkans, ar zilām jūru ēnām un šķita kā sarga seja, sargājoša Torņa drūmo mieru.

- Kā jums tur? - pajautāja Ivašura, paspiezdams joprojām sāpošo Ivana roku.

Tas pasniedza viņam smago nožņaugšanas gredzenu.

- Kas tas tāds? Plaukstas espanderis?

- Nožņaudzējs. - Ivans pastāstīja stāstu par uzbrukumu. - Droši vien jauns ierocis no “sanitāru” arsenāla.

- Vai arī mūsu FSB. Viņu spečuki arī nestāv uz vietas cilvēku nogalināšanas metožu radošajā meklēšanā. - Ivašura nepalika parādā un izstāstīja sarunu ar leitnantu Kušču. - Tā ka mums šeit ir ne tikai ienaidnieki, bet arī sabiedrotie. Un tagad mums abiem jāņem aiz dziesmas Gibelevs un jāizkrata no viņa viss, kas viņam zināms.

- Priekš kam?

- Viņš ir viens no "sanitāriem".

Ivans gribēja pateikt: nevar būt! - bet tikai skanīgi nospļāvās.

- Tas bija gaidāms. Es jau pirmajā reizē pamanīju viņa džemperi. Džemperis vasarā!

- Mums trūkst laika. Sisojevs šovakar gatavojas uzspridzināt Torni.

- Stāsti savu plānu.

Apsprieduši sagūstīšanas detaļas, viņi devās uz ekspedīcijas nometni, kuru pa perimetru apgaismoja divi lukturi un prožektors, no tīkla. Palūguši puišiem, kas "pastaigājās" pa teritoriju, uzsmēķēt, viņi tos, negaidījušus tik nekaunīgu uzbrukumu no savas izsekošanas objektiem, sasēja un ieslēdza Ivašuras viesnīcas istabiņā. Tad sāka meklēt Gibelevu.

Viņiem paveicās.

CT telekomentētājs tika atrasts degvielas un smērvielu noliktavas rajonā, kur viņš no ekspedīcijas rezervēm lēja benzīnu  Sisojeva BMW ar aptumšotiem logiem.

Ivašura un Ivans pagaidīja, kamēr viņš atstās noliktavas teritoriju, un apturēja automašīnu ārpus vārtiem, netālu no koka barakas sienas, kur bija tumšs.

- Aizvest? - Gibelevs ar pārspīlētu pakalpību jautāja, neskatoties uz silto vakaru, uzvilcis džemperi ar apkakli līdz zodam. - Prieks redzēt drosmīgos ceļotājus. Kurp sataisījāties, neskatoties, ka jau tik vēls?

- Sveika, Ļeņa. - Ivašura iesēdās priekšējā sēdeklī, pamāja uz BMW vadības paneli ar polihromo indikatoru. - Tev ir nopietns aparāts. Nejauši ne "ķirurgi" to uzdāvinājuši Sisojevam? Vai arī FSB maku izvēdinājusi?

Gibelevs sastinga, pēc tam rāvās cimdu nodalījuma virzienā, uzreiz sapratis, ka šeit no jokiem nav ne smakas, bet Igors Vasiļjevičs pārtvēra viņa roku, savukārt Ivans iebakstīja kakla pamatnē ar dunci.

- Klusu, "sanitār"! Mēs esam skarbi cilvēki, sisti, un netaupīsim, ja kaut kas ne tā. Stūrē savu automašīnu un nenervozē.

Gibelevs nedaudz pasēdēja pārdomās, patriņājās sēdeklī, iekārtojoties ērtāk, izspieda sajūgu. Viņa seja neliecināja, ka viņš būtu ļoti noraizējies.

- Uz kurieni?

- Pa kreisi mežā, līdz upei. Ivan, pārmeklē viņu.

Kostrovs uzmanīgi iztaustīja vadītāja džemperi un bikses, atrada tieši tādu pašu cilpas gredzenu, kas viņu gandrīz nožņaudza Žukovkā, parādīja Ivašuram. Tas pamāja, atverot cimdu nodalījuma durvis, un izvilka "bizonu" un divas "RG-8" granātas. Flegmātiski nomurmināja:

- Ekipējuši jūs pamatīgi, Leonīd Dmitrijevič.

Ivans pataustīja zem vadītāja sēdekļa un izvilka milzīgu melnu gandrīz pusmetru garu revolveri. Ar apbrīnu izelpoja:

- Oj,oj! Dzirdējis esmu, bet šādu mašīnu redzu pirmo reizi!

- Kas tas ir? - Ivašura atskatījās.

- Modelis 458 "Celiska", kam paredzētas patronas no "Vinčester Magnum", izgatavo austrieši. Ar šiem revolveriem var medīt pat ziloņus. No piecpadsmit metriem tā caursit centimetru biezu tērauda plāksni.

- Interesanti, kāpēc Leonīdam Dmitrijevičam vajadzīgs tik spēcīgs garmata(ukr.val.lielgabals)? - Igors Vasiļjevičs vienaldzīgi paraustīja plecus. - No viņa troksnis arī ir kā no lielgabala. Varbūt forma ir tikai maskēšanās?

Gibeļels, pieliecies, mēģināja Ivašuram atņemt revolveri, taču dabūja pa ausi un nokrita uz sēdekļa. Automašīna pastreipoļoja, gandrīz ietriecoties kokā, apstājās, motors noslāpa. Iestājās klusums.

- Lai sazinātos ar savējiem, viņam jābūt rācijai, - Ivašura teica tajā pašā vienaldzīgajā tonī.

Kostrovs atkal sāka iztaustīt "sanitāra" apģērbu un krusta vietā uz kakla atrada miesas krāsas plāksni ar mirgojošu zaļu aci.

- Viņa?

Ivašura uzmeta skatienu "tetovējumam" uz Gibeļeva kakla, parāva ķēdi tā, ka tā satrūka, uzmanīgi izpētījis plāksni, pamāja ar galvu.

- Tā izskatās. Man ir tāda pati. - Viņš pagriezās pret Gibeļevu, kurš skatījās uz priekšu caur sašaurinātiem plakstiņiem un svilpoja caur zobiem melodiju. - Es saprotu, Leonīd, ka tu nebaidies no nāves, saimnieki tevi tā ir ieprogrammējuši, tāpēc es tevi arī nesākšu biedēt. Bet mēs varam tevi, tā teikt, selektīvi sagraut. Paskaidrot, ko es domāju?

- Nevajag, - Gibeļevs pārstāja svilpot. - Izskatās, ka man nevajadzēja pamest galvaspilsētu.

- Tas gan tiesa. Bet viss šķita tik ērti: mēs parādījāmies, Veronika piezvanīja ... Kad jūs savervēja?

- Savervēja? - nesaprata telekomentētājs.

- Nu nokodēja. Kas, Sisojevs?

- Nē, vēl Odincovs, pirms došanās prom kopā ar jums. Tāpēc esmu šeit iekārtojies sen un stabili. Labāk runāsim par lietu. Protams, es pieļāvu stulbību, kā patīk teikt amerikāņu televīzijas asa sižeta filmu tulkotājiem, taču jūs neesat tai stāvoklī, lai diktētu savus noteikumus. Es ierosinu apmaiņu: jūs palaižat mani, mēs pārtraucam medīt jūs. Un pēc diennakts mēs vispār pazudīsim.

- Kopā ar Torni, - Ivašura pamāja. - Mēs zinām. Kur ir ceturtā membrāna, ar kuru Sisojevs nodarbojas personīgi?

Gibeļevs kļuva skumīgs.

- To arī ziniet? Bet ja es neteikšu?

Ivašura smaidīdams pārmija skatienus ar Ivanu.

- Pateiksi, pateiksi!

Gibeļevs pagrozījās, pakasīja aiz auss, atkal rāvās uz Ivanu, kurš joprojām aplūkoja superrevolveri, un atkal saņēma sitienu pa ausi. Ar plaukstu piespieda ausi, pietūkušu vēl no pirmā sitiena.

- Velns ar ārā, priekš zinātniekā darbinieka jūs kaujaties pārāk labi! Pieņemsim, ka es atbildēšu. Bet kur ir garantijas, ka jūs mani atlaidīsit?

- Labi, Vaņa, iedod man to lielgabalu. Ivašura paņēma smago revolveri. - Kāpēc viņš  tik traki nervozē par šito?

Viņš atmeta veltni un izbēra plaukstā piecas garas, smagas, pirksta lieluma zelta patronas ar melnām ložu galvām.

- Interesantas lodes. Vai tu esi tādas redzējis?

- Tādas redzējis neesmu. Izskatās, ka lodes nav parastas. Pamēģināsim notestēt? Piesiesim šo darboni pie stūres, atkāpsimies no automašīnas tālāk un izšausim pa to.

Gibelevs sāka nobālēt, uz pieres parādījās sviedri.

- Nu ko, nav slikta ideja, - Igors Vasiļjevičs piespēlēja Ivanam. - Nu, Leonīd Dmitrijevič, kā ir ar apmaiņu? Jūs sniedzat mums atbildes uz visiem mūsu jautājumiem, mēs neizmēģināsim uz jums šo revolveri. Vai tā būs labi?

Telekomentētājs laizīja sausās lūpas, aizvēra acis, atvēra, ar spēku izspieda:

- Jautājiet.

- ceturtā lifta koordinātes.

- Simts divdesmit pirmais stāvs, darba zona no upes puses, jūs redzēsiet.

- Lieliski, pārbaudīsim. Kurš vēl ir nokodēts, izņemot Kozjuļu, jūs, Sisojevu un Menšovu?

Gibeļeva acīs uzplaiksnīja pārsteigums, bet baiļu nebija. Viņš tiešām nebaidījās no nāves, lai gan viņš tikko bija panikā reaģējis uz draudiem nošaut viņu ar revolveri.

- Emisārs-viens - Sisojevs, pieci ietekmes aģenti: Menšovs, es, viens no Sisojeva leitnantiem, Kozjuļa un viens no valdības vicepremjeriem.

- Starostins?

- Nē, Čuiko. Mēs to kodējām, lai dezorientētu valdību un finanses ...

- Skaidrs. Kad Tornis uzsprāgs?

No Gibeļeva vaigiem atkal pazuda sārtums, bet viņš ātri, pat pārāk ātri atbildēja:

- Rīt naktī.

Ivašura un Kostrovs apmainījās ar saprotošiem skatieniem, taču "sanitāru" melos pieķert nesāka.

- Kuru membrānu plānojat izmantot lai aizietu?

- Izņemot ceturto, neviena vairs nedarbojas ... - Gibeļevs pamanīja, kā Ivašuras uzacis saraucās, pabeidza vilcinoties: - Otro, septiņpadsmitajā stāvā. Bet tā ir nobloķēta, Sisojevs pats tajā nevar iekļūt. Gaida palīdzību.

- Nu, paldies par informāciju, - Ivašura smaidā pastiepa lūpas, un Kostrovs uzreiz ar revolvera rokturi iesita Gibeļevam pa pakausi. Telekomentētājs saļima.

- Ko mēs ar viņu darīsim?

- Sasiesim un atstāsim mežā, lai trīs vai četras stundas nevarētu tikt vaļā. Šī laika mums vajadzētu pietikt.

- Bet mašīna?

- Ir ideja. Automašīna pieder Sisojevam. Mēs ar to brauksim tieši uz majora bāzi pie Torņa, neviens neapstādinās, garantēju. Atbruņosim apsargus, iekļūsim Tornī bet pēc tam - atbilstoši apstākļiem.

- Nu, stratēģis! - Kostrovs apbrīnā pagrozīja galvu. - Pat es ko tādu nebūtu izdomājis. Tikai neaizmirsti paņemt drimmeri. Zobens mums, tur, iekšā, būs ļoti noderīgs. Jebkurā gadījumā ar tā palīdzību būs iespējams iekļūt nobloķētajā lifta zonā septiņpadsmitajā stāvā.

- Šķiet, ka tomēr esam viens otra vērti, - Ivašura pasmaidīja. - Žēl, ka nepaspējām pajautāt Ļeņam, kā ieslēdzas nožņaudzējs. Pagaidām paslēp to pie sevis. Sameklē valgus.

Viņi sasēja bezsamaņā esošo Gibeļevu, vēlreiz pārliecinājušies, ka viņš ir "sanitārs", aplūkojot ķermeņa "tetovējumu" tīklu, aiznesa tālāk mežā un piesēja pie priedes stumbra, iepriekš aizbāzis muti. Atgriezās nometnē vienpadsmitos ar minūtēm un uzreiz uzzināja, ka pulkvedis Garaņins ir atgriezies.

Televīzijas kameras bija sērkociņu kastītes lielumā un tika piestiprinātas pie jaku atlokiem, signālus no tām ierakstīja dators un sintezēja pilnīgu notikuma ainu, par septiņu cilvēku: Ivašura, Kostrova, Tajas, Veronikas, pulkveža Garaņina un viņa divu "zubru"- kapteiņa Kļujeva un praporščika Sergejeva izlūkreidu uz Torni.

Papildus televīzijas kamerām Garanins atnesa ieročus -  pistoles"Kaban" un kevlara bruņuvestes, vieglas, plānas, bet izturošas, pēc viņa teiktā, automāta lodes un granātas šķembas triecienu. Visvairāk par bruņuvestēm bija sajūsmā Ivašura, jo tā bija vienīgā aizsardzība Veronikai - sievietei, kas neapšaubāmi bija drosmīga, bet kurai nebija kaujas un izlūkošanas operāciju iemaņu. Taja šajā ziņā bija labāk izglītota.

Pirms došanās ceļā Ivašura pa rāciju sazinājās ar leitnantu Kušču, saņēma atbildi: "Negaidiet, es nevaru pievienoties, bet mēģināšu nodrošināt" - un bija spiests sākt reidu ne tā, kā plānots.

Viņi runāja maz, atmosfēra neveicināja sarunas un jokus. Pa vienam, Garaņina puišu aizsegā, nokļuva mežā, pie automašīnas, pārliecinājās, ka nav novērošanas, un apbrauca ar BMV apkārt nometnei līdz ceļam, pa kuru FSB virsnieki ar kravas automašīnām vadāja uz Torni sprāgstvielas.

Ivašuras aprēķins izrādījās pareizs. Kontrolpunktā majora Sisojeva mašīnu pazina un, nepārbaudot dokumentus, ielaida zonā netālu no Torņa, tikai militāri sveicinot atbildei uz īso mašīnas signālu.

- Tātad paša Sisojeva šeit nav, - atzīmēja Kostrovs. - Savādi. Ja viņi gatavojas uzspridzināt Stumbru  šovakar...

- Viņš var piebraukt vēlāk, vai arī operāciju vadīs vispār attālināti.

Ivans šos argumentus uzskatīja par pamatotiem un apklusa, tikai norūca:

- Lai tik nesaceļ paniku pirms laika, atklājis, ka Gibelevs kaut kur pazudis kopā ar automašīnu.

Deviņus kilometrus nobrauca pa ceļu, neieslēdzot lukturus, uzmanīgi ielūkojoties meža tumsā. Mēness te parādījās aiz mākoņiem, te paslēpās aiz tiem, un šis apstāklis visus turēja nokaitinātā un saspringtā stāvoklī. Ivašura apturēja BMW  kilometru no Torņa.

- Pagaidiet šeit, neizkāpiet no automašīnas. Mēs ar Ivanu tagad aizstaigāsim kaut kur pastaigāties un pēc pusstundas atgriezīsimies.

- Uz kurieni? - klusi pavaicāja Garaņins.

- Paņemsim paslēpto aprīkojumu.

Nepaskaidrojot, ko ar to domā, Ivašura izkāpa, sagaidīja Ivanu, un viņi pazuda tumsā kā spoki, nekrikšķinot zarus, nešvīkstinot zāli.

Līdz vietai, kur bija paslēpts zobens-drimmers bija jāiet apmēram kilometrs. Orientējušies, desantnieki apgāja ap purvu, pārskrēja pāri klajumam līdz Torņa sienai, kas bija izaugusi virs galvas kā nebeidzama tumsas blīva, un atvilka elpu aiz zemes vaļņa.

- Labi, ka bāze ir pavisam citā pusē un to nevar redzēt no šejienes, - Kostrovs čukstēja. - Būtu gan smiekli, ja mēs toreiz izietu tieši blakus.

- Smiekli sanāktu rūgti, - Ivašura nomurmināja. - mūs apšautu kā paipalas, un pat skafandri neglābtu. Vai precīzi atceries vietu?

- Vēl pussimts metru, netālu no kritušās priedes.

Zagšus viņi devās gar Torņa sienu, apejot uzkalniņus un sakrautās augsnes slāņus, atrada nokritušo koku ar saknēm ārā no zemes, un te viņus apturēja kluss, bet nepielūdzams un izteiksmīgs izsaukums:

- Stāt! Ieročus neaiztikt!

Uzplaiksnīja laternas stars, apgaismoja zemi, kāda četrdesmit piekto zābaku kājas un vienlaikus garu, šauru, miglaini caurspīdīgu un metālisku zobena asmeni.

- Drimmers ir pie manis, - vīrietis turpināja pazīstamā balsī. - Tāpēc esi prātīgs, Igor Vasilič.

- Meņšovs? - Ivašura sasprindzināja acis, cenšoties atšķirt runātāja seju. - Vitālij, vai tu? Viens?

- Es, Igor. - Vīrietis apgaismoja savu apmetni, bārdaino seju, nodzēsa laternu. - Tikai, pirmkārt, šobrīd neesmu fizikas un matemātikas doktors Vitālijs Borisovičs Menšovs, bet gan "ķirurgu" rezidents, un jūs to zināt, otrkārt, es neesmu viens, bet ar drimmeri, kas samazina jūsu izdzīvošanas iespējas līdz nullei.

- Tas jau tikai zobens, - Kostrovs caur zobiem nievājoši novilka.

- Kļūdies, rudmati. Tāpēc drimmeri jau sauc par drimmeri, ka tas var ne tikai pārvērsties par jebkuru no programmā iekļautajiem priekšmetiem, bet arī izpildīt visas vēlmes un pasūtījumus. Vienkārši jāzina kods, tā sakot, "varas vārds". Es to zinu. Skaidrs?

- Skaidrs, rezidenta kungs. Kā tu to atradi?

- Tas nebija nobloķēts, bet pusinicializēts drimmers izstaro garo viļņu diapazonā. Vai jūs to nezinājāt?

Kostrovs pavicināja roku, taču Menšova rokā esošais zobens uzreiz pagarinājās par vairākiem metriem, atvairīja dunci, ar klusu tarkšķi pārplēsa jaku uz Ivana pleca, kuram tomēr izdevās atlekt. Ja viņš to nebūtu izdarījis, būtu palicis bez rokas.

- Neārdies, rudmati, - Menšovs parādīja zobus. - Lai arī esi tuvcīņas meistars, bet pret drimmeri kā saka, neizdzīvosi. Nomet pistolīti zemē, tā tev skaidri traucē un otro tutenīti arī, ja tāds ir. Es tik un tā jūs pilnībā vai pa daļām nodošu majoram, tomēr jums būs labāk, ja kopumā.

Ivans pavilcinājās un nometa "bizoni" pie kājām.

- Man žēl, ka tā noticis, Igor, - fiziķis turpināja; Mēness iznāca no mākoņa aizmugures un apgaismoja viņu ar sudrabu, it kā viņs vienā rāvienā būtu nosirmojis. - Bet programma man neatstāj izvēles brīvību. Ejiet pa priekšu uz majora bāzi. Drīz viņš piebrauks kopā ar Ļeņu Gibeļevu.

- Gibeļevs neatbrauks, - flegmatiski atzīmēja Ivašura, kaut ko pie sevis apsverot.

Fiziķis ziņkārīgi paskatījās uz viņu.

- Jūs ko, izskaitļojāt viņu un novācāt?

- Tagad pienākusi tava kārta, - Kostrovs nomurmināja.

Menšovs atkal atieza zobus.- Nesaki hop, puisīt. Galu galā es varu palikt dusmīgs.

- Esi pārliecināts, ka paspēsi? - Ivašura dīvainā balsī pajautāja.

Menšovs pārtrauca rādīt zobus un kļuva modrs.

- Gribi teikt, ka tev ir "universāls"? Bez automātiskas vadības un mentālās šāviena iespējas tas ir dzelzs gabals.

- Vai esi pārliecināts? - Igors Vasiļjevičs atkārtoja jautājumu tajā pašā balsī.

Menšovs atkāpās soli, tad nomierinājās un pašūpoja galvu.

- Blefo, Igor. Ja tev būtu "universāls" ar datora bloku, tu to jau būtu izmantojis. Bet es neesmu riska cienītājs un brīdināju neraustīties. Tagad es jums parādīšu, kas ir drimmers darbībā. - Viņš dažus mirkļus paklusēja un atsevišķi pateica:

- Nogalini viņu!

Zobena asmens pašāvās uz Ivašuras pusi ... un apstājās milimetru no pieres. Lēnām atkāpās.

Meņšovs apjucis paskatījās uz zobenu, pagrieza skatienu pret koncentrēto Ivašuru. Atkal nočukstēja:

- Nogalini viņu!

Zobens nekustējās, turpinot miglaini plūst no roktura līdz asmens galam.

- Uz nesatikšanos, Vitālij, - Ivašura klusi sacīja. - Man arī ļoti žēl, ka viss pagriezās šādi. Bet arī man nav citas izvēles.

Blāvs, bezskaņas zibsnis izgaismoja pacelto zemes slāni, uz kura stāvēja Menšovs, un priedes stumbru. Zobens izkrita no fiziķa rokas, un ar caurumu pierē viņš mīksti apgāzās uz muguras. Ivašura, sakumpis paskatījās uz bijušā paziņas ķermeni un iznāca no stupora tikai tad, kad Kostrovs pieskārās viņa plecam.

- Laiks, Igor. Ja viņu ne... viņš droši vien būtu sacēlis traci. Starp citu, kas notika? Kāpēc drimmers tevi nenogalināja?

- Es arī zinu "varas vārdu". Ivašura paņēma zobenu. - Atgriezīsimies, citādi pulkvedis metīsies meklēt.

Viņi devās caur mežu pretējā virzienā, klausoties skaņās, kas nāca no Sisojeva bāzes. Tur viss bija kluss, dramatisko ainu ar fiziķi sargi nebija pamanījuši.

- Kas tas par vārdu? - Kostrovs neatlaidās.

- Es jokoju. Kušča man iedeva drimmera koda atpazinēju, es tikko kā to sapratu. - Ivašura parādīja zem matiem paslēpto zeltīto zirnekli. - Drimmeri, izgatavoti Ždanova pasaulē, un dizaineri, kā redzat, ir paredzējuši dažus drošības pasākumus. Zobens neaiztiek savējos, tos, kam ir šitāda lietiņa.

- Kā lidmašīnas pieprasītājs "draugs-ienaidnieks"?

- Kaut kas tamlīdzīgs.

Viņi izgāja pie BMV, un Garaņins dusmīgā čukstā pajautāja, kur viņi vazājušies veselu stundu.

- Mums gadījās negaidīts šķērslis, - Ivašura atbildēja, neiedziļinoties sīkumos. Nepaskatījies uz sievietēm, viņš ielīda mašīnā.

Ivans, saprotoši paskatījās viņam mugurā, īsi pastāstīja par tikšanos ar Meņšovu. BMV kabīnē iestājās klusums. Tad Ivašura ieslēdza gabarītus, iedarbināja mašīnu, un vairs nebija laika turpināt abstraktas sarunas.

FSB bāze netālu no Torņa nebija nožogota, taču tika kapitāli apsargāta - divi kontrolpunkti, kas bloķēja ceļu un neapstrādātas zemes no meža puses, kā arī lāzera un elektroniskās sistēmas, kas spēja noteikt skudras kustību un bites lidojumu kilometra attālumā. Tieši šāda ierīce pamanīja Ivašuras grupu pagājušajā reizē, izlūkošanas reida laikā. Tagad, tiklīdz automašīna šķērsoja neredzamo lāzera staru, priekšā esošajos stabos abās ceļa pusēs iemirdzējās sarkanas brīdinājuma gaismas, un pie BMV kā no zemes izlēca divas ēnas. Iedegās lukturi, kas apgaismoja automašīnu, ceļa gabalu, kājas zābakos un maskēšanās biksēs.

Ivašura aizturēja elpu, pēc pirmajām pārbaudes pazīmēm plānojot drāzties tieši uz Torni, taču acīmredzot Sisojevs vēl nebija ieradies, un viņa automašīnas izskats tika kļūdaini uzskatīts par priekšnieka atbraukšanu.

Gaismas nodzisa. Sargi maskēšanās tērpos pazuda tikpat ātri, kā parādījušies, sarkanās spuldzītes uz stabiem kļuva violetas un nodzisa. Igors Vasiļjevičs vienmērīgi izspieda sajūgu un iebrauca bāzes teritorijā, nekavējoties nosakot vietējā štāba atrašanās vietu. Tomēr piebrauca nevis pie furgona, kas izskatījās kā viena no ekspedīcijas mājām, bet pie bruņutransportiera ar liela kalibra ložmetēju uz jumta, kas sargāja Torņa ieeju - piecmetrīgu nelīdzenu caurumu sienā, ko acīmredzot bija izveidojis sprādziens. Caurumu no iekšpuses apgaismoja blāvi dzeltena gaisma, bet ne iekšā, ne tuvumā cilvēku nebija.

- Varbūt drāzīsim tieši tur iekšā? - Kostrovs ieelpoja Ivašuras ausī. - Lai pēc tam pamēģina panākt.

- Oļeg, palaid savus puišus ārā, - Ivašura klusi sacīja. - Lai izvairītos no nevajadzīga trokšņa, nepieciešams neitralizēt komandieru būdu un bruņutransportieri.

- Troksnis tik un tā sāksies, - Ivans aizvainoti nomurmināja. - Es iešu viņiem līdzi.

- Tu nāksi līdzi man. Oļeg, tu paliksi šeit kopā ar sievietēm. Jūsu grupa ir rezerve ja sāksies sarežģījumi.

Plāns bija iepriekš apspriests, un pulkvedis klusēja.

- Igor, - Veronika nočukstēja.

Ivašura, izkāpis no mašīnas, noliecās, ar vienu roku apskāva sievieti, kura bija pieliekusies viņam pretī, noskūpstīja un devās prom. Kostrovs izkāpa pēc tam, kad abi Garaņina palīgi jau bija izkusuši tumsā pie bruņutransportiera bloka.

Šķietami nesteidzoties, bet sagaidot ienaidnieka parādīšanos no vienas vai otras puses, Ivašura un Ivans devās pa noblietēto pagalmu uz štāba māju ar satelītantēnu uz jumta  un uzreiz iegāja koridorā, kuru apgaismoja tikai galda lampa, kas stāvēja uz naktsgaldiņa. Apsargs atradās šeit un snauduļoja, ērti apsēdies krēslā un nolaidis automātu starp kājām. Dzirdot troksni, pielēca, izslejoties, izvalbīja acis, tā arī nesapratis, kas notiek. Ivans pārlidoja uz pirkstgaliem koridoru (sācis kustēties agrāk, tiklīdz ienāca) un precīzi iebāza divus pirkstus maskhalātā tērptā milža saules pinumā, kas, par laimi, nebija uzvilcis ložu necaurlaidīgu vesti. Puisis saliecās, ar atvērtu muti kampjot gaisu, Ivans izslēdza viņu ar dūrēm pakausī (nav nāvējošs, dzīvos, bet drīz nepamodīsies), nolika viņu uz grīdas, pēc tam izslēdza lampu un metās atpakaļ pie Ivašuras, kurš jau vēra vienas no durvīm. Caur šo durvju spraugām spīdēja gaisma, bet pārējās - kopā bija četras durvis, pa divām katrā gaiteņa pusē - šķita tumšas.

Tā bija dispečertelpa, vadības telpa visai bāzes saimniecībai. Pa vidu bija galds ar trim monitoriem, datoru un pultīm, blakus mazākam galdam atradās “slavas” tipa pārnēsājams militārais radio ar piekļuvi satelīta televīzijas un radio sakariem, divas mikrorācijas “Tulpe” un jaudīgs divdesmitkārtīgs binoklis. Stūrī - piramīda ar trim "AKSU" automātiem un "SKS" karabīni, divām kastēm, no kurām viena bija atvērta un rādīja pārnēsājamas pretgaisa raķešu sistēmas stobru "harpūna". Pie sienas - dīvāns, trīs krēsli pie galda un melns ādas krēsls, kas acīmredzami paredzēts "pašam".

Uz dīvāna sēdēja divi maskēšanās kombinezonos bez zīmotnēm, trešais - melnā triko, ar pārsēju ap galvu - noliecies virs galda. Visi trīs atskatījās uz durvīm un tagad klusēdami lūkojās uz atnācējiem. Tad Ivašura, neļaujot viņiem atjēgties, cirta ar zobenu un pāršķēla uz galda esošo rāciju divās daļās. Morzes kods, pīkstieni no skaļruņa, kaut kādas balsis - viss apklusa. Zobena gals iebakstīja lielā vīrieša krūtīs. Ivans viņu atpazina par Sisojeva palīgu kapteini Agatovu. Pašūpoja galvu:

- Paskat tik, izdzīvoji, poručik! Ceru, ka šoreiz nedemonstrēsi savas prasmes? Galu galā veiksme var kādreiz beigties. Gulties. Gulties uz grīdas, saku! Cīņas nebūs, nav laika. Un jūs, kungi, arī guļaties blakus.

Militārie uz dīvāna - viens vecāks, apmēram četrdesmit, ar platu bālu seju, otrs jaunāks, iededzis līdz melnumam - paklausīgi noslīdēja uz grīdas, apgūlās ar seju uz leju. Ivans īpašā veidā sasēja viņu rokas un kājas, kas neļāva ne tikai mēģināt atraistīties, bet arī vispār pārvietoties, uzmeta skatienu Ivašuram, kurš nekustīgi pārskatīja galdu.

- Kur viņus?

- Pārbaudīsim pārējās telpas un izvietosim pa vienam. Principā līdz viņu operācijas sākumam ir atlikušas tikai dažas stundas, tāpēc jāsteidzas.Viņi pārbaudīja štāba ēkas atlikušās telpas, atrada vēl vienu aizmigušu sargu un sasēja viņu, atstājot izgulēties ar aizbāztu muti. Ivašuram aiz auss nopīkstēja rācijas "marka".

- Igor, manējie ir atgriezušies, - atskanēja Garaņina balss. - Viss ir kluss. Nav jēgas atbruņot perimetra apsargus, un tas būs bīstami. Vajadzīga palīdzība?

- Nē, ejam atpakaļ, - Igors Vasiļjevičs atbildēja. Viņš pamāja ar roku Kostrovam. - Uz mašīnu! Zini, ko es atradu uz galda?

- Torņa plānu.

- Gudrinieks! Jā, gaiteņu plānu, vietas tika stādītas sprāgstvielas. Gibeļevs nemeloja. Viņi nomīnējuši trīs stāvus lifta atrašanās vietās, un simts divdesmit pirmo stāvu ir atzīmējuši kā stingri apsargātu objektu. Saproti?

- Sisojevs gatavojas laisties prom no šejienes ... vai, gluži pretēji, sagaidīt desantu.

Ivašura apstājās tik pēkšņi, ka Ivans uzskrēja viņam virsū.

- Tu ko?

- Zini, rudais, tu domā labāk par mani! Mums ir jāiznīcina tieši šis lifts un tikai pēc tam jātiek galā ar pārējiem. Kur tas leitnants, velns viņu rāvis! Nepieciešams padoms.

- Kāds leitnants?

- Kušča. Viņš taču apsolīja nodrošināt.

- Tev ar viņu nav sakaru?

- Rācija klusē. - Ivasura dažus mirkļus padomāja, aplūkodams bāzes zonu ar sastingušajām automašīnām, mājām, kastu grēdām, atmeta ar roku. - Mēs negaidīsim. Atgriezies un paņem "harpūnu" ar pāris raķetēm, varbūt noderēs.

Kostrovs klusējot pagriezās atpakaļ un pēc minūtes atgriezās ar pretgaisa raķešu sistēmu uz pleca un raķešu kasti padusē. Pēc minūtes viņi pie Torņa ieejas satika Garaņina grupu.

Atpūtās astoņdesmit pirmajā stāvā, pusstundas laikā pārvarot vairāk nekā četrsimt pakāpienus. Sievietes bija izsmeltas, arī vīrieši bija diezgan noguruši, bet neviens nesūdzējās. Visi saprata, ka operācijas panākumi ir atkarīgi no ātruma.

Ivašura nezināja, pulkveža attieksmi pret notiekošo, taču nolēma neko nepaskaidrot, kaut arī juta laiku pa laikam uz sevi vērstus daiļrunīgus skatienus. Kad sāpes kājās no kāpšanas kļuva nepanesamas, Igors Vasiļjevičs paziņoja pārtraukumu un paaicināja Garaņinu malā. Viņi uzkāpa stāvu augstāk. Ivašura ar prieku apsēdās uz pakāpiena, atspieda kājas pret sienu.

- Cik daudz vieglāk man būtu, Oļeg, - viņš teica smaidīdams, - ja es pirms pusgada būtu paņēmis sev līdzi tevi, nevis pulkvedi Odincovu. Vai tu gadījumā viņu nepazini?

- Nedaudz, - Garaņins atbildēja negribīgi. - Ko tu esi sadomājis, Igor? Es redzu, ka tev ir noteikts mērķis, un pat nojaušu kāds, bet neko nevaru saprast. Bet staigāt akli neesmu pieradis.

- Es taču tev visu izstāstīju.

- Domāju, ka ne visu.

Ivašura pavilcinājās un iedzēra malku ūdens no blašķes.

- Ja es tev izstāstīšu visu, tu neticēsi.

- Nu bet tu pamēģini. Tikai viens draņķīgs žurnālists, diez vai tev pazīstams, Romuls Arbihmans, kurš knābā specdienestus, uzskata, ka FSB pretizlūkošanas virsnieki ir neizglītotas, pelēkas personības. Tu taču tā nedomā, vai ne?

- Nu,  pelēko personību droši vien pietiek visur. Ivašura nopūtās. - Gan federāļu, gan zinātnieku vidū. Nemaz nerunājot par pašiem žurnālistiem. Tomēr pat man būtu grūti noticēt savam stāstam. Nu, klausies, mums ir pāris minūtes laika, līdz sievietes atvilks elpu.

Stāsts ilga veselas piecas minūtes, un pēc tam pulkvedis dziļi aizdomājās. Viņš pārdomām saņēma tādu informācijas daļu, kuru parasts cilvēks vienkārši noraidītu kā šizofrēniķa delīrija murgus.

Visā hronopaātrinātāja ēkā valdīja miris klusums, no ārpuses nebija dzirdama neviena skaņa, un iekšpusē varēja dzirdēt tikai savu elpošanu, un šis klusums vairāk ietekmēja psihi nekā neganta šaušana.

Viņi viegli iegāja Tornī, pie ieejas nesatiekot nevienu cilvēku. Uzkāpa trešajā stāvā un aizrikšoja trešdaļu apļveida koridora uz nākamo kāpņu telpu, pa kuru arī pakāpās uz astoņdesmit pirmo stāvu. Tagad viņiem vajadzēja pārvarēt vēl četrdesmit stāvus, aiziet uz darba zonu, kuru apsargāja Sisojeva komanda, un tur iznīcināt liftu. Un tikai pēc tam doties lejā, septiņpadsmitajā stāvā, ar hronomembrānas darba zonu, kas bloķēta no iekšpuses (nez, kurš to nobloķēja? Tie, Kas Seko? Hronobruņinieki? Pats Stass, Stumbra dators?), iekļūt iekšā, uzspridzināt Sisojeva mīnas tā, lai nesabojātu liftu... un to visu paveikušiem, izdzīvot pašiem.

Ivašura pašūpoja galvu, saprotot, ka plānu ir grūti un gandrīz neiespējami īstenot. Bet viņam, tas ir, visiem viņiem nebija citas izejas.

- Jā-a! - Garaņins nomurmināja, atgriežot sarunu biedru realitātē. - Uzdevi man mīklu! Un, ja es tev piedāvātu citu iespēju?

- Kādu?

- Iekļūt šajā ... tavā hrenomembrānā ...

- Hrono ...

- hrenomembrānā, deativēt mīnu detonatorus un ieņemt riņķa aizsardzību, līdz pienāk galvenie spēki.

- Kādi spēki? - Ivašura aizdomīgi paskatījās uz pretī stāvošā pulkveža blāvi balto seju, taču nespēja to saskatīt.

- Mani spēki. - Oļegs Borisovičs pasmīnēja. - Vai tu domā, ka es veltīgi pavadīju veselu dienu Maskavā? Tiklīdz došu signālu, pēc stundas helikopteru pulks nolaidīs Brjanskas speciālo spēku brigādes desantu.

Tagad Igors Vasiļjevičs bija saņēmis savu daļu informācijas pārdomām. Bet ilgi nedomāja.

- Šī iespēja ir pilna ar zaudējumiem. Lai paliek kā rezerve katram gadījumam. Mēģināsim tikt galā paši. Galvenais ir neitralizēt "sanitārus", bez tiem  "ķirurgi" nespēs tikt galā ar Stumbra ... tas ir, Torņa iznīcināšanu.

- Kāpēc stiepi līdzi sievietes? Kāds tam īpašais stratēģiskais aprēķins?

- Es tev nepateicu vēl vienu lietu. Ivašura paklusēja. - Ja viss laimīgi izdosies, mēs aiziesim. Bet tev vajadzēs atbildēt par visu. Tiksi galā?

- Tas ir kā, jūs aiziesiet? Kurp?

- Tur. Uz augšu. Vai arī pa Stumbra "Laika pātagu", kā viņu sauca mūsu draugi. Mūsu uzdevums ir sarežģītāks: saglabāt Visumu neatkarīgi no tā, cik pompozi un aizdomīgi tas varētu izklausīties.

Garaņins pasmīnēja.

- Jā, izklausās ... neticami. Gribas pamosties. Vai es nevaru iet kopā ar jums?

- Bet kas šeit sargās Torni? Ja nu "sanitāri" pamēģina vēlreiz?

- Saprotu. Tāpēc man jāpilda uzdevums šeit. Lai gan es ļoti gribētos pabūt tur, apmeklēt ... nākotni.

- Drīzāk jau pagātni.

- Nu, tas nav svarīgi, citās pasaulēs. Vai jūs atgriezīsities?

- Ja godīgi, nezinu.

- Skaidrs. Nu ko, ejam, komandier?

Igors Vasiļjevičs piecēlās, apskāva piecēlušos pulkvedi.

- Ja tu zinātu, cik es tev esmu pateicīgs!

- Eh, ko tur, - nomurmināja Garaņins. - Galu galā mēs glābjam arī sevi ... kopā ar Visumu. - Un viņa balsī nebija ne sarkasma, ne skeptiskas nots, ne ironijas. - Kā tu domā, majors jau ir ieradies bāzē? Sacēlis trauksmi?

- Ja būtu sacēlis, mēs to arī šeit būtu dzirdējuši. Laikam vēl nav ieradies. Gribētos, ka mēs sāktu pirmie.

- Jā, pārsteiguma faktors ir liela lieta.

Viņi atgriezās pie desantniekiem. Ivašura nešaubīdamies atrada tumsā Veroniku, apsēdās pie viņas, un pasēdēja apskāvis dažas sekundes. Tad Garaņins klusi pavēlēja saviem puišiem doties uz priekšu, un visi sakustējās, masēdami kāju muskuļus.

Nodaļa turpināja ceļu. Pēc divdesmit minūtēm viņi sasniedza simt divdesmit pirmo ēkas horizontu, kur atradās Stumbra darba hronomembrāna, un kuru kontrolēja "ķirurgu" emisārs majors Sisojevs.

- Ko darīsim tālāk? - Garaņins jautāja, kad Ivans kopā ar viņa darbiniekiem devās izlūkošanā un ziņoja par betona sienu, kas aizsprostoja koridoru, un ko apsargāja divi spēcīgi puiši maskēšanās tērpos ar automātiem. - Nelauzīsimies tak uz turieni ar kauju. Apsargi diez vai zina, ko sargā, puiši vienkārši dežurē, un uzbrukuma laikā upuri ir neizbēgami abās pusēs.

- Mēs negrasāmies šturmēt šo cietoksni, - Ivašura izklaidīgi sacīja. - Mēģināsim iet pa citu ceļu, mums jau ir pieredze.

Viņš skaisti novicināja zobenu, tā ka pat Ivans ar skaudību un neizpratni paskatījās uz viņu un iegrūda gaiši zilo asmeni koridora sienā. Tad ar diviem nākamajiem cirtieniem uz sienas uzzīmēja trīsstūri ar tievām spraugām. Uzlika plecu uz trijstūra, Kostrovs viņam piepalīdzēja, atspiedies ar roku, un pusmetru biezs sienas gabals, kuru diez vai varēja caursist pat granāta, ar rīboņu izkrita blakus telpā. koridora grīda nodrebēja.

- Tūlīt mūs pamanīs un ... - Garaņins visiem parādīja izteiksmīgu žestu.

- Man pakaļ!. Lai tavi puiši piesedz aizmuguri. - Ivašura ieslēdza lukturi, ienira trīsstūrveida caurumā.

Pēc kārtas eskadras dalībnieki sekoja viņam.

Telpa bija gara un tukša, izņemot dažus dīvainus, sazarotus veidojumus, kas izauga no grīdas un atgādināja koku skeletus.

- Izskatās, ka šeit kaut kas audzis, - ieteicās Veronika.

- Vai arī vienkārši nokaltis daudzu tūkstošu gadu laikā, - piebilda Taja.

Ivašura, neatbildot uz replikām, devās uz telpas galu un izdarīja tādu pašu procedūru kā koridorā: trīs triecienos ar zobenu izgrieza sienas gabalu un izgāza to uz otru pusi.Nākamā telpa bija pirmās kopija, tikai "sausais mežs" kļuva biezāks. Trešā istaba neatšķīrās no pirmajām divām, kā arī ceturtās un piektās, bet "mežs" kļuva biezāks, tas sāka atkārtoties uz griestiem, kā alu stalaktīti, un visbeidzot kļuva neiespējami iet tālāk, nepieskaroties baltiem ērkšķu zariem. Nācās cirst "kokus", ko drimmers neveica ar tādu vieglumu kā caurumus sienās. Acīmredzot "skeletu meža" materiāls bija nevis viela - atomu un molekulu kombinācija -, bet gan lauka struktūras.

Ivašura saskaitīja divdesmit četras telpas, kurām viņiem izdevās iziet cauri, kad pa kārtējo izcirsto caurumu viņu sejās ieplūda spilgti balta gaisma un parādījās apaļa zāle ar pulsējošiem nezināmas nozīmes priekšmetiem, kuri mainīja izmēru, formu un krāsu, blakus vairākiem metāliskiem konteineriem, kas bija skaidri nesen sanesti vietējas izcelsmes un lifta kolonna - hronomembrāna - zāles vidū.

Pie kolonnas ar atvērtajām lifta durvīm stāvēja desantniekiem pazīstamais monstrs - mērkaķčūska kas ar visām četrām ķepām rakņājās lifta kabīnē. Tikai viņa galva, kobras galva ar pietūkušu kapuci, palielināta līdz buļļa izmēram, pavērsās pret cilvēkiem, kaut kādā veidā paužot apstulbumu un pārsteigumu. Vēl viens monstrs, līdzīgs milzu zirnekļgalvainai dēlei, kas stāvēja uz astes, darbojās gar vienu no formu mainošajiem objektiem, kas vienlaikus bija dzīvs un nedzīvs. Cilvēku zālē nebija.

- Uguni! - Ivašura pavēlēja, nezaudējot modrību, un pirmais no "universāla" izšāva uz pērtiķčūsku.

Uzsprakšķēja automātu kārtas. Kostrovs, Garaņins un viņa komanda atklāja uguni no mašīnpistolēm.

Šaudīšana uz pērtiķčūsku neatstāja nekādu iespaidu, bet zirnekļa dēli burtiski izsmērēja pa sienām: tā izsmidzinājās ar zaļu eļļainu, ātri iztvaikojošu šķidrumu. Tad Ivans iebāza pretgaisa raķešu sistēmas stobru caurumā, kuru bija izcirtis zobens, un izšāva raķeti mirkli pirms pērtiķčūskas iejaukšanās apšaudē, metot ar zaļu uguns bumbu.

Tomēr briesmoņa šāviens nebija precīzs, lai arī tas apžilbināja cilvēkus, bet Ivans trāpīja tieši kur vajadzēja - atvērtajās hronomembrānas durvīs. Sprādziens bija tāds, ka sienas nošūpojās, un desantnieki tika atmesti no sienas cauruma.

Tas arī šoreiz viņus izglāba. Tāpēc, ka otrais sprādziens, kas nebija īpaši skaļš un spilgts, bet smagāks, dziļāks, matērijas iekšējās struktūras satriecošs, burtiski iztvaicēja sienu un no lifta kolonnas visos virzienos pašķīda "nāves izmešu" strūklas. Viena no strūklām šķērsoja praporščiku Mišu, pārvēršot viņu par svina statuju, otrā pieskārās Ivašuras plecam, taču viegli, pārvēršot tikai kombinezona audumu par metālisku plecu spilventiņu. Un tomēr sāpju dūriens bija tik spēcīgs, ka Igors Vasiļjevičs uz brīdi zaudēja samaņu.

Viņš pamodās no tā, ka viņa seju skāra “izžuvušā koka” zars, viņš sarosījās, saprotot, ka viņu nes Garaņins un Kostrovs.

- Es pats ... laid vaļā!

Piecēlās, atspiežoties uz kāda pleca, izrādījās - Veronikas.

- Kur mēs esam?

- Joprojām turpat, - neredzamais Garaņins atbildēja. - Miša Sergejevs ir miris. Pārējie tika sveikā ar nelielām izbailēm. Kas tas bija?

- "ķirurgu" kalps.

- Nē, es domāju sprādzienu. Likās - kodolenerģijas! ..

- Ispējams, vēl briesmīgāks, - Ivašura aizsmakuši sacīja. - Mēs uzspridzinājām aktīvu hronomembrānu, un notika tieša laika pārveidošana enerģijā ... ja ne otrādi. Plus "nāves izmeši".

- Vai tās bija tās melnās strūklas?

- "Nāves izmeši" faktiski ir hronopotenciāla izplūde ārpasaulē, - Kostrovs mēģināja precizēt, pazīdams šo procesu vēl no tā laika, kad pa Stumbru klīda kopā ar Taju.

Diez vai pulkvedis viņu saprata, bet vairs neprasīja. Viņš ar drūmu pārdomu teica:

- Dīvaini, ka viss ir kluss ... kā kapsētā. Bija sagaidāms, ka mūs vajās ... sagaidīs pie izejas.

- Gan vēl sagaidīs.

- Tur jau tā lieta, ka koridors, no kura mēs šeit iegājām, ir tumšs un mēms. Es aizsūtīju Kļujevu uz priekšu, viņš ziņo, ka priekšā neviena nav.

- Tas nedaudz vienkāršo lietu. Tagad plēšam nagus uz septiņpadsmito stāvu, kamēr Sisojevs nav atjēdzies. Mums jāpaspēj, pirms horizonts eksplodē.

Garaņins, tumsā neredzams, iedzina pistolē aptveri, paraustīja aizslēgu.

- Aiziet. Tikai esiet piesardzīgi, "mežs" šeit ir ļoti ērkšķains.

Viņi izgāja atpakaļ koridorā pa to pašu trīsstūrveida spraugu, izretinājās, darot to automātiski un metās uz kāpnēm un pēc tam pa tām uz leju, izjūtot katru pagājušo sekundi. Viņiem septiņpadsmito stāvu izdevās sasniegt tikai divpadsmit minūtēs.

Toties šeit viņus sagaidīja pārsteigums.

Tiklīdz grupa ieskrēja koridorā, kas veda uz nobloķēto darba zonu, kuru Sisojeva komanda bija sagatavojusi iznīcināšanai, no griestiem, priekšā un aizmugurē ķēdē skrienošajiem desantniekiem, pēkšņi nokrita resnas metāla restes,  uspīdēja žilbinoša prožektora gaisma un atskanēja megafona pastiprināta balss:

- Visiem stāt! Ieročus uz grīdas! Rokas aiz pakauša! Pie mazākās kustības šaujam bez brīdinājuma!

Ivans grasījās pacelt pistoli, lai izšautu uz prožektoru, taču šāviens no koridora dziļumiem viņu apsteidza. Karabīnes lode trāpīja Kostrovam krūtīs, bruņuvesti nepārsita, bet Ivanu aizmeta un nogāza. Taja iekliedzās, gribēja steigties pie Ivana.

- Nekusties! - Ivašura izgrūda caur zobiem. - Nometiet ieročus.

- Bet mēs varētu ... - iesāka Garaņins.

- Man ir zobens.

Pulkvedis nesaprata, kāds tam sakars ar zobenu, bet Igora Vasiļjeviča balsī bija tik liela pārliecība, ka viņš paklausīja.

Desantnieki nometa mašīnpistoles uz grīdas, pacēla rokas virs galvas. Ivašuras zobens palika pie sāniem, zem jakas, piestiprināts pie bikšu jostas. Tās rokturis atradās zem rokas padusē, nostiprināts īpašā cilpā un nebija redzams.

Prožektora gaismas stara mirdzošajā tunelī parādījās ēna, kas pagāja piecdesmit metrus, sabiezējot cilvēka melnā figūrā, un apstājās pie režģa.

- Tā tik ir tikšanās, - figūra ar izsmieklu teica majora Sisojeva balsī. - Pulkvedi Garaniņ! Kā tad jūs nonācāt šajā kompānijā?

- Garām ejot, - Oļegs Borisovičs pasmīnēja.

- Skaidrs. Acīmredzot kaut ko palaidu garām, ja jau militārā pretizlūkošana sāka interesēties par Torni.

- Laikam gan, - Garaņins neskaidri nosmīnēja. - Jūs šeit esat izveidojis veselu izmēģinājumu poligonu. Vai nevēlaties pakaulēties? Es taču šeit neesmu viens pats.

- Un ko jūs varat piedāvāt? Dzīvību? Es to īpaši nesargāju, tāda ir man iedvestā programma. Jūs iznīcinājāt manas personīgās hronostīgas liftu. Starp citu, kā jums tas izdevās? Es domāju, ka esmu nodrošinājies pret jebkuru negadījumu.

- Tas ir noslēpums.

- Skaidrs. Nu, tad jums iespēju... Lai gan... vispār... - Sisojevs pārdomāja. - Varbūt tomēr ir viena iespēja. Ko jūs teiktu, ja jums tiktu dota iespēja atbloķēt šo zonu? Tā ir Stumbra inka Stasa, kā viņu sauc jūsu draugi, kontrolē, un es nevarēju tur iekļūt, tāpēc arī nolēmu iznīcināt. Nu kā? Jūsu izvēle.

Garaņins pagrieza galvu pret Ivašuru.

- Palaidiet sievietes, - tas pateica vienmērīgā balsī, piemiedzis acis spožajā gaismā.

Sisojevs iesmējās.

- Es gaidīju šo piedāvājumu. Ah, cik romantiski! Nē, dārgais Igor Vasiljevič, tā nesanāks. Ja jūs izdarīsit šo darbu, es atbrīvošu visus, jūs neesat vajadzīgi ne dzīvi, ne miruši. Ja variants neder - neapvainojieties - visus apšausim.

- Piekrītu.

- Nu re cik labi.

Majors pacēla roku, koridorā parādījās vēl divas ēnas, pārvēršoties par diviem ambāliem maskēšanās tērpos, ar automātiem. Režģis desantnieku priekšā pacēlās. Ambāli nostājās abās pusēs, pavērsa stobrus pret desantniekiem.

- Nāciet ārā bez pēkšņām kustībām.

- Pagaidiet, - Ivašura drūmi sacīja un piegāja pie Tajas, kura noliecās pār Ivanu. - Kā ar viņu?

- Normāli, dzīvs, - pats Kostrovs atbildēja nožņaugtā balsī. - Vai nu riba salauzta, vai arī būs pamatīgs zilums, bet bruņas izglāba. - Ivans sarosījās, apsēdās uz grīdas, tad Tajas atbalstīts piecēlās. - Šāva, acīmredzot, no neliela kalibra. "SKS" pat no kilometra attāluma manī un vestē būtu iztaisījis caurumu.

- Soļo, - kreisais ambāls pagrūda viņu ar automāta stobru.

Desantnieki izstiepās ķēdē un lēnām gāja aiz priekšā soļojošā Sisojeva. Prožektors priekšā nodzisa, bet iedegās cits - aiz muguras. Tā gaismā kļuva redzami divi puiši kombinezonos, vienam no viņiem bija 5,45 mm kalibra "Mauzera" šautene. No tās Kostrovs acīmredzot dabūja lodi.

Aiz izliektā koridora parādījās vēl viens vīrietis, kurš steidzās viņus sagaidīt. Tas bija Gibeļevs.

- Re kur jūs esat, - viņš elsoja. - Baidījos, ka nepaspēšu, bet atbrīvoties izdevās tikai tagad.

Sisojevs atskatījās.

- Tātad viņi arī tevi saņēma ciet? Tad tāpēc rācija klusēja. Apsveicu, Igor Vasiļjevič, es jūs nenovērtēju.

- Viņi paņēma programmētāju.

Sisojevs pēkšņi apstājās un deva zīmi vienam no apsargiem.

- Pārmeklē viņus.

- Nevajag. - Kostrovs no aiz jostas izvilka milzīgo revolveri, ko viņi bija atņēmuši Gibeļevam, un nometa to uz grīdas. - Savāciet.

- Tad re kas tas par brīnumu, - Ivašura klusi sacīja. - Bet mēs brīnījāmies, kāpēc Leonīds Dmitrijevičs tik ļoti nervozē, kad šis ierocis tika pavērsts uz viņu.

Majors atņirdzās un paņēma revolveri.

- Zaudējums būtu neatgriezenisks.

Viņš atkal devās uz priekšu, un Ivašura un Kostrovs, kuri apmainījās skatieniem, saprata, ka viņiem nav izredžu izdzīvot. Jebkurā gadījumā viņi ir nolemti: vai nu nomirt, vai arī kļūt par "sanitāru" kalpiem.

Priekšā parādījās metāliski mirdzoša zila siena, kas aizsprostoja koridoru. Netālu no tā pacēlās kastu grēdas, un pie sienas stāvēja divi metāla konteineri, kuros Ivans atpazina tilpuma sprādziena munīciju, tā sauktās "pelēkās zonas" tipa vakuuma bumbas, kuras jaudā bija salīdzināmas ar kodolenerģijas lādiņu desmit kilotonu ekvivalenta apmērā.

- Oj, oj! - viņš izbrīnā iesaucās un uzreiz saņēma triecienu mugurā. Neapgriežoties, ar kāju sita pretī, tā ka konvojētājs aizlidoja atpakaļ un guļus aizslīdēja pa grīdu. Viņa partneris nolbēra automāta kārtu virs galvām, Sisojevs atskatījās uz sastingušajiem ieslodzītajiem, pakratīja galvu.

- Es ieteiktu manus vīrus nekaitināt, tas var beigties slikti. Tātad, Igor Vasiļjevič, te ir jūsu objekts. Sāciet. Mēs, protams, centāmies tur iekļūt, bet Stass pārpildīja apkārtni ar lauka aizkaru, nepārtraukti atjaunojot sienu struktūru.

Desantnieki sadrūzmējās pie zilās sienas, kas izskatījās metāliska. Sisojevs atkāpās, padotie nostājās aiz viņa, vēl divi atripināja tuvāk uz ratiņiem uzstādīto prožektoru, novirzīja to uz sienu.

- Viņi neatņēma rāciju, - Garaņins teica tikai ar lūpām. - dodu signālu savējiem.

- Par vēlu, - nočukstēja Kostrovs.

- Stop! - Gibeļels pēkšņi iekliedzās. - Major, vai jūs no viņiem atņēmāt drimmeri? Viņiem bija līdzi ...

Tajā pašā mirklī Ivašura, pagriezies pret divdesmit soļu attālumā stāvošajiem "sanitāriem", meta uz viņiem zobenu un izteica divus vārdus:

- Nogalini viņus!

Kas notika tuvāko sekunžu laikā, neviens tā īsti nesaprata.

Tikai Sisojevs un Gibeļevs, kas zināja, kas ir drimmers, paspēja reaģēt, un arī tad nepareizi: ja viņi atklātu uguni, viņiem būtu bijis laiks kādu nogalināt vai ievainot, bet viņi mēģināja aizstāvēties.

Kad apdullinātie desantnieki nāca pie sajēgas, prožektora nāvīgi baltajā gaismā viņi ieraudzīja uz grīdas guļošus ķermeņus un pāri grīdai lēnām lidojošu zobenu. Tas atgriezās no tiem, kas stāvēja pie prožektora. Nolaidās pie Ivašuras kājām, tāds pats dzidrs, miglaini caurspīdīgs, plūstošs, tajā pašā laikā radot priekšstatu par griezīgu tēraudu. Visi klusēdami skatījās uz to, līdz Igors Vasiļjevičs paņēma drimmeri un paslēpa zem jakas, ar asmeni kreisajā bikšu starā, līdz augšstilbam, un rokturi cilpā zem paduses.

Garaņins noklepojās.

- Kā viņš to izdarīja?

- Tas nav būtiski, - Ivašura drūmi atbildēja. - Padomāsim, kā iekļūt zonā. Pretējā gadījumā vēl kāds dienestnieks uzspridzinās šo noliktavu kā rezerves variantu, savlaicīgi nesaņemis atsaukuma signālu.

- Varbūt vienkārši iznēsāsim sprāgstvielas, neitralizēsim detonatorus ...

- Nevajag, - no prožektora puses atskanēja balss, un kāds vīrietis Krievijas armijas ikdienas tērpā izgāja gaismas konusā.

Garaņins un viņa padotais kapteinis Kļujevs saspringa, mērot attālumu līdz mirušo automātiem, bet Ivašura viņus atturēja.

- Tas ir savējais. - paspēra dažus soļus uz priekšu. - Gaidīju jūs, leitnant ātrāk. Jūs apsolījāt palīdzēt un nodrošināt.

- Radās problēmas. Nācās likvidēt Kozjuļu, viņš kļuva nervozs un gatavojās pasteidzināt notikumus. Neskatoties uz to, es atbalstīju arī jūs. Ja jūs nebūtu uzminējis, ka izmantojat drimmeri, man pašam būtu izdevies likvidēt Sisojeva komandu.

- Kas tas tāds? - pienāca Garaņins. - Ā, leitnants Kušča!

- Tieši tā, biedri pulkvedi, - jauneklis izstiepās. - Atvainojiet, ja jums nācās uztraukties.

- Cita starpā viņš ir To Kas Seko emisārs, - Ivašura klusi piebilda.

Viņus ielenca sievietes Kostrovs un Kļujevs, tikpat noraizējies kā viņa priekšnieks. Garaņins gribēja uzdot nākošo jautājumu, bet Kušča apsteidza pulkvedi:

- Jūs viegli varat iekļūt zonā ar drimmera palīdzību. Un tad vienojieties ar Stasu, viņš zinās, ko darīt.

- Un jūs?

- Es palikšu. Pulkvedim un man vēl būs jāpacīnās ar vienu otru, lai nodrošinātu jūsu aiziešanu un novērstu turpmākus mēģinājumus uzspridzināt Torni. Lai gan, protams, tas būs jāuzspridzina.

- Kā? Priekš kam? - Sievietes vienā balsī jautāja.

- Lai visi, ieskaitot mūsu izskaitļotos "sanitārus", domātu, ka viņu plāns ir nostrādājis. Bet lādiņus mēs, protams, pārgrupēsim. Tie jāuzstāda tā, lai Torņa sienas sabrūkot apbērtu darba zonu. Un tikai mēs zināsim, ka tā turpina darboties. Vai jums ir iebildumi, pulkvedi?

Garaņins paberzēja zodu, paskatījās uz leitnanta figūru, kura acīs atkal uz mirkli pavīdēja pārsteidzoša stāvokļa izpratne, pamāja un pasmīnēja.

- Ja jūs, velni tādi, zinātu, cik grūti man būs saglabāt noslēpumu.

Kušča pagriezās pret Ivašuru.- Ej, Igor Vasiljevič, laiks negaida. Mēs te tiksim galā paši.

Ivašura sastapa viņa roku, paspieda, atkāpās, pavelkot sev līdzi Veroniku, joprojām skatīdamies uz To Kas Seko emisāru. Tad pagriezās pret zilo sienu un izvilka zobenu.

.

Romašins ieradās Zlatkova mājās agri no rīta, kad tas vēl gulēja.

Pasaulslavenais zinātnieks dzīvoja Zlatas Brjagas nomalē, agrāk - Bulgārijas Republikas galvaspilsētā, tagad - planētas nozīmes pilsētā-muzejā. Atanasa māja drīzāk atgādināja miniatūru pili, nevis parastu dzīvojamo māju, taču tai bija standarta inženiertehniskais aprīkojums, kas cilvēka dzīvi padarīja ērtu un patīkamu. Atkarībā no īpašnieka programmas un vēlmes mājas iekšējās telpas varēja pārkārtot plašā interjera un arhitektūras risinājumu klāstā, taču Zlatkovs deva priekšroku “bruņinieku” versijai: kamīnzāle, ēdamistaba, atpūtas telpas, guļamistabas, vīna pagrabi, alķīmijas laboratorijas, stallis, sēta, pirts ... plus datoru komplekss, kas aprīkots ar atskaņotāju - fantomu ģeneratoru ar spēles apjomu un eidoefektiem. Atskaņotājs varēja atveidot gandrīz jebkuru situāciju, kurā spēlētājs gribēja vai vēlējās piedalīties. Pats Zlatkovs jau ilgu laiku nebija izmantojis atskaņotāju, bet viņa dēls, jau pieaudzis, atstāja mājas un tagad dzīvoja Murmanskā, tāpēc spēlētāja istaba tika atvērta visai reti. Tieši šeit Romašins atveda halātā tērpto Atanasu, kurš bija neizpratnē par tik agru Zemes drošības dienesta Eirāzijas nodaļas otrā komisāra vizīti.

Romašins bija ģērbies baltā kokosā un izskatījās kā pieredzējis "ātrās palīdzības" ārsts, kurš profesionāli mierina pacientu. Kad Zlatkovs pajautāja, kādam notikumam par godu ir šī vizīte, komisārs atbildēja:

- Neuztraucieties, Atanas, viss būs kārtībā. Mums vienkārši jārunājas par mani interesējošām lietām bez lieciniekiem.

Atskaņotāja inks telpā ieslēdza iepriekšējās spēles interjeru: dēls acīmredzami bija izveidojis "aizliegtās realitātes" pasaules versiju un cīnījās ar šīs pasaules hierarhu - bet Romašins izslēdza ķēdi, un istaba uzreiz kļuva maza un kaila, ar mirdzošām dzintara sienām un gaismu izstarojošiem griestiem. Komisārs no grīdas izaudzēja divus krēslus, iespieda inka zvanu sienā un apsēdās stāvošā Zlatkova priekšā, uzlūkojot viņu.

- Apsēdies, Atanas. Saruna būs ilga.

- Esat viens?

- Un pat bez "bruņukrekla".(apsardzes vienības. -tulk.)

Zlatkovs padomāja, aizpogāja halātu un apsēdās.

- Neko nesaprotu ... pieci no rīta ... normāli cilvēki tagad vēl guļ ...

- Nū-u, tie tak normāli.

- Kas notiek? Lieta nevar gaidīt līdz pulksten desmitiem, līdz darba dienas sākumam?

- Negroziet halāta pogu, tas ir, apsargu izsaukšanas pogu, - Romašins pieklājīgi ieteica. - Viens no jūsu miesassargiem ir aizmidzis, bet otro nācās novākt, jo viņš ir "sanitārs" un viņam pieteikts ne tik daudz jūs aizsargāt, cik īstajā brīdī likvidēt. Lūk tāda viņam tā programma.

- Kā jūs ziniet?

- Es daudz ko zinu.

Zlatkovs atgāzās krēslā, uzmanīgi skatoties uz komisāru, kurš sakrustoja rokas uz krūtīm un ar neskaidru nožēlu paskatījās uz viņu.

- Vai esat pārliecināts, ka rīkojaties pareizi?

- Un jūs?

- saprātīgs jautājums. Godīgi sakot, es to jau sen gaidīju, tikai nebiju domājis, ka par mani parūpēsieties jūs personīgi.

 - To prasa spēles līmenis, Atanas. Es gaidīju, kad jūs pats atnāksiet pie manis, bet tad sapratu, ka programma - jūs taču esat nokodēts? - to nepieļaus.

- Jums taisnība. Man izdevās pārvarēt divus programmas drošības sliekšņus, ieskaitot pašiznīcināšanās slieksni atklāšanas gadījumā, bet trešajam slieksnim - smadzeņu atbrīvošanai no iekšējās kontroles, kas ievadīta tieši ģenētiskajā matricā - vēl neesmu spējis izlauzties cauri.

- Kad jūs nokodēja?

- Pirms pēdējās Stumbra pārbaudes palaišanas, gandrīz pirms diviem gadiem. Tad es izstrādāju ticamu laika koncepciju un sāku īstenot "ķirurgu" plānu.

Romašins pamāja, viņa acis kļuva skumjas.

- Jā, trieciens bija spēcīgs. Ja ne Tie, Kas Seko, jūs un es jau būtu pārstājuši eksistēt. Pat tagad problēma nav atrisināta līdz galam, nav simtprocentīgas garantijas, ka mūsu Zars izdzīvos. Tāpēc ar jums nodarbojos personīgi, nevis ar dienesta izmeklēšanas nodaļu... kurā, starp citu, sēž "sanitāru" palīgi. Patiesībā man ir tikai viens jautājums: vai jūs, paliekot “ķirurgu” rezidents, varat palīdzēt mums no viņiem atbrīvoties?

Zlatkovs aizvēra acis. Viņa seja kļuva bāla, un uz pieres parādījās sviedri. Acīmredzot viņš cīnījās ar "ķirurgu" programmu, kas viņam uzdeva rīkoties noteiktā veidā. Pēc minūtes pārtraukuma viņš nedzīvi teica:

- Es mēģināšu. - Atvēra savas melnās acis, iekšējas cīņas un moku pilnas. - Vai jūs nebaidāties, ka es ar jums uzspēlēšu trīskāršu spēli? Vai arī došu komandu likvidēt?

- Baidos, - Romašins nopietni pamāja. - Bet, pirmkārt, man nav citas izejas, un, otrkārt, ir iespēja jūs dekodēt, neizmainot personību. Mūsu mediķi pastrādāja ar sagūstītajiem "sanitāriem" un kaut ko iemācījās.

- Vispirms labāk es mēģināšu atbrīvoties pats. Ja man neizdosies...

- Labi, tikai nenokavējiet. Un ko jūs teicāt par ticamu laika jēdzienu?

- Pirms uzsākt hronokvantu paātrinātāja būvniecību, mēs izveidojām "laika urbšanas" teoriju, pieņemot, ka laiks ir īpašs vielas veids, fiziskā realitāte, tas pats, kas telpa, matērija un lauks. Savos agrīnajos eksperimentos, bet es jau piecdesmit gadus esmu nodarbojies ar laika inversijas problēmu, mēs, šķiet, esam saņēmuši apstiprinājumu par substancionālā jēdziena pareizību.

- Šķiet?

- Jebkurā gadījumā mums izdevās laiku pārvērst enerģijā. Mēs tā domājām, ka mums izdevās. No šejienes radās ideja par hronourbi, kuru esam realizējuši dzīvē. Bet tagad, pēc Laiku Koka atklāšanas, Visuma kvantu atzarošanās, "ķirurgu" un To, Kas Seko, parādīšanās, pēc duča jaunu atklājumu un Pāvela Ždanova ceļojuma pa Stumbru, es neesmu pārliecināts, ka pat pašu "ķirurgu" koncepcija, ko viņi izmanto cīnoties ar mums, ir pareiza.

Romašins pašūpoja galvu.

- Tā kā man šī teorija nav pazīstama, sāksim pēc kārtas jau no paša sākuma. Savus amata pienākumus pildot, man nācās izpētīt daudzus darbus par hronofiziku, un es kaut ko sāku saprast. Galu galā Fraktāla jeb Laiku Koka realitāte nenoņem no darba kārtības jautājumu: kas ir laiks?

- Nenoņem, - Zlatkovs pamāja, cenšoties pārvarēt savu iekšējo vēlmi uzspridzināt māju kopā ar sevi un viesi; no šī kontroles līmeņa - pašlikvidēšanās neveiksmes gadījumā - viņš vairs īsti nebaidījās. - Papildus piecām pastāvošajām, tā teikt, oficiālajām laika versijām, daudzi zinātnieki, arī es, esam izstrādājuši vēl vairākas.

- Pagaidiet, es zinu tikai četras: substancionālo, relācijas, dinamisko un statisko.

- Piektā versija - subjektīvi psiholoģiskā, principā tā arī neko nepaskaidro un neatrisina. Saskaņā ar šo versiju laiks ir veids, kā Visumu atspoguļot ar domājošas būtnes apziņu. Savā ziņā tā sauktais bioloģiskais laiks - informācijas pasūtīšanas un sinhronizācijas process no dažādiem cilvēka ķermeņa avotiem - saplūst ar subjektīvi psiholoģiskā laika jēdzienu.

- Manuprāt, šī ideja ir pārdzīvojusi savu lietderību. Jebkurā gadījumā tā nav nopietna.

- Kāpēc gan? Zinātnieki vienkārši ar to nav nopietni nodarbojušies, tāpēc nav kapitālas attīstības. Bet pati ideja taču ir lieliska: telpa un laiks ir subjektīvs objektu un parādību uztveres veids, tās var mainīt tikai attiecības un tām ir nozīme tikai priekš subjekta. Ļoti spēcīga ideja! Ja es būtu jaunāks un ieguvis citu izglītību, es to būtu attīstījis. Bet es biju aizņemts ar citām idejām.

- Un kādu koncepciju jums ieprogrammēja "ķirurgi"?

- Viņi man pameta kaulu telpisko notikumu koncepcijas formā. - Zlatkovs vāji pasmaidīja, atkal pārvarot uzbrukuma komandu, lai iznīcinātu satraukuma avotu. Romašins to pamanīja.

- Varbūt pabeigt sarunu? Arvien biežāk ar gribas piepūli jūs izslēdzat programmu no tā var notikt nervu sabrukums.

- Tieku galā. Savā ziņā man tagad ir vieglāk, jo jūs esat man no pleciem nometis smagu tīšas nodevības nastu. Es pats diez vai būtu atnācis pie jums atzīties, neskatoties uz manu veiksmīgo cīņu ar programmu. Es pabeigšu. Lai jūs zinātu, ar ko jums būs jātiek galā. Tātad jēdziens "ķirurgi": pagātne, tagadne un nākotne vienlaikus pastāv kopīgā daudzdimensionālā notikumu telpā.

- Par to runāja vēl Svētais Augustīns, - Romašins pasmīnēja. "Pastāv arī pagātne un nākotne, kaut arī mums nesaprotamā veidā."

Zlatkovs sašķobīja seju grimasē, kas nozīmēja smaidu.

- Ar jums Ignat Ir patīkami sarunāties. Jūtama profesionāla apmācība un izpratne. Jums jāmet drošības dienests pie malas un jāpiedalās zinātnē.

- Paldies par laba vēlējumiem. Jaunībā es devu lielas cerības, bet drošībnieka darbu uzskatīju par vajadzīgāku.

- Kam, sabiedrībai?

- Sev. Bet pārtrauksim kolokviju par laika problēmām... lai gan man ir ļoti interesanti. Atliek vēl viens jautājums: kāpēc "ķirurgu" ideja jūs pārstāja imponēt? Galu galā mūsu Stumbrs patiesībā to spilgti ilustrēja ar savu iemiesošanos, savienojot Laiku Koka Zarus un kļūstot par pasaules līniju, kas pastāv vienlaikus gan pagātnē, gan tagadnē, gan nākotnē.

Zlatkovs kādu laiku pētīja komisāra mierīgo, nekustīgo seju, sakārtoja halāta stūri un paliecās uz priekšu.

- Ignat, tā ir tikai daļa no patiesības. Ja man ir taisnība un manis paša koncepcija ir pareiza, ne tikai zināt, bet pat runāt par to ir bīstami!

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tā būtiski izmaina cilvēka pasaules uzskatu. Jo zināt patiesību šajā jautājumā nozīmē visvarenību! Pāreju uz pilnīgi citu apziņas līmeni.

- Vai nu pilnīgi citu, - Romašins pavirši pasmējās. - Kāpēc "ķirurgi" šajā gadījumā neizmanto šo visvarenību? Vai arī Tie, Kas Seko, lai atbrīvotos no "ķirurgu" pretenzijām?

- Tāpēc, ka bez mūsu, cilvēciskās, cīņas par dzīvību un varu ir arī citi līmeņi, kur “ķirurgiem” un Tiem, Kas Seko, izveidojusies paritāte. Mēs esam vienīgie, kas var izjaukt šo paritāti. Tāpēc jau gan vieni, gan otri cenšas mūs izmantot.

Romašins ieskatījās zinātnieka iegrimušajās, drudžaini mirdzošajās acīs, un uz mirkli viņam kļuva baigi. Lai atvairītu šīs bailes, viņš piespieda sevi pajokot:

- Tādā gadījumā tas, kurš atklās “ķirurgu” un To Kas Seko kara noslēpumu, kļūs par Dievu. Varbūt to varat izdarīt jūs?

Zlatkovs norija kamolu kaklā, aizklāja ar plaukstu acis un neskaidri murmināja:

- Es vēl neesmu pārliecināts ... ir vajadzīgi aprēķini, eksperimenti, palīgi, brīvība. Nekā no tā man nav pilnībā. "Ķirurgi" neatstās mani mierā.

- Tāpēc mums no tiem jāatbrīvojas. - Romašins piecēlās. - Vismaz mūsu Zemes robežās. Strādājiet tā, kā strādājāt. Es ceru, ka man caur jums izdosies izskaitļot viņu emisārus un uzzināt, kas šeit tiek gatavots. Tikai viens vārds: izturēsiet līdz galam?

Zlatkovs nekustējās. Tikai pēc kāda laika Romašins izdzirdēja čukstu:

- Mēģināšu ...

Izgājis no zinātnieka pils zālienā, kas atradās mājas priekšā, kur viņu gaidīja divvietīgs pinass, Romašins apstaigāja automašīnu, bet kabīnē neiekāpa. Viņš nemeloja Atanam, ka ir ieradies viens, taču viņam tomēr bija partneris - situāciju un izkliedētas informācijas apstrādes inks - analizators, kas implantēts zem ādas aiz auss un ko darbināja signāli no mikrosensoru tīkla, iešūta uzvalka audumā. Tieši savienots ar dzirdes nervu, inks nesa Sabaota vārdu un nesen bija kļuvis par Ignata otro "Es".

- Piesargies, - viņš teica īpašniekam. - Es jūtu lauka svārstības pēc tiešo dzīvības draudu formulas.

- Vai tad pašlaik mani vēro? - domās pajautāja Romašins. - Es taču veicu pasākumus.

- Pasākumi nostrādāja, "sanitāru" spiegi mūs pazaudēja, bet, iespējams,  "ķirurgi" izseko arī savus aģentus. Es jūtu uzmanības plūsmu uz Zlatkova māju.

- Mūsu saruna ar viņu tika noklausīta?

- Nedomāju, jo tu taču ieslēdzi trokšņotāju, vai ne?

Romašins pamāja. Trokšņotājs - "baltā trokšņa" ģenerators - izveidoja ap sevi skaņas traucējumu interferences sfēru, caur kuru neviens optiskais, lāzera vai elektroniskais skeneris nevarēja izlauzties cauri.

- Kāpēc es nedrīkstu iekāpt automašīnā?

- Uzmanības straume tagad ir izplatījusies arī uz tevi. Mēs esam pamanīti. Baidos, ka sargs, kas apsargā Zlatkovu, ir ieprogrammēts ne tikai spiegot un nodot informāciju saimniekiem, bet arī skaidri ieprogrammēts uz situāciju destabilizējošo faktoru novēršanu.

- Gribi teikt, ka ne tikai es esmu iekļauts šo destabilizējošo faktoru skaitā, bet arī Zlatkovs? Viņi uzdrošināsies viņu novākt?

- Nezinu, secinājumus izdari pats. Tu nebiji tikai zinātnieka viesis, tu esi drošības dienesta komisārs un, iespējams, esi iekļauts īpaši bīstamo personu reģistrā. Tavai agrīnajai vizītei vajadzēja brīdināt ne tikai Zlatkova miesassargus, bet arī augstākas amatpersonas. Agrāk vai vēlāk viņi par tevi parūpēsies speciāli. Vai nu ieprogrammēs, vai vienkārši nogalinās.

- To izdarīt nav viegli.

- Viņi gatavo kaut kādu akciju, bet tu viņiem stāvi ceļā.

Romašins vēlreiz apstaigāja pinasu, ieklausoties sevī, un pirmo reizi mūžā nožēloja, ka nav paranorms.

- Kā būtu, ja mēs pazustu?

- Nesapratu.

Ignats nopūtās. Sabaots nebija paredzēts smalkām, niansētām, daudzslāņu sarunām un neko nevarēja ieteikt, bet ideja nebija slikta, bija jāpārdomā. Bija nepieciešams atrast sabiedroto, ar viņu pārrunāt pazušanas noteikumus un pēc tam pazust. Teiksim, iet bojā aviokatastrofā.  Uzsprāga pinass ... vai kuteris ... vai pat korakls pēc tam, kad tajā iekāpa komisārs Ignats Romašins. Un lai "sanitāri" atviegloti uzelpo un mierīgi padarbojas... kādu laiku.

Ignats ielīda pinasa kabīnē, noteica kursu uz tuvāko metro staciju un sāka apdomāt šo ideju, arvien vairāk pārliecinoties par tās pievilcību un nereaģējot uz Sabaota "nopūtām", ko sarūgtinājusi īpašnieka vieglprātība.

Tomēr līdz metro nokļuva normāli. Ja novērotājs arī sekoja pinasam, viņš nesāka to iznīcināt bez "ķirurgu" emisāra sankcijas. Ka Zlatkova apsargiem nav paredzētas neatkarīgas darbības, Romašins bija pārliecināts. Cita lieta, ko emisārs darīs, uzzinājis par vizīti.

- Nē, ir laiks pazust, ir pienācis laiks, - skaļi sacīja Ignats.

Iznākot no Brjanskas metro, viņš aktivizēja "bruņukreklu" - eskortbrigādi, paņēma kuteri un pārlidoja pāri katastrofas zonai, kuras centrā mežos atrad;as hronokvantu paātrinātājs.

Ir pagājuši tikai divi mēneši kopš Pāvela Ždanova palaišanas Stumbrā, taču pa šo laiku šeit viss bija izmainījies.

Hronolaboratorijas kubiskā ēka izkusa, un tās vietā vispirms izveidojās hronoputu ezers, bet pēc tam, kad hronoputas iztvaikoja, simtmetrīga piltuve ar pusizkusušām, porainām, kā sūklim sienām. Piltuves apakšpusē nosēdās sudrabains metāla slānis, gluds kā spogulis, līdzīgs spogulim, dīvaini izkropļojot perspektīvu, tāpēc novērotāji pastāvīgi domāja, ka piltuves apakšā redz dīvainus kustīgus priekšmetus.

Bet visvairāk izmainījās Stumbrs. Divas dienas pēc Ždanova starta tas pēkšņi piepildījās ar sārtenu mirdzumu un burtiski uzsprāga, bet nesabruka, bet it kā sastinga sprādziena brīdī un tagad no attāluma atgādināja gigantisku, groteski palielinātu dadža galviņu, kas veidota no ažūrām, robainām, savītām virsmām, lupatām, stalaktītiem, lapām, kātiem, putekšņiem un auglenīcām. Tuvumā kļuva skaidrs, ka katra šāda "lapa" - faktiski sprādziena strūkla, izplešanās brīdī sastingušais Stumbra sienu fragments - sastāv no daudzām stīgām, kuru izmērs svārstās no centimetra līdz diviem vai trim metriem, un iespaids radās brīnumains, pārsteidzot ar formu un pāreju harmoniju. Zinātnieki mēģināja izskaidrot šo parādību nevis ar sprādzienu, bet gan ar "cita fizikāla likuma, kas mainījis noteiktā telpas-laika apjoma struktūru, iziešanu Zemes fiziskajā realitātē", un, iespējams, viņiem bija taisnība, bet tikai Zlatkovs pievērsa uzmanību vispārējai formai: Stumbrs tagad dīvainā kārtā atgādināja Laiku Koku - tas ir, Lielo Visumu. It kā kāds milzis būtu nolēmis pajokot vai varbūt parādīt savu kompetenci un nu rādīja cilvēkiem "Pasaules Koka modeli", lai viņus piepildītu ar bijību un apbrīnu.

Romašins paņēma binokli.

"Modeļa" kodols bija melns blīvs veidojums, kura diametrs bija aptuveni kilometrs, ar dobumiem un bedrēm, kuru dziļumos ik pa laikam parādījās mirgojoša gaisma, it kā tur, dobās sfēras iekšpusē, kāds kurinātu ugunskuru. Bet līdz šim neviens  konkistadors, ieskaitot automātiskās mašīnas ar aizsardzību pret hronoputām, nebija spējis iekļūt iekšā un atgriezties. Izlūki no dzīvu cilvēku vidus, daudzas stundas un dienas izklejojušies pa "telpu krustojuma" labirintiem, atgriezās atpakaļ bez īpašiem atklājumiem. Stumbrs viņus nelaida līdz saviem bīstamajiem noslēpumiem, bet dažreiz drosminiekus sakropļoja vai nogalināja. Tieši saistībā ar pēdējās izlūkošanas grupas nāvi parādījās SEKON lēmums [3] par nepieciešamību ātrāk iznīcināt bijušā hronopaātrinātāja ēku.

Romašins paslēpa binokli, atkārtoja pie sevis: iznīcināt pēc iespējas ātrāk... Un viņš uzdeva sev sakramentālo jautājumu: kāpēc? Kāpēc "hronoķirurgiem" savajadzējās iznīcināt Stumbru, ja "Zaru karš" bija beidzies? Bet tas beidzās, un ar cilvēku uzvaru. Ždanovs sasniedza Laiku Pirmsākumu un izslēdza hronourbi - ja ticēt aprēķiniem un kosmosā notikušajām izmaiņām.

Ap Saules sistēmu sarūkošā tumsas zona pazuda, zvaigznes un galaktikas atkal sāka mirdzēt, kaut arī zvaigznāju modelis izmainījās, par neizsakāmu izbrīnu astronomiem. Izzuda arī lauku transfūzija ap Stumbru, uzlabojās ekoloģiskā situācija, apstājās augsnes kustības, kas izraisīja zemestrīces, caurspīdīgās “bedrītes”, kas “sasietas” virs hronopaātrinātāja - vielu absorbcijas un “atgrūšanas burbuļu” zonas pazuda - daba sadziedēja cilvēka radītās brūces, iestājās miers, klusums un žēlastība. Bet kāpēc tad sāp sirds, skatoties uz šo dzeloņaino brīnumu - Stumbra "dadzīti"? Un kāpēc nepazūd draudu sajūta, izplūstoša no tā ērkšķiem?

Varbūt Zlatkovam ir taisnība un Stumbrs būtu jāiznīcina? Lai visas rūpes izkliedējas, un bīstamā parādība pazūd kā slikts sapnis?

Pilota kabīnē iepīkstējās izsaukums, "bruņukrekla" kobras komandieris Harlams Sakovecs pieprasīja instrukcijas.

- Parastais maršruts, - Romašins iemeta mikrofonā, zinot, ka šodienas maršruts nebūs gluži parasts. Šodien pēc tikšanās ar UASS direktoru Drošības padomes Eirāzijas nodaļas komisāru-divi Ignats Romašins "ies bojā", lidojot ap Stumbru.

Neskatoties uz to, ka Aizsardzības joslas centra pazemes bunkurs zaudēja savu nozīmi kā ilgtermiņa būve ar visaugstāko iespējamo drošības pakāpi, tika nolemts to paturēt un nodot jaunizveidotajam seku novēršanas un Stumbra parādības izpētes centram. Centra darbu uzraudzīja SEKON priekšsēdētāja otrais vietnieks Ļevs Kosuļins, bet Atanass Zlatkovs turpināja vadīt pētnieku grupu.

Tajā dienā viņš ieradās centrā vēlu, pusdienlaikā pēc vietējā laika un nekavējoties kļuva liecinieks diviem dramatiskiem un traģiskiem notikumiem, kas pārsteidza visus centra darbiniekus.

Drošības komisāra Romašina nāve bija traģiskais notikums. Viņa kuteris eksplodēja, lidojot ap Stumbru, sadūries ar vienu no "dadža" zariem. Zinot šī vīrieša apdomību, inteliģenci un spēku, Zlatkovs neticēja viņa nāvei, lai gan sāka šaubīties par saviem secinājumiem, kad mirušā mirstīgās atliekas nogādāja centrā.

Kamēr ārsti rosījās ap sašķaidīto ķermeni, cenšoties tajā iepūst dzīvību, notika otrs notikums.

Ne no šā ne no tā, viena no aptuveni divsimt metrus garajām "dadža lapām" (sasalušā sprādziena strūkla) pēkšņi nogāzās, ietriecās zemē un tiešām eksplodēja. Visos virzienos pašķīda smaragdzaļas uguns straumes, pietūka dūmu mākoņi, un, kad izklīda, novērotāju acu priekšā parādījās kaut kas līdzīgs pusei no milzīgas žilbinoši baltas olas, kuras iekšpusē kūņojās divas cilvēku figūras. Centra drošības dienests, ko šokēja komisāra nāve, šoreiz nostrādāja savlaicīgi un cilvēkus savāca jau divas minūtes pēc viņu parādīšanās, burtiski dažas sekundes pirms ola aizdegās ar bezdūmu violetu liesmu un sadega bez pēdām, atstājot savā vietā dziļu dobumu.

Bija divi izglābtie, un viens no viņiem, Fjodors Polujanovs, bija pazīstams visiem centra darbiniekiem, otrs - tikai speciālajiem dienestiem. Izrādījās, ka tas ir drošības grifs Grigorijs Belijs, kurš ar īpašu nodaļu tika palaists Stumbrā, Pāvela Ždanova starta priekšvakarā.

Pārdomājot šos divus notikumus, kas notika viens pēc otra, Zlatkovs nokāpa bunkurā, kur viņu sagaidīja drūmais centra vadītājs,  aizņemts ar komisijas izveidi, lai noskaidrotu komisāra Romašina nāves cēloņus.

- Jūs man esat vajadzīgs, - viņš izmeta ejot, palīgu, sekretāru un apsardzes darbinieku pūļa ieskauts, notikušā satriekts. Zlatkovs bija spiests pagriezties un sekot Kosulinam uz viņa kabinetu.

Kabineta videoplasts bija noregulēts uz jūras ainavu, bet centra vadītājs to izslēdza, ar rokas kustību aizsūtīja palīgus prom, pagaidīja, kamēr kabinetā paliks trijatā -  Zlatkovs, Bazarjans-apsardzes centra grupas priekšanieks  un viņš pats, - pagriezās pret stāvošo Bazarjanu un dusmās drebošā balsī sacīja:

- Kā tas varēja notikt?!

- Es nezinu, - atbildēja izbijies Bazarjans, raustīdams savas melnās ūsas. - Viņš pats vadīja kuteri, nevienu nepaņēma ... viss bija kā parasti ... nekādu brīdinošu pazīmju ... kurš tad varēja zināt, ka viņš ietrieksies tajā sasodītajā "dadzī"?

- Jūs! Jums vajadzēja zināt! Vai jūs varat iedomāties, kas notiks? Vismazākais - atstādināšana no darba! Un man būs jāatkāpjas! Vai jūs saprotat, kas notika?!

Bazarjans pavilka savas ūsas, saviebās, gribēja kaut ko pateikt savai aizstāvībai, bet paskatījās uz klusējošo Zlatkovu un norija iebildumus. Nomurmulēja:

- Komisija tiks skaidrībā ... atļausiet iet?

- Ejiet, - Kosuļins izpūta, izņēma no galda baltu adaptogēna tūbiņu, uzsita tās piesūcekni pa kaklu, iemeta tūbiņu kastē. - Atvainojiet, Atanas, neizdevās savaldīties. Tāda katastrofa!

- Nesteidzieties ar atkāpšanos, - zinātnieks teica blāvā balsī. - Vajag mierīgi tikt ar visu skaidrībā, varbūt drošības dienests ne pie kā nav vainīgs. Un kas tie par  cilvēkiem iznākuši no Stumbra?

Kosuļins nedaudz atdzīvojās, apsēdās pie galda, uzmeta aci ziņojumu peldošajām līnijām, izaudzēja mikrofona ūsiņu un emkana pumpuru, ar vienu kustību piestiprināja loku ar austiņām pie galvas. Tagad viņš varēja domās un audio diapazonā sazināties ar duci abonentu vienlaikus.

- Tagad šos mazgā, baro un ārstē. Pēc stundas atvedīs. Vispirms ar viņiem parunāsim mēs, pēc tam noorganizēsim preses konferenci plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Tomēr pēc Mariča atgriešanās šis ir tikai otrais gadījums, kad no stumbra iziet dzīvi cilvēki, parādība, varētu teikt, unikāla.

Zlatkovs paklusēja, ar ironiju nodomājot: "Ja tikai tu zinātu, kas par Mariču atgriezās no laboratorijas..."

Tikai pašam Atanasam bija zināms, ka zem Mariča maskas darbojās “hronoķirurgu” aģents, un, iespējams, par to nojauta vēl tikai Romašins.

- Tad lūk, dārgais kolēģi, - Kosuļins turpināja. - Vakar jūs sadomājāt paziņot, ka Stumbrs vairs nav bīstams planētas dabai un cilvēkiem. Es gribētu zināt, uz kā balstīts šis jūsu paziņojums. Galu galā ne vēlāk kā pirms divām dienām jūs publiski devāt atļauju iznīcināt hronopaātrinātāja atliekas.

- Es kļūdījos, - Zlatkovs atbildēja vienaldzīgi, pieņemot savu ierasto miegaino izskatu.

- Kad? Pirms divām dienām vai vakar?

- Hronokvantu paātrinātājs nebūt nav tāds, šis nosaukums neatbilst tā mērķim.

- Nu, Dievs ar viņu, lai kā viņu nosauktu, viņš joprojām strādā un sagādā pārsteigumus. - Kosuļins pēkšņi apklusa, neizpratnē paskatījās uz sarunu biedru. - Tas ir, kā - paātrinātājs nav paātrinātājs? Tā taču jūsu ideja, jūs to aprēķinājāt, konstruējāt uzbūvējāt ...

- Es kļūdījos, hronokvantus nevar paātrināt, tos var tikai aizkavēt, izvēloties vienu no atzarošanās variantiem... - Zlatkovs pašķobīja lūpas. - Atvainojiet, Ļev, es diez vai spēšu uzzīmēt vizuālu priekšstatu par hronolauku pārveidošanu. Jebkurā gadījumā Stumbrs nav paātrinātājs vai laika mašīna.

Kosuļina uzacis pacēlās.

- Bet viņa ... viņš ... ē-e, iekļuva pagātnē ...

- Nesen parādījās Marka Praškuviha revolucionārais darbs par laika teoriju. Pēc viņa teiktā, pagātnē nosūtītie signāli ar savu atbalsi tiek pilnībā nodzēsti. Izlasiet, un jūs sapratīsit, ka par nekādu hronourbšanu uz pagātni nevar būt ne runas. Visticamāk, pareiza ir Evereta versija.

- Par Visuma sazarošanos? Bet jūs pats pirms mēneša šo teoriju apgāzāt!

- Es kļūdījos, - Zlatkovs atzina trešo reizi, un uz mirkli viņa acīs pazibēja enerģija, ironija un sāpes. No centieniem ierobežot šīs iekšējās sāpes viņš kļuva bāls, un centra vadītājs steidzās pagriezt sarunu citās sliedēs.

- Labi, labi, tikai neuztraucies, Atanas, mēs par to parunāsim vēlāk. Kā jūs domājat, kas patiesībā notika ar Stumbru? Kāpēc tas, vispirms, gandrīz izraisīja vispasaules katastrofu un, pēc tam to viegli novērsa?

Zlatkovs ar plaukstu noslaucīja pieri, ar ironiju un līdzjūtību pret sevi pasmaidīja, pašūpoja galvu.

- Ir nu gan apetīte jums, Ļev. Tikai Dievs zina atbildi uz šo jautājumu ... un varbūt vēl Tie, Kas Seko ... ja tādi vispār eksistē. Es arī esmu cilvēks, kurš spēj kļūdīties, un kā izrādījās, biežāk nekā citi.

- Tā jau nu biežāk, - Kosuļins norūca, zaudējot interesi par sarunu. - Jūs mani neesat pārliecinājis ne par ko. Es uzskatu, ka Stumbrs ir bīstams un būtu jāiznīcina. Sagatavošanās jau ir sākusies, jums jāaprēķina spridzināšanas fronte un sprādziena sekas. Es ceru, ka jūs varat tikt ar to galā?

- Bet, ja nu iekšā vēl klīst cilvēki?

- Kas? Kādi cilvēki? - centra vadītājs bija neizpratnē.

- Ždanovs, Belija grupas dalībnieki. Vismaz divi desmiti cilvēku tika iesūtīti Stumbrā, atgriezās divi ... pareizāk trīs. Kur pārējie? Vai esat pārliecināts, ka visi gājuši bojā?

- Bet viņi ... jūs pats paziņojāt ... apstākļi paātrinātāja torņa iekšienē nav labvēlīgi ... lai izdzīvotu pēc sprādziena ...

Zlatkovs piecēlās un auksti paklanījās.

- Un tomēr šī iespēja būs jāņem vērā. Pārbaudiet, precizējiet, pārliecinieties.

- Bet kā to var pārbaudīt?

- Jāpalaiž Stumbrā īpašu komandu, aizsargātu visaugstākajā līmenī. Par ceļvežiem lai pakalpo Belijs un Polujanovs, kuri tikko atgriezušies no turienes. Pasauciet mani, tiklīdz viņi atjēgsies un varēs runāt. Un, es jūsu vietā, pie viņiem noliktu apsardzi.

Zlatkovs aizgāja, un neizpratnē esošais Kosuļins palika pie galda, mēģinot saprast, ko gribējis pateikt Centra pētnieku grupas vadītājs.

* * *

Grigorijs Belijs atteicās runāt ar Centra administrāciju un piedalīties preses konferencē, uz kuru salidoja simtiem lielāko ziņu aģentūru korespondentu no visas pasaules. Atteikumu viņš motivēja ar nogurumu un nevēlēšanos redzēt nevienu cilvēku, kā arī ar stresa pilno stāvokli, ko izraisījusi komisāra Romašina nāve. Tādējādi Fjodoram Polujanovam bija jāuzņemas runāšana par abiem, bet, tā kā viņš to nevēlējās darīt, uz jautājumiem atbildēja skopi, preses konference beidzās ātri.

Zlatkovs, kurš bija klāt sanāksmē pie Centra vadītāja un preses konferencē, lieliski saprata, ka Polujanovs noklusēja par daudzām lietām un ka viņš daudz par ko stāsta pavisam citādi, nekā notika patiesībā. Bija acīmredzams, ka bijušais hronoinženieris (kā arī drošības dienesta riska grupas "Roud Asker" vadītājs) rūpīgi formulē katru frāzi un mēģina noteikt personu, kas viņam uzdeva jautājumu - normāls cilvēks vai "sanitārs". Beigu beigās arī viņš aizbildinājies ar nogurumu aizgāja no centra, drošības dienesta grupas pavadībā, kuru viņam pielika pilnīgi apjukušais un sarūgtinātais Bazarjans.

Atnācis uz savu kabinetu, Zlatkovs izanalizēja visu, ko bija dzirdējis, atjaunoja notikumu ainu - tur, Laiku Pirmsākumā, Laika Zara sākumā, ko radīja hronourbja iekrišana, un pēkšņi sajuta bailes. Viņam pamazām radās iespaids, ka ne tikai visus šos milzu mēroga notikumus plānojis kāds kolosāls intelekts, bet pat tādas sīkas detaļas kā, piemēram, indivīdu līdzdalība operācijā, piemēram, Ždanovs vai pats Atanass Zlatkovs, tika rūpīgi ņemti vērā un rūpīgi pielāgoti viens otram, veidojot īstenotās darbības monolīto bloku.

Tad varbūt Svētajam Augustīnam patiešām bija taisnība, sakot, ka pagātnes un nākotnes laiks pastāv vienlaicīgi notikumu kopējā telpā? Ne velti Aristotelis sev uzdeva jautājumu: ar ko vakardienas fiziskā realitāte atšķiras no šodienas vai aizvakardienas fiziskās realitātes? Viņš, iespējams, bija informēts par patiesību, pretējā gadījumā kāpēc daba viņam nodrošināja tik spēcīgu prātu, intuīciju un gaišredzību, spēju radīt pasaules ...

Uz galda iedegās sarkana izsaukuma gaisma, un Zlatkova domas pagriezās citā virzienā. Atkal viņa acu priekšā parādījās Romašina seja, tāda ārkārtas cilvēka seja, kurš pilnībā nodevās drošības dienestam, un atkal viņa galvā ienāca jautājums: kur gan šis cilvēks, kurš paredzēja gandrīz visus "ķirurgu" soļus, izskaitļojis gandrīz visus "sanitārus", kļūdījās? Vai arī viņš vienkārši izdarīja viltīgu gājienu? Nomierinājis ienaidnieku ar savu nāvi, mudināja to uz izlēmīgākām darbībām, bet pa to laiku gatavoja atbildes triecienu?

Gaisma uz galda nodzisa. Atkal iedegās. Kāds neatlaidīgi mēģināja sazināties ar zinātnieku, bet viņš palika vienaldzīgs pret nezināmo abonentu.

Bet ja Romašins tomēr ir beigts? Ko tādā gadījumā būtu jādara viņam, Atanasam Zlatkovam, kurš saprata savu nodevību (kaut arī piespiedu kārtā, po ieprogrammējis viltīgs aprīkojums, bet kam no tā kļūst vieglāk?) un pa daļai bija atbrīvojies no kontroles? Pastāstīt par tikšanos ar komisāru SEKON vadītājam? Kurš pats visticamāk ir "ķirurgu" rezidents ... Vai vienkārši nošauties?

Kabineta durvis saritinājās pa kreisi, un kabinetā ienāca Igors Maričs, bijušais hronoinženieris, bijušais Fjodora Polujanova draugs, bijušais cilvēks. Ieslēdza pretnoklausīšanās trokšņotāju, apstājās istabas vidū, drūmi un ar spiedienu izrunāja:

- Kas par lietu, Atanas?

- Kas noticis? - Zlatkovs izlikās neko nesaprotam.

- Kosuļins apturēja Stumbra sprādziena sagatavošanu līdz komisāra nāves apstākļus izmeklējošās komisijas darba pabeigšanai.

- Vai tajā ir kaut kas satraucošs? Viņa vietā es rīkotos tāpat.

- Bet viņš izdeva pavēli tūlīt pēc sarunas ar tevi! Starp citu, kas tā par pašdarbību? Kāpēc tu piemet malku viņa šaubu ugunī  - ideju, ka Stumbrs kļuvis mazāk bīstams? Turklāt vēl ieteici tur iesūtīt īpašu grupu pārbaudei?

- Lieta tāda, kolēģi, - Zlatkovs izklaidīgi atbildēja, - ka man, atšķirībā no jums, ir jāatstāj domājoša cilvēka iespaids, man ir jāģenerē idejas, jāpiedāvā plāni, jāanalizē, jāaprēķina un jāizlemj. Ja es pārtraukšu to darīt, mani izskaitļos uzreiz. Jūs taču pazīstat Romašinu.

- Ar komisāru vairs var nerēķināties, bet viņa komanda nespēs mums tā pretoties, kā iepriekš. Un tomēr man nepatīk jūsu runas un darbi. Pārtrauciet šo savu ideju ģenerēšanu, pretējā gadījumā nāksies...

- Ko? - Zlatkova acīs pazibēja spēks un draudi.

- Pārprogrammēt tevi... jūs, kolēģi, - Maričs jau klusāk turpināja. - Neuzbāzieties pārāk daudz, turpiniet savas laika interpretācijas par laika laukiem, pētījumus, Laiku Koka modelēšanu, bet nebāzieties ar praktiskiem padomiem pie lielās priekšniecības. Turpmāk jūs man ziņosiet par savām darbībām ik pēc divām stundām. Sapratāt?

- Ārā! - Nepaceļot balsi, sacīja Zlatkovs.

Maričs pasmīnēja, pamāja sev, it kā piekristu savam viedoklim par situāciju, un tikpat klusi piebilda:

- Parīt šeit ieradīsies "ķirurgu" vēstnieks, viņš tiks galā ar tavu uzvedību... kolēģi. Es neapskaudīšu to, kurš nevarēs pierādīt savu lojalitāti. Uz redzēšanos.

Inženieris aizgāja, un Zlatkovs pēkšņi iesmējās, sajutis dīvainu atvieglojumu, it kā kalns būtu nokritis no pleciem, nospiežot viņu visus šos gadus, kad viņš ņēmās ar hronopaātrinātāju. Līdz pilnīgai uzvarai  - pār apstākļiem un likteni - joprojām bija tālu, bet vienu mazu uzvaru viņš tomēr izcīnīja: uzvaru pār sevi! Viņš pārvarēja kodēšanas slieksni, neitralizēja programmu, nekļuva ārprātīgs un pieteica karu "ķirurgiem". Savu personīgo karu, intelektuālo. Un viņš bija daudz labāk apbruņots nekā jebkurš "sanitārs", jo viņa ierocim - smadzenēm - nebija nepieciešama īpaša aprūpe, īpaša glabāšana un tās darbojās jebkuros apstākļos. Pat ja Romašins ir miris, viņš pats atradīs veidu, kā pārspēt “ķirurgus”, uzzinās, kāpēc viņi provocē pilnīgu Stumbra iznīcināšanu, ko cenšas sasniegt, kādus plānus izstrādā, un galu galā atradīs pareizo recepti šo plānu izjaukšanai.

Griša Belijs atklāja novērošanu, tiklīdz pameta katastrofu seku likvidācijas palīdzības centru netālu no Brjanskas. Viņš bija pieredzējis drošībnieks, un ar ādu sajuta “nejaušo” cilvēku šķībos skatienus - centra vadītāja bunkurā, gaiteņos, stāvvietā. Tomēr, būdams pārliecināts, ka šobrīd "ķirurgu" kalpi neko nedarīs, nezinot, ar ko viņš atgriezies, viņš nesteidzās atbrīvoties no "astes". Tikai nokļuvis Brjanskas metro stacijā, viņš beidzot noteica, kurš un ar kādiem līdzekļiem viņu ved, un ar "trīskāršu pārsēšanos", neatstājot kanālu, aizgāja "pa tīro". Grigorijs zināja, ka "sanitāri" tomēr izskaiļos maršrutu, taču viņam bija vajadzīga pusstundas laika rezerve: ieskriet Pārvaldē, pateikt dažus vārdus dažiem draugiem un pabūt noliktavā, lai apbruņotos. Kā drošības grifam, tas ir, augsta ranga dienesta funkcionāram, viņam bija īpašas pilnvaras, viņš varēja rīkoties bez priekšnieku un SEKON sankcijām un varēja piekļūt daudzām Pārvaldes īpašajām noliktavām.

 Viņš nedaudz aizkavējās noliktavā, jo šeit viņu gaidīja pārsteigums. Piekļuve nostrādāja, viņš drīkstēja iekļūt ieroču glabātuvē, kaut arī ne uzreiz, tikai pēc krātuves inku konsultēšanās ar UASS slepenās aizsardzības inkiem, taču drimmerus viņš nevarēja atrast. Tādu noliktavā nebija. Turklāt Ieroču inks nezināja, kas tie ir!

Apjukušais Grigorijs sazinājās ar departamenta vispārīgo informāriju, taču pat tur neatrada nevienu rindiņu par to, ka SB bunkuros glabātos drimmeri. Radās iespaids, ka tādi nemaz neeksistē!

Bija jāņem tas, kas šobrīd atradās krājumā: "gloks" un duncis ar molekulāro asmeni, kādu Grigorijs vēl nebija redzējis. Papildus ieročiem, citā noliktavas bunkurā, viņš izvēlējās speckombinezonus “Unik” ar ideālu “hameleona” tipa maskēšanās ģeneratoru, divus aizsargtērpu komplektus, kas spēja apsorbēt šāvienu no “universāla”, ar iebūvētiem automatizācijas mezgliem un vadības bloku, binokli, pirmās palīdzības komplektus un NZ blokus. To visu iesaiņojis konteinerā lika noliktavas inkam piegādāt uz adresi, kuru pēc uzdevuma izpildīšanas vajadzēja izdzēst no elektroniskās atmiņas.

- Vai  karam gatavojaties? - pajokoja inks, kura videorēgs pavadīja drošībnieku ceļā pa noliktavu.

- Viņam, dārgajam, - nomurmināja Grigorijs, neizpratnē skatoties uz plauktu ar uzrakstu: “Ingravi. Maksimālais transportēšanas svars - 200 vienības. "

- Kas tie tādi?

- Standarta antigravi, - pasmaidīja inks. - Pārvieto kravu līdz divām tonnām. Siksna ar ģeneratoru un ķermeņa stāvokļa stabilizatoru. Jūs to uzvelkat, pielāgojat un lidojat.

- Kad tad paspēja tos saražot?

- Sen, jau pirms septiņiem gadiem. Precīzāk, septiņi gadi, divi mēneši un trīs dienas.

- Septiņi gadi?! - Belijs izbrīnā izvilka vienu no kastēm, kas rokās atvērās, aptaustīja melno elastīgo jostu ar kvadrātveida biezo sprādzi. - Vajag taču, man nebija ne jausmas, ka mums ir tādas lietas.

- Mode uz šitiem sen pagājusi, tagad ingravus iemontē tieši uzvalka audumā. Bet lido reti kurš, ārsti šo parādību izskaidro ar psiholoģisko barjeru. Dažreiz glābēji operāciju laikā, ugunsdzēsēji, ātrās palīdzības ārsti un apsardze.

- Īsāk sakot, trauksmes dienestu darbinieki. Labi, pievieno kravai pāris komplektus.

Belijs pagriezās, lai izietu no noliktavas, un šajā brīdī inks viņam vaicāja mugurā:

- Sakiet, grif, vai jūs pazīstat šo cilvēku?

Grigorijs atskatījās un blakus inka figūrai ieraudzīja ierēdņa baltajā kokosā tērpto Pāvela Ždanova videorēgu.

- Kas par jokiem, vits?

- Kā jūs teicāt? - ieinteresējās inks. - Vitss? Mani sauc Berijs.

- VITS ir saīsinājums vārdiem: augsti intelektuāla tehniskā sistēma. - Belijs kļuva nikns. - Dzen jokus ar mani, Berij? Lai klerks nezinātu šo vārdu...

- Un tomēr tāda nav manā atmiņā. Atvainojiet. Tas nav būtiski. Jūs neatbildējāt uz jautājumu.

- Tas ir Pāvels Ždanovs, riska grupas "Astro-Asker" darbinieks. Tikai viņš, cik es zinu, nevalkāja oficiāla formastērpu.

- Paldies. - Pāvela tēls izgaisa. - Viss kārtībā.

- Kas ir kārtībā? Ko tu te tēlo?

- Manā atmiņā ierakstīts rīkojums - izpildīt tikai to darbinieku uzdevumus, kuri personīgi pazīst Ždanovu.

- Murgi! - nostiepa izbrīnītais drošībnieks. - Viņu pazīst katrs suns ...

- Ne katrs… hmm ... suns. Man nav svarīga atpazīšana, bet gan jūsu psi-sfēras reakcija. Jūs tiešām viņu pazīstat atšķirīgi no citiem. Visu to labāko. - Inka tēls izplēnēja.

Belijs pakasīja pakausi un, iespaidu pilns, izlīda no pazemes Bugrovsku mežā netālu no Jekaterinburgas, kur atradās pārvaldes noliktava.

Mežā valdīja silta atvasaras diena, bērzi mirdzēja stumbru baltumā un zelta lapotnēs, dega kļavu uguns, gaisā lidoja zirnekļtīkli, un bija grūti noticēt, ka kaut kur, neiedomājamā telpas un laika attālumā, radības, ko dēvē par "hronoķirurgiem", lolo Laika Zara, kuru cilvēki dēvē par Metagalaktiku nogriešanas plānus...

Mazliet paklīdis starp kokiem, Grigorijs nokratīja savu stuporu, izsauca moduli un metās uz metro, domādams, kas gan viņam, gan Fjodoram varētu būt noderīgi gaidāmajā pasākumā un kur viņš varētu iegūt visaptverošu informāciju par "sanitāru" plāniem. Pēc stundas, pārlecis duci staciju, lai būtu drošs, viņš izkāpa no Salavpils metro stacijas un ar taksometru mierīgi nokļuva savā mazajā "medību" mājiņā, kur viņš bija dzīvojis pēdējos gadus.

Aktivēja kotedžas apsardzes sistēmu, pastaigāja pa istabām, ieelpojot sen aizmirstās smaržas, ieslēdza spēļu atskaņotāju, bet to atkal izslēdza - spēlēm nebija laika. Iegāja saunā, izģērbās un izbaudīja peldi minibaseinā. Tad pagatavoja kafiju, iekurināja kamīnu un apsēdās viesu istabā ar tasi kafijas un glāzi konjaka. Smadzenes joprojām pretojās pēkšņai izslēgšanai no saspringtā dzīves ritma, taču domas ritēja gausi, pamazām apturot skrējienu. Nesatrauca vairs ne "sanitāri", ne atklājumi departamenta speciālajā krātuvē. Līdzjūtīgi padomājis par Polujanovu, Belijs aizmiga un sapņoja par saulē sasilušu koraļļu piekrasti, maigu jūru un kaijām, kas vaidēja nemaz ne kā putni...

Viņš pielēca kājās: signalizēja mājas apsardzes sistēma. Bet bija tikai pienākusi pasūtītā krava. Grigorijs atkal aizmiga un pamodās divas stundas vēlāk no viegla pieskāriena rokai. Atvēra acis. Viņa priekšā viesu krēslā sēdēja dzīvs un neskarts komisārs-divi Ignats Romašins.

Belijs aizvēra acis, pataustījās pēc konjaka glāzes, ieņēma pamatīgu malku. Atvēra vienu aci. Romašins nepazuda. Viņš sēdēja sakrustotām kājām, kā parasti, nopietni un aktīvi koncentrējies, aptvēris ar pirkstiem ceļgalu, un Grigorijs norija jautājumu: "Vai jūs man rādāties pa sapņiem, vai arī man aizbraucis jumts?"

- Dzīvs esmu, dzīvs, -  Romašins viņu mierināja. - Man vienkārši savajadzējās kādu laiku būt mirušam priekš visiem. Stāsti. Oficiālo Fjodora versiju es jau dzirdēju. Nepieciešams reāls situācijas novērtējums.

Belijs pamāja ar galvu, pašķielējis uz sardzes zaļo mirdzošo "kaktusu" istabas stūrī. Komisārs pamanīja šo skatienu.

- Mūsu gudriniekiem ir “mūķīzeri” šitādām sistēmām, pienācis laiks pāriet uz “kiborgiem”, nevis “Kliffordiem”. Bet tas tā, starp citu.

- Es gulēju apmēram četras stundas. Dīvaini, ka "sanitāri" mani vēl nav piefiksējuši.

- Viņi gaida jūs pie jūsu radiniekiem, tikai divi vai trīs cilvēki Pārvaldē zina par šo māju. Bet nesapriecājieties, galu galā jūs izskaitļos un sāksies medības.

- Vai viss ir tik nopietni?

- Kur nu vēl nopietnāk. Nokodētas visas galvenās personas SB un SEKON, pat Zlatkovs ...

- Par viņu es zinu.

- Tieši ar viņu viss nav tik vienkārši. Ļoti spēcīga personība, viņš spēja atbrīvoties no kontroles un ir praktiski gatavs sadarboties ar mums. Kas attiecas uz pārējiem ...

- Arī Pārvaldes direktors? ..

- Nē, Kostrovs spēja sevi cieši nosegt ar "bruņukreklu", "sanitāri" vēl nav atraduši tā atslēgu un nav varējuši pārņemt direktoru savā kontrolē. Es "eksplodēju" ar viņa palīdzību. Savulaik pēc Ždanova lēciena mums šķita, ka esam izzvejojuši visus "sanitārus", taču ne vella. Daži no viņiem kopā ar programmētāju palika brīvībā un ātri atjaunoja savu armiju. Esmu izskaitļojis astoņus, bet, iespējams, ne visus.

- Tetovējums.

- Kas?

- Visiem cilvēkiem, kurus kodējuši “ķirurgi” pēc hronourbja “stīgas” pārrāvuma, uz ādas parādījās tetovējumam līdzīgs, savāds, sazarots raksts, zirnekļa tīkla formā.

Romašins apdomājās, pamāja ar galvu.

- Tāpēc es prātoju, kāpēc tie, kurus esmu izskaitļojis, vienmēr pat karstumā ģērbjas kaklu un rokas nosedzošos kombi ar garām piedurknēm. - Viņš satrūkās. - Ak tu velns! Nevar būt! Sanāk, ka arī VKS priekšsēdētāja pirmais vietnieks Orests Šahovs ir "sanitārs"?! Viņš pēkšņi sācis valkāt pieguļošas farantūras, un pieņemšanās dižojas tikai kokosos...

Belijs neko neteica. Romašins nomierinoties pārbrauca ar roku pār seju, atgāzās krēslā.

- Stāstiet, bet īsi mums ir maz laika. Viņi drīz nāks jums pakaļ. Centra rezidents jau tāpat izlamāja visus savus "sešiniekus", ka viņi jūs palaiduši. Starp citu, Fjodoru Polujanovu izolēja, šķietami, lai nodrošinātu aizsardzību. Rīkojumi nāk no augšas, drošībnieki zemāki par poručiku tos izpilda - un atbildīgo nav.

- Poručiks? Vai mūsu prombūtnes laikā ir ieviestas jaunas pakāpes?

- Kāpēc jaunas? Tādas tak vienmēr ir bijušas. Rotmistrs, praporščiks poručiks, leitnants,  obersts... nu un tā tālāk.

- Kas tad esmu es, grifs no "Roud Asker"?

- Grifs nav pakāpe, bet rangs. Cik es zinu, jūs bijāt grandmajors. Es kļūdos?

Belijs ielēja pilnu glāzi ūdens un izdzēra vienā rāvienā. Galvā uzplaiksnīja doma: vai viņš tomēr būtu kļuvis ārprātīgs? Bet nekavējoties to aizdzina. Kļuva skaidrs, ka pasaulē ir notikušas dažas dīvainas izmaiņas. Un bija jānoskaidro, kas īsti ir mainījies: vai pati Zemes pasaule divdesmit ceturtā gadsimta sākumā, vai bijušie desantnieki Grigorijs Belijs un Fjodors Polujanovs, kuri izglāba šo pasauli no iznīcības.

- Kaut kas ne tā? - pajautāja vērīgais Romašins.

- Vēlāk, - Belijs atbildēja vienmērīgā balsī. - Es neesmu gatavs noteiktiem secinājumiem. Tagad klausieties ...

Stāsts ilga apmēram četrdesmit minūtes, līdz sardzes zaļais "kaktuss" izmeta ķekaru oranžu gaismu.

- Re nu, viesi ir klāt, - atturīgi reaģēja komisārs. - Man laiks iet. Vai jums ir tranšs?

- Kas? - Belijs nesaprata.

Romašins piesardzīgi ieskatījās viņam acīs.

- Griša, rodas iespaids, ka jūs pārsteidz visparastākās lietas. Tranšs ir rācija ko nevar nopielēt. Ja jums tādas nav, šeit būs eksemplārs. - Ignats pasniedza Belijam melnu pilienu ar nadziņu, kura iekšpusē pamirkšķināja zila dzirksts. - Nodrošina sakarus Saules sistēmas robežās. Protams, izmantojot satelītu tīklus.

Grigorijs paņēma rāciju kā indīgu čūskas zobu. Romašins pavīpasnāja un piecēlās.

- Uz sazināšanos grif. Esiet gatavs uz visu. Man vēl šis tas jāprecizē, un vakarā atkal tiksimies, lai sāktu savu operāciju. Jūs ieradāties uz Zemes ļoti savlaicīgi.

Romašins izgāja, iekāpa pinas-taksometrā un ... pazuda! Tas, ko Grigorijs uzskatīja par taksometru, izrādījās "golems", kurš džamp-režīmā startēja augstā orbītā ap Zemi. Komisārs pārzināja savu lietu un nodrošināja sevi pamatīgi.

Grigorijs ieslēdza apsardzes monitoru, apskatīja komandu, kas ar trim kuteriem bija ieradušies pēc viņa dvēseles, pasmīnēja un norūca:

- Nu, ko jūs, kolēģi, drošāk, drošāk. Tūlīt es pasniegšu jums nelielu  mācību, lai nākamreiz nebūtu vēlēšanās rīkoties tik atklāti.

Nesteidzīgi viņš pārģērbās "hameleonā", piestiprināja automatizācijas mezglos ieročus - "gloku", "universālu" un dunci, - sabāza pa kabatām munīciju, pirmās palīdzības komplektu, NZ, universālos instrumentus, dingo akumulatoru, noregulēja uzvalka inku nēsātāja domu uztveršanai, ieslēdza kostīma aparatūru. Inkam bija nepieciešamas divas sekundes, lai pārbaudītu režīmu un sistēmas, pēc tam Grigorijs Belijs, it kā, izkusa gaisā, kļuva neredzams.

* * *

Komisāra-divi nāve praktiski neietekmēja drošības dienesta Eirāzijas nodaļas darbību. Risināto uzdevumu klāsts nemainījās, milzīgais savienojumu un attiecību mehānisms uzturēja tempu, tūkstošiem cilvēku turpināja darbu, pat nezinot, kas noticis. Tikai komisāra tuvinieki, draugi un radinieki pārdzīvoja notikušo apstulbinošo traģēdiju, joprojām neticot viņa nāvei, neraugoties uz rekviēmu un bērēm Romašina dzimtajā Roslavļas vecajā kapsētā.

Ignata vietu ieņēma viņa pirmais vietnieks Luidži Tarantino, un viss turpinājās kā parasti, izņemot pieaugošo "sanitāru" ietekmi uz drošības dienestu un situāciju ap hronopaātrinātāja "dadzīti" kopumā. Un tā kā Tarantino, iznesīgs brunets ar ūsiņu svītriņu un izvalbītām acīm, bija augstāka ranga "ķirurgu" rezidents nekā Igors Maričs, pēdējais tika izsaukts uz dienesta rezidenci, kas aizņēma milzu UASS ēkas spārnu netālu no Rjazaņas.

- Polujanovu un Beliju ir jālikvidē tuvākajā laikā, - pavēlēja komisārs, ar šiku atmetot no pieres melno matu šķipsnu. - Viņi ir visu notikumu liecinieki, tas ir acīmredzami un tāpēc ļoti bīstami. Pēc divām dienām ierodas mūsu saimnieku inspektors, mums būs jāziņo par paveikto darbu un gatavību iznīcināt Stumbru. Līdz tam laukam abiem jābūt neitralizētiem.

- Polujanovs jau atrodas apcietinājumā, pagaidām Centra klīnikā, bet pēc pāris dienām, kad troksnis ap viņa vārdu pierims, mēs viņu pārvedīsim uz SB izolatoru Brjanskā, kur viņš arī paliks uz visiem laikiem. Belijs tomēr ... - Maričs kļuva skumīgs. - Belijs paspēja aizbēgt. Mēs viņu gaidījām pie viņa vecākiem, sievas un bērniem - visi dzīvo atsevišķi dažādās Eiropas Krievijas vietās, bet viņam bija personiskā kotedža, tā teikt, mājiņa Salavpilī. Kad mūsu cilvēki ieradās tur, viņš bija sagatavojies satikties. Aizdedzināja visus trīs kuterus, sakropļoja četrus operatīvos darbiniekus un aizbēga.

Tarantīno pielija tumšām asinīm, minūti klusēja, tad ierastā balsī teica, it kā runātu par sīkumiem:

- Bet tieši jums bija pienākums kontrolēt viņu parādīšanos, kolēģi, mūsu saimnieki nepiedod šādas neveiksmes.

- Bet jums vajadzēja izpētīt viņu dosjē, - Maričs atcirta. - Un sniegt man sīkāku informāciju. Kā es varētu zināt, neatrodoties jūsu štatā, ka šis grifs pārvalda ātras darbības režīmus un kopš mazuļa vecuma trenējies tuvcīņas mākslās?

- Labi, labi, nevāries. Belijs tālu neaizskries, agrāk vai vēlāk viņš parādīsies Stumbra tuvumā. Nenolaid acis no Polujanova! Mēģināsim viņu nokodēt, bet, ja neizdosies, iznīcināsim. Jūsu kļūda ar Beliju ir liela, taču Romašina likvidācija to kompensēs, tāpēc pagaidām nebaidieties no saimnieku dusmām.

Maričs zināja patieso lietu stāvokli, bet dabiski ka neko neteica. Komisāra nāve izmainīja spēku samēru un atrisināja daudzas problēmas, kuras pats Maričs nevarēja atrisināt. Nu ko, lai jau domā, ka Romašinu novācis viņš.

- Man nepatīk Zlatkova izturēšanās.

- Kas noticis?

- Viņš atļaujas dīvainas eskapādes, izsaka nevajadzīgus paziņojumus, ir izvērsis vētrainu darbību, lai izpētītu Stumbra atliekas, telpu krustojumu, kā pats saka.

- Kas konkrēti jūs uztrauc?

- Viņš ir kļuvis citāds, izvairās no kontaktiem... - Maričs paklusēja. - Mums ir dati, ka dienu pirms savas nāves komisārs Romašins ar viņu tikās viņa mājās.

Tarantīno samiedza acis, un balss kļuva auksta.

- Tas jau ir interesanti. Vai ierakstījāt sarunu?

- Nē, Romašins izmantoja džameru.

Maričs noķēra rezidenta nemirkšķinošo, aso un auksto kā čūskai skatienu un iekšēji nodrebēja. Viņš zināja, kas notiek ar tiem, kas neattaisno “hronoķirurgu” cerības.

* * *

Fjodors Polujanovs būtu varējis atbrīvoties no sava ieslodzījuma stundas laikā pēc tam, kad viņu ievietoja atsevišķā boksā Centra klīnikā, aizbildinoties ar “tonusa atjaunošanu un īpašu medicīnisko procedūru veikšanu”, taču to nedarīja, nesaņēmis signālu no Belija. Viņam ļoti vajadzēja atpūtu, un bija grūti izdomāt labāku vietu par palātu klīnikas intensīvās terapijas nodaļā.

Komisāra nāvei Fjodors neticēja. Viņš pārāk labi pazina šo cilvēku, kurš bija spējīgs aprēķināt jebkuru kombināciju, daudzus gājienus uz priekšu. Tomēr, kamēr nebija pierādījumu, garastāvoklis palika nepatīkams. Bija acīmredzams, ka "ķirurgi" uzbruka varas struktūrām un nostiprināja kontroli pār Stumbru. Viņi skaidri gatavoja triecienu pa bijušā hronopaātrinātāja ēku, un šis trieciens nebija tālu.

Diennakti pēc viņa pārvietošanas uz atsevišķu klīnikas boksu ar medicīnisko kombainu un citiem medicīniskiem sīkrīkiem Fjodors gulēja kā zīdainis. Nākamajā rītā gara auguma jaunietis tehpersonāla kombi atnesa brokastis un "pacientam" klusām iedeva melnu pilienu ar āķi, izrunājot tikai vienu vārdu:

- Tranšs.

Izrādījās, ka piliens bija rācija ar runas un domu izeju, kā arī, protams, ar domu pieeju. Tādus Fjodors nepazina, pat tad kad kļuva "Roud Asker" grupas vadītājs.

Rācija iepīkstējās pēc vakariņām. Tas bija Belijs.

- Fjodor, esi dzīvs? Mani dzirdi?

- Kur tu esi?

- Tepat netālu. Viss ir kārtībā, ar Romašinu gatavojam pārsteigumus vietējai kontrai.

- Viņš ir dzīvs?!

- Vai tad šaubījāties? Esi mierīgs, šis cilvēks neļaus sevi novākt tāpat vien. Viņa puikiņš tev iedeva rāciju, ar viņu arī sazināsies. Vakarā, pēc mana signāla, aiziesi, viņš palīdzēs.

- Paldies par rūpēm. Kas ir, mums nav daudz laika?

- Diena un nakts. Rīt vai parīt ieradīsies kaut kāds liels inspektors no "ķirurgiem", lai pārbaudītu savējā tīkla gatavību operācijai Stumbra iznīcināšanai. Mums var nākties viņu notvert. Turklāt Zlatkovs deva labu ideju: iesūtīt tur izlūkošanas grupu, lai novērtētu hronopaātrinātāja atlieku bīstamību. Ja SEKON dos atļauju, mums radīsies iespēja organizēt pretspēli.

- Bet Zlatkovs taču...

- Ar mums. Vīrs ir varens un gudrs, viņš pats spēja atkodēties. Vai vari iedomāties tādu gribasspēku? Nu, laimīgi. Jā, re kas vēl, padomā savā brīvā laikā. - Grigorija psi balss izmainījās. - Speciālajā Pārvaldes noliktavā nav drimmeru!

- Nu un kas? Drimmers nav rotaļlieta, tas ir īpaši izstrādāts izlūkiem, glābējiem un citiem ārkārtas dienestu pārstāvjiem, un tam nepieciešama īpaša apiešanās. Nav Pārvaldē, būs kaut kur VKS noliktavās.

- Tādi šeit vispār neeksistē!

Fjodors iesmējās.

- Griša, tu esi pārpūlējusies. Kā tad drimmeri var neeksistēt? Mēs abi tos izmantojām. Un Vladeja un vecā volhva zobeni?

- Tur viņi ir, bet šeit nav.

- Ko tu gribi teikt? Ko tu domā ar - tur?

- Bet tu padomā. Pārdomām pievienošu vēl vienu terminu. Vai esi dzirdējis vārdiņu "Tranšs"?

- Tas... man šķiet, ka atnesa ...

- Rācija, pareizi. Bet es nekad tādas neesmu redzējis! Bet man nu gan būtu jāzina, jo esmu Drošības Dienesta(SB-tulk.) grifs. Starp citu, arī tu. Mums, protams, ir mikrorācijas, bet bez piekļuves satelītu tīkliem, un tās sauc citādi.

- Vokeri ...

- Viss, līdz saziņai.

- Pagaidi ... - Fjodors mēģināja apturēt drošībnieku, bet viņš jau bija atslēdzis savienojumu.

- Pie mums, - Polujanovs skaļi nomurmināja. - Sasodīts, ko viņš ar to domāja?!

UASS konferenču zālē notika Eirāzijas noijona (kontinentālā krūma) Drošības Padomes sēde. Ziņu dienesta korespondenti šajā sanāksmē netika ielaisti, un visā pasaulē sāka cirkulēt visdažādākās satraucošās baumas, kuras prasmīgi izplatīja "hronoķirurgu" ietekmes aģenti par cilvēku veselībai nāvējošu hronoradiācijas "jaunu uzplūdu", ko ierīces it kā reģistrējušas daudzu simtu kilometru attālumā no sabrukušās hronokvantu paātrinātāja ēkas Brjanskas mežos. Bija pat baumas, ka ēka kuru katru mirkli var eksplodēt un telpa ap Sauli atkal sāks saritināties, draudot ar Pasaules Galu.

Principā baumas nebija nemaz pārāk tālu no patiesības, bet par to zināja tikai daži cilvēki, tostarp Drošības padomes pastāvīgie locekļi: Orests Šahovs, VKS priekšsēdētāja vietnieks, Ivs Kostrovs, UASS direktors, jaunais komisārs-divi Luidži Tarantino, Zlatkovs Atanass. ... Un, protams, Griša Belijs un Fjodors Polujanovs, kuru Padomes sēdē nebija klāt. Seku likvidēšanas centra vadītājs Ļevs Kosuļins zināja daudz, bet ne visu, tāpat kā arī lielākā daļa speciālistu un ārkārtas dienestu vadītāju.

Sanāksmes darba kārtībā bija viens jautājums: situācija ap hronokvantu paātrinātāju. Kāpēc SEKON vajadzēja paturēt tēmu noslēpumā, pat tās priekšsēdētājs nesaprata, taču tika ievērotas visas formalitātes, un sabiedrība par problēmas nozīmību varēja spriest tikai pēc baumām, kas bija noplūdušas caur UASS sienām.

Divdesmit pieci padomes locekļi noklausījās Zlatkova ziņojumu, pēc tam Kozuļina, Tarantino un Šahova uzstāšanos gausi padebatēja un grasījās pieņemt SEKON priekšsēdētāja sagatavoto lēmumu - noslaucīt Stumbru no Zemes sejas, taču šajā brīdī vārdu lūdza Ivs Kostrovs un ieteica nesteigties ar ēkas iznīcināšanu.

- Lieta nav pat tajā apstāklī, ka mēs zaudēsim unikālu pētījumu objektu, - viņš teica. - Iznīcināšanas akcijai nepieciešami smagāki argumenti un pamatojumi, kurus es šeit neesmu dzirdējis. Mēs visi zinām par tā dēvēto "hronoķirurgu" un viņu rokaspuišu - "sanitāru" - lomu, kuri plāno nogriezt mūsu Zaru no Laiku Koka, tas ir, faktiski iznīcināt mūsu Metauniversu. Jūs varat strīdēties par terminiem, bet būtība paliek nemainīga. Mūsu sūtņi, no kuriem divi nesen ir atgriezušies no ceļojuma pa Stumbra laiku "stīgu", piedalījās karā pret dažādiem "ķirurgu" līdzdalībniekiem, bet pašus nesatika. Tajā pašā laikā daži pētījumu dati liecina, ka "ķirurgi" joprojām cer revanšēties. Manuprāt, ir nepieciešams nosūtīt uz Stumbru īpašu grupu un pat vairāk nekā vienu, lai novērtētu situāciju un paātrinātāja enerģijas un aprīkojuma stāvokli. Tikai pēc tam būs iespējams pieņemt galīgo lēmumu par Stumbra likteni.

- Bet ja nu izlūkošanas grupa uzskries šai ... jūsu hronoputām un ies bojā? Tarantino sarkastiski pajautāja. - Vai izjauks radušos līdzsvaru? Vai jūs varat garantēt, ka tā nenotiks? .. - Viņš paskatījās uz Zlatkovu.

- Nevaru, - Atanass godīgi atzina. - Stumbrs tagad ir dažādu īpašību telpas konglomerāts.

- Nu redziet. - komisārs papleta rokas.

- Un tomēr es uzstāju uz grupas nosūtīšanu objekta apsekošanai, -  stingri sacīja Kostrovs. - Vēl nav zināms, ko mēs panāksim, iznīcinot Stumbru. Ja reaktors tajā joprojām darbojas, tad kvarku-kessonu eksplozija Brjanskas mežus kopā ar pusi visa apgabala pārvērtīs par tuksnesi. Bet šāda iespēja pastāv, ierīces norāda uz enerģijas avotu klātbūtni Stumbra ēkā. Mans viedoklis: mums nevajadzētu ēku uzspridzināt, bet gan izolēt, jo šādai rīcībai ir visi tehnoloģiskie priekšnoteikumi.

Iestājās neliels klusums, pēc tam sākās karstas diskusijas par UASS direktora priekšlikumu, kas ilga vairāk nekā trīs stundas. Tad padomes locekļi balsoja. Ar trīs balsu starpību uzvarēja Kostrova un Zlatkova idejas: sagatavot īpašu grupu iekļūšanai hronopaātrinātāja  ēkā un ap to uzcelt kupola formas pārsegu, kas spētu izturēt jebkādu Stumbra eksploziju.

Pēc sēdes Oresta Šahova kabinetā tikās jaunais drošības komisārs, Zlatkovs, Maričs un UASS direktora "bruņukrekla" vada komandieris Pavlo Oberežnijs. Viņš bija kļuvis par "sanitāru" nesen, kad atvaļinājuma laikā "ķirurgu" aģentiem izdevās viņu nokodēt. Viņu sanāksme, atšķirībā no Drošības padomes sanāksmes, bija īsa.

- izlūkošanas grupā vajadzētu būt mūsu cilvēkam, - sacīja Šahovs. - Tā kā, pateicoties mūsu hronoģēnija dīvainajai iniciatīvai, mēs nevarējām novērst šīs grupas izveidi, mums jāzina katrs tās solis un pie pirmās izdevības to jāiznīcina.

- Cilvēks atradīsies, - Tarantīno viņam apgalvoja.

- Visticamāk, ka iešu es, - nomurmināja Maričs. - Bet, lai iznīcinātu grupu, būs nepieciešams atbalsts.

- Būs atbalsts. Pēc pirmās mēs nosūtīsim otru grupu, kas pilnībā sastāvēs no mūsu cilvēkiem. Pārējie turpinās sagatavot Stumbra sprādzienu. Protams, slepeni no sabiedrības un UASS vadības.

- Starp citu, Atanas, - Orests Šahovs pagrieza galvu pret Zlatkovu, - kāpēc jums vajadzēja sākt visu šo jucekli ar izlūkošanas grupu?

- Divu iemeslu dēļ, - zinātnieks atbildēja vienaldzīgā balsī. - Pirmkārt, Stumbrs patlaban patiešām ir dažādu fizisko īpašību telpu krustojums, kas neapšaubāmi interesē zinātni. Tās īpašību izpēte ļaus mums izprast ēkā notiekošos procesus, ļaus paredzēt dažādu teritoriju uzvedību un bīstamību un, pats galvenais, ļaus noteikt darbojošos hronomembrānu atrašanās vietas to konkrētai iznīcināšanai. Otrais iemesls: izlūkošanas grupas bojā eja kļūs par papildu svarīgu argumentu SECONam un mums, protams, par labu hronopaātrinātāja, kā ļoti bīstama objekta, tiešai iznīcināšanai.

Šahovs ar savām uzmanīgajām, pelēkajām acīm iztaustīja Zlatkova vienaldzīgi miegaino seju un lēnām sacīja:

- Jā, jūs esat īsts stratēģis. Plāns ir patiešām labs ... ja tas tiek īstenots. Bet mēs to noteikti īstenosim, vai ne, kolēģi?

"Ķirurgu" aģenti atbildēja ar draudzīgu klusumu.

UASS direktors Ivs Kostrovs bija pazīstams kā smagnēja rakstura cilvēks - pret tiem, kuri kaut reizi izdarīja, viņaprāt, noziedzīgu nolaidību un paviršību un pat nežēlīgs, ja šādi gadījumi atkārtojās. Sods sekoja acumirklī: Pārvaldes darbinieks, kurš bija vainīgs atkārtotā dienesta noteikumu pārkāpumā, pieļāva plāna izgāšanos, vai ārkārtas situāciju, tika nežēlīgi izslēgts no glābēju un drošībnieku rindām vai saukts pie kriminālatbildības neatkarīgi no dienesta pakāpēm, ranga un iepriekšējiem nopelniem. Tāpēc Kostrovam apkārt bija tikai cilvēki, līdz galam uzticīgi mērķim, un tikai jaunieši. Četrdesmit gadi tika uzskatīti par slieksni operatīvo vienību darbiniekiem, bet piecdesmit gadi - administratīvā aparāta ierēdņiem. Cilvēki, kas vecāki par piecdesmit gadiem, varēja strādāt tikai kognitīvās prognozēšanas, ef-analīzes nodaļā [4] un ekspertu grupā.

Kad pēc plaši pazīstamajiem notikumiem Brjanskas mežos ar "sanitāru" parādīšanos, kuru darbība nesa iznīcību un nāvi, radās nepieciešamība aizsargāt avārijas un drošības dienestu vadītājus, kuri mēģināja ierobežot "sanitāru" paplašināšanos, Kostrovs neiebilda pret personīgā "bruņukrekla" iespēju - miesassargu grupu, par kuras komandieri tika nozīmēts operatīvās nodaļas leitnants Pavlo Oberežnijs. Pusgada laikā kopš grupas izveidošanas UASS direktors praktiski ne reizi nekontaktējās ar šo grupu un tās komandieri, kurš savus pienākumus veica ar atzīstamu precizitāti un prasmi. Bet pēdējās nedēļas laikā Kostrovs pēkšņi sadūrās ar leitnanta nesaprotami uzmācīgo uzmanību un kļuva piesardzīgs. Obrežnijs piepeši sāka pieprasīt instrukcijas, interesēties par pārvietošanās ceļiem un pat divas reizes ieradās pie Pārvaldes direktora, lai "personīgi pārbaudītu priekšnieka drošību".

Izanalizējis eskorta grupas komandiera uzvedību, Kostrovs sazinājās ar "mirušo" komisāru un pastāstīja par savām šaubām. Pēdējā reakcija bija tūlītēja:

- Neatstāj Pārvaldi līdz vakaram. Nekur neej. Pēc tam paziņo Obrežnijam maršrutu: Maskavas administrācija - būvniecības nodaļa - avārijas postenis Severomorskā netālu no SevZUAPL rūpnīcas. Pārējais - manas rūpes.

Kostrovs tā arī izdarīja. Pabeidzis kārtējās ikdienas lietas, viņš devās pa norādīto maršrutu, ko darīja bieži, un pulksten četros pēcpusdienā atstāja dienesta galeonu tradicionālajās UASS krāsās: sarkanu augšdaļu, zilu apakšu, starp tām baltu joslu, - netālu no Severomorskas, rūpnīcas teritorijā, kur tika iznīcināti pagātnes militārie atkritumi no iepriekšējiem gadsimtiem.

Kādreiz Severomorska kalpoja par ostu atomzemūdenēm, kas stipri piesārņoja ekoloģisko vidi, un pēc vispārējas apvienošanās tā kļuva par pirmo pilsētu pasaulē, kur tika uzbūvēta lielākā rūpnīca izlietotās kodoldegvielas, ieroču, transportlīdzekļu un vienkārši atkritumu pārstrādei. Rūpnīca darbojas jau trīs simtus gadu, bija piedzīvojusi daudzas tehnoloģiskas izmaiņas, taču tā arī nespēja atbrīvot planētu no kodolenerģijas un ķīmiskajiem atkritumiem.

Aizsargājamās teritorijas Nr. 3 piestātnēs joprojām atradās "Taifūns", "Viesulis", "Neaizskaramais" un "Zilās šausmas" kodolraķešu zemūdens kreiseri, kas pacietīgi gaidīja savu kārtu, turklāt gandrīz katru nedēļu tīrītāji saveda šeit atrastos ieročus, bīstamas ķīmiskas un bioloģiskas indes un sprādzienbīstamas vielas, mīnas, bumbas un lādiņus, kas gadsimtiem ilgi bijuši paslēpti zemē, okeāna dziļumos un kosmosā, no dažādām planētas vietām.

Rūpnīcas teritorijā UASS direktoru ielaida apsardzes inks, kurš saņēma kodēto atbildi par viesa rangu un pielaidi. Dažas sekundes vēlāk viens no personīgās apsardzes kuteriem nolaidās pie viņa galeona, otrs palika karājoties gaisā simt metru augstumā, kontrolējot gaisa telpu.

Kostrovs, atcerēdamies Romašina norādījumus, ārēji mierīgi un nesteidzīgi devās pretī vienai no drūma izskata apaļajām cisternām, apmēram divsimt metru diametrā, ar smaili pavērstu pret debesīm. Viņš apstaigāja veco pārkraušanas mezglu ar celtņu strēles, tuvojās senās dzelzceļa stacijas garajai ēkai, un šajā brīdī direktora miesassargu starpā izcēlās īsa ķilda un apšaude, kas gandrīz uzreiz arī beidzās ar apsardzes piecinieka nāvi.

Miesassargu rīcība līdz šim brīdim pilnībā iekļāvās speciālistu izstrādātajā un daudzkārt pārbaudītajā AFP pavadīšanas shēmā [5]: divi priekšā, divi sānos, komandieris aizmugurē, pārsega ešelons no augšas vai, ja šādas iespējas nav, pastiprina "neaizsargāto zonu" kontroli. atbilstoši reljefam. Bet shēmā nebija ierēķināta apsardzes komandas biedra tieša nodevība, tāpēc tā bija neefektīva, kad pašā grupā rādās pēkšņi draudi, neskatoties uz datoru atbalstu un saziņu.

Uguni uz nonāvēšanu pa saviem biedriem atklāja nevis grupas komandieris, kā vispirms domāja Kostrovs, bet gan viens no "krabjiem" - grupas dalībnieks, kas specializējās apsargājamā objekta aizsegšanā no sāniem. Viņš bija lielisks šāvējs un no "universāla" viņam izdevās iešaut trīs miesassargiem galvā un grupas komandierim Pāvelam Oberežnijam krūtīs; Acīmredzot tāds bija plāns - ieprogrammētais pašnāvnieks uzsāka kombināciju, un "ievainotais" un līdz ar to ārpus aizdomām esošais komandieris, to pabeidza. Tomēr poručiks Oberežnijs neapsvēra kāda cita iejaukšanās iespēju, kā arī faktu, ka objekts var tikt brīdināts.

Kostrovs tūlīt pēc pirmā šāviena nokrita zemē, ar psihisko vadību ieslēdzot unika aizsardzību. Tāpēc Obrežnija plazmas lādiņi nesasniedza mērķi: pirmais pārgāja viņam pāri, bet otro kokoss pilnībā absorbēja. Ne poručikam, ne viņa kontragentam neizdevās raidīt trešo. No vecās stacijas ēkas pret viņiem nostiepās miglaini dzirkstoši stari un pārgrieza abus kopā ar aizsargtērpiem un "universāliem", kas eksplodēja viņu rokās. Uguns, ko atklāja no piesedzošā kutera, kas mirkli vēlāk nopiķēja no augšas, vairs nebija vajadzīga.

"Pagaidām", - rācija atnesa līdz Kostrovam Romašina domu balsi. - "Tālāk uzmanies pats. Tu zini, ko darīt".

"Paldies", - ar domu atbildēja UASS direktors, pacēlies no zemes un atbīdīdams pārsteiguma apdullināto piecu otro miesassargu izstieptās rokas.

Puiši tomēr uzreiz nāca pie prāta un prasmīgi veica nezināmo "draugu" meklēšanu, kas slēpās tuvumā, neaizmirstot piesegt Kostrovu, nevienu neatrada un izsauca palīdzību. Pēc pusstundas Kostrovs ienāca kabinetā un ziņoja par notikušo komisāram-divi Tarantīno. Nenoklausījies līdz galam pēdējā līdzjūtības apliecinājumus un karstos apgalvojumus, ka  "nekavējoties rīkosies", viņš vienkārši iesniedza raportu Aviācijas un kosmosa spēku administratīvajai komisijai par jaunieceltā Eirāzijas kontinenta drošības dienesta komisāra-divi nepilnīgu dienesta atbilstību.

Uzbrukums UASS direktoram netika darīts zināms plašai publikai un neietekmēja notikumus, kas risinājās ap bijušā hronokvantu paātrinātāja ēku.

Ar Eirāzijas Noijona Drošības padomes lēmumu tika steidzami izveidota piecu cilvēku, driošības dienesta profesionāļu, komanda, kurā bija Fjodors Polujanovs un Igors Maričs, lai novērtētu hronopaātrinātāja stāvokli. Grigorijs Belijs, drošības grifs, tuvcīņas meistars, netika iekļauts grupā, jo bija pazudis. Pēc viņa nosūtītie ierēdņi atgriezās tukšā. Viņš neparādījās ne pie sievas, ne bērniem, ne radiniekiem.

Izlūkošanas grupas ekipēšana neaizņēma daudz laika. Jau otrajā dienā grupa bija gatava ieiet ēkā, kas no attāluma izskatījās kā apbrīnojama vēja bumba, dīvains dadža zieds, vai laikā sastindzis sprādziens. Visi pieci pārbaudīja skafandru komplektāciju, kas cilvēkus pārvērta par nezināmām dinozauriem līdzīgām radībām, bet spēja pasargāt no jebkāda veida starojuma un pat no hronoputām, iepazinās ar skafandru inkiem, kuri kontrolēja visas viņu sistēmas un ieročus, kā arī vienojās par savstarpēju drošības sistēmu ikvienam un kustības metodi.

Polujanovs bija nepatīkami pārsteigts, uzzinot, ka komplektā ietilpst ingravs - jostas antigravitācijas ģenerators, kas ne tikai noņem slodzes presi (skafandrs ar visiem piekāršļiem svēra aptuveni simt divdesmit kilogramus), bet arī spēj īpašnieku pacelt līdz kilometra augstumam. Atklājās arī dažas citas detaļas, liekot viņam kasīt pakausi, un Fjodors beidzot nopietni sāka pārdomāt Grigorija vārdus, tuvojoties atminējumam, biedējoši vienkāršam un acīmredzamam. Galu galā neizturējas un sazinājās ar Beliju, izmantojot tranš-rāciju:

- Sveiks, bēgli. Tu esi tālu?

- Blakus. Gatavoju trešo grupu, kas sekos jums. Satiksimies ēkā.

- Kāpēc trešo? Otro taču!

- Otro gatavo "sanitāri". Pēc Mariča signāla tā uzbruks jūsu komandai, bet viņš pēc tam sastāstīs kādu briesmīgu stāstu, kas kalpos par pamatu Stumbra iznīcināšanai. Vēro inženieri ar četrām acīm, ka neiešauj tev mugurā.

- Mums tika sadoti superskafandri...

- Pret "stīgu" "gloku" tā ir olu čaumala. Ko tu gribēji pateikt? Kaut kas noticis? Kāpēc ne pēc grafika?

- Griša, nosauc, lūdzu, Bulgārijas galvaspilsētu, un kā sauc šīs valsts iedzīvotājus?

- Sofija un bulgāri.

- Bet šeit Bulgārijas galvaspilsēta - Zlata Brjaga un vietējie sevi dēvē par bulgāriešiem!

- Ko, vai ta beidzot pieleca?

Fjodors skaļi norija siekalas, pateicoties skafandram par to, ka tas bija necaurspīdīgs un nedeva iespēju redzēt viņa seju.

- Tātad tā ir ... taisnība?!

- i-jes, mans draugs. Mēs abi iekritām nepareizajā laika Zarā! Jā, šeit dzīvo visi tie, kas mūs nosūtīja Stumbrā, ir Stumbrs, ir zinātnieks, kurš realizēja hronourbšanas ideju, un pat mana sieva un bērni! - Belijs iesmējās. - Bet fakts ir tāds, ka man nekad nav bijis ne sievas, ne bērnu! Vai vari uztvert atšķirību? Kad es to uzzināju, apstulbu!

- Bet tad jau... mūs sūtīja ... un kā tad Ždanovs?

- Tas nozīmē, Fedja, ka ir daudz Laika Zaru ar planētām, kuru nosaukums ir Zeme, ar gandrīz absolūti līdzīgiem dzīves apstākļiem, un katrā Zarā tika nolemts iesūtīt Stumbrā desanta grupas, lai atslēgtu...

- Lai saglabātu.

- Nu, vai saglabātu Stumbru.

- Kāpēc tad mēs nesastapāmies ar tām grupām ... ar saviem dublikātiem ... tur, Stumbrā?

- Un kurš tev teica, ka tas pastāv vienā eksemplārā?

Polujanovs sajuta vājumu kājās un viņam bija jāapsēžas uz soliņa Pārvaldes bāzes parkā, kur grupa gatavojās reidam.

- Nesaprotu! Ir likumi ...

- Parunā ar Zlatkovu. Šis darbonis ne reizi vien ir apdomājis laika būtību un Visuma uzbūvi, viņam ir oriģinālas idejas. Līdz saziņai, draugs. Starp citu, saziņai ar mani nemaz nav jāievēro piesardzības pasākumi, vietējās tranš-rācijas nebaidās no noklausīšanās un pelengācijas.

Ar klusu dubultu zvaniņu Belija domu balss izzuda ētera klusumā, savienojums tika pārtraukts.

Polujanovs saprata, ka viņu vēro ne tikai "sanitāri", bet arī Romašina ļaudis, un viņam, neraugoties uz apjukumu galvā, uz brīdi kļuva vieglāk.

Belijs un Romašins satikās viena no laika apstākļu novērošanas pavadoņa vadības kabīnēm, kas orbītā tika turēta virs Ziemeļu Ledus okeāna piecsimt kilometru augstumā. Satelītam nebija nepieciešama aparatūras regulēšana un apkopes darbi, taču tas varēja mainīt funkcijas, tāpēc tam bija stūres kabīne. Astro-Asker grupas drošības dienesta darbinieki to izmantoja kā rezerves bāzi orbītā. Bet, kad Romašins tajā uzstādīja metro ar kodētu slēdzi, satelīts kļuva pilnīgi nepieejams visiem, kas nezināja kodu.

"Bojā gājušais" komisārs izmainīja izskatu, gaitu, žestus un runu, un tagad izskatījās pēc vecāka gadagājuma džampera, ceļotāja pa jaunajām pasaulēm, kuras kolonizēja zemieši. Tomēr kā maiss nokarājies kokoss, video un foto aprīkojuma futrāļi, kas piestiprināti speciālās kabatās uz apģērba vēdera un muguras, bija tikai maskēšanās efekti, patiesībā Romašins valkāja ultramodernu dingo uzvalku - "uniku", spējīgu veidot jebkuru modeli un hologrāfiski atveidot jebkuru apģērbu, atkarībā no valkātāja fantāzijas un programmējuma.

Belijs, ģērbies "hameleonā", izslēdza tērpa aparatūru, pārstājot būt spoks ar kūstošām interferējošām strūklām, it kā gaiss drebētu karstumā, vietās kur viņš pārvietojās, un Romašins, sēdēdams stūres kabīnes kokon-krēslā, klusējot paspieda roku, pamāja uz otro izvērsto kokonu.

Minūti viņi skatījās viens uz otru, nezinot, ka abi salīdzina savu tikšanos iespaidus ar saviem "dzimtajiem" Romašinu un Beliju. Pirmais neatrada nekādas atšķirības starp "to" Grigoriju Beliju un "šo", otrais ar grūtībām atpazina gados vecākajā džamper-tūristā savu drošības dienesta stingro priekšnieku.

- Tomēr jūs var atpazīt tikai ar lielu piespiešanos. Atklāti sakot, sākumā es domāju, ka esmu nepareizā vietā un ar nepareizo cilvēku.

- Cenšamies, - Romašins bez smaida atbildēja. - Vai jūs vēl nav izskaitļojuši? "Blaktis" nav salaiduši?

- Jūs darat pāri, priekšniek. Es reti pametu slēpni, un, ja to daru, tad naktī, ne jau pūlī un "hameleonā". Un kā jums patīk nelegāļa statuss?

- Galīgi nepatīk, - tajā pašā tonī atteica komisārs. - Esmu pieradis visu laiku atrasties sabiedrībā, visiem redzams, un pašreizējā situācija ir ārkārtīgi uzspiesta. - Romašins paklusēja. - Neviens no manas ģimenes nezina, ka esmu dzīvs.

Grigorijs iedomājās, kā tagad ir komisāra sievai, skaistajai Denīzai, viņa dēlam, tēvam un mātei, visiem radiniekiem, kā arī pašam, un nodrebēja. Tikai ļoti stipras gribas cilvēks spēja izlemt par šādu rīcību un arī tad mērķa kolosālās nozīmes labad. Neapšaubāmi, ka pasaules Zara glābšana bija šāds mērķis, bet kādi nervi un griba cilvēkam jābūt, lai tiktu galā ar saviem pārdzīvojumiem un jūtām!

Romašina acis kļuva skumīgas, bet tikai uz vienu mirkli, un  atkal atguva savu tērauda spīdumu. Viņš saprata, par ko domāja sarunu biedrs.

- Izsaucu jūs divu iemeslu dēļ. Pirmais ir rutīna un profesionāls: iepazīšanās ar komandu, kas dosies uz Stumbru kā trešā pēc Fjodora grupas un likvidācijas vienības. Jūs vadīsit šo komandu. Otrais iemesls ir sarežģītāks. Bet vairāk par to runāsim vēlāk. Un tā, jūsu uzdevums pirms došanās uz Stumbru ...

- Identificēt iezīmētos, notvert pāris "mēles", uzzināt "ķirurgu" plānu un tā īstenošanas līdzekļus.

- Kaut kā tā, - Romašins pamāja ar galvu. - Bet pēdējais punkts ir lieks. Iezīmēto pratināšana jūsu uzdevumā neietilpst, tās ir manas problēmas. Toties pievienošu vēl vienu punktu, iespējams, vissvarīgāko no visiem: Stumbrā pārtvert "ķirurgu" inspektoru. Viņa mērķi nav skaidri; kāpēc viņš te nāk, pat Zlatkovs nezina, un tas mani biedē.

Belijs plēsonīgi pasmaidīja.

- Šis pretinieks būs nopietnāks par pārējiem, būs interesanti ar viņu saķerties sparingā.

Romašins uzmanīgi palūkojās uz drošībnieka pārliecinoši kareivīgo seju ar ironiski izliektu lūpu kroku un tas pasteidzās piebilst:

- Es pajokoju. Bet kas būs inspektors? Cilvēks, robots, kiborgs, cita inteliģenta būtne?

- Nav zināms. Tomēr viņa līmenis ir tik augsts, ka pat rezidentiem dvēseles sabēg papēžos. - Romašins atļāvās pasmaidīt. - Ja tikai viņiem ir dvēseles. Tagad es lūgtu jūs dalīties novērojumos, ko veicāt, uzturoties uz Zemes. Man teica, ka jūs uzdodat ļoti dīvainus jautājumus. Tas ir otrais iemesls, kāpēc jūs uzaicināju uz personīgu kontaktu. Es apsolu, ka jūsu vārdi neatstās šīs sienas. Arī Zlatkovs sāka interesēties par jūsu uzvedību un izteica vienu ļoti interesantu pieņēmumu. Vai jūs saprotat, par ko ir runa?

- Formulējiet, - iekšēji savilkās Grigorijs.

- Nu, nu, nomierinieties, - Romašins paraustīja lūpu kaktiņu. - Šeit nav noklausīšanās vai ierakstīšanas ierīču, un es bloķēju sarunu zonu ar trokšņotāju. Ja jūs man neuzticaties ...

- Visi vēlas atspiesties uz drauga pleca, es neesmu izņēmums. Bet Ždanovs ir tālu, un jūs ...

- ... es nepazīstu, - pabeidza Romašins. - Vai tā?

 - Apmēram tā. Un tomēr: ja sākāt - runājiet līdz galam.

Komisārs savāca pieri grumbās, paklusēja, lūkodamies tieši Belija acīs, lēnām sacīja:

- Jūs esat no cita Zara, Griša.

Belijs sarāvās, it kā dabūjis strāvas triecienu, atbildēja Romašinam ar tādu pašu uzmanīgu, pētošu skatienu, un viņa balss pēkšņi kļuva klusa:

- Vai jūs saprotat ... ko tas nozīmē?!

Romašins kļuva skumjš.

- Visticamāk, ka nē. To nesaprot pat tik spēcīgs intelekts kā Atanass Zlatkovs un pat vēl spēcīgākas figūras - Tie, Kas Seko. Pretējā gadījumā viņi jau būtu pateikuši atbildi. Acīmredzot Atanasam ir taisnība, mēs esam tālu no laika rakstura mīklas atminējuma, neskatoties uz mūsu izveidoto hronotransfera teoriju un idejas par laika urbšanu īstenošanu Stumbra ēkā.

- Ja tas viss ir tā ...

- Vai jūs šaubāties?

- N-nē ... vairs nē. Bet, ja tā ir taisnība ... rodas tik daudz saistītu problēmu un jautājumu, ka galva iet riņķī. Mums ir nepieciešams konsultants, un kaut kas man saka, ka "sanitāru" gaidītais kurjers var arī kļūt par tādu. Un var gadīties arī tā, ka "hronoķirurgi" ir vienīgie patiesības zinātāji.

Romašins domīgi pamāja ar galvu, nesteidzoties turpināt tēmu. Pēc kāda laika viņš runāja:

- Pastāstiet par drimmeriem. Mūsu zinātne un tehnoloģija ir tuvu tam, lai radītu šādus superuniversālus produktus, taču vēl nav tos iemiesojuši materiālā.

Belijs ne uzreiz iznāca no transa, kurā viņu aizvadīja pārdomas par Zaru - Visumu ar maz atšķirīgiem pastāvēšanas apstākļiem - daudzveidību un pats galvenais - par neskaitāmajiem Grigorijiem Belijiem un Ignatiem Romašiniem, kas dzīvo šajās pasaulēs un risina tās pašas problēmas.

- Velns parāvis, cik tā pasaule tomēr ir sarežģīta!

- Acīmredzot tā ir daudz sarežģītāka, nekā mēs domājam un pat varam iedomāties, - Romašins rūgti atbildēja.

* * *

Izlūkošanas grupa Fjodora Polujanova vadībā startēja Stumbrā tikai pēc tam, kad tur bija pabijuši konkistadori. Metru augstie trīs mehāniskie zirnekļi, izpildot centra pavēli, atrada ieeju robainajā "dadža" bumbiņā, ienira tajā un pēc pāris stundām droši izkļuva atpakaļ, atnesot video par savu ceļojumu pa noslēpumainajiem “telpu krustojumu” labirintiem. Un, lai gan visu trīs kiberu videoklipi atšķīrās, it kā viņi nebūtu staigājuši pa vienu tuneli viens aiz otra, bet gan pilnīgi atsevišķi, galvenais faktors cilvēku iesūtīšanas labā bija konkistadoru atgriešanās.

Grupa iegāja Stumbrā septiņpadsmitā septembra rītā, veselas kiberu  rotas pavadībā. Sakari ar to gandrīz nekavējoties pārtrūka, bet pēc stundas iznāca konkistadors un ziņoja, ka viss norit labi, grupa veiksmīgi virzās pa Stumbra gaiteņiem un, lai gan jau ir pazaudējusi divus automātus, ir iegājusi piecus kilometrus "dadža" dzīlēs.

Šī ziņa satrauca pētniekus, kuri gaidīja, uzlūku atgriezšanos ne mazāk kā oficiālie pārstāvji. Redzamais "dadža" kodola diametrs nepārsniedza vienu kilometru, bet ziņojumā bija runa par apmēram pieciem un ka grupa "virzās tālāk".

Vēl pēc divām stundām no tuneļa cauruma, kurā pazuda izlūki, izrāpās vēl viens zirneklis un atnesa ziņas par grupas tālāko ceļu, kas jau bija pārvarējusi astoņus kilometrus, un par pārsteidzošajiem efektiem, kas pavadīja šo virzību uz priekšu. Seku novēršanas centra zālē starp zinātniekiem sākās diskusija par "astoņu kilometru" novērtējumu, taču ātri norima. Visi gaidīja, kas notiks tālāk.

Nākamais konkistadors-kurjers iznāca četras stundas pēc otrā, un ieraksts izrādījās lakonisks un nepilnīgs: "Priekšā ir nebeidzama telpu ķēde ar atšķirīgu ... vai nu tā ir ilūzija, vai arī sākums citam ..." Ar to ieraksts beidzās.

Zlatkovs zināja, kāds vārds tika izdzēsts ziņojuma beigās: vārds "Zaram", taču viņš neuzskatīja par vajadzīgu dalīties savos minējumos ar kādu citu. Viņš pēkšņi asi nožēloja, ka nav devies šjā reidā kopā ar Polujanovu.

Konkistadori vairs neiznāca. Bet vēlu vakarā, kad nogurušie pētnieki un novērotāji bija nomierinājušies, Stumbrā slepeni iegāja otrā grupa, kuru vadīja viens no "sanitāriem". Tā ienira ēkā vietā, kur gandrīz cieši pret to bija atspiests viens no hronostabilizatora "snuķiem", kuru tūlīt pēc Ždanova aiziešanas iznīcināja hronoputu uzplūdi. Tomēr ne tikai novērotāji no apsardzes drošībnieku vidus, bet arī "sanitāri" nepamanīja vēl viemas grupas, kuru vadīja Grigorijs Belijs, startu Stumbrā.

Pirms tam viņam izdevās identificēt divus iezīmētos un vienu no viņiem sagūstīt. Izrādījās, ka tas ir SEKON darbinieks, ekoētiķis, pēc izcelsmes afgānis Nadžibulla Talibhans. Viņu nopratināja jau Ignats Romašins ar savu komandu, šim nolūkam izmantojot dažas telpas, ar šādu tādu medicīnisko aparatūru, kuras medicīnas personālam nebija zināmas Sklifa institūtā Novgorodā. Komisāram bija vajadzīga šī aparatūra, lai neitralizētu "sanitāru" smadzenēs iekodēto programmu un saglabātu viņu psihi uz sabrukšanas robežas.

Pēc nopratināšanas Talibhans tika nosūtīts ārstēties, viņa psihe tomēr nespēja tikt galā ar viņa apziņā uzstādītas "graujošas ierīces" - pašiznīcināšanās komandas - eksploziju, kas tika aktivizēta, pie mēģinājuma izdarīt spiedienu uz cilvēku, un, lai gan komisāra veiktie pasākumi vājināja "sprādzienu", Nadžibulla Talibkhans ilgu laiku pārstāja būt gan kā "sanitārs" gan kā cilvēks.

 Kaut ko no viņa uzzināt tomēr izdevās, un Romašins sazinājās ar Zlatkovu, lai vienotos par tikšanos. Jautājumus, kas radās pēc kontakta ar Talibhanu, nevarēja atrisināt caur rāciju.

Viņi tikās tā paša laikapstākļu regulēšanas pavadoņa stūres kabīnē, kas arī bija paredzēta šādiem gadījumiem. Romašins joprojām bija ar dzīvi apmierināta džampera izskatā, savukārt Zlatkovam, kā parasti, bija ejot aizmiegoša dilaitmena skats. Tikai tie retie cilvēki, kas sastapās ar viņa skatienu, varēja novērtēt viņa acu dzīlēs mirgojošo domu un spēka uguni.

- Vai jūs arī novēro? - jautāja Romašins, kad viņi sasveicinājās un apsēdās viens otram pretī.

- Gandrīz neslēpjoties. Kopš brīža, kad es piedāvāju novērtēt Stumbra bīstamības pakāpi no iekšpuses, viņi pārstāja man uzticēties. Bet tomēr pagaidām izdodas aizbēgt no uzraudzības, protams, ar šo jūsu paņēmienu palīdzību, izmantojot nemanāmu pārsēšanos metro, dingo dvīņus un eidouzrādījumus uz vietas. Man jāatzīst, ka jūsu eksperti ir izstrādājuši diezgan labas maskēšanās metodes. Tomēr nākotnē personīgie kontakti būs jāierobežo vai pilnībā jāizslēdz.

- Piekrītu. Šodienas tikšanās ir pēdējā, kaut kas jāapspriež un jāvienojas par mijiedarbību. Bet mans pirmais jautājums ir atšķirīgs. - Romašins ērtāk apsēdās kokonu krēslā. - Kā jūs izskaidrojat Grišas Belija fenomenu?

- Dubultnieki? Zlatkovs uzreiz saprata. - Jā, tā ir ļoti interesanta problēma. Nosūtīja vienu vai pareizāk daudzus, bet atgriezās ārēji vieni un tie paši cilvēki, bet ar atšķirīgu pieredzi, zināšanām un atmiņu. No ortodoksālās zinātnes, mūsu zinātnes viedokļa, šo parādību nevar izskaidrot. Nepieciešama neformālas loģikas izmantošana. Bet, ja laika matricas jēdzienu pieņemam par patiesību ...

- Pagaidiet sekundi, kas tas par jēdzienu?

- Jebkura Visuma informatīvā transformācija rada tūlītējas izmaiņas Pasaules matricā.

- Man ir pazīstama šī pasaules uzbūves versija. Bet mūsu gadījums, manuprāt, no tās izkrīt. Matricas jēdziens ietver tūlītējas izmaiņas cilvēku atmiņā, vai ne? Tas ir, viņiem nevajadzētu atcerēties to, kas notika pirms pārmaiņām, līdz pat bifurkācijas punktam, kā saka, jo izmainās ne tikai ārējā pasaule - Visuma matrica, bet, attiecīgi, arī viņu iekšējā pasaule. Viss, kas notika iepriekš, tiek izdzēsts no atmiņas un tur ierakstīti jaunnotikušie notikumi.

Zlatkovs pašūpoja galvu. Viņš vairs nešķita miegains.

- Jūs esat labāk informēts, nekā es domāju, komisār. Tomēr mūsu gadījums pilnībā iekļaujas matricas hipotēzes ietvarā. Tāpēc Belijs var atcerēties savas iepriekšējās dzīves notikumus un detaļas, jo pārmaiņu laikā viņš nebija mūsu Metauniversā!

Stūres kajītē iestājās klusums. Romašins sagremoja saņemto informāciju, taču bija jūtams, ka viņš iekšēji ir gatavs dzirdēt šīs tik neparastās, apbrīnojamās lietas.

- Laikam esmu aprobežots no dabas, - viņš beidzot sacīja ar vainīgu smaidu, - jo es joprojām nespēju saprast, kas ir laiks. Katra versija, un, pēc maniem aprēķiniem, tās ir jau astoņas, savā veidā izskaidro laika būtību, un katra no tām nepretendē uz patiesu.

Arī Zlatkovs pavīpsnāja.

- Kā teica Antifonts: "Laiks ir doma vai mērs, nevis būtība." Pamēģiniet to atspēkot.

- Nevarēšu. tāpat, manuprāt, arī jūs. Man jāapdomā jūsu pieņēmums. Tas ļoti maina manu pasaules izpratni. Galu galā, ja jums ir taisnība, arī mūsu puišiem ir pilnīga iespēja no Stumbra atgriezties mūsu telpiskajā kontinuumā. Grūti iedomāties, kā tas varētu beigties.

Zlatkovs, kurš jau ilgi bija pārdomājis un aprēķinājis daudzus Laika zaru mijiedarbības variantus, neko neteica. Viņš bija studējis hronofiziku vairāk nekā piecdesmit gadus, taču, jo vairāk iedziļinājās dažādu teoriju džungļos, jo mazāk pārliecināti varēja pateikt, kas ir laiks. Neskatoties uz šīs apbrīnojamās tēmas izpratni, hronopārnešanas teorijas izveidi un idejas iemiesojumu hronopaātrinātājā.

- Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt uzzināt, komisār?

Romašins nepaspēja atbildēt. Kabīnes sienās pēkšņi iedegās sarkanās gaismas, un atskanēja dziļa vīriešu balss:

- Atzīmēju lokāciju no zemes virsmas diapazonos "viens nulle divi" un "viens seši". Jauda deviņdesmit, šauras, virzītas, tievas. Pieņemu, ka tiek izmantotas tēmēšanas iekārtas ...

- ieslēgt dzinējus, aizvest staciju prom! - Romašins reaģējot uz satelīta inka ziņojumu, pielēca kājās. - Ātrāk no šejienes, Atanas! Šķiet, ka mūsu slepenā bāze tomēr ir uztaustīta. Interesanti pētersīļi sanāk ...

Viņi viens pēc otra ienira metro kabīnē, kas abus aizmeta pa transporta "stīgu" uz vienu no Mēness stacijām, un neredzēja, kā raķete, caururbusi Zemes atmosfēru, ietriecas satelītā un pārvērš to par pārsprāgušu uguns bumbu.

Mājās Zlatkovs atgriezās pēc tumsas iestāšanās.

Pēc “sanitāru” atklātās tikšanās ar Romašinu viņš izanalizēja notikušo - satelīta iznīcināšanu - un saprata, ka nav ņēmis vērā bijušo saimnieku prasmes un tehnisko aprīkojumu. "Sanitāri" acīmredzot neizlaida viņu no redzesloka, viņi aprēķināja atrašanās vietu un mēģināja lokalizēt objektu orbītā pa metro koda izeju. Bet, kad tas neizdevās, satelītu iznīcināja. Tas nozīmēja, ka "ķirurgu" rezidentiem Zlatkovs vairs nebija vajadzīgs kā speciālists un palīgs, un tagad viņam bija jāgaida slepkavības mēģinājumu vilnis.

Līdz vakaram Atanass atradās Seku novēršanas centrā, turpinot strādāt ar centra problēmu inku, veicot aprēķinus un modelējot savu jauno ideju, konsultējoties ar kolēģiem, desmitiem speciālistu, kas nodarbojas ar laika problēmām kopumā vai konkrētiem zinātniskiem jautājumiem, kas vienā vai otrā veidā bija saistīti ar hrono paātrinātāja darbību. Par savu drošību viņš padomāja tikai tad, kad atvadījās no centra vadītāja. Viņš ilgi vilcinājās, vai nelūgt Romašinam pieslēgt "bruņukreklu", bet tā arī neuzdrošinājās. Savas personas nozīmi pasaules zinātnei Zlatkovs nekad nevērtēja pats, paļaujoties uz apkārtējo cilvēku viedokli, tāpēc šoreiz viņš pat nesāka sev pierādīt savu secinājumu nozīmi.

Pulkstenis bija vienpadsmit vakarā pēc Zlata Brjagas laika, kad viņš piezemējās ar pinas-taksometru uz laternu apgaismotā zālāja pie savas mājas. Atlaida mašīnu, bet nesteidzās doties mājā, sajutis zināmu diskomfortu, nepatīkamus drebuļus mugurā, it kā no auksta vēja. Viņš uzmanīgi apskatīja dārzu, papeļu un kastaņu birzi, kas jau sāka zaudēt savu lapotni, neko aizdomīgu nepamanīja un, iztaisnojis plecus, devās taisni caur puķu dārzu ar nokaltušām gladiolām. Intuīcija atkal ieslēdzās tieši pie durvīm: pēkšņi uzradās nespēks, kājas atteicās šķērsot kotedžas slieksni, un mugurā bija iestrēdzis smags un ļauns svešinieka skatiens.

Noklājoties sviedriem, Atanass atkāpās, atskatījās un, paklausot instinktam, metās guļus pie zemes.

Sprādziens nebija pārāk spēcīgs, toties virzīts, un, ja Zlatkovs būtu palicis stāvot tajā pašā vietā, no viņa nekas nebūtu palicis pāri. Lai gan viņu aizmeta tikai triecienvilnis, noplēšot sloksnēs stipro kokosu uz muguras un noraujot pakausī matus kopā ar ādu. Ietriecoties granīta solā, Zlatkovs salauza divas ribas un kreiso roku, bet vēl pirms tam zaudēja samaņu un tāpēc neredzēja tālāko notikumu attīstību.

 No aiz mājas stūra, no ūdens kanāla puses parādījās avārijas dienesta svītrainais  nefs, pielidoja pie krūmos iestrēgušā zinātnieka ķermeņa, taču tā pasažieri neko nepaspēja izdarīt. No kaut kurienes lielā ātrumā izlidoja galeons ar valdības inspekcijas zvaigzni uz borta un ar anihilatora zalvi izšķaidīja nefu. Apmetis riņķi ap dārzu, meklējot paslēpušos likvidatorus, tas nosēdās netālu no Zlatkova, no tā izkāpa divi puiši pelēkzilos kombinezonos, paņēma zinātnieku, ievietoja plašajā kajītē un aizlidoja. Jau gaisā viens no puišiem ieslēdza rāciju:

- Pirmais, viss kārtībā, mēs uzspējām. Ievainots, bet dzīvos, vedam uz simto Sklifu. Otrā grupa pārbaudīs māju.

- Labi, - rācija atbildēja Romašina domu balsī. - Nenolaidiet acis no viņa.

Polujanovs nezināja, vai visa viņa grupa sastāv no "sanitāriem" vai tikai vienīgais ir Maričs, taču, katram gadījumam, visus uzraudzīja. Lai to izdarītu, viņš sadalīja grupu pa divi un gāja ajergardā, orientējot sardzes inku, lai tas sargātu vairāk aiz muguras. Turklāt viņš "piesaistīja" sev vienu konkistadoru, nodibinot ar viņu kodētu saikni. Tagad astoņkājainais mehāniskais zirneklis paklausīja tikai viņa komandām un faktiski kļuva par grupas komandiera miesassargu.

 Vēl ducis konkistadoru skrēja pa priekšu un aiz izlūkiem, gatavi jebkurā brīdī nākt talkā, taču Fjodors nebija pārliecināts, ka Maričs nav nodrošinājis sevi, tāpat kā to izdarīja viņš.

Pirmo zirnekli ar ziņojumu viņi nosūtīja stundu pēc starta, apmēram piecus kilometrus nosoļojuši pa melnu, tukšu, it kā ar kvēpiem un sodrējiem izsmērētu, mainīga šķērsgriezuma koridoru, te taisnstūrveida, te ovālu, te apaļu.

Nekas pārsteidzošs nenotika, viņi neieraudzīja neko īpašu, izņemot pašu koridoru, kas, šķiet, iestiepās bezgalībā un pulsēja kā dzīvs.

Tad pamazām sāka uzkrāties dīvainības: atskanēja klusas neparastas skaņas - čīkstoņa, nopūtas, klikšķi, stīgu akordi, mazu kāju dipoņa uz metāla, mušu spindzoņa un vēja svilpošana; radiācijas plūsma izmainījās - uz gamma staru un neitrīno blīvuma pieauguma pusi; sākās elektromagnētisko un gravitācijas lauku "plandīšanās", kas izlūku veselību ietekmēja ne tajā labākajā veidā. Skafandri izturēja radiāciju, un tomēr lauka vibrācijas atbildēja cilvēku ķermeņos ar sāpošām locītavām un redzes pasliktināšanos. Tikai ar maksimālo aizsargģeneratoru spriegumu izdevās novērst šīs negatīvās parādības, un par to, kas sagaidīja izlūkus priekšā, bija jādomā ar trauksmi. Jebkurā gadījumā Fjodors iepriekš neko tādu nebija pieredzējis.

Koridors sāka zaroties kā stīgas uz koka lapas. Viņi palaida garām pirmo atzarojošo mezglu un pakavējās pie otrā. Koridors šeit bija apaļš šķērsgriezumā, un tādas pašas, tikai mazākā diametrā, varēja saredzēt sānu ejas. To sienas mirdzēja metālā un manāmi pulsēja, un pa grīdu klīda zilas gaismas kā mazi lodveida zibeņi.

- Pēc manām domām, mēs jau sākotnēji izvēlējāmies nepareizo ceļu, - sacīja Polujanovs. - Vai arī nogriezāmies nepareizi. Šis koridors nepieder hronopaātrinātāja ēkai, tas nepavisam nav koridors, bet gan citas telpas "stīgas" izvērsums. Ierosinu atgriezties, meklēt īsto gredzenveida koridoru un apiet ēku pa riņķi. Ja tas iespējams, protams. Mums jāatrod reaktors, jānoskaidro, vai tas darbojas, un jānosaka neskartās zonas ar hronomembrānu liftiem.

- Būtu jauki atrast to membrānu, pa kuru jūs ar Beliju izkļuvāt mūsu laikā,-  sacīja Maričs. - Lai gan es vispār nesaprotu, kā jūs to izdarījāt. Membrānas darbojas tikai vienā virzienā - uz leju, pagātnē. Tāpēc jau tās ir membrānas...

Polujanovs neko neatbildēja. Nevienam nebija jāzina, ka viņu un Gregoriju šeit nogādāja transgress, un viņi pieturējās pie versijas, ka ir izmantojuši membrānas liftu.

- Mēģināsim paieties pa šiem diviem gaiteņiem, - Maričs ieteica. - Varbūt kāds no viņiem mūs izved normālā koridorā.

Bet sānu tuneļi, kas atzarojās no galvenā, grupu neveda pie pazīstamajiem ēkas interjeriem. Pirmais pamazām sašaurinājās, pagriezās, aptumšojās, aizauga ar melniem zirnekļu tīkliem, līdz pilnībā “izžuva”. Otrais, gluži pretēji, kļuva platāks un drīz vien noveda milzīgā sfēriskā dobumā, kura diametru pēc skafandra aprīkojuma novērtēja ap divi kilometri. Dobumu piepildīja slāņaini pelēki dūmi, un šad un tad no tiem izlauzās indīgi zaļi zibeņi, atstājot šajos dūmos melnas pēdas.

Bija jāatgriežas pie koridoru dakšas un jāizlemj, ko darīt tālāk. Maričs spītīgi uzstāja par virzīšanos uz priekšu, pārējā grupa saglabāja neitralitāti, un beigās Fjodors nolēma piekāpties un turpināt ceļu.

- Ja stundas laikā neiziesim ēkas koridoros, - viņš teica, - atgriezīsimies.

Maričs ieņēma vietu grupas priekšā, sekojot trim konkistadoriem, kam sekoja pārējie un noslēdza Polujanovs. Apmēram trīsdesmit metrus atpalicis no grupas, viņš mēģināja sazināties ar "virsmu", nesadzirdēja atbildi un asi nožēloja, ka tuvumā nav Grigorija. Ātrs lēmumu pieņemšanā, impulsīvs, bezbailīgs un mērķtiecīgs, drošības virsnieks bija uzticams kā klints, uz viņu vienmēr varēja paļauties visbezcerīgākajās situācijās. Fjodors nezināja, ko Romašins plāno, taču viņš atcerējās viņa brīdinājumus un bieži atskatījās. Kaut kur tur, pa līkumotajiem gaiteņiem, pakaļ pirmajai izlūkošanas grupai steidzās likvidatoru komanda, un vajadzēja nepalaist garām tās parādīšanās brīdi.

Polujanovs nezināja, ka viņa bailes ir veltas. Vismaz tuvāko stundu laikā. Otrā grupa, kuru vadīja drošības grifs Šitovs, kurš nesen bija kļuvis par "sanitāru", iegāja citā tunelī un uz ilgu laiku iestrēdza prātu plosošajos krustojumos ar sevi. Katrs šāds krustojums iemeta piecus likvidatorus telpas burbulī ar vietējā laika kursu, līdzīgā tam, kurā savulaik iekrita Igors Vasiļjevičs Ivašura uz sava Zara Zemes, un katru reizi viņiem nācās izkļūt no šī burbuļa ar vislielāko fizisko spēku un enerģijas rezervju piepūli. Visbeidzot, Šitovs saprata, ka viņi nonākuši nepareizajā vietā, un pagriezās atpakaļ pa vienu no dakšām, tikai viņš nespēja pareizi orientēties. Grupa turpināja sekot dažādu laiku ķēdei un iedziļināties telpu krustojuma virpuļzonā ar tā pārsteidzošām īpašībām.

* * *

Belija grupa iekļuva Stumbrā "no pagraba", tas ir, caur pazemes tuneli, kura koordinātas zināja tikai Romašins. Tunelis tika izrakts jau pirms hrono paātrinātāja katastrofas un savienoja to ar neatkarīgā aprīkojuma bunkuru un laika laboratoriju. Tomēr pēc Stumbra sabrukšanas pagātnē tas tika daļēji iznīcināts, daļēji pārpludināts ar hronoputām. Bija saglabājies tikai tā apmēram puskilometru garais ziemeļrietumu posms, par kuru visi, pat Zlatkovs, bija piemirsuši. Drīzāk jau neaizmirsa, bet pieņēma vispārējo viedokli: iznīcināts. Bet Romašins to atcerējās, slepeni pētīja un izmantoja īstajā laikā.

Grupa, kas ekipēta ne sliktāk kā pirmā izlūkošanas grupa, izgāja koridorā, kas agrāk caurdūra ēku pa gredzenu, bet spēja noiet pa to tikai apmēram simts metrus. Koridors pārstāja būt tāds, jo saskaņā ar ēkas formas izmaiņām tas ieguva tos pašus salauzītos ceļus, līkumus un lūzumus, un tagad izskatījās kā punktēta līnija, un dažās vietās - taisnstūrveida kastīšu, apaļu cauruļu vai savītu spirāļu saišķis. Dabiski, ka nebija iespējams pa to nokļūt uz citām "dadža" daļām.

Nācās izmantot "gloku", lai izsistu eju uz ēkas centru, kas savienoja visas izkliedējošās "sprādziena strūklas", "dadža" lapas un ērkšķus. Tomēr kodols izrādījās vēl sarežģītāks veidojums nekā katrs no tā izaugušais ērkšķis. Tas atgādināja kāpostalvu, kuras katra lapa bija telpas slānis ar atšķirīgu izmēru un īpašību skaitu. Bet Belija desantnieki to saprata vēlāk, pārbaudot un izmēģinot uz sevi duci "kāpostu lapu". Pirmajā viņi apmaldījās, gandrīz pazaudējot orientāciju, jo slānis, kurā viņiem izdevās iekļūt ar "kvarku sarāvēja" palīdzību, izrādījās īsts labirints.

Arī  otrajā "kāpostu" kārtā nokļuva ar "gloka" palīdzību, pazaudējot apmēram divas stundas, klaiņojumos pa pirmo slāni. Šis slānis vairāk atgādināja sūkli vai milzu daudzkrāsainu sūnu slāni. Bija neticami grūti brist starp tā kātiem, jo tie auga ļoti tuvu viens otram, un violeti mirdzoša rāva  ļoti traucēja, cilvēki tajā noslīka līdz viduklim, un dažreiz līdz pat kaklam, ar grūtībām nokļūt seklākā vietā. Skafandra inks, sapratis lauku un radiācijas straumes, Belijam pateica, ka rāva, visticamāk, ir īpaša veida viela vai zinātnei nezināms lauks, un ieteica pēc iespējas ātrāk izkļūt no “sūnu biezokņiem”, jo skafandra enerģijas rezerves šeit tika tērētas ļoti ātri.

Desantnieki atgriezās labirintā un mēģināja virzīties uz Stumbra centru pa citu ceļu. "Gloka" stara izveidotais caurums ieveda tos nākamajā "kāpostgalvas" slānī, kas bija "cukura vates" gabals,  austs no sava veida bezgalīga tīkla auklām, diegiem un dzīslām. Laternu stari no tumsas izrāva sniegbaltas membrānas, strīgas un saites, kur vien cilvēki met skatienus. Tā bija īsta vate vai sūklis, tikai palielināts tūkstošiem reižu. Bija bezjēdzīgi meklēt grupu, kas tajā būtu aizgājusi uz priekšu.

Atkal atgriezās labirintā, apsprieda stāvokli. Atkal un atkal izmēģināja veiksmi, nokļūstot vai nu melna asfalta okeāna krastā,  ar nebeidzamu sastingušu viļņu klaidu, ko apgaismoja zvaigžņotas debesis, pēc tam pasaulē, kuru piepildīja migla ar ceriņkrāsas un sārtām gaismām, kas tajā lidoja. Un atkal atgriezās ceļojuma sākumā, uzdodot skafandru inkiem analizēt šīs ieniršanas un sniegt ieteikumus.

Inki skaitļoja pusstundu, pēc kuras dzima hipotēze par "kāpostgalvu" - dažādu telpu savijumu ar dažādu īpašību atstarpēm un blīvumu. Bet inki nevarēja sniegt ieteikumus, ko darīt tālāk, kurp doties un kur meklēt tos, kuri bija aizgājuši agrāk.

Tad Belijs piedāvāja savu kustības versiju.

- Mēs aptuveni zinām, kur Stubrā iekļuva likvidatoru grupa, - viņš teica. - Mēs centīsimies nokļūt pēc iespējas tuvāk šai vietai un sekot pa viņu pēdām. Galu galā Fjodors zina, kurš viņa komandā ir ienaidnieks un kurš ir draugs, vajadzības gadījumā pats tiks galā. Bet, ja viņus panāks likvidatori, viņam nebūs iespēju.

Priekšlikums tika pieņemts, un pieci spoguļaini atspulgus metoši "dinozauri" devās pa pirmās "sprādziena strūklas" koridoru līdz mezglam, kur tas krustojās ar ēkas kodolu. Grupai nācās nolaisties vai, iespējams, pacelties, - jēdzieni "augša" un "apakša" šajā neticami sarežģītajā veidojumā pārstāja atspoguļot to nozīmi, - līdz tam ēkas punktam, no kura pieci likvidatori sāka savu ceļu, nosūtīti pakaļ Polujanova izlūkošanas grupai.

* * *

Kostrovu pamodināja agrs rīta zvans. Zinot, ka visi videoizsaukumi iziet inka cenzūru un pie viņa nonāk tikai tie, kurus patiešām var atrisināt tikai UASS direktors, Kostrovs uzmeta halātu un pavēlēja nama inkam ieslēgt savienojumu. Pretējā guļamistabas siena  zaudēja blīvumu un izkusa, pārvēršoties videoekrānā, ielaižot guļamistabā blāvu sveces gaismu. Aiz sveces uz direktoru paskatījās kādas acis, dzeltenīgi mirdzošas, kā kaķim.

- Atvainojiet, Iv, par tik agru vizīti, - teica aizsmakusi balss, un Kostrovs atpazina Kristiānu Hansenu, Romašina otro vietnieku, kas atbildēja par drošības dienesta grupu īpašajām apmācībām, - taču tevi noķert citā laikā ir grūti, un lieta man šķita neparasta. Komisārs ir miris, jūs tagad esat vienīgā persona, kurai varu uzticēties.

- Klausos.

Svece vioma otrā pusē iedegās spožāk, un no tumsas parādījās skarbie Hansena sejas vaibsti, auksti un cieti kā fjorda akmeņi, kura krastā viņš bija dzimis. Vispār jau svece arī nemaz nebija svece, tā bija sakaru kanālu kodējošs filtrs, kas bieži abonenta aizsardzībai apzināti sagrozīja signālus ietērpjot tos smieklīgos attēlos.

- Man pazvanīja Grigorija Belija sieva...

Kostrovs turpināja sēdēt uz gultas tajā pašā stāvoklī, un Hansens turpināja:

- Es personīgi gatavoju viņu gājienam pa Stumbru vēl pirms Ždanova pasākuma. Mēs esam ģimenes draugi, tāpēc Marina mani labi pazīst. Un viņa piezvanīja, jo pēc iziešanas no Stumbra Grigorijs neparādījās mājās.

- Kā viņa uzzināja, ka viņš iznācis? Visa informācija par notikumiem ap hronopaātrinātāju ir slepena.

- Pie viņas atnāca divi jauni cilvēki stādījās priekšā kā Belija kolēģi un palika viņu gaidīt. Bet viņš ... neparādījās. Marina bija šokēta un piezvanīja man, lai visu paskaidroju. Protams, es centos viņu nomierināt. Bet man pašam ir dažas šaubas, kas liek domāt ne to labāko. Ja…

- Minūti, Kristiān, - Kostrovs apturēja vicekomisāru. - Pirms paz ... pirms nāves Romašins ar jums tikās? Neko nepateica?

- Nē, - Hansens atbildēja pēc mirkļa neskaidrības. - Mēs sazinājāmies dienesta nepieciešamības ietvaros. Ko viņam vajadzēja man pateikt?

- Cits jautājums, - Kostrovs uzstājīgi turpināja. - Ko jūs atbildējāt Belija sievai?

- Nu, ka viņš veic īpašu uzdevumu ... Ko tad es vēl varētu pateikt? - Hansens mēģināja attaisnot sevi, redzot, kā krasi izmainījās UASS direktora seja. - Viņa raudāja, bet es nevarēju viņu nomierināt...

 - Nekavējoties atrodi viņu un atsauc savu apgalvojumu! Izdomā jebkādu leģendu, vienalga ko, tikai ne ar to, kuru pateici. Belijs neveic nekādu īpašu misiju! Saprati?

Hansena akmens sejas mezgli sakustējās tā, it kā viņš būtu pārkodis stiepli.

- Nesaprotu. Kādēļ?

- Pēc tam, kad parunāsiet ar viņu, atlidojiet pie manis. Es visu paskaidrošu.Gaidu.

Kostrovs izslēdza viomu un kādu laiku skatījās sev priekšā, domādams par cilvēkiem, ar kuriem viņam bija jāsadarbojas. Hansens bija profesionālis, stingrs un prasīgs pret saviem padotajiem, un bija pārsteidzoši uzzināt, ka viņš ir spējīgs draudzēties un būt līdzjūtīgs.

"Kaut nu viņš uzspētu", nodomāja Kostrovs. ""Sanitāri" gaidīs Beliju visur, arī mājās, un, ja frāze "vīrs veic īpašu uzdevumu..." izskanēs no sievas lūpām, viņi visu sapratīs. Un dos triecienu, pirmkārt, pirms mēs uzzināsim, kad šis trieciens tiek gatavots, un, otrkārt, vietā, kuru mēs vēl nezinām."

"Un ja nu arī Hansens ir "sanitārs"? - atnāca vēl viena drūma doma.

Kostrovs piecēlās, paklīda pa guļamistabu, ieskatījās sievas guļamistabā, bet nepamodināja, devās uz dušu. Otrā doma bija nomierinoša: ja Kristiāns būtu bijis "ķirurgu" aģents, viņš nebūtu piezvanījis UASS direktoram, bet vienkārši būtu devis trauksmes signālu visā "sanitāru" aģentu tīklā. Šis tīkls reaģētu nekavējoties, un Romašins būtu pirmais, kas par to uzzinātu. Un būtu paziņojis viņam, Pārvaldes direktoram.

Jau stāvēdams zem stigrajām dušas straumēm, Kostrovs izdzirdēja tranša signālu (viņš ne dienu, ne nakti nenoņēma rāciju). Zvanīja Romašins, gluži kā saukts. Noklausījies direktoru, viņš teica:

- Ir nopietns iemesls, kāpēc Belijs neparādījās pie sievas.

- Kāds tas ir?

- Viņš nav precējies!

No pārsteiguma Kostrovs ieslēdza pārāk karstu ūdeni, gandrīz applaucējās un nošņācās caur zobiem.

- Nerunā mīklās, Ignat! Kas par lietu?

- Man nav laika paskaidrot. Parunājiet par to ar Zlatkovu, kad viņš pametīs klīniku. Tagad viņš dziedina ribas un roku Novgorodas Sklifa klīnikā. Bet tagad galvenais: "ķirurgu" inspektors ieradīsies šovakar. Un, spriežot pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, viņš nav cilvēks.

- Bet kas?

- Nezinu. Iznāks - redzēsim. Sāciet mobilizēties, Iv un ar Dievu!

Kostrovs sajuta īsu aukstumu, ieslēdza karstāku, pēc tam vēsāku ūdeni, lai asinis ātrāk plūst pa dzīslām.

- Vai mēs nesteidzamies? Nezinot, ko "sanitāri" vēlas uzsākt ...

- Pirmkārt, mēs jau kaut ko zinām no Belija un Polujanova vārdiem: "ķirurgi" cenšas pārraut cēloņsakarību ķēdi, par kuru kļuvis Stumbrs, un šim nolūkam viņiem ir jāiznīcina vismaz viena pilnīga Stumbra izeja jebkurā no Zariem. Lai nodrošinātos, vispirms ir jānovērš mūsu Zara dzimšanas cēlonis, tas ir, pats hronopaātrinātājs ar visām tā hronomembrānām. Cits jautājums: kā viņi to darīs? Spridzinās no iekšpuses? Diez vai, mēs būtu pamanījuši sagatavošanos. Bet iekļūt pašreizējā Stumbrā nav tik vienkārši. Trieciens no ārpuses? Nepieciešama orbītas bāze vai vismaz zemes bāze ar atbilstošu transportu sprādzienbīstamās ierīces - bumbas vai raķetes - piegādei. Tas ir reāls variants Stumbra iznīcināšanai, bet man nav informācijas par tādu. Notvertie "sanitāri" neko nezina. Mēs cenšamies izskaitļot "sanitāru" bāzi, un labākais šīs problēmas atrisinājums būtu inspektora pārtveršana. Viņš jau nu gan zinās visu. Starp citu, es izskaitļoju galveno "ķirurgu" rezidentu, kurš tiksies ar inspektoru.

Pārvaldes direktors pārlaida ar pēkšņi sauso, raupjo mēli pār augšējo lūpu, nebūdams pārsteigts par savu satraukumu; vienmēr ir nepatīkami vilties cilvēkos, kuri kļuvuši par nodevējiem, pat ja viņi par tādiem kļūst ne no savas brīvas gribas.

- Kas viņš ir?

- Orests Šahovs.

- Ko?! Nevar būt! V-vai tu saproti? .. Vai tu saproti, Ignat, ko tas nozīmē?

- Saprotu, - Romašins atbildēja. - Šahova sagūstīšanai un nopratināšanai jums būs nepieciešama atbildības kvalitāte. Padomājiet par to, kurš to var sastādīt, un izdot apcietināšanas orderi.

Kostrovs izslēdza ūdeni un apsēdās uz vannas malas. Galva bija tukša un zvanīga, un tikai viena doma ceļoja ar oda džinkstoņu: Šahovs ir "ķirurgu" rezidents! ..

Romašins tik labi bija izpētījis "sanitāru" psihi, viņu taktiku, stratēģiju, lēmumu standartus, komunikācijas un mijiedarbības sistēmu, ka pusstundas laikā varēja izskaitļot jebkuru no viņiem. Protams, ar lielo Pārvaldes Inku palīdzību, pie kuriem viņam bija attāla piekļuve. Tāpēc tos, kas gaidīja Pāvela Ždanova atgriešanos viņa dzīvoklī un pie vecākiem, viņš viegli identificēja. Tā rezultātā tika aizturēti divi "sanitāri", ko veica īpaša pārtveršanas grupa, kas bija pakļauta komisāram personīgi, par kuru neviens Pārvaldē nezināja, pat neviens vietnieks nezināja, jo tā bija izveidota nelikumīgi, slepeni, apejot ētikas un personāla komisijas. Tagad Ignats varēja tikai uzslavēt savu apdomību, jo grupa izrādījās noderīga pat agrāk, nekā viņš gaidīja.

Jautru meiteņu ielenkti tieši pie Smoļenskas metro stacijas "sanitāri" nepaspēja saprast, kas notiek. Aizmidzināja abus mirklī, tāpēc viņu pašiznīcināšanas programmas nenostrādāja. Un tad katra psihi lēnām, bet pārliecinoši, ņemot vērā ievērojamu šāda veida operāciju pieredzi, atslogoja Administrācijas medicīnas centrā, un Romašins uzzināja dažas interesantas detaļas par "ķirurgu" plāniem. Tā noskaidrojās, ka inspektoram, kuru viņi gaidīja, bija ļoti plašas pilnvaras, līdz pat vairāku aģentu "tīrīšanai", kas nozīmēja to cilvēku likvidāciju, kuri ar uzdevumu netika galā vai ignorēja norādījumus.

Romašins sasauca visus savus palīgus datora sakaru tīklā "astoņkājis" un sarīkoja īsu sanāksmi, jautājot visiem viedokli par operāciju "Mangusts", tas ir, par "sanitāru" tīkla pilnīgu likvidēšanu. Divi no pieciem "kobrām" [6] nepiekrita ierosinājumam sākt darbību tūlīt, pirms parādījies inspektors, un Romašins atlika tās realizēšanas datumu, atdzisinājis karstākās galvas ar sakāmvārdu: "Tas, kurš izdara ātri, ne vienmēr to dara pietiekami ātri."

Zlatkovs joprojām ārstējās Sklifa klīnikā, personiska tikšanās un pat saziņa pa rāciju bija neiespējamas, un komisāram bija jāgaida, kamēr zinātnieks varēs palikt vienatnē, lai gan viņam bija sakrājies daudz jautājumu. Ignatu īpaši interesēja dubultnieku problēma: cik tad tādu bija kopumā? Kāpēc Polujanovs-Belijs tika pārcelts uz nepareizo Zaru? Vai ir iespējami arī citi šāda veida pārklājumi? Kur ir "īstais" Polujanovs un Belijs? Vai viņi Stumbrā tikās ar īsto Ždanovu vai ar "svešinieku"? Kā tas ietekmēs Visuma likteņus? Un, visbeidzot, kāda tad ir šī lielā Visuma uzbūve, kas pieļauj bezgalīga daudzuma, viens otram līdzīgu kā ūdens pilieni, Metauniversu līdzāspastāvēšanu? Neskaitot tās nelielās atšķirības,  ar kurām bija saskārušies cilvēki.

Romašins iedomājās, kā šajā pašā stundā miljoniem citu Romašinu nopūlē smadzenes par tiem pašiem Visuma dzīves un nāves jautājumiem, un viņam kļuva drūmi ap sirdi. Nebija grūti iedomāties šādu pasaules versiju, grūtāk bija noticēt Laiku Koka kolosālajai sarežģītībai un atkārtotībai, tā pārmērīgajai daudzkāršošanai, kas izgāja no loģikas ietvariem. Šo daudzkāršošanos varēja izskaidrot tikai ar Radītāja nodomu, kurš viņa radītajam Visumam piešķīra simtprocentīgu uzticamību, it kā pats būtu apšaubījis savu radošo spēku un, katram gadījumam, nodrošinājis sev izdzīvošanas iespējas pie jebkura iekšēja pārveidojuma.

Romašins atkārtoja pie sevis pēdējo prāta formulējumu un ar tukšu skatienu skatījās sev priekšā. Likās, ka viņš pats negaidīti noformulējis Lielā Visuma pastāvēšanas principu. Būdams saprātīga būtne (Dievs?!) ar neiedomājamu lielumu (bezgalīgu?!) Un sarežģītību, Visums (Laiku Koks, bet, varbūt, tomēr Dievs?) vienkārši spēlēja Pats ar sevi dažādas Spēles (uz dzīvību - nāvi), tādējādi pieļāva varbūtēju Zaru krustojšanās iespēju, kas Spēlei piešķīra interesi, jo tās laikā varēja izlikties, ka Pats nezina šīs Spēles iznākumu...

Šoks, kuru Romašins piedzīvoja, sākot saprast "Dārznieka" plāna globālumu, kurš izaudzējis Pasaules Koku vai varbūt Pats kļuva par šo Koku, bija tik spēcīgs, ka neizturēja un piezvanīja Zlatkovam un ... bija neizsakāmi vīlies, dzirdot atbildi:

- Es jau domāju par šo problēmu, kolēģi. Protams, viss ir daudz sarežģītāk, nekā jūs šeit uzzīmējāt, tomēr pamatā noformulēts pareizi. Apsveicu. Pabeigšu ārstēšanos, un mēs ar jums padiskutēsim par šo tēmu. Es atzīmēšu tikai vienu: ja jūsu… hm, pieņēmums ir pareizs, tad Spēlei vienkārši nav vajadzīga uzvaroša stratēģija, tāda neeksistē. Vai jūs saprotat, par ko ir runa?

Romašins saprata. Zlatkovs deva mājienu, ka viņu Zara liktenis, tāpat kā daudzi citi, jau sen ir izlemts, neatkarīgi no tā, vai viņi cīnās par izdzīvošanu, vai necīnās, karo vai nekaro ar "hronoķirurgiem", sūta vai nesūta Pāvelu Ždanovu Stumbrā cilvēces glābšanas misijā. Turklāt pēc šīs versijas "hronoķirurgu", To, Kas Seko un cilvēku vietā rīkojās pats Visums, ar entuziasmu spēlējoties Pats ar Sevi mūžīgajā Labā un Ļaunā konfliktā...

- Kungs Dievs! - Romašins skaļi teica. - Izdari tā, lai es būtu kļūdījies!

Zlatkovs, kurš saprata komisāra stāvokli, iespējams, labāk nekā viņš pats, neko neteica.

* * *

Kad pagāja diennakts bet no Polujanova grupas vairs netika saņemti nekādi ziņojumi, UASS direktors Stumbru un apkārtni ap to divu kilometru rādiusā pasludināja par īpašas uzmanības zonu. Tagad bez īpašas atļaujas vai caurlaides neviens cilvēks nevarēja iekļūt zonā, neviens gaisa kuģis nevarēja iekļūt tās gaisa telpā, nevienai organizācijai vai indivīdam nebija tiesību tur veikt nekādus darbus, ieskaitot pētījumus.

Dabiski, ka šāds Kostrova dekrēts nopietni sarežģīja "sanitāru" darbu un nevarēja viņus iepriecināt, tāpēc viņi mēģināja izdarīt spiedienu uz direktoru personīgi, lai atceltu dekrētu, kā arī uz Aviācijas un kosmosa spēku Drošības padomi, kuru vadīja Aviācijas un kosmosa spēku priekšnieka vietnieks Orests Šahovs.

Pirmais mēģinājums neizdevās. Šahovs nevarēja Kostrovam pierādīt, ka viņš ir kļūdījies, nedz ar video, nedz klātienē. Direktors rīkojās stingri saskaņā ar avārijas dienestu instrukcijas klauzulu "sram" [7]. Tad VKS priekšsēdētāja vietnieks sāka steidzami apstrādāt Drošības padomes locekļus, lai diskreditētu UASS direktora rīcību un atzītu viņa nepilnīgo dienesta atbilstību, kas automātiski nozīmēja daudzu pilnvaru atņemšanu un galu galā atkāpšanos. Bet šim procesam bija vajadzīgs laiks, kura Šahovam nebija, jo ilgi gaidītais “hronoķirurgu” inspektors beidzot bija ieradies uz Zemes.

Viņš neatstāja Stumbru (Šahovs to uzzināja vēlāk), bet pieprasīja, lai pie viņa ierodas visi četri pirmā un otrā ranga rezidenti, kas bija Orests Šahovs, Luidži Tarantino, Igors Maričs un Atanass Zlatkovs. Nācās izdomāt, kā iekļūt Stumbrā, neizraisot paniku drošībnieku vidū, kuri apsargāja zonu ar trīskāršu uzmanību.

Tā kā Maričs jau atradās hronopaātrinātāja ēkā, bet Zlatkovs ārstējās un nevarēja ierasties, uzdevums tika vienkāršots, lai gan nedaudz, jo Tarantino vēl nebija atkāpies no komisāra amata un turpināja komandēt drošības spēkus, kuri apsargāja zonu, arī pēc tam, kad UASS direktors paziņoja par viņa neatbilstību amatam.

Lai neradītu paniku sabiedrībā un pētniekos, kuri kādu laiku palika bez darba, tika nolēmts paturēt slepenībā šo divu tik augsta ranga līderu ceļojumu uz Stumbru un izstrādāja "leģendu": Šahovs un Tarantino izteica vēlmi noinspektēt atbalsta vienību stāvokli, kam vajadzēja pie nepatikšanām ar pirmo izlūkošanas grupu, doties Stumbrā, lai evakuētu cietušos. Tādējādi abi rezidenti mierīgi pārvarēja visus posteņus neatklājot sevi, un ienira vienā no neuzkrītošajām caurumiem apakšējā "dadža ērkšķa" sienā - tur, kur inspektors viņus gaidīja, savukārt īpaša "sanitāru" komanda novērsa visu iespējamo novērotāju uzmanību ar specefektiem, dingo programmām un radio spokiem. Tādā veidā novērotāji varēja klausīties svarīgo personu "radio sarunas" ar visiem dienestiem un redzēt, kā viņi "parādās" videokameru priekšā reto tikšanos laikā ar centra darbiniekiem.

Tomēr šie manevri varēja maldināt ikvienu citu, bet ne komisāru Romašinu ar paša un viņa līdzgaitnieku brīnumainajām situācijas pārtveršanas un analīzes spējām. Viņš uzreiz saprata, kāpēc Tarantino un Šahovs izrāda interesi par īpašās uzmanības zonu, un, tā kā viņam ar visiem līdzekļiem bija jānoskaidro, kas ieradies uz Zemes,  "ķirurgu" pasūtītajā inspekcijā, Romašinam nācās veikt soli no savas puses - iekļūt Stumbrā sekojot rezidentiem.

Operācija tika izstrādāta tikai trīs minūšu laikā; visa komisāra komanda un viņa personālo datoru tīkls atradās "rezonanses" stāvoklī un nebija nepieciešama datu ievadīšana. Pēc tam divas drošībnieku grupas, no kuriem daudzi diezgan likumīgi strādāja Seku novēršanas centrā sāka īstenot operāciju dzīvē.

Šahova un Tarantino ienākšanas vietā Stumbrā pēkšņi uzkūpēja dūmu mākonis, no sienas izsprāga liesmas mēles, un tūlīt pēc trauksmes signāla uz šo vietu aizdrāzās ugunsdzēsēju modulis, kura komanda - kiberi un cilvēki spectērpos - sāka dzēst uguni.  Nodzēsa ātri, uguns ātri apdzisa, tikai dūmu strūklas turpināja izplatīties visos virzienos, taču šajā laikā notika "apsardzes maiņa": ieeju apsargājošie "sanitāri" tika sagūstīti, un viņu vietā nostājās Romašina vīri. Viņš pats kopā ar personiskās aizsardzības riska grupu, tērpies skafandrā, bruņojies ar "gloku", startēja ēkā raķešu zalves režīmā.

Protams, "sanitāru" lauka analizatori atklāja gravitācijas un elektromagnētiskā potenciāla izmaiņas kontrolētajā zonā, taču dūmu un citu trokšņu ietekmes dēļ viņi pareizu secinājumu nevarēja izdarīt. Romašina grupas ieiešana visiem interesentiem palika nepamanīta.

* * *

Šahovam un Tarantīno nebija ilgi jāklejo cauruļu un gaiteņu juceklī, kas veidoja "dadža" apakšējā "ērkšķa" iekšieni. Inspektors viņus gaidīja simts metru attālumā no ieejas, apaļo tuneļu, līdzīgu nezināmā milža zarnām - violeti rozā krāsā, ar taukainām sienām un bālganzaļganām peļķēm, krustojumā. Tomēr tikai Orests Šahovs, kurš no "ķirurgiem" saņēma pietiekamu informācijas daudzumu, spēja novērtēt, kas tās par peļķēm, kas veidoja garu ķēdi visā tuneļa garumā. Peļķes pēkšņi sakustējās, sāka iztvaikot, pārvērsties par miglainām zaļganām figūrām, kas neskaidri atgādināja nemirstīgos Koščejus ar izplūdušām sejām. Viņu bija apmēram piecdesmit - spocīgi, pēc izskata kā dūmi, gaistoši: uzpūtīsi - sabruks, izkaisīsies, pazudīs, bet, kad viņi sapulcējās, ievilkās viens otrā, acu priekšā aptumšojās, pārvērtās par blīvu, metāliska izskata Koščeja statuju, rezidentiem uzvējoja ļaunas varas, vienaldzības, augstprātības, izteikta kareivīguma, draudu un naidīguma vilnis.

Tarantino, kurš nespēja iedomāties inspektora izskatu, atleca atpakaļ, gatavs izšaut no visa skafandrā iebūvētā arsenāla, bet Šahovs apturēja viņa impulsu:

- Nomierinies tie ir savējie. Pats ieradies!

Komisārs atslābinājās, saprotot, ka runā par "hronoķirurgu". Bet rezidenti kļūdījās. Inspektors arī bija inteliģenta sistēma (tipa, "izkliedētais miglājs"), kas sastāvēja no miljardiem mikroorganismu, taču tikai zināmā mērā kopēja savus saimniekus. "Hronoķirurgi" bija daudz sarežģītāki, kustīgāki, jaudīgāki - fiziski un intelektuāli, ātrāki, nežēlīgi un lielāki. Turklāt viņi nepazina šaubas mērķa sasniegšanai ar jebkādiem līdzekļiem. Neskatoties uz to, arī šis viņu tuvais radinieks no "kaimiņu" Laika Zara atstāja briesmīgu iespaidu.

Aveņsārta zvaigzne divreiz nomirkšķināja uz platajām “kaulainajām metāla” krūtīm, un pēc tam parādījās izcelti krievu valodas burti, veidojot tekstu:

“Ziņojiet par situāciju. Īsumā. Gatavības pakāpe. Īstenošanas metode".

Šahovs un Tarantīno uzmeta skatienu viens otram, tad VKS priekšsēdētāja vietnieks pasniedza "Koščejam bez sejas" iepriekš sagatavotu blanš-ziņojuma pogu. Poga iekrita bezveidīgas rokas plaukstā, kas bez pirkstiem izstiepās četrus metrus, un noslīka tajā. Roka ievilkās inspektora blokveidīgajā rumpī, atkal izauga. Uz "Koščeja" krūtīm parādījās jauns izliekts uzraksts:

"Traucējoši faktori? Aģentu autonomijas pakāpe? Kurš netiek galā ar darbu? Īsi".

Šahovs un Tarantino atkal apmainījās skatieniem.

- Runā tu, - sacīja VKS priekšsēdētāja vietnieks. - Ja kaut ko palaidīsi garām, es piepildināšu.

Jaunizceptais komisārs paraustīja plecus un sāka uzskaitīt faktorus, kas kavē "sanitāru" darbu, ieskaitot Ivu Kostrovu, Fjodoru Polujanovu un Grigoriju Beliju.

Inspektora krūtīs parādījās jauns uzraksts:

“Novērst! Turpināt."

- Viegli pateikt, novērst, - Tarantino nomurmināja. - Bet, ja objekts nevēlas tikt likvidēts?

"Problēmas?" - inspektors reaģēja ar jaunu frāzi uz komisāra tirādi.

- Kostrovs ir Ārkārtas glābšanas dienesta direktors, - iejaucās Šahovs. - Kā ļoti svarīga persona viņš tiek labi apsargāts. Mēģinājums viņu fiziski likvidēt neizdevās, izpildītāji paši tika likvidēti.

"Atrodiet jaunus. Ja nevarat jūs, atradīšu es, ieskaitot jūsu personīgo aizstājēju. Kas vēl?"

Atnākušais saprātīgais radījums diezgan kompetenti veidoja frāzes krievu valodā, un Šahovs nodomāja, ka, visticamāk, tās nav labas valodas zināšanas, bet gan domu uztvere: viņš un Luidži uztvēra inspektora telepātisko pārraidi, kas viņu smadzenēs tika pārveidota par "uzrakstiem uz krūtīm"...

- Grigorijs Belijs ir izvairījies no mūsu izsekošanas sistēmām, - Tarantīno drūmi piebilda. - Bet agrāk vai vēlāk mēs to atradīsim un iznīcināsim.

"Vēlu. Mēs sākam. Kurš vainīgs akcijas neveiksmē? Tiešais izpildītājs? Vadītājs?"

- Beliju palaida Maričs un aģents Jurlovs... plus vairāki apkalpojošie darbinieki, kas veic savus tiešos pienākumus.

"Likvidēt Jurlovu! Atrast šūnas vadītāju no spējīgākajiem apkalpojošajiem darbiniekiem un nokodēt. Es jums vēlāk iedošu programmatoru. Viss?"

- Fjodors Polujanovs, tāds pats, no Stumbra iznākušais, kā Belijs, izlūkošanas grupas sastāvā devās uz hronopaātrinātāja ēku. Aģents Maričs un viņa komanda viņu “gana”, saņēmuši uzdevumu pie pirmās izdevības Polujanovu novākt. Jums par to nav jāuztraucas.

"Kļūda! Igors Maričs - dubultaģents! Viņš nekavējoties jānovāc!"

- Tas ir, kā - dubultais? - nesaprata Tarantīno, atskatoties uz klusējošo Šahovu.

“Pēc manas informācijas, Maričs strādā mūsu ienaidnieku labā, kurus cilvēki ir nosaukuši par Tiem, Kas Seko. Pat ja tas tā nav, drošības labad viņš ir pakļauts likvidācijai. Ja viņš paspēs nokļūt... Vispār man pašam būs par viņu jārūpējas. Cik sen grupa ir aizgājusi? Kādā virzienā?"

Raustot valodu, cenšoties pēc iespējas precīzāk ieskicēt Polujanova grupas ieejas punktu Stumbrā, Tarantino sāka skaidrot un tika pārtraukts teikuma vidū:

“Pietiekami, sapratu. Bet ar jums vajadzēja atnākt vēl vienam aģentam - Atanasam Zlatkovam. Kur viņš ir?"

- Viņš ir ievainots, - apjukušā komisāra vietā sacīja Šahovs. - Mēs nolēmām viņu neitralizēt. Pēc visa spriežot, šis cilvēks sācis strādāt pret mums.

“Nu ko, tas ir iespējams, ja viņa griba spēja pārvarēt programmas neitralizācijas slieksni. Tiksiet galā?"

- Tiksim, - Tarantino steidzās inspektoram apliecināt.

"Jūs neko nepateicāt par savu galveno ienaidnieku, komisāru Romašinu."

- Viņš gājis bojā.

"Labas ziņas. Jūsu valdnieki būs apmierināti. Es šeit esmu ne tikai šī bīstamā cilvēka darbību dēļ. Kas viņu likvidēja?"

- Maričs, - Tarantīno sacīja, lai gan nemaz nebija par to tik pārliecināts.

Inspektora reakcija bija tāda pati kā cilvēkam, kurš no dusmām kļuvis violets. Neapmierinātības, nicinājuma un dusmu vilnis burtiski izšļakstījās uz Šahovu un viņa pavadoni.

"Kas deva šo uzdevumu Maričam?"

- Es, - Tarantīno negribīgi atbildēja.

Tajā pašā mirklī inspektora roka pasniedzās pie viņa un uzmeta uz galvas plānu sarkanu gredzenu. Gredzens nokrita uz viņa pleciem, aptverot daļu no Luidži apģērba apkakles un acumirklī saspieda, sažņaudzot komisāra kaklu,tā ka viņš neko nepaspēja izdarīt. Viņš tvēra pie kakla, mēģinot atslābināt nāvējošo žņaugšanas gredzena aptvērienu, pabāza zem tā pirkstus un mēģināja atslābināt spiedienu, taču to nevarēja. Viņa seja pieplūda asinīm, kļuvusi zila, acis izspiedās no ligzdām. Ar gārdzienu Tarantīno nokrita, vairākas reizes noraustījās un apklusa.

Šahovs, gatavs dārgi pārdot savu dzīvību, piesardzīgi atkāpās, uzmanīgi vērodams "ķirurgu" sūtņa rokas, taču tas negrasījās nogalināt abus rezidentus.

“Tādi palīgi mums nav vajadzīgi. Viņam vajadzēja dublēt izpildītājus un personīgi pārbaudīt rezultātu."

- Mēs nezinājām, ka Mariču tur aizdomās par nodevību! Šahovs drūmi norūca. - Vai jūs domājat, ka Romašins ir... dzīvs?

“Nekavējoties sāciet viņu meklēt! Nekavējoties! Ar visiem pieejamajiem līdzekļiem! Šis karotājs ir pārāk gudrs un neparedzams, viņš var sagraut visus mūsu plānus. Iznīcināt Zlatkovu. Gatavojiet ēkas sprādzienu - ar informācijas noplūdi, lieciet drošības dienestam iesaistīties pretpasākumos ar maksimālu piepūli. Mēs savukārt dosim triecienu no iekšienes."

- Kad?

"Es jums paziņošu. Ļoti drīz. Tiklīdz es likvidēšu tos, kuri var iejaukties, - Polujanovu un Mariču. Tavs uzdevums ir Belijs, Romašins, Zlatkovs, Kostrovs. Gaidiet izsaukumu."

Ar šiem vārdiem inspektors pagriezās un bez trokšņa aizgāja pa tuneli, atdarinot cilvēka gaitu. Pēc minūtes viņš pazuda tumsā, izgaisa.

- Tjfu-u! - Šahovs nospļāva uz caurules grīdas. Saņēmis no "ķirurgiem" labi izrediģēto informācijas paketi, viņš zināja par šādu radību esamību, bet ar vienu no viņiem satikās pirmo reizi.

"Mikroorganismu kolonija", viņš flegmatiski nodomāja, nomierinoties. - "Iznīcināt šādu radību droši vien ir ļoti grūti, vienmēr paliks kaut kāds skaits izdzīvojušo mikrobu-šūnu, kas var atjaunot visu organismu. Un man pēkšņi uzradās vairākas problēmas: komisāra meklēšana un Zlatkova iznīcināšana"

- Nu, un kur pavēlēsiet tagad meklēt Romašina kungu? - pēdējo jautājumu, Šahovs sev uzdeva skaļi, skatoties uz neveiksmīgā kolēģa savilkto ķermeni.

- Kāpēc tad mani jāmeklē? - No rezidenta aizmugures atskanēja kāda draudzīgi ironiska balss. - Te nu es esmu. Sveiks, Orest.

Šahovs ātri pagriezās un bija gatavs atklāt uguni no visiem skafandrā iebūvētajiem ieročiem,  bet sugestoru "Zilonis" zalve nodzēsa viņa apziņu, kā vēja brāzma dzēš vāju sveces liesmu.

Astoņas stundas pamīcījušies pa tuneļa zarnām līdzīgajām cilpām, kur mainījās dažāda veida efekti, grupa atkal izgāja milzu sfēriskajā dobumā, kura centrā karājās blīvs miglas mākonis, un Polujanovs deva komandu atpūsties.

Kopumā šajā laikā viņi bija nosoļojuši ap trīsdesmit kilometrus, nekad, ne reizi nesatiekot "normālu" koridoru, kas piederētu Stumbram, vai vismaz kādu pazīstamu detaļu. Ik pēc puskilometra tunelis krustojās ar diviem zariem, kas patiešām līdzinājās dzīslām uz koka lapas, taču zari neveda cilvēkus uz “civilizētajiem” ēkas rajoniem. Nokļuvusi vienā no “telpu krustojuma” daudzdimensionālajiem apgabaliem, grupa no tā vairs nevarēja izkļūt. Pat pagriežoties atpakaļ, viņi neiznāca ceļa sākumpunktā, bet turpināja nolaisties, pacelties, riņķot pa neskaitāmajiem "zarnas" riņķiem un cilpām, kuru sienas nevarēja caurdurt ne duncis, ne "universāls", ne arī anihilatora izlāde ar kādu, izrādās, bija bruņojies Maričs.

Pēc anihilatora demonstrācijas Polujanovs saprata, ka ir nolemts, un instinktīvi gaidīja šāvienu: mugurā vai pierē - tas nebija svarīgi, skafandrs varēja absorbēt antiprotonu starojumu tikai ierobežotu laiku, bet šāviena joprojām nebija, Maričs nenogurstoši gāja uz priekšu, maz runāja un apkārt skatījās vēl mazāk. Acīmredzot viņš pats bija apjucis no tā, ka viņi nevarēja izkļūt no apburtā loka.

Konkistadori-ceļveži saspiedās bezdibeņa malā, tad aizskrēja visos virzienos, saņēmuši uzdevumu izpētīt visus šķēršļus un atrast izeju.

Trīs nerunīgie Mariča pavadoņi apsēdās atsevišķi un sāka sūkt toniku, vismaz Fjodors tā domāja. Tas, ka viņš viņus nedzirdēja, vēl nenozīmēja ka puiši klusē, viņi varēja sarunāties savā starpā arī citā viļņa garumā.

Maričs pagājās gar krauju, pie kuras viņus bija atvedis tunelis, apsēdās blakus Polujanovam. Fjodors, izmantojot skafandra inka pakalpojumus, norija vairākas "spēka koncentrāta" porcijas, "dzīvo ūdeni", kas gandrīz acumirklī paaugstināja viņa tonusu, taču sākt sarunu nesteidzās. Maričs pirmais pārtrauca klusumu ēterā.

- Ko darīsim, komandier?

Fjodors kādu laiku klusēja, tad īsi pateica:

- Domāt.

Maričs pasmīkņāja, nedaudz patriņājās, iekārtojoties ērtāk pie tuneļa sienas. Acīmredzot viņš bija filozofiski noskaņots, jo ierunājās par problēmu, kas mocīja arī Polujanovu:

- Fjodor, jūs daudz izceļojāties pa Stumbru...

- Arī jūs, - atcirta Polujanovs.

- Jā, protams, - Maričs viegli piekrita. - Lai gan mums bija dažādi ceļi un dažādas tikšanās. Un tomēr daži no jūsu stāstiem man nav saprotami. Es nejautāšu, kas ir "hronoķirurgi", iespējams, ka jūs to pats nezināt. Kā faktiski arī es. Bet lūk Stumbrs, hronopaātrinātājs - kāpēc tas darbojās kā laika šahta? Kā to novērtē jūsu augstie draugi? Galu galā Zlatkova ideja par hronokvantu paātrināšanu, kas noved pie spoguļa efekta, ir nepareiza. Es gribu teikt, ka mūsu Stumbram vispār nevajadzēja sākt "urbt" laiku un savienot Laika Koka zarus. Kas īsti notika?

- Nezinu,-  pēc pārdomām atbildēja Polujanovs, kurš tiešām nezināja, kas noticis.

- Žēl, - inženieris vīlies nopūtās. - Es iedomājos, ka jūsu draugi atvēra jums acis.

- Vai tad jūsējie jums neatvēra? - Fjodors saspringa, uzmanīgi vērodams kuproto briesmoni ar konisku galvu, kas sēdēja priekšā mirdzot dzīvsudrabā - tā Maričs izskatījās skafandrā. Paaicināja tuvāk konkistadoru-miesassargu, saprotot, ka provocē inženieri uz kaut kādu aktīvu rīcību, bet vairs nevēlas spēlēt tāda cilvēka lomu, kurš neko nesaprot.

Maričs negaidīti labsirdīgi iesmējās.

- Man - nē, lai gan, protams, es zinu ļoti daudz. Tomēr jums taisnība. Lai uzzinātu, kas notika, vispirms ir jānoskaidro, kas ir laiks. Citādi mēs te runājam: hronokvanti, laika urbšana, Laiku Koka kvantu sadalīšanās, Laika Zari, kuros laiks plūst "leņķī" pret mūsējo ... Kā - leņķī? Kādā leņķī? Uz kurieni plūst? Kāpēc mēs to nejūtam? Retoriski jautājumi... bet interesanti taču! Vai tā nav, kolēģi? Piemēram, kādu laika koncepciju deklarējat jūs? Pieņemsim, ka Laiku Koks sazarojas tik daudzās kopijās, cik katrā iepriekšējā laika kvantā, ir attīstības iespēju. Bet - laiks! Kas ir pats laiks? Laiku Koka ideja neatbild uz šo jautājumu.

- Es nezinu, - Polujanovs atkal atbildēja neizpratnē un ieinteresējies par šo tēmu, kā arī par Mariča aizrautību. - Hipotēžu ir daudz, Zlatkovs izstrādājis tikai vienu no tām ...

- Bet kura no tām ir patiesa?

- Nezinu, - Fjodors teica trešo reizi. - Varbūt katrā Zarā laiks ir atšķirīgs? Atspoguļo savu nozīmi? Kaut kur tā ir viela, kaut kur tas ir lauks, kaut kur attiecību mērs, pasaules uztveres veids ... Cik daudz Zaru, tik arī laiku.

Maričs strauji paliecās uz priekšu, tā ka Polujanovs instinktīvi ieslēdza ieroča mērķēšanas sistēmu šaušanas režīmā, turot “pirkstu uz sprūda” - mentāli atbrīvojoties, saprindzinot gribas centienus.

- Fjodor, jūs esat ģēnijs! Apsveriet, ko jūs nupat pateicāt.

- Nu? Ko tad es pateicu?

- Laiku Koks realizē visus iespējamos Visuma stāvokļus, visas iespējamās jēdziena "laiks" nozīmes. Tad laika jēdzieniem nevajadzētu būt deviņiem, kā mēs zinām, bet daudz, daudz vairāk.

- Nu un kas? - Pēc pauzes Polujanovs piesardzīgi jautāja.

- Nekas, - Maričs iesmējās, uzlecot kājās. - Arī šis atjautīgais minējums laika problēmu neatrisina, vismaz mūsu Zarā. Kamēr es sevi atceros kā hronoteoriju fanātu, "laika mašīnu" inženieri, pēc Velsa un Azimova, Saimaka un Golovina lasīšanas es vienmēr tiku meklējis atbildi uz jautājumu: kāpēc mūsu Metauniversā laiks nav lielums, bet absolūts nosacījums? Kāpēc to nevar pagriezt atpakaļ?

- Un ko, atbildi neatradāt? - piecēlās arī Polujanovs.

- Pirms divdesmit gadiem manā dzīvē parādījās Zlatkovs - zinātnieks, kurš, kā man šķita, spēja atbildēt, pierādīt "laika mašīnas" realitāti un piesaistīja mani un tūkstošiem sekotāju un studentu. Un tāpēc mēs uzbūvējām hronopaātrinātāju... kas, izrādās, neko nepaātrina, lai urbtu caurumu uz pagātni... un kas rezultātā notika?

- Kas?

Maričs atkal iesmējās ar viņam tik neparastiem draudzīgiem smiekliem.

- Mēs satikāmies ar jums šeit, laika šahtā, dārgais kolēģi, lai atrisinātu vienu un to pašu problēmu, taču dažādos veidos.

- Kādu uzdevumu?

- Izglābt mūsu Metauniversu, mūsu Laika Zaru un tajā pašā laikā daudzus citus Zarus, kas atdalījās no mūsējā. Nu ko, ejam tālāk?

- Kurp? - pilnīgā neizpratnē par Mariča uzvedību vaicāja Polujanovs.

- Protams, atpakaļ. Izeja ir tur, mēs to vienkārši nepamanījām, mums būs jāpārbauda visi pagriezieni no inku atmiņas. Starp citu, Fjodor, kā jūs saprotat mūsu reida galveno uzdevumu?

"Iziet atpakaļ dzīvam", - Polujanovs gribēja atbildēt, taču nepaspēja.

No koridora dziļumiem, pa kuru viņi iznāca pie dobuma Stumbra dzīlēs, pēkšņi uzplaiksnīja šāvienu zibšņi, Fjodors sajuta smagus sitienus pa ķiveres sāniem un konusā, acumirklī atbildēja un nokrita, piespiedies koridora noapaļotā stūra cietajam pārsegumam. Viņa konkistadors, paklausot noteiktajai programmai, metās tuneļa dziļumos, atklājot lāzeru uguni un uzņemot nākamos šāvienus uz sevi. Fjodors pārmetās uz otru pusi, atkal atklāja uguni un pēkšņi saprata, ka atstājis muguru neaizsargātu. Aukstiem sviedriem pārplūstot, paskatījās atpakaļ, domādams saņemt aizmugurē palikušā Mariča raidīto lādiņu. Bet tas, ko viņš ieraudzīja, viņu pārsteidza.

Nez kāpēc Mariča "sanitāri" un viņš pats atbildēja uz šāvieniem, visu laiku pārvietojoties, te rāpus, te ar pārskrējieniem un kūleņiem, un Polujanovam nepievērsa uzmanību. Drīzāk jau nepārprotami mēģināja viņu pasargāt!

- Atkāpties! - rācijas austiņās atskanēja hronoinženiera balss. - Fjodor, nežāvājies! Aiz manis!

Maričs pieripinājās tuvāk, tad aizrāpoja līdz klints malai un nolēca lejā.

- Ieslēdziet ingravu un leciet man pakaļ! Ātrāk, Visuma glābēj! Ingravu enerģijas vajadzētu pietikt, lai pārvarētu šo dobumu. Puiši mūs piesegs.

Neko nesaprotot, Polujanovs sasniedza bezdibeni un iekrita tajā, ieslēdzot antigravitācijas jostu.

- Kas tu esi, inženieri?

- Pēc tam, pēc tam, - Maričs dusmīgi nočukstēja, izzīmējot cilpu, lai tiktu garām centrālajam miglas mākonim, pazuda aiz tā. - Sekojiet, te ir šausmīgi daudz visādu caurumu, jāizvēlas vienīgais pareizais, kas mūs izvedīs mūsu mājīgajā Zemes pasaulītē.

Niknas dzeltenas liesmas mēle aizlidoja zem kājām un piespieda Fjodoru pasteigties. Pēc minūtes viņš jau stāvēja blakus Maričam plašā kvadrātveida koridorā ar ķieģeļu izskata sienām. Atskatījās. Bet miglas dēļ nekas nebija redzams, neviens nesteidzās viņus panākt - ne ceļabiedri, ne nezināmie ienaidnieki.

- Kāpēc jūs mani glābjat? Jautāja Polujanovs, joprojām neticot notikušajam un uzmanīgi sekojot hronoinženiera darbībām. - Jūs taču esat "sanitārs", vai ne tā?

- Tā, - Maričs aukstasinīgi atbildēja. - Ejam. Cerams, ka izdosies sasniegt galamērķa zonu. Viņš pagriezās un devās pa akmeņaino koridora grīdu, gaismojot zem kājām ar pie jostas piesiprināto prožektoru.

- Kādu zonu? Polujanovs ziņkārīgi jautāja, palicis uz vietas.

Maričs atskatījās.

- Pirmkārt, nestāviet tur, uz malas, jūsu mugura ir izcils mērķis no dobuma, un mūs vajā nevis diletanti, bet profesionāli slepkavas. Otrkārt, jūsu misija nav beigusies, un jūs gaida. Es jūs pavadīšu uz satikšanās zonu.

- Kas mani gaida?

- Redzēsiet.

- Kas jūs esat, Marič? Es jums neticu.

- Dabiski, jums arī nav man jātic. Jā, es esmu "sanitārs" un vienlaikus arī jūsu draugu, To, Kuri Seko, emisārs. Vai tā būs pietiekami nopietna rekomendācija? Nu nestāviet tur kā elks, velns jūs parāvis!

Polujanovs norija vēl vismaz pusduci jautājumu un aizsoļoja līdzi Maričam.

* * *

Belija vienība likvidatorus panāca tajā brīdī, kad viņi uzbruka Fjodora Polujanova izlūkošanas grupai.

Cīņa bija īsa. Likvidatori neizturēja uguni no abām pusēm un aizmuka no kaujas lauka, atstājot divus līķus. Zinot, ka Fjodora komandā ir "sanitāri", kuri, iespējams, pakļauti Maričam, Belijs nolēma iznīcināt visu viņu grupu, taču, paanalizējot situāciju, viņš saprata, ka šeit kaut kas nav kārtībā. Bija paredzēts, ka "sanitāriem" būtu jāsadarbojas un jānogalina Polujanovs, nevis jāatvaira likvidatoru uzbrukums.

Grigorijs pavēlēja pārtraukt šaušanu. Pirmās grupas izlūki nekavējoties pārtrauca šaut. Belija sirds izlaida sitienu, kad viņš skaitīja tikai trīs cilvēkus: divi palika neskarti, trešais bija sacaurumots ar anihilatora staru un gulēja nekustīgi. Viss simts metru koridora posms līdz dakšai, kurā pazuda izdzīvojušie likvidatori, bija nokaisīts ar sašauto konkistadoru atliekām. Belijs saskaitīja deviņus, daži no viņiem joprojām kustējās, ar ķepām skrāpējot grīdu, taču atjaunot tos vairs nevarēja.

- Fjodor! - sauca Grigorijs. - Fjodor, atbildi! Tu esi dzīvs?

Atbildes nebija. Atkal sirds satraukti sažņaugās. Ja Polujanovs būtu dzīvs, viņš būtu atbildējis. Bet varbūt viņa vienkārši šeit nav? Izskatās, ka tunelis paplašinās aiz izlūku mugurām, Fjodors un Maričs varētu atkāpties ... lai gan tas diez vai atrisina Polujanova drošības problēmu.

Ieslēdzis rāciju uz vispārējo SOS vilni, Belijs atkal mēģināja izsaukt Fjodoru un atbildē izdzirdēja nepazīstamu sausu balsi:

- Polujanovs un Maričs aizgāja. Mēs palikām, lai segtu atkāpšanos. Kas tu esi?

- Vīri bij kā atlasīti, ar viņiem kopā Černomors... - Belijs nomurmināja. - Mēs esam no Polujanova atbalsta grupas. Nāciet šurp, puiši, bet nemēģiniet spēlēt kovbojus, pret mūsu "glokiem" jūsu mašīnītes ir kā odu dzēlieni pret vardes mēli.

Uz avārijas viļņa atskanēja smiekli, salīdzinājumu novērtēja gan Grigorija partneri, gan izdzīvojušie izlūki.

- Mēs varam jums pievienoties, - ieteica sausās balss īpašnieks. - Starp mums nav “sanitāru”, un mēs netaisāmies šaut mugurā. Mūsu uzdevums ir piesegt Mariču.

- Vai jūs zināt, kas viņš ir? "Hronoķirurgu" rezidents!

- Tā nu gluži nav, taču mēs neesam pilnvaroti vest sarunas viņa vārdā, panāksim viņu, jūs pats parunāsiet.

Belijs pasmīkņāja, atskatījās uz saviem biedriem, kuri kontrolēja katru izlūku žestu, katru skaņu tunelī, katru mirgojošo ēnu un pavēlēja:

- Vasjuk, ņem svešos savā aizbildībā. Ejam aiz viņiem. - Pārslēdza sakaru diapazonu. - Vediet, puiši. Ar ko man ir tas gods runāt?

- Kristians Hansens.

- Kris? Klaidoni, vai tiešām nepazini?

- Kāpēc nepazinu? Griša Belijs.

- Velns! Kāpēc uzreiz neteici, kas tu esi? Kas tas ir ar tevi?

- Siniči Mijamoto un ... Berts Gabunija. Nogalināts.

Iestājās īss klusums. Tad Grigorijs ierunājās par pustoni zemāk:

- Lai viņam mūžīga piemiņa! .. Diemžēl mēs viņu nespēsim nēsāt līdzi, atgriezīsimies vēlāk, kad izpildīsim uzdevumu. Vediet grupu, Kris.

Belija piecinieks piegāja pie izdzīvojušajiem izlūkiem un apstājās pie klints dobuma, kura centrā pārvietojās bālgans vai nu dūmu, vai miglas mākonis. Un šajā mirklī tuneļa sienas nodrebēja. No tā dziļumiem, no tās puses, no kuras iznāca Grigorija drošībnieki, atlidoja zems, draudīgs gaudojums, no kura visiem uzmetās zosāda.

- Kas tas vēl tur? - Belijs klusi pajautāja.

- Baskervilu suns, - pajokoja Hansens un citā tonī piebilda: - Griša, tas var būt jebkas. Galu galā tagad Stumbrā sakrustojas simtiem pasauļu ar saviem dzīves apstākļiem, ir dīvaini, ka mēs vēl nevienam neesam uzdūrušies, es domāju radības, kas apdzīvo šīs pasaules. Bet man šķiet, ka būtība ir cita: mums seko.

- Gan atkausimies, - Grigorijs bezrūpīgi attrauca. - Tagad mūsu ir septiņi, un, ja mēs panāksim Fjodoru, būs arī astoņi.

- Deviņi. Jūs nepievienojāt Mariču.

- Es neesmu pārliecināts, ka viņš būtu jāpieskaita, drīzāk - jāatņem.

- Var jau būt, ka jums taisnība, bet visas šīs problēmas var atrisināt tikai paša Mariča klātbūtnē.

Hansens ielēca bezdibenī, un visi pārējie sakrita kā zirņi aiz viņa.

* * *

Koridors, pa kuru gāja Polujanovs un Maričs, nebija hronopaātrinātāja ēkas koridors. Tas pārsteidzoši atgādināja vecu pazemes eju zem kāda klostera un bija uzcelts no milzīgiem ķieģeļiem, kas ar laiku bija aptumšojušies. Reizēm tā grīdā parādījās izliekti vairogi, kas aizsedza aku mutes, un vēl retāk sienās pavērās ejas, pārklātas ar sarūsējušām restēm, aizslēgtām ar milzīgām, pudu smagām priekškaramām atslēgām. Fjodors ar "universāla" izlādi sadragāja vienu šādu režģi, izpētīja eju un izgāja kubiskajā telpā, pie kuras sienas uz briesmīgi resnām ķēdēm karājās dīvains skelets ar divām, zirga galvai līdzīgām galvām, sešām kājām un garu asti.

- Matka Boska! - Maričs iesaucās aiz Polujanova muguras. - Zmejs Goriničs, ne citādi! Īsta kamera! Apbedījums. Kur mēs esam nonākuši? Vai tik ne kādas ne-Zemes inkvizīcijas pagrabos?

- Vai tad jūs šeit neesat staigājis? - Fjodors izklaidīgi vaicāja, nodrebēdams skatoties uz radības skeletu pie sienas.

- Šeit - nē. Es jau vispār netiku staigājis pa pašu Stumbru. Kolēģi, jūs visu laiku aizmirstat, ka Stumbrs tagad ir dažādu pasauļu saaugums, kuras krustojās pateicoties satrakotajam hronourbim. Ir tāds termins: hronoklazma ...

- Šo terminu izgudroja fantastisku stāstu rakstnieki, kuri sacerēja situācijas ar laika krustošanos.

- Tie bija jūsu rakstnieki, kas to izgudroja, no jūsu Zara, bet mūsu Zarā hronoklazma ir tīri zinātnisks termins un nozīmē laika un telpas saiknes traucējumu.

- No kurienes jūs esat ... - Polujanovs iesāka iekšēji saspringstot.

- Kā es varu zināt, ka jūs esat no cita Zara? Es to zinu, kolēģi. Neuztraucieties, nekā pārdabiska te nav, es arī protu analizēt faktus, kas neiederas vispārpieņemto viedokļu harmoniskajā ēkā. Nāciet, mums jāsteidzas. Neviens, pat es, nezina, kāds ir laika temps šajā vietā. Mēs riskējam nokavēt.

- Neiešu, - Polujanovs spītīgi sacīja, - kamēr jūs man nepateiksiet, kur, uz kādu tikšanos, un ar ko mēs riskējam nokavēt.

- Varu pateikt vienu: tie, kas mūs gaida, nav "hronoķirurgi" vai viņu kalpi. Ne tikai to: jūsu draugi tiek vadīti tajā pašā virzienā, un arī viņus jūs satiksiet. Tas ir pietiekami?

Fjodors paklusēja, pārdomādams dīvaino uzticību, kāda viņam tagad radusies pret  Mariču, un negribīgi pamāja ar galvu.

- Godīgi sakot, neizklausās pārāk pārliecinoši, bet šķiet, ka man nav citas izvēles.

Drīz cietuma koridors beidzās, atduroties monolītā akmens sienā ar dažādu iežu slāņu rakstu. Tālāk iet nebija kur. Siena likās pilnīgi reāla ar visām no tā izrietošajām sekām.

- Dīvaini, - inženieris novilka, ar dunci padurstot vienu no slāņiem, kas izskatījās pēc marmora. - Krustojums skaidri noticis nesen, un, acīmredzot, notiek nepārtraukta kontinuuma deģenerācija.

- Ko tas nozīmē?

- Mūsu "telpu krustpunkts" vienkāršojas, ieslīd trīs dimensijās, citiem vārdiem sakot, deģenerējas, vai jūs saprotat? Drīz no daudzdimensionāla objekta tas kļūs par trīsdimensionālu, piemēram, par akmens vai metāla bloku. Kaut arī iespējams iegrims vēl zemāk - divdimensiju vai pat viendimensionālā objektā.

- Iesim atpakaļ? - pēc pauzes vaicāja Poļujanovs. - Vai arī izmantosim "gloku"?

- Kāpēc uzreiz neteicāt, ka jums ir "gloks"? Kad jums paspēja to iedot? Mēs taču izgājām kopā.

- Mani personīgi kontrolēja Romašins.

- Sapratu. Tātad komisārs ir dzīvs. Tā jau domāju. Nu, mēģiniet izšaut sienā caurumu. Varbūt te ir tikai pārrāvums.

Viņi atkāpās divus desmitus soļu, un Fjodors izšāva no "gloka" uz sienu.

Izplūda blāva caurspīdīga liesma, kuru apslāpēja zilganu dūmu mākonis. Koridora grīda sašūpojās, saplaisāja, sāka kaut kur krist, it kā zem tās būtu atvēries bezdibenis.

- Pakarinies ar antigravu! - kliedza Maričs. - Lec caur izsisto logu!

Uzlidojuši metru virs grīdas uz pēdējām ingravu enerģijas paliekām, viņi iegāzās blīvajā dūmu virpulī un nogāzās sāpīgi pazīstamajā Stumbra koridorā ar metāla grīdu, baltām sienām, melniem griestiem un durvju rindu vienā gaiteņa pusē. Paskatījās apkārt.

Aiz muguras sienā bez durvīm lēnām nostiprinājās zvaigznes formas caurums, caur kuru varēja redzēt kalna nogāzi, daļu no koši zaļām debesīm un pa to lidojošu kaut kādu kvēlojošu putnu kāsi. Caurums pārklājās ar matēta stikla slāni, sāka sabiezēt, aizvilkties.

- Apsveicu, - teica Maričs. - Beidzot nonācām tur, kurp devāmies.

Caurums pazuda. Bet brīdi pirms tam no tā pēkšņi izlauzās zemas gaudas, kas pārgāja aizsmakušā murmināšanā, un šajās skaņās bija tik daudz draudu un naida, ka Polujanovs neviļus atkāpās.

- Kas tas bija?!

- Pakaļdzīšanas, - Maričs bez vilcināšanās atbildēja.

Izvietoja medicīnisko boksu tieši tunelī, ievietojot Šahovu īpašā testa penālī. Veda pie prāta, un Romašins sāka nopratināšanu, vadoties pēc diagnosta un ārsta inku liecībām, kuriem bija pieredze šādās operācijās.

Nopratināšana ilga tikai dažas minūtes, Šahovs bija ieprogrammēts daudzkārtīgi un dziļi, līdz pat fizioloģiskām reakcijām, un, apzinoties sakāvi, spēja realizēt psihē nostiprināto pašiznīcināšanās komandu. Viņa sirds pēkšņi apstājās, un neviens inka-ārsta triks nepalīdzēja tai atkal sisties. Tomēr arī tā, ko Romašinam izdevās uzzināt no bijušā VKS priekšsēdētāja vietnieka, pietika, lai izdarītu atbilstošus secinājumus un sāktu rīkoties.

Viņš pavēlēja trim saviem padotajiem turpināt meklēt Polujanova grupu un pievienoties tai, taču pats un viņa palīgs atgriezās pie izejas no Stumbra un tieši no turienes sazinājās ar Kostrovu, īsi pārstāstot viņam pēdējās ziņas.

- Vai jūs domājat, ka pienācis laiks? - jautāja UASS direktors.

- Ir pienācis laiks, - Romašins pārliecinoši apstiprināja.

- Pilna mēroga operācijas "Vētra" organizēšana prasīs vismaz trīs stundas. "Sanitāri" var atklāt gatavošanos un dot triecienu agrāk.

- Pirmkārt, viņi gaidīs Šahova komandu un viņu neatrodot, sāks nervozēt, tikai pēc noteikta laiku. Šajā periodā jums būs laiks neitralizēt vairāk nekā pusi no sastāva, kas darbojas pret mums. Otrkārt, viņi plānoja triecienu, kaut arī spēcīgu, bet tikai uzmanību novērsošu: raķešu zalvi pa Stumbru. Sauszemes raķešu bāzes jau sen demontētas, tas nozīmē, ka viņi izmantos vecās orbītas bāzes, par kurām esam aizmirsuši, vai arī no Mēness, iekonservētas un paslēptas vēl pirms simts gadiem. Meklējiet.

- Viegli pateikt - meklējiet ... - Kostrovs nomurmināja. - Kur ir Šahovs?

- Viņš... nomira. Kodēšana bija pārāk dziļa, mēs nevarējām pārvarēt komandu slieksni.

- Žēl, - pēc neliela klusuma sacīja Kostrovs. - Viņš bija vajadzīgs dzīvs... kā liecinieks. Starp citu, Pāevaldes prokurors nedeva orderi viņa arestam.

- Tas bija sagaidāms. Sāciet, - pavēlēja Romašins un izsēdza savienojumu. Pēc tam viņš izsauca atbalsta grupu, neslēpjoties, iekāpa robežsardzes galeonā un deva pilotam kursu uz metro. Pēc pusstundas viņš ar personīgo operatīvo grupu neitralizēja klīnikā Zlatkovu sargājošos “sanitārus” un paņēma viņu sev līdzi, neko nepaskaidrojot. Vēl pēc pusstundas viņi izkāpa Pārvaldes metro un iegāja savā bijušajā kabinetā, pa ceļam satikto darbinieku pārsteigto, pārbijušos vai satraukto un neizpratnes pilno skatienu pavadīts; visi zināja par komisāra "nāvi" un necerēja viņu satikt dzīvu Pārvaldes koridorā.

Savā kabinetā Romašins ēterā deva signālu: "Uzņemos atbildību!" - un no šī brīža visiem drošības dienesta Eirāzijas nodaļas spēkiem atkal bija jāpakļaujas otrajam komisāram Ignatam Romašinam, kurš pēkšņi atdzīvojās operācijas "Mangusts" ietvaros. Uzvelkot "astoņkāja" vainagu un pievienojoties dienesta informācijas viesulim, Romašins savienojās ar SEKON un VKS, paskaidroja savu parādīšanos, nokontrolēja visu nodaļu sakarus, drošības dienesta pilnvaru un kompetences robežās izvietoja "Viesuli" un visbeidzot pagrieza seju pret Atanasu Zlatkovu, kurš bezkaislīgi aplūkoja kabinetu.

- Atvainojiet par šo familiaritāti. Apsēdieties. Mūsu saruna būs īsa, bet svarīga. Mēs sagūstījām Šahovu ...

- Un viņš izdzīvoja?

- Diemžēl nē.

- Skaidrs. Dziļi iekodēts ... Kas notiek, komisār?

- Pārvaldē izvērsts vispārējs "Viesulis", sākta operācija "Mangusts", "sanitāru" bāzu meklēšana un citi pasākumi. Bet galvenais - trieciens pa Stumbru tiek gatavots no iekšpuses.

- Man bija tāda nojauta.

- Ieradies "ķirurgu" inspektors. Spriežot pēc Šahova izvairīgajām domu pēdām, šī nav tikai būtne vai ļoti inteliģents kibers, bet gan "difūzā organisma" tipa inteliģenta sistēma. Kaut kas līdzīgs mikroorganismu transformēšanās klasterim, spēj sadalīties kopijās, kas var labi darboties neatkarīgi. Tikt ar to nebūs viegli. Šajā sakarā man pie jums ir vairāki jautājumi. Kā viņu iznīcināt? Ja vien, protams, neizdosies sagūstīt.

- Tas gan neizdosies, neceriet.

- Žēl, ka tā, lai gan cerība paliek. Tad ar kādu ieroci viņu var iznīcināt? Anihilators, "gloks", plazmas lielgabali?

- Ne viens, ne otrs, ne trešais nevar dot simtprocentīgu garantiju. Tāpat kā citas iznīcināšanas metodes, arī. Es nezinu, kā jums šajā jautājumā palīdzēt.

- Kā jūs domājat, inspektors ir "ķirurgs"?

- Maz ticams, ka "ķirurgi" nolaidīsies līdz šādu darbību līmenim. Tās ir daudz augstākas kārtas būtnes nekā cilvēki, īpaši radošuma ziņā. Turklāt pēc dažiem netiešiem datiem var spriest, ka tās nebūt nav būtnes, bet gan spēcīgas "bara" tipa inteliģentas sistēmas. Katrs šī "bara" indivīds nav daudz saprātīgāks par cilvēku, taču kad sapulcējas ...

- Skaidrs. Paldies par kausiņu auksta ūdens.

- Es negribēju ...

- Bet es arī neapvainojos. Tagad jautājums attiecībā uz mūsu pēdējām sarunām. Vai jums nešķiet, ka mums piedāvātā spēle ir kaut kāda pārāk vienkārša? Burtiski pazemojoša mūs. Aģenti, rezidenti, emisāri, "sanitāri", teroristi, neveiksmīgi likvidācijas mēģinājumi ... un iezīmētie, kas vispār nolikti par mērķi, lai nodrošinātu veiksmīgāku identifikāciju un atklāšanu. Ja “hronoķirurgi” ir tik augsti attīstīti radījumi, Spēlētāji ar lielo burtu, tad kāpēc viņi spēlē ar mums tik primitīvi?

Zlatkovs izklaidīgi paberzēja augšlūpu, domīgi palūkojās uz pirkstu un pēkšņi asi paskatījās uz Romašinu.

- Kurš jums teica, ka viņi spēlē ar mums?

Romašins lēnām atbīdījās no galda, atgāzās krēslā, pētot zinātnieka bālo, mānīgi miegaino seju.

- Velns ar ārā! Ko tu ar to domā, Atanas?

- "Hronoķirurgi" spēlē ar līdzvērtīgiem pretiniekiem. Varbūt savā starpā, varbūt ar Tiem, Kas Seko. Vēl nezinu. Jādomā, jāsalīdzina, jāmeklē. Mēs viņiem vienkārši esam darba materiāls. Nu, vai mazas figūriņas, bandinieki, tā teikt. Es domāju, ka Spēle tiek spēlēta visos Pasaules līmeņos, bet mēs pārredzam tikai savus.

Kabinetā iestājās klusums. Komisāra galds bez trokšņa vārījās, metot zibšņus, gaismas ķekarus, izgaismotus banerus, taču Romašins neko no tā nepamanīja. Viņš apdomāja izrunātos vārdus, un teiktā nozīme beidzot nonāca līdz viņam.

- Dieva Māte! Kāds tad ir Spēlētāju nodoms? Ko viņi vēlas? Tūkstošiem vai miljoniem Laika Zaru iznīcināšanu? Kāda ir laimesta cena? Un vai vispār ir uzvara? Vai tiešām jums taisnība, un nav uzvarošas stratēģijas, bet dzīve ir mūžīga spēle?

- Es negribētu vilties, - Zlatkovs klusi un skumji atbildēja. - Es domāju - par savām prāta spējām. Bet es uzskatu, ka spēle ir paredzēta izklaidei. Svarīgs ir pats process, nevis ieguvums. Lai gan, varbūt es kļūdos. Es taču kļūdījos, izstrādājot savu hronourbšanas teoriju. Kvantu pārsūtīšana, viņš izsmēja sevi. - hronokvantu paātrināšana ... laika "urbšana" ... Bet cik skaisti tas viss izskatījās formulu veidā!

Romašins iesmējās, atjēgdamies.

- Nebēdājiet, Atanas, jūs vēl esat spējīgs izveidot patieso laika teoriju. Es jūtu, ka mēs vēl neesam izmēģinājuši visu, ka mūsu patrons mums vēl nav pateicis visu, bet man pietrūkst vārdu, lai izteiktu savu domu. Man pat pietrūkst vārdu, lai uzdotu pareizo jautājumu.

- Senie domātāji teica, ka pareizi uzdots jautājums jau satur atbildi.

- Nu ko, pagaidīsim, kamēr es to formulēšu. No iepriekš sagatavotajiem man ir palicis tikai viens. Šahova pēdējie vārdi bija: "... tiksimies mūžībā". Ko viņš ar to domāja, jūsuprāt?

Zlatkovs saguma, zaudējot interesi par sarunu.

- Šo jautājumu vajadzēja uzdot viņam... - Zinātnieks pēkšņi atdzīvojās. - Lai gan, varbūt viņš domāja Laiku Koku?

- Kāda te saistība ar Mūžību...

- Ja mēs a priori pieņemam, ka Mūžība nav taisna bezgalīga līnija, bezgalīgs laika ilgums, bet bezgalīgs skaits ierobežotu laiku ...

- Tad tas arī ir Laiku koks! Ļoti precīzs formulējums. Bet kāpēc Šahovs bija tik pārliecināts, ka mēs ar viņu tiksimies?

Zlatkovs iegrima domās, kļūstot izklaidīgs.

- Es domāju, ka jūs to jau sapratāt. Viņš domāja, ka Visumā ir daudz Šahovu. Katram Zaram ir savs Šahovs, savs Romašins un Zlatkovs, kā arī citi cilvēki. Ignat, jūs visu laiku aizmirstat par kvantu dublēšanos. Pasaules, apstākļi, izpildītāji... Galu galā jau ir precedents: mūsu pasaulē atgriezās nevis mūsu sūtņi - Belijs un Polujanovs. Nevis tie, kurus aizsūtījām. Tas nozīmē, ka mūsējie klīst kaut kur pa citiem Zariem. Tāpēc uz brīdi iekļaujiet šo faktu savā dosjē. Labāk pasakiet, ko konkrēti darīt man, komisār? Vai jums mani vajag?

- Ejiet mājās, Atanas. Mani puiši jūs pieskatīs. Tiklīdz operācija Mangusts beigsies, tiksimies centrā.

Zlatkovs pamāja, neatvadījies, izgāja. Romašins deva piesegšanas grupai komandu sekot viņam un skaļi pateica:

- Nu ko, Orest, tiksimies Mūžībā, sakāt? Varbūt, Dievs dos, un tiksimies.

Un tad komisāra galvā ienāca doma, kas piespieda viņu nobālēt.

Kaut kur tur, nebeidzamajos Laiku Koka Zaros, miljoniem Pāvelu Ždanovu nācās klīst pa neskaitāmajiem hrono-paātrinātāju Stumbriem, un viņi visi piedalījās spēlē pret savu gribu un visi nezināja, pret ko viņi spēlē! Kurā pusē? Vai tikai viena spēlētāja pusē? Vai varbūt barikāžu pretējās pusēs? ..

* * *

Operācija "Mangusts", kas notika ar UASS direktora un Aviācijas un kosmosa spēku Drošības padomes apstiprinājumu, dažu stundu laikā ļāva aizturēt aptuveni piecdesmit “ķirurgu” aģentu, no kuriem lielākā daļa izrādījās jauniesauktie, tas ir, nesen nokodēti aģentu rindās, pēc tam, kad Stumbrs izgāja no rezonanses stāvokļa. Bija tikai pieci apzīmēti ar "tetovējumiem" pa visu ķermeni, visi ieņēma atbildīgus amatus SEKON, VKS un drošības dienestā. Un visi bija bīstami, ieprogrammēti pretoties, izgājuši īpašu apmācību un pārzināja tuvcīņas paņēmienus.

Trīs no viņiem tika aizturēti ar minimāliem zaudējumiem: viens cilvēks gāja bojā, un vēl septiņi operatīvie darbinieki guva dažāda smaguma traumas. Bet divi, Karens Volonihins un Filips Nordenšelds - SEKON otrais priekšsēdētāja vietnieks un VKS eksperts - pretojās līdz nāvei, noguldot gandrīz visu sagūstīšanas komandu - vienpadsmit cilvēkus!

Viņi bija bruņoti ar "drakona" karabīnēm, kas šāva raķešu lodes un granātas, īpašas lēciena mīnas ar sprādziena mērķa sektoru, "universāliem" un "Nihil" tipa anihilatoriem. Viņus nebija iespējams sagūstīt dzīvus. Abi mēģināja izkļūt no ielenkuma un sāka šaut pa tuvējām dzīvojamām ēkām, citām konstrukcijām un pasažieru transporta ceļiem. Pēc tam, kad "iezīmētie" notrieca divus galeonus un sagrāva vairākas ēkas, sagūstīšanas brigādes komandieris, reaģējot uz to, izmantoja "gloku". No Volonihina pāri palika roka un daļa no "drakona" karabīnes; no Nordenšelda nepalika nekā.

Kad komisāru informēja par zaudējumiem, viņš nožēloja, pirmkārt, ka pats nav devies uz apcietināšanu, otrkārt, ka Belijs un Polujanovs, nemaz nerunājot par Pavelu Ždanovu, nevarēja piedalīties operācijā, un, treškārt, Ignats saprata, ka Volonihinu un Nordenšeldu kāds ir brīdinājis. Ņemot visus nepieciešamos datus aprēķinam un prognozēšanai, Romašins pieslēdzās Pārvaldes operatīvajiem inkiem un izskaitļoja nodevēju, kurš, acīmredzot, arī bija “sanitārs” ar stāžu. Izrādījās, ka tas ir neviens cits kā drošības dienesta pamatinformācijas atbalsta nodaļas vadītājs Dhanpatrai Desai. Viņš reti parādījās sabiedrībā, vienmēr - un uzsvērti - valkāja Indijas tērpus, kas aizsedza viņa ķermeni, un tāpēc palika ārpus Romašina izsekotāju redzesloka.

Vēlreiz rūpīgi izsverot visus faktus, kas iekļāvās aprēķinu laukā, Ignats izsauca savā kabinetā Harlama Sakoveca miesassargu "kobru".

- Gatavojies, bjalorus, - viņš sacīja, aplūkojis  riska grupas komandiera plecīgo, lācīgajo, šķietami neveiklajo figūru; Harlams nēsāja bārdu, ūsas, garus matus līdz pleciem un pastāvīgi staigāja ar melnu lenti, kas aizsedza pieri un, ejot, neļāva matu vilnim izkaisīties.

- Vienmēr gatavs, - galvenais miesassargs atbildēja basa balsī, saprotot, ka priekšā ir kaut kas ārkārtējs.

- Ejam ņemt ciet.

Sakovecs varēja sākt kurnēt, kā viņš laiku pa laikam atļāvās, ka sagūstīšana nav viņa rūpes, ka komisāram nav jāpilda pārtvērēja funkcijas, ka operatīvo darbinieku, augstas klases profesionāļu vidū ir daudz labu izpildītāju, taču Romašina skatiens nestimulēja kurnēšanu, un Harlams pateica tikai vienu vārdu:

- Kas?

- Dhanpatrai Desai.

- IO kantora vadītājs, - precizēja "kobra" Sakovecs.

- Nevaru strīdēties, - Romašins pamāja ar galvu.

- Jūsu draugs, - piebilda Harlams.

- Nu jau bijušais, - komisārs sarunu pabeidza lakoniski. - Sāciet pilnu programmu: uzraudzība, atrašanās vieta, maršruti, izejas ķēde, pārķeršanas trase. Paturiet prātā, ka viņš ir profesionālis, un, ja pamanīs, viņš nedos iespēju notvert bez upuriem. Viņš pie tam ir arī kaujas meistars, bodipadhai.

- Mēs arī neesam nekādi zīdaiņi, - Sakovets norūca.

- Uz priekšu, laiks iet uz beigām. Es pievienošos jums pēdējā pārtveršanas fāzē.

Bārdainis pagriezās un klusi pazuda aiz kabineta durvīm, pēc tam uz sekundi atgriezās, lai ziņotu:- Es atstāšu divus puišus, manis paša mieram, viņi tevi pieskatīs.

Romašins pašūpoja galvu, skatīdamies uz durvīm, pasmaidīja. Harlams bija atbildīgs par viņa dzīvību un nevēlējās atstāt viņu neaizsargātu.

Galda ekrāna dziļumā iedegās zaļa uguntiņa, un no tā atskanēja divu toņu pīkstiens. Zvans no centra.

- Ieslēdz, - inkam negribīgi pateica Romašins.

- Komisār, no Stumbra izgājis kāds cilvēks, - paziņoja Bazarjans, grupas "Road-Asker" komandieris, kas bija atbildīgs par centra darbinieku drošību un kontrolēja visus notikumus ap hronopaātrinātāja ēku. - Apģērbies ne tā kā mēs ...

Sirds sažņaudzās: vai tiešām Ždanovs?

- Kas?

- Viņš sevi nosauca par Grigoriju Beliju.

Romašins lēnām izpūta no plaušām gaisu, kas pēkšņi šķita kļuvis biezs kā želeja. Tad kļuva uzmanīgs:

- Tas ir, kā - nosauca? Vai ir šaubas? Neizskatās pēc Belija? Pats nosūtīji viņu kopā ar grupu ...

- Tur jau lieta, ka sūtīja. Viņš ir ... kaut kāds dīvains ... mani neatceras ... un nav ģērbies skafandrā, bet gan neparasta piegriezuma kombinezonā.

- Dod viņu šurp ... Vispār labāk gribētu es pats aiziet pie tevis. Pagaidi.

Nedaudz padomājis, Romašins pārģērbās "unikā" ar ieročus vadošiem automatizācijas mezgliem, paņēma anihilatoru, "gloku", metamo nažu un zvaigznīsu komplektu un atstāja kabinetu, paredzot negaidītus atklājumus.

Belijs viņu gaidīja centra pazemes bunkurā, kuru bija ielenkusi Bazarjana apsardze, satriekts un kaut kāds ārkārtīgi savākts un satraukts. Viņš nepārprotami jutās ne savā ādā. Bazarjana pieminētais plankumainais kombinezons piegulēja uz viņa kā otrā āda, bet Zemes rūpnīcas vairs neražoja šādus kombinezonus jau gadus divsimt.

Uzmetis skatienu vājajai, tumšajai, nekustīgajai Belija sejai ar melnām degošām acīm, Romašins saprata, ka viņš nav kļūdījies savā pieņēmumā: šis Grigorijs Belijs bija savādāks! No cita Laika Zara!

- Sveika, Griša, - sacīja komisārs, paspiedis drošībnieka karsto un spēcīgo roku. - Es ceru, ka tu mani atceries?

- Ceru, ka tu mani arī, - Belijs drūmi atjokoja. - Kas šeit notiek? Mani nekur nelaiž.

- Tūlīt visu paskaidrošu. Bet vispirms atbildi uz vienu jautājumu, pat ja tas tev šķitīs dīvains. Vai sen esi precējies?

Belijs sarauca uzacis un caur pieri paskatījās uz Romašinu.

- Vai tas ir kāds jauns tests? Vai arī kaut kas noticis ar manu sievu?

Romašins un Bazarjans apmainījās skatieniem. Bet Bazarjans nezināja to, ko zināja Ignats. Tas Grigorijs Belijs, kurš iznāca no Stumbra kopā ar Fjodoru Polujanovu, pēc viņa teiktā, nekad nebija precējies!

- Nē, ar viņu viss ir kārtībā, - komisārs pašūpoja galvu. - Braucam pie manis, es tev visu paskaidrošu. Bet tu man izstāstīsi, kur tu biji un ko darīji. Vai Pāvelu satiki? - tomēr viņš nespēja noturēties nepajautājis.

Belijs neizpratnē paskatījās uz viņu.

- Kādu Pāvelu?

Romašina elpa atkal iesprūda kaklā, bet viņš centās nenodot savas jūtas.

- Pāvelu Ždanovu, grifu no grupas "Astro-Asker".

- Varbūt Panteļeju Ždanovu? Es tikos ar Panteļeju, kuru jūs iesūtījāt Stumbrā. Vai vēl ir arī Pāvels Ždanovs?

Romašins pašūpoja galvu, pēkšņi saprotot, ka pie viņiem ieradies vēl viens svešs Belijs! Lēnām, bez steigas, komisārs sacīja:

- Es iesūtīju Stumbrā Pāvelu Ždanovu! ..

Garais tumšsejainais indietis Dhanpatrai Desai nesteidzīgi uzkāpa pa savas otrās vasaras mājas pakāpieniem, kas atradās Kalkutas priekšpilsētā, pavēlēja miesassargu grupai rīkoties pēc ierastās shēmas un apstājās pie puķu dārza dekoratīvajiem režģiem, prasmīgi austiem no vīnogulājiem un liānas tamarika dais vīteņaugiem, kas ziedēja visu gadu. Ārēji viņš šķita mierīgs un aukstasinīgs, bet patiesībā bija savilkts kā atspere, gatavs adekvāti reaģēt uz visām ziņām, kas gāja cauri “astoņkāja” tīklam, un vēl jo vairāk uz tiešiem draudiem dzīvībai.

Un tomēr nokavēja pārtveršanas operācijas sākumu, jo bija gatavojies standarta notikumu gaitai, nevis "elites" klases operācijai, ko izstrādāja analītiķi un drošības eksperti slepenības līmenī "četras nulles".

No viņa mājas durvīm ar verandu un mansardu budistu pagodas formā, kuru apsargāja inka sistēma un kodu identifikatori, kur bija uzstādīti dažāda veida slazdi un automātiska anihilācijas iekārta, pēkšņi iznāca Ignats Romašins, bijušais Drošības padomes Eirāzijas nodaļas komisārs, kuru Desai vismazāk gaidīja redzēt.

Atšķirībā no paša Desai, viņa miesassargi uz to reaģēja pareizi, izvietojot aizsega un drošības tīkla ešelonu, taču viņus pārtvēra Sakoveca operatīvie darbinieki, un viņiem neizdevās atklāt uguni - ne brīdinošu, ne iznīcinošu. Viņus gandrīz mirklī iemidzināja ar hipnoizstarotāju "zilonis" un "boa" palīdzību.

- Sveiks, Dhan, - Romašins draudzīgi pamāja ar roku nodaļas vadītājam, piegāja tuvāk, apstājās desmitu soļu attālumā no Desai, kurš klusi vēroja viņu ar akmenscietu seju. - Man gadījās iet garām,  iedomājos ieskatīties.

- Jūs esat dzīvs, - Desai rīkles balsī apstiprinoši un ar dīvainu intonāciju sacīja. - Tas jāsaprot kā ...

- Pilnīgi pareizi, - Romašins pamāja, paliekot pieklājīgs un labestīgs. - Kā iekrišana. Jūs esat sestais "ķirurgu" rezidents. Divi ir miruši, trīs sagūstīti, jūs - pēdējais. Ko dziļā programma jums diktē šajos apstākļos?

- Jūs taču zināt. Dhanpatraia tonis palika nemainīgs, un tas neizslīdēja no komisāra uzmanības. Viņš domās izsauca eskorta komandu, turpinot runāt ar Desai:

"Pirmais, viņš ir pārāk mierīgs, kas par lietu? Pārmeklējiet māju, varbūt kaut ko nepamanījām, kaut ko palaidām garām."

- Zinu. Bet es arī zinu, ka cilvēks ar stipru gribu var mazināt programmas spiedienu un pat to neitralizēt. Vai nevēlaties izmēģināt?

- Vai jums jau ir precedents? - IO nodaļas vadītājs vaicāja ar tikko manāmu izsmieklu.

- Atanass Zlatkovs.

- Pat lūk kā? Apsveicu. Jūs esat ieguvis vērtīgu aģentu. Tomēr saliksim dažus puktus uz i. Desai atskatījās uz operatīvo desanta līniju, kas neitralizēja viņa miesassargus un ielenca māju. - Jā, es varu vājināt psi pavēli ... ja radīsies tāda situācija. Bet šobrīd tam nav tiešas vajadzības. Jo komisār... starp citu, es gandrīz uzminēju jūsu pazušanas plānu, tikai nepietika laika to analizēt. Tātad, fakts ir tāds, ka esmu nomīnēts, tāpēc noteikumus diktēšu es.

- Nomīnēts. - Romašins nolieca galvu uz vienu pusi. - Tas ir kaut kas jauns "sanitāru" praksē. Pieļauju. Un kas no tā izriet? Nu ņemiet un uzspridziniet sevi, mēs apglabāsim atliekas.

Domās viņš pajautāja atbalsta grupai:

 “Māju pārmeklējāt?  Kaut ko atradāt "

"Atradām slingu bez atstarojošā spoguļa," atbildēja grupas vadītājs. - "Savienots ar iniciējošu inku un gatavs darbam. Papildus slingam atradām vēl divas sprādzienbīstamas ierīces un tās jau padarījām nekaitīgas."

"Vai varat neitralizēt slingu?"

"Mēģināsim, bet, nezinot kodu un atslēgas, to izdarīt būs grūti."

"Pieslēdzieties "Stratēģim" un sāciet."

- Komisār, man mājās ir slings. Protams, bez fokusējošā spoguļa. Desai savilka lūpas smaidā. - Vai jūs zināt, kas tas ir?

Romašins ar gribas piepūli padzina no vaigiem krāsu, kas izskatījās tā, it kā viņš būtu satraukumā vai bailēs nobālējis. Protams, viņš zināja, kas ir slings - "stīgu" ģenerators tūlītējam masu transportam. Slings tika izmantots stacionāros metro kompleksos un radīja tā saukto "spontāno vakuuma sabrukšanu". Šāda ģeneratora izlāde teritoriju, kas ieskāva māju, vairāku kilometra rādiusā padarītu par "tukšu caurumu" - par milzu sfēru ar "degošu" vakuumu. Sekundārais triecienvilnis pēc sfēras sakļaušanās punktā spēja saberst putekļos ne tikai indieša vasarnīcu, bet arī pusi pilsētas. Šāda veida katastrofa jau vienreiz bija notikusi uz Merkura.

- Vai jūs to nopietni?! - jautāja Romašins, mēģinot vilkt laiku, domās dodot komandu snaiperiem, lai viņi sagatavotos rezidentu nošaut, taču tā, lai viņš nepaspētu dot komandu inkam ieslēgt slingu.

- Nav vērts izmisīgi meklēt izeju, - Desai atkal pasmaidīja. - Es taču saprotu, ka jūs tagad konsultējaties ar saviem palīgiem. Un nemēģiniet mani nošaut, iniciators nostrādās, tiklīdz tas pārtrauks reģistrēt manu domu emisiju.

- Labi, nemēģināsim, - Romašins viegli piekrita. - Jūsu noteikumi?

- Dodiet man galeonu, noorganizējiet "zaļo ielu" līdz hronopaātrinātāja ēkai, ielaidiet mani zonā un atbrīvojiet sagūstītos "sanitārus". Tikai pēc tam varēsim vienoties par turpmāko sadarbību.

"Komisār, mēs varam to deaktivizēt tikai īpašos apstākļos," "astoņkājī" skanēja atbalsta grupas analītiķa psi balss. "Ierosinu diskrēti transportēt slingu kopā ar inicializācijas inku uz mūsu laboratoriju netālu no Bombejas, kur mēs to iztīrīsim."

"Ko darīt, ja viņš transportēšanas laikā ieslēgs iniciatoru?"

"Aizņemiet viņu uz kādu brīdi, vismaz desmit minūtēm, mēs centīsimies iesaiņot slingu konteinerā ar psi ekrānu."

"Sāciet".

- Ziniet, Dkhan, - Romašins pašūpoja galvu, - Es šādus jautājumus nevaru atrisināt viens pats, man ir vajadzīga atbildības kvalitāte...

- Nemelojiet, jūs varat gan.

- N-nu, labi, pieņemsim, ka es došu pavēli ... kur ir garantijas, ka jūs neuzspridzināsiet Stumbru kopā ar sevi un visiem, kas tajā atrodas?

- Ja izpildīsit visus manus nosacījumus, sprādziens nebūs vajadzīgs. Viss, komisār, netērējiet laiku. Pat ja jūsu eksperti mājā atraduši slingu, iniciatoru viņiem neatkodēt. Jā vai nē?

- Vairāk nē, kā jā, - atbildēja Romašins, saņēmis signālu no atbalsta brigādes, ka slings jau iesaiņots radioviļņiem un psi starojumam necaurlaidīgā konteinerā. - Mani speciālisti mēģināja atšifrēt slingu, taču bez rezultātiem. Jūs varat būt mierīgs. Bet, ja vēlaties, mēs varam uzspēlēt kādu no jūsu iecienītākajām spēlēm. Viņi saka, ka esat tuvcīņas meistars. Zināmā mērā arī es tāds esmu. Vai pieņemsiet manu izaicinājumu?

Desai cieši paskatījās uz komisāra atklāto, bezkaislīgo seju. Tas saspringa, sajutis izšķirošā brīža pienākšanu. Patiesībā viņš riskēja ar savu dzīvību, cerot novērst lielākas nepatikšanas, taču pastāvēja draudi, ka indietis joprojām spēs ieslēgt slingu, neskatoties uz veiktajiem pasākumiem.

"Vai jūs viņu dzirdat?" - psi diapazonā pajautāja Ignats.

"Kontrolējam visus psi diapazonus," viņu mierināja. - "Pagaidām viss ir mierīgi. Bet, acīmredzot, viņam ir taisnība, ja iniciators pārstās saņemt kaut kādus signālus, tas ieslēgsies pats."

"Tomēr ņemiet konteineru un izšaujiet to orbītā, kamēr es viņu novērsīšu. Viņš mēģinās iniciēt slingu tikai pēc tam, kad būs pārliecināts par galīgu zaudējumu. Ap to laiku jums jau vajadzētu būt tālu no šejienes. Bet orbītā slinga eksplozija mums nebūs bīstama."

"Mēs startējam, komisār."

"Ne asakas..."

"Pie velna!"

“Starp citu, uzziniet, kur viņš dabūjis slingu un kā viņam izdevies to uzstādīt savā mājā. Varbūt uzdursieties uz citiem "sanitāriem", kuri viņam palīdzējuši."

Skaļi Romašins teica:

- Nu kā? Vai pieņemat izaicinājumu?

- Es jūs nesaprotu, - Desai lēnām sacīja. - Šeit ir kaut kādi slazdi? Kāds ir kaujas mērķis?

- Neslēpšu, man ir mērķis neitralizēt jūs kā ļoti bīstamu ārprātīgo, "ķirurgu" aģentu, lai pasargātu jūs no sevis iznīcināšanas. Esmu pārliecināts, ka jūs zināt ļoti daudz un varat mums noderēt.

- Kam "mums"?

- Cilvēcei. Civilizācijai. Man, maniem draugiem. Jūsu radiniekiem. Tāpēc draudi aktivizēt slingu mani tiešām biedē. Cīņas maksa abām pusēm ir ļoti augsta. Ja jūs uzvarēsiet - jūsu dzīvība tiks saglabāta jums tiks dota "zaļā gaisma" uz Stumbru, ja es uzvarēšu - jūs man atdosiet slingu un tiksiet atbrīvots, varēsiet doties uz visām četrām pusēm.

- Pat tā?

- Man personīgi nav vajadzīga jūsu dzīvība. Kā, vispār, arī jums pašam. Nu ko, pa rokām?

Romašins labi izlikās noraizējies, un Desai nopirkās. Acīmredzot viņš bija tik pārliecināts par sevi, ka neatzina domu par iespēju zaudēt.

- Labi, komisār, es piekrītu. Tikai savus suņus gan aizvediet tālāk. Es gribu būt pārliecināts, ka neviens neiejauksies cīņā.

- Esi gan tu cūka, jogs! - neizturēja Belijs, kas manevrēja turpat netālu. - Paskaties uz mani!

Desai bezkaislīgi paskatījās uz drošībnieku.

- Tad nu lūk ko, - Grigorijs turpināja, ar grūtībām atturēdamies, - ja notiks brīnums un tu uzvarēsi, mēs, protams, izpildīsim komisāra gribu, bet es zvēru pie savas dzimtas, es tevi pēc tam no zemes apakšas dabūšu! Jebkurā Zarā, jebkurā pasaulē, kur tu paslēpsies! Kā saprati? Pāreju uz uztveršanu.

Indietis novērsās.

- Komisār, jums ir ļoti pašpārliecināts miesassargs. Tas viņam var maksāt galvu. - Viņš uzmanīgi novilka rupanu [8], sandales, atritināja dhoti [9] un dekoratīvo šalles jostu, novilka un uzlika uz rupāna divas kaklarotas un spirālveida aproces. Iztaisnojās.

- Sāksim, komisār? Esmu dzirdējis par jūsu varoņdarbiem, bet nekad to neesmu redzējis darbībā.

- Es jūs arī, - Romašins pieklājīgi atzina, savukārt novilcis kokosu, T-kreklu, apavus, līdz palika peldbiksēs. - Griša, Harlam, aizved visus pie horizonta. Simts metru attālumā nedrīkst atrasties neviens.

Viņi nostājās viens pret otru, apmainījās vērtējošiem skatieniem. Abi bija gara auguma, stiegraini, platiem pleciem, bez tauku piliena, ar šauriem, muskuļotiem augšstilbiem, izņemot to, ka komisārs bija muskuļotāks, bet indietis - tumšāks. Tomēr abi viņi vienlīdzīgi radīja slēptā spēka un pašpārliecinātības iespaidu. Nebija viegli paredzēt cīņas iznākumu skatītājiem, kuri nezināja abu iespējas.

Vispirms sāka Dhanpatrai. Viņš izmantoja retu indiešu cīņas formu - Ajodhju, kuras pamatā bija kustību elastība, ātrums, precizitāte un plūstamība, turklāt viņš pārzināja citas cīņas mākslas sistēmas un varēja strādāt superātrumā, tas ir, brīvi pāriet uz "refleksīvu domāšanu" un palielināt muskuļu saraušanās ātrumu.

Viņš stāvēja desmit soļu attālumā no Romašina un pēkšņi atradās blakus un izdarīja vairākus dūrienus-sitienus ar galīgo enerģijas "izelpu" pretinieka sirds rajonā, kas bija spējīgs caurdurt krūtis vai bezkontaktā saraut sirds somiņu. Tomēr Romašins, kurš prata rusboju, aizveda ķermeni, pagriežot rumpi, un atbildēja ar dubultu elkoņa-ceļa sitienu, ko rusbojā sauca par "atdziesti".

Dhanpatrai nobloķēja elkoni, bet no ceļgala nepaspēja izvairīties un bija spiests aiziet pa kreisi, ar labo roku sargājot aknas, bet ar kreiso - cirkšņus. Atkal, ne mirkli neapstājoties, viņš sāka uzbrukumu: solis pa labi - papēža sitiens ar ķermeņa pagriezienu - lēciens - labās rokas sitiens slīpi uz leju - ķermeņa pagrieziens - sitiens ar izpletiem kreisās rokas pirkstiem pie kakla un uzreiz ar kreiso kāju uz priekšu.

Visa sērija nesasniedza mērķi, Romašins izliecās un ienira uz priekšu zem pretinieka rokām un kājām, iesita abas kājas apakšstilbos tā, ka viņš lēca, un tajā pašā brīdī ar pakausi astes kaula zonā sasniedza Desai. Tehnika bija pazīstama ar nosaukumu "skrimšļi", to varēja izpildīt tikai meistari, kuriem rusbojā bija visaugstākais tituls - "piekūnu piekūns".

Indietis nokrita uz muguras, īslaicīgi no sāpēm zaudējis samaņu, un Romašins varēja viegli piebeigt ienaidnieku, kurš draudēja uzspridzināt sevi kopā ar vairākiem miljoniem Kalkutas iedzīvotāju, taču to nedarīja. Viņš pagaidīja, kamēr Desaij atguvās, pieklājīgi, bez smaida un bez pārākuma ēnas balsī sacīja:

- Varbūt ar to pietiks, Dhan?

"Viņš deva komandu psi diapazonā," uzraudzības grupas analītiķis brīdināja komisāru. - Vienpadsmit trīsdesmit seši frekvence, jauda nulle trīs kelleni. Varbūt tā ir slinga iniciēšanas komanda."

- "Kur slings?"

"Sešu kilometru augstumā un attālinās no šejienes ar ātrumu divi tūkstoši kilometru stundā."

"Ja tas joprojām nav eksplodējis, tad vai nu konteiners komandu neizlaida, vai arī Dhans blefoja. Bet kaut ko es šeit nesaprotu. "Ķirurgu" mērķis, pēc Belija un Polujanova domām, ir Stumbra iznīcināšana. Kāpēc viņi jau sākumā neizmantoja slingu?"

“Iespējams, ka kaut kādu iemeslu dēļ slingus nevar izmantot. Vai arī viņi gaidīja savu laiku. Varbūt viņi Slingu Stumbrā gribēja uzstādīt vēlāk."

“Man sakarus ar Zlatkovu. Lai mūsu cilvēki viņam iedod tranšu."

Sakari ar zinātnieku radās burtiski pēc desmit sekundēm. Atanasa miesassargi, saņēmuši pavēli, rīkojās nekavējoties.

“Ignat? Kas noticis?"

"Mēs sagūstījām vēl vienu rezidentu, par kuru nezinājāt ne jūs, ne kāds cits no "sanitāriem". Viņš gribēja inicializēt slingu ..."

" Kur viņš dabūjis slingu?"

Tas nav svarīgi. Jautājums ir: kāpēc "sanitāri", kuriem pieder slings, to nelika lietā? Tas ir vienkāršākais veids, kā iznīcināt Stumbru."

“Slings būtībā ir dimensiju kompaktifikators, tas savā veidā sakļauj kontinuumu, pārvērš visus objektus “viendimensiju stīgās”. Ja to ieslēgt Stumbrā, kopaktifikācijas vilnis pa darba membrānām aizkļūs citos Zaros. Tas nozīmē, ka notiks Stumbra visu mezglu spontāna sakļaušanās, starp kurām būs izstiepta "hronlauka stīga" - šinī gadījumā - Stumbrs.

“Citiem vārdiem sakot, visi, kas atrodas Stumbrā, tiks iznīcināti neatkarīgi no piederības vienai vai otrai grupai. Ieskaitot pašus "ķirurgus"."

"Es neko nevaru pateikt par "ķirurgiem", viņi vispār var atrasties ārpus Stumbra darbības lauka, bet acīmredzami, ka slinga eksplozija var iznīcināt kaut ko ļoti svarīgu, kaut ko ļoti nepieciešamu "ķirurgiem"."

“Paldies, Atanas. Veseļojies".

"Un ko jūs notvērāt?" - Zlatkovs paspēja pajautāt, bet Romašins jau bija izslēdzis kanālu. Viņš skaļi teica, ar nožēlu izpletis rokas:

- Jūs esat zaudējis, Dhan. Atvainojiet, bet ...

Viņš nepaspēja pabeigt, Desai pēkšņi lēca pretim, izliekdamies uz priekšu, un gandrīz sasniedzis komisāru, meta miniatūru pirkstveida duncīti, tievu kā dzeloni, kas tuvcīņas meistriem bija pazīstams ar nosaukumu "Pūķa nags". Šādu adatveida duncīti parasti piestiprināja zem vidējā pirksta saliekuma.

Romašins nepaspēja izvairīties, lai gan atsprāga par pusi elkoņa. Duncītis iestrēga nevis acī, bet gan vaigā, caurdurot to, smaganas un mēli. Principā nekas īpašs nebūtu noticis, Ignats prata neitralizēt sāpes un mazināt šoku, bet duncītis bija saindēts! Vienīgais, ko komisārs paspēja, bija ar gribas piepūli izveidot hematobarjeru, lai bloķētu asiņu piegādi galvai un skartajai zonai, kā arī neirobarjeru, lai pārtrauktu paralizējošā signāla pārraidi gar nervu šķiedrām. Tāpēc sākusies paralīze neattīstījās. Bet ar to bija par maz, lai glābtu dzīvību, bet laika dzīvības glābšanai bija atlikušas kādas trīs minūtes - līdz inde izsūcās caur barjerām.

Sakoveca snaiperis, kurš vēroja kauju no simt metru attāluma, gandrīz vienlaikus ar indieša uzbrukumu izšāva no anihilatora un ar staru glīti nogrieza viņam roku, taču nepaspēja novērst triecienu. Bet viņš uzminēja "ķirurgu" rezidenta otro kustību - dunča metienu ar kreiso roku - un nekavējoties, nevilcinoties, nogrieza arī šo roku pat pirms metiena pabeigšanas. Otrais duncis netrāpīja nokritušajam komisāram, roka pēc inerces aizlidoja labu gabalu tālāk un nokrita. Bet tad stājās spēkā dzīvības aizsardzības sistēmas likumi un noteikumi. Pieredzējušie miesassargi, uzminējuši notikošo, izveidoja "glābšanas bultiņu": viena trijotne paņēma komisāra ķermeni, otra - Dhanpatrai Desai ķermeni, trešā pielidoja ar galeonu kurā bija pārnēsājamā metro kabīne, nosūtīja mirstošos uz Pārvaldes klīniku, brīdināja ārstus un medicīnas centru par abu pacientu ievainojumu raksturu, ceturtais, visas darbības laikā nodrošināja pārējos no iespējama atkārtota uzbrukuma un uzturēja sakarus ar operatīvās brigādes satrauktajiem spēkiem.

Pēc divām minūtēm Romašina un Desai ķermeņi gulēja uz UASS klīnikas intensīvās terapijas boksa galdiem, un medicīnas centra inks Hipokrāts uzsāka sākotnējo pacientu stāvokļa pārbaudi un analīzi. Vēl pēc pusminūtes boksā parādījās ārsti, kuri tika nogādāti šeit operācijas "vētra" apstākļos. Sākās cīņa par cilvēku dzīvībām...

Tomēr līdz tam laikam Dhanpatrai Desai bija simtprocentīgi miris. Pašiznīcināšanās programma, kuru "hronoķirurgi" bija iekodējuši zemapziņas līmenī, pēc viņa izmisīgā uzbrukuma beidzot nostrādāja un atbrīvoja nelaimīgo no mokām.

* * *

- Mēs iesim kopā ar jums, - teica drūmais Sakovecs, stāvēdams pie apaļā Stumbra ieejas cauruma, pa kuru pirms dienas devās prom izlūku grupa Polujanova vadībā.

- Es iešu viens, - sakodis zobus atcirta Belijs. - Jūsu uzdevums ir nodrošināt komisāra aizsardzību klīnikā. Ja ar šo jūsu jogu būtu cīnījies es, viņš būtu palicis neskarts.

Sakovecam šajā jautājumā bija atšķirīgs viedoklis, taču viņš to paturēja pie sevis un samierinoši piebilda:

- Paņemiet vismaz pāris manus puišus. Es jums apliecinu, ka tie nebūs apgrūtinājums, bet jūsu muguru piesegs.

- Labi, - Belijs piekāpās (Belijs-otrais, "svešinieks", kurš nokļuva nepareizajā Zarā). - Eh, būtu man drimmers!

- Kas? - nesaprata komisāra apsardzes vadītājs.

- Diemžēl jums nav šīs "burvju nūjiņas", nopūtās Grigorijs. - Komisārs man visu skaidri paskaidroja. Kā domājat, viņš izdzīvos?

- Izdzīvos, - Sakovecs pārliecinoši atbildēja. - "Dzīvais ūdens" un ne tādus vien no viņpasaules izvilcis. Pēc pāris stundām jau skries.

- Tā nu jau pēc pāris, - Grigorijs šaubījās. - Tomēr jūs zināt labāk, labāk pārzināt medicīnas iespējas savā pasaulē.

Sakovecs nesaprata drošībnieka pēdējo frāzi, bet nepārjautāja, pavēlot:

- Sigurd, Milčevski, turpmāk esat grifa Belija rīcībā. - Viņš pasniedza roku Grigorijam: - Lai veicas, draugs.

Belijs paspieda roku, pārbaudīja skafandra inka darbību un pirmais iegāja caurumā - kuprots, divkājains un divrokains varāns ar spogulim līdzīgām zvīņām. Aiz viņa tuneļa tumsā devās vēl divi līdzīgi varāni.

* * *

Viņš tos panāca pie sabrukušā koridora posma, kas beidzot atguvis pazīstamu izskatu, piederēja hronopaātrinātāja ēkai, un tam vajadzēja izvest viņus uz hronomembrānas pacēlāju ar tā saglabājušos darba zonu. Polujanovs pēkšņi sajuta grūdienu mugurā, ledaina vēja elpu (skafandrā!) Un zemu draudošu rūcienu. Paklupa, gandrīz nokrita, atskatījās, gatavs laist darbā ieročus, bet nevienu neieraudzīja.

Koridors, pa kuru viņi gāja, pēc simts metriem ieapaļojās un bija tukšs, izņemot akmeņus, kas bija nokrituši no griestiem un sienām, pārklātiem ar līkumotām plaisām un caurumu rakstiem. Tikai tagad Fjodors saprata, ka viņa sajūtas izraisīja psi-trieciens, nevis fizisks efekts. Tas, kurš viņus vajāja, bija tik pārliecināts par savu spēku un pārākumu, ka nebaidījās jau iepriekš brīdināt. Ja viņš pielavītos tuvāk un nekavējoties izdarītu spēcīgu postošu psi triecienu, skafandru aizsardzība diez vai būtu izturējusi, un izlūku liktenis būtu izlemts.

- Pakaļdzīšanās ir tuvu! - brīdināja Fjodors Maričs, kurš pārdzīvoja aptuveni tādas pašas sajūtas. - Būs jācīnās, caur šo aizgruvumu mēs nepaspēsim izlauzties uz zāli ar membrānu.

- Kā tu domā, kas tas par zvēru mūs panāk?

- Klīst baumas, ka mūsu pasaulē ieradies inspektors, it kā pat pats "ķirurgs".

- Oi,oi! Kāpēc viņiem būtu jānolaižas tik zemu? Nepietiek izpildītāju?

- Kas zina? Parastam cilvēkam ir grūti saprast nehumanoīdu loģiku. Mēs bieži nesaprotam pat viens otru, ko te lai saka par prātu, kas absolūti atšķiras no cilvēciskā. Uztaisīsim šeit nelielu kontru, ierīkosim slazdu. Tu pa kreisi, aiz akmeņiem, es pa labi, nedaudz priekšā.

Atkal no kaut kurienes - Fjodoram likās: no viņa būtības dziļumiem, no vēdera dobuma un krūtīm - uzbrāzmoja ledainā vēja brāzma, ko pavadīja ļauni draudoša murdēšana. Bet šoreiz psi triecierns bija spēcīgāks un lika cilvēkiem pārdzīvot negatīvu emociju un piespiedu fizioloģisko reakciju gammu: muskuļu kontrakciju, kuņģa spazmas, sirds aritmiju, galvassāpes no asu asinsvadu savilkšanos.

- Velns! - Fjodors neskaidri ierunājās. - Šitā viņš mūs no tālienes apdullinās... būtu kaut parādījies.

- Nu, viņš jau ir šeit, - Maričs aizsmacis atbildēja, un Fjodors beidzot ieraudzīja būtni, kas viņus vajāja.

Koridora vidū, tikai divdesmit soļu attālumā no kontrzibsnī esošajiem izlūkiem, stāvēja nezin kā tur parādījies spoks - it kā ziepju burbulis, vai arī viļņojošs miglains stabs. Lukturīša stars no pustumsas izrāva dīvainu, muslīna audumam līdzīgu caurspīdīgu figūru: šādi varētu izskatīties krievu pasaku varonis Koščejs Nemirstīgais, veidots no retinātas pelēcīgas miglas. Bet no šī "Koščeja" pēkšņi izplūda tik spēcīgs psi-starojuma vilnis, ka, neskatoties uz aizsardzību, Fjodors atkal sajuta triecienu visā ķermenī vai drīzāk apdegumu.

Maričs atguvās pirmais. Ar kliedzienu: "Tas ir spiets!" - viņš uz "Koščeju" atklāja uguni no anihilatora.

Un uzreiz viss koridors uzvirmoja, uzfontanēja ar  migliņu, kas pārvērtās par īstu "Koščeju" spoku pulku. Tagad kļuva skaidrs, kā inspektoram nemanīti izdevās pielavīties izlūkiem: viņš pa koridoru pārvietojās strauta formā, pareizāk sakot, nedzirdami slīdošu šķidruma plēvju veidā. Bez tam cilvēki arī pārliecinājās, ka viņu ieroči ir neefektīvi pret šo difūzo briesmoni, sava veida divu līmeņu spietu.

Anihilatora stars viegli grieza katru "Koščeju" gabalos, kas uzreiz apvienojas atpakaļ tajā pašā figūrā. "Universālu" zibeņi tikpat veiksmīgi smalcināja spokus, izdūra tajos caurumus, taču nespēja iznīcināt nevienu. Un pat "gloks" nesaskaldīja spieta karavīrus, kas pārvietojās ar apbrīnojamu ātrumu, un pats galvenais, paspēja atbildēt ienaidniekiem no dažādu veidu ieročiem, no kuriem visspēcīgākais neapšaubāmi bija psi-starojums. Radās iespaids, it kā uz diviem cilvēces pārstāvjiem tiktu raidītas "boa" vai "zilonis" sugestoru zalves.

Maz ticams, ka skafandru psi aizsardzība un viņu pašu griba būtu izglābusi Polujanovu un Mariču no nāves, ja šajā cīņā nebūtu iejaukušies citi spēki.No koridora tālākā gala pēkšņi uzplaiksnīja bieži šāvienu zibšņi, un izlūku laternu gaismā dzīvsudrabainu uzmirgoja kaut kādu cilvēku skafandri. Polujanovs saskaitīja septiņas figūras, taču viņam nebija spēka brīnīties, no kurienes šeit tik daudz cilvēku. Un, lai gan uguns bija galvenokārt no "universāliem" kas izšāva miljoniem voltu elektriskās izlādes un plazmas sabiezējumus, inspektoram nācās pārgrupēt daļu spēku, lai atvairītu negaidīto uzbrukumu.

- Sargieties! - rācijas austiņās atskanēja Belija enerģiskā balss. - Savējie! Fjodor, tu esi dzīvs?

- Vairāk jā, nekā nē, - Polujanovs atbildēja ar atvieglojuma nopūtu. - Kas tie ir ar tevi?

- Hansens un Romašina puiši.

Spieta spoki mainīja taktiku. Tagad viņi sāka pulcēties piecos vai sešos indivīdos un ar šādu nodaļu uzbruka vienam cilvēkam. Taktika izrādījās veiksmīga. Dažu sekunžu laikā Belija grupa samazinājās, pazaudējot divus cilvēkus, un bija spiesta atkāpties. Uz koridora grīdas sāka nobrukt sienas un griestu gruveši; ēka neizturēja atomu un kvarku uguns pulsāciju. Iestājās īss, baismīgo spēku līdzsvars. Cilvēki šāva taupīgi, bet precīzi (šaušanu, protams, kontrolēja skafandru inki), savukārt inspektors, zaudējis trešdaļu masas, nevarēja uzreiz attīstīt psi-ofensīvu visos virzienos, iznīcināt “frakcionēto” mērķi. Un atkal iejaucās citi spēki.

Aiz Polujanova muguras sagāzās atlūzu kaudze, kas aizsprostoja koridoru, un izveidotajā spraugā parādījās divas cilvēku figūras - sarkanmataina un melnmataina - neparastos haki kombinezonos ar maskēšanās plankumiem. Pat īsti viņus neredzējis, Fjodors ar sesto nojautu saprata, ka tie ir Ivašura un Kostrovs.

- Turieties! - atskanēja kāda sauciens.

Laternas starā virs Ivašura galvas paceltais zobens pazibēja kā zila liesma. Pēc tam nodārdēja viņa spēcīgā skanīgā balss:

- Nogalini viņu!

Drimmers mainīja savu starojumu no zila uz žilbinoši dzeltenu, pēc tam kļuva balts, it kā uzkarsis no tajā ieplūstošās enerģijas, un ar miljoniem žilbinošu dzirksteļu metās "Koščeju" spoku barā.

Nočūkstēja tā, it kā daudz kvēlošu ogļu, būtu sakritis ūdenī. Visos diapazonos - psi, elektromagnētiskajā un skaņas diapazonā - atskanēja daudzbalsīgs bļāviens, tad to nomainīja smilkstošas gaudas, un apklusa uz neciešami zemas nots ...  "hronoķirurgu" inspektors bija beidzis eksistēt. Tomēr arī drimmer-zobens vairs neatgriezās pie sava īpašnieka, jo bija izsmēlis sevi bez atlikuma.

Vēl kādu laiku cilvēki,  pārsteigti par kaujas finālu, piesardzīgi ielūkojās koridora telpā, kas bija pilnīgi atbrīvota no miglainajiem viesuļiem, uzmanīgi ieklausījās zvanīgajā klusumā un klusēja. Tad klusumu pārtrauca Ivana Kostrova izsauciens:

- Šķiet, mēs paspējām laikā, komandieri.

Un tikai pēc tam visi kustējās, sarosījās, ierunājās un pienāca tuvāk palīgā atnākušajiem biedriem.

- Fjodor, vai tu esi šeit? Pasauca Ivašura.

Polujanovs athermetizēja skafandru, atmeta ķiveres kapuci, piegāja pie viņa un apskāva. Aiz viņa pie jaunatnācējiem piegāja Belijs, arī noņēma ķiveri, paspieda Ivana roku.

- Kā jūs šeit nokļuvāt, rudmati?

- Šāva, - Kostrovs smaidot atbildēja ar slaveno frāzi no filmas "Tuksneša baltā saule", kas bija filmēta divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu beigās dzimtajā laika Zarā.

Pienāca Maričs, noņēma ķiveri, uzmanīgi paskatījās uz koncentrēto un uzmanīgo Ivašuru.

- Igors Vasiļjevičs?

- Es pats. Kas esat jūs?

- To Kas Seko emisārs. Man teica, ka vajadzēs sagaidīt viesus, tomēr dažu sarežģījumu dēļ ... ē-e ... es nepaspēju. Bet mēs gājām uz liftu, kur man bija jāsagaida jūs.

- Lifts ir blakus. Un mēs neesam vieni. - Ivašura pagriezās pret šķembu kalnā izveidoto eju, iekliedzās: - Veronika, Taja, nāciet šurp.

Bija dzirdami soļi, čaukstēšana, sieviešu balsis, un ejā parādījās divas sievietes tādos pašos kombinezonos, kā Ivašura un Kostrovs. Maričs, Belija drošībnieki, un viņš pats klusēdami lūkojās uz pienākošajām sievietēm.

- Viņas ir tādi paši desantnieki kā mēs, - iesmējās Ivašura. - Un varbūt pat labāki nekā mēs. - Kļuva nopietns. - Vai jums ir ziņa priekš mums? Ziņas no Pāvela Ždanova?

 - Man ir ziņas no Ždanova, - atskanēja kāda balss, no drošībnieku aizmugures iznāca vīrietis skafandrā, un visi apdulluši skatījās no viņa sejas uz Grigoriju Beliju, kurš stāvēja kopā ar Ivašuru. Jo pienākušais, bija precīza viņa kopija, izņemot to, ka viņam bija cita frizūra. Tikai Maričs, Polujanovs un pats Belijs neizrādīja nekādas īpašas jūtas, uzminot vai vienkārši zinot, kas par lietu.

- Sveika, kopija, - sacīja Grigorijs-pirmais.

- Sveiks, dubultniek, - Grigorijs-otrais atbildēja tādā pašā tonī. - Vai pazini?

- Kā nu es sevi nepazīšu?

- Iepazīstieties, draugi, - viņu dialogā iejaucās Polujanovs. - Viens Griša Belijs ir jūsu, viens ir mūsu. Es gribu teikt, ka mēs ar tevi, - Polujanovs pamāja ar galvu uz "savu" Beliju, - esam no cita Zara. Kāda iemesla dēļ mūs nenosūtīja mājās un samainīja vietām, es nezinu, un tas nav svarīgi. Galvenais ir tas, ka mēs esam sasnieguši savu mērķi, neitralizējuši "sanitārus".

- Tas nav galvenais mērķis, - Maričs pašūpoja galvu. - Jums atkal jādodas ceļā un jānovērš Stumbra eksplozijas draudi. Līdz ar draudiem Zara pastāvēšanai. Kādu ziņu jūs atnesāt no Pāvela Ždanova? - viņš pievērsās Grigorijam-otrajam.

- Ne jau no Pāvela, - pasmīnēja Grigorijs-otrais. - No Panteļeja. Tur kur es dzīvoju, Ždanovs ir viens un viņš ir Panteļejs. Arī es šajā pasaulē esmu svešinieks, tāpat kā jūs un jūsu komanda. Bet, no otras puses, mēs viens otram neesam nekādi svešinieki, jo darām kopēju lietu. Šeit pastrādājām mēs, manā pasaulē pastrādās komanda no cita Zara. Viss ir kārtībā. Un Pante... jā, un jūsu Pāvels, iespējams, tika iemests slēptuvē, tas ir, kaut kur vienā no "izžūstošajiem" laika Zariem, kur "ķirurgi" būvē savu Stumbru. Pareizāk Antistumbru. Ždanovam ir jāatrod šī struktūra, un mums viņam jāpievienojas. Tas ir viss, ko es zinu.

- Skaidrs, - Ivašura pamāja ar galvu. - Netērēsim laiku ... lai gan neviens man būtībā tā arī nepaskaidroja, kas ir laiks. Ir pienācis laiks doties palīgā Pāvelam.

- Pagaidiet, - pēkšņi atcerējās Grigorijs-pirmais. - Un kur Romašins? Komisārs? Galu galā tas ir viņa nopelns, ka mēs izdzīvojām, sasniedzām un tikāmies.

- Viņš ir ievainots,  Grigorijs-otrais negribīgi atbildēja.

- Nopietni?

- saindēts. Cianons.

Iestājās klusums.

- Kas? - Polujanovs noslāpētā balsī ierunājās. - Kas viņu? ..

- Tas notika nejauši, kaujas laikā ar vienu no "sanitāriem".

Maričs, kurš zināja, ka nepastāv nekas nejaušs, šajā, ne jau nu labākajā, pasaulē, uzsita Fjodoram uz pleca:

- Neapspriedīsim šo tēmu, nav laika. Romašins izdzīvos, variet būt pārliecināti. Jums tiešām laiks iet.

- Bet Zlatkovs? - Belijs-pirmais spītīgi savilka uzacis. - Viņš taču arī gatavojās mūs pavadīt personīgi, lai izskaidrotu hronopaātrinātāja iedarbības būtību.

- Arī vīņš ir ievainots, ārstējas.

- Interesantas problēmas pie jums tiek risinātas, - Ivašura pašūpoja galvu. - Gribētos tikties ar šiem jūsu ... komisāru un zinātnieku. Paliec sveiks, emisar!. Vai arī jūs ar mums?

- Nē. Maričs soli atkāpās. - Manas mājas ir šeit, lai gan esmu To, Kas Seko, sabiedrotais. Jā, un izceļojos, vai ziniet, man pietiek.

- Tad uz redzēšanos. Ardievu visiem, draugi. Uz tikšanos Visuma plašumos.

Ar šiem vārdiem Ivašura apskāva sievietes, pastūma viņas līdz ejai sienu drupās un sekoja. Viņam sekoja Kostrovs un Polujanovs. Belijs-pirmais pastiepa roku Belijam- otrajam, apskāva viņu un iečukstēja ausī:- Tu šeit paskaties kas par lietu, kāpēc Romašins un Zlatkovs visvajadzīgākajā brīdī tika izslēgti no procesa.

- Tikšu skaidrībā, - dubultnieks dzelžaini apsolīja.

Maričs, nojaušot iemeslu, kāpēc komisārs tika izslēgts no cīņas par Stumbra saglabāšanu pēdējā posma, klusēja. Šajā laika Zarā, pie kura piederēja Saule, Zeme, Brjanskas meži, hronopaātrinātājs, Spēles stratēģiju un taktiku noteica nevis “hronoķirurgi”, bet Tie, Kas Seko. Un viņi prata organizēt nejaušus notikumus.

.

... Un nedzīvā virsma izplatās apkārt,

Un krasti kļūst neskaidri, attālinoties ...

Kādas, vēsuma pildītas dzejas rindas, parādījās tukšajā galvas telpā, daudzas reizes atkārtojās skanīgā čukstā, liekot atcerēties vasaru, jūru, vēju... un Pāvels sajuta sevi stāvot uz cietas grīdas spīdīgā speckostīmā, ar zobenu labajā rokā un kādu plaukstu kreisajā... Blakus stāvēja nepazīstama skaista meitene, gandrīz meitenīte, ar gaišu matu vilni, kuru pārtvēra lente, ar izbiedētu seju, bet tāpēc vēl skaistāka, slaida, tērpta neparastā, no vēsturiskām filmām pazīstamā tērpā: medību virsjaka, apjozta ar šalli, ādas bikses, mīksti zābaki ar nedaudz izliektiem deguniem, loku un maku ar bultām pār plecu.

- Kur mēs esam? Jautāja meitene zemā balsī ar neparastu akcentu, rūpīgi slēpdama bailes savu lielo zilo acu dziļumos.

Un tad Pāvels atcerējās, kas viņš ir un kas stāv viņam blakus. Tā bija Jasena, Rossinu meitene no tālā Laika Zara, kur dzīvoja cilvēki un saprātīgie lāči - medvjani. Neatbildējis uz jautājumu, Pāvels paskatījās apkārt.

Transgress viņus bija izsēdinājis diezgan dīvainā vietā.

Viņi stāvēja uz kaila, sasprēgājuša kalna ar bālganu izžuvušu zāli. Kalns bija daļa no pauguraina līdzenuma, kas bija norobežots kilometra rādiusā ar kaut ko, kas izskatījās kā no matēta stikla vai plastmasas loksnes izgatavots saplacināts kupols. Kupols izstaroja blāvu, dzeltenīgu gaismu, kas nemeta ēnas. Transgressa mežģīņotā melnā caurule sāniski pieskārās kalna virsotnei, uz kuras stāvēja Ždanovs un Jasena, un gāja abos virzienos, pazūdot kupola sienās. Šajā klusuma un nekustīguma pasaulē gandrīz nekas neauga, izņemot līdz baltumam izkaltušus krūmus, saaugušus dobumos starp kalniem, un atgādināja koraļļus vai dzeloņdrāšu mudžekļus.

Bet šajā mazajā pasaulē bija pārsteidzoši viegli elpot, un gravitācijas spēks nepārsniedza to, kas uz Zemes.

- Kur mēs nokļuvām? - vaicāja apklususī Jasena, nesteidzoties izņemt plaukstu no Pāvela rokas.

- Tiksim skaidrībā, - viņš pasmaidīja. - Šeit nav neviena, nebaidies.

- Un nemaz arī nebaidos, - meitene nosarka, izraujot roku un izaicinoši paspēra dažus soļus sānis.

Pāvels uzmanīgi pārlaida skatienu kalnainajam līdzenumam, paraustīja plecus. Ja transgress viņus izmeta šeit, tad tam bija jēga. Nebija vērts uzdot retoriskus jautājumus, vajadzēja visu uzzināt pašiem. Lai gan, no otras puses, bez pūlēm bija iespējams sazināties ar transgressa informatoru un no tā uzzināt, kur viņi nonākuši. Tomēr Ždanovs to nedarīja. Kaut kas viņam to neļāva: nevis lepnums vai vienaldzība, bet gan ierobežotības sajūta, ko radīja transgressa klātbūtne. Tas bija tā, it kā kāds auksti racionāls cilvēks sēdētu mežģīņotajā caurulē un gaidītu, ko darīs cilvēks, kurš baudīja To, Kas Seko, uzticību.

Apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles, izņemot Jasenu, zāle vējā nedrebēja, kukaiņi neplandījās, pasaule bija nekustīga, pelēka un gralaicīga, bet gaidīšanas sajūta auga, Pāvelam šāds klusums aktīvi nepatika, un viņš beidzot neizturēja. Ar svilpienu novilka zobenu ap sevi, it kā ietītu ķermeni aizsardzības tehnikas spirālē, un gandrīz izkliedza, liekot Jasenai nodrebēt:

- Hei, kas te ir? Nāc ārā!

- Paldies, - atskanēja no nekurienes - ne no augšas, ne no apakšas, ne no sāniem, bet it kā no visām pusēm uzreiz - ķērkstoša rīkles balss, un blakus Pāvelam parādījās cilvēka figūra metāla plākšņu apmetnī, ar galvu, kas slēpās zem neparastas ķiveres, atgādinošas  vienlaikus kukaiņa un ķirzakas galvu. To, ka tā varētu būt radījuma “dzimtā” galva, Pāvels nedomāja, nez kāpēc viņam šķita, ka tā ir ķivere. Tomēr, vai tas tā patiešām bija, viņš to nekad tā arī neuzzināja. Viesis acīmredzami nebija cilvēks.

Uz blakus esošā pakalna no gaisa, kā uz fotopapīra, attīstījās kaut kāda brūna masa ar melnām dzīslām, kas noformējās divdesmitmetrīgā milzenī, kas visvairāk atgādināja milzu bruņurupuča bruņas.

- Atvainojiet, - pavirši nomurmināja viesis, - tas ir mans pārvietotājs. Nekas, ja viņš mani šeit pagaidīs?

- Nekas, - Pāvels augstsirdīgi atļāva, vienlaikus iztaustot svešinieka auru, taču nesajuta nekādas negatīvas straumes. Viesis izstarojās psi diapazonā un ļoti spēcīgi, taču viņa aurā nebija ne draudu, ne dusmu, ne nicinājuma, ne augstprātības. Viņš drīzāk bija vienaldzīgi pieklājīgs un - pavisam nedaudz - ieinteresēts par tikšanos, lai gan šī interese bija vairāk flegmatiska un slinka kaprīze.

- Ar ko man ir tas gods? - Pāvels pieklājīgi apjautājās, ar žestu nomierinot Jasenu, kura tvēra pēc loka.

- Nav svarīgi. - Viesis atmeta ar roku "bruņu cimdā" un ar šo kustību izraisīja apmetņa metāla plākšņu šķindoņu. - Nejauši peldēju garām un ieraudzīju jūs. Jūs taču esat Pāvels Ždanovs no neatkarīgā Zara?

- Ždanovs, - Pāvels pamāja. - bet ko nozīmē - no neatkarīgā Zara? No kā neatkarīgā?

- Jautājums ir nekorekts, - teica viesis, tomēr nepaskaidrojot, kur ir tā nekorektums. - Bet kopumā jūs neatstājat Izpildītāja iespaidu.

- Bet es arī neesmu nekāds izpildītājs, - Pāvels paraustīja plecus. - Jūs droši vien sajaucāt mani ar kādu citu.

- Man stāstīja tieši par jums. Kaut arī ir iespējama kļūda. Jūs neesat vienīgais spēlē iesaistītais Pāvels Ždanovs.

- Cienījamais kungs, - Pāvels teica, saraucis uzacis, - vai jūs nevēlētos paskaidrot? Jūs runājat mīklās, kuras nesaprotu ne es, ne mana pavadone, kas no jūsu puses nav gluži pieklājīgi.

- Ko un kā runāt un stāstīt, es izlemju pats, - atbildēja svešais ķiverē, un tas izskanēja pārsteidzoši pieklājīgi, bez noniecinājuma, pat miermīlīgi, kā fakta konstatācija. - Bet pieklājība ir tikai emocionāla informācijas nokrāsa. Vai arī jūs domājat citādi? Vai sarunas tonis jums tik svarīgs?

- Principā ... varbūt, - Pāvels neizpratnē sacīja, noglāstīdams Jasenas roku, kura tika piespiedusies viņam no aizmugures. - Un tomēr, kas jūs esat?

- Ko jūs darīsit, ja es neatbildēšu?

Pāvels pasvārstīja drimmer-zobenu rokā, saspringa, mēģinot iekļūt zem psi lauka slāņa, kurā svešinieks bija ietinies, un viņam šķita, ka svešinieka sejas vaibsti - necilvēciskā seja - uz brīdi parādījās caur ķiveres metālu.

- Paldies, es sapratu, - viesis pamāja ar galvu. - Vairs jūs netraucēšu. Palieciet sveiki. Varbūt mūsu ceļi vēl krustosies, lai gan jūs esat karotājs, bet es - klaiņotājs. Cilvēku izpratnē man nav vārda, jo es esmu tikai viens no nedaudzajiem, viens no atsevišķajiem organisma “mēs” “es”. Bet jūs varat mani saukt par Mimo, ja vēlaties.

Ar šiem vārdiem svešinieks apmetnī sāka izplēnēt, izkusa dūmu mākonī, kas aizslīdēja uz lielāko pārvietotāja daļu un tajā iesūcās. Pārvietotājs pārvērtās par melna šķidruma strūklu, kas izšļakstījās divos virzienos, izstiepjoties virknē, caurdūra kupola pretējās puses, pazuda. Tikai tajās vietās, kur tas caurdūra kupolu, kādu laiku bija redzami melni gredzeni, līdz arī tie aizmiglojās un pazuda.

- Viņš ir volhvs, - Jasena sacīja trīcošā balsī. - Un ļoti, ļoti melns! Briesmīgs! Spēcīgs!

- Viņš man nešķita briesmīgs, - Pāvels aizdomājās. - Spēcīgs - varbūt pat dīvains un svešs. Bet viņš, protams, nav volhvs, nemaz nav cilvēks. Ko viņš gribēja man pateikt? Vai neko? Viņš vienkārši paskatījās kā uz brīnumu, un viss. Galva griežas! .. uz ko viņš deva mājienu, sakot, ka es neesmu vienīgais Ždanovs?

Pāvels pēkšņi atcerējās par transgressu.

- Pagaidi mani šeit, es pamēģināšu kaut ko uzzināt.

Jasena gribēja iebilst, bet norija vārdus, jo vairāk par visu pasaulē baidījās, ka viņai pārmetīs gļēvumu.

- Es pastaigāšos, - viņa teica, apņēmīgi dodoties prom.

Slēpjot smaidu, Pāvels piegāja pie šai pasaulei tikpat svešā, kā viņš pats ar meiteni, transgressa caurules, un pakarināja sevi starta caurules centrā.

Transgress "Sola simt trīs" gatavs saliekumam, - viņa galvā atskanēja klusa murrājoša sievietes psi balss. - Tuvākā izeja...

- Atlikt izeju, - pārtrauca automātu Pāvels. - Nepieciešama saikne ar informatoriju "Sola simts trīs".

- Diemžēl sakari nav iespējami, - balss nočukstēja. - "Sola simts trīs" pieder sairstošam Zaram ar vairāk nekā septiņdesmit procentiem deģenerētas realitātes. Patiesībā tā ir virtuāla pasaule, kas slīd uz viendimensiju kontinuuma pusi. Tās informatorijs ir pārvietots...

- Žēl, - vīlies Ždanovs pārtrauca klausīties. - Es gribēju kaut ko uzzināt. Varbūt jūs zināt? Ar ko es tikko runāju pie transgressa? Redzējāt?

- Ar broveju.

- Ar ko, ar ko?

- Es zinu, ka kaut kur “zemāk” - šo vārdu par koordinātēm diez vai būs pareizi uzskatīt - ir Klejojošo pa Zariem cilts. Viņš ir viens no tiem.

- Un kas, viņi savā transportā klīst pa pasaulēm?

- Man nav citas informācijas, piedodiet.

- Paldies par to pašu. Izlaid mani.

Pāvels atkal nonāca kalnā zem transgressa caurules, kas dīvainā veidā savienoja Zarus un, pēc volhva Roda no Rosinu cilts teiktā, kļuvuša par sava veida Laika Zaru, pasauli bez sākuma un bez gala.

Jasena stāvēja ar muguru pret viņu saspringtā pozā, gatava šaut no loka, un Pāvels uzreiz saprata, ka noticis kaut kas, kas meiteni nobiedējis. Uzreiz koncentrējies, klausoties ne tik daudz skaņās, cik savās izjūtās. Un sajauta kādas aukstas, nežēlīgas, mežonīgas radības lēnu, bet neizbēgamu tuvošanos, kas bija absolūti sveša visam, ko pārdzīvoja un izbaudīja cilvēks.

Pēc dažiem mirkļiem Pāvels saprata, ka viņa zemapziņa ir šādi reaģējusi uz psi plūsmu, tā saukto uzmanības plūsmu, ko veido domas emisija no kādas būtnes vai būtņu grupas. Bet to, ka šīs radības nebija draugi, nebija grūti saprast.

Atkal paskatījies apkārt un atzīmējis, ka redzeslokā, izņemot transgressu, nav neviena dzīva objekta vai struktūras, kas spētu izraisīt uzmanības straumi, Pāvels nomurmināja:

- Mums no šejienes ātri jāliek kājas pār pleciem.

- Kur? - uzmundrinājusies jautāja Jasena.

- Prom no šī kupola. Man nepatīk skatiens mugurā... Un kas notika, kamēr es biju prom?

- Kāds paskatījās no turienes. - meitene parādīja uz augšu un nodrebēja. - Viss melns ... un viena acs, sarkana, spīd ...  Paskatījās un pazuda.

- Hronobruņinieks? - Pāvels nomurmināja. - Ja tas ir hronobruņinieks, tad, pirmkārt, mums būs spēcīgs sabiedrotais, un, otrkārt, Stumbram jābūt kaut kur netālu. Bet, no otras puses, mēs neesam pietiekami ekipēti, lai to meklētu un vispār nopietnam pārgājienam.

- Man ir loks un nazis, bet tev - burvju zobens. Vai ar to nepietiek?

- Nepietiek. Būs jāatgriežas pie transgressa pakalpojumiem. Pagaidi mani vēl mazliet.

Pāvels ar savu zobenu pieskārās transgressa caurulei, kas viņu ielaida, un kaut kā samulsis sacīja:

- Piedodiet, Dieva dēļ, tas atkal esmu es. Vai jūs nevarētu man un manai pavadonei sagādāt aizsargkomplektus? Mums būs jāceļo, un apstākļi aiz šī burbuļa sienas var atšķirties no apstākļiem uz Zemes.

- Jūs jau esat mūsu likumu vietējā izpildītāja aizsardzībā, - sacīja pieklājīga sievietes balss. - Dzīves apstākļi "izžūstošos" Zaros neļauj izdzīvot bioloģisko sugu dzīvajām radībām, tostarp cilvēkiem. Pat pārpalikušiem pasaules fragmentiem ne visur ir labvēlīgs gaisa sastāvs, nepieciešamā starojuma intensitāte un elektromagnētiskie lauki.

- Bet mēs ... kā lai to pasaka ... neredzam nekādu aizsardzību, neko nejūtam ...

- Ap katru no jums ir izveidots tā sauktais tempor-kokons, noteikts telpas apjoms ar noteiktām īpašībām, kuru jūs kontrolējat instinktu, fizioloģisko reakciju līmenī, ļaujot jums elpot un izdarīt savas dabiskās vajadzības. Apvalku var padarīt redzamu, bet tas nemaz nav obligāti.

- Kaut kas līdzīgs skafandram, tā teikt. Ļoti apdomīgi no jums. Paldies. Kādas ir kokona rezerves? Cik ilgi mēs būsim tā aizsardzībā?

- Netālu no mūsu paratilta - bezgalīgi ilgi, tālu - no mēneša līdz vairākām stundām, viss ir atkarīgs no slodzes uz kokonu. Diemžēl tā enerģētiskās rezerves ir ierobežotas.

Vēlreiz pateicies transgressa inkam-vadītājam, Pāvels “nokāpa” zemē, mierinoši pamāja Jasenai, kura izlikās, ka ne no kā nebaidās.

- Viss kārtībā, meitiņ. Mēs varam doties izlūkos.

Viņi nokāpa lejā no kalna zemienē, apejot sakaltušo krūmu biezokni, bet, iespējams, nezināmu radījumu skeletu kapsētu uzkāpa nākamajā pakalnā. Nokāpa un atkal uzkāpa un drīz nonāca kalnainā līdzenuma malā, kur sākās neparasto blāvo gaismu izstarojošā kupola plēve. Drimmers Pāvela rokās deva viņam spēku un pārliecību, un viņš pat aizdomājās par šo parādību: zobens patiešām iedvesmoja nēsātājam mieru un pārliecību, bet eksperimentēt, izpētīt drimmera iespējas, ar ko Pāvels nebija pazīstams, pat būdams drošības grifs, lai gan tas bija izveidots uz viņa Zara Zemes, nebija vēlēšanās.

Rūpīgāk izpētot, kupola siena turpināja radīt caurspīdīgas vizlas plēves iespaidu, aiz kura griezās bieza zelta migla. Pāvels pieskārās tai ar zobena galu. Nekas nenotika. Asmens ar nelielu piepūli cardūra plēvi, it kā pārvarot miglainās vides pretestību, un iznāca atpakaļ, neatstājot pēdas. Sajūtot Jasenas pleca trīcēšanu, Pāvels ar roku pieskārās plēvei, pilnīgi nezinādams, kā transgressa iedotais tempor-kokons mijiedarbosies ar šķērsli.

Roka sajuta elastīgu izturību, kas izgāja cauri plēvei, pazuda miglā, it kā tā būtu tik blīva, ka nelaida cauri gaismu. Izlēmis, Pāvels pats iegāja sienā, velkot meiteni aiz sevis, un ... attapās pakārts bālganā kvēlojošā tukšumā, gaišā bezdibenī bez gala un malas, piepildītsā vai nu ar tvaiku, vai ar tiešām blīvu miglu, kas neļāva redzēt pavadoni pat metra attālumā. 

Jasena noelsās, karājoties blakus, ietērpta zeltaini zilā mirdzuma oreolā, lai gan bezdibenis neizraisīja kritiena sajūtu. Cilvēki nepārprotami karājās miglā, nepaļaujoties uz neko redzamu, un, neskatoties uz to, bezsvara stāvoklis šeit nevaldīja, ķermenis pierasti darbojās vienā režīmā, apakšā bija apakša, augšā - augša. Un tikai pēc kāda laika Pāvels saprata, ka tā, visticamāk, bija aizsargājoša kokona darbība, kas pasargāja īpašnieku no nepatīkamām sajūtām.

Viņš paskatījās apkārt.

Aiz muguras pamazām izplēnēja dīvainā mežģīņotā ēna kā zirnekļa tīklojums, pilnīgi atšķirīgs no pasaules, no kuras viņi iekļuva miglā. Pāvels neviļus izdarīja kustību uz to, pēkšņi piedzīvojot bailes mūžīgi palikt šajā bālganajā nekurienē bez atbalsta zem kājām. Tad nāca prātīga doma: ja brovejs Mimo no Zaru klaiņotāju cilts varēja viegli apmeklēt burbuli ar daļu no pārpalikušās vietējās dabas, tad, iespējams, ikviens var ceļot šajā "izžūstošā" Zara pasaulē. Vienkārši jāizdomā, kā tas tiek darīts.

- Turies, Jasena, - Pāvels atskatījās uz savu pavadoni, kura grozīja galvu uz visām pusēm, bet nekrita panikā un izskatījās satraukta un kareivīga. Acīmredzot viņa uztvēra to, kas ar viņu notiek, kā burvju sapni.

Meitene neatbildēja, no kā Pāvels secināja, ka viņu neredzamajiem "skafandriem" nav rācijas sakaru, bet vide, kurā viņi atradās, nevadīja skaņu. Viņš mēģināja peldēt miglā, kā ūdenī, izdarot pāris roku kustības, taču nekas neizdevās, viņu stāvoklis nemainījās, izņemot to, ka Jasena, kuras roku viņš atbrīvoja, pārvērtās mežģīņotā ēnā un sāka attālināties. Pārbijies, ka tiešām var pazaudēt meiteni, Pāvels steidzās pie viņas, ar visu spēku izstumdams sevi no tukšuma ar kājām, ar roku aizsniedza mežģīņu ēnas malu un atviegloti ievilka elpu. Ēna pārvērtās par Jasenu, kurai vēl nebija paspējusi saprast un nobīties. Pievilcis viņu sev klāt, tā, ka viņi karājās apskāvušies, viņš teica:

- Mums kaut kā jāsasaistās, lai nepazustu miglā. Vai tev ir kāda virve, aukla?

Šoreiz meitene viņu dzirdēja. Viņu tempor-kokoni droši vien apvienojās un izveidoja kopīgu aizsardzības kokonu.

- Ir rezerves aukla slazdiem, bet ne pārāk gara, četri elkoņi. - meitene no jakas kabatas izņēma tievu ādas siksnu. - Lūk.

- Pietiekami.

Pāvels apsēja ap kreiso roku virs elkoņa, tad izdarīja to pašu savai pavadonei, paraustīja - iztur.

- Kārtībā. Tagad pamēģināsim lidot šajā baltajā tukšumā. Brovejs taču lidoja, un hronobruņinieks, kuru tu redzēji.

Viņš pielika zobenu pie sejas un lēnām ar izteiksmi sacīja:

- Meklē lielas gravitācijas masas!

Zobena gals uzmirdzēja ar zilu ledainu gaismu, un uzreiz radās kustības sajūta, gluda slīdēšana, lidojums. Drimmers izpildīja saimnieka vēlmi, lai gan to, kā viņš to darīja, nebija iespējams saprast. Šajā baltajā miglā, slēpjošā nezināmuz bezdibeņus un dziļumus, visas cilvēka sajūtas atteicās kalpot, un pat paranormālie sensori Pāvelam nedeva neko citu, kā vien akluma un bezcerības sajūtu. “Izžūstošā” Zara pasaule vienkāršojās, sadalījās, saruka, mira, un šīs sajūtas bija galvenās.

Viņi nokļuva šajā mierīgajā piekrastē pēc trim neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast to, kā dēļ transgress izsēdināja Pāvelu Laiku Koka “izžūstošā” Zara metauniversā - "ķirurgu" Kontrstumbru.

Sākumā drimmers noveda viņus pie īsta asteroīda - klinšaina Marsa satelīta Fobosa lieluma kalna fragmenta. Uz asteroīda nebija ne gaisa, ne dzīvības pazīmju, un tas viss bija nokaisīts ar dažāda lieluma, asām dzelkšņainām akmeņu šķembām, kas mētājās starp klintīm un krāteriem. Dažas no pīlāra formas purpursarkanas krāsas  klintīm stipri atgādināja obeliskus, ko uzbūvējušas saprātīgas būtnes, un, iespējams, tā tas arī bija, taču neviens no tiem neatbilda definīcijai "tehniska struktūra, tipa hronopaātrinātāja ēka", un Pāvels nesāka izpētīt šīs klintis, neskatoties uz skaidro Jasenas interesi par šādiem pasākumiem.

Otrais mēģinājums bija veiksmīgāks. Drimmers izveda savus saimniekus tuksnesī, kas aptvēra daļu pasaules ar diezgan pienācīgu tuksneša un zemienes zonu, kas kādreiz bija jūras dibens. Dzirkstošā sāls svītra skaidri norādīja piekrastes līniju, un zemienes krāsa - brūni pelēka, ar garām zaļganām svītrām - atsauca atmiņā izžuvušo Arāla vai Nāves jūru. Bet visvairāk Pāvēlu, nemaz nerunājot par Jasenu, satrieca tuksnesis, kas kvēloja ar zeltu un sudrabu, un izrādījās bija sens kaujas lauks.

Sastingušie milži, kurus sākumā Ždanovs no tālienes pieņēma par smiltīs iesprūdušiem laukakmeņiem, izrādījās kaujā kritušu karavīru mirstīgās atliekas, kuru vidū atradās hronobruņinieki un viņam pazīstamie sešķepaiņi ar čūskas galvu. Vienīgi viņu lielums bija desmitkārt lielāks par tiem, ar kuriem Pāvelam bija darīšanas līdz šim.

No tuksneša kupolveida "debesu" paceltās malas līdz sāls joslai, kādreizējā jūrmalā, viņš saskaitīja apmēram simts līdz pusei ar smiltīm pārklātu figūru, bet tikai trešdaļa no tām piederēja melnajiem jātniekiem un viņu mūžsenajiem pretiniekiem - seškājainajiem pērtiķiem, kā arī bruņurupučveida automātiem ar elastīgām sārtām ūsām un rievotie, kā gumijas šļūtenes, dzelkšņainie tārpi, pārējie monstri Pāvelam nebija pazīstami. Stāvot pie viena no tiem, kas līdzinās metāla simtkājim ar daļēji izkusušu vēderu, Pāvels pēkšņi saprata, ka kara mērogs, ap hronopaātrinātāja ēku kurā iesaistīti arī cilvēki, ir daudz lielāks, nekā viņi iedomājas, un ka šī kara iemesls, iespējams, nav laika paātrinātāja palaišana vai izslēgšana, bet meklējams pilnīgi citā plaknē, vareno būtņu - "hronoķirurgu", To Kas Seko un citu, par kuriem cilvēkam nav ne mazākās nojausmas, interešu lokā.

Iedvesma bija negaidīta un lika Pāvelam pārvērtēt savu attieksmi pret notiekošo. Viņš pat padomāja: vai kāds viņam bija iedvesis šo ideju? Un visticamāk, ka ne jau Tie, Kas Seko, jo viņiem nav vajadzības radīt šaubas cilvēka, sabiedrotā un karotāja, kurš aizstāv viņu intereses, dvēselē.

Pāvels paskatījās apkārt, meklēdams to, kurš varētu būt nosūtījis šo telepātisko impulsu, kuru neuztver apziņa, bet ko apzinās zemapziņa, neieraudzīja nevienu citu, izņemot simts bruņās iekaltos, smiltīs līdz pusei nogrimušos milžus, nejuta neko citu kā vienīgi Jasenas trauksmi, apbrīnu un šausmas, un atlika idejas analīzi piemērotākam laikam. Trauksmes sajūta pārņēma arī viņu, jo kāds sekoja viņam pa pēdām un draudoši tuvojās.

Šeit, sensenās kaujas laukā,  viņi nekavējās. Kaujas lauka aina uz abiem iedarbojās nomācoši. Nebija svarīgi, kurš galu galā uzvarēja šajā kaujā, galvenais bija tas, ka visi tās dalībnieki bija miruši, atdodot savas dzīvības svešu mērķu un ideju vārdā, kuras viņi nemaz nebija formulējuši.

"Mums jāatrod kāds, kurš man pastāstītu, kādi ir šie mērķi," nodomāja Pāvels. - "Kādu no neatkarīgajiem novērotājiem. To pašu broveju Mimo, piemēram. Ej nu tiec skaidrībā, varbūt zina, bet neteiks. Vai varbūt pateiks?.. Ja pareizi pajautāsi? Varbūt visa mūsu ņemšanās ar "Visuma glābšanu" ir nekas cits kā spēle? Kuras noteikumus izstrādājuši neesam mēs?.."

- Cik drausmīga vieta! - pārtrauca viņa domas Jasena, kuras milzīgās un apaļās acis par viņas jūtām runāja vairāk nekā vārdi.

Pāvels domās viņai piekrita. Vieta bija patiešām baismīga, lai arī karš kā apoteoze cilvēkam nevarēja kalpot. Šeit cīnījās un krita tie, kas nebija cilvēki.

Atstājuši šo skumjo vietējā kosmosa stūri, Pāvels un Jasena ilgi klusēja, turpinot nesteidzīgo, pēc viņu domām, lidojumu miglā starp "nokalstošā" Laika Zara pilieniem-lauskām. Katrs domāja par savējiem, taču Jasenai bija mazāk pacietības, un viņa sāka stāstīt par saviem pārdzīvojumiem un par redzēto savos ceļojumos pa senču zemi, salīdzinot tās šausmas un šīs. Tad arī viņa apklusa. Un drīz drimmers aizvilka negribētos ceļotājus uz jaunu burbuli, pasaules fragmentu, kas bija ieslēgts vai nu nezināma lauka kokonā, vai arī to ierobežoja Zara "izžūšanas" likumi; tāpat kā savulaik Zemi un Saules sistēmu ierobežoja telpas sakļaušanās sfēra, līdz Ždanova nodaļas darbība to atbloķēja un sakļaušanās likumu nomainīja Metagalaktiskā "virtuālā miega" likums, pieļaujot šādu "miegainu mirgošanu".

Šī mazā pasaulīte izskatījās kā sadragātu skatlogu izstāde. Visā daudzkilometru telpā (ideāla plakne, kas atgādina porainu baltu kaulu) bija milzu simtmetrīgu melnu rāmju rindas, izgatavotu no nezināma materiāla, un zem rāmjiem gulēja pusmetru bieza stikla lausku kaudzes! Tā tas izskatījās no tālienes, un tā tas izskatījās arī tuvumā. Tika atrasti arī grautiņa vaininieki: milzu hronobruņinieks un ežveidīgi-plāķšņaina būtne ar daudzu locītavu ķepām. Viņi šeit bija satikušies tuvcīņā, saķērušies un miruši, neatlaižot viens otru. Daļa hronobruņinieka ķermeņa un viņa kentaura zirga skausts bija  sašķaidīti, burtiski saēvelēti kā kāposti, bet puse krabježa ķermeņa pārvērtusies par izkausēta metāla baseinu.

Bija nepatīkami skatīties uz mūžiem sastingušajos kaujiniekos, un Pāvels un viņa pavadone steidzās pamest arī šo burbuli.

Drīz viņi atrada mazu mazu pasaulīti, kas izskatās kā pavērta moluska gliemežnīca, un apmetās atpūsties. "gliemežnīcas" garums nepārsniedza simtus metru, un biezums bija divdesmit metri. Pateicoties izkliedētajai gaismai, kas lija no visurienes, no visām burbuļa pusēm, kurā šī noslēpumainā struktūra bija ieslēgta, starp pusatvērtajiem vākiem varēja redzēt dažādus izliekumus, kas mirdzēja ar perlamutra izaugumiem, dzīslām, caurumainām membrānām un centrālo serdi, kas patiešām izskatījās kā milzu pērle. Ne Pāvelam, ne Jasenai nebija vēlmes izpētīt objektu, viņi vienkārši apsēdās uz „gliemežnīcas” malas, skatoties uz šīs mazās pasaules tukšo zaļgano „debessjumu”, malkojot toniku no blašķes, no pie Pāvels palikušās NZ kastes.

Pārdomājis, viņš nonāca pie secinājuma, ka nezina, kurā virzienā meklēt burbuli ar vietējās dabas daļu, kuru "hronohirurgi" pielāgojuši Kontrstumbra celtniecībai. Pāvels dalījās savās pārdomās ar Jasenu, tādējādi paglaimojot viņas lepnumam, it kā nostādot meiteni uz vienlīdzīgiem pamatiem.

-  Es negribētu dzīvot šādā pasaulē, - viņa atklāti pateica. - šeit viss ir piesātināts ar bēdām. - Saīga. - Bet kur meklēt tavu korstubu, es nezinu.

- Kontrstumbru.

- Nu, tas nav tik svarīgi. Varbūt viņš zina? Meitene norādīja uz zobenu, kas plūda zem Pāvela rokas kā zilganas liesmas piliens. - Zobens taču maģisks.

- Diemžēl arī viņa iepējām ir robežas. Un drimmers nemaz nav zobens. Tas ir, es gribu teikt, ka ieroča funkcijas nav galvenās tā programmā. Tas var kļūt par jebkuru objektu, kura īpašības ir saglabātas programmētāja atmiņā. Viņš var paveikt daudz noderīgu darbu, kalpot kā vairogs, dziednieks, pavārs, remontētājs, pētnieks, analizators, celtnieks ... Es vairs neatceros visas tā funkcijas.

- Kāpēc tad tu nepavēli viņam kļūt par aci, kas redz caur miglu?

Pāvels nopūtās.

- Es nezinu vadības kodu vai, citiem vārdiem sakot, “varas vārdu”. Viņš mani dzird, bet pakļaujas tikai tās formas un funkcijas robežās, kas tagad ir ievesta tā programmā.

- Nu tad parunā ar viņu, - Jasena vientiesīgi piedāvāja. - Paskaidro, kas mums vajadzīgs.

- Baidos, ka nevarēšu izskaidrot. Labi, ka viņš neatsakās kalpot kā ceļvedis, pretējā gadījumā mēs ar tevi būtu noslīkuši šajā miglā un nekad nebūtu atraduši ceļu uz šādiem te stūrīšiem. Starp citu, man nav ne jausmas, kā drimmers orientējas pēc gravitācijas. Piemēram, es absolūti nevaru šeit orientēties.

- Es arī, - meitene atzinās. - Kā akla un kurla. Ko mēs darīsim tālāk?

- Ne velti transgress mūs izsēdināja šajā pasaulē. Mūsu draugi, kas mūs šeit atsūtīja nevarēja kļūdīties. "Ķirurgi" šeit kaut kur būvē Kontrstumbru. Jāmeklē. Mēs sekosim zobenam no burbuļa uz burbuli, līdz nonāksim pie mums vajadzīgā.

- Un, ja mūs pamanīs? Vai mēs cīnīsimies?

Pāvels uzmanīgi paskatījās uz nedaudz sagurušo, mīļo, skaisto meitenīgo seju.

- Ja vēlies, atgriezīsimies pie transgressa, un es mēģināšu pārliecināt automātiku ... ē-e ... transgressa dēmonu, lai viņš tevi nosūta mājās.

Jasena nosarka un lepni atmeta galvu.

- Es nekur neiešu! Un neuzskati mani par vāju gliemi, es esmu karotāja un varu sevi aizstāvēt!

- Labi, labi, piedod. - Pāvels mierinoši izstiepa plaukstas uz priekšu. - Es negribēju tevi aizvainot. Vienkārši tev nevajadzēja sākt šo ceļojumu, kur briesmas mūs gaidīs ik uz soļa. Nu, vai esi atpūtusies? Iesim tālāk?

Meitene uzlēca, ar ierasto kustību sakārtojot matus, un Pāvels neviļus apbrīnoja viņas grāciju un kustību dabisko brīvību. Padomāja garāmejot ar daļēju nožēlas un vainas apziņu: ja tu tikai zinātu, meitiņ, kādā ceļojumā esi iesaistījusies! ..

Viņi devās tālāk, sasaistīti ar to pašu tievo siksnu. Viņi nolēca lejā no "gliemežnīcas" atloka, piegāja pie burbuļa plēves, kas aptvēra "gliemežvāku", ar ķermeni to izspieda cauri un nonāca noslēpumainajā gaismas tukšumā, kas radīja iespaidu par bezdibeni. Protams, šī migla nebija nekāda migla, Pāvels to apzinājās. Vienkārši apkārt turpinājās nepārtrauktas “izžūšanas” process, telpas "izdegšana", kuru cilvēka maņu uztveres nepilnīgais aparāts uztvēra miglas veidā. Bet šīs zināšanas neko neatviegloja, vietējā "miglas kosmosā" nebija orientieru. Tikai tuvojoties šī Zara bijušās pasaules nākamajai lauskai, ko ieskāva sakļaušanās sfēra, precīzāk, izžūšanas likuma sfēra, varēja saskatīt kaut kādu sablīvējumu, ēnu, kas izskatījās kā medūza vai zirnekļa tīkls.

Uzdūries uz kārtējo “medūzu”, Pāvels iebāza tajā galvu, vairs nebrīnoties, ka ir tik viegli iekļūt pasaulē, kas pilnībā atbilda Bībeles idejām par Visumu, un ieraudzīja mežonīgu visdīvainākās formas, lieluma un krāsas akmeņu krājumu, kuru aptina it kā baltas aļģes, it kā milzu sēpijas taustekļi, kas peldēja blakus šai akmeņu kaudzei. Uz Pāvelu ar neaprakstāmām ilgām un sāpju izpausmi paskatījās četras milzīgas, izliektas, slīpētas acis ar sešstūra šūnām.

Izbailēs viņš izvilka galvu no burbuļa, atgrūda Jasenu, kura bija gatava sekot, noraidoši pakratīja galvu. Nebija vērts piezemēties šeit, nezināmā mirstošā radījuma pēdējā dzīves telpā un uzzināt, vai tas pieder ienaidniekiem vai draugiem.

Pēc stundas zobens aizvilka savus pasažierus pie jaunas matainas ēnas, kas šoreiz  sevī slēpa diezgan plašu planētas fragmentu ar kalniem un līdzenumiem, ar līkumotiem sausu upju gultņu līkločiem, ar izžuvušiem mežiem un dažu seno ēku, piļu un tempļu drupām. Netālu no vienas šādas pils, būvētas no zaļganiem ceriņkrāsas blokiem un izklātas ar marmoram līdzīga materiāla plāksnēm, atradās diezgan modernas metāla konstrukcijas - antenas un masti, stāvēja metālā mirdzošs angārs un blakus spoguļaini mirdzoša abpusēji izliekta lēca, izraisot asociācijas ar lidojošu aparātu.

Uz visām ēkām šeit bija svešatnības un nelabvēlības zīmogs, un Pāvels saprata, ka tā acīmredzami ir viena no "ķirurgu" bāzēm. Šeit nebija vērts piezemēties, lai gan Ždanovam radās ideja izmantot kādu no lidojošajiem aparātiem. Turklāt pie ēkām viņš nemanīja nevienu dzīvu būtni.

Pagriezis galvu, viņš satika Jasenas skatienu un neviļus pasmaidīja. Tagad viņi ar meiteni atgādināja eņģeļus, kas lūkojas uz zemi,  galvas izbāzuši no debesu kristāla velves. Viņš pamāja ar galvu uz ēkām pie pils.

- Redzi?

- Redzu. Tās ir ... nepatīkamas.

- Būtu labi iegūt to spīdīgo lietu pie masta.

- Priekš kam?

- Acīmredzot šī ir mašīna telpas pārvarēšanai. Tajā ir ērtāk ceļot, turklāt mūsu ienaidnieki, satiekoties, uzreiz neuzminēs, ka viņu mašīnā sēžam mēs.

- Tad paņemsim to.

Pāvels kādu laiku pavēroja bāzes teritoriju, arvien vairāk pārliecinoties, ka tā ir tukša, un beidzot nolēma tajā iebrukt.

Viņi nolēca lejā no divsimt metru "debesu" augstuma, balstīti ar tempor-kokonu laukiem, nolaidās pils otrā pusē un sāka lūkoties apkārt, pēkšņi saprotot, ka pils ir milzīga, daudzkājaina radījuma forma, tāda, kādu Pāvels pavisam nesen bija redzējis netālu no akmeņu kaudzes.

- Svētā Dzimta, - Jasena nočukstēja. - Kāds ļaunums šeit dzīvojis! Izskatās baismīgi!

Skatoties no apakšas uz pils sienām, kopējošām sēpijas formu, Pāvels arī domāja par tās iemītniekiem, tad ar acs kaktiņu pamanīja kaut kādu kustību no sāniem un, nevilcinoties, pabīdīja meiteni aiz no jumta nokritušo bloku krāvuma. Pretī vietai, kur viņi tikko stāvēja,  sienā, ar asu kviecienu ietriecās uguns bumba, sadragājot duci apakšējo bloku un plātņu un izveidojot tajos dziļu, daudzmetru nišu.

- Tu ko?! - Jasena nikni noelsās, uzreiz nesapratusi, kas par lietu.

- Es kļūdījos. Šeit vai nu mūs gaidīja speciāli, vai arī atstāja sargus, kuri pamanīja mūsu piezemēšanos. Mums būs jāatkāpjas. Seko man un dari visu, ko es teikšu.

Pāvels izliecās no akmens un tūlīt paslēpās. Nākamais nezināmā sarga šāviens ietriecās akmens blokā un sadragāja to drupās. Negaidot otro uzbrukumu, Pāvels iespieda Jasenu plaisā, kas senos laikos bija sašķēlusi pils sienu, un ielīda tajā pats.

Plaisa, visticamāk, bija zemestrīces rezultāts. Sākumā tā bija šaura, drīz vien paplašinājās un, kaut arī nezināmais ienaidnieks turpināja šaut - mazu akmeņu, putekļu un dūmu vilnis ar troksni ietriecās Pāvela mugurā - nedeva iespēju iznīcināt bēgļus, bet ieveda viņus vienā no pils telpām.

Kustēties tumsā pēc taustes negribējās, tāpēc Pāvels nedaudz pagaidīja, ievedot ķermeni paranormālas redzes stāvoklī, un tikai tad, ieraudzījis istabu ar dažādiem nepazīstamiem priekšmetiem, devās uz durvīm, turēdams Jasenu aiz elkoņa. Tomēr viņa pēkšņi atbrīvoja elkoni un teica, ka tumsā labi redz. Iespējams, ka meitenei, tāpat kā daudziem rossinsiem viņas cilts biedriem, kuri vēlāk kļuva par volhviem, piemita ekstrasensorā uztvere.

Durvis, no akmens, biezas, nesaprotamu burtu rakstos, bija aizslēgtas, un Pāvelam nācās tām izlauzties cauri ar zobenu. Izgriežot apli un izsitot to, viņš paskatījās cauri urbumam, šķērsgriezumā ieraudzīja kvadrātveida koridoru, kurā brīvi varēja ievietoties "koraklu" sērijas modulis, un nolēca uz tā tumšās akmens grīdas. Jasena izslīdēja aiz muguras, un tajā pašā sekundē ugunīgs viesulis ar rūkoņu un čīkstoņu atsitās pret istabas sienu. Vajātāji netērēja laiku un gandrīz panāca bēgļus.

- Skrien! - Pāvels pagrūda meiteni koridora dziļumos. - Es viņus aizkavēšu un tevi panākšu. Apstājās aiz durvīs iegrieztā cauruma, ar zobenu rokā.

Atskanēja daudzu kāju frakcionēta klaboņa, no kuras savibrēja koridora grīda, tad nobrakšķēja durvis, no smagā trieciena izkaisoties gružu kaudzē, tajās parādījās murgains metāla simtkājis, radinieks tam, kurš bija gājis bojā cīņā ar melno jātnieku, izņemot varbūt pieticīgākos izmērus. Tas viennozīmīgi bija drošības robots, kas ieprogrammēts iebrucēju nogalināšanai.

Briesmoņa acis, uz kātiņiem, ar lielām fasetām, pavērsās sastingušā Pāvela virzienā, melnais stobrs ērkšķu bārkstīs, kas izvirzījās uz  briesmoņa pleca, pagriezās pret viņu, bet Pāvela zobens bija ātrāks.

Vēziens - un simtkājas draudīgais ierocis atdalījās no rumpja kopā ar pleca daļu. Vēl vēziens un vēl, un uz grīdas nokrita tīri nogrieztie redzes orgāni un divas priekšējās ķepas, kas sniedzās pret ienaidnieku. Ar pēdējo sitienu Pāvels nogrieza trešdaļu skolopendras galvas un metās pakaļ Jasenai, ieraudzījis vēl divus kiberus, kuri iedrāzās istabā pakaļ pirmajam. Cīnīties ar viņiem uz vienādiem noteikumiem viņš nespēja.

Acīmredzot viņš bija sabojājis skolopendras energoakumulatoru, jo pēc dažām sekundēm tas eksplodēja. Trieciena vilnis Pāvelu pagrūda mugurā, taču neko ļaunu nenodarīja, tomēr sprādziens aizkavēja abas skololendras. Kad tās izlīda koridorā, bēgļi jau skrēja ārā caur atvērtajiem pils vārtiem, skatoties tieši uz "ķirurgu" bāzi. Acīm pavēries attēls iespiedās Pāvela atmiņā ar visām detaļām, taču smadzenes automātiski identificēja galvenās: divas skolopendras pie pils tālākā stūra sargāja pretējo sienu, divas pie angāra un seškāju pērtiķčūska netālu no bļodas formas antenas.

Uz mirkli visi sastinga - gan cilvēki, gan baismīgie radījumi.

Tad Pāvela acis piefiksēja vēl divas detaļas: virs pils kolonādes drupām (sēpijas kājas-taustekļiem) pavisam netālu lidinājās bruņurupuča formas broveja Mimo pārvietotājs, bet pats Mimo stāvēja netālu savā plāksnīšu metāla apmetnī un ķiverē - un Ždanovam uzreiz nobrieda lēmums.

Viņš burtiski uzmeta Jasenu uz pārvietotāja bruņu apvalka, pielēca pie broveja un pielika tā krūtīm spilgtāk uzliesmojušā zobena galu.

- Atvainojiet, Mimo kungs. Bet mums jāizmanto jūsu pārvietotājs. Vai jūs nebūtu tik laipns...

Skolopendras izšāva visas vienlaikus. Tomēr pretēji Ždanova bailēm viņu zalve nesasniedza mērķi! Četras liesmu bumbas trāpīja zemē, pirms sasniedza broveju un Pāvelu, rikošetēja un ietriecās pils sienās un bāzes lidaparāta spoguļainajās lēcās, piespiežot seškājaino mērkaķi dejot. Tad vēl viens ugunīgs viesulis izveidoja kūpošu rētu uzkalnā, virs kuras karājās broveja pārvietotājs, bet Jasenu nesasniedza, viņa jau rāpās iekšā "bruņurupuča čaulas" iekšpusē caur apaļu caurumu, kas bija parādījies tā dibenā. Tikai viens šāviens sasniedza mērķi: uguns mēle ietriecās Pāvelam mugurā un... izdzisa bez pēdām, izkusa, viņam nekaitējot. Visticamāk, te atkal nostrādāja transgressa aizsargājošais kokons, izglābjot tā īpašnieka dzīvību. Tomēr nebija laika pārdomāt šo tēmu, skolopendras bija gatavas atkārtot zalvi.

- Vai jūs nebūtu tik laipns... - Pāvels atsāka jau absolūti nelaipnā tonī.

- Labi, labi - ar nelielu pārsteigumu paskatījās uz viņu klaidoņu cilts pārstāvis, kurš šeit bija parādījies ļoti savlaicīgi,. - Es pakļaujos spēkam. Ejam.

Viņš pagriezās un vienā mirklī sasniedza savu pārvietotāju. Pāvelam nācās viņu panākt visātrākajā tempā, jo bāzes sargi atkal sāka šaut, pārsteidzošā kārtā netrāpot, vai trāpot viens otram.

Pāvels ienira lūkā pakaļ brovejam, un tūlīt apkārt sabiezēja tumsa, viņa ķermenī it kā no pārslodzes ielija dīvains smagums;  Mimo pārvietotājs bija startējis.

Pārvietotāja kustību diez vai varēja saukt par lidojumu. Tas strauji pārvietojās vidē, kuru nevarēja uzskatīt par gaisu, miglu, putekļiem, atomu suspensiju un pat vakuumu. "Izžūstošā" Zara kontinuums jau sen vairs nebija daudzdimensionāls un nepielūdzami kusa, mainījās, pārvēršoties par neko. Un cik daudz laika tam bija atlicis līdz pēdējai sabrukšanai, to nezināja neviens, pat brovejs Mimo. Kad Pāvels par to pajautāja, pārvietotāja īpašnieks atbildēja ar pretjautājumu:

- Par kādu laiku mēs runājam?

Pāvels pameklēja ar skatienu pieklusušo Jasenu, aizdomājās.

Pārvietotāja vadības kabīnē iestājās klusums (ja bija iespējams nosaukt par tādu aparāta centrālo telpu, kas vairāk atgādina kādu Zemes klīnikas slimnīcas palātu). Pārvietotājs turpināja kustēties, vai varbūt stāvēja uz vietas vai peldēja pēc inerces, jo neviena zīme neliecināja par tā kustību. Brovejs Mimo, kurš viesus iesēdināja dziļos, ne pārāk ērtos un ne īpaši mīkstos krēslos, pats apsēdās un sāka aplūkot cilvēkus caur ķiveres atvērumiem. Viņš acīmredzami nekur nesteidzās.

Pāvels arī nolēma nesteigties. Pēc viņu iekšējās aplēses bija pagājušas apmēram desmit stundas kopš viņu aiziešanas no transgressa, un atpūta ar tēju vai pat vieglas pusdienas nemaz nekaitētu.

It kā uzminējis viesa vēlmi, Mimo sasita plaukstas un uzreiz uz galda, šķietami ozolkoka, smaga, sudraba apmalēm, parādījās kūpoši metāla kastroļi, šķīvji, karotes, naži, dakšiņas.

- Paēdiet, - atskanēja bezkaislīgā broveja balss. - Es ceru, ka jums patiks mana virtuve. Pasūtījums ir tīri no Zemes. Esmu pabijis jūsu Zarā un zinu paražas. Lai gan man pie jums nepatika. Pārāk daudz zaļuma.

 - Katram savs, - Pāvels pasmaidīja, nesteidzoties izliet pa šķīvjiem tvaikojošo katla saturu. Bet, ieraudzījis Jasenas acīs izsalkušu mirdzumu, viņš nolēma nekavēties ar vakariņām. Nebija zināms, kad vēl viņi varēs paēst nepiespiestā gaisotnē. Vispirms ielēja viņai - kaut ko, kas izskatījās kā kartupeļu zupa ar vistas gaļas gabaliņiem, tad no tā paša katla sev - tagad tas izrādījās borščs! Padomāja prātīgi: “Šķiet, ka esam nonākuši pie maga. Nez, vai viņš tiešām nobijās no drimmera, ielaižot mūs savā kuģī, vai tā atkal ir kaut kāda spēle? .."

- Katram savs, - piekrita Mimo. - Fakts ir tāds, ka es neesmu humanoīds, un jūsu dzīvesveids man ir pilnīgi svešs.

- Bet pēc izskata gandrīz vai cilvēks: divas rokas, divas kājas, galva...

- Pēc izskata. Patiesībā…

- Jūs teicāt - kolektīvā organisma indivīds. spieta tipa saprāts, vai ne?

- Vairāk gan "bars".

- Tāpat kā "hronoķirurgiem"?

- Aptuveni. Ir atšķirība, bet tā jums šķitīs nenozīmīga.

Pāvels iemalkoja karoti garšīgi smaržojošā boršča, pagaršoja, norija.

- Nav slikti! Vai jūs gatavojat pats, vai turat pavāru?

Brovejs Mimo iesmējās.

- Jūs taču saprotat, ka tas viss ir ilūzija. Katrs no jums ēd to, ko pats iedomājas un vēlas. Bet es jums apliecinu, ka jūs nepaliksiet izsalkuši.

Jasena, cītīgi malkojot zupu, neizpratnē paskatījās uz saimnieku, tad uz Pavelu, kurš viņai mierinoši pamāja:

- Ēd tik, viss kārtībā. Tēvocis joko. Starp citu, klejotāj, kāpēc jūs klejojat pa Laiku Koka pasaulēm? Kurp? Kāds ir mērķis? Iemesls? Vai arī jūs esat kā siseņi? Viens siseņu eksemplārs nezina ne virzienu, ne mērķi. Spiets zina.

- Varbūt jums ir taisnība, karotāj, - Mimo neapvainojās. - Lai gan es varētu nosaukt dažus motivējošus iemeslus, kas mūs virza. Tomēr, visticamāk, jūs tos nesapratīsit.

- Nu un labi, - savukārt neapvainojās Pāvels. - Indivīdam no dzimšanas ir grūti saprast baru un pie tam ar tik spēcīgu intelektuālo potenciālu.

- Jums ir taisnība un nav taisnība, cilvēk. Jūs esat dzimis kā indivīds, bet bara ietvaros, jo cilvēce kopumā ir bars! Jūs vienkārši vēl neesat sasnieguši integrācijas stadiju.

- A-a-a... jā-a-a?.. - nezināja ko atbildēt, apstulbinātais Pāvels. Viņš pabeidza boršču, uzlika uz šķīvjiem dārzeņu sautējumu ar gaļu - sev un Jasenai. - Tagad atbildiet uz konkrētu jautājumu: cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai mēs aizlidotu uz teritoriju, kur "hronoķirurgi" būvē Kontrstumbru?

- Tas ir atkarīgs no jums, - izsmejoši atbildēja brovejs Mimo. - Laiks šajā metauniversā ir trīsdimensionāls, un šī trīsdimensiju funkcija ir arī jūsu maņu funkcija. Tā ir tā pati migla, kas apņem šīs pasaules lauskas. Vietējais laiks lēnām izdeg. Tāpēc jebkura kustība jums var ilgt mirkli vai mūžību, kas nekādi neietekmēs ārējās pasaules realitāti. Tur nekas nemainīsies ... līdz brīdim, kad jūs par sevi nedarīsiet zināmu.

- Ko viņš teica? - Jasena pieprasīja paskaidrot viesmīlīgā saimnieka vārdus.

- Ka mēs esam ārpus vietējiem likumiem, it kā būtu virs tiem, - Pāvels domīgi sacīja. - Un tikai tad mēs kļūstam tiem pakļauti, kad sākam iejaukties Zara dzīvē.

- Bet mēs taču esam iekšā? Tas ir kā - mēs esam ārpusē?

- Tagad mēs esam tikai virtuāls process, iespēju realizācijas embrijs. Bet tādā gadījumā laiks šeit ir ļoti sarežģīts process.

- Bravo, karotāj! - daudz nopietnākā tonī atsaucās brovejs. - Atsevišķai mazattīstīta cilvēku bara šūnai un pat Izpildītājam jūs domājat diezgan adekvāti. Laiks šajā deģenerējošajā Zarā ir informācijas plūsmu dzimšanas, krustošanās un pārveidošanas kvantu process. Starp citu, mēs ar jums arī esam šīs informācijas plūsmas, tikai es spēju šo procesu transformēt, bet jūs ne. Nu, vai gandrīz nespējat. Tagad es uzdošu konkrētu pretjautājumu: ko jūs vēlaties no manis?

Pāvels pašķielēja uz plūstošo zobena asmeni pie rokas, pastūma šķīvi malā, glāzē ielēja bezkrāsainu šķidrumu, iedzēra - ūdens.

- Paldies par pusdienām, ceļotāj. Nez kāpēc man šķiet, ka jūs neesat tas, par ko uzdodaties. Nu, vai, teiksim, jūsu centienu spektrs ir plašāks, nekā jūs sakāt.

- Bara centienu spektrs noteikti ir plašāks. Es esmu tā gribas izpildītājs.

- Turklāt es arī domāju, - Pāvels turpināja, - ka jūs esat informēts par visiem notikumiem, kas notiek Laiku Kokā. Ļaujiet man uzdot jums vēl pāris jautājumus. Ko jūs zināt par "ķirurgiem"? Vai arī Tiem, Kas Seko?

Brovejs Mimo pēkšņi piecēlās. "Slimnīcas palātas" iekštelpa nekavējoties izmainījās, pazuda galds, pusdienu komplekts, baltās sienas ar mirgojošajiem logiem un palika tikai krēsli, kuros sēdēja viesi. Nepieradusi pie šādām metamorfozēm, Jasena uzlēca, nometot glāzi, kas bez pēdām iesūcās grīdā. Pāvels arī piecēlās, kontrolējot katru sava saimnieka kustību ar liesmojošā zobena asmeni, vienlaikus saprotot, ka Mimo vara viņa mazajā pasaulē ir neierobežota.

- Jums jāiet, mesjē, - nevērīgi atmeta brovejs. - Es jums nejauši palīdzēju, pēc sava bara pēkšņas iedomas, bet neceriet uz palīdzību nākotnē. Es jums tikai varu novēlēt veiksmi un, kā jūs mēdzat teikt, ne pūku, ne spalvu.

- Pie velna! - Pāvels pasmaidīja, ziņkārīgi skatoties uz broveja pārveidojušos izskatu: tagad viņš bija līdzīgs izžuvušam, salīkušam saksaula stumbram. - Man ir sajūta, ka jūs esat kāda radinieks: vai nu "Ķirurgu", vai To, Kas Seko. Es negaidu atbildi, paldies par viesmīlību. Es, protams, gribētu kaut ko precizēt ... piemēram, vai es pareizi sapratu jūsu mājienu, ka jūs pastāvīgi sazināties ar savu baru?

Tā vietā, lai atbildētu, brovejs Mimo pazuda, ielija grīdā ar tumša šķidruma straumi un nekavējoties nepielūdzams spēks izmeta Pāvelu un Jasenu no pārvietotāja tā, ka viņi nepaspēja pateikt ne vārda, vai pieķerties viens otram. Tomēr brovejam nebija nodoma viņus izšķirt. Īsais lidojums-kritiens miglā beidzās ar ātru abu ieniršanu no nekurienes izniruša burbuļa atmosfērā, kurā izrādījās vislielākais vietējā Visuma fragments, pēc izmēriem gandrīz vienāds ar planētu. Jebkurā gadījumā Pāvelam izdevās saskatīt nebeidzamu līdzenumu, pakalnus, kalnus, mežus, īstas upes un īstu jūras virsmu, pirms viņi iegāzās kaut kādā aizā un zaudēja samaņu no trieciena.

Tomēr viņš atguvās ātri, transgressa tempor-kokoni un šoreiz izglāba īpašnieku dzīvības. Uzrāvās kājās, palūkodamies apkārt, sastapa Jasenas plato acu skatienu, kuru joprojām apmigloja trieciens, un atviegloti elpoja.

- Svētā Dzimta! - šokētā meitene melodiski sacīja. - Viņš laikam gribēja mūs nosist!

- Gluži pretēji, izglāba, - iebilda Pāvels, atsaucot atmiņā pasaules ainavu, kurā viņus izmeta Laiku Koka pasauļu klaidonis. - Vai krītot kaut ko pamanīji?

- Ko var pamanīt, ja viss kritiens ilga vienu zirku?

- Ko, zirku?

- Nu, jā, tas ir tad, kad pamirkšķini ...

- Skaidrs. Tad nu, jaunkundz, es paspēju pamanīt dažas interesantas lietas. Kaut kur no mums pa kreisi, līdzenumā, ir hronopaātrinātāja ēka, tāda pati kā tavā pasaulē, izņemot varbūt vēl vairāk sagrauta. Otrkārt, kādreiz ap to notikusi kauja, un tagad tur ir kapsēta. Treškārt, pakājē kaut kas mirdz un kustas, tur, acīmredzot, ir mūsu ienaidnieku bāze. Nu, bet jūras krastā, trīs vai četrus kilometrus no Stumbra, var saskatīt kaut kādu būvlaukumu. Tur "hronoķirurgi" būvē savu Pretstumbru. Tā ka brovejs Mimo nekļūdījās, viņš mūs izmeta tur, kur vajag.

- Kad tu visu to paspēji ieraudzīt? - Jasena izbrīnā noplikšķināja skropstas. - Mēs kritām tikai vienu ...

- Zirku, - Pāvels iesmējās. “Bet tavs zirks nav līdzvērtīgs manam. - Kļuva nopietns. - Un tomēr neatkarīgi no tā, cik ātri mēs nokritām, mūs varēja atklāt. Iesim prom no šejienes.

- Uz kurieni?

- Tur, kur mūs gaidīs vismazāk, - uz Stumbru. Tur ir bīstami, gandrīz neiespējami slēpties, tāpēc mēs dosimies turp. Vai esi gatava?

- Gatava, kņaz! - bezbailīgi atbildēja Jasena.

Pāvels piegāja pie viņas, noliecās un maigi noskūpstīja viņas sasārtušo vaigu.

* * *

Aiza, kurā viņi kā divas lodes mērķī ielidoja, izrādījās ar pārsteigumu.

Tā kā pa stāvajām sienām no tās izrāpties nebija iespējams - viņiem nebija alpīnistu aprīkojuma, antigravitācijas jostu, absolūto piesūcekņu - Pāvels nolēma doties gar straumi ar tumšu zilganu ūdeni līdz izejai no aizas. Pēc aprēķiniem no kritiena vietas līdz tās sākumam bija palikuši ne vairāk kā divi kilometri.

Gāja ātri, gandrīz skrēja, modri lūkodamies apkārt uz slāņainajām tumšbrūnajām sienām ar baltām svītrām, uz izbalējušajām bālganajām debesīm, neaizmirstot par paranormālo uztveri. Reizēm aizas sienās parādījās alu atvērumi, taču, baidoties palaist garām iespējamo vajāšanu, Pāvels nevēlējās izpētīt nevienu no tām, līdz ieraudzīja milzīgu trīsstūra plaisu, kurā varēja brīvi iederēties Heopsa piramīda. Sajūtot galvā asiņu grūdienu, Pāvels pēkšņi apstājās, pacēlis roku. Jasena paklausīgi sastinga, uzvelkot loku šāviena pozīcijā.

Sasprindzis līdz sāpēm deniņos, Pāvels mēģināja ieskatīties lūzuma dziļumos un skaidri saskatīja gigantiskā kentaura aprises. Viņš atviegloti atslāba, paaicināja Jasenu:

- Ejam, apskatīsim tuvāk.

- Kas tur ir? - meitene nočukstēja.

- Melnā jātnieka zirgs, kuru tu divreiz esi redzējusi: savā mežā un nesen, kad viņš paskatījās no vienām no vietējās pasaules debesīm. Tikai šis zirgs ir reizes trīs lielāks.

- Un viņš mūs ne...

- Neaiztiks. Hronobruņinieki ir mūsu pusē.

- Hrono ... bruņi?

- Mēs melnos jātniekus saucam par hronobruņiniekiem. Viņi ir mūsu sabiedrotie.

Apmetuši akmeņu un lielāku klinšu atlūzu un izciļņu krāvumus, viņi piegāja pie alas atveres, ienira tās ēnā, apstājās, lūkodamies uz kentaura kalnu, no kura "cilvēka" rumpja galvas vietā izvirzījās vāji mirdzošs violets rags. Bija jūtams, ka "zirgs" ir dzīvs, enerģijas pilns un viņus redz, taču viņš nesteidzās reaģēt uz cilvēkiem, ar neierobežotu pacietību gaidot savu saimnieku.

- Nez, ko viņš šeit dara? - Pāvels uzdeva sev jautājumu. - Un kur ir pats jātnieks? Nogalināts? Aizgājis izlūkos?

- Tu teici, ka redzēji kaujas lauku. Varbūt šis dzelzs dēmons no turienes aizbēga un stāv šeit kopš kaujas?

- Viss var būt. - Pāvels domīgi paskatījās uz kentaura skaustu, novērtējot tā augstumu - divdesmit metrus - un iespējas tur uzkāpt. - Zini, man radās laba ideja ...

- Neparko! - Jasena atkāpās, uzreiz sapratusi līdzgaitnieka ideju. - Viņš mūs saberzīs putekļos! - sarauca uzacis, pamanījusi jautro mirdzumu Ždanova acīs. - Turklāt viņš mums neklausīs...

Pāvels klusēja, turpinot izstrādāt rīcības plānu.

- Viņu uzreiz ieraudzīs, mēs nepaspēsim ne soli paspert, - meitene turpināja.

Pāvels klusēja, beidzot izlēmis, ka plāns ir patiešām labs.

- Un es vienkārši baidos no šī melnā dēmona! - Jasena izmisumā izmeta, atkāpjoties tuvāk izejai.

- Es arī nedaudz baidos, - Pāvels iesmējās. - Nomierinies, mēs viņu neizmantosim kā zirgu. Bet varam mēģināt to palaist kā tanku, lai novērstu uzmanību.

- Tā nu viņš mums paklausīs, - iespurdzās acumirklī nomierinājusies rossinka. - Kā tu viņam pateiksi, lai viņš virzās pareizajā virzienā?

- Jā, ir daži apsvērumi... - Pāvels nesāka paskaidrot Jasenai, ka cer uz drimmera palīdzību. - Lai viņš pagaidām šeit pastāv. Īstajā brīdī mēs to aktivizēsim.

Viņi iznāca no alas aizā, atkal devās gar straumi ar pārsteidzoši zilo ūdeni.

Aiza pamazām paplašinājās, kļuva seklāka, tās sienas nolaidās, līdz pārvērtās par klinšu ilkņiem, par akmeņainu kalnu virteni, un pēc vēl viena kilometra straume noveda izlūkus pie drūma mālaina līdzenuma, ar garām melnām rētām, sakaltušajos mālos, kur bija notikusi titānu,To kas Seko atbalstītāju cīņa, ar "hronoķirurgu" karotāju armiju.

Klusējot Jasena un Pāvels nolūkojās uz milzu krāteriem, plaisām, stāvus uzrautiem klinšu slāņiem, uz dažādu  mašīnu sadragātiem skeletiem, augsnē iekusušiem pussadegušiem lidaparātu korpusiem, kastes formas ēku drupām, kentauru liemeņiem, hronobruņinieku torsiem, pērtiķčūsku blokiem, kolosālām, rāpojošām apokaliptiskām drakonu figūrām, groteski palielinātiu daudz segmentu posmkāju ķermeņiem, kuriem bija uzspiests nesaudzīgas nežēlības zīmogs, universāla ļaunuma iemiesojumi ...

Redzēdams, kā Jasenas seja kļūst bāla, Pāvels maigi pakratīja viņu aiz pleciem, ieskatījās acīs, raidot miera impulsu.

- Turies, meitiņ. Viņi šeit guļ jau ilgi un vairs nevienu neapdraud. Iemalkosi nedaudz ūdens?

Jasena pakratīja galvu, nodrebinājās kā salstot, aizvēra acis, iebāza pieri Pāvela krūtīs, tad atrāvās.

- Svētā Dzimta! Es nekad nebiju domājusi, ka skatīšu tādas šausmas! Par ko viņi cīnījās?

- Par dzīvību, - padomājis atbildēja Pāvels.

- Par dzīvību?!  Nogalinot viens otru?!

- Meitiņ, katrs no viņiem bija pārliecināts, ka tikai viņam ir taisnība. Vai jūsu pasaulē nav gadījies, ka ienaidnieki nikni aizstāvēja vienu un to pašu ideju? Tikai viņi šo ideju saprata katrs citādi.

- Mums nekā tāda nebija. Jasena nopūtās. - Es neatceros. Bet tas, ko tu teici, ir biedējoši!

- O, jā, - Pāvels piekrita. - Bet tā iekārtota mūsu pasaule... un daudzas, daudzas tās kopijas. Lūk, ko, mazā. Gaidi mani šeit. Ielūkošos tajā laukā un kaut ko pameklēšu. Pagaidām atpūties.

- Es neesmu nogurusi.

- Un tomēr tev jāpaliek. Lūk, niša, ielien iekšā un gaidi. Es drīz atgriezīšos.

Pāvels palīdzēja meitenei iekārtoties starp diviem laukakmeņiem, domās iezīmēja ceļu un zigzagoja no viena krātera uz otru, no viena sakautā milža uz otru. Pēc minūtes viņš pazuda no Jasenas acīm.

Meitene nolika loku sev priekšā, uzlika bultu uz auklas un sāka gaidīt, par visu pasaulē vairākvēlēdamās pamosties!

Viņš īpaši necerēja atrast kaut ko sev noderīgu šajā titānu kapsētā, drīzāk uzvarēja vēlēšanās sajust "kaujas smaržu", sajust ļaunuma un labā nesēju mentālās pēdas - kā viņš tos iedomājās. Un Pāvels nebija vīlies cerībās. Pēdu bija daudz, lai gan kauja acīmredzot notika pirms daudziem gadiem - ja šajā pasaulē laiku varēja izmērīt, sadalot metriskos segmentos un spriest par to ilgumu. Tiesa, pat šeit viņam neizdevās noskaidrot, kura pusē palika uzvara. Ne tāpēc, ka karavīri no abām pusēm bija vienādi miruši, bet gan tāpēc, ka Pāvels nevarēja noteikt pusei šeit gulošo milžu identitāti. Viņš nekad agrāk nebija saticis nevienu no viņiem, un vairumā gadījumu nebija iespējams atšķirt "ķirurgu" kalpus no To Kas Seko sabiedrotajiem.

Un tomēr Pāvelam izdevās veikt nelielu atklājumu.

 Cīņā piedalījās ne tikai nehumanoīdi un viņu mašīnas, kas līdzinājās cilvēku delīrija drudža monstriem, bet arī cilvēki ar saviem kibernētiskajiem palīgiem, kuru vidū Pāvels ar pārsteigumu atpazina esperus - lidojošās "dzeloņrajas", Stumbra aizstāvjus, un konkistadorus, kas bija hronopaātrinātāja kiberapkalpotāji. Tiesa, to izmēri bija daudz lielāki nekā Zemes prototipu izmēri, kas lika padomāt par parādības cēloņiem. Ceļojot pa Stumbru, Pāvelam jau nācās saskarties ar pārspīlētu pazīstamu priekšmetu formu palielināšanās efektu. Acīmredzot līdzīgs efekts darbojās šeit, ne velti Stumbra atliekas bija netālu no šejienes.

Pāvels apstaigāja ģigantisku konkistadora-zirnekļa liemeni lielu kā daudzstāvu ēka, ar ķepām, kas bija iesprūdušas izdedzinātā un saķepušā mālā, pieskārās spīdīgajai melnajai radzei uz vienas ķepas un atleca, uzreiz nesaprotot, kas noticis. Likās, ka milzu zirneklis pēkšņi klusi uzsprāga un izspļāva vēl vienu, reizes piecdesmit mazāku zirnekli. Tikai uzmanīgi ieskatījies, Pāvels saprata, kas par lietu. Milzis vienkārši ar lēcienu samazinājās līdz dabiskajam izmēram, bet palika nekustīgs, iekusis augsnē un miris. Šādas tūlītējas transformācijas iemeslu varēja tikai uzminēt, jo Ždanova pieskāriens taču nevarēja izsaukt sakļaušanās efektu.

Tomēr kāpēc gan ne? - radās doma. Un, ja nu šajā pasaulē uzslāņojās vietējās un citas pasaules fizikas likumi, liekot Metauniversam "izžūt", sarauties? Kauja notika ļoti sen, un tajās dienās šīm radībām bija tieši tādas - gigantiskas - dimensijas. Pašlaik, iespējams, visas konstantes, mijiedarbības likumi ir mainījušies, atomi un elementārdaļiņas ir sarukušas, pasaules daba ir "izžuvusi", un neskarti ir palikuši tikai svešo pasauļu objekti, kas pieder citiem metauniversiem. "Izžūšanas" likums viņus neietekmēja tik destruktīvi.

Pāvels sasniedza nākamo milzi, neaizmirstot palūkoties apkārt un debesīs, un pieskārās milzīgā bruņurupuča ar pretīgi dzīvajām pat šajā mirušā ķermeņa stāvoklī, sārtajām antenām, gludajam sānam.

Sakļaušanās efekts izpaudās nekavējoties, kā sitiens ar rungu pa galvu. Milzīgais blāvi zili pelēkā metāla kupols, kā to redzēja acs, bruņurupuča apvalks, pazuda, tā vietā atstājot saplacinātu divmetrīgu uzpampumu. Savulaik šīs nezināmas nozīmes mašīnas mudžēja daudzos Stumbra horizontos.

Nākamais bija gigantisks simtmetrīgs radījums, apvienojot eža, tārpa un krokodila iezīmes, kas visā garumā bija pāršķelts ar kādu briesmīgu asmeni. Desmit reizes sarūkot, viņš nebeidza radīt iespaidu par ļaunu spēku ar mērķtiecīgām slāpēm pēc asinīm, kādas piemīt īpaši cilvēku medībām apmācītiem Zemes sargsuņiem. Varēja gadīties, ka arī šis krokodilu tārps kalpoja saviem saimniekiem kā sargsuns.

Aizrāvies, Pāvels vēl pusduci briesmoņu pārvērta par "punduriem", ieskaitot hronobruņinieku, līdz pēkšņi sajuta auksta vēja elpu. Sastinga. Radās iespaids, it kā draudīga melna ēna pārklātu viņu un paskatītos uz viņu ar ledainām vilka acīm. Nojauta ar satraukumu iedūra sirdī, lika paskatīties apkārt psi diapazonā. Un Pāvels visu saprata. Ja tas līdzētu, viņš būtu sevi izpļaukājis!

Viņa vingrinājumi, transfomējot nāvē sastingušos abu armiju karotājus, nepalika nepamanīti "ķirurgu" sargājošajai sistēmai. Tā sajuta vai ievēroja ainavas izmaiņas un, nezinot parādības cēloni, nosūtīja pārbaudes komandu. Un šī grupa (četri cilvēki vai ne cilvēki, bet dzīvas radības, kā Ždanovspie sevis atzīmēja) piezemējās tieši tur, kur viņš bija atstājis Jasenu.

Paklusām izlamājies, Pavels metās atpakaļ un sasniedza vietu, kur viņu gaidīja jaunā rossinka, brīdī, kad pārbaudes komanda svinēja uzvaru, sagūstījuši Jasenu.

Pāvela ekstraskatījums nelika vilties, viņš bija pareizi novērtējis ienaidnieka potenciālu. Grupu veidoja četras būtnes: divi bija cilvēki, divi - humanoīdi, bet tāli no cilvēkiem. Šauras, pie deniņiem saspiestas galvas, baltas sejas bez degumiem, galvaskauss izbīdīts uz priekšu, knābim līdzīga mute,  smailas ausis piespiestas pie ar sudrabainu vilnu apaugušas galvas. Divas rokas, divas kājas, šauri pleci un izliekta mugura. Tērpušies melnos kombinezonos ar daudzām izceltām svītrām un dzīslām. Aborigēni? Vai arī atnācēji, viena no neskaitāmo Laika Zaru neskaitāmo Zemju iedzīvotāji ar līdzīgiem eksistences apstākļiem?

Sākumā Pāvels nepamanīja humanoīdu ieročus, taču viņu pavadoņi-cilvēki nebija slikti bruņoti: mirdzošo metāla tērpu plecu tornīšos izvirzījās kaut kādi staru ieroču stobri, bet rokās lielā auguma, spēcīgie vīrieši, vecs un jauns, turēja biedējoša izskata karabīnes, kas atgādināja raķešu šautenes "Drakons". Pāvels neredzēja ķiveres, no kā secināja, ka šīs pasaules gaisu ir iespējams elpot. Tas viņu nedaudz mierināja, jo bija paredzams, ka tempor-kokonu akumulatori ar laiku izsīks, un būtu muļķīgi nokļūt vakuumā vai indīgā atmosfērā.

Visi četri bija atlidojuši ar nepazīstamu lidaparātu, kas izskatījās pēc krustveida formas caurules: trīs šī krusta gali beidzās ar caurspīdīgu kajīšu uzblīdumiem, bet ceturtais kvēloja ķiršu krāsā, it kā sakarsēts līdz augstai temperatūrai.  "Ķirurgu" bāzes sargi to bija nosēdinājuši pienācīgā attālumā no kapsētas-ielejas un klintīm, kur slēpās Jasena, drūmā melnzaļsarkanā mežā, kura koki vairāk atgādināja milzu bumbas. Pāvels nebūtu atradis aparātu, ja nezinātu, ko meklēt, turklāt tagad viņš atradās izdevīgākā pozīcijā nekā pretinieki: desmit metrus augstāk uz vaļņa nogāzes, no kuras sākās lejupceļš ielejā. No šejienes mežs bija pārredzams kā uz delnas.

Notvēruši Jasenu, pēc īsa strīda un draudīgiem žestiem četrinieks sadalījās. Melnā ģērbtie humanoīdi virzījās uz ieleju tieši tajā virzienā, kur Pāvels slēpās aiz akmeņiem, bet cilvēki pretojošos gūstekni veda uz mežu.

"Paldies puiši! - Pāvels klusi nočukstēja. - Jūs atvieglojāt manu uzdevumu".

Viņš ātri un vienkārši neitralizēja melnā tērptos necilvēkus, aizejot viņiem aiz muguras. Bez vilcināšanās pirmo pārdalīja ar zobenu līdz viduklim, bet otro ar kājas spērienu pa deniņiem notrieca no kājām. Tiesa, svešinieks tūlīt uzlēca augšā, dzīslains un lokans, izgrūda no ķermeņa uz visām pusēm adatas kā ezis, izpleta rokas un metās uz Pāvelu, kurš beidzot saprata, kāpēc melnie humanoīdi nenēsā ieročus. Iespējams, viņi bija milzu dzeloņcūku pēcnācēji, jo izrādījās, ka viss viņu ķermenis bija pārklāts ar asiem ērkšķiem-adatām, kuras Pāvels pieņēma par melniem kombinezoniem, un roku un kāju pirksti izvirzīja ne mazāk asus, ja nedaudz īsākus, nagu asmeņus, kas spēja griezt pat akmeni.

Vēlāk izrādījās, ka viņi bija bruņoti arī ar šaujamieročiem, kas piestiprināti pie jostām zem ērkšķiem, taču izdzīvojušais "dzeloņcūku vīrietis", būdams pārliecināts par savu pārākumu, neizmantoja šo lāzera izstarotājam līdzīgo ieroci.

Izvairījies no "dzeloņcūkas" apskāviena, Pāvels ar drimmeri nocirta galvu un nodrebēja, kad tas agonijā sāka ripināties pa uzkalnu un ar katru roku sitienu ar nagu asmeņiem sakapājot akmeņus mazos gabaliņos. Noņēmis viņa īsstobra pistoles izstarotāju ar neparastu rokturi, Pāvels ieklausījās skaņās, kas nāca no visām pusēm, neko satraucošu nesadzirdēja un metās uz mežu, apsteidzot pie sava aparāta ejošos apsargus.

Viņš paspēja laikus.

Noguris no gūsteknes pretestības, viens no apsargiem - vecs, krunkains, ar mucas formām - iesita viņai ar dūri pa galvu, pārmeta bezsamaņā esošo meiteni pār plecu un paātrināja soli. Viņa partneris - jauns, liela auguma, ar gaļīgu skūtu galvu un uzblīdušu, bālu seju - ejot viņam sāka kaut ko skaidrot, izdarot diezgan saprotamus žestus. Šķiet, ka viņš pārliecināja veco, jo tas pēkšņi nometa Jasenu zemē, nospļāvās un, izņēmis no aiz jostas plakanu, zaļu blašķi, palika muti zem dzintara šķidruma strūklas.

Jaunais piesteidzās pie pacēlušās Jasenas, kura sāka atjēgties, sāka raut nost viņas jaku, notrieca zemē, ar celi piespiedis, iesita viņai pa seju. Un šajā brīdī darbībā iesaistījās Pāvels.

Viņš nevarēja tuvoties ienaidniekam, koki bija reti, un mežā bija maz lielu akmeņu, tāpēc, tiklīdz viņš parādījās, viņam bija jāpārslēdzas uz ātrumu.

Vecajam bija laba reakcija un viņš izšāva uz skaņu, kad līdz Pāvelam bija atlikuši vēl vismaz divdesmit soļi. Pāvela laiks gandrīz apstājās, un viņš visu redzēja kā lēnas kustības video: stara ieroča tornītis uz pleca kustējās, meklējot mērķi, - blašķe sāka ceļu uz leju - vecā vīra galva sāka lēnām griezties - šāviens (purpursarkanas gaismas uzplaiksnījums) - galva vēl nedaudz pagriezās, uz Pavelu paskatījās bezkrāsainas, izbalējušas, gandrīz baltas acis, vēl viens šāviens - un tikai tagad Ždanova mestais zobens atrada ienaidnieka rīkli un pārcirta to līdz ar aizsargapkakli kā papīra lapu.

Jaunais uzreiz nesaprata, kas notiek, un, kad pielēca kājās, Pāvels jau bija blakus.

Nebija zināms, kāpēc jaunais neizmantoja ieroci, kuru iedarbināja skaņas vai domu pavēle. Acīmredzot viņš vienkārši aizmirsa par tā esamību. Un arī Pāvels neatcerējās par svešiniekiem atņemto lāzeru un savu zobenu. Viņu pārņēma tumšs niknums un viņš domāja tikai par to kā izdauzīt šo pretīgo viepli, pat ne par briesmām vai iespējamo misijas neveiksmi.

Toties vīrietis prata cīnīties. Viņš pārzināja tāda paša veida cīņas mākslu kā Laentirs Valetovs, kuru volhvs Rods bija nosaucis par tengresiti. Viņš izvairījās no uzbrukumiem, vienkārši klasiski, šķietami, nepieliekot nekādas pūles, vienlaikus sasniedzot Pāvelu no neiedomājamām pozīcijām, vienlaikus draudot izraut acis vai caurdurt kaklu.

Pāvels ar grūtībām pielāgojās šim cīņas stilam, viņu glāba tikai ātrums, tempa bloķēšana un izvairīšanās, kā arī izcila paņēmienu izjūta. Tomēr viņš saprata, ka, ja ienaidnieks atjēgsies un izšaus, viņu uzvarēt vairs nebūs nekādu izredžu, tāpēc sāka gatavot sarežģītu kombināciju, kas rusbojā bija pazīstams ar nosaukumu "tangrams" [10], un lika to lietā, apzināti pakļaujot sevi uzbrukumam.

Jaunā cīnītāja pirkstu kauliņi ietriecās Pāvela deniņos, sāpju uzplaiksnījums uz mirkli izslēdza apziņu, tomēr ķermenis turpināja darboties tajā pašā ritmā un rīkoties saskaņā ar izstrādāto kombināciju.

Ždanova kreisās rokas pirksti sakļāvās ap īpaša veida sitienam pacelto roku, pagrieza to un laužot piespieda. Tajā pašā laikā viņa labās rokas atvērtā plauksta strauji, kā virzulis, atsitās pret puiša pieri, apdullinot viņu, atgriežoties atvairīja pretinieka kreisās rokas sitienu un atgriezās, ar knābim līdzīgu ķerošu sitienu izraujot balseni.

Tengresiti meistars aizlidoja atpakaļ, saķēra kaklu, no kura kā strūklaka izplūda asinis, saliecās, tad pēkšņi pagrieza galvu pret Pāvelu, un tornītis ar staru ieroci uz pleca gludi pagriezās pret drošībnieku, palūkodamies ar stobra redzokli sejā.

Ilgi, ilgi viņi skatījās viens uz otru, lieliski visu saprotot (patiesībā nebija pagājušas vairāk kā divas sekundes!). Tad kaut kas notika, tornītis ar ieroci pēkšņi sāka slīdēt no "sanitāra" pleca, izspļāva uguni - jau pret zemi... Un tikai pēc tam Pāvels saprata šīs demontāžas cēloni - Drimmers! Jasenai bija izdevās pacelt cīņas laikā nokritušo zobenu, pienākt no sāniem un nocirst stara ieroci kopā ar turētāju un ienaidnieka plecu, kurš tā arī nesaprata, kas notika. Vīrietis nogāzās, saliecās un palika nekustīgs.

Pāvels dziļi ievilka elpu, pienāca pie Jasenas, atņēma zobenu, paskatījās viņai sejā, ieraudzīja acīs asaras, sāpes un prieku, greizi pasmaidīja.

- Viss kārtībā?

Ar šņukstu Jasena pakārās viņam ap kaklu, nospiedās ar visu ķermeni un apklusa. Tikko dzirdami nočukstēja:

- Nekad neatstāj mani vienu!

- Labi, - Pāvels viņai atčukstēja,  ar pārsteigumu jūtot, ka viņam ir ļoti patīkami apskaut meiteni un ka viņa ir uztraucoša. Viņš atstūma viņu no sevis, noslaucīja no vaigiem slapjās asaru līnijas.

- Tagad skriešus no šejienes! Tūlīt šeit noteikti parādīsies citi sliktie cilvēki... - Pāvels nepabeidza.

Ar šņākoņu virs galvas pārlidoja dīvains lidaparāts, nedaudz līdzīgs pirmajam, bet daudz lielāks un sarežģītāks. Pēc formas tas bija divkāršs krusts, kura katrs šķērsstienis dubultojās galos, bet zari, savukārt, beidzās ar divām izliektām caurspīdīgām laternām, kuru iekšpusē sēdēja desantnieki. Turklāt no krusta galvenās caurules apakšas izvirzījās puslodes ar ragiem, un tieši tāds pats rags izauga no caurules augšas.

Ragu mērķis atklājās uzreiz, kad lidojošais krusts atgriezās. Cilvēki tikko bija paslēpušies zem koka, no aparāta ragiem, kas lidoja virs apsargu ķermeņiem, izplūda violets zibens un ietriecās zemē, izšļakstot to kā ūdeni, acumirklī sastingušās piltuvēs. Strēlnieki tikai šāva pa kaujas lauku, nezinot, kur slēpjas bēgļi, bet agri vai vēlu, nogludinot visu mežu, viņi būtu sašāvuši koku, zem kura stāvēja Pāvels un Jasena.

Krusts sāka kustēties pa izvērstu spirāli aplejot zemi, zem tā ar purpursarkanu un zilu liesmu straumēm. Pārdomājis situāciju, Pāvels pieņēma lēmumu.

- Tiklīdz sākšu šaut, skrien cik jaudas! Skrien līdz pirmajam krustam, ar kura vadītājiem satikāmies, tas nav tālu, simts metru attālumā. Saprati?

- Bet tu?

- Es novērsīšu viņu uzmanību, un tad noteikti tevi panākšu.

- Nē!

- Skrien, es teicu!

- Tikai kopā ar tevi. Un neiebilsti! Vai nu mēs kopā izlauzīsimies, vai arī ... - Jasenas balss nodrebēja, nokrita līdz čukstam, - vai arī mēs kopā nomirsim.

Sekundi Pāvels izturēja viņas sašutuma pilno kareivīgo un tajā pašā laikā lūdzošo skatienu, tad noglaudīja vaigu un pacēla staru ieroci, kas bija atņemts  “dzeloņcūkas” humanoīdam.

- Izšaušu - skrien, es tev sekošu.

Jasena pamāja, noliecās - savilkta atspere, jauna, spēcīga, gracioza savas cilts pārstāve, un Pāvels apsolīja sev viņu par jebkādu cenu izglābt no nāves.

Bet viņiem nebija jāšauj un jāskrien.

Caur lidojošā krusta šņākoņu, ugunīgo šāviņu sprakšķiem un trulu dūcienu, ar kādu šāviņi ietriecās zemē, pēkšņi atskanēja smagu aulekšu tuvošanās, no kuriem drebēja zeme, un tūlīt šaušana no augšas apklusa. Krusts apstājās, sāka slīpi pacelties pret horizonta malu, bet tad to apsteidza žilbinoši spilgts zaļš zibens, kas uzreiz izkausēja daļu centrālās caurules. Otrais zaļās uguns uzplaiksnījums deformēja krusta pirmo šķērssiju, lidojošais koloss ar aizsmakušu vaidu nogāzās lejā, nokrita mežā ar visu savu daudztonnīgo masu. Atskanēja trieciens, krakšķi, lūztoša metāla kaukoņa, vājš purpursarkans zibens un eksplozija. Triecienvilnis aizmeta apskāvušo pāri pret koka saknēm un stumbriem, un viss apklusa.

- Kas tas bija? - Jasenas acis iepletās.

Pāvels palaida viņu vaļā, izlīda no zaru masas un virs meža ieraudzīja hronbruņinieka drūmo melno figūru. Meitene izlīda pēc tam, novaidējās, paslēpās aiz drošībnieka muguras, klusi izrunājot ierasto: "Svētā Dzimta!"

Melnais jātnieks uz sava milzu kentaura tuvojās, parādījās starp kokiem un devās taisni pie atslābušā pozā stāvošā Ždanova. Apturēja kentauru, nolēca zemē, iegrimstot tajā līdz potītēm. Viņa horizontālā acu sprauga bija pielijusi ar sarkanu gaismu, it kā viņš mēģinātu labāk apskatīt pretī stāvošo cilvēku. Tad atskanēja zema rīboša balss:

- Pāvels Ždanovs?

- Viņš runā rossinu valodā! - Jasena aiz muguras bija pārsteigta.

- Jūs nekļūdījāties, - Pāvels paklanījās. - Kas esat jūs?

- Tas, kurš tevi šeit gaidīja.

- To, Kas Seko, emisārs?

- Sauc, kā vēlies. Pavēli. Man, manu radītāju gribas izpildītājam, ir jādara viss, ko tu pavēlēsi.

- Vai tu mani jau sen gaidi?

- Es nesaprotu, ko nozīmē “sen”. Man tāds jēdziens neeksistē.

- Labi, nesāksim noskaidrot strīdīgo jēdzienu nozīmi. Atbildi uz konkrētu jautājumu. Cik ir "sanitāru" ... ē-e ... tādu, kas būvē Kontrstumbru?

- Dzīvu - apmēram trīs simti, mirušu - vairāk nekā tūkstotis.

- Mirušu? - nodrebēja aiz Pāvela muguras Jasena.

- Viņš droši vien domā kiberautomātus, mehāniskas būtnes, tādas īpašas mašīnas. Vai ir arī paši "hronoķirurgi"?

- Tiek gaidīts kurjers no tiem, ko jūs saucat par “hronoķirurgiem”. Viņš pats attiecībā uz visu, kas notiek mūsu Zaros, ir būtne-process, precīzāk sakot, pašorganizējoša nereāla procesa reāla secība.

- Nav saprotams! Paskaidro, ko ar to domā.

- Cilvēk Ždanov, man nav pietiekama jūsu valodas vārdu krājuma, tāpēc es nevaru atbildēt uz visiem jautājumiem. Esi apmierināts ar to, ko es jau teicu: "hronoķirurgs" ir saprātīgs process.

- Kāpēc tu par viņu runā vienskaitlī?

- Tāpēc, ka nav daudz "hronoķirurgu", bet tikai viens - saprātīga difūzi-lokālā "sēņu micēlija" tipa sistēma.

Pāvels neticīgi samiedza acis.

- Vai nejauc? Man teica, ka "ķirurgs" ir "bara" sistēma.

- Terminālā atšķirība ir nenozīmīga. Cilvēk, pienācis laiks izpildīt uzdevumu. Šurp lido perimetra sargu eskadra. Tev var pietrūkt laika. Nepaspēsi!

Pāvels atskatījās uz Jasenu.

- Ko iesaki?

 Novēdinājās skropstu vilnis, priecīgi pārsteigts un sajūsmināts - viņai uzticēja padomu! - skatiens, sasarkuši vaigi. -"Ak, mans mīļais bērns!.."

- Izlauzties uz Kalnu... tas ir, uz Stumbru!

Pāvels domāja tikai dažus mirkļus.

- Labāku neko tāpat nevarēs izdomāt. Hei, kā tevi sauc ... vai tev ir vārds?

- Es esmu mākslīgs radījums, pseidointelekts, sērijas numurs...

- Es tevi nosaucu par Bruņinieku. Nosēdini mūs uz sava zirga skausta un rikšosim līdz Stumbram. Tur tu mūs izsēdini un dodies uz kalniem. Ja būs nepieciešama palīdzība, es atradīšu veidu, kā sazināties.

- Tikai pirmā uzdevuma daļa ir racionāla, atkāpšanās ir neracionāla. Mani tik un tā iznīcinās. Pēc jūsu izsēdināšanas es ierosinu organizēt uzbrukumu Kontrstumbram, lai novērstu uzmanību.

Pāvels ilgi nešaubījās.

- Neatbalstu, bet citas izejas nav. Uz priekšu, Bruņiniek! Starp citu, tu neesi lietas kursā, vai kāds no mūsu cilvēkiem neslēpjas Stumbrā? Vai darba zonas ar membrānām ir saglabājušās?

Melnais jātnieks noliecās, uzlika nopīkstošo Jasenu uz kentaura muguras, tad tādā pašā veidā iekārtoja Pāvelu un apsēdās pats.

- Zonas ir saglabājušās. Vienā no tām tevi gaida.

- Kas?! Vai nejauši tie nav manas grupas desantnieki?

- Redzēsi.

Bruņinieks paskubināja "zirgu" no vietas un, zem apdullinošā pakavu pērkona, nemainot aulekšu ritmu, vienu pēc otra notrieca divus tuvojošos krustveida aparātus. Priekšā kļuva redzams Stumbrs - pelēka kolonna ar robainu augšdaļu, pa pusei pārklāta ar gruvešiem no sabrukušās ēkas augšdaļas. Un aiz tā, nedaudz pa labi, pacēlās kolosāla melna, divgalvaina, zvīņaina virsotne, izplatot sarkanās un violetas krāsas zibšņus.

Neilgā laikā pieraduši pie tumsas: abi spēja ne tikai ātri pielāgoties jebkurai videi, bet bija arī ar paranormālu redzi, kas ievērojami paplašināja cilvēka redzes loku.

Divas stundas klejoja pa Stumbra gaiteņiem, ar grūtībām izspraucoties starp sabrukušo sienu un griestu blokiem pirmajos trīs stāvos. Tad staigāt kļuva nedaudz vieglāk, ēkas vidusdaļa bija mazāk sagrauta. Toties atklāšanas risks pieauga: Stumbrs tika apsargāts no visām pusēm, un pat iekšā "sanitāri" bija atstājuši savus posteņus vai uzstādījuši novērošanas sistēmas videokameras.

Devītajā stāvā, kur vajadzēja atrasties reaktoram,kas baroja ēkas spēka karkasu, Pāvels pamanīja patruļu un gandrīz pieļāva kļūdu, nolēmis tai uzbrukt un izdauzīt visu informāciju, kas interesēja izlūkus, taču Jasena atturēja partneri, gudri spriežot, ka viņi vēl nav izpētījuši ēku un atraduši patvērumu, kur varētu paslēpties vajāšanas gadījumā.

Tad uzkāpa augšā piecpadsmitajā stāvā, kur vajadzēja atrasties Stumbrā paslēptajai noliktavai ar aprīkojumu, aizsargtērpiem un ieročiem. Tomēr šis ēkas horizonts izskatījās kā pēc kaujas, staigāt pa tā gaiteņiem bija grūti un bīstami, un Pāvels saprata, ka šeit patiešām notikusi kauja starp hronopaātrinātāja aizstāvjiem un "sanitāriem" par noliktavas rezervēm.

- Nāksies pameklēt augstāk, - Pāvels nopūtās. - Ir vēl trīs joslas ar noliktavām - trīsdesmitajā, četrdesmit piektajā un simtajā stāvā. Simtais droši vien ir iznīcināts, bet pārējiem diviem vajadzētu saglabāties.

- Ja vien jūsu noliktavās nav iekļuvuši "sanitāri", - Jasena pamatoti atzīmēja.

- Atpūšamies pusstundu, ieturēsim vakariņas. Mēs pēc sava iekšējā pulksteņa esam izdzīvojuši vēl vienu dienu.

- Tikai ne šeit. Nelāgi.

Viņi uzkāpa pāris stāvus augstāk, izvēlējās telpu, kas bija piepildīta ar mīkstiem kaut kādas plēves ruļļiem, iepriekš pārmeklējuši tuvējās telpas un gaiteni, lai atrastu un iznīcinātu novērošanas kameras, un nolikās uz ķīpām dažādos telpas stūros.

Pāvels atkal atcerējās par viņu trako jājienu ar hronobruņinieka kentauru un tā beigām.

"Hronoķirurgu" bāzes drošības sistēma attapās par vēlu. Melnā jātnieka pārtveršanai tika nosūtīti tikai trīs lidaparāti. Divus no tiem hronobruņinieks notrieca, izmantojot savu briesmīgo ieroci, plazmas lielgabalu, bet trešais atteicās no uzbrukuma un apļoja drošā attālumā, savukārt jātnieks noauļoja attālumu no vecā kaujas lauka līdz Stumbram - apmēram piecpadsmit kilometrus.

Jātnieku mēģināja apturēt arī milzīga metāla skolopendra, izrāpusies pretim no klinšu atlūzām netālu no Stumbra. Viņa uzsāka šaušanu ar elektriskiem zibeņiem no daudzām izliektajām acīm, izkaisītām pa visu galvu un bieži segmentēto ķermeni, tā ka dzirksteļu dēļ Pāvels praktiski neko nevarēja redzēt. Bet zibeņi kentauram un jātniekam nekaitēja, viņu ķermenis tos absorbēja bez pēdām pirms tie sasniedza cilvēkus, jātnieks tos aizsedza ar sava varenā kentaura krūtīm un rumpi. Bez tam skolopendra neizturēja atbildes triecienu.

Nonācis pie zibeņu vainagā ietītā briesmoņa, kentaurs ietrieca tajā savu kvēlojošo ragu un, turpinot kustēties, izveidoja vagu, salaužot, ar brīkšļiem sadragājot tā muguras metāla plāksnes. Viņa pakavi pabeidza svešās mašīnas iznīcināšanu, saplacinot tās ķermeni visā garumā. Tā eksplodēja, izstarojot spilgtu dzeltenu liesmu, kad jātnieks jau atradās vairāku simtu metru attālumā.

Stumbra sargi arī bez panākumiem mēģināja aizkavēt hronobruņinieka kustību. Ar dažiem šāvieniem viņš iznīcināja divus bruņurupučus ar pātagu antenām, kādu lidaparātu kas izskatījās kā Zemes pinass, un izkaisīja dzīvo ēkas aizstāvju grupu, pārvēršot duci ērkšķaino "dzeloņcūku" dūmos. Pēc tam gandrīz nesamazinot ātrumu nolaida Pāvelu un Jasenu pie Stumbra ieejas, kuru vairs neviens nesargāja, un virzīja "zirga" skrējienu drūmā divgalvainā, melnā zvīņainā Kontrstumbra virzienā, kas no tālienes izskatījās līdzīga, slavenajām Zemes katedrālēm un baznīcām.

Pie jātnieka nopietni ķērās tikai tad, kad viņš pārvarēja pusi attāluma līdz Kontrstumbram, kas bija paredzēts hronopaātrinātāja pieradināšanai, iznīcinot tā izveidoto Laiku Zaru savienojuma "stīgu".

No melnā Kontrstumbra kalna iznāca trīs pērtiķčūskas, uzsāka apšaudes dueli ar hronobruņinieku, līdz viņš ar tiem nesaķērās tuvcīņā. Tur, pie Kontrstumbra ēkas pieejām, viss sagriezās liesmu, dūmu un putekļu mākonī...

Kā kauja beidzās, Pāvels nedabūja redzēt. Melnais jātnieks savu darbu bija paveicis, novirzījis "sanitāru" uzmanību uz sevi; bet Pāvelam vajadzēja aiziet, paslēpties Stumbra ēkā, līdz tā apsargātāji atjēdzās un sāka pārbaudīt apkārtni. Satvēris Jasenu aiz rokas, Pāvels ievilka viņu ieejas tumšajā caurumā...

Jasena uzdeva kaut kādu jautājumu. Pāvels attapās.'

- Ko? Piedod, aizdomājos.

- Vai es varu apgulties tuvāk? Biedējoši... un smaržas traucē.

- Iekārtojies, - Pāvels laipni atļāva.

Meitene kā viegls putns pārlidoja no stūra uz stūri, apmetās uz kaimiņu ķīpām un kļuva klusa. Tad pēkšņi pajautāja:

- Vai tu esi apsievots?

- Kā?

- Nu, pagodināts?

Pāvels uzreiz nesaprata, ka meitene vēlas uzzināt, vai viņš ir precējies. Padomājis atbildēja:

- Nē.

- Tiešām? - Jasena pacēlās uz elkoņa, šaubas balsī bija patiesas. - Pēc tavām vasarām, jau bija laiks.

Pāvels neviļus pasmaidīja.

- Tur nu tev noteikti ir taisnība. Paaugsies mazliet, un es tevi ņemšu par sievu. Vai tu nāksi?

- Nezinu. - Meitene atvirzījās, ilgi klusēja, skatoties uz viņu, tad atkal pievirzījās atpakaļ, apgūlās viņam blakus. - Vai pāri nedarīsi?

Pāvels iesmējās, Jasenu maigi pievilka sev klāt, noskūpstīja viņas vaigu, pēc tam pakļāvīgās, pilnās lūpas un nopietni solīja:

- Nedarīšu.

Jasena kautrīgi viņu apskāva un pēkšņi izplūda asarās. Pāvels apmulsa, negaidījis šādu reakciju, nesaprotot, kā aizvainojis, ko pateicis nepareizi, tad viņam ienāca prātā: Jasena atcerējās Vladeju. Viņš atraisīja rokas, domādams piecelties, bet meitene viņu nelaida vaļā, pakratot galvu, stiprāk satverot viņu.

Pagāja ilgs laiks, līdz viņa nomierinājās un kļuva klusa. Sāka elpot viegli un klusi. Pāris reizes smagi nopūtās, nodrebēja. Un aizmiga. Baidīdamies viņu pamodināt, Pāvels nekustīgi gulēja, līdz aizmiga pats.

* * *

Viņi nogulēja apmēram piecas stundas pēc Pāvela iekšējā pulksteņa.

Parokastoja ar sieru un toniku no Ždanova NZ kastes, neatjaunojuši iepriekšējā vakara sarunas. Tad Jasena atkal telpā sajuta dīvainu smaku, un Pāvels, kurš arī to juta, nolēma atrast smakas avotu. Par to, ka tās nav plēves ķīpas, viņš jau bija pārliecinājies. Plēve oda citādi.

Viņam par lielu pārsteigumu, zem atsevišķi izvietotas ķīpu kaudzes viņš atrada lūku, kas atvērās bez automātikas, ar rokām. Lūka bija skaidri izgatavota uz vietas, un pēc pirmā iespaida visai veca. Tā neslēpa nekādus pārsteigumus, kā mīnas un citas sprādzienbīstamas ierīces.

Satvēris rokturi, Pavels pievilka vāku uz sevi, gatavs briesmu gadījumā atvairīt uzbrukumu vai atkāpties, taču nekas nenotika. Atvērās tumša aka, kas oda ar sarežģītu smaržu buķeti, starp kurām bija nepazīstamas un pazīstamas - putekļu, rūsas, plastmasas smakas.

Sataustījis kāpņu pakāpienus, Pāvels sāka nolaisties, pilnīgi nenojaušot, kur aka varētu novest. Pēc viņa zināšanām, uz šī horizonta nebija oficiālu vai slepenu slēpņu.

Aka izrādījās slīpa; tā neaizveda uz telpu stāvu zemāk, bet gan uz ēkas ārsienas pusi, kas dažos horizontos bija trīs līdz četrus metrus bieza. Telpa, kurā nonāca izlūki, atgādināja no visām pusēm ar foliju pārklātu šauru un garu kabatu. Spriežot pēc kurluma, kas nokrita pār Pāvelu, plēvei piemita elektromagnētiskas un psi lauku ekranējošas īpašības, tieši tāpēc viņš nevarēja sajust šo tukšumu ēkas sienā.

Kabata, kurā valdīja absolūta tumsa visos aspektos, izrādījās kādam piederoša noliktava. Nebija iespējams uzminēt, kurš te bija iekārtojies, jo šeit bija savāktas dažādās pasaulēs izgatavotas lietas.

Pirmkārt, Pāvels ar tausti atrada laternu un ieslēdza to. Viņš paskatījās apkārt uz dažādo iekārtu kaudzēm un grēdām, un nosvilpās. Noliktavā bija viss nepieciešamais, lai apbruņotu veselu desanta komandu: ieroči - sākot no metamajiem un citiem nažiem līdz anihilatoriem un raķešu karabīnēm, pārtikas krājumi īpašos iepakojumos, aizsargkomplekti, īpaši skafandri "kokosi" un "uniki" kombinezoni, parasti apģērbi, apavi, alpīnisma piederumi, rācijas, medicīniskās kastes un pirmās palīdzības aptieciņas un daudz, daudz kas cits. Dažu priekšmetu mērķus un uzdevumus Pāvels varēja tikai nojaust. Bija acīmredzams, ka noliktavas īpašnieki bija gatavojušies rūpīgi un izvēlējušies vislabāko, ko viņiem sniedza zinātne un tehnoloģijas dažādos laika Zaros. Ždanovs neatrada tikai drimmerus.

- Kam tas viss pieder? - Jasena nočukstēja, palūkojusies apkārt un jūtoties neērti par maņu reakcijas zudumu.

- Es arī gribētu to zināt, - pašūpoja galvu Pāvels. - Kāds savācis lietas no daudzām pasaulēm, bet nav zināms, kam tās ir paredzētas.

- Man ir sajūta, ka kāds šeit bijis ... nesen.

Pāvels pamāja, viņš juta to pašu.

- Dievs ar viņu. Labāk pārģērbsimies, ja jau mums ir tik ļoti paveicies, un apbruņosimies, pirms īpašnieks atgriezies.No drēbju kaudzes viņš izraka sieviešu apakšveļu, izvēlējās "uniku" ar "hameleona" aprīkojumu un aizsargājošu eksoskeleta plēvi, pameta Jasenai:

- Uzvelc, tas ir tev.

Meitene pagozīja rokās mirdzošo perlamutra apakšveļu, atstūma to malā.

- Es šādu nevalkāšu.

- Kā vēlies, - Pāvels palika vienaldzīgs. - Bet šīs lietas ir ļoti skaistas un modernas, tās nēsā visas mūsu sievietes.

- Es ne jau tāpēc, ka ... - Jasena pēkšņi sadusmojās. - pie mums tādus nevalkā ... un vispār es nezinu, kā to uzvilkt.

- Varu palīdzēt, - Pāvels mierīgi piedāvāja.

Jasena nosarka, uzmeta viņam iznīcinošu skatienu, paķēra veļu un devās stūrī, aiz mazu zilu pārtikas konteineru kaudzes.

- Neskaties uz šo pusi!

Pāvels pasmaidīja, izvēlējās sev drēbju komplektu un ar prieku pārģērbās, piedzīvojot īstu saviļņojumu no ādas saskares ar tīru apakšveļu.

- Saģērbies?

Jasena iznāca no aiz kaudzes un apmulsusi apstājās. Apdullinātais Pāvels atvēra muti, domājot pateikt, ka jaunām meitenēm nepienākas rādīt apakšveļu ne pārāk pazīstamiem vīriešiem, un atkal aizvēra to.

Zemes virsdrēbes varēja mainīties pēc valkātājas gribas visdažādākajos modes modeļos, it visā, bet kas attiecās uz apakšveļu, zemes mode savā ziņā saglabājās konservatīva un sarežģīta, mainījās tikai materiāli atbilstoši audumu ražošanas tehnoloģijām un sievietes psihes ietekmēšanas metodēm. Un attiecīgi, protams, arī vīriešu.

Jasena divdesmit ceturtā gadsimta apakšveļā bija žilbinoši skaista un sievišķīga, neskatoties uz saviem astoņpadsmit pavasariem bet visticamāk tieši dēļ tiem. Mežģīnes, spīdīgs perlamutra krūštura un biksīšu elafons, smalkās zeķubikses tikai uzsvēra viņas dabisko skaistumu.

Acīmredzot apbrīna tomēr atspoguļojās Ždanova acīs, jo Jasena uzvaroši pasmaidīja un atkal pazuda aiz konteineriem. Drīz viņa parādījās piegulošā kombinezonā. Likās, ka kustas auksta dzīvsudraba uguns, ietērpta sievietes figūras formā, un no šīs harmoniskās tērpa un sievietes ķermeņa kombinācijas Pāvila sirds saldi sažņaudzās. Viņš pēkšņi saprata, ka rossinu meitene pieskaras viņa jūtām daudz dziļāk, nekā viņš pats domāja un varēja atļauties, ka viņa kļuvusi dārga. Priekšā viņus sagaidīja vēl viena baismīga kauja, jauni cietsirdīgi satricinājumi un vāja cerība par izdzīvošanu. Līdz šim brīdim Pāvels nebija domājis par to, kas ar viņiem notiks vēlāk, bet tagad kaislīgi vēlējās, lai Jasenai būtu nākotne. Tomēr viņš arī sev novēlēja to pašu.

Paskaidrojis, kā darbojas tērpa aparatūra (Jasena to saprata kā “apģērba smaržas”), Pāvels palīdzēja meitenei ievietot ieročus, NZ, rāciju, pirmās palīdzības aptieciņu, blašķi - ūdens sintezatoru automātiskajos mezglos, iemācīja sazināties ar tērpa inku un mazliet nomierinājās. Kādu laiku meitene bija pasargāta no daudzām briesmām, bet no nopietnākiem viņus neglābs ne transgressa tempor-kokoni, ne augstas aizsardzības skafandri.

Pāvels sev pielāgoja anihilatoru, hipnosugestoru "boa", metamos nažus un zvaigznītes, un aiz muguras novietoja zobenu.

- Un tā, ierindnieks Jasena, gatava kaujai?

Jasena nezināja, kas ir "ierindnieks", taču saprata pareizi.

- Jā, kņaz! - ierindnieks drošsirdīgi atbildēja un paņēma savu loku. - tikai nezinu, kur likt maku ar bultām.

Citā reizē Pāvels būtu pasmējies, bet, redzot, cik nopietni Jasena uztver savu uzticīgo ieroci, viņš nolēma nejokot un neatrunāt viņu no loka. Palīdzēja pielāgot maku ar bultām.

- Vai ēst-dzert vēlies?

- Negribu.

- Tad seko man.

Viņi izkļuva no noliktavas kabatas telpā ar aizsargplēves ķīpām un konstatēja, ka izeju no tās koridorā nobloķējuši divi "sanitāri" un ūsaina bruņurupuča mašīna.

Acīmredzot Stumbra sargātāji šeit atradās nejauši. Vienkārši notika tā, ka Pāvela un Jasenas iznākšanas brīdis sakrita ar divu gorillu paskata vīriešu atpūtas brīdi. Tas ir, viņi bija tieši gorilloīdi, nevis cilvēki ar neglītu izskatu, kaut arī ģērbušies mūsdienīgi, spīdīgos kombinezonos un zābakos. Zābakiem tomēr nebija cilvēka kājas formas, un Pāvels īsi iedomājās par pakaviem. Par "sanitāru" pērtiķu paskatu viņš nebija pārsteigts. "Hronoķirurgi" vervēja kalpus visos Zaros, kur vien varēja. Tas nozīmēja, ka kaut kur, uz kāda Zara Zemes, bija šādu būtņu civilizācija, kas saprātā bija tuvas cilvēkam.

Goriloīdi nereaģēja uz  Pāvela iznākšanu koridorā, viņi ar prieku ieelpoja zaļu dūmu mākoņus no viena plaukstas. Iespējams, šī procedūra viņiem aizstāja smēķēšanu. Toties "bruņurupucis" reaģēja nekavējoties, pārsteidzoši ātri metot savu elastīgo rozā antenu pret Pāvelu.

Pāvels nepaspēja izvairīties, viņam tikai izdevās plecu aizstāt ar anihilatora tornīti, un sārto pātagu-ūsu klikšķis nocirta izstarotāju kā spalvu. Pāvels atsprāga, pagrūzdams Jasenu, un viņi nokrita uz plēves ķīpām. Otrais sārtās pātagas trieciens trāpīja pa tuvāko ķīpu un pārgrieza to ar vieglumu, ar kādu duncis sagriež matu. Pātaga-antena cilvēkus neaizsniedza.

Pāvels cerēja, ka "sanitāri" telpā nelīdīs, nezinot, kas tajā slēpjas, taču viņa cerības neattaisnojās. Gorilloīdi palaida pa priekšu  viņus pavadošo bruņurupučautomātu, un metās viņam līdzi telpā, kas kļuva par īsas kauju arēnu.

Bruņurupuča pātagas-antenas nosvilpa, atsevišķi aizķerot Pāvelu un Jasenu; tajā pašā momentā ierunājās meitenes anihilators, ietriecot mašīnas korpusā antiprotonu sablīvējumu; pazibēja lāzera izstarotāju zibšņi - goriloīdi atklāja uguni, vēl nevienu neredzot; un klusi uzplaiksnīja Pāvela mesto zvaigznīšu atspīdums.

Jasena iekliedzās - rozā pātaga pārcirta skafandru un caurdūra roku. Arī Pāvela sānu ķēra dedzinošas sāpes: otrā pātagu antena kreisajā pusē pilnībā pāršķēla daļu skafandra un pieskārās ādai. Par laimi "bruņurupuča" uzbrukums neatkārtojās, tā iekšpuse izkusa Jasenas anihilatora liesmā, un eksplodēja, atveroties kā skārda bundža.

Viens goriloīds saņēmis zvaigzni platajā ieliektajā virsdegunē, nomira agonijā. Otrajam izdevās atkāpties un izlēkt pa durvīm, demonstrējot izcilu veiklību.

- Panākt! - Pāvels izmeta, aizspiežot brūci sānos un ar gribas piepūli apturot asiņošanu. - Pretējā gadījumā viņš izsauks palīdzību...

Tomēr panākt "sanitāru" nebija vajadzīgs. Koridorā kaut kas eksplodēja, nodārdēja un apklusa. Pēc tam atskanēja mierīga, pārliecināta balss:

- Nešaujiet. Es viņu pārtvēru. Vai drīkst ienākt?

Pāvels uzmeta skatienu Jasenai, paņēma viņu aiz rokas, un papurināja galvu: - "Nešauj", - pēc tam ne īpaši pieklājīgi pateica:

- Nāc vien.

Durvīs parādījās caurspīdīga peldoša figūra, kas pārvērtās par vīrieti spīdīgā kombinezonā, tādā pašā kā uz Pāvela. Un Jasena ar šausmām paskatījās no viņa sejas uz Ždanova seju. Tas, kurš ienāca kā divi ūdens pilieni, izskatījās kā Pāvels.

Šokēta par tikšanos ar Pāvelu Ždanovu "numur divi", Jasena tomēr ātri atguvās. Rosinu, "dabas un hronopaātrinātāja bērnu" psihe bija labi līdzsvarota un bez liekiem ekscesiem pieņēma visas, no viņu viedokļa pārdabiskās parādības. Viņiem pasaule bija tāda, kāda šķita, tāpēc viņiem ar to nācās samierināties. Tas nenozīmēja, ka rossini nemācēja brīnīties, bet tajā pašā laikā viņi nekompleksēja un nejuka prātā.

Toties Pāvelu (pirmo) Jasena pamatīgi pārsteidza. Neskatoties uz pilnīgo viņa un Pāvela-otrā fizisko identitāti (viņi vienādos kombinezonos izskatījās absolūti vienādi), meitene viņus viegli atšķīra un nekad nesajauca arī vēlāk.

Atpūtās no iekšpuses nobloķētā darba zonā, piekļuve kurai bija tikai otrajam Ždanovam.

Izrādījās, ka viņš jau ilgu laiku seko Kontrstumbra celtniecībai un gaida savu komandu, praktiski tādu pašu, ar kādu Pāvels Pirmais šturmēja hronourbi. Radās paradokss, ko ne pirmais, ne otrais Ždanovs īsti nespēja izskaidrot. Pēc detalizētas sarunas atpūtas zonā, ko organizēja Stass, Stumbra inks, viņi tā arī netika pie vienprātības. Pāvels-divi sliecās uz dublēšanās ideju, kas radās pēdējā uzbrukuma laikā hronourbim.

- Varbūt Pāvelu Ždanovu ir daudz vairāk, - viņš teica, domīgi dzerot toniku no purpursarkanas pudeles. - Un pēc hronourbja sašķelšanās mēs tikām izkaisīti pa daudziem Zariem.

- Tad mums vajadzēja satikties arī iepriekš, - Pāvels atbildēja ne mazāk domīgi; atšķirībā no sava dubultnieka, viņš iemalkoja karstu kafiju. - Kopēšana, protams, nav izslēgta, bet, man šķiet, patiesība slēpjas citur. Jau sākotnēji mūsu ir daudz - Ždanovu, kas dzīvo kaimiņu Zaros. Tāpat kā ir daudz citu cilvēku, iesaistītu "ķirurgu" un mūsu draugu savstarpējā karā, meiteņu ar vārdu Jasena, piemēram.

Abi paskatījās uz Jasenu, saritinājušos krēslā, izliekoties, ka guļ, bet patiesībā ķerot katru vārdu.

- Un mēs darījām vienu darbu, bet katrs savā Zarā. Cits jautājums ir, kāpēc transgress pieļāva šo šķērsošanos.

- Tu iedomājies, ka ir tikai viens transgress? Stumbrs arī?

- Un tu?

- Nezinu. - Pāvels-divi iedzēra pamatīgu malku. - Galva griežas. Un, ja  ir daudz Stumbru un līdz ar tiem transgressu? Vai vari iedomāties, kāds vinegrets sanāk, ko mēs pieņemam par Lielo Visumu, Laiku koku? Miljoniem Pāvelu Ždanovu glābj savus metauniversus, uzskatot, ka viņi ir vienīgie cilvēces labdari.

Abi pasmīkņāja, apmainīdamies ar saprotošiem skatieniem.

- Un tomēr ir dīvaini, ka mēs satikāmies, - pēc ilgākas pauzes Pāvels pirmais teica. - Vai nu es šādās situācijās neko nesaprotu, vai arī kādam patiešām bija vajadzīgs lai mēs šķērsotos.

- Visticamāk, šeit tev ir taisnība. Bet šī situācija nebūs ilga. Tu esi aizmirsis par mūsu padomdevējiem. Īstajā laikā vienmēr ir kāds, kurš zina vairāk un paskaidro, kā jārīkojas tālāk.

- Lūk! - Pāvels pirmais pacēla pirkstu. - LŪK! Vai tev neliekas, ka kāds mūs kontrolē un vada? Pietiekami smalki, lai mēs to it kā nemanītu, bet šaubītos.

- Paša, tu esi ģēnijs! - Pāvels-otrais arī pacēla pirkstu. - vispār es arī esmu ģēnijs. - Viņš kļuva skumjš. -- Es nezinu tev, bet man nācās pamatīgi paceļot pa Zariem, un beigās es nonācu pie dīvaina secinājuma: Tie, Kas Seko, ar mums nav atklāti.

- Es arī par to esmu domājis.

- Protams, tāpēc, ka mēs visi esam vienas saknes, viena Zara bērni, kur piedzimis Pāvils Ždanovs, vienīgais, un pats pirmais. Tikai pēc tam Zars sadalījās, un katrā jaunajā Zarā sāka parādīties Ždanova dvīņi, domājot tāpat ... labi, neapspriedīsim acīmredzamās lietas. Tad lūk impulss manām pārdomām bija To Kas Seko paziņojums, par "hronoķirurgu" darbībām. It kā viņi aprēķinājuši Koka Zaru krustojumu un nolēmuši “nogriezt” Zaru, kas neļauj attīstīties viņu Zaram, tas ir, mūsējo.

- Mūsējos, - Pāvels pirmais precizēja. - Tavu un manējo.

- Tad jau ne tikai mūsējos, bet visus tos, kur ir Pāvels Ždanovs. Nenovērs uzmanību. Un es apdomāju: cik daudz viņiem, “ķirurgiem”, bija jāņem vērā faktoru un nosacījumu šādam aprēķinam? Kādi datori to spēj izdarīt, ņemt vērā katra Zara katra atoma stāvokli?

Jasēna nodrebēja par toni kādā izskanēja pēdējie vārdi, atvēra acis. Abi Pāveli skatījās viens uz otru un klusēja. Viņi lieliski saprata viens otru.

- Manuprāt, tas ir fundamentāli neiespējami, - beidzot pārtrauca klusumu Pāvels-pirmais. - Pat mūsu metauniversā nav iespējams ņemt vērā visu tā objektu, ķermeņu, elementārdaļiņu un lauku mijiedarbību. Bet mēs runājam par neskaitāmiem Zariem!

- Padomā, Paša. Bet saistībā ar šo problēmu rodas vēl viena: laika, kā tāda, problēma. Kas tad tādā gadījumā ir laiks? Kāpēc hronopaātrinātājs ieslēdzās, paātrinot to, ko principā paātrināt nav iespējams - hronokvantus, laika kvantus?

- Es pats varētu uzdot šo jautājumu. Starp citu, vai tu satiki broveju Mimo?

- Dīvains vārds. Kas tas tāds?

Pāvels pastāstīja par tikšanos ar klejotāju, klaidoni pa Laiku Koka Zariem.

- Nē, es neesmu pazīstams ar šo tipu, - dubultnieks papurināja galvu. - Esmu iepazinies ar daudzām apbrīnojamām būtnēm, bet par broveju cilti dzirdu pirmo reizi. Un viņš tev palīdzēja? Savādi.

- Piekrītu, gadījums ir dīvains, lai gan tas iekļaujas kādas spēles hipotēzē, kurā mēs ar tevi esam bandinieki. Nu, vai varbūt ne bandinieki, lielākas figūras, bet tālu no galvenajām. Kāpēc es to teicu: viņš, pirmkārt, ieteica savu laika koncepciju. It kā laiks ir informācijas plūsmu virzītas mijiedarbības process.

- Kā virzītas? Kādas informācijas?

- Uzmini pats. Ne jau tur tā būtība. Tālāk viņš arī paziņoja, ka katram Zaram ir savs laiks. Vai saproti? Starp citu, šajā "izžūstošajā" Zarā, kur tu un es atrodamies, laiks vispār ir trīsdimensionāls.

- Kā viņš to iedomājas?

- Viņš droši vien iedomājas, es gan nevaru.

- Svētā Dzimta! - Jasena beidzot neizturēja, iztaisnojoties krēslā, viņas acis dusmīgi iezibējās. - Vai jums nav apnicis runāt šajā suņu valodā? Es neko, nu absolūti neko nesaprotu!

Vīrieši apmainījās skatieniem, pasmaidīja - līdz šausmām līdzīgi, vienādi katrā līnijā, katrā žestā. Tad Pāvels-otrais, kļuvis uzsvērti nopietns, paziņoja:

- Tev gan paveicies, dubultniek. Man arī vajadzētu tādu ceļabiedreni! Varbūt aizdosi?

Pāvels-pirmais nepaspēja atbildēt. Jasena pielēca un piesteidzās pie viņa un paslēpās aiz krēsla atzveltnes.

- Kas tad nu? - dubultnieks izlikās izbrīnījies. - Vai tad es neesmu tāds pats kā viņš? Ja vēlaties zināt, es esmu vēl labāks!

Jasena papurināja galvu, piesardzīgi lūkodamās no aiz Ždanova-pirmā platās muguras, un vīrieši iesmējās.

- Skaidrs, sejā neesmu padevies, - novilka Pāvels-otrais, bet nepabeidza.

 Mazajā, bet mājīgi veidotajā kā viesistaba kaut kur mājā uz Zemes, atpūtas telpā parādījās Stass.

- Lūdzu piedot, dārgie viesi. Nepieciešams konsultēties. Radušās dažas problēmas saistītas ar jūsu uzturēšanos pie manis.

- Kokonu, - Pāvels-otrais īsi pavēlēja.

Un ap abiem Ždanoviem no grīdas izauga caurspīdīgs vadības un kontroles kokona kupols. Tiesa, tajā uzreiz parādījās logs, un Pāvela Pirmā-balss lūdza sastingušo Jasenu nebaidīties un gaidīt.

Kokona kupols palika tukšs neilgi. Stass pacēla no grīdas psi-viriālo “kaktusu” ar krāsainu gaismu izkliedi, pārvērta kupola daļu tilpuma ekrānā, pagrieza pretī tiem, kas sēdēja, un nostājās sānos. Klusi pateica:

- Es nekontrolēju visu Stumbru, tikai četrdesmit divus procentus no ēkas, tāpēc nevaru galvot par secinājumu ticamību. Bet man jūs jābrīdina. Mūsu ienaidnieki ir aplenkuši visas manis kontrolētās mehānismu un darba zonas un tās metodiski iznīcina. Dzīvības atbalsta sfēra samazinās. Ja tās turpinās samazināties tādā ātrumā, pēc divpadsmit dienām, trim stundām un četrdesmit minūtēm, es vairs nevarēšu jūs pasargāt.

- Neuztraucies, puis, mēs šeit tik ilgi negrasāmies slēpties, - Pāvels-otrais mierināja inku. - Kas vēl?

- Kāds caur manu hronomembrānu uzstājīgi dod signālu: "Lūdzu, ielaist."

- Kods, parole?

- Ne viens,ne otrs, tiešs pieprasījums vienkāršā tekstā.

Pāveli saskatījās.

- Varbūt tie ir tavējie?

- Vai arī tavējie.

- Manējie zina paroli.

- Manējie nezina, bet viņu transports nav membrāna, bet transgress.

- Vai tev izdevās pierunāt transgressa apkalpojošo inku? - Ždanova-otrā balsī izskanēja neviltots pārsteigums.

- Jā, bet kas tur sevišķs?

- man neizdevās.

Tagad Pāvels-pirmais, neizpratnē, satvēra zodu.

- Nevar būt! Vai tad ne transgressa inks palīdzēja jums nogādāt "golemu" kapsulas hronourbšanas galējā punktā?

- Nē. Krava ar "golemiem" nonāca pie mums pa Stumbra hronomembrānas īpaši aizsargāto līniju.

- Viss skaidrs. - Pāvels-pirmais pašūpoja galvu. - Vēl viens netiešs pierādījums tam, ka mēs ar tevi torpedējām hronourbi dažādos Zaros!

- Ko man atbildēt? - par sevi atgādināja Stass.

- Vai pārbaudīt, kurš dod signālu nekā nevar?

- Es mēģināšu, bet tas prasa laiku un enerģiju. Mani resursi ir ierobežoti.

- Izmanto MK akumulatorus.

- Šajā izejas mezglā man nav MK akumulatoru,-  klusi un vainīgi nomurmināja inks.

Dubultnieki atkal saskatījās. Viņi labi saprata viens otru  no acu uzmetiena, bez vārdiem.

- Slikti mums te iet. Bez palīdzības mēs ilgu laiku neizturēsim, šeit ir daudz vairāk "sanitāru", nekā mūsu izstarotājos lādiņu.

- Vēl jau ir arī drimmers, bet es nevarēju izlauzties cauri tā bloķēšanas kontūram unnokļūt pie vadības cilpas. Tagad tas galvenokārt pilda zobena funkcijas.

- Kas tas par drimmeri?

Pāvels-pirmais ar īkšķi norādīja uz zobena rokturi aiz muguras.

- Vai tad ar tādiem neesi pazīstams?

- Ar zobeniem?

Pāvels aizvēra acis un papurinājar galvu. Dubultnieks jautājoši skatījās uz viņu, nācās viņam izskaidrot, kas ir drimmers un kā tas darbojas.

- Šādu ieroci manā dzimtajā Zarā vēl nav izgudrojuši, - atbildot Pāvels-otrais papurināja galvu.

- Drimmers nav tikai ierocis, tā pielietošanas spektrs ir daudz plašāks. Ne katram drošības darbiniekam ir pilnvaras tos izmantot. Pat man, dienesta rangu tabulā - grifam, inspektoram ar "atvērtu lapu", nekad nav dota iespēja strādāt ar drimmeriem.

- Bez šaubām noderīga lieta, bet ne īpaši palielina mūsu kaujas potenciālu. Starp citu, tavu meiteni es vispār neņemu vērā. Viņa mūsu lietās ir vairāk apgrūtinājums nekā palīgs. Kāpēc vilki līdzi no viņas mājām? Vai tik ļoti iepatikās?

- Sākumā pažēloju ... savu puisi viņa tur pazaudēja. Bet tad…

- Skaidrs.

- Nekas tev nav skaidrs. Mežonīgs tu esi kļuvis savu ceļojumu laikā. Bez tam viņa tomēr šo to prot, un audzināta spartiešu garā, tāpēc tev nav taisnība, Ždanov. Tomēr es negribētu viņu pazaudēt.

- Kā gan citādi, - nomurmināja Pāvels-otrais. - acis vien ir ko vērtas... Es tevi ļoti labi saprotu. Vajadzētu viņu paslēpt, bet nav kur.

- Viņa nepaliks viena.

- Stass varētu viņai izveidot dingo, tā ka nebūtu iespējams atšķirt no tevis.

- Viņa ir ārkārtīgi laba ekstrasense, jūt lauku smaržu. Kā gan citādi viņa mūs atšķirtu?

- Un tomēr, pārrunāsim labāk, ko darīt tālāk, - dialoga beigas starp abiem Pāveliem pārtrauca Stumbra inks. - Varbūt lūgt palīdzību pa atlikušo līniju?

- Lai "ķirurgi" tevi izseko un nosūta desantu? Nē, kamēr viņi nezina par tavām iespējām un mūsu klātbūtni, mēs esam drošībā. Protams, relatīvā. Bet darīsim mēs to pašu, ko vienmēr: izlūkošana, analīze, desanta sagatavošana, uzbrukums Kontrstumbram. Starp citu, vai tu viņu labi aplūkoji?

Stass pamāja ar galvu un parādīja viomā pīķi ar divgalvaino virsotni, ko bija uzbūvējuši "hronoķirurgu" palīgi.

Kontrstobrs patiešām ļoti atgādināja uz Zemes zināmās struktūras: slaveno gotisko Ķelnes katedrāli, kas dibināta 1248. gadā un pabeigta vairāk nekā sešus simtus gadus vēlāk, un Sagrada Familia baznīcu, kas sākta 1884. gadā un pabeigta 2020. gadā. Tiesa, baznīca tika izveidota ar divpadsmit torņiem, bet Kontrstobram bija tikai divi torņi, kā Ķelnes katedrālei [11], taču tie bija celti kā arhitektam Antonijo Gaudi, kurš iecerēja "Svētās ģimenes" baznīcu, kuras unikālais izskats kļuva par pasaules arhitektūras pērli. Šāds, ārkārtīgi oriģināls, sirreāls, pat mistisks veids gotikas un mauru stila apvienojumā pārvērta akmeni par dzīvu radījumu, kuru nebija iespējams neapbrīnot.

Kontrstumbra celtnieki, iemiesojot "hronoķirurgu" ideju, izmantoja praktiski tos pašus motīvus un stilu, novedot savu celtni līdz groteskai - pēc lieluma, augstuma, drūmā pompozuma, kā arī ar šausmām un izmisumu, kas pārņēma ikviena cilvēka psihi, kurš skatījās uz ēku.

- Inferno! - Pāvels-pirmais pārtrauca ieilgušo klusumu.

- Baismīgi! - piekrita otrais, kurš jau bija pietiekami aplūkojis Kontrstumbra ēku. - Iespaids ir draudošs, tev taisnība. Stas, parādi apsardzi.

Kontrstumbra divu torņu kontūra atvirzījās, un ap to dzeltenā un oranžā krāsā iekrāsojās ēkas drošības sistēmu shēma. Sarkanie pulsējošie apļi uz tās iezīmēja sistēmu vadības un uzraudzības punktus, kādi bija trīs: elektroniskie, skaņas un vizuāli optiskie.

- Hmm-jā! - Pāvels-pirmais pakasīja pakausi. - Nebūs viegli tur iekļūt pat "hameleonā" un ar psi-aizsardzību.

- Ja vien vispār iespējams. Mums nepieciešams nestandarta solis.

- Nekaunība?

- Hronobruņinieks jau nodemonstrēja šo īpašību, ubrūkot Kontrstumbram, kā Dons Kihots vējdzirnavām.

- Es domāju drosmi, kas robežojas ar nekaunību. Bet hronobruņinieks devās uzbrukumā, glābjot mūs, lai uguni novirzītu uz sevi. Lai kas viņš bija, man viņa ir ļoti žēl ...

- Jā, viņš nomira skaisti. Viņam izdevās sakapāt apmēram piecdesmit "dzeloņcūku", divus desmitus "bruņurupuču" un divas pērtiķčūskas, līdz viņu sašāva no "gloka".

Paklusēja.

- Stas, vai tev ir kādas idejas, kā iekļūt šajā ļaunuma templī?

- Nē, draugi, es neredzu tādu iespēju. Celtnieki ņēmuši vērā visu.

- Ne visu, ja jau mēs viegli iekļuvām Stumbrā un sekojam viņiem tikai no trīsarpus kilometru attāluma.

- Ja vien tā nav daļa no "ķirurgu" plāna - nomurmināja Pāvels-otrais. - Viņiem bija pienākums paredzēt mūsu parādīšanos, bet Stumbrs, starp citu, ir visērtākā vieta kur pulcēties. Mēs viņiem šeit neesam bīstami. Mēģināsi izkļūt - neļaus izdvest ne skaņu!

- Diez vai? - Pāvels-pirmais samiedza acis. - Stas, vai tev ir kāds "gloks"? Vēlama A klases.

- Diemžēl, - papurināja galvu inka videospoks.

- Ja man būtu "gloks", - Pāvels-otrais nopūtās, - es jau sen būtu mēģinājis iznīcināt būvlaukumu.

- Labi vien ir, ka tev tā nav. Šturm und drang mums nepalīdzēs, mums jārīkojas viltīgāk, kā teica vēl Suvorovs.

- Kas tas tāds?

- Nemuļķojies, lai nu kam, bet Suvorovam bija jābūt jūsu Zara vēsturē, ja jau viss sakrīt ar mūsējo, līdz pat tevis atdalījumam no manis.

- Drīzāk tevis no manis.

- Tava Zara no manējā.

- Nepieķeries vārdiem. Man ir ideja.

- Klāj vaļā.

- Ļoti pārdroša ideja.

- Klāj vaļā, Ždanov.

Pāvels-pirmais kādu laiku klusēja, nolūkojoties uz Kontrstumbra "Ķelnes katedrāli" un dažos vārdos sarunu biedriem izklāstīja plānu. Kad viņš pabeidza Stumbra inks visai dabiski  teica:

- Jūs esat traks, Pāvel.

Uz ko Pāvels-otrais atbildēja:

- Šķiet, ka mēs, Ždanovi, visi esam tādi. Es apstiprinu plānu.

Viņi atstāja Jasenu Stasa aprūpē, ar grūtībām pierunājot viņu atturēties no patstāvīgiem soļiem. Meitene bija drosmīga, taču bija skaidrs, ka viņa neparko nevēlas palikt viena. Un tomēr Ždanovu izstrādātajā operācijā viņai bija piešķirta tikai novērotājas loma. Rossinkai nebija ne pieredzes, ne zināšanu, ne spēka, lai piedalītos akcijā.

Stass "dvīņu" priekšā izvērsa būvniecības zonas plānu, un viņi vēlreiz kārtīgi izpētīja visas pieejas KontrStumbra ēkai, būvmateriālu plūsmas grafiku, ārējā perimetra apsardzes posteņu maiņu un paroļu sistēmu. Tikai tad pienāca laiks rīcībai.

Ārējo apsardzi Pāveli nolēma neaiztikt. Pat ja viņiem izdotos klusām neitralizēt vienu no posteņiem un pārģērbties apsardzes uniformās, būvlaukumā viņus vienalga neielaistu. Ārējai apsardzei tur nebija ko darīt. Un, ja arī "sargiem" ļautu tikt garām, izlūkiem būtu saistoši sargu formālie atribūti. Tāpēc Ždanovi izvēlējās citu ceļu.

Lai uzceltu ēkas sienas, celtnieki ņēma visparastākās smiltis jūrmalā, viņiem bija vajadzīgs silīcijs, un viens no smilšu pārvadāšanas maršrutiem ieinteresēja izlūkus. Smiltis pārvadāja milzīgs krustveida kravas agregāts, kuru celtnieki droši vien bija mantojuši no šīs pasaules aborigēniem, tāpat kā līdzīgas konfigurācijas lidaparātus. Krusta četru konteineru galos bija piestiprināti četri desmitmetrīgi sfēriski riteņi. Vadības kabīne, niecīga salīdzinājumā ar kravas agregāta virsbūvi, bija piestiprināta krusta galvenā stieņa galā. Bija trīs vadītāji: divi sēdēja vadības kabīnē, trešais - tornītī virs korpusa. Acīmredzot viņš bija atbildīgs par iekraušanas un izkraušanas procesu. Šis mehāniskais koloss vienā paņēmienā transportēja vismaz tūkstoš tonnas smilšu.

 Izmantojot dingo aparatūru, Ždanovi pārvērta sevi par "dzeloņcūku" kopijām, pagaidīja šo savdabīgo radījumu ienākšanu Stumbrā, - Stass palīdzēja "dvīņiem" orientēties, izmantojot sienās iebūvētās kameras un sensorus, - un atstāja savu patversmi trīsdesmit otrajā Stumbra stāvā.

No ēkas izkļuva bez starpgadījumiem. Tikai vienu reizi viņi satika patruļu: trīs "sanitārus" - cilvēkus spīdīgos aizsargkombinezonos. Cilvēki nepievērsa uzmanību diviem "dzeloņcūku" humanoīdiem, kas nāca pretim. Pie izejas Pāvelus apturēja viens no pašu "cilts pārstāvjiem", bet, saņēmis hipnoizstarotāja lādiņu, zaudēja interesi. Viņa smadzeņu psi raksturlielumi daudz neatšķīrās no cilvēka smadzeņu psi ritmiem.

Netālu no izejas starp akmeņu kaudzēm atradās pazīstamais lidojošais krusts ar kabīnēm visos galos, taču izlūki neuzdrošinājās to izmantot, nezinot vadības sistēmas un lidojuma atļauju kodus. Viņi lēnām devās uz jūrmalu, kur smilšu spirālveida iekrāvēji bija izrakuši garu un dziļu grantsbedri. Bez starpgadījumiem pagājām garām arī posteņu ķēdei, kas bloķēja izejas no Stumbra. Šeit dežūrēja cilvēki, nevis mašīnas ar elektroniskiem meklētājiem un atpazīšanas sistēmām, un dežūrēja nevērīgi, pārliecināti par savu neievainojamību un negaidīja uz tik atklātu un nekaunīgu ienaidnieka parādīšanos.

Viens no apsargiem kaut ko no attāluma uzkliedza, kad izlūki gāja garām, iespējams, prasot paroli. Pāvels-divi, atbildot uz to, ieslēdza rācijas ierakstu, atskaņojot neizrunājamu vārdu, kas nozīmēja standarta, nicinošu, flegmatisku "dzeloņcūku" atbildi (šo vārdu Stass bija ierakstījis un atšifrējis), un apsargs nomierinājās. Gluži tāpat kā viņa draugi, viņš bija aizņemts svarīgā darbībā: malkoja alkoholu un caur inform-brillēm atskaņoja erotiskus klipus.

Ceturtdaļstundas laikā pārvarējuši attālumu no Stumbra līdz karjeram, Ždanovi nedaudz pagaidīja, kamēr tuvākās kravas automašīnas vēders tika piepildīts ar granti un nosēdās putekļi, piegāja pie agregāta un ar žestiem aicināja vadītājus nolaist kāpnes.

Šoferi izrādījās arī "dzeloņcūkas", kurus šeit, būvlaukumā, izmantoja kā palīgstrādniekus vai sargus. Ar viņiem bija viegli vienoties.

Uzkāpuši vadības kabīnē, Pāvels-pirmais abus nomierināja ar "ziloņa" staru, un, kad tur iekļuva dubultnieks, viņiem nebija grūti iekaidrot miegainajiem "tautiešiem", kas no viņiem tiek prasīts. Kā izrādījās, viņi ar grūtībām, bet tomēr saprata krievu valodu.

Turklāt izlūkiem paveicās uzzināt dažus uzvedības noteikumus būvlaukumā, kas viņiem vēlāk lieti noderēja.

Dažas minūtes vēlāk kravas agregāts devās pa ierasto maršrutu. Pēc pusstundas viņš šķērsoja kontroles joslu un iebrauca pa kompleksa, kas sintezēja Kontrstumbra sienu materiālu, vārtiem. Kopš šī brīža sākās otrais Ždanovu plānotās operācijas laika skaitīšanas posms, nu jau sekundēs.

Kravas agregāts apstājās zem rotējoša metāla cilindra. Garais pneimatiskā konveijera snuķis no augšas nolaidās kravas kastē, iešņācas, iesūcot smiltis un paceļot putekļu mākoņus.

Pāvels-otrais pabeidza vadītājiem dot komandas, no kurām pēdējā bija: "Pēc trīs reisiem ievadīt kravas agregātu ēkas sienā!" - un izlēca no kabīnes pakaļ dubultniekam.

Mierīgi palūkojās apkārt. Sintezatora bloks atradās uzkalnā, tikai simts metru attālumā no Kontrstumbra sienām, un acu priekšā viņiem atradās būvlaukuma panorāma.

Pats sintezators bija smieklīgi vienkāršs un nepretenciozs - tā pati caurule 200 metrus gara un divi desmiti metru diametrā -, bet no visām pusēm to ieskāva palīgkonstrukciju mežs, un visblīvāk (fermas, torņi, cauruļu saišķi, dažāda izmēra šļūtenes) tas atradās ēkas pusē, kas jau ir sasniegusi vairāk nekā divu kilometru augstumu. Darba sintezatora tuvumā neviena dzīvā nebija, šeit strādāja automātiskās mašīnas, tāpēc izlūki nesteidzās. Mezgla teritoriju vēroja videokameras, bija nepieciešams tām paiet garām ar maksimālu "maigumu".

Visbeidzot, tika iedarbināti elektromagnētisko impulsu meklētāji, kas pavadīja kameru darbību, un Ždanovi sarežģītā līkloču maršrutā, apejot kameras, virzījās uz fermu pusi. Šīs fermas balstīja milzu tvertni, kas bija notīta ar šļūtenēm un izstaroja infrasarkano gaismu kā milzīgs izkausēta metāla kauss. Tāpēc "sanitāri" nebija salikuši tās tuvumā videokameras.

Fermas kļuva biezākas un atdūrās cauruļu žogā. Aiz žoga sētas pacēlās gofrēta metāla siena, un aiz tās, tikai divu desmitu soļu attālumā, sākās ciklopiskā, melni violetā, pūtainā un zvīņainā Kontrstumbra siena.

- Pārlīdīsim? - Pāvels-divi īsi jautāja.

- Pakļūsim zem videokamerām.

- Anihilators?

- Ieslēgsies energolokācijas aparatūra.

- Apiet?

Atbildes vietā Pāvels-pirmais izņēma drimmeri un ar diviem triecieniem nocirta divas caurules, kas neļāva iespraukties spraugā starp tām.

- Lūdzu.

- Jauks mazais nazītis! - Pāvels-otrais aukstasinīgi paslavēja. - Ja godīgi, es neticēju taviem stāstiem par zobena iespējām.

Aiz palisādes izvietojās akmens sile ar kabeļu saišķiem. Kabeļi varēja būt arī kontūras elementi, kas uzraudzīja ēkas sienu integritāti vai pieejas tām, taču izlūkiem nebija lielas izvēles. Un viņi pārlēca pār tekni, pamanot enerģijas spriedzi, kas pulsēja caur kabeļiem. Tādā pašā veidā Pāvels izgrieza logu mezgla gofrētajā korpusā un izlīda ārā. Likās, ka Kontrstobra siena saspringa un ar aizdomām un neapmierinātību palūkojās viņā, taču šī sajūta, visticamāk, bija milzu struktūras psiholoģiskā spiediena sekas. Šeit, tās tiešā tuvumā, vairs nevarēja būt videokameru vai drošības posteņu. Šādi aizsargāt katru ēkas perimetra metru bija nepraktiski.

Izlūki atradās it kā nišā, ko veidoja ieliektā sienu daļa un jumts,  no duča biezu šļūteņu, caur kurām uz augšu tika padots celtniecības materiāls. Kad viņi uzmeta skatienu pa kreisi un pa labi, koridorā starp ēkas sienu un krustojuma žogu, abiem uzplaiksnīja tā pati doma.

- Labi, ka viņiem neienāca prātā šeit palaist suņus,-  sacīja Pāvels-otrais.

- Vai kādu spēcīgāku, - pirmais piekrita. - Piemēram, pērtiķčūsku. Nu, mēģināsim izlauzties cauri šeit?

- Pamēģini, ja tikai tavs zobens ņems šo sienu. Starp citu, no kā tas sastāv? Kā darbojas? Viņš griež metālu kā sviestu.

- Tas, ko tu redzi - zobena asmens - faktiski ir gluonu lauks, kas iznīcina starpkvarku saites. Lauka efektors ir rokturī, universāls visām lauka transformācijām.

- Skaidrs. Par tādu efektoru pat sapņot nevarēju.

- Tāpēc jau to sauc par drimmeri - sapņotāju. Starp citu, mēs neesam vienīgās būtnes, kas apguvušas kvarku procesus. "Bruņurupuču" pātagas-antenas, ar kurām tu, iespējams, sastapies, visticamāk, arī ir kvarku-gluonu pārveidotāji. Tagad paej malā un piesedz mani no aizmugures.

Pāvels pasvārstīja rokā zobenu, dziļi ievilka elpu, domādams: "Nu, nepievil mani, brāl!" - un izdarīja pirmo griezumu sienā.

* * *

Kontrstumbra interjers nemaz neatgādināja Stumbra - hronopaātrinātāja interjeru. "Hronoķirurgu" ēka no iekšpuses atgādināja termītu pūzni, lai gan vispār arī no ārpuses, ja neņem vērā tā lielumu, un tas līdz augšai bija piepildīts ar "termītiem": celtniekiem, montāžniekiem, iekārtu uzstādītājiem un pielāgotājiem. Ždanovi, iekļuvuši ēkas pirmajā stāvā, viegli pazuda bezgalīgajās "termītu" plūsmās, no kurām lielākā daļa bija "dzeloņcūkas", kas bija galvenais "ķirurgu" darbaspēks. Lai gan bija sastopami arī cilvēki un cilvēkiem līdzīgi radījumi, kā goriloīdi, un arī pilnīgi atšķirīgi, mērķtiecīgi daroši savu darbu.

Lai neizceltos no vispārējā fona, Ždanovi apkrāvas ar kaut kādiem konteineriem koši dzeltenu baranku formā un nesa tos no stāva uz stāvu, uzmanīgi nolūkojoties strādnieku darbībās, iegaumējot enerģijas centru un aprīkojuma telpu atrašanās vietas, mēģinot sastādīt ēkas vispārējo plānu un saprast celtnieku nodomus.

Visi "termītu pūžņa" gaiteņi bija identiskas apaļas caurules ar diametru no pieciem līdz sešiem metriem un daudzas reizes krustojās viena ar otru, radot šķietami haotisku eju konglomerātu. Tomēr, jo augstāk izlūki uzkāpa, staigājot spirālē pa ēku, jo vairāk viņi pārliecinājās, ka viss šajā kolosālajā "termītu kalnā" ir pakļauts vienam sarežģītam likumam, ieskaitot gaiteņu modeli, kas savīti vienā apbrīnojamā harmoniskā tīklā ap ēkas asi. Ass bija centrālā šahta, kas bija iesaiņota caurspīdīgā zaļā materiālā, kas atgādināja pudeles stiklu. Acīmredzot šeit atradās Kontrstumbra sirds - hronostabilizatora starta kamera, kas divpadsmit kilometru augstumā sadalījās divos torņos.

Izlūki atrada daudzas ieejas šahtā, jebkura koridora spirāle beidzās pie tās sienas, taču viņus tur nelaida. Katru ieeju apsargāja divi vai trīs drūmi spēkoņi no Zemiešu vidus, Ždanovu tautieši un biedējoša izskata kiberi, kas nedaudz atgādināja konkistadoru zirnekļus.

Apstājās kārtējās ejas tumšajā stūrī, kas savienoja gaiteņus. Ēka nebija sadalīta stāvos, nebija arī kāpņu vai liftu. Liftu vietā tika izmantotas kustīgi celiņi, kā vecajos metro eskalatori. Gaiteņi slīpi virzījās uz augšu, spirālē vijoties ap centrālo šahtu, tāpēc bija grūti novērtēt pacelšanās līmeni, un tomēr izlūki aptuveni zināja, kādā augstumā viņi atrodas.

- Apmēram četrsimt metru, - Pāvels-divi nomurmināja. - Es domāju, ka ir pienācis laiks atgriezties. Ēkas plāns ir skaidrs, visu esam ierakstījuši video, Stass atšifrēs un sniegs ieteikumus, kas šeit vispirms jāiznīcina.

- Mēs neesam noskaidrojuši galveno, - Pāvels pirmais nepiekrita. - Kur atrodas viņu vadības centrs?

- Varbūt tāda nemaz nav? Galu galā mūsu Stumbram nav viena vadības centra. Kur vēlies, tur arī veido savienojumu ar inka-tīklu, ja zini pieejas kodus un paroles.

- Tu aizmirsti, kam tiek būvēts Kontrstumbrs. “Ķirurgi” ir saprātīga “bara” vai “spieta” tipa ... vai “micēlija” sistēma, saskaņā ar hronobruņinieka terminoloģiju, tāpēc ēka izskatās kā termītu kalns: tā ir pielāgota tās īpašnieku vajadzībām. Kad būvniecība būs beigusies, šeit apmetīsies "ķirurgu" ģimene, kuru valdīs no viena centra - karaliene. Zemes skudru pūžņi, termītu kalni un bišu spieti tiek vadīti tieši tā.

- Bet tie ir Zemes bari. Kāpēc “ķirurgiem” vajadzētu kopēt Zemes bioloģisko sistēmu organizāciju? Ja viņiem ir psi saite, viņiem centrs nav vajadzīgs. Lai kur viņi atrastos, centrs ir visur un nekur.

- Tās ir tavas spekulācijas.

- Un apgalvojums par "ķirurgu" ģimenes apmešanos šeit nav spekulācija? Kāda velna pēc viņiem vajadzētu apmesties šeit "izžūstošajā" Zarā?

- Neburkšķi, es tikai domāju ... skaļi. Nez kāpēc man šķiet, ka "ķirurgi" ir ļoti līdzīgi mūsu kukaiņiem un arī cilvēkiem. Pilnīgi iespējams, ka viņi ir mūsu senči, tāpēc tik viegli iesaistīja pēcnācējus savās spēlēs.

- Ždanov, vai es tev jau teicu, ka tu esi ģēnijs?

- Es zinu bez tevis, - Pāvels-pirmais pieticīgi atbildēja. - Nu, vai mēs meklēsim centru?

- Mēģināsim kāpt augstāk, uz pašu torņa jumtu. Neko neatradīsim, atgriezīsimies.

Viņi pārbaudīja, vai kāds nevēro abas "dzeloņcūkas atpūtā", un izgāja koridorā. Devās tālāk pa eju, līdz tunelim, kas bija kaut kas līdzīgs konveijeram, kas virzījās uz augšu, nostājās uz tā blakus klusējošajām "dzeloņcūkām". Bet labāk būtu, ja viņi to nebūtu darījuši. Šīs "dzeloņcūkas" nepiederēja ne strādnieku, ne sargu kastai, tās acīmredzami bija augstākā pakāpē un ne velti ap kaklu valkāja kaut kādas zelta šalles, kas noklājās pāri krūtīm un mugurai. Viens no viņiem paskatījās uz "celtniekiem" ar konteineru ruļļiem uz pleciem un pēkšņi atņirdzās, parādot trīs asu zobu rindas.

Patiesībā tas nebija ne smaids, ne draudu izpausme, tikai īpatnēja šo būtņu sejas izteiksme, bet to, ko tā nozīmēja, Pāvels- viens, stāvēdams blakus, nesaprata. Tikai tad, kad "dzeloņcūka" atkārtoja smaidu, Ždanovi saprata, ka viņš viņiem uzdots jautājums savā valodā.

Bija nepieciešams ātri atbildēt, un Pāvels pielāgoja savu dingo atdarināt "dzeloņcūkas" atņirgumu. Bet tad, kad lente tuvojās nākamās ejas atvērumam, Ždanovi veikli tajā ienira un pazuda tumsā.

- Ko viņam, ķēmam, vajadzēja, es gribētu zināt - nomurmināja Pāvels-pirmais. - Vai redzēji, kas viņam par zobiem? Roku nokodīs un nepamanīs.

- Viņš, iespējams, vēlējās uzzināt, kā radinieki mēs esam, - Pāvels-otrais atbildēja tādā pašā tonī. - Man tas nepatīk. Es iesaku atgriezties. Šīs zelta šalles var sapsihoties un sataisīt trauksmi.

- Mēs jau esam uzkāpuši vairāk kā kilometru, līdz augšai paliek nedaudz mazāk. Nedomāju, ka apsargi mūs sāks meklēt ēkā, viņi drīzāk gaidīs pie izejas. Bet tur arī izdomāsim, ko darīt.

- Tad nometīsim šitās barankas šeit, varbūt tieši tās pievērsa mums uzmanību un turi gatavībā “ziloni”. Mums paveicās, ka "dzeloņcūku" psi spektri ir tuvi mums un viņi reaģē uz starojumu.

Izlūki atrada citu transporta tuneli ar uz augšu slīdošo lentu un drīz iznāca apļveida koridorā, kas apņēma apaļu platformu ar milzīgu stiklveida "ananāsu", kura virsotne lūkojās jumta konusa augšdaļā. Šeit beidzās viens no Kotrstumbra torņiem. “Ananāss” varēja būt jebkas: reaktors, radiators, antena, hronolauka efektors vai vadības centrs - vienalga nebija iespējams noskaidrot tā mērķi. To apsargāja vismaz bataljons "dzeloņcūku" un cilvēku, kā arī kibersistēmas, no kurām visnekaitīgākais bija bruņurupucis ar rozā antenām. Turklāt pa šo laukumu nesteidzīgi pastaigājās astoņus metrus garas pērtiķčūskas un pilnīgi dzīva izskata milzu zirnekļi.

Ždanovi veica apli, aplūkojot “ananāsu” un tā aizstāvjus, ierakstot video visas interjera detaļas, un grasījās atgriezties pa lejupejošo konveijeru, kad pazīstamais zelta šalles “dzeloņvepris” pēkšņi parādījās no tuneļa, kādu bija daudz, pa apļveida sienu ap centrālo ēku. Ieraudzījis izlūkus, viņš kaut ko uzkliedza, rādīdams uz viņiem ar nagainu ķepu, un sākās tas, kam viņi vispār jau bija gatavi, bet cerēja izvairīties.

Pāvels-pirmais pa "dzeloņcūku" izšāva no hipnopistoles, liekot viņam apklust, un Pāvels-otrais tuvāko aizsargu grupu nosedza ar "ziloņa" staru, kādu uz laiku liedza viņiem domāt. Tad Pāvels-pirmais ieslēdza īpašo dingo programmu, kas izveidoja divas "dzeloņcūkas", kas neatšķīrās no reālajiem paraugiem, un lika šiem videospokiem skriet caur pūli, savukārt konflikta ierosinātāji klusām atkāpās uz otru pusi.

Manevrs bija veiksmīgs.

Apsargi pieņēma skrienošos dubultniekus par reālajiem "dzeloņcūkām", kurus bija pamanījis viņu priekšnieks, un patērēja vairākas dārgās minūtes, mēģinot noskaidrot viņu personības. Kad visiem kļuva skaidrs, ka "cūkas", kas skraidelēja ap laukumu, ir tikai hologrāfiskas struktūras, izlūki jau bija kādus divsimt metru zemāk.

Protams, viņi saprata, ka saceltā trauksme ir vissliktākā lieta, ko varēja gaidīt, bet, no otras puses, neviens faktiski nepamanīja, kas viņi ir patiesībā un kur pazuduši. Izlūkiem bija vēl dažas minūtes laika, līdz "sanitāri" analizēja situāciju, turklāt viņi tūlīt pēc bēgšanas izmainīja izskatu, pārvērtušies par Zemiešiem spīdīgos kombinezonos, kas neatšķīrās no citiem ēkas iekšpusē esošajiem celtniekiem.

Transportieris, vedošs viņus uz leju, apstājās, kad līdz pirmajam stāvam bija palikuši apmēram četri simti metru. "Sanitāri" attapās izslēgt strāvu.

Vēl apmēram simts metrus Ždanovi pārvarēja, izmantojot ļoti ātru ritmu, kā viesuļi, aizdrāzās garām celtnieku ķēdēm, stulbi gaidošām caurulēs, kad viņiem ieslēgs kustību. Tad notika vairākas sadursmes ar strādniekiem un apsargiem, kā rezultātā pieauga troksnis, un vajāšana kā sniega pika pārklājās pār skrējējiem, draudot panākt un saspiest viņus plācenī.

Protams, viņiem bija sagatavoti slazdi, un ne viens vien. Steidzīgi izveidotās pārtveršanas vienības bloķēja vairākus apakšējos horizontus, un tad bija pienācis laiks izmantot sagatavotu atkāpšanās variantu.

Iznīcinājuši pirmo barjeru - pāris "bruņurupučus" un duci sargu - ar anihilatoru un drimmera palīdzību izlūki nogriezās ejā starp tuneļiem, no ar suggestoriem hipnotizēto "dzeloņcūku" ķermeņiem uzcēla slazdu, apbruņoja tos ar anihilatoriem un pārlēca uz citu eju, augstāku. Nogaidīja, kamēr vajātāju grupa aizdrāzās garām, un ieslēdza anihilatoru automātisko uguni.

"Dzeloņcūkas" ar anihilatoriem paklausīgi atklāja uguni, novirzot vajātaju atbildes uguni uz sevi.

- Mums ir apmēram piecas minūtes, ne vairāk, - Pāvels-otrais ātri sacīja, pilnīgi klusi elpodams caur degunu, it kā viņš vairākus kilometrus nebūtu skrējis pa galvu pa kaklu pa svešās ēkas spirālveida gaiteņiem.

- Paspēsim, - Pāvels-pirmais atbildēja, izņemdams zobenu.

Viņš pusminūtē izgrieza ārējo sienu.Pagāja vēl minūte, lai novērtētu situāciju ārpusē; bija redzams, kā cilvēki skrēja uz Kontrstumbra ēkas pusi un turp devās arī visdažādākās mašīnas. No šīs puses ēkas sienā nebija atveru, un izgrieztais caurums veda tieši uz bedri ar kaut kādu burbuļojošu brūvējumu. No šīs puses sienu neviens nesargāja.

Izlūkiem vajadzēja minūti, lai nostiprinātu blokus un sagatavotu nobraucienu no trīs simtu metru augstuma. Tad viņi vienlaicīgi pārkrustījās un nolēca lejā. Automātiskās skrūves svilpoja pa nostieptajiem kabeļiem, nolaižot "kāpējus" līdz cilvēku izveidotā kalna pakājei.

Atsprādzējuši alpīnistu komplektus, Ždanovi apskrēja ap bedri, izmeta apjukušo cisternas vadītāju no kabīnes, kas bedrē lēja eļļainu melnu šķidrumu, ielēca kabīnē un vadīja mašīnu, netērējot laiku, lai atvienotu šļūteni. Šķidrums no šļūtenes turpināja izplūst, un mašīnai sekoja darvaina, burbuļojoša sliede.

Viņi tika pamanīti, kad cisterna, ar spiegšanu un gaudoņu, nogāza ārējo sargtorni, izlauzās cauri stiepļu perimetram un metās pāri akmeņainajam līdzenumam uz pusapglabāto Stumbra kolonnu.

Sākumā uz cisternu kā vanags nopiķēja kinžala formas patruļas aparāts; viņu no anihilatora notrieca Pāvels- otrais. Tad nopiķēja milzu krusts ar sešiem kajīšu bumbuļiem galos. Arī šo izdevās notriekt, bet aparāta automātikai izdevās atklāt uguni, un tad kļuva skaidrs, kāds šķidrums tek ārā no tvertnes.

 Aiz mašīnas uzliesmoja melna aste, liesmu vilnis to panāca, un tā eksplodēja, izmetot vadītāju un pasažieri no degošās kabīnes.

Specskafandri, paredzēti šādiem gadījumiem, izglāba viņu nēsātājus. Tomēr pagāja laiks, pirms izlūki atjēdzās un atklāja, ka ir ielenkti no visām pusēm. Ducis sauszemes transportlīdzekļu,  līdzīgu Pirmā pasaules kara bruņumašīnām, rāpoja pretī, draudīgi kustinot izstarotāju stobrus. Divi krustveida aparāti karājās no augšas. Un apmēram simts melnas krāsas "dzeloņcūku", izstiepušies ķēdē, nogrieza bēgļus no Stumbra.

- Bezcerība? - secināja Pāvels-otrais.

- Pilnīga, - Pāvels-pirmais atbildēja.

Uzlekuši kājās, viņi ieslēdza superātrumu, maksimāli palielinājuši ķermeņa reakcijas, sadedzinot sevi, nonākot daļēji pusapzinātā stāvoklī, atklāja anihilatoru uguni un metās izrāvienā.

Kā vēlāk izrādījās, viņiem izdevās izlauzties cauri un izglābties no drošas nāves pateicoties Jasenai. Pats Stass, rādot meitenei pieejas draudīgajai "ķirurgu" divgalvainajai ēkai, pat būdams notiekošās drāmas liecinieks, diez vai būtu uzdrošinājies spert patstāvīgu soli. Un viņam arī praktiski nebija nekādu līdzekļu, lai palīdzētu izlūkiem.

Tomēr zem Jasenas spiediena - draudiem "sašķaidīt šo vietu drupās", asarainiem lūgumiem palīdzēt, dusmīgiem, nicinošiem komentāriem par Stasu it īpaši un par "sliktajiem dieviem" kā tādiem, atkal asaras un patiesais izmisums - Stumbra inks neilgu laiku pavilcinājies izdarīja ļoti bīstamu soli - atvēra hronomembrānu, aiz kuras jau ilgu laiku nezināmie viesi, kuriem nebija paroles, lūdza vizīti, pilnīgi nezinot, kas no tā iznāks, bet cerot uz labāko.

Pēc dažām sekundēm zonā ienāca Ivašuras nodaļa, un Jasena, atpazīstot seno paziņu, no prieka iekliedzās un metās pie Igora Vasiļjeviča krūtīm. Sievietes, Taja un it īpaši Veronika, ar interesi vēroja šo ainu, bet Jasena, atradusi Taju, ar tādu pašu sajūsmu pieskrēja pie viņas un arī apskāva. Un tad, aizrīdanās ar vārdiem, centās pastāstīt, kas notiek.

Ivašura, Belijs, Polujanovs un Kostrovs, kuri no viņas runas saprata tikai, ka Pāvels ir briesmās, uz dažām sekundēm kopā ar Stasu devās apspriedē, uzzināja, kas par lietu, apbruņojās no vietējām rezervēm un sāka rīkoties, netērējot ne mirkli.

Dažu minūšu laikā pa inka kontrolēto koridoru viņi iznāca no Stumbra un gandrīz vienlaikus ar Ždanovu izmisīgo uzbrukumu metās virsū "sanitāriem", kuri negaidīja uzbrukumu no aizmugures.

Cīņa bija īsa. Pret “glokiem”, ar kuriem bija bruņojušies Belijs un Polujanovs, kā arī anihilatoriem un “universāliem” - “ķirurgu” kalpiem nebija pietiekamas aizsardzības. Dažu sekunžu laikā viņi pazaudēja visu lidojošo un braucošo tehniku, kā arī trīs ceturtdaļas no grupas, kas ielenca izlūkus. Dzīvā spēka zaudējumi bija tik milzīgi, ka pat "dzeloņcūkas", kas steidzās palīgā savējiem, krita panikā. Viņi neizlēmīgi apstājās puskilometru no kaujas lauka, un viņu nenoteiktība ļāva bēgļiem un draugiem, kas bija ieradušies palīgā, netraucēti nokļūt līdz Stumbram un patverties tajā, pirms "sanitāri" atjēdzās un atsāka vajāšanu.

Nosedzot Stumbru ar zalvi no saviem ieročiem, viņi varēja to iznīcināt, bet tad viņu uzbūvētajam Kontrstumbram zuda jēga, tam, pēc "hronoķirurgu" ieceres, vajadzēja ieiet rezonansē ar hronšahtas "stīgu" un to neitralizēt, pārvērst par atmiņām, iznīcināt Stumbra radītos savienojumus starp Zariem. Lai to izdarītu Stumbram bija jāstrādā. Un vajātāji, nonākuši līdz Stumbra sienām, bija spiesti apstāties.

Protams, "sanitāri" tūlīt pārmeklēja ēku no augšas līdz lejai, meklējot nezināmos diversantus un viņu palīgu slēptuvi, taču viņi nevarēja atrast Stasa nobloķēto darba zonu ar darbojošos hronomembrānu.

Abu Ždanovu stāsts ilga vairāk nekā stundu.

Visi viņus klausījās, gandrīz nepārtraucot. Ivašuras pavadoņi, izņemot Beliju un Polujanovu, un viņš pats, tikšanās laikā ar abiem Pāveliem bija tik ļoti pārsteigti ka vēl joprojām nebija atguvušies.

Pāvels-pirmais pabeidza stāstu, loģiski, tas ir no viņa viedokļa izskaidroja otrā Ždanova parādīšanos. Griša Belijs, kurš jau bija piedzīvojis tādu pašu situāciju ar dubultnieku tikšanos, pamāja pats sev. Viņš pilnībā saprata sava drauga stāvokli. Arī Polujanovs nesāka apstrīdēt un komentēt Pāvela koncepciju, lai gan viņam joprojām bija zināmas šaubas.

- Tātad, jūsuprāt, mēs visi esam "hronoķirurgu" spēles ar Tiem, Kas Seko, ķīlnieki - rezumēja Ivašura, kuru visa notikumu gaita būtībā bija sagatavojusi dzirdētajam. - Bet tiešu pierādījumu tam taču nav?

- Tādi ir, tikai mēs tos neredzam, - Pāvels-pirmais iebilda. - Ir daudz neparastu faktu, kurus var saistīt dažādos veidos, un es to saprotu. Bet mans minējums izskaidro visu! Vai gandrīz viss.

- Es varu kaut ko pievienot, - Belijs iestarpināja. - Man izdevās parunāties ar mūsu zinātniekiem, it īpaši ar Zlatkovu, un arī ar Romašinu. Lūk tas, es jums teikšu, ir galva! Viņš ne tikai atšifrēja Zlatkovu, kurš bija kļuvis par "sanitāru" ne jau pēc savas brīvas gribas, bet arī izveidoja notiekošā loģisko versiju.

- Es gribētu ar viņu parunāties.

- Viņš ir nopietni ievainots, dod Dievs, lai izdzīvo. Bet viņa ideja mani uzrunā. Kaut kur dziļi “zemāk”, Laiku Koka saknēs, ir būtnes, kuru spēks ir gandrīz neierobežots. Tie ir "hronoķirurgi". Bet pēc neizmērojami daudziem gadiem dzima civilizācija, kas ir kļuvusi tikpat varena. Viņi ir Tie, Kas Seko. Un kādā brīdī viņu intereses šķērsojās. Tā sākās konflikts, kurā tikām iesaistīti mēs, cilvēki, kas dzīvojam daudzos Zaros -Metauniversos.

- Var jau būt, ka Romašinam ir taisnība, - Pāvels-pirmais paraustīja plecus. - Bet nez kāpēc esmu pārliecināts, ka neesmu tālu no patiesības. Konflikts starp diviem šīs klases spēlētājiem, faktiski Visumu Radītājiem, viņiem ir tikai Spēle. Mums tas ir karš, kurā mēs piedalāmies, cīnoties par tiesībām pastāvēt.

- Sērga uz viņu abu mājām! - Kostrovs nomurmināja, atcerēdamies Šekspīru. - Visas šīs jūsu filozofiskās konstrukcijas nav ne salauzta graša vērtas, jo mēs jau esam ielīduši šajā konfliktā no galvas līdz papēžiem un turpinām līst dziļāk. Labāk pasakiet, kā rīkoties šajā situācijā? Drīz "ķirurgi" ar visiem spēkiem dosies šturmēt Stumbru un izurbinās mūs no šejienes kā rozīnes no maizes.

- Mēs cīnīsimies, - Belijs mierīgi sacīja. - Es personīgi netaisos padoties "sanitāru" apšaubāmajai žēlastībai. Kas attiecas uz to mērķiem, kuru pusē mēs esam, tad lai par tiem sāp galva viņiem pašiem. Ja man izdosies dzīvam tikt prom no šejienes, es vairs nespēlēšu nekādas viņu spēles.

- Pat ja Spēlētāju rīcība apdraudēs jūsu Zara pastāvēšanu? - Ivašura viegli pasmaidīja.

Grigorijs apdomājās un domāja tik ilgi, ka, nesagaidījis atbildi, Igors Vasiļjevičs vērsās pie visiem grupas dalībniekiem uzreiz:

- Mums jāizstrādā uzvedības stratēģija attiecībā uz mūsu hipotētiskajiem draugiem - Tiem, Kas Seko. Piedalīties atbrīvošanās karā ir gods, piedalīties Spēlē kā bandiniekiem ir pazemojoši.

- Igor, tu neņem vērā vienu apstākli, - Veronika ierunājās pirmo reizi. - Abos gadījumos mēs cīnāmies par sevi! Ne par Tiem, Kas Seko. Lai gan, protams, arī par viņiem, bet vairāk par sevi. Atteikšanās no dalības Spēlē, aizbildinoties ar pazemojošu attieksmi pret mums, nozīmē atteikšanos no cīņas par dzīvi. Varbūt pamēģināt nonākt vienā līmenī ar Spēlētājiem? Pierādīt, ka arī mēs esam kaut kā vērti? Ka visbeidzot mēs neesam bandinieki, bet gan nopietnākas figūras?

Stasa organizētajā atpūtas telpā iestājās trausls klusums. Tad Pāvels-otrais paskatījās uz pirmo un drūmi sacīja:

- Ždanov, es tevi esmu pārvērtējis. Tu neesi nekāds ģēnijs.

- Zini, es arī saku šaubīties.

- Šī sieviete sniedza padomu, kurš ir nenovērtējams! Draugi, ja nu mēs nokāpsim lejā pa Stumbru "uz leju" līdz Laiku Koka saknēm un paši sameklēsim "ķirurgus"? Izskaidroties? Vai arī uzkāpt "uz augšu", Koka vainagā, kur sēž Tie, Kas Seko.

- Paša, tu esi zaudējis prātu, - nomurmināja Polujanovs. - Ja mēs esam spējīgi nokāpt lejā, tad kontakts ar "ķirurgiem" pārsniedz mūsu iespējas. Viņu spēkos ir izmainīt Metauniversus ...

- Bet te nu tu maldies, - Pāvels-pirmais dzīvi iebilda. - Ja viņu spēkos būtu izmainīt Visumus, viņi neizmantotu "bandinieku" palīdzību. Jā, viņi ir augstas klases spēlētāji, taču arī mūsu potenciālu neviens nav izmērījis.

- Un tomēr tas ir neprāts!

- Kā to izdarīt, ir cits jautājums. Pameklēsim transgressu, šeit ir tā izeja, vienā no joprojām dzīvajiem vietējās telpas burbuļiem. Varam izmantot arī Stumbru.

- Maz ticams, ka tas mums kaut ko dos. Pirmkārt, mēs dosimies uz tā paša Zara sākumu, kas deva impulsu mūsu metauniversa attīstībai. Otrkārt, pie visiem izejas mezgliem mūs droši vien gaida “sanitāri”. Un mēs esam apbruņoti daudz sliktāk nekā pirmajā reizē, arī "golemu" mums nav.

Klusums atkal izlija pār istabu. To pārtrauca Jasena:

- Un, ja izmantot broveja pārvietotāju?

Vīrieši neizpratnē, bet daži novērtējoši paskatījās uz viņu, un nosarkusī meitene bija spiesta paslēpties aiz Pāvela-pirmā muguras.

- Kas tas par pārvietotāju? - Ivašura pacēla uzacis.

- Kāds vēl tur brovejs? - piebalsoja Kostrovs.

Pāvels visiem klātesošajiem īsi pastāstīja par savu iepazīšanos ar klaidoni pa Zariem, pievienojot minējumu:

- Visvairāk šajā saskarsmē mani mulsina klaidoņa absolūti neatkarīgā uzvedība un viņa precīzā parādīšanās vajadzīgajā vietā. Viņš ne tikai izskaitļoja mani, bet precīzi zināja, kur es parādīšos. Un tas vairs nav kaut kādu klaidoņu, tūristu, ceļinieku līmenis, tas, iespējams, ir augstāks - varbūt, paša Spēlētāja līmenis.

- Interesants pieņēmums, - Polujanovs skeptiski savilka lūpas. - Vēl viens Spēlētājs? Vai tādu nav par daudz?

- Lai nav Spēlētājs, lai cita persona, piemēram, tiesnesis. Vai tā nav ideja? Vai, piemēram, novērotājs, līdzjutējs. Starp citu, viņš nez kāpēc mani spītīgi sauca par Izpildītāju.

Polujanovs pakasīja pakausi, tad papleta rokas:

- Nestrīdēšos, ideja ir interesanta.

Kostrovs iesmējās:

- Tu ar viņu apgājies visai bez ceremonijām, Paša! Viņš atlidoja ar nodomu noķert kaifu, uzmundrināt savu komandu, bet tu viņam - zobenu pie vēdera: pārvietojies, puis, kur liek, citādi iekšas izlaidīšu!

 Iesmējās arī pārējie, sievietes nedaudz atdzīvojās, bet Stass visus atvēsināja:

- Dārgie viesi, diemžēl nav laika jokot, ir pienācis laiks nopietni ķerties pie lietas. Es jūtu uzmanības plūsmu. Viņi mūs meklē pa visu Stumbru, un meklēšanas laiks strauji samazinās. Mūsu rīcībā ir tikai pusotra līdz divas stundas.

Apklusuši, visi paskatījās uz Ivašuru. Šeit viņš personificēja spēku, kas visu zina un redz un vienmēr var atrast izeju no krīzes. Igors Vasiļjevičs iekšēji ar ironiju un skumjām pasmaidīja. Viņš bija tikai cilvēks, kurš bija spējīgs pieļaut kļūdas, kaut arī spēja kaut ko izdarīt. Piemēram, organizēt cilvēkus.

- Būtu jauki atrast šo broveju Mimo - starp citu, viņš vārdu sev izdomājis visai divdomīgu - un pavēlēt nodot savu pārvietotāju mūsu rīcībā. Tomēr maz ticams, ka šāda vardarbība atkal izdosies, it īpaši, ja viņš ir novērotājs un, kas ir svarīgi, tādas pašas klases kā mūsu Spēlētāji. Un, otrkārt, mēs vienkārši viņu nevarēsim atrast. Ir atlikuši divi ceļi. Pirmais ir meklēt transgressu un ar tā palīdzību doties uz Laiku Pirmsākumu. Otrais veids: izmantojiet saglabājušos Stumbra hronomembrānu.

- Plāns nav ideāls, - Pāvels-otrais pašūpoja galvu. - Ne viens, ne otrs. Bet cita nav un arī nebūs. Es tomēr kaut ko tam pievienotu. Pirms mēs dodamies prom, būtu nepieciešams izšaut uz Kontrstumbru ar visu veidu ieročiem, lai piespiestu "ķirurgus" pavadīt kādu laiku iznīcinātā atjaunošanai. Tā būs mūsu rezerve. Pretējā gadījumā viņiem būs laiks pabeigt celtniecību un palaist savu hronourbi. Kas zina, kas notiks pēc tam.

- Nav zināms, vai mūsu Zars izzudīs, - klusi piebilda Pāvels-pirmais, jūtot Jasenas elpu pakausī. - Bet pasaule, viss Laiku Koks, noteikti izmainīsies. Uz labo vai slikto pusi, nevaru teikt, bet mēs pazaudēsim savu dzimteni.

- Dzinēji ziloņus vada... - nomurmināja Kostrovs.

- Ko? Kāds ar to sakars dzinējiem?

- Šī ir rinda no dzejoļa. "Kamieļi dejo zem mums, dzinēji ziloņus vada, un burvis dancina čūsku ..." nu un tā tālāk. Es gribēju pateikt, ka būt par ziloni ir ļoti nepatīkami, zinot, ka ir dzinēji.

- Tu skaisti runā, Ivan, - Grigorijs Belijs izbrīnījās.

Par joku neviens nesmaidīja.

- Tātad, mēs izlemjam. - Ivašura paskatījās uz biedru saspringtajām sejām. - Mēs atkal esam desants. Tas pirmkārt. Tagad gatavojam triecienu pa Kontrstumbru. Tas ir otrkārt. Tad mēs laižamies no šejienes prom, meklējam transgressu un katapultējamies uz Laiku sākumu. Tas ir treškārt. Nu, kas notiks tālāk, mēs izlemsim uz vietas. Būtībā paliks sīkums: atrast "ķirurgu" Zaru, atrast viņus pašus un vienoties.

Par atbildi Ivašuram bija piekrišana desantnieku acīs. Viņi zināja, uz ko iet, bet ticēja operācijas veiksmīgam iznākumam. Paši spēlētāji viņus maz interesēja, jo vissvarīgākais bija viņu biedru, radu un draugu, tuvinieku vērtējums par viņu pašu rīcību.

.

Lielākā daļa sagūstīto "sanitāru" nomira, nespējot izturēt pašiznīcināšanās programmas spiedienu uz  psihi. Pārvaldes ārsti spēja izglābt dzīvības tikai astoņiem cilvēkiem.

Drošības dienests pilnīgi atjaunoja kontroli pār pussagruvušo hronopaātrinātāja ēku.

Tika noteikts vēl viens "ķirurgu" funkcionārs, kurš kontinenta apvienotajā valdībā bija premjerministra vietnieks zinātnes un tehnoloģiju jautājumos. Viņš neganti pretojās, ievainoja vairākus operatīvos darbiniekus, bet tika notverts un bezsamaņā nogādāts UASS klīnikā. Bija iespēja, ka viņš sāks runāt.

Hronoinženieris Igors Maričs un drošības grifs Grigorijs Belijs sveiki un veseli iznāca no Stumbra.

Zlatkovs atveseļojās un pārņēma Seku novēršanas centra pētniecības grupas vadītāja pienākumus. Atšķirībā no visiem pārējiem "ķirurgu" vai drīzāk viņu palīgu ieprogrammētajiem emisāriem, viņam izdevās apspiest, iznīcināt programmu un izdzīvot.

Sākās Laika laboratorijas ēkas atjaunošana, kas tagad tika aprīkota ar modernākām drošības sistēmām. Hrono paātrinātājs, kas praktiski vairs nebija cilvēka roku produkts, pārvērtās par pārsteidzošu telpu konglomerātu ar dažādām fizikālām īpašībām, to ieskāva jaunas, jaudīgākas hrono-optimizācijas ierīces un visa veida enerģijas absorbētāji. Vai viņš sāka mazāk apdraudēt Zemes dabu un visu kosmosu ar jaunām kataklizmām, neviens nezināja, bet iedzīvotāji savās dvēselēs jutās mierīgāk. Cilvēki ir apbrīnojami radījumi, bieži viņiem pietiek ar ilūziju par drošību.

Un visbeidzot Oresta Šahova vietu VKS ieņēma Ārkārtas glābšanas dienesta Eirāzijas nodaļas direktors Ivs Kostrovs.

 Romašins pamazām atveseļojās un visu šo informāciju ieguva no Pārvaldes inka, sazinoties ar viņu, izmantojot savu personisko konsorcijas līniju. Pacients tika pasargāts no nevajadzīga uztraukuma, un informācija tika pasniegta niecīgās devās, īpaši pirmās divas nedēļas pēc viņa cīņas ar Desai. Vienīgais, kas varēja piekļūt saindētajam komisāram, bija viņa miesassargs Harlams Sakovecs.

Tomēr savlaicīgi sniegtā medicīniskā palīdzība un ārstu aprūpe, kā arī Romašina spēcīgais ķermenis galu galā pārvarēja šo saindēšanos, un pēc divarpus nedēļām komisārs sāka staigāt, sazinājās ar radiniekiem un draugiem, kuri joprojām nezināja, ka viņš ir dzīvs. Kādu rītu pēc standarta rehabilitācijas procedūrām negaidīti parādījās Atanass Zlatkovs, izklaidīgi flegmatisks kā vienmēr, izskatoties kā ejot pusaizmidzis vai, gluži pretēji, vēl ne pilnīgi pamodies. Tikai daži cilvēki, ieskaitot komisāru, zināja, kāds gribasspēks un iekšējā disciplīna piemīt šim cilvēkam.

Pārvarot neveiklību, kas radās aiz neliela apjukuma, Romašins uzaicināja zinātnieku pasēdēt pie kafijas tases, un viņi devās augšup uz medicīnas centra solāriju, kuru apsargāja neredzama miesassargu grupa un ārstu komanda. Lai arī pēc veiksmīgās operācijas "Mangusts" nebija tiešu briesmu komisāra dzīvībai, Harlams Sakovecs turpināja pildīt savus pienākumus, no kuriem neviens viņu nebija atbrīvojis.

Robots - jocīgs rūķis uz paplātes atnesa kafiju, grauzdiņus, cukuru, krējumu, viesis un klīnikas pacients apsēdās ērtos sauļošanās krēslos un sāka nesteidzīgi dzert kafiju, no vairāk nekā simts metru augstuma nolūkojoties uz Krievijas līdzenuma panorāmu ar zemiem pauguriem, mežiem, pļavām un ielejām, ar līkumotu upes cilpu. Rīts bija saulains, ne pārāk vēss, daba izplatīja mieru un svaigumu, taču Ignata acis uz šī fona neviļus aizkavējās pie Stumbra baltās kolonnas, un viņa noskaņojums no elēģiska nosliecās uz darbošanos.

- Kā jūs jūtaties, Atanas? - ierunājās Romašins. - Šķiet, ka tagad mūs abus skāruši "ķirurgu" sitieni, tāpēc mēs zinām dzīvības cenu.

- Par vienu sistu divus nesistus dod. - Caur flegmu Zlatkova acīs uz mirkli uzplaiksnīja caurduroša dziļu zināšanu uguns. Un auksta skumju ēna.

- Nu, par jums es dotu nevis divus, bet pāris simtus nesistu, - Romašins pasmaidīja. - Es jūtu, ka jūs neesat ieradies interesēties par manu veselību?

- Jā, un jūs par manējo jau arī īpaši nesatraucaties, - Zlatkovs atcirta.

Viņi vērtējoši paskatījās viens uz otru. Abi pilnībā saprata sarunu biedra jūtas.

- Kaut kas noticis? - beidzot jautāja Romašins. - Vai mēs kaut ko esam palaiduši garām? "Sanitārus" esam izķēruši, sprādzienbīstamās ierīces neitralizējuši, bet par agru triumfēt?

- Jūs pats zināt, ka par uzvaru runāt nesanāk. Šajā spēlē, kurā esam iesaistīti, nevar būt uzvarētāju.

- Atļaušos iebilst. Ja ņemam Laiku koka, tas ir, Lielā Visuma mērogu, tad jā, es piekrītu, šajā līmenī uzvarētāja, kā tāda, nav. Kas attiecas uz zemāku līmeni, Laika Zara mērogos, tad, protams, vajadzētu būt uzvarētājiem. Ja uzvarēsim mēs - dzīvosim, ja neuzvarēsim...

- Atvainojiet, es tiešām esmu sācis domāt Absolūta izteiksmē, - Zlatkovs negribīgi piekāpās. - Pēdējā laikā ... hmmm ... - Viņš apklusa, pakošļājot lūpas. - Laiku mums joprojām ir jāpētī un jāpētī. Bet tā ir atsevišķa tēma. Tagad mani aizrauj cita dziļuma problēmas - septītās pakāpes ķermeņu īpašību izpēte, neiespējamo stāvokļu likumi un tamlīdzīgi.

Romašins ar interesi paskatījās uz maldinoši miegaino zinātnieka seju, pamāja ar galvu.

- Es labprāt parunātu ar jums par šīm tēmām, bet, diemžēl, neesmu kompetents. Sev par kaunu es pat nezinu, kas ir septītās pakāpes ķermenis.

- Šis ir termins no varbūtības Visumu neparadoksālās metrikas. Pirmās pakāpes ķermenis tajā ir punkts, otrās - līnija, trešās - plakne ... un tā tālāk.

- Ceturtais attiecīgi ir trīs dimensiju telpiskā figūra. Un piektās, sestās un septītās pakāpes ķermeņi?

- Piektās pakāpes ķermenis ir laiks. - Zlatkovs nedaudz atdzīvojās, lai gan bija acīmredzams, ka viņš domā par daudzām lietām vienlaikus un ne tikai par sarunas tematu. - Nu, vai, citiem vārdiem sakot, tā ir ķermeņa kā telpiskas figūras esība laikā. Sestā pakāpe - mūžība, pareizāk sakot, paša laika esamība.

- Kas tad ir septītās pakāpes ķermenis? Mūžības esamība?

- Septītās pakāpes ķermenim nav nosaukuma, tas ir simbols, absolūts. Bet mani fascinēja šī "objekta" fundamentālā neizzināmība. Starp citu, senie indieši par šādām lietām nojauta. Vai atceraties Atharvaved tekstus? Termins Mahakala? [12] Tad lūk viņu Mahakala ir septītās pakāpes ķermenis.

Romasins aizdomājās, automātiski pabeidzot kafiju. Zlatkovs nolika krūzīti, atlaidās šezlongā, pārmeta vienu kāju pār otru un ar gariem, nervoziem pirkstiem aptvēra ceļgalu.

- Šķiet, ka es jūs saprotu, - sacīja komisārs. - Tīri emocionāli. Jebkuras problēmas rada interesi par dzīvi, bet šāda veida ... - viņš pakustināja pirkstus, - ir kā pipari pikantu ēdienu mīļotājiem. Tomēr vai jūs varētu sniegt uzskatāmu piemēru?

- Kā piemēram?

- Teorijas pielietojumu faktiskajā situācijā.

-  Lūdzu. Viena no šīs teorijas sekām ir lemma, ka visa mūsu trīsdimensiju telpa ir tikai mirklis laikā.

Romašins pavīpsnāja:

- Atvainojiet, nesaprotu.

- Un nevajag, - Zlatkovs pašķobīja lūpas. - Zinātnes specifika slēpjas faktā, ka to saprot ļoti maz cilvēku, pat paši profesionāļi-izstrādātāji - ne sevišķi labi.

Romašina lūpas nodrebēja, bet viņš atturēja smaidu.

- Kaut kur lasīju ļoti precīzu Einšteina poētisku novērtējumu. "Einšteina gudrības un vijoles priekšā ar cieņu noliecam galvu, lai gan viņu saprot tikai divi cilvēki: viņš pats un reizēm - Dievs."

Zlatkovs, it kā, pamodās, pārsteigts, kad atrodas sēžam šezlongā pretī komisāram, kļuva sauss lietišķs un enerģisks.

- Ignat, es ļoti daudz ko pārdomāju, kamēr atveseļojos. Guļošs dzīvesveids, vai ziniet, veicina domāšanu. Un pēkšņi sapratu vienu vienkāršu lietu. Mūsu Stumbrs būtībā kļuvis par "KZ"! Visuma "īssavienojumu". Tā ietekme uz Laiku Koku nebūt nav nekaitīga, tā ir Visuma mēroga ārkārtas situācija! Jo tas izmainīja visus Zarus, kuras šķērsoja un savienoja. Mūsu Metauniverss gandrīz sabruka, un apgrieztā laika viļņa sekas vēl ilgi ietekmēs tā attīstību. Jebkurā gadījumā visas Metagalaktikas pārredzamā rajona zvaigznes ir mainījušas savus emisijas spektrus. Pat Saule, kaut arī ne tik pamanāmi.

Romašins palika mierīgs un domīgs.

- Pieņemsim. Kas no tā izriet?

- Stumbru ir jāiznīcina!

Komisārs ar izbrīnu paskatījās uz apmeklētāja koncentrēto seju.

- Jūs esat jucis!? Tas ir tieši tas, ko vēlējās sasniegt "hronoķirurgi".

- Un kas mums pierādīja, ka viņi kļūdījās? - Zlatkovs klusi teica.

Romašinam radās doma, ka zinātnieks ir ieprogrammēts dziļāk, nekā viņi bija iedomājušies līdz šim, un visa viņa "gribas cīņa ar programmu" patiesībā ir "ķirurgu" viltīgi ieprogrammēts gājiens.

- Tie, Kas Seko...

- Viņi neko nepierādīja. Viņi vienkārši ieteica, kā rīkoties, pēc viņu domām, un mēs akli sekojām šiem padomiem.

- Jūs esat sātans, Atanas! Jūs mani visu laiku turat saspringumā un piespiežat mainīt viedokli. Es pat sāku šaubīties, ka jūs esat mūsu pusē.

- Jūsu gan, - Zlatkovs pasmaidīja. - Un es nemaz nelīdzinos sātanam. Sātans ir tas, kurš ar Stumbru uzsāka visu šo velna danci.

- Vai jūs domājat "hronoķirurgus"?

- Es domāju to, kurš viņus, un Tos, Kas Seko novietoja Spēles kombinācijā. Es uzskatu, ka "ķirurgi" un Tie, Kas Seko, nav galvenie spēlētāji, lai gan ir daudz nopietnākas figūras nekā mēs. Un visbeidzot, es uzskatu, ka Tiruvilejadal tiek veikts visos Visuma līmeņos, visos Laiku Koka Zaros, kur mēs, iespējams, ieņemam viszemāko līmeni.

- Kas ir Tiruvilejadals?

- Tulkojumā no tamilu valodas - Svēta Spēle. Mums vienkārši iedvesa to, ka mēs it kā esam gandrīz vissvarīgākie šajā cīņā par dzīvību, taču patiesībā tas nav tā. Kāds maina stratēģiju, taktiku, nosacījumus, konstantes, visbeidzot, likumus, un mēs par to varam tikai uzminēt, pieņemot Spēles principu maiņu par dabas likumu izpausmēm.

Zlatkovs pagura un apklusa. Arī Romašins klusēja, apsverot zinātnieka atklāsmes un gandrīz noticot tām.

Atlidoja krauklis, cienīgi pagājās gar solārija balustrādi, uzmetot skatienu cilvēkiem, pēc tam ēdienu galdam, apsūdzoši noķērcās un nokrita uz leju. Silts vējiņš pūta caur Romašina šķipsnu un Zlatkova sirmajiem matiem un atnesa pļavas ziedu smaržu.

- Ko jūs ierosināt darīt? - komisārs attapās.

- Neko, - teica zinātnieks. - Cīnoties par atsevišķām patiesībām, kādā no pusēm, mēs neko nepierādīsim un neko neiegūsim. Izņemot varbūt dzīvību.

- Bet arī tas nav maz, vai ne? Vai mums, cilvēkiem, nav tiesību dzīvot? Kā gan citādi mēs varam likt kādam mūs cienīt?

- Vispirms gan mums būtu jāiemācās cienīt sevi, nevis būt kāda bandiniekiem, - nomurmināja Zlatkovs. - Tas ir daudz svarīgāk... un grūtāk.

- Labi, jūs mani pierunājāt. Ko jūs iesakāt mums darīt šajā situācijā? Iznīcināt Stumbru?

- Hronopaātrinātājs - ir tikai daļa. Lai gan, ja  to neitralizētu, var notikt Koka apgriezta fāzes pāreja uz sākotnējo stāvokli. Es neesmu aprēķinājis šo iespēju. Es runāju par kaut ko citu. Nepieciešams savākt visus "ķirurgu" un To, Kas Seko, gribas izpildītājus un izņemt tos no šīs Spēles. Spēlētāji bez figūrām nav spēlētāji, karaļi bez bandiniekiem nav karaļi. Spēle var beigties ar neizšķirtu ... - Zlatkovs aizdomājās, skatienam kļūstot stiklainam. - Lai gan, protams, pēc Spēlētāju vēlēšanās var savākt cita plāna figūras un sākt Spēli no jauna. Tomēr tikai šis variants piespiedīs viņus apstāties.

- Vai varat iedomāties, kas tas par darbu? Savākt visus izpildītājus, visus Ždanovus no miljoniem skarto Zaru, visus Belijus, Poļjanovus! Kas un kā ar to nodarbosies? Kur viņus meklēt?

- Nevajadzēs nevienu meklēt, - Zlatkovs ar nepatiku saviebās. - Viņi visi ir piesaistīti Stumbra izejām. Pietiek ar savākšanās signāla pārraidi caur darba hronomembrānām.

- Pirmkārt, to izdarīt nebūs viegli. Signāls ir jādzird visiem un jāsaprot visiem. Otrkārt, neviens mums nenoticēs. Cilvēka dabā ir latenti gaidīt provokāciju. Es neticētu.

- Tas ir atkarīgs no tā, kā pasniegt informāciju. Šādu paziņojumu formulējums ir smalka politika, un tomēr tā ir iespēja. Starp citu, es atcerējos, kāpēc es atnācu pie jums. Es gribēju brīdināt par iespējamo zināmo personu kā konfrontācijas objektu parādīšanos.

- Ko jūs ar to domājat? Kādas personas?

- Pāvels Ždanovs, pārējie jūsu darbinieki. Tā kā pastāv daudzi Zari ar gandrīz identiskiem eksistences apstākļiem, tikpat daudz ir Ždanovu, Romašinu un Zlatkovu. Bet katram no viņiem ir sava patiesība! “Mūsu” Pāvelu, un arī mūs abus  Tie, Kas Seko, varēja pārliecināt neaiztikt, saglabāt hronourbi. Bet noteikti ir Ždanovi, kurus spēja piesaistīt savā pusē "hronoķirurgi"!

- Bet, ja jau mūsu darbības rezultātā, kuras mērķis bija glābt hronourbi, mūsu Visums saglabājās, tad antiždanovu nebija?

- Viņu tikai bija mazāk. Un paturiet prātā, ka Stumbrs varēja nebūt viens pats.

Romašins uzmanīgi nolika tukšo krūzīti uz galda.

- Tad Spēle zaudē jēgu.

- Gluži pretēji, šī jēga kļūst dziļāka un sarežģītāka. It īpaši, ja ņem vērā, ka katrā Zarā laika raksturs ir atšķirīgs. Dažāds. Jūs un es dzīvojam metauniversā, kur laiks ir tikai nosacījums, lai domājošās būtnes, tas ir, mēs, uztvertu vielas kustības procesus.

- Es atceros, ka jūs formulējāt citādi.

- Arī mani uzskati var mainīties, - Zlatkovs sausi atzīmēja. - Un es neesmu nekāds ģēnijs. Man nav izdevies izskaidrot daudzus dabas noslēpumus. Piemēram, mūsu Metaversā ir trīs veidu vienvirziena parādības. Termodinamiskie procesi, kas norisinās entropijas augšanas virzienā, nosaka laika termodinamisko bultu. Visuma paplašināšanās nosaka laika kosmoloģisko bultu. Un visbeidzot, psiholoģiskie procesi, kas subjektīvi izjūt laika ritējumu, nosaka laika psiholoģisko bultu. Tad lūk, šeit man ir noslēpums: kāpēc visas trīs bultas ir vērstas vienā virzienā?

- imanenta dabas īpašība. Tas ir iestrādāts mūsu kontinuumā kā nemaināms likums.

- Ak jā, - Zlatkovs pasmīnēja. - Kā iestrādāts? Radītāja? Bet tad mēs saskaramies ar vēl vienu problēmu - Radītāja rašanās problēmu. Starp citu, to var uzskatīt arī par telpu metrikas pārpasaulīgo gadījumu, kas ir Absolūta piemērs, septītās pakāpes ķermeņa vispārējs piemērs.

Romašins paberzēja deniņus ar pirkstu. Viņš bija noguris un ilgojās palikt viens, lai atkal un atkal analizētu Zlatkova teikto. Atanass pamanīja viņa žestu, pacēla uz augšu rokas un piecēlās.

- Aizeju. Jūs vēl neesat pietiekami atlabis šādām sarunām. Bet atcerieties par brīdinājumu.

- Paldies, - Ignats sacīja bez lielas pateicības balsī. - Un, lai arī šodien es diez vai gulēšu labi, vienalga paldies. - viņš pēkšņi atcerējās. - Pagaidiet, Atanas, vēl pēdējais jautājums. Jūs teicāt, ka strādājat pie dažiem neiespējamu stāvokļu likumiem ...

- Tā ir jauna hronofizikas sadaļa, - Zlatkovs atskatījās, - pētījoša tā sauktos "neiespējamības apjomus, plaknes un līnijas", tas ir, neesošu dimensiju līnijas, kas ved nekur un nāk no nekurienes. Diemžēl es nevaru sniegt skaidru šādu apstākļu piemēru.

- Vai var izmērīt neesošo un neiespējamo? - Romašins pacēla uzacis. - Kā to vispār var izpētīt?

- Kā mēs pētām pagātni, kuras vairs nav? Vai arī prognozējam nākotni, kuras vēl nav? Starp citu, neeksistējošais un neiespējamais var būt dažādās pakāpēs. Ņemot to vērā, mūsu Stumbra izvadi uz blakus esošajiem Zariem ir otrās pakāpes neiespējamības punkti vai mezgli.

- Un kas ir pirmās pakāpes mezgls?

- Piemēram, protonu sabrukšana. Ārkārtīgi maz ticams notikums. Viena elektrona apturēšana. Visus notikumus, gandrīz neticamus mūsu materiālajā pasaulē, var saukt par pirmās pakāpes neiespējamības mezgliem. Un ir arī trešā pakāpe, arī ceturtā ir iecerēta ... Uz redzēšanos, Ignat, veseļojieties.

Zlatkovs pamāja ar galvu un uzkāpa uz caurdurošā lifta laukuma, kas viņu aiznesa solārija ēkas iekšienē. Romašins palika sēdēt, izklaidīgi virpinot kafijas tasi pirkstos. Nejauši izmeta, bet pie grīdas paspēja noķert. Robots ar paplāti pacietīgi gaidīja komandu, lai aiznestu piederumu.

 Ausī nopīkstēja transkripcijas izsaukums. Ignats attapās, ar žestu aizsūtīja “rūķi”, ieslēdza savienojumu.

- Komisār, mums ir ārkārtas situācija! - ziņoja Bazarjans, grupas "Road-Asker" komandieris, atbildīgais par Seku novēršanas centra drošību.

Nodrebēja sirds.

- Kas vēl noticis?

- no Stumbra iznācis Pāvels Ždanovs, kuru pavada sveši cilvēki un nezināmu mērķu roboti. Tādus vēl neesmu redzējis.

- Un tas ir viss ārkārtas gadījums?

- Viņš sagrāba centra vadības zāli kā ķīlniekus sagūstīja centra vadītāju, SEKON priekšsēdētāju un divus Eirāzijas padomes senatorus.

Romašins norija rūgtas siekalas.

- Viņa motivācija?

- Kad viņš iznāca, uzreiz pajautāja, kāpēc viņu nesagaida komisārs. Mēs paskaidrojām, lūdzām atstāt bīstamo zonu, un tad viņš ... vispār trīs mani puiši atrodas intensīvajā terapijā.

Romašins sajuta vājumu, uz pieres izspiedās sviedri, kājas kļuva vatētas, nepaklausīgas. Uzreiz novērojošā medicīnas sistēma izraisīja paniku medicīnas un sanitārajā personālā. Divas medmāsas medicīnas inka pavadībā uzkāpa uz jumta, uzlika pacientu uz antigrava, uz krūtīm novietoja stāvokļa analizatoru, lika dzert "dzīvo ūdeni" un nogādāja lejā.

Visu šo laiku komisārs cīnījās ar sāpēm pakausī, un, kad viņam izdevās tās uzveikt,  pasauca:

- Arčil, kas tālāk?

- Vai ar jums viss kārtībā? - Bazarjans atbildēja.

- Normāli. Stāsti.

- Viņš pieprasa...

- Nu? Nevelc kā...

- Viņš pieprasa tikšanos ar jums un Orestu Šahovu.

- Skaidrs. Es būšu tur pēc stundas.

- Bet jūs taču...

- Gaidiet.

Romašins pusstundu pagulēja palātā, skaisto klīnikas medmāsu aprūpēts,  sajutās labāk un apņēmīgi piecēlās.

Pa Kontrstumbru veiktā trieciena efektivitāte pārsniedza visas cerības.

Tieši stundu pirms Stasa aprēķinātās uzturēšanās atpūtas zonā beigām, desantnieki, apbruņojušies līdz zobiem, devās reidā, attīrīja no "sanitāru" meklēšanas grupām Stumbra apakšējos stāvus un atstāja ēku.

Šeit viņus sagaidīja sargu un lidojošo krustu "bruņumašīnas", taču tās tika iznīcinātas, jo Stumbra sargātāji un Kontrstumbra aizstāvji nepārzināja pretējās puses spēkus.

Pietuvojušies kilometra attālumā līdz bijību izraisošajam Kontrstumbram, desantnieki izšāva zalvi no visiem ieročiem, kas viņiem bija: raķešu šautenēm "Drakons", "Nihil" anihilatoriem, "universāliem", "glokiem" bet piedevām Griša Belijs ar granātmetēju iemeta būvlaukumā mazo slingu, metro sistēmas "stīgu" ģeneratoru.

Iniciējies bez fokusējošā spoguļa, slings "stīgas" vietā izveidoja pamatīgu kopaktifikācijas - telpas saspiešanās apjomu, un divsimtmetrīgais portāls kopā ar daļu no Kontrstumbra pamatnes pārstāja eksistēt, savukārt "gloki" un desantnieku anihilatori izveidoja ēkas sienās pamatīgus caurumus, it īpaši kreisā torņa konusa centrā, kur izlūki-Ždanovi bija atklājuši kaut kādu īpašu ierīci ananasa formā. Nebija zināms, vai ierīci sabojāt izdevās vai nē, bet uzbrucēji bija apmierināti ar uzbrukuma rezultātu.

- Atkāpjamies, - Ivašura signalizēja. - Viņiem ir liels pārspēks, attapsies - diez vai atkausimies.

Desanta grupa pagriezās atpakaļ, atšaudoties no izdzīvojušo "sanitāru" retajiem mēģinājumiem viņus aizkavēt. Bet pie Stumbra sienām desantu gaidīja pārsteigums - uzradies nez no kurienes, tieši no gaisa, broveja Mimo divdesmitmetrīgais pārvietotājs, līdzīgs milzu bruņurupuča apvalkam.

Ivašura un viņa draugi, kuri iepriekš nebija redzējuši broveja kuģi, gandrīz sāka šaut, un Pāvels tik tikko paspēja viņus apturēt.

Pārvietotājs lidinājās virs zemes trīs metru augstumā, no tā apakšas izlija šķidra metāla piliens un izveidoja broveja formu. Kādu laiciņu cilvēki un klaidonis pa Zariem skatījās viens uz otru un klusēja. Tad brovejs pacēla roku "bruņu cimdā" un pamāja desantniekiem, aicinot tuvāk.

- Jums nevajadzētu kavēties šeit, karotāji. Mans pārvietotājs ir jūsu rīcībā.

Ivašura atskatījās uz Pāvelu-pirmo, nesteidzoties izmantot piedāvājumu.

- Vai viņam var uzticēties?

- Gribētos jau, - šaubīgi sacīja Pāvels-otrais. - Ždanov, man nepatīk, ka viņš vienmēr parādās īstajā laikā un vietā.

- Man arī, - Pāvels-pirmais nomurmināja caur sakostiem zobiem. - Dīvainas rūpes priekš klaidoņa - palīdzēt pirmajiem pretimnācējiem.

- Pirmkārt, jūs neesat pirmais pretimnācējs, - iebilda brovejs Mimo, - un pat ne otrais. Es daudzkārt esmu ticies ar Ždanoviem. Otrkārt, es varu atļauties daudz ko. Bet, jums lūdzu, pasteidzieties, šķiet, ka jūsu ienaidnieki sāk attapties.

Pāvels atskatījās uz kūpošo sabojāto Kontrstumbra ēku, pie kuras  jau formējās "sanitāru" armija, milzu pērtiķčūskas vadībā, uz diviem desmitiem lidojošu krustu, kas dzērvju kāsī tuvojās no kalnu grēdas puses, viņš pievērsa skatienu Pāvelam-otrajam.

- Kā tu domā, ja mēs uzbruksim pārvietotājam, tas izturēs?

- Man pāri palika vēl viens slings, - atbildēja visu saprotošais dubultnieks. - Neviens materiāls objekts neizturēs "stīgas" konvolūciju.

Brovejs Mimo nepakustējās, bet no viņa uzvēdīja tik taustāms, blīvs pazemojošas piedošanas vilnis, ka to sajuta visi.

- Ejiet prom, - sacīja Pāvels-pirmais. - No šī brīža mūsu ceļi šķiras. Nākamā tikšanās var jums beigties skumji.

- Žēl, es tikai gribēju palīdzēt izpildītājam.

- Mēs paši spējam iestāties par sevi. - Pavelam pēkšņi ienāca prātā interesanta doma, un viņš to izteica skaļi. - Nododiet sveicienu "hronoķirurgiem" un Tiem, Kas Seko. Mēs drīz apciemosim gan vienus, gan otrus.

Broveja figūra saviļņojās, pārvērtās par dūmu strūklu, kas bez pēdām iesūcās "bruņurupuča" vēderā. Pēc mirkļa pārvietotājs pārvērtās plānā melnā auklā un pazuda, nesot klaidoni cauri Laiku Koka pasaulēm.

- Man pakaļ! - pavēlēja Pāvels-otrais, un grupa disciplinēti atkāpās Stumbrā minūti pirms "sanitāru" uzbrukuma paguvusi paslēpties tā dzīlēs.

* * *

Seku likvidēšanas centra pazemes bunkurs bija ielenkts no visām pusēm, visos līmeņos un horizontos.

Romašins nevarēja iedomāties, ka viņam būs jāpārkāpj pāri centrālās zāles slieksnim kā parlamentāram, tāpēc, stāvēdams zāles durvju priekšā, viņš uztvēra notiekošo kā murgainu sapni. Bazarjans viņu izveda no šī stāvokļa:

- Varbūt mēs ielauzīsimies zālē jums aiz muguras un viņus visus sagūstīsim? "Ziloņu" zalve - un viss...

- Ždanovs ir profesionālis, kādu ir maz, - Harlams Sakovecs nodūca ūsās. - Viņš, iespējams, paredzēja visus iespējamā uzbrukuma variantus. Labi vēl, ka atlaida centra apkalpotājus.

- Mums arī ir pietiekoši daudz labu profesionāļu, - apvainojās "Roud-Asker" komandieris.  - ar visiem viņš netiks galā.

- Un tu esi ar mieru noguldīt visu grupu, lai viņam pierādītu, kādi jūs esat profesionāļi? - Komisārs ironiski paskatījās uz tumšādaino Bazarjanu.

Tas samulsa, murmināja:

- Nē, bet apvainojoši taču ...

- Harlam, - Romašins pagriezās pret savu miesassargu. - Vai griestus esat pārbaudījis?

- Ir divas ventilācijas lūkas, tieši virs kontroles viriāla un pie sienas. Vajadzēs pamēģināt.

- Sagatavojieties katram gadījumam. Jums būs ne vairāk kā pussekunde, lai sašautu lūkas, un vēl pussekundes, lai desantētos un uzbruktu ar hipnoieročiem.

- Tiksim galā.

- Ej.

Romašins nopūtās, ar žestu lika visiem atvirzīties prom no zāles durvīm un pārgāja uz saziņas vilni ar Centru:

- Ždanov, es esmu Romašins. Ielaid mani.

Monolītā izskata durvis saritinājās ap balstu, aizslīdēja sānis. Romašins devās uz priekšu un nonāca pilnīgā tumsā. Durvis aiz viņa klusi ieslīdēja savā vietā, un tūlīt pie griestiem iegaismojās neliels apaļais logs, kas izgaismoja zāles vidū stavoša cilvēka figūru. Nebija iespējams saredzēt, cik vēl cilvēku slēpjas tumsā, bet Ignats sajuta viņu skatienus. Viņš izvērsa plecus un paskatījās uz to, kurš viņu gaidīja gaismas konusā.

Cilvēks bija ģērbies melnā kombinezonā, kas slēpa kustības un padarīja viņu gandrīz neredzamu, bet seja neapšaubāmi bija Pāvela Ždanova seja.

- Ienāciet, komisār, - atskanēja viņa klusā balss.

Virs Ignata galvas uzliesmoja griestu panelis, kas apgaismoja komisāru.

Romašins pienāca tuvāk, apstājās, nopētot drošībnieka seju, atzīmējot tikko uztveramo, smalko svešuma zīmogu. Pāvels bija Pāvels un tomēr - svešinieks, nevis cilvēks, kuru pazina Ignats.

- Vai neizskatos līdzīgs? - Ždanovs pasmīnēja. - Jūs arī atšķiraties no komisāra, kurš mani iesūtīja Stumbrā.

- Tādā gadījumā jūs saprotat, kas notiek?

- Es nokļuvu nepareizajā Zarā.

- Pilnīgi pareizi. Un, starp citu, jūs neesat vienīgais. Pirms jums pie manis ciemojās Griša Belijs un Fjodors Polujanovs, viņi arī tika iemesti citā Zarā.

- Tas ir interesanti. Kāds no mūsu atbalstītājiem ir kļūdījies. Tomēr netērēsim laiku.

- Netērēsim. Vai ķīlnieki dzīvi?

Iedegās vēl viens griestu laukums, apgaismojot pie zāles sienas sēdošos Centra vadītāju Levu Kosuļinu, SEKON priekšsēdētāju un abus senatorus, kuriem pat šajā stāvoklī izdevās saglabāt augstprātīgu varas pārstāvju izskatu.

- Hei, komisār, - viens no viņiem ar platu pliku galvu un uzblīdušu seju uzsauca kašķīgā tonī. - Vai ar šo tipu nevarētu vienoties ātrāk? Mēs šeit esam nosēdējuši vairāk nekā stundu.

- Pagaidām pasēdiet, - Romašins sausi atbildēja, uztverot jautru mirdzumu Ždanova acīs. - Paiesim malā?

Viņi atkāpās zāles dziļumā, pie ar gaismām mirgojošās psi-virāla piramīdas.

- Pirms sākam sarunas, es vēlētos jums uzdot vienu jautājumu. Kas ir laiks jūsu pasaulē?

Ždanovs, nemirkšķinot acis, ielūkojās Romašina sejā. Šis jautājums viņam bija negaidīts, taču viņš nejautāja, kāpēc komisāram tas jāzin.

- Laiks ir statistikas jēdziens, cik atceros temporfizikas terminoloģiju.

- Kā jūs teicāt, temporfizika?

- Vai jūs laika fiziku saucat savādāk?

Jā, hronofizika. Bet atvainojiet, es jūs pārtraucu.

- Un nav vairs par ko runāt. Es varu piebilst, ka laika neatgriezeniskums mūsu Zarā ir saistīts ar milzīgu skaitu procesu, kas vērsti vienā virzienā saskaņā ar varbūtības teorijas likumiem.

- Nu ko, šie jēdzieni jums un mums ir vienādi. Vispār jau citādi nevarēja būt. Pretējā gadījumā jūs nebūtu Pāvels Ždanovs. Vai drīkstu vēl kādu jautājumu? Kas ir hronoķirurgi jūsu Metauniversā?

- Tas ir svarīgi? - Ždanova balss kļuva auksta.

- Es saprotu, ka atšķirībā no mums jūs esat viņu pusē, taču objektīvai situācijas analīzei atbilde ir svarīga.

- Mēs viņus saucam citādi - par Līdzsvara Glabātājiem. Lai gan tas nav svarīgi. Tāpat kā jūsu atbalstītāju nosaukums.

- Tie, Kas Seko.

- Priekš mums tie ir "Destabilizētāji". Bet lietas būtība nemainās no nosaukumiem. Pēc jūsu domām, Līdzsvara Turētājs jeb "Hronoķirurgs" ir inteliģenta "micēlija" tipa sistēma. Tas jūs apmierina?

- Diezgan. Mani apmierina viss. Lieta ir tāda, ka mēs runājam par dažādiem "hronoķirurgiem". Mūsu Zaram "hronoķirurgs" ir saprātīga "bara" tipa sistēma. Pasaulei, no kuras pie mums ieradās "svešinieki" Belijs un Polujanovs, "ķirurgs" ir "spieta" tipa sistēma. Vai uztverat atšķirību?

- Paskaidrojiet.

- Mums ir darīšana ar veselu buketi dažādu "ķirurgu", viņu sāncenšu, Stumbru un citu saistītu detaļu. Es gribu teikt, ka mēs neesam ienaidnieki.

- Tas ir ... interesanti.

- Tagad klausies. Nav nepieciešams ticēt man uz vārda, it īpaši tāpēc, ka viss, ko es teikšu, ir tikai visticamākā notikumu versija. Tāpēc esiet pacietīgs un visu vienā rāvienā nenoliedziet.

- Runājiet.

Romašins, nogaidījis līdz pāriet vājuma brīdis, sāka stāstu, kas ilga ceturtdaļu stundas. Kad viņš pabeidza, Ždanovs ilgu laiku klusēja, izsverot visus par un pret. Viņš arī daudz zināja, par kaut ko šaubījās, bija uzkrājis informāciju, kurai bija nepieciešama pārbaude, un tagad viņam bija jāizlemj, kam ticēt.

- Es arī domāju par to, - viņš beidzot atzina. - Diemžēl man nav tāda konsultanta un padomdevēja kā jūsu Zlatkovs. Tas ir, mums ir šāds zinātnieks, taču viņš nepavisam nav galvenais hronopātagas idejas īstenotājs. Bet jūs parādījāt būtību ... briesmīgu! Ja tikai tā ir taisnība.

- Analizējiet situāciju, un jūs sapratīsit, ka man ir taisnība.

- Nu, labi, pieņemsim. Pieņemsim, ka ir Spēlētāji, kuri mūs izmanto kā mazvērtīgas figūras. Kas mums būtu jādara šajā gadījumā?

- Nekas. Pēc iespējas ātrāk ir kaut kā jāapziņo visus mūsu līmeņa spēles dalībniekus, viss jāpaskaidro un jālūdz viņiem iziet no Spēles.

- Kādā veidā?

- Nezinu. - Romašins atcerējās Zlatkova vārdus. - Ir doma šim nolūkam izmantot Stumbru.

Ždanovs nesaprotoši skatījās. Ignats paskaidroja:

- Stumbra stīga ir saglabājusies, citādi jūs šeit nebūtu parādījies. Starp citu, tas arī ir noslēpums - kāpēc saglabājās. Vai nu hronourbis netika iznīcināts un turpina iedziļināties citu Zaru pagātnē, tos savienojot, vai arī Laiku Koks kaut ko "gaida", piemēram, nākamo Spēlētāja gājienu. Tas būs labi jāapdomā. Tātad visiem "bandiniekiem", tas ir, mūsu līmeņa spēlētājiem, miljoniem Pāvelu Ždanovu, Belijiem, Polujanoviem un citiem, vajadzētu pulcēties hronourbšanas izejas punktā laiku sākumā. Tur jāparādās pirms citiem spēlētājiem un jāaptur visi!

Ždanovs pašūpoja galvu.

- Es nesaprotu, kā to tehniski var izdarīt. Pat ja izmantojam transgressu, nav iespējams nolaisties uzreiz visos Stumbra izejas punktos.

- Būs jādomā, - atkārtoja Romašins. - Šī ir tikai kaila ideja. Bet izeja ir šeit.

- Un ja es jums nenoticēšu?

- Tad mēs zaudēsim. - Romašins pasmīnēja, uz brīdi iegrimdams vājuma vatē. - Un pie tam visi bez izņēmuma. Jūs nogalināsiet mani, ķīlniekus, duci puišu no specdienestiem, mani cilvēki nogalinās jūs. Un tas viss notiks tikai par labu Spēlētājiem. Vai tāds variants jūs apmierina?

- Pieņemsim, ka es jums ticu. Bet var nenoticēt citi ... ē-e... Ždanovi.

- Ja ticēsiet jūs, noticēs arī citi. Patiesība necieš no tā, ka kāds to neatzīst, bet cieš cilvēki abās barikāžu pusēs. Mums jāizdara tā, lai ciešanu ir mazāk.

No tumsas iznira īpašā skafandra šķidrajā metālā mirdzoša figūra.

- Komandier, neklausieties viņā, viņš melo! Mēs atklājām grupu kustību ar enerģijas avotiem, divi no tiem tagad atrodas virs mums. Noteikti tiek gatavots uzbrukums.

Ždanovs pagrieza galvu pret Romašinu, uzmanīgi ieskatījās acīs.

- Tā ir taisnība?

- Protams, tā ir taisnība, - Ignats nogurdināti atbildēja. - Mēs nodrošinām sevi, kā to darītu jebkurš speciālists mūsu vietā.

- Es viņu nogalināšu! - uz pienākušā cilvēka  pleca pacēlās tornītis, "universāla" stobrs ieskatījās Romašina sejā.

- Atlikt! - Ždanovs stingri nokliedza.

- Bet viņi gatavo uzbrukumu ...

- Mēs ļausim jums atgriezties Stumbrā, - ar pūlēm izrunāja Ignats. - Nav jēgas cīnīties pret jums tikai tādēļ lai uzvarētu taisnīgums. - Romašins ieslēdza rāciju. - Harlam, atsauc cilvēkus, atbrīvo koridoru  Ždanova grupas pārejai uz Stumbru.

- Sapratu, - pēc dažām sekundēm atskanēja Sakoveca balss. - Aizejam.

Romašins pagrieza Ždanovam muguru. Tas piegāja pie viņa, paņēma aiz elkoņa, pieklusināja balsi.

- Vai jums slikti, komisār? Man teica, ka jūs esat klīnikā. Kas notika?

- Nekas īpašs, - Romašins nomurmināja. - Man vienkārši patīk gulēt intensīvajā terapijā. - Un zaudēja samaņu.

Viņš nāca pie samaņas jau savā palātā Pārvaldes klīnikā. Pie gultas sēdēja bārdainais Harlams un ar entuziasmu sarunājās ar pretī sēdošo Ždanovu. Pamanījuši, ka komisārs pakustējies, abi apklusa un pagrieza galvas pret viņu.

- Ak cik interesantas lietas stāsta šis jauneklis par dzīvi uz Zemes savā Zarā! - nodunēja komisāra miesassargs. - Piemēram, viņiem tur nav VKS, bet gan Pasaules Veče, bet tā vietā ...

- Nomierinies, - Ignats bāli pasmaidīja, satiekot Ždanova izteiksmīgo skatienu. - Ko tad tu esi izlēmis, Pāvel?

- Es kādu laiku padzīvošu pie jums, aprunāšos ar Zlatkovu. Jūs mani ieinteresējāt. Padomāšu. Un tad mēs izlemsim, ko darīt.

- Viņš pārzina ļoti interesantu tuvcīņas skolu, - sacīja Harlams. - Apsolīja sniegt dažas stundas.

Romašins neatbildēja. Aizvēris acis, viņš domāja par pārējiem Ždanoviem, kas cīnījās "hronoķirurgu" pusē, un ka patiešām būs grūti pierunāt viņus visus sākt domāt. Ja vien vispār iespējams.

* * *

- Un tomēr es nesaprotu, kāpēc mēs atteicāmies no broveja pakalpojumiem, - Pāvels-otrais domīgi sacīja.

- Pats nesaprotu,- Pāvels-pirmais atbildēja ne mazāk domīgi. - Likās aizvainojoši, ka viņš mūs uzskata par nesaprātīgiem, nespējīgiem iestāties par sevi. Iespējams, vajadzēja nomākt emocijas un izmantot viņa pārvietotāju, lai nokļūtu pie transgressa. Un tagad mums ir tikai divi veidi: bēgt no šejienes un pašiem meklēt transgressu, vai ienirt Stumbra hronomembrānā. Stass nodrošinās nobraucienu. Stas, cik daudz laika mums atlicis domāt?

- Es baidos, ka ne ilgāk kā pusstunda, - atbildēja inks.

Desantnieku vienība apmetās atpūtas zonā, kuru joprojām kontrolēja Stass, bet bija gatava doties ceļā.

- Problēma ir jāatrisina globāli, - sacīja Ivašura; visi paskatījās uz viņu, daži novērtējoši, citi ar interesi, bet sievietes ar cerību. - Mums jāsadalās. Viena grupa dosies pie "ķirurgiem", otra - pie Tiem, Kas Seko. Tikai šādā veidā mēs varēsim uzklausīt abas puses, tas ir, vienu un otru Spēlētāju, un noteikt savu pozīciju.

Ždanovi paskatījās viens uz otru.

- Nu ko, iespējams, tā ir labākā izeja no situācijas. Kā jūs sadalīsiet grupu?

- Pieci ies "uz leju", četri "uz augšu". Es gribētu vadīt piecinieku, ja jums nav iebildumu.

- Komandējiet. Kurš ies ar jums?

- Veronika, Griša Belijs, Fjodors un tu, Pāvel.

- Kurš no mums? - Pāvels pirmais pasmaidīja.

- Es joprojām jūs ne visai atšķiru ... lai tas būtu jūs.

- Tad es iešu ar viņu! - satvēra Pāvela-pirmā roku Jasena.

Visi iesmējās. Meitene, nosarka un nozibsnīja acis, kā parasti paslēpjoties aiz Ždanova muguras.

- Bērnudārzs, un nekas vairāk, - Belijs pakratīja galvu.

- Ar jums iešu es, - sacīja Pāvels-otrais. - Bet viņš lai iet ar pārējiem. Turklāt viņš jau ir kontaktējies arī ar Tiem, Kas Seko un zina, kā ar viņiem izturēties.

Vienība sadalījās, grupējoties ap abu grupu līderiem. Sievietes apskāva viena otru, čukstēdamas uzmundrinošus vārdus, vīrieši paspieda rokas.

- Nu ko, braucam! - Pāvels-pirmais svinīgi iesaucās, atcerēdamies savu pirmo startu Stumbrā. - Es ceru, ka mēs spēsim pārliecināt Spēlētājus mainīt spēles noteikumus.

- Tiksimies ... bet starp citu, kur mēs tiksimies pēc tam? - Pāvels-otrais sarauca uzacis. - Stumbrā? Kādā no Zariem?

- Transgressā, - Polujanovs ieteica. - Manuprāt, tas ir vienīgais stabilais objekts mainīgajā Laiku kokā.

- Fjodor, tu esi gudrinieks! - Belijs nopietni teica. - Protams, mums vēlāk būs jātiek skaidrībā ar šo transgressu, kāpēc tas nav atkarīgs no katra Zara apstākļiem, taču droši vien nav drošākas slēptuves.

- Pasteidzieties, kungi, - atgādināja Stass. - Zona ir ielenkta drīz sāksies uzbrukums, bet es ilgi noturēt uzbrukumu nevarēšu.

- Kurš pirmais? - jautāja Belijs. - Starp citu, Stas, tu garantē tikai nolaišanos. Bet pacelšanos?

- Hronomembrāna pēc jūsu atgriešanās darbojas abos virzienos, kā vienkāršs lifts. Es nespēju izskaidrot šo fenomenu, bet varēšu palaist grupu "uz augšu".

- Tad sāc ar "uz augšu".

Pāvels-pirmais, Jasena, Kostrovs un Taja atkāpās pie atpūtas zonas sienas, kas viņus ielaida zālē ar lifta kolonnu. Visi četri klusējot iegāja membrānas kabīnē, caurspīdīgas durvis sabiezēja un aizvēra atveri. Zilas gaismas nomirgoja uz augšu kā gaisa burbuļi ūdenī, un durvis atkal izkusa. Pilota kabīne bija tukša, pirmā desanta grupa bija aizgājusi "uz augšu", "nākotnē".

- Kārtībā. - Belijs iegāja liftā. Pārējie rindā aiz viņa ienāca lifta kabīnē, un Stass ieslēdza nolaišanās aparatūru. Pieci desantnieki ātri aizsteidzās caur telpu un laiku pa Stumbra izeju ķēdi uz Visuma pamatiem.

No cita Zara atnākušais Pāvels Ždanovs kopā ar komandu gandrīz piecas dienas uzturējās svešajā pasaulē. Šajā laikā viņš četras reizes apmeklēja Zlatkovu, darbā un mājās, pastāvīgi sarunājās ar Romašinu, lidoja apkārt Zemei, apmeklēja savu "dzimteni" - neapciemojis tomēr šeit dzīvojošā "īstā" Pāvela Ždanova radiniekus, kā arī kopā ar Grigoriju Beliju un Mariču izložnāja  "telpu krustojumu", par kādu bija kļuvis hrono-paātrinātājs.

Kad Romašins tika izrakstīts no klīnikas, dalījās savos atklājumos ar komisāru pie viņa mājās. Viesos tika uzaicināts arī Zlatkovs, kurš ļoti nelabprāt atrāvās no savīem pētījumiem. Pēdējā laikā viņš strādāja ar UASS lielajiem inkiem un pat VKS tīklos, noslogojot mašīnas ar daudziem sarežģītiem aprēķiniem līdz tādam līmenim, ka tie atteicās izpildīt valdības ierēdņu uzdevumus.

Ziņkāres pēc Romašins painteresējās par to, ko tad dara lielās UASS "Stratēģa" tipa sistēmas, un saņēma atbildi: aprēķini par "neiespējamo stāvokļu fizikas tranzitīvajām attiecībām", kā arī "trīs un vairāk dimensiju laiku spekulācijas" un "superlielu saprātīgu sistēmu insaitu un mijiedarbības parametru aprēķini.".

Neraugoties uz visu savu zinātnisko un tehnisko sagatavotību, komisārs nespēja vismaz aptuveni saprast, par ko tiek runāts pirmajos divos gadījumos. Trešā aprēķinu tēma bija tuvāka. Zlatkovs risināja "hronoķirurgu" problēmu, aprēķināja viņu pastāvēšanas nosacījumus.

Pulksten deviņos vakarā visi trīs pulcējās Romašina kotedžas verandā, pie bērzu birzs. Saule jau bija pazudusi aiz kokiem, birzī gulēja vakara ēnas. Bija pārsteidzoši kluss, izņemot retos putnu treļļus, un viesiem pamazām izveidojās elegisks noskaņojums, kuru atbalstīja īpašnieks, kurš piedāvāja izmēģināt paša pagatavoto kokteili "Slavjanskij". Komisāra sieva, gara, slaida, skaista blondīne vārdā Denīza, pieklājīgi pasēdēja ar viesiem dažas minūtes un aizgāja, atsaucoties uz aizņemtību.

Romašins, pamanījis Pavēla dīvaino, garo skatienu, samiedza acis:

- Ko, vai iepriekš neesat redzējis manu sievu, Pāvel?

- Manā pasaulē jums nav sievas, - pēc pauzes atbildēja Ždanovs. - Viņa gāja bojā Kamčatkā, aizturot "melno cilvēku", tas ir, jūsu draugu Šalamovu.

Romašins iekšēji nodrebēja, paliekot šķietami mierīgs un atslābis. Viņa pasaulē viņam nebija drauga, vārdā Šalamovs, lai gan viņš pazina cilvēku ar šādu uzvārdu.

- Galu galā mūsu pasaules detaļās atšķiras, - viņš filozofiski bezkaislīgi paziņoja. - Un tas ir saprotams. Process, ko sauc par dzīvi, ir pārāk sarežģīts un pārāk atkarīgs no varbūtību likumiem. Bet nerunāsim par skumjām lietām. Pāvel, jūs gribējāt ar mums parunāt par kaut ko svarīgu. Mēs jūs klausamies.

- Garšīgs. - Ždanovs pacēla caurspīdīgu glāzi ar dzintara dzērienu. - Iemāciet man pagatavot tik dievišķīgu nektāru? - Viņš pagrieza galvu pret Zlatkovu. - Atanas, es vēlētos uzdot jums dažus jautājumus komisāra klātbūtnē. Vai jūs neiebilstat?

- Jautājiet, - nomurmināja zinātnieks, izklaidīgi skatoties uz ainavu.

- Kā jūs izskaidrojat pretrunu: šī Zara vakuumam nav laika bultas, bet laikam šeit tomēr ir virziens un tas ir neatgriezenisks?

- Neatgriezenisku fizisko procesu virzienu nosaka statistikas varbūtības likumi nejaušai mijiedarbībai. Šiem likumiem pakļauts arī vakuums, taču mazas enerģijas mijiedarbību noteikt ir neizmērojami grūtāk. Mēs to vienkārši nepamanām. Izņemot fluktuācijas. - Zlatkovs paberzēja deguna izliekumu. - Principā, protams, katrs atoms ir fluktuācija, bet tas jau ir filozofijas jautājums.

- Vai jūs gribat teikt, ka jūsu Metauniverss jau sākotnēji ir dzimis ar varbūtības likumiem tajā? Ar entropijas pieaugšanas likumu?

Šķita, ka Zlatkovs pēkšņi pamodās, ar interesi paskatījās uz Ždanovu, kurš malkoja kokteili.

- Bravo, grif! Vai tiešām pats aizdomājāties, vai kāds priekšā pateica? Tie, Kas Seko, piemēram?

- Es jau esmu sapratis, ka Tie, Kas Seko, ir jūsu priekšā teicēji. Mani draugi ir Līdzsvara Turētāji vai, jūsuprāt, "hronoķirurgi". Bet izdomāju es pats.

- Par ko ir runa? - Romašins laipni apjautājās. - Uz vakara pusi es kaut kā smagnēji saprotu.

- Ir iespējamas pasaules, kurās varbūtības likumi nedarbojas, - uzjautrinājās Ždanovs. - Un šīs pasaules ir tikai "Ķirurgiem" piederošie Zari vai, ja vēlaties, Laiku Koka saknes. "Micēlija" tipa supersistēma, kas nolēma izmainīt dažus Koka pastāvēšanas likumus.

- Bet mēs savukārt esam nonākuši pie secinājuma, ka “ķirurgi” pie mums ir saprātīga “bara” tipa sistēma.

- Vienkārši dažādos Zaros viņi pieņem atšķirīgu izskatu un piedevām precīzi saskaņā ar Zarā iestrādātajiem varbūtības likumiem.

- Tad es nesaprotu viņu Spēles ar Tiem, Kas Seko, nozīmi. Kas tā par spēli, kuras rezultātā viss Koks un paši Spēlētāji var izmainīties?

- Bet nekādas Spēles arī nav, - melanholiski visiem apliecināja nomierinājies Zlatkovs. Viņam patika Romašinska kokteilis un viņš ielēja sev vēl vienu glāzi.

Romašins, gandrīz aizrijies, iedzēra lielu malku kokteiļa, uzmanīgi nolika glāzi uz galda un noslaucīja lūpas.

- Vai jūs jokojat, Atanas? Galu galā, jūs bijāt pirmais, kurš izteica pieņēmumu par šāda līmeņa Spēli ...

- Tagad es domāju mazliet savādāk.

Ždanovs ar interesi, Romašins neticīgi uzlūkoja Zlatkovu. Zinātnieks nemanāmi pasmaidīja, paliekot labsirdīgi pašapmierinātā noskaņojumā.

- Es neprecīzi izteicos, kolēģi. Mēs visi piedalāmies Spēlē, ar to domājot vadošo principu - Spēlētājus. Mums tas ir normāli. Tomēr pēc ilgām pārdomām un aprēķiniem es nonācu pie secinājuma, ka mēs piedalāmies pavisam cita plāna Spēlē. - Atanas pabeidza kokteili, pasūkāja citrona šķēli - sarunu biedri pacietīgi gaidīja turpinājumu, - padomāja un ielēja sev trešo glāzi dzēriena. - Ziniet, Ignat, jūsu kokteilis ir patiešām brīnišķīgs. Es arī paņemšu recepti, ja jums nav iebildumu.

Komisārs ironiski palocījās.

- Sen neesmu juties tik mierīgi un ērti, - Zlatkovs turpināja, it kā nepamanījis daiļrunīgos skatienus. - Bet pie tēmas. Es nonācu pie secinājuma, ka Spēle, kurā mēs esam iesaistīti, it kā pret mūsu gribu, ir pašregulējoša, daudzdimensionāla, daudzfunkcionāla, fundamentāli transitīva, [13] pie tam, varbūt, pat saprātīgs process.

Verandā iestājās caurspīdīgs klusums. Pat putni uz kādu laiku apklusa. Tikai bērzu lapas klusi sačukstējās no atlidojušās maigās vēsmas.

Ilgi, ilgi par cilvēku kolektīvo drošību atbildīgie divi vīrieši, skatījās uz zinātnieku, tad Romašins klusi sacīja:

- Vai tas nozīmē, ka Spēlētāji ir arī kontrolējami?

- Jūs, kā vienmēr, esat precīzs formulējumos, komisār, - Zlatkovs izklaidīgi piekrita. - Es pat teikšu vairāk ... Tomēr jūtu, ka jūs gribējāt pateikt vēl kaut ko?

- Spēle kā saprātīgs process, kā rezultātā Visuma matrica nepārtraukti mainās, vai, citādi, Laiku koks ir Dievs!

Zlatkovs saviebās.

- Parasti Dievu atceras, kad vēlas problēmu pārnest uz ārkārtīgi sarežģīto, neatrisināmo kategoriju. Ja vēlaties, varam runāt arī par Dievu kā par bezgalīgas sarežģītības līmeņos un apakšlīmeņos sadalītu Spēļu Radītāju. Kaut kādā apakšlīmenī arī mēs, bioloģiskās būtnes ar ierobežoto apziņu, pievienojāmies Spēlei. Tad lūk, Spēļu Radītājs pats atrodas Ārpus Spēles. Ārpus Laiku Koka, kas ir Viņa Spēle, tā sakot, Lila.

- Kas ir Lila? - Ždanovs jautāja.

- Indoāriešu termins, kas apzīmē Dieva darbības, kuras viņš veic pēc savas brīvas gribas, viegli, rotaļīgi. Principā atbilst tamilu Tiruvilejadalai - Svētajai Spēlei.

- Es sapratu! - Klusiņām, balsij notrīcot sacīja Romašins, nemaz nekaunēdamies par jūtām. - Bet, ja mēs esam sapratuši savas līdzdalības līmeni, vai tas nenozīmē, ka mēs varam no Spēles ... iziet?!

- Droši vien varam, - Zlatkovs pamāja.

- Kā? - Tagad Pāvels Ždanovs nespēja atturēties no pārsteigta izsaukuma. - Tā, kā ieteica komisārs - sapulcināt visus Ždanovus un citus izpildītājus kaudzē un paskaidrot viņiem notiekošā nozīmi?

Zlatkovs pašūpoja galvu.

- Diez vai visus būs iespējams savākt. Bet pietiks ar noteiktu izpildītāju skaitu. Mums ir nepieciešams ļoti vienkāršs un viegli īstenojams solis ... principā es zinu, kāds. Bet es vēl neesmu aprēķinājis sekas. Es varu tikai dot mājienu: ir nepieciešams izmantot divus agregātus - mūsu Stumbru un Kontrstumbru, tikai pilnīgi citādā veidā, citiem mērķiem.

Šaubas, cerība, neuzticēšanās un slāpes visu uzzināt līdz galam bija viegli nolasāmas drošības darbinieku pret zinātnieku vērstajos skatienos,  tāpēc Zlatkovs ar ironisku lēnprātību piebilda:

- Es ceru, ka jūs nesāksiet mocīt jūsu pazemīgo kalpu, lai izsistu no viņa liecību?

Ždanovs iesmējās, un arī Romašins pasmaidīja.

- Atanas, mēs neesam "ķirurgi"... - Viņš uzmeta vainīgu skatienu Pāvelam, taču tas neapvainojās, lai gan Ignats atsaucās uz viņa saimniekiem. - Turklāt jūs pierādījāt, ka jums ir milzīgs gribasspēks, jo jūs varējāt izkļūt no programmas. Nē, mēs pagaidīsim, kamēr jūs veiksiet visus nepieciešamos aprēķinus. Tomēr, runājot par mani, par mana formulējuma precizitāti, jūs teicāt: "Es pat teikšu vairāk ..." Ko jūs gribējāt pateikt?

- Neko jau īpašu, - Zlatkovs nomurmināja, iegrimstot savās domās. - Jūs neņemat vērā vienu svarīgu apstākli: katrā spēlē ir jāpiedalās ne tikai, kā minimums, diviem spēlētājiem, bet arī tiesnešiem, kuri kontrolē spēles likumu ievērošanu. Pārdomājiet to. Jūs, Ignat, taču esat paranorms, kādu ir maz, citādi kā izskaidrot jūsu pastāvīgo notikumu apsteigšanu, priekšstatu precizitāti, Spēles likumu pārzināšanu? Jūs esat gandrīz nemitīgā insaitā[14], kaut arī to neapzināties. Citiem vārdiem sakot, jūs dzirdat Dieva balsi. Nu, vai Tiesneša, ja vēlaties.

- Hmmm-jā ... - Ždanovs neskaidri novilka, skatoties uz sastingušo komisāru. - Nu un, kā mums tagad vajadzētu izturēties pret jums, Romašina kungs? Es taču arī esmu paranorms, bet es nekad neesmu dzirdējis Dieva balsi. Un vēl jo vairāk Tiesneša.

Ignats neatbildēja, apstulbināts no Zlatkova pieņēmuma, un Ždanovs pievērsās zinātniekam:

- Jūs visus pataisīsiet trakus, Atanas. Starp citu, ņemot vērā jūsu nesenos apgalvojumus, ka ir transgress?

- Jūs jau to pats uzminējāt, manuprāt. - Zinātnieks attapās, nolika glāzi uz galda, piecēlās. - Piedodiet, man jāiet. Paldies par cienastu un patīkamo sarunu.

- Es pavadīšu, - Romašins piecēlās, atgūstot bijušo savaldību. - Izsaukt taksometru?

- Nav nepieciešams, līdz viensliežu dzelzceļa stāvvietai ir tikai divi simti metru, es gribu līdz metro aizbraukt pāri mežam.

Paklanījies, Zlatkovs izgāja no verandas un cauri birzij brienot pa zāli devās uz taku, kas gāja starp citām kotedžām uz metro un Smoļenskas gaisa terminālu. Kad viņš pazuda aiz kokiem, Romašins pagrieza galvu pret Pāvelu un sastapa viņa skatienu, kas bija kļuvis nepieejams.

Un tā, komisār, pie kā mēs apstājāmies?

- Pie tā paša. Jādomā, jāizdomā, jāskaita. Un kas ir transgress Atanasa izteikumu gaismā?

- Ja es viņu pareizi sapratu, transgress ir tikai Tiesnešu kontroles sistēma. Mēs to vienkārši redzam no mūsu materiālo jēdzienu viedokļa, tāpēc mums tas ir vienkāršots par "sakaru līniju", "telpisko pārvietojumu paratiltu". Bet, ja man ir taisnība, tad jebkuram tiesnesim ir iespēja jebkurā laikā izsaukt transgressu un ... - Ždanovs nepabeidza.

Starp bērziem klusi izauga režģota sudrabota caurule, izkūstot augstu debesīs.

Divi vīrieši, vienlīdz pārsteigti par skatu, paskatījās uz to, novērtējot iegūtās zināšanas. Visbeidzot, Romašinam radās jautājums:

- Interesanti, kas mēs abi esam, Pāvel?

Ždanovs pašūpoja galvu, ar ziņkāri un kaut kādu dīvainu nožēlu nokatīja Romašinu no galvas līdz kājām.

- Nez kāpēc man šķiet, ka jautājums būtu jāformulē savādāk, komisār. Kas esat jūs?! Man jau nu noteikti nav nekāda sakara ar transgressa parādīšanos.

Kritiens turpinājās ilgi, mūžību - saskaņā ar desantnieku izjūtām, kuri jau ne reizi vien bija piedzīvojuši metienu pa hronomembrānas "stīgu". Tāpēc, kad šī bezprecedenta kritiena caur laikiem karstums un svilpoņa nomainījās pret aukstumu un klusumu, cilvēku apziņa to uztvēra kā apstāšanos, triecienu pa psihi, no kuras ilgi nevarēja atgūties.

Pirmais atguvās Pāvels Ždanovs, kuram bija lielas adaptācijas rezerves. Tad Belijs. Paskatījušies uz pavadoņiem, kuri uz kabīnes grīdas sāka lēnām kustēties, viņi izgāja no lifta, Stumbra apļveida zālē un apstājās.

Šī bija tieši tā zāle, tas hronourbja paātrinātāja izejas mezgls, kur pirms vairākām dienām (mēnešiem, gadiem, gadsimtiem?) Pāvela (nevis šī, bet pirmā) vadītie desantnieki gaidīja "golemu" kravu un gatavojās uzbrukt hronourbim. Tāpat kā toreiz, arī pašreiz ēkas horizonts ar hronomembrānas cauruli bija tukšs un kluss. Pāvels un Grigorijs neredzēja ne konkistadorus-zirnekļus, ne melnos jātniekus-hronbruņiniekus, ne "bruņurupučus" ar antenām-ūsām, ne citus monstrus, kiborgus un dzīvas radības.

- Nez, kurā brīdī mēs šeit nokļuvām? - teica Belijs, izgājis koridorā, ko griestos apgaismoja zilas dzīslas. - Pirms mūsu pirmās parādīšanās vai pēc tās? Viņš pēkšņi pasmīkņāja. - Ja pirms, vai vari iedomāties tās Ždanova komandas sejas, kad viņi mūs ieraudzīs?

- Neieraudzīs, - Pāvels izklaidīgi atbildēja. - Mūsu parādīšanās noteikti ir izraisījusi dakšu laikā, jauna Zara atdalīšanos no šī, kur mēs atrodamies tagad. Tā komanda ieradīsies tur.

- Pajautāsim Stasam, viņam gan būtu jāzina, vai mēs te bijām vai nē.

 - Pajautāsim. Bet, ja atceries, kaut kur gaiteņos šeit ir transgressa izeja ... - Viņš satrūkās.

Koridora dziļumos klusām izauga režģotu fermu un trosu "mežs" - transgressa līnijas fasāde.

Belijs nosvilpās, vispirms paskatījies uz Pāvelu, tad uz transgressu, kas parādījās kā uz burvja mājienu.

- Maestro, vai jūs, nejauši, neesat burvis? Vai vismaz To, Kas Seko, emisārs?

- Ja es būtu emisārs ... - Pāvels aizsmacis sacīja, noklepojoties. - Lai gan, varbūt, es nezinu?

- Pārbaudīsim?

- Kā?

Belijs iesmējās.

- Paša-pirmais, ar kuru es gāju kopā agrāk, nebūtu uzdevis šādu jautājumu. Es domāju ar transgressu. Pārbaudīsim?

Ždanovs atgrieza sev neatkarīgu izskatu.

- Paspēsim. Ejam pie pārējiem un pajautājam viņu viedokli.

Apļveida zālē viņi satikās ar Ivašuru, Veroniku un Polujanovu, kuri bija atjēgušies un izgājuši no lifta kabīnes. Pāvels viņiem īsi pastāstīja par transgressa parādīšanos, izlaižot detaļas un iespējamos iemeslus. Viņš vēl neticēja iespējai transgressu izsaukt tieši.

- Mums jāizlemj, kā mums rīkoties tālāk, -  viņš pabeidza. - Patiesībā mēs esam atdūrušies pret pasaules “apakšu”, pareizāk sakot, pret šī Zara “pirmsākumu”, no kura radās pārējie metauniversumi. Šeit, kā es tagad saprotu, atduras visi neskaitāmie Stumbri - hrono-paātrinātāji, ko radījuši cilvēki. Jūsu "dzimtais" Pāvels Ždanovs un viņa komanda - neatkarīgi no tā, vai kopā ar jums, vai kopā ar citiem Ivašuru, Kostrovu, Valetovu un tā tālāk - jau ir paveikuši savu darbu, bet savā Zarā! Mēs, iespējams, esam nonākuši citā Zarā, kur Metauniversu liktenis karājas mata galā. Atkal mums ir maz izvēļu: ienirt "laiku sākumā" un glābt hronourbi ar transgressa palīdzību vai dot šo iespēju citiem, tiem, kurus sūtīs Tie, Kas Seko.

- Bet mēs taču gatavojāmies doties kā sūtņi pie" ķirurgiem", - ar naivu izbrīnu sacīja Veronika.

- Diez vai tas ir iespējams.

- Jā, ar Stumbra palīdzību tas nav sasniedzams, - Ivašura pamāja ar galvu, uzmanīgi skatoties uz Ždanovu. - Un ar transgressa palīdzību? Galu galā tas šeit neparādījās velti? Kāds taču to izsauca uz šejieni?

- Viņš jau arī izsauca, - Belijs pamāja uz Pāvelu.

Pāvels pašūpoja galvu.

- Es par to neesmu pārliecināts. No vienas puses, transgress parādījās pēc maniem vārdiem, un es patiešām ļoti vēlējos, lai tas būtu šeit. Bet es nevarēju viņu izsaukt, vismaz viens pats. Vai nu Grigorijs palīdzēja, vai arī... kāds cits.

- Šeit nav neviena cita, - sacīja drūmais Polujanovs, kurš jau bija paskatījies koridorā un atgriezies.

- Es jūs saprotu, - Ždanovs pasmīnēja. - Mūsu nolaišanās pa Stumbra "stīgu" gāja pārāk gludi. Tas nozīmē, ka mūsu pretinieks ir izgudrojis kaut kādu viltību un gaida mūs kaut kur slēpnī. Varbūt pat šeit. Kaut arī es neko neredzu un nejūtu. Un tomēr transgress parādījās pēc mūsu atnākšanas. Ja tas nav "ķirurgu" slazds - mums ir iespēja nokāpt zemāk par Laiku Pirmsākumu, līdz Laiku Koka "saknēm", kur dzīvo paši "ķirurgi". Izlemiet. Es uzskatu, ka mums jāiet, jāizmanto piedāvātā iespēja.

- Vienu mirkli, - Ivašura klusi sacīja, kaut ko apdomādams. - Man līdz pat šim brīdim nav saprotams, kas ir transgress. Tas ir, jā, transporta sistēma, telpisko ... ē-e ... pārvietošanu tilts un tamlīdzīgi, bet kas tas ir? Kam tas pieder? Kam vajadzīgs? Mēs taču tajā iekļuvām nejauši.

Klusums izlija pa zāli.

- Kam vēl varētu piederēt transgress, - nedroši iesāka Polujanovs, - ja ne Tiem, Kas Seko?

- Nē, - Pāvels noliedzoši pakratīja galvu. - Ja tas piederētu Tiem, Kas Seko, viņiem nebūtu bijis grūti izslēgt hronourbi, bet viņi izmantoja mūs.

“Bet arī“ ķirurgi ”nav tā īpašnieki.

- Transgress ir pārāk daudzpusīga un spēcīga sistēma, lai piederētu vienam spēlētājam, - turpināja Ivašura. - Tas var vai nu kalpot visiem vienādi, vai arī ...

Visi uzmanīgi, ar ticību un gaidām paskatījās uz Igoru Vasiļjeviču, kurš pēkšņi apklusa. Tikai Veronika uz viņu paskatījās citādi, saprotoši, ar kat kādu burtisku mātes maigumu un mīlestību.

- Pabeidz, Igor.

- Dīvaini, ka mēs par to nepadomājām agrāk, - Ivašura turpināja ar pat sev pārsteidzošu mierīgumu. - Jebkurā spēlē ir jāievēro noteikumi. Kas to kontrolē?

- Tiesneši, - nomurmināja Polujanovs.

- Tātad viņiem arī pieder transgress!

- Bravo, Igor Vasiļjevič! - no koridora atskanēja kāda labestīga balss, un zālē ienāca brovejs Mimo, - divmetrīgs gigants, līdzīgs bruņiniekam bruņās ar metāla plākšņu apmetni, kas pārvilkts pār pleciem. - Ļaujiet stādīties priekšā: viens no tiesnešiem, kā jūsu draugs tikko atļāvās izteikties.

- Tātad ne velti jūs sākāt arvien biežāk pievērst mūsu uzmanību, - sacīja Ždanovs. - Vai mēs pārkāpjam kādus spēles noteikumus?

- Ne jūs, mans draugs, ne jūs - Spēlētāji.

- Kāpēc tad jūs vajājat mūs, tieši iejaucoties mūsu darbībās?

- Tāpēc, ka tiesnešiem ir vajadzīgi viņu lēmumu izpildītāji, un jūs personīgi un citi jūsu "dubultnieki", Pāveli Ždanovi no visiem Koka Zariem, kā parādījuši notikumi, jau ir sasnieguši Izpildītāju līmeni. Kad Spēle apstājas bezizejā vai sāk slīdēt bezjēdzīgās hekatombās, agresīvās domstarpībās ar Spēles likumiem, tiešā pretinieku iznīcināšanā, mēs tajā iejaucamies.

- Bet mēs taču... arī esam spēlētāji, tikai zemāka līmeņa ...

- Tas netraucēs jūsu misijā.

- Un kas no mums tiek prasīts?

- Vispār jau kopumā nekas īpašs. Ikvienam vienkārši jāatgriežas pie tiešajiem pienākumiem. Spēle, kurā esat piedalījušies ne pēc savas gribas, ir beigusies. Nu, vai tuvojas beigām. Jūs varat atgriezties.

- Neticu, - Ivašura stingri teica. - Mēs esam iecerējuši turpināt savu ceļu.

- Tās ir jūsu tiesības. - Tonis, ar kādu vārdi tika izrunāti (protams, pārnesti tieši smadzenēs), bija līdzīgs plecu paraustīšanai. - Tikai mums būs patiesi žēl, ja jūs iesiet bojā. Mums būs jāmeklē jauni Izpildītāji, un tas mūs zināmā mērā aizkavēs. Un kurp tad jūs dodaties, ja nav noslēpums?

- Pie "hronoķirurgiem", - pateica Veronika, jo vīrieši klusēja. - Nolaidīsimies ar transgressu līdz Laiku Koka "saknēm" un ...

- Bet kāpēc kaut kur jānolaižas? - Atkal "paraustīja plecus" brovejs. - Transgress jau arī  ir Saknes, tas ir, vissenākā Koka Sakņu sistēma, ko tiesneši izmanto kā universālu tiesu kontroles sistēmu. To kā pagaidu patvērumu izmanto arī "hronoķirurgi", tāpēc nav vajadzības tos meklēt. Ienāciet un sazinies. Starp citu, es iesaku jums padomāt par to, kāpēc "ķirurgi", kas dzīvo Koka Saknē, atstāja jūs dzīvus. Ardievu, pārāk agri pamodušies. Lai Radītāja Griba jums palīdz.

- Pagaidiet, - Ždanovs drūmi izmeta. - Jūs labprātīgi bijāt ļoti pretimnākošs, kad mēs to neprasījām, bet tagad lūdzu atbildiet uz pāris jautājumiem.

- Esmu pati uzmanība.

- Kāpēc transgress ir pagaidu patvērums "ķirurgiem"?

- Lai atbildētu uz šo jautājumu, jātiek skaidrībā, kas ir laiks, kam mums nepietiks ... hm ... hm ... laika.

- Bet jūs skaidrojiet vienkāršāk un īsāk.

- Lai notiek. Katrs Koka Zars ir Metauniverss ar saviem likumiem, fizisko konstantu kopām un - savu laiku. Cik Zaru - tik laiku, kuriem ir līdzīgs vai pilnīgi atšķirīgs fizikālais raksturs. Pieņemsim, ka jūsu Metauniversā laiks ir objektu izmaiņu process uz neatgriezenisku entropijas pieaugumu, kas arī nosaka laika bultu. Citos Zaros laiks var būt īpaša viela ar enerģiju, spēka lauku, pasaules līniju konglomerātu, subjektīvi psiholoģiskām uztveres formām, mainīgām ķermeņu un parādību attiecībām ...

- Skaidrs. Tālāk.

- "Hronoķirurgi" - Spēlētāji ...

- Tālāk, - Belijs izmeta.

- Nomierinies, Griša, - Ivašura pārmetoši paskatījās uz viņu.

- Visu veidu "hronoķirurgi", kuriem, starp citu, dažādos Zaros ir atšķirīgi nosaukumi: "ganāmpulks", "bars", "micēlijs", "monarhs", "skudru pūznis", "komūna", "termītu kalns", "fails" tā tālāk, - ir Spēlētāji ar stāžu. Viņi ir piedalījušies simtiem citu spēļu pirms šīs spēles, un priekšpēdējā ir pamanījušies izgudrot procesu, kas iznīcināja viņu pašu Zaru. Es nespēju izskaidrot šo procesu, vai tikai nosaukt to cilvēku valodā. Es varu teikt tikai vienu: Laiku Koka Sakne, kas radīja “ķirurgus”, tagad “sadeg”.

- Kā tad tā? - Veronika nočukstēja.

Brovejs neatbildēja.

- Kāpēc jūs laikus neapturējāt Spēlētājus? - jautāja skeptiskais Belijs.

- Arī tiesneši ... ē-e, materiālas būtnes ...

- Mēs sakām - no miesas un asinīm.

- Kaut kas tamlīdzīgs. Tātad tiesnešu viedokļi dalījās, un kopējā Griba netika atbalstīta. Kad Spēle nonāca strupceļā, process jau bija sācies.

- Šķiet, ka mūsu zemes vēsturē manā dzimtenē notika kaut kas tamlīdzīgs, - Ivašura pavīpsnāja. - Process sācies, bet nepareizā virzienā.

- Vai esmu atbildējis uz visiem jūsu jautājumiem?

- Palicis pēdējais. - Pāvels padomāja. - Nē, vēl divi. - Viņš vēl mazliet paklusēja. - Tomēr pat trīs. Pirmkārt, kur dzīvo Tie, Kas Seko? Otrkārt: kā pārtraukt spēli? Treškārt: kā es, ja patiesībā esmu tiesu izpildītājs, kā jūs apgalvojat, varu likt spēlētājam ievērot spēles noteikumus?

- Tie, Kas Seko, dzīvo turpat kur "hronoķirurgi". Neskatoties uz visu sarežģītību, transgress ir gredzens. Tas ir, tā ir ļoti sarežģīta sistēma, pati par sevi saprātīga tās sarežģītības dēļ, bet tā arī aizver Koka Saknes un Zarus dimensijās, kurām Zemes valodā nav nosaukuma. Bet par to, kā apturēt Spēli - padomājiet. Principā to var izdarīt bez mūsu palīdzības. Kas attiecas uz izpildi, cilvēki jau ir izveidojuši izpildītāju spēka atribūtus, kaut arī tos nosaukuši citādi.

- Kā?

- Drimmeri! - Polujanovs aizsmacis sacīja.

- Pilnīgi pareizi, mans draugs. Vai es tagad varu būt brīvs?

Brovejs ar iecietīgu zobgalību uzlūkoja apstulbušos desantniekus (viņa acis nebija redzamas zem "ķiveres", bet viņš iedvesmoja tieši tādas sajūtas) un pazuda tikpat klusi, kā bija parādījies.

- Ne vella es tomēr te nesaprotu! - teica Belijs, sirdīgi nospļāvies uz grīdas. - Kurš te draugs, kurš - ienaidnieks ... kurš - spēlētājs, kurš - tiesnesis ...

- Bet es, izrādās, esmu tiesu izpildītājs, - aukstasinīgi atbildēja Ždanovs. - Tāpēc Tie, Kas Seko, tik ļoti par mani rūpējās. Viņi gribēja, lai es viņiem spriestu par labu.

- Ko mēs tagad darīsim? - Veronika savlaicīgi uzdeva jautājumu. - Vai ir jēga meklēt "ķirurgus"?

- Tagad ir skaidrs, kāpēc viņi mūs nelikvidēja, ceļojumā pa transgressu, - Pāvels turpināja skaļi domāt. - Tā paša iemesla dēļ: viņi vēlējās atstāt uz tiesnešiem labvēlīgu iespaidu.

- Oi, oi, cik, labvēlīgi! - Belijs pasmīkņāja. - Spieda uz mums, sita, indēja, mēģināja iznīcināt ar visiem līdzekļiem ...

- Tu neņem vērā šī spiediena līmeni. Protams, Spēle turpinās augstākajās sfērās, Zaros, kur dzīvo būtnes, daudzreiz sarežģītākas un saprātīgākas par mums.

- Kāpēc tad viņi izvēlējās tevi un tavus dubultniekus par tiesu izpildītājiem?

- Es nezinu, patiešām pastāv paradokss, bet tas tikai apstiprina mūsu nepilnību. Igor Vasiļjevič, ko jūs esat izlēmis?

- Ja šim jūsu... brovejam-Tiesnesim ir taisnība, un transgress ir gredzens, tad mums vajadzētu palūgt tā automātiku nogādāt mūs pie mūsu draugiem, kuri devās apciemot Tos, Kas Seko. Mēs satiksimies, pārrunāsim situāciju un izstrādāsim risinājumu. Vai piekrītat?

- Āmen! - Belijs un Polujanovs atbildēja vienbalsīgi.

 Pāvela Ždanova pirmās grupas metiens pa Stumbra "stīgu" "nākotnē" nebija ilgs. Visi to izjuta, nepiedzīvojot nekādas īpašas kratīšanas vai nepatīkamas sajūtas. Kaut kas nebija kārtībā, nostrādāja kaut kāds faktors, kuru viņi nebija ņēmuši vērā. Tāpēc Pāvels nesteidzās atstāt kabīni, kad lifts apstājās. Viņš pacēla roku, aicinot visus klusēt, athermetizēja skafandru, atmeta ķiveres konusu un ieklausījās skaņās, kas nāca no Stumbra dzīlēm.  Pusaizvēris acis, nokļuvis paranormālā stāvokļa transā, viņš stāvēja minūti, tad attapās, paskatījās uz biedru spoguļaini mirdzošajām figūrām, pamāja ar galvu.

- Jūs varat noņemt ķiveres, šeit var elpot.

- Ko tur var dzirdēt? - čukstēja Taja.

Pāvels pašūpoja galvu, izņēma drimmeri.

- Lieta ir tāda, ka neko. Kurls. Nedzirdu neko, nevienu skaņu. Un  neredzu. Izskatās, ka membrānas izejas zāle ir nobloķēta.

- Kas to nobloķējis?

- Varbūt Tie, Kas Seko. "Hronoķirurgiem" tas nav jādara, viņu uzdevums ir mūs jebkādā veidā iznīcināt kā kaitinošu šķērsli.

- Parunā ar Stasu, - Ivans ieteica, arī atmetot ķiveres kapuci un paostīdams gaisu. - Te gan patīkami smaržo. Stasam vajadzētu zināt, kur mēs esam iestrēguši un kas mūs apsedzis.

- Tur jau tā lieta, ka Stass mani nedzird. Es viņu izsaucu jau piecas minūtes.

Pāvels izgāja tīrā un gaišā apļveida zālē ar dūmakainu kristāla grīdu un pērļainām gaišām sienām, apstaigāja lifta cauruli, aplūkojot grīdu, griestus un sienas, atgriezās pie lifta durvīm.

- Variet nākt ārā. Neviena un nekā. Un ne vienas izejas uz gaiteņiem. Mēs tiešām esam nobloķēti.

Viņš piegāja pie sienas ar sazarotu dažu gaišu dzīslu zīmējumu, kādu brīdi to uzlūkoja, ar plaukstu pieskārās un atvilka. Tad viņš iegrūda tajā zobenu.

Drimmera asmens viegli ieslīdēja sienā, izveidojot dziļu un šauru šķēlumu, kas uzreiz aizvilkās, tiklīdz asmens tika izvilkts no sienas.

- Lauka struktūra, - komentēja Ždanovs. - Var mēģināt to caursist, bet nevaru galvot par panākumiem. Es gribētu zināt kāpēc Stass klusē. Šķiet, ka esam iesprostoti, kungi desantnieki. Kā cietumā.

- Hei, kurš te ir saimnieks? - Kostrovs pacēla balsi, liekot nodrebēt sievietēm, kuras skatījās apkārt.

Atbildei bija klusums.

- Tā neko, tā esot viesmīlība! - Jasena klusi sacīja, ar milzīgām acīm, kurās dega ziņkārības un sajūsmas uguns, uzlūkodama Ždanovu. Jaunās rossinkas asinis piepildīja piedzīvojumu slāpes, kuras diez vai varēja remdēt.

- Bet kāpēc tu domā, ka mūs vajadzētu uzņemt kā svarīgus un ilgi gaidītus viesus? - Taja pasmaidīja.

- Bet jūs paši te runājāt, ka šitie Sekotāji ir jūsu draugi. Un draugiem vienmēr vajadzētu papūlēties vismaz...

- Es ļoti šaubos, vai viņi ir mūsu draugi, - neapmierināti sacīja Kostrovs. - Paša, vai man tā šķita, vai tiešām mēs lidojām pavisam īsu brīdi? Šķiet, ka mēs tālu no slēptuves ar Kontrstumbru neesam aizgājuši.

- Man arī radās tāda sajūta.

- Kāpēc tad mums neturpināt kāpt? Ko mēs zaudējam?

Ždanovs uzmundrinoši pamirkšķināja Jasenai, domīgi pagājās pa skaisto grīdu ap lifta kolonnu.

- Kāpēc tomēr neizmēģināt? Atpūta nevienam nav nepieciešama? Tad uzvelciet ķiveres - un uz priekšu.

Visi četri uzvilka konusa formas ķiveres, no ārienes pilnīgi necaurspīdīgas, iegāja lifta kabīnē un nospieda balto "pacēlāja" kvadrātu. Atskanēja skaļs, spiedzīgs signāls, bet lifta durvis neparādījās, un lifta kabīne palika nekustīga.

- Iesprūdis, - sacīja Kostrovs. - Vēlreiz?

Bet arī nākošās starta pogas spaidīšanas, pozitīvu rezultātu nedeva. Lifts negribēja pārvadāt pasažierus ne uz augšu, ne uz leju.

- Būs jāmeklē cits ceļš, - bez īpašām emocijām nolēma Ždanovs.

- Kāds? - Jasena cerīgi jautāja.

- Apvedceļš, - nosprauslājās Kostrovs. - Iziesim koridorā, atradīsim kāpnes, sameklējsim citu membrānu un turpināsim ceļu. Varbūt šis vienkārši salūzis. Bet, ja to neatradīsim, būs jākāpj pa kāpnēm, kā mēs to jau esam darījuši.

Pāvels pašūpoja galvu, bet neko neteica.

Hronomembrāna pati no sevis sabojāties nevarēja, to izvest no ierindas varēja tikai spēcīgs enerģētisks trieciens, eksplozija. Bija skaidrs, ka kāds viņus apturējis, bloķējot piekļuvi "stīgai", un varēja to izdarīt tikai tas, kurš zināja Stasa vadības kodus un paroles.

- Nāciet ārā, dāmas, - Ždanovs aicinoši pamāja. - Ja jau šāda iespēja radusies, atpūtīsimies, un vienlaikus pārdomāsim situāciju. Nevar būt, ka tik gudri cilvēki kā mēs neatradīsim izeju.

Jasena pirmā iegāja zālē un uzreiz ar spiedzienu atlēca atpakaļ.

- Tur! Tur! ..

Vīrieši, ar gluži adekvātu reakciju, aizsargājot sievietes, orientēja ieroču kompleksus, Pāvels izgrūda uz priekšu zobenu, un abi uzreiz izlēca no pilota kabīnes, gatavi atkāt uguni, lai nogalinātu.

Bet viņu gatavība izrādījās veltīga.

Zāle līdz šim brīdim pilnīgi tukša un tīra pēkšņi aizauga ar kaut kādām metāla izskata fermām, tīkliem un ažūriem režģiem, izveidojot skaistu piltuvi, kuras dziļumā stāvēja vīrietis baltā kokosā ar trim sarkanām drošības amatpersonas svītrām uz pleca.

- Sveicināti, ceļotāji, - viņš mierīgi sacīja un spēra soli uz priekšu.

Kostrovs ar vijīgu soli gribēja tuvoties viņam, bet Ždanovs apturēja Ivanu.

- Ignat, jūs?!

- Kurš gan cits, - svešais atbildēja ar labsirdīgu smīnu un palocījās. -   Eirāzijas nodaļas drošības dienesta komisārs-divi Ignats Romašins jūsu rīcībā. Ždanov, tas esat jūs?

Pāvels atmeta ķiveres konusu, pienāca pie Romašina un vairākus mirkļus viņi skatījās viens otram sejās, meklējot pazīstamas līnijas. Tad apskāvās. Kostrovs un sievietes, kuras kautrīgi lūkojās ārā no kabīnes, skatījās uz šo ainu ar vienādām jūtām.

- Bet jūsu vajadzēja būt vairāk, - sacīja Romašins, apskatot nodaļu.

- Mēs sadalījāmies. Pieci devās "uz leju" uz tikšanos ar "hronoķirurgiem", bet mēs nolēmām tikties ar Tiem, Kas Seko. Beidzot jāizlemj, vai vērts cīnīties tālāk.

- Protams, nav vērts.

- Principā mēs to jau sapratām, bet gribējām dzirdēt saprotamu skaidrojumu par notiekošo no mūsu aizbildņu lūpām no nākotnes.

- Labi, ka man izdevās jūs atrast. - Romašins paskatījās uz zāles sienām. - Vai sen jau šeit sēžat?

- Apmēram divdesmit minūtes. Paskaidrojiet, Ignat, kā jūs mūs izskaitļojāt ar tādu precizitāti? Un kurš nobloķēja hronošahtu "augšējo" Zaru virzienā? Jūs?

- Nē, diemžēl pat nezinu, kā to izdarīt, - komisārs pakratīja galvu. - Un jūs šeit sēžat nevis divdesmit minūtes, kā jūs domājat, bet vairāk nekā trīs mēnešus. Tie, pie kuriem jūs devāties ciemos, tik prasmīgi nobloķēja jums Stumbra izejas mezglu, ka pat transgressa meklētājprogramma meklēja jūs trīs mēnešus - pēc neatkarīgā laika. Uz Zemes pagāja vēl vairāk.

Pāvela seja satumsa, lūpas sakniebās.

- Tātad broveja Mimo mājieni par To, Kas Seko, negodīgumu ir patiesi ... vai ne?

- Viņi ir Spēlētāji, ko no tādiem var prasīt? Galu galā arī mēs dažreiz gribam uzvarēt par katru cenu, vai ne?

- Kāpēc viņi vienkārši ... mūs nenogalināja?

Jasena un Taja saskatījās, atkal kā apburtas sāka skatīties uz komisāru, kurš tik brīnišķīgi bija parādījies īstajā brīdī. Romašins uz viņām paškielēja, bet nesāka jokot.

- O, viņi kā īsti dzentelmeņi arī ievēro noteiktās normas, cenšas saglabāt imidžu, jo tiesneši citādu rīcību var ieskaitīt kā sakāvi.

- Kādi tiesneši? - Kostrovs nesaprata.

- tiesneši, kas kontrolē spēli. Tāpēc ne Tie, Kas Seko, ne "hronoķirurgi" neatļāvās ar jums rīkoties pēc s a v a līmeņa iespējām. Tieši. Jebkurā laikā. To vajadzēja izdarīt izpildītājiem tajā līmenī, kas atbilst jūsējam. Saskaņā ar Spēles noteikumiem.

- Jūsējam? - Pāvels paskatījās Ignata acīs, atkāpās satverot zobenu. - Jūs teicāt - jūsējam?

- Jā, es tā teicu, - Romašins palika mierīgs.

- Bet vai tad jūs neesat... ar mums?

- Gan jā, gan nē. Nāciet man līdzi, es visu paskaidrošu.

- Uz kurieni?

- Uz transgressu.

- Labāk runājiet vien tepat.

- Labi, - Romašins pacietīgi piekrita. - Tagad mēs sakāpsim transgressā un dosimies satikties ar jūsu draugiem, kurus jūs aizsūtījāt "lejup". Viņi gaida.

- Kā jūs to uzzinājāt?

Romašins pasmaidīja, lēnprātīgi, nedaudz iecietīgi un tajā pašā laikā laipni, un Pāvels, kurš vairāk par visu baidījās, ka komisārs ir nokodēts un ir "hronoķirurgu" rezidents, viņam noticēja.

- Un draugi jau trīs mēnešus mūs gaida "lejā"?

- Nē, pēc viņu pulksteņa nav pagājusi ne vairāk kā viena diennakts. Trīs mēneši ir pagājuši pēc neatkarīgā laika, transgressa laika. Laiku transgressa sistēmā var uzskatīt par absolūtu.

- Kas jūs esat, Ignat?

- Tiesnesis, - vienkārši atbildēja Romašins.

* * *

Ivašuras un Ždanova-pirmā grupas atkalapvienojās pusstundu pēc Romašina parādīšanās.

Vīrieši, kā vienmēr, atturīgi paspieda viens otram roku, patiesībā pat nepaspējuši garlaikoties. Sievietes apskāvās, bet arī pauda prieku bez parastajiem jūsmīgajiem  ahiem un ohiem. Tikšanās notika "pasaules apakšā", tas ir, priekšpēdējā Stumbra izejas mezglā, kā izrādījās, piederošai Zaram, kur vēl nebija parādījusies Ždanova "glābšanas grupa". Par visu to, par Spēli un Spēlētājiem, par viņu kontroli un daudz ko citu, pastāstīja desantniekiem, kas jau bija pietiekami sagatavojušies, lai viņu mierīgi klausītos,  komisārs.

Stāsts ilga apmēram stundu, un pēc tā visi ilgi klusēja, saņēmuši vielu pārdomām. Pirmais, kas sagremoja sensacionālās ziņas, bija Grigorijs Belijs, darbīgs cilvēks, kurš bija pieradis vairāk rīkoties, nekā domāt.

- Tātad, mēs tagad pie "ķirurgiem" neiesim?

- Priekš kam? - Romašins atbildēja uz jautājumu ar jautājumu.

- Gribētos vismaz ar vienu aci paskatīties uz viņu dzīvi, uz pašiem ...

- Es arī pats nezinu, kā izskatās "ķirurgi", bet es domāju, ka viņu izskats nav necik interesants. Turklāt paturiet prātā, ka tie ir daudzdimensionāli radījumi, un cilvēka acs vienkārši nespēj uztvert visus augstākas dimensijas ģeometriskos līkločus un formas.

- Es nesaprotu, kā" ķirurgi "var dzīvot transgressa iekšienē ... - Taja klusītēm sacīja, pievērsusies Ivanam; desantnieki bija iekārtojušies Stasa izveidotajos ērtajos krēslos viesnīcas vestibilā. - Un vēl jo vairāk, dzivot kopā ar saviem ienaidniekiem, Tiem, Kas Seko ...

Pāvels-pirmais viņu dzirdēja un pašūpojs galvu.

- Tieši to, var saprast, transgress tikai mums šķiet cauruļvads, transporta līnija, patiesībā tā ir ārkārtīgi sarežģīta daudzdimensionāla sistēma ar līmeņiem un apakšlīmeņiem, ar savām ainavām un komunikācijas "stīgām", kosmosa ainavām, vakuuma un telpiskajiem apjomiem. Es nesaprotu, kā viņš saglabā savu virslaika stāvokli, kāpēc paliek neatkarīgs no Laiku Koka.

- Es arī to nezinu, - iejaucās Romašins. - Vienīgais cilvēks, kurš var atbildēt uz jūsu jautājumu, Pāvel, ir Atanass Zlatkovs, taču viņš nez kāpēc apņēmīgi atteicās pamest Zemi ... un mūsu Zaru.

- Nu, labi, es pieņēmu jūsu paskaidrojumu,-  sacīja Ždanovs otrais. - Tātad, Paša un es, visi Ždanovi no visiem Zariem ir tiesnešu lēmumu izpildītāji. Kāpēc mēs par to uzzinām pēdējie? Un kā mēs beidzot varam ietekmēt tos Spēlētājus, kuri ir daudzkārt lielāki par mums, varenāki, gudrāki? Ar šiem jūsu drimmeriem-zobeniem? Tas ir smieklīgi. Varbūt drimmers derīgs kā personīgais ierocis, lai gan es dodu priekšroku "glokam", bet tas, vienalga, nespēs piespiest "ķirurgu" izpildīt Spēles nosacījumus.

Romašins palika mierīgs un aukstasinīgs.

- Jums nav nepieciešams vēzēties pret pašiem "ķirurgiem", grif,  lai ar viņiem tiktu galā, ir citi, attiecīga ranga izpildītāji,. Jūs esat izpildītājs cita bara līmenī - cilvēku, jūsu līmenis ir trīsdimensiju, jūsu rūpes ir likumu ievērošana, ko veic cilvēki un viņiem līdzīgas būtnes. Šim nolūkam drimmers ir vairāk nekā pietiekams. Jūs vienkārši vēl nezināt visas tā īpašības un iespējas.

Komisārs pievērsās Pāvelam-pirmajam:

- Iedodiet man savu zobenu.

Ždanovs no aiz muguras aiz roktura izvilka drimmeri un pasniedza to Ignatam. Tas kādu laiku skatījās uz plūstošo zilgano zobena asmeni, pēc tam nedaudz pakustējās, un zobens pazuda. Komisāra roka tagad turēja kaut ko līdzīgu caurspīdīgam kristāla "kastetam", kurā mirgoja dzirksteles, uzsākot vienmērīgu kustību.

- Kā jūs to izdarījāt? - Pāvels pieprasīja paskaidrojumu.

- Es zinu "varas vārdu", tas ir, domu paroli. Drimmeri ir bīstami. Ja tie nonāks pie noziedzniekiem, kādi pastāv jebkurā sabiedrībā, būs nepatikšanas. Tie tika izveidoti, izmantojot subkvarku pārveidošanas tehnoloģiju kā miermīligiem mērķiem paredzēti universāli instrumenti un daudzzonu aizsardzības sistēmu, taču tos jebkurā brīdī var izmantot arī kā ieročus. Starp citu, jūsu iecienītākais "gloks" ir tikai drimmera nabadzīgais radinieks. - Romašins pameta "kastetu" uz augšu un vienmērīgā balsī pateica: "visus sasaistīt!"

Nākamajā mirklī "kastets" pārsprāga, it kā sadīdzis ar melnām aukliņām, burtiski uzvārījās, izmetot daudzus tievus diegus, un sekundes laikā šie pavedieni aptina desantniekus, kuriem pat nepaspēja saprast, kas notiek. Tiesa, Pāvelam pirmajam un otrajam arī izdevās reaģēt uz komisāra pavēli, lai arī dažādos veidos: pirmais pagrieza "gloka" stobru uz Romašinu, otrais pārvērta savu skafandru olas formas kokonā. Bet pārējie nepaspēja izdarīt neko.

- Komisār, ko tas nozīmē? - Pāvels pirmais aukstasinīgi jautāja.

- Tikai drimmera iespēju demonstrēšanu, neko vairāk.

- Jūs esat ļoti riskants cilvēks! Ja es jūs nepazītu, kā pazīstu, jūs tagad būtu pārvērties elementāro daļiņu mākonī. Mans "gloks" ir gatavs izšaut jebkurā brīdī.

- Jā, protams, - Romašins pamāja ar galvu. - Atvainojiet par pārbaudījumu, taču drimmera demonstrācija vēl nav beigusies. Šaujiet.

- Ko?! Ignat, jūs saprotat, ko sakāt?

- Šaujiet, Pāvel. Zaudējis prātu neesmu.

- Bet ... sasodīts! - Ždanovs pagrieza galvu pret dubultnieku. - Tu kaut ko saproti?

- Šauj ar, - Pāvels-otrais izbāza galvu no kokona. - Viņš ir tiesnesis, tu - izpildītājs. Izpildi pavēli.

Ždanovs pakratīja galvu, uzmeta skatienu Jasenai, kura nenovērsa no viņa satumsušās, apaļās acis, noraustīja lūpu kaktiņu, izlikdamies ka smaida, un izšāva, samazinājis lādiņu līdz minimumam.

Dzelteno punktu taciņa no "gloka" stobra atdūrās pretī sēdošā Romashina krūtīm, un notika kaut kas līdzīgs klusam gaismas sprādzienam.

Pērļainas gaismas uzplaiksnījums lika visiem aizvērt acis, pa istabu izskrēja gaismas viesuļvētra, kas izlocīja sēdošo ķermeņus, krēslus, galdus, puķes podos. Gaismas zibeņi šaudījās no stūra uz stūri, saliekoties interferences un difrakcijas vēdekļos, un izdzisa. Romašins turpināja mierīgi sēdēt savā vietā un, piemiedzis acis, skatījās uz apmulsušo Ždanovu.

- Bet neviens materiāls, neviens lauks nevar pretoties "glokam"! - neizpratnē teica Polujanovs.

- Materiāls nevar, - piekrita komisārs. - Drimmers var. Kvarku un gluonu konstituētās [15] strūklas, tas izvieto savā enerģijas sfērā, pārveido to par savas efektoru sistēmas neatņemamu sastāvdaļu.

- Es nekad nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams! - Pāvels-divi domīgi teica. - Vai tik visus šos efektus nevar izskaidrot daudz vienkāršāk? Piemēram, ar hipnoinduktora "boa" ietekmi? Neviens ne uz ko no "gloka" nešāva, neviens nedemonstrēja drimmera iespējas ... mm? Rādiet nu komisār “boa”, vai “ziloni”.

Romašins iesmējās.

- Jūsu skepse ir pilnīgi pamatota, Pāvel, un tomēr man nav nekāda hipnoinduktora. Viss ir tieši tā, kā es jums teicu.

- Ziniet, Ignat, - Pāvels-pirmais pakasīja pakausi. - Es, protams, zināju, ka drimmeri pastāv, bet ... pat leģendas par tiem ir ticamākas nekā to reālās iespējas. Nez kāpēc man šķiet, ka ne jau mūsu apgaismotā laikmeta zinātne radījusi šādu produktu tehnoloģiju. Fjodor, tu esi pazīstams teorētiķis un praktiķis, atspēko mani.

Polujanovs pašķobīja lūpas.

- Ja es zinātu droši ... Man arī nebija saskares ar drimmeriem, šī tēma vienmēr ir bijusi drošības dienesta svētais noslēpumu noslēpums. Bet kaut kur pa lielam tev taisnība. Atbrīvojiet taču mūs beidzot, komisār.

Romašins neizdarīja nevienu kustību, bet diegu tīkls, kas sapina desantniekus, tos atbrīvoja, ievilkās bumbā, kas pārvērtās par iepriekšējo kristāla "kasteti". Tad "kastete" izpletās peļķē pa komisāra plaukstu, strūkliņā aptinās ap plaukstas locītavu un kļuva par platīna aproci.

- Jūs esat, man jāatzīst, nedaudz satricinājis manu pārliecību, - sacīja Romašins, skatīdamies uz aproci, kopā ar visiem pārējiem desantniekiem. - Varbūt jums ir taisnība, un drimmeri ir dāvana mūsu civilizācijai.

- No kā?

- No tiesnešu kolēģijas, kas izvirzīja dažus cilvēkus par tiesnešu kandidātiem. Un arī tiesu izpildītājiem. Atgriezīsimies, es pastāstīšu šo ideju Zlatkovam, lai padomā. Nu, bet tagad ir  laiks ... - Komisārs apklusa.

Stasa ar gaismām mirgojošais "gurķis" atdzīvojās, pārvērtās par norūpējušos jaunu cilvēku.

- Kungi, es steidzos jūs brīdināt. Mana tiešās kontroles zona ir strauji samazinājusies. Es jūtu uzmanības plūsmas spēcīgu pieaugumu. Kāds mēģina ierobežot darba apjomu, bloķēt barošanas kanālus un atbloķēt zonu.

It kā apstiprinot inka vārdus, no ēkas dziļumiem atskanēja dobjš trieciens, kas satricināja viesnīcas sienas un grīdu. Cilvēki uzlēca kājās. Stass pazuda, pēc dažām sekundēm atkal parādījās.

- Tas ir īsts uzbrukums, kungi! Un es to nespēšu noturēt, uzbrucēju iespējas ir daudz augstākas nekā manējās. Viņi jau ir caursituši bloka ziemeļu sienu.

- Vai tik ne jūsu paziņas, ieradušies, komisār? - Pāvels-divi bezkaislīgi pajautāja. - "Hronoķirurgi"?

- Varbūt patiešām tie ir viņi, - Romašins atbildēja ar bažām, tomēr neizrādot ne apjukumu, ne prieku, ne bailes. - Tikai viņi man nekad nav bijuši paziņas. Notikumam ir tikai viens izskaidrojums ... Starp citu, gatavojieties kaujai, situācija ir patiešām nopietna.

- Kāds ir tas izskaidrojums? - Pāvels-otrais prasīgi izmeta, atskatoties uz  domās nogrimušo Pāvelu-pirmo un pagrieza sava "gloka" stobru pret komisāru.

- Nesteidzies izdarīt secinājumus, - attapās Pāvels-pirmais. - Man škiet, ka sapratu. Tagad mēs visiem spēlētājiem esam tiešs drauds izslēgt viņus no spēles. Un viņi izies uz jebko, lai mūs apturētu. Gan "ķirurgi", gan Tie, Kas Seko. Ždanov, es tev atkārtoju, netaisi traci. Ignat, pavēliet, mēs esam gatavi pildīt savus pienākumus.

Romašins sastapa viņa dziļo, inteliģento, saprotošo skatienu un pēkšņi atcerējās veca dzejnieka dzejoļa rindas [16]:

Sirdī ir daudz ļaunuma

Sadedzināts, samalts.

Mūsu dvēs'les - spoguļi

Atstarojošs zelts ...

Pirmais uzbrukums Stasa bloķētajam bastionam ilga tikai dažas minūtes.

Uzbrukumā zemiešu desantam, kurā ietilpa divi tiesu izpildītāji un tiesnesis, piedalījās gandrīz visi "sanitāri", kurus vietējais "hronoķirurgu" rezidents savāca pie tuvākajiem Stumbra izejas mezgliem. Ieskaitot divas pērtiķčūskas, kuru ieroči spēja izlauzties cauri jebkurai sienai, pat ja to atbalsta un baro enerģijas lauks.

Vienu no tiem iznīcināja Pāvels Ždanovs, kurš veiksmīgi raidīja "gloka" šāvienu briesmoņa izveidotajā caurumā. Otro seškājaino milzu kiborgu Belijs un Polujanovs neitralizēja, sakrustojot uz tā anihilatoru ugunīgos šķēpus.

Ar pārējo "sanitāru" armiju, kuru vidū bija cilvēki, melnādaini humanoīdi, "dzeloņcūkas", gorilloīdi, "bruņurupuči" -herpleksi, veikli kukaiņiem līdzīgi kiberi, un milzu "tārpi", kas izšāva adatas, - desantnieki ātri tika galā. Stass, kurš kontrolēja zonas interjera iekšējo ģeometriju, katram desantniekam izveidoja "ierakumu" vai "dotu", no kurienes viņi šāva, nošaujot kā uz delnas redzamos uzbrucējus no neliela attāluma, tiešā tēmējumā.

Pēdējais no "sanitāriem" pārvērtās par dūmakainu tornado, un uzbrukums apsīka.

Stass izlaboja ap hronomembrānas cauruli sacaurumotās zāles sienas, aizvāca ienaidnieku līķus, attīrīja telpu no sienu gruvešiem, kvēpiem, traipiem, ozonēja gaisu, un zāle atmirdzēja tīra, it kā šeit nebūtu notikusi šī īsā, bet sīva kauja.

- Izmisuma uzbrukums, - komentēja Ivašura, kurš vairāk uztraucās par Veroniku, nevis par sevi vai par grupas likteni kopumā.

Tomēr sievietes pārbaudi izturēja godam, cīnoties vienā līmenī ar vīriešiem, sargājot sev dārgo cilvēku muguras un pat pamanoties sazināties pa rāciju un sniegt padomus.

Romašins gandrīz nepiedalījās cīņā, viņš nogāza tikai divus, tuvu pienākušos "sanitārus",  un turpināja analizēt situāciju, meklēt izeju. Arī viņš kauju uzskatīja par “ķirurgu” izmisuma aktu, taču bija pārliecināts, ka ienaidniekam ir sagatavoti citi trumpji.

- Vai mēs nevaram aiziet no šejienes pa Stumbra "stīgu"? - Pāvels-pirmais viņam jautāja. - Vai arī pa transgressa līniju?

- Mums nekur nav jāiet, - Romašins papurināja galvu. - Ja mums līdzvērtīgu spēku uzbrukums neizdevās, "ķirurgi" sāks paaugstināt trieciena līmeni, līdz sasniegs savu mērķi. Viņiem nav ko zaudēt. Turklāt Tie, Kas Seko, vēl nav pateikuši savu vārdu.

- Labi Spēlētāji, nav ko teikt! - Belijs izsmejoši pievienojās. - Morāles normas acīmredzami viņiem nav rakstītas.

- Jā, un arī mēs kopumā esam labi, - nomurmināja Kostrovs. - Tik brīnišķīgi, ka tālāk nav kur... Tā saucamie tiesneši, izpildītāji... bet  izdarīt nevaram neko! Kā jūs ietekmēsit Spēlētājus, ja viņu līmenis, kā jūs apgalvojat, pārsniedz mūsu iespējas?

- Nevajag steigties ar secinājumiem, - Romašins viņu mierināja. - Mums arī ir daži pārsteigumi. Gaidīsim.

Gaidīšana nebija ilga.

Četrdesmit minūtes vēlāk zālei sākās jauns uzbrukums, kurā jau piedalījās To, Kas Seko, spēki. Spēlētāji bija vienojušies rīkoties kopīgi, viņiem tiešām nebija ko zaudēt, bet Zemes desantnieki gan vieniem, gan otriem radīja reālus draudus izjaukt visu Spēli. Šie draudi bija jāneitralizē.

Pirmie zonā iebruka četri melnie jātnieki, kaut arī bez milzu kentauru zirgiem. Izlauzušies caur zāles sienām vairākās vietās vienlaikus, viņi izveidoja īstu elli, jo viņu rīcībā bija spēcīgs "šļakatu" ierocis, no kura Stumbra ēkas materiāls sāka peldēt un sastinga vītnēs un krāteros. No šādas "lodes" tieša sitiena Polujanovs aizlidoja pret pretējo sienu un ilgu laiku nevarēja atgūties, lai gan skafandrs viņu izglāba. Tajā pašā laikā cilvēku ieroči uz hrono-bruņiniekiem gandrīz neiedarbojās. "Universālu" uguns straumes tika pilnībā noslāpētas pret viņu melnajām "bruņām", anihilatoru zibeņi atstarojās, pabeidzot zāles sagraušanu, un tikai blāvās "gloku" trases piespieda melnos jātniekus atkāpties, lai gan pat tie neatstāja redzamus bojājumus. Iespējams, hrono-bruņiniekiem bija aizsardzība kvarku pārveidojumu līmenī.

Un tad abi Pāveli Ždanovi sāka izmantot drimmerus to parastajā formā - kā zobenus. Melnie jātnieki neizturēja šo zobenu sitienus. Tiesa, cilvēki ne uzreiz nepielāgoja drimmerus hrono-bruņinieku mijiedarbības procesam. Zobens ar pretestību iekļuva jātnieku ķermeņos, ar slapju plakšķi, kā mīklā, un ar pirmo sitienu nenocirta ekstremitātes. Tāpēc cirst nācās vairākas reizes. Kamēr melnais jātnieks dziedēja vienu brūci (sitiena rēta sāka aizvilkties tieši acu priekšā), Pāvels izdarīja vēl divus cirtienus, un tad lēcienā iecirta pa galvas izcilni. Pēc tā bruņinieks pārstāja pretoties un "izkusa" bezveidīgā melnā māla gabalā.

Bija rūgti, sāpīgi un biedējoši iznīcināt bijušos sabiedrotos, taču desantnieki saprata, ka nav citas alternatīvas: vai nu nogalināt vai mirt, un cīnījās mežonīgi, bez sentimentālām nopūtām un pārdomām.

Hrono-bruņinieku uzbrukums apsīka. Kopā viņu bija astoņi, un visi bija miruši, sastinguši dažādos kodol- un plazmas uguns iznīcinātās zāles stūros. Bet cilvēki nesaņēma atelpu. Pēc melnajiem jātniekiem nodaļai uzbruka esperi un konkistadori, cilvēku roku darinājums, pārorientēti uz savu bijušo saimnieku iznīcināšanu, bet pēc tam pilnīgi neredzēti mehānismi, kas, acīmredzot, bija izveidoti uz citu Zaru Zemēm.

Arī Romašins piedalījās šajā slaktiņā, skaidri parādot, kas ir drimmers pieredzējuša cilvēka rokās. Tikai pusminūtes laikā viņa atbrīvotie drimmeri iznīcināja lielāko daļu uzbrucēju, pārvēršot tos par melnām bumbiņām, kuras acumirklī saruka, saspiedās punktā, pazuda bez pēdām, radot strauju reversa trieciena viļņa plakšķi un sprakšķēšanu.

Pārējos uzbrucēju spēkus iznīcināja desantnieki, kuriem izdevās saglabāt mieru un noturēt aizsardzības līnijas. Pēdējais konkistadora zirneklis iebruka zālē aiz milzu simtkāja muguras, kuru nošāva Griša Belijs. Pāvels-otrais pievērsa zirneklim "gloku", lai novērstu pārrāvumu, bet Romašins pēkšņi viņu apturēja:

- Nešauj, Pāvel! Tas ir parlamentārs.

Konkistadors pietipināja pie lifta caurules, kas palika neskarta, neskatoties uz apkārt notiekošo grautiņu, it kā izmisumā pacēla divas priekšējās kājas uz augšu un pēkšņi pārvērtās par jaunu skaistu meiteni tunikā un sandalēs, nosauļojušos, ar sulīgiem zelta matiem, smaragda acīm un sarkanām lūpām. Viņa pasmaidīja, pagorījās, ar acīm atrada Pāvelu-pirmo (visi desantnieki izskatījās vienādi, tērpušies skafandros, bet meitene izvēlējās  tieši Ždanovu-pirmo) un krūšu balsī sacīja:

- Vai nav pienācis laiks salīgt pamieru, izpildītāj Ždanov?

- Es šeit neesmu galvenais, - Pāvels atbildēja, neizpratnē atskatoties uz Romašinu, vienīgo, kuram nebija skafandra.

- Vai jūs esat galvenais? - svešiniece pievērsās komisāram. - Savādi. Jūs neesat redzams manā reģistrā kā atbildīgā persona vai varas pārstāvis.

- Un kas esat jūs? - Romašins laipni paklanījās.

- Es esmu domājošo pārstāvis, kurus jūs saucat par Tiem, Kas Seko.

- Ļoti patīkami ar jums iepazīties. Es esmu Romašins. Kam pateikties  par tik augsto apmeklējumu?

- Noticis acīmredzams pārpratums. Meitene pamāja ar roku, norādot uz mirušo melno jātnieku akmeņaini sastingušajiem ķermeņiem. - Viens no mūsu palīgiem sajauca iedarbības līmeni un uzņēmās iniciatīvu, nekonsultējies ar mums. Tas neatkārtosies.

Pēdējie svešinieces vārdi noskanēja īpaši skaļi, izpostītajā zālē uzplaiksnīja dīvaina džinkstoša vairākkārtēja atbalss, un Pāvels pirmais un arī otrais pēkšņi sajuta mentālā lauka klusu satricinājumu, kas uz brīdi izmainīja viņu realitātes uztveri. Nepatīkamā sajūta nekavējoties pārgāja, abu garastāvoklis strauji uzlabojās, pieauga spēki, viss notikušais sāka šķist nenozīmīgs, otršķirīgs, galvenais bija tikšanās ar šo brīnumaini skaisto augstāko spēku pārstāvi, draudzību ar kuriem jebkurš cilvēks no jebkura laika Zara uzskatītu par visaugstāko godu. Radās prieks apzināties, ka Tie, Kas Seko, ir cilvēku pusē un ir gatavi viņus aizsargāt ar visiem pieejamiem līdzekļiem, sniegt jebkādu palīdzību un nākotnē viņi var nodrošināt pienācīgu pārstāvniecību Spēlētāju vidē.

Acīmredzot tādas pašas izjūtas, vēl spilgtākā izteiksmē, pārņēma pārējos desantniekus, jo viņi sarosījās, kļuva jautri, iznāca no slēptuvēm, apmainoties jokiem un jautrām piezīmēm. Sievietes athermetizēja savus skafandrus, atsedzot satrauktas priecīgas sejas, vīrieši sāka slēpt un bloķēt ieročus. Tāpēd visiem ļoti negaidīta bija aukstā, skarbā komisāra balss:

- Atlikt jautrību! Tas ir hipnotisks uzbrukums! Visiem nekavējoties ieslēgt psi-aizsardzību!

No deviņiem desantniekiem tikai abi Pāveli nesteidzās izslēgties no kaujas apstākļiem un tika apbalvoti ar to, ka ārkārtīgi spēcīgākais dezorientējošais hipno uzbrukums, kas sekoja komisāra vārdiem, viņus gandrīz neskāra. Skafandru psi-aizsardzība veiksmīgi atvairīja To, Kas Seko rezidentes briesmīgo uzbrukumu. Uz pārējiem uzbrukumam bija pārliecinoša ietekme, liekot viņiem pavērst ieročus vienam pret otru un sākt vispārēju "pilsoņu karu" visiem pret visiem.

Turpmākie notikumi, neatkarīgi no ārējiem cēloņiem, norisinājās dažu sekunžu laikā. Cilvēkus apturēt varētu tikai viņi paši, viņu griba un apziņa. Bet tikai Jasena spēja tikt galā ar sevi, izprast situāciju un neatklāja uguni uz biedriem. Kostrovam un Tajai, Ivašuram un Veronikai, Grišam Belijam un Fjodoram Polujanovam izdevās noklāt vienam otru ar "universālu" un anihilatoru zalvēm. Par laimi, neviens no viņiem neizšāva no "gloka", pretējā gadījumā praktiski visi būtu nekavējoties iznīcinājuši viens otru.

Cilvēku dzīvība karājās mata galā, kad notikumos iejaucās Romašins.

Viens no viņa drimmeriem sasaistīja dezorientētos desantniekus, otrais uzbruka To, Kas Seko sūtnei, kas bija izraisījusi šo spēcīgo dezinformējošo hipnozi. Un savstarpējais karš nekavējoties beidzās. Atjēgušies cilvēki, tikko atvilkuši elpu, klusēdami palūkojās vispirms uz Romašinu, pēc tam uz Ždanoviem, kuri bija brīvi no saitēm, tad uz vietu, kur tikko stāvēja apbrīnojami skaistā meitene, pret kuru, iespējams, neviens nebūtu pacēlis roku. Komisāra drimmers viņu bija padarījis par neko, vēja elpu.

Romašins devās gar hronobruņinieku melnajiem ķermeņiem līdz lifta caurulei, izsauca Stasu, pačukstējās ar viņu un pagriezās pret desantniekiem, kuri pamazām sāka atgūties. Bet viņš ierunājās tikai tad, kad Stass aizpildīja caurumus zāles sienās un attīrīja grīdu.

- Mēs joprojām esam rotaļlietas savu "labdaru" rokās. Lai gan es jūs nevainoju, uzbrukums pat man bija pārāk negaidīts. Pie tam mums uzbruka nevis Tas, Kas Seko, bet tikai viņa rezidents.

- Tieši tā, - nomurmināja Belijs. - Un jūs sakāt, ka mēs spējam diktēt noteikumus šādiem Spēlētājiem. Ne velna viņi mūs neklausīs!

Pārējie klusēja, kaunīgi slēpdami viens no otra acis. Sievietes neuzdrošinājās tuvoties vīriešiem un tikai skatījās uz saviem draugiem, nesaprotot notikušo. Tikai Jasena jutās labi. Ar dabas meitas vienkāršību un dabiskumu viņa uzmeta desantniekiem nicinošu, augstprātīgu skatienu, pacēla zodu un lepni piegāja pie “viņas” Pāvela, paņēma viņu aiz elkoņa. Tomēr neizturējusi, paslēpās viņam aiz muguras.

Romašins iesmējās. Ar atvieglotu nopūtu visi sakustējās, saspiedās kopā un atkal pievērsās komisāram.

- Neviens negaidīja tik spēcīgu psi uzbrukumu, - Polujanovs vainīgi nomurmināja. - Tāpēc arī sākās šis jūklis.

- Interesanti, kas notiks, ja šeit parādīsies, tā sakot, personīgi "ķirurgs"? - Belijs noburkšķēja. - Vai kāds no Tiem, Kas Seko?

- Viņi spēlē uz neizmērojami augstākos horizontos, - iesāka Pāvels-pirmais, bet Grigorijs noraidoši atmetaar roku:

- Lai novāktu tos, kuri traucē viņu plāniem, viņi pilnīgi atļausies nolaisties no saviem augstumiem līdz mūsu līmenim. Starp citu, kāpēc mēs nevaram aiziet no šejienes un nogaidīt klusākā vietā? Ko mēs gaidām?

- Esmu uzaicinājis uz šejieni citus tiesnešus un tiesu izpildītājus, - Romašins mierīgi atbildēja. - No citiem Zariem. Tiklīdz viņi sāks ierasties, mūsu statuss izmainīsies. Neviens neuzdrošināsies uzbrukt tiesnešu kolēģijai. Bet līdz tam mums būs jāatvaira Spēlētāju uzbrukumi un jāturās. Nav citas izejas.

- Starp laktu un āmuru, - Veronika klusi sacīja.

Vīrieši klusēja. Spēlētāju nospraustie Spēles mērķi viņiem šķita bezjēdzīgi, tāpēc viņi vairs nespēlēja neviena pusē, apzinoties šīs rīcības bezjēdzību. Tomēr viņiem bija kaut kas par ko cīnīties, un neviens negrasījās padoties.

* * *

Viņi atsita ar vēl vienu, pašu sīvāko un īsāko uzbrukumu, kas pabeidza zāles un blakus esošo Stumbra telpu iznīcināšanu. Šoreiz uzbrukumā piedalījās "ķirurgu" sūtnis - "bara" tipa saprātīgā kaujas sistēma, ar kuras radinieku Belijs un Polujanovs jau bija tikušies uz sava Zara Zemes.

Tā ieplūda zālē caur plaisām un caurumiem, ko Stass nebija paguvis aiztaisīt, bet  tika savlaicīgi atklāta un sastapās ar "gloku" uguni un drimmeru atbildi: apmēram piecdesmit dejojošas čūskas ar melonēm līdzīgām galvām, te salikās vienā būtnē, te izira caurspīdīgās ēnās saglabājot milzīgu un tāpēc nāvējošu psi potenciālu.

Kad "bara" pēdējais čūskveidīgais indivīds izgaisa kā dūmi, cilvēki kādu laiku gaidīja turpinājumu, nesagaidīja un sāka klusi pārlūkot resursus un munīciju. Viņiem vairs nebija spēka turpināt abstraktas sarunas.

Pēc dažām minūtēm resursu pārbaude beidzās.

- Vēl viens šāds uzbrukums, - Belijs drūmi paziņoja, - un mēs paliksim neapbruņoti, izņemot drimmerus. Dīvaini, ka "ķirurgi" velk laiku. Viņu vietā es nebūtu sūtījis "sešiniekus", bet gājis pats. Nu, vai būtu sūtījis nevis vienu karavīru, bet veselu pulku. Ar trim vai četriem "bariem" mēs galā netiktu.

It kā atbildot uz viņa vārdiem, Stass īsi paziņoja par lifta "stīgas vibrēšanu": kāds steidzās pa hronopaātrinātāja izeju ķēdi un tam kuru katru mirkli vajadzēja parādīties zālē.

- Katram gadījumam esiet gatavībā, - sacīja Romašins. - Lai gan, man šķiet, ka sāk pulcēties ielūgtie.

- Kā jums izdevās viņus saaicināt? - Ždanovs-pirmais painteresējās. - Droši vien ne bez Zlatkova palīdzības?

- Ne bez, - komisārs pasmaidīja. - Izrādījās, ka tas ir diezgan vienkārši. Mēs ieprogrammējām savu Stasu, bet viņš nosūtīja saziņas programmu tālāk visiem, kas klīda pa izejas mezgliem.

- Pārsteidzošs cilvēks ... kaut arī mazliet dīvains.

- Mēs visi esam dīvaini, katrs savā veidā. Bet Atanasa intelekts ir tik spēcīgs, ka viņš, iespējams, varētu konkurēt ar jebkuru no Spēlētājiem. Jebkurā gadījumā viņš bija pirmais, kurš tos novērtēja, noteica Spēles parametrus un izstrādāja ieteikumus, kā to apturēt.

- Kāpēc jūs to mums nepateicāt agrāk?

- Tāpēc ka es pats nezinu visas detaļas, bet Zlatkovs nebija pārliecināts par savu ideju patiesumu un lūdza laiku papildu aprēķiniem. Ceru, ka viņš ar to ticis galā.

Ar mīkstu zvanu pacēlās lifta durvis, atvedot pirmo viesi. Izkusa. Un izbrīnītiem izsaukumiem skanot zālē iznāca tas, par kuru viņi tikko bija runājuši, personīgi Atanass Zlatkovs.

Pasaulē atzītais zinātnieks bija ģērbies oranžā avārijas dienesta drošības darbinieka "unikā". Viņš, iespējams, nemaz nepadomāja par to, ka "uniku" var transformēt par jebkuras krāsas, formas un kombinācijas uzvalku.

- Kāda tikšanās! - viņš nomurmināja ar melanholisku sejas izteiksmi un ar to samazināja situācijas spriedzi, izraisot sagaidītājos homēriskus smieklus. Apstājās, neizpratnē skatoties uz smejošajiem desantniekiem.

- Kas viņiem kaiš?

- Viss kārtībā, - Romašins piegāja, apslēpdams smaidu. - Mēs tieši runājām par tevi, un tu uzreiz parādījies.

- Bet kas šeit notiek? Šķiet, it kā būtu bijusi zemestrīce.

- Un ne viena vien, bet vairākas. Mums uzbruka.

- "Ķirurgi"?

- Gan vieni, gan otri.

- Es paredzēju kaut ko tamlīdzīgu, un tāpēc nolēmu izmantot šo triku ar nolaišanos. Tūlīt šeit ieradīsies mūsu kopīgie draugi Grigorijs Belijs un Maričs ar šādu tādu aparatūru. Tad mēs izdarīsim pāris pārejas un ...

- Un viņi mūs pārtvers, - Belijs viņu pārtrauca.

- Mani taču nepārtvēra? - filozofiski piezīmēja Zlatkovs. - Kamēr jūs šeit karojāt, mums izdevās tur veikt dažus pretpasākumus. - Viņš ieraudzīja tuvojošos Ždanovus, uzmundrinājās. - O, jūs jau esat divi, esmu ļoti priecīgs.

- Es arī! - abi Pāveli sirsnīgi vienā balsī iesaucās, sarokojoties ar zinātnieku. - Kas jūs pamudināja mesties laiku dzīlēs?

- Mēs vienojāmies ar tiesnesi, - Zlatkovs pamāja uz Romašinu, - ka, tiklīdz es pabeigšu izstrādāt vienu interesantu ideju, es nekavējoties jūs informēšu. Esmu pabeidzis.

- Kāda ir ideja?

- Kā izbeigt visu šo haosu, izmantojot mūsu Stumbru kā Laiku pātagu.

Tas tika pateikts ar tādu vienkāršību, ka zālē iestājās tūlītējs klusums.

- Vai esat atradis veidu, kā ietekmēt ... Spēlētājus? - šajā klusumā atskanēja Ivašura balss.

- Principā jā, lai gan vispirms es meklēju veidu, kā neitralizēt Stumbra ietekmi uz Zariem ko tas saista.

- Un ko šim nolūkam jādara?

- Nu, uz to varu atbildēt arī es, jo ideju Atanass jau bija izteicis, - Romašins iejaucās. - Pirmkārt, mums jāsavāc visi izpildītāji. Tad mēs visi dosimies uz slēptuvi, uz Stumbra izejas mezglu, kur tiek būvēts Kontrstumbrs, un celtniekiem paskaidrosim situāciju. Pēc tam ieslēgsim Kontrstumbru saskaņā ar Atanasa ieteikumiem. - Komisārs pagrieza galvu pret zinātnieku. - Vai es pateicu visu pareizi?

- Savas kompetences robežās, - Zlatkovs atkal izraisīja vispārējus smieklus.

- Bet, ja nepaspēsim? - jautāja Belijs, būdams pragmatists, kurš reti paļāvās uz citu cilvēku solījumiem. - Mēs esam atvairījuši jau četrus uzbrukumus, varbūt pārdzīvosim vēl vienu, bet tad vairs nebūs ar ko satikt pašus "ķirurgus". Vispār esmu pārsteigts, kā viņi jūs šeit ielaida, Atanasa kungs.

- Bet es nevienam atļauju neprasīju, - Zlatkovs paraustīja plecus. - Kāpēc lai viņi apturētu vienu vāju cilvēku? Runājot par uzbrukumiem,  es galvoju, ka vairāk tādu nebūs.

Lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc viņš nepaspēja, Stass paziņoja par nākamo pāris viesu ierašanos.

Tie bija Atanasa apsolītie Griša Belijs un Maričs, velkot aiz muguras antigrava ratiņus ar dažām ierīcēm.

Sākās kņada, visi gribēja paskatīties uz Beliju-divnieku sastapšanos, parunāties ar katru, un Romašinam un Ivašuram bija jāaicina grupa ievērot disciplīnu un klusumu. Desantnieki atkāpās no lifta, pēc tam vispēr izgāja no zāles gaiteņos un tuvējās telpās, kas nesen bija kaujas lauks, ar sacaurumotām sienām, sabrukušo griestu fragmentiem, apkusušas un izdegušas.

Protams, lai novērstu nepatīkamus pārsteigumus tika izlikti priekšposteņi, taču Zlatkova solījums piepildījās. Neviens vairs grupai neuzbruka. Un tad sāka pienākt desantnieku grupas no citiem laika Zariem: Ždanovi, Beliji, Ivašuras, Polujanovi un pat "mirušie" Ruzaevi, Gasparjani un Valetovi.

- Sur! - tik vien pateica Griša Belijs, apdullināts no tikšanās "reizēm ar sevi pašu". - Pat sapnī neko tādu nenosapņot!

Pāvels-viens viņam piekrita, jo arī viņu drebināja visa notiekošā darbības, kuras viņš varēja izskaidrot - pats sev (bet ne Jasenai), taču nevēlējās to uztvert kā realitāti.

- Klausies, - satrauktais Grigorijs atkal piegāja pie viņa, velkot otro ne mazāk satraukto Beliju aiz rokas. - Es šeit strīdējos ar viņu ... ē-e, ar sevi, tā teikt ... hehe ... Kāpēc vajadzēja savākt visus, ja arī viens pats Zlatkovs varēja ieslēgt Kontrstumbru?

- Cik es sapratu Romašinu, kontakts ar spēlētājiem ir iespējams tikai bara vai spieta līmenī. Vai atceraties mūsu sarunu? Arī cilvēce ir spiets, tikai vēl neapzinās sevi šajā līmenī. Tāpēc mēs pulcējam domubiedru spietu, pretējā gadījumā neviens mūs neuzklausīs.

- Saprati? - Grigorijs uzmeta aizbidniecisku skatienu savam dubultniekam.

Pāvels iesmējās. Beliji atkāpās pie savas grupas. Pāvels kādu laiku vēroja atnākušos, sveicināja visus, paspieda roku katram savam dubultniekam, un atzīmēja vienu dīvainību: neviens nākamais Pāvels Ždanovs neieradās ar meiteni. Tādējādi viņš joprojām bija vienīgais, kuram bija Jasena.

Izvēlējies brīdi, Pāvels atstāja apdullušo Jasenu pie Tajas, devās pie vientuļi  klusām atsvišķi stāvošajiem Zlatkova un Romašina (nez kāpēc viņu dubultnieki vēl nebija parādījušies) un dalījās ar viņiem savā atklājumā. Viesi turpināja ierasties un ierasties, viņu jau bija vairāki simti, un nebija ne gala ne malas.

- Nu ko, tev vienīgajam ir paveicies, - sacīja Romašins, saprotot drošībnieka jūtas. - Acīmredzot Zars ar Rosinu cilti ir unikāls, vairāk tādu nav, un tava Jasena ir vienīgā. Viņš piemiedza ar aci. - Vai arī tu vēlētos, lai būtu vairākas?

-  Nu n-nē taču, - Pāvels samulsa, pēkšņi mežģoties mēlei. - Es ne to  ... Es domāju, ka cita arī...

- Pilnīgi iespējams, ka visas Jasenas gājušas bojā savos ceļojumos pa Stumbru, - Zlatkovs viņam nāca palīgā. - No otras puses, Rosinu Zars patiešām var būt vienīgais ar šādiem nosacījumiem. Sava veida slēptuve. Laika strupceļš, tā teikt. Kopumā pārsteidz vēl arī tas, ka tieši tevi izmeta tieši tur, šajā mierīgajā vietā. Jūsu uzbrukums hronourbim varēja beigties pavisam citādi.

- Un kā jūs izskaidrojat, ka viņi tika izmesti šajā strupceļā? - ieinteresējās Romašins.

- Nu, ļoti vienkārši, divu Spēlētāju vienlaicīgā ietekmē - "ķirurgu" un To, Kas Seko, kuri līdzsvaroja viens otru. Ja būtu uzvarējuši ķirurgi, visa komanda būtu vienkārši pārstājusi eksistēt. Un, ja uzvarētu Tie, Kas Seko, grupa tiktu aizvesta kaut kur ļoti “augstu”, koka “vainagā”, no kurienes viņi nekad ne varētu atgriezties mājās.

- Tas viss man apskaidrojas lēnām, bet es, šķiet, sapratu, - Pāvels nomurmināja, joprojām meklēdams pazīstamas sejas, kas pēc kārtas parādījās no lifta kabīnes; Stas, sadalījies desmitos savu eksemplāru, veiksmīgi tika galā ar grupu regulēšanu un izvietošanu. - Pat Valetova slepkavība Rosinsu zemē ko izdarīja volhvs Rods ir abu Spēlētāju spēles gājienu rezultāts. Mūsu komanda ir nosvērta un tāpēc viņiem visdaudzsološākā. Viņi jebkādā veidā mēģināja mūs pārvilkt savā pusē ...

- Jūsu līmeņa robežās, - Romašins pacēla pirkstu. - Un tikai sajutuši neveiksmes draudus, Spēlētāji sāka paaugstināt trieciena līmeni, veidojot arvien spēcīgākus pretestības laukus.

- Es nepiekrītu, - Zlatkovs papurināja galvu. - Tas ir, jums ir taisnība, Ignat, bet es domāju Spēlētājus. Ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka "ķirurgi" un Tie, Kas Seko nav spēlētāji, bet vienkārši lielākas figūras nekā cilvēki-bandinieki. Un tad man radās vēl viena ideja ... - Zlatkovs pakošļāja lūpas, ienirstot pārdomās. - Saskaņā ar entropijas taupīšanas principu pārejoši atkarīgos piesārņojumos ...

- Vienkāršāk, Atanas, - Romašins iesmējās. - Reizēm man šķiet, ka jūs uz Zemes esat piedzimis nejauši, tas nav jūsu līmenis.

- Vienkāršāk es diez vai ... - Uz mirkli Zlatkovs šķita iekvēlojamies no iekšpuses, un Pāvels pēkšņi sajuta, ka zem kājām atveras it kā bezdibenis. Sajūta nekavējoties pārtrūka, zinātnieks kļuva tāds, kāds viņš bija - pusmiegains, nevērīgs, izklaidīgs cilvēks, bet iespaids par bezdibeni palika.

- Kopumā man radās doma aprēķināt transgressa parametrus, - turpināja zinātnieks. - Intuīcija man saka, ka to radījis kāds, kurš ir daudz augstāks par visiem pašreizējās drāmas pašreizējiem varoņiem.

- Kas?

Zlatkovs paskatījās uz Romašinu, un viņa lūpām pēkšņi pavīdēja kautrīgs smaids, kas bija pilnīgi nepiemērots šim cilvēkam.

- Īstais Spēlētājs! Viņš teica sazvērnieciskā čukstā. - Vai saprotat? Vienīgais! Atrisinot Stumbra problēmu, es saskāros ar divām citām problēmām, un tagad es ar tām strādāju dienu un nakti, tās man ir tik interesantas. Rezultātā es sapratu, ka tiešām vajadzētu būt tikai vienam Spēlētājam. Un, tā kā viņam nepatīk zaudēt, viņš arī nevar uzvarēt. Vai saprotat? Viņš spēlē ... - Zlatkovs paklusēja, - Pats ar Sevi ...

- Vai jūs domājat, ka Spēlē neviens nekad neuzvarēs? Kādus centienus arī nepieliktu? Ne "ķirurgi", ne viņu konkurenti ...

Zlatkovs pamāja.

Romašins un Pāvels saskatījās un klusēja. Jautājums, kas Ždanovam bija uz mēles, bija nepanesams, un viņš tomēr to uzdeva:

- Bet ar kādām neatrisināmām problēmām saskārāties, Atanas? Atvainojiet, ka iejaucos privātuma sfērā ...

- Zinātkāre nav netikums. Problēmas patiešam ir tā vērtas, lai tām varētu ziedot savu dzīvi, es varu jums apliecināt. Principā tās ir mūžīgas neiespējamo stāvokļu fizikas problēmas. Pirmā ir mūsu pastāvēšanas mērķa problēma. Otrā ir Spēlētāja parādīšanās problēma. Vai arī Radītāja, ja vēlaties.

Romašins domīgi, un Pāvels ar trīsām ķermenī paskatījās uz zinātnieku un nezināja, ko atbildēt.

Bet viesi turpināja ierasties, soļu dipoņas šalcošās skaņas, tūkstošu cilvēku balsu troksnis saplūda vienmērīgā dunoņā, piepildīja zāli, visas telpas visapkārt, un šķita, ka Stumbrs drīz neizturēs spiedienu un sabruks, aprokot visus zem sevis.

Tas bija patiesi grandiozs sirreāls skats.

Cilvēki, kas izskatījās līdzīgi kā divi ūdens pilieni, iznāca no Stumbra ēkas, izvietojās kolonnās un pievienojās vispārējai armijai, kas tuvojās Kontrstumbra sienām. Neviens nekad nebija redzējis šādu gājienu, lai gan, iespējams, Laiku Koka vēsturē pulcējās vēl milzīgāki karapūļi. Tomēr šī armija, kurā bija ne mazāk kā trīs simti tūkstoši cilvēku, bija iespaidīga, un pats galvenais, ka to veidoja vienas un tās pašas personas vienības: Ždanovu pulks, Beliju brigāde, Kostrova bataljons, sieviešu "bataljoni" un "rotas" - Taisiju Kalašņikovu, Veroniku Tkačenko, citu sieviešu, acīmredzot, kāda draudzeņu, kas kļuva par desantniekiem.

Romašins uz šo armiju no Stumbra trīsdesmit otrā stāva augstumiem noraudzījās ar filozofisku mieru, Zlatkovs - melanholiski, sakrustodams rokas uz krūtīm, Ždanovs Pāvels-pirmais, pirmais arī visu Ždanovu hierarhijā, no kuriem viss stāsts sākās, jutās nevietā. Palīdzēja tikai Jasenas klātbūtne, kas, ātri pieradusi pie notiekošā, ar ziņkāri, bet bez bailēm pārlūkoja armiju, visneparastāko no visām, kādas pastāvējušas.

- Bars, - kāds domīgi no aizmugures teica. - Tas neizskatās pēc bara.

Pāvels atskatījās. Visa viņa komanda stāvēja uzmanībā aiz viņa un gaidīja pavēli. Igors Vasiļjevičs Ivašura, Veronika, Ivans Kostrovs ar Taju, Fjodors Polujanovs, Griša Belijs. Vienīgi Pāvela-otrā nebija ar viņiem, viņš komandēja Ždanovu "pulku", kas tuvojās drūmajai melni violetajai divgalvainajai Kontrstumbra pilij ...

Protams, šajā slēptuves pasaulē pie lifta kabīnes viņus gaidīja slazds.

Bet, pirmkārt, Stass no trokšņu un video efektiem novērsa slēpnī sēdošo uzmanību, un, otrkārt, desantnieki pa priekšu aizsūtīja savus kiberus, kuri reaģēja uz situācijas izmaiņām ātrāk nekā cilvēki. Kiberi, protams, tika iznīcināti, bet paguva nodarīt slazdu komandai ievērojamus zaudējumus. Treškārt, ziņa, kuru Romašins nosūtīja ar Zlatkova palīdzību no sava Zara,  sasniedza adresātus arī šeit, "ķirurgu" slēptuvē. Dialoga atbalstītāju, kas bija gatavi uzklausīt parlamentāriešus, nebija daudz, taču viņi bija un nospēlēja savu lomu, kaut arī nedaudz vēlāk.

Bet tad no lifta iznāca Romašina armijas trieciennodaļa, kas bija apbruņota ar drimmeriem, un slazda liktenis tika atrisināts, kā arī visi pārējie Stumbra "sanitāri"-sargi tika neitralizēti.

 Triecien"bataljons", kas parādījās pēc tam, kad avangarda grupa atbrīvoja Stumbru no  "sanitāriem", notrieca divus desmitus lidojošu krustu un citu tehniku un ieņēma aizsardzības pozīcijas. Bet drīz vien ieradās galvenie cilvēku spēki.

"Sanitāru" atliekas atkāpās uz Pretstumbra ēku, panikā nometot ieročus. Pēc tam kāds tur sāka ievest kārtību, un panika norima. Pretstumbra aizstāvji paslēpās nesen atjaunotajā ēkā, pievilka savas rezerves, pacēla gaisā jaudīgākas mašīnas, kuras iepriekš nebija redzējis ne Pāvels, ne viņa pavadoņi: četri ģigantiski konusi, kas nosēti ar apaļiem caurumiem un vertikālām spraugām. Konusi izskatījās līdzīgi Zemes robežsardzes dienesta transgalaktiskajiem speiseriem. Iespējams, "hronokirurgu" ietekmē bija Zemes, kas gandrīz neatšķīrās no Romašina un Ždanova Zemes.

Bet, acīmredzot, tieši šajā brīdī savu vārdu pateica tie, kuri nevēlējās karot un bija gatavi uzklausīt pretinieku priekšlikumus. Gatava uzliesmot ar jaunu sparu, kauja nesākās. "Sanitāri" un viņu nezināmie komandieri drūmi noraudzījās uz Romašina armijas izvēršanos, kas piepildīja visu līdzenumu no Stumbra līdz Pretstumbra ēkai.

- Ir pienācis laiks arī mums, - beidzot teica Romašins. - Es domāju, ka esam pelnījuši godu pārstāvēt daudzu Zaru cilvēču apvienoto armiju.

Ivašura un sievietes gatavojās doties uz izeju no "balkona", ko veidoja lejup nobrukusī sienas daļa, bet Pāvels viņus apturēja.

- Lai nokāptu būs vajadzīgs daudz laika, mums ir transports.

Igors Vasiļjevičs jautājoši paskatījās, un Ždanovs piebilda:

- Drimmeri.

- Es neprotu, to izmantot, - Veronika apmulsusi pasmaidīja, aptaustot savu "burvju kasteti" kabatā.

- Bet neko jau nevajag mācēt. Jūsu drimmers ir pielāgots jūsu domu plūsmai un izpildīs visas jūsu vēlmes, jums vienkārši jāpavēl.

It kā ilustrējot Ždanova paskaidrojumu, Romašins nolēca no balkona, iezīmēja skaistu loku un aizlidoja uz Kontrstumbra ēku. Viņam no dzegas sekoja Belijs, Polujanovs, Kostrovs, Taja, un, visbeidzot, pēdējie, sapratuši, kā vadīt drimmeri, startēja Veronika, Ivašura un Pāvels, kurš noslēdza šo lidojumu.

Visi astoņi, ko pavadīja daudzu tūkstošu pūļa cilvēku skatieni, nolaidās pie žoga vārtiem, kas pa perimetru ieskāva Kontrstumbru. Vārtu vērtnes - parasts režģis, ko iedarbināja servomehānismi - pašķīrās, ļaujot sūtņiem ienākt. Romašins mierīgi devās uz priekšu, viņam sekoja visai saspringais Belijs, gaidot no bijušajiem ienaidniekiem kādu nodevību, pārējie nedaudz atpalika.

Aizgāja garām Pāvela atmiņā palikušajam "betona" mezglam, un apgāja sastingušās kravas mašīnas. Kad līdz milzīgajam atjaunotajam portālam, kas ierāmēja ieeju ēkā, bija atlicis apmēram simts metru, grupa apstājās. Pienāca dīvains, svinīgs un tajā pašā laikā spriedzes pilns gaidīšanas brīdis.

- Elles vārti! - čukstēja Jasena.

Pārējās sievietes viņai piekrita. Vispār arī vīrieši. Pāvels skaidri redzēja bezdibeni, kas varēja norīt ne tikai viņu mazo nodaļu, bet arī aizmugurē esošo armiju un visu izdzīvojušo vietējās dabas fragmentu kopā ar visu šo Visumu! Un viņš vienlaikus arī juta, ka dīvainā veidā šī bezdibenis ir atkarīgs tikai no dažu cilvēku gribas, viens no kuriem bija viņš pats ...

Minūte bija beigusies. Bet viņi necerēja ieraudzīt to, kurš izgāja pie parlamentāriešiem.

Tas bija ... Romašins! Ignats Romašins otrais numurs! Un aiz viņa parādījās Atanass Zlatkovs-otrais, šķietami vienaldzīgs pret visu.

Kādu laiku dubultnieki klusēdami skatījās viens uz otru. Tad Pāvels iesmējās. Un viņa smiekli labāk nekā jebkurš cits žests vai vārds izlādēja atmosfēru. Tiesa, plaši pazīstamo cilvēku kopijas, kas iznāca no "ķirurgu" cietokšņa, nebija noskaņotas uz jokiem un smiekliem, un tomēr Ždanova reakcija viņus ietekmēja nomierinoši.

- Ko jūs gribat? - stingri noprasīja Romašins-otrais; Romašins-pirmais šādā tonī, nekad nevienu neuzrunāja.

- Mieru, - viņš atturīgi atbildēja.

- Un, lai to pierādītu, jūs atnācāt ar veselu armiju?

- Pilnīgi pareizi. Maz ticams, ka jūsu saimnieki ir gatavi uzklausīt kaut ko, ja vien tas nav ultimāts. Tas pirmais. Otrkārt: jūs, iespējams, izanalizējāt saņemto informāciju...

- Mēs to saņēmām tikko un ieradāmies šeit dažas minūtes pirms jūsu demonstrācijas.

- Principā esmu gatavs pieņemt jūsu koncepciju, - piebilda Zlatkovs-otrais, kurš labvēlīgi noraudzījās uz savu kolēģi. - Bet es gribētu uzklausīt ... ē-e ... mm ... kolēģi sīkāk.

- Mēs tam esam gatavi, - pamāja Romašins-pirmais. - Vai jums ir aparatūra datorizētai ef-analīzei?

Romašins-otrais un Zlatkovs-otrais uzlūkoja viens otru.

- Atradīsies.

- Tad, lūdzu esiet tik laipni, apspriediet ar savu kolēģi visus strīdīgos jautājumus, bet mēs pagaidīsim šeit patīkamā kompānijā.

 Zlatkovs- pirmais paklanījās, devās pie sava dubultnieka, un viņi pazuda aiz portāla kolonnām.

- Vai tad viņi ir mūsu ienaidnieki? - Jasena klusi pačukstēja Pāvelam ausī. - Kāpēc viņi ir tur, nevis ar mums?

- Ne jau ienaidnieki, - Pāvels nopūtās, - bet gan opozīcijas faktors. Viņu dzimtene nonāca "hronoķirurgu" ietekmē, kuri pārvilka viņus savā pusē, kamēr mēs noticējām citam Spēlētājam.

- Tiem, Kas Seko?

- Gudriniece.

- Kāpēc viņu ir tik maz? Es domāju jūsu priekšniekus - Romašinu un Zlatkovu. Atnāca tik daudz dažādu dubultnieku, bet viņi ir tikai divi ... un es esmu viena pati... - meitene nodrebēja. - Es tik ļoti baidījos ... - viņa iekoda lūpā, bet Pāvels saprata, ko Jasena vēlas pateikt. Viņa atcerējās Vladeju.

"Patiešām," domāja Pāvels, "izveidotos visai pikanta situācija, ja šeit parādītos volhva dubultnieks. Un kā Jasena reaģētu uz “liekas” sāncenses parādīšanos? Vai arī viņa jau skatās uz šo lietu citādi? Galu galā viņa apsolīja nākt pie manis par sievu..."

- Nebaidies nekā, visas mūsu nelaimes jau aiz muguras. - Pats Ždanovs par to šaubījās, taču nesaprata, kā citādi nomierināt meiteni. - Un šeit ir maz Romašina un Zlatkova dubultnieku vienkārša iemesla dēļ: daudzos Spēlē iesaistītajos Zaros viņu vienkārši nav, bet tajās pasaulēs, kur viņi ir, viņu loma nav tik nozīmīga.

Viņš atskatījās.

Dubultnieku armija piepildīja visu līdzenumu līdz sabrukušajai Stumbra klintij, un viņu klusēšanā slēpās tik milzīgs spēks, ka pat kolosālais Kontrstumbra kalns, kas pārkarājās milzīgā augstumā, nespēja izkustināt pretī stāvošo cilvēku uzticību. Zlatkovam (pirmajam) bija taisnība. "Ķirurgi" neuzdrošinājās atklāti cīnīties ar daudzu cilvēču baru, taču viņi skaidri gatavoja kaut kādu akciju. Uz kaut ko taču balstījās Romašina-otrā pārliecība.

Romašini pagāja malā, klusi sarunājoties. Pārējie parlamentārieši pulcējās grupā ap Beliju, kurš, nervu atslodzei, sadomāja stāstīt anekdotes.

Zlatkovi pēc pusstundas atgriezās, ejot, satraukti žestikulējot strīdējās, vicinot pa gaisu rokas, katru minūti apstājoties, savstarpēji pasniedzot viens otram kādu patiesību. Viņi atjēdzās un apklusa, kad līdz klusējot gaidošajai grupai bija palikuši tikai daži soļi.

- Jā, - atkārtoja Zlatkovs-otrais; abus zinātniekus varēja atšķirt tikai pēc viņu apģērba: uz Zlatkova-pirmā bija tas pats oranžais "uniks", bet uz viņa dubultnieka dūmakains "hameleons".

- Jā, - atkārtoja Zlatkovs-otrais, - es viņu pierādījumos neatradu nekādas pretrunas. Ir daži strīdīgi punkti, taču tie nemaina lietas būtību.

- Secinājums? - otrais Romašins sausi pajautāja.

- Mūs izmantoja mūsu "ķirurgi", viņus izmantoja viņējie ... Tas ir, Spēlētāji. Tagad viņi, Spēlētāji, atkal mēģina mainīt Spēles noteikumus, izmantojot kvantu tuneļa "ausis", ko izvietojuši vakuumā ...

- Vienkāršāk, - Romašins-otrais pateica pavisam sausi, - un bez jūsu zinātniskā žargona.

- Bet mēs nevaram ...-  iesāka Zlatkovs-otrais. Pirmais pabīdīja viņu malā:

- Pamēģināsim. Transgress vairs nav transporta sistēma abām pusēm, ne "ķirurgi", ne "Sekotāji" to vairs nevar izmantot kā agrāk. Tas priekš viņiem ir atspējots.

- Kas to atspējoja?

- Es, - Zlatkovs pacēla acis uz Romašinu-pirmo.

- Jūs?!!!

- Tagad tam nav īpašas nozīmes. Kā Galvenajam līmeņa Tiesnesim man ir tiesības uz šādām darbībām. It īpaši, ja to apstiprina Tiesnešu Kolēģija.

- Jūs... Galvenais Tiesnesis?!!

Klusums, kas sekoja divu Romašinu izsaukumam uzreiz, bija tāds, ka puskilometra attālumā no šejienes bija saklausāma smilšu čaukstēšana zem cilvēku kājām. Pat Zlatkova pavadoņi izbrīnīti uzlūkoja viņu, neticēdami savām ausīm.

- Kas tad te tik īpašs? - Zinātnieks pacēla uzacis. - kādam taču vajadzētu būt galvenajam spēles arbitram? Lūk, viņš, - Atanass pamāja Romašinam-pirmajam, - pirmās pakāpes šķīrējtiesnesis, Pāvels Ždanovs - tiesu izpildītājs, nu, bet es - galvenais tiesnesis. Visus apstiprinājusi tiesnešu kolēģija, visi precīzi izpilda savus pienākumus ... kaut arī ne vienmēr par to zina. Viss ir pareizi.

- Nepareizi, - neapmierināti sacīja Zlatkovs-otrais. - Pastāsti viņiem, to, kas patiesībā ir, citādi viņi visi ir individuālisti un visu uztver personisko attiecību kategorijās.

- Ā, nu protams, - piekrita Zlatkovs-pirmais, - es jau to arī domāju. Tiesnesis - tā ir kategorija, vai jūs saprotat? Nav cilvēks. Galvenais Tiesnesis ir visi Zlatkovi, kuri dzīvo dažādos Zaros, kopā ņemti. Tāpēc arī viņu ir maz. Tiesu izpildītājs - tie ir visi Ždanovi, kopā ņemti ... nu un tā tālāk.

- Saime, - Romašins-pirmais nopietni teica.

- Jā, komisār, - zinātnieks piekrita. - Ja vēlaties - saime. Vai bars. Saprātīga regulējoša sistēma. Bet tāda veidojas tikai tad, kad Visumam sāk draudēt sabrukšana, destabilizācija, deģenerācijas briesmas, vai citādi izsakoties - ja Laiku koks Spēlētāju rīcības dēļ sāk "nokalst". Tad koks izveido Tiesnešu Kolēģiju, kas ierobežo to Spēlētāju darbību, kuri ignorē spēles noteikumus.

- Tikai paturiet prātā, - dubultnieks pārtrauca Atanasu. - Mēs ievērojami vienkāršojām situāciju, jo Spēlei ir vairāk nekā viens līmenis, bet mēs runājam tikai par to, kas ir pieejams cilvēku saimei.

- Labi, es jūs sapratu, - teica Romašins-otrais, satiekot sava dubultnieka draudzīgo skatienu un atbildot ar atturīgi ieinteresētu, ne vairs naidīgu skatienu. - Pieņemsim, ka mēs iziesim no Spēles - visi, kas saprata tās agresīvo raksturu un bezcerību. Ko darīt, ja spēlētāji atradīs mums aizstājējus? Vai visu ... hm,  bandinieku zaudējums spēlētājus piespiedīs apturēt Spēli?

- Pirmās kategorijas tiesneša kungs, - ar nelielu ironiju sacīja Romašins, - mēs esam tikai cilvēki, un mūsu līmenis ir bioloģisko sistēmu spēles regulējums. Augstāks līmenis mums nav pieejams. Bet arī mūsējais ir ļoti, ļoti sarežģīts, tāpēc mums būs daudz darba.

- Emocionāli, bet neprecīzi, - nomurmināja Zlatkovs-pirmais. - Jūs atkal aizmirstat, Ignat, ka ne "ķirurgi", ne viņu pretinieki patiesībā nav Spēlētāji, kā tādi, tie ir tikai augstākas kārtas figūras nekā bandinieki-cilvēki un tos izmanto patiesi Lieli Spēlētāji, kuri kontrolē Laiku Koku. Ja varētu nokļūt pie viņiem! Galu galā viens no viņiem ir kļūdījies ... - Zinātnieks paskatījās uz savu dubultnieku un apklusa.

- Turpiniet taču, Atanas, - ar interesi sacīja Romašins-pirmais. - Teicāt "a", sakiet "b".

- Tas ir tikai pieņēmums, - Zlatkovs negribīgi nomurmināja, iekrītot savās ierastajās melanholiskajās pārdomās. - Mans vārdabiedrs man nepiekrīt.

- Jā, jo tik sarežģītas sistēmas kā Laiku Koks evolūciju fāzes portrets... - iekliedzās satrauktais Zlatkovs-otrais, izraisot Ivašuras grupas nemieru, bet Romašins-otrais viņu apturēja ar nepacietīgu žestu.

- Netērējiet laiku, Atanas, simtiem tūkstošu cilvēku mūs gaida.

- Pastāv netieši pierādījumi, ka daži no Lielajiem Spēlētājiem, nevis "ķirurgi" vai viņu konkurenti torpēdēja dažus svarīgus Laiku Koka likumus, un tagad tas "deg".

- Ko nozīmē "deg"?

- Lai to izskaidrotu, man būs jāatgriežas pie laika problēmām. Jā, protams, Laiku Koks ir realizējis visas iespējamās laika koncepcijas, kuru ir bezgalīgi daudz, bet neatkarīgi no tā, kādi ir šie laiki, patiesībā laiks kā kontinuums - deg! Mums aiz muguras - nav nekā! Atmiņu pelni. Katru mirkli Visums uzliesmo, sazarojas un uzreiz izdeg ... lai atkal uzliesmotu! Dzīve it kā bēg no nebūtības un nekādi nevar aizbēgt.

Zlatkovs-divi uzaicinoši pamāja ar roku un demonstratīvi atkāpās. Pirmais uz viņu nevērīgi paskatījās, pagriezās pret Romašiniem, kuri skatījās uz viņu visām acīm.

- Ir noteikts vienots Princips, kas liek Visumam atkal un atkal uzliesmot un sadegt, pārceļot būtības atmiņu uz nākamajiem mirkļiem. Varbūt šis princips ir Radītāja, Spēlētāja pār Spēlētājiem griba, varbūt vispārējais dzīves likums, kas notur pasauli uz neesamības robežas. Mēs domājam par šo problēmu un kādreiz atradīsim atbildi.

- Bet tas jau ir cits stāsts, - Romašins-pirmais klusi nomurmināja. - Mums jāpabeidz iesāktais.

- Jā, jums taisnība, - attapās Romašins-otrais. - Ko jūs ierosināt darīt?

- Iekļaut Kontrstumbru Stumbra kontūrā, lai iegūtu hrono šahtas vektoru šuntēšanu. Tas būtu līdzvērtīgi tiesneša svilpei futbola laukumā.

- Vai Spēle apstāsies?

- Mēs ceram. Maz ticams, ka mēs ietekmēsim visus Spēles līmeņus, bet mēs atjaunosim ietekmēto Zaru attīstības likumus. Tehniski to nav grūti izdarīt, visi tam nepieciešamie materiāli un resursi ir pie rokas. Bet vispirms - visi izpildītāji būs jāsūta atpakaļ pa saviem Zariem, kur viņi varēs kontrolēt tiesnešu lēmuma izpildi. Viņu turpmākā klātbūtne šeit nav obligāta.

Gan Zlatkovs, gan Romašins skatījās uz bezgalīgajām cilvēku rindām līdzenumā, pār kuru pēkšņi parādījās svārstīgs ugunīgs disks, kas atgādināja sauli. Arī desantnieki atskatījās.

- Man ir bail... - Jasena satvēra Pāvela roku.

- Saule... - Ivašura čērkstoši iesāka, noklepojās.

- Tā nav saule, - drūmi sacīja Romašins-pirmais.

- Nē, tas ir tikai dzejolis...

Saule, sadedzini tagadni

Nākotnes vārdā

Bet apžēlojies par pagātni! [17]

Veronika piegāja pie viņa un apskāva.

Līdzenums starp Stumbra un Kontrstumbra ēkām bija tukšs. Bija grūti noticēt, ka nesen te atradās trīssimt tūkstoš dubultnieku armija, kas piedalījās Spēlē dažādu Spēlētāju pusē, taču sapratuši savu pakļautību spēja atteikties piedalīties mūžīgajā eksistences karā.

Šķiršanās laikā gandrīz iestājās klusa panika: pāros dzīvojošie dubultnieki, vīrieši un sievietes, nezināja, kā izvēlēties savējo - draugu, vīru, līgavu vai sievu - starp daudzajiem identiskajiem cilvēkiem. Bet tad viņi visi tomēr tika skaidrībā un izklīda pa saviem Zariem.

 No Kontrstumbra līdz Stumbra tornim nostiepās simtmetru diametra ažūra caurule, šķietami austa no sudrabaina tīmekļa,. Tas bija vektoru stabilizācijas efektors, kas pastiprināja abu ēku hronomembrānu savienojumu. Principā bez tā varēja iztikt, bet Zlatkovi, kas vadīja projektu, uzstāja uz stabilizatora uzstādīšanu.

Visu šo laiku Ivašuras desantnieki pavadīja kopā, neiejaucoties notikumos un pat neskatoties uz notiekošo. Bija pienācis laiks pilnīgai komandas atpūtai, kas bija sasniegusi beigas un tagad nezināja, ko darīt tālāk.

Viņi gulēja, staigāja divatā un vieni, pulcējās kopā uz vakariņām, vakara "salidojumiem", nesteidzīgi sarunājās un atpūtās, atpūtās, atpūtās, īpaši nedomājot par rītdienu. Un šī dabas stūra vienmuļā diena veicināja atpūtu. Likās, ka tas ieilgs mūžīgi, un nekas neliegs cilvēkiem pabeigt savu misiju. Vienīgais, ko uztrauktajam par komandas stāvokli Romašinam izdevās panākt,, bija obligāta drimmeru nēsāšana. Pat Pāvels Ždanovs nesaprata komisāra vēlmi, taču viņš izpildīja lūgumu.

Stundu pirms Stumbra un Komtrstumbra iekļaušanas vienotā sistēmā visi pulcējās pie bijušā hronopaātrinātāja apdrupušajām sienām. Visi saprata, ka atpūta beigusies, ka viņiem laiks izklīst uz savām mājām, Zariem.

Vīrieši atvadījās atturīgi. Sievietes izplūda asarās, apskāvušās un ilgi negribēja šķirties.

- Augstāk galvas, desantnieki, - Ivašurs centās uzmundrināt savus draugus. - Kā jau sapratu, Pasaules Koks ir viltīga lieta, tā vēl dos mums iespēju satikties.

- Jūs taču dzirdējāt Zlatkova hipotēzi, - Belijs drūmi piezīmēja. - Ir tikai tagadnes mirklis. Nekāda Koka nav, nekā aiz mums vairs nav. Tukšums. Atmiņu pelni, kā viņš izteicās.

- Tā nav pat hipotēze, - Igors Vasiļjevičs noraidīja, - tikai pieņēmums. Iespējams, ka “sadeg” daži Koka Zari vai Saknes, bet ne jau nu viss Koks. Kamēr mēs šeit atvadījāmies, dzima vēl piecdesmit miljoni Zaru, un katrā no tiem mūsu dubultnieki tagad cīnās ar tām pašām problēmām. Vai nu mēs kopīgi tās neatrisināsim?

- Kopā - nozīmē Saimē? - Veronika skumji pasmaidīja.

- Un kas? Vai tad "Ivašuras saime" neizklausās labi?

- Pienācis laiks, Igor Vasiljevič, - Pavels klusi sacīja, iedomājoties priekšstatu par to, kā simtiem tūkstošiem, miljoniem, miljardiem Ivašuru neskaitāmajos laiku Zaros atvadās no miljardiem Ždanovu, apskaujas, spiež rokas, mierina draugus un aiziet ...

Vai aiziet? Vai atvadās? Vai visur?

Bet varbūt nemaz nav nekādu miljardu?! Ir tikai viens vienīgais Visums ar vienīgo Spēlētāju, kurš ar iedvesmas palīdzību rada virtuālo realitāti? ..

Acīmredzot šī doma atspoguļojās viņa sejā, jo Ivašura uzmanīgi paskatījās uz Pāvelu un pamāja ar galvu.

- Šķiet, ka mēs domājam to vienu un to pašu ... ka tas viss ir sapnis. Precīzāk, mēs esam kāda, kurš sapņo,  sapņa varoņi.

- Vai arī datorspēles.

- Ne datora, - Ivašura papurināja galvu, ar acīm meklēdams Veroniku, kamēr Pāvels meklēja Jasenu. Meitene viņam uzsmaidīja, acumirklī reaģējot uz viņa skatienu.

Iedvesma?

Vai realitāte? ..

- Nē, ne datora, - Pāvels pārliecinošāk atkārtoja. - Tādas klases spēlētājam kā Koka Radītājs neko nemaksā, izveidot pasauli, kurā ir iespējams neiespējamais. Vai zināt, par ko es pastāvīgi domāju?

- Par Zlatkovu?

Ždanova acīs pazibēja izbrīns.

- Jūs esat labs psihologs, Igor. Jā, par viņu. Šis cilvēks ir daudz dziļāks, nekā šķiet.

- Bioloģiskā līmeņa Spēles Galvenais Tiesnesis ...

- Nē, vēl dziļāks. Tas ir cilvēks-bezdibenis, un jau kādu laiku es sāku no viņa baidīties.

- Bet viņš jau ir sevi parādījis ...

- Jā, no labākajām pusēm. Tā izveidojās situācija. Bet man nāk prātā: kas būtu noticis, ja Zlatkovs nebūtu mūsu pusē?

Grandošs pazemes grūdiens, kas atgādināja zemestrīci, satricināja līdzenumu, liekot visiem apklust un atskatīties uz divgalvaino Kontrstumbra kalnu.

- Kas tur pie viņiem notiek? - nomurmināja neparasti klusais un atturīgais Belijs.

- Manuprāt, tas nav pie viņiem, - Pāvels papurināja galvu, ieklausoties sevī.

Vēl viens trieciens pameta uz augšu līdzenuma virsmu. Nestabili stāvošās Stumbra sienu atlūzas ar grāvienu nogāzās, un virs smilšainā līdzenuma pacēlās putekļu mākonis. Zaļganais, vienmērīgi gaišais spīdums virs viņu galvām pārklājās tumšām plaisām, kā stikls.

- Kas tur pie jums notiek, Atanas? - Pāvels ieslēdza skafandra rāciju. Noklausījās atbildi, pagrieza galvu pret neizpratnē sastingušajiem biedriem. - Zara "izžūšana" ir strauji paātrinājusies. Vietējā pasaule gatavojas iebrukt "melnajā caurumā". Tāpēc Kontrstumbra palaišana notiks agrāk nekā plānots, mums ir atlikušas tikai dažas minūtes.

Vīrieši, nespēdami to izturēt, apskāvās visi kopā, sekundi tā stāvēja un, paņēmuši sievietes, steidzās uz Stumbra ieeju.

Pirmie hronomembrānas kabīnē pazuda Ivans Kostrovs, Taja, Ivašura un Veronika. Tad Griša Belijs un Fjodors Polujanovs ienira uz "leju".

Pāvels un Jasena aizkavējās, saņēmuši Romašina signālu pagaidīt viņu. Drīz viņš iedrāzās Stumbra gredzenveida zālē,  divu melnādainu zemiešu no cita Zara, pavadībā.

- Tas ir labi, ka man izdevās jūs satikt, - viņš aizelsās. - Jūs esat vajadzīgs mums, Pāvel. - Viņš pagriezās pret nēģeriem un kaut ko pateica viņiem nepazīstamā valodā.

Abi metās ārā no zāles.

- Esmu jums vadzīgs viens pats? - Ždanovs precizēja, uz sāniem uzmetot skatienu Jasenai.

- Viens pats. Lai viņa dodas uz Zemi un gaida jūs tur.

- Nekad! - Jasena sarauca pieri.

Pāvels ar vieglu smaidu paskatījās uz komisāru.

- Vai sāksiet iebilst?

- Labāk to nedarīšu, - pēc īsām pārdomām nedaudz paklusējis sacīja Romašins. - Nāciet, mūs gaida.

- Kas notiek bez Zara "izžūšanas"?

It kā ilustrējot Ždanova vārdus,  pāri līdzenumam atkal aizvēlās pazemes dārdoņa, liekot šūpoties Stumbra sienām.

- Transgress "dun" - kā pareizi izteicās Stass. Kāds mēģina ielauzties šeit cauri blokam, vienlaikus no ārpuses palaižot Zara "izžūšanas" likuma skarbāko versiju.

- Spēlētāji?

- Neapšaubāmi. Viņi beidzot mūsos saskatījuši nopietnus konkurentus, jo mēs pārgājām citā Spēles līmenī... pateicoties Zlatkovam. Bet mums vienalga ir jāpaspēj. Ja Spēlētāji būtu rīkojušies uzreiz pēc dubultnieku armijas pulcēšanās, viņi būtu sasnieguši savu mērķi.

Romašins steidzās uz izeju. Ždanovam un Jasenai nācās viņu panākt ar drimmeru palīdzību un lidot uz Kontrstumbra ēku.

Zlatkovs viņus jau gaidīja Kontrstumbra vadības telpā, ja tā varēja nosaukt "ananāsu", kurš vainagoja vienu no ēkas torņiem divu ar pusi kilometru augstumā. Zem “ananāsa” apvalka atradās kristālu druza, no kuriem katrs bija īpašs funkcionāls tilpums, “nervu mezgls”. Kompleksa "pilotiem" vajadzēja atrasties kristālu iekšpusē. Kopumā bija trīspadsmit kristāli, divpadsmit mazi, brāļu Montgolfjē pirmā gaisa balona izmēros, trīspadsmitais - divreiz lielāks, tas vainagoja drūzu. Zlatkovs pie šī kristāla sagaidīja delegāciju, runājot ar kādu milzi, kurš Ždanovam spilgti atgādināja olgalvaino Tjurmu.

Satricinājumi ārpus Komtrstumbra ēkas un iekšpusē bija tādi, ka atnācēji ar grūtībām varēja nokļūt galerijā, kas ieskāva vadības telpu.

- Laikus, - Zlatkovs piezīmēja, aizsūtīdams milzi, kurš ar neko neizsakošu skatienu paskatījās uz Ždanovu. - Ātrāk, ātrāk, mums ir maz laika.

- Vispirms tomēr paskaidrojiet, kas notiek, - Pāvels asi pateica. - Un ko mums vajadzēs darīt.

- Notiek Spēlētāju pretestības process Tiesneša lēmumam, - Zlatkovs nepacietīgi atbildēja. - Par agru es visus tiesu izpildītājus aizsūtīju prom, tagad man jāpaspēj nosvilpties.

- Vai jūs pats nevarat to izdarīt?

- Jaunais cilvēk... - iesāka Zlatkovs.

- Pāvels, - iejaucās Romašins, - šo milzu rotaļlietu - Kontrstumbru nebūvēja cilvēki un arī ne jau priekš cilvēkiem. Tās vadības cilpa ir paredzēta baram. Saprotiet? Lai to ieslēgtu, nepieciešama vesela praida klātbūtne...

- Mēs esam tikai četri.

- Mēs esam tieši divpadsmit - kopā ar jums, - Zlatkovs atcirta. - Trūkst viena izpildītāja, bet es domāju, ka mēs iztiksim. Nāciet, pārējie jau ir ieņēmuši savas vietas.

- Kas ir pārējie?

- Ak mans Dievs, nu kāda atšķirība?!

- Neuztraucieties, Atanas, - Romašins klusi sacīja. - Pāvels vienmēr ir spēlējis atklāti un viņam ir tiesības zināt visu.

- Atvainojiet, - zinātnieks atdzisa. - Es patiešām esmu nedaudz pārnervozējies. Starp tiem, kas ieņēma vietas kontroles lokā, jūs esat pazīstams tikai ar mūsu dubultniekiem un komisāru. Pārējie ir bijušie "hronoķirurgu" rezidenti. Vai šāda kompānija jums patīk?

- Galvenais būsiet jūs vai komisārs?

- Komisārs.

- Tad viss kārtībā. Bet jūs teicāt, ka trūkst viena izpildītāja.

- Tiksim galā.

- Un, ja viņu aizstās šī meitene? - Pāvels pastūma Jasenu uz priekšu. - Viņai ir spēcīga paranomālā rezerve ...

- Nu ko, - Zlatkovs uzmeta vienaldzīgu skatienu nosarkušajai meitenei, - sliktāk jau nebūs. Lai nāk.

Dažas minūtes vēlāk viņi pa vienam ienāca vadības telpas tukšajos kristālos. Katrs kristāls bija pilnīgi tukšs daudzskaldnis ar puscaurspīdīgām mirdzošām malām. Tiklīdz tajā ienāca cilvēks, gaiss kristālā sastinga un pārvērtās želejā, kuru varēja elpot, bet kas neļāva kustēties. Lai pārbaudītu sistēmu, Pāvels parāvās no visa spēka, un elastīgā vide tūlīt atbrīvoja saķeri. Tukšajā "kristāla" telpā atskanēja vienmērīga, bezdzimuma balss:

- Vai jūs kaut kas uztrauc? Jūs varat ieņemt jebkuru ērtu pozīciju.

Pāvels gribēja pateikt, ka uztraucas par draudzeni, bet pārdomāja. Kompleksa servisa mašīna, iespējams, viņai pateiks, kā rīkoties.

Ždanovs uz grīdas nesēdās, pagaidīja, kamēr sabiezēs gaiss, un atslābinājās, iegremdējoties neparasti dziļa klusuma okeānā. Neviena ārēja skaņa nesasniedza "kristālu", neiekļuva pat psi lauki. Pāvels varēja dzirdēt tikai asiņu šalkoņu un savu domu atbalsi.

Tomēr šīs stāvoklis ilga tikai desmit sekundes. Ieslēdzās sakari, un klusums saplīsa. Kļuva dzirdamas kaimiņu nopūtas un balsis, koordinācijas inka ātrruna, klusa tūninga pīkstoņa. Tad visi trokšņi pamazām noklusa, Jasena vienreiz pasauca Pāvelu, viņš mierinot atbildēja, un atkal iestājās klusums, kaut arī tas vairs nebija pilnīgs, visaptverošs, bet dzīvs, piepildīts ar gaidām un pieaugošu spriedzi.

- Ieslēdzu sinhronizāciju -, atskanēja tā pati bezdzimuma koordinācijas inka balss. - Domājiet par galveno - pilnīgu hronošahtas neitralizāciju. Laiks, līdz iziešanai režīmā, viena minūte. Dodu atpakaļskaitīšanu.

Ausīs sāka tikšķēt metronoms, skaitot sekundes. Acu priekšā parādījās trīsdimensiju Visuma "Dendrokriatāla" daļas milzīgā skaitā Laika Zaru Stumbra un Kontrstumbra mijiedarbības diagramma. Zaļie Kontrstumbra asni pakāpeniski iespiedās Stumbra sārti kvēlojošajās dzīslās, līdz pilnībā savienojās.

Tad attēls izmainījās. Pāvela acu priekšā parādījās videopārraides ekrāns: līdzenums ar Stumbru un Kontrstumbru no putna lidojuma. Viņš uzreiz nesaprata, kas bija mainījies, kopš viņi ienāca Kontrstumbra ēkā, bet, kad saprata, mati uz galvas kustējās.

Līdzenumu plosīja milzu plaisas daudzu kilometru garumā. Šķērsojoties, plaisas veidoja nevienmērīgus gabaliņus, kas sāka izzust viens pēc otra, izveidojot simtiem kvadrātmetru lielas bedres.

Ciktāl sniedzās video pārraides lauks, ainavas sabrukšanas un tās daļu izšķīšanas process norisinājās visur. Tikai minūtes laikā no smilšu kāpām, pauguriem, mežiem un kalniem neatlika nekas cits, kā vien bieza putekļu sega, ko daudzviet no iekšpuses izgaismoja sarkanīgi zibeņi.

Bija pārsteidzoši, ka pasaules iznīcināšanas metamorfoze neskāra Stumbra un Pretstumbra ēkas, kuras bija savienotas ar režģotu mirgojošu vektoriālu stabilizatora saiti. Izskatījās, ka tās bezsvara stāvoklī peld virs putekļu okeāna, tomēr jau grasoties sākt krist putekļainā bezdibenī, Elles slieksnī.

- Sinhronizācija ir pabeigta, - sacīja inks-Koordinators. - Es dodu starta desmit sekunžu atskaiti.

Kāds briesmīgs spēks sāka locīt Pretstumbra ēku, salauzīt to gabalos, kas sāka sadalīties, un pazuda tumši sarkanajā putekļainā plīvurā. Un tad blakus Stumbram - Pāvels joprojām varēja redzēt savā priekšā visu panorāmu - parādījās kaut kādas celtnes mirdzoša milzu "pienene". Tomēr ne celtnes ...

- Atanas, vai redzi? - atskanēja Romašina balss.

- Pie mums ielauzies viens no Spēlētājiem, - atbildēja Zlatkovs.

- Bars?

- Drīzāk jau spiets. Bet viņš ir nokavējis. Es dodu svilpienu.

Apstiprinot zinātnieka vārdus, automāts noskaitīja noteikto sekunžu skaitu, no Kontrstumbra otrā torņa aizlidoja kolosāls melns zibens, šķērsoja visu pārredzamo telpu, ietriecās “pienenē”, izšļakstot to ugunīgās šļakatās... un Ždanova acu priekšā viss sāka satumst. Pēdējais, ko viņš dzirdēja, bija Jasenas izgaistošā bēdpilnā balss:

- Pāvel...

* * *

Attapās viņš no nepatīkamiem metāliskiem, kaut kādas briesmu signalizācijas ierīces signāliem. Salēcās, sapratis ka atrodas guļam uz grīdas tukšā daudzšķautņu telpā, ar augšpusē mirgojošu zili violetu avārijas gaismu.

Pirmā doma bija, ka viņš atrodas uz avarējuša kosmosa speisera Kaptein sistēmā. Tad atmiņa sāka darboties, nāca atmiņā ceļojums pa Laiku Pātagu, karš ar "hronoķirurgiem", pēdējais "lielais dubultnieku karagājiens" uz Kontrstumbru.

Pāvels piecēlās četrrāpus, lēnām iztaisnojās, jūtot sāpes visās locītavās un mugurkaulā. Pašūpoja galvu, iedomājoties, kā tagad ir Jasenai. Pasauca:

- Hei, te kāds ir?... atsaucieties!

Signāli apklusa, it kā automāts būtu aizkorķēts. Atskanēja smagu žņakstošu soļu skaņas, it kā kāds smagās bruņās tērpts, soļotu pa akmens grīdu, un istabā ienāca tumša platplecu figūra. Gaisma griestu šķautnes dziļumā uzliesmoja stiprāk. Pāvels palūkojās uz figūru un “bruņiniekā” atpazina broveju Mimo. Sirds satraukumā sažņaudzās.

- Jūs? Kāpēc jūs esat šeit? Kur ir pārējie? Kas noticis?

- Jūsu līdzgaitnieki vēl nav attapušies, - Klaidonis pa Laiku Koka Zariem vienaldzīgi atbildēja. - Bet jums nav par ko uztraukties, Zemieti. Spēle ir beigusies, Spēlētāji saņēmuši pelnīto sodu un diez vai kādreiz spēs kaut ko izmainīt.

- K-kādu ... sodu?!

- Tiesneši, jūsu draugi Zlatkovs un Romašins, nedaudz pārsniedza savas pilnvaras. Viņi ne tikai nošuntēja Stumbru, neitralizējot Koka Zaru "īssavienojumu", bet arī izmainīja Koka likumu, kas pieļaujva tā dēvēto apakšbarjeras sūci. Tagad neviens nākamais spēlētājs nevarēs izmantot šādas "saslēgšanas", lai atrisinātu savas problēmas, apejot spēles noteikumus.

- Atanas, - Pāvels sauca, bet atbildei bija klusums. - Atvainojiet, es nesapratu ... Kas notika ar Spēlētājiem?

- Viņi saņēmuši sodu, - brovejs Mimo pacietīgi atkārtoja. - Vai arī jūs domājat tos, pret kuriem spēlējāt? "Hronoķirurgus"? Viņu vairs nav. Zars, ko viņi sagatavoja lai apmestos, kopā ar viņiem dabiski “nokalta” pirms dzimšanas. Viņi pasteidzās ar pārcelšanos no Koka Saknes, kuru jūs saucat par transgressu. Tie, Kas Sekoja jums, arī dabūja ciest, jo ir "ķirurgu" pēcnācēji. Bet viņiem vēl ir iespēja izaudzēt sev pilnvērtīgu Zaru.

Pāvels norija kamolu kaklā un stipri paberzēja pieri.

- Pagaidiet! .. Galvā neiederas ... "ķirurgi" ir pazuduši?! Bet Tie, Kas Seko, ir viņu pēcnācēji? Viņi man teica kaut ko citu, ka viņi esot mūsu pēcnācēji.

- Un arī jūsu, - pamāja brovejs. - Es, protams, domāju visu cilvēci,visos Zaros. Laiku koks ir daudz sarežģītāks nekā jūsu primitīvās idejas par to; tas krustojas ar sevi bezgalīgi daudz reižu bezgalīgā dimensiju un reižu skaitā. Bet vispār ķersimies pie lietas. Man jums ir lietišķs priekšlikums.

- Jā-jā ... protams ... kāds? - Līdz Pāvela apziņai uzreiz nenonāca ceļotāja pa pasaulēm vārdu nozīme. - Pagaidiet, ļaujiet man atjēgties ... vai tiešām tā ir - "ķirurgu" vairs nav?!

- Jā, jūs, cilvēki, esat pārāk emocionālas radības, - noteica brovejs Mimo, ar zināmu nožēlu uzlūkodams Ždanovu. - Tas bieži traucē atrisināt svarīgas problēmas. Tātad, vai esat gatavs uzklausīt piedāvājumu?

- J-jā, - Pāvels piekrita un dziļi ievilka elpu, nomierinot sirdi. - Jā! Ko jūs gribat?

- Spēle ir beigusies - protams, pašreizējā. Jūsu Metauniversa Zars ir saglabājies, nepieciešamība pēc tiesnešiem un tiesu izpildītājiem ir zudusi. Bet jūs, jūs personīgi, varat izmēģināt sevi citā statusā.

- Kādā? - Pāvels apmulsis pacēla uzacis.

- Kā Spēlētājs nākamajā Spēlē.

Pāvels no pārsteiguma iesmējās ... un apklusa. Viņš pēkšņi saprata, ka brovejs nejoko.

- Vai pats saprotat, par ko runājat? Es esmu tikai cilvēks, bioloģiskā cikla radījums ...

- Jūs esat saime, - palaboja Ždanovu klaidonis pa Laika Zariem. - Saime, vārdā Pāvels Ždanovs, dzīvo apmēram divos triljonos Zaru. Un šis priekšlikums tagad tiek izteikts visiem Pāveliem vienlaikus.

Ždanova acis izteica viņa jūtas, un brovejs Mimo iesmējās. Jebkurā gadījumā šādi varēja saprast viņa psi vilni, atbilstošu cilvēka smiekliem.

- Grūti iedomāties? Nekas. Pāries. Tātad?

- Kas... jūs? - Pāvels klusi jautāja. - Vienkāršam klaidonim pa pasaulēm nevar būt šāda mēroga pilnvaru ... ja vien viņš...

- Nu-nu?

- ...pats nav Spēlētājs!

Brovejs Mimo atkal "iesmējās".

- Esmu pārsteigts par jūsu atjautību. Ne velti es sekoju jums praktiski no brīža, kad ienācāt Stumbrā. Un tomēr es neesmu Spēlētājs, es esmu Spēļu Organizators. Tātad, vai jūs piekrītat?

Pāvelam uznāca reibonis, un viņam nācās notupties uz grīdas. Viņš pamasēja pakausi, ar piepūli piecēlās, iztaisnoja plecus.

- Kāpēc jūs ar līdzīgu priekšlikumu nevērsāties pie Zlatkova vai Romašina?

- Tiesneši parasti nekļūst par Spēlētājiem daudzu iemeslu, galvenokārt psiholoģisku, dēļ. Romašins atteicās kļūt par Spēlētāju, taču viņš var piekrist kļūt par Organizatora Palīgu. Viņa līmenis ļauj to izdarīt!

- Ko tad jūs gribat no manis?

- Jā vai nē?

- Nē.

- Nu ko, es cienu jūsu gribu. Brovejs atkāpās. - Bet nezaudēju cerību. Jums joprojām paliek iespēja pāriet uz citu būtības un apziņas līmeni, kas ir neizmērojami augstāks par jūsu pašreizējo.

- Es pateicu - nē!

Brovejs Mimo ar izsmieklu paskatījās uz Pāvela sastingušo seju, paklanījās ... un pazuda.

Pāvels atkal sajuta nelabuma un reiboņa lēkmi, aizvēra acis, liekot ķermenim pārvarēt uznākušo vājumu, atcerējās par pavadoņiem un izskrēja no savas vadības telpas gredzenveida galerijā.

Jasena viņu sagaidīja uz sliekšņa, ar aizmiglotu skatienu, bāla, apmulsusi, pastiepa pret viņu rokas. Viņi apskāvās. Bet Pāvela acu priekšā joprojām bija broveja, Spēļu Organizatora figūra, un galvā pukstēja iedomātā klaidoņa psi balss:

"Jūs varat izmēģināt sevi citā statusā ... kā spēlētājs ... jūs varat izmēģināt sevi ... jūs varat izmēģināt ..."

- Varu, - Pāvels nočukstēja.

- Ko? - Jasena nesaprata.

- Bet negribu! - Un noskūpstīja tā, kā nekad nebija skūpstījis, apskāva viņas plecus, veda pa galerijas gredzenu uz citiem nodalījumiem. - Ir pienācis laiks doties mājās, mana Rītausma Skaidrā, mums vēl tik daudz kas jāredz un jāizdara...

Brovejs Pāvela gara acīs viņam pamirkšķināja un izkusa pilnīgi. Cilvēkam kā personai, priekš viņa nebija nozīmes, cilvēks kā bars, spiets vai saime palika potenciālais Spēlētāju kandidāts.

Bet Spēļu Organizators, kurš spēja radīt un sagraut Visumus, prata gaidīt ...