.

Pirmo brīdinājumu Pāvels Ždanovs saņēma vēl uz Zemes, pirms  ieplānotā pārbaudes reisa uz Kapteina sistēmu. Bet UASS [UASS - Ārkārtas Glābšanas Dienesta Pārvalde.] drošības dienesta rangu tabulā viņš bija grifs, tas ir, grand-inspektors drošības zonu veidošanai, un nebaidījās ne no Dieva, ne velna, tāpēc anonīmais videozvans, bez apstrādes (abonents ar sevi neiepazīstināja), šķita stulbs un nelāgs joks. Viņš vēl nezināja, ka visi Galaktikas dienesta grifi un labākie operatīvie darbinieki uz Zemes saņēmuši tieši tādus pašus brīdinājumus.

Otrais brīdinājums bija taustāmāks un nopietnāks, un tas lika Pāvelam pārvērtēt savas intuīcijas kvalitāti. Viņš bija dzimis paranorms, un viņam vajadzēja sajust briesmu un draudu dziļumu jau pirmā zvana laikā.

Tas notika Lūša zvaigžņu sistēmā pie zvaigznes Hevelius-alfa, kur Ždanovs tika nosūtīts, lai izpētītu apstākļus, kas saistīti ar pētniecības stacijas bojā eju un kosmiskā moduļa pazušanu, kopā ar grifu Gevorku, kas bija uzsācis izmeklēšanu.

Hevelia sistēmu veidoja centrālā zvaigzne, divas planētas ar slāpekļa un ūdeņraža atmosfēru, komētu mākoņi un plaša putekļu josla ar četriem sabiezējumiem. Zinātniekiem bija aizdomas, ka sabiezējumi ir protoplanētas kodolu veidošanās stadijā, un viņu interese bija saprotama.

Pētniecības stacija, kas tika ievadīta putekļu joslā, pēc trim dienām pēkšņi pārtrauca sakarus. Arī metro sistēma, kas savienoja staciju ar bāzes kuģi "Lūsis", pārstāja darboties. [Metro - Mirkļa transporta sistēma (vecā termina atgriešana 20. gadsimta ērtākajam un masveida transporta veidam).]. Tādējādi vienpadsmit stacijas apkalpes locekļi, kas šķita pasargāti no visām iespējamām kataklizmām, pazuda kā nebijuši, līdzīgi kā Alims Gevorks, Astro-Asker grupas grifs, kurš tika nosūtīts uz Lūša sistēmu divas dienas pēc tam, kad Lūša drošības dienests atzina savu bezspēcību atšķetināt stacijas klusēšanas noslēpumu. Gevorks devās meklējumos ar "Korakl" tipa moduli, kas spēja ienirt pat jebkuras zvaigznes, ne tikai putekļu joslas atmosfērā. Un arī apklusa.

Ždanovs parādījās bāzes kuģī brīdī, kad tehniķiem putekļu mākonī jau bija izdevies uztaustīt moduli "Korakls", kuru vadīja Gevorks. Uz moduli viņš devās kopā ar trauksmes grupu trīs palīgkuģu sastāvā, bet pēc sava statusa viņam bija tiesības vadīt visu grupu, vai arī rīkoties pēc saviem ieskatiem, patstāvīgi. Ko viņš arī izdarīja, dodoties uz Gevorka moduli viens pats, pēc tam, kad palīgkuģi atrada pazudušā transportlīdzekļa divdesmit metrus garo, šķautnaino cilindru.

Piestāt pie moduļa izdevās tikai otrajā mēģinājumā, automātika uzreiz nesaprata, kas no tās tiek prasīts. Tas liecināja vai nu par pilota neesamību uz kuģa, vai arī par pilota samaņas zaudēšanu, un Pāvels riskēja viens pats iekļūt kuģī, atstājot pavadošo grupu, gaidīt signālu.

Viņu sagaidīja moduļa kokon-salonā.

Atmetot lūkas "lotosu", Pāvels bezsvara stāvoklī iepeldēja stūres mājā - gravitācijas ģenerators nedarbojās - un saņēma spēcīgu triecienu pa apziņu (šāva ar gribasspēku nomācošo hipnopistoli - sugestoru "Zilonis"), no kura viņš pēc dažām sekundēm atguva samaņu, bet izlikās, ka viņa griba ir paralizēta. Caur sašaurinātiem plakstiņiem viņš redzēja Gevorku guļam ar seju uz leju blakus atvērtam pilota krēslam, un virs viņa divus jaunus vīriešus parastos kokosos [Kokoss - kompensācijas skafandrs, universāls aizsargājošs kosmiskais tērps.], no kuriem viens turēja rokā sugestoru, bet otrs - “universālu” ["Universāls" - Cilvēka domas virsotne personīgo ieroču jomā. Šauj gan izkliedētas, gan blīvas enerģijas lodes, lāzera starus un plazmas sabiezējumus]. Abu acīs nesaudzīga vienaldzība un lietišķa koncentrēšanās - ne draudu, ne naida, ne ļaunprātības. Tieši šis apstāklis lika Pāvelam saņemties.

- Kas...jūs? - viņš šķietami vienaldzīgi jautāja.

Jaunie cilvēki saskatījās, un viens no viņiem norūpējies paskatījās uz savu sugestoru.

- Es domāju, ka viņš būs nokautēts, - sacīja brunets ar plānu ūsu stīgu. - Atkārtot?

- Viņš vairs nav bīstams, kaut arī turas.

- Kas... jūs? - Pāvels atkārtoja jautājumu.

- Sanitāri, - brunets atbildēja bez smaida. - Jūs neņēmāt vērā mūsu pirmo brīdinājumu, tāpat kā šis puisis, - brunets pamāja uz Gevorku, - un mums nācās pielikt pūles, lai nokļūtu pie jums abiem šeit.

- Vai viņš ir... dzīvs? - Pāvels mēģināja no attāluma noteikt inspektora stāvokli, taču nesadzirdēja ne mentālās sfēras troksni, ne sirds sitienus.

- Viņš atrodas komā, bet jūs joprojām varat viņu glābt... ja ievērosiet padomu: neiejaucieties!

- Kur?! - Pāvels izbrīnīti jautāja.

- Nekur! Nepiekrītat nevienam uzdevumam, kuru mēģinās jums dot darbā, atsaucieties uz nogurumu, aizlidojiet atvaļinājumā jebkur - un jūs dzīvosiet ilgi.

- Esmu pieradis pats risināt savas atpūtas problēmas. Kamēr nezināšu iemeslus, neko neapsolīšu.

- Tad jūs mirsiet!

- Puiši, es šādus jokus neatzīstu. - inspektora balss ieskanējās pārliecinātāk. - Un jūs īsti nesaprotat, ar ko jums ir darīšanas. Es palūgšu jūs nodot savus ieročus un sekot man. Kuģi ielenkusi atbalsta grupa.

Brunets pakustināja sugestora stobru, bet izšaut nepaspēja: Ždanovs atgrūda gaisa vilni no sevis, liekot abiem teroristiem lidot atpakaļ, savu ķermeni novirzīja paātrinājuma režīmā un lēca uz “sanitāriem”, vienā sekundē abiem atņemot ieročus. Bezsvara stāvoklī jaunie cilvēki cīnīties neprata.

Tomēr nekāda cīņa neiznāca. Arī šie abi pārvaldīja tempu un izvairījās no vēl viena uzbrukuma, veikli izkāpjot "Korakla" izejas tunelī.

- Trešā brīdinājuma nebūs, - Pāvels dzirdēja bruneta solījumu, pēc kura puiši pazuda moduļa transporta nodalījumā, kur viņiem bija uzstādīts metro mikrobloks. Kad Ždanovs ienāca nodalījumā, viņu sagaidīja blāvs, zaļš metro kanāla uzliesmojums. Un tikai pēc tam eskorta grupas radioiekārta iečukstēja ausī:

- Inspektor, kas tur notika? Kāpēc klusējat? Mēs reģistrējām enerģijas vilni.

- Pilots ir bezsamaņā, - Pāvels atbildēja, vērojot, kā izgaist metro instalācija, un saprotot, ka neviens viņam neticēs. - Paņemiet viņu.

Viņš pārslēdzās uz citu frekvenci, sazinoties ar "Lūša" prim-pilotu.

 - Komandier, vai stacijas apkalpē bija kāds pieredzējis drošības personāla darbinieks?

- Eskorta priekšnieks Borisovs no "Astro-Asker" komandas.

Pāvels atcerējās masīvo, lēno, lielo vīru ar pelēko kapteiņa bārdiņu un pelēkiem matiem, spēcīgu un mierīgu. Pamāja sev: acīmredzot, Borisovs arī neņēma vērā "sanitāru" brīdinājumu un  tika "izslēgts" kopā ar visu stacijas apkalpi... Pāvels papurināja galvu, neatrodot iemeslus nezināmo teroristu preventīvajām un tik nežēlīgajām darbībām.

- Murgs!

- Kas? - prim-pilots nespēja apslēpt pārsteigumu.

- Es ne jau jums,- Pāvels nopūtās, - atvainojiet. Tūlīt moduļa pilots tiks nogādāts uz kuģa, noorganizējiet metro līniju uz biroja klīniku. Es turpinu meklēt.

- Mēs tikko pa treku esam saņēmuši paziņojumu "trīs devītnieki": "Inspektoram Ždanovam steidzami doties uz Zemi otrā komisāra Romašina rīcībā."

Pāvels nosvilpās pie sevis, sajūtot, kā sažņaudzas sirds, un nodomāja, ka "sanitāri" neatkarīgi no tā, kas viņi bija, acīmredzami, kaut kāda iemesla dēļ, ne velti ir viņu brīdinājuši. Atlika noskaidrot, kur viņam nevajadzēs iejaukties.

Gaismas nodzisa, un hronokvantu paātrinātāja kolonna, kuru pētnieki un celtnieki mēdza saukt vienkārši par "Stumbru", izkusa uz nakts debesu fona.

Hronolaboratorijas un eksperimenta zinātniskais vadītājs Atanass Zlatkovs ar plaukstām paberzēja nogurušo seju, no galvas noņēma emkana loku un piecēlās no aiz pults. Nekavējoties apgaismojums uz sarežģītā pults paneļa izbālēja, sāka nodzist, ievilkties virsmā, līdz palika retas dežūrējošās maiņas apgaismojuma uguntiņas. Emkana loks pārvērtās par metāla straumīti, kas ielija panelī, un pats panelis mainīja formu, pārvērtās par “gaidīšanas margrietiņu”. Arī pārējās konsoles izslēdzās, izņemot vienu, aiz kuras palika dežūrējošais operators Toļa Škodans.

- Es arī palikšu, - hronomehānikas inženieris Igors Maričs noburkšķēja aizejošā Zlatkova mugurai. - Parakāšos pa bunkuru N.

Laboratorijas vadītājs paskatījās pulkstenī - bija pulksten trīs no rīta, paraustīja plecus.

- Eksperiments sākas pulksten desmitos no rīta, maz ticams, ka jūsu klātbūtne šeit ir mērķtiecīga līdz tam brīdim. Tomēr palieciet, ja vēlaties.

Maričs ieskatījās zinātnieka neko neizsakošajās acīs, nesaskatīja tajās neko citu kā nogurumu un gaidas un norija sagatavoto dzēlīgo piezīmi.

Zlatkovs vēl reizi pārlaida acis pār dežūrējošo vadības paneli, atvadījās no Škodana, lēnām devās prom no zāles un pēc tam no laboratorijas ēkas, kas atradās puskilometra attālumā no hronopaātrinātāja - "Stumbra". Nedaudz pavilcinājies, Maričs arī aizgāja, bet pēc tam atgriezās neatkarīgā aprīkojuma bunkurā, par kura darbu viņš bija personīgi atbildīgs. No rīta viņus gaidīja Lielais Eksperiments - hronokvantu urbja ieslēgšana, kam, pēc zinātnieku domām, vajadzēja "ieurbties" pagātnes laika slāņos simtiem miljonu gadu dziļumā. Līdz šim "Stumbra" izejas pagātnē atbilda tūkstošiem un desmitiem tūkstošu gadu, jo urbis tika ieslēgts it kā "čukstā", hronogrāfiska spoka režīmā.

Laboratorijas ēka, vienkārša un nepretencioza, pēc formas līdzīga ķieģelim, beidzot iegrima krēslainā pustumsā. Izdzisa dažādo nodaļu un dienestu pēdējie logi,  par eksperimenta veikšanu savās kontroles zonās atbildīgie, satrauktie speciālisti, devās mājās. Tikai daži cilvēki palika laboratorijā pie sakaru paneļiem un drošības monitoriem. Visi trokšņi un skaņas apklusa, tikai naktsputni turpināja sasaukties mežos ap ēku kompleksu, bet drīz arī tie apklusa.

Toļikam Škodanam bija divdesmit astotais gads, un viņš kopā ar Zlatkovu strādāja piecus gadus, kopš absolvēja universitāti. Viņš bija flegmatisks, spītīgs cilvēks, mīlēja visu saprast līdz mazākajām detaļām un lēnām pārauga zinātniekā ar saviem priekšstatiem par Visuma uzbūvi. Kopā ar Zlatkovu viņi jau sen gatavoja šo eksperimentu, lai gan viņš ieradās Hronourbšanas centrā, kad "Stumbrs" jau bija gandrīz pabeigta struktūra. Toļiks nepiekrita daudzām laboratorijas vadītāja idejām, it īpaši hronourbja darbības prognozēšanas jomā, daudzas viņa paša idejas Zlatkovs noraidīja, taču tas viņam netraucēja izjust tādu pašu entuziasmu kā pārējiem eksperimenta dalībniekiem un ziņkāri salīdzināt savu un priekšnieka aprēķinu precizitāti un pieeju piemērotību.

Pulksten četros no rīta Škodans pamodās no nesaprotama trokšņa aiz muguras. Palūkojies apkārt, viņš ieraudzīja caurspīdīgu figūru, kas tuvojās viņam, un no sugestora impulsa zaudēja samaņu, nepaspējis uzdot jautājumu vai izprast, kas notiek.

Tādā pašā veidā tika neitralizēti vēl divi darbinieki, kas dežurēja ēkas iekšpusē un apkalpoja enerģijas un pārstrādes sistēmas. Pēc tam laboratorijas zālēs parādījās būtņu grupas, no kurām tikai trīs vai četras bija cilvēki. Viņi ieslēdza laboratorijas telpu vadības paneļus, īsi nokontrolēja hronopaātrinātāja darbību un atdzīvināja Škodanu, kurš zināja kodus, lai ieslēgtu visu "Stumbra" milzu sistēmu.

Kad Anatolijs saprata, ko no viņa vēlas, viņš nesāka uzzināt, kas ir viņa priekšā un kāpēc šīm būtnēm ir nepieciešami kodi, viņš vienkārši atbildēja “nē” un turpināja izrunāt to, neskatoties uz sekojošo hipnozi un spīdzināšanu ar elektrošoka ierīci. Tad svešie ieslēdza neiroķirurģisko aparatūru, veica jaunajam zinātniekam galvaskausa lāzertrepanāciju un iekļuva viņa smadzenēs, izmantojot skeneri, ko izmanto, lai ārstētu pacientus ar plašiem smadzeņu bojājumiem. Maz ticams, ka medicīnas iekārtu izstrādātāji pieņēma, ka viņu idejas, kas izglāba miljoniem cilvēku dzīvības, varētu izmantot kā nonāvēšanas līdzekli, vai kā ieroci.

Minūti pēc skenera pieslēgšanas Anatolija smadzenēm teroristi zināja visu, kas nepieciešams hronopaātrinātāja palaišanai. Pēc dažām minūtēm sākās hronourbja "paātrinājums". Eksperiments, kuru gaidīja desmitiem slavenu zinātnieku, simtiem inženieru un tūkstošiem cilvēku visā pasaulē, sākās sešas stundas agrāk, nekā plānots, un ne jau aprēķinātajā režīmā.

Katastrofa notika divas minūtes pēc hronopaātrinātāja -"Stumbra" aktivizēšanas, kas caurdūra laiku līdz miljardiem gadu tālai pagātnei.

Meteoroloģiskās patruļas augšējo slāņu kapsulas automātiskās videokameras, vērojot Eiropas taigas plašumu, ieslēdzās tieši tajā brīdī, kad hronokvantu paātrinātāja divus kilometrus augstais tornis pēkšņi uzliesmoja ar zilu mirgojošu gaismu, no tā virsotnes debesīs aizlidoja gigantisks zils zibens, zeme nodrebēja kā stiprā zemestrīcē, no torņa sienām uz visām pusēm aizlidoja visu satriecoša viesuļvētra,  izraujot ar saknēm simtiem un tūkstošiem koku. Uz torņa jumta uzpūtās zila starojuma augonis, kas izlija pāri sienām līdz zemei kā ūdens pār stikla trauka malām, un gredzenveida zilas liesmas vārpsta aizripoja pa mežu, atstājot aiz sevis no karstuma sakusušu meža augsni...

Burbuļojoša dunoņa, grandoņa un neticami svilpojošs kauciens aizskanēja pāri kalniem un līdzenumiem daudzu desmitu kilometru rādiusā, pamodinot guļošos, izraisot apjukumu un trauksmi nomodā esošajiem...

Netālu no paātrinātāja torņa esošā Laika laboratorijas ēka saglabājās, taču izskatījās dīvaini - it kā sienas būtu pārklātas ar baltu kvēlojošu krāsu, bet tajās esošo logu caurumi kļuva necaurredzami melni. Tornis pārstāja kvēlot, satumsa, tā virsotne zaudēja blīvumu, pārvērtās par nestabilu drebošu stabu, pazūdot divarpus kilometru augstumā.

Dārdoņa norima, un nedabisks klusums iestājās uz naksnīgās zemes, uz izdzīvojušajiem mežiem, noklikšķot kā kastaņetes...

Visurgājējs viņus izsēdināja meža pļaviņā, kas robežojās ar pamestu ciematu ar neparasto vārdu - Skrabovka. Ciematā bija saglabājušās tikai dažas mājas, noklātas ar salmu jumtiem, pelēkiem no sliktiem laikapstākļiem un vecuma. Plūda no tām pamestība un  vecums, neslēpta zemnieku nabadzība gadsimta sākumā, kaut arī visurgājēja šoferis, vietējais iedzīvotājs, sacīja, ka ciemats ir pamests nesen, pirms četriem gadiem. Savulaik Djatkovskas trakts esot gājis tam cauri, apejot purvu un Vetma Požnas pieteku, bet pēc tam purvs izžuvis, pāri Požnam ticis uzcelts tilts, trakts kļuvis tukšs, un, kad cilvēki, civilizācijas labumu vedināti, pārcēlās uz reģionālo centru, ciemats sagruva un pilnībā izmira.

- Negarlaikojieties, - sacīja gaišmatainais, kā ar salmu parūku, šoferis, .- Pārējās jūsu grabažas piegādāsim tuvāko dienu laikā. Nu, ne asakas...

Visurgājējs norēcās kā bullis, uzpeldēja virs zemes, gandrīz pieskaroties zālei ar gaisa spilvena gumijas malām un, paātrinoties, aizrāpoja pa ceļu. Blīvais gaisa vilnis saplacināja zāli, sacēla putekļus uz ar ceļmallapām un sunīšiem aizaugušā ceļa, un nopūta Ruzajeva bereti.

Kad visurgājējs pazuda aiz kokiem, Surens Gasparjans, ģērbies kā pieņemšanai vēstniecībā, nolika savu mugursomu zemē, apsēdās virsū un norūca:

- Grabažas!.. Dzirdējāt, kā viņš par mūsu aprīkojumu?

- Starp citu, - Ruzajevs vēsi sacīja, paceļot un uzliekot savu bereti, - tajā mugursomā ir visa mūsu optika.

- Tiešām? - Gasparjans izskatījās pārsteigts, bet turpināja sēdēt. - Laikam tāpēc es ar savu sēžamvietu jūtu kaut ko cietu...

Viņš bija cilvēks, kam bija nosliece uz apvaldītu izsmējīgumu un ne visiem izdevās pierast pie šādas viņa uzvedības.

- Vai jūtiet cik te kluss? - sacīja ekspertu grupas trešais loceklis, garais, stiegrainais Ivans Kostrovs. - Kāda svētība, eksperti! Esmu noilgojies pēc meža klusuma.

- Jā, arī es, - Gasparjans atzina. - Ir pagājis ilgs laiks, kopš neesam sūtīti meklēt. Bet kaut kādu iemeslu dēļ šeit nedzird putnus. No mums nobijušies, vai kā?

Kostrovs aplūkoja aprīkojuma kaudzi.

- Ar ko sāksim? Varbūt uzreiz dosimies uz notikuma vietu?

Gasparjans pārdomās papurināja galvu.

- Vispirms uzcelsim telti, sakārtosim lietas.

- Man ir ideja. - Ruzajevs paskatījās uz zemo sauli. - Izvēlēsimies vienu no būdām, un viss.

- Nu nē, telts ir labāka, - Gasparjans iebilda. - Personīgi man nepatīk gulēt kopā ar blaktīm un prusakiem.

- Kādas blaktis, kādi tarakāni! Kostrovs atmeta ar roku. - Neviens tur nedzīvo jau četrus gadus, kukaiņi sen aizbēguši. Bet mitruma gan pietiekami daudz.

Stundu vēlāk viņi uzlika divas teltis: vienu, četrvietīgu sev, bet otru kravai, kas sastāvēja no trauslām iekārtām un pārtikas.

- Tagad tā. - Gasparjans iztaisnoja savu moderno, divdaļīgo džinskostīmu: pelēkzilo jaku ar Vjazniki logotipu, izšūtu ar bārkstīm un sudraba diegu, un tādas pašas bikses. - Ivans un es pastaigāsimies pa mežu, bet tu padežūrēsi nometnē, - viņš pagriezās pret Ruzaevu. - Tāpat, jau muļķīgi kādu stundu skatīsies telts sienā un atcerēsies, kāpēc mūs atsūtījuši uz šejieni.

Iebildumi nesekoja. Neviens vaibsts nenodrebēja Mišas Ruzajeva mongoloīda sejā. Viņa raksturs bija neticami atturīgs, vienmērīgs un mierīgs. Pret šausmīgajiem Gasparjana izlēcieniem, kuri sākumā nobiedēja visus nodaļas darbiniekus, līdz visi saprata, ka aiz tiem slēpjas humora pārmērība, Ruzajevs izturējās tikpat vēsi kā filozofs pret zobu sāpēm.

Atstājuši Mihailu saimniekot pa nometni, Kostrovs un Gasparjans šķērsoja jaukta meža ieskautu klajumiņu, devās garām Skrabovkas zemē iegrimušajām mājām un nonāca pamesta lauku ceļa malā, kuru rotāja govju atstātas pēdas un rakstainas sliedes no velosipēdu riepām.

- Divsimt metru pa kreisi, - sacīja Gasparjans. - Un mežā?

- Šķiet ka tā, - piekrita Kostrovs, atceroties, kā viss sākās.

Pirms divām dienām Krievijas Zinātņu akadēmijas Strauji mainīgo parādību izpētes centrs saņēma telegrammu no Brjanskas, kurā tika ziņots, ka virs meža netālu no Skrabovkas ciema, Žukovskas rajonā, nogāzies enerģētikas nozares helikopters. Negadījuma cēloņus izmeklēja vietējā līnijas milicijas nodaļa, un izrādījās, ka tie attiecināmi uz zinātnisko struktūru kompetenci. Kādi bija šie iemesli, Kostrovs īsti nezināja, taču, būdams Centra eksperts, viņš jau bija pieradis pie negaidītiem komandējumiem, kas bieži nedeva zinātniskus rezultātus.

- Velns! - Gasparjans sacīja, notraucot no sejas zirnekļtīklu. - Šis ir jau ceturtais.

Kostrovs arī divreiz pieskārās ar galvu zirnekļtīkliem, kas karājās starp kokiem un krūmiem, taču, līdzīgi pieredzējušam sēņotājam, kurš jau sen pieradis pie meža neērtībām, tādiem sīkumiem nepievērsa uzmanību.

Šodien meža klajumiņā

Plašā pagalmiņā

Gaisa zirnekļa audums

Spīd kā sudraba tīkls -

Viņš svinīgi nodeklamēja Buņina dzejoli un ar gandarījumu piebilda: - Bet sēnes gan šeit ir. Es jau esmu atradis divas baravikas. Rīt garantēju sēņu zupu.

Manevrējot starp reto apses koku un akāciju krūmu stumbriem, viņi aizkļuva līdz ar vītoliem, dadžiem un sarkano sūnu aizaugušajai purva malai. Purvu šķērsoja režģotu elektrolīnijas mastu ķēde, kas pazuda izcirtumā netālu no vietas, kur abi eksperti bija iznākuši.

Gasparjans uzkāpa uz atsperīgās sūnas, apstājās, brīdinoši pacēla roku. Kostrovs uzreiz saprata, kas ir piesaistījis grupas vadītāja uzmanību.

Blakus vecajai priedei bija varens, pusotrmetrīgs skudru pūznis. Tomēr tas izrādījās nedzīvs un līdz pat augšai savīts ar zirnekļu tīkliem. Skudru pūžņa augšpusē ar kājām gaisā gulēja beigts putns ar pelēkdzeltenu apspalvojumu.

- Čakste? - Kostrovs nedroši teica.

Gasparjans piesardzīgi piegāja pie skudru pūžņa, nopētīja to, pieskārās putnam un murmināja:

- Kā tev tas patīk?

Kostrovs paraustīja plecus un devās tālāk.

Blakus esošie krūmi viņa priekšā gandrīz pilnībā bija apvīti ar zirnekļu tīkliem, un šur tur zālē bija redzami sudrabaini plīvuri, kā salnas plankumi. Mežs stāvēja drūms, kluss, it kā apklusis pirms pērkona negaisa, un tā dziļumos šur tur uz zariem bija redzami tādi paši zirnekļu tīkli. Kostrovs grasījās līst krūmos, bet Gasparjans viņu saķēra aiz piedurknes.

- Nesteidzies, dārgais pretī slavai, tā pati tevi atradīs.

- Es tikai paskatīšos, interesanti tak...

- Nestrīdos, bet šodien mēs neko neskatīsimies. Vai ievēroji, cik daudz tīmekļu?

- Grūti nepamanīt, - Kostrovs paraustīja plecus. - Mihailu vajadzētu šeit, tas vairāk atbilst viņa specializācijai. Vismaz pameklēsim avarējušu helikopteru, kā dēļ visa šī jezga sākās. Tam jābūt kaut kur šeit.

Gasparjans paskatījās uz debesīm - saule jau bija gandrīz norietējusi, bet neiebilda, tikai pateica:

- Helikopters nav cēlonis, bet gan sekas. Vai tiešām nenojaut, kāpēc mūs šeit atsūtīja?

- Tu tak zini - mani atsauca no atvaļinājuma, un es institūtā nemaz nebiju, tieši no mājām - uz staciju. Domā - zirnekļu tīkli?

- Protams.

- Es gan te neredzu neko noslēpumainu.

Gar purva malu viņi devās uz eletrolīniju un klusi apstājās, lūkojoties uz atklājušos ainavu.

Elektrolīnija bija sapīta zirnekļa tīklos tā, ka pilnībā pazuda bālganā "miglā", caur kuru parādījās neskaidras krūmu, celmu un pārvades balstu aprises. Daži rakstaini tīmekļi šķērsoja līniju no vienas koku sienas uz otru un pat uzkāpa uz elektropārvades stabiem. Elektrolīnijas tālākais gals bija paslēpts pamatīgā baltā mirdzumā, un skatīties tur bija baismīgi un nepatīkami.

Gasparjans saraustīja plecus un nonopurināja tīkla paliekas no jakas.

- Saprati tagad? Reģionālajā apakšstacijā dispečers atklāja enerģijas noplūdi, vispirms nelielu, tad tā palielinājās līdz ... Kopumā spriegums samazinājās. Pa līniju ar helikopteru tika nosūtīta brigāde. Tālāk zini.

- Skaidrs. Tātad noplūde bija šajā apgabalā?

- Protams. Elektriķi nevēlējās līst zirnekļa tīklos, šur un tur norāva tos no vadiem, bet lidojot prom, ieskrēja kokā.

- Dzīvi?

- Slimnīcā. Pie viņiem bija aizlidojis Ivašura un kāds no varas pārstāvjiem - lai uzzinātu detaļas. Milicija kopumā tika skaidrībā negadījumu, bet pārējais būs jāatmudžina mums. Starp citu, man nepatīk zirnekļi kopš bērnības.

- Dīvaini...

- Ka man nepatīk?

- Nē, ka tieši mūsu grupu atsūtīja uz šejieni. Mēs esam atmosfēras zinātnieki, nevis biologi. Tikai Mihails savulaik savā tālajā bērnībā bija vai nu zoologs, vai entomologs.

- Viņš kaut kā savādāk nosauca savu bijušo profesiju... Bet nav svarīgi. Bet nosūtīja viņi mūs šeit, jo, pirmkārt, mēs esam plaša līmeņa speciālisti - es domāju grupu -, un, otrkārt, centrs īsti nezināja, ar ko mums būs jāsaskaras. Piemēram, par zirnekļu tīkliem uzzināju tikai no elektriķiem. Galu galā darbā iesaistīsim arī šaura profila speciālistus.

Viņi klusēdami devās atpakaļ, uzmanīgi meklējot atstarpes starp kokiem, lai nenokļūtu zirnekļu tīklos, kuru biežums skaidri norādīja uz bioloģisku anomāliju. No kaut kurienes nāca sajūta, ka viņus no biezokņa vēro noslēpies plēsoņa.

- Interesanti, - sacīja Kostrovs, neviļus pieklusinot balsi, - te ir sastopami vilki, vai arī visi jau izmedīti?

- Mums vajadzētu viņus dzīt prom! - atbildēja Gasparjans, domājot par kaut ko savu.

- Vilkus?!

- Zirnekļus. Izsaukt sanitāri epidemioloģiskās stacijas brigādi un...

Tajā pašā brīdī no aizmugures, netālu no līnijas, atskanēja briesmīgs un dīvains kliedziens ar metāliskām modulācijām. Tas ilga vairākas sekundes, izkliedējot klusumu atbalss fragmentos, un šajā dvēseli stindzinošajā kliedzienā bija nāvīgas ciešanas, dusmas un šausmas!

Kostrovs pārsteigumā paklupa un sastinga, klausoties.

- Kas tas ir?! Gasparjans nomurmināja, mainīdamies sejā.

- Vampīrs, - Kostrovs aizsmacis atbildēja. - Nu, pagaidi...

Kaut kur netālu bija dzirdams vēl viens kliedziens: cilvēka:

- ...a-an! ..re-e-n! ..

- Laikam Miša sauc!

Nesakot ne vārda, abi metās cauri biezoknim uz ceļu, taču drīz kļuva skaidrs, ka viņi uztraujušies velti. Ruzajevs viņus sauca, atbildot uz svešo bļāvienu. Īsti nesaprotot, kas kliedz, viņš pielēca kājās un iemeta tējas kannu ugunī.

- Viens  nulle par labu kliedzējam, - Gasparjans komentēja, atvilkdams elpu. - Man šķita, ka nekas tevi nevar satraukt.

- Man arī tā šķita tomēr, - sacīja Ruzajevs. Viņš bija evenks, bet krieviski runāja tīri, varbūt nedaudz lēni. Tomēr viņa runā tagad bija skaidri jūtams akcents.

- Kas kliedza?

- Mežainis, - Kostrovs piedāvāja savu otro hipotēzi un devās mazgāties.

Tēju viņi dzēra vēlu vakarā.

Rīta pusē Kostrovs sapņoja, ka rāpjas augstā klintī, izjūtot prieku par aizvien tālāk pārredzamo plašumu, un devās tajā taisni pa gaisu. Minūti viņš planēja tajā pašā augstumā, brīvs un viegls, kā saules stars. Zem viņa zilā dūmakā pletās mežs, pazuzdams aiz horizonta, upe plūda kā līkumota violeta lente, no meža izvirzījās uzkalnu bruņinieku ķiverēm līdzīgās virsotnes... Viņš nespēja atšķirt detaļas, viņš bija aizņemts ar sevi, vispārējo pasakainā viegluma un ķermeņa kontrolējamības stāvokli. Ar nelielām skumjām Kostrovs domāja, ka redz Krasnojarskas teritoriju, viņš atcerējās savu tēvu, kurš nomira pirms septiņiem gadiem. "Man jāapmeklē savi radinieki, citādi teiks - esmu aizmirsis... Tūlīt lidošu turp, kāpēc atlikt?" Un pēkšņi ar šausminošu skaidrību zemāk parādījās milzīgs zirnekļa tīkls, kas vairākus kilometrus pārklāja mežu. "No kurienes šeit zirnekļa tīkls?" - viņš paspēja padomāt un uzreiz sāka krist, ātri un nevaldāmi. Gaiss šausmīgi ātri svilpa garām, pasaule saruka līdz dziļas akas lielumam, kurā viņš lidoja ar bolīda ātrumu. Un, kad trieciens pret zemi šķita jau neizbēgams, smagā sirds mežonīgā paātrinājumā izrāvās, caursita krūtis un uzsprāga kā ugunīga strūklaka...

Uzmanīgi aptaustījis krūšu kreiso pusi, Kostrovs paskatījās ārā no telts. Trīs metrus tālāk dega ugunskurs, ap kuru rosījās Ruzajevs. Smaržoja pēc dūmiem un zivju zupas.

- Neaizstājams cilvēks tu esi, Ruzajev! - Kostrovs ar izjūtu teica. Un tūlit uz kailās muguras saņēma auksta ūdens strūkliņu no telts nojumes. Viņš iegaudojās un pamodināja Gasparjanu.

Stundu vēlāk, ieturot brokastis un domājot par vakardienas kliedziena iemesliem, visi trīs gāja pa mitru, no rasas pelēku zāli līdz ceļam, apkārušies ar savu dārgo, pa ilgajiem ekspedīciju mēnešiem līdz riebumam apnikušo aprīkojumu. Netālu no vietas, kur vakar ekspertus pārsteidza kliedziens, viņi gluži nejauši atrada avarējušā helikoptera atliekas.

Arī šeit bija pilns ar zirnekļu tīkliem: uz zāles, uz lazdu krūmiem, uz bērzu un mīkstmizu apses zariem. Helikoptera tērauda propellers jau bija pārklājies ar biezu rūsas kārtu, lai gan avārija taču notika tikai pirms divām dienām, un viss apkārt bija burtiski pārpildīts ar dažāda veida un modeļu zirnekļu tīkliem.

- No kurienes viņu šeit ir tik daudz, brālīši? - Ruzajevs bija pārsteigts, uz brīdi atmetot savu dabisko mierīgumu.

- No turienes, - Gasparjans paskaidroja, raujot no sejas pārsteidzoši stiprus pavedienus, un nošņācās: - Draņķība! Šķiet, tu pēc profesijas esi zoologs? Klasificē, kārtis tev rokās. Starp citu, pievērsiet uzmanību: mežā pilnīgi nav kukaiņu.

- Kas tur pārsteidzošs? - noburkšķēja Kostrovs. - rudens sākums. Bet putnus gan tiešām nedzird.

Klūpot uz novītušās rudens zāles, viņš piegāja pie helikoptera.

Mašīnas stabilizējošais propellers gulēja sānis, aizmugurējā stabilizatora lonžeroni bija saliekti, vējstikla nebija un kabīne bija saņurcīta.

- Pamatīgi ietriekušies! Klau, metālzinātniek? - Kostrovs pagriezās pret Gasparjanu. - Rūsa jau ir tavs profi. Arī salons ir izrūsējis caurumos, kaut arī tas ir duralumīnijs.

- Labi, labi, - Surens sacīja. - metālzinātnieks esmu bijušais, bet tagad esmu atbildīgs par pienākumu sadali. Demontējiet aprīkojumu. No helikoptera mēs iezīmēsim drošās zonas robežas, bet tālāk līdz elektrolīnijai mums jātur acis vaļā, ne soli bez sensoriem.

- Vai nebūs par traku? - jautāja Ruzajevs, apstājoties blakus Kostrovam. - Es nekad neesmu redzējis tādu tīmekli! Paskaties, Ivan, balts kā sniegs!

Viņš pieskārās tīkla malai un strauji atrāva roku.

- Ak tu..! Tas dedzina! - viņš paskaidroja, atbildot uz biedru pārsteigtajiem skatieniem.

Gasparjans pienāca tuvāk, iebāza pirkstu tīmeklī un nekavējoties izvilka to atpakaļ. Tad viņš izņēma elektrometru un tuvināja ierīces jutīgo elementu zirnekļa tīklam.

- Elektrisks lādiņš, - viņš pēc minūtes teica, - man nav ko piebilst. Miša, vai parasts zirnekļa tīkls vada elektrību? Vai arī ir dielektrisks?

- Nezinu, - Ruzajevs sacīja pārdomās. - Drīzāk strāvu vadošs.

- Speciālists!, - Gasparjans atbildēja tonī. - Lūk, ko, mani dārgie, pieņemsim kā likumu: turpmāk nekam nepieskarieties ar kailām rokām. Mums ir tausti, zondes, pincetes, cimdi... Sarunājuši?

- Kā pavēlat. - Ruzajevs pēkšņi atlēca no helikoptera. No viziera virs durvīm, viņam pretī metās apaļš, melns ķermenis, kura diametrs bija apmēram piecpadsmit centimetri, pārlidoja pār galvu, sulīgi ieplakšķinājās tīkla centrā un uzreiz pazuda, atstājot aiz sevis vāju ētera smaku.

- Nu re, zirneklis arī ieradies, - Surens smējās. - Tāds simpātisks!.. Putnus, tātad viņi jau ir apēduši, tagad ķersies pie mums.

- Protams, es to nepaspēju aplūkot pamatīgi, - sacīja Ruzajevs, atjēgdamies, - bet, visticamāk, šī ir solpuga, nevis zirneklis, kaut arī milzīga...

- Sol ... kas? - jautāja Kostrovs.

- Solpuga ir falanga no zirnekļveidīgo dzimtas. Solpuga nav indīga, tāpēc mums, šķiet, nav no kā īpaši baidīties.

- Bet vai viņi pin tīmekli, šie solpugi? - Gasparjans jautāja.

- N-nē ... šķiet, ka ne.

- Redzi nu! - Gasparjans ar troksni aizcirta elektrometra vāku. - Eksperti! Speciālisti, tā teikt! Palīgi!.. Es ceru, ka tev taisnība, un zirnekļi nav indīgi. Kā domājat, vai pārsteigumi vēl būs?

Ruzajevs ironiski papleta rokas.

- Garantēt nevaru, bet šķiet, ka viss vēl priekšā.

- Pravietis Mihails! - nomurmināja Kostrovs.

Gasparjans paskatījās pulkstenī.

- Nu, džentlmeņi, pie darba.

Saule jau bija pakāpusies augstu, rasa pazudusi no krūmiem un zāles, diena solījās būt vasarīgi karsta.

Drīz eksperti pabeidza mērīt vietējo situāciju kilometra rādiusā ap izcirtumu ar elektropārvades līniju, veica attiecīgos ierakstus žurnālā un aplūkoja viens otra izstiepušās fizionomijas. Radiācijas, kā arī magnētiskais, elektriskais un citi foni izrādījās normāli. Ierīces nefiksēja elektromagnētiska rakstura anomālijas,  tādas, kas tika konstatētas avarējušā helikoptera un elektrolīnijas tuvumā. Pēdējā gadījumā tā bija normāla parādība: elektropārvades līnija strādāja un novadīja savus divus simtus piecdesmit tūkstošus voltu patērētājiem rajona pilsētās un laukos.

Tiesa, viena anomālija tomēr bija - bioloģiska. Zirnekļu tīklu koncentrācija vienā vietā elektropārvades līnijā - izcirtuma zonā - bija acīmredzama. Tas netika atspoguļots elektroniskajos simbolos instrumentu ekrānos, un tam bija tikai viena priekšrocība - acīmredzamība.

- Apsēdīsimies un uzsmēķēsim, - ieteica Ruzajevs, izņemdams cigaretes.

Kostrovs atteicās, Gasparjans mehāniski paņēma un nekavējoties atdeva: viņš nesmēķēja, tāpat kā Ivans.

Drošības apsvērumu dēļ viņi pameta "tīmekļu zonu" un apmetās atpūsties Požnas krastā. Šeit tā bija tikai aptuveni pusotra metra plata straume.

- Kas tad mums ir? - Gasparjans nomurmināja. - bet mums ir gandrīz nulle informācijas. Dīvainu milzīgu zirnekļu iebrukums - viens, strāvas noplūde līnijā - divi, paši zirnekļi, kas neizskatās pēc zirnekļiem, - trīs, bļaušana vakar - četri. Viss?

- Sarūsējis helikopters - pieci, - piebilda Kostrovs. - Dzīvu radību trūkums mežā - seši un lielas stiprības dielektrisks milzu zirnekļtīkls! Tu esi pārāk liels pesimists, priekšniek. Mums jau ir materiāls pienācīgai sensācijai, bet tu - "nulles informācija"!

- Mums nepieciešams aprīkojums fizikālajai un ķīmiskajai analīzei, tomēr, - sacīja Ruzajevs. - Ivanam ir taisnība, problēmu ir pietiekami. Bet tāpēc jo interesantāk ir strādāt. Un būtu jauki iegūt kaut kādus speckostīmus vai kombinezonus, vai kaut ko citu, citādi mūsu uzvalkos pa mežu ložņāt ir bīstami. Nu vismaz labi, ka paņēmām zābakus. Es tos izņēmu no maisa, varat uzvilkt.

- Vakarā es došos uz rajona centru un piezvanīšu Ivašuram, - Gasparjans apsolīja. - Viņš atvedīs spectērpus. Kas attiecas uz manu pesimismu, es to nevaru pamatot. Kaut kas satrauc manu dvēseli, mani draugi. Man nepatīk zirnekļu iebrukums.

- Parasts bioloģiskās aktivitātes uzliesmojums, - Kostrovs ieteica ideju. - Jūs, tikpat labi kā es, ziniet par šādiem uzliesmojumiem starp lemingiem, žurkām, siseņiem. Atcerieties "sarkanos" paisumus Atlantijas okeānā, kad nez kāpēc sāka vairoties sarkanās aļģes. Šeit ir kaut kas līdzīgs: kaut kur tika pārkāpts ekoloģiskais līdzsvars, un zirnekļu vidū izcēlās reprodukcijas "epidēmija".

- Nav piemērojama pat kā aptuvena hipotēze, - Ruzajevs papurināja galvu. - Pārāk daudz neatbilstību. Pirmkārt, ir grūti iedomāties, kāda vides faktora dēļ zirnekļi sāka vairoties. Otrkārt, spriežot pēc to izskata, tie nemaz nav zirnekļi, bet gan milzīgi solpugas, lai gan es negribu apgalvot - nebija laika aplūkot. Un solpugu dzimtene ir Turkmenistānas dienvidi, tāpēc nav skaidrs, no kurienes viņi uzradās Krievijas mērenajā joslā. Un, treškārt, parasts zirnekļa tīkls ir trausls, bet šie, šķiet, austi no zīda pavedieniem! Turklāt uzkrāj elektriskos lādiņus!

- Jūtams profesionālis! - Gasparjans teica. - Vai ne, Ivan? Esmu draņķīgs zoologs, bet Mihails mani pārliecināja. Ko mēs darīsim tālāk, džentlmeņi? Jūsu ieteikumi?

- Mēģināsim aizkļūt līdz klajumam no meža puses, - piedāvāja Kostrovs, mierīgi reaģējot uz savas idejas sakāvi.

Viņš bija visgarākais kompānijā un arī visjaunākais. Seja atvērta, nedaudz izceltiem vaigu kauliem, strups deguns, brūnas acis. Draugi viņu mīlēja par laipno attieksmi un bezbailību, kad centra ekspedīcijās radās kritiskas situācijas: viņš bija uzticams, drosmīgs un veiksmīgs. Un nebija neviena gadījuma, kad viņš nodrebētu briesmu priekšā, paietu garām vai nobītos. Kostrovs pilnībā pamatoja arī savu uzvārdu: viņš bija redzams no tālienes, un ne tik auguma, bet ugunīgi sarkano matu dēļ.

- Kāpēc tev tas klajums? - Gasparjans jautāja.

- Varbūt mēs atradīsim iemeslu zirnekļu tīklu uzkrāšanai šajā vietā. Acīmredzot tur ir zirnekļu centrs.

- Saprātīgi, - piezīmēja Ruzajevs. - Tikai gājienu uz klajumu es atliktu: saziņai nepieciešama rācija, un kā jau teicu, kombinezoni. Bet zirnekļa eksemplārs gan mums noderētu. Varbūt es mēģināšu kādu noķert. Ja jums nav iebildumu, - viņš diplomātiski piebilda.

Gasparjans pamāja.

- Piekrītu. Vismaz nofotografējies kopā ar zirnekļiem par piemiņu, bet mēs ar Ivanu kartēs iezīmēsim īpaši sapītās vietas un sāksim pētīt zirnekļu tīklu īpašības. Starp citu, kurš šodien ir mūsu virtuves dežurants? - Viņš paskatījās uz Kostrovu.

- Mihails iesāka - viņam arī vajadzētu pabeigt, - tas ātri noreaģēja.

Gasparjans pasmīnēja, paskatījās uz Ruzajeva akmenscieto seju.

- Loģiski domā, vai ne, Mihail?

- Padežūrēšu, - Ruzajevs īsi atbildēja.

Līdz vakaram viņi bija tikai pa pusei pabeiguši iecerēto darbu: Ruzajevs bija iztērējis krāsainas filmas un kilometru kinofilmas, uzņemot zirnekļu tīklus, zirnekļus un mežu, taču zirnekli noķert nespēja. Kostrovs un Gasparjans noteica zirnekļtīklu koordinātas, taču zirnekļtīklu izpētei nepietika laika. Grupas vadītājs pussešos devās uz rajona centru, cerot atgriezties pirms tumsas iestāšanās.

Kostrovs, nepievēršot uzmanību Ruzajeva drūmajiem pareģojumiem attiecībā uz viņa veselību, ar baudu izpeldējās Požnā, netālu no nometnes atrodot apmēram divus metrus dziļu atvaru. Ūdens bija auksts un dzidrs līdz pilnīgam caurspīdīgumam.

Vakariņu laikā Kostrova iztēle sasparojās, un viņš nāca klajā ar divām hipotēzēm, kuras Ruzajevs lēnām, metodiski un pamatīgi iznīcināja, it kā  "izgāžot" netalantīgu disertācijas kandidātu.

- Nu labi, vai tev pašam ir sava hipotēze? - apvainojies vaicāja Kostrovs.

- Bet, protams, kā gan citādi - Ruzajevs mierīgi sacīja. - Es personīgi domāju, ka Carthaginem esse delendam [4].

Pārsteigts par biedra zināšanām latīņu valodā, Kostrovs papurināja galvu un nespēja atrast atbildi.

Tā kā nākamajā dienā  dežūrēt nometnē bija viņa kārta, un, no likteņa kā zināms, nevar izvairīties, Ivans nolēma vispirms doties uz upi un atnest divus ūdens spaiņus.

Saulriets uguņoja pa pusdebesīm, paredzot vēju, neskaidri šalca mežs, piepildīts ar tūkstoš roku ēnām, pamests no zvēriem, putniem un kukaiņiem. Šī dzīvās pasaules neesamība uz nerviem krita vairāk nekā zirnekļu tīkli mežā. Mājas ciema malā izskatījās kā drūmas kapličas, kas sargāja mirušo miegu, un Kostrovs, kas pēc būtības bija tālu no bailēm, noslēpumainās un drūmās atmosfēras ietekmē sāka svilpot melodiju.

Kad viņš sasniedza upi un pasmēla ūdeni, viņš uzreiz nesaprata, ka uz viņa svilpošanu reaģē diezgan neparasta atbalss. Viņš apstājās, pārstāja svilpot un klausījās. Tā nebija atbalss. No meža, pa kreisi no ceļa, atskanēja klusa, periodiska svilpošana, pat ne svilpošana - pīkstēšana. Tā gandrīz nekavējoties pārtrūka, tiklīdz Kostrovs pārtrauca svilpot, un tika atkārtoti divreiz atsākta, reaģējot uz Oginska polonēzes skaistajām toņkārtām. Kāds palīdzēja Kostrova solo.

Turpinot svilpot, Ivans nolika spaiņus ar ūdeni, atrada piemērotu zaru un iemeta biezoknī, no kurienes atskanēja pīkstēšana. Un tūlīt no turienes atskanēja kliedziens, līdzīgs tam, kas viņus pārsteidza pirmajā vakarā. Tas izklausījās skarbs un spēcīgs, pilns ar skumjām un naidu, un Kostrovs neviļus palēcās atpakaļ uz ceļa vidu, tieši virsū spaiņiem.

Minūti viņš klausījās meža šalkās, gatavs skriet vai cīnīties, tad paņēma spaiņus un atgriezās pie upes pēc ūdens.

- Kāds kliedza? - vaicāja viņam miegainais Ruzajevs, kad viņš atnesa ūdeni un klusēdams ielīda guļammaisā.

- Es, - atbildēja Kostrovs.

Gasparjans ieradās vēlu vakarā, noguris, dusmīgs un satraukts.

Pusmiegā guļošais Kostrovs pagrieza galvu pret klusajiem lāstiem, kas skanēja caur Ruzajeva krākšanu, un jautāja:

- Tu, Suren?

- Guli, guli, dārgais, - Gasparjans atbildēja. - labi ka vismaz teltī nav zirnekļu. Ir gan Kungs Dievs radījis atkritumus reizē ar pasauli! Kuru viņš gribēja ar to pārsteigt - galīgi nesaprotu.

- Kas noticis?

- Nekas īpašs. Noguru kā suns, nosoļoju divdesmit kilometrus uz priekšu un atpakaļ un pat bēgu apmēram trīs kilometrus...

- No zirnekļiem? - Kostrovs iesmējās.

- Kas to lai zina. Kur ir vecais brasls pāri Požnai, atceries? Mēs braucām garām, šoferis rādīja... Nē? Tomēr vienalga. Ir tumšs, zini, visapkārt, šausmīgi - putni klusē... Un netālu no ceļa krūmos kaut kas mirdz - kā divas acis... Un tajās tādas skumjas un ilgas - tu nevari iedomāties!.. Es tur iemetu oli...

- Un no turienes kā iebļaujas! - pabeidza Kostrovs.

- Tieši tā! Kā uzminēji? Dzirdēji?

- Nedzirdēju, bet arī ar mani notika līdzīgs incidents.

Gasparjans nosmējās.- Nu, es tā laidos skriet! Noteikti uzstādīju rekordu šķēršļu skrējienā! Tu arī?

- Nē, es bez ieskrējiena aizlēcu septiņus metrus, tieši ūdens spaiņos.

Viņi sāka smieties kopā, šņukstēdami, aizrijoties un smējās, līdz Ruzajevs pamodās.

- Vai traki esat palikuši? Pulksten divi naktī, bet šie rēc! Vai jūs anekdotes stāstiet, vai?

- Atvaino, Mihail, - sacīja piekusušais Gasparjans, noslaucīdams asaras. - izlāde pēc dienas nervu spriedzes.

- Vai Ivašuram piezvanīji?

- Piezvanīju. Priekšnieks visiem sūta sveicienus. Rītvakar vai parīt no rīta apsolīja atvest kombinezonus vai vējjakas. Tāpēc vajag sastādīt kaut vispārēju lietas apstākļu aprakstu.

- Jā, Igoram Vasiļjevičam nepatīk neskaidri formulējumi.

Kostrovs izrāpās no guļammaisa un, drebēdams no aukstuma, izlīda no telts. Pēc minūtes atskanēja viņa balss:

- Brālīši, paskatieties!

- Kas tad nu atkal? - Gasparjans satraukti izbāza galvu no nojumes un klusi nolamājās armēņu valodā.

Virs meža, sasodītā ar zirnekļu tīkliem aizaugušā klajuma virzienā, pieauga maigs, zaigojošs, sudrabains mirdzums.

Brokastis pagāja klusumā. Tāpat klusējot arī sagatavojās tālākai izpētei, tikai Gasparjans, kurš, neskatoties uz slikti pavadīto nakti, kā vienmēr, kārtīgs, tīrs un svaigs, sacīja Kostrovam:

- Ivan, katram gadījumam paņem bisi.

Kostrovs nevēlēdamies staipīt liekas mārciņas dzelzs, atcerējās savu vakardienas piedzīvojumu un bez vārdiem uzkāra kaklā Ivašuras bezgaiļu bises siksnu. Ruzajevs tikai galvu nogrozīja, slaucīdams sava slavenā "Kijev-10" objektīvu.

Viņi iegāja mežā pa taku, kuru jau bija izbradājuši divās dienās. Nepaspēja paiet garām gar sausserža biezokņiem, kad Gasparjans, ejot pa priekšu, pēkšņi apstājās, it kā būtu uzdūries čūskai. Kostrovs no aizmugures apgāja viņam apkārt un krūmos, nevisai augstu virs zemes, ieraudzīja mežģīņotu sniegbaltu tīklu.

- Tā, - Ruzajevs mierīgi sacīja. - Zirnekļi paplašina savu domēnu. Vakar viņu šeit nebija.

Gasparjans klusējot atvēra elektrometra vāku.

- Lauka intensitāte ir četri simti voltu uz centimetru.

Kostrovs nosvilpās. Pamīņājies pie zirnekļa tīklā, ar skatienu sekoja garam sudrabainam pavedienam, kas pieķērās pīlādža krūmam, un ieraudzīja otru tīklu. Aiz tā atradās uzreiz divi, kurus savā starpā savienoja ažūrs tilts, bet tālāk, pēc desmit metriem, jau bija balts zirnekļtīklu lauks, kurā sapinušies priežu un bērzu, zāles un krūmu stumbri.

Gasparjans nolauza sausu zaru un ietrieca tīmeklī. Ar izteiktu stiklainu šņarstēšanu zirnekļa tīkls sadalījās divās daļās un izdzisa - kļuva pelēks, it kā pārkaisīts ar putekļiem.

Kostrovs pamanīja nelielu kustību zālē zem krūma, bez liekas vilcināšanās norāva no pleca ieroci, noķēra tēmeklī melnu plankumu, kas skrēja pa zāli, un nospieda gaili.

Bahh!

Šāviens izkaisīja meža klusumu ar atbalss šķembām.

- Dulls esi!? - atlēca malā Gasparjans.

- Zirneklis... - nomurmināja Kostrovs un pagrieza stobru prom.

Ruzajevs ziņkārīgi paskatījās uz viņu, ielīda krūmos un, trīs minūtes pagrozījies tur, klusi jautāja:

- Ar ko bija pielādēts ierocis?

Kostrovs pašķielēja uz Gasparjanu.

- Ar skrotīm, - tas atbildēja. - un kas?

- Tas bija zirneklis. Diemžēl Ivans ir tik lielisks šāvējs, ka no zirnekļa nav atlikuši pat ragi un nagi.

Ruzajevs izlīda ārā no krūmiem un no ceļgaliem notrauca pieķērušos sūnu un priežu skuju gabaliņus.

- Vajadzēja mērķēt kājā, - viņš prātīgi piebilda.

Visi trīs saskatījās un iesmējās. Pēc tam Gasparjans no Kostrova paņēma ieroci.

- Par šaušanu būs jāatskaitās, tāpēc pārāk nesapriecājies, snaiperi. Te tev nav nekāda šautuve. Vai jūs atbalsi dzirdējāt? Kaut kāda veida velnišķība mūs kaitina...

- Kāpēc tu tā domā? - jautāja Ruzajevs.

Kostrovs paskatījās uz Surenu un pastāstīja Mihailam par "vakara koncerta" incidentu.

- Tātad, jūs domājat, ka bļāvēji ir zirnekļi?

- Bet neviena cita nav, pats tak redzi - nav putnu, nav dzīvnieku.

- Nu, dzīvnieku neesamība vēl jāpierāda, bet to, ka zirnekļiem nav ar ko skaņas izdot, es zinu droši.

- Pats teici, ka tie nav zirnekļi, bet gan solpugi. Varbūt nemaz nav solpugi, bet kaut kāda jauna suga?

Ruzajevs paraustīja plecus.

- Nu nezinu. Vispār uz Zemes ir zināmi apmēram trīsdesmit pieci tūkstoši zirnekļveidīgo, atklāt jaunu sugu ir grūti. Bet, ja šī patiešām ir jauna suga - lai nu tā būtu, prioritāte ir tavējā.

- Dosim tam vārdu: zirneklis "Ivanus Kostrovus", - ieteica Gasparjans. - Izklausās labi, vai ne, Mihail?

Ruzajevs smīnēdams pamāja.

- Personīgi man ir sava hipotēze. Viņš piegāja pie tuvākajiem zirnekļu tīkliem un noņēma no kakla fotoaparāta siksnu. - tie ir zirnekļi-mutanti.

- Lūk! - Gasparjans atdzīvojās. - Tas jau ir kaut kas.

- Un tomēr šeit mums ir nepieciešams speciālists arahnologs. - Ruzajevs nofotografēja izdzisušo zirnekļa tīklu un pārtina lentu. - Pēc izglītības esmu tikai zooģeogrāfs; mana specialitāte, un, ņemiet vērā,– bijusī,  ir pētījumi par faktoriem, kas nosaka dzīvnieku, jo īpaši rāpuļu, izplatību. Par zirnekļiem zinu maz.

- Nu kur es te izraušu tev speciālistus? - Gasparjans nopurpināja. - Es pateicu Ivašuram, viņš apsolīja kaut ko izdomāt, bet diennakts laikā speciālistus nevar atrast, un ar komandējumu noformēšanu mēneša beigās - problēma. Tātad pagaidām tiksim galā paši saviem spēkiem. Fakti, dodiet faktus, tikai faktus, lai secinājumus izdara citi. Miša, tu joprojām turpini mēģinājumus noķert zirnekli, tikai bez šitādas... - viņš kustināja pirkstu, - bez šaušanas. Bet mēs ar Ivanu parūpēsimies par situāciju. Veiksim mērījumus trīs reizes dienā un vienu reizi naktī. Kas zina, kā tas mums var būt noderīgs.

Pēc pusdienām Kostrovs paņēma metru garu zondi, kas bija elastīgs metāla stienis ar keramikas rokturi, uzmeta pār pleciem mugursomu ar skaņas ierakstīšanas ierīci un devās purva virzienā.

- Uzmanīgi tur, - pēc paraduma nomurmināja Gasparjans. - Neej līnijai par tuvu, atgriezies ātri. Apģērbies labi?

Kostrovs paklapēja ar zondi pa zābakiem: viņš bija apģērbies atbilstoši visiem meža likumiem.

Pusdienlaikā Ruzajevs dalījās ar novērojumiem: viņš divas reizes redzēja zirnekļus, taču nespēja tos noķert - tie bija pārāk izveicīgi, bet viņš tos labi apskatīja.

- Tie nav solpugi, - viņš teica, - un es nezinu šādus zirnekļus. Varbūt tiešām jauna, zinātnei nezināma suga? Pirmkārt, ķermeņa izmērs ir aptuveni divdesmit centimetri! Cilvēkēdāji, ne zirnekļi! Otrkārt, krāsa ir violeta, ar metāla spīdumu. Treškārt, viņu hiliceras, tas ir, viņu priekšējās kājas aizsardzībai un uzbrukumam, ir pilnīgi neatbilstošas! Ceturtkārt, pedipirksti - politentakļi, gluži pretēji, ir palielināti. Piektkārt, viņiem ir tikai divi acu pāri, bet tās aizņem gandrīz pusi no cefalotoraksa! Ja šī nav jauna suga, tad noteikti mutanti. Vienīgais, kas mulsina, ir mutagēzes cēlonis. Spēcīgākais šodien zināmais mutāciju avots - radiācija zirnekļiem nav bīstama...

Ejot starp kokiem, Kostrovs turpināja pārdomāt Mihaila vārdus, un biedra pieņēmumi viņā pamodināja tādas asociācijas, kas padarīja dvēseli drūmu. Viņš devās uz purva malu, nedaudz tālāk par vietu, kur viņi ar Surenu pirmo reizi ieraudzīja zirnekļu kopu. Sausā purva grīšļi un niedres bija sarūsējušas dzelzs krāsā, un uz šī fona labi izcēlās baltās zirnekļa tīkla salas. Neskatoties uz savu īpašumu paplašināšanos mežā, nez kāpēc zirnekļi nevēlējās aust tīklus purvā: šeit tīmekļu lauku bija daudz mazāk.

Čaukstot trauslajai zālei un nokritušajām lapām, Kostrovs sāka tuvoties elektrolīnijas izcirtuma stigai, mēģinot iet pa purva malu un nelīst mežā. Pat no sāniem tā dziļumā bija saskatāms trīcošs balts mirdzums: zirnekļi bija aizauduši visas atstarpes starp kokiem, un jo tuvāk Kostrovs pienāca pie izcirtuma stigas, jo biezāks kļuva zirnekļu tīmekļa klājiens. Visbeidzot, kļuva neiespējami iet tālāk, nepieskaroties zirnekļa tīkliem. Kostrovs ar zondi pabakstīja tuvāko zirnekļtīkla mākoni, kas slēpa zem sevis šķetru ievas krūmu, pabrīnījās par zirnekļa tīkla elastību un devās iekšā purvā, apejot retās zirnekļtīklu salas un bedres ar dubļiem.

Pēc pusstundas viņš aizkļuva pie elektropārvades balsta un noslaucīja sviedrus no pieres: vējš pierima un bija diezgan karsts. Apkārt valdīja dīvains klusums, it kā visas dzīvās būtnes vairāku kilometru rādiusā no zirnekļu ligzdas būtu aizbēgušas, bēgot no nesaprotamas apkārtnes, paslēpdamās kādās slēptuvēs. Pat garkājainie odi dzīvojoši purvos līdz vēlam rudenim - karamori - nebija redzami, ko Kostrovs atzīmēja jau agrāk. Tagad viņš šo faktu novērtēja kā trauksmes signālu. Iesmeldzās pakrūtē, kļuva vēsi un neomulīgi, parādījās kādas neredzamas, bīstamas būtnes klātesmes sajūta...

Kostrovs paraustīja plecus, noņēma mugursomu un izņēma ZZU iegareno futlāri. Atvēris paneli, ievietoja antenas režģus sānos esošajās atverēs, ieslēdza strāvu, padomāja un iestatīja režīma slēdzi stāvoklī “infraskaņa”. Ievietojis ierīci mugursomā, viņš to atkal pārmeta pār pleciem un gar elektropārvades līniju, devās uz klajumu.

Pēc puskilometra līnija viņu noveda līdz klajumam, kur Kostrovs neuzdrošinājās iet tālāk. Zirnekļu tīklu būvniecība šeit ieguva dīvainas, visai jēgpilnas un pārdomātas formas: arkas, pīlārus, smailes, torņus un pat veselas cietokšņa sienas, tā ka aiz tiem nevarēja redzēt ne mežu, ne balstus, ne pašu klajumu. Bet no turienes bija sajūtama tīra un svaiga silta gaisa plūsma, bagātīgi aromatizēta ar ētera smaržu.

Klusums bija nomācošs. Kostrovs pieķēra sevi, ka mēģina palūkoties pār plecu, mēģina noķert kādu kustību vismaz ar acs kaktiņu: viņam šķita, ka zirnekļu tīkli sānos tik tikko manāmi viļņojas, bet, tiklīdz viņš uzmeta skatienu šajā virzienā, tā kustība sastinga, paslēpdamās kaut kur dziļumā, lai uzrastos citā vietā. Mežs šķita piesātināts ar dīvainu dzīvi un tajā pašā laikā bija nekustīgs un miris.

Kļuvis dusmīgs Kostrovs iebāza zondi tuvākajā zirnekļa tīkla tornī, kas bija sešu līdz septiņu metru augstumā, pelēks pie pamatnes un žilbinoši balts augšpusē. Zonde ar grūtībām pārvarēja ažūro šķērsli, un tajā pašā brīdī Kostrovs sajuta spēcīgu triecienu pa roku. Tornis dusmīgi nošņācās un nospīdēja ar mirdzošu gaismu no augšas līdz lejai. Kostrovs atlaida zondi un atlēca atpakaļ.

Zonde palika karājoties gaisā, tad pēkšņi sakarsa līdz dzeltenam mirdzumam un... nokrita ar izkausēta metāla pilieniem. Nosmirdēja pēc sadedzināta korķa un vinila izolācijas.

- V-Velns jūs būtu parāvis! - sirdīgi sacīja Kostrovs. - Vismaz būtu brīdinājuši!

Kam šie vārdi bija adresēti, viņš pats nezināja.

Kādu laiku pastāvēja, berzēdams sadauzītos pirkstus, un pēkšņi iedomājās par sērkociņiem, iedomājās, kā purvā deg sausā zāle, koki deg un ugunī mirst zirnekļa tīkls... Kostrovam neizdevās visu izdomāt līdz galam: viņam pēkšņi kļuva ļoti slikti. Galva sareiba, deniņos stipri iesāpējās, ausīs atskanēja kluss, bet arvien pieaugošs zvana signāls, kājas kļuva slābenas, saļodzījās, un viņš, zaudējis samaņu, nokrita ar seju zālē...

Viņš atguvās no briesmīgām vienmērīgām skaņām: "Kh-kha-ah ... Kh-khha-ah ... Kh-khha-ah ..." It kā kaut kur netālu elpotu milzīgs zvērs vai darbotos milzīgas kalēja plēšas.

Kostrovs atvēra acis, pacēla smago galvu un ieraudzīja, ka guļ uz kailas klints, baltas kā vēja un lietus noslīpēts kauls. Visapkārt, cik vien acs varēja redzēt, stāvēja neparastas dzeltenas kolonnas, pūkainas, it kā apaugušas ar zaļu vilnu. Augšpusē tās sadalījās vairākās plānās pātagās ar pušķiem galos, dažas beidzās ar zaļu lapu saišķiem, kas sarullētas spirālē. Kolonnas savā starpā savienoja balti ažūra tilti, kuros Kostrovs atpazina zirnekļu tīklus. Viņš strauji piecēlās sēdus un sajuta, ka apkārt ir nepieredzēts karstums, ka gaiss šeit ir smacīgs, biezs kā želeja un pilns ar nepazīstamiem aromātiem...

Nosvīdis slapjš Kostrovs noslīdēja no klints, pataustīja tās gludos karstos sānus, apgāja apkārt. Viņa auguma augstumā klintī atradās divas atveres, kas atgādināja galvaskausa tukšās acu ligzdas, un tieši zem tām bija sprauga, kurā neskaidri iezīmējās trīsstūrainu plākšņu rinda.

Kostrovs atkāpās no zemē iegrimušās klints, tad neapzinātas trauksmes vadīts paskatījās apkārt. Klints?!

Pamirstot, viņš saprata, ka šī klints nav nekas cits kā kāda milzīga zvēra galvaskauss! Par to nebija nekādu šaubu un nevarēja arī būt. Kostrovs labi atcerējās paleozoja un mezozoja ķirzaku attēlus, viņa mājas bibliotēkā bija vairākas grāmatas no sērijas "Dzīvības parādīšanās uz Zemes".

Kāpjoties atpakaļ, viņš atsitās ar muguru pret zaļo kolonnu kas kā bulta caurdūra tumši zilās debesis bez viena mākoņa, un atlēca malā. Tā, protams, nebija kolonna, tas bija koks... "Psilofīts, - ienāca prātā viena senākā auga nosaukums, - vai varbūt... sigillārija?"

Skatoties apkārt, viņš staigāja starp psilofītiem, sajūtot, kā smacīgajā karstumā krekls līp pie ķermeņa.

Skaņas, kuras bija apklusušas, atsākās. Ivans devās to virzienā, apstulbināts no atmodas nezināmajā vietā. Jautājumus, kāpēc, kur un kā? - viņš sev neuzdeva: atbildes meklēt tik un tā nebija kur.

Pēkšņi viņš nonāca milzīgas piltuves malā, kas bija paslēpta zem ieliektas baltas plēves, kurā viņš uzreiz neuzminēja... kolosālu tīmekli! No turienes atskanēja skaņas, bet piltuves dziļumos nebija iespējams izšķirt neko citu kā vien blāvu oranži dzeltenu mirgošanu. Ar katru piltuves "kh-khha-ah-ah" izplūda smaržu viļņi, ieskaitot ētera smaržu, kas izraisīja reiboni un sliktu dūšu. Karstums tās tuvumā bija absolūti nepanesams.

Kostrovs saļodzījies atkāpās, paspēra dažus soļus un nokļuva paugurainā melnā "straumē", kas klusi un neatvairāmi ieslīdēja krāterī. Tie bija zirnekļi!

Kostrovs apstulboti lūkojās „straumē”, līdz vemšanas spazmas ar jaunu sparu pacēlās viņam kaklā. Tad viņš atkāpās aiz "psilofīta" stumbra, nejauši pieskārās zirnekļa tīklam, gaisā kaut kas uzplaiksnīja un iestājās tumsa.

Apziņa neatgriezās uzreiz, bet pamodies no nesaprotamās bezsamaņas, viņš acu priekšā ieraudzīja pazīstamos dadžu stublāju cietos kātus, brūnu sūnu jūkli un aiz sūnu pauguriņa - melnu zirnekļa ķermeni ar četrām milzīgām caurspīdīgām violetām acīm. Zirneklis pakustināja abas priekšējās kājas pa gaisu, acīmredzot domājot, ko iesākt ar nelūgto viesi.

Kostrovs atmeta ar roku, kā vairīdamies, piecēlās un devās prom no klajuma - nebija spēka skriet. Tikai iekritis zem sūnām apslēptā bedrē, par laimi, sausā, viņš atjēdzās un dziļi ievilka elpu. Kājas drebēja, galvā dunēja kā pēc saindēšanās ar gāzēm. Kaut kā apturējis drebēšanu kājās, Kostrovs paskatījās apkārt. Neviens viņu nevajāja. Visapkārt bija pazīstamā ainava, bija pazudis karstums, tāpat kā drausmīgā vide ar "psilofītiem" un fosilā dinozaura galvaskausu. Bet krekls bija slapjš un nepatīkami pielipis pie ķermeņa.

- Murgi! Viņš teica skaļi. Izrāpies no bedres uz zema paugura, padraudēja ar dūri apkārtnei un nožēloja, ka nav paņēmis līdzi ieroci. Tajā pašā mirklī jauns vājuma vilnis viņu gandrīz notrieca no kājām. Aizrīdamies no sāpēm galvā, Kostrovs klupdams devās purva dzīlēs un apstājās tikai tad, kad pēdējie zirnekļa tīkla plankumi pazuda no acīm...

Viņš atgriezās nometnē tikai pēc divām stundām, saulrietā, apejot apkārtni ar zirnekļiem ar piecu kilometru līkumu.

Noklausījies viņa vēstījumu, Gasparjans ilgi skatījās liesmas mēlēs, kas dejoja virs ugunskura...

- Ko tu domā par to? - Viņš beidzot jautāja Ruzajevam.

- Neko, - tas atbildēja. - Kad ķēru zirnekļus, man arī vairākas reizes sāpēja galva, kaut arī ne tik spēcīgi kā Ivanam. Jā, un ārpuszemes ainavas, man nekad nesapņojās, bet es vienalga jutos slikti. Tad viss pārgāja, un es aizmirsu...

- Kāpēc klusēji? Nedrīkst mierīgi iet garām šādām sajūtām. Zirnekļi mūs dzen prom no savas apkārtnes - tas ir acīmredzami. Bet ar ko? Kādu aprīkojumu tu paņēmi līdzi?

- Skaņas ieraksts, - sacīja Kostrovs un iesita sev pa pieri. - Tfu, pilnīgi izsists no galvas! Es ieslēdzu ZZU infraskaņai.

Viņš piecēlās, ienira tumsā telts virzienā un pēc dažām minūtēm atgriezās ar ierīci.

- Esmu pārsteigts, kā es to nesadauzīju, kad kritu. Tūlīt aplūkosim nabadziņu.

Pārbaudījis iestatījumus, viņš ieslēdza ierīci atskaņošanai. Kādu laiku no skaļruņa skanēja tikai fona čaukstēšana, tad atskanēja gara nopūta un garš, pamazām izgaistošs, pulsējošs dūciens.

- Biežums? Gasparjans atdzīvojās.

- Astoņi herci, - paskatījās uz skalu Kostrovs. - Jauda - desmit decibeli.

Gasparjans lēnām piecēlās no celma.

- Kas?! Astoņi herci?!

- Flikers! - Ruzajevs noburkšķēja. - Infraskaņa ar frekvenci no septiņiem līdz astoņiem herciem ir flikers(mirgošana). Ja frekvence būtu vienāda ar trim herciem un jauda būtu pusotru reizi lielāka, tu, Ivan, nebūtu pamodies. Trīs herci ir nāves bioritmi.

- Tātad, astoņi ... - Gasparjans truli atkārtoja. - Tomēr tās vairs nav nekādas rotaļas un joki... Arī tavas halucinācijas, iespējams, ir starojuma sekas. Re, kas par zirnekļiem! Pirms nav notikusi nelaime, mums būs jāzvana centra trauksmes grupai.

- Pagaidīsim Ivašuru, - teica Kostrovs un vainīgi paskatījās uz grupas vadītāju. - Viņš taču apsolīja rīt atbraukt?

- Apsolīja. - Gasparjans nepamanīja Ivana neviļo izteikumu, kas pauda neuzticību viņam kā vadītājam. - Ejam gulēt, pasaules valdnieki. Mūsu atpūta beidzas. No rīta, pārcelsim nometni prom no purva, es jau redzēju zirnekļu tīklus ciematā. Un sāksim kārtot datus...

Viņi pabrīnījās par maigo zilgano mirdzumu virs meža, kur zirnekļi bija savijuši savu "valstību", un devās gulēt. Gulēja tomēr neilgi. Naktī visus pamodināja skaļa dārdoņa.

Viņi izlēca no telts vienās apakšbiksēs, miegainā neziņā, pie kā ķerties un kurp skriet. Bet tumsā nekas nebija redzams, pat mirdzuma virs meža nebija. Tikai no ciemata atskanēja attāla dārdoņa, it kā velnišķīgu jātnieku kavalērija drāztos pa mežu, drupinātu kokus un gāztu ienaidniekus no segliem, un zeme sekli drebēja. Drīz vien dārdēšana apklusa, vēl pēdējo reizi, norībēja, un neskarts klusums atgriezās mežā, kurā bija saklausāma pieaugošā ūdens murdoņa.

Viņi stāvēja un skatījās tumsā, līdz nosala.

- Iesim skatīties? - piedāvāja Kostrovs, kaut arī vēlmes iet akli, nakts tumsā nezinot kurp, viņam nebija. Tāpat kā pārējiem.

- No rīta, - Gasparjans pieņēma gudru lēmumu. - Mēs tagad neieraudzīsim ne velna, pat ne ar laternām. Lieniet atpakaļ teltī, tā tik vēl trūka, lai saaukstētos.

Ruzajevs bez vārda ielīda guļammaisā un uzreiz, spriežot pēc elpas, aizmiga. Kostrovs ilgi klausījās vēja gaudošanā un iesnaudās tikai stundu vēlāk. Gasparjans bija pēdējais, kurš aizmiga. Viņš vēl divas reizes ar ieroci izlīda no telts un skatījās uz kluso mežu, klausījās nakts čaboņā, katram gadījumam noņēmis ieroci no drošinātāja...

No rīta noskaidrojās nakts satraukuma cēlonis.

No klajuma ar zirnekļiem cauri mežam, pāri ceļam un ciematam gāja garš grāvis! Pa ceļam tas bija aizķēris divas galējās būdas un izkaisījis tās pa baļķiem, bet, sasniedzot Požnu, beidzās, un upe, mainījusi savu gultni, tagad gandrīz visa pa šo grāvi ieplūda mežā, uz purvu.

Viņi klusēdami stāvēja uz metrīgās izceltās augsnes augšdaļas un lūkojās uz Požnu, kas lejtecē bija kļuvusi pavisam sekla. Pa grāvja dibenu skrēja jau skaidra ūdens straume, kuru kāda nezināma spēka griba bija novirzījusi uz zirnekļu tīklu kopu.

- Mmm-jā, - teica Gasparjans, kasīdams noskūto zodu. Kad viņš paspēja noskūties, neviens nezināja. - Vai kāds var pateikt, kas tas ir?

- Pēdas no Ņikitas Kožemjaka arkla, - Ruzajevs nomurmināja. - Viņš  ar pūķi naktī zemi dalīja...

- Kanāls, - sacīja Kostrovs prozaiskākā noskaņojumā, nopūzdamies pieskaroties rugājiem uz vaigiem. - Dziļums ir divi metri, un platums tikpat... Mūsu zirnekļi, izrādās, prot būvēt kanālus, ne sliktāk par mums. Drrr - un gatavs! Bet kāpēc viņiem vajadzīgs ūdens? Miša, vai zirnekļiem vispār vajadzīgs ūdens?

- Niecīgos daudzumos. Cik es zinu, zirnekļi no upuriem izsūc nepieciešamo šķidruma daudzumu. Bet tā, lai vesela upe... Starp citu, kāpēc tu domā, ka šo kanālu uzbūvēja zirnekļi?

- Kurš gan cits?

- Lūk, ko, - sacīja Gasparjans. - Noteiksim precīzi, kurp aiziet grāvis. Ja ūdens plūst uz klajumu, tur drīz būs plūdi. Tad nāksies jāpārvietot nometni vēl augstāk pa ceļu.

- Jebkurā gadījumā ir jāpārvieto. - Ruzajevs kādu minūti pētīja mežu, svaigo divus metrus plato vagu, ko bija izracis nezin kas un nezin kāpēc pavisam īsā laikā. - Un ja nu zirnekļi piepeši sadomā izrakt vēl kādu citu kanālu? Ja tas šķērsos nometni...

- Tieši tā, - Kostrovs pamāja ar galvu, - kaulus nesavāksim!

Gasparjans saviebās un atmeta ar roku.

- Es taču teicu: pārvāksimies. Ejam.

- Bet brokastis? - jautāja Kostrovs. - Varbūt pēc brokastīm būtu labāk?

- Uzspēsim, pagaidām uzkodīsim konservus. Neatpaliec.

Viņi devās viens aiz otra, pēdu pēdā: priekšā Gasparjans, tad Ruzaevs un Kostrovs. Nepaspēja nosoļot piecdesmit soļus, kad mežā atskanēja brīkšķēšana un kanāla krastā izskrēja apdullis vecāka gadagājuma tēvocis, kurš bija tērpies ielāpainās biksēs, škiet, vēl no Pirmā pasaules kara laikiem, noplukušā studentu jakā ar uzrakstu "Altajs-88" un sieviešu salmu cepurē ar izbalējušu rozi uz malas. Rokās viņš turēja platu vītolu grozu - spriežot pēc rikšiem, tukšu. Pamanījis Centra ekspertus, viņš strauji nobremzēja.

- Labrīt, - Gasparjans viņu pieklājīgi sveicināja.

- Vesela būšana! - ar raupjiem matiem gandrīz līdz uzacīm apaugušais tēvocis aizsmakuši atbildēja. - Ko ta jūs te?..

- Mēs esam zinātnieki, nebaidieties, mēs pētām zirnekļus, bet jūs?

- Mežainis, - Ruzajevs iečukstēja Kostrova ausī.

- Sēņotājs, - tas minēja. - Es taču domāju, ka neviens šeit nenāk sēņot. Jūs droši vien uzskrējāt zirnekļiem?

- Tjfu! - nospļāvās tēvocis, izvilka milzīgu rūtainu kabatlakatu un noslaucīja pieri un kaklu. - Es šajās vietās, sēnes lasu jau sesto gadu desmitu! Kas te par draņķībām tagad notiek?

- Jūs tak redzējāt, zirnekļi, - Ruzajevs paraustīja plecus. - tur vairs nelieniet, bīstama vieta. Kur jūs dzīvojat?

- Žukovkā, man tur ir mājiņa...

- Atgriezies pasakiet kaimiņiem, lai viņi pagaidām uz šejieni nenāk. Tagad te būs aizliegta teritorija.

- Un kur ta lai iet sēnēs?

- Mežs ir liels, atradīsiet citu vietu. Bet šeit... jūs pats redzat.

- Redzu. - tēvocis nedaudz nomierinājās, skaļi izšņauca degunu un tad pamanīja grāvi. - Un no kurienes ta šitas te?

- No turienes, - Ruzajevs pamāja purva virzienā.

Tēvocis paskatījās norādītajā virzienā, tad izdvesa aizsmakušu rīkles skaņu un atkal ielīda mežā, laužoties caur biezokni kā mežacūka.

Kostrovs iesmējās.

- Sēņotājs aiz bailēm visas sēnes pazaudējis!

- Bailes - tas vēl nekas, ja tik nebūtu tādu pārsteigumu kā infraskaņa, - Gasparjans sacīja. - Šīs vietas, redzams, sēnēm bagātas, gaidīsim vairāk viesu, īpaši nedēļas nogalēs. Vajadzētu kaut kā norobežot zonu, nedod Dievs, ka kas nenotiek!

- Kā norobežot? Nesāksi tak rakstīt paziņojumus uz kokiem ...

- Es nezinu, ar ko un kā. Domājiet.

Ruzajevs pakasīja pakausi.

- Vieni galā netiksim. Nepieciešams ietvert apmēram trīs kilometru lielu teritoriju, tas ir apmēram ar desmit kilometru apkārtmēru.

Gasparjans klusēdams devās uz priekšu.

- Labi, risināsim darba gaitā, - sacīja Kostrovs, saprotoši lūkodamies grupas vadītāja mugurā.

Viņi atkal devās gar izveidoto strautu mežā un drīz nonāca pie secinājuma, ka grāvis sniedzas tieši līdz klajumam, līdz centrālajam zirnekļu tīklu sakopojumam. Tomēr apkārtnes pārplūšanas pēdas netika atrastas, lai gan straume plūda visu nakti un tai jau vajadzēja izlīt pa visu mežu.

- Dīvaini, - Gasparjans noraizējies nomurmināja. - Šķiet, ka klajuma zonā nav nekādas bedres. Kur paliek ūdens?

- Purvā, - minēja Kostrovs.

Ruzajevs neteica neko.

Viņi stāvēja pārsteidzošā pasaku mežā, aizaustā ar zirnekļu tīkliem. Rīta saules slīpie stari to caurstrāvoja ar ugunīgām bultām, un zirnekļa tīkli uzplaiksnīja visās varavīksnes krāsās, it kā apbērti ar dārgakmeņiem. Svaigais kanāls sadalīja mežu divās daļās un piešķira tam drūma materiālisma iespaidu. Tikai viena skaņa pārtrauca noslēpumaino klusumu apkārt - tikko dzirdamā ūdens šalkšana.

Ruzajevs nofotografēja miglainā meža dziļumā pazūdošo grāvi, un viņi devās atpakaļ, mēģinot iet klusi, klusi, instinktīvi gaidot kaut kā nesaprotama un briesmīga parādīšanos.

Viņu priekšnojautām bija lemts pa pusei piepildīties. Nesaprotamais notika jau pēc dažām minūtēm, lai arī, iespējams, ne tik briesmīgs, kā gaidīts.

Meža malā viņus apturēja trīs jauni vīrieši dīvainos plūstošos dūmu krāsas kombinezonos, kā desantniekiem, taču bruņoti tie bija ne mazāk dīvaini: Kostrovs, pats būdams bijušais desantnieks, nekad iepriekš nebija redzējis šādas pistoles.

Kādu laiku abas grupas klusējot lūkojās viens uz otru, tad viens no svešiniekiem, melnīgsnējs, cirtains, ar plānu ūsu pavedienu, paspēra soli uz priekšu.

- Kas jūs tādi būtu? - Balss bija neskaidra, un krievu valodā viņš runāja ar nelielu, ne gruzīnisku, bet akcentu.

- Un jūs kas esat? - savukārt noburkšķēja Kostrovs, novērtējot vīrieša slinko grāciju un apdomājot, kādu kaujas skolu viņš apguvis.

- Mēs esam Zinātņu akadēmijas pētnieki, - miermīlīgi sacīja Gasparjans. - Zinātnieki, eksperti. Mēs pētām zirnekļu tīklu anomāliju vietējā mežā.

- Lai izvairītos no nepatikšanām, nekavējoties atstājiet šo teritoriju. Un neiemaisieties nekādos notikumos, lai kas arī notiktu. Sapratāt?

Gasparjans pārtrauca izstarot labdabīgumu:

.- Atvainojiet, ar ko man ir tas gods?

Puisis vienaldzīgi paskatījās uz viņu, sāniski pašķielēja uz Kostrovu, identificējot viņā galveno pretinieku, pakustināja savas glītās, ar daudzajām detaļām, pistoles stobru.

- Jums tas nav jāzina. Ja jūs iebāzīsiet degunu tuvāk par diviem kilometriem no hronoplazmas, vainojiet sevi!

- Ej, dārgais, mums ir ārkārtas pilnvara, ko parakstījis atbildīgais FSB vadītājs, - flegmatiski atzīmēja Ruzajevs. - Tā ka mēs no šejienes nekur prom neiesim.

- Kamēr mūsu pašu priekšnieki neapstiprinās jūsu pilnvaras, - piebilda Gasparjans. - vai sapratāt?

Kombinezona "desantnieks", kas tagad pēc izskata kļuva te metālisks, te spoguļains, te pavisam pazuda uz koku fona, cēla roku ar pistoli, bet sastinga, pamanījis sev sejā pavērstās bises stobrus, kuru turēja Kostrovs.

- Stampājiet prom ar labu, puiši! Savus likumus diktēsiet kabinetos, bet šeit ir mežs... Nekad nevar zināt, kas var notikt.

Ūsainais brunets pārlaida novērtējošu skatienu pār Ivana figūru un pamāja ar galvu. Viņš nebija ne nobijies, ne pārsteigts un savu darāmo pārzināja.

-  jā, tā gan, - viņš nicinoši teica, - šeit ir mežs, mēs jūs brīdinājām, dzīvojiet pagaidām. Negaidiet otro brīdinājumu.

Un visa trijotne klusējot izkusa mežā.

Draugi-pētnieki apmainījās skatieniem.

- Tu kaut ko saproti? - Gasparjans jautāja Kostrovam. - Es personīgi ne. Kas tie bija?

- Noteikti ne sēņotāji, - Ivana vietā atbildēja Ruzajevs. - Bet šaujamie viņiem ir pamatīgi, vai pamanījāt? Es tādus neesmu redzējis. bet tu, Ivan?

Kostrovs neko neteica.

Nometnē tika atklāts, ka viesi ir pabijuši teltīs, pārmeklējuši un izrakņājuši katra personīgās mantas. Turklāt bija pazuduši binokļi un videokamera. To varēja izdarīt arī nejauši zagļi, kas staigāja pa mežu, taču, visticamāk, šeit bija paviesojušies dīvaino formastērpu "desantnieki".

Astoņos no rīta viņi klusējot paēda sausās devas brokastis, padzēra tēju un salika teltis, domājot par pārcelšanos prom no grāvja un zirnekļa zonas, bet tuvējā mežā izdzirdēja kliedzienu. Saskatījušies un, nesakot ne vārda, viņi metās biezoknī, tikai praktiskais Ruzajevs paspēja paķert bisi.

- Mums veicas uz kliedzieniem! - viņš vēsi paziņoja.

Tā bija meitene.

Viņa gulēja sarāvusies pie akāciju krūma, nometusi malā groziņu ar sēnēm. Viņas labā roka pieskārās tīmeklim, un tieši virs viņas sēdēja milzīgs, nevis apaļš, bet daudzšķautnains, nemanāmi asimetrisks melns zirneklis, kas kustināja no vienas puses uz otru divu priekšējo kāju pārus.

Kostrovs, kurš skrēja pirmais, vienā mirklī aptvēra situāciju, brīnoties par līdzību ar savu notikumu klajumā, un skrienot meta ar fotoaparātu zirneklim. Zirneklis pazuda kopā ar zirnekļa tīklu, uzpūta dīvains sauss un karsts vējš. Ivans satvēra meiteni uz rokām un skriešus devās atpakaļ uz nometni.

- Paņem fotoaparātu! - viņš uzkliedza Ruzajevam, atvairot viņa palīdzību.

Kopā ar Gasparjanu viņš uzlika cietušo uz brezenta, pabāžot viņai zem galvas sarullētu guļammaisu un uzšļakstīja ūdeni uz sejas. Meitenes skropstas paplivinājās, viņa atvēra acis. Šausmas, kas tajās uzplaiksnīja, nomainīja prieks un neizpratne.

- Kas jūs esat? - Viņa jautāja, piecēlās un apsēdās, paslēpdama kājas zem sevis.

Pastaigām mežā svešiniece bija ģērbusies stipri vieglprātīgi: debess krāsas blūzē virs plāna sarafāna, kas atklāja garas, slaidas kājas. Tumšmataina, tieva viduklī, pie kakla ar lenti pārtvertu brūnu matu vilni, viņa Kostrovam šķita kā meža pasaku feja, izņemot varbūt pārāk vienkārši ģērbta pasakai.

- Mēs esam pētnieki, - sacīja Gasparjans, delikāti novēršot skatienu. - Nebaidieties, jūs šeit esat drošībā. Mani sauc Surens, un tas, - viņš atskatījās uz Kostrovu, - ir jūsu glābējs Ivans Kostrovs, eksperts no centra, kas nodarbojas ar strauji mainīgo dabas parādību izpēti.

Kostrovs svinīgi paklanījās, pievelkot kāju.

Meitene pasmaidīja. Bālums no viņas vaigiem sāka zust.

- Mani sauc Taisija ... Taija ... Es šeit atnācu pēc sēnēm un... Kas tas bija?

- Ko jūs redzējāt?

- Sākumā zirnekļu tīklus, tur to ir daudz, vienkārši šausmīgi! Un tad zirneklis. Viņš tā skatījās!.. Es metu viņam ar groziņu un... un man kļuva slikti. Tad... parādījāties jūs.

Eksperti saskatījās.

- Tagad sēņot uz šejieni nedrīkst nākt. Vai jūs esat šejieniete?

- Patiesībā es dzīvoju Dņepropetrovskā, bet šeit atbraucu atvaļinājumā, man tantes dzīvo Žukovkā.

- Izskatās, ka viss rajona centrs šeit nāk sēņot, - Gasparjans sacīja Kostrovam. - Nu, ko stāvi? Paskaidro Taisijai situāciju, bet es došos pie Mihaila, nezkāpēc viņš jau ilgu laiku meklē tavu fotoaparātu.

Gasparjans no aprīkojuma kaudzes paņēma zondi un pazuda krūmos.

Kostrovs palīdzēja meitenei piecelties un īsi pastāstīja stāstu par viņu parādīšanos Brjanskas mežā.

- Cik interesanti! - Taija iesaucās, paplešot rokas. - Pēc profesijas es taču esmu žurnāliste, strādāju par laikraksta korespondentu. Tiešām negaidīju, ka atradīšu šeit materiālu!

- Šis materiāls pagaidām vēl nav paredzēts laikrakstam, - Kostrovs atvēsināja entuziasmu. - Pārāk daudz neizskaidrojamā un pat bīstamā. Jūs, iespējams, nevarēsiet palikt šeit.

- Kas vēl nebūs! Taija spītīgi savilka lūpas. - Es vairs neesmu bērns, es pati varu izlemt, kur es varu atrasties.

- Nu, man jau nav iebildumu, - Ivans mierīgi piekrita. - Bet arī mēs neizlemjam, kam ir tiesības būt aizliegtās, zirnekļiem pilnās teritorijas tuvumā.

- Kas ir jūsu priekšnieks? Šis... Surens? - Taisijas raksturā acīmredzot viena no galvenajām iezīmēm bija izlēmība.

- Surens ir tikai grupas vadītājs, bet drīzumā vajadzētu būt klāt nodaļas vadītājam Igoram Ivašuram.

- Nu lūk, ar viņu arī izlemsim, lai atbrauc.

Taisija nedaudz sakārtojās, jūtot Ivana skatienu, un pēkšņi paskatījās uz viņu ar lūgumu:

- Es būšu klusāka par ūdeni un zemāka par zāli! Nu, lūdzu!

Kostrovs neviļus iesmējās un atmeta ar roku:

- Sarunājuši.

No meža iznāca drūms Gasparjans, kuram sekoja bezkaislīgs Ruzajevs.

- Tev gan ir iekšā! - teica grupas vadītājs, pienākdams un nomezdams zondi.

- Jā, daba tevi nav apdalījusi. - Ruzajevs pameta uz augšu plakanu priekšmetu. - Vai atpazīsti?

- Kas tas ir? - Taija bija pārsteigta.

Ruzajevs apstājās, pēc tam pasniedza saņurcītu melnu plāksni.

- Pirms dažām minūtēm tas bija fotoaparāts. Jūsu glābējs iemeta to zirneklim tā, ka saplacināja kā pankūku.

- Nonsenss, - sacīja Kostrovs. - Es nevaru mest fotoaparātu ar tādu spēku. Tuvumā nebija pat koka - bija zāle un zirnekļa tīkls ar zirnekli, tāpēc nebija pret ko sadragāt. Bet iegūt plakanu plāceni vispār nav iespējams bez preses.

- Tad sanāk, ka to izdarīja zirneklis.

Kostrovs paskatījās uz Taiju un paraustīja plecus.

Gasparjans pamanīja viņa skatienu un uzmanīgi paņēma no meitenes saplacināto fotoaparātu.

- Bet jums, Taisija, gan vajadzēs mūs atstāt. Mums nav tiesību riskēt ar kāda cita dzīvību. Labi, ka jūsu sēņu medības beidzās šādā veidā, varēja būt daudz sliktāk.

- Kāpēc tad jūs gribat riskēt ar manu dzīvību? Vai es vairs neesmu atbildīga par sevi? Risiniet savus jautājumus, es jūs netraucēšu. Turklāt es esmu žurnāliste...

- Jūsu… hm... rīcībspēja mūsos nerada šaubas, - iesāka Gasparjans. - Bet saprotiet, meža zona šajā apgabalā patiešām ir kļuvusi bīstama. Drīz, es domāju, šeit parādīsies militārās vienības, un tad...

- Tātad, viss kārtībā. Kad lieta nonāks līdz oficiālam aizliegumam, es neiebildīšu. Bet līdz tam... Labāk ļaujiet man jums palīdzēt.

Gasparjans pakasīja deguna izliekumu, pasmīnēja un padevās.

- Nu labi, palieciet, tikai apģērbusies jūs esat... hm... nepiemēroti sezonai.

- Nekas, es aizskriešu mājās, pārģērbšos.

Pēc pusotras stundas viņi pārvietoja nometni trīssimt metru attālāk no bijušās nometnes, dažu soļu attālumā no pamestā ceļa no jauna uzstādīja teltis. Bet vēl pēc pusstundas ieradās Ivašura.

Igors Ivašura atstāja uz visiem vienādi labu iespaidu. Garš, elastīgi graciozs un kluss, viņš nestaigāja, bet lavījās, pastāvīgi bija modrs, it kā gaidot uzbrukumu pat no tuvākajiem draugiem. Viņa seja bija kalsna, plēsonīga un glīta, caurspīdīgi dzeltenas, tajā izcēlās "tīģera" acis...

Ivašura nebija pārsteigts, atrodot viņus citur. Ar savu padoto palīdzību izkrāvis dažas lielgabarīta kastes, viņš noklausījās Gasparjana ziņojumu, kopā aizgāja uz klajumu, paskatījās uz izrakto "kanālu” un, domās iegrimis, apsēdās uz kastes, grozīdams rokās fotoaparāta paliekas.

- Turieties, - Kostrovs pačukstēja Taijai ausī. - Kā Igors izlems, tā arī būs.

- Es nebaidos, - Taisija čukstus atbildēja.

Kostrovs pašūpoja galvu.

Par kādām īpašībām viņš visvairāk cienīja Ivašuru, bija grūti pateikt. Droši vien par spēju sadzīvot ar visdažādāko raksturu cilvēkiem. Ekspertu nodaļas vadītājam bija kāds īpašs takta, laba humora, maiguma un vēlmes izprast sarunu biedru sakausējums, un tajā pašā laikā viņš bija izlēmīgs, stingrs pārliecībā un viņam piemita dzelzs griba - īpašība, kas tik nepieciešama jebkura ranga priekšniekam. Acīmredzot arī Taija Ivašurā sajuta ārkārtas cilvēku, ko Kostrovs atzīmēja ne bez greizsirdības. Viņa ziņkārīgi un nobažījusies skatījās uz nodaļas vadītāju, tad klusi atkāpās aiz teltīm.

- Mežā ir daudz sēņu, - pie viņiem piegāja "Rafika" šoferis, ūsains, neskūts un jautrs - krekls plaši atpogāts. - Vai ilgi stāvēsim? Tad es pusstundu paložņātu ar spaini...

- Nekādā gadījumā nē, - Gasparjans noburkšķēja. - Mežā līst ir bīstami. Varat no tālienes paskatīties, kas tur notiek, un atpakaļ. Miša, parādi viņam.

Ruzajevs aizveda neticīgi smaidošo šoferi un pēc ceturtdaļstundas atveda viņu bālu un apjukušu.

- Tā! - Ivašura rezumēja savas pārdomas. - nepatīk man tie jūsu... "desantnieki". Viņi neizskatās pēc militāras specvienības... vai federāļiem. Labi, gan noskaidrosim. Gaidiet uz vakarpusi, neko neuzsāciet un nebāzieties pie zirnekļiem. Bet, ja atkal satiekat savus vecos paziņas, ķildu neuzsāciet, nevar zināt, kas viņiem ienāk prātā.

Nodaļas vadītājs iekāpa "Gazeles" kabīnē, gatavojoties doties prom, un šajā brīdī Kostrovs Taju aizveda līdz automašīnai.

- Šeit ir avīzes reportieris. Grib strādāt ar mums.

- Lai strādā, - Ivašura vienaldzīgi atbildēja, gandrīz nepaskatījies uz meiteni, - lai gan jums būs jāatbild par viņas drošību. Braucam, Miša.

Un veiklā "Gazelle" pazuda aiz līkuma.

- Kāds viņš jums... ātrs, - smejoties teica apstulbusī Taja.

Ivans pamāja. Lai nu ko, bet lēmumus Igors Ivašura pieņēma ātri. Tiesa, viņš tos izpildīja vēl ātrāk.

Atmiņā nāca saruna ar Surenu nodaļā pašā viņa zinātniskās karjeras sākumā.

- Skaists vīrietis, - pēc tikšanās ar jauno nodaļas vadītāju nopūtās Gasparjans, kaut arī par savu izskatu sūdzēties viņam bija grēks: gandrīz visas nodaļas meitenes bija viņā slepeni iemīlējušās. Bet Kostrovs viņam piekrita. Ivašura kā vīrietis bija izskatīgs, ar mērķtiecīgu skaistumu, viņš vienmēr un visā bija harmonisks, un tas, pēc Kostrova domām, bija cilvēkā galvenais. Nē, ne velti Taja pievērsa uzmanību Igoram Ivašuram - viņa vara pār cilvēkiem bija pārsteidzoša un unikāla.

- Tā lūk, - teica Ruzajevs un kā baļķis ievēlās zālē. - Tika pavēlēts neko nedarīt, bet es esmu disciplinēts cilvēks. Un vispār mīlu bābu atvasaru! Gaiss mežā: elpo - kamēr nelabi paliek! Laikam pilnībā vajadzēs pārcelties uz dzīvi ciematā, vai kā?

- Tavas cigaretes pēc nedēļas pārklās ciematu ar smogu! Gasparjans norūca. - Re, re, kā kūpini - paciņa stundas laikā! Es pirmo reizi redzu, ka evenks smēķē cigaretes, nevis pīpīti.

- Atmetīšu smēķēšanu. Netici? Es te izsmēķēšu... šito paciņu... un atmetīšu. Dzīvošu viens pats, aršu lauku, aršu ar arklu un briežiem... stādīšu kartupeļus, kāpostus...

- Ķērpjus, - pamudināja Kostrovs.

Ruzajevs pat ausi necēla.

- Dabūšu govi, pāris aunus, dažus ziemeļbriedīšus un iekarošu dabu ar kailām rokām, bez ekipējuma.

- Iekarotājs! Kungs, tā teikt, mežiem, jūrām un upēm. Pilsētas mēs jau esam pārvērtuši par civilizācijas kanalizācijas bedrēm, jūras, šķiet, arī ir piecūkotas, pienākusi rinda ciematiem, laukiem un mežiem.

- Tu ko, Suren? - Kostrovs bija pārsteigts. - Lekciju lasīsi? Vai arī atcerējies dabas aizsardzības sabiedrības pienākumus?

- Aizsargāt dabu no apkārtējās vides, - Ruzajevs nohihināja.

- Divatā pret vienu? - Gasparjans atpogāja jaku un pašķielēja uz Ivašuras atvesto kasti. - Starp citu, Igors bija slimnīcā un izjautāja nokritušā helikoptera pilotus. Simptomi ir vienādi: viņi pēkšņi jutās slikti, helikopters zaudēja vadību un ietriecās kokā. Brīnums, ka izdzīvoja.

- Infraskaņa, - no zāles sacīja Ruzajevs.

- Acīmredzami. Kādi citi iemesli varētu likt zaudēt samaņu diviem dūšīgiem vīriešiem? Ko tad mēs darīsim līdz vakaram, eksperti?

- Personīgi es sauļošos, - Ruzajevs miegainā balsī atbildēja.

- Mums vajadzētu sakārtot jauno kravu, - atzīmēja Kostrovs. - Nez, ko Igors atvedis?

- Eureka! Celies, Mihail, diezgan atpūties institūtā.

- Negribu, - sacīja Ruzajevs, bet pēc minūtes tomēr piecēlās.

- Pa to laiku es iešu un pārģērbšos, - teica Taja. - Un atgriezīšos.

- Būtu gan labāk, ja jūs, Taisija ... - Gasparjans neapmierināti sāka, bet paskatījās uz Kostrovu un apklusa.

- Es viņu pavadīšu, - tas nomurmināja. - Jūs te iztiksiet bez manis.

- Labais! - Ruzajevs uzjautrinājās. - Idejas pasniegt meistars, bet Margaritai tās jāīsteno. Labi, labi, es pajokoju. - Viņš uzsita Kostrovam uz pleca, pagriezās pret grupas vadītāju. - Vai mēs varam tikt galā, Suren?

- Ej jau ar, - Gasparjans negribīgi sacīja. - Tikai centies ātri atgriezties. Un pierunā viņu palikt mājās.

- Es neatvados, - Taja skaļi iesmējās un satvēra Kostrova roku. - ejam, bruņiniek.

Viņi aizgāja.

- Skaista meitene, - Ruzajevs nopūtās. - Un var redzēt, vīriešu uzmanība vēl nav viņu sabojājusi.

- Jā, - Gasparjans piekrita un iedomājās par Ivašuru. - Viņš un Ivans ir zināmā mērā līdzīgi, vai ne? Ar matiem īpaši.

- Miša, - pēc kāda laika viņš ierunājās, - vai bērni tev ir?

- Meita Gaļina. - Ruzajevs, šķielēdams, paskatījās uz biedru. - un kas?

- Nu es tāpat, starp citu... Cik viņai gadu?

- Divdesmit ceturtais.

- Tiešām? - Gasparjans bija pārsteigts. - Cik tad gadu ir tev?

- Četrdesmit septiņi. Ko, vai labi izskatos?

Gasparjans pašūpoja galvu.

- Es domāju, ka tu esi manā vecumā, man ir trīsdesmit četri...

Kostrovs atgriezās ap pusdienlaiku bez Taisijas. Viņa apsolīja atnākt vakarā un aizskrēja uz staciju atdot biļeti.

Tuvojoties bivakam, Ivans pamanīja aiz reta priežu meža, pie ceļa divvītņu helikopteru un steidzās uz teltīm. Viņa prombūtnes laikā nometni bija apmeklējusi kāda automašīna, viņš to noteica pēc riepu nospiedumiem, bet helikopters bija divvietīgais, vieglais - "Ka-18".

 Netālu no viņu oranži zilās telts stāvēja Gasparjans un sarunājās ar diviem svešiniekiem pelēkos audekla kombinezonos.

- Skaidra lieta, - teica viens no viņiem - ar biezu, pelēku matu ezīti. - Es ziņošu varas iestādēm, lai izlemj. Braucam, Vitja.

Briļļainais garais Vitja pamāja ar galvu, atbildot uz Kostrova sveicienu, un aizrikšoja helikoptera virzienā.

- Tas ir mūsu darbinieks Ivans Kostrovs, - iepazīstināja ar Ivanu Gasparjans.

- Matvejevs, - sirmais padeva roku. - Dīvainas lietas šeit notiek, biedri zinātnieki. Nu, labi, jūt mana sirds, es lidošu šurp vēl ne reizi vien. Pagaidām…

Helikopters aizlidoja.

- Elektriķi? - jautāja Kostrovs.

- Žukovkas apakšstacijas dežūrējošās maiņas vadītājs, - Gasparjans nomurmināja. Nez kāpēc viņa noskaņojums bija pasliktinājies.

- Kas vēl bija atbraucis? Uz ceļa redzēju automašīnas pēdas...

- Nejauši viesi. Brauca garām uz mežu.

- Un kur Mihails?

- Esmu šeit, - no telts atbildēja Ruzajevs. - Vai esat atgriezušies?

- Es esmu viens.

Ruzajevs palūrēja laukā.

- Pierunāji palikt mājās? Re, kāds malacis! Biju par tevi labākās domās tomēr.

- Nepierunāju, apsolīja atnākt vakarā.

-  Ā, tad cita lieta, - Ruzajevs norūca un atkal pazuda.

- Kāpēc elektriķi bija atlidojuši?

- Noplūde ir palielinājusies, - Gasparjans pamodās no domām. - Spriegums tīklā ir samazinājies par gandrīz desmit procentiem. Ja tā turpināsies, mums būs nopietni jācīnās ar zirnekļiem, pretējā gadījumā teritorija paliks bez elektrības.

- Bet tie "desantnieki" nav rādījušies?

- Nē. Liec mani mierā, Koster, es tev neesmu nekāds izziņu birojs.

Kostrovs nopētīja Surena noraizējušos seju. Tādu viņu nekad vēl nebija redzējis. Gasparjana atturīgi izsmejošais tonis kaut kur bija pazudis, dodot vietu drūmai neizlēmībai un satraukumam. Neviens no viņiem nekad nebija nokļuvis līdzīgā situācijā, taču Gasparjans intuitīvi sajuta zirnekļu iebrukuma nopietnās briesmas un viņu mocīja šaubas par savas rīcības pareizību, lai gan viņš jau saprata, ka iniciatīva pārgājusi Ivašuras rokās, un viņš pats faktiski neko prātīgu nav izdomājis un arī neizdomās.

Kostrovs iebāza galvu zem telts priekškara un čukstus jautāja Ruzajevam, kurš pārlādēja fotoaparātu:

- Ko tas mūsu Surs staigā kā narkozi dabūjis? Kas te notika?

- Nekas, tomēr, - Ruzajevs nomurkšķēja no segas apakšas un piebilda, pazeminot balsi: - Vienkārši tagad viņā mirst liriķis.

Kostrovs Mihaila vārdos juta draudzīgu padomu neiejaukties un nomurmināja:

- Sapratu.

Izņēmis no kastes saliekamo elektrisko zondi un elektrometru, viņš pateica Gasparjana mugurai, ka dodas uz mežu.

Zirnekļu klajumā nekas nebija mainījies, izņemot to, ka palielinājies ar tīklojumu aizņemtais laukums. Zirnekļi sāka aizaust Skrabovku un dažās vietās šķērsoja ceļu netālu no vecās nometnes vietas.

Kostrovs pavēroja kanālu, kas zirnekļu pilsētu apgādāja ar ūdeni, un iegāja klajumā no purva puses, cenšoties domāt par zirnekļiem "jauki", pēc tam ilgi nolūkojās, kā balti mirgo zirnekļu tīkla torņi, kas pa elektrolīnijas balstiem uzkāpa augšup un sasniedza keramikas izolatoru kopas. "Lūk kur rodas noplūde līnijā, - viņš domāja. - Tīmeklis novada strāvu zemē..."

Neviena kustība netraucēja meža un zirnekļtīkla valstības mirušo klusumu, un tas bija dīvaini, jo Kostrovu visu laiku neatstāja sajūta, ka kādas vērīgas acis viņu vēro. Sargā, viņš nodomāja, pārvarot kārdinājumu iemest zondi krūmos. Lai sargā, es esmu miermīlīgs garāmgājējs... Pagriezis muguru klajumam, viņš lēnām devās atpakaļ, gaidot uzkliedzienu, vai šāvienu mugurā. Spriedze pamazām pazuda, nedzirdamie baiļu čuksti ievikās mežā, pārgāja sajūta, ka kāds no malas visu vēro.

Kostrovs noslaucīja no pieres aukstos sviedrus un paātrināja soli.

Un tajā brīdī no, aiz ilgas gulēšanas zemē un slikto laika apstākļu dēļ, nomelnējušas apaļkoku kaudzes iznāca pazīstamais tumšādainais vīrietis ar ūsām a la operetes ļaundaris. “Desantnieks” bija tajā pašā “peldošajā” kombinezonā, kas mainīja auduma krāsu un rakstu.

- Mēs jūs brīdinājām, - viņš teica zemā balsī, - nebāzties šeit un nekur neiejaukties. Vai tiešām nesapratāt?

Ivanam iesmeldzās pakrūtē, bet viņš nekur nejutās vainīgs un atcirta:

- Ej tak tu pats... kaut kur labi tālu prom! Mums ir visas tiesības būt šeit, un mēs nekur neiesim, kamēr nepierādīsiet savas pilnvaras mūs padzīt. Pie tam ne jau mums, izpildītājiem, bet varas iestādēm. Vai es skaidri izteicos?

- Mums te nekas nav jāpierāda, bet mēs zinām, kā sodīt par nepaklausību. Vēlreiz satikšu - un jūs nomirsiet! bet pagaidām par piemiņu... - brunets pacēla roku, kurā pēkšņi uzradās pistole, un Kostrovs, kurš jau labu laiku bija gatavojies šādam notikumu pavērsienam, lēca uz desantnieku, nirstot tam zem paduses un izsita pistoli nežēlīgā pusgrābšanas-paraušanas-lauzšanas grābienā.

"Desantnieks" tomēr prata cīnīties, pie tam šāds cīņas stils Ivanam nebija zināms. Nācās atcerēties visas kaujas prasmes, kas civilajā dzīvē šķita nevajadzīgas.

Trīs cīņas minūtēs Ivans saņēma trīs smagus sitienus pa galvu un krūtīm, ko gan mīkstināja ar blokiem, bet tomēr tie bija sāpīgi un apdullinoši smagi, un pats veica atbildes uzbrukumus, kas pārsteidza ūsaino svešinieku, kurš necerēja satikt šeit profesionāli. Īpaši ietekmīgs izrādījās jongsols - hapkido stila paņēmiens, kas apvienoja smagu apakšstilba sitienu ar tikpat smagu metienu. "desantnieks" aizlidoja pār vecā meliorācijas grāvja malu, bet, uzreiz arī uzlidoja atpakaļ, kā uz spārniem, it kā kombinezons viņam palīdzētu, tomēr cīņā vairs neiesaistījās. Arī Kostrovs bija noguris no dueļa, kas pārauga cīņā uz dzīvību un nāvi. Tāpēc lēcienā viņš paķēra no pretinieka rokas izkritušo pistoli, ērti iegulstošu plaukstā, un pavērsa tās rievoto stobru pret ūsaiņa krūtīm.

- Pietiek, karotāj! Es pie tevis nelīdu, un tu arī neuzbāzies. Staigā vien uz turieni, no kurienes esi nācis, citādi varu sadusmoties. Un nedod Dievs, ka tu mani atkal satiktu!

- Atdod rocinieku, - bez izteiksmes teica "desantnieks".

- Pagaidām to paturēšu, lai nerastos pārpratumi. Ja jūs ieradīsities nometnē kopā ar saviem priekšniekiem, lai paskaidrotu autoritāti, tad arī atdošu.

Ūsainis klusēdams pazuda krūmos, tad no tālienes atlidoja viņa klusā, bet izteiksmīgā balss:

- Mēs vēl tiksimies, rudmati, lai arī citos laikos...

Pārdomājot šo frāzi, Ivans pabeidza savu gājienu un pietuvojās nometnes teltīm, kad bija jau vakars. No kaut kurienes aiz kokiem skanēja motora murrāšana, un kļuva skaidrs, ka nodaļas vadītājs ir atgriezies. Un, tā kā Ivašura neatbrauca viens pats - zaļā UAZā ar zilu svītru ieradās neliela auguma, tievs milicijas majors kopā ar diviem labi noaugušiem, spēcīgiem, jauniem vīriešiem civilās drēbēs - Ivans nolēma nerādīt savu trofeju, bet tikai īsumā pastāstīja par jaunu sadursmi ar "desantnieku".

Atbraukušie rīkojās ātri, visu triju - Gasparjana, Ruzajeva un Kostrova - stāstus ierakstīja diktofonā, un Ruzajevs, pieradis pie gida lomas, aizveda tos mežā.

- Tikai ne ilgi! Ivašura nokliedza viņiem pakaļ. - Drīz būs tumšs, maz kas šeit vazājas. - Viņš pagriezās pret Ivanu, caururbjošām acīm lūkojoties sejā. - Par ko tu noklusēji?

- Tā, nieki vien. - Kostrovs pasniedza atņemto ieroci nodaļas vadītājam.

Ivašura pagrozīja rokās smago, plēsonīgi skaisto, neparastās formas pistoli, pacēla uzacis.

- Es nekad neko tādu neesmu redzējis.

- Es arī. Pārbaudīsim?

- Vēlāk, kad šitie aizbrauks. Pagaidām paslēp. Mums vienmēr pietiks laika to uzrādīt. Un nevienam ne vārda.

- Saprotama lieta.

- Ko mums vajadzētu darīt? - piegāja pēc viesu ierašanās nedaudz jautrāks kļuvušais Gasparjans.

- Šodien - tikai fona reģistrēšana ap teritoriju ar zirnekļu tīkliem, nu bet rīt - paskatīsimies. Būtu jauki, protams, noķert pāris īpatņus, eksperti ātri noskaidrotu, no kurienes šie atnācēji. Vai esat mēģinājuši noķert?

- Mēģinājām tomēr, - iejaucās Ruzajevs, iznākot no meža. - Bet tie ir diezgan grūti pamanāmi, un viņu reakcija ir patiesi kosmiska, un ķert viņus arī nav droši.

- Kur liki rajona Iekšlietu UVD administrāciju? - Gasparjans pusbalsī jautāja.

- Viņi vēlējās palikt vieni, un apsolīja tālāk neiet.

- Kāpēc nav droši ķert zirnekļus? - jautāja Ivašura. - Infraskaņas dēļ?

Ruzajevs viņam atgādināja incidentu ar Kostrova kameru.

- Nu, tas nav arguments, - nodaļas vadītājs atmeta ar roku. - Ivan, kā tur bija?

Kostrovs pastāstīja, nezinot, kā izturēties pret notikušo: ar ironiju vai nopietni.

- Kad es to metu, - viņš pēkšņi atcerējās, - es sajutu karsta gaisa brāzmu sejā, it kā no krāsns.

- Interesanti. Ko par to teiks metalurgs?

- Par karsto gaisu - neko, bet kopumā būtu jauki nodot šo kameru mūsu laboratorijai, - sacīja Gasparjans, aizdedzinot ugunskuru un pamanoties palikt tīrs kā dendijs. - Mums nepieciešama visaptveroša analīze. Bet tomēr es domāju, ka Ivans nevarēja mest aparātu ar tādu spēku, lai to saplacinātu plācenī. Tam nepieciešams trieciens ar pāris simtu kilogramu spēku, ja ne vairāk.

- Un es arī šaubos, - Kostrovs nomurmināja. - Vai tad ir iespējams saplacināt kameru pret zāli vai krūmiem?

- Pamaz, - Ivašura nopūtās. - Mēs esam uzzinājuši pamaz, vairāk ir šaubu nekā zināšanu.

- Zināšanas ir šaubas, kas palikušas neatspēkotas, - Ruzajevs izteica labi zināmu aforismu, taču pretēji viņa cerībām neviens neatbildēja uz šo joku.

Ivašura viegli uzlēca kājās, ielika piezīmju grāmatiņu kabatā.

- Nu ko, gatavosim vakariņas, mums jāpabaro arī viesi. Es domāju, ka došos viņiem pretī, un jūs šeit pasaimniekojiet.

Ruzajevs un Kostrovs ātri pagatavoja vienkāršas vakariņas: konservi, viegli sālīti gurķi, ko atveda Ivašura, iebiezināts piens. Gasparjans izvārīja tēju.

Saule rietēja aiz robotās meža grēdas, klajumu pie ceļa šķērsoja garas ēnas no augstām priedēm. No rietumiem debesīs kāpa ne pārāk simpātisku mākoņu grēda, un Ruzajevs kompetenti paredzēja nenovēršamu laika apstākļu maiņu.

- Ja sāksies lieti, iesprūdīsim dubļos, - Gasparjans viebās, uzmetot skatienu pulkstenim. - Un kur viņi tur iesprūduši?

- Kas, lieti?

- Neizsmejiet mani, es runāju par viesiem. Nevajadzēja viņus laist vienus, Mihail, vēl notiks kas slikts...

Arī Kostrovs paskatījās pulkstenī, taču cita iemesla dēļ. Taijas joprojām nebija, un viņš jau sāka uztraukties, vai ceļā uz nometni ar viņu kaut kas nav noticis.

Ruzajevs piecēlās, domādams doties meklēt atbraucējus, bet šajā mirklī no meža atskanēja pazīstamais baigais kliedziens, izgaisinot vakara svinīgo klusumu.

- Kāpēc vēl arī šis? - Gasparjana seja mainījās. - No kuras puses, pamanījāt?

Tomēr nevienam viņu palīdzība nebija nepieciešama. Pēc dažām minūtēm no upes malas atskanēja balsis, un visi četri iznāca pie teltīm: nedaudz smaidīgais Ivašura, apmulsušas policijas majors un dzīvespriecīgi runājošie puiši.

- Mēs jau gribējām skriet palīgā, - sacīja Kostrovs.

- Velnišķība! Majors aizsmacis sacīja, noņemdams formas cepuri un atklādams pliku galvu. - Tev bija taisnība, Igor Vasilievič. Braucam puiši.

- Bet vakariņas, tomēr? - vīlies jautāja Ruzajevs.

- Kādas tur vakariņas? Majors atmeta roku. - Nav laika vakariņām. Jā, brālīši, jūs uzdevāt mums problēmu!

- Vai tad mēs? - Ivašura uzjautrināts izbrīnījās. - Drīzāk jau viss sākās ar jums, pēc helikoptera avārijas. Tātad es ceru, ka jūs rīkosities?

- Tā kā norunājām.

Majors vēlreiz atmeta ar roku, atvadījās un ielīda UAZikā. Mašīna aizbrauca, eksperti atkal palika četrratā.

Pēc vakariņām Kostrovs mēroja vairākus kilometrus pa ceļu uz rajona centra pusi, taču Taiju tā arī nesatika.

Ejot gulēt, Ruzajevs paskatījās uz biedra drūmo seju un piemiedza aci pārējiem.

- Esi optimists, Ivan. Neatnāca šodien, atnāks rīt. Esi piesardzīgs, tomēr, lai gan vēsture māca, ka skaista sieviete būtībā ir mīlestības izsalkums, slāpes pēc pašizpausmes un neattaisnotas cerības.

- Par ko tu runā? - pustumsā pazibēja Ivašuras lūša acs.

- Nu, par to meiteni, kuru Ivans izglāba no zirnekļa, - Gasparjans paskaidroja. - Fotoaparātu nepažēloja un neļāva nevienam viņu nest. Bet fotoaparāts, starp citu, ir uzskaitē esoša lieta.

Klusums iestājās teltī, to pārtrauca tikai cilvēku elpošana. Ārpus telts arī valdīja klusums: vējš pierima, un mežs pārstāja trokšņot, stāvēja mirušā apmātā stāvoklī.

- Vai šeit varētu būt kāda saistība? - Gasparjans pēc kāda laika ierunājās. - Starp mūsu domām un zirnekļu rīcību?

- Paskaidro, - Ivašura īsi atsaucās.

- Ņemsim Ivana gadījumu: viņš domāja, ka būtu jauki aizdedzināt mežu ar zirnekļiem, un... zaudēja samaņu no infraskaņas trieciena. ZZU pat ir ieraksts. Tad šī meitene, Taisija. Pēc viņas teiktā, viņa ar groziņu meta zirneklim un arī zaudēja samaņu. Simptomi ir vienādi. Tad piloti... Viss sakrīt līdz mazākajām detaļām. Šorīt es arī mēģināju... - Viņš apklusa.

- Kāpēc nebrīdināji, tomēr? - Ruzajevs pārmetoši teica.

- Es negribēju riskēt ar visiem. Es nezaudēju samaņu, bet jutos slikti tieši tajā brīdī, kad domāju par zirnekļu iznīcināšanu. Interesanti, ka ZZU kopā ar infraskaņu ierakstīja ultraskaņas atbalsi. Patīk jums tas vai nepatīk, bet nākas secināt, ka zirnekļiem nepatīk pat mentāla mūsu iejaukšanās viņu lietās. Kaut kā viņi nojauš draudus no mums un atbild ar to pašu.

- Zirnekļi-telepāti! - nošņācās Kostrovs, izlienot no telts. - Starp citu, šie pelēkie "desantnieki" arī runāja par mūsu iejaukšanos, lai gan mēs netaisāmies nekur iejaukties. Tas viss ir dīvaini. Varbūt viņi un zirnekļi - no vienas nometnes. Kaut kādi FSB īpašie spēki.

- Īpašie spēki uzrādītu savus dokumentus un pilnvaras, - sacīja Ivašura. - Nē, stāsts par šiem speciālajiem spēkiem ir tumšs, ne velti es uzaicināju miliciju un rajona federālās drošības komisāru. Lai viņi noskaidro.

- Bet skaisti gan spīd,- pēc minūtes sacīja Kostrovs, stāvot pie telts.

- Kas tev tur spīd? - miegaini jautāja Ivašura.

- Ne jau viņam - gaiss virs klajuma ar zirnekļiem, - Gasparjans nomurmināja.

Viņus pamodināja lietus, kas sitās pa telti kā no ugunsdzēsēju šļūtenes. Kostrovs paskatījās pulkstenī - izgaismotie skaitļi rādīja septiņus no rīta - un palūrēja no telts. Debesis klāja pamatīgi pelēka duļķainība, ko šur tur šķērsoja lietus brāzmas. Lietus izšķīdināja mežu  akvareļu ainavā, Tādā laikā no telts ārā līst negribējās.

Tomēr nācās. Apdomīgais Ivašura no iepriekšējā dienā atvestā krājuma izvilka armijas apmetņus, un pat burkšķīgais Gasparjans samierinājās ar sliktajiem laika apstākļiem.

Pēc pulksten deviņiem notikumu rats, neraugoties uz nepārtraukto lietu, sagriezās pārsteidzošā ātrumā.

Vispirms no rajona centra ieradās trīs kravas automašīnas ar vietējā garnizona karavīru vienību. Karavīri acumirklī blakus ekspertu teltij uzstādīja divas savas, milzīgas, trīsdesmitvietīgas, aizkurināja virtuvi, ierīkoja mazgāšanās vietu, nojumi ēdamzālei un, noklausījušies norādījumus, pazuda mežā, izstiepjoties ķēdē. Nometnē palika tikai virtuves dežuranti un viens dieninieks uz abām teltīm.

Tad atjoņoja visurgājējs uz gaisa spilvena un atveda Matvejevu, jau pazīstamo maiņas priekšnieku no apakšstacijas, kopā ar gandrīz visu viņa elektriķu maiņu, četrus cilvēkus. Viņi bija apņēmības pilni, bet, uzklausījuši Gasparjana padomus, devās uz mežu ar mazāku sparu. Ruzajevs viņus pavadīja. Vēl pēc pusstundas ieradās milzīgs zili balts helikopters, kurš atnesa centra zinātnisko direktoru Bogaevu un Zinātņu akadēmijas reģionālās nodaļas zinātnieku grupu. Klajumiņš piepildījās ar dažādiem krāsainiem lietusmēteļiem un pat lietussargiem.

Visos šajos notikumos bija jūtama Ivašuras ietekme, viņa spēja pierādīt šo notikumu nepieciešamību, un Kostrovs vēlreiz dvēselē atzina viņa pārākumu pār sevi. Ivašura nepilnajos trīsdesmit gados bija izcila personība. Visas šīs un citas domas pazibēja Kostrova galvā brīdī, kad viņš ieraudzīja Taiju visurgājēja kabīnē. Viņa no attāluma pamāja viņam ar roku un aizgāja kopā ar galveno "ekskursantu" grupu.

Šīs dienas laikā automašīnas no pilsētas ieradās vēl divas reizes, atvedot vēl dažus cilvēkus - acīmredzot, vietējos varas pārstāvjus. Klajumiņš, kur eksperti izveidoja nometni, pārveidojās un sāka atgādināt militāro lauka štābu. Kustība kļuva manāmi dzīvāka.

Karavīri pabeidza apjozt ar dzeloņstieplēm trīs kilometru zonu ar brīdinošiem uzrakstiem: “Stāt! Aizliegtā zona! Dzīvībai bīstama!"

Ruzajevs ar apakšstacijas helikopteru kopā ar tā pilotiem aizlidoja uz klajuma centru un no augšas nofotografēja mežu. Viņš atgriezās neparasti izklaidīgs un uz biedru jautājumiem atbildēja:

- Zirnekļi būvē stadionu ar pārsegumu...

Mežā vairākas reizes izskanēja mežonīgie, ne ar ko nesalīdzināmie ekspertiem jau pazīstami kliedzieni. Šie kliedzieni lika viesiem pievērst īpašu uzmanību dīvainajai zirnekļa aktivitātei. Turklāt divi karavīri no kordona sajutās slikti, un kordons tika atbīdīts vēl par simts metriem no stiepļu žoga.

Tomēr nevienam no karavīriem, vai arī ekspedīcijas virsniekiem un vadītājiem, "desantnieki", ar kuriem bija sarunājušies Centra eksperti, nerādījās. Viņu piederība kādiem specdienestiem palika nepierādīta, un ar viņiem saistītie notikumi oda pēc kaut kā mistiska, noslēpumaini briesmīga un bīstama.

Ivašura otrajā dienā izmēģināja ieroci, ko Kostrovs atņēma melnīgsnējam "desantniekam" un bija tik pārsteigts, ka vēlreiz brīdināja Ivanu par to neko nestāstīt nevienam: ar pistoles šāvienu kalna nogāzē tika izrauta metru dziļa, divus metrus diametrā, ar glazūru pārklāta mirdzoša ala. Otrs šāviens pāršķēla milzīga ozola stumbru uz pusēm, divās daļās. Ka šāda ieroča dabā nav, Ivašura bija simtprocentīgi pārliecināts. Kur pie tāda bija tikuši nepazīstamie, bija bezjēdzīgi minēt, jo domājot par to, doma aizmaldījās nepierādāmu fantāziju džungļos.

Vakarā vienā no lielajām teltīm notika Ivašuras sagatavotā preses konference. Tajā piedalījās speciālisti, gubernatora pārstāvji, militārās vienības komandieri, APN korespondents un centra eksperti.

- Es domāju, ka ir pienācis laiks koordinēt mūsu rīcību, - slikti izrunājot "r" (rotacējot) iesāka Bogajevs. - Mēs domājam no rītdienas sākt rūpīgu parādības izpēti, iesaistot visas centra laboratorijas - es domāju bioloģiskās laboratorijas. Bet mums ir vajadzīgi speciālisti arahnoloģijas, ekoloģijas, paleozooloģijas jomā. Es ceru, ka Zinātņu akadēmija mums šajā ziņā palīdzēs.

- Protams, - ātri atbildēja sejā sārtais un resnais akadēmiķis Zinovjevs, šad tad noslaukot seju ar kabatlakatiņu. - Tā taču ir briesmīga, nebijusi parādība! Es neatceros neko tādu visu pusgadsimtu savas zinātniskās darbības laikā, jā.

- Cik ilgi jūs plānojat pētīt zirnekļus? - uzdeva jautājumu guberņas pārstāvis.

Bogaevs papleta rokas.

- To  nu es jums nevaru pateikt. Šī parādība ir ļoti reta, iepriekš nav novērota. Mums nepieciešama uzmanīga, rūpīgi pārdomāta pieeja, visaptveroša analīze.

- Kāda vēl analīze! - guberņas pārstāvis pielēca kājās. - Rajons saņem elektrības drupatas, mājās nav gaismas! Drīz apstāsies rūpnīcas - asfalta un velosipēdu, mežizstrādes kompleksi! Arī zemnieki bez elektrības nevar strādāt! Vai jūs varat iedomāties sava "zinātniskā fenomena" iedarbības mērogu? Vai būtu jāceļ citu elektropārvades līniju, kamēr pētīsiet zirnekļus!?

- Ko jūs konkrēti ierosināt? - jautāja Ivašura.

- Ko tur ierosināt? Notīriet līniju no zirnekļu tīkliem, padzeniet zirnekļus, ja jau viņi šeit dzer ūdeni un izmanto elektrību.

- Diemžēl to nav viegli izdarīt. Jau tagad vairs nevaram tuvoties klajumam, zirnekļi cilvēkus aizbaida ar infraskaņu.

- Goda vārds, grūti noticēt, - sacīja Zinovjevs, - lai gan es pats pārliecinājos. Kā zirnekļi ģenerē infraskaņu, kā viņi novada elektrību, kāpēc viņiem tā nepieciešama, ir pamatīgas mīklas.

- Tik tiešām ... dīvaini tīkli... izturīgi... Ūdens kaut kur pazūd... Zirnekļi suņa lielumā! - atskanēja balsis.

- Nu lūk, bet vai jūs pievērsāt uzmanību tīmekļa konstrukcijai? Galu galā tas neiederas nevienā teorijā! Zirnekļu pilsēta vai vēl trakāk! Tā ka, atvainojiet, ir vajadzīgs un nepieciešams izpētīt šo parādību, - akadēmiķis vērsās pie varas pārstāvja. - Kā jūs saprotat, elektriķi jau ir mēģinājuši notraukt zirnekļa tīklus no elektropārvades līnijām, un helikopters viņiem avarēja. Kur ir garantija, ka tas pats nenotiks arī citiem?

- Un tomēr mums kaut kas ir jādara, - nomurmināja guberņas pārstāvis. - Tā to nevaram atstāt. Nav nekāda joka lieta, - viņš atkal uztraucās. - Jā, un mums cilvēki galvu noraus, ja mēs rajonu atstāsim bez elektrības!

Bogajevs pasmīnēja, ar sašaurinātām acīm palūkojās uz karavīru gultās sēdošajiem.

- Lūdzu izteikties, kungi. Varbūt kādam ir hipotēzes, kas var izgaismot zirnekļu invāziju? Žēl, ka starp mums nav arahnologu...

- Arahnologu patiešām nav, - apstiprināja Ivašura, - viņi ieradīsies rīt, bet pašlaik ir zoologi.

- Un kāda no viņiem jēga? - Zinovjevs atmeta vispārēju smieklu vidū. - Arī es esmu zoologs, un kas no tā? Es pat zirnekli neredzēju, tikai zirnekļu tīklus un grāvi ar ūdeni. Varbūt zirnekļi to nemaz neizdarīja?

- Zirnekļi, zirnekļi, - Ivašura viņu mierināja. - Netālu no šejienes mūsu darbinieki izgatavo fotogrāfijas lauka apstākļos, viņi daudz ko uzņēmuši, drīz atnesīs. - Viņš atrada Kostrova acis. - Ej, uzzini, kā tur veicas Mihailam.

Ivans devās uz Ruzajeva telti un atnesa mitru fotogrāfiju paciņu - nebija, kur tās izžāvēt. Fotogrāfijas gāja no rokas rokā, teltī bija dzirdami pārsteigti izsaucieni, divu desmitu cilvēku balsu murdoņa.

- Vai esat redzējuši pietiekami daudz? - Ivašura jautāja Zinovjevam, kurš aplūkoja ne pārāk kvalitatīvu zirnekļa fotogrāfiju.

- Pietiekami, - tas nopūtās. - Tie nav zirnekļi. Pēc formas tie ir tuvu falangu dzimtas solpugām, bet arī nav - kaut kādi hibrīdi...

- Ziniet, - jauns zinātnieks-zoologs, centra darbinieks nedaudz stostīdamies sacīja, - galu galā šis zirneklis izskatās pēc dižzirnekļa, vecākā zirnekļa no Augšējā Silūra.

- Silūra zirneklis? - Zinovjevs šaubījās. - Tā teikt relikts? Nezinu, nezinu…

- Izskatās līdzīgs, - iejaucās viens no sēdošajiem. - Nesen lasīju Baranovska rakstu žurnālā “Dabā”. Tur bija fotogrāfija, pareizāk sakot, mūsdienu zirnekļveidīgo priekšteča rekonstrukcija. Šis zirneklis ir kā divas ūdens lāses līdzīgs.

- Nezinu, nezinu... - atkārtoja Zinovjevs, spītīgi kratīdams galvu. - Neviens no senajiem zirnekļiem nekad nav sasniedzis šādus izmērus.

Teltī iestājās klusums.

- Nu, labi, lai dižzirnekļi, lai Silūra zirnekļi, starp citu, izmiruši pirms vairāk nekā četri simti miljoniem gadu, turpināja akadēmiķis. - Ko tas mums dod? No kurienes viņi ir? Un kāpēc tieši šeit, Brjanskas mežā? Kāpēc mērenā klimata zonā?

- Jautājums nav korekts, - Ivašura klusi sacīja. - Tas ir tāpat kā jautāt: kāpēc materiālais ķermenis sastāv no atomiem? Aksioma…

- Nav nemaz tik nekorekts, - Kostrovs nenoturējās, jūtot Taijas elkoni sev blakus. - Varbūt Silūra periodā mērenā klimata josla bija daļēji tuksnešu un subtropu zona, bet mūsu zirnekļi nezināja, ka klimats ir mainījies, un atnāca savā vecajā biotopā ...

- Tas jau drīzāk ir fantastisks minējums, - pasmaidīja Ivašura, - nevis zinātnisks pieņēmums. Un galīgajam secinājumam ir nepieciešams speciālista arahnologa atzinums, kas gan netiek izteikts kā pārmetums klātesošajiem. Kas attiecas uz zirnekļu iznīcināšanu... - Viņš nepabeidza.

Tuvumā, aiz plānajām, slapjajām telts sienām, satraucoši skaļi atskanēja garš, caururbjošs gaudojums, kas pārtrūka uz augstas nots. Tas skaidri izklausījās kā drauds un auksts izaicinājums.

Visi uzlēca kājās. Taija ieķērās Kostrova elkonī.

Ārpusē atskanēja pavēles un kāju dipoņa, kas attālinājās.

- Kas tas bija?! - Pēc tam sekojošajā klusumā jautāja Zinovjevs. - Es to dzirdu trešo reizi!

- Zirnekļu atbilde, - mierīgi sacīja Ivašura, - draudzīgs padoms viņus neaiztikt.

Nākamās dienas bija aizņemtas ar satraukumu, saistītu ar visu līmeņu speciālistu ierašanos, zirnekļu reakcijas uz cilvēku rīcību izpēti un zinātnieku strīdiem, kuri izvirzīja vairākas hipotēzes un katrs aizstāvēja savu.

Kostrovs, kā ilgi šeit dzīvojošs, kalpoja kā ceļvedis vienai no mazajām pētnieku grupām, kurā piedalījās vecāka gadagājuma bioloģisko zinātņu kandidāts, viens no elektriķiem, kurš centās visur ielīst un visu aptaustīt ar savām rokām, vecais Grišins, Maskavas universitātes ekoloģijas profesors, un Vaļera, Ivašuras nodaļas eksperts, ārkārtīgi enerģisks un ziņkārīgs. Viņa izklaidīgās ziņkāres dēļ Kostrovam visu laiku bija jātur acis vaļā, modri uzmanot, jo viņš personificēja grupas drošības spēkus un bija pilnīgi un galīgi atbildīgs par visu grupas cilvēku rīcību un veselību. Bet Vaļera - mazs, apaļš, kā galda tenisa bumbiņa, ko kārtējo reizi Kostrovs ar tērauda roku izmeta no zirnekļu tīklu kopas - tikai pamirkšķināja bālganās skropstas, turpinot blenzt apkārt un aizmirstot pat pašu elementārāko piesardzību. Toties viņam bija sava "grūti izstrādāta hipotēze", par kuru viņam patika skaļi domāt.

- Ziniet, viņam tiešām ir interesanta hipotēze, - slaidais, gausais Grišins reiz atzinās Kostrovam. - Es arvien vairāk nonāku pie secinājuma, ka šim jaunietim daudz kur ir taisnība.

- Kur tad? Par to, ka cilvēce izjaukusi laika smalko struktūru un no tā izveidojies kanāls, caur kuru zirnekļi no Silūra perioda izlauzušies līdz mūsu laikam?

Grišins uztvēra ironiju Ivana balsī, taču palika mierīgs.

Viņi stāvēja uz slaidiem ozoliem apaugušā paugura. Kritušās lapas čaukstēja zem kājām, pārklājot zemi nepārtrauktā slānī. Ieplakā pie viena no zirnekļu tīkliem, kuru nesen bija izauduši zirnekļi, bija aizņemti ar ierīcēm biologs un elektriķis, savukārt eksperts Vaļera nometies ceļos pie tukša skudru pūžņa un skaļi par kaut ko domāja.

- Nē, es neticu atnācējiem no sveša laika, - Grišins atbildēja. - Ir daudz neatbilstību, ideja nav pamatota, lai gan tā ir interesanta. Redziet, ne dižzirnekļi, ne mūsdienu zirnekļi nedzīvo kolonijās, kā piemēram, skudras. Bet šeit mums ir zirnekļu kolonija! Nonsenss! Zirnekļi ir plēsīgi kukaiņi! Tomēr tas nav galvenais punkts. Vai jūs nedomājat, ka ir simboliski, ka zirnekļi parādījās vistīrākajā - ekoloģiski vistīrākajā - zemes dabas stūrītī?

- Nezinu, - Kostrovs piesardzīgi sacīja, nesaprazdams, kurp virzās Grišins. - Vai jūs domājat, ka Brjanskas meža centrs ir vispiemērotākā vieta zirnekļiem? Vai arī viņi to izvēlējušies saprātīgi?

- Saprātīgs nav īstais vārds, lai gan ir vērts apsvērt, kas zirnekļiem lika strādāt kolektīvi. Es gribu teikt, ka zirnekļi ir dzīvdzemdētāji, viņi nevarēja izšķilties no olām, kas simtiem miljonu gadu nogulējušas zemē. Vai saprotat?

- Tad Vaļeram ir taisnība, un zirnekļi šeit parādījās caur laika tuneli...

Grišins ar neskaidru grimasi pamāja ar galvu.

- Kāds tur nu tunelis jums... Jūs pieminējāt zirnekļu inteliģenci.

- Zirnekļu kolektīvs.

- Protams. Tātad, ja šis kolektīvs būtu saprātīgs, tas nekad nebūtu izvēlējies attīstībai Brjanskas mežu un vispār mērenos platuma grādus. Nē, nē, zirnekļi šajās vietās parādījās nejauši, jūs varat būt pārliecināts.

- Kāpēc jūs tā domājat?

- Vai mērījāt temperatūru zirnekļa tīklu tuvumā? Es redzu, ka nē. Bet mani kolēģi to izmērīja, un izrādījās, ka zem tīkla nojumes temperatūra ir par piecpadsmit līdz divdesmit grādiem augstāka nekā vidēji mežā!

- Mikroklimats? - Kostrovs norūca, atcerēdamies savu murgaino sapni.

- Pareizi, mikroklimats. Zirnekļi būvē sev māju saskaņā ar visiem celtniecības mākslas noteikumiem, ar apkuri no elektropārvades līnijas un pat tekošu ūdeni.

- Tad par aksiomu jāuztver, ka tie tomēr ir saprātīgi. - Kostrovs paraustīja plecus. - Kāpēc tad ne? Vaļeram ir vēl viena hipotēze, ka zirnekļi pie mums ieradās no kaimiņu dimensijas.

Grišins saviebās

- Nav nopietni. Vaļera šajā hipotēzē nav oriģināls, manuprāt, pat zinātniskās fantastikas rakstnieki ir pārstājuši rakstīt par kaimiņu dimensijām. Zirnekļi rīkojas lietderīgi, tā ir taisnība, bet es viņu rīcību nesauktu par inteliģentu. Viņu celtniecības darbība, iespējams, ir kāda sarežģīta instinkta izpausme, par kuru mums nav ne mazākās nojausmas. Jūs taču nenoliegsiet, ka dabā ir šādu parādību piemēri, kurus mēs tomēr neierindojam pie saprātīgiem.

- Bet ko būvē zirnekļi? Viņu darbības mērogs nemaz nav tik mazs.

- Ko? Patvērumu, piemēram, pilsētu, tā teikt. Tuvojas ziema, auksts laiks, tāpēc viņi steidzas. Tas ir vienkāršākais un, iespējams, patiesībai tuvākais skaidrojums. Vai varbūt viņi meklē veidu, kā atgriezties tur, no kurienes nākuši, jo atnāca taču no kaut kurienes, no kaut kādas dīvainas ekoloģiskās nišas? Redziet, arī es sāku fantazēt līdzīgi jums.

- Un nepavisam ne slikti, - uzslavēja Kostrovs. - Ekoloģiskā niša, kurā dzīvo Silūra zirnekļi, gadsimtiem ilgi iesaldēta Brjanskas mežā un atvērta šodien! Vispār nav slikti! Vienīgi kāds bija iemesls, kāpēc tā atvērās?

Grišins papleta rokas.- Ko nu nezinu, to nezinu. Panāksim savus kolēģus, viņi ir gājuši uz priekšu. Starp citu, es dzirdēju Vaļeras izsaucienu...

Kostrovs paskatījās apkārt un metās ieplakā. Netālu no zirnekļtīkla torņa viņš atrada Vaļeru, sastigušu dīvainās gaidās: acis plaši atvērtas, skatiens vērsts bezgalībā, seja bāla, pieri klāj sviedri.

Kostrovs pieskārās viņa plecam, un Vaļera ļengani nokrita kā mīksta lupatu lelle. Pārbijies Ivans pasauca pārējos un sāka veikt mākslīgo elpināšanu. Trijatā viņi ar grūtībām izvilka no bezsamaņas jauno ekspertu. Pamodies, viņš  pārlaida bezjēdzīgu skatienu satrauktajiem biedriem, krūmiem un kaut ko nomurmināja par neiedomājamo karstumu, senajām papardēm, sūdzēdamies par smagām galvassāpēm.

Nācās atgriezties nometnē un atstāt cietušo brīvprātīgās medmāsas Taijas uzraudzībā.

- Infraskaņa? - jautāja Ivašura, paaicinājis viņus malā.

- Neizskatās, - atbildēja Kostrovs. - Mēs arī būtu sajutuši.

- Tātad elektrošoks. Vai izmērīji elektrisko lauku tajā vietā?

Kostrovs apmainījās skatieniem ar Grišinu un vainīgi nolaida galvu.

- Neienāca prātā.

Ivašura sarauca pieri.

- Tas nu nav nopietni, Ivan.

Kostrovs zem Grišina vērīgā skatiena nedaudz nosarka un pēkšņi, pats sev negaidot, izstāstīja viņiem savu dīvaino sapni - "laika ceļojumu" - un pievienoja Valeras vārdus par karstumu un papardēm.

- Mm-jā-a ... - novilka Grišins. - Kā jūs sakāt, šie koki izskatījās?

- Garas slaidas kolonnas, pūkainas, it kā pārklātas ar vilnu, un to virsotnēs lielu "spalvu" ķekari.

- Izskatās kā kordaites vai sigillārijas, bet ne gluži...

- Jūs ko, nopietni domājat, ka Ivans pabija devona periodā? - Ivašura samiedza acis.

- Es tā nedomāju, bet... kas neienāk prātā, tuvāk iepazīstoties ar zirnekļiem. Un, starp citu, Kostrova sapnim ir saprātīgs pamats. Ne velti mūsu zirnekļi veido sev mikroklimatu, kas nozīmē, ka viņi ir pieraduši pie karstāka klimata. Tur, pēc Ivana, ē-ē, Petroviča teiktā, kur viņš nonāca, bija ļoti karsts. Sakritība?

Ivašura aizdomājās, nopūtās un devās prom. Kaut kā pats no sevis sanāca, ka viņš kļuva par sarežģītas ekspedīcijas vadītāju un uz saviem pleciem uzņēmās pilnu atbildību. Viņš neticēja Kostrova sapņa realitātei, tāpat kā pats Ivans. Pieņēmums "ceļojums laikā" bija pārāk pasakains. Visticamāk, sapnis bija halucinācijas, ko izraisīja infraskaņas trieciens vai elektrošoks. Tas pats notika, protams, ar Vaļeru...

Laika apstākļi nemainījās. Dienām ilgi smidzināja smalks, garlaicīgs lietus, pārvēršot ceļu dubļu straumē. Visi staigāja slapji, nosmērējušies ar dubļiem, kūdru, māliem un zaļumiem. Apģērbi nepaspēja pa nakti izžūt un ar riebumu nācās apģērbt it kā tvaicētas mitras bikses, kreklu un jaku. Gasparjans vienīgais pamanījās saglabāt "metropoles dendija" izskatu un staigāja sauss, it kā katru stundu mainītu drēbes.Taja kaut kur dabūja telti un pārcieta nometnes dzīves grūtības kopā ar citiem, nepievēršot uzmanību jauno draugu pierunām rūpēties par veselību un braukt uz pilsētu.

- Visiem zināms, ka pie dabas ir veselīgāk, - viņa smējās.

Kad ceturtdien, sestajā dienā, ko zinātnieki pavadīja zirnekļu pilsētā, Kostrovs atgriezās no vakara neauglīgas pastaigas, Taijas nebija teltī. Konstatējis, ka arī Ivašuras nav, viņš iemeta jaku stūrī un sāka svilpot skumju melodiju, domādams, kur šajā laikā varētu atrasties nodaļas vadītājs.

- Kas ir, vai zirneklis iekoda? - Ruzajevs klusi vaicāja.

- Ja nu tikai tas, - Kostrovs nopūtās, ielienot mitrajā guļammaisā. - Miša, piedod par ziņkārību, vai esi precējies?

Ruzajevs paklusēja.

- Otrais ziņkārīgais, tomēr. Vai es izskatos tik slikti?

- Nē, - samulsa Kostrovs. - Es vispār...

- Nu, ja vispār, tad piedodu. Starp citu, kā iet ar Taju?

- Nekā... es nezinu, kā. Mēs patiesībā esam sveši cilvēki. Pabeigsim izmeklēšanu un aizbrauksim dažādos virzienos...

Ruzajevs vairākas minūtes domāja.

- Zini, puisīt, - viņš beidzot nopietni teica, - ir viens gudrs teiciens: “Māci man, Kungs, mierīgi uztvert notikumus, kuru norisi es nevaru izmainīt, dod enerģiju un spēku iejaukties man pakļautajos notikumos un māci gudrību atšķirt pirmos no otrajiem".

Ruzajevs pagrozījās un apklusa.

- Filozofs! - No segas apakšas atskanēja Gasparjana klusā balss: viņš arī negulēja. - pamācīja gudrību... Ieklausies, Ivan, dažreiz pat šāds krūmu filozofs var dot labu padomu. Starp citu, vai tu atkal neesi saticis tos "desantniekus"?

Kostrovs pavilcinājās.

- vienreiz izlikās... bet nesazinājāmies, ja, protams, tie bija viņi. Šeit visdažādākās specvienības tagad klīst apkārt, varēju kļūdīties.

Ivans atcerējās, ka Ivašura pārbaudīja svešo pistoli un apklusa. Viņš ielīda guļammaisā, sāka lūkoties uz telts aizkaru, kuru no izcirtuma tālākā stūra apgaismoja prožektors. Tuvumā skanēja balsis, džinkstoņa, motora sprauslāšana, soļi: militarizētās nometnes dzīve ritēja savu gaitu.

"Ne visiem ir dots domāt globāli," nodomāja Kostrovs, atceroties savu rīcību, sarunas, lēmumus. - Vai tas dažkārt neizraisa neskaidru neapmierinātību ar sevi, sīkumainu savu vēlmju un problēmu risināšanu? Nu, labi, pieņemsim, ka Igors Ivašura ir lielāks, gudrāks, stiprāks utt., pieņemsim. Vai tas nozīmē, ka es uz viņa fona izskatos bāli? Vai arī viņš ir burvis, ja jau Taja arvien vairāk pievērš viņam uzmanību? Māci man, Kungs, mierīgi uztvert notikumus ... notikumus, kurus es nevaru kontrolēt ... Un kādi notikumi ir ārpus manas kontroles? Vai tad es nevaru pagriezt lietas sev par labu? Tomēr līdz šim nav nekā ko mainīt, un nav nepieciešams steigties ar secinājumiem. Ivašura nav tik akls, lai nepamanītu skaistu meiteni, un, ja viņš viņu nepamana, tad tas nav viņa ideāls... Un vispār pietiek par to! Miša deva lielisku ideju, un viņa vienīgā kļūda ir tā, ka vienīgi uz Dievu nav jāpaļaujas. Ja es pats sevi nepamācu, neviens cits man nepalīdzēs... Zirnekļu problēmu atrisināt ir daudz grūtāk! No kurienes viņi ir, kāpēc viņi parādījās šajās vietās, kā ar viņiem vienoties... Jā, un dīvaini "desantnieki" šeit klīst. Ko viņi vēlas? Kāpēc un par ko viņi brīdina? No kurienes te uzrodas? Un kur dabūja tādu ieroci, kas vienā rāvienā spēj nojaukt pusi kalna?

Viņš nemanot aizmiga un neredzēja, kad Ivašura atgriezās.

Nodaļas vadītājs izģērbās, ieslēdza lukturīti un ilgi nolūkojās teltī gulošajos, it kā par kaut ko brīnoties. Šajā laikā Kostrovs sapņoja par zirnekļu baigi atņirgtiem purniem, Taiju, kas ķepurojas tīklā, un Igoru Ivašuru ar ieroci, atšaudoties no zirnekļu lavīnas...

Pulksten četros no rīta troksnis pie teltīm lika visiem pamosties. Ivašura steidzīgi saģērbās un izgāja, lai uzzinātu, kas par lietu. Viņš ātri atgriezās.

- Celieties.

- Kas tur tāds noticis? - caur žāvām vaicāja Gasparjans.

- Rajons pilnībā palicis bez elektrības. Ieradies Brjanskas gubernators Glazunovs un drošības iestāžu augstas amatpersonas. Vispār augšā!

Kostrovs saģērbās visātrāk un izlēca no telts. Lietus nebija, bet gaiss bija pelēks un auksts, un zem kājām šļakstījās ūdens. Purva zonā virs meža karājās caurspīdīga zilgana mirdzuma mākonis.

Uz ceļa, lukturu atspīdumā, Ivans ieraudzīja "Volgu", prožektoru tuvumā pie militārajām teltīm skraidelēja kaut kādi cilvēki un atskanēja daudzu balsu murdoņa. No "civilajām" teltīm izlīda zinātnieki un devās uz apgaismoto vietu kā naktstauriņi uz ugunskuru.

- Tāda lieta, kungi, - teica garš sirms cilvēks bez cepures, ar šauru mutes strīpiņu un lielu degunu. - Rajonā nav gaismas, elektrolīnija ir īssavienojumā. Mūsu speciālisti ar helikopteru izgāja visu maršrutu - bija grūti noticēt, ka zirnekļi paņem visu enerģiju, taču nekur nav pārrāvumu, tas nozīmē, ka tie tomēr to dara. Mums steidzami jārīkojas! Rīt ieradīsies komisija no Maskavas, un man dotas pilnvaras risināt jautājumus uz vietas un jebkādā veidā. Ja ir nepieciešams tīrīt elektropārvades līnijas no zirnekļiem, tad mēs tās notīrīsim.

Ivašura izspraucās cauri pūlim pie runātāja. Visas acis pievērsās viņam.

- Pazaudēsim cilvēkus, - viņš klusi sacīja.

Gubernators nobālēja.

- Kāpēc tad pazaudēsim? Kā?

- Zirnekļi neļauj mums tuvoties  tuvāk par puskilometru. Tiklīdz tuvojamies - tie ģenerē infraskaņu, un cilvēks zaudē samaņu. Nāves gadījumu nebija, bet arī mēs neesam ķērušies klāt nopietni.

Pēc šiem vārdiem Kostrovs pēkšņi izjuta arvien lielāku uztraukumu. It kā kaut kur nospriegotos gigantiska stīga, kas draudēja pārtrūkt un dot cilvēkiem drausmīgu triecienu, kas spējīgs uzspridzināt zemi kilometra dziļumā!

Acīmredzot daudzi no pūļa jutās tāpat, jo tam cauri izgāja kāda kustība un cilvēki saspiedās ciešāk.

Glazunovs ieklausījās savās izjūtās un jautājoši paskatījās uz Ivašuru.

- Tā ja, - tas pamāja ar galvu. - Tā ir viņu reakcija uz mūsu sarunu. Kaut kādā neticamā veidā zirnekļi dzird pat mūsu domas!

- Un pret to nav aizsardzības? Un, ja nu tuvojieties viņiem ar bruņutransportieri?

- Bruņas neaizsargā no infraskaņas.

- Kas tad aizsargā?

- Nezinu.

 Gubernators paskatījās uz cieši kopā sanākušajiem cilvēkiem. Pār pūli peldēja elpas tvaiku mākoņi, temperatūra bija tuvu nullei. Kostrovs nolaida acis zem viņa skatiena. Un ko gan viņš varētu pateikt? Viņš arī neredzēja iespēju atbrīvot mežu no nelūgtajiem viesiem. Un traucēja arī virs galvas paceltā Damokla zobena sajūta - atnācēju psiholoģiskais spiediens, nepatīkama, auksta zirnekļu pilsētas klātbūtne.

- Aizdedziniet mežu? - nomurmināja viens no tiem, kas pavadīja Glazunovu.

Pirms viņš paspēja pabeigt teikumu, mežā netālu no cilvēkiem atskanēja īss, briesmīgs kliedziens. Visi nodrebēja.

- Dzirdat? - teica Ivašura. - Vajag tikai padomāt par viņu fizisku iznīcināšanu, tā uzreiz atskan šāds kliedziens. Es nezinu, vai tas ir brīdinājums, vai nē, bet tas izklausās pietiekami iespaidīgi.

- Ko darīt? - Glazunovs atkārtoja jautājumu.

- Jūs izlemiet. Ja jau jums ir lielas pilnvaras... Mēs, protams, centīsimies izpildīt norādījumus, bet tomēr zirnekļus es neaiztiktu. Līdz neiemācīsimies sevi aizstāvēt pret viņiem.

Gubernators ar plaukstu noslaucīja sviedrus uz pieres. Kostrovs viņu pat pažēloja, viņš pats izjuta bezcerību un dusmas pret briesmīgajiem reliktiem, kas brīnumainā kārtā izniruši no gadsimtu tumsas mūsu laikmetā.

- Redziet, - sarunā iejaucās vīrietis, kurš sāka runāt par meža aizdedzināšanu, - rajonā ir simts četrdesmit viena slimnīca, hospitālis ar trīs simt gultām... Bez strāvas nevarēs operēt. Ja notiks nelaime...

- Jā, tas ir arguments! - Ivašura klusām teica. - Es par to nepadomāju.

- Bet ja nu? .. - Kostrovs pēkšņi, negaidīti pats sev iesāka, apklusa. Visi pagriezās pret viņu.

- Ko? - Ivašura īsi atsaucās.

Kostrovs paskatījās apkārt. Nodaļas vadītājs saprata.

- Kungi, ejiet uz teltīm. Naktī mēs tāpat neko nedarīsim, atpūšamies. Ejam.

Viņš paņēma Kostrovu aiz piedurknes un devās uz "Volgu".

Māšīnā sakāpa gubernators, Ivašura un Kostrovs, kordona vienības komandieris, akurāts leitnants, Gasparjans un vēl kāds civilā apģērbā. Ivašura ar nepatiku paskatījās uz šo svešo, bet Glazunovs steidzīgi iepazīstināja: Valsts drošības majors Levčenko.

Majors skopi pasmaidīja, saprotot Ivašuras reakciju. Kostrovam viņš uzreiz iepatikās par pārliecību, neuzbāzīgu mierīgumu, spēju noturēties.

- Zirnekļi kaut kā lasa mūsu domas, vai ne? - iesāka Kostrovs.

- Savā ziņā.

- Bet kā būtu, ja nodibināsim ar viņiem kontaktu?

- Ar zirnekļiem? - Gasparjans noburkšķēja. - Tomēr, Ivan, tu acīmredzami esi safantazējies...

- Paga, paga, - Ivašura pārtrauca ar aizkaitinājumu balsī. - Runā skaidri, Ivan.

- Es jau arī runāju: mums ir jānodibina kontakts ar zirnekļiem. Nokļūsim pēc iespējas tuvāk klajumam un iedomāsimies, ka mums ir jāatbrīvo klajums no zirnekļa tīkliem... lai viņi uzminētu un aizietu prom...

- Muļķības! - Glazunovs atmeta ar roku. - paklausoties jūsos sanāk, ka zirnekļi ir domājoši radījumi?

 - Var jau būt ka nav domājoši, bet mūsu domas prot uztvert un saprast. Kas zina, vai tie maz ir zirnekļi? Es gribu teikt, ka visu šo jezgu - piemēram, zirnekļu aktivitātes  var organizēt kāds cits...

- Ideja nav tik absurda, - Levčenko pauda savu viedokli. - Es domāju, ka ir vērts mēģināt. Mums nav labi ignorēt pat vismazāko iespēju mierīgi atrisināt problēmu. Militārās iejaukšanās ceļš ir vienkāršāks, bet rupjāks un neatgriezeniskāks. Īpaši apspriedīsim visu informāciju par jūsu priekšlikumu un sāksim īstenošanu. Mums tiešām nav daudz laika. Kā jūs domājat tuvoties viņu centram? Ar kājām vai ar automašīnu?

Kostrovam nepaspēja atbildēt.

Pēkšņi no debesīm uz mežu, automašīnām un teltīm nogāzās smags, skanīgs skaņas trieciens kā virsskaņas lidmašīnas trieciena vilnis. Atskanēja kliedzieni, un no meža - vairāki šāvieni.

Ivašura un leitnants vienlaikus izlēca no automašīnas, Kostrovs - pēc viņiem. No militārajām teltīm izskrēja nobijies vienības komandiera palīgs ar karabīni gatavībā.

- No posteņiem ziņo: nav iespējams atrasties zonas tuvumā, karavīri krīt bezsamaņā!

- Infraskaņas uzbrukums, - Ivašura izmeta caur zobiem un skriešus devās uz mežu. - Man pakaļ, leitnant! Pārējiem palikt uz vietas.

Apdullinātie cilvēki atkal devās pie prožektora.

Kostrovs sajuta kaut kādas skumjas, viņam kļuva karsti, iesāpējās deniņos. Gaiss kļuva manāmi blīvs, piesātināts ar dīvainu spriedzi, it kā pirms pērkona negaisa. Likās, ka virs meža karājas briesmīgs karstums, kas jebkurā brīdī ir gatavs nokrist un saplacināt visu dzīvo...

Citi piedzīvoja tādas pašas sajūtas kā Ivans, izņemot to, ka reaģēja atšķirīgi. Gubernators pacēla roku un stipri paberzēja pieri.

- Te nu gan ir karstums!

Kostrovs atrada Gasparjanu.

- Vai pa nometni staro?

- Tūlīt pārbaudīsim.

Gasparjans metās tumsā un drīz atgriezās kopā ar Ruzajevu, kurš stiepa skaņas ierakstīšanas ierīces smago paralēlskaldni.

- Tā ir gan, - viņš pēc minūtes sacīja, izslēdzot ierīci. - Infraskaņas starojums, jauda ir maza, tikai pieci decibeli.

- Protams, viņi sit pa visu apkārtni, nevis vektorā, - sacīja Ruzajevs.

- Ko tas nozīmē? - jautāja Levčenko Kostrovam. - Es neesmu eksperts...

- Kā jūtaties?

- N-nu... galva smaga... un grūti elpot. Šeit ir patiešām smacīgi.

- Visas šīs jūsu sajūtas ir infraskaņas rezultāts. Zirnekļi ieslēdz savu infraskaņas ģeneratoru - es nezinu, kā viņi to dara -, un, ja starojuma jauda būtu par vienību augstāka, jums un man būtu veselības problēmas.

- Zirnekļi izstaro infraskaņu visos virzienos, - piebilda Ruzajevs. - Tāpēc arī jauda ir maza.

- Kordona karavīri ir tuvāk izcirtumam nekā mēs. - Gasparjans nodeva ZZU Ruzajevam. - paejies ar to pa zonas perimetru. Tāpēc infraskaņa uz viņiem spēcīgāk iedarbojas. Varbūt jums nepieciešama palīdzība?

Neviens viņam neatbildēja. Infraskaņa turpināja plūst no meža, nomācoši iedarbojoties uz cilvēkiem, nomācot gribu, izraisot bailes un galvassāpes.

Taja kautrīgi pieskārās Kostrova rokai. Viņas platajās acīs atstarojās prožektori, un līdz ar to šķita, ka tās dzīvo atsevišķi, apņemtas ar iekšējo sāpju pārdomām.

- Vai tas drīz beigsies, Ivan?

Kostrovs viegli apskāva viņu ap pleciem.

 No tumsas iznāca pusapģērbtais eksperts Vaļera. Pēc visa spriežot, infraskaņu viņš nejuta, kā arī to, ka ģērbies vairāk nekā dīvaini: zābakos uz kailām kājām un neaizpogātā brezenta jakā uz kaila ķermeņa.

- Vai vēlaties hipotēzi?

Neviens viņam neatbildēja, bet Vaļeru tas neapturēja.

- Dzīvības uzliesmojums starp senajiem zirnekļveidīgajiem, - viņš turpināja diezgan kvalificētā valodā, priecājoties, ka ir atradis sevis cienīgu auditoriju, - tas ir tikai neliels abscess uz Zemes kā planētas ķermeņa. Ekoloģiskās vides piesārņojums ir pārgājis jaunā kvalitātē. Piesārņojuma līmeni vairs nosaka nevis eļļas plankumi uz ūdens un smogs virs pilsētas, bet gan kontinuuma nobīdes smalko struktūru līmenī. Tiek skarts telpas-laika kodols.

- Tu konkrētāk, filozof, - Gasparjans viņu pārtrauca. - Un bez terminoloģijas, dārgais, citādi mēs pašlaik vāji uztveram.

- Bet lūdzu. - Vaļera pamanīja Kostrova žestu un aizvēra jaku. - Zirnekļi šeit parādījās, jo notika vietēja laika transgress, nobīde vienā no tā senajiem slāņiem un izveidojās īslaicīgs augonis. Starp citu, šī hipotēze var izskaidrot daudzas parādības uz Zemes.

Kostrovs un citi eksperti un zinātnieki jau bija iepazinušies ar Vaļeras hipotēzi, tāpēc neviens no viņiem nesāka iebilst. Savukārt Glazunovs viņu dzirdēja pirmo reizi, tāpēc reaģēja attiecīgi:

- Vai jūs vismaz pats saprotat, par ko runājat, jaunais cilvēk? Kāds sakars ar to vides piesārņojumam?

- Bet es viņa vārdos atrodu patiesības graudiņu, - sacīja Grišins, kurš bija nemanāmi piegājis. - kūpošie rūpnīcu skursteņi... notekūdeņi ... smaka un dūmi, netīrumi un kvēpi! .. Termins "vides piesārņojums", protams, ir ļoti nodrāzts, bet ja nu mēs iznīcinām dabu ne tikai makro, bet arī elementāru daļiņu līmenī? Atcerieties Frensisu Tompsonu: "Noplūcot ziedu - nodzēs zvaigzni"?

Gubernators paraustīja plecu. Varēja redzēt, ka viņš turas ar grūtībām - vai nu nervu pārsprieguma dēļ, vai arī ķermenis īpaši spēcīgi reaģēja uz infraskaņu...

- Vai tagad ir vērts par to runāt? Manuprāt, mums ir citas problēmas.

- Ir, ir vērts, - pēkšņi iejaucās Taja, liekot Kostrovam nodrebēt. - Pat ļoti vērts! Par dabas aizsardzību jau anekdotes stāsta, vai esat dzirdējis?

- Biedrība Dabas aizsardzībai no apkārtējās vides, - klusi ieteica Ruzajevs.

 - Lūk, lūdzu! Jūs taču esat gudri cilvēki, paskatieties apkārt! Zemes biosfēru strauji piepilda pieaugoša ķīmisko vielu plūsma, daudzas no tām ir dzīvībai postošas: sadzīves un rūpniecības atkritumi, transportlīdzekļu izplūdes gāzes, lauksaimniecībā izmantotie pesticīdi, nesabalansētie ķīmiskie mēslošanas līdzekļi un tamlīdzīgas "progresa blakusparādības"! Turklāt nekontrolēta mežu izciršana gan ārzemēs, gan mūsu valstī, kalnrūpniecība, upju aizdūņošana, atolli pārvērsti par atkritumu izgāztuvēm, ledus, melns no naftas un mazuta! Un tas viss iznīcina ciklus, kas biosfērā ir attīstījušies gadu tūkstošiem ilgi! Kādi spēki ir vajadzīgi, lai tiktu galā ar šo kluso un briesmīgāko cilvēka noziegumu pret sevi pašu un savām mājām! Bet jūs: Vai vērts tagad runāt! Un kad tad ir vērts? Un, ja nu šim jaunietim ir taisnība?..

- Tā viņam! - nokliedza Levčenko. - Jūs sniedzat spēcīgus argumentus tomēr! Varbūt žurnāliste pēc profesijas?

- Jā, - Taija samulsa un paslēpās aiz Kostrova muguras.

- Mēs visi protam kritizēt, - Glazunovs saviebies smīnēja. - bet kā jāsāk darīt... Ē-e, ko tur! Klau, vai šis bardaks ar to infraskaņu turpināsies vēl ilgi?

- Neviens nezina, - Gasparjans sacīja. - Starp citu, visiem, kas jūtas slikti, saprātīgāk ir uz brīdi atstāt starojuma zonu. Infraskaņas jauda ar attālumu samazinās vāji, bet tomēr...

Cilvēki sarosījās.

- Saģērbieties un ejiet pa ceļu pilsētas virzienā. Es domāju, ka pēc diviem vai trīssimt metriem visiem kļūs labāk.

Lielākā daļa klātesošo izklīda pa teltīm un, saģērbušies siltākās drēbēs, devās ceļa virzienā, apgaismojot taku ar laternām. Pie mašīnām palika tikai eksperti, priekšnieki, kuri bija ieradušies no pilsētas, apakšstacijas maiņas vadītājs Matveevs un Taija.

Pulkstenis bija jau pieci no rīta, debesis bija zaudējušas monolīto drūmo blīvumu, kļuva pelēcīgas, dūmakainas un sāka smidzināt neliels lietus. Spīdums virs meža izgaisa, it kā tas būtu iesūcies zemē. Pieaugošais vējš spēlējās ar vējjaku atlokiem un pūta šļakatas sejā.

 Kostrovs un Gasparjans nolēma doties uz kordona posteņiem, meklēt Ivašuru, bet viņš parādījās pats.

- Pavisam slikti, - viņš nopūtās, atmetis apmetņa kapuci un ar mitru plaukstu slaukot sakarsušo seju. - Daži no karavīriem izprovocēja zirnekļu uzbrukumu.

- ierindnieks Šinkarenoks, - leitnants apstiprināja, atvilkdams elpu. - Viņš arī šāva.

- Lūdzu, sīkāku informāciju, - jautāja Glazunovs.

- ierindnieks Šinkarenoks kaut kur sadabūja kannu ar benzīnu, pēc vienošanās ar pārinieku aizgāja no posteņa, pārkāpa pāri žoga vadam un devās uz klajumu. Viņš, pēc pārinieka vārdiem, vēlējās aizdedzināt mežu... Mēs atradām viņa ieroci, bet tālāk tikt nav iespējams - infraskaņas jauda ir pārāk liela.

- Vai viņš tiešām mēģināja aizdedzināt mežu?

- Mēģināja, blakus karabīnei ir sērkociņi... Bet kas var degt šādos laika apstākļos? Benzīns izdega, un viss... Patiešām nesaprotu, kāpēc viņam tas bija vajadzīgs!

- Jauniņais, - leitnants atvainošanās tonī novilka. - Nu, lai tik atgriežas, uzlikšu sodu pēc pilnas programmas!

- Nu vispirms jau vajag, lai atgriežas - nopietni sacīja Levčenko. - Jūs sakāt, ka nevarat tikt dziļāk mežā? - viņš pagriezās pret Ivašuru.

- Es mēģināju, - tas pamāja ar galvu, - gandrīz nokritu.

- Varbūt vēlreiz noriskēt?

- Noriskēt jau var, bet ko tas dos?

- Nu, mēģināts nav zaudēts, bet cilvēks ir jāglābj. Nāc, leitnant, kur ir tavi padotie?

Levčenko un leitnants pazuda mežā. Pēc nelielām vilcināšanās Ruzajevs viņiem sekoja.

Kostrovs pamanīja Taijas vaicājošo, lūdzošo un pārmetošo skatienu, atvēra muti, domājot brīdināt, ka viņš dodas pazudušā karavīra meklējumos, un šajā mirklī viņa skatiens atdūrās pret uz ceļa palikušo helikoptera liemeni.

Protams, viņš negrasījās ņemt meiteni sev līdzi, kad radās ideja lidot karavīra meklējumos ar helikopteru. Tomēr bija jārīkojas ātri, bet neviena no vīriešiem nebija tuvumā, un Taija bija tikpat gudra kā jebkurš no viņiem.

- Es ar tevi!

- Nē!

- Tu viens pats netiksi galā.

Ivans palēnināja soļus.

- Un, ja nu mūs nogalina?

- Tu taču esi bijušais desantnieks.

Kostrovs pasmaidīja par Taisijas naivo ticību savām spējām, taču viņam savā laikā tiešām nācās lidot ar helikopteriem, un lēmums nobrieda pats no sevis.

Viņš jau bija ieslēdzis elektrisko paneli, pagriežot starta un pārbaudes slēdžus, kad priekšgala prožektora gaismā parādījās izplūdusi pelēka ēna. Galvā atskanēja trauksmes zvans, kas uzreiz pārslēdza organismu paaugstinātā kaujas gatavībā. Ivanam nebija nekāda ieroča, bet labā roka pati atrada pilota sēdekļa sānu kabatā palielu dunci, kamēr kreisā turpināja griezt iedarbināšanas slēdžus, spiest taustiņus un pogas.

Pilota kabīnes durvis ar rāvienu atvērās, un tajās ieskatījās pazīstamais "desantnieks", pareizāk sakot, galva; puiša ķermenis šķita spokaini caurspīdīgs un gandrīz pazuda uz meža fona.

- Lien ārā!

Ivans gandrīz fiziski sajuta kā galvu caurdur dīvainās, tieši tādas pašas, kādu viņam jau agrāk bija izdevies atņemt svešiniekam, pistoles šāviens, un ar precīzu kustību viņš meta dunci no kreisās rokas elkoņa ūsainim sejā.

"Desantniekam" bija lieliska reakcija, viņš mēģināja izvairīties no metiena, taču attālums bija pārāk mazs, un nazis ieurbās vaigā, pāršķēla to līdz deniņiem un izraujot gaļas gabalu kopā ar ādu. Iekliedzies, puisis pazuda. Tajā pašā mirklī arī helikoptera dzinējs iegaudojās, propelleri sasniedza vajadzīgos apgriezienus, Ivans pavilka vadības stūri pret sevi un helikopters uzlēca debesīs. Mitri priežu stumbri pazibēja un aizgāja lejā, pļaviņa ar teltīm uzvirpuļoja karuselī un pazuda no redzesloka.

Kostrovs gaidīja šāvienu, uguns straumi, bet tādas nebija. "Desantnieks" pazuda, it kā nebūtu bijis, apdullināts par pilota rīcību, no kura viņš skaidri negaidīja šādu īpašu veiklību.

- Kas tas tāds bija? - Taija vaicāja nolūkojoties milzīgām un tramīgām acīm. - Ko viņš gribēja?

- Viņam bija vajadzīgs helikopters, - Ivans nomurmināja, pēkšņi saprotot, ka "desantniekam" acīmredzot patiešām bija vajadzīgs helikopters, nevis viņš pats. - Turies, skaties uz leju.

Gaisma uzausa tiktāl, ka meža "āda" kļuva atšķirama no debesīm, lai gan redzamība lietus dēļ nepārsniedza simt metru. Helikopters, sasvērdamies, lidoja uz izcirtumu desmit metrus virs koku galotnēm.

Kostrovam likās, ka elpot kļūst grūtāk, sirds sāka strādāt smagi, ar pārtraukumiem, acīs sakāpa asaras... - Esi pacietīgs! Viņš pavēlēja sev, savilcis dūres. - Par vēlu atkāpties! Un nekad to sev nepiedosi! Esiet pacietīgs, ekspert! "

Viņš papurināja galvu, smagu, it kā tā būtu piepildīta ar dzīvsudrabu. Runāt nebija iespējams, mēle dedzināja kaklu kā sarkanīgi karsts dzelzs gabals. Iesāpējās mugurkauls, sāpju vilnis izgāja cauri locītavām...

- Ak tu velns! - Kostrovs iesaucās.

Helikopters palēcās uz augšu kā pludiņš no ūdens. Kļuva mazliet vieglāk.

- Nevar nolaisties zemāk. Noslēpums! Mums būs jāatgriežas.

- Kur mēs esam? Es pazaudēju orientāciju...

- Virs dzeloņstieplām, zem mums kordona postenis, kāds vicina rokas... Redzi?

Taja ar grūtībām saskatīja klajumiņu mežā un redzēja, kā trīs cilvēki kaut ko velk pa zāli. Ceturtais māja ar rokām: atgriezies!

- Levčenko! - atpazina Kostrovs. - Malacis majors, aizsteidzās mums priekšā. Šķiet, ka viņi ir izvilkuši karavīru bez mūsu palīdzības.

Helikopters uzkāpa augstāk, sāpes galvā atkāpās. Kostrovs sajuta svētlaimīgu atvieglojumu, uzelpoja ar visu krūti. Un atcerējās savu ierosinājumu par kontaktu.

- Nu, vai bail nav? - Viņš jautāja meitenei. - Riskēsim vēl vienu reizi? Ja nu izdosies?

- Riskēsim! - Taija izmisīgi pamāja. - Bet kā?

Kostrovs iesmējās.

- Es pats arī nezinu. Lidosim līdz viņu kupolam un mēģināsim viņiem domās piedāvāt draudzību.

Helikopters uzlidoja simt piecdesmit metru augstumā un lēnām, it kā zagšus, tuvojās klajumam, kuru bija pārņēmuši zirnekļi.

 Caur lietus plīvuru pavērās dīvains skats: verdošs balts mākonis konusa formā spiedās pret mežu, paceļoties pārdesmit metru augstumā virs elektrolīnijas torņiem. Mākoņa diametrs sasniedza trīs kilometrus, tā malas pamazām retinājās, izšķīda mežā, sajaucoties ar krūmiem un kokiem. Tvaiks peldēja virs konusa no karstumā trīsuļojošā gaisa. Šajā skatā bija kaut kas nereāls, uztverei svešs; divdesmitā gadsimta cilvēks vēl neko tādu uz Zemes nebija redzējis. Zirnekļa konusa harmonija vienlaikus šokēja, piesaistīja un atbaidīja. Tajā bija necilvēcīgs, svešs un auksts elements, svešs un auksts aprēķins. Un šermuļi pārņēma ādu, kad Kostrovs atcerējās, ka konusa radītāji ir zirnekļi.

- Sākam? Padomā par zirnekļiem, piedāvā viņiem, tēlaini izsakoties, draudzības roku, un pats galvenais - lai viņi ļauj piekļūt pie elektrolīnijas! Turies!

Helikopters lēnām laidās lejup.

Iestājās nomācošs, karsts klusums, atkal mugurkaulā, krūtīs sāka pulsēt sāpes. Kostrovs aizvēra acis un sastinga, rokām ieķēries stūres pusgredzenā.

Caur aizvērtiem plakstiņiem nomirdzināja kluss balts zibsnis, tad vēl un vēl. Taija kaut ko teica. Un pēkšņi Ivana acu priekšā parādījās vīzija: bezgalīgs mežs un balts zirnekļu tīklu lauks. Tas aug, aug, aprijot mežu, līdz nekas cits neatliek kā dzirkstošs zirnekļa tīkls...

- Nē! - Kostrovs iekliedzās, vai varbūt gribēja kliegt. Viņš iedomājās, kā cilvēks un zirneklis satiekas pie tīmekļa, taču, izņemot draudzīgam "rokasspiedienam" izstieptu roku, viņš neko nevarēja izgudrot.

Atbildei, galvā eksplodēja neizpratnes bumba, it kā pa kailu, sarunu biedra emocionālā stāvokļa signālu uztveršanu kontrolējošu nervu, kāds būtu iecirstis ar cirvi...

Sviedru pārņemts Kostrovs spītīgi turpināja nolaist mašīnu līdz zirnekļu konusam, mēģināja iedomāties cilvēku pilsētu un zirnekļa tīklu, netālu no tiem novietoja termoelektrostaciju. Cilvēki izstiepa elektropārvades līniju no elektrostacijas līdz zirnekļiem, uzcēla kanālu un palaida ūdeni. Kostrovs gaidīja, koncentrējies un ieklausoties savās izjūtās - apmulsuma un draudu vilnis nedaudz norima. Tad Ivans ātri "uzzīmēja" cilvēku, kurš ienāk zirnekļa konusa tīklā, izsvītroja to, tad darīja to pašu ar zirnekli, kurš rāpo uz pilsētu...

Nekas nenotika…

Kostrovs atvēra acis, paskatījās uz Taiju, un nākamajā mirklī atkal pāršalca briesmīgas, aukstas, necilvēcīgas melanholijas, skumju un draudu vilnis... Viss izgaisa acu priekšā...

- "Nesaprata!" - nodomāja Kostrovs, uz mirkli zaudēdams samaņu un uzreiz atkal iznirdams no tumsas atvara. - "Nesaprata! Atpakaļ! "

Bet viņš nepaspēja atpakaļ...

 ***

 Ivašura bez elpas izskrēja klajumā un ātri palūkojās apkārt.

- Kas aizlidoja?!

- Kostrovs, - Gasparjans klusi atbildēja.

- Viens pats?

- Ar žurnālisti... Es kādu minūti nokavēju...

- V-velns! Ivašura uzsita dūri pret dūri. - Ar viņu lidot vajadzēja man...

Koku dēļ helikopteru nevarēja redzēt, taču te pieauga, te atkāpās dzinēju rūkoņa.

Vairākas minūtes pagāja klusumā. Tad helikoptera dzinējs kaut kā neparasti ierēcās un apklusa. Un tai pašā mirklī virs meža, purva malā, pilnīgā klusumā pacēlās gaiša zeltīta mirdzuma kolonna. Tai apkārt savirpuļoja mākoņi, uzliesmoja simtiem sīku varavīkšņu. Tad - cilvēki aizvēra acis - no debesīm uz zemi nokrita neticami ugunīgu bultu zelta ūdenskritums, atskanēja skaļa indīga šņākoņa, uzvilnīja karsta vēja, ozona smarža...

Mirdzums virs meža nomainījās violetā diapazona virzienā. Stīga, kas visus turēja spriedzē, sasprnga stiprāk, tā ka visi pārstāja dzirdēt parastās skaņas: koku stumbru čīkstoņu, telšu brezenta plandīšanos, ūdens šalkoņu un burzmu.

- Kas tas ir? - Gasparjans vaicāja. - Igor, kas tas ir?

- Visiem doties prom! - Ivašura atjēdzās, palūkojās apkārt, ar acīm meklējot kādu. - Leitnant, dodiet pavēles: visiem ātri doties no šejienes prom uz pilsētu, arī karavīriem! Ātri, ātri! Dod komandu savējiem. Ko vēl gaidi, ko stāvi? Viņš pievērsās pārējiem. Un viņa balsī bija kaut kas tāds, kas lika visiem pklausīgi skriet uz ceļu: Matvejevam, Glazunovam, šoferim, karavīriem...

Gasparjans gribēja skriet kopā ar citiem, bet apstājās, kad ieraudzīja, ka Ivašura kaut ko meklē netālu no telts ar aprīkojumu.

- Igor, un tu?

Ivašura no mugursomas izrāva kinokameru, aplika siksnu ap kaklu un atkal noliecās pār mugursomām.

- Pagaidi drusku, Suren.

Gasparjans pielēca pie nodaļas vadītāja, kurš pasniedza viņam laternu un bisi.

- Turi. Pasauc Mihailu, iesim meklēt Ivanu. Šķiet, ka viņš un Taija nokrita...

- Miša! - Gasparjans iekliedzās, un it kā atbildot uz viņa saucienu, pēkšņi zem viņiem atskanēja pērkons, rūcošs dārdiens, zeme ietriecās kājās, uzlidoja gaisā... Cilvēkus par vairākiem metriem aizmeta ceļa virzienā. Bet purva virzienā virs meža parādījās zibeņu tīklā ietīta tumša masa, kas sāka augt augstumā, līdz sasniedza zemo mākoņu plīvuru. Zeme atkal nodrebēja, no tās dzīlēm izlauzās zems rūciens, skaņa kļuva arvien skaļāka, neciešamāka. Tās tonis paaugstinājās, līdz pārvērtās par svilpoņu un pārauga ultraskaņā. Un tad tie, kas vēl nebija zaudējuši samaņu no skaņas viļņa, izdzirdēja kaut ko līdzīgu raudāšanai vai žēlabainām gaudām, pilnām šausmu, ilgu un bezcerības, - mirstošie zirnekļi raudāja...

.

Vispirms parādījās sāpes: dūrās sānos, sāpēja galva, sāpēja augšstilbs. Tad atnāca skaņa - sīks mehānisks šņuksts kas atkārtojās ik pēc pusminūtes. Bet gaisma nenāca, lai gan Ivans jau bija atvēris acis un no visa spēka skatījās tumsā. Acīs no sasprindzinājuma iesāpējās, tajās peldēja ugunīgi riteņi un gaismas raksti - gaismas ilūzija.

"Kur es esmu? - viņš vienaldzīgi domāja un pakustināja roku acu priekšā, cenšoties kliedēt tumsu. "Vai tik nesmu kļuvis akls?"

Pieskārās plakstiņiem - veseli, bet tumsa neizklīda. Mēģināja apsēsties, un sāpes uzreiz pārņēma visu ķermeni. Ivans noelsās, klusi nolamājās, bet tomēr piespieda sevi piecelties.

"Helikopters," radās minējums, "helikopters avarēja, bet es izdzīvoju. Un Taija?! "

Jūtoties tā, it kā viņa ķermenī pārtrūktu visas cīpslas, Ivans ar pūlēm piecēlās.

- Taija!

Neskanīga atbalss, kā mitrā kapličā.

- Taisija! Kur tu esi?

Šņuksti un klusums. Un tumsa.

“Neviena... Kur, pie velna, es esmu! Mežā, vai? Naktī? Neizskatās...” Ivans spēra soli. Tas noskanēja kā stikla burkas, kas ripo pa akmens grīdu.

"Nē, tas nav mežs... Būtu laterna..."

Viebdamies, viņš pieskārās augšstilbam un sānam, taču kaut ko ar pieskārienu noteikt nebija iespējams, lai gan šķita, ka sānos ir milzīgs zilums. Nav brīnums - Nokrist ar helikopteru no simt metru augstuma!.. Brīnums, ka vispār dzīvs! Bet kur galu galā ir Taija?

- Taisija! Viņš atkal pasauca. Kā vatē. Pamīņājās uz vietas, ieklausoties kraukšķēšanā zem kājām un vienmērīgajos šņukstos - apmēram desmit soļus tālāk, spriežot pēc skaņas stipruma. Uzsita sev pa kabatām. Sērkociņi! Izņēma kastīti, domādams, kā tā nonākusi pie viņa, atcerējās - pirms diennakts kūra ugunskuru. Vai pirms diennakts?

Uzrāva sērkociņu, liesmas mēle pašķīra tumsu par dažiem soļiem. Neesmu akls, paldies Dievam! Bālgani izciļņi zem kājām, trausli, kā sakaltusi piena plēve. Šī kraukšķēsana no tā. Zirnekļtīkls... Zirnekļtīkls?! Tiešām, lūk arī raksturīgais audums...

Sērkociņš izdega. Ivans izņēma vēl vienu un apstājās. Nesteidzies, ekspert, ekonomēt vajag. Nav zināms, vai šeit atradīsies vēl kāda kastīte... Padomāja, rūpīgāk pārbaudīja kabatas. Jakā bija ķemme, pildspalva, kabatlakats, piezīmju grāmatiņa un konfekte, biksēs - nazis ar izlecošu asmeni un vai nu avīzes, vai burtnīcas lapas gabals. Der. Saritināja to trubiņā un aizdedzināja.

Aka! Drīzāk kaut kas līdzīgs apaļai akai, kuras diametrs aptuveni četri metri. Sienas pārklātas ar biezu kopā salipušu un izžuvušu zirnekļtīklu masu, grīdu klāj tā paša zirnekļtīkla kārta un virsū vēl viena kārta - baltas kā no porcelāna, dobas caurulītes. Griesti nav redzami - tie ir augsti, izeja arī nav pamanāma.

Laikraksta druska izdega.

 “Ko vēl aizdedzināt? Žēl piezīmju grāmatiņas, bet, šķiet, nav izejas. Izeja... Pagaidi, dedzināt sērkociņus, izeju var meklēt arī tumsā."

Viņš apstaigāja aku, klūpot uz žvadzinošām stikla caurulēm un pārbaudot sienas. "Nekā! Īsta aka! Labi, ka sausa. Vai tiešām to uzcēluši zirnekļi izcirtumā, un es tajā iekritu?.. Bet kāpēc neredz debesis? Mākoņi?"

Ivans aizdedzināja trubinā satīto piezīmju grāmatiņas lapiņu, un steigšus pārbaudīja sānu un augšstilbu. Tā arī ir: sānos zem ribām milzīgs zilums, augšstilbā pamatīgs nobrāzums. Velns ar viņu, gan sadzīs! Tikt no šejienes laukā...

 Mēģināja nokļūt līdz akas sienai pašķirot pārslaino zirnekļu tīklu slāni. Izskatās kā akmens... vai betons. Kā izkļūt? Iecirst kāpnes betonā? Absurdi!

Ivans atgrūda vairākas "porcelāna" caurules un apsēdās, atspiedies pret akas sienu. Domāja, atceroties lidojuma pēdējās minūtes ar Taju, bet kā viņš nonāca šeit, nevarēja atcerēties. Skaidrs ir viens: kontakts ar zirnekļiem neizdevās, viņu saprātīguma hipotēze neizturēja pārbaudi... Ivans sameklēja kabatā konfekti, padomāja un apēda. "Tagad vajadzētu padzerties... Vai vajadzētu lūgt zirnekļus, lai atnes ūdeni?.."

Šajā brīdī kaut kur tuvumā atskanēja kliedziens - pazīstamais zirnekļa kliedziens.

Tas sākās ar žēlabainu gaudošanu, pacēlās toni augstāk, pārvērtās par kliedzienu un beidzās ar hiēnas smiekliem!.. Ivans uzlēca, aizmirsis par ķermeņa sāpēm, atspiedās pret sienu, bet tā nez kāpēc pēkšņi uzbrauca viņam, tad kā šūpolēs iesitās viņam sejā, grīda sadrebēja, no kaut kurienes, no tumšā noslēpumainā dziļuma zem akas atskanēja rīboņa.

"Zemestrīce," Ivans nodomāja, spiežot sevi ar visu ķermeni grīdā. - Nospiedīs kā tārpu šajā kapličā!

Dunoņa apklusa, grīda vēlreiz nodrebēja, un akā atgriezās klusums.

Kostrovs vēl dažas minūtes nogulēja, ieklausoties klusumā. Uz lūpām uzpilēja sāļš piliens. Viņš nolaizīja - asinis...

- Nu, re - viņš skaļi teica, apsēzdamies ar muguru pret sienu un pacēlis galvu. - Tagad arī degunu sadauzīju...Viņš pasēdēja šajā pozīcijā, gaidot asiņošanas apstāšanos. Zvanīšana galvā mazinājās, un atskanēja pazīstamais klusais šņuksts. Tagad Ivans saprata, ka šis šņuksts nāk no kaut kurienes aiz sienas, tāpat kā zirnekļa kliedziens tikko... Tātad akai ir izeja... vai ieeja. Bet kur?

Ivans pagrozīja galvu, un viņam šķita, ka viņš saskata kaut kādu pelēku taisnstūri galvas līmenī. Gaisma?!

- Lai ir gaisma, teica zinātņu kandidāts... - viņš nomurmināja un piecēlās. Rokas sajuta cauruma malu, ko pa pusei paslēpa zirnekļtīkla slāņi.

Gaisma - ja tā var saukt tik tikko saskatāmo mirdzumu - nāca no turienes. Acīmredzot zemestrīce atvēra durvis vai logu vai sagrāva sienas betonu. Tomēr doties prom negribējās. Akā bija sauss, silts, drošs...

“Kas tad nu? - Viņš teica sev. - Vai tiešām gļēvuli tēloju? Uz priekšu, ekspert! Tā tik trūka, lai šī aka kļūtu par tavu ērto kapu!.."

Pārvarot sāpes, Ivans pievilkās ar rokām, uzgūlās krūtīm uz plakanās loga malas un kaut kā iespiedās spraugā, ko veidoja noliekusies betona plāksne. Tālāk bija koridors, šaurs, kā žurku bedre, bet īss. Ivans uzmanīgi izbāza galvu. Vai nu viņa acis beidzot bija pielāgojušās tumsai, vai arī šeit bija gaišāks nekā akā, katrā ziņā viņš gandrīz saskatīja lielu un ļoti augstu - griesti nebija redzami - zāli. Zālei nebija noteiktas formas, tās sienas vai nu savienojās viena ar otru neasā leņķī, vai arī  pārgāja izliektās virsmās un plaknēs ar nišu rindām. Zāles tālākais gals pazuda tumsā, un pa kreisi Ivans ieraudzīja zvaigznes formas izlūzumu vai eju, kas bija gaišāka par pārējiem priekšmetiem. Tieši caur šo eju ieplūda pelēcīgā izkliedētā gaisma.

Pa zāli bija izmētāti kaut kādi priekšmeti, mēslu vai smilšu kaudzes - to nebija iespējams izšķirt, kalni tā paša sažuvušā zirnekļa tīkla, bet centrā gulēja noapaļots liemenis ar četrām kājām, kas karājās gaisā. Ivans neviļus satvēra nazi un nospļāvās:

- Tfu tu nelabais!

Tas bija helikopters, pareizāk sakot, tā uz pusēm sašķeltais skelets ar propellera lāpstiņām.

“Kaut kāda abrakadabra! Helikopters - zālē, es pats - akā... Kaut kāda velnišķība! Kur mežs, kur zirnekļu zona? Kur cilvēki, kur Taija? Gasparjans ar Ivašuru?.."

Ivans ieklausījās: klusums. No spraugas nāca tikai noslēpumainais šņuksts. Varbūt izeja ir tieši tur, kur ir gaisma?

Kostrovs gribēja izlīst no sava koridora zālē un atcerējās Kozmas Prutkova izteicienu: "Kad nokļūsi nepazīstamā vietā, paskaties apkārt." Sekosim viedā cilvēka padomam. Ivans palūkojās apkārt un ieraudzīja, kā vienā no melnajām nišām uz mirkli iedegas apaļas dzeltenas acis un uzreiz izdziest! Šermuļi pārskrēja pār muguru. Kļūstot saspringti uzmanīgs, Ivans iespiedās savas nišas porainajā sienā un nožēloja, ka viņam, izņemot nazi, nebija nekāda ieroča.

Cik ilgi viņš nogulēja šajā stāvoklī, viņš neatcerējās. Acis vairs nerādījās, viss bija kluss, atgriezās vientulības sajūta. Saņēmies, viņš klusi noslīdēja uz grīdas, sasvīdušā dūrē sažņaudzis naža rokturi. Kļuvis drošāks spēra soli pretī helikopteram. Neviena... Tad devās uz priekšu, apzināti trokšņodams, spārdīdams priekšmetus, kas krita zem kājām, un skaļi sitās pa melno grīdu. Bija tikai stakato vairākās atbalsīs. Vai acis piederēja zirnekļim - un tie no šejienes bija aizvākušies, vai varbūt vispār tikai rēgojās?

Viņš satvēra helikoptera pilota kabīnes durvis, parāva - bez rezultāta.

- Laikam iestrēdzis. Šajā gadījumā iesim no otras puses...

Viņš nepamanīja, ka sāk runāt skaļi.

Otrā pusē esošās durvis bija saspiestas, toties kabīnes vējstikla nebija. Lieliski, tagad var palūkoties, kas atrodas iekšā...

Sagriezis pirkstu, viņš saprata, ka bez gaismas būs grūti atrast kaut ko noderīgu. Atkal bija jāsadedzina lapiņa no piezīmju grāmatiņas.

Kabīne izrādījās saburzīta un pilna ar organiskā stikla un plastmasas fragmentiem, koka skaidām, caurulēm un saliektām dzelzs loksnēm. “Vai tiešām nav nekā noderīga? Stop! Bet kas ir šis? Šī ir pilota kaste, kas izkritusi no vadības paneļa apakšas. Kas tur iekšā? Ahā, lieliski! Gumijas cimdi, pirmās palīdzības komplekts, knaibles ar skrūvgriezi un laternu!"

Ivans alkatīgi paķēra laternu un ieslēdza to. Spilgts gaismas kūlis sāpīgi iegriezās acīs. “Uzmanīgāk, laimīgais, tā jau akls var palikt! Pie gaismas jāpierod. Bet kāda veiksme!"

Parakājies pa uz pusēm pāršķelto pilotu kabīni vēl kādu pusstundu,  un neko vairāk neatradis, Ivans sabāza pa kabatām "dārgumus" un devās prom no helikoptera atliekām. Tagad viņš jutās pārliecinātāks, viņā pamodās mednieka uztraukums par nezināmo, un tikai domas par Taiju neļāva viņam priecāties, ka palicis dzīvs.

Gaismas stars izrāva no tumsas zāles spīdīgo melno grīdu, dažādu lupatu kaudzes, nesaprotamus priekšmetus,  saņurcītas skārda mucas, dzelzs kastes, kannas, balta materiāla cilindrus, stieņu kaudzes, kas spīdēja kā dzīvsudrabs. Ivans pasmīnēja, aizspēra prom kā ar svinu pildītu pelēku bundžu, pieskārās vienam metru garajam, pirksta resnuma, spīdīgajam stienim, pasvārstīja to rokā. Kilogrami pieci? Acīmredzot nav izgatavots no metāla, bet kā runga noderēs gan. Pamanīja stieņa galā iespiestos burtus MK, zem tiem rindā skaitļus 2301... paraustīja plecus: kas zina, kas tā par lietu? Vēlreiz paskatījās apkārt.

Arī zāles sienas dīvainas, melnas, ar sarkanu nokrāsu un pārklātas baltiem zirnekļu tīklu plankumiem, bet griesti... Ivans pacēla lukturīša staru uz augšu un nosvilpās. Griestu nebija! Tā vietā apmēram trīsdesmit vai četrdesmit metru augstumā kā lietus mākonis virpuļoja brūnganpelēka dūmakaina migla.

“Tātad, ekspert, vai kādas būtu domas par šo jautājumu? - Ivans sev jautāja. - Domu nav. Nu, tā kā neauglīga galvas lauzīšana tikai palielina prātā sajukšanas iespēju, kas ir vajadzīgs? Pareizi, izmainīt situāciju! "

Un devās uz sienā izlauzto spraugu, no kuras zālē ieplūda nesaprotamās skaņas un vājā krēslainā gaisma.

Viņš nonāca garā telpā ar trim konsoļu un it kā televizoru rindām. Tāpat kā zālē, kas palika aiz muguras, arī šeit valdīja pamestība un iznīcība. Elegantas, skaistas, neparastas formas konsoles bija sadragātas smalkās druskās, uz grīdas izkaisīti salauztas plastmasas un baltu stiklu kalni, dažu ierīču korpusi, pazīstamie baltie un zilie cilindri un metru augstas ar putekļiem pārklātas, pelēkas un monolītas piramīdas, kā betona bloki dambju veidošanai upēs.... Tiesa, atšķirībā no zāles, griesti šeit bija zemi, melni, it kā ugunsgrēka nokvēpēti. Vienā no sienām - durvju rinda, pretējā siena pilnībā no blāvi pelēka stikla.

Ivans izslēdza lukturīti, desmit minūtes pavadīja, pierodot pie tumsas, un pārliecinājās, ka tieši no šīs sienas izplūst vājā gaisma. Pēc klaiņošanas pa atbalsojušos kā pagrabā istabu, viņš pagrūstīja pa durvīm bez rokturiem, taču nevienu no tām atvērt nevarēja.

"Varbūt atgriezties un pameklēt citu izeju?" Viņš domāja. Bet atgriezties drūmajā zālē ar helikoptera atliekām negribējās. Toties gribējās dzert. Nez, cik ilgi viņš bezsamaņā bija gulējis akā? Un kas ir šī dīvainā istaba? Kāpēc viņš nonāca iekšā un pie tam ar helikopteru? ..

Nebija neviena, kas atbildētu. Ivans nopūtās, apsēdās uz kastes un atkal izslēdza laternu. Bija nepieciešams taupīt akumulatora darbības laiku. Vēl kādu laiku domājis, kamēr acis pierada pie tumsas, viņš saprata: pienācis laiks kaut ko uzsākt. Noslēpuma bezcerība prasīja kaut kādu aktīvu darbību, nevis mentālu piepūli. Domājot par citu, viņš bija aizmirsis par dīvainajām skaņām, bet, sēdēdams tumsā un klusumā, atkal izdzirdēja kluso, regulāro šņukstu. Tad viņš sāka meklēt virzienu, kurā skaņas dzirdamas visspēcīgāk, un atrada - lejā pie stikla sienas. Izrādījās, ka starp sienu un grīdu bija sprauga, kurā viņš varēja iebāzt līdzpaņemto stieni.

Ivans to uzmanīgi ieslidināja spraugā, paspieda un uzreiz atlēca atpakaļ.

Kaut kas noklakšķēja, un siena sāka sķiebties uz viņu, līdz pagriezās uz neredzamām asīm horizontāli. Aiz sienas atvērās pelēks putekļains koridors, tukšs un garš, pazūdot absolūtā tumsā. Ivans, pabrīnījās par izejas vienkāršību un savu veiksmi, ieskrēja koridorā, bet siena tomēr palika karājamies paralēli grīdai, to turēja nezināms spēks.

Ivans meklēja gaismas avotu: tas bija taisnstūrveida izlūzums koridora sienā pusotra metra augstumā. Ivans ieskatījās šajā izlauzumā un ieraudzīja vēl vienu istabu, no kuras griestiem karājās biezu zirnekļu tīklu bārkstis. Acīmredzot arī šī telpa nebeidza ēku, kurā atradās Ivans, jo arī šeit gaismas avots bija tikai plaisa sienā. Šņuksti koridorā bija dzirdami skaidrāk, bet nebija iespējams noteikt, no kurienes tie nāk. Šīm skaņām pievienojās vēl kāda - tikko dzirdama aizsmakusi elpošana. Ivans vairākas minūtes klausījās skaņās, noliecis galvu pie pleca, tajās neatrada neko draudīgu, tomēr mehāniski satvēra ciešāk rokā nūju. Piedzīvojums ievilkās, un nāca pārliecība - priekšā vēl ir daudz pārsteigumu un atklājumu. Jebkurā gadījumā Ivans droši zināja, ka sapnis tas nav.

 Pavilcinājies, kurā virzienā iet, viņš izvēlējās ceļu uz gaismu -  koridorā varēja atgriezties jebkurā brīdī. Ivans ielīda spraugā, pakratīja galvu. Siena bija vismaz metru bieza. Interesanti, kā tajā var izsist akurātu divu metru caurumu? Un šajā mirklī kaut kur draudīgi iebļāvās zirneklis - garš, gaudojošs kliedziens, beidzot ar spiedzīgu rējienu! No pārsteiguma Ivans parāvās uz priekšu un nokrita sienas otrā pusē uz kaut kā dzīva un mīksta. Jauns kliedziens, šoreiz cilvēka!

Kāda dūres trāpīja Ivanam pa krūtīm, bungāja sejā!

Viņš noķēra šīs dūres, un uzbrēca:

- Atlikt! Traks esi?!

Cilvēks pārstāja kliegt un pēkšņi sāka raudāt. Sieviete?!

- Jūs?.. Jūs?.. Es nodomāju... Kas jūs esat?

Ivans piecēlās, atrada izkritušo laternu un ieslēdza gaismu. Viņa priekšā, salīkusi, iespiedusies sienā sēdēja... Taija! Asaras plūda pār kvēpiem un putekļiem klāto seju,  atstājot gaišas svītras.

- Taija?

Meitene pārstāja raudāt un pacēla galvu. Ivans steigšus pagrieza laternas staru malā, virzīja to uz augšu.

- Iv... Iv-van? - stostoties, viņa neuzticīgi jautāja. - Tu esi dzīvs? Ak Dievs! - Un metās viņam ap kaklu, skūpstot, raudot, sakot: - Vaņečka! Mans labais!.. Dzīvs!.. Vaņečka...

 Viņa nomierinājās tikai tad, kad netālu atkal nobļāvās zirneklis. Pēc bļāviena no nezināmiem ēkas dziļumiem atskanēja dārdoņa, sienas salīgojās, grīda drebēja...

Viņi vēl dažas minūtes stāvēja apskāvušies, gaidot triecienu vai krītošo sienu dārdoņu. Tad Taija atjēdzās un atbrīvojās, un Ivans, atjēdzies, izslēdza gaismu. Viņi apsēdās, un meitene pastāstīja viņam savu īso odiseju.

Viņa atjēdzās, tāpat kā Kostrovs, pilnīgā tumsā, netālu no helikoptera. Ilgi sēdēja nekustīgi, tad nolēma izpētīt istabu, bet nepabeidza, jo iebļāvās zirneklis...

- Kopš tā laika es sēdēju šeit, - viņa pabeidza drebošā balsī un it kā nejauši pieskārās Ivana rokai. - Kā tu domā, kur mēs esam?

- Nezinu, - Kostrovs nopūtās. - Esmu redzējis vairāk, bet zinu tikpat daudz kā tu. Kur tu saki, pameti helikopteru?

- Tur... - Taija satvēra Ivana roku un norādīja virzienu. - Netālu no sienas.

- Kur? - Ivans bija pārsteigts. - Vai helikopters ir šeit, šajā telpā?

- Nu, jā, kāpēc tu esi pārsteigts?

- Tāpēc, ka es to atstāju lielajā zālē.

Ivans piecēlās, ieslēdza lukturīti un ieraudzīja pie sienas saņurcīto helikoptera ķermeni. Pienācis tuvāk, viņš pieskārās rotora metāla korpusam un atrāva roku. Kaut kādas blēņas! Viņš precīzi atcerējās, kur palika helikopters - zālē bez griestiem.

 Ivans klusējot pasniedza laternu meitenei, kura piegāja un mēģināja atvērt pilota kabīnes durvis - helikopters stāvēja uz priekšgala ar asti gaisā. Viņam tas izdevās trešajā mēģinājumā, un, rakņājoties apkārt pilotu kabīnē, viņš no pilotiem paredzētā NZ izvilka vēl vienu kasti. Salicis uz kastes vāka tos pašus priekšmetus, ko bija ieguvis pirms pusotras stundas, viņš truli nolūkojās uz tiem.

- Kas noticis? - Taija klusi jautāja.

Ivans klusējot paņēma no kabatas skrūvgriezi, knaibles, cimdus un pirmās palīdzības aptieciņu un nolika visu blakus virknei to pašu lietu.

- Vai tu saproti?

Taija papurināja galvu.

- Es arī. Izrādās, ka bija divi helikopteri! Kur radās otrais, ja mēs lidojām kopā vienā?

Paklusēja. Kaut kur tālu kāds šņukstēja un aizsmakuši elsoja - atskanēja skaņas, kas jau bija pazīstamas un tika izslēgtas no apziņas. Uzmācās vientulības sajūta, pamestība briesmīgās pazemes pilsētas dziļumos... Bet  blakus stāvēja Taija un gaidīja viņa lēmumu.

- Labi, vienalga tas viss noderēs, - teica Ivans. - gan pēc tam tiksim skaidrībā. Paņem laternu un pirmās palīdzības komplektu, pārējais man. Nu ko, ejam?

- Un kurp? Taija pazemināja balsi.

- Uz gaismu, - Ivans apņēmīgi teica. - Nav tādas nelaimes, kurai nebūtu beigu. Arī šī alu pilsēta taču nebūs bezgalīga?

Pēc pusstundas viņi izgāja otrajā koridorā, kas, šķiet, aizgāja bezgalībā gan pa labi, gan pa kreisi. Šo koridoru apgaismoja vāja nāves zila gaisma: uz dažām durvīm spīdēja uzraksti. Šīs durvis taisnā līnijā izvietojās pa vienu no koridora sienām. Pa biezu putekļu paklāju Ivans piegāja pie tuvākajām durvīm un neizpratnē paskatījās uz mirgojošo uzrakstu.

Šrifts bija kaut kāds savāds - viegls, spraigs un skaists, un tas krievu burtus padarīja svešus. Tomēr daži burti īsti neatgādināja krievu alfabēta burtus.

“Stāt! - vēstīja uzraksts. - Bez TFZ ienākt aizliegts! Koordinātu atiestatīšana!

 "Burts "Щ" ir rakstīts tāpat kā latīņu "W".

Ivans nopētīja pārējās durvis. Uzraksti uz tām bija tādi paši vai pat lakoniskāki: “Bīstami! Neienākt! ","Stop! Neienākt!" un vienkārši "Neienākt!".

Ivans atskatījās uz Taju un sastapa viņas neizpratnes pilno skatienu. “Kur, pie velna, mēs esam? Viņš apmulsis domāja. - Kas tā par ēku? Veca pamesta pārstrādes rūpnīca kaut kam radioaktīvam? Blēņas. Šādas rūpnīcas netiek pamestas... Kas tad? Pazemes šahtas? Un ko darīt tālāk? "

- Iesim pa koridoru, - viņš aizsmacis sacīja un atklepojās. - kaut kur jau aiziesim.

Pirms došanās celā sakārtoja apģērbu. Ivanam vajadzēja minūti, savukārt Taijai - piecpadsmit. Viņa bija ģērbusies kā pārgājienam: puszābaki, džinsi un džemperis zem zaļas vējjakas. Ivans bija apģērbies apmēram tāpat.

Koridors bija plats kā iela un augsts. Kreisajā pusē esošajā sienā vienmērīgi ik pēc trīsdesmit soļiem  rindā aizstiepās milzīgas melnas durvis ar identiskām metāla svītrām centrā, ar uzrakstiem un bez tiem. Siena pa labi bija pelēka un raupja, iespējams, no betona, griesti mirdzēja kā stikls, un tajos atspoguļojās kariķētas gājēju figūras. Grīdu klāja pirksta bieza putekļu kārta. Un tikai stundu vēlāk  šajos putekļos Ivans pamanīja pēdas. Kāds te bija gājis, liels un smags, valkājot 50. izmēra zābakus ar rievotu zoli, bet kopš tā laika bija pagājis ilgs laiks - pēdas bija pārklātas ar putekļiem.

Ivans neviļus satvēra ciešāk rokā savu "lauzni" un paspīdināja laternu uz priekšu. Koridors vienaldzīgi izzuda tālumā, saplūstot punktā kaut kur kilometru tālāk.

- Mēs jau esam nogājuši kilometrus četrus, - teica Ivans. - Un tam  nav gala. Tas, iespējams, ir sava veida kaut kādas šahtas atzars. Ja mēs būtu ēkā, mēs jau sen būtu iznākuši ārā.

 - Varbūt vajadzēja iet uz otru pusi? - ieteicās Taija. Viņa jau bija atguvusi savu bijušo pārliecību, un starp viņiem atkal veidojās "pienācīga toņa un labas izturēšanās" distance. Ivans atcerējās meitenes apskāvienu, maigo lūpu siltumu uz vaiga un nopūtās.

- Nē,dosimies uz priekšu, - viņš teica. - Mums vienmēr būs laiks atgriezties, bez tam šeit nav iespējams aizmaldīties.

Atkal vilkās minūtes, vienmuļā putekļainā grīda zem kājām, garlaicīgā durvju rinda. Pagāja stunda, otrā, trešās sākumā, Ivans nolēma apstāties un tad pamanīja, ka pēdas, kurām viņi sekoja, pagriezās uz vienām no durvīm, pazuda aiz tām. Kāds, kurš bija gājis pa koridoru ilgi pirms viņiem iegāja pa šīm durvīm. Uz šīm durvīm nebija uzraksta.

- Tā. - Ivans notīra putekļus no grīdas pie betona sienas un apsēdās, uzsitot plaukstu sev blakus. - Iekārtojies, uzpīpēsim.

Taija apsēdās un nopūtusies atspiedās pret sienu. Pasmaidīja, atbildot uz viņa saprotošo smaidu.

- Esmu mazliet nogurusi.

Viņš pievirzījās tuvāk, maigi aplika roku ap pleciem un pievilka sev klāt. Meitene uzlika galvu viņam uz pleca, un viņi apklusa.

Ivans aizvēra acis, atcerēdamies savas atmodas detaļas.

Parastās, normāla cilvēka loģikas tajā visā nebija. Nebija izskaidrojuma tam, kā viņš un Taija nonāca noslēpumainā ēkā vai pazemē. Ivanam nebija šaubu, ka šīs ēkas Brjanskas mežā nebija un nevarēja būt, bet par pazemi varēja padomāt. Galu galā zirnekļi uzbūvēja piecdesmit metru augstu telti! Varbūt viņi izraka arī pazemes pilsētu! Helikopters nokrita un izkrita caur zemes slāni...

Ivans pasmīnēja. Smadzenes meklēja vienkāršākos, pazīstamākos risinājumus. Bet izādījās, ka ir divi helikopteri! Kur radās otrais? Un šie bezgalīgie kilometri pa koridoru... Zirnekļi divu nedēļu laikā nevarēja izrakt tik garus štrekus pazemē! Turklāt piepildīt pazemes telpas ar nezināmiem mērķiem paredzētu sadauzītu aprīkojumu. Nevarēja!

Klusums sāka nomākt. Smalkie šņuksti un elpošana vairs nebija dzirdami. Klusums bija saspringts, solot jaunus pārsteigumus. No tā zvanīja ausīs, un gribējās to izjaukt ar kliedzienu.

- Gājuši? - Ivans iečukstēja Taijai ausī.

Meitene paklausīgi piecēlās.

- Ejam, citādi kaut kā nav visai labi... Atkal tajā pašā virzienā?

Ivans pamāja un piegāja pie durvīm, pie kurām beidzās gandrīz pusmetru lielās pēdas. Mēģināja atvērt, pagrūstīja durvis - bez rezultātiem. Nebija rokturu, un nebija aiz kā pavilkt. Ivans pieskārās metāla sloksnei, tad no visa spēka atkal atspiedās uz durvīm. Pēkšņi kaut kas smalki nosvilpās, un durvis lēnām tika ievilktas plānajā metāla sloksnē, kas uzreiz pazuda, it kā izkususa gaisā.

Ivans atkāpās, taču nekas nenotika. Aiz durvīm valdīja absolūta tumsa, tik bieza, ka šķita, ka to var grābt ar saujām. Ivans ieslēdza lukturi, virzīja tā staru uz iekšu un izbrīnā noklakšķināja mēli. Gaismas stars pazuda bez pēdām melnumā aiz durvīm, it kā šis melnais kaut kas, to pilnībā absorbētu, neizkliedētu un neatstarotu.

- Bedre? - Taija jautāja, pienākot no aizmugures.

- Neizskatās. Nevar redzēt grīdu, neko... Re,  pat gaismas staru neredz! Kaut kāda velnišķība!

Ivans kādu laiku pastāvēja, grozot laternu uz visām pusēm, bet gaismas stars apgaismoja visu koridorā un neko aiz durvīm.

- Ņem iemet. - Taja pasniedza Ivanam atslēgu. - No dzīvokļa, man ir rezerves.

Ivans pasvārstīja atslēgu rokā un iemeta tumsā, kā ūdenī. Gaidpilna sekunde, otra un pēkšņi - trieciens! Koridora sienas un grīda nodrebēja, gar griestiem aizvirpuļoja strauji plūstoša zilas gaismas straume, kaut kur atskanēja pazīstamais zirnekļa kliedziens, vēl viens trieciens, kam sekoja spēcīga dārdoņa, kas satricināja visu ēku...

Ivans pagrūda Taiju uz grīdas, nokrita viņai blakus un pievilka meiteni sev klāt.

Dunoņa norima. Vēlreiz pāri gaiteņa griestiem aizplūda gaismas straume. Klusums un nekustīgums atgriezās.

- Tomēr mēs, šķiet, esam pazemē, - pēc dažām minūtēm Ivans sacīja, paceldams galvu. - Kaut kādā pazemes labirintā, seismiski aktīvā zonā. Izskatās pēc zemestrīces...

Taija klusi iesmējās un piecēlās sēdus, nopurinādama putekļus no jakas.

-  Bet es domāju, ka tas bija atslēgas dēļ.

Arī Ivans pasmējās, uzmeta acis durvīm un apklusa. Durvis bija aizvērtas, un uz tām mirdzēja uzraksts: “Hronolīnijas ārējā pārejas zona. Dzīvībai bīstama! Neienākt! Neatvērt!"

Viņi gāja sesto stundu pēc kārtas, ar dažām atpūtas pieturām. Koridors nebeidzās, tas bija vienmuļš kā metro tunelis. Apmēram reizi stundā atskanēja dārdoņa, un sienas un grīda drebēja, un katru reizi pirms tās notika garš, drūms zirnekļa kauciens, kurš bija gan tāls, gan atskanēja tuvu, kaut arī paši zirnekļi neparādījās.

Tika atrastas vēl pēdas, arī nopūderētas ar jaunu putekļu slāni, kas šķiet piederēja visticamāk, sunim vai varbūt vilkam. Dzīvnieks bija atskrējis no pretējā virziena, pamīņājies pie durvīm ar uzrakstu "Novērošanas aka" un aizskrējis atpakaļ. Ivans mēģināja atvērt arī šīs durvis, bet, tāpat kā iepriekšējo reizi, kad tās atvēra - neko neredzēja: šoreiz aiz durvīm bija balta migla, kā piens, tajā gaismas stars iesprūda kā blīvā miglā.

Labā siena izskatījās monolīta, bet tomēr viņi tajā atrada svaigu plaisu, kas nebija pietiekami plata, lai tajā iesprauktos, bet pietiekama, lai ieskatītos. Aiz sienas atradās trīsstūrveida zāle ar apļveida lūkas atveri griestos, caur kuru zālē ieplūda blāvi dzeltena gaisma un atskanēja pazīstamās skaņas: šņukstēšana, elsošana un kaut kāda veida nepārtraukta čaukstēšana.

- Viss! - Ivans teica un uzsita stieni pret grīdu. - Dosimies atpakaļ. Tomēr tajā pusē pazeme ir daudzveidīgāka.

Taija klusi pamāja un aplaizīja sausās lūpas. Viņa bija nogurusi, izslāpusi un izsalkusi, un bada spoks ar kaulainu pirkstu padraudēja Ivanam no tumsas. Nebija nekā ko dzert vai ēst, bet līdz spraugai sienā, pa kuru viņi iegāja šajā koridorā un kas slēpa vismaz kaut kādas cerības, bija vismaz divdesmit pieci kilometri - piecas vai sešas stundas gājiena.

- Tur, priekšā kaut kas guļ...

Ivans atskatījās, sasprindzinājis acis, un tālu pa koridoru, kur saplūda tā sienas, ieraudzīja kādu priekšmetu, it kā uzkalniņu. Tas bija apmēram kilometra attālumā, turp doties viņi nevēlējās nāvīgi, taču atrada spēku pārvarēt nogurumu un sasniegt uzkalniņu. Izrādījās, ka tas ir vīrieša ķermenis aizsargjakā un piecdesmitā izmēra zābakos, kurš gulēja ar seju uz leju.

Ivans atskatījās uz savu pavadoni, pagrieza svešinieku un atsprāga. Meitene iekliedzās, ar roku aizspiežot muti.

Svešinieka seja bija asiņaina putra, un krūtīs izdedzināts caurums dūres lielumā. Nāca prātā pistole, kas šāva uguns straumi. Vai tik caurums krūtīs nav šāviena rezultāts no tādas?

- Kas viņu... tā? - čukstēja Taja.

Kostrovs drūmi paskatījās pa koridoru, taču neredzēja cīņas pazīmes. Vīrietis vienkārši tika nogalināts ar diviem šāvieniem no tuva attāluma, bija saprotams, ka viņš negaidīja uzbrukumu.

Pārvarot riebumu, Ivans parakņājās pa noslepkavotā kabatām, taču neko neatrada, izņemot mahorkas drupatas un dzeltenīgu laikraksta gabalu ar datumu: 1942. gada 11. novembris. Viņš atskatījās uz Taiju.

- Varbūt paņemsim viņa mundieri?

- Nekad! Es viņam pat nepieskartos!

- Tad griežamies atpakaļ.

Viņi devās atpakaļ uz koridora vietu, no kurienes sāka ceļu, bet spēja noturēties uz kājām tikai divas stundas. Taijai nepietika spēka iet tālāk. Tad Ivans nolēma nedaudz pagulēt, viņš arī bija diezgan noguris, bet ēst gribēja vienkārši zvērīgi. Un noslepkavotais svešinieks Otrā pasaules kara formas tērpā neizgāja no galvas.

- Kā tu domā, kāpēc viņu nogalināja? - miegaini jautāja Taija, kuru mocīja tie paši jautājumi.

- Par dezertēšanu, - Ivans atbildēja, novilcis jaku. - Ja būtu zināms, kur mēs atrodamies...

Noklājuši Ivana jaku uz grīdas pie sienas, apgūlās apsegdamies ar Taijas zaļo vējjaku. Meitene uzreiz aizmiga, uzticīgi pieķērusies Ivanam un uzlikusi galvu viņam uz krūtīm. Neskatoties uz nogurumu, Ivans ilgi nevarēja aizmigt. Tā arī gulēja, apskaujot Taju, sajūtot karstā meitenīgā ķermeņa reibinošo tuvumu un kaut kādu entuziasma pilnu maigumu šai skaistajā gudrajā meitenē, kurai izdevās palikt neskartai ātru pazīšanos un šķiršanos bez nožēlas laikmetā. Viņam patika tas, kā viņa runāja, staigāja, smaidīja, patika, ka viņa visu saprata no pirmā acu uzmetiena, nesūdzējās par nogurumu un izsalkumu, ka viņa uzticējās kā bērns, un ar visu to viņa zināja, kā izturēties jebkurā vidē. Bet Ivans nezināja, kādas sajūtas Taija izjūt pret viņu. Viņa bija nosvērta, draudzīga - un nekā vairāk. Vairākas stundas šajā dīvainajā, drūmajā pazemē tuvināja viņus vairāk nekā divas nedēļas pie zirnekļa konusa Brjanskas mežā, bet kas notiks tālāk? Ivans nevēlējās minēt. Nespēdams pretoties, viņš ar lūpām pieskārās meitenes matiem un aizmiga, gatavs pasargāt viņu no jebkura ienaidnieka.

Pamodās ar sāpēm visā ķermenī. Taija gulēja tajā pašā stāvoklī, viņas mati kutināja kaklu. Viņš uzmanīgi mainīja sava ķermeņa stāvokli, paskatījās pulkstenī: bija pagājušas tikai divas stundas. Viņš paskatījās pa tukšo koridoru - neviena - un uzreiz atkal aizmiga. Un pat ik pēc stundas skanošā dunoņa un grūdieni nespēja viņus pamodināt. Tikai piecas ar pusi stundas vēlāk viņš beidzot pamodās.

- Zini, - teica Taja, pagriezusies pret viņu, - man bija tik ērti un silti! Un es sapņoju, ka tu mani noskūpstīji.

- Arī es, - Ivans nomurmināja, izstiepdams notirpušo roku.

- Ko arī? - Taija iesmējās. - Ka ir omulīgi vai ka skūpstījāmies?

- Neko nesapņoju, - viņš ar nožēlu atzina. - Bet es neiebilstu...

Viņa uz mirkli ieskatījās acīs, tad noliecās, ātri noskūpstīja un uzreiz uzlēca augšā.

- Celies, miegamice! Nogulēšu ar tevi visu uz pasaules! Es esmu tik izsalkusi, ka, ja tu atkal aizmigsi, es tevi apēdīšu.

Mazliet uzmundrināti, viņi atkal devās ceļā, mēģinot neatcerēties mirušo cilvēku koridorā. Protams, Ivans varēja atvairīt jebkuru bruņotu bandītu vai pat divus, trīs, taču par nopietnu pretestību profesionāļu grupai ar šaujamieročiem nevarēja būt ne runas, nemaz nerunājot par viņu dīvainajām pistolēm ar karstuma stariem. Atlika tikai cerēt uz ātru pazemes parādības atrisinājumu un laimīgu gadījumu. Nez kāpēc Kostrovs bija pārliecināts, ka "desantnieki" klīst kaut kur pa citiem gaiteņiem un līķis šajā koridorā nav viņu darbs. Piedzīvojums ar Taju Ivanam vairs nešķita romantisks, taču viņš neko nevarēja mainīt.

Pēc viņu aprēķiniem izrādījās, ka viņi pazemes zālēs un tuneļos pavadījuši vairāk nekā septiņpadsmit stundas. Ārpusē - kur tieši, Ivans nevarēja skaidri iedomāties, visticamāk, Brjanskas mežā - laikam bija nakts.

Drīz viņi atrada pazīstamo caurumu sienā, caur kuru izlīda koridorā. Ivans pirmais devās tumsā, turot savu nūju gatavībā.

Helikopters, no kura izkrita Taija, atradās šajā telpā, nekas nebija mainījies. Bet Ivana helikoptera zālē bez griestiem nebija. Ivans pārmeklēja visu zāli līdz vistumšākajiem kaktiem, taču nekādas pēdas neatrada.

- Nu viss! - Viņš nobēdājies teica. - Es vairs nebrīnīšos ne par ko! Es nevarēju to sapņot, jo šeit ir laterna, un to nav iespējams izvilkt no sapņa, bet helikopteru nevar aizvilkt pa spraugu vai plaisu - tas ir pārāk liels. Varbūt zirnekļi sagriezuši to gabalos?..

Taija klusēja. Viņa nejutās labi, ik pa brīdim paskatīdamās uz trīcošo pelēko miglu, kas griestu vietā karājās virs zāles.

Atkal iegāja istabā ar vadības pultīm, tad pirmajā koridorā, šaurākā par to, pa kuru viņi nostaigāja ap piecdesmit kilometru abos virzienos. Šis koridors bija cietis daudz vairāk, un dažviet tas bija piegāzts ar sabrukušo sienu fragmentiem, vai dažādu nesaprotamu aparātu vai mašīnu atliekām. Durvis šeit sadalījās grupās no vienas un otras puses, un gandrīz visas no tām bija vaļā, atklājot skatam izdemolētas telpas, zāles, mazas kameras un stāvvietas. Vienā no istabām viņi pirmo reizi satika zirnekli, kurš izbiedēja Taiju. Viņš izlēca no aiz stūra, zibinādams acīm, uzskrēja augšā pa balto cilindru kalnu, čirkstoši nokliedza, pareizāk sakot, pat nekliedza, bet atklepojās un nozuda kādā spraugā, pirms Ivans paspēja kaut ko uzsākt.

Taija atlaida Ivana plecu, vainīgi uzlūkoja viņu.

- Zini, es laikam pie viņiem nekad nepieradīšu. Un acis, vai tu redzēji viņa acis?

Es pamodos naktī

Un dvēsele nobijās klusuma.

No tumšās sienas raudzījās

Kādas skumjas acis.

Ivans nodeklamēja dzejoli un skumji paskatījās uz meiteni.

- Kaut ko bēdīgu tajās gan nepamanīju, - Taja nosprauslājās. - Tev patīk Bloks?

Ivans pasmaidīja.

- Kam viņš nepatīk?

- Es izturos pret viņu mierīgi. Bet tevi saprotu.

- Ja runājam par acīm, tad, godīgi sakot, man vairāk patīk Zabolotskis:

Viņas acis ir kā divas miglas:

Puse smaida, puse raud...

Viņas acis ir kā divi maldi

Pārklātas neveiksmes miglā...

Taija domīgi un pārsteigti paskatījās uz Ivanu, bet neko neteica.

Viņi pagāja garām tumšu istabu rindai un, nesakot ne vārda, vienlaikus apstājās pie garas plaisas, kas šķībi šķērsoja strupceļa sienu. Vēl viena zāle ar akmens lausku kaudzēm, metāla priekšmetiem, cilindriem, bet pats galvenais - ar diviem gariem šauriem logiem, pa kuriem zālē ieplūda zeltaina gaisma, bez ēnām. Un vēl. Pazīstamie šņuksti šajā telpā pastiprinājās līdz skaļai un grandošai svilpoņai, it kā aiz sienas no kāda katla izplūstu tvaiks,  aizverot un atverot vārstu.

- Izeja!? - Ivans pusapstiprinoši teica. - Bet kā tur nokļūt? Mēs, visticamāk, nevarēsim izspraukties caur plaisu.

Viņš mēģināja izmantot stieni kā sviru, taču tikpat labi varēja mēģināt ar pliku roku izsisties cauri sienai.

- Velns ar ārā, neveicas! Atpūtīsimies?

Taija domīgi klīda pa istabu, aplūkojot dīvainos, pa grīdu izkaisītos priekšmetus. Tālākajā stūrī viņa apstājās un ieslēdza laternu.

- Ivan!

Kostrovs piecēlās no akmens vai keramikas bluķa, materiālam bija piejauktas dzirkstošas bumbiņas, un devās pie meitenes.

Gaismas stars izrāva no tumsas aku desmit metru dziļumā. Akas apakšā gulēja kaut kā kauli, zaļgani dzelteni un it kā nopulēti.

- Kas šeit notiek, Vaņa? - Taija drebošā balsī jautāja. - Kur mēs esam nokļuvuši?

Ivans nepaspēja atbildēt. Smags trieciens satricināja ēku, sienas sašūpojās, grīdas trīcēšana caur kājām iekļuva mugurkaulā. Taija iekliedzās, gandrīz iekritot akā: Ivanam izdevās viņu sagrābt aiz jakas piedurknes un noturēt. Kārtējais trieciens un jauns vibrācijas vilnis.  Caur apklustošo dunoņu izskanēja attāli trauksmes saucieni.

- Es baidos! - Taija čukstus sacīja, ar lūpām pieskaroties Ivana ausij. - Šis briesmīgais labirints, gaiteņi, telpas... šie sprādzieni... Vaņa, varbūt mūs sagūstīja kaut kādi citplanētieši un aizveduši uz viņu planētu? Es izlasīju vienā stāstā...

Ivans piespieda sevi pasmieties, lai gan viņam smiekli nebija prātā.

- Jocīgā tu mana, mēs atrodamies uz Zemes un, visticamāk, pazemē. Citplanētieši uz durvīm nerakstīs krievu valodā.

- it kā jau ir krievu valoda, bet šrifts nav īpaši krievisks... oho skaties! Taija pēkšņi iesaucās. - Šķiet, ka tagad mēs varam izkļūt tajā zālē!

Sprauga uz gaišo telpu bija kļuvusi pusotru reizi lielāka, tagad pat Ivans varēja tajā iespiesties, neriskējot iestrēgt.

Pēc minūtes viņi atradās zālē, izlavierēja starp drupu un gružu kaudzēm un pieskrēja pie logiem. To, kas atvērās viņu acīm, viņi nebija gaidījuši ieraudzīt...

Logi atradās kolosālas ēkas sienā, kuras spārni vienmērīgi iegriezās puslokā pa gigantisku rādiusu pa labi un pa kreisi un pazuda aiz horizonta, un apmēram trīssimt metru augstumā virs iedobes, piepildīti ar zeltainu dūmaku, tie pamazām kļuva caurspīdīgi un pazuda! Iedobes centrā mirdzums bija īpaši spēcīgs, un dūmaka tur tumšās debesīs izgaisa oranžu un tumši sarkanu svītru straumēs. No turienes skanēja apslāpēta dārdoņa, vienmērīga tvaika šņākoņa un smaga astmatiska elsošana.

Aizrāvušies ar briesmīgo attēlu, Ivans un Taija pusstundu stāvēja, lūkojoties iedobē ar zeltaini kvēlojošo miglu, ēkas sienām, kas pacēlās uz augšu milzīgā augstumā un sānos pa apli, ar logu rindu melnajiem plankumiem.

- Jā! - Ivans beidzot ar  izjūtu teica. - Tas neizskatās pēc Zemes! Bet citplanētieši arī ir nieki!

- Kas tad? - Taija klusi jautāja. - kur mēs esam, pēc tavām domām?

Ivans klusēja, un ar jaunu uzmanību viņi sāka apskatīt ainavu no divsimt metru augstuma.

- Tur zem mums ir it kā mežs, - Ivans nedroši sacīja. - Nokāpt... Bet kā?

- Ja šī ir ēka, tad jābūt liftiem vai kāpnēm. Meklēsim, bet ja neatradīsim - atgriezīsimies šeit un domāsim vēl.

Ivans vilcinājās, uzmetis aci iedobuma gaismas substances cepurei un apņēmīgi devās zāles dziļumos.

- Neatpaliec un skaties zem kājām, te ir daudz aku.

Izsalkums un slāpes, kas viņus mocīja vairāk nekā pusdiennakti, bija nedaudz atkāpušies, dodot vietu satraukuma un cerību vilnim.

Viņiem paveicās - šis koridors nebija bezgalīgs. Pusstundas laikā tas aizveda viņus uz apaļu zāli, kuras centrā atradās caur griestiem un grīdu ejoša apmēram trīs metru diametra caurule. Caurules vienā pusē bija logs vai durvis no bieza matēta stikla. Aiz stikla neko redzēt nebija iespējams, lai gan Ivanam šķita, ka viņš redz kaut kādu telpisku režģa konstrukciju.

- Droši vien lifts, - viņš teica, uzsitot uz stikla un klausoties, kā  tas nozvana ar plāna kristāla skaņu.

Zāle bija pilnīgi tukša, visa pieķēpāta ar kaut kādu krāsu vai kvēpiem. Šeit bija mazāk putekļu, bet tas nevarēja paslēpt pēdas, kas šķērsoja grīdu dažādos virzienos. Bija apaļas un ovālas, mazas un lielas pēdas, kas piederēja suņiem un citiem dzīvniekiem, bet bija pēdas, kas interesēja Ivanu - cilvēku. Garām bija gājuši divi cilvēki, pie tam basām kājām. Šīs pēdas iznāca no lifta stikla durvīm, kā Ivans sauca cauruli zāles centrā, un beidzās pie durvīm ar metāla sloksni: zālē bija divas šādas durvis. Durvis no koridora, pa kurām viņi iegāja zālē, palika atvērtas.

Ivans mēģināja atvērt arī pārējās durvis, bet vienas no tām uz mirkli atvērās un atkal aizcirtās, bet otrās, saritinājušās izzuda, aiz tām atklājot tumšu caurumu ar slīpām metāla sijām, uz kurām dažviet bija saglabājušies pakāpieni un pat veselas kāpnes. Bez īpaša aprīkojuma te nebija iespējams nokāpt.

- Jā-a, - Ivans ievilka, paspīdinādams augšup un lejup. - pa virvēm kaut kā jau varētu nolaisties... - Viņš paklusēja. Kāpņu šahtā atskanēja dažādas skaņas: attāla čirkstoņa, sitieni un kliedzieni, pārspējot iepriekšējos trokšņus - čaukstēšanu, sprakšķēšanu, čukstošo atbalsi... Dzīvības atbalsis... Zemāk virmoja aktīva dzīve, kas izteikti atšķīrās no šī mirušā horizonta klusuma un neomulības.

Ivans pārstāja spīdināt un nolika laternu tā, lai gaismu izkliedētu zāles siena.

- Ko mēs darīsim tālāk?

Viņi paskatījās viens uz otru. Taija turējās braši, bet bija bāla, zem acīm gulēja ēnas, sejā jaudās nogurums. Ivans neviļus pieskārās diennakts rugājiem uz vaigiem, pasmīnēja. Par skuvekli, iespējams, būs jāaizmirst uz ilgu laiku.

- Mums jātiek lejā uz zemi, uz pirmo stāvu, - teica Taija. - Šeit viss ir kā izmiris.

- Un elementārais demogrāfiskais nodrošinājums arī netiek ievērots, - teica Ivans. - Nav pietiekami daudz pārtikas, apģērba un pajumtes, lai varētu dzīvot... Man bija konfekte, bet es to jau sen apēdu. Un tādu kā es gabarītu cilvēka norma ir trīs tūkstoši astoņi simti kilokaloriju dienā!

Taija daiļrunīgi norija siekalas, un viņi abi iesmējās. Par kilokalorijām varēja tikai sapņot.

Nolēma tuvākajās telpās pameklēt vismaz kaut ko līdzīgu virvei. Līdz nesagrautajiem kāpņu pagriezieniem nebija iespējams nokļūt.

- Eh, ja lifts darbotos! - Ivans nopūtās, apejot cauruli ar durvīm. - Hop! - un mēs esam lejā. - Viņš uzsita ar stieni, no kura nešķīrās, pa skanīgo stiklu un uzkliedza: - Sezam, atveries! Es kam teicu?! - Un sastinga ar atvērtu muti.

Durvis pēkšņi pārklājās ar izgaismotu režģi, un nedzirdami nobruka uz grīdas stikla kristālu kaudzē.

- Še tev reize! - Ivans noburkšķēja, skatīdamies uz kabīni, kas atklājās acīm. - Vai es būtu Laupītāja-Lakstīgalas pēctecis?

Kabīne bija samontēta no restēm, caur kurām bija redzamas lifta akas sienas, un to apgaismoja mirgojoša zila gaisma no neredzamiem avotiem.

Taija ielūkojās kajītē, bet Ivans, atjēdzies, pavilka viņu malā.

- Bet, ja mēs iestrēgsim, kas palīdzēs?

Taija paraustīja plecus.

- Kaut kā jau izkļūsim.  Galva tak tev ir uz pleciem?

Ivans klusēdams pagriezās un pirmais ienāca lifta kabīnē, iepriekš pārbaudījis baltās, tīrās grīdas izturību. Pa kreisi no durvīm viņš ieraudzīja tumšu lodziņu rindu. Viens no tiem kvēloja, bet tajā nebija attēlots stāva numurs, bet gan kāda nesaprotama zīme - divus gredzenus šķērsojošas bultiņas veidā.

- Mēs esam šeit, - viņš uzspieda pirkstu pa lodziņu.

- Loģikā tev, iespējams, bija "teicami," - Taija minēja ar jautrām dzirkstīm acīs.

Ivans izlikās, ka viņas vārdos nemana ironiju.

- Kur te ir viņu pirmais stāvs? Ko darīt, ja ēka nonāk pazemē?

- Es arī par to iedomājos.

- Bet, spriežot pēc augstuma, kādā atrodas mūsu mirušais stāvs, tad pogu acīmredzami nepietiek: to vajadzētu būt vismaz simtam, bet šeit ir tikai ducis.

- Varbūt stāvu augstums visur nav vienāds?

- Katrā ziņā šeit kaut kas nav tā kā pierasts. - Ivans atskatījās. - Riskēsim?

Taija nenovērsa skatienu. "Kas mums atliek?" Ivans viņu saprata.

- Ienāc, pieķeries pie manis.

Viņi stāvēja kajītes centrā, Taija apskāva Kostrovu no aizmugures, un viņš pieskārās pašam zemākajam logam. Atskanēja divu toņu skaņas signāls, kas lika viņiem nodrebēt, bet lifta kabīne palika uz vietas.

- Tā. Iespējams, lifts neiet uz apakšējo stāvu. Izmēģināsim otro no apakšas.

Vēl viens skaudrs signāls - un nekādas lifta reakcijas.

- Varbūt mehānisms sabojājies? - Taija kautrīgi ierunājās. - Redzēji kā arī durvis sašķīda...

Ivans pasmīnēja:

- Var jau būt... varbūt tas nemaz nav lifts.

Virs logu rindas viņš ieraudzīja burtus TF un vairākus ciparus - 2301, viņš atcerējās, ka šos ciparus jau kaut kur ir redzējis, un nesen. Kur tieši?.. Atcerējās, pacēla stieni un izlasīja burtus un ciparus uz tā uzgaļa: "MK-2301". Hmmm, ja vien šiem cipariem un burtiem būtu paskaidrojoši uzraksti...

Ivans uzspieda pa lodziņu, kas atradās vistuvāk izgaismotajam lodziņam, un tajā pašā brīdī uz viņiem uzkrita paātrinājuma svars, gandrīz notriecot no kājām. Smagums ātri pārgāja, iestājās bezsvara stāvoklis, kas izraisīja nelabumu Taijai, viņa iekliedzās, pieķērās Ivanam, kurš saspringa kā krītot. Bet bezsvara stāvoklis arī ātri pārgāja, ķermeņa muskuļi saldi nosmeldza, galva šķita tukša un zvanīga, sprēgāja ausīs, mutē parādījās saldena pēcgarša.

Logs, kuru Ivans nospieda, kvēloja, un uz tā tika attēlotas citas zīmes: cilvēka plaukstas kontūra, zem tās svītra un cipari: "-10 000".

- Atbraucām, - Ivans atviegloti sacīja. - Droši vien superātrs lifts ar mežonīgiem paātrinājumiem. Tagad pameklēsim izeju.

Viņi izgāja no lifta apļveida zālē un saprata, ka lifts tos patiešām ir nogādājis citā ēkas horizonta līmenī.

Smaka šeit bija kā zvērnīcā. Zāle kādreiz bija dekorēta rozā marmorā, bet grīda bija nokaisīta ar putnu izkārnījumiem un tik nopēdota, ka bija zaudējusi sākotnējo krāsu. Tomēr izkārnījumi nebija no putniem. Tiklīdz Ivans ieslēdza laternu, no zāles griestiem atskanēja spiedzīgs pīkstiens, atskanēja spārnu plivināšana un sikspārņu bariņš metās drūmā gaiteņa dziļumos, pazūdot tumsā.

- Tā jau var nosirmot! - smejoties teica Taija, nesteidzot atlaist Kostrova elkoni. Viņš piespieda pirkstu pie lūpām.

- Klusu!

Kaut kur tālu atskanēja dīvaina skaņa - it kā bazūnes rūkoņa ar raudošu atbalsi, kas atkārtojās vēl un vēl. Tad atskanēja kaut kāda putna kliedzieni, zaru laušanas krakšķi, riešana un viss palika kluss.

- Dzīvība! - nodomāja Ivans ar zināmām bažām. - Karabīne vai vismaz Ivašuras bise nekaitētu...

- Izslēdz gaismu, - Taija ieteica.

Pastāvēja pierodot pie tumsas. Pamazām sāka saskatīt atspīdumu uz zāles sienas, bet koridors, kurā pazuda sikspārņi, palika pilnīgā tumsā. Ivans paskatījās apkārt un saspieda meitenes plecu. Lifta durvis bija neskartas, un caur tām varēja redzēt zilās gaismas straumes, kas kā burbuļi ūdenī plūda pa lifta cauruli. Tās aizskrēja, un lifts atkal kļuva tumšs un mēms.

Viņi uzmanīgi apgāja cauruli. Gaisma nāca no cita gaiteņa, caurspīdīga brūngana materiāla durvis gulēja uz grīdas un bija saburzītas kā lupata. Koridors, ko arī nobradāja netīras pēdas, drīz vien ieveda ceļotājus plašā telpā bez logiem un otrās izejas, bet ar cilvēka izmēru caurumu, kas saimnieciski bija aizdarīts ar pulēta metāla loksni. No atstarpes starp loksni un sienu spīdēja dzeltens gaismas stars un vilka aukstums.

Ivans pieskrēja pie plaisas, iegrūda spraugā stieni un ar pūlēm nometa malā smago plāksni, kas nokrita kā pustonnu smags čuguna lietnis. Sejā iesitās dzeltena gaisma, auksts svaigs gaiss ar nepazīstamu smaku un skaņu vilni. Ārā, dažu soļu attālumā, sākās sniegots mežs, virs kura liesmoja dzeltens mirdzums... Kā apburts skatoties uz mežu, Ivans grasījās spert soli spraugā, taču apstājās, pamanījis sienā izlauztās spraugas neparastumu.

Caurums bija izsists no telpas uz āru  ar kaut kādu neparastu enerģijas lādiņu - lāzera, plazmas vai citu -  un sienas izkusušais metāls sacietējot, izveidojis caurspīdīgu asi zobainu un metru garu diegu vainagu.

Atskatījies uz Taiju un sastapies ar viņas jautājošo skatienu, Ivans ar kāju izmēģināja vainaga stiprumu - izturīgs - un pirmais izkāpa no telpas.

Viņi stāvēja sniegā pie ēkas sienas, kas pacēlās virs viņiem nesasniedzamā augstumā. Virsotne pazuda debesīs kaut kur vismaz pusotra kilometra augstumā, un cik tālu tā stiepās garumā, varēja tikai nojaust.

Sals nebija spēcīgs, apmēram pieci vai seši grādi, taču ceļotāji nebija ģērbušies kā ziemā un ilgi neizturētu pat šo temperatūru.

- Sniegs! - Taija klusi teica. - Septembrī - sniegs!

- Tur bija septembris, - tikpat klusi sacīja Ivans. - Brjanskas mežā. Bet te nav Brjanskas mežs.

Šaurā bezkoku zemes josla atdalīja ēkas sienu no svešā meža sienas, sastinguša modrā klusumā. Sniegu klāja dzīvnieku pēdas, it īpaši vietā, kur iznāca Ivans un Taija. Acīmredzot tieši caur šo caurumu dzīvnieki un sikspārņi iekļuva ēkā. Caur nepielūdzamo attālo rūkoņu un ritmisko svilpoņu dažkārt atskanēja putnu kliedzieni, zaru sprakšķēšana un rejoša rēkšana. Zeme drebēja ar nelielu trīci. Taija bija pirmā, kas to pamanīja - ēkas iekšpusē šīs dreboņas nebija.

Ivans ciešāk satvēris savu nūju, paņēma meiteni pie rokas.

- Nāc, citādi mēs nosalsim.

- Kur doties?

- Vienalga kur. Dosimies gaismas virzienā, varbūt satiksim cilvēkus, un ēdamu kaut ko pameklēsim. Vienmēr būs laiks atgriezties, ēka ir redzama no tālienes.

Taija salīgi nodrebinājās, bet neiebilda, lai gan bija skaidrs, ka viņa nevēlas nekur iet.

Mežā pārsvarā bija lapukoki: bērzi, alkšņi, vītoli, retāk bija sastopamas apses un papeles, taču bija arī priedes. Ivans vērsa uzmanību uz to, ka daudziem bērziem nolauzti zari un noplēsta miza, bet tuvumā esošais sniegs nomīdīts ar milzīgām pēdām - apaļām kā šķīvis, pusmetru lielām.

- Lācis? - Taja bailīgi jautāja, piesardzīgi aplūkojot pēdas.

Ivans noliecās un paostīja gaisu.

- neizskatās, un smaržo pēc suņa.

Netālu atskanēja rūciens pa pusei kopā ar skarbu klepu. Taija nodrebēja un paskatījās uz Kostrovu. Viņš sastinga, ieklausoties.

- Dīvains kliedziens, - viņš lēnām sacīja. - Kaut kur es tādu esmu dzirdējis iepriekš... laikam zooloģiskajā dārzā. Es domāju, ka tā auro dusmīgi ziloņi.

- Ziloņi? No kurienes viņi šeit radušies?

Ivans neko neteica: viņš zināja tikpat daudz kā Taija. Turklāt viņu vairāk interesēja doma par ēdienu, jo vēders visu laiku atgādināja par sevi.

Tālāk gāja klusējot, grimstot sniegā līdz potītēm, retāk līdz ceļiem. Nonāca pīlādžu audzē, kurā saglabājās vairākas košu sarkanu ogu kopas. Apēda sauju, kaut arī žokļos radās krampji no skābes un rūgtuma. Taija paņēma līdzi vairākus ķekarus - tomēr kaut kāds ēdiens. Ivans ogas apēda kopā ar sniegu, atcerēdamies, ka jau ilgi grib dzert.

Pēc pusstundas starp bērzu stumbriem priekšā pamanīja spraugu, paātrināja soli. Ivans palīda zem platas egles zemajiem zariem, izgāja klajuma malā un sastinga. Klajuma vidū stāvēja... mamuts! Milzīgs pelēkibrūns ķermenis, stāva piere ar izliektām uzacīm, izliekti divmetrīgi ilkņi, viņu virzienā izstiepts snuķis... Mamuts skatījās uz sastingušajiem cilvēkiem, kustinot ausis un it kā pārdomājot, ko ar viņiem darīt. Negaidīto viesu nožēlojamais izskats un nekustīgums acīmredzot viņu nomierināja. Mamuts nicīgi nosprauslojās, pagriezās ar sāniem pret cilvēkiem un sāka ar snuķi rakņāties zem sniega, izraujot nodzeltējušu zāli un metot to mutē.

Ļoti tuvu atskanēja īsa, spiedzīga rūkoņa, mamuts pacēla snuķi un atbildēja ar rejošu taurēšanu.

Taija pavilka Ivanu aiz piedurknes, un viņi ar kārtīgu līkumu apgāja klajumu. Apstājās, lai atvilktu elpu zem nokritušas papeles.

- Mamuti, - Ivans sacīja, sildot Taijas pirkstus rokās. - Izmiruši, cik es zinu, pirms apmēram desmit tūkstošiem gadu. Tas ir vilnainais mamuts, kas pirms apmēram trīsdesmit tūkstošiem gadu dzīvoja augšējā pleistocēnā.

- Ko mēs darīsim tālāk, kaptein?

Taija šaubīgi paskatījās uz stieni Ivana rokā, un viņas pavadonis saprata skatienu. "Ar šo nūju pret mamutu nevar neko uzsākt," sacīja meitenes acis. - kas zin ko vēl sastapsim?

- Paskriesim? - Ivans ieteica. - Vismaz sasildīsimies.

Viņi skrēja, krītot sniegā.

Reljefs manāmi pazeminājās - acīmredzot, sākās nolaišanās tajā ieplakā, ko viņi redzēja no augšas pa logu. Skriet kļuva arvien vieglāk un vieglāk, it kā viņi zaudētu svaru. To pamanījis, Ivans samazināja ātrumu. Koki kļuva zemāki, tievāki, un gandrīz visi, it kā zem vēja spiediena, nolieca virsotnes ieplakas centra virzienā. Šeit bija gaišs kā dienā, bet gaisma bija kaut kā dīvaina - zeltaina, nesniedzot ēnas.

Arī Taija pamanīja izmaiņas apkārtējā ainavā un iesānis paskatījās uz Ivanu, gaidot viņa lēmumu. Visbeidzot, koki sasniedza tikai līdz cilvēka augumam, notievēja, un priekšā parādījās kails sniegains līdzenums līdz horizontam. Ivans apstājās, paskatījies uz zeltaini mirdzošu plīvuru pa pusi debess. No šīs plīvura skanēja dunoņa, dažreiz no turienes atskanēja skaļāki basu sitieni, kas izraisīja manāmas zemes vibrācijas. Pēc katra sitiena baltas liesmas lāpa pacēlās virs zelta mirdzuma un izplatījās spīdošā lietussargā, no kura sāka līt zelta lietus, kļūstot blāvāks līdz sārtinātam mirdzumam. Lai dzirdētu viens otru, šeit bija jāpaceļ balss.

- Es domāju, ka tur doties ir bīstami, - teica Taija.

Arī Ivans domāja tāpat. Viņš pamanīja, ka pāri sniega laukam plūst dreifējoši sniega virpuļi - bez vēja! Turklāt tie pulsē - pastiprinās, pēc tam vājinās, un taktī ar šīm pulsācijām no zelta bezdibeņa atlido zema šņākoņa, it kā tur uz milzu nokaitētas pannas ritmiski lietu ūdeni.

- Tev noteikti ir taisnība, - Ivans sacīja. - Turp mēs neiesim. Un pēkšņi viņš saspieda Taijas roku, līdz sāpēm. - Skaties!

Simts metru attālumā no meža izplūda melna straume. Tā sadalījās strūklās, kas saprātīgi pagāja ap krūmiem un kokiem, un, nepalēninot ātrumu, metās pāri sniega laukam. Tie bija zirnekļi!

Pēc dažām minūtēm zirnekļu straume izsīka un drīz pazuda sniegotajā haosā. Ivans atjēdzās un atlaida meitenes roku. Viņi klusēdami lūkojās viens uz otru. Abi padomāja vienu un to pašu domu: tā bija zirnekļu pasaule vai kas viņi patiesībā bija, un cilvēki šeit bija nejauši viesi. “Bet kur ir šī pasaule? - nodomāja Ivans. - Zem Brjanskas meža zemes vai?.. Tomēr ko nozīmē “vai”? Mēs esam prātīgi domājoši cilvēki, mums tikai jāatrod ticams izskaidrojums šim visam haosam! Vienkāršākais skaidrojums... vienkāršākais ... Sapnis? Halucinācijas? Ak Kungs, cik tas ir triviāli! Es taču esmu pārliecināts, ka neguļu..."

- Man kājas ir nosalušas, - Taija teica ļoti klusi.

Ivans attapās, paskatījās apkārt un devās iekšā meža biezoknī.

- Tūlīt, Taija, mazliet pacieties. Iekursim uguni un sildīsimies.

Ugunskurs kūpēja un šāva dzirksteles, bet dega.

Šajā mežā nebija sausu koku, tikai reizēm pagadījās sausi mamutu nolauzti zari,  tāpēc Ivans ar nazi grieza dzīvus zarus no bērziem un papelēm. Viņš apsēdināja Taiju uz salauztu egļu zaru paklāja, priedes un egles auga blakus ugunskuram.

Drīz viņi sasildījās, un, ja ne izsūcošā izsalkuma sajūta, garastāvoklis būtu daudz labāks.

No debesīm uz zemi turpināja līt patīkamā zeltainā gaisma, gandrīz neradot ēnas. Klusi dunēja nezināmais vulkāns, drebēja zeme. Mamuti turpināja kaut kur trokšņaini taurēt, un vienreiz atskanēja mežacūkas caurdurošais kvieciens un vai nu dzīvnieka, vai putna zemais kliedziens.

Viņi paklusēja. Nebija par ko runāt. Tas, kas notika ar viņiem un kas notika apkārt, šķērsoja neparastā uztveres horizontu,  pastāvīgam pārsteigumam nepietika mentālo spēku, un arī fiziskais spēks ar katru stundu samazinājās. Ivans ar bailēm domāja, ka varētu sabrukt bezspēkā, pirms atradīs ēdienu. Piedzīvojums ievilkās, un bija jāuztraucas par nākotni, necerot uz ātru atgriešanos no neparastā gūsta vai kāda cita palīdzību.

- Nomazgāties vajadzētu, - Taija pēkšņi skumji sacīja. - Vannā. Es esmu netīra kā sušķe. Un tantēm ir tik brīnišķīga vanna!

- Nekaitētu gan, - Ivans piekrita. - Starp citu, vārds "vanna" tulkojumā no turku valodas nozīmē: padzīt sāpes un skumjas.

Pa mežu aizskanēja biežu sitienu troksnis, it kā kāds ar rungu dauzītu pa koku stumbriem. Ivans pagrieza galvu, bet nekustējās. Atkal koka bungošana, tad kliedziens, troksnis, kaut kāda mīcīšanās, rūciens...

Ivans pielēca un uzmanīgi klausījās cīņas troksnī.

- Mūsējos sit. Iet palīgā vai?

Taija par šo joku nesmaidīja.

Truli sitieni, dipināšana, zaru brīkšķi, atkal rūkšana, un viss apklusa, atskanēja tikai tālā rīboņa, kas bija jau kļuvusi pierasta.

- Pasēdi, es tūlīt... - Ivans padomāja, pasvārstīja rokā nūju un iedeva Taijai. - Turi to, katram gadījumam. Es iešu un pasakatīšos, kas tur par ņemšanos.

Taija tikai pamāja, viņai nebija spēka iebilst. Meitenes seja bija nobālusi vēl vairāk, deguns saasinājies, lūpas sasprēgājušas. Ivana sirds iesāpējās, viņš atgriezās, noskūpstīja uz vaiga, kas meitenei lika vainīgi pasmaidīt, un ātri devās nesenā trokšņa virzienā.

Pēc dažām minūtēm izgājis uz mamutu iemītas takas, ieraudzīja neparastu dzīvnieku, kas vienlaikus bija līdzīgs lauvai un tīģerim. Tam bija īss, dzeltenīgs kažoks, spēcīgas ķetnas un lieli ilkņi, ar kuriem viņš plosīja neliela zirga miesas. Zvērs pagrieza asiņaino purnu pret Ivanu, noraustīja ausis un zemu norēcās, it kā brīdinot: netraucē, lūdzu ar labu!

Vairākas minūtes viņi skatījās viens otram acīs, tad tīģerlauva vēlreiz norēcās un sāka ēst savu medījumu. Ivans atkāpās aiz bērza stumbra un ar rokas virspusi noslaucīja nosvīdušo pieri. Viņam bija nazis, taču uzskatīt to par ieroci pret šo zvēru bija neiespējami.

Pēc ceturtdaļstundas tīģerlauva bija paēdis, atskatījās uz vīrieti, it kā aicinātu viņu uz maltīti, tad lepni devās prom, smagi, bet klusi un mīkstā grācijā liekot soļus. Drīz vien  no virziena, kurā tas aizgāja, atskanēja satraukts mamuta brēciens. "Un tomēr viņš neizskatās pēc tīģera," domāja Ivans, gaidīdams. - Vairāk kā lauva, alu lauva, bet bez krēpēm. Kaut kur lasīju, ka alu lauvām nebija krēpju... un tādu ilkņu... kaut kāda pasuga. Bet no kurienes viņš ir šeit? Mamuti arī ir no turienes. Šī ir viņu pasaule, un mēs šeit esam atnācēji, nevis viņi..."

Vēl dažas minūtes nogaidījis, Ivans pieskrēja pie nogalinātā zirga un steigšus izgrieza vairākus lielus gaļas gabalus no neskartajām ciskām un krustiem.

Taija viņu gaidīja stāvot kājās, konvulsīvi sažņaugusi rokā stieni un uzmanīgi klausījās jaunajās skaņās: smikstos un gaudoņā duci soļu attālumā no ugunskura. Ivans mierinoši noglāstīja viņai muguru, pagājās skaņu virzienā un uzkliedza:

- Vācas prom!

Kāds pārlēca pāri krūmiem, nošvīkstināja zarus, un viss apklusa.

Ivans neviļus pasmējās, nometot gaļu sniegā.

- Izrādās, ka šajā apgabalā mēs neesam paši vājākie. Droši vien suns...

Viņi cepa uz zariem saspraustas zirga gaļas šķēles, un apdedzinoties ēda. Šai maltītei trūka maizes un sāls, taču abi saprata, ka, lai paliktu dzīvi, viņiem, iespējams, būs jāpierod arī pie jēlas gaļas. Pagaidām nebija ko rēķināties ar kāda palīdzību...

Neskatoties uz to, ka šajā briesmīgajā pasaulē bija mūžīgi dzeltena diena, viņus pieveica miegs: ķermeņa bioloģiskais pulkstenis bija noregulēts uz parasto divdesmit četru stundu ciklu. Mežā gulēt bija auksti, un nedroši - uguns tik tikko dega, un viņiem nebija pat ziemas apģērba.

- Būs jāiet gulēt cietoksnī, - Ivans sacīja un pacēla acis uz ēkas sienu, kas karājās virs viņiem. - Tur vismaz silti, bet, ja paveiksies,  atradīsim arī ērtības.

Viņš centās nedomāt par to, ka pa ēku kaut kur klīda "desantnieki", nogalinot cilvēkus.

Taija piekrita. Viņa bija paēdusi, spēki manāmi pieauga, turklāt neliels ceptas gaļas krājums, kas ietīts bērza mizā un vilka lejup Ivana jakas kabatas, labvēlīgi ietekmēja viņas garastāvokli. Ceļā uz ēku viņi sastapa mamutu, kas grauza bērza mizu. Mamuts bija pinkains un nepārprotami mazāks nekā pirmais. Viens no viņa ilkņiem bija nolauzts, un mamuts drebēja lielās trīsās, kas bija manāms pat caur biezo, brūno vilnu.

- Nosalis, nabadziņš, - Taja viņu pažēloja.

Ivans papurināja galvu.- Viņi nebaidās no aukstuma, te ir kaut kas cits. Varbūt slims.

Viņi pastāvēja un ar līdzjūtību skatījās uz milzi. Vējš no tālienes atnesa garu, melanholisku gaudošanu. Mamuts pacēla galvu, uzsita ar ausīm, ieklausījās un klusēdams iegāja biezoknī, atstājot vilnas druskas uz krūmiem un koku zariem.

- Zirneklis? - Taija ar šaubām jautāja.

- Nebūs vis. Šķiet, ka šeit ir pietiekami daudz kliedzēju bez zirnekļiem. Nāc, negaidīsim piedzīvojumus.

Caur krūmiem viņi devās uz ēkas sienas pusi - dīvaini plankumainas, šūnveida, ar melnu, aklu logu rindām. Nekur nekādas durvis nebija redzamas, bet logi sākās apmēram divdesmit metru attālumā no zemes, un, cik vien acs redzēja, tie visi bija neskarti, bez plaisām un atverēm. Ivans šīs ailes sauca par logiem vairāk ieraduma pēc, tās nedaudz atgādināja īstus logus.

- Mēs droši vien novirzījāmies sāņus no izlauzuma, - Ivans nomurmināja. - Pameklēsim? Tepat netālu vajadzētu būt.

Taija pirmā devās gar sienu. Eksperts ar neviļu žēlumu paskatījās uz viņas īsajiem zābaciņiem. Taja bieži krita sniegā līdz ceļiem, un kājas, iespējams, bija pilnīgi slapjas. Vispār jau tāpat kā viņam.

Viņi nosoļoja apmēram kilometru. Šūnas nomainīja izliekumi, logi gan pilnībā pazuda, gan gāja garās rindās, bet joprojām nebija ieejas. Ejot bija silti, bet tiklīdz apstājās, aukstums atgriezās zem drēbēm... Viņi paskatījās viens uz otru un pagriezās atpakaļ. Nepaspēja paiet dažus desmitus soļu, kad daļa šķietami monolītās sienas pēkšņi klusām aizbrauca sānis un sniegā izlija melna straume. Atkal zirnekļi!

Taija parāvās atpakaļ. Ivans steidzās ar  savu ķermeni viņu aizsegt, paceļot roku ar nūju. Bet zirnekļiem nebija nekādas daļas gar viņiem: neviens nenogriezās malā un neskatījās uz sastingušajiem cilvēkiem. Sniegā viņi pārvietojās tikpat ātri un vienmērīgi kā uz cietas zemes, it kā slīdētu pār to uz neredzamām slēpēm, un tikai cieši ieskatoties varēja pamanīt, kā darbojas viņu šarnīrveida kājas. Tie tomēr bija dīvaini zirnekļi. Un ne tāpēc, ka tie būtu lielāki par jebkuru zirnekli uz Zemes. Viņos bija kaut kas no čūskas lokanības, no mašīnas mehāniskās vienveidības un mērķtiecības, un vēl kaut kas - ģeometrisko formu netveramā harmonija, domu un briesmu smarža, kas vienmēr atšķīra dzīvo no nedzīvā...

Zirnekļu straume pazuda aiz kokiem, sniegā palika tikai dīvaina, perforēta sliede, atšķirīga no dzīvu radību pēdām. "Pretruna", Ivans nodomāja. "Tajos ir daudz gan no dzīvā, gan nedzīvā..." Viņš atcerējās - "durvis!" Un pavilka Taiju sev līdzi.

- Skrienam.

Pēc dažām sekundēm viņi atradās ēkā, un sienas klucis pilnīgi klusi un bez redzamas mehānismu palīdzības ieslīdēja vietā un nobloķēja eju. Iestājās tumsa un klusums. Ivans iededza laternu un aizvēra acis no dzirkstelēm, kas uzliesmoja no visām pusēm.

Viņi stāvēja ledus grotā - tāds bija pirmais iespaids. Nedaudz slīpas sienas - kristāla slāņos, ar baltām ledus svītrām, velvēti griesti - cieta dzirkstoša sniega un ledus kārta. Tomēr tas nebija ledus. Grotas sienu materiāls bija silts un nedaudz knaibījās ar elektrību. Tikai grīda neradīja ilūzijas par tās sastāvu - metāls, līdzīgs hromētam tēraudam.

- Silti, bet pārāk ciets, - Taija teica miegainā balsī.

Bija acīmredzams, ka viņai nāvīgi negribas iet tālāk, bet lēmumu atstāja vīrieša ziņā. Ivans neviļus pasmaidīja.

- Tev taisnība, un turklāt šeit apkārt klīst zirnekļi. Meklēsim noslēgtāku slēptuvi, un vispār man ir ideja mēģināt doties uz ēkas otru pusi.

Taijai acis iedegās, bet tūlīt izdzisa.

- Mēs jau mēģinājām koridorā, atceraties?

- Slikti mēģinājām. Bet atliksim ceļojumu uz rītu...

Ivans nepabeidza. Kaut kur ēkas iekšienē atskanēja čaukstēšana un čirkstoņa, skaļi noskanēja neredzams gongs. Grotas sienas sāka sprakšķēt, dzirkstīt. Ivans izslēdza laternu, bet tumsa neiestājās, viņus ieskāva spokains, auksts sienu mirdzums. Šalkas nāca tuvāk, sadalījās simtiem ātru soļu dipoņā.

Ivans kā vajāts paskatījās apkārt - nebija kur bēgt - un atkāpās, cik vien spēja, no grotas vidus līdz sienai. Tajā pašā brīdī atvērās grotas tālākā siena, no kuras izvēlās pazīstamā melnā zirnekļu straume. Nosmaržoja pēc svaiguma un ētera.

Izejas bloks uz ārpasauli klusām atkāpās malā, priekšējā zirnekļu vienība izskrēja sniegā, bet pārējie vienaldzīgi viņiem sekoja, nepievēršot uzmanību cilvēkiem. Viņi tā arī būtu paskrējuši garām, bet Taija pēkšņi sagrīļojās. Ivans tik tikko paspēja pacelt viņu uz rokām. Pēdējais no zirnekļiem, kas noslēdza kolonnu, palēnināja ātrumu un apstājās, pagriezās skatīdamies ar acu apakštasēm un pacēlis priekšējo kāju pāri. Ivans nolaida Taju zemē un draudīgi pacēla savu nūju. Izskatījās, ka zirneklis apdomā, ko darīt, tad pēkšņi izstaroja tievu gaismas staru, iztaustīja ar to cilvēku figūras, pagriezās un sekoja saviem ciltsbrāļiem. Izejas bloks iekrita vietā, satumsa. Spožums iegāja dziļi sienās, pazuda ozona smarža.

Ivans atkal ieslēdza lukturīti, satraukti skatoties uz Taiju. Meitene bija kļuvusi vēl bālāka, un acis viņai drudžaini mirdzēja. "ka tikai nesaslimtu! .." - viņš satraukti nodomāja.

- Vai paiet varēsi?

- Droši vien varēšu, bet kurp?

Ivans pavirzīja lukturīša staru un sameklēja Taijas plecu. Eja, pa kuru zirnekļi ienāca grotā, palika atvērta. Nebija laika minēt, kāpēc atvērta, un viņi skrēja uz to, lai gan Ivans sev atzina, ka arī viņam gandrīz nav spēka. Ko te lai saka par Taiju?

Viņi ieskrēja milzīgā zālē, kurā bija kaut kādi masīvi, it kā pārklāti ar melnu laku. Viens no tiem klusi kā transformators dūca, un virs tā riņķoja violetas uguntiņas. Smarža šeit bija dīvaina - salda, ar piparmētru un vērmeles garšu. Zāle grīda atgādināja melnu stiklu un bija silta, pēc pieskāriena gandrīz karsta, bet griestu nebija, tāpat kā zālē, kur Ivans atstāja helikopteru. Griestu vietā piecdesmit metru augstumā šūpojās pelēka dūmakaina migla.

Taija padomāja, apsēdās uz grīdas un novilka zābaciņus.

- Novelc arī tu... silti, sasildīsimies.

Ivans paklausīgi novilka kādreiz modernos firmīgos zābakus un palika vilnas zeķēs, caur un cauri slapjās. Drīz kājas patiešām sasila, patīkams siltums izplatījās visā ķermenī.

Viņiem bija spēka sameklēt nišu starp vienu no tumšajām mašīnām un zāles sienu, izklāt Ivana daudz ciestušo jaku un apgulties. Abi aizmiga gandrīz acumirklī un nedzirdēja, kā trokšņojošais lielais masīvs zāles otrajā galā ar dīvainu skaņu trīs reizes izlaida zirnekļu straumes no savām iekšām...

Gulēja septiņas stundas pēc Ivana pulksteņa, un, kad pamodās, uzreiz neatcerējās, kur atrodas un kāpēc gulta ir tik cieta.

Zālē joprojām bija silts, tikai tagad dunēja un sprakšķēja četri masīvi. Grīdas dziļumos skrēja garas zilas dzirksteles un dažreiz veseli nesaprotamu simbolu un ciparu ceļi.

Ivans veica dažus vingrinājumus, noglaudīja pamatīgi izaugušos rugājus uz zoda un notvēra Taijas skatienu.

 - Kas ir, labs paskats?

Taija pasmaidīja.

- Bet bārda tev ir tumša, nevis sarkana kā mati. Ko mēs darīsim, kaptein?

- Pirmkārt - brokastis. - Ivans izvilka gaļas gabalus. - Tad ejam meklēt ēkas pretējo pusi. Vai ir citi priekslikumi?

Taija paraustīja plecus un sāka uzvilkt izžuvušos zābakus. Ivans ar grūtībām uzvilka savus.

Pēc ceturtdaļstundas viņi devās ceļā ar jaunu cerību uz panākumiem. Ivanam ienāca prātā Bēkona citāts "Cerība ir labas brokastis, bet sliktas vakariņas", taču viņš to neteica skaļi.

 Izeja no zāles tika atrasta ātri. Tādu bija vairākas - daudzmetru arkas biezajās sienās. Izgājuši caur arku, ceļotāji iznāca uz šaura balkona, kas apņēma plašu šahtu, kas nogāja nezināmā dziļumā. Šahtas augšdaļa pazuda plandošā zilganā miglā. Dažreiz lejā kaut kas strauji dzirksteļoja, un dažas caurspīdīgas bezķermeniskas kontūru ēnas, kas acīm nemanāmas, lidoja gar balkonu no apakšas uz augšu.

Viņi skatījās piecas vai sešas minūtes un atgriezās zālē. Otrā izeja - šaura atvere tumsā - ieveda viņus appelējušā akmens maisā, kur viņi atrada kvēlojošu cilvēka skeletu. Dažu ribu trūka, it kā tās būtu izgrieztas ar frēzi. Viņa acu priekšā bija cilvēka līķis formas tērpā ar caurumu krūtīs. Ceļotāji paskatījās viens uz otru un steidzās padzīt drūmo iztēli. Šāds situācijas pavērsiens Ivanam pavisam pārstāja patikt.

Atkal atgriezās zālē. Ivans apgāja to pa perimetru, izpētot katru padziļinājumu, un centrā atrada aku ar baltām skavām, kas sniedzas tumsā. Aka bija aprīkota ar biezu caurspīdīgu vāku, tās dziļumā mirdzēja burti TFM un nesaprotama ikona bultiņas veidā, kas izsvītroja apli. Vāks bija nobīdīts sānis.

 - Ielīdīsim kaut kādā kanalizācijā! - Kostrovs nomurmināja, skatoties uz kvēlojošajiem burtiem. - Bet izejas nav. Visas arkas ved uz balkonu, bet šaurās caurules ved uz akām ar kauliem. Paskaties, atkal tie paši burti... Nez, ko tie nozīmē? Zini, man radās doma, ka šeit mēdza staigāt cilvēki.

- Caur šo aku?

- Ne tikai. Atcerieties liftu, sagrautās kāpnes, durvis un šo aku ar parastajām kāpnēm... Zirnekļiem tas viss nav vajadzīgs: kronšteini, pakāpieni, durvis, plati gaiteņi... Tātad, ēku uzcēla cilvēki?

- Loģiski. Bet kur viņi ir? Kāpēc ir tikai pēdas un zirnekļi, kas nezkādēļ ielauzās Brjanskas mežā?

Ivans apdomāja, bet doma, kas it kā izskaidroja visu, paslīdēja garām, paslēpdamās iespaidu kaudzē. Neko nevarēja darīt - bija jāpārbauda, kurp ved šī aka. Ivans izmēģināja pirmās skavas stiprinājumu un sāka nokāpt dziļumā. Nokāpis līdz sava auguma augstumam, viņš negaidīti sajuta, ka kājas balstās uz kaut ko elastīgu. Paspīdināja savu laternu uz leju, bet redzēja tikai akas turpinājumu. Neskatoties uz to, kājas balstījās uz pilnīgi neredzamu elastīgu šķērsli.

- Kas tur? - Taijas čuksts atspoguļojās no dīvainās caurules sienām ar skanīgu trīcošu atbalsi.

- Nesaprotu... tas nelaiž. Neko nevar redzēt, bet ir kā gumijas spilvens zem kājām.

Ivans izmēģināja "spilvena" izturību, pāris reizes palecoties uz augšu, - turas.

- M-jā, šķiet, arī šeit mēs nevarēsim tikt cauri. Esam iestrēguši.

- Pabīdies malā, lūdzu, es arī mēģināšu.

- Es izkāpšu.

- Nē, nē, es baidos viena pati.

Taja iekāpa akā, un tajā pašā brīdī lūkas vāks klusām aizvērās aiz viņiem, gandrīz saspiežot Ivana pirkstus. Caurspīdīgā barjera zem kājām iedegās spokaini zaļā gaismā, gaisma sakrājās mākonī un pārvērtās liesmojošos burtos un ciparos: "TP-22000".

- Membrāna Septiņi -  no apakšas atskanēja skaidra vīrieša balss ar tikko uztveramu akcentu.

- Nolaišanās hronopārejas ietvaros. Ieteicama orientācija un psivellings.

Pēc dažām sekundēm burti nodzisa, un tad nezināmā elastīgā viela, uz kuras stāvēja Ivans (“Spēka lauks,” viņš padomāja garāmejot), sāka nolaisties. Kostrovs automātiski satvēra skavas, bet tās brauca zem viņa rokām ar tādu pašu ātrumu kā neredzamā grīda. Un pēkšņi iestājās bezsvara stāvoklis!

Taija izdvesa nelielu pārsteiguma kliedzienu un izlaida no rokām lukturīti. Ivans arī gandrīz nometa laternu - pārsteiguma dēļ: likās, ka viņi krita un lidoja lejā akas dziļumos. Bet skavas bija cieši satvertas rokās, vējš ausīs nesvilpoja, nekas nebija mainījies, izņemot svara zaudēšanas sajūtu.

Viņi nekrita ilgi: elastīgs siets viņus noķēra un maigi nolaida uz cietās grīdas. Ivans pārtrauca balstīt Taju.

- Nesasities?

- Tikai nobijos un, šķiet, pazaudēju lukturīti.

- Un mans arī nezkāpēc izdzisa.

Ivans pagrozīja, laterna iedegās, bet tās gaisma nebija tik spoža kā iepriekš.

- Baterijas iet uz beigām, vai?

Viņi turējās pie skavām tajā pašā akā! Likās, ka augšējo vāku var sasniegt ar roku, bet Ivans, izstiepis kreiso roku, sastapa elastīgo pretestību. Fenomens atkārtojās ar mīnusa zīmi: sākumā viņi nevarēja tikt uz leju, tagad viņi nevarēja tikt uz augšu.

- Tu kaut ko saproti?

- Ne vairāk kā tu. O skaties!

Virs viņu galvām gaisā klusi izkusa izgaismoti skaitļi: "-40 000".

- Te ir sava dzīve un savas tehnoloģijas. Es noteikti zinu vienu lietu: uz Zemes vēl nav ne šādas tehnoloģijas, ne tādu ēku. Man šķiet, ka mēs vēl neesam redzējuši pat tūkstošdaļu no tā, kas šeit ir.

- Nevēlies taču teikt, ka mēs neesam uz Zemes? - Taija žēlabaini teica.

Ivans mēģināja sajust "spilvenu" ar kāju, taču to neatrada.

- Nezinu. Nepieciešams izkļūt no ēkas, tad viss kļūs skaidrs. Šķiet, ka tagad varam nokāpt zemāk. Es iešu pirmais.

Viņi atkal sāka nolaisties, uzmanīgi pārbaudot skavas, pēc izskata trauslas, bet spēcīgas, it kā izgatavotas no tērauda. Un nonāca ... režģa lifta kabīnē ar atvērtām durvīm! Durvis veda uz pazīstamo apļveida telpu, līdzīgu tai, kas ieskāva liftu, uz izgāja ar skatu uz ziemas mežu ar mamutiem.

Trīs izejas uz tumšiem gaiteņiem, divas no tām vecā putekļainā tīklā, trešā veda uz garu zāli ar necaurspīdīgiem logiem un durvīm.

- Metamorfozes uz ārprāta robežas! - Ivans nomurmināja. - Izskatās, ka mēs jau esam pazemē, es pazaudēju orientāciju. Kā tu domā, kurā pusē ir pagalms ar sniegu?

Taija bezpalīdzīgi paraustīja plecus.

- Es arī apmulsu.

Viņi vispirms iekatījās kreisajā koridorā, šaurā un aukstā, no tā smaržoja pēc pelējuma un mitruma, pēc tam tajā, kas veda garajā telpā ar logiem. Ivanam jau bija pieredze durvju atvēršanā, kas atdalītas ar metāla sloksni, taču šoreiz viņa pūles bija veltas: durvis tikai uz mirkli atvēra malu un uzreiz nokrita savā vietā. Tiesa, viņiem izdevās pamanīt debesu zelta kupolu - aiz šīm durvīm atradās pagalms ar mamutiem.

Ivans pārtrauca mēģinājumus atvērt spītīgās automātiskās durvis un atmeta ar roku.

- Mums tur pagaidām ko darīt. Bet ir pilnīgi skaidrs, kur atrodas mūsu cietuma ārpuse.

Viņi iegāja atlikušajā koridorā, platā, bet mitrā, ar stāvošām peļķēm uz dubļainās grīdas. Koridora sienas bija pelēkas, ar krāsainiem traipiem, un dažās vietās izvirzījās sarūsējušu slapju siju gali, no kuriem pilēja ūdens.

Koridors bija kluss, tukšs un drūms kā kapliča, tikai krītošu pilienu skaņas izraisīja grabošu atbalsi, kas iestrēdza biezajās šķietami betonētajās sienās.

Dažreiz, no kaut kurienes no nezināmiem ēkas dziļumiem, viļņos atvēlās trīce, sākumā vāja, tad spēcīgāka un spēcīgāka. Pa peļķēm izplūda apļi, kas sadalījās interferencē, un no griestiem krita gabaliņi no mitrās betona plātnes. Trīce pastiprinājās tik lielā mērā, ka pat zobi sāka klabēt un karstas sāpes iekļuva mugurkaulā, kaklā, krūtīs un galvā. Tad trīce devās uz grīdu, norima, vispār pazuda un koridorā atgriezās pilošais klusums.

Pēc pusstundas kļuva skaidrs, ka koridors stiepjas bezgalīgi, tāpat kā pirmais, sauss un putekļains, pa kuru negribētie izlūki bija nosoļojuši apmēram piecdesmit kilometrus. Ejot, Ivans nebija zaudējis virzienu, un tagad izrādījās, ka kreisajā pusē bija ēkas iekšējā daļa ar vienmērīgo zelta gaismu, bet labajā pusē bija viņu meklētais ārējais, galīgais mērķis. Bet to nebija iespējams sasniegt: šajā koridorā nebija ne logu, ne durvju, ne plaisu. Nācās atgriezties. Un tad Ivans noķēra domu, kas viņu vajāja.

- Pagaidi ... - viņš teica apstājoties, - mēs taču nokāpām stāvu zemāk...

Taja nesaprotoši paskatījās uz viņu.

- Nu un kas?

- Bet tas, ka mēs nevarējām ieraudzīt dienasgaismu, jo mēs nogrimām "gar septīto membrānu" zem zemes.

- Ko tad mēs redzējām?

- Vieglāk ir atgriezties un paskatīties vēlreiz.

Taja raudzījās uz priekšu ar mirstošu cerību: koridors, kas bija nesamērīgi, necilvēcīgi garš, ar savu noslēpumaino nepieciešamību tiem, kas to uzcēla, tāpat kā viss šajā ēkā, iegāja drēgnajā drūmajā tumsā, kas izraisīja izmisumu un bailes.

Laterna bija galīgi blāva, to periodiski vajadzēja izslēgt un ieslēgt, lai neieskrietu sienās. Viņi izgāja zālē ar kāpnēm, slapjām, it kā pēc lietus, un Taija skaļi sūdzējās, ka šī nav tā zāle, kurā varēja apžūt, vienkārši sēžot uz grīdas.

Ivans vēlreiz mēģināja atvērt spītīgās durvis mitrajā un garajā zālē ar aklo logu rindu. Velti. Tad viņš apgāja zāli pa apli un atrada izeju uz blakus esošo telpu, ko slēpa pakārta pelēka sega. Sega izrādījās zirnekļa tīkls, slapjš un netīrs. Ivans to ar nūju nometa uz grīdas un, spīdinādams pie kājām, iegāja kvadrātveida telpā ar nelīdzenu, slidenu grīdu un mitrumā pilošām sienām.

- B-rr! - Taija nodrebēja, palūrēdama viņam no aizmugures. - Tas, tomēr, galu galā ir pagrabs. Ejam atpakaļ augšā, tur vismaz ir sauss un silts.

Ivans, neatbildēdams, piegāja pie pelēkā plankuma pa labi pie sienas, minūti skatījās un pēkšņi iespēra tam ar kāju. Atskanēja izteikta krakšķoša skaņa, un traips sadalījās un sadrupa, atklājot sienā caurumu ar izkusušām sienas materiāla malām. Telpā ieplūda pazīstamas zelta gaismas ūdenskritums. Ivans notrieca zirnekļa tīkla paliekas, pieskārās izkusušajai gludajai virsmai un nosvilpās.

Zelta mirdzums pie apvāršņa nebija mainījies, tāpat kā no turienes nākošā dārdoņa. Bet sniega un lapkoku meža vietā pārsteigto ceļotāju priekšā pavērās purvaina zemiene, kuru kreisajā pusē ierobežoja meža mala, kas sastāvēja no pazīstamiem kokiem - lapeglēm, sekvojām, dižskābaržiem, kopā ar nepazīstamiem - vai nu palmām, vai kokveidīgām papardēm. Labajā pusē zemiene pārvērtās par ūdens spoguli, kas atspoguļoja ugunīgi dzelteno gaismas telti pie horizonta.

- Neko nesaprotu! Taija nomurmināja. - Tātad mēs neesam pazemē?

- Izrādās ka tā.

Ivans pirmais izrāpās uz caurspīdīgās apkakles malas, kas bija ap caurumu, to pārbaudīja un norūca.

- Ir nu gan spēks! Iedomājies trieciena spēku, kas spēj izlauzties cauri metru biezai betona sienai, un pie tam tik akurāti! Kāds ļoti vēlējās iziet tieši šeit un iepriekš arī. izkāp uzmanīgāk, neķeries klat, malas ir ļoti asas.

Viņi uzkāpa uz biezās zāles, kas dažās vietās slēpa zemē iegrimušus akmeņus, stumbrus un koku zarus. Vējš no tuvējā meža ienesa patīkamas smaržas un neparastas atbalsis.

- Varbūt labāk pārāk tālu neiesim? - Taija vilcinājās. - Tur kāds.., staigā...

- Es jau arī negribu, bet ja nu tur staigā cilvēki?

Ivans pielika roku pie mutes kā ruporu un kliedza:

- E-Hei! Cilvēki! Vai ir kāds dzīvs?

Meža malā krūmi sašūpojās, notika atkāpšanās un bieža sprakšķēšana, garajā, cietajā zālē, kas atgādināja grīšļus, kaut kas pīkstēja, čaukstēja un noplukšķināja ūdenī. Satraukums meža biežņā  uz minūti aprima, pēc tam atkal viss turpinājās kā parasti: šī pasaule dzīvoja savu čāpstinošo, pīkstošo, čaukstinošo dzīvi, un tai bija nosplauties par atnācējiem.

Neskatoties uz to, viņi atļāvās izlūkgājienu meža dziļumos, pretī dūmojošai zelta lāpai pie horizonta. Bija diezgan grūti brist cauri biežņai, mežs šeit bija vecs, pilns ar nokaltušiem koku milžiem, no kuriem daudzus Ivans nekad nebija redzējis - ne dzīvē, ne fotogrāfijās vai zīmējumos. Visas dzīvās būtnes divu desmitu soļu rādiusā slēpās no viņiem, un tomēr viņiem izdevās pāris reizes pamanīt dažus mazus dzīvniekus, kas aizbēga zālē, un pie divos gabalos sadalītā, divus metrus garā celma, melnā krāsā, viņi ieraudzīja pitonu, kas lēnām aizlīda biezoknī.

Drīz izgāja ar cieto zāli un niedrēm apaugušā tuksneša malā, kas kādus piecus kilometrus stiepās līdz kvēlojošajam zelta miglas stabam. Aiz niedru joslas gulēja pilnīgi bez veģetācijas melns tuksnesis, virs kura izplatījās dīvaina ceriņkrāsas migla.

- Laikam netiksim cauri,  - teica Ivans. - Kūdras izdegas...

Un viņi klīda atpakaļ, pārņemti pretrunīgās sajūtās: zinātkāre un pārliecības slāpes, ar vēlmi pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās pie cilvēkiem. Un jau netālu no ēkas ciklopiskās sienas sastapa... pirmatnējo mednieku grupu! Tie bija iznākuši klajumā un sastinga, skatoties uz Ivanu un Taiju, kuri bija tikpat pārsteigti.

Trīs. Viens matains, ietinies ādā, ar šķēpu - priekšā, divi ar nūju pār pleciem, uz kura karājās kāda dzīvnieka līķis - aiz muguras. Līdzīgas sejas ar platiem, saplacinātiem deguniem, zemiem žokļiem. Neandertālieši? Kromanjonieši? Pitekantropi? ..

- Gi-u! - pēkšņi uzrēja vadītājs, atjēdzies, pagriezās un metās bēgt. Divi cilts ļaudis nometa savu nešļavu zemē un sekoja. Troksnis, gaudojošs uzkliedziens - un klusums.

Ivans pavilka Taiju aiz rokas, un viņi gribēja skriet savu ceļu, bet Ivans aptvēra, ka viņiem atkal ir radusies iespēja un atgriezās pie mednieku pamestā medījuma. Taija novērsās, kad viņš sāka izgriezt gaļu no ragainā liemeņa, taču senie instinkti, kas atgādināja par cilvēka ķermeņa trauslumu, palīdzēja pārvarēt riebumu pret miesnieka amatu. Viņi norāva Ivana jakas oderi un ietina tajā gaļu. Pēc dažām minūtēm viņi pieskrēja pie ēkas sienas, atrada caurumu, kas no attāluma izskatījās kā gigantiskas acs zīlīte, pārklāts ar perlamutra skropstām, un iegāja iekšā.

Apļveida zālē ar izeju uz meža klajumiņu atvilka elpu, skatoties viens uz otru. Visbeidzot Taija teica:

- Kas tie bija? Sinantropi?

- Tas, ka nebija pērtiķi -  noteikti, - Ivans viņai piebalsoja. - Varbūt sinantropi, varbūt pitekantropi, es viņus neatšķiru. Homo erectus [5]. Senči, vārdu sakot.

- Man galva griežas! Galu galā šie... šie... pitekantropi dzīvoja vismaz pirms divsimt tūkstošiem gadu! Un tad - kur palika ziemas ainava ar mamutiem?

Ivans pašūpoja galvu un neko neteica. Atmiņā nāca skaitļi, kas bija izcelti virs viņiem, kad viņi nokāpa uz skavām akā “membrāna numurs septiņi”: “–40 000” mīnus četrdesmit tūkstoši... Kas tie par skaitļiem? Kas tos iededza un ko tie nozīmē?

- Varbūt es guļu, Vaņa? - pēkšņi iešņukstējās Taija.

Ivans noglāstīja viņas roku, maigi apskāva.

- Tad mēs abi guļam.

Grīda zem viņiem vibrēja, zāles sienas šūpojās, kaut kas smags ar grandienu kaut kur nokrita, un pēc tam tālu, tālu nokliedzās zirneklis: melanholiski, skumji, ar vibrācijām kas pārvērtās svilpjošā saucienā...

Pēc stundas atpūtas viņi nolēma tomēr atrast ceļu uz ēkas pretējo pusi, kur teorētiski vajadzēja būt izejai uz  "lielo zemi".

Vispirms viņi rūpīgi pārbaudīja otru koridoru un telpu komplektu gar ēkas iekšējo sienu ar izejām uz pagalmu, taču atrada tikai kaut kādu mašīnu sarūsējušas atlūzas, ar pelējumu un zirnekļu tīkliem apaugušas akas, un kaudzes baltu cilindru - viss pārklāts ar dubļiem, slapjš, ar smirdošu ūdeni, pūstošiem augiem un slimību dīgļiem. Acīmredzot viss šis ēkas horizonts bija mitrs un neveselīgs, šeit nebija nekā dzīva, pat zirnekļi nerādījās. Ivans un Taija neatrada šeit ejas uz ēkas ārsienu.

- Mums droši vien būs jāpaceļas augstāk, - Ivans sacīja, satraukti skatīdamies uz laternu - tā vairs knapi kvēloja. - Turklāt mums drīz paliksim bez gaismas.

Taija vainīgi nošņaukājās.

- Pati nezinu, kā izlaidu no rokas savu lukturīti.

Ivans domīgi uzsita pa kabatām, izņēma skrūvgriezi, pagrozīja to pirkstos. Pavīpsnāja, no citas kabatas izvilka knaibles un cimdus un sāka rakņāties pārējās kabatās. Tad neizpratnē paskatījās uz meiteni.

- Dīvaini... Es, šķiet, esmu pasējis otro pilota ekipējuma komplektu. Es atceros, ko ieliku labajā kabatā...

Viņš atkal sāka rakņāties pa kabatām, bet Taija viņu maigi apturēja.

- Nu, kāpēc mums tas vajadzīgs, Vaņa? Pietiek ar atlikušo. Bet laternas gan ir žēl. Man ir ierosinājums: izmantosim iespēju un laidīsimies vēl zemāk, uz pagrabu.

- Mēs jau nolaidāmies pagrabā bet nonācām... šeit.

- Nu un kas, vienkārši "membrānas" aka izrādījās tāda - tā mūs aizveda nevis lejā, bet gan kaut kur sānis.

- Nu, pieņemsim, ka es to nepamanīju, bet, no otras puses, mums vienmēr ir iespēja pacelties atpakaļ. Meklēsim lūku ar vāku.

Pazīstamā lūka ar caurspīdīgu vāku un uzrakstu "TFM" pēc stundas tika atrasta sausā metāla bunkurā ar spēcīgu ozona smaržu.

Viņi atkal sāka nokāpt pa pazīstamajām skavām, gatavi uz jebkādiem pārsteigumiem, un divus metrus zemāk  notika tas pats, kas pirms divām stundām: patīkama balss maigi brīdināja, ka tā ir “četrdesmit pirmā membrāna, nolaišanās notiek hronopārejas robežās, ieteicama elementŗspraugu kopa un psivellings”. , tad notika kritiens melnā akā, karstuma vilnis caur ķermeni, kā rezultātā izrādījās, ka viņi turējās pie skavām tādā pašā stāvoklī, kādā bija, kad iestājās bezsvara stāvoklis, un virs tiem tumsā lēnām nodzisa sarkanie skaitļi: "–220 000".

- Mīnus divi simti divdesmit tūkstoši... - Ivans nomurmināja. - Te var kļūt traks! Vai arī es esmu uz ārprāta robežas, vai arī...

- Iepriekšējā reizē bija mīnus četrdesmit tūkstoši...

Taija konvulsīvi nopūtās.

- Zini, Vaņa...

Viņš gaidīja turpinājumu, bet Taija klusēja. Tad viņš ieslēdza lukturīti un ieraudzīja meitenes ieplestajās acīs asaras.

- Nu ko tu, mazā, - viņš nomurmināja, pakāpjoties par divām skavām augstāk un noglāstot viņas matus. - Ko tu, nevajag, es esmu ar tevi.

Viņa vairākas reizes dziļi ievilka elpu.

- Viss, jau pārgāja... Atvaino. Viņa pasmaidīja. - Es laikam esmu izlutināta, vai ne?

- Tu esi malacis! Turies labi! Es nebiju domājis, ka tu esi tik spēcīga. Vai vēlaties, es tev nodziedāšu aizsmakušu dziesmiņu?

Ivans iedziedājās dredelīgā balsī: "Tu esi mana karaliene..."

Taija atkal pasmaidīja, pateicīgi piespieda viņa roku pie vaiga un noslaucīja asaras.

- Paldies, Vaņa. Kopā ar tevi es nebaidos... pareizāk sakot, baidos, bet ne tik...

Vaņa iesmējās.

-  Nu re, tad ir labi. Mēs kopā izkulsimies, gan redzēsi. Nevar būt, ka nesatiksim nevienu cilvēku... dzīvu cilvēku. Kā teiktu Miša Ruzajevs: "Nevar būt, ka Vaņka nomira, viņš joprojām mums ir parādā." - Ivans apklusa. Kur šajā brīdī ir Ruzajevs, viņš nezināja.

Viņi kāpa lejā pa skavām un atradās atvērta lifta kabīnē, kas viņus gaidīja standarta apaļā zālē, līdzīgā tām, kurās viņi jau bija pabijuši. Ivans pakavējās lifta kabīnē, pagaidīja Tajas nokāpšanu un paspēja ieraudzīt, kā akas telpa virs viņiem saspiedās līnijā un pazuda. Caurumu kabīnes griestos pārklāja kaut kas līdzīgs ledum, un pēc dažām sekundēm tas aizauga, it kā nekad nebūtu bijis.

Šī zāle bija sausa un klāta ar smalku oranžu smilšu uzkalniņiem. Te arī bija trīs durvis: vienas no tām bija ar triecienu saburzītas krokā, pārējās divas - aizgāztas ar gružu un dažādu drazu kaudzēm.

Viņi izstaigāja pa zāli, taču neatrada nekādas pēdas, kas liecinātu, ka  šo zāli būtu apmeklējuši pirms viņiem. Aiz sagrautajām durvīm atvērās trīsstūrveida zems tunelis, visticamāk, pat šahta, jo pa to varēja staigāt tikai tad, ja saliecās trīs līkumos. Turklāt tajā bija daudz vairāk smilšu nekā zālē. Bet nebija citas izvēles - pārējās durvis pa pusei klāja dīvainu, daudzkrāsainu atkritumu kalni, stiepļu atgriezumi un kaut kādas pakas.

 Apmēram piecdesmit metrus pagāja normāli, bet tad tunelis pagriezās taisnā leņķī, smilšu daudzums tajā ievērojami oieauga, un tālāk nācās doties četrrāpus. Citā situācijā Ivans, iespējams, būtu pagriezies atpakaļ, bet, pirmkārt, priekšā parādījās vāja gaisma, un, otrkārt, atgriezties viņš nevēlējās: kāds iekšējs instinkts liecināja, ka viņus gaida interesanti atradumi.

Pirms iziešanas no tuneļa pēdējos metrus nācās līst uz vēdera. Ivans tur nokļuva pirmais un izbāza galvu no šauras spraugas starp tuneļa griestiem un vēja sanestu smilšu slāni.

Viņš ieraudzīja apaļu telpu, kuras centrā bija plata caurule, smilšu kāpas, no kurām izvirzījās plānas elastīgas pātagas kā eksotiska vēžveidīga skorpiona ūsas. Istabu apgaismoja pazīstamā dzeltenā gaisma, kas plūda caur sienu horizontālajām spraugām pie griestiem.

- Nu, kas tur ir? - nočukstēja Taija, paraujot aiz kājas.

Ivans beidzot izlīda un piecēlās, sniedzot roku savai pavadonei.

Minūti viņi skatījās apkārt, klausījās jaunajās skaņās: vēja gaudoņā aiz sienas, apslāpētā murmināšanā, čirkstoņā un čaukstos. Apgāja istabu, cenšoties nepieskarties koši sarkanajām ūsām - tajās  bija kaut kas pretīgi biedējošs, dzīvs un nedzīvs vienlaikus.

Spraugas sienās bija apmēram divarpus metru augstumā. Ivans mēģināja palekties, bet smiltis nodzēsa lēciena piepūli. Tad radās ideja piedāvāt Taijai savu muguru. Meitene kaut kā uzkāpa uz eksperta pleciem un ieskatījās šaurajā desmit centimetru spraugā.

- Šķiet, ka mums atkal neizdevās nokļūt pagrabā, - viņa teica pēc minūtes. - Tur, iespējams, ir tuksnesis, un tad... ieplaka un tajā - kvēlojošas miglas kolonna. No turienes nāk dārdoņa.

Viņa nolēca uz smiltīm.

- Tā, - teica Ivans. - Šo kvēlojošo zelta miglu mēs redzam jau ceturto reizi... Vai labi redzēji tuksnesi? Varbūt tev tā šķita? Kā te varēja gadīties tuksnesis, ja pagalmā ir mežs un purvs?

- Nē, līdz pat horizontam ir smiltis, un nekas cits nav redzams.

Ivans ar spēku paberzēja pieri un pavīpsnāja.

- Traks var palikt! Tiesa, es jau visu esmu sev izskaidrojis. Pārbaudīšu, vai man ir taisnība, un pateikšu. Pa to laiku ierakstīsim šo faktu mīklu reģistrā. Meklēsim durvis uz ārpusi, pārliecinieties, ka nesapņojam, ka tuksnesis ir īsts.

Bet šajā telpā durvju nebija. Vienīgā izeja un ieeja bija tunelis, pa kuru viņi nonāca šeit, un šaurās, garās plaisas, pa kurām vējš turpināja dzīt iekšā smiltis un putekļus.

Ivans uzgrūdās vienai no divmetrīgajām pātagām, rūpīgi to apskatīja un pēkšņi, pašam negaidīti, iesita pa to ar stieni. Un saņēma pļauku sejā, kas viņu aizmeta pret istabas sienu. Pātaga novibrēja, saliecās, smiltis zem tās izspiedās, un parādījās melna puslode ar mirgojošu sarkanu aci sānos.

- Uzmanies! - Ivans iekliedzās, pagriežoties smiltīs un nejūtot sāpes. - Tunelī!

Taija nevilcinājās un kā lode ielidoja pusaizbērtajā tuneļa caurumā. Ivans ar grūtībām aizkliboja līdz tam un ar kājām pa priekšu ielīda spraugā, turpinot vērot negaidīti atdzīvinātā briesmoņa rīcību.

Melnā puslode pilnībā izrāpās no smiltīm, pacēlās uz elastīgām šļūtenēm līdzīgām kājām. Bija septiņas kājas, puslode diametrā sasniedza metru. Tā pacēlās pusotru metru virs smiltīm, ar asti pieskaroties istabas sienām, it kā tās aptaustot, klusi apstaigāja pa telpu riņķī, tipinot ar atsperīgajām kājām, apstājās pie vienas no plaisām un iebāza tajā asti. Sarkanā gaisma vienīgajā puslodes lodziņā nomirgoja, kaut kas klusu nošķindēja nezināmās mašīnas korpusā.

- Rāpies projām no spraugas, Ivan, - Taija lūdzās, velkot Ivanu aiz kājas. - Kas zina, kas viņam prātā.

- Nebaidies, tas ir kibers, - Ivans noraidīja. - Viņš mums neko neizdarīs, viņš jau tāpat ir pusdzīvs.

Pusdzīvais nezināmās nozīmes automāts attālinājās no sienas, tā antena uz sienas uzvilka precīzu apli, atbalstījās pret apļa centru un... daļa sienas izkrita, ielaižot telpā dzeltenās gaismas kaskādi. Puslode aiztipināja līdz izveidotajai izejai, vairākas kājas uzlika uz cauruma malas un sastinga. Tad noraustījās un nokrita uz sāniem. Sarkanā gaisma tās sānā nodzisa. Kāju garie taustekļi sarāvās un, šķiet, tika ievilkti melnos izvirzījumos.

- Nosprāga! - Ivans komentēja un izrāpās no savas patversmes.

- Kur tu ej?! - Taja izbiedēta iesaucās. - Un, ja nu tas atkal atdzīvojas?

- Neatdzīvosies. Viņam acīmredzot beigušies enerģijas krājumi, un jau ļoti sen. Trieciens saslēdza dažus kontaktus, tāpēc viņš uz minūti pamodās. Mums par laimi. Te jau ir vesela kapsēta, apmēram divdesmit.

Ivans paskatījās pa apaļo logu, kuru bija izgriezis automāts. Griezuma malas nebija karstas, kā gaidīts, bet aukstas, pat apledojušas. Pavīpsnājis, Kostrovs pamāja ar roku Taijai, kas lūkojās ārā no tuneļa, un izlēca uz tuvo smilšu kāpu zem loga.

 - Nāc laukā, pastaigāsimies. Nu nebaidies, trusīt.

Taja pagāja garām puslodei, kas bija pa pusei iegrimusi smiltīs,  piesardzīgi uzmetot acis tās antenai, un pārrāpās pāri cauruma malai.

Viņi stāvēja uz smilšaina vaļņa, līdz potītēm grimstot smiltīs. Gar sienu pūta auksts, griezīgs vējš, kas no smilšainajām kāpu virsotnēm norāva smilšu un putekļu strūklas. Cik vien tālu acis redzēja, acu priekšā gulēja tuksnesis bez mazākajām veģetācijas pazīmēm. Tikai dažus kilometrus pa kreisi varēja redzēt kaut kādu baltas krāsas klinšu un akmeņu grēdas. Un nekā cita līdz drebošajam zelta stabam pie horizonta, kas izgaismoja šo drūmo tuksneša ainavu.

Ivans atskatījās uz ēku, kas bija manāmi materiāla, smaga, klusa, noslēpumaina, nospiedoša ar savu milzīgo, neiedomājamo lielumu un noslēpumaino dzīvi, atkal paskatījās uz smilšu jūru.

- Jā, tas nav pagrabs... Bet mēs devāmies pa kāpnēm lejā, tas ir neapstrīdami. Sanāk, ka katram ēkas stāvam pagalmā ir sava ainava. Vai tā?

- Varbūt ēka ir kaut kas līdzīgs dendrārijam? Pagalms ir sadalīts zonās, un katram ir savs ekoloģiskais komplekss...

- Tad jau tas nav dendrārijs, bet gan ekologārijs, - Kostrovs izklaidīgi sacīja. - Un tomēr mēs nokāpām pa skavām uz leju. Pēc maniem aprēķiniem mums tagad vajadzētu atrasties pazemē divdesmit līdz divdesmit piecu metru dziļumā attiecībā pret zemes ainavu ar mamutiem.

Taija aizpogāja vējjaku uz krūtīm un pamīņājās no kājas uz kāju. Viņa nevēlējās strīdēties, viņai bija auksti un neērti, viņa jau sen gribēja dzert un ēst.

Pēc neilgām pārdomām, nolēma aiziet līdz baltajiem akmeņiem un atgriezties, tāpat jau nebija kur steigties.

Pa smiltīm bija grūti staigāt, tāpēc viņi drīz sasildījās. Taija bija pirmā, kas pamanīja, ka šeit, tuksnesī kaut kā pietrūkst.

 Apstājās un rūpīgi izpētīja apkārtni. Nekādas kustības - izņemot smilšu straumes kāpu nogāzēs, nekādu skaņu - izņemot vēja gaudas.

- Nu, protams, - Ivans aptvēra. - Klusums!

Šajā pasaulē horizonts ar zelta stabu klusēja, zeme nedrebēja, nebija dārdoņas un rīboņas. Tiesa, Ivanam visu laiku šķita, ka dārdoņa skan, bet dīvainā veidā viņi to nedzird.

Devās tālāk. Un, kad līdz mērķim palika aptuveni simts metru, no baltās, vēja saārdītās klints vispirms parādījās milzīgs brūns rags, bet pēc tam tā īpašnieks - milzīgs degunradzis. Tas viss bija apaudzis ar brūnām matētām spalvām, skaustā sasniedza trīs metru augstumu, un dzīvnieka raga augstums bija ne mazāks par pusotru metru.

Taija klusi iekliedzās, atkāpjoties par soli. Ivanam kļuva karsti... Nezinādams, ko darīt, viņš tikai sažnaudza to “ieroci”, ko nēsāja sev līdzi jau trešo dienu. Tomēr degunradzim acīmredzami nebija par viņiem nekādas daļas. Viņš tikai bēdīgi, gluži kā govs, noīdējās un grīļodamies devās aiz akmeņiem. Tagad kļuva redzams, cik viņš ir novājējis: sāni bija iekrituši tā, ka ribas izvirzījās, kājas, šķiet, bija pārogļojušās un pārvērtušās kaulu kolonnās.

- Labais! - Ivans nokrekšķējās, atviegloti uzelpojot.

- Vai nevēlies redzēt, kas tur vēl slēpjas?

- Vilnas degunradzis, - nomurmināja Taija, - Elasmotherium... Bēgam, kamēr viņš nav sadomājis mūs labāk apskatīt.

- Pirmkārt, viņam nepietiks spēka, otrkārt, degunradži ir zālēdāji. Un man viņa ir žēl.

Pēc stundas viņi atgriezās pie sienas loga, kuru bija izgriezusi automātiskā puslode, un tikai tagad ievēroja, ka šajā vietā esošajai sienai visā tās augstumā ir pusapaļa izciļņa forma ar spraugu rindām ik pēc pieciem līdz sešiem metriem. Patāvēja, lūkodamies drūmajā ainavā, kas uzvēdīja drūmas domas. Vientulības sajūta šeit pastiprinājās līdz sāpēm, liedzot dvēselei pārliecību, ka kādu dienu viņu ceļojums beigsies.

- Bet es zinu, kāpēc degunradzis no šejienes neaizgāja, - Ivans klusi sacīja. - Klintīs jābūt ūdenim. Būtu jauki iet un atnest.

- Nē! - Taja ātri atbildēja. - Nekādā gadījumā! Es tevi nelaidīšu, kaut kā iztiksim.

Ivans pārbaudīja tuvākās sekcijas sienā, taču tās izrādījās aklas: ne tikai bez durvīm, bet arī bez logiem.

- Būs jāatgriežas.

Taija bez iebildumiem ierāpās pa caurumu, aizmirstot savas nesenās aizdomas par mašīnām, kurās nav enerģijas.

Atgriezās zālē ar cauruli vidū atpūtās.

- Žēl, nav no kā sakurt uguni, - teica Ivans. - Būtu izcepuši gaļu. Vai tev nešķiet, ka mums ļoti veicas?

Taja, aizvērtām acīm atspiedusies pret caurules sienu, noliedzoši papurināja galvu.

- Nu, bet velti. Mēs esam dzīvi - viens; ir nelieli pārtikas krājumi - divi; ģērbušies apmierinoši - tas ir trīs. Tiesa, ar ūdeni ir slikti, taču to nav grūti atrast, vismaz šajā koridorā uz mitrās grīdas...

Ivans pamanīja, ka Taija dreb un pievirzījās tuvāk.

- Nosali?

- Nedaudz ...

- Kāpēc tad mēs šeit sēžam? Dodamies augšup uz silto horizontu. Vai... riskēsim doties zemāk? Man ir viena ideja...

Taija piecēlās.

- Kā vēlies. Nepievērs uzmanību, gan sasildīšos. Starp citu, šī caurule, iespējams, ir lifts.

Ivans apstaigāja trīsmetrīgo cauruli, iznākošu no grīdas un pazūdošu griestos, un atrada tikko pamanāmās durvju kontūras.

- Tu nekļūdījies, iespējams, tas ir tas pats lifts. Bet kā lai atver durvis?

- Bet kā atvēri pirmo reizi?

- Uzkliedzu... - Ivans padomāja un šaubīgi sacīja: - Atveries!

Nekādas reakcijas.

- Tev jākliedz, tikai neaizmirsti piebilst “sezam”.

- Sezam, atveries!

Rezonējošs klikšķis! Viņi nodrebēja. Bet durvis palika slēgtas, ja, protams, tās bija lifta durvis.

- Nekā, - vīlies sacīja Ivans. - Nezinot, kā tiek kontrolēta vietējā tehnika, mēs... - Viņš nepabeidza.

Durvis izgaismojās, sākot no pelēkbrūnām līdz caurspīdīgi zilām, sāka kļūt plānas, kust un pazuda, atklājot pazīstamo režģa lifta kasti ar lodziņu paneli. Viens no kvadrātveida lodziņiem kvēloja zaļā gaismā, un uz šī fona burti PL ar zemāk esošiem skaitļiem "-100 000" bija melni.

- Ahā, - Ivans jautri sacīja. - Mēs esam šeit... velns zina, kur! Nu, vai braucam zemāk?

Taja pamāja ar galvu.

- Uz priekšu!

Pirksts pieskārās lodziņam zem izgaismotā, siltā gaisa vilnis izplūda cauri ķermenim no apakšas uz augšu, briesmīgs svars nokrita uz pleciem, lai gan teorētiski vajadzēja notikt svara zudumam, jo bija taču kritiens uz leju. Durvju aile satumsa, pazuda, lifta kabīnē nodzisa gaisma.

Kustība ilga apmēram minūti, ne vairāk. Svars samazinājās, atskanēja metāla klikšķis, un atkal iedegās neredzamas lampas. Nelielais lodziņš uz paneļa izgaismoja burtu M un ciparus: "- 70 000 000".

- Zini... - Ivans domīgi paskatījās uz cipariem. - Šķiet, ka es patiešām izdarīju atklājumu. Viss labi sader kopā.

Taja parāva aiz piedurknes.

- Nāc ārā, citādi man ir bail. Kas tas par atklājumu?

- Pagaidi. Pārbaudīsim, kur esam nonākuši, un es tev pateikšu.

Šis stāvs bija sauss un silts, piepildīts ar noslēpumainu kustību un draudīgu mehānisku un pusmehānisku dzīvi. Pirmajā koridorā viņi uzdūrās zirnekļu pulkam, pēc tam pazīstamo pusložu kolonnai ar antenu pātagām un taustekļu kājām un, visbeidzot, drausmīgai melnai figūrai, kas iedvesa šausmas un riebumu. Šī figūra atgādināja rupju cilvēka skulptūru ar galvas, plecu, roku un kāju atveidu un vienlaikus radīja svešatnības, Zemei nepiederoša drūma spēka un mērķtiecības iespaidu. Tā gandrīz nevarēja ietilpt trīs metrus augstajā koridorā, un ar katru soli, ko spēra, manāmi nodrebināja grīdu. Cilvēkiem tā nepievērsa uzmanību, urbjoties ar degošu skatienu (tai bija tikai viena acs - horizontāla sprauga uz pieres) kaut kur tālumā.

Ceļotāji, pavadīja viduklī līdz jostas vietai no pulētā metāla veidoto figūru ar skatienu, saskatījās un piesardzīgi gāja tālāk.

Koridors bija gaišs, plats, ar daudzām durvīm, pārsvarā aizvērtām, taču bija arī uzlauztas. Viena no telpām ar šādām durvīm, kurā ieskatījās robinsoni, bija līdz galam pieausta ar baltu kvēlojošu zirnekļtīklu, otrā gulēja kārtīgas baltu cilindru rindas, bet trešajā izpletās biezi, melni dūmi, kas dažreiz izlija pāri slieksnim un lēnām plūstošās straumēs aizplūda pa koridoru. Koridora grīda netālu no istabas bija visa no metāla, smaržoja pēc ozona un sadegušas izolācijas.

Ivans ar pārbaudīto paņēmienu uz labu laimi atvēra vienas no durvīm ar metāla sloksni un ieraudzīja milzīgu zāli, pilnu ar lidojošām sarkanām gaismām. Te smaržoja pēc karsta gaisa un ozona, un no kaut kurienes zāles aizmugurē pēkšņi sāka murmināt zema rīkles balss:

- Neienākt, bez TFZ neienākt! Briesmas! Neienākt...

Ivans atkāpās un durvis aizvērās.

- Tur ir cilvēki! - čukstēja nobālusī Taja.

Ivans šaubās pašūpoja galvu, atkal atvēra durvis. Tā pati balss atkal sāka murmināt uz vienas nots:

- Neienākt bez TFZ! Atgādinu: sabrukšanas briesmas! Neienākt bez TFZ...

- Kas šeit ir? - Ivans kliedza. - Lūdzu nāciet ārā, uz šejieni!

Balss aizrijās, dažas sekundes klusēja un pēc tam turpināja:

- Es esmu simts pirmais RK, Nevaru iziet, Brīdinu: Bez TFZ neie...

Ivans atmeta ar roku, atkāpās. Durvis aizvērās un pārtrauca nezināmā "simts pirmā RK" murmuli.

- Automāts. Cilvēku šeit nav.

Pa koridoru viņi nostaigāja divus kilometrus un atgriezās lifta zālē. Otrais koridors izrādījās pirmā kopija, bet trešajā starp Ivanu un zirnekļiem notika incidents.

Šis koridors faktiski nebija koridors, bet gan pulēta metāla caurule, kuras diametrs bija aptuveni divi cilvēka augstumi. Tajā nebija durvju, bet ik pēc simts metriem abās centrālās rievotās takas pusēs   caurules sienās izvirzījās četri cilindri ar okulāriem, līdzīgi mikroskopa tubusiem. Dažu cilindru galos mirgoja niecīgas zaļas uguntiņas.

Ivans uzdrošinājās ielūkoties viena tubusa okulārā un ieraudzīja tālu, tālu nedaudz izkropļotu ainavu ar aizvēsturisku mežu, klintīm, upi un zeltaini kvēlojošu stabu pie horizonta.

- Kaut kas līdzīgs apskates periskopam, - viņš teica un atvirzījās, dodot iespēju ielūkoties okulārā savai pavadonei. - Vai arī teleskopam.

Taja paskatījās un iztaisnojās.

- Teleskops objektus palielina, bet šī caurule samazina.

- Bet vienalga tas kalpo novērošanai. Nez, kas ir otrā pusē?

Viņi tuneļa labajā pusē atrada ar zaļu indikatora aci apzīmētu strādājošu "teleskopu" (pārējās caurulēs nekas nebija redzams) un ieraudzīja tālu zaļu skuju koku mežu.

- Mežs, - Ivans sacīja, un viņam ienāca prātā, ka viņš skatās uz ēkas ārpusi. - Tas ir ārpusē, Taija! Tur ir brīvība!

Vēl vairākas reizes viņi pēc kārtas ieskatījās skata ierīces okulārā, it kā nespētu beigt priecāties par līdz asarām dzimtajiem skujkoku plašumiem,  un atkal atgriezās zālē ar liftu: nebija jēgas iet tālāk pa cauruli, tā nesolīja jaunus atklājumus. Un tad no aizmugures atskanēja skaļš trieciens, klusi dūkoņa, metru garš tuneļa gabals no griestiem gludi nolaidās lejā, no atveres uz grīdas izvēlās zirnekļi. Viņi sakārtojās kolonnā un, unisonā klabinādami ķepas uz metāla grīdas, metās garām cilvēkiem, kuri piespiedās pie tuneļa sienas. Bet pēdējais nez kāpēc atgriezās, pastāvēja mirkli, vicinādams paceltās priekšējās kājas, neatraudams acis no bālās Taijas, tad pēkšņi ātri un klusi satvēra Ivana stieni, ko tas bija pavērsis pret zirnekli, lai aizsargātos. Viņš rāva stieni uz savu pusi. Ivans strauji parāva stieni uz sevi, taču zirneklis turējās cieši, lai gan nebija iespējams saprast, kā. Tā viņi labu brīdi raustīja stieni dažādos virzienos, līdz Ivanam tas apnika un viņš uzkliedza:

- Vācies prom, stulbeni!

Zirneklis palēcās no akustiskā trieciena, atbrīvoja stieni un aizskrēja pa tunelī. Taija izbiedēta iekliedzās - Ivana kliedziens bija negaidīts arī viņai - tad iesmējās:

- Tu viņu nobiedēji!..

- Zinās, kā grābstīties! Starp citu, zirnekļi šeit ļoti miermīlīgi:  nekliedz uz mums, nebaida ar infraskaņu... Ivans sāka steigties, pamanot, ka Taija mēģina savaldīt žāvas.

- Iziesim no sava cietuma, iekursim uguni, paēdīsim un izgulēsimies. Devīto stundu pēc kārtas klīstam bez atpūtas.

Viņi izgāja riņķveida zālē ar lifta kolonnu, atrada agrāk nepamanītas durvis, bet tās pēkšņi atvērās pašas no sevis, un zemu rūcot viņiem pretī, izrāpās puslode ar elastīgu, šarnīrsarkanu sarkanās krāsas pātagu. Ivans un Taija atlēca atpakaļ pie zāles sienas, metāla milzis, mirkšķinot zilu priekšējo aci, bez trokšņa aiztipināja pie biezās lifta kolonnas. Ivans sajuta nepazīstamu smaku, vienlaikus uztraucošu un nomācošu.

- Ejam, - Taja klusi nočukstēja, skatoties uz sastingušo bruņurupuci, kura pātaga ar pretīgi dzīvīgām kustībām aptaustīja lifta kolonnu.

Durvis bija palikušas atvērtas, un ceļotāji iegāja pa tām, neskatīdamies, kurp ved jaunais ceļš.  tad lifts pēkšņi no savām iekšām izmeta divus zirnekļus. Pirmais no viņiem nepārprotami nebija gaidījis sastapt šķērsli un strauji sadūrās ar puslodi. Tālākais notika trīs, četru sekunžu laikā.

Bruņurupuča pātaga acumirklī šāvās uz zirnekli, un daļa no zirnekļa sāniem kopā ar kāju tika pilnībā nogriezti. Zirneklis uzreiz atlēca atpakaļ un pacēla priekšējās kājas. Otrais pātagas sitiens, gandrīz neredzams acīm - tik ātrs tas bija, un abas paceltās zirnekļa kājas nokrita uz grīdas. Zirnekli apņēma balts gāzu mākonis. Viņš pat nedomāja pretoties, un trešais graujošais pātagas trieciens viņu pāršķēla uz pusēm. Bet viņa pavadonis,  it kā apmulsis skatīdamies cīņā no lifta būra, pēkšņi lēca tieši uz puslodi, no viņa rumpja uzplaiksnīja šaurs stars, kas caururba puslodi zem acs. Zirneklis izvairījās no izliektās pātagas, to pašu staru pārlaida tās pamatnei, un pātaga ar svilpienu pārvērtās par uzliesmojošas gāzes strūklu.

Bruņurupuča iekšpusē kaut kas saburbuļoja, tas kāpās atpakaļ, nenoteikti pārvietojot rievotās kājas-šļūtenes. Zirneklis,  izvairījies no biedra bēdīgā likteņa, dažus mirkļus ar neizteiksmīgu skatienu noskatījās uz puslodi, tad kaut ko nočivināja un aizskrēja pa apaļo tuneli.

Bruņurupucis pēkšņi saplaka uz grīdas, galvas augšdaļā izauga puns, no kura sāka izstiepties pirksts, sārts kā govs pups.

Taijai palika nelabi, un Ivanam nācās viņu steidzami aizvest prom no šī skata. Viņi attālinājās no durvīm, un tās aizvērās, nogriežot ceļu uz zāli, kur notika kauja starp automātiem.

Gūstekņi nonāca tukšā konusa formas telpā ar gludu, gaišu grīdu. Telpas pretējā puse beidzās ar baltu disku ar trim apaļiem stūres riteņiem - vai nu durvīm, vai kāda veida vadības pulti. Tiklīdz cilvēki tuvojās, tas klusi noklikšķināja un aizdedzināja iepriekš redzēto burtu M un ciparus: "- 70 000 000".

- Ko viņi nesadalīja? - Taija jautāja, pamādama atpakaļ.

- Nu, vilks viņu zina! - Ivans paraustīja plecus. - Laikam no pārsteiguma. Žēl zirnekļa...

- Un man arī... es kaut kā pie tiem esmu pieradusi, bet šīs puslodes... kaut kādas svešādas, nedabiskas... tāpat kā tas melnais, svešais...

- Svešais - labi pateikts. Viņi šeit visam ir sveši. Tu pamanīji, ka viņš tur audzē jaunu pātagu.

Taja saviebās.

- Negribas atcēties. Kurp tagad?

- Kā kurp? Tikai uz priekšu.

Ivans devās uz pulti.

- Atvērt! - Viņš draudīgi teica.

Uz diska virsmas iedegās zaļa bultiņa, kas norādīja uz vienu no stūres riteņiem.

- Tehnika kā vajag! - Ivans atzinīgi teica. - Pilnīga automātika, balss pavēles uztveršana un drošības sistēmas.

Viņš pavilka stūri, pagrieza to pa labi, tad pa kreisi, atkal pavilka, un disks ar visiem piederumiem paslīdēja uz sāniem.

- Ko es teicu? - Ivans nedaudz pieliecās un iegāja atverē.

Viņš izgāja uz akmeņaina paugura ar šur tur izkaisītiem laukakmeņiem. Tālāk sākās kāda, varbūt bruņurupuču, izmīdīta taka, kas pārvērtās par klajumu milžu mežā, sastāvošā no milzu piramīdveida kokiem ar sarkanīgu mizu, līdzīgiem sekvojām, un kokiem ar zvīņainiem stumbriem, kas vienlaikus atgādina priedes un araukārijas. Bija arī vēl citi koki un krūmi, bet pilnīgi nepazīstami. No aiz meža pacēlās zelta mirdzums un atskanēja nemitīga klusināta dārdoņa, kas slāpēja visas pārējās skaņas. Vēja brāzma no meža ienesa rūgtu darvas un zaļumu smaržu... smirdīgu līķa smaku.

Ivans noliecās pie izejas zemās atveres, pasauca Taiju, un šinī mirklī no aiz tuvākajiem koku kolosiem klajumā klusām iznāca milzīgs gigantisks dinozaurs! Trīsstāvu mājas augstumā, uz divām kājām - kājas līdzīgas putna kājām, pūtīšu bruņās, ar asti, kas sadrebēja soļu ritmā, divām priekšējām divpirkstu ķetnām, mazām, salīdzinot ar aizmugurējām, un pusotrmetrīgiem žokļiem, pilniem ar zobena formas zobiem.

- Ak Kungs! - Taija vāji izdvesa un iemetās atpakaļ.

Ivans, kā stingumā, ar roku lēnām sataustīja durvju malu, nenolaižot acis no briesmoņa. Prātā ienāca zvēra nosaukums - Tyrannosaurus rex. Lai gan šis bija tuvs radinieks tiranozauram reksim - tarbozaurs, viens no briesmīgākajiem vēlā krīta mezozoja ēras gaļēdājiem dinozauriem.

Tarbozaurs ar putna kustību pagrieza galvu pret cilvēku, acis pārklājās ar vizlas plēvi - viņš pamirkšķināja. Un tad Ivans atjēdzās un ielēca atpakaļ apaļajā atvērumā, no kura varēja dzirdēt Taijas aicinošo balsi.

Viņi šo dobumu atrada stundu pēc bēgšanas no dinozaura.

Dobums bija tikai dziļa niša koridora sienā, un, lai gan pa koridoru steidzās zirnekļi un dažreiz citi dīvaini pusdzīvi, pusmehāniski radījumi, ceļotāji nolēma šeit atpūsties. Pirmkārt, nišas grīda bija pārklāta ar biezu putuplasta materiāla slāni, otrkārt, šeit bija silti un mājīgi, un, treškārt, Taija vairs nevarēja iet tālāk.

Ivans izmeta no tumšās nišas apgaismotajā koridorā bezjēdzīgo laternu - spuldze vairs knapi kvēloja - un apsēdās blakus klusajai meitenei, jūtot, cik smagi sūrst viņa muguras lejasdaļa un nogurušās kājas.

- Vai  ēst gribi? - Ivans pēc minūtes jautāja, juzdams, ka vēl nedaudz un viņš aizmigs.

- Dzert vairāk nekā ēst, - Taija atzina. - Kā domā, mūs atradīs?

Ivans godīgi centās iedomāties, kā viņus meklē, bet viņam tas neizdevās. Tomēr viņš mierināja Taju:

- Protams, viņi mūs jau sen meklē. Ivašura droši vien pacēla kājās visu rajonu... - Ivans apklusa. Ivašura palika Brjanskas mežā kopā ar Ruzajevu, Gasparjanu un citiem. Ēka, kurā viņi kopā ceļoja, nevarēja atrasties šajā mežā. Šādas ciklopiskas struktūras, kas pārspēja visu cilvēku radīto, nebija uz visas Zemes. Un tomēr tā stāvēja uz Zemes, Ivanam par to nebija šaubu.

- Kā tu domā, kur mēs esam? - Taija jautāja tajā pašā vienmuļajā balsī, it kā nebūtu pamanījusi eksperta atrunu.

Ivans padomāja, tad ar grūtībām piecēlās.

- Es tūlīt, pasēdi.

Jau no koridora viņš nomurmināja:

- Es zinu, ka mēs esam uz Zemes un tajā pašā laikā iekšā kādā milzīgā tornī... Pagaidi, es atgriezīšos un pastāstīšu savu ideju.

Viņš atgriezās zālē ar liftu, kur cīnījās zirneklis un bruņurupucis (viņu cīņas pēdas jau bija pazudušas), atkritumu kaudzē pie aizslēgtajām durvīm savāca daudzkrāsainus dēļus un atvilka uz nišu. Taija viņu gaidīja, izbāzusi galvu un uzmanīgi nolūkojoties nezināmā gaiteņa dziļumos.

- Neatstāj mani vienu, - viņa lūdza, atviegloti nopūtusies.

Ivans pamāja un sāka veidot ugunskuru.

Drīz uguns, nedaudz vilcinoties, sāka ēst dēļus, kurus bija atnesis eksperts. Tagad kļuva skaidrs, ka tas nemaz nav koks, lai gan zīmējums uz dēļiem bija kā kokam: dēļi dega ar tīru zaļu liesmu un gandrīz bez dūmiem. Uguns smaržoja pēc grauzdētiem riekstiem un kaut kā no slimnīcas - it kā joda, it kā kampara. Ivans pavilcinājās, pēc tam izmēģinājumam apcepa gaļas gabalu un uzmanīgi to nogaršoja. Gaļa pilnīgi noteikti bija ēdama. Tad viņš izcepa visus atlikušos kazas gaļas krājumus un sadalīja to divās daļās.

- Maizīti dabūt... - Taija nopūtās.

- Tā nu nav labi, Taisija, gaismiņ Vasiļjevna, - Ivans sacīja ar pilnu muti, - lai mūsu stāvoklī noniecinātu pārtiku. Ēd to, ko Dievs sūtīja, tas ir, mednieki-pitekantropi.

Taija nedaudz pakošļāja gaļu un papurināja galvu.

- Nevaru... nelien...

- Jā, nenāktu par ļaunu iedzert nedaudz ūdens. - Ivans maltītes atliekas paslēpa kabatā. - Bet kur to meklēt? Hei! - viņš uzkliedza, pamanot zirnekli, kurš skrēja garām pa koridoru: Ivanam nebija bail, zirnekļi viņam kļuva tikai par daļu no apkārtnes.

Zirneklis strauji nobremzēja pie nišas, izbolījās ar savām četrām acīm, it kā apmulsumā kustinot priekškājas.

- Esi draugs, atnes ūdeni, - Ivans ar izjūtu teica. - Pretējā gadījumā mēs nomirsim no slāpēm.

Zirneklis kādu laiku pastāvēja apjukuma pozā un aizmetās ēkas iekšienē. Taija klusi iesmējās, viņas piemēram sekoja Ivans.

- Viņš izskatījās tā, it kā zinātu, ko darīt,-  caur smiekliem izdvesa.

- It kā domātu, ko atbildēt...

Nosmējušies, viņi noslaucīja asaras.

- Tagad es dalīšos ar savu ideju, - teica Ivans. Skatoties apkārt - viņa acis jau bija pieradušas pie pustumsas, viņš izstiepās, atspiedies pret nišas silto, melno sienu. - Lifts, pa kuru braucām uz leju, nemaz nav lifts, bet laika mašīna.

Taija gulēja ar seju uz augšu pie otras sienas, acis vaļā.

- Kāpēc klusē? Vai man nav taisnība?

- Es domāju... Laikam taisnība.

- Vai atceraties ciparus uz lodziņu pogām liftā? Pēdējais bija mīnus septiņdesmit miljoni, vai ne? Bet tiranozauri, starp citu, dzīvoja tieši šajā laikā: sešdesmit pieci - simts miljoni gadu atpakaļ, krīta periodā.

- Var jau būt.

- Kāpēc "varbūt"? Viss saskan. Tagad es domāju, ka Vaļeram bija taisnība. Vai atceraties Vaļeru? Mūsu jaunākais eksperts. Kaut kas notika ar laiku, viņš teica - laika augonis. Tāpēc mamuti, dinozauri... Pitekantropi izlauzās pie mums.

Taija neatbildēja.

- Guli? - Ivans pusbalsī jautāja, pagaidīja, tad piecēlās un piegāja pie meitenes. Taija gulēja. Viņš nedaudz pavilcinājās un atgriezās. Miegs nokrita kā kapakmens...

Viņš pamodās no kliedzieniem un mehāniski satvēra stieni.

Kliedza Taija. Zirneklis sēdēja pie viņas kājām un abās kājās turēja kaut ko apaļu.

Taija piespiedusi muguru sienai pastiepa pretī roku.

- Ej prom! - Ivans pielēca un atvēzējās ar stieni.

Zirneklis atlēca, sekundi bez izteiksmes skatījās uz vīrieti, nometa uz grīdas apaļo priekšmetu un izskrēja no nišas. Koridora grīda atbalsojās ar daļēju, aizejošu klaboņu.

- Re kas par draņķi, pielavījās! - Ivans pietupās pie Taijas un noglāstīja viņas matus. - nobijies?

Taja pamāja, vinai bija slapja seja.

- Tu raudi?!

- Nē. Es gulēju, un pēkšņi kaut kas slapjš pārlija pār manu seju...

- Slapjš?

Ivans pavīpsnāja, palūkojās apkārt, ar acīm atrada apaļo, zirnekļa atstāto priekšmetu,  paņēma to rokās.Tas bija diezgan smags plakans disks ar nelielu rievotu izvirzījumu sānos. Ivans to pagrozīja rokās, nejauši nospieda uz izciļņa un sejā iešļāca ūdens strūkla. No pārsteiguma Ivans nometa disku un noslaucīja seju ar plaukstu.

- Velns ar ārā! Ūdens!

Taja uz ceļiem pierāpās pie viņa.

- Ūdens? Kur?

- Nu, šajā... blašķē...

Viņš atkal pacēla disku, piespieda pirkstu pie izvirzījuma un no diska centra izlija tieva ūdens strūkla.

- Ūdens! Tā tiešām ir blašķe! Zirneklis atnesa ūdeni, saproti?

Viņi ilgi un ar baudu dzēra.

- Tas tik ir pārsteigums! - Ivans elsodams nolika blašķi uz grīdas un atspiedās pret sienu. - zirneklis saprata! Bet tad jau viņš nav nekāds zirneklis, bet gan īsts kibers, kā es jau nojautu. Protams, kibers, automāts... Un, ja viņš mūs saprata, tas vēlreiz pierāda, ka esam uz Zemes.

Taija viegli pamāja ar galvu, apgūlās, aizvēra acis, bet tūlīt satraukti sakustējās:

- Gulies blakus! Lai zirneklis modina tevi.

Ivans pasmaidīja, iedzēra vēl vienu malku ūdens, pārsteigts, ka blašķe nepaliek tukšāka, un apgūlās. Taija pagriezās pret viņu, apskāva, ar pirkstu pārvilka gar zodu.

- Zini, es tevi vairs neatceros bez bārdas.

Pēdējā Ivana doma bija: man jāprasa zirneklim, lai viņš mūs aizved pie cilvēkiem...

Viņi pamodās no grūdiena - grīda zem viņiem līgojās un drebēja.

No tālienes atskanēja dārdoņa, virkne ar dažādu toņu svilpoņu.

Atkal grīdas grūdiens un vibrācija, kas jūtama pat caur putuplasta gumiju, kam seko dunoņa un svilpšana.

- Kas tas ir? - Taija pacēlās, berzējot acis.

Ivans dažas sekundes klausījās apklustošajā dunoņā, tad piecēlās un palūkojās tumšajā gaitenī, kuru šur tur apgaismoja mirgojoša sarkanā gaisma. Gar koridora griestiem izskrēja sarkana gaiša bultiņa, grīda atkal sašūpojās, grūdiens gandrīz izmeta Ivanu koridorā. Kaut kur tuvu atskanēja zvans, un sīku soļu tipināšana, nesaprotama murmināšana, čaukstēšana un metāliska žvadzoņa. Garām nišai kā viesulis aizdrāzās zirneklis, kam sekoja vēl vairāki.

- Kaut kas ir noticis, - Ivans nomurmināja, atgriežoties pie Taijas. Grīda tagad drebēja nepārtraukti, no ēkas dziļumiem viļņos nāca smaga dārdoņa, kuru pārtrauca gonga sitieni.

- Ko darām?

Gaisma gaitenī turpināja mirgot, dažreiz gar sienām vai griestiem azmirdzēja ugunīgas čūskas, dažādi simboli un vārdi. Zvans zvanīja nemitīgi, kaut kur dauzījās durvis - vismaz tā izklausījās, kaut kas bira ar stikla šķindoņu un zvanīšanu. Kāds skrāpējās pie nišas sienas, laiku pa laikam klauvējot pie tās ar kaut ko neasu un smagu.

Taija uzlēca no grīdas un kāpās ārā no nišas, atskatoties uz Ivanu.

- Tur kāds ir!

Kostrovs nepaspēja atbildēt. Gandrīz blakus, biedējoši skaļi iekliedzās zirneklis, un dažādos gaiteņa galos atbildēja tādi paši kliedzieni.

Nišas griestos iedegās pulsējoša sarkana zvaigzne, un atskanēja balss:

- Uzmanību, hrononobīde! Ilgums - simts septiņi gadi, korekcija no augšas nav iespējama. Horizonts ir bojāts, horizonts ir bojāts. Atstāt horizontu! Visiem TFA atstāt horizontu! Dodu atpakaļskaitīšanas laiku: trīs minūtes, divas minūtes piecdesmit deviņas, divas minūtes piecdesmit astoņas, divas minūtes...

Ivans atjēdzās pirmais.

- Bēgam! Pretējā gadījumā arī tiksim bojāti.

Viņš paķēra ūdens blašķi, stieni, palīdzēja Taijai piecelties, un viņi skrēja, nepievēršot uzmanību bēgošajiem zirnekļiem.

Par laimi, zāle ar liftu nebija tālu, taču skriet pa drebošo grīdu nebija viegli - smagāk nekā pa smiltīm. Ivans domās skaitīja sekundes, un, kad viņi no koridora izlēca riņķveida zālē, pēc viņa aprēķiniem izrādījās, ka līdz pēdējās minūtes beigām bija atlikušas četrdesmit sekundes, ne vairāk.

Lifta durvis bija atvērtas, un kabīne pa pusei pilna ar zirnekļiem, bet tie turpināja nākt un nākt. Viens no viņiem translēja nezināma automāta atpakaļskaitīšanu:

- Četrdesmit viens, četrdesmit, trīsdesmit deviņi, trīsdesmit astoņi ...

- Šķic no šejienes! - Ivans uzbrēca, iebāzdams stieni zirnekļu masā un gaidot pretestību. Tie sastinga, lūkojoties uz nelūgtajiem viesiem, tad acumirklī atbrīvoja kabīnes stūri.

Taija negribēja iet iekšā, šausmās raudzīdamās nepatīkamo radību pūlī, bet Ivans viņu ievilka līdzi. Dārdoņa zālē atskanēja arvien izteiktāk, un grīda šeit drebēja spēcīgāk

.- Astoņpadsmit, septiņpadsmit, sešpadsmit... - vienaldzīgi skaitīja metāla baritons...

Ivans paskatījās apkārt, meklējot lifta vadības paneli, grasījās izstiept roku pret lodziņu pogu rindu, bet viens no zirnekļiem viņu apsteidza, iegrūžot šarnīrveida kāju kaut kur panelim pa vidu.

No nekurienes uzradās lifta durvis, it kā sabiezēja, pats gaiss, smagums uzsita atkal un atkal pa kājām. Lifta kabīne sāka šūpoties un kratīties, un tad tā piepeši brīvi sāka krist lejā, tad atkal palēninājās, tad sāka vibrēt tā, ka izraisīja sāpes galvā un mugurkaulā.

Taija apsēdās uz grīdas. Arī Ivans bija spiests nomesties viņai blakus.

Cik ilgi viņi šādi joņoja - neviens vairs nevarēja atcerēties. Lifta kabīne pēkšņi apstājās tā, it kā būtu trāpījusi šķērslim. Durvis izkusa, un zirnekļi izbira, tūdaļ pazūdot tumsā: telpā, kur lifts tos bija aizvedis, bija tumšs, dur kaut acī.

Ivans paskatījās uz paneli ar lodziņiem, no kuriem vienā mirdzēja burti VJU un rubīna cipari: "- 150 000 000".

- Atbraucām, - sacīja eksperts. - Ja nemaldos, mēs nokļuvām kaut kur juras periodā - tieši pirms simt piecdesmit miljoniem gadu. Vai apmēram tā.

Viņš paņēma Taiju aiz rokas un izveda no apgaismotās kabīnes. Lifta durvis uzreiz aizvērās - tās kļuva blīvas un necaurejamas, gaisma izdzisa. Cilvēki tika atstāti pilnīgā tumsā.

Telpā bija jūtama pelējuma smaka, mitrums, kaut kur uz grīdas skaļi zvanīja ūdens pilieni. No tālienes atskanēja apslāpēta dārdoņa un dunoņa, no kuras grīda tik tikko manāmi drebēja.

Ivans padomāja, izņēma gumijas cimdu, uzvilka to uz stieņa un aizdedzināja. Dūmojošā liesma no tumsas izrāva sienas, kas bija pinkainas no bālgana pelējuma slāņa, un mitru, pelēku zāles grīdu, ko iekrāsoja zaļi un zili plankumi.

Taja nodrebināja plecus.

- Kā pagrabā... es domāju, ka mēs jau esam šeit bijuši.

- Nē, - Ivans noraidoši papurināja galvu. - Līdzīgi, bet ne tā. Mazāk netīrumu un nav pēdu.

Viņš gāja pāri zālei, aizbaidot drebelīgo atbalsi.

Zālē atvērās trīs gaiteņi, tāpat kā citos stāvos. Viens no tiem veda uz kāpņu telpu, kāpnes bija neskartas un aizgāja nezināmā dziļumā un pacēlās nezināmā augstumā. Otro koridoru pārpludināja ūdens un tas izskatījās pēc kanalizācijas caurules. Trešajā griesti vāji fosforizēja, pareizāk sakot, kaut kāda veida pavedienveida pelējums, un gar sienām stiepās dažāda resnuma cauruļu pārvadi.

- Tomēr dīvaini, ka nav cilvēku! - Taja teica. - Tikai zirnekļi, bruņurupuči... un melnie monstri...

Ivans neatbildēja. Viņš neticēja, ka ēkā nav neviena cita. Bet šaubas jau bija sākušas darboties, un ar tām cīnīties bija arvien grūtāk. Kopš helikoptera avārijas ir pagājušas vairāk nekā četras dienas, un visā šajā laikā viņi nekad nav tikušies ne ar vienu cilvēku. Kur palikuši šīs neticami, šausminoši milzīgās ēkas īpašnieki? Kādam nolūkam tā ir uzcelta? Un pats galvenais - kur?

Nav atbilžu!

Un lifts? Kas tas par liftu, kas nekur nenes, tas ir, paliek uz zemes virsmas, bet maina laikmetus? Bēdīgi slavenā "laika mašīna"? Vai kaut kas līdzīgs pneimatiskai transporta kajītei, kas pasažierus nogādā dažāda gigantiska Zemes vēstures rezervāta dažādos sektoros?..

Nav atbildes!

Un zelta dūmaka ēkas pagalmā, vienmēr dārdoša un uztraucoša? Kas tas ir? Kāpēc uz turieni skrien zirnekļu vienības?

Nav atbildes!

Ko darīt? Kurp doties? Uz augšu? Uz leju? Cik ilgi viņi noturēsies? Cik lielas ir viņu pacietības rezerves, kas ļauj saglabāt pārliecību par ceļojuma veiksmīgu iznākumu un nenoslīdēt līdz tēzei: izdzīvot par katru cenu? ..

- Es gribētu tagad pamosties, - Ivans sacīja, pacēlis lāpu augstāk. - Un tu?

Taija pasmaidīja ar bālu smaidu.

- Un es arī! Es atkārtoju kā burvju vārdus: kaut tas būtu sapnis!

Viņi sadevās rokās un iegāja koridorā, nezinot, kur tas šoreiz viņus aizvedīs.

Izkļuva no ēkas caur milzīgu plaisu: šeit bija sabrukusi daļa sienas līdz apmēram astotajam stāvam.

Tas pats pagalms: zelta mirdzums aiz meža, zaļganas debesis, nebeidzama ēkas siena, blīva un taustāma līdz divsimt metru augstumam un nestabila, izzuzdama miglaini pelēkā plīvurā virs tiem. Bet mežs bija atšķirīgs un arī ainava cita.

Pa labi un pa kreisi no sienas spraugas stāvēja biezu paparžu un kosas biezokņi, kaut kādi zvīņaini koki, līdzīgi palmām, un garu stumbru priedes ar maigu rozā mizu. Spraugā starp zaļajiem krastiem varēja redzēt ezeru ar zilu ūdeni. Tuvais ezera krasts bija līdzens un smilšains, bet tālais, akmeņains un stāvs, aizaudzis ar tām pašām palmām un kokveida papardēm. Aiz palmu meža auga miglains, dzeltenā mirdzumā mirdzošs stabs, kas karmīnsarkanās straumēs un līdzenos mākoņos izkusa desmit kilometru augstumā.

Krūmos pa kreisi kaut kas nočabēja, un dīvains putns ar mirdzošu metāliski zilu apspalvojumu, garu asti un zobainu muti knābja vietā, ar troksni izlēca klajumā. Putns bija apmēram paliela ērgļa lielumā. Viņa pamanīja cilvēkus, izpleta spārnus, nošņācās parādot garu sarkanu mēli un aizskrēja prom.

- Arheopterikss? - Taja izsaucās, slēpjoties aiz Ivana muguras. Viņš pacēla pirkstu pie lūpām.

- Klusāk.

Caur meža šalkoņu no tālienes atskanēja spiedzīgi kliedzieni, šņākoņa un truli sitieni, no kuriem drebēja zeme.

Ivans ar žestu lika Taijai palikt uz vietas, kur viņa bija, nepamanot viņas acīs lūgumu un ātri aizskrēja uz ezera krastu. Viņš redzēja, ka ezers faktiski ir lielas ūdenskrātuves līča mēle, kas pa labi stiepjas līdz horizonta malai. Kreisajā pusē līcis pārvērtās seklu, bet plašu peļķu virtenē, pa kurām bradāja ķermeņi ar ziloņu kājām, garām astēm, gļotaini pelēcīgi violetu ādu, gariem un tieviem kakliem, kas atgādināja čūsku ķermeņus, kurus vainagoja sīkas galvas. Šo ķermeņu garums sasniedza trīsdesmit metrus. Ar katru soli atskanēja dobjš "dumm", no kura drebēja zeme.

- Brontozauri!  Pie auss atskanēja Taijas čuksti.

Ivans atskatījās. Meitene stāvēja blakus un ar apaļām acīm lūkojās uz smagajiem radījumiem.

- Tie ir diplodoki, - izlaboja Ivans. - Brontozauri ir īsāki, un viņu kakli ir resnāli.

Diplodoki iemērca galvas peļķēs, pēc tam tās uzrāva gaisā kā vistas, sakošļājot zaļās aļģu saaudzes. Cilvēkiem viņi nepievērsa uzmanību, pamazām attālinoties pa zemieni retajā paparžu mežā.

- Tie mums nav bīstami, - Ivans nomurmināja. - Diplodoks bija zālēdājs.

No tāluma atkal atskanēja kvieciens, acīmredzot diplodoka sauciens. Taija neviļus nodrebēja.

- Labāk ejam atpakaļ, Vaņa.

- Tu baidies?

- Nebaidos, bet šie diplodoki ir tanki, nevis dzīvnieki! Sabradās un nepamanīs!

- Viņi aizgāja. Es iesaku mums aiziet līdz zelta ugunskuram pie horizonta. Tomēr interesanti, kas tur ir. Un arī ēdienu kādu salasīsim, saknes tur, augļus... Ja Ruzajevs būtu ar mums, viņš mums sniegtu kvalificētus padomus par ēdamajiem augiem. Es, diemžēl, botāniku un vispār bioloģiju pārzinu maz.

Viņi padzērās no brīnumainās blašķes, ko atnesa zirneklis. Ūdens spiediens nesamazinājās, neskatoties uz to, ka viņi jau bija dzēruši vairākas reizes, bet blašķes tilpums nepārsniedza litru. Ivans pagrozīja blašķi un diska malā atrada izliektus skaitļus: "2301". Viņš jau vairākas reizes bija ticies ar šo skaitli, taču, ko tas nozīmē, joprojām nebija iespējams uzminēt, lai gan Ivanam bija nojauta, ka šie skaitļi nozīmē ražošanas gadu.

Divas stundas viņi gāja cauri pirmatnējam mežam. Apkārt bija slaidi, palmām līdzīgi koki ar vēdekļveida vainagu, papardes pusotru vai vairāk metru augstumā, sekvoju priekšteči - līdzīgi piramīdas papelēm, bet ar adatām, kā arī milzīgi milži ar tūkstošiem zaru, līdzīgi ginko. Šo koksnaino milžu lapas bija dziļi sagrieztas divās šaurās daivās.

Mežā gandrīz nebija zālaugu, to nomainīja paparžu dzinumi, dažu ložņājošu augu pātagas un mazi zālaugi slotiņu un ķemmīšu veidā. Diplodokus vairs nemanīja, bet tie klīda kaut kur tuvumā: ik pa laikam vējš atnesa viņu asos spiedzienus. Toties vairākas reizes parādījās citi dzīvnieki. Sākumā, Ivans aizbaidīja dīvainu divkāju radību, līdzīgu tiranozauram, bet... vistas lielumā! Radībai bija iegarena galva ar zobainu muti, īsas rociņas ar trim pirkstiem un vistas kājas. Dinozaurs izlēca no paparžu lapu apakšas, uzšņāca cilvēkiem un aizbēga.

Otrā tikšanās notika ar skujkoku piramīdām apauguša akmeņainā kalna nogāzē. Ivans gandrīz uzreiz atpazina divos masīvajos dzīvniekos, kas rāpoja garām, stegozaurus. Šo bruņoto dinozauru muguras bija dekorētas ar divām lielu kaulu plākšņu rindām, asti, kas līdzinājās rungai ar izciļņiem, vilka pa zemi. Viens no stegozauriem divos triecienos ar asti notrieca nelielu palmu un sāka melanholiski košļāt jaunās augšējās lapas, otrais stampāja garām un pazuda aiz kokiem.

Ivans satika Taijas skatienu un uzmundrinoši piemiedza aci:

- Nedreifē, Taisija, stegozauri, manuprāt, arī ēda tikai veģetāciju. Tas nav tirannosaurus - la bestia senza pase [6].

Taija vāji pasmaidīja.

- Vai eksperti runā itāļu valodā?

- Vai tas ir jaunums žurnālistiem?

- Nu, tomēr mūsu laikos standarta tests uz inteliģenci ir angļu valodas zināšanas. Bet itāļu...

- Vienkārši mana māte ir itāļu valodas skolotāja universitātē. But I speak English too[7].

Taja iesmējās.

- Tu esi tīrradnis. Nebiju domājusi, ka rudmatis...

-…Sarkanmatainais Kostrovs spēj iemācīties svešvalodu, - Ivans turpināja, savukārt pasmejoties. Viņš priecājās, ka meitene nezaudē dūsu šajā mežonīgajā ceļojumā.

Ar viņu bija viegli un vienkārši, un Kostrovs pateicās liktenim par to, ka tieši viņš šī pārbaudījuma laikā atradās blakus Taijai. Viņš bija pārliecināts, ka viņu galvenais izturības un pacietības pārbaudījums vēl priekšā.

Mežs drīz beidzās, tālāk, cik vien acs varēja redzēt, stiepās akmeņains tuksnesis, kas dažās vietās bija apaudzis ar zaļganbrūnu zāli vai sūnām. Pār horizontu kā nokrituša bolīda taka pavīdēja kvēlojošās miglas zelta kolonna. Gar to no apakšas uz augšu plūda garas plūsmas un šķiedras, dūmu šalles un drīksnas, zaudējot spilgtumu, un nodzisa, pārvēršoties sārtās un sarkanās spalvās. Kolonnas izstarotā nepārtrauktā dārdoņa šeit bija dzirdama labāk nekā pie ēkas sienas, un tikai tur, kur nekas nenovērsa uzmanību, tā neatgādināja par sevi.

Ivans vairākas reizes palēcās uz vietas, izjūtot neparastu vieglumu visā ķermenī. Pazīstama parādība. Viņi jau piedzīvoja gravitācijas samazināšanos, dodoties ceļā uz gaismas avotu caur sniegoto mežu. Iet tālāk negribējās, intuīcija teica, ka priekšā ir briesmas. Tomēr bija vērts pārbaudīt, kas tas ir, kāpēc ainavas un laikmeti mainās šajā dīvainajā pasaulē, bet noslēpumainais dārdošais miglainais stabs, kas kalpo kā vienīgais gaismas avots, nemainās.

Un viņi riskēja iet tālāk.

Drīz sūnu cepurītes pārstāja parādīties ne tikai klinšu virsotnēs, bet arī zemienēs, paugurainajā plato bedrēs un gravās. Iet kļuva arvien vieglāk. Tas bija tā, it kā kāds spēks pakāpeniski neitralizētu gravitāciju, pievilkdams cilvēkus uz gaismas stabu, liekot viņiem kontrolēt soļus un skatīties ciešāk uz priekšu. Vēl pēc diviem kilometriem pie horizonta parādījās siena. Gravitācija šeit samazinājās tik ļoti, ka katrs solis cilvēkus aizlidināja divus līdz trīs metrus. Ivans palēnināja ātrumu, un tagad viņi pārvietojās gandrīz rāpus.

Siena izrādījās būvēta kā metāla cauruļu žogs ar cilvēka ķermeņa diametru un piecstāvu ēkas augstumu. Virs tās gaiss trīcēja tveicīgā dūmakā - caurules bija nokaitētas gandrīz līdz sarkanam mirdzumam.

- Iebraucām, - Ivans sacīja, nomācot vāju protestu kuņģī. Pie sienas valdīja gandrīz bezsvara stāvoklis, un ķermenis šķita kā balons, gatavs aizlidot debesīs.

No aiz sienas atskanēja dārdoņa, šņākšana un burbuļošana, it kā kāds milzis tvaicētos pirtī, lejot uz karstajiem akmeņiem ūdens ķipjus. Akmeņainā, ar garozu pārklātā augsne bieži drebēja un šūpojās, kā kūdras un zemes virskārta purvā.

- Kaut ar vienu aci redzēt, kas tur ir, - teica Taja, acu dziļumos slēpdama bailes no nezināmas parādības.

Ivans novērtēja sienu augstumu un papurināja galvu.

- Neuzrāpsimies, tā ir gluda un karsta. Varbūt siena nav visur vienādā augstumā?

Viņi rāpoja gar cauruļu žogu, mirkstot sviedros: pat desmit metru attālumā no sienas valdīja nepanesams karstums.

Viņiem paveicās. Puskilometru tālāk viņi uzdūrās milzu mehānismam, kuru sākotnēji kļūdaini uzskatīja par dīvainas formas klinti. Bet tā nebija klints, bet kaut kas līdzīgs kolosālam kentauram, kurš pārlēcis pār šķērsli, nokritis uz priekšējām kājām un nomiris šajā stāvoklī. Protams, mehānismā bija daudz vairāk detaļu, izvirzījumu un atveru, taču korpusa kontūras to tomēr pārvērta par kentauru. Tiesa, galvas vietā uz cilvēka rumpja izauga apmēram piecus metrus garš, posmains rags. Tas bija zilgani pelēks, bet viss pārējais ķermenis spīdēja pulēta metāla melnumā.

- Tā tik ir lokomotīve! - Taija atjēdzās. - Mēs neko tādu neesam redzējuši! Viņš neatdzīvosies kā tas bruņurupucis?

Atbildes vietā Ivans uzkāpa uz kolosālā automāta, turoties pie tapām un izvirzījumiem.

- Kāp aiz manis, tikai turies cieši, citādi aizlidosi. Dažas tapas ir slidenas.

Viņi uzkāpa uz mašīnas kājas, pēc tam uz krūtīm, tad uz kentaura muguras. Ja ne svara zudums, viņi diez vai būtu spējuši uzkāpt kolosā bez trosēm un aizķeršanās āķiem.

No kentaura muguras atklājās pārsteidzoša aina.

Aiz sienas atradās šaura, aptuveni kilometru gara, melnas izdedzinātas zemes josla, tālāk virs tās parādījās plakani violeti-ceriņu krāsas miglas slāņi, kas divus vai trīs kilometrus tālāk saplūda blīvā plīvurā. Šis plīvurs sāka uzbriest, augt un veidot gredzenu, kas kvēloja ar oranžu gaismu. Aiz tā - vēl viens gredzens - dzeltens, un jau no tā izauga žilbinoši dzeltens stabs, kas sastāvēja no miglainām straumēm, nepārtraukti plūstot uz augšu un izplatoties kā baismīga sēne lielā augstumā.

- Ai, skaties, zirnekļi! - Taja pieskārās Ivana kājai.

Zirnekļu kolonna skrēja pa melno zemi, bet pēc izmēra tie pārsniedza tos, kas atradās ēkā un vēl agrāk, Brjanskas mežā.

Ivans klusi nosvilpās.

- Tas nu gan! Viņi ir manā augumā!

Zirnekļi pazuda miglas plīvurā.

Daudzkilometru plūstošā statņa dziļumā uzliesmoja spoža zvaigzne, atskanēja dobjš sprādziens, kentaura mugura nodrebēja.

Ja Ivans nodrošnājumam neturētu Taiju aiz rokas, viņa būtu nokritusi.

- Turies ciešāk! Ar šo zirgu tālu neaizjāsi. Nāc ... - Viņš nepabeidza.

Uz kentaura muguras aizmugurē parādījās kāds, kluss un bīstams, kā sirdslēkme. Ivans sastinga, sasprindzis, sajutis ar muguru smagu skatienu, taču viņš šajā pozīcijā neko nevarēja izdarīt, neriskējot nokrist no piecpadsmit metru augstuma. Lēnām pagrieza galvu un sastapa tumšādainā "desantnieka" skatienu ar krustveida rētu uz vaiga. Kopā ar viņu bija vēl viens vīrietis tādā pašā kombinezonā - te spoguļaini-metāliskā, te plūstošā kā dūmu plīvurs.

- Man jāatzīst, ka jūs tālu esat ieniruši hronošahtā, - vienmērīgā balsī sacīja "desantnieks". - Jums drosmes netrūkst. Bet labāk to nebūtu darījuši.

Ivans saspieda Taijas elkoni, šausmās raudzīdamies uz svešiniekiem, kas bija bruņojušies ar dīvainas formas pistolēm. Viņš aizsmacis teica:

- Kas ellē jūs esat?

- "Sanitāri", - šņācošā balsī sacīja otrais. - Un mēs brīdinājām.

- Par ko?! - Ivans uzsprāga, vienlaikus izjūtot dusmas un bezspēcību.

 - Runājiet tieši, ko jums vajag. Mēs nekur neiejaucamies un šeit gadījāmies nejauši. Kur mēs esam? Jums jāzina. Izskaidrojiet visbeidzot.

- Jūs atrodaties eksperimentālā pasaules hronolīnijā, tā sakot, hronourbja šahtā, kuru izveidojuši jūsu pēcnācēji un savienojuši daudzās vietās dažādus laikmetus. Vai šis paskaidrojums jums ir piemērots? Bet tagad, atvadīsimies. Mēs vairs nekad netiksimies.

- Kāpēc jūs to dariet?! - Taja iesaucās.

- Ko tieši?

- Nogalināt... Vajājat... galu galā tieši jūs nogalinājāt to nelaimīgo... koridorā.

- Parastā profilakse. - Ūsainis ar rētu no Ivana naža paraustīja plecus. - Mēs vienkārši izslēdzam potenciālos konkurentus.

Viņš pacēla pistoli, un Kostrovs instinktīvi aizsedza sevi ar stieni, gaidot šāvienu. Bet tas nesekoja. "Desantnieka" seja mainījās, pagarinājās, viņa acīs uzplaiksnīja bailes, vai varbūt tā Ivanam šķita.

- Met prom MK!

- Ko? - Ivans nesaprata.

- Met prom MK! To nūju kas tev rokās...

Ivans saprata, ka "sanitāri" patiešām baidās no stieņa, pareizāk sakot, baidās tam trāpīt. Kas tas īsti ir?

- Nu! Šaujiet!

Puiši saskatījās. Tad pirmais savu ieroci nomērķēja uz Taju.

- Met prom, citādi viņa mirs.

- Vaņa! - Meitene klusi iekliedzās.

Ivans izlaida stieni no rokas, ar acīm sekodams tā kritienam.

- Ko tagad?

- Tagad leciet.

- Kā - lēkt?! Tur taču...

- Nenositīsieties. - "Sanitārs" ar rētu paslēpa pistoli. - Izdzīvosiet - man nebūs pretenziju. Bet vēlreiz es jūs brīdinu: nejaucieties notikumos neatkarīgi no tā, kurš kaut ko ierosina. Atvados.

Viņš pazuda aiz kentaura muguras. Otrais "desantnieks" pacēla pistoli, nozibsnīja, un viens no rievotajiem izvirzījumiem netālu no Ivana kājas pazuda liesmas straumē. Pistoles stobra acs raudzījās krūtīs.

- Lec!

Ivans uzmeta skatienu Taijai, cieši satvēra viņas roku, mierinoši pamāja.

- Viss būs kārtībā, Taija. Skaties zem kājām.

Un viņi pārlēca no kentaura kakla pār metāla cauruļu žogu, kas ieskāva dīvaino uguni iedobes centrā.

Trieciens pa kājām izrādījās vājāks, nekā bija paredzēts, smaguma spēks aiz žoga bija vismaz trīs reizes mazāks nekā ēkā. Tomēr nedz Taija, nedz Ivans uz kājām nespēja noturēties un aizripoja uz ceriņu miglas strēli,  vai nu vēja, vai cita spēka ietekmē, kas vilka viņus pie horizonta uguns.

Maz ticams, ka viņi būtu varējuši apstāties: nebija pie kā pieķerties, uz kailās akmeņainās augsnes neauga neviens krūms, negadījās neviens vairāk vai mazāk liels akmens. Turklāt, viņiem slīdot, temperatūra paaugstinājās tik ātri, ka drīz neizbēgami vajadzētu izcepties. Bet šajā brīdī no kvēlojošās miglas priekšā parādījās melna ēna, kurai sekoja vēl viena, trešā, desmitā. Ivanam šķita kaut kas pazīstams to kontūrās, bet tikai tad, kad viņi tuvojās, paceļoties pār ceriņu miglas lauku, kļuva skaidrs, ka tie ir tādi paši kentauri, kā tas, no kura nolēca ceļotāji, tikai šie bija dzīvi! Un  uz "dzīvnieku" mugurām sēdēja melnas figūras, līdzīgas tai, kuru viņi sastapa ēkas koridorā.

Nezināmo radījumu kolonna virzījās uz priekšu ar kurjera vilciena ātrumu, zeme drebēja no viņu smagajiem aulekšiem, lai gan šķita, ka zemās gravitācijas apstākļos viņiem arī nevajadzētu daudz svērt. Ivans un Taja mēģināja izvairīties no kolonnas pakaviem, bet viens no jātniekiem noliecās, ar milzīgu melnu ķepu bez pirkstiem satvēra viņus un nolaida aiz sienas, blakus sastingušā kentaura ķermenim.

Kolonna turpināja auļot, nepalēninot ātrumu, un attālinājās vienmērīgā gaitā. Kentauru ragi uz cilvēku torsiem mirdzēja ar tumši violetu liesmu. Melnās figūras uz muguras nepakustējās, it kā nemanītu, ka viens no viņu brāļiem ir izglābis cilvēkus no drošas nāves.

Pusstundu ceļotāji atjēdzās, dzēra ūdeni, mazgājās, atpūtās, lūkodamies, vai atkal nenāk "desantnieki". Tad Ivans sameklēja savu stieni, kas bija nokritis šajā cauruļu žoga pusē, un ziņkārīgi to aplūkoja.

- Esmu gatavs apzvērēt, ka šie divi bandīti baidījās mani nošaut tādēļ, ka turēju rokās šo lietu!  Kas, tavuprāt, tas ir? Varbūt sprāgstviela?

Taja pēkšņi sāka raudāt, rijot asaras, un Kostrovam bija jāpieliek daudz pūļu, lai viņu nomierinātu.

- Par ko viņi mūs tā? - čukstēja meitene, piespiedusi seju pie pavadoņa krūtīm. - Ko mēs viņiem esam nodarījuši?

- Tumšs ir ūdens mākoņos, - Ivans nopūtās. - Viņi baidās, ka mēs iejauksimies... Gribētos zināt, kur?

- Un šie... jātnieki... šausmas! Kāpēc viņi mūs izglāba?

- Es domāju, ka tie ir kaut kādi automāti, ļoti neparasti, dīvaini, ārpuszemes, bet automāti. Kā kentauri, tā paši braucēji... un tagad es nezinu, ko domāt. Kas notiek aiz sienas? Kas tur deg?

Taija neko neteica.

Atgriezties bija daudz grūtāk, traucēja uz sienu vērstais spēks un vienmērīgs vējš sejā. Bet viņi kaut kā aizkūlās līdz mežam. Atpūtās. Tad ar lielu prieku izpeldējās lagūnā, kautrējoties viens no otra, neatraujot acis no tuvākajiem biezokņiem, vai neparādās nevēlami viesi. Ūdens bija dzidrs, auksts, svaigs, pilnīgi tīrs un dzerams. Tad Ivans nāca klajā ar ideju pamakšķerēt - viņš pie krasta pamanīja mirgojošu sudraba sloksni.

Makšķeres kāts tika izgatavots no papardes dzinuma, aukla - no diega, kuru Taja izvilka no jakas, āķis - no spraužamadatas, kura, dīvainā kārtā, izrādījās Ivanam. Krastā netika atrasti ne tārpi, ne mušas, un Taija atcerējās gaļas paliekas. Uzāķēja gaļas drupatu, iemeta makšķeri, smejoties viens par otru, un jau pirmais metiens izrādījās veiksmīgs - uzķērās zivs ar resniem sāniem plaukstas lielumā. Ivans nevarēja noteikt tās sugu, uz mēles vērpās nosaukums "latimērija" - viss, ko viņš zināja par zivju senajiem senčiem, bet tā nebija tā.

Taja diezgan ātri adaptējās un, kamēr eksperts makšķerēja, viņa savāca pussatrunējušus, pa pusei smiltīm apbērtus koku stumbru fragmentus. Diplodoki aizgāja, un visapkārt valdīja mierīgs, pirmatnējs klusums.

Iekūra ugunskuru un, rijot siekalas, izcepa zivis. Ivans atcerējās O'Henry stāstu, kur varonis un varone nonāca no pasaules ar ūdeni norobežotā kalnā, izsalkuši sāka atcerēties gastronomiskos ēdienus.

- Es arī lasīju, - Taja pamāja ar galvu. - Es neesmu gardēdis, man maizīti pie šīs zivs un neko citu.

- Sāli un alu, - iebilda Ivans, apgraužot zivju kaulus.

Paēduši apgūlās pie ugunskura. Šajā valstībā dienas un nakts maiņas nebija, taču ķermenis pats paziņoja, ka tam nepieciešama atpūta.

- Vispār jau labāk būtu gulēt telpās, - teica Ivans.

- Jā, jā, es tūlīt... - Taja miegaini nomurmināja.

Pēc viņas parauga Ivans arī grasījās pasnaust - idilliskā senās dabas aina bija tik mierīga un miermīlīga, ka visas raizes un bailes izplēnēja otrajā plānā -, kad pēkšņi no aiz palmām uz viņiem metās milzīgs putns ar kailu, gandrīz pusmetru lielu galvaskausu. Putnam bija īss ķermenis, nagotas kājām, divmetrīgi ādaini spārni un gara elastīga aste.

Ivans pielēca un atvēzējās ar stieni, padzenot vēl neredzēto putnu. Tas, šņākdams un trokšņaini plakšķinot spārnus, aplidoja ap viņiem apli, atverot un aizverot briesmīgu, ar asu, āķveidīgu zobu komplektu pilnu knābi, aizsmakuši noķērca un aizlidoja atpakaļ, izdarot asus pagriezienus.

- Lai iespaidi būtu pilnīgi, mums trūka tikai pterodaktilu, - teica bālā Taja, kurai viss miegs uzreiz aizlidoja.

- Tas nav pterodaktils, - teica Ivans. - Pterozaurs, bet es precīzi neatceros, kāds. Manuprāt, dimorfodons.

- Bet teici - diletants bioloģijā.

- Mani vienkārši interesēja dzīvības rašanās vēsture. Tas lūk, ir vēl viens pierādījums tam, ka esam uz Zemes. Nu, čāposim atpakaļ uz mūsu milzu māju? Palikt šeit ir riskanti.

Bija pagājusi viņu piektā klaiņošanas diena nezināmajā pasaulē.

Ēkas stāvs, kurā atradās juras laikmeta mezozoja ēra, bija pārāk nemājīgs un mitrs, lai meklētu vietu, kur gulēt. Bet arī brīvā dabā zem klajas debess bija bīstami gulēt: mezozojā plēsoņu netrūka.

Ivans atcerējās kentaurus, viņu jātniekus, lidojošo dimorfodonta kolosu un šaubīgi pasvārstīja rokā savu ieroci. Diemžēl, šis stienis nevarēja garantēt nekādu drošību.

- Atliek tikai lifts, - sacīja eksperts, tumsā neredzēdams Taijas sejas izteiksmi. - Vai arī vairs neriskēsim laisties zemāk?

- Un ar ko mēs riskējam? Meitene klusi jautāja.

“Patiešām, ar ko? - nodomāja Ivans. - Nu, iziesim kaut kur paleozojā, un kas? Tas, kas ir šeit un kas tur, ir vienlīdz bīstams, bet varbūt gadīsies sausa grīda... "

- Nolemts. Mēģināsim pacelties uz augšu, varbūt kādu satiksim pa ceļam.

Lifts pakalpīgi atvēra durvis uz kabīnes režģa kubu. Nosmaržoja nepazīstamas smaržas, kurā sajaucās ziedu, augļu un sakarsēta metāla smarža. Vadības panelī dega neliels lodziņš ar cipariem: "- 150 000 000".

Ivans apdomājās un nospieda pašu augšējo logu. Durvis aizvērās, bet lifta kabīne palika vietā.

Tā. Līdz pašai augšai vest negrib. Mēģināsim nedaudz zemāk. Bet arī otrā poga no augšas liftu neatdzīvināja, tikai kaut kur aiz kabīnes sienām atskanēja zvans. Ivans izmēģināja visas desmit lodziņu plāksnes līdz pašreizējam stāvam - bez rezultātiem.

- Mums būs jālaižas lejā, Viņš bēdīgā balsī sacīja Tajai. Meitene pamāja, mēģinot uzmundrinoši pasmaidīt.

Ivans pieskārās plāksnei zem apgaismotās, un atkārtojās tās pašas sajūtas kā vienmēr, nolaižoties šajā dīvainajā liftā: grūdiens kājās, karstuma vilnis, spiediens uz ausīm, smagums ķermenī, pēc tam bezsvara stāvoklis, tirpšana acs ābolu iekšienē, vājums...

Viņi izgāja spilgti apgaismotā laukumā. Zaļās sienas spīdēja, griesti spīdēja, grīda un pat lifta caurules mirdzēja. Gaiteņus pārpludināja balts spīdums, pārejot bālganā spīduma miglā. Klusums, ne skaņas. Ne silts, bet arī ne auksts.

- Vai derēs? - Ivans pusapstiprinoši teica un pirmais, iegāja vienā no pilnīgi tukšajiem un sterili tīrajiem gaiteņiem. Viņš centās nedomāt par to, ka spīdums varētu izrādīties radiācijas blakusefekts, bet viņa saasinātā intuīcija neizraisīja satraukumu.

Taja gāja klupdama, bet ne kurnēdama, taču bija skaidrs, ka viņa staigā piespiežoties. Tad Ivans apsēdināja viņu pie sienas, ielika nazi rokās un pats devās uz priekšu, cerēdams atrast kādu nišu vai telpu. Bet šim gaitenim nebija durvju, toties grīdā bija caurums, pa kuru varēja dzirdēt ūdens šļakstus. Pēc dažiem desmitiem soļu parādījās vēl viena bedre. Jo tālāk Ivans gāja pa koridoru, jo grūtāk bija staigāt, līdz ceļu pilnībā aizšķērsoja gara sprauga: desmit metrus grīdas šeit vienkārši nebija.

Ivans piesardzīgi tuvojās iegruvuma malai, bet tumsa zemāk bija pārāk bieza, lai vismaz kaut ko varētu saskatīt. Tad eksperts atgriezās pie savas pavadones. Meitene bija aizmigusi tajā pašā stāvoklī, kādā viņš to atstāja. Ivans pašūpoja galvu, novilka jaku, saritināja to un izveidoja spilvenu. Tad viņš uzmanīgi nolika Taju pie sienas un arī pats apgūlās. Klusumu neizjauca neviena skaņa, un drīz viņu pārņēma miegs.

Otrais koridors beidzās ar kaut ko līdzīgu vestibilam - kubiskā telpā ar divām durvīm. Tā sienas nespīdēja, gaiss bija silts un mitrs, un degunā sitās nepatīkama puvuma smaka, kaut arī apkārt bija tīrs.

Pirms otro durvju atvēršanas Ivans pavilcinājās, pirmās aiz viņiem jau bija aizvērušās, noslēdzot piekļuvi sausajam un gaišajam koridoram. Acīmredzot izeja tikusi nesen izmantota, un puvuma smaka bija tās teritorijas smaka, kas gaidīja ārpus durvīm. Taja uztvēra šo vilcināšanos, taču klusēja, un Kostrovs sajuta pateicības un maiguma pieplūdumu pret savu ceļabiedri, kura tik smalki izprata viņa stāvokli. Viņa bija pārliecināta par viņu līdz galam un tāpēc mierīga, jo ne velti viņa pilnībā uzticējās viņam visā, atzīstot viņa tiesības uz aizstāvību. Kā dziesmā teikts: “bet vīriešu uzdevums ir pārvarēt briesmas...” Vai varbūt tā bija šanta - zemākā mīlestības forma, kas izteikta mierīgā pārliecībā, kā to nosaka joga?

Ivans uztvēra vāju Taijas pirkstu saspiešanu un ar dūri iesita pa metāla sloksni, kas sadalīja durvis divās pusēs. Durvis tika ievilktas sloksnē, pazuda.

Viņus apņēma karsts, smacīgs un mitrs gaisa vilnis. Gaiss bija piepildīts ar smagu purva, mitras zemes un zaļumu smārdu, apreibinošu pūstošu zāļu un sēņu smaržu, smacējošu sēra gāzu smaku. Taija ieklepojās, aizspiežot ar roku muti. Bija grūti elpot. Siltais, lipīgais mitrums kā neredzama plēve pārklāja sejas un rokas, iespiedās ķermeņus.

Tieši pretī durvīm no zemes auga kāda koka gigantiskais brūnzaļais stumbrs, pārklāts ar cietiem izliektiem mizas rombiem. Aiz tā zaļgani dzeltenā krēslā parādījās citu majestātisko kolonnu silueti, kas pilnībā aizsedza debesis. Milžu pakājē bija to sazarotās saknes, līdzīgas cilvēka roku asinsvadiem.

Viņu ausīs ieplūda klusu, bet labi saklausāmu skaņu lavīna: sēkšana, čāpstināšana, nopūtas, šņācieni, krakšķi... Kāda laikmeta dzīve viņu priekšā augšāmcēlās? Ar kādiem brīnumainiem paņēmieniem? ..

Pavisam netālu atskanēja kvakšķinošs brēciens, it kā būtu iebrēcies hipopotams, kas aizsmakuši pūš burbuļus purva rāvā. Viņam atbildēja otrais nīlzirgs, nedaudz tālāk, un vēl viens ļoti tālu.

Ivans uzmundrinoši uzsmaidīja pārliecību zaudējušajai Taijai un, izkāpis no tambura, iegrima līdz ceļiem ūdenī. Iedurot ar stieni sev priekšā, viņš no stumbra līdz stumbram devās purvainā meža dziļumos, te izkļūstot uz sauszemes, te atkal iekrītot mazās zaļās vai brūnganās, rūsainās stāvoša ūdens peļķēs.

Šajā mežā bija koki, taisni kā pīlāri, bez zariem, kas augšpusē bija līdzīgi sukai ar bieziem lapu sariem, koki ar rievotiem stumbriem un retiem, kā izplesti pirksti, zariem, zvīņaini koki ar desmitiem zvaigžņveida zaru pakāpēm, kas aptvēra stumbru, koki pārklāti ar adatām no saknēm līdz galotnēm...

Virs galvas peldēja jumts no spalvainiem svečturiem, milzīgām pūkajām astēm, baismīgi lieliem čiekuriem, lapām dakšu galos un ažūra zariem kā palmu vēdekļiem.

Zem kājām ziedēja ar mitrumu piesūcināta sūnu elle, kosa, papardes un sēnes, tāpēc bija grūti un pretīgi brist cauri.

Ivans sviedros izmircis, spītīgi devās uz priekšu, lai pārliecinātos, ka nokļuvis tajā pašā pagalmā ar zelta stabu, kuru ieskauj ēkas gredzens. Drīz priekšā parādījās atstarpes, un viņi iznāca nelielā meža izgāzē: purva vircā viens pāri otram, viens otru salaužot gulēja ducis stumbru. Apakšējie jau bija pussapuvuši, augšējie vēl tikai pārklāti ar zilganu pelējumu un sēņu ģimenēm, kas izskatās kā spilgtas rozā ausis.

Dzeltenais mirdzums zaļo vainagu spraugās apstiprināja meža piederību pagalma teritorijai.

- Paleozojs, - Ivans sacīja, elpodams ar atvērtu muti. - Mums šeit nav ko darīt.

No tālienes atplūda pazīstamā burbuļojošā rūkoņa. Kaut kur netālu kāds aizskrēja, šļakstinot ūdeni un laužot papardes. No koka, kas bija akmens metiena attālumā no cilvēkiem peļķē iekrita milzīgs kukainis, līdzīgs blaktij, un nekavējoties apraka sevi dubļos.

Taja sarāvās. Ivans ar nūju iesita dubļos un pamāja ar roku, aicinādams meiteni:

- Turies blakus.

Viņi atgriezās pie ēkas sienas un ar grūtībām atrada slūžu durvis: visu sienu pārklāja kaut kādu ložņājošu liānām līdzīgiem augu, pelējuma un sūnu plankumi. Vestibilā viņus gaidīja pārsteigums: tiklīdz durvis aizvērās, sienās un griestos iedegās sarkani kvadrāti, telpu pārpludināja purpursarkanā mirdzuma viļņi un izplūda ozons. Ceļotāji sajuta dedzinošu sajūtu uz sejas un roku ādas, tā kļuva nepanesami karsta, taču nebija ilga. Kvadrāti nodzisa, karstums mazinājās, un durvis atvērās pazīstamajā koridorā ar kvēlojošām sienām.

- Uff! - Ivans atviegloti teica, kad viņi ieskrēja koridorā. - Šķīstītava! Vismaz šeit elpot var normāli. Izpeldēties kā pagājušajā reizē.

Taija piekrītoši pamāja ar galvu. Viņu drēbes bija tik piesātinātas ar netīrumiem, ka, izžuvušas, tās sāka atgādināt alvas bruņas.

Atpūtās zālē ar lifta cauruli. Šis ēkas horizonts bija pamests un kluss kā pamesta noliktava. Acīmredzot pat zirnekļi to reti apmeklēja. Varēja mēģināt uzkāpt pa kāpnēm, taču kāpņu telpa nespīdēja, bet kastītē bija palicis ļoti maz sērkociņu, tāpēc Ivans nolēma vēlreiz izmēģināt veiksmi ar liftu.

Viņi izsauca kabīni un metās lejā: lodziņu pogas uz ēkas augšējiem stāviem neiedarbināja lifta mehānismu.

Vispirms viņi izgāja Silūrā.

Parādījās plakans līdzenums, kas piekaisīts ar neskaitāmām peļķēm, ezeriem un iesāļa ūdens lagūnām, un viens no otra bija norobežotas ar pelēkzaļu dubļu joslām, smilšainiem vaļņiem un rūsainu plakanu akmeņu rindām. Augi šeit atgādināja zemas sazarotas caurules bez lapotnēm ar spirālēs savītiem galiem.

Ivans nolēma pārbaudīt lifta dziļumu, un otro reizi viņi izgāja kembrija valstībā: tas pats līdzenums, bet pārklāts ar tumšu takira garozu, platām un seklām ūdenskrātuvēm, kurām gar krastiem - zemi augi. Dzīvnieku nebija, caurspīdīgo un mirušo lagūnu ūdeņi pie horizonta atspoguļoja karstās kolonnas plūstošo dzelteno liesmu. Pār līdzenumu izplatījās zema dārdoņa, zeme drebēja, viļņi skrēja pa peļķēm. Šajā reģionā bija grūti elpot, lai gan arī karsti nebija.

Ceļotāji paklaiņoja pa vienas lagūnas krastu, klusēdami vienojoties, pēc kārtas izpeldējās siltajā un līdz pašai dzelmei caurspīdīgajā ūdenī. Kamēr Taja mazgāja drēbes, Ivans meklēja vismaz kaut ko ēdamu. Izmēģinājuma dēļ viņš izrāva vienu no vārgajiem augiem un atrada maigu, baltu sīpolu. Izmēģināja to uz zoba: ūdeņains, skābens. Apēda, ieklausījās izjūtās. Kad Taja viņu pasauca, Ivans atnesa veselu saišķi sīpolu, un viņi saēdās šos pirmatnējos augus, gandrīz bez garšas, bet nekaitīgus.

 Mērot pēc Ivana pulksteņa, dienas beigās, viņi nolēma vēlreiz pameklēt izeju no ēkas vai vismaz satikt zirnekļus. Eksperta galvā iesēdās doma, lūgt zirnekli aizvest viņus pie cilvēkiem, vai izvest no ēkas uz otru pusi. Sliktākajā gadījumā varēja vienkārši palūgt ēdienu - zirneklis taču atnesa blašķi ar ūdeni.

Ēkas stāvs, no kura pavērās skats uz paleozoja ēras kembrija perioda zemi, bija tīrs, gaišs un pilns ar mehānisku dzīvi. Koridori tajā nebija gaiteņi, bet dažāda veida metāla tuneļi. Sienas tajos bija vai nu gludas plaknes ar apaļu iespiedumu rindām, vai arī samezgloti režģi, kurus apgaismoja krāsaini gaismas uzplaiksnījumi no ēkas dziļumiem. Gaiss bija piepildīts ar sakarsēta metāla un plastmasas, ozona un sveķu, krāsas un dažu nezināmu rūgtu vai, gluži pretēji, skābu un saldu izgarojumu aromātiem. No visām pusēm tas dunēja, zvanīja un svilpa, krāca un elpoja, dziedāja dažādās balsīs un čaukstēja, it kā kāds neredzamais pāršķirstītu uzreiz daudzus desmitus grāmatu.

Ivans un Taija nesteidzīgi gāja pa tuneli, pastāvīgi gaidot pārsteigumus, taču, izņemot bagātīgo skaņu izvirdumu, ēkas neredzamā dzīve sevi nekā neparādīja. Tikai vienu reizi viņiem garām gar sienu aizdrāzās zirneklis, un atkal aiz sienām atsākās skaņu biezputra, gan nepārtraukta, gan pilna pārtraukumu, gan caurspīdīga, gan necaurspīdīga...

- Trokšnaini, bet droši, - Ivans nolēma, viss zales zaļā krāsā no sienu dziļumā paslēptajām lampām. - Automatika te ir pilnīgi neatkarīga, un tai nevajadzētu kaitēt dzīvām būtnēm, arī mums. Vai atceraties Azimova trīs robotikas likumus?

- Atceros. Bet tomēr šeit ir drūmi. Man radies iespaids, ka šie tuneļi nav domāti cilvēkiem. Atgriezīsimies.

Ivans domīgi palēnināja soļus.

- Tev, iespējams, ir taisnība. Bet man arī ir taisnība: ja zirnekļi mums nav nodarījuši kaitējumu, tad arī pārējie kiberautomāti to nedarīs. Es tomēr gribu mēģināt nokļūt ēkas ārpusē. Dīvaini, ka visu laiku mēs izejam ārā tikai uz pagalmu.

Dažus simtus soļus tālāk tunelis sadalījās divos, pareizāk sakot, no tā atzarojās šaura eja. Ivans bez vilcināšanās nogriezās pa to, jo pēc viņa aprēķiniem tā izgāja tieši uz ēkas ārpusi.

Gaitenī, kas bija tik šaurs, ka divi cilvēki tajā gandrīz nevarēja izmainīties, bija diezgan karsts, sienas drebēja ar nelielu drudžainu drebuli. Koridors izrādījās īss, apmēram piecdesmit metru, un tas izveda visplašākajā no visiem gaiteņiem, pa kādiem ceļotāji jebkad bija gājuši. Tās platums sasniedza divdesmit metrus - Ivans to īpaši izmērīja ar soļiem, augstums bija apmēram septiņi līdz astoņi metri, un sienas no grīdas līdz griestiem bija pārklātas ar sešstūra formas izliektiem vairogiem, līdzīgiim bruņurupuču bruņām. Koridora grīda bija brūna, elastīga, pārklāta ar biezu kaučukam līdzīgu slāni, griesti šķita no stikla.

Ivans izgāja koridora vidū un paskatījās apkārt. Dzeltenīgas gaismas avoti izrādījās daži no vairogiem pie sienām un griestiem.

- Vairāk nekā metru, - čukstēja Taja un pēkšņi aizklājot ar roku muti, rādot uz priekšu.

Ivans mehāniski aizsedza meiteni ar sevi, ieskatoties koridora krēslainajā tālē, un tālumā ieraudzīja... vīrieti! Svešais sēdēja uz grīdas, atspiedies pret sienu, un nekustējās.

Ivans sastapa Taijas skatienu, satraukuma un cerību pilnu. Viena no divām iespējām: teica šis skatiens: vai nu viņš ir ienaidnieks, vai arī viens no viņu upuriem.

Otrais pieņēmums izrādījās pareizs: pie sienas sēdēja miris vīrietis neparasta piegriezuma rozā uzvalkā. Acīmredzot viņš bija ilgi rāpojis pa koridoru, atstājot asiņainas sliedes pēc tam, kad viņu sašāva ar staru pistoli, kas izdedzināja cauršautu caurumu kakla pamatnē.

- Hei! - Ivans čukstus pasauca.

Nekādas reakcijas.

- Viņš... miris! - Taija aizmugurē nočukstēja.

- Asinis vēl nav sarecējušas... - Ivans pieskārās svešinieka plecam un parāvās nost. Vīrietis sakustējās, atvēra acis, neskaidras un pilnas ar sāpēm un ciešanām. Viņš bija bāls līdz caurspīdīgam zilumam, bet ar spēcīgu ķermeņi, platiem pleciem. Seja iegarena, piere saspiesta pie deniņiem, mati īsi, ezītī, gaišās acis arī blāvas - ne zilas un ne arī pelēkas, bet mute stingra, taisna, pieradusi komandēt. Ja ne stulbais uzvalks ar volāniem, mežģīnēm un pūkainu žabo ap kaklu, viņu varētu uzskatīt par armijas komandieri. Viņš izskatījās apmēram četrdesmit gadus vecs.

- Ļaujiet, es palīdzēšu, pārsiešu, - Ivans teica.

Svešinieka acis ieguva saprātīgu izteiksmi, lūpas sakustējās, bet neko neteica. Vīrietis vēl kādu brīdi skatījās uz Ivanu no smagu, sašaurinātu plakstiņu apakšas, pievērsa skatienu Tajai, pēc tam atmeta galvu pret sienu un aizvēra acis. Viņa ķermenis notrīcēja, dūrē savilktā roka, ļengani noslīdēja no krūtīm līdz grīdai.

- Viss! - Ivans klusināti noteica, atkāpjoties.

- Ak, Kungs! Taija novaidējās ar šņukstu. - Kas gan šeit notiek ?!

Ivans mierinot apskāva meitenes plecus, un aizveda. Svešo nebija kur apglabāt.

- Neraudi, nekas viņam vairs nevarētu palīdzēt.

Pagājuši vēl apmēram puskilometru pa šo koridoru, viņi pēkšņi ieraudzīja citu cilvēku, kurš nekustīgi sēdēja pie sienas, netālu no vienām durvīm. Saskatījās.

- Mums veicas ar līķiem! - Ivans pussmieklā teica, jūtot ledainus drebuļus.

Bet šis cilvēks bija dzīvs un pat nebija ievainots.

Nesakot ne vārda, viņi piesteidzās pie svešā, noliecās pie viņa no abām pusēm. Vīrietis atvēra acis, caurspīdīgas kā kristāls. Viņa seja bija apaļa, plakana, ar mīkstu un kaprīzu lūpu izliekumu, kas bija neparasti vīrietim ar kultūrisma čempiona izskatu. Viņš bija ģērbies spīdīgā oranžā kreklā ar neparastu piegriezumu un spilgti dzeltenās biksēs, arī spīdīgās, it kā no krāsainas metāla folijas. Kurpes bija tādas pašas - pēc izskata metāla, ar daudzām detaļām.

- Kas jums kaiš? Jautāja Ivans. -  Vai slikti jūtaties?

Vīrietis vienaldzīgi paskatījās uz viņiem, ar skatienu pakavēdamies pieTajas, un atkal atmetis galvu pret sienu, aizvēra acis.

Ivans un Taja neizpratnē saskatījās.

- Vai slikti jūtaties? - Ivans atkārtoja jautājumu. - Vai jūs mani dzirdat? Kas jūs esat?

- Es jūtos labi, - svešinieks negaidīti teica skanīgā balsī ar kaut kādu svešādu akcentu. - Es esmu Laentirs Valetovs, divdesmit pirmais. Vai jūs - deviņpadsmitais? Viņš atvēra acis un atkal palūkojās uz Taju.

- Kāpēc deviņpadsmitais? - Ivans nesaprata.

Svešais turpināja skatīties uz Taju, un viņa neviļus paslēpās aiz biedra muguras, nosarka un palaboja apģērbu.

- Deviņpadsmitais gadsimts, - Valetovs sacīja bez izteiksmes. - Es esmu no divdesmit pirmā, jūs...

- No divdesmitā, deviņdesmitā gada. Tātad jūs arī neesat no šejienes?

- Jautājums loģiski nekorekts. Es gulēju mežā, pamodos šeit... - Svešinieka runa bija lēna, it kā viņš runātu negribīgi, ar piespiešanos, tajā skaidri bija jūtams akcents, bet kaut kāds neparasts akcents - ne gruzīnu vai angļu, bet atšķirīgs.

- Cik ilgi jūs šeit klīstat? - Taijai izrāvās.

- Mēnesi... varbūt divus... es nezinu... Mēs bijām divi...

Ivans un Taija apmainījās ar daiļrunīgiem skatieniem.

- Vai jūsu ceļabiedrs gadījumā nav rozā bum... uzvalkā?

- Unikā ar optimizētāju, rozā krāsā. Vai satikāt viņu?

- Viņš ir miris.

Laentira acis kļuva pilnīgi caurspīdīgas, gandrīz neredzamas, tā ka viņš izskatījās pēc robota.

- Nepaveicās Martam, tomēr uzrāvās uz kontrolieriem.

Ivans atkal apmainījās skatieniem ar Taju.

- Jūs tik mierīgi par to runājat... Kas ir šie kontrolieri? Jauni puiši dīvainos dūmkrāsas kombinezonos ar neparastām pistolēm?

- Viņiem ir "universāli". - Laentirs Valetovs zaudēja interesi par sarunu, apklusa, ar neizteiksmīgu skatienu skatoties uz sienu sev priekšā, tad pilnīgi aizvēra acis.

- Bet kas viņi ir? Kāpēc medī cilvēkus?

Klusums.

- Nu labi, vai no ēkas var iziet uz ārpusi? Vai varat pateikt?

- Kādu ēku jūs domājat? Šī nav ēka, bet šahta... un no šejienes nav iespējams izkļūt uz ārpusi, es mēģināju.

- Tad mēģināsim vēlreiz, kopā!

Valetova acis atvērās, blāvas, vienaldzīgas un bezcerīgas.

- Tas ir bezjēdzīgi. Es veicu daudz mēģinājumu, esmu pārliecināts... Ejiet vieni..., nolemtie.

Ivans vīlies iztaisnojās.

- Bet varbūt jūs esat slims? - Taija kautrīgi jautāja. - Mēs jums palīdzēsim ...

- Kā? - Valetova acis bija vērstas uz Taijas noplukušo vējjaku. - Man nav nepieciešama jūsu palīdzība. - Viesis no divdesmit pirmā gadsimta atslābinoši pakustināja roku un izlikās ka aizmieg.

Ivans un Taja pamīņājās blakus, atkāpās.

- Ko te lai dara? - Ivans čukstus jautāja.

- Kaut kāds dīvainis... Viņu nevar atstāt tik nomāktā stāvoklī. Es domāju, ka viņš ir slims.

- Nu, un ko, vilksim viņu ar varu? Kurp? Viņš taču teica, ka nezina izeju. Nebiju domājis, ka mūsu pēcnācēji būs tik... tādi.., - Ivans meklēja vārdu, - irdeni, miegaini.

- Nu, ne jau visi viņi tādi. Un tu tici, ka viņš ir no divdesmit pirmā?

- Un tu?

- Nezinu. Esmu jau tik ļoti pieradusis pie visa, ka nebrīnītos, ja viņš tiešām būtu no turienes. Un tomēr viņu atstāt nevar, vienkārši paskaties uz viņu - viņš ir nomākts un viens pats skaidri pazudīs.

Ivans brīdi padomāja, pamāja, paspēra soli pret sēdošo vīrieti, bet tas pēkšņi klusēdams uzlēca kājās un ātrā solī devās prom, koridora dziļumā.

- Alen... Laentir! Taja uzsauca.

Svešais devās prom, neatbildēdams, un drīz pazuda tālumā, ne reizi neatskatījies.

- Nu, velns ar viņu! - Ivans drūmi teica. - nesāksim tak ar viņu plūkties.

Viņi klusēdami devās pa koridoru pretējā virzienā, pārdomājot neparasto un ne visai patīkamo tikšanos. Ivanam brieda ideja, ka ēkā varētu klīst citi cilvēki, turklāt no dažādiem gadsimtiem, ja ticēt Laentira vārdiem. Izrādās, ka ir cerība agri vai vēlu ar viņiem tikties... ja vien "desantnieki" nesatiks agrāk. Kontrolieri, kā teica Laentirs. Ko viņi kontrolē? Šahtas darbību? Un likvidē visus, kas var iejaukties? Tad kāpēc viņi sevi sauc par "sanitāriem"?

Koridora kreisajā sienā atvērās apaļš, melns logs.

Ivans piegāja, ieskatījās tajā, un viņam šķita, ka caur garu cauruli viņš tālu, tālu redz zilas debesis.

- Tur! - viņš nočukstēja, iegrūžot logā stieni. - Ir izeja! Redzi?

Viņi ilgi skatījās caurulē, tad Kostrovs attapās:

- Ko mēs stāvam? Mums tur jālien...

- Pagaidi. - Taija satvēra viņu aiz jakas stūra. - Nez kāpēc man ir bail! Tur... kā bezdibenis!

Ivans paraustīja plecus, ērtāk satvēra nūju.

- Tūlīt pārbaudīsim.

Viņš iegrūda stieni logā, mēģinot sataustīt caurules sienas, un tajā pašā brīdī aiz loga, nodārdēja, uzliesmoja, no turienes izšļakstījās garas, zilas dzirksteles, viena apdedzināja Ivanam vaigu.

Sienas un grīda sadrebēja. Atkal nodārdēja, jauns grūdiens aizmeta cilvēkus prom no loga un laikus: bieza melnu dūmu strūkla trāpīja no caurules koridora pretējā sienā, un izliektie vairogi ar svilpieniem sāka mest šajā straumē elektriskus zibeņus. Nosmirdēja pēc ozona un sadedzinātas gumijas. Melnā migla sadalījās strūkliņās un izkusa, iestājās klusums, kurā kaut kur tālu atskanēja zirnekļa kliedziens.

Sienas pēdējo reizi nošūpojās, grīda noraustījās, no loga izlēca kaut kāds bezveidīgs sabiezējums, nokrita uz grīdas un skrāpējot to ar savām tievajām zirnekļa kājām. Zirneklis! Drīzāk puse no zirnekļa, puses trūka.

Taja aizklāja muti ar rokām. Ivans piecēlās, palīdzēja piecelties pavadonei un veda viņu prom, sajutis dedzinošas sāpes uz vaiga un kaut ko lipīgu, kas tecēja gar apkakli. Pieskārās tam ar roku - asinis.

- Re, kas par izeju! - Viņš nomurmināja.

Taija pamanīja asinis.

- Ai! Tu esi ievainots! - Viņa izņēma kabatlakatiņu un uzmanīgi noslaucīja asinis Kostrovam no kakla. - Skramba, un piedevām apdegums. Paliks tagad uz visu dzīvi.

- Nieki, - Ivans atmeta ar roku un nodomāja: - "Cik nu daudz no šīs dzīves atlicis! .. Bet ja nu šeit būs jādzīvo? Cik ilgi varēs izturēt? Mēnesi? Gadu?.. Protams, ja izveidot koloniju, sadzemdējat bērnus, audzināt cilti, tad nebūs laika nodoties izmisumam... No otras puses, kā Taja uz to skatīsies?.. Ārprāts!"

Pa pazīstamo, šauro koridoru viņi atgriezās vibrējošajā metāla tunelī un uzdūrās zirnekļu baram, kas vilka resnu, rievotu, brūnu, sarullētu lenti. Viens no zirnekļiem nometa savu lentas malu (cits uzreiz ieņēma viņa vietu) un pieskrēja pie cilvēkiem.

- Sveiki! - Ivans nomurmināja, pavirzīdams uz priekšu stieni. - Ko vajag? Ko skaties, it kā es no tevis būtu kaut ko paņēmis... Labāk būtu atnesis kaut ko paēst. Ferštein? Du ju spik ingliš? Ēdiens, maltīte, rijamais, šaurma - saproti? Atnes kādu ēdienu!

Zirneklis neizpratnē pabolīja acis, pakustināja priekšējās kājas, un no vietas uzņēmis lielu ātrumu,  aizdrāzās, pazuzdams tuvākajā nišā.

- Tas būtu lieliski, vai ne? - teica Taija, norijot siekalas.

Ivans pamāja ar galvu, izņēma blašķi, padzērās un pasniedza meitenei.

- Dzer. Ūdens, iespējams, neaizstāj krējumu, kā uzskata optimisti, taču kuņģis tomēr nav tukšs.

Viņi izgāja no tuneļa lifta telpā un nospieda nākamo pogu. Ivans nebija ievērojis, ka nospiež vienu un to pašu pogu, zem apgaismotā loga, taču viņam šķita, ka, pārvietojoties liftam, pogu skaits pamazām samazinājās. Jau ieslēdzis lifta mehānismu, Ivans skumji iesaucās:

- Eh, vajadzēja pagaidīt!  Ja nu zirneklis atnesīs ēdienu? ..

Kad lifts apstājās, logā kvēloja: "A - 2,5 miljardi."

- Aha, - Ivans sacīja. “A” acīmredzami ir arheozojs.

- Un "mīnus divarpus miljardi" - pirms divarpus miljardiem gadu, - teica Taija. - Ir nu gan, tas mūs aiznesis tālu!

Durvis izkusa bālganā mākonī, un viņi izgāja zemā, lielu drebuļu satricinātā zālē. Zāles sienas bija izgatavotas no rupjām plātnēm, kas izskatījās kā svins vai čuguns. Griesti mirdzēja tumši sarkani kā nokaitēta metāla loksne, taču īpaši karsti nebija. Bija grūti elpot, nepazīstamu smaku piesātinājuma dēļ, lai gan dažreiz oža noķēra pazīstamo sēra gāzu, puves un acetilēna rūgto smaku.

- Man šeit nepatīk. Taija aizsedza muti un degunu ar kabatlakatu un runāja neskaidri. - Ejam vēl zemāk.

Ivans noraidoši papurināja galvu.

- Paskatīsimies, kur esam atbraukuši.

Pusstundu viņi klīda pa tuneļu un gaiteņu labirintiem, līdzīgiem tiem, kurus viņi iepriekš bija izpētījuši citos stāvos, un tad satika pazīstamo melno jātnieku - dīvainu un briesmīgu radījumu melnās bruņās ar vienu horizontālu aci, piepildītu ar sarkanu mirdzumu.

Jātnieks, sperdams soļus tā, ka sienas un grīda drebēja, iznāca no kaut kurienes aiz stūra, piegāja pie koridora strupceļa, no bruņu apakšas izvirzīja kaut ko, kas izskatījās pēc rokas stumbeņa, un sienā izveidojās apaļa bedre, kuras malas vārījās ar baltām putām, atdzisusi ar pienaini caurspīdīgu apkakli. Ignorējot cilvēkus, melnais jātnieks iespraucās bedrē, un pēc minūtes atskanēja vienmērīga, izdziestoša klaboņa - tur aizrikšoja kentaurs.

Nedaudz nogaidījuši un atjēgušies, ceļotāji piegāja pie sienā izveidotās atveres, iepriekš uz deguna un mutes uztaisījuši pārsējus, lai vismaz nedaudz attīrītu ieelpoto gaisu no putekļiem un smacējošjām gāzēm, kas iekļuva koridorā no ārpuses.

Melnais jātnieks bija pazudis.

Aiz ēkas sienas bija drūms, brūngani dzeltens līdzenums ar sarkaniem un brūniem pauguriem. Kalnu virsotnēs stāvēja saplaisājušas akmeņainas klintis, ielejās starp kalniem sakrājušies akmeņu krāvumi. Uz tuvākajiem bija redzami zaļgani un melni izaugumi, kā piedeguma garozas.  Pret debesīm pacēlās iztvaikojumu kolonnas, kaut kas nošņāca, un atskanēja ūdens šļaksti.

pa debesīm traucās brūns mākoņu plīvurs, caur kuru pie horizonta dažreiz pamirgoja sarkans, gaišs stabs, no kura pa līdzenumu izplatījās dārdoņa, ko dažkārt pārtrauca dobji triecieni.

Ivans ilgi būtu skatījies uz seno ainavu, bet Taja sāka klepot. Nācās atgriezties.

Kārtējo reizi izaicināt likteni negribējās, laiks bija sākt raudāt no izmisuma: lifts nedarbojās, lai paceltos, un apakšējie stāvi, iespējams, veda uz vēl senākiem Zemes vēstures periodiem. Taija bija pirmā, kas atcerējās kāpnes, un viņi uzreiz sāka kāpt augšup pa tumšu spirāli - tikai tāpēc, lai izkļūtu tīrākā gaisā: bija gandrīz neiespējami ieelpot šo karsto, dažādo gāzu ķīseli.

Nākamais stāvs neatšķīrās no pirmā, un viņi devās augstāk, pagāja garām trešajam, ceturtajam, piektajam, līdz sestajā Taija sēdās uz pakāpiena.

- Esmu nogurusi, atvilkšu elpu...

Ivans atstāja viņu sēdēt un no kāpņu telpas ieskatījās zālē.

Krēsla. apaļa zāle, bez caurules un lifta centrā. Joprojām karsti, bet elpot ir vieglāk.

- Škiet, izlaidīsim vēl pāris stāvus un būs labi.

Uzkāpa vēl trīs stāvus. Uz kāpnēm bija tumšs, bet izejas no kāpņu telpas uz stāvu bija redzamas pelēkos vai zilganos taisnstūros.

Arī šī zāle bija apaļa, bez lifta. Ivans mazliet izbrīnījās - lifta caurulei, šķiet, nebija kur pazust, bet to uzreiz aizmirsa. Tāpat kā citur - trīs gaiteņi, divi tumši, trešo apgaismo zilgana gaisma. Tas bija neparasts - trīsstūrveidīgs šķērsgriezumā, un viens no stūriem kalpoja kā grīda.

Taja palūdza padzerties, pēc tam ar nopūtu apsēdās uz grīdas.

- Viss, es gribu gulēt!

Ivans paskatījās pulkstenī: septiņi ar minūtēm. Vai ir rīts, vakars, vai var noteikt? Viņš sāka vilkt nost savu daudz pieredzējušo apnēsāto jaku, kas bija pazaudējusi savu bijušo izskatu un krāsu.

- Nu, man nav iebildumu, gulēsim. Mums nav kur steigties.

No kāpņu telpas zālē ieplūda klusa čirkstoņa, čaukstēšana un murmināšana, un grīda ik pa laikam drebēja - nezināmās kataklizmas elpa, kas brīnumainās ēkas pagalmā iededzināja kolosālo zeltaino ugunskuru.

Vairākas stundas viņi klīda no stāva uz stāvu, noguruši un izsalkuši, neviļus atsaucot atmiņā savu tikšanos ar Laentiru no divdesmit pirmā gadsimta. Visur bija tas pats: tukši gaiteņi, te gaiši, te tumši, ar durvīm vai bez tām, putekļaini vai pilnīgi tīri, ar uzrakstiem uz durvīm: “Uzmanību! Neienāciet! " vai “Bīstami! Hronoradiācija! " un citiem brīdinājumiem un aizliegumiem.

Taija manāmi kritusi izmisumā klusēja. Ivans cieta, nezinot, kā viņu uzmundrināt, kaut arī pats nejuta ne dzīvesprieku, ne izlēmību, tikai vēlmi, lai viņu garais ceļojums ātrāk beigtos.

Četrdesmit otrajā stāvā, skaitot no "Arheozoja", viņi atrada istabu ar logiem uz pagalmu un no vairāk nekā simts metru augstuma redzēja to pašu pauguraino līdzenumu ar akmens izbārstījumiem, retajiem ezeriem, iztvaikojumu kolonnām un iedobuma centrā mūžīgā dūmu staba aveņsārto mirdzumu.

Viņi klusēja. Ivans mehāniski dzēra ūdeni, piedāvāja Taijai, bet viņa atteicās. Atkal gāja cauri bezgalīgiem gaiteņiem, vairs nepievēršot uzmanību izmaiņām apkārtnē. Ivanu ilgi mocīja jautājums, kāpēc apaļajās zālēs, kas atrodas blakus kāpnēm, nav lifta caurules. Spriežot pēc zāļu atrašanās vietas, caurulei vajadzētu caur tām iet caur un cauri, taču tā tas nebija, zāles bija tukšas. Bet lifts pastāvēja! Un tas nekļūdīgi nogādāja pasažierus no stāva uz stāvu... No stāva uz stāvu... lejup... Kā tas sanāk? Esam uzkāpuši četrdesmit otrajā stāvā, bet zālēs - ne pēdas no lifta! Izrādās, ka lifts pārvietojas nevis no stāva uz stāvu, bet gan uzreiz pa desmitiem stāvu? Kāds ir šī diskrētuma solis? Starp citu, atdalot laikmetu no laikmeta... Simts stāvi? Piecdesmit? Spriežot no pagalma par ēkas augstumu, tā ir vismaz simt piecdesmit stāvu augsta, ēkas augšdaļa sāk izplūst un izgaist...

Ivans apstājās un pagriezās pret savu pavadoni.

- Es nojaušu, kas par lietu.

Taija bez skaņas pamāja ar galvu, tad no viņa skatiena mēģināja uzmundrināties.

- Kas tā ir?

- Manuprāt, lifts darbojas selektīvi, nevis no katra stāva, bet pēc noteikta stāvu skaita, varbūt pēc simts. Redzi, tajās zālēs, kur tam būtu jābūt, nav caurules.

- Un kā tu to sev izskaidro? Kā kabīne var pārvietoties bez akas? Vai arī, pēc tavām domām, tam ir īpašība cardurt starpstāvu pārsegumus?

- Tieši tā. Un tas nemaz nav lifts, bet laika mašīna, pareizāk sakot, laika un telpas mašīna.

- Tu neesi oriģināls.

- Es nepretendēju uz oriģinalitāti, es domāju. Tomēr, ja neiebilsti, varbūt mēģināsim noteikt mūsu lifta soli?

Viņi atkal atgriezās apaļajā zālē un kāpa uz augšu pa bezgalīgajām kāpnēm, priecājoties, ka viņiem vēl nav bijis jāpārvar sagrautie laidumi. Tomēr augstu uzkāpt viņiem nebija lemts. Piecdesmitajā stāvā viņus pārsteidza briesmīga dārdoņa, drūpošu sienu rīboņa, pakāpienu drebēšana. Kaut kur tuvumā atskanēja stikla lausku skaņa, gari trauksmes zvani, gongu sitieni un zirnekļu kliedzieni. Grūdiens pa kājām ceļiniekus gandrīz nogāza lejā.

Ivans palīdzēja Taijai noturēties, un viņi sastinga, klausoties pēkšņi atdzīvinātajā klusumā.

Zvanīšana, svilpieni, dipināšana, tāla dārdoņa, sienu vibrācija... Un caur šo trokš'ņu jucekli atskanēja mierīga cilvēka balss:- Hronolīmeņa caursitiens! Dziļums - viens tūkstotis divi simti četrdesmit trīs gadi, korekcija no augšas nav iespējama. Horizonts ir uz leju, horizonts ir uz leju! Veicu hronogrāfisku atiestatīšanu uz ārpasauli. Lūdzu, atstājiet horizontu. Visiem TFA atstāt horizontu! Dodu atpakaļskaitīšanu: piecas minūtes, četras minūtes piecdesmit deviņas, četras piecdesmit astoņas...

- Uz liftu! - Ivans noelsās, izlecot kāpņu laukumiņā. - Uz leju! Mums atlikušas tikai piecas minūtes!

Un viņi metās lejā pa pakāpieniem, klupdami tumsā,  krītot, nemanot sāpes, nepievēršot uzmanību bēgošajiem zirnekļiem. Viņi nebūtu paspējuši: kad sākās piektā minūte, Ivans saskaitīja tikai divdesmit stāvus. Bet iejaucās spēki, kas iepriekš tika uzskatīti par naidīgiem, pēc tam par vienaldzīgiem pret cilvēkiem - tie bija zirnekļi. Viņi, neraugoties uz cilvēku pretošanos, pēkšņi satvēra Ivanu un Taju un galvu reibinošā ātrumā nesa līdzi. Ivans nojauta, ka viņi vēlas palīdzēt, un pārstāja pretoties. Taijas pretestība beidzās sekundi vēlāk.

Pēc pusminūtes viņus palaida vaļā pie atvērtām lifta durvīm un atstāja vienus. Lifta kabīne bija pārpildīta ar zirnekļiem, tāpat kā iepriekšējo reizi, kad viņi bēga no nezināmās hronokļūmes.

Ivans satvēra saļimstošo meiteni un iespiedās kabīnē. Tūlīt aiz viņiem durvis aizvērās, un cilvēkus pārņēma pazīstamā kritiena sajūta, karsts vējš un lielais svars. Lifts nedarbojās ilgi - dažas minūtes. Apstājās. Uz stāva indikatora, pret pulsējošu zilu uguni, dega viļņota zaļa līnija un nekā cita. Durvis atvērās, zirnekļi steigšus izklīda pa savām darīšanām.

Ivans paņēma Taiju zem elkoņa un izkāpa no kabīnes jaunās zāles violetajā pustumsā.

Šī zāle nebija tāda kā iepriekšējā, kurās apstājās lifti. Tā nebija apaļa, bet gan kvadrātveida, un to aizpildīja kolonnu mežs, kas atbalstīja zemos griestus. Griestu materiāls atgādināja porainu sūkli un vietām spīdēja ar spītīgu violetu gaismu. Grīda bija metāliska, spīdīga, kolonnas - melnas, matētas, siltas un zīdainas - smalki vibrēja. Zālē bija auksts, bija caurvējš, atnesot pazīstamās, smagās kausēta akmens un asfalta smakas.

 Zāles grīda bieži drebēja, no ēkas dziļumiem atskanēja aizsmakusi zema rūkoņa.

Ivans izstaigāja pa zāles perimetru un atrada tikai divas izejas: vienu uz kāpnēm, otru uz trīsstūra koridoru ar šauru logu rindu, kas pārklāts ar stieņiem un melnu stiklu. Dažos stiklos mirdzēja uguns atspīdumi, it kā aiz tiem degtu ugunsgrēki, uz citām parādījās dažādi skaitļi vai nesaprotamas zīmes. Un visur bija pilns ar zirnekļiem, spīdīgām ūsainām puslodēm, melniem jātniekiem un lidojošiem jūras ežiem, kuru adatas pagarinājās un saīsinājās, un tas radīja iespaidu, ka eži elpo.

Koridors beidzās strupceļā ar apaļu melnu logu. No atlocītā paneļa zem loga izvirzījās stūre un vairāki tievi stieņi. Kad cilvēki tuvojās, panelī iedegās sarkana acs, it kā brīdinot par briesmām.

- Tas mums jau pazīstams, - Ivans nomurmināja, pārlaizdams acis pār ikonām virs stieņiem. - Atver durvis!

Uz paneļa pazibēja zaļa bulta, kas norādīja uz vienu no stieņiem.

Ivans uzvaroši uzmeta skatienu Taijai un pakustināja stieni. Sarkanā acs uzspīdēja spožāk, no sienas atskanēja balss:

- Lūdzu, uzvelciet TFZ. Uzvelciet TFZ. Izeja bez TFZ ir aizliegta!

Taija pasmaidīja.

- Nu, ko stāvi? Kur ir tavs TFZ? Uzvelc un ej.

Ivans samulsis pakasīja pakausi, pēc tam ar lielu uzmanību sāka pētīt zīmes virs skārienpaneļa tastatūras.

- TFZ man asociējas ar PCZ - pretķīmisko aizsardzību, - viņš teica. - Acīmredzot tas arī ir kaut kāds aizsargtērps - piemēram, skafandrs. Bet skafandriem vienmēr ir vieta, kur atrasties: īpašās kastēs pie izejas vai ieejas bīstamajā zonā. Ahā, varbūt šī poga darbosies?

Ivans pieskārās sensoram paneļa stūrī, un tūlīt blakus lūkai atvērās sienā iebūvētās skapja durvis. Tomēr "atvērās" nebija īstais vārds, durvis saritinājās kā veltņi ap neredzamām asīm. Acīm atklājās niša, līdzīga šūnai. Šūnveida materiāls spīdēja ar zaļganu gaismu, un uz katras šūnas, kas bija pārklāta ar caurspīdīgu plēvi, bija skaidri redzami burti: TFZ. Ivans saskaitīja divdesmit astoņas kameras, trīs no tām kvēloja, bija tukšas. Tad viņš ar savu zondi pieskārās vienai no kamerām, un boksa automātika paklausīgi izdeva sudraba metāla lietni, pārklātu ar stiklainu sietu.

- Ko stāvi? Uzvelc, - no aizmugures iesmējās Taja. - Tas drīzāk izskatās pēc šķiņķa folijā.

- Ooo! Ja tas būtu šķiņķis! Jābūt instrukcijām... - Ivans noņēma lietni no manipulatora lāpstiņas. - Viegls kā plastmasa... - Viņš nepabeidza.

Lietnis pēkšņi uzvārījās un izplatījās kā plēve pār rokām, pāri krūtīm, sasniedza Kostrova kājas un galvu. Uz brīdi viss izgaisa acu priekšā, kļuva grūti elpot, un tajā pašā sekundē nepatīkamās sajūtas pazuda. Viņš atkal sāka redzēt un elpot, un visā viņa ķermenī parādījās patīkams vieglums. Acīmredzot TFZ plēve nodrošināja eksoskeleta muskuļu lomu, kas palielina cilvēka spēku.

- Viss kārtībā, - Ivans sacīja, pasniedzot Tajai otro lietni ar žestu, lai to uzvilktu. Viņš nedzirdēja balsi, un viņa arī nedzirdēja - ķiveres materiāls neizlaida skaņas.

Pēc pusminūtes meitene stāvēja viņam blakus, aplieta ar skafandra zibšņiem. Saziņa izveidojās automātiski, tiklīdz Ivans pacēla balsi, mēģinot sasaukt savu pavadoni.

- Nu kā?

- Normāli, - teica nedaudz apstulbusī meitene. - Šeit automatizācija ir patiešām augstā līmenī. Bet vai esi pārliecināts, ka mēs varēsim tajos ilgi elpot? Skābekļa balonu nav.

- Es arī domāju par to, bet, visticamāk, skafandrā ir iebūvēti filtri vai gaisa sintezatori. Nu ko, ejam apbrīnot šī laika horizonta ainavas?

- Ved, priekšniek, - Taja drosmīgi atbildēja.

Ivans piegāja pie paneļa koridora strupceļā, atkal pieskārās stienim, uz kuru norādīja zaļā bulta. Sarkanā acs uz paneļa nodzisa, stūre pati griezās, panelis kopā ar lūka bloku noslīdēja uz sāniem, atverot pusotra metra diametra eju.

- Aizsardzības laiks - četrdesmit, - ausīs atskanēja vienaldzīga balss.

- Vai dzirdēji, Vaņa? - atsaucās meitene. - Četrdesmit - kā?

- Droši vien minūtes, - Ivans paraustīja plecus, dziļi dvēselē saprotot, ka hronošahtas īpašnieku laika kvantitatīvais mērījums var nebūt vienāds ar minūti. - Mēs tur nebūsim ilgāk par ceturtdaļu stundas.

Viņš pirmais, noliecies, ielīda lūkas atverē, tādā veidā pārvarēja piecmetrīgo metāla tuneļa slūžu kameru un izgāja no ēkas, nonākot uzkalniņā.

Viņa priekšā pacēlās kalnains klajums, klinšu, aizu, akmens sienu un plauktu, grēdu un spraugu haoss. Kalnu nogāzes bija melnas, brūnas vai violeti-ceriņkrāsas, kūpēja pelēkā dūmakā. Bet virs tām drebēja kolosāls balts ar zeltu stabs, pietūkdams ar strūklakām, lāpām un oranži dzeltenas uguns mākoņiem. Katru reizi, kad parādījās strūklaka, zeme drebēja zem kājām, un no kolonnas atskanēja zema, izplūstoša dārdoņa.

Cilvēku acu priekšā bija Zemes kriptozoja ainava, dzīvība tikai sāka savu gājienu pa okeāniem - eobiontu, olbaltumvielu pilienu veidā. Priekšā atradās trīs līdz četru miljardu gadu sens laika slānis - tiesi tik ilgs laiks atdalīja hronšahtas ieslodzītos no viņu dzimtā divdesmitā gadsimta...

- Kas ir tas tur, Vaņa? - atskanēja Taijas apslāpētā balss.

Ivans gribēja atbildēt: "Hronourbja šķēps", bet pēkšņi saprata, ka viņa pavadones vārdi attiecas nevis uz liesmu sienu pie horizonta, bet gan uz nekustīgo milzu figūru, kas atradās pa kreisi no ēkas sienas. Visvairāk šī figūra atgādināja neglītu cilvēku ar īsām, resnām kājām, salīdzinot ar ķermeni, diviem roku pāriem un asti, uz kuras tas balstījās. Cilvēka galvas vietā uz viņiem skatījās čūskas galva ar šķeltu acu spraugām. Briesmonis bija apmēram piecstāvu ēkas lielumā.

Ivans sastinga, sajutis uz muguras Taijas trīcošo plecu, ar izelpu nočukstēja:- Nebaidieties, mēs viņam neesam pa zobam šajos TFZ. Lēnām atkāpjamies un...

Briesmona figūra slēpa aiz sevis kaut ko citu, kaut kādu struktūru, un pēc Kostrova vārda “atkāpjamies” kļuva skaidrs, kas tā par struktūru. Briesmonis, neraugoties uz savu lielumu un masu, ātri paspēra soli uz sāniem, paverot šo skatu. Aiz viņa stāvēja vēl četri tādi paši milži, un struktūra izrādījās blāvi spīdīgs metāla kupols, kas saplaisājis kā bruņurupuča apvalks. Viena no kupola sekcijām, ko iezīmēja plaisas, kļuva melna, un grupa normālu cilvēku tādos pašos plēves kombinezonos-skafandros, kādi bija uz ceļotājiem, lēnām nolaidās uz zemes. Viņi atradās apmēram simts metru attālumā, bet Ivans ar sesto sajūtu noteica, ka tie ir viņu vecie paziņas - "sanitāri". Viņš pacēla stieni sev priekšā, cerot, ka tāpat kā iepriekšējo reizi uz viņiem nešaus. Bet kļūdījās.

Kaut kas uzplaiksnīja viena grupas dalībnieka rokās, un Kostrovs nogāzās zemē pārmetot kūleni, viņu notrieca nezināmais lādiņš. Tas pats liktenis piemeklēja Taju. TFZ plēve izturēja triecienu, taču satricinājums tomēr bija pienācīgs. Kamēr Ivans, lamādamies, pats piecēlās un palīdzēja piecelties Tajai, uz viņiem atkal izšāva, tad šaušana apklusa, iestājās klusums.

Ceļotāji, aizmesti no ēkas izejas apmēram divdesmit metru, piecēlās kājās, atbalstot viens otru, un saprata, kāpēc "sanitāri" pārtrauca šaut. Pa labi, gar ēkas sienu, kurp Ivans pat ne reizi nepaskatījās, tuvojās melno jātnieku rinda uz kentauriem. Viņi bija tādā augumā, kas atbilda pērtiķiem, un viņos jautās šaušalīga, drūma, necilvēcīga vara visos mērogos un parametros.

No malējā kentaura raga atdalījās varavīkšņaini pērļains uguns stars, kas caururba bruņurupuča kupolu, kurā brīdi iepriekš bija pazuduši "sanitāri", un metāla kupola vietā uzbrieda dūmains burbulis, kas pārvērtās par dīvainu ērkšķainu koku, kas lēnām sāka uzbriest, izbālēt un kust. Uzreiz čūskgalvainie briesmoņi atbildēja ar liesmu metēju zalvi - tāds bija iespaids, un jātnieki uz kentauriem, atspoguļojot šo zalvi, meta caururbjošu zaļu zibeni monstru virtenē, kas tika atvairīts ar tādu pašu veiklību un spēku.

- Viņi mūs tūlīt... - Taja iesāka. - Varbūt varam mēģināt aizlavīties?

- Tu taču redzi, šajos TFZ mums nekas nav bīstams, - Ivans viņu neatbalstīja. - Nez, kas mūs visu laiku aizsargā un kā tas beigsies?

Bet viņiem nebija atļauts skatīties cīņas finālu.

Viens no melnajiem jātniekiem piegāja pie sienas piespiestajiem cilvēkiem, ar cilvēciski saprotamu žestu norādīja uz sienā esošo lūku, un Kostrovam nācās paklausīt. Ceļotāji attapās jau gaitenī ar lūkas vadības paneli. Uz viņiem esošās TFZ plēves pēkšņi izkusa, izlija kausēta sudraba peļķēs, pazuda. Ceļotāji klusēdami lūkojās viens otrā.

Koridors manāmi pasalīdēja pa kreisi, tad pa labi, it kā tas šūpotos pa viļņiem. Ivans palīdzēja Taijai nostāvēt, un domīgi teica:

- Nez, no kurienes tie čūsku skaistuļi uzradās ēkā? Un kāpēc viņi cīnās ar jātniekiem? Un kā "sanitāriem" izdevās sadziedāties ar čūskpērtiķiem? Un…

- Apstājies, Vaņa, - nopūtās nobālusī un noskumusī Taija. - Tāpat, neviens neatbildēs uz taviem retoriskajiem jautājumiem.

Ivans apklusa.

- Tev taisnība. Un mums, iespējams, nav citas izvēles kā vien: jāmēģina kāpt augšup pa kāpnēm. Kaut kad jau tiksim ārā. Zemāk ir Zemes aizvēsture, spriežot pēc tā, kur lifts mūs atvedis.

Taija klusējot viņu apskāva, pār viņas vaigu noritēja asara, kas atbalsojās Ivana krūtīs ar sāpīgām maiguma un līdzcietības sāpēm.

Viņi kāpa pa kāpnēm trešo dienu zaudējuši spēkus aiz bada un noguruma. Ivans saskaitīja simt trīsdesmit stāvus, tad skaits sajuka un viņš pārtrauca skaitīšanu. Blašķē esošais ūdens nebeidzās, un vienīgi tas uzturēja ceļotāju spēkus.

Laiku pa laikam viņi paklejoja pa stāvu gaiteņiem, biedējot to vienīgos iedzīvotājus - zirnekļus, taču cilvēku pēdas neatrada. Acīmredzot apdzīvotie stāvi atradās daudz augstāk, bet varbūt, gluži pretēji, zemāk.

Jūtu svārsts meta Ivanu no vienas galējības otrā: viņš te noticēja, ka viss būs kārtībā, ka viņi tiks atrasti jau tuvākajā nākotnē, te, neredzēdams izeju, izmisumā lamāja visu pasaulē, kasīdams kaklu ar neizrunātu vārdu fragmentiem. Tomēr viņš jūtas paturēja pie sevis, zinot, ka arī Tajai būs daudz grūtāk dalīties viņa šaubās.

Bada uzbrukumi, sākumā nikni un ilgstoši, arvien vairāk slāpējās un arvien mazāk vajāja - droša pazīme ķermeņa mēģinājumiem cīnīties par dzīvību. Taija tā novājēja, ka sejā vairs izcēlās tikai acis un lūpas. Pie Ivana tas bija mazāk pamanāms, viņa bārdas un ūsu dēļ.

Ivans dažreiz mēģināja uzsākt sarunu. Taija neatbildēja, bet kādu dienu Ivans izdzirdēja čukstu. Viņš klausījās un dzirdēja:

Jūs sakāt, ka laiks iet...

Ak, diemžēl nē!

Laiks stāv uz vietas, mēs ejam

Caur gadu plašajām tālēm...

Taija, neapzinoties, ka runā skaļi, skaitīja Dobsona dzeju. Trešās dienas beigās, kad Robinsoni apmetās uz nakti vienā no pamestajiem gaiteņiem un Taija aizmirsās smagā murgainā miegā, viņus apmeklēja divi zirnekļi. Ivans skatījās uz tiem reizēm pazaudējot no apziņas, saprotot, ka no bada un nespēka kaut kas notiek ar viņa acīm, tad viņš nolēma tos padzīt - nevis aiz bailēm, drīzāk ieraduma pēc. Viņš pacēla savu smagu kļuvošo, smalkā izstrādājuma nūju - balto stieni - un pavicināja ar to gaisā. Zirnekļi draudzīgi aizbēga. Ivans neviļus pasmīnēja, bet tad pamanīja, ka zirnekļi kaut ko atstājuši uz grīdas. Viņš pamirkšķināja, sasprindzināja redzi un ieraudzīja nelielu plakanu kastīti grāmatas lielumā. Pierāpoja tuvāk.

Kaste bija dzeltenā krāsā, ar zaļu svītru vidū un iespiestiem sarkaniem burtiem НЗ. Kādu minūti Kostrovs tukši skatījās uz to, tad viņam ienāca prātā: “НЗ! Neaizskaramais krājums! Vai tiešām kiberi atnesa ēdienu?! "

Viņš trīcošām rokām pacēla kasti no grīdas, pārsteigts, ka tā ir daudz smagāka, nekā to varēja gaidīt pēc tilpuma, un pagrozīja no vienas puses uz otru. Kaste bija pilnīgi gluda, bez detaļām, izvirzījumiem un padziļinājumiem, tikai tās galā bija redzamas vājas svītras un melna līnija. Ivans ar pirkstu pārvilka pār šo līniju, tā pašķīrās, un kaste sadalījās uz pusēm. Kastē bija daudzkrāsainas tūbiņas, līdzīgas tām, kurās pārdod zobu pastu. Ivans saskaitīja sešas tūbiņas: sarkanu, dzeltenu, baltu, brūnu, rozā un zaļu. No satraukuma viņš pat izjuta spēka pieplūdumu un nepamatotu, gandrīz bērnišķīgu smieklu lēkmi. Apslāpējis smieklus, viņš paņēma sarkano tūbiņu, atskrūvēja vāciņu un paspieda tai sānus. Viņam plaukstā iekrita sarkanīga desa, kas ar šņācienu uzvārījās, tā ka eksperts izbrīnīti atrāva roku. Izplatot svaigi ceptas gaļas aromātu, uz grīdas nokrita sārti brūna plāksne.

Ivans paostīja roku un blenza uz šo plaukstas lieluma plāksni. Tad viņš pacēla to no grīdas. Tas bija gaļas gabals, joprojām karsts, it kā svaigi izcepts eļļā!

Taja sakustējās, neatverot acis. ostīja gaisu.

- Zini, es sapnī redzēju ceptu karbonādi...

- Arī es, - Ivans teica nosvērtā balsī.

Taija atvēra acis, piecēlās sēdus, balstīdama rokas uz grīdas.

- Kas tas ir?

- Zirnekļi atnesa. - Viņš kādu laiku vilcinājās, iekodās un košļājot piebilda: - Manuprāt, dabiska cepta gaļa.

Taija skatījās uz viņu ar platām acīm, tad cieši tās aizvēra, paberzēja deniņus.

- Ieknieb man! Tas smaržo pēc... kā šašļiks!

- Ne tikai smaržo. Garša - vienreizēja!

Taija pasniedzās pēc gaļas, bet Ivans atvirzīja viņas roku.

- Pagaidi, nebūs labi sākt ar gaļu. Ir citas tūbiņas, paskatīsimies, kas tajās ir.

Viņš izņēma dzelteno tūbiņu, atskrūvēja vāciņu, pacēla plaukstu un izspieda dzeltenu masu. Vienu brīdi masa gulēja nekustīgi, tad nošnācās, sāka kūpēt un... pārvērtās par siera gabalu, porainu, pazīstamu un vilinoši smaržojošu, svaigu un garšīgu.

Taja daiļrunīgi norija siekalas, ar lielām acīm skatīdamās uz brīnumu Ivana rokās. Viņš uzmanīgi nolika sieru blakus gaļai un no kastes izvilka pārējās tūbiņas.

Baltajā izrādījās biezpiens, brūnajā - maize, rozā - salda aveņu želeja, zaļajā - kaut kas stiklains, porains, ārkārtīgi apetīti rosinošs, garšīgs, mutē kūstošs un uzmundrinošs. Nolēma, ka tas ir kaut kāds stimulants vai toniks.

Sākumā viņi pagaršoja biezpienu ar maizi un sieru, apēda aveņu želeju un uzdzēra ūdeni. Aizmiga. Bet pēc stundas pamodās un atkal ēda. Ivans pagatavoja sviestmaizes: gaļas gabals, pēc tam siers un maize, atkal pabeidza maltīti ar aveņu želeju. Pēc ēšanas vairākas stundas gulēja ar smagu sāta sajūtu. Beidzot pamodušies, viņi ieturēja brokastis ar gaļu un biezpienu, izmēģināja stimulantu, atzina tā garšu kā izcilu, lai gan nebija ar ko salīdzināt: ne Taija, ne Ivans nekad mūžā nebija neko tādu ēduši.

Pirmo reizi pēc ilgajām klejojumu dienām viņi sajuta spēku pieplūdumu, ne tikai fizisku, bet arī morālu. Spriežot pēc NZ kastes tilpuma un svara, pārtikas vajadzēja pietikt vairākiem mēnešiem, tā ka viņiem vairs nedraudēja bads, kā arī slāpes. Un, otrkārt, kāds joprojām par viņiem rūpējās, nelaižot viņus no redzesloka, lai gan Ivans nesaprata, kāpēc šis nezināmais aizbildnis neizved viņus no šausmīgās ēkas. Un tomēr bija cerība uz veiksmīgu klejojumu iznākumu, kas sākās ar helikoptera lidojumu uz zirnekļu telti Brjanskas mežā. Kādu stundu viņi palika uz vietas: iespēju robežās pielaboja apģērbu, uzēda un padzērās.

Ivans izmeta zeķes, kas bija kļuvušas pilnīgi nelietojamas, domāja, ar ko tās nomainīt, bet Taija pasniedza viņam savu lakatiņu.

- Plēs uz pusēm, man tas nav vajadzīgs.

Ivans sākumā protestēja, tad padevās.

- Klejošanas apavi, - viņš sacīja, uzvelkot zābakus. - Cik viņiem vēl jānostaigā? ..

Taja piecēlās, piegāja pie viņa, pieliecās un noskūpstīja. Viņi pastāvēja, apskāvušies, nesakot ne vārda, tad Ivans paņēma savu nūju, NZ kasti un devās uz kāpņu pusi...

Augšup, stāvu aiz stāva, tikai augšup!

Simts stāvi, divi tūkstoši pakāpienu - tie paši gaiteņi, tukši un miruši, dunoši un zvanoši, metāliski, pilni ar zirnekļiem un dīvainām pusdzīvām tehnoloģijām. Divsimtajā stāvā viņi atrada liftu!

- Beidzot! - Ivans ar interesi sacīja. - Tātad lūk kāds ir intervāls starp lifta pieturām - divi simti stāvu. Dīvaini! Atceries, kad mēs sākumā kāpām lejup pa kāpnēm, katrā stāvā bija lifts. Atrast to lifta šahtu...

Viņi pārbaudīja, pie kādas ainavas atrodas lifts, un ieraudzīja pazīstamo arheozoja pasauli. Ivans aprēķināja, cik daudz viņiem būs jākāpj līdz divdesmitajam gadsimtam, izrādījās - apmēram četri tūkstoši stāvu jeb astoņdesmit tūkstoši pakāpienu! Par to, kas viņus sagaida dzimtajā laikā, domāt negribējās. Tur būs redzams, nolēma eksperts. Vispirms mums tur jātiek.

Un viņi atkal sāka kāpt pa kāpnēm, ik pēc pusstundas apstājoties atpūsties, skaitot pakāpienus. Stāvi, ēras... Viņiem vēl bija jāpārvar trīs tūkstoši stāvu, necerot uz palīdzību, trīs tūkstoši stāvu un zemestrīces sagrauto kāpņu pagriezieni, kā arī jauni laika pārrāvumi, bads, slāpes un citi pārsteigumi, kā arī nenoteiktības šausmas un vientulības lēkmes...

...Pēc divām dienām viņus piemeklēja vēl viens laika pārrāvums. Viņi bija uzkāpuši apmēram simts divdesmit stāvus, un tajās piecās minūtēs, kas palika līdz nezināmajai, draudošajai katastrofai, no kuras bēga pat zirnekļi, viņiem nebija laika aizskriet līdz liftam ne augšup, ne lejup.

- Tas arī ir viss, - Taja ļoti mierīgi teica, apsēžoties uz kāpņu pakāpiena.

Ivans stāvēja blakus, brīnīdamies par viņas mierīgumu, paša kavēšanos, un skaitīja sekundes.

Kaut kur netālu, cita koridora dziļumā, pieauga stīgu zvana dārdoņa, kas pakāpeniski pastiprinājās līdz ausu membrānas plosošam gaudojumam. Stīgas trūka viena pēc otras, sienas manāmi drebēja, no tālienes atskanēja zirnekļu kliedzieni, bet uz kāpnēm neviens nerādījās.

- Ejam uz zāli. - Ivans paņēma Taiju aiz rokas, pārsteigts, ka kaut kas viņu traucē: rokā bija kaste ar NZ. Viņš uzmanīgi iebāza to jakas iekšējā kabatā un veda meiteni aiz sevis, uz tuvojošos dārdoņu un grāvieniem.

Un brīdī, kad viņi no kāpnēm iegāja apaļajā zālē ar koridora izejām, zāles griestus caurdūra zelta liesmas ķīlis, smags trieciens nometa cilvēkus uz grīdas un iestājās klusums: apklusa zvani, tālie kliedzieni, brēcieni un gaudošana.

Ivans pirmais pacēla dunošo galvu.

Zāles centrā uz grīdas gulēja resnkāju un resnroku spīdošs ķēms ar konusa formas bumbuli galvas vietā. Acu priekšā viņa ķermenis izgāja cauri krāsu diapazonam: no zeltaina līdz purpursarkanam un brūnam - un apdzisa. Griestos virs viņa turpināja mirdzēt apaļais plankums - bedre ne bedre, logs ne logs...

- Piecas minūtes, - Ivans aizsmacis nomurmināja. - Ir pagājušas piecas minūtes.

- Klusāk, - Taja nočukstēja.

 No tālienes atskanēja vienmuļš baritons:- Tika veikta korekcija no augšas, bet horizonts ir nestabils. Visiem TFA nobloķēt horizonta telpiskās saites. Es dodu divdesmit minūšu laika atskaiti...

Taija klusi pieskārās Ivana rokai.

- Kas tas tāds?

- Es nezinu, - tikpat klusi atbildēja Kostrovs. - neizskatās pēc cilvēka. Robots? Paskatīsimies.

Eksperts pacēlās, skatoties uz sastingušo figūru, tad piecēlās un piesardzīgi tuvojās. Ķēms nekustējās, neveikli salocījis vienu roku zem sevis. Uz muguras bet, iespējams, priekšā bija izteikts kupris ar metāla gredzeniem, kas ligzdojās viens otrā. Ivans ieskatījās uzmanīgāk un uz atnācēja ķermeņa ieraudzīja daudz kabatu, izliektu rombu, "rāvējslēdzējus", diskus un citas detaļas, kuras noteica, ka tas ir kombinezons vai skafandrs.

Caurums griestos - vai kaut kas tamlīdzīgs, kas izskatījās pēc ledus virsmas - jau savilkās ar sudrabotu metālu, ar katru sekundi kļustot mazāks. Spīdošie viļņi tagad aptvēra visus griestus un izskatījās kā viļņi, kas skrien pa ūdeni.

- Nu? - pienāca Taija.

Ivans atbrīvoja zemē gulošā roku no neticami smagā ķermeņa apakšas, un tad pēkšņi ķēma virsma noklājās ar melnu sietu un virskārta sadrupa pelnos. Zem šī slāņa bija normāla cilvēka figūra kombinezonā: galva ar cirtainu matu vilni, bāla seja ar aizvērtām acīm un sakniebtām lūpām.

- Ak Kungs, tas taču cilvēks! - čukstēja Taja.

Svešinieka acis atvērās, viņa seja saspringa, lūpas nodrebēja. Čuksts bija tikko dzirdams, un Tajai un Ivanam nācās pieliekties, lai saprastu vārdus:

- Ņemiet... ātrāk! Kabatā ... uz krūtīm ...

Ivans uzmanīgi pavilka kabatas rāvējslēdzēju, izvilka plakanu baltu kasti ar trim melniem punktiem.  Punkti iedegās zaļā gaismā, tiklīdz Ivans ar drebošiem pirkstiem pieskārās kastei.

- Vēl... - svešinieks nočukstēja, mēģinot pacelt roku un paskrāpēt kombinezonu uz krūtīm.

Ivans izvilka smagu melnu pistoli, līdzīgu tai, kuru viņš atņēma "desantniekam" Brjanskas mežā.

- Tas ir "universāls"... aizsardzībai... kamēr es pats nespēju... - Bija skaidrs, ka svešais turas ar pēdējiem spēkiem, pēc tam iekrita bezsamaņā, tad uzpeldēja ar apziņas mirkļiem. - Kaste ir informācijas bloks... Piespied to saviem deniņiem... - un atkal zaudēja samaņu.

Ivans aplūkoja plakano kasti ar melnajām acu pogām, pacēla to pie galvas un saņēma kaut ko līdzīgu vieglam smadzeņu satricinājumam, kas viņu uz brīdi apdullināja. Viņš nebija gatavs tam, ka informācijas bloks pārsūtīs informāciju vienā momentā. Uzzinājis, kas par lietu, Ivans nometās ceļos blakus svešiniekam. Tagad viņš zināja milzu ēkas parādīšanās vēsturi Brjanskas mežā.

- Tu ko? - bailīgi jautāja Taja.

- Tālāk tev būs jāiet vienai.

- Kāpēc?

- Mums bija taisnība: lai atgrieztos, savā laikā, ir uzkāpj desmitiem tūkstošu ēkas stāvu, kas nebūt nav ēka, bet gan hronopaātrinātāja stumbrs. Katrā realitātes izejas punktā to iemieso tā pati apļveida struktūra, bet ar atšķirīgu laika un materiālo efektu.

- Labi, mēs tos uzkāpsim...

- Šis puisis no nākotnes tika atsūtīts, lai izslēgtu hronourbi, tas ir, hronopaātrinātāja ģeneratoru. Viņi tur attīstījuši zinātni tiktāl, lai eksperimentētu ar laiku, un vienā no stumbra palaišanas reizēm notika avārija... turklāt to organizēja kaut kādi citu laiku radījumi.

- Vai tie nav čūskgalvu briesmoņi?

- Nē, visi šie radījumi, ar kuriem mēs tikāmies, ir tikai dažāda līmeņa palīgi... Es neesmu īsti sapratis viņu piederību. Kopumā mēs ar tevi iekļuvām "Stumbrā"... e...e, ēkā ar visām hronourbja apkopes iekārtām, nejauši nokļūstot tā materializācijas vietā, kad tas tika izgrūzts mūsu gadsimtā. Un ēkā ir daudz šādu nelaimīgo.

- Es atceros, - Taija nodrebināja plecus.

- Man jādodas lejup kopā ar šo puisi. Viņš ir atsūtīts organizēt no tādiem kā mēs komandu, kas mēģinātu izslēgt šo sasodīto urbi. Starp citu, viņš tika atsūtīts tieši uz šejieni, lai tiktos ar mums. Šis stienis, - Ivans pamāja uz savu nūju, - faktiski izrādās enerģijas uzglabāšanas ierīce. MK ir minikolapsors, to arī nozīmē šie burti. Tajā ir enerģijas bezdibenis, ne mazāk kā ducis Černobiļu. Tas izstaro garo viļņu diapazonā, un zirnekļi mūs atrod jebkur, zinot par visām mūsu gaitām.

- Tātad zirnekļi tomēr ir roboti?

- Hronourbja kiberapkalpe, un vienlaicīgi arī ārkārtas avāriju automāti. Ja nebūtu viņu, "Stumbra" atbrīvošanās sekas mūsu laikā un citos laikos varētu būt šausminoši katastrofālas.

- Un kas tur spīd ēkas pagalmā?

- hronosabrukšanas zona, tas ir, laika tieša pārveidošanās telpā un enerģijā.

- Es iešu tev līdzi!

- Taisija, tu nesaproti...

- Es iešu tev līdzi! Ar jums abiem. Un nemaz neiebilsti, lūdzu... - meitenes balss noklusa līdz čukstam, pēc tam atkal kļuva spēcīgāka. - Kas mums jādara?

- Viņš paskaidros. - Ivans paskatījās uz svešinieka ķermeni. - Es sapratu, ka mums būs jākaro. Papildus zirnekļiem ēka ir pilna ar citiem automātiem, ieskaitot naidīgus. Neskaitot "sanitārus"  un briesmoņus.

No koridora atlidoja dobjš trieciens, zāles sienas sašūpojās un no citiem gaiteņiem zālē ieplūda putekļu mākoņi.

- Septiņpadsmit minūtes līdz hrononobīdei! - teica vienmuļā mašīnas balss. - Visiem TFA pamest horizontu! Nepieciešama hronoatiestatīšana uz ārpasauli!

Svešinieka acis atvērās.

- Šķiet, ka jums ir alternatīva. Hronoatiestatīšana ir liela mēroga hronoputu ... hm, enerģijas izdalīšana uz ārpasauli. Ja vēlaties, meklējiet kabīni "membrāna nulle", uz paneļa ierakstiet divdesmitais gadsimts - savu izejas punktu - un gaidiet. Jūs izmetīs no ēkas jūsu laikmetā un ārpasaulē. Tikai neaizmirstiet uzvilkt TFZ.

- Bet kā tad jūs? - Taija nedroši teica.

- Man nav tiesību. Svešais mēģināja pasmaidīt, bet nespēja. - Skrieniet, jums ir maz laika!

- Es palieku, - Ivans īsi atbildēja, paskatījās uz meiteni. - Skrien, tu paspēsi.

Taija mirkli vilcinājās.

- Es arī palieku. Viens pats tu netiksi galā. Ko darīt?

Svešais gribēja kaut ko pateikt, bet atkal zaudēja samaņu.

- Nem viņu aiz kājām. Noturēsi? Tagad viņš ir nodaļas komandieris, un mēs esam viņa padotie. Glābsim komandieri... un vienlaicīgi Visumu. Kā tur saka tie foršie varoņi: ja ne mēs, tad kurš gan...?

Viņi paņēma svešinieku un, kur vilkšus, kur pacēluši, nesa šo lielo, nekustīgo, neparasti smago ķermeni uz kāpnēm.

Dārdoņa tagad nāca no ēkas dziļumiem nepārtraukti, ēka kratījās, šūpojās, kāpnes trīcēja un vibrēja, satricinājumi nometa cilvēkus no pakāpieniem, izsita no rokām svešinieku, kurš neatguva samaņu, bet viņi nikni, izmisīgi cīnījās par savu un cita dzīvību, nolaužot nagus. nemanot sāpes, viņi ņēma ķermeni uz rokām un vilka, vilka uz leju tikai ar vienu domu: "Paspēt!.."

.

Snigt pārstāja, un klusais mežs lēnām atguva dziļumu un skaidrību kā fotogrāfija attīstītāja šķidrumā. Klusums, kas pārņēma mežu, vairs nebija kurls, neviesmīlīgs un modrs, atgriezās sniegotās taigas pirmatnējais, svinīgais, izteiksmīgais un burvīgais klusums, ko netraucēja neviena skaņa. Balts un pelēkbrūns, ar retiem pelēki zaļiem plankumiem... Balts - sniegs un debesis, pelēkbrūns - no lapas nometušajiem kokiem, zaļš - priedes un egles. Un vēl - mobilās radiostacijas transportlīdzekļi un kompleksās zinātniski pētnieciskās ekspedīcijas operatīvās vadības posteņa vagoniņi. Un tomēr galvenā krāsa bija balta...

Ivašura paskatījās apkārt. Aptuveni piecpadsmit kilometrus virs meža stāvēja apmēram divpadsmit kilometru diametra Torņa zili melnā masa, kuras virsotne pazuda mākoņos. Torņa sienas bija zilas, un melnas bija logu un izlūzumu rindas, nišas un lūzumi, iegruvumi un plaisas. Mežonīga, nesaprotama, nezin kā radusies zirnekļu telts vietā, kolosālā struktūra, nepārtraukti augot platumā un vienlaikus nesabrūkot...

Vienā no torņa sienas tumšajām spraugām pēkšņi iedegās caururbjoši zaļa gaisma, un tūlīt kaut kur atskanēja trauksmes sirēna, kas klusumu sašķēla tūkstošos atbalsu: gaisma nozīmēja radioaktīva starojuma avota parādīšanos.

Ivašura pieskārās aitādas kažoka iekšējā kabatā paslēptajai Kostrova pistolei, kuru tas bija atņēmis nezināmajam "desantniekam" (pistoli nosauca par blasteru, kā fantastiskos romānos, un Igors to nepārtraukti nēsāja sev līdzi) un brida pa dziļo sniegu garām visurgājēja atdziestošajai kastei uz vienu no vagoniņiem-mājiņām, no kuras skursteņa stiepās dūmu grīste.

 Blasteru viņš bija pārbaudījis divas reizes, vienu reizi kopā ar Kostrovu, otro ar Ruzaevu, un abas reizes viņš bija pārsteigts par šī svešādā ieroča vareno spēku. Atkarībā no izlādes jaudas pielāgošanas - par to viņš tika skaidrībā - pistole varēja mest zibeņus un veselas plazmas uguns upes, kas spēja izdedzināt caurumu jebkurā sienā vai bruņās. Blasters noderēja arī nesenajā incidentā pie Torņa sienas, veicot pētījuma izlūkgājienu, kad ekspertu grupai uzbruka dīvains seškājains pērtiķis ar čūskas galvu, divu cilvēku augumā. Tikai uz viņu pavērstā blastera stobrs lika mērkaķim aizbēgt ar neticamu veiklību, lai gan viņam tomēr izdevās saņurcīt un sadauzīt šo to no aprīkojuma. Uzbrukums bija tik ātrs un negaidīts, ka bija grūti noticēt tā realitātei. Tomēr zilums uz Gasparjana rokas no pērtiķa pieskāriena palika ilgu laiku. Nākamajā reizē viņi apbruņojās ar jaudīgākiem ieročiem: bisi un desanta automātu.

Sīkajā priekštelpā noģērbis virsdrēbes, Ivašura iegāja centrālajā telpā. Istaba bija silta, smaržoja pēc priežu malkas, dūmiem un piedeguša piena. Pie galda, pārklāta ar brūnu vaskadrānu, sēdēja vairāki cilvēki, tostarp Miša Ruzajevs, centra direktors Bogajevs, Surens Gasparjans un federālās drošības pulkvedis Odincovs Martins Sergejevičs, kas tikko bija ieradies ar visurgājēju, jauns, slaids, uzmanīgu brūno acu skatienu, un otrais ministru viceprezidents Nikolajs Nikolajevičs Starostins, liels, resns, ciešot no elpas trūkuma.

Stūrī uz galda atradās pārnēsājama radiostacija, radists ar austiņām uz galvas kaut ko rakstīja žurnālā, grozot noskaņošanas pogu. Netālu no aprīkojuma galda sēdēja telegrāfists, atsevišķi stāvēja telefoni un pārnēsājamais plakanā ekrāna televizors.

- Kas tur ir? - aizsmacis jautāja Bogajevs.

- "Sātana acs", - Ivašura sacīja. - Augstu, četrsimt metru zem mākoņiem.

- Tas lūk ir Igors Vasiļjevičs Ivašura, - Bogajevs viņu iepazīstināja. - Centra ekspertu nodaļas vadītājs un šajā gadījumā ekspedīcijas vadītājs. Tā kā situācija ir neparasta, viņam ir piešķirtas īpašas pilnvaras.

- Mēs esam informēti, - Starostins pamāja ar galvu. - Atvainojiet, ka pārtraucu.

Ivašura uzmeta skatienu Gasparjanam, uzsita knipi uz projektora korpusa, kas atradās plauktā. Surens saprata un izlēca pakaļ diapozitīvu slaidiem uz nākamo vagoniņu, kur bija ierīkota fotolaboratorija. Ruzajevs klusēdams sāka sagatavot projektoru.

- Kas jūs interesē vispirmām kārtām? - Ivašura jautājoši paskatījās uz Odincovu un Starostinu. - Veiktie pasākumi, pagājušās nedēļas fakti, zinātniskās hipotēzes?

Starostins atklepojās, paskatījās uz pulkvedi un nodārdināja:

-  Pēc divām dienām mums ar Martinu Sergejeviču ir jāziņo valdībai par faktisko situāciju, tāpēc es gribētu izprast situāciju ar minimālu neobjektivitāti. Mēs esam daudz dzirdējuši par pasākumiem, zinātniskām hipotēzēm, kuras, cik man zināms, ir uzkrājušās daudzas, taču tās visas ir vairāk subjektīvas un emocionālas nekā zinātniski pamatotas. Tā?

Ivašura pasmaidīja.

- Apmēram tā. Nu ko, es jūs sapratu. Vispirms atjaunosim hronoloģiju un pēc tam pāriesim pie jaunākajiem datiem.

Telpā ienāca Gasparjans un sāka ielādēt projektorā kasetes ar slaidiem. Ruzajevs uzvilka aizkaru uz loga, izslēdza gaismu.

- Zirnekļi Brjanskas mežā parādījās, iespējams, divdesmit trešajā septembrī. Divdesmit sestajā datumā rajona enerģētikas sektora helikopters avarēja virs izcirtuma ar elektrolīniju, un jau tad izcirtumu klāja zirnekļu tīkli. Tas ir, zirnekļi parādījās agrāk - pēc mūsu aprēķiniem tas bija divdesmit trešajā. No kurienes viņi uzradās, nav zināms, ir vairākas hipotēzes, taču visas tās joprojām nav pierādītas. Parādījušies zirnekļi sāka būvēt no tīkliem kaut ko līdzīgu teltij, kas līdz trešajam oktobrim sasniedza četrdesmit divu metru augstumu. Starp citu, zirnekļu tīkla materiāls - sarežģīts silīcijorganiskais savienojums - pēc izturības nav sliktāks par leģēto tēraudu, un elastības ziņā tas pārsniedz kaučuku. Diegu biezums ir apmēram seši mikroni.

Gasparjans ieslēdza projektoru, un uz atlocītā polimēra ekrāna pie istabas tālākās sienas parādījās ainava: skujkoku mežs, no kura izauga sniegbaltais konuss.

- Ceturtā oktobra naktī notika sprādziens, - turpināja Ivašura, - kas iznīcināja zirnekļtīklu telti, un tā vietā radās dīvains želejveidīgs augonis, kas pēc tam pārvērtās Tornī. Pēdējā diametrs tagad ir sasniedzis divpadsmit ar pusi kilometrus. Sprādzienā... - Ivašura sarauca uzacis, paklusēja, - pazuda divi cilvēki: centra darbinieks Ivans Kostrovs un žurnāliste Taisija Kalašņikova. Viņi ar helikopteru izlidoja uz zirnekļtīklu telti un... neatgriezās.  Atrast viņus neizdevās.

- Un helikopters? - jautāja Starostins. - Arī pazuda?

- Arī helikopters.

- Savādi.

- Jā, tas ir dīvaini, lai gan arī bez šī gadījuma ir pietiekami daudz dīvainību.

Gasparjans nomainīja kadru, un zirnekļtīkla telts vietā parādījās zirnekļa attēls.

Paklusēja, aplūkojot.

- Labais! - Starostins pārtrauca klusumu. - Spējīgs izsaukt infarktu, kam vājāka sirds,.

Zirnekļa attēlu nomainīja Torņa attēls.

- Noslēpuma epicentrs, - sacīja Bogajevs. - Diemžēl iekļūt iekšā ir praktiski neiespējami. Tas aug, un ir bīstami atrasties netālu no tā sienām.

- Un ko, tāpēc neviens arī nemēģināja iekļūt? - jautāja Odincovs.

- Tam vajadzīga izmisīga drosme vai arī... - Ivašura pasmīnēja, - vai ne mazāk izmisīgs stulbums. Kopumā tomēr bija mēģinājumi iekļūt Tornī, taču nevainagojās ar panākumiem. Tā galvenā iezīme ir, ka tas aug lēcieniem. Katrs lēciens palielina diametru no viena līdz pusotram kilometram un rada augsnes vibrācijas ar četru līdz piecu ballu spēku. Saskaņā ar pētījumiem Torņa blīvā kodola augstums sasniedz divus kilometrus, augstāk tas kļūst izplūdis, dūmakains, caurspīdīgs un trīs kilometru augstumā pilnībā pazūd. Tas pats attiecas uz tā pamatu: četru simtu metru dziļumā tas ir skaidri redzams ehoradaru un magnētisko skeneru ekrānos, un pēc tam tas, šķiet, izšķīst kontinentālā vairoga klintīs.

Gasparjans parādīja Torņa izskatu no visām pusēm, ieskaitot no augšas, pēc tam sāka demonstrēt atsevišķas torņa sienu daļas. Vienā no fotogrāfijām bija redzama gara melnu dūmu strūkla, kas izplūda no cauruma sienā.

- "Nāves emisija," - teica Ivašura.  - Šie dūmi visu, kam pieskaras, pārvērš par superdīvainu polimetāla sakausējumu, kurā ir apvienoti gandrīz visi metāli - no dzelzs līdz svinam.

Uz sienas parādījās mirdzoša metāla spīduma sloksnes attēls uz zemes. Šur tur uz sloksnes stāvēja tādi paši svina pelēki celmi un nokritušie koki ar mirdzošu metāla mizu. Nākamajā attēlā bija redzama cita josla, kuras galā stāvēja kāpurķēžu visurgājējs "Mazulis" - pārvērties pelēkā metāla klucī.

Starostins apmainījās skatieniem ar Odincovu, un Bogajevs pasteidzās piebilst:

- Cietušo nebija, cilvēki paspēja izlēkt. Kopš tā laika neviens vairs neiet tik tuvu Tornim.

- Riskējat, - Starostins neapmierināti nomurmināja.

- Diemžēl risks ir nepieciešams, - sacīja Ivašura. - Mēs cenšamies to samazināt līdz minimumam, taču nespējam no tā pilnībā atbrīvoties. Un bez riska arī nevar iztikt, jo neviens nevar pateikt, kas tas par Torni un ko no tā sagaidīt.

Gasparjans nomainīja kaseti. Uz ekrāna parādījās zili pelēkas sienas laukums ar draudīgu mirdzošu aci.

- Tā mēs nosaucām šo fenomenu -“Sātana acs”. Patiesībā tas ir cietā gamma starojuma avots - iespējams, visbīstamākais brīnums Torņa brīnumu arsenālā. Un, visbeidzot, spoki.

Pēdējos slaidos bija redzamas kvēlojošas zaļas un dzeltenas svītras, mēles, dzīslas un lentes uz drūmu violeti zilu sienu un meža biezokņu fona.

Ruzajevs izslēdza projektoru, atvilka aizkaru, ielaižot mājiņā apmākušās decembra dienas pelēko gaismu.

Starostins atklepojās un pabungoja ar pirkstiem uz galda.

- Būtu jauki labāk aplūkot šo Torni. Vai nevar?

Ivašura paskatījās uz Bogaevu.

- Kāpēc gan ne, var. Pirms jūsu ierašanās mēs plānojām izlūkgājienu uz Torņa pakāji, varam pavadīt.

- Trīs kilometri, ne tuvāk, - Bogaevs nervozi piebilda. - Tomēr bīstami, jūs iestājaties par riska samazināšanu un pats nekavējoties rādāt negatīvu piemēru.

- Kā jūs domājat, Martin Sergejevič? - Starostins pagriezās pret pulkvedi. - Vai mums ir tiesības riskēt?

- Mums - jā, jums - nē, - Odincovs pasmaidīja. - Jo vairāk tādēļ, ka Torņa tuvumā sākuši parādīties ļoti neparasti... objekti. Vai ne tā, Igor Vasiļjevič?

Ivašura gribēja pajautāt: "Kā jūs zināt?" - bet satika pulkveža skatienu un saprata, ka tas zina par "desantniekiem", melnajiem jātniekiem un seškājaino pērtiķi ar čūskas galvu. Tas ir, par visu. "Bet vispār jau" - ekspedīcijas vadītājs domāja, - "kāds gan tur brīnums? Torņa apkārtnē ir daudz federālo novērotāju, labi vēl, ka viņi nekur nejaucas."

- Pareizi, - Ivašura novēloti piekrita, atbildot gan uz Odincova, gan uz paša domām. - Pastāv neparastu satikšanos draudi, bet mēs jūs tomēr aizvedīsim uz Torni, es pats došos kopā ar nodaļu.

Starostins piecēlās.

- Nu tad labi. Mūs atsūtīja, noskaidrot, ar ko jūsu Tornis apdraud rajonu, reģionu un, iespējams, visu valsti. Jautājums ir nopietns, un tam ir jāpieiet ar pilnu atbildību.

Kamēr tika gatavota ekspedīcija uz Torni, Ivašura pastāstīja Odincovam par pasākumiem informācijas noplūdes novēršanai, drošības pasākumiem un zinātnisko pētījumu koordinēšanu.

Torņa fenomena izpētē piedalījās gandrīz visi Zinātņu akadēmijas, Fizikas institūta, Apvienotā kodolpētniecības institūta un citi valsts zinātniski pētniecisko institūtu departamenti. Visas šo zinātnisko organizāciju grupas un laboratorijas bija pakļautas centram, un Igors Ivašura bija iecelts par kompleksās ekspedīcijas koordinatoru. Par viņa vietniekiem kļuva Bogaevs un akadēmiķis Grišins.

Ap Torni desmit kilometru rādiusā ir divi kordona gredzeni, līdz Ivanovskas ciematam, piecpadsmit kilometru attālumā no Torņa, perimetru ielencis karaspēks, kurā ietilpst antiķīmiskās un pretkodolieroču aizsardzības vienības, dozimetristu un radaru vienības un rajona helikopteru desanta pulks. Visas šīs militārās vienības pakļautas Brjanskas garnizona komandierim pulkvedim Mihailovam, kurš atbildīgs par ekspedīciju.

- Ar pulkvedi esam pazīstami, - sacīja Odincovs, kad Ivašura pabeidza ziņojumu. - Kā jūs ar viņu sadarbojaties?

- Pārsvarā ar telefonu vai rāciju. Dažreiz ir nepieciešama tehniskā palīdzība, darbā tiek iesaistītas radaru stacijas, dažreiz vajadzīgs brutāls fiziskais spēks, un dažreiz mums jāatrod zinātnieki, kurus darbs aizrāvis tā, ka viņi aizmirst par drošības režīmu.

Pienāca Bogaevs, ģērbies kažokā.

- Šeit mums bija strīds: vai mēs nesteidzamies ar ārvalstu zinātnieku pielaidi zonai? Tornis nepārprotami ir mākslīgs, bet kurš un kādam nolūkam to veidojis? Protams, amerikāņiem ar to nav nekāda sakara, bet tad mēs esam nonākuši saskarē ar citu civilizāciju, lai arī cik pasakaini šie vārdi izklausītos. Vai problēma nav pārāk nopietna, lai to atrisinātu... - Bogajevs vilcinājās.

- Pulkveža līmenī, - Odincovs pabeidza ar smalku ironiju. - Jums taisnība, tas ir nopietns jautājums, bet jautājums par ārvalstu zinātnieku pielaidi jau ir izlemts Maskavā. Pēc vienas vai divām dienām šeit ieradīsies Rietumu zinātnieku delegācijas, tostarp arī amerikāņi.

- Tas sarežģīs ekspedīcijas darbu.

- Es zinu, bet jāstrādā būs. Torņa fenomens ir pāraudzis nacionālo interešu ietvarus, un, ja mums jāsaskaras ar uzdevumu par kontaktu izveidošanu ar citu saprātu, vēl jo vairāk būs vajadzīgi citu valstu zinātnieku un valstsvīru centieni. Valdības nostāja šajā jautājumā ir dialektiski un politiski korekta.

- Es nestrīdos. - Bogajevs uzmauca cepuri. - Tomēr man ir tiesības arī uz savu viedokli. Gatavi? Ejam.

Vienība devās ceļā.

Priekšgalā gāja Ivašura un Gasparjans, ģērbies melnā zamšādas aitādas puskažokā, pēc tam Bogajevs, Starostins un Odincovs ar binokļiem, un nodaļas aizmugurē Ruzaevs ar rāciju, kurai bija poētisks nosaukums "Tulpe",  pār plecu pāmestā siksnā. Gasparjans un Ruzaevs bija paņēmuši līdzi dažādus analizatorus un sensorus. Ivašura nesa universālo dozimetru un pieturēja pār plecu pārmestā instrumentu maisa siksnu.

Sniegs bija dziļš, un iet bija grūti, neraugoties uz labi iestaigāto taku, taču Ivašura pārliecinoši manevrēja starp kokiem - viņš šeit bija staigājis ne reizi vien. Pagāja garām izcirtumam ar nokritušiem elektrolīnijas balstiem, nonāca sasalušā un piesnigušā purva malā ar zem sniega redzamām zāles un niedru salām. Torņa siena bija pievirzījusies pavisam tuvu, karājās virs galvas kā taustāms miljoniem tonnu smags milzenis, lai gan joprojām bija sešu kilometru attālumā.

Viņi apstājās, ar klusu apbrīnu lūkojoties caur binokļiem uz baismīgo ēku, kas bija iezīmēta ar necaurspīdīgu logu un caurumu rakstu.

- Kolosāli! - Starostins sacīja, izelpojot tvaika mākoņus. - Fotogrāfijas un televīzija nedod tādu priekšstatu.

Devās tālāk un pēc kilometra sastapa pirmās līnijas kordona patruļu, kura bija iemīdījusi taciņu sniegā gar stiepļu žogu. Karavīriem plecos bija uzkārtas rācijas un dozimetri. Dežūras vecākais militāri sveicināja Odincovu, lūdza atļauju sarunāties ar Ivašuru un ziņoja:

- Dežūras laikā negadījumi nav notikuši.  Dežūrvienības vecākais, seržants Gogijevs. Vai jūs atkal dodaties uz turieni, Igor Vasiļjevič? - viņš nenoturējās nepajautājis. - Vismaz reizi būtu paņēmuši līdzi.

- Gan vēl izstaigāsies, Vahtang, - atbildēja Ivašura. - Ziņot par visu, kas šķiet nesaprotams. Mēs atgriezīsimies pēc divām stundām.

Pēc dažām minūtēm Ivašura apstājās un pacēla roku.

- Atvainojiet, bet tālāk mēs iesim vieni paši.

Starostins elsodams ar kabatlakatu noslaucīja nosvīdušo seju un ilgi caur binokli skatījās uz Torni. Visbeidzot, viņš nolaida binokli un negribīgi piezīmēja:

- Es tāpat nevēlos iet tālāk, arī no šejienes visu lieliski redzu.

Odincovs pasmaidīja, bet neiebilda.

- Nu ko, mēs dosimies atpakaļ. Tomēr tas ir patiešām iespaidīgs! Jūties, ja ne gluži blusa, tad jebkurā gadījumā ne dabas valdnieks. Igor Vasiļjevič, man būs konfidenciāla saruna ar jums, kad atgriezīsieties, ieskatieties manos apartamentos.

- Noteikti, - Ivašura pamāja ar galvu.

- Ejam, ejam, - Bogajevs steidzināja. - Mēs neesam aprīkoti šādām riskantām pastaigām, un Tornis var sagādāt nepatīkamus pārsteigumus jebkurā laikā un attālumā no tā.

Delegācija griezās atpakaļ, bieži atskatoties uz Torņa sienu, pēc tam uz palikušajiem ekspertiem.

- Uz priekšu! - Ivašura izmeta pārējiem. - Mums jāpaspēj atgriezties pirms tumsas iestāšanās, es negribu naktī ielaisties darīšanās ar "šausmu zonu".

- Varbūt mēģināsim vēl vienu reizi iekļūt Tornī? - ieteica Gasparjans. - divu spoku izejas punktu krustojumā. Mēs tur vēl neesam mēģinājuši.

- Ne šodien. Kad atgriezīsimies tad apspriedīsim. Šis pulkvedis lika saprast, ka viņš zina visu par mūsu reidiem un tikšanos ar Torņa radībām. Un man tas aktīvi nepatīk. Es gribu ar viņu parunāties, lai federāļi neiejauktos arī nākotnē. Vēl labāk būtu, ja viņi mums palīdzētu.

Tālāk viņi gāja klusēdami, uzmanīgi lūkodamies Torņa sienā un klausoties pieaugošo pazemes dārdoņu un burbuļošanu - šīs skaņas parasti kļuva dzirdamas tikai pie pašas sienas, viena kilometra attālumā. Augsnes trīcēšana ievērojami pieauga, jo īpaši tāpēc, ka Torņa tiešā tuvumā esošais purvs bija atkusis un kūdras slānis zem kājām sāka  šūpoties un iegrimt. No bieži sastopamajām bedrēm pacēlās tvaika strūklas.

- Robeža, - Gasparjans sacīja. Viņam uz pieres parādījās sviedru krelles. Viņš atskatījās uz Ruzajevu un neskaidrā smaidā izstiepa lūpas. - Kaut kā šodien nejūt "zonas" ietekmi. Vai nebaidies, Mihail?

- Dažreiz tas, no kā mēs baidāmies, ir mazāk bīstams nekā tas, ko mēs vēlamies, - Ruzajevs atbildēja ar Kolinsa citātu. - Neklabini zobus, Suren, var dzirdēt versti tālu.

- Protams, tev jau nav no kā baidīties, tu pats izskaties kā goblins. Bet es esmu inteliģents, nervozs, viegli savaldzināms cilvēks...

- Klusu, tu nervozais! - Ivašura klusi teica, apstājoties. - oh, kā man ir apnicis tas jūsu fason de parle [8]. Tikai tagad mēs esam nonākuši uz robežas, vai jūtat? Vienkārši "šausmu zona" šodien ir nedaudz šaurāka nekā parasti.

Tas, ko viņi sauca par "šausmu zonu", bija nekas cits kā gaidāmo briesmu nojauta, ko cilvēks sāka just Torņa tuvumā. Visiem šo sajūtu pavadīja citu negatīvu emociju komplekss - atbilstoši nervu sistēmas tipam, raksturam un jutīgumam. Piemēram, Ruzajevs domāja, ka no torņa aklajiem logiem viņus vēro nelaipnas acis. Gasparjans pārstāja pazīt savus biedrus, kļuva aizdomīgs un satraukts. Ivašura dzirdēja kaut kāda balsis, un viņš ļoti vēlējās pamosties, kaut arī apzinājās, ka viss notiek ar viņu īstenībā.

- Jā! - Gasparjans ar izjūtu sacīja un aplaizīja lūpas. - Es joprojām nevaru pierast! Ejam, citādi es aizbēgšu.

Viņi devās tālāk.

Šeit, sienas tuvumā, sniega nebija nemaz, zeme bija kaila, saplaisājusi, cietā sažuvušu grīšļu garozā. Jo tuvāk viņi nāca Tornim, jo grūtāk kļuva iet: zeme bija salauzīta, saplēsta gabalos, savandīta arumos. Un visbeidzot, cilvēku priekšā pacēlās milzīgais simtmetrīgais valnis ar daļēji izkausētu, saķepušu zemi, sajauktu ar kūdru un māliem un izvagots ar daudzām dziļām plaisām. Smirdēja pēc sēra, dūmiem, ogļu putekļiem un šaujampulvera. Briesmu sajūta palielinājās tik daudz, ka katra čauboņa atsaucās ar sāpīgu triecienu pa nerviem.

Viņi ar grūtībām noturējās, lai neskrietu pa galvu pa kaklu atpakaļ un nesauktu palīgā.

- Es iešu pa priekšu, pretējā gadījumā sākšu bļaut "sardze!"(караул!)-tulk - Gasparjans ātri teica un sāka rāpties melnā vaļņa nogāzē. Ivašura klusēdams pamāja ar roku atturīgākajam Mihailam un sekoja viņam. “Šausmu zonas” ietekme beidzās apmēram piecdesmit metru attālumā no sienas pakājes.

- F-fu! - Gasparjans teica vaļņa augšpusē un noslaucīja pieri. - vieglāk  ar dakšām iet pret tīģeri!

Uz ar bedrēm un uzkalniņiem izvagotā ar baigu spēku izveidotā zemes vaļņa bija karsti, gaiss trīcēja tveicīgā dūmakā, izdalot lokomotīves krāsns un katlu mājas aromātus. Torņa siena bija tuvu, zila, poraina, kā sūklis, pareizāk sakot, kā putots betons, taču Ivašura zināja, ka sienas materiāls nav nekāds betons - tas pats silīcija organiskais savienojums, kas bija pseido zirnekļtīkla daļa. Šeit gandrīz nebija jūtama "šausmu zonas" ietekme, kas arī bija viena no neatrisinātajām mistērijām. Zinātnieki pieņēma, ka zonā esošiem cilvēkiem kaut kāda starojuma ietekmē rodas šausmu sajūta, taču kāda - bija grūti saprast, jo vides parametri pie sienas ievērojami atšķīrās no dabiskajiem jebkurā citā Zemes vietā. Tornis pats par sevi bija baismīga anomālija, un tā radītie blakus efekti visi vēl nebija atzīmēti un dokumentēti, nemaz nerunājot par to, ka tie tiktu pētīti vai interpretēti.

- Salieciet lauka sensorus ķēdē, - sacīja Ivašura. - Analizatorus noliksim tieši zem sienas, tiem ir vienalga, kur stāvēt.

Viņi ātri uzstādīja instrumentus, ieslēdza, pārbaudīja iestatījumus un sapulcējās pie plaisas, kas gandrīz pilnībā sadalīja valni visā dziļumā. Plaisas sienas atstarojās metālā. Ivašura izsekoja plaisas virzienam un ieraudzīja blāvu tērauda plankumu ķēdi uz kūdras slāņa virsmas, kas šur tur kūpēja.

- Tā ir veiksme! - viņš teica. - Nesen šeit ir noticis pilienveida "nāves izmetums"! Pameklēsim tā izeju.

Nāves emisijas - melnās vielas strūklas, kas jebkurus priekšmetus un materiālus pārvērta par polimetāla sakausējumiem, parasti izplūda simt līdz divsimt metru strūklās, retāk - kilometru garās, un torņa sienas izvirduma punktos nekavējoties aizvilkās. Pilienu emisijas izejas punkti, kad melnu pilienu līnija gulēja uz zemes, lēnām aizauga vairāku stundu laikā, bet šādi izvirdumi  bija nesalīdzināmi retāki.

Ruzajevs pirmais pie sienas atrada nevienmērīgu tumši pelēku plankumu, kura malas manāmi atstarojās ar metāla spīdumu. Plankums ar piecu metru diametru atradās cilvēka auguma augstumā, gandrīz plaisas sākumā, un no tā izdalījās karstums,  kā no tērauda kausēšanas krāsns.

Mihails ātri izmērīja plankuma temperatūru.

- Trīs simti deviņi grādi!

- RFV reģistratorus šurp, - pavēlēja Ivašura. - Pārīti. Priekš robežlīniju reģistrācijas paliks vēl divi, ar to pietiek. Ko vēl mēs esam aizmirsuši?

- Šķiet, ka esam izdarījuši visu.

- Paraugi, - ieteicās Ruzajevs, uzstādot fiziskālo parametru ierakstītājus pie sienas zem plankuma.

- Pareizi, savācam paraugus un tinamies prom no šejienes. Man ir stulba priekšnojauta...

Bez kavēšanās paņēmuši augsnes paraugus dažādās vietās. Ar lielām grūtībām Ruzajevs ar paraugu ņemšanas ierīci nolauza metalizētas plaisas šķembu, mēģināja paņemt tumši pelēkā plankuma nokasījumus, bet rīks noslīdēja, un ilgu laiku nebija iespējams stāvēt tā tuvumā - aitādas kažoka un dūraiņu apkakle sāka dūmot un smirdēt.

- Atpakaļ! - pavēlēja Ivašura, filmējot visu panorāmu. - Skriešus! Es tikai lūdzu jūs nenolauzt kājas un kaklus.

- Nu, mani steidzināt nevajag, - Gasparjans nomurmināja. - Es tik un tā pārspēšu visus rekordus skriešanā.

Viņi nokāpa no uzstumtā purva augsnes slāņa vaļņa un skrēja uz mežu un balto sniega joslu divu kilometru attālumā.

Izskrējuši cauri "šausmu zonai", viņi apstājās, lai atvilktu elpu, sakarsuši, atplestām mutēm rijot tīro un auksto ziemas gaisu, atskatoties uz Torņa milzīgo kalnu.

- Nekā, - sacīja Gasparjans. - Un neviena. Velti baidīja.

- Ne velti, - iebilda Ruzajevs, paceļot binokli. - Paskaties Torņa kreisajā pusē, aiz krūmiem.

Ivašura pacēla binokli pie acīm un ieraudzīja pazīstamo siluetu - melnu jātnieku uz milzu dzīvnieka, kas atgādināja kentauru, bet bez galvas.

- Šķiet, ka parādās flatters, - piebilda Ruzajevs, kura acīm nekas nepaslīdēja garām.

Ivašura pagrieza binokli un ieraudzīja, kā Torņa sienas virsma saviļņojas, pa to skrēja viļņi, sākumā reti un vāji, tad arvien biežāk. Tad sienas vibrācijas kļuva pamanāmas ar neapbruņotu aci: it kā miris ezers, ko satricinājis liels viļņojums, būtu pacēlies vertikāli. Atskanēja zems vaidošs dārds, zeme nodrebēja. Melnais jātnieks pazuda.

Viņi stāvēja pusstundu, skatījās uz nesaprotamo, ar veselo saprātu neizskaidrojamo parādību un klusēja. Ivašura pabeidza Torņa filmēšanu un nolaida binokli.

- Ejam, Miša, atsauc trauksmi robežkordonam, lai velti neuztraucas. Starp citu, mans pulkstenis ir apstājies. Cik ir jūsu elektroniskajos?

Ruzajevs pacēla roku pie acīm un norūca:

- Neticami, bet tas ir fakts! Nav redzams neviens cipars!

- Baterijas nosēdās, - komentēja Gasparjans un nolaizīja sniegu no plaukstas.

- Kāpēc, es tās nomainīju tikai pirms pusotra mēneša!

Ivašura attapās un pamāja ar roku uz priekšu.

- Mājās tiksim skaidrībā.

Viņi aizbrida pa sniegu uz mežu, kur atradās ekspedīcijas koordinācijas centrs vai, kā visi teica, štābs.

Ivašuram nepatika biežas un garas sapulces, kurās runātāji ilgi un garlaicīgi lēja no tukša uz tukšu, tāpēc viņš centās tās sasaukt pēc iespējas retāk, zinot, ka patiesības atklāšanas laiks ar prāta vētrām vēl nebija pienācis,  Torņa fenomena skaidrojums vēl nebija ne tuvu ... Bet Starostins lūdza piecu minūšu tikšanos, lai, kā viņš izteicās, zinātnieki apmainītos viedokļiem, paustu savas hipotēzes un attieksmi pret notiekošo.

- Es daudz ko ieraudzīju un uzzināju, - viņš teica kā prologu, - bet gandrīz neko nesapratu. Tāpēc es lūdzu visus izskaidroties pēc iespējas vienkāršāk, lai vēlāk es varu atkārtot jūsu argumentus valdībai. Es domāju, ka tuvākajās dienās galvenā problēma būs kā apturēt Torņa augšanu, jo pēc desmit vai divpadsmit paplašinājumiem - pulsācijām, kā jūs to saucat - Tornis iebruks Žukovkas rajona centra nomalē, kurā dzīvo četrdesmit tūkstoši cilvēku! Turklāt vairākas apdzīvotas vietas un ciemati, kokrūpniecības uzņēmumi un daudzi mazi objekti un uzņēmumi tiks notīrīti no zemes virsas. Vai esat par to padomājuši?

- Padomājām gan, - sacīja Bogajevs. - Un mēs jau esam vērsušies pie rajona un reģiona varas iestādēm ar ziņojumu par situāciju. Pagaidām šodien visreālākā ir tuvējo ciematu, tostarp reģionālā centra, iedzīvotāju evakuācija.

- To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt, - sacīja Žukovkas rajona izpildkomitejas pārstāvis. - Teritorija jau ir cietusi zaudējumus miljonos.

- Vai varat ieteikt citu izeju?

- Protams, varu. Sabumbot šo Torni pie visiem velniem! Lēti un dusmīgi! Un mums mierīgāk, un cilvēkiem nebūs jāatstāj savas apdzīvojamās vietas, un zinātniekiem būs ko papētīt.

Sacēlās troksnis. Štāba telpa ar grūtībām izmitināja visus institūta grupu un laboratoriju vadītājus, lielākā daļa klātesošo stāvēja, sēdēja tikai deviņi vai divpadsmit cilvēki.

- Klusumu, kungi! - Priekšsēdētājs, kalsnējais Grišins, ar zīmuli uzsita pa galdu. - Lūdzu, runājiet pēc kārtas.

- Kāpēc jāizliekas? - Odincovs pieliecās pie Ivašura auss, pamājot ar galvu uz izpildkomitejas pārstāvi. - Viņa priekšlikumā ir ne tikai vēlme dzīvot mierīgi, bet arī patiesības grauds. Torņa iznīcināšana ir vienkāršākais un lētākais veids, kā atbrīvot mūs visus un vēl desmitiem tūkstošu citu cilvēku no rūpēm un raizēm. Diemžēl šī metode negarantē panākumus.

- Un vēl vairāk, - Ivašura piebilda. - Šeit stājas spēkā morāles un ētikas principi, kurus mums nav tiesību apiet vai pārkāpt. Bet es jums piekrītu: jautājums par Torņa iznīcināšanu vai sagraušanu vēl pieaugs mūsu priekšā, ja tas neapstādinās savu paplašināšanos.

- Ierosinu šodien neapspriest organizatoriskus jautājumus, - sacīja Bogajevs, - kas jādara rajona administrācijai, kas jādara mums un kā apturēt Torņa paplašināšanos. Ļaujiet par to padomāt attiecīgajām iestādēm. Mūsu pienākums ir parādības izpēte, vienību mijiedarbība un to apgāde ar nepieciešamo aprīkojumu un tehnoloģijām. Nav laika debatēm, ļaujiet nodaļu priekšniekiem paziņot savu viedokli par objektiem, kurus viņi izpēta.

Viņš apsēdās. Visi skatījās uz Starostinu, bet tas klusēja. Ivašura kādam deva zīmi, piecēlās JINR kodolfiziķu grupas vadītājs, bārdains, ar apaļīgu seju, līdzīgs māksliniekam Borisam Hmeļņickim.

- Mūsu grupa pēta visas elektrofizikālās parādības, jo īpaši nāves emisijas, - viņš sāka zemā protodiakona basā. - Ārēji tās izskatās diezgan nekaitīgas: melna strūkla, līdzīga dūmu strūklai no divsimt metriem līdz vienam kilometram. Bet visi objekti, kas iekļūst šajā plūsmā, saglabājot savu formu, "deģenerējas" polimetāla sagatavēs! Kodolpārveidojumu ķēde notiek gandrīz uzreiz un absolūti klusi, bez redzamiem sekundāriem efektiem! Šī atklājuma nozīmi diez vai var pārvērtēt. Galu galā mūsu priekšā ir nākotnes tehnoloģija un ļoti tālas nākotnes: visu smago elementu sintēze no jebkuriem vienkāršiem - ūdeņraža, skābekļa, oglekļa, silīcija!

- Pagaidām nāves emisijas ir stihiskas katastrofas, kas ir ļaunākas nekā radioaktīvu vielu noplūde Černobiļā, - kāds no durvīm padeva repliku.

- Radioaktīvo vielu noplūde no reaktora nav stihiska katastrofa, - iebilda melnbārdainais fiziķis. - Un nāves emisijas patiesībā ir daudz mazāk bīstamas nekā radioaktīvās noplūdes. Izmantojot šo iespēju, es vēlētos lūgt jūs piešķirt papildu līdzekļus mūsu grupai, un proti,...

Publika sāka trokšņot, atskanēja smiekli, izsaukumi, apstiprinošas un sašutušas piezīmes, vecākās paaudzes zinātnieku rūcošās piezīmes.

- Bet jūs taču paskaidrojāt, kādas ir šīs jūsu emisijas, - sacīja Starostins, pagaidījis troksni norimstam.

- Bet es nezinu, - fiziķis atbildēja uz auditorijas draudzīgajiem smiekliem. - Varbūt tā ir pramatērija, seno grieķu leģendārais apeirons, visa pastāvošā pamatprincips, vai varbūt kvarku vielas mākonis ar gluonu deficītu ... - Fiziķis apklusa. - Atvainojiet, es nevarēšu vienkāršiem vārdiem izskaidrot hipotēzi.

Odincovs atkal pieliecās pie Ivašura.

- Kas ir šis bārdainis? Personība šķiet pazīstama ...

- fizikas un matemātisko zinātņu doktors Meņšovs. Jūsu departamentam vajadzētu rūpēties par tik ievērojamiem speciālistiem.

- Mūsējam - nē, par citiem - neesmu atbildīgs. Mēs tikai palasām populārzinātnisko literatūru vispārējai attīstībai. Manuprāt, fizikas žurnālos lasīju šī Meņšova rakstus, tur tiek publicēti arī autoru portreti.

Cauri pūlim pie Ivašuras izspraucās leitnants Kušča, pieliecās pie auss.

- Pie Torņa pirms pusstundas nogāzās Gaisa Kontroles helikopters.

- Upuri?

- Nav zināms. Helikoptera apkalpe - četri cilvēki: pilots un trīs pētnieki. Uz izsaukumiem neatbild.

- Kur tas ir?

- Uz ziemeļaustrumiem, no Spasovas puses, apmēram kilometru no Torņa. Viņus lokatoristi izsekoja, es uzzināju, viņi arī paziņoja.

Ivašura atskatījās uz Bogaevu, ar  zīmi lika turpināt un izgāja no istabas. Odincovs sekoja viņam.

- Ko darīsim? - Viņš bija dzirdējis sarunu.

- Jebkurā gadījumā ir pāragri celt trauksmi. Lūk ko, Toļa, - Ivašura pagriezās pret leitnantu. - Dod brīdinājumu pa līniju un nosūti tuvāko dežūrvienību uz avārijas vietu, brīdini ātro palīdzību. Bet mēs pielidosim pa gaisu.

Leitnants militāri sveicināja un pazuda karaspēka sakaru posteņa vagoniņā.

Netālu no štāba atradās divi visurgājēji un helikopters, kas bija nodoti galvenajai štāba mītnei operatīvai lietošanai. Ivašura devās pie tā, ejot izvilka antenu no plakanās rācijas kastes.

- Dispečeru man, - viņš iemeta mikrofona režģa lodziņā.

- Maksimovs klausās, - Tenora balstiņā atsaucās "Tulpes" skaļrunis.

- Koļa, steidzami atrodi Gasparjanu un Ruzajevu un sūti viņus uz štābu.

- Mihails tikko devās pie jums, bet Surens aizgāja uz skaitļošanas telpām. Ja nepieciešams, es piezvanīšu uz turieni.

- Nevajag, ilgi jāgaida. Sarunu beidzu.

Ivašura noklikšķināja slēdzi un palēnināja soli.

- Jūs pagaidām pasēdiet pilota kabīnē, es tūlīt.

Viņš ieskrēja vienā no ekspedīcijas vagoniem, uz kuras durvīm baltā aplī bija uzzīmēts sarkans krusts, un atgriezās kopā ar glītu sievieti, nodaļas ārsti, kura pa ceļam uzmeta mēteli virs baltā halāta. Ivašura turēja rokā medicīnisko somu.

No aiz kokiem parādījās Ruzajevs. Pamanījis Ivašura aicinošo mājienu, viņš skriešus devās pie viņiem.

- Iedarbini, - Ivašura pamāja pilotam un palaida ārsti pa priekšu.

Ruzajevs, neuzdodams jautājumus, iekāpa pēc viņas. Odincovs pavirzījās, ielaižot tos šaurajā kabīnē.

Pilots iedarbināja motoru un pēc dažām minūtēm viņi pacēlās.Lejā pazuda klajums ar ekspedīcijas mājām, automašīnām un radiostaciju. Apvārsnis paplašinājās, gaiši pelēkais ziemas meža attālums pavērās, pie attālā Torņa kļuva pamanāma melni brūnā izkusušās augsnes josla, kas to ieskāva.

Ivašura atkal ieslēdza "Tulpi", pārs;ēdza diapazonus.

- Sakari-divi, leitnants ir pie jums?

- Esmu šeit, Igor Vasiljevič.

- Klusē?

- Dežūrnodaļa tikko aizgāja, pagaidām nav informācijas.

- Es domāju helikopteru.

- Klusē.

Ivašura noliecās pie pilota.

- Ejam ap Torni, ziemeļaustrumu rumbā, nolaidies zemāk, pameklēsim.

Pilots pakustināja savus akmeņainos vaigu kaulus.

- Atradīsim, - un atkal sastinga, uzlicis spēcīgās rokas uz stūres pusgredzena.

Kilometra attālumā no Torņa, kas pusi debess klāja ar kolosālu ģeometriski regulāru kalnu, helikopteru sāka gaisā mētāt.

- Augšupejošās plūsmas, - pilots bezkaislīgi paskaidroja.

Ivašura neatbildēja, nolūkojoties binoklī helikoptera lidojuma virzienā. Arī pārējie paņēma binokļus, pat ārste. Skatīties bija neērti, Stipri traucēja turbulence, bet viņi turējās, līdz asarām ielūkodamies zemāk esošajā brūnajā jūklī. Klusēšana ilga kādu ceturtdaļstundu, tikai Ivašura vienreiz pa rāciju izsauca leitnantu. Kareivju dežūrvienība bija iestrēgusi kaut kur pie necaurejama purva un neko jaunu nevarēja pateikt.

- Akači, - Odincovs nomurmināja. - Helikopters nevarēja nogrimt purvā?

Ivašura domāja par to pašu, bet klusēja, turpinot pārskatīt teritoriju zem helikoptera. Viņa vietā atbildēja Ruzajevs:

- Purvs atkusis tikai no augšas, maksimāli par pusmetru, tāpēc viņi nevarēja grimt dziļi.

- Redzu! Ārste pēkšņi iesaucās un izstiepa roku uz priekšu. - Skatieties! Lūk, lūk!

Pilots arī ieraudzīja avarējušo helikopteru un virzīja mašīnu Torņa virzienā, jo aviokontroles helikopters gulēja puskilometru tuvāk, nekā bija teicis leitnants.

- Oranžs? Odincovs bija pārsteigts.

- Lai būtu redzams iztālēm, - paskaidroja Ruzajevs.

Tornis tuvojās, drūms, zilganpelēks, ar melnu plankumu un nišu rakstiem. Likās, ka tas noslīdzis viņu virzienā un tūlīt gāzīsies, šausminošais nezināmo spēku veidojums, kaut kas līdz šim nepieredzēts visas planētas mērogā un pēc cilvēku standartiem, tāpēc nedabisks un noslēpumaini draudīgs.

Odincovs pašūpoja galvu.

- Un jūs nebaidāties šeit lidot! Un ja nu... parādās šī "sātana acs" vai nāves izvirdums? Kā tiek ievērots drošības režīms?

- Ievērots, - Ivašura aprauti atcirta, gatavojoties atvērt kabīnes durvis un izlēkt. - Pirmkārt, tagad ir “starpsezona” - vidus starp Torņa pulsācijām un kustībām, un tā aktivitāte ir zema. Tas nozīmē, nāves emisijas, "sātana acis" un citas pārmērības kļūst arvien biežākas, tuvojoties pulsācijai, un dienu pirms tās mēs pārtraucam iet uz Torni. Un, otrkārt, zirnekļi mūs brīdina.

Odincovs ar izbrīnu paskatījās uz ekspedīcijas vadītāju.

- Zirnekļi? Vai zirnekļi jūs brīdina par "sātana acu" parādīšanos?

- Mēs paši to sapratām tikai nesen, - sacīja Ruzajevs. - Bet zirnekļi nekad nav kļūdījušies. Tiklīdz dzirdams kliedziens, kaut kur, kaut kas, noteikti izlīdīs.

Šajā brīdī helikopters ar riteņiem pieskārās zemei, nedaudz sašķiebkoties. Ivašura atvēra durvis, uzlēca uz dzeltenbrūna kaila sausas zāles plankuma un, noliecies, paskrēja sānis. Ruzajevs izlēca aiz viņa, un Odincovam bija jāpalīdz ārstei nokāpt zemē, kas drebēja zem kājām kā dzīva.

Aviokontroles helikopters gulēja uz sāniem ar salauztiem propelleriem, pa pusei iegrimis melnajā rāvā, kas izšļakstījās no ielauztā kūdras, humusa un zāles sakņu sajaukuma augšējā slāņa. Pie tā nebija neviena.

Ivašura pirmais pieskrēja pie helikoptera, parāva vaļā tā vēderainās, ar dubļiem notašķītās kabīnes durvis, ieskatījās pilota kabīnē.

- Kas tur ir? - pieskrēja Ruzajevs.

- Izskatās, ka viņi aizgājuši, neviena nav.

Ivašura ielīda kabīnē, parakņājās apkārt un izbāza galvu.

- Aparatūra sadragāta, bet uz vadības pults, manuprāt, ir asinis ...

Un šinī brīdī, pavisam netālu, Torņa pakājē, kas bija tikai akmens metiena attālumā, iekliedzās zirneklis.

Odincovs jau bija dzirdējis zirnekļa kliedzienu, taču no attāluma, no liela attāluma, tāpēc nodrebēja un paķēra diktofonu, kuru vienmēr nēsāja līdzi. Sieviete daktere mīņājās, aizspiedusi ausis.

- Piecas sekundes, - sacīja Ruzajevs, kad dvēseli stindzinošais kliedziens apklusa.

- Sešas, es uzreiz piefiksēju, - Ivašura ātri atteica. - Ak tu velns, tikai tā mums vēl trūka! "Acs" vai emisija - vai nu viens, vai otrs. Vajadzēja taču šitā uzrauties!

- Laikam es to piesaucu ar savām runām, - sacīja Odincovs. - Ko mēs vēl stāvam? Skriešus uz helikopteru un ...

- ... būs lielākas iespējas doties uz paradīzi bez biļetēm. Nē, nāksies palikt. Nekāda aizsardzība mūs neglābs, ja mūs aizķers gamma stari vai nāves emisijas mēle. Cerēsim tikai uz nejaušību.

Odincovs vēlreiz gribēja atkārtot savus nesenos izteikumus par drošības režīmu, taču paskatījies uz ārsti, pārdomāja. Turklāt viņš saprata, ka visi ir spiesti riskēt, dodoties palīdzēt cietušajiem.

- Dīvaini, ka mēs viņus nepamanījām, - sacīja Ivašura, atcerējās par rāciju un nospieda pogu. - Sakari-divi, kas jauns? Šķiet, ka esam iekūlušies nepatikšanās: zirnekļi tikko nodziedāja brīdinājuma serenādi.

- Mēs dzirdējām, Igor Vasiļjevič. Es ceļu gaisā trauksmes grupu.

- Nekādā gadījumā! Atlikušas divas minūtes, tā nepaspēs. Mēs atradām helikopteru, bet tajā nav neviena. Acīmredzot ekipāža izkļuvusi gandrīz sveikā un drīz paši iznāks pie perimetra. Nosūti, katram gadījumam, pretī otro ārstu.

- Sapratu. Bet, Igor, ļauj vismaz ...

- Viss! - Ivašura izslēdza radio un paskatījās uz ārsti. Sieviete šķita ārēji mierīga, lai gan burzīja rokā novilkto cimdu. - Mēs iekūlāmies nepatikšanās, Irina. Būs par ko pastāstīt bērniem.

Ārste pateicīgi pasmaidīja, un krāsa atgriezās viņas vaigos.

- Nu kad tie bērni vēl būs...

Ruzajevs pieskrēja pie sava helikoptera, kura pilots palika pilnīgi vienaldzīgs pret visu notiekošo, un atnesa filmēšanas kameru.

- Sācies, - viņš teica. - Mums ir paveicies, reti kurš ir redzējis Torņa mini-izvirdumus tik tuvu.

Odincovs cieši ieskatījās un redzēja, ka uz zili melnās sienas parādās gaišas svītras, tās kļūst sudrabainas, spīdīgas un uz zemes izlīst dzirksteļu ūdenskritums. Atskanēja spēcīga šņāciens, cilvēkiem atnesa svaiguma vilni, kažokāda uz cepurēm pacēlās stāvus, drēbes sāka sprēgāt pie katras kustības.

- Un tā nemaz nav "acs", - nomurmināja Ruzajevs, paceļot filmēšanas kameru.

- Elektriskais lietus, - Ivašura pamāja, saspringti lūkodamies uz Torni. - Vai jūtat, cik gaiss ir elektrizēts?

No Torņa sienas no simt piecdesmit metru augstuma nokrita zils zibens un ietriecās zemes vaļņa pakājē. Ass klikšķis,kā kolosālas pātagas sitiens. Atkal un atkal. Elektrisko dzirksteļu kūļi kļuva biezāki, šņākoņa pastiprinājās, it kā no serpentārija būtu izrāpies dusmīgu odžu bars, spožums pamazām aptvēra visu gigantisko Torņa stumbru, paceļoties no apakšas uz augšu.

Seju sāka knibināt, roku, kāju un muguras muskuļi sāka raustīties.

- Es pirmo reizi redzu šāda spēka lietu! - teica Ivašura un pavēlēja: - Ātri iekāpt helikopterā! - Viņa zobi mirdzēja caurspīdīgā zaļganā gaismā. - Metāla korpuss kalpos kā ekrāns.

Viņi pieskrēja pie helikoptera, ar katru lēcienu izjūtot sāpīgas tirpšanas sajūtas nervos. Pilota kabīnē elektrskās izlādes apstājās, zobi, deguns, pirksti vairs kvēloja. Pilots tikai pakratīja galvu, skatoties uz gaismas orģiju aiz pilota kabīnes stikla. Acīmredzot elektriskā lauka intensitāte turpināja augt, jo sāka mirdzēt zāle, akmeņi un nokritušais helikopters. Skaisti, mainīgi zili un zaļi starojuma viļņi pārklāj purvu ar mirušu pūkainu paklāju.

- Kur ir Mihails? - pēkšņi pajautāja Ivašura, pārstājot stūrī ņemties gars kaut kādu ierīci.

- Filmē, - sacīja pilots.

Ruzajevs stāvēja uz kritušā helikoptera, elektrisko zibeņu ieskauts, neatraujoties no kameras skatu meklētāja.

Ivašura iespēra pa durvīm, izliecās līdz viduklim un kliedza:

- Mihail, uz kabīni! Ātrāk!

Ruzajevs palūkojās apkārt, nolaida kameru un tajā pašā sekundē, it kā spazma satricināja Torni: tas savijās, sašķobījās, kā mirāža, kas gatava izgaist un horizonts sašķobījās. Spazma izskrēja no Torņa pa zemi, pārsvītroja helikoptera oranžos sānus ar vīrieti uz tiem, pār purvu pacēlās kaut kādas dīvainas kvēlojošas figūras, lidoja gaismas bultas un šķēpi ...

Helikopters ar cilvēkiem šūpojās, Ivašura gandrīz izkrita, bet pilotam izdevās viņu noķert aiz aitādas kažoka apkakles. Viens no kvēlojošajiem plankumiem iestrēga pilota kabīnes vējstiklā. Degoša gaisma pārpludināja visu apkārtni, apžilbinātie cilvēki nokrita uz grīdas, Irina iekliedzās un pēc gaismas trieciena salonā iestājās tumsa...

Ivašura pirmais atguva samaņu. Deniņos lūztošas sāpes, viss ķermenis šķita ūdeņains un drupans, atteicās klausīt. Pilots ar vienaldzīgu seju atgāzies sēdeklī, pārakmeņojušās rokās turpinot turēt stūri.

Sakustējās Odincovs, klusēdams apsēdās, aptaustot seju. Ivašura noliecās pie ārstes, viegli uzsita viņai vaigu. Sieviete nopūtās un atvēra acis.

-  it kā no gaļas mašīnas izņemti, - Odincovs nomurmināja un ar grūtībām piecēlās. Viņš sagrīļojās uz sāniem un satvēra pilota sēdekļa atzveltni.

Ivašura atvēra durvis un paskatījās ārā no kabīnes.

Augsne, uzārdītie kūdras slāņi, izciļņi, zāle - viss bija pārklāts ar baigu sudrabainu pārklāju, kā ar sarmu. Gaiss bija piepildīts ar metāla un sadedzinātu matu smaku, kas lika visiem klepot.

Tornis stāvēja tajā pašā vietā, tāds pats drūms, tumšs un jūtami masīvs, un tā virsotne pazuda mākoņu plīvurā.

Ivašura smagi nolēca uz zemes un mežonīgi paskatījās apkārt.

- Neko nesaprotu! Kur viņš pazuda? Mihail!

Avarējušais oranžais helikopters bija pazudis, un Ruzajevs līdz ar to.

- Nevar būt! Kur tas pazuda? Mihai-il! ..

No tālienes atskanēja pieaugoša rūkoņa, un virs meža parādījās helikopteri. Leitnants tomēr izsauca palīdzību.

- Kas te ar mums notika? - klusi jautāja Odincovs.

- Mēs iekļuvām rēgu zonā, - atsaucās atjēdzies pilots, it kā ar vienu vārdu viņš varētu izskaidrot visu notiekošo.

Noslēpumaini pazudušā Ruzajeva meklēšanā piedalījās pieci militārie helikopteri un karavīru vienība, ko komandēja leitnants Kušča, taču ekspertu atrast neizdevās. Arī avarējušais aviokontroles helikopters netika atrasts, un šis apstāklis lika meklēt netriviālus izkaidrojumus par tā pazušanu.

Štāba vagoniņā pīkstēja selektora panelis, atplūda pētnieku grupu sarunas - visu grupu rācijas darbojās vienā frekvencē. Pie selektora pults sēdēja drūmais Ivašura un klausījās Bogaevu. Pie starpsienas netālu no īpašo sakaru rācijas bija iekārtojies radists ar austiņām uz galvas, otrs viņam kaut ko klusi skaidroja, dažreiz atskatoties uz Ivašuru.

Odincovs stāvēja pie loga, sakrustojis rokas uz krūtīm. Starostins staigāja no starpsienas uz krēslu rindu, dažreiz nopūšoties.

- Vajag pārtraukt gājienus uz Torni, - viņš beidzot teica, apstājoties pie loga. - Pretējā gadījumā būs jauni upuri.

- Līdz šodienai cietušo nebija, - nomurmināja Bogaevs. - Un Ruzajeva pazušana, iespējams, ir pilnīgi izskaidrojama...

- Protams, izskaidrojama: sadalījies atomos! Vai šis skaidrojums der?

- Nē, šeit viss nav tik vienkārši, - Ivašura iebilda. - Eksperti analizēja augsnes paraugus šajā vietā, un izrādījās, ka virskārtas sastāvs spoku zonā neatbilst apkārtējo augsņu sastāvam.

- Nu un kas?

Ivašura klusēja.

- Ideja ir, bet to ir pāragri darīt zināmu. Atvainojiet.

Mājiņā ienāca Gasparjans, notīrīja sniegu no cepures, izģērbās, iegāja otrajā istabā, pa ceļam ķemmējot matus.

- Atsauc meklēšanu,-  viņš teica Ivašuram. - Teritorija ir pārredzama, nav vairs kur meklēt. Helikopters ar Mišu nevarēja nogrimt purvā, pārbaudījām - tur ir māla slānis, augšējā kūdras slāņa biezums ir tikai aptuveni divi metri.

Ivašura paskatījās uz džemperī tērpto Odincovu, kurš tikko manāmi pamāja.

- Labi, tev taisnība. Viktor, atsauc meklēšanas vienības.

Radioperators atdzīvojās un pastiepa roku pēc rācijas paneļa. Gasparjans apsēdās, kārtīgi uzraujot bikšu staras, visi klusēdami skatījās uz viņu, it kā uz nepatikšanu vēstnesi. Starostins atkal gāja no stūra uz stūri, radists pārraidīja Ivašuras pavēli, un mājiņā atgriezās iepriekšējais klusums.

- Un kas ir ar avarējušā helikoptera apkalpi? - painteresējās Odincovs. - Vai noskaidrojāt avārijas cēloni?

- Iemesls ir diezgan neparasts. - Gasparjans norūca. - Viņi lidoja trīs simt metru augstumā un strādāja ar lauka un daļiņu reģistratoriem, regulēja lāzera spektroskopu. Un tad pēkšņi, pēc pilota vārdiem, helikopteru parāva Torņa virzienā ar tādu spēku, ka motors noslāpa. Nu, viņi, protams, nokrita.

- Ko nozīmē "parāva"?

- To, ka helikopters iekļuva kaut kādā pievilkšanas konusā. Rāviens bija tik spēcīgs, ka viņi aizlidoja Torņa virzienā vairāk kā četrsimt metrus! Sadauzījās, protams, pamatīgi. Pilotam ir salauztas divas ribas un sasista galva, pārējiem - citam ir lauzta roka, citam izsisti zobi, sastiepumi, sasitumi, norauta āda ...

- Labi ka vismaz dzīvi palika! Vai tiešām esam atklājuši jaunu parādību? Neviens iepriekš par neko tādu nav ziņojis.

- Tāpēc jau es saku: mums jāpārtrauc gājieni un lidojumi uz Torni, - sacīja Starostins. - Martin Sergejevič, ir nepieciešams pārskatīt pētījumu drošības režīmu un nekavējoties. - Premjerministra vietnieks pagriezās pret Ivašuru: - Igor Vasiļjevič, jūs saprotat, ka vispirms no mums prasīs atbildību par cilvēkiem, atbilstību drošības standartiem un tikai pēc tam pētījumu virzienu. Tuvošanās Tornim ir bīstama, un, ja līdz šim nav cietuši cilvēki, tad tas noticis tikai nejaušības dēļ, nevis ievērojot piesardzības pasākumus. Tas, ka mūs brīdina zirnekļi, nav arguments.

Starostins noslaucīja pieri ar kabatlakatiņu, apsēdās, atkal piecēlās. Viņš bija satraukts, nokaitināts un to neslēpa.

- Ko lai es ziņoju Maskavai? Kas ir Tornis - jūs nezināt, ko no tā gaidīt - jūs arī nezināt. Bet to zināt ir nepieciešams, pretējā gadījumā palaidīsim garām katastrofu, pat nepamanījuši tās sākumu.

- Ziņojiet to, kā ir, - Bogajevs paraustīja plecus. - Diemžēl Torņa augšana to pārnesa no tīri zinātniskas problēmas, pievienojot sociālo un politisko skanējumu, to nevar noliegt. Jautājums par teritorijas evakuāciju no bīstamās zonas ir sociāla, sadzīviska, psiholoģiska, finansiāla un tā tālāk, problēma, kas jārisina nekavējoties. Vispirmām kārtām, laiks iet uz beigām.

Uz rācijas paneļa iedegās indikatora actiņa, radists pielaboja austiņas, noklausījās un teica pienākušajam Ivašuram:

- Posteņi novēro "sātana aci", seismologu aparatūra reģistrē pazemes švīkstus.

Ivašura pamāja, pievērsās pārējiem.

- Atvainojiet, kungi, es jūs atstāšu. Vladlen Denisovič, tu šeit bez manis...

Bogajevs caur pieri paskatījās uz Starostinu.

- Labi, Igor Vasiļjevič.

Ivašura pamāja Gasparjanam, viņi saģērbās un aizgāja.

- Izskatās, ka tuvojas kārtējā pulsācija, - Ivašura teica jau helikoptera kabīnē. - Tornis aktivizējas. Vai neko citu neatradāt?

Gasparjans jautājoši paskatījās uz savu draugu.

- Tu domā Mišas mantas? Nekā. - Viņš paklusēja. Pilots viegli pacēla gaisā mašīnu. - Tiesa, tuvāk sienai puiši atrada divu zirnekļu atliekas. Tāds iespaids, it kā viņi būtu nošauti no lielgabala. Bet sienā iepretim vietai, kur nokrita aviokontroles helikopters, trīssimt metru augstumā tika atrasta dziļš iegruvums, it kā daļa sienas būtu sabrukusi uz iekšu.

- Lūk kā? Trīssimt metru augstumā, saki? Un helikoptera piloti lidoja tādā pašā augstumā... Sakritība?

- Nezinu, bet tas mani padarīja uzmanīgu. Būtu jādod ekspertiem uzdevums īpaši novērot šo sienas daļu.

Lejā bija redzams ceļš, pa kuru brauca kravas automašīna. Mežs beidzās, sākās Žukovskas kolhoza sniegotais lauks. Tornis drūmi slējās mākoņos pa kreisi, piešķirot ainavai grotesku nereālitāti.

Meža malā slējās militāras teltis, un nedaudz tālāk, uzkalnā, savas antenas lēnām rotēja radaru stacija.

Drīz helikopters devās uz leju un nolaidās meža malā lauka otrā pusē, netālu no baļķu un krūmu kaudzēm. Pāri laukam stiepās dažāda augstuma - no astoņiem līdz divpadsmit metriem, no baļķiem uzceltu sardzes tornīšu ķēde. No tornīšu logiem, uz Torņa pusi izvirzījās stereoskopiski kino un fotoaparatūras stobri, skaņu antenu ragi un režģi, lāzera tālmēru okulāri un spektroskopi.

Ivašura iegāja vienā no divām pārvietojamām mājiņām un drīz atgriezās kopā ar bārdaino fiziķi Menšovu, kuru sauca par Vitāliju Borisoviču. Fiziķis pasniedza roku Gasparjanam, un viņi devās uz tuvāko sardzes tornīti.

Tornīša augšējā platforma bija norobežota un no attāluma izskatījās kā putnubūris. Uz to veda desmit kāpņu pagriezieni ar ledainiem pakāpieniem. Jo augstāk cilvēki uzkāpa, jo stiprāks kļuva vējš. Pašā augšā, kombinācijā ar salu, tas pamatīgi vilka caur drēbēm.

Uz platformas bija nedaudz siltāks. Torņa virzienā lūkojās teleskopisks tālskatis uz statīva, kinokamera un lielkalibra ložmetējs pie kura rosījās divi puiši tankistu ķiverēs. Trešais bija profesors Grišins, skatoties tālskata okulāros un kaut ko ierakstot piezīmju grāmatiņā.

- Konstantīn Semenovič? - Ivašura bija drūmi pārsteigts. - Kā jūs šeit nokļuvāt?

- Viņiem aparatūra labāka, - sacīja Grišins. - Tāpēc es iegriezos.

Bārdainais Menšovs nozibināja zobus.

- Aparatūra viņiem patiešām labāka, bet Konstantīns Semenovičs pie mums ieradās cita iemesla dēļ. Iesaka vienu kopīgu eksperimentu.

Ivašura pasmīnēja.

- Interesanti. Kas tas par eksperimentu, kas vienlaikus var interesēt fiziķi un ekologu?

- Nekas nelikumīgs, - ar plānām lūpām pasmīnēja Grišins, paslēpdams piezīmju grāmatiņu. - Mana specialitāte ir cilvēku ekoloģija. Atgādināšu, ka šis ekoloģijas virziens pēta vispārējos dabas un sabiedrības attiecību likumus. Es uzsveru: daba un cilvēks, nevis flora un fauna.

Ivašura pieplaka ar aci pie caurules okulāra.

- Vai vēlaties teikt, ka ekoloģijas objekts var būt ne tikai populācija vai ekosistēma, bet arī tehnosfēra?

- Pilnīgi pareizi. Tehnosfēra kā daļa no Zemes ekosfēras.

- Un jūs esat izvēlējies Torni kā konkrētu vietēju objektu, pieņemot tā mākslīgo izcelsmi ...

- Ir biedējoši ar jums runāt, jūs visu zinat jau iepriekš!

- Pieņemsim, ka ne visu, bet, pēc pieejamiem datiem, cilvēks šo torni uz Zemes neveidoja, tika izvirzītas hipotēzes, ka to uzcēluši citplanētieši, citas saprātīgas būtnes.

- Tas ir diezgan pieņemami, taču maz ko maina. Tornis ir mākslīga konstrukcija, kas nozīmē, ka tas ir daļa no tehnosfēras, lai arī tas nav Zemes saprāta būvēts.

Ivašura pēkšņi kļuva modrs, pacēla roku, aicinot klusēt. No torņa atskanēja zirnekļa sauciens, kuru vājināja attālums.

- "Sātana acs," - sacīja viens no novērotājiem.

Uz Torņa sienas, gandrīz zem pašiem mākoņiem, uzliesmoja mirgojošs dzeltens punkts, kas turējās pusminūti un nodzisa. Iezvanījās tālrunis. Menšovs paņēma klausuli, noklausījās, kaut ko norūca un nolika klausuli.

- divi tūkstoši rentgenu vienā impulsā, izdzišanas diapazons ir aptuveni piecpadsmit kilometri. Šī jau ir piektā  “acs” šovakar. Torņa aktivitāte pieaug ne pa dienām bet pa stundām.

- Rīt vakarā vai naktī būs pulsācija, - Ivašura pamāja. - Gatavojieties. - Viņš pievērsās Grišinam: - Tātad, Konstantīn Semenovič, kādu eksperimentu jūs ierosināt veikt?

- Nevis vienu, bet divus. Pirmais ir mēģināt nolaist zondi ar televīzijas aprīkojumu Tornī no augšas līdz tā izplūdušajai augšmalai. Bez tam mani interesē arī “šausmu zona”. Iekārtas, kas uzstādītas “zonā”, nereģistrē nekādu starojumu - ne daļiņas, ne laukus, tomēr šis lauks, kas cilvēkiem liek izjust bailes un citas negatīvas emocijas, eksistē. Ir sensori, kas var izmērīt bioloģiskās strāvas, "elektriskos uztvērējus" nervu galos un mezglos. Vienkārši jāpiestiprina šie sensori un jāpaklaiņo pa "zonu".

- Jūs nu gan esat sadists, Konstantīn Semjonovič! Gasparjans nomurmināja.

Fiziķi iesmējās. Grišins arī pasmaidīja.

- Piedāvāju sevi kā trusīti.

- Nodoms ir skaidrs, - sacīja Ivašura. - Bet pēdējā gadījumā es neredzu nekādu saistību ar fiziķiem. Drīzāk tas varētu interesēt biologus un mediķus. Ak nē, piedodiet, es sapratu. Starojums?

Bārdainis pamāja.

- Mūs arī interesē šis starojums. Līdz šim cilvēce pazīst tikai trīs starojuma veidus: elektromagnētisko, gravitācijas un daļiņu starojumu no hadroniem - protoniem, neitroniem, mezoniem - līdz leptoniem un visu veidu psi, ksi un citām dīvainajām daļiņām. Ja "šausmu zonā" neatrodam nevienu no uzskaitītajiem radiācijas veidiem, tad vai nu mūsu teorijas ir nepareizas, vai arī ir starojums, par kuru mēs neko nezinām.

- Varbūt infraskaņa vai ultraskaņa?

- Skaņu ierakstītāji klusē, pēc kaimiņu ziņojumiem.

Kodolfiziķu kaimiņi bija skaņu laboratorijas fiziķi.

- Bet viņiem joprojām ir neizmantotas iespējas, - sacīja Grišins. - Es biju pie viņiem, viņi gatavo ielaišanai "šausmu zonā" kādu superjutīgu ierakstu agregātu.

Ivašura, aizdomājās, sakumpis, paslēpa rokas aitādas mēteļa kabatās. Iezvanījās tālrunis. Menšovs atkal paņēma klausuli, noklausījās un padeva klausuli ekspedīcijas vadītājam. Zvanīja Bogaevs.

- Starostins runāja ar Maskavu, - viņš tusnīdams sacīja. - Atbrauks daži no pirmajiem cilvēkiem.

Ivašura klusēja.

- Jūs klausāties?

- Jā.

- Pulsācija drīz?

- Laikam naktī. Klau, Vladlen Denisovič, ko tu velc aiz dvēseles? Stāsti, kas noticis.

Bogajevs paklusēja,nošņaukājās un sacīja:

- Zvanīja no meteoroloģiskā centra. Tornis ir izmainījis meteoroloģisko situāciju. Mēs gan atrodamies mierīgā zonā, līdzīgi kā "taifūna acī", bet simts kilometru rādiusā sākušies viesuļvētru vēji, sniegputeņi un krusa.

- Tiksim skaidrībā. - Ivašura nolika klausuli, kādu minūti pastāvēja, pamāja uz ložmetēju. - Un kur jūs rāvāt šito brīnumu? Un priekš kā?

- Mēs gribam pašaudīt pa Torni. - Menšovs pagaidīja viesu reakciju, taču abi prata sevi atturēt. - No šīs puses nāves emisijas parādās biežāk, tāpēc melnās strūklas izplūšanas laikā mēs nolēmām iešaut tajā dažādu materiālu lodes. Pēc tam pārbaudīsim, par kādu vielu lodes pārvērtās.

Ivašura pamāja ar pirkstu Gasparjanam un devās uz kāpnēm.

- Tad ko, Vasiļjič? - Menšovs teica mugurā. - Vai vienojāmies par "šausmu zonu"?

"Es padomāšu, - Ivašura atbildēja, neapgriezies.

Dežurtornīša pakājē viņš apstājās, paskatījās uz svina debesīm un pagaidīja Surenu.

- Vēlreiz pameklēsim Mihailu. Es neticu, ka viņš gājis bojā.

- Jā, un arī es, - Gasparjans atdzīvojās. - Miša nav tāds cilvēks, lai ietu bojā ne par šo ne to... - Viņš aprāvās, atcerēdamies dīvaino Ivana Kostrova pazušanu.

Ivašura šķībi paskatījās uz viņu, saprata un nopūtās.

- Tā jau ir, ar Ivana pazušanu arī viss nav skaidrs. Ir iespēja, ka viņš atgriezīsies. Neiziet no manas galvas tas incidents ar viņu, atceries? Sapnis, kad viņš nokļuva kaut kur mezozojā...

- Kā neatcerēties! Infraskaņas iedvestas halucinācijas ...

- Un ja nu nē?

Gasparjans apjucis paberzēja zodu.

- Velns viņu zina! Vai tu nopietni domā, ka viņš ceļoja laikā?

- No vienas puses, šķiet, ka tā ir tīrākā fantastika. Nu, bet no otras puses ... vai šis Tornis nav fantastisks? Un atceries mūsu dīvainos atradumus ap Torni: dimetrodona skeleta daļu, zauropoda galvaskausu, diatrima kaulus... No kurienes viņi radās Brjanskas mežā? Vai arī šie "desantnieki", kas nepieder nevienai no esošajām speciālajām vienībām? Un piedevām ar šādu ieroci. - Ivašura izņēma blasteru, patīksminājās un paslēpa.

- Par “desantniekiem” es neiedomājos. - Gasparjans uzvilka cepuri dziļāk, palaboja šalli. - Lai pulkvedis Odincovs un viņa biedri tiek ar viņiem galā. Mūs interesē ir Tornis. Sen pienācis laiks tur izdurt caurumu un paskatīties, kasviņam ir iekšā. Nāc, citādi es no aukstuma sasalšu ragā. Es tomēr esmu dienvidu cilvēks, siltumu mīlošs.

Viņi aplidoja ap Torni, apciemoja biologus, ģeofiziķus un ārstus skaitļošanas centrā. Pirms satumsa, viņi vēlreiz pārmeklēja vietu, kur pazuda Ruzajevs un avarējušais aviokontroles helikopters, taču neko un nevienu neatrada. Tuvoties Tornim neriskēja: tā siena šajā pusē joprojām spīdēja ar plankumiem, kaut arī vāji. Turklāt tuvojās kārtējā pulsācija, un dažāda veida pārsteigumu iespējamība palielinājās par katru minūti.

Pulkstenis tuvojās desmitiem vakarā, kad Ivašura pabeidza posteņu pārbaudi Torņa apkārtnē, štābā atstāja Bogajevu savā vietā un izgāja no sakurinātajām telpām nakts aukstajā tumsā. Viņam sekoja Odincovs, ejot uzmezdams vatētu jaku.

Mežs apkārt trokšņoja - tumšs, drūms, naidīgs, sasalis. Spokainais Torņa starojums nevarēja izkliedēt nakts tumsu, un Tornis izauga no tumsas kā baismīga stikla kolonna, piepildīta ar šķidru gaismu, sveša visam: mežam, telpai, Zemei. Mākoņi vijās ap viņu kā dzīvas čūskas, iegaismojās fosforiscējoši un dūmakaini, pazūdot duļķainā plīvurā. Dažreiz torņa sienās dzima ņegantas, zaļas zvaigznes, uzpūstas spīdošos mākoņos, izpletās un sabruka zelta lietū. Vējš atnesa dobjus pērkona grāvienus un spalgu, kliedzošu svilpoņu.

- Pasaules gals! - Odincovs nomurmināja.

Ivašura paskatījās apkārt, bet neatbildēja. Viņš domāja par pazudušo Ruzaevu, Kostrovu un meiteni-žurnālisti.Domāja, ka vēl nebijušās parādības spēks un mērogs pārspēj visu zināmo cilvēces vēsturē, ka zirnekļi ne velti atbaidīja cilvēkus no zirnekļu telts, ka Tornis, visticamāk, ir pierādījums par kaut kādu negadījumu "zirnekļu dimensijā", nevis rīks cita prāta saskarsmei, taču tikt skaidrībā un saprast nebūs viegli, ja ne pilnīgi neiespējami. Kā sacīja Ekziperī: "Patiesība nebūt nav kaut kas tāds, ko var pārliecinoši pierādīt." Un pats svarīgākais, pēc visa spriežot, drīz pienāks brīdis, kad kontakta jautājums pārvērtīsies par vēl nebijušu konfliktu. Nav brīnums, ka parādījās šie dīvainie "desantnieki", kas piedraudēja visiem, kas pētīja Torni, un pavēlēja "neiejaukties notikumos". Ivašura zināja, ka viņi bija parādījušies pie robežsargiem, gan zinātnieku teltīs, lai gan maz kurš viņus uztvēra nopietni. Izņemot Odincovam padotos federāļus. Bet viņi, šķiet, nesteidzās uzzināt, kādām karaspēka vienībām šie jokdari piederēja.

Torņa zelta mirdzums sašūpojās kā viļņos. Radās iespaids, it kā Tornis būtu aizkārts ar ažūriem aizkariem, kas plīvo vējā.Mirdzošie gabali atdalījās no kopējās audekla un lēnām peldēja virs zemes, pamazām izkūstot dzirksteļu spietos. Torņa kreisajā pusē iedegās milzīga zila "TV ekrāna" atvere, taču mirdzuma dēļ nebija iespējams redzēt, ko tas rāda.

Un tad sākās.

Vispirms, kaut kur tālu radās zema, tikko dzirdama skaņa. Ivašuram šķita, ka gaiss sabiezē, vibrē un šis trīce iekļūst pirkstu galos, mugurkaulā, galvaskausā un vēl dziļāk smadzenēs. Bija sveša skatiena sajūta, ka gaidāms uzbrukums, vai kaut kādas nepatikšanas...

No torņa atskanēja pazīstamie zirnekļu kliedzieni, kurus novājināja attālums.

- Infraskaņa? - Odintsovs īsi jautāja, noliecot galvu uz vienu pusi.

- Tā laikam būs. Brīdinājums un atbaidīšana vienlaikus. Turieties, tūlīt tas pulsēs.

Odincovs paklausīgi izvērsa kājas plašāk, un tajā pašā sekundē zeme nodrebēja vienu, divas, trīs reizes... Ivašura nostāvēja, bet pulkvedim grūdienu virkne bija negaidīta. Guļot uz sāniem, viņš ieraudzīja, kā Tornis no augšas uz leju uzliesmo sārtā mirdzumā, un strauji palielināja savu diametru. Zemes dzīles atbildēja ar dārdošu grāvienu, kas noslāpēja visas citas skaņas. Grāviens pārtrūka ar akmens stenēšanu, sprakšķēšanas un sprādzienu lavīnu, un viss palika klusu. Zeme pārstāja raustīties un drebēt. Mežā atgriezās vēja svilpe, kļuva dzirdami koku čīkstoņa un čaukstēšana.

Tornis kādu laiku sārti spīdēja, tad mirdzums satumsa, nonāca infrasarkano staru tumsā. Pazuda arī sienu elektriskais spīdums. Tornis vairs nebija saskatāms. Tikai mākoņos ap tā stumbru dažreiz uzplaiksnīja zibens, it kā atgādinot cilvēkiem, ka tas nav pazudis.

Noklaudzēja durvis.

- Igor? - atskanēja Gasparjana balss.

- esmu šeit, - Ivašura atsaucās.

- Torņa diametrs ir pieaudzis par pusotru kilometru.

- Iepriekšējā pulsācijā - pa diviem. Ko saka seismologi?

- Piecas balles. Žukovkā ir apmēram četras. Kā parasti. Radiofons tāds pats, izņemot to, ka pie atmosfēras novērotājiem ultraīsviļņu diapazona izdzišana palielinājusies.

- Gatavo helikopteru.

Gasparjans, klupdams tumsā, aizgāja uz dežūrtelpām.

- Kāpēc helikopters? - jautāja Odincovs.

Ivašura ilgi klusēja.

- Paskatīsimies, vai nav parādījies Mihails.

Odincovs pavīpsnāja, paberza ausis - sals bija nopietns, apmēram grādi divdesmit - un devās uz štāba sakurināto istabu. Pēc minūtes viņš atgriezās jau uzvilcis cepuri, kopā ar jaunu, plecos padevušos miesassargu.

- Mēs ar jums, ja tev nav iebildumu.

- Viņš ir lieks, -  Ivašura norādīja uz puisi.

- Un, ja sastapsim šos jūsu... "desantniekus"? Apsardzes profesionālis nekad nav lieks.

- Viņš vienalga nepalīdzēs. Vai jums ir ieroči?

- Kaut kas atradīsies, - Odincovs izvairīgi atbildēja.

- Nu, tad mēs esam drošībā, - Ivašura ironiski nomurmināja.

- Nāciet, laiks negaida.

Pulkveža miesassargs uzmeta jautājošu skatienu savam priekšniekam, un Odincovs nomierinoši pamāja.

- Citreiz, Volodja. Mēs nebūsim ilgi. - Pagriezās pret ekspedīcijas vadītāju. - Esmu gatavs.

Ivašura klusēdams devās uz mašīnu stāvvietu simts metru attālumā no ekspedīcijas mājiņām.

Ziņa, ka dīvainos apstākļos pazudušais eksperts Ruzajevs ir atgriezies, minūtes laikā  aplidoja nometni, un  mājiņā, kur gulēja centra eksperti sadrūzmējās daudzi cilvēki. Ivašura, kurš pagaidām piecieta šo iebrukumu, beidzot sajuta aukstumu (durvis gandrīz neaizvērās), pārkliedzis troksni, kā bija, apakšbiksēs visus izstūma pa durvīm. Telpā palika viņš, Bogaevs, Odincovs, Gasparjans, eksperts Valera, kurš vispārējā tracī pat nepamodās, un Ruzajevs.

Pasākuma varonis izskatījās kā pēc cīņas ar savvaļas kaķiem: drēbes bija saplēstas lentēs un skrandās, zilumi uz pieres un zem acs, dziļi skrāpējumi vaigā, tādi paši skrāpējumi kaklā un rokās. Pilnīgi mierīgs, kā vienmēr, Ruzajevs padzērās no tējkannas, atvilka elpu un sāka pārģērbties, it kā nemanīdams biedru skatienus un ieilgušo klusumu.

Ivašura notvēra Bogajeva skatienu un uzvilka bikses. Gasparjans, kurnēdams, ka, sanākuši un izdzesējuši visu māju, iemeta krāsnī priežu šķilas. Uz viņa sejas parādījās dzeltens uguns atspīdums.

Ruzajevs beidzot pārģērbās, nomazgājās, ar plāksteri aizlipināja skrāpējumus, iedzēra vēl vienu malku ūdens un apsēdās pie garā, pa visu vagoniņu, koka galda.

- Dod uzpīpēt, - viņš paprasīja lūkodamies kaut kur tukšumā.

- Tu taču atmeti! - Gasparjans bija pārsteigts.

Ruzajevs klusēdams paņēma Odincova pasniegto cigareti un aizdedzināja to.

- Diemžēl kinokameru es pazaudēju, - viņš teica. - Bet stāstīt neprotu.

- Kur tu biji? - Ievašura, kas bija atuvis balsi, aizsmacis jautāja.

- Nezinu. Kad parādījās spoki, es filmēju "Teleekrānu".

- Mēs taču kliedzām! Vai nevarēji filmēt no helikoptera?

- Fakts ir tāds, ka man šķita, ka "Teleekrāns" parāda cilvēka seju ... precīzāk Vaņas Kostrova seju.

Istabā iestājās klusums. Tad Ivašura, slēpjot dvēselē plūstošo prieku, apsēdās uz sava gultas plaukta un paskatījās uz Odincovu ...

- Tikai seju? Kādu?

Ruzajevs neizpratnē pacēla acis.

- Nu, es domāju, dzīvu... vai...

- Šķita, ka viņš ir dzīvs. Viena acs bija piemiegta, it kā viņš tēmētu. Tad kaut kas man iesita pakausi. - Ruzajevs pataustīja pakausi, viņa acīs atkal atspoguļojās neizpratne. - Nekas nesāp. Bet piere gan sāp ...

- Laikam esi sajaucis, pa kurieni tev iebelza, - iestarpināja Gasparjans. - Citādi sanāk - sita pakausi, bet puns parādījās uz pieres. Starp citu, kas tad sita?

- Bet vilks viņu zina! Es taču saku, no aizmugures iesita. Attapos - visapkārt kvēlojoša migla un zeme zem kājām, un nekas cits nav redzams. Kur Tornis, kur jūs, kur helikopters - nevar saprast. Nu es piecēlos un gāju. Karsts, smacīgs, mitrs... Apvārsnis - te tas ir, zem deguna, bet aiziet līdz tam nav iespējams. Es gāju, iespējams, divas stundas. Zeme silta, saplaisājusi, iet viegli, klusums - pat ausīs džinkst! Nu, tad es sāku ievērot, ka ēnas kustas, te priekšā, te aizmugurē, bet es atkal nevaru izšķirt. Es skrēju pakaļ vienai un ... re. - Ruzajevs pamāja uz noplīsušā apģērba kaudzi. - Tā arī nesapratu, kāds ļaunais gars mani saķēra. Sagrāba, spārdīja, saskrāpēja un nometa, piedevām bez skaņas, kas manī izraisīja vēlmi gaudot pašam.

Ruzajevs ievilka elpu, izskaloja muti ar malku ūdens. Visi klusēdami vēroja, kā viņš to dara.

- Nu lūk. Tad skatos: šķiet, ka priekšā tāda kā gaismiņa parādās. Piecēlos, skrēju un ... iekritu tieši sniegā! Netālu no Torņa. Viss dārd, grand! Sapratu - pulsācija. Nu, es skrēju caur mežu, līdz atradu nometni.

- Ko tu neteiksi! - Bogajevs apstājās, iztīrīja kaklu. - Hmm-jā! Tikai ļauno garu mums trūka. Varbūt, Mihail, tev tas viss rādījās?

Ruzajevs paraustīja plecus.

- Ja nevēlaties ticēt man uz vārda, - pārbaudiet. Kā teica filozofs Burgess: "Iztēli var aizstāt tikai pieredze."

 Gasparjans ironiski pacēla uzaci, gribēja ievietot kādu kodīgu piezīmi par Ruzajeva erudīciju, bet paskatījās uz Ivašuru un pārdomāja.

- Labi, rīts ir gudrāks nekā vakars, - sacīja Ivašura. - Es ierosinu atlikt Mihaila vēstījuma analīzi līdz rītam.

Odincovs novēlēja visiem labu atpūtu un aizgāja. Gasparjans izģērbās, ar galvu ienira guļammaisā. Bogajevs sēdēja vēl dažas minūtes un neizpratnē lūkojās uz Ruzajevu. Viņš gribēja aprunāties, bet baidījās izklausīties smieklīgs.

- Paēd, - Ivašura attapās. - Mums ir iebiezināta piena bundža un maize. Suren, kur tu liki iebiezināto pienu?

- Skapī ar apaviem, - Gasparjans atbildēja no guļammaisa.

Ruzajevs padomāja un piekrita.

- Var jau arī uzēst, esmu mazliet izsalcis.

- Zvanīja no vietējās domes, - sacīja Bogajevs, neskatīdamies uz Ivašuru. - Pulsāciju impulsi sagrauj pilsētas ēkas, upuru vēl nav, bet...

Ivašura klusēdama ielīda guļammaisā.

Bogajevs ar nelielu neizpratni paskatījās uz viņu, atklepojās dūrē.

- Viņiem tur desmit kilometru attālumā ir gāzes vads. Viņi baidās, ka caurules neizturēs.

Klusums.

- Mums kaut kas ir jādara, Igor.

- Nāksies darīt, - Ivašura beidzot atbildēja. - Pirmkārt, ir jāizveido valdības komisija, kas būtu kompetenta atrisināt visus organizatoriskos jautājumus.

Bogaevs atdzīvojās.

- Es arī tā domāju. Kāpēc mums pašiem būtu jāuzņemas šāda mēroga atbildība? Mums vajag kompetentu ... - Viņš apklusa, bet pamanījis Ivašuras skatienu, steigšus turpināja: - Nu, es arī iešu. Novēlu patīkamus sapņus.

Viņš aizgāja.

Ruzajevs ēda iebiezinātu pienu un malkoja no tējkannas.

- Nebiju domājis, ka vecais tik ļoti baidās no atbildības,-  no guļammaisa apslāpēti sacīja Gasparjans. - Mājās, centrā, viņš man šķita izlēmīgāks. Laikam gadu skaits tuvojies? .. Lai šis kauss iet mums secen!

- Tev tas nedraud, - Ivašura noburkšķēja. - Tu nomirsi agrāk, savas garās mēles dēļ. Nekur no jums nav atpūtas. Mihail, vai tu varēsi man parādīt vietu, kur tiki ārā no miglas?

- Vispār neesmu pārliecināts, bet pamēģināšu.

Ivašura neko vairāk nejautāja. Ruzajevs izslēdza gaismu vagoniņā un arī pats devās gulēt. Šajā klusumā eksperts Valera izteikti šņāca, kurš prata naktī ieslēgt pilnīgu nejutīgumu pret ārējiem stimuliem, krāsnī sprakšķēja dedgošā malka un caur plānajām sienām iesūcās vienveidīgais meža troksnis siltajā istabiņā.

Nākamajā rītā pēc brokastīm Starostins gatavojās doties prom, un pirms aiziešanas sapulcēja štābā ekspedīcijas vadītājus un tai piesaistīto militāro vienību komandierus.

- Es pārliecinājos, ka Torņa parādība ir ne tikai unikāla no zinātniskā viedokļa, -  viņš teica, - bet arī rada lielas briesmas cilvēkiem un nes kolosālus zaudējumus rajona ekonomikai. Tāpēc būtu jāveic daži radikāli pasākumi. Pirmais un vissvarīgākais ir apturēt Torņa augšanu, otrais - kontakta nodibināšana ar zirnekļiem, jo, no mana viedokļa, viņi ir galvenie varoņi visā šajā juceklī. Klausījos zinātnieku viedokļus par to, kas ir Tornis, un sapratu, ka starp jums ir daudz oriģinālu, un patiesību jūs redzat tikai sapnī, un arī tad ne visi. Neuztveriet to kā pārmetumu savai kompetencei. Ir ko padomāt un pat vienkārši apbrīnot. Es tagad dodos prom, bet pēc trim dienām gaidiet valdības komisiju. Viņi izlems, ko darīt tālāk. Pa to laiku klausieties ... ja ne pavēli, tad instrukciju: netuvoties Tornim tuvāk par trim kilometriem! Visi plānotie eksperimenti vispirms jāsaskaņo ar ekspedīcijas vadītāju Ivašuru. Samaziniet risku! Skaidrs? Bet, no otras puses, paātriniet savus pētījumus, apkopoto informāciju apvienojiet vienā sistēmā. Pirms drastisku pasākumu veikšanas jums precīzi jāzina, kas ir Tornis. Vai ir kādi jautājumi?

Zinātnieki un komandieri klusēja.

Starostins aizbrauca. Naktī Odincovs aizlidoja, nevienu nebrīdinot. Ivašura nodeva štāba vadības grožus Grišinam (Bogajevs devās uz rajona centru), un kopā ar Ruzajevu un Gasparjanu, un viņi devās meklēt Mihaila izejas punktu no "miglas".

Pēc Starostina ieteikuma helikopteru lidlauks tika pārvietots trīs simtus metru uz dienvidiem, uz sasaluša ezera ledu, ko ieskāva rets priežu mežs. No šejienes bija ērtāk iekraut transportlīdzekļos aprīkojumu, degvielu, sazināties ar visām ekspedīcijas vienībām un ar pilsētu, jo ceļš uz pilsētu bija tuvu. Priedes šeit bija kaut kādas nožēlojamas, sagriezušās, it kā slimības pārņemtas. Ceļš uz rajona centru apmeta loku ap ezeru un pazuda drūma egļu meža sienā, aiz kura līdz pašai pilsētai pletās ziemas kviešu lauks.

Helikopters pacēlās virs priedēm, un Tornis izauga virs meža kā ģeometriski regulārs zilgani pelēks kalns, kas pēc ģeometrijas, krāsas un izmēra šķita neticams un nereāls. Ne caurule, ne tornis, ne kolonna - "zemes ass" gals!

Ivašura ieslēdza rāciju.

- Piektais, atbildiet Pirmajam.

- Es jūs klausos, - perimetra rotas komandieris atsaucās.

- Atbīdiet posteņus četrus kilometrus no torņa. Nelaidiet nevienu tuvāk līdz turpmākam rīkojumam.

- Pieņemts, izpildu.

- Sakari-divi, atbildiet Pirmajam.

- Klausos, Igor Vasiļjevič, - Grišinam raksturīgā izteiksme.

- Pārslēdziet trauksmes tīklu uz manu kanālu. Tiklīdz novērotāji pamanīs kaut ko aizdomīgu, lai dod ziņu.

- Labi, es tūlīt brīdināšu.

Helikopters tuvojās Tornim un aplidoja to simt metru augstumā. Lejā garām slīdēja sniegotas neapstrādātas zemes, nožēlojamu apšu birzis, izžuvušas purva veģetācijas dzeltenie un brūnie plankumi, uzarts lauks.

- Nē, jāpieiet tuvāk, - sacīja Ruzajevs. - Atceros, ka skrēju pāri uzlauztajiem zemes slāņiem.

Pilots iesānis paskatījās uz Ivašuru, un helikopters pagriezās uz Torņa pusi. Zem tā parādījās kataklizmu uzartā augsne: vaļņi, ieplakas, plaisas, kalni un spraugas ar melna ūdens spoguļiem, kūpēdami ar bālganu dūmaku. Tālāk, līdz Torņa pakājei, sniega nebija nemaz, ainavas postījumi arvien vairāk pieauga, un tālāk bija kūpošs, gandrīz divsimt metru augsts zemes valnis, kuru bija uzcēlis Torņa sienu spiediens.

- Izskatās, ka šeit, - Ruzajevs nedroši sacīja.

Pilots apturēja mašīnu gaisā.

Ruzajevs vairākas minūtes aplūkoja teritoriju zem helikoptera, neviens viņu netraucēja. Visbeidzot, viņš norādīja ar roku nedaudz uz sāniem.

- Šķiet, ka pie šī akmens bluķa.

Ivašura pamāja, pilots vadīja helikopteru uz piezemēšanos. Ruzajevs pirmais izkāpa no kabīnes, pagājās gar uzstumto akmeņu kaudzi līdz plaisai zemē, pastāvēja domājot. Gasparjans piegāja pie viņa, ieskatījās plaisā, pasmīkņāja un pēc tam piegāja pie akmens bluķa.

- Granīts, - viņš sacīja, ielūkojies bluķa graudainajā virsmā. - No kurienes viņš šeit radies purvā? Apkārt ne tikai kalnu - nav pienācīgu pakalnu.

Ivašura, paskatījies apkārt, piegāja pie viņa.

- Dropstons. Ledāja pēdas. Šajās vietās ir daudz šādu akmeņu. Nu, Mihail? Šeit?

Ruzajevs attapās un pakasīja aiz auss.

- Neesmu pārliecināts, bija ļoti tumšs ... Bet ko mums dos manas augšāmcelšanās vieta? Tas nepalīdzēs noskaidrot, kur esmu bijis vairāk nekā divpadsmit stundas.

- Kas zina. Fakts ir tāds, ka jpazudi tu arī šajā pašā vietā. Nokritušais helikopters gulēja nedaudz tālāk, pareizāk sakot, tuvāk Tornim. Un šis akmens bija tikko redzams, vien augšējā daļa.

Ruzajevs atkal sāka apskatīt apkārtni. Tad pamāja:

- Tev taisnība. Helikopters gulēja pa kreisi un tuvāk ... - Viņš pēkšņi apklusa. - Paskaties uz to uzkalniņu. Neko nepamani?

- Kur? - Ivašura ātri vaicāja.

Atbildes vietā Ruzajevs pieskrēja pie neaizsalušās, ledus ieskautās bedres, brūngani melnās rāvas slānī, no kura pacēlās brūns, gluds bumbulis. Viņam skriešus sekoja Gasparjans un Ivašura. Blakus noapaļotajam izcilnim no rāvas izvirzījās dzenskrūves lāpstiņas gals.

- Helikopters! - Gasparjans teica. - To lūk sauc par veiksmi! No gaisa ne velna nebūtu pamanījis! Es šo vietu nosaucu par Ruzajeva vārdā nosaukto Ļauno garu purvu!

Ivašura ar kāju mēģināja sasniegt helikoptera sānu, taču gandrīz iekrita rāvas bedrē.

- Suren, - viņš teica, - atnes no kabīnes zondi. - Tad viņš pa rāciju pazvanīja uz galveno mītni: - Konstantīn Semenovič, mēs atradām pazudušo helikopteru, steidzami izsauc manus ekspertus ar aparatūru.

- Klausos!, - Grišins enerģiski atsaucās. - Kur jūs meklēt?

- Uz dienvidrietumiem no Torņa, ieraudzīs. Lai ņem aviokontroles helikopteru, es piezvanīšu pulkam.

Ivašura piezvanīja aviokontroles pulkam un lūdza ar helikopteru nogādāt zinātnieku grupu uz Torni.

- Gaidīsim, - viņš teica, pabeidzot sarunu.

Pēc pusstundas ieradās eksperti ar instrumentiem un aprīkojumu. Atrasto helikopteru aizāķēja ar trosēm, un militārais transportlīdzeklis to izvilka sausā, līdzenā vietā.

Vispirms Ivašura palīdzēja ekspertiem, pēc tam pie viņiem atstāja Gasparjanu, bet pats kopā ar militārajiem pilotiem no augšas pārmeklēja visu apkārtni. Viņiem izdevās atrast daļu elektropārvades atbalsta ar ķekaru izolatoru un pusi no dīvaina zvēra līķa, kas bija iekalts plāksnīšu bruņās. Abi tika iekrauti helikopterā un nosūtīti uz attiecīgo laboratoriju nometnēm: bioloģisko un fizikālo analīžu veikšanai.

Līdz vakaram viņi bija aizņemti ar avarējušo helikopteru, pēc tam arī to aizvilka uz drošāku vietu, prom no Torņa.

Vēlā vakarā nogurušais Ivašura veica ierasto sazināšanos ar posteņiem un piegāja pie sava vagoniņa, sapņojot par karstu tēju un atpūtu.

Vagoniņā viņu sagaidīja vesela kompānija: radio un televīzijas komentētājs Gibelevs, Programmas "Vremja" raidījuma vadītāja Veronika Tkačenko, žurnālisti no Maskavas, TAP un APN korespondenti - divas meitenes un izkāmējis puisis ar brillēm, tērpies brūna velveta uzvalkā.

- Sveiki, - Ivašura palocījās. - Kā varu palīdzēt?

- Mēs sakarā ar vakardienas notikumiem, - Gibelevs, tievs, ar īsu matu griezumu, maisveidīgā puloverī, piecēlās pretī. Acīmredzot viņš bija galvenais apmeklētājs. - Vairāki organizatoriski un tehniski jautājumi. Atļausiet? Dienas laikā jūs praktiski nav iespējams atrast.

- Nu ko lai dara ar jums! - Ivašura pasmīnēja un piegāja pie galda. - Uzdodiet savus jautājumus.

- Pirmkārt: vai rīt tiks atļauts tiešraidē pārraidīt visu noneliela attāluma? Ja tā, mēs vēlētos, lai jūs tajā piedalītos.

- Ne tuvāk par diviem kilometriem. Bet es jūs brīdinu: negaidiet no mums palīdzību.

- O, protams, mēs varam tikt galā paši, neuztraucieties. Programmu vadīs Veronika, viņa ir mūsu galvenā speciāliste intervijās ar zinātniekiem.

Veronika Tkačenko, skaista brunete, ģērbusies koši un pievilcīgi, novērtējoši paskatījās uz Ivašuru, pasmaidīja ar lielām, prasmīgi tonētām lūpām un ierunājās, tā kā to dara maskavieši, velkot vārdus:

- Vjačeslavs kā vienmēr pārspīlē. Vienkārši man veicas pie tehniķiem un zinātniekiem.

Viņas balss bija aizsmakusi, maiga, izteiksmīga.

- Atvainojiet, es nestādījos priekšā. - Ivašura satika sievietes skatienu un nodomāja, ka viņa prot izturēties, ka viņai ir skaista balss un skaistas acis. - Igors Vasiļjevičs, ekspedīcijas vadītājs. Neoficiālajā valodā vienkārši Igors. Tātad nākamais jautājums.

- Kas notika ar jūsu centra ekspertu Ruzajevu? - vaicāja preses aģentūras "Novosti" "velveta" korespondents. - Viņš pazuda un atkal parādījās ...

- uz šo jautājumu es neatbildēšu, - mierīgi sacīja Ivasura. - Ruzajevs patiešām pazuda nezinkur, izejot spokiem no Torņa, un pēc tam tikpat negaidīti, tajā pašā vietā, parādījās četrpadsmit stundas vēlāk. Kur viņš bija, kādā dimensijā, es nevaru pateikt. Arī pats Ruzajevs to nevar izskaidrot.

- Lūdzu, pastāstiet mums, kas ir "spoki", - jautāja puiša kaimiņiene, korpulenta blondīne dzeltenā džemperī un džinsos.

- Un pie viena par citiem jūsu brīnumiem, - piebilda puisis, izturoties ar uzsvērtu nopietnību.

Ivašura, piemiedzis acis, aplūkoja kompāniju.

- Vai tiešām neviens vēl neko nav pastāstījis? Nu labi. Un kāds ir jūsu jautājums? - viņš pievērsās pēdējam kompānijas dalībniekam - pusmūža sievietei ar bargu, gandrīz vīrišķīgu seju, ar smagu, valdonīgu skatienu.

- Vai smēķēt drīkst? - Viņa jautāja.

Visi iesmējās. Arī Ivašura pasmaidīja, kaut arī sieviete viņam nepatika.

- Protams drīkst. Nu ko, es atbildēšu uz jautājumu par brīnumiem...

Viņš lakoniski pastāstīja par visiem ar Torni saistītajiem efektiem, parādīja vairākas fotogrāfijas, kas bija pa rokai, un pa to laiku ieradās Ruzajevs, Gasparjans un eksperts Vaļera, kuru bija satraucis strīds ar jaunajiem Hidrometeoroloģijas Valsts komitejas pārstāvjiem.

Vagoniņš nekavējoties kļuva trokšņains, žurnālisti pievērsās ekspertiem, saruna kļuva vispārēja. Ivašura, atmetis roku, atpūstai, pavēlēja sagatavot galdu.

Uzlika tēju, sadabūja konservus, Vaļera aizskrēja uz virtuvi pēc glāzēm un maizes, Gibeļels "nejauši" atrada pudeli "Kremļa" ("Vedu draugam kā suvenīru", viņš paskaidroja), un sākotnējais oficiālais sarunas tonis deva vietu vieglai, draudzīgai, ar jokiem un anekdotēm bagātinātai sarunai, kur izcēlās Gasparjans.

Ivašura vairāk klusēja, runāja skopi, pastāvīgi jūtot Veronikas novērtējošo skatienu. Arī Centrālās televīzijas programmas vadītāja runāja maz, bet aiz viņas vārdiem slēpās inteliģentas sievietes taktiskā atturība. Ivašura to novērtēja ļoti drīz.

Gibelevs vispirms parunājās ar Ruzaevu, pēc tam atkal pievērsās ekspedīcijas vadītājam:

- Nu, bet pēc jūsu domām, kas šeit notiek? Kas ir Tornis? Mēs visi runājam, runājam, bet neviens nepateiks tieši. Mēs tikāmies ar dažādu virzienu zinātniekiem, katram ir savs viedoklis, un tikai jūsu centra eksperti izvairās no tiešām atbildēm.

- Droši vien tāpēc, ka esam pieraduši paļauties uz veselo saprātu un loģiku. - Ivašura ironiski samiedza acis. - Mūs saista faktu ķēde, kas nav savstarpēji vienoti. Bet mums ir arī daži pieņēmumi. Es zinu, ka zinātnieku nometnē dominē viedoklis, ka ar mums sazināties sāk cita civilizācija, un šķiet, ka daudzi fakti apstiprina šo viedokli. Jūs arī tos ziniet: zirnekļi, atšķirīgi no zirnekļiem un vispār dzīvām būtnēm, nāves izmeši, spoki, pats Tornis! Tornis šajā hipotēzē tiek iekļauts kā automātisks kosmosa kuģis, kas ir nolaidies uz Zemes un mostas no ilgstošas anabiozes. Ir arī citi viedokļi, ka Tornis ir stacija informācijas pārraidei no “kaimiņu dimensijas” jeb antipasaules, kas ievadīts mūsu materiālajā kontinuumā.

Žurnālisti sāka runāt reizē, bet Gibelevs pakratīja pirkstu, un viņi apklusa.

Ivašura dažas sekundes domāja, izlemjot, vai pakļaut viesu vērtējumam to, par ko viņš pats šaubījās.

- Es neesmu viens no oriģināliem, kas aizstāv idejas, kuras acīmredzami ir lemtas panākumiem. Manuprāt, Tornis nav saistīts ar citplanētiešiem no kosmosa vai citām dimensijām, neskatoties uz necilvēcīgajām proporcijām un visa veida brīnumiem. Bet tas kaut kā ir saistīts ar laiku. Pirmkārt, ap torni mēs ne reizi vien esam atraduši skeletus un pat svaigas aizvēsturisku dzīvnieku atliekas, divi mūsu speciālisti redzēja paleozoja ainavas, trīs gadījumi tika atzīmēti ar neatbilstību starp mehānisko un elektronisko pulksteņu laiku pie torņa, fiziķi fiksēja cēloņu un seku attiecību pārkāpumu, bet galvenais ir Mihaila gadījums. Pēc viņa domām, viņš miglā uzturējās apmēram divas stundas, bet faktiski nebija četrpadsmit stundas ar minūtēm un parādījās tajā pašā vietā, kur pazuda.

- Tātad jūs domājat, kas Tornis ir laika mašīna? - jautāja blondīne, nenolaižot apaļās acis no ekspedīcijas vadītāja.

- Es neriskēšu apgalvot, - Ivašura pašūpoja galvu. - Mašīna vai ne mašīna, bet laiks tās tuvumā neplūst tik gludi kā citās Zemes daļās. Mūsu jaunais kolēģis Vaļera Torni nosauca par laika pārveidotāju. Viņš uzskatīts, ka Zeme satur milzīgu skaitu civilizāciju, kas nav pamanāmas viena otrai, jo katra no tām pastāv laikā, pagrieztā

attiecībā pret citu laiku noteiktā leņķī. Un lūk, ar mums vēlas iepazīties viena no kaimiņu civilizācijām, kas no sava laika stūra līdz mūsējam ir izveidojusi kaut ko līdzīgu hronotiltam.

Žurnālisti atkal mēģināja uzdot jautājumus, bet Gibelevs apņēmīgi piecēlās un pacēla roku.

- Kolēģi, ir pienācis laiks arī godu zināt. Ir jau divi naktī. Visi jautājumi rīt, saimnieki šodien ir vairāk noguruši nekā mēs.

- Jā, es vispār esmu gatavs kaut tagad ... - Vaļera nomurmināja, ar savām zilajām, naivajām acīm šķielējot uz Veroniku.

Visi iesmējās, pat vīrišķīgā žurnāliste, kas smēķēja vienu cigareti pēc otras. Žurnālisti un TV komentētāji sāka atvadīties, Ivašura pasniedza Veronikai viņas balto kažoku, uzmeta pār pleciem savu nolietoto aitādas kažoku un izgāja pavadīt.

Pulkstenis bija divi naktī, un debesis bija nosētas zvaigznēm. Uz šī dzirkstošā fona Tornis izskatījās kā tumsas kolonna, kas pārsvītroja zvaigžņu rakstu, kā nemateriāls veidojums, kas pilns ar to nedabisko melnumu, kāds sastopams tikai dziļi pazemē.

Kaut kas uzliesmoja tur augšā, augšā, melnās joslas augšdaļā, nokrita dzirksteles, kā no trolejbusa strāvas vadu kolektoriem. No tālienes cauri klusumam - arī vējš bija norimis, pirmo reizi daudzu dienu laikā - atlidoja smalks kauciens. Vagoniņā iezvanījās tālrunis. Gasparjans, pavadījis viesus, ienira pa durvīm un pēc minūtes atkal parādījās.

- "Sātana acs", pirmā pēc pulsācijas.

- Jā, tā ir grandioza parādība! - Veronika klusi sacīja, slēpdama rokas kažoka piedurknēs. - Tajā ir kaut kas infernāls, kas iedveš aklas šausmas. Atcerieties Puškinu:

Bet tur, klusumā, milzīgas zāles,

Uz arkām, ceļas pret mākoņiem.

Vai šeit gan zemes dievi atpūtās mierīgi? ..

Veronikas acīs atspoguļojās zvaigžņu adatas.

- Vai jūs negribētu rīt atkārtot savu hipotēzi televīzijai? Vai arī jūs esat drosmīgs tikai nelielā diletantu grupā?

Ivašura iesmējās.

- Es neatsakos, lai gan jūtu, ka kolēģi mani sitīs. Apmeklējiet mūs brīvajā laikā, Torņa tēma ir neizsmeļama. Turklāt ir arī citas tēmas.

Veronika klusējot pasniedza roku un devās pa čīkstošo sniegu uz "viesnīcu" - vagoniņu viesiem. Pārējie, sarunājoties, pūlī sekoja. Gibelevs apsolījis tuvākajā laikā apmeklēt ekspertus un panāca žurnālistus. Viņi nozuda "viesnīcā", un tikai pēc tam Ivašura sajuta, ka izgājis ārā bez cepures

- Piesalst, - viņš teica, berzēdams ausis, uzmetis skatienu Tornim un steidzās uz vagoniņu, kur Ruzajevs mierināja Vaļeru, uztraukušos par to, ka viņu parādīs televīzijā.

Nākamajā rītā atbrauca Bogaevs un kopā ar viņu Žukovskas rajona administrācijas vadītājs Glazunovs. Ivašura aizveda viņus uz Torni, atbildēja uz jautājumiem un pēc tam aizbēga, aizbildinoties ar svarīgu eksperimentu, atstājot jaunos viesus centra direktora pārziņā.

Ivašura tiešām nolēma veikt akadēmiķa Grišina ierosinātu eksperimentu, īpaši tāpēc, ka sagatavošanās eksperimentam prasīja minimumu: medicīnisko kontroli, biosensoru uzstādīšanu uz ķermeņa, to darbības pārbaudi - un uz priekšu uz Torni, staigāt pa "šausmu zonu".

Ivašura saviem vietniekiem neko neteica, viņiem bija daudz cita darba: Bogaevs noņēmās ar rajona varas iestādēm, un Grišins koordinēja visu pētnieku grupu darbu, nodrošinot viņiem savstarēju informācijas apmaiņu un materiālos resursus. Arī Ruzajevs piedāvāja savus pakalpojumus, taču Ivašura neriskēja.

- Tev jau pietiek ar vienu pazušanu, - viņš teica. - Tagad ir mana kārta. Tev būs mani jānodrošina.

Ekspedīcijas vadītājs Gasparjanu piekomandēja radiofiziķu grupas vadītājam, lai nodrošinātu trīspusēju saziņu starp Ivašuru, ārstiem un fiziķiem. Pirms došanās uz Torni, Ivašura pa rāciju piezvanīja Menšovam:

- Sveiks, Vitālij. Nekā jauna?

- Tornis sāk klusi iešūpoties vēl vienai pulsācijai: pastiprinās radio mirdzums, parādās spoki, "acis", elektriskas lietavas. Viss kā parasti. Tiesa…

- Nu, nu, runā tālāk.

- Novērotāji pamanīja sienā jaunu nogruvumu. Tāds iespaids, ka tiek iesūkts sienas gabals uz torņa iekšpusi pie tam spiediena pazemināšanās lēciens ir tāds, ka kilometra rādiusā Tornī tiek iesūkti arī nelieli akmeņi un skaidas.

- Interesanti! Helikopters nokrita tieši šī iemesla dēļ: to gandrīz iesūca sienas caurumā. Kā jūs to izskaidrojat?

- Nekā. Pagaidām nav hipotēžu.

Ivašura paklusēja.

- Nu, pagaidām.

- Izrādās, ka staigāšana gar Torni tagad ir ārkārtīgi bīstama, - sacīja bezkaislīgais Ruzajevs, pievēršot acis uzspīdējušajai saulei. - Starp citu, vējš ir mainījies. Vakar tas pūta no Torņa, bet tagad tas pūš tā virzienā.

- Neizliecies, diplomāt, - Ivašura nomurmināja. - Es tik un tā iešu viens. Bet nākotnē mēs patiešām pārtrauksim visas staigāšanas pie Torņa... pirms pulsācijām.

Viņi stāvēja uz sardzes tornīša platformas, kas slējās virs bērzu birzs, kura nez kāpēc nebija izmetusi savu dzelteni sārto rudens tērpu. Blakus tornītim atradās radiofiziķu vagoni, un nedaudz tālāk montētāju grupa uzstādīja spoguļainu daudzskaldņu un ažūra svītru struktūru.

- Lokators, - paskaidroja radiofiziķu grupas vadītājs, pamanījis Ivašuras skatienu. - Vakar mēs saņēmām atļauju montāžai. Kad sāksim?

- Pēc pusstundas, - Ivašura sacīja. - Sergej Ivanovič, cik tālu izplatās Torņa elektromagnētiskais lauks?

- Simt divdesmit kilometri. Tas ir saskaņā ar datiem pirms nedēļas. Nesen ar lauku blīvuma sadalījumu nodarbojās studenti-absolventi, viņi sastādīja izolīniju kartes. Ieejiet, painteresējieties skaitļošanas centrā.

- Paldies, ienākšu. Mani satrauc tas, ka laika apstākļi sāk pasliktināties apgabalos, kas atrodas tieši simts līdz simts divdesmit kilometru attālumā no Torņa. Ierakstiem, izmantojiet aviokontroles helikopterus.

Militārie piloti ar helikopteru aizveda Ivašuru uz viņa norādīto punktu pie Torņa. Viens no pilotiem, ar cieņu uzlūkojis Ivašuru, apkārtu ar metāliskām kastēm un ietītu jostās un antenu apvalkos, jautāja:

- Vai taisnība, ka Tornis ir laika mašīna?

- Kas tev teica? - Ivašura jautāja, izlecot no kabīnes uz sasalušās zemes.

- Nu, visi runā.

- Kad visi runā, ir grūti atšķirt patiesību no verbāla trokšņa. Vai jūs zināt brīnuma definīciju?

Pilots bija neizpratnē un atskatījās uz savu biedru.

- Brīnuma?.. Ziniet, kaut kā ne...

- Tad lūk, brīnums ir notikums, kuru apraksta cilvēki, kuri par to dzirdējuši no tiem, kuri to nav redzējuši. To teica Elberts Habards.

- Ahā, sapratu, - pilots pamāja. - Sabojātais telegrāfs?

- Nevis telegrāfs, bet telefons. Tornis var būt saistīts ar laiku, taču tas nav droši zināms.

- Skaidrs. Atvainojiet, vēl viens jautājums. Torni uzcēluši citplanētieši?..

Ivašura nošņaukājās. Pilots, jauns puisis, nosarka.

- Bet tā runā...

- Neticiet, - Ivašura nopietni sacīja. - Šādus torņus būvē tikai zirnekļi.

Viņš pamāja pilotiem ar roku un devās uz Torni, manevrējot starp ciņiem.

Sākumā bija viegli staigāt, bet pēc dažiem simtiem metru sākās vējgāze, tad parādījās plaisas, izskalojumi, pazuda sniegs, augsne kļuva mīksta. Pārbaudījis laboratorijas gatavību saņemt informāciju pa rāciju, Ivašura atpūtās un spītīgi līda tālāk, pa, pēc nesenās Torņa pulsācijas, sadragāto zemi.

"Šausmu zona" lika sevi manīt gandrīz pie paša Torņa sienas, apmēram puskilometra attālumā.

Sākumā bija sajūta, it kā no pazemes aiz muguras būtu izlīdis kāds slidens un nelaipns. Ivašura zināja, ka apkārt neviena nav, bet tomēr paskatījās atpakaļ. Vējš pūta mugurā, vienmērīgs un spēcīgs: pēc mērījumiem tas pūta Torņa virzienā no visām pusēm! Izrādījās, ka Tornis iesūc gaisu ar visu sienas virsmu, un dažreiz notver smiltis un lielākus priekšmetus: oļus, zarus, mašīnas, helikopterus ...

Ivašura rācijas mikrofonā teica, ka iegājis "zonā" un soļoja tālāk, pamazām iedziļinoties neredzamajā "šausmu zonā".

Šeit, sienas tiešā tuvumā, bija silti, purva augšējais kūdras slānis drebēja un līgojās zem kājām, caur to daudzviet parādījās melns iztvaikojošs ūdens, izraisot draudīgas asociācijas par purvu bez dibena, ar slīkšņām un akačiem.

Ļaunā skatiena sajūtai sāka piejaukties galvassāpes, sāpīgas sajūtas pirkstu galos, sāpoši zobi. Ivašuram kļuva bail, bet bailes nebija viņa, nevis iekšējas, bet iedvesmotas no ārpuses un tāpēc īpaši nepatīkamas, nepakļāvušās gribai.

Tad parādījās "fantomi" - redzes halucinācijas, no kurām nebija iespējams atbrīvoties pat aizverot acis.Apkārt zagās vijīgas ēnas. Dažas no tām atgādināja briesmīgus zvērus, citas - dīvainas mašīnas, trešās spīdēja ar ledainu, drebošu gaismu, pārvēršoties pārsteidzošās lampās ar abažūriem cilvēka galvaskausu formā.

Ivašura uzkāpa uz platas un cietas metāla sloksnes - nāves emanācijas takas. Bailes pārauga nepamatotās šausmās, sāka rēgoties haizivju un nezināmu dzīvnieku asu zobu žokļi. Tornis pārvērtās par drausmīgu mērogu, zvīņainu pūķi, kurš bija gatavs uzbrukt no augšas un norīt cilvēku veselu ... Ivašura neizturēja un skrēja pie pūķa, cenšoties nepagriezt kāju un nenokrist.

Metāla ceļš viņu noveda pie zemes klājiena, palīdzēja uzkāpt stāvā uzstumtās zemes kuprī un gandrīz uzreiz bailes pazuda, halucinācijas izkliedējās, sāpes galvā mazinājās. Ivašura kādu minūti stāvēja uz drebošām kājām, priecājoties par svētlaimīgo miera un izzūdošu baiļu stāvokli, apsēdās uz priedes stumbra, kas izlīda no zemes masas. Torņa siena izstaroja jūtamu siltumu, tāpēc nācās noņemt cepuri un atpogāt aitādas kažoku.

Nopīkstēja rācija, izsauca Grišins.

- Igor Vasiļjevič, vai nav pienācis laiks izbeigt šo riskanto eksperimentu? Vēl tikai pietrūkst lai ekspedīcijas vadītājs rādītu  nedisciplinētības piemēru. Kas atļāva dzīvībai bīstamo eksperimentu?

- Netrokšņo, Konstantīn Semjonovič, - samierinoši teica Ivašura. - Atnākšu - tad parunāsim. Starp citu, pats mani pierunāji, atcerieties sarunu ar Menšovu.

- Es jau esmu sevi nolamājis par šo sarunu, vecais muļķis ... Atgriezies, Igor, Dieva, Kristus vārdā, lūdzu ...

- Viss ir kārtībā, pēc desmit minūtēm es došos atpakaļ. Žēl, ka nepaņēmu līdzi savu aprīkojumu, sēžu pie pašas sienas. Karsti, ka glābiņa nav, un smird kā vulkāna krāterī. Zini, tikai šeit, pie Torņa var pilnībā novērtēt tā grandiozo varenību. Vai nevēlies pamēģināt?

- Pazemīgi pateicos. - Grišins paklusēja, acīmredzot meklējot cienīgu atbildi. - Ātri nāc ārā. Varbūt nosūtīt tev helikopteru?

- Ē, nē, jāriskē ar prātu, helikoptera piloti mani pagaidīs tajā pašā vietā. Starp citu, nav skaidrs, kāpēc nav vēja. Apakšā tas bija, bet uz valņa nav. Vai tas ir pārstājis, vai vienkārši pūš tangenciāli, un es esmu klusuma zonā?

Grišins neatbildēja.

Ivašura pārslēdza radiofrekvenču diapazonu.

- Suren?

- Es klausos, - Gasparjans atbildēja.

- Ko fiziķi?

- Lamājas, bet ne krievu valodā, neko nav iespējams saprast, izņemot vārdu "biolauks".

Ivašura neviļus iesmējās.

- Lai lamājas, tas nozīmē, ka viņi kaut ko ierakstījuši, ne velti es te lēkāju pa ciņiem. Vai man neko nevajag ieslēgt vai izslēgt savā aprīkojumā? Pajautā vecākajam ...

Klusums, pēc minūtes:

- Viss kārtībā, tavs aprīkojums darbojas normāli.

- Es jūtos kā zirgs iejūgā, ja ne vēl sliktāk: viss ķermenis niez. Labi, gaidiet.

Kanālu maiņas klikšķis.

- Mihail, kā jūs tur?

- Normāli, - atsaucās Ruzajevs. - Es šeit uzfilmēju, kā tu skrēji - līkločus, kā zem ložmetēja uguns. Iespaidīgi kadri!

- Tiešām līkločiem? - Ivasura bija pārsteigta. - Bet man šķita, ka skrienu taisni.

- Pilnīgi. Es redzēju skrienam kamieli tuksnesī - ļoti līdzīgi.

- Tev būtu jāpiekarina divdesmit kilogrami dzelzs, es būtu paskatījusies kā... Nu, labi, turpini filmēt, eju atpakaļ.

Viņš piecēlās, nolauza metāla priedes metāla zaru un iebāza to kabatā. Blīvā siltuma starojuma plūsmas dēļ bija gandrīz neiespējami tuvoties Torņa sienai, taču Ivašuram tomēr izdevās tuvoties, pārklājot seju ar šalli līdz acīm. Sienas materiāls bija rupjgraudains, ļoti ciets un ar perlamutra atstarojumu. Pat ar paraugu noņēmēju nebija iespējams atlauzt paraugu. Caurums, kas nesen bija izšāvis apbrīnojamo nāves emanāciju, bija pārklāts ar zilganu plēvi un atradās trīs metru augstumā. Jūtot, kā karstums iespiežas zem drēbēm, izmircis sviedros, Ivašura palēcās un ar zondi iegrūda pa zilo plankumu. Un nepaspēja nokrist atpakaļ uz zemes, kad negaidīti, skumji, ļoti tuvu iekliedzās zirneklis.

Ivašura paklupa, sāpīgi sasita celi uz metāla izciļņa, ar grūtībām piecēlās un neatskatīdamies metās lejup pa stāvo nogāzi. “Ka tik nebūtu “sātana acs”! Viņš skrienot lūdzās. - Un ne nāves emisija! Vispār jau emisijas netiek atkārtotas vienā un tajā pašā vietā ... Kas tas varētu būt? Par ko zirneklis brīdināja?"

Ivašura paklupa, atskatījās. Apmēram simts metru gara sienas daļa, sakarsa līdz zeltainam mirdzumam, šīs kvēlotnes viļņi atdalījās no sienas un lēnām peldēja uz zemi, šņākdami un sprakšķēdami, mirdzinot dzirksteles.

Ierunājās rācija, sprakšķu un trokšņa dēļ gandrīz nebija iespējams dzirdēt Grišina balsi:

- Igor, tavā rajonā ir sācies elektriskais lietus. Vai dzirdi mani, Igor? Es devu trauksmi.

- Es dzirdu, - Ivašura pacēla balsi. - Nekrītiet panikā, ja savienojums tiks pārtraukts - spēcīgi traucējumi. Lietu novēroju, esmu drošībā.

 Drošībā viņš nebija, taču nevēlējās uztraukt štāba vietnieku un radistus.

Elektriskais lietus turpinājās. Veseli elektriskā starojuma paneļi nokrita no sienas, slīpi peldēja pret zemi un sadalījās desmitos aukstas zili baltas liesmas straumēs. Bija jūtama spēcīga ozona smarža. Viegli oreoli sāka spīdēt pāri akmeņiem, zariem, izciļņiem, kūdras un zemes slāņu lūzumiem. Kažokāda uz aitādas mēteļa apkakles pacēlās stāvus. No visurienes bija dzirdama indīga šņākoņa un sprakšķēšana, roku un kāju muskuļi neviļus sāka raustīties, un pa nerviem izskrēja dīvainas kutinošas tirpšanas vilnis.

Ivašura atkal līda lejā, paslīdot uz māla gabaliem, krītot, braucot uz vēdera vai uz muguras uzreiz desmitiem metru. Un jau vaļņa pakājē viņu panāca viena no "klusajām" elektriskajām izlādēm: sitiens, sāpju uzplūdi galvā, krāsaina liesma acīs, ko nomainīja pelēka dūmaka ...

Viņš pamodās no aukstuma. Visapkārt bija tumšs, tikai šur tur šajā tumsā uz īsu mirkli uzmirgoja zaļas un dzeltenas zvaigznes, tās nodzisa un uzreiz parādījās citā vietā. Ivašura akli aptaustījās ap sevi ar rokām, piecēlās. Viņš gulēja uz kaut kā ļoti auksta un elastīga, kas asociējās ar miruša vaļa ķermeni. Zvaigznītes turpināja mirgot un dzist, taču nebija iespējams noteikt, vai tās atrodas tālu vai tuvu.

Ivašura apsēdās uz savas elastīgās guļvietas, jūtot vieglu reiboņu.  pakausī bija iesprūdusi plāna pulsējošu sāpju šķemba, ķermenis nepakļāvās, gribējās atkal apgulies un pagulēt.

- Vai pagrabs, vai...? - viņš skaļi teica, mēģinot sevi uzmundrināt ar autotreninga palīdzību.

Sakodis zobus, viņš piecēlās un paskatījās apkārt. "Kurp doties? Visur tumšs, kā alā. Kur esmu iekūlies? Varbūt iekritu plaisā? Neizskatās..."

 Ivašura izstiepa rokas uz priekšu un sāka kustēties ar tausti, lai nejauši neuzgrūztos kādam šķērslim. Tumsa, klusums, klusas zvaigznītes bezgalīgā tālumā, dīvainas smaržas, kas atstāj rūgtu garšu mutē, neredzams paklājs zem kājām, aukstums ...

Kaut kur netālu (vai varbūt tālu) pēkšņi atskanēja labi dzirdams  gārdzošs rūciens.

Ivašura apstājās, ieklausījās, sameklēja nazi pie jostas. Kaut kas viņu traucēja, kavēja kustības... Nu, protams, sensori, antenas siksnas, klipši, jostas un citi nieki. Pie velna!

Cenšoties netrokšņot, viņš norāva radiofiziķu un ārstu elektronisko aprīkojumu, ar prieku paberzēja sensoru uzstādīšanas vietas un ciešāk ietinās kažokā. Nez, kas tur rēca? Izklausījās kā lauva, bet kur Brjanskas mežā radušies lauvas?

Ivašura atkal devās tumsā, klausoties švīkstos, aizmirstot par sasitumiem un nobrāzumiem, gatavs cīnīties ar jebkurām briesmām. Pagāja minūte, desmit, pusstunda - tā pati elastīgā plakanā grīda, tumsa un zvaigznītes. Kas par velna būšanu! Kur viņš iekļuvis?! Nav tādas pazemes - ar zvaigznītēm un plakanām grīdām - nav! Vai tā būtu "Ruzajeva zona"? Mihails gāja cauri gaismas miglai, bet šeit bija tumsa - dur kaut acī! ..

Viņš pagrieza rācijas pārslēgšanas slēdzi, izsauca Grišinu, atbildei  dzirdēja tikai vāju fona šņākoņu. Citos diapazonos tas pats: radioviļņi bija iestrēguši tumsā, nedz viņš kādu dzirdēja, nedz viņu kāds dzirdēja. Lai gan varēja būt, ka viņu dzirdēja, bet viņš - nē. Pārbaudīt Igors nevarēja.

Cik ilgi viņš šādi gāja, - nav zināms, bet gāja viņš ilgi. Tad viņš sajuta it kā ar savu ķermeni būtu izspiedies cauri kādai caurspīdīgai un elastīgai plēvei, un viss apkārt pēkšņi izmainījās. No tumsas parādījās objekti: reti alkšņu krūmi, ciņi, uzartas augsnes slāņi, simt metru attālumā esošs meža robainais profils, Torņa siena pretējā pusē, kas aptvēra pusi no redzamās pasaules, bet tas viss bija intensīvā violetā krāsā, ko ieskāva pārsteidzoši sarkans oreols. Pelēkajās debesīs peldēja dīvaina blāvi violeta saule.

Ivašura karājās pusmetru virs zemes, neatbalstījies uz neko redzamu, bet tajā pašā laikā zem kājām sajuta to pašu elastīgo kaut ko, pa kuru viņš bija nogājis vairāk nekā kilometru. Apskatījis apkārtni, viņš nolēma turpināt ceļu uz mežu. Mēģināja vēlreiz sazināties ar štābu, bet rācija tikai svilpa un sprēgāja. Nomērojis dažus desmitus soļu, Ivašura pēkšņi pamanīja, ka patiesībā viņš ir pavirzījies uz priekšu tikai pusotru metru. Viņš apstājās, atkal gāja, tad skrēja. Radās iespaids, it kā neredzams ceļš zem kājām skrietu viņam pretī ar jo lielāku ātrumu, jo ātrāk viņš pats kustējās. Noskrējis simts metrus (pēc iekšējā soļu skaita), viņš ar aci izmēra attālumu, ko faktiski bija veicis - pieci vai seši metri! Apburta vieta! Šitā līdz mežam nokļūt būs grūti.

Ivašura spītīgi turpināja ceļu, bet uz mežu virzījās arvien lēnāk, tad vispār pārstāja tam tuvoties,  neskatoties uz to, ka gāja ar to pašu ātrumu, ar katru soli mērojot gandrīz metru! Pēc pusstundas viņš padevās, noslaucīja nosvīdušo pieri un apsēdās uz elastīgā slāņa, lai atpūstos. Viņu nevēlējās izlaist no dīvainā telpas maisa ar pārsteidzošām īpašībām. “Nu ko, atpūtīsimies un mēģināsim virzīties pretējā virzienā. Ar ko vēl Torņa īpašnieki mūs pārsteigs? Starp citu, kas viņi ir? Vai tiešām zirnekļi? Kā teica Vaļera: "Tornis ir tilts starp mūsu laika Zemi un Zemi, kur laiks plūst leņķī, un zirnekļi ir šī tilta cēlāji." Tomēr Vaļera domā oriģināli, to viņam nevar atņemt, tāpat kā viņa izklaidīgumu. Nez, vai laika leņķis kvantojas? Tam jākvantojas, pretējā gadījumā izrādīsies stulba Zemju un civilizāciju bezgalība. Bet ar ko šis pagrieziena leņķa kvants ir vienāds? Grāds? Pusgrāds? Minūte? Stunda? Būs jāiesaista matemātiķi, lai mēģina izveidot konsekventu modeli."

Ivašura uzmeta skatienu pulkstenim: bija pulksten trīs pēcpusdienā, bet izlidoja viņš desmitos no rīta, kas nozīmē, ka viņa pastaiga pie Torņa turpinās vairāk nekā četras stundas. Štābā, iespējams, būs satraukums, ja vēl nav satraukušies, steigsies meklēt... Tiesa, helikopteri vēl nav dzirdami, varbūt iztiksim ar vieglu izbīli?

Viņš piecēlās un devās uz Torni, kas kolosālā izmēra dēļ radīja iespaidu, ka sienas noliecas un grasās sabrukt. Šajā virzienā soļi izrādījās normāli, atbilstoši viņa centieniem. Viņš gāja un skatījās uz Torni, un jo tuvāk viņš pienāca, jo caurspīdīgāks tas kļuva: no violetas, gandrīz melnas līdz zilai un gaišzilai, un visbeidzot, divsimt soļu attālumā no tā sienām, tas kļuva ... zilgani caurspīdīgs, kā no stikla! Šajā caurspīdīgajā milzenī kā ēnas bija redzamas kāpnes, sienas, gaiteņi, kaut kādas mašīnas, izgaismotas figūras... Ivašura spēra vēl vienu soli un atradās tumsā ar mirgojošajām zvaigznītēm. Nomaržoja pēc ledaina aukstuma, kā no saldētavas. No augšas nokrita neredzami tīkli, saspieda rokas, kājas, sānus. Ivašura rāvās ārā un ... izkrita uz dzeltena māla kalna zemes vaļņa virsotnē netālu no Torņa sienas. Rācija iegrabējās, iešņācās, kāda balss izlauzās cauri šim troksnim:

- ...klusējat?.. Viņi raida, ka sensori... Kur?

- Netaisiet paniku! - Ivašura norūca, pievelkot lūpām rācijas mikrofonu. - Viss kārtībā, atgriežos. Cik ir pulkstens?

- Bez piecām vienpadsmit, - atbildēja tālais Ruzajevs. - Kas tev tur notika ar sensoriem? Gasparjans man piezvanīja: saka, tu neatbildot.

Ivašura kādu mirkli domāja.

- Un cik ilgi es klusēju?

- Apmēram trīs minūtes. Fiziķi ziņo, ka viņu ierīces ir pārtraukušas reģistrēt sensoru signālus.

- Nomierini viņus, es noņēmu sensorus, pēc tam visu paskaidrošu.

"Trīs minūtes ..." viņš pie sevis nomurmināja. - "Bet pēc mana hronometra datiem ir pagājušas gandrīz četras stundas! Nē, jābeidz jokot ar Gadījuma kungu! Labi, ka ceļojums beidzās laimīgi. Kā būtu palikt iekšā šajā “ziepju burbulī” ar svešo laiku?!"

Ivašura pacēla acis: elektriskais lietus pamazām zaudēja spēku, norima. Viņš sāka nolaisties no vaļņa. Zemes krokas pakājē uzdūrās dzīvnieka - vai nu tīģera, vai lauvas - līķim, pareizāk sakot, līķa priekšpusei, ķermeņa aizmugures nebija...

- Caur "šausmu zonu" es izskrēju, pat nepaspējis saprast, ka tā ir "zona". - Ivašura drūmi pasmīnēja un apklusa, viļājot pirkstos spīdīgu oli.

Štābā, kas bija piepildīts ar pulsējošu dunu, radiotelegrāfa stacijas signāliem un svilpieniem, sēdēja ekspedīcijas vadītāji, radiofizikas un bioloģijas laboratoriju vadītāji Menšovs, Gasparjans un leitnants Kušča. Pār Bogajeva seju slīdēja rūpes un aizkaitinājuma ēnas. Grišins par kaut ko domāja, ar pirkstiem saķēris zodu, radiofiziķis nopūtās, pa brīdim paskatoties uz biologu.

- Mūsu fizika ir maz noderīga, lai izskaidrotu Torņa fenomenu, - teica Menšovs, glaudot bārdu. - Paņemiet to pašu “ziepju burbuli” ar citu laika ritējumu: līdz šim zinātne nav saskārusies ar neko līdzīgu, pat nav nopietnu teorētisku darbu par šo tēmu, ir tikai mūsu cienījamā kolēģa Vaļeras mežonīgā hipotēze par kvantu efektiem un laika leņķiskā pagrieziena diskrētumu. Starp citu, esmu gatavs to pieņemt pēc tā, ko dzirdēju no Igora un Mišas Ruzajeva.

Bogajevs saviebās:

- Kungi, mēs ne par to runājam. Igors Vasiļjevičs šodien mums sagādāja pārsteigumu, kas no viņa nebija gaidāms. Vai ekspedīcijas vadītājs var uzņemties šādu risku? Man šķiet, ka tā rīkoties nedrīkst.

- Vladlen Denisovič, parunāsim par to atsevišķi, - teica Ivašura. - Es atzīstu ka esmu vainīgs, piedodiet, tas neatkārtosies. No šīs stundas stājas spēkā pavēle: netuvojieties Tornim tuvāk par trim kilometriem. Attiecas uz visiem! Par to pietiks.

Bogajevs kaut ko nomurmināja, novērsdamies.

- Mani interesē, - Ivašura turpināja, - ko mans krosa skrējiens pa šķēršļotu apvidu deva zinātnei? Ko esat ierakstījuši un atšifrējuši?

Radiofiziķis paskatījās uz biologu, tas paraustīja plecus.

- Rezultāti tiek apstrādāti, es neko konkrētu nevaru pateikt. Apraratūra ierakstīja signālus, kas saņemti no sensoriem, bet kas tos izraisīja, joprojām ir noslēpums.

- Arī es varu teikt to pašu,-  atzina radiofiziķis. - Ierīces atzīmēja paaugstinātu gaisa jonizāciju brīdī, kad sākās elektriskais lietus, bet tas ir normāli. Pārējie ieraksti - tumšs mežs! Šķiet, ka "šausmu zonā" esam atklājuši starojuma veidu, kas iedarbojas tieši uz nervu sistēmu.

Caur ētera trokšņiem telpā ieskanējās kāda balss.

- Kur tas ir? - radists pārjautāja.

Balss nomurmināja kaut ko nesaprotamu, bet radists saprata.

- Labi, paziņošu.

- Kas vēl tur ir? - pret viņu pagriezās Bogajevs.

- Sienas dienvidu daļā bija redzami "teleekrāni", pieci gabali uzreiz, dažādos augstumos.

- Nu un kas?

- Vienā no tiem bija redzams cilvēks. Puiši visu nofilmēja.

- Kas tas par cilvēku? - Ivašura ātri vaicāja. - Vai viņš nebija līdzīgs kādam pazīstamam?

- Tūlīt pajautāšu. - Radists pasniedzās pret RTS paneli.

- Nav nepieciešams, kad attīstīs filmu - mēs paskatīsimies paši.

- Bet kuru tu gribēji redzēt? - pieliecās pie Ivašura Gasparjans. - Kam līdzīgam vajadzētu izskatīties cilvēkam uz "teleekrāna"?

- Vai atceraties Mišas stāstu? Viņam šķita, ka viņš redz Ivanu Kostrovu.

- Domā, ka Ivans atrodas Tornī?

- Gribu ticēt, ka viņš ir dzīvs.

- Un ja nu "teleekrāns" ir informācijas vizuālas pārraides līdzeklis, ko izmanto Torņa īpašnieki? Kā kontaktu no savas puses?

- Ko jūs tur sačukstaties? - Bogaevs neapmierināti jautāja. - Ja ir ko teikt, tad pasakiet visiem.

- Lai jūs varētu mūs pēc tam apsūdzēt par nezinātnisku pieeju? - Īvašura nopūties sacīja. - Surens ierosina izveidot īpašu komisiju kontaktiem ar zirnekļiem vai ar tiem, kas uzcēluši Torni.

- Kas, es? - Gasparjans bija pārsteigts, tad pavirši pamāja ar galvu: - Ā... Jā, bija, bija.

Bogaevs šo ideju uztvēra ar negaidītu nopietnību.

- Nu ko, jāpadomā. Varbūt, piesaistīt speciālistus saziņai ar citām civilizācijām no Krimas laboratorijas? Viņi ir izstrādājuši dažas programmas...

- Noteikti, - Ivašura stingri pamāja. - Surens pats arī uzsāks sarunas. Rīt.

Ar to beidzās “štāba mazā padome”.

Bogaevs un leitnants ķērās pie nometnes ierīkošanas atbraukušajiem ārzemniekiem. Centra direktors, atbrīvojies no atbildības par ekspedīcijas vispārējo vadību, to kompensēja ar enerģiskām ikdienas aktivitātēm, kur bija vajadzīgs tikai administratora-ekonomiskā vadītāja prāts. Grišins kopā ar rajona komitejas pārstāvjiem devās uz Tornim vistuvākajiem ciematiem un sādžām, lai pārbaudītu, kā notiek evakuācija. Ivašura sāka organizēt televīzijas pārraidi no notikuma vietas. Televīzijas brigādes ilgi meklēja vietu, bet izvietoja un pārbaudīja televīzijas kameras un sakaru aprīkojumu tikai ceturtdaļu stundas. Ivašura divreiz sarunājās ar Veroniku. Televīzijas programmas "Laiks" vadītāja viņu interesēja arvien vairāk: ar taisnprātību, atturību, izdomu un skaistumu, ar kādu daba Veroniku bija dāsni apveltījusi. Turklāt viņš juta, ka šī interese ir abpusēja.

Visbeidzot, pulksten četros pēcpusdienā intervija ar "kompleksās zinātniskās ekspedīcijas vadītāju Igoru Vasiļjeviču Ivašuru" tika ierakstīta videomagnetofonā, un Gibelevs ar helikopteru devās uz Brjansku, lai sešos pārraidītu ierakstu caur reģionālo centru. Tiešā pārraide jau tika pārraidīta ar Ivašuras, Gasparjana, Menšova un citu ekspedīcijas dalībnieku komentāriem.

Pēc filmēšanas Ivašura apmeklēja fotolaboratoriju un caurskatīja filmas kadrus no "teleekrāna". Persona, kuru atspoguļo "ekrāns", neizskatījās pēc Ivana Kostrova. Papildus svešiniekam, zilais ekrāns parādīja arī zirnekli un drausmīgu melnu figūru, kas atgādināja kentauru, kā arī veselas kvēlojošu plankumu rindas.

- Ko jūs par to domājat? - jautāja Ivašura Ruzajevam, kurš laboratorijā attīstīja pats savu uzņemto filmu. - Kas ir šis teleekrāns? Torņa īpašnieku mēģinājumi ar mums sazināties?

- Nedomāju gan, - Mihails, kā parasti, paklusējis, atbildēja. Izskalojis fiksāžu, viņš pakāra slapjās lentes uz stieples, žāvēšanai, un abi atstāja laboratorijas mājiņu.

- Mēs esam pieraduši, ka ekrāni vienmēr ir kaut kā saistīti ar informācijas pārraidi, - turpināja Ruzajevs, ejot uz ekspedīcijas dzīvojamo rajonu. - Bet mazliet padomāsim. Ja Torņa īpašnieki patiešām vēlētos nodibināt kontaktu ar mums, viņi būtu rīkojušies daudz konsekventāk un mērķtiecīgāk. Patiesībā visas parādības, tā vai citādi saistītas ar Torni, vairāk atgādina bīstamu vielu avārijas noplūdi, par kuru zirnekļi cenšas mūs brīdināt. Un "teleekrāni" parādās nevis vienā vietā, kā to diktē informācijas apmaiņas izveidošanas loģika, bet gan dažādās vietās un dažādos augstumos. Daudzus ekrānus mēs vispār neuzspējam nofilmēt. Kur šeit ir kontakta nodibināšanas mēģinājums?

- Loģiski, - Ivašura piekrita.

Viņi, nesakot ne vārda, apstājās uz ceļa, kuru bija iebraukuši visurgājēji, un Tornis arvien vairāk izvirzījās no miglas kā sārtīgi brūna kolonna, kuras dziļumā reizēm iedegās asi gaismas stari vai baltu dzirksteļu šleifi.

- Mirgo kopš vakardienas, - Ruzajevs nomurmināja. - Drīz būs vēl viena pulsācija.

Paklusēja un atkal soļoja uz vagoniņiem, no kuru logiem pāri sniegam izstiepās dzeltenās gaismas svītras. Kaut kur aiz kokiem tarkšķēja motors, kas deva elektrību ekspedīcijas nometnei.

- Avārijas noplūdes, - Ivašura domīgi atkārtoja. - Interesanta ideja. Mihail, ja nu mēs pamēģinātu īstenot Vaņas Kostrova ideju?

- Kuru tieši? - jautāja Ruzajevs. - Viņam bija daudz ideju.

- Par kontaktu ar zirnekļiem.

Ruzajevs pašķielēja uz biedru.

- Acīmredzot tev jau ir doma, kā to izdarīt praksē? Ja atceries, mēs nevarējām noķert nevienu eksemplāru. Un vispār man nav ne mazākās nojausmas, kādu kontaktu var izveidot ar zirnekļiem, ja jau tagad ir skaidrs, ka tie ir parasti kiberi?

- Tieši tāpēc, ka tie ir automāti ar noteiktu programmu, un ne vienkārši kiberi, bet biokiberi, spriežot pēc viņu ieradumiem, var mēģināt sazināties.

- Bio ne bio, bet pamēģināt tomēr var. Padomāšu.

- Padomā gan, lūdzu, es arī pādomāšu, bet mums ir maz laika ... Vai tiešām redzēji Ivanu uz "teleekrāna"? - pēkšņi pajautāja Ivašura, apstājoties uz štāba vagoniņa sliekšņa.

Ruzajevs nolaizīja skrāpējumu uz pirksta, paklusēja, tad paraustīja plecus.

- Negribu apgalvot, tomēr, manuprāt, tas bija viņš. Es tikai nezinu, kā viņš varēja iekļūt Tornī.

- Un es arī nezinu. Varbūt viņus ievilka kopā ar helikopteru, varbūt brīdī, kad Tornis parādījās, tas bija atvērts no augšas, vai varbūt pēc kritiena tos sagūstīja Torņa īpašnieki ... Pirmais jautājums, kuru es gribu uzdot zirnekļiem, ir: vai Ivans un Taja ir dzīvi?

Ivašura pagrūda durvis un viņi iegāja štāba telpā, kuru apgaismoja trīs "luksi".

Pie galda Bogaevs sarunājās ar Veroniku, kura bija tērpusies sudrabainā bikškostīmā. Telpa, kā vienmēr, bija piepildīta ar laboratoriju, grupu, pētījumu nodaļu vadītāju balsīm, visurgājēju un speciālo transportlīdzekļu vadītāju sarakstu, kordona patruļu un militāro vienību posteņu izsaukumiem.

Pie RTS pultīm strādāja divi radisti ar austiņām: papildus operatīvās informācijas saņemšanai un pārsūtīšanai viņi bija atbildīgi par saziņu ar rajona un reģiona vadību, ar Iekšlietu ministriju un Federālo drošības dienestu, ar visiem zinātniskajiem centriem un organizācijām Maskavā un citās valsts pilsētās.

Ivašura, atbildot uz Veronikas jautājošo skatienu, pasmaidīja, devās pie radistiem uz aparātu telpu, noklausījās vairākus personiska rakstura ziņojumus un atgriezās pie galda istabas vidū.

- Pēc četrdesmit minūtēm sazināšanās starp posteņiem, - viņš teica. - Pats vadīšu. Kas jauns ie jums, Vladlen Denisovič?

- Kas man var būt jauns? - nomurmināja Bogajevs, ar kabatlakatu noslaukot pliko galvu un pieri. Istabā bija karsts, taču Centra direktors nenoģērbās, tikai atpogāja savu slaveno kažoku no zinātnei nezināma dzīvnieka ādas. - Es vairs neesmu zinātnieks, bet vienkāršs administrators, tā teikt, ekspedīcijas saimnieciskais vadītājs. Aizsūtīju Glazunovu un visu viņa komandu uz mājām, uz Žukovku, kā varēju nomierināju. - Bogajevs sērīgi pasmīnēja. - Es iepriekš nenojautu ka man ir šādas spējas. Konstantīns Semenovičs atgriezīsies rīt, viņš zvanīja no kaut kurienes, no Fokinas. Ārzemnieki atrodas puskilometru no galvenās mītnes, bet viņi pilnībā ir kaut kāda Maskavas pārstāvja aizgādībā, tāpēc mums mazāk rūpju. Glazunovs solīja palīdzēt ar pārtiku, mūsu uzturs nav īpaši daudzveidīgs. Kas vēl? Televīziju interesē centra un dažu tā speciālistu darbs.

Bogaevs viltīgi no sāniem pašķielēja uz Veroniku, taču viņa nesamulsa, skatījās tieši uz Ivašuru, it kā skaidri norādot, ka viņas interesē par atsevišķiem speciālistiem nav nekā īpaša.

- Jūs kļūstat par burksķētāju, - Ivašura sacīja. - Pats ierosinājāt manu kandidatūru ekspedīcijas vadītājam, un tagad nožēlojat grēkus? Es ar prieku atteikšos no šī augstā amata, it īpaši tāpēc, ka tas nedod man iespēju nodarboties ar zinātni.

- Nu, protams. Un kurš gāja uz Torni, riskējot ... - Bogajevs paskatījās uz Veroniku un saprata, ka ir pateicis pārāk daudz.

- Lūk, lūk, - viņa atdzīvojās. - Pastāstiet mums, Igor, lūdzu.

Ivašura paskatījās pulkstenī.

- To jums pastāstīs arī Miša Ruzajevs, bet tagad man jāvada sasaukšanās, jāpārbauda rītdienas plāni. Vai jūs gaidīsit?

- Protams.

- Mihail, - aicināja Ivašura, - pienāc uz minūti.

- Bet es eju gulēt. - Bogajevs nopūtās, ielika kabatlakatu kabatā. - Esmu vecis, kas joprojām ir jauns, bet vai tad var tikt viņam līdzi? - pamāja uz aizgājušo Ivašuru. - Puisis ir izaudzis, viņš ies tālu, atceraties manus vārdus.

Pēc stundas Ivašura pabeidza vakara sasaukšanos ar zinātnisko nodaļu vadītājiem un atstāja Ruzaevu dežurēt štābā kopā ar radistu maiņu. Pats saģērbās, palīdzēja Veronikai saģērbties, un viņi izgāja no istabas naktī.

Mežs ceļa malā zem pieaugušā vēja klusi trokšņoja. Zvaigznes nebija redzamas, debesis, šķiet, bija pārklātas ar mākoņiem, Tornis gandrīz neizcēlās tumsā, bet, ieskatoties, varēja redzēt dīvainu tumšu ķiršu sienu, kura škita nereāla savu izmēru, monotonuma un krāsas dēļ. Nebija iespējams atrast analogus šai sienai - nekas uz Zemes tam neatbilda, neatgādināja to pat attālināti. Tornis atradās apmēram divpadsmit kilometru attālumā, un tomēr tas aizsedza trešdaļu debess, pazūdot zemos, ātri skrienošos mākoņos.

Sals bija nopietns, ar vēju. Ivašura uzmanīgi pielaboja savas pavadones kažoka apkakli, un viņi lēnām devās pa čirkstošo, nomīdīto sniegu uz ekspedīcijas "dzīvojamajo rajonu". Caur meža troksni vienmērīgi dunēja dīzeļdzinējs, dodot gaismu un dzīvību visai nometnei, ierējās visurgājējs, pa ceļu aizbrauca traktors ar ragavām.

Uz Torņa sienas zem pašiem mākoņiem uzplaiksnīja apaļa dzeltena zīlīte, kas pamirkšķināja, izgaismojās un izdzisa.

- Skaisti, - sacīja Veronika, neatraujot acis no tumšās ķiršu sloksnes. - Kas tas bija? "Sātana acs"?

- Jūs jau diezgan labi orientējaties mūsu terminoloģijā.

- Vienkārši viss ir tik ārkārtējs, ka to uzreiz atceras. Starp citu, žurnālisti jūs atkal gaida, viņiem viss nav skaidrs.

- Lūk kā? Vecie paziņas?

- Gan vecie, gan jaunie. Ieradās centrālo laikrakstu un žurnālu korespondenti. Es daudzus pazīstu pa darba līniju.

Ivašura palēnināja soli un dažas sekundes domāja.

- Ziniet ko? Apskatīsim Torni no augšas. Jūs, iespējams, vēl neesat to redzējusi no šī rakursa, vai ne?

Veronika pārsteigta paskatījās uz viņu, viņas acīs atspīdēja tuvākās mājas logu gaisma.

- Vai tad drīkst?

- Vai es neesmu ekspedīcijas vadītājs?

Veronika iesmējās.

- Bogaevs jūs nosauca par “voluntāristu ar doktora grādu”, un, manuprāt, viņam ir taisnība.

- Protams,  taisnība, es esmu voluntārists, pat anarhists, ja vēlaties, bet, par laimi, man piemīt paaugstināta riska izjūta: es zinu, kad riskēt, un kad nē. Kā redzat, līdz es neesmu kļūdījies.

- Vai tāpēc jūs devāties uz “šausmu zonu”, ka gaidījāt veiksmīgu kaujas izlūkošanas iznākumu?

- Es negaidīju, es zināju. Neticiet? Dieva vārds, nemeloju! Nekas nevar notikt ar mani, kamēr es turu savu dzīvi paredzamā kursā.

- Bet vai jūs mazliet nepārspīlējat voluntārist?

Ivašura pasmaidīja.

- Nedaudz, aiz vēlēšanās iepatikties. Tātad lidosim?

- Lidosim! Meitene atbildēja bez vilcināšanās. - Tikai pastāstiet Bogaevam par savu lēmumu, nez kāpēc es no viņa nedaudz baidos. Un vispār tas ir kaut kā dīvaini: centra direktors un pēkšņi - viņa padotā vietnieks ... Vai jūs tā nedomājat?

- Nē, viss ir dabiski. Bogaevs ir vecs, pēc gada aiziet pensijā, viņam vāja sirds, bet šeit - daudz satraukumu.

- Kā jūs ar viņu saprotaties centrā?

- Normāli. Es viņu cienu un ceru, ka arī viņš mani.

- Es dzirdēju pretējo ...

- Muļķības! - Ivašura sāka dusmoties. - Vienkārši bija gadījums, kad man bija taisnība, bet viņam ne. Bet es pateicu patiesību: mēs cienām viens otru. Es vēlreiz jautāju ...

- Jā, es lidošu, lidošu, nedusmojies, Igor. - Veronika satvēra Ivašuras roku. - Es negribētu traucēt pilotus.

- Pilots būšu es. Pagaidiet minūti, es brīdināšu Mihailu.

Ivašura aizskrēja atpakaļ uz štābu un drīz atgriezās.

- Viss, ejam.

Viņi piegāja pie helikopteru piestātnes, sarunājoties ar vispārīgām frāzēm.

Ivašura pirmais iekāpa kabīnē, ieslēdza gaismu, iesildi un palīdzēja meitenei.

Aukstumā sastingušais motors ilgi negribēja pamosties, šķaudīja, burkšķēja, tricināja salonu, bet tomēr sāka darboties. Propellera lāpstiņas lēnām uzvirpuļoja, ieskrējās jautrāk, un helikopters pacēlās.

- Es skatos, viss, kas man par jums tika stāstīts, piepildās, - sacīja Veronika.

- Ko tad stāstīja? - Ivašura uzvilka loku ar austiņām uz galvas, iztaisnoja balsenes mikrofonu un izslēdza gaismu kabīnē.

- Nu, piemēram, ka jūs visu varat un visu zināt.

- Atkal pārspīlēts. Kāpēc izvēlējāties televīzijas komentētāja profesiju? Jums jāstrādā par žurnālistu.

- Es tik un tā esmu žurnāliste, vismaz pirms trim gadiem pabeidzu Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultāti.

- Tā jau es domāju, - Ivasura sarkastiski sacīja. - Ko gan vēl no jums varēja gaidīt?

Veronika iesmējās.- Ar jums ir interesanti, Igor. Ļaujiet man uzdot jums jautājumu ...

- Vai es esmu precējusies? Nē, vēl neesmu precējies.

- Nu re. Meitene ar nožēlu pamāja ar galvu. - Un es domāju, ka jums ir mēra sajūta.

- Atvainojiet, - Ivašura ātri sacīja un pieskārās kaimiņienes rokai. - Ar mani tā notiek ļoti reti. Piedots?

- Es padomāšu.

Helikopters aplidoja ap Torni, vēja brāzmās ik pa brīdim piespieda to šūpoties no viena sāna uz otru, un bija nepieciešams ne tik daudz skatīties uz priekšu, cik censties noturēties sēdeklī.

- Turies pie manis, - Ivašura ieteica. Likās, ka viņš pats ir pieaudzis pie pilota krēsla. Veronika padomāja un pieņēma viņa piedāvājumu.

Helikopters ielidoja mākoņos, kabīni sāka drebināt.

- Izkļūsim augšā, kratīšana beigsies, - apsolīja Ivašura.

- Igor, kas notiks... - Veronika paklusēja. - Ko darīt, ja tornis nepārstās augt?

Likās, ka Ivašura aizrāvies ar vadīšanu un nedzird jautājumu. Helikopters beidzot caurdūra mākoņu slāni un nonāca zem dziļi violeta kupola ar brīnišķīgu zvaigžņu rakstu. Piecu kilometru attālumā no tā slējās drūms, sārti kvēlojošs Torņa apaļais kalns.

- Nezinu, - Ivašura pēkšņi atbildēja, it kā atcerējies jautājumu. - Ar to noņemas īpaša komisija.

- Nu, bet jūsu viedoklis?

- Manējais? - Ekspedīcijas vadītājs atkal apklusa.

- Nu, jā, tavējais. - Veronika nepamanīja, ka pārgāja uz "tu". - Es neticu, ka slavenajam zinātņu doktoram Ivašuram nav sava viedokļa ikvienā jautājumā.

- Mans uzskats ir tāds, ka mums būs jāpiedraud tiem, kas atrodas Tornī. Kā - es vēl nezinu, - viņš uzminēja nākamo Veronikas jautājumu. - Lai nu ko, bet mēs atradīsim veidu, kā piedraudēt.

Helikopters uzkāpa vēl augstāk, un kļuva pamanāms, ka Torņa kolonna, pieaugot augstumam šķiet, zaudēja blīvumu, tā kļuva nestabila, caurspīdīga un pamazām pazuda, izšķīda debesīs, un no tā ne tikai pats Tornis, bet arī apkārtējā pasaule kļuva nereāla, apveltīta ar nezināmām īpašībām. biedējošām un svešām...

- Gribas aizvērt acis un pamosties ... - Veronika nočukstēja.

Tā vietā, lai atbildētu, Ivašura pacēla helikopteru vēl augstāk un pagriezās uz Torņa pusi. Virs Torņa piecu kilometru augstumā viņš apstādināja kustību, helikopters lidinājās kā piekārts.

Tikai šeit kļuva skaidri redzams, ka Tornis ir apaļš. Un tā dziļumos, kā rubīna stikla glāzē, šļakstās un mirgo perlamutra šķidruma mirdzums.

Apmēram desmit minūtes viņi aizrāvušies skatījās, tad uz helikoptera sīkā vadības paneļa uzmirgoja zaļa gaisma, un Ruzajeva balss nočērkstēja austiņās:

- Igor, kā tev iet?

- Viss ir kārtībā, - Ivašura atbildēja, paskatījies uz savu pavadoni. - atgriežos.

Un viņi lidoja atpakaļ.

Pirms gulētiešanas Ivašura paklaiņoja ap nometni, pa iestaigātajām takām, nožēlodams, ka ļāvis Veronikai aiziet, apslāpēja vēlmi viņai vēlreiz piezvanīt un, atcerēdamies sarunu ar Menšovu, devās uz skaitļošanas centra vagoniņu.

Ekspedīcijai papildus personālajiem datoriem bija piešķirts "Baltā ērgļa" tipa dators, kas spēja strādāt laika koplietošanas režīmā un tika pārvadāts slēgtā furgonā. Šī mobilā skaitļošanas centra funkcijas bija līdzīgas klastera datoru centra funkcijām. Pie datora, ieskaitot apkalpojošo personālu, strādāja divpadsmit speciālistu, bieži vien trīs maiņās. Šajā vakarā furgonā dežurēja Borisa Kobceva maiņa, kurā strādāja jauni programmētāji un matemātiķi, kuri neatteicās strādāt nekādos apstākļos.

- Sveiciens intelektronikas kulta kalpiem, - Ivašura sveica maiņas vadītāju, no kura sejas nekad nepazuda skeptisks smīniņš, it kā viņš šaubītos par mašīnas spēju atrisināt sarežģītas problēmas.

- Sveiciens varas kalpiem, - Kobcevs noķēcās, neatraudamies no displeja tastatūras. - Darīšanās, vai kā?

Ivašura pakratīja galvu.

- Tu, Boris, nekad nekļūsi par diplomātu.

- Kāpēc tā?

- Tu esi taisns kā bultas lidojums. Es uz mirkli. Šeit pie tevis fiziķi strādāja, Menšova praktikanti. Kur ir viņu darba rezultāti?

Kobcevs, neatskatīdamies, piezvanīja:

- Konstantīn, parādi viņam uz kontroles datus vadības displeja datus par izolīnijām.

Jaunais programmētājs, sārtiem vaigiem, ar atklātu seju, pasauca Ivašuru, noklikšķināja uz programmētāja taustiņiem, un displejs paklausīgi izgaismoja fiziķu darba rezultātus uz ekrāna.

Saskaņā ar datiem, kas nāca no sensoriem un zondēm ap torni, zinātnieki bija aprēķinājuši līnijas, kas savieno punktus ar vienādu potenciālu: izotermas - ar vienādu temperatūru, izodinamiku - ar tādu pašu magnētiskā lauka intensitāti, izogravas - ar tādu pašu gravitāciju, izopiknus, izolīknes, izohronus utt. utt. Attēls parādījās interesants, lai arī gaidīts: ap Torni daba kļuva traka, realizējot brīnumus, kas ar šādu frekvenci un spēku nekur uz Zemes neatkārtojās. Un šo brīnumu centrā bija pats Tornis - noslēpumainu un nesaprotamu draudīga spēka un psiholoģiskas nozīmes produkts.

- Šeit ir viņu pēdējie aprēķini. Konstantīns ar pirkstiem pārlaida pār I/O termināla tastatūru. - Seismiskās profilogrammas no Torņa kustībām.

Ivašura pamāja pateicoties un ilgi skatījās uz seismogeistu robainajiem profiliem. Tornis kļuva par seismiskās darbības centru apgabalā, kur nekad nebija notikušas zemestrīces.

- Skaidrs, - Ivašura beidzot attapās. - Galva griežas... Un ko tagad dariet?

Kobcevs neatbildēja, bet Konstantīns ar vainīgu smaidu, atvainodamies par priekšnieku, sacīja:

- Darba ir daudz, laika ir maz, mēs aizrīdamies ķeram un grābjam. Tagad mašīna aprēķina elektromagnētisko lauku konfigurāciju un izveido grafiku reālajā laikā - lai prognozētu Torņa aktivitāti. Tad būs jāveic aprēķini par "sātana acu" parādīšanās un nāves izmešu regularitāti, jāaprēķina drošas pieejas zonas Tornim, iedarbības punkti, iespējamie iegruvumi... - Konstantīns paraustīja plecus. - Nu, un viss pārējais.

Ivašura pamāja, pastāvēja vēl minūti un aizgāja. Durvis pārtrauca skaitļošanas centra troksni: pīkstus, čaukstus, printeru šnarkstoņu, gaisa kondicionieru dūkoņu.

 No mākoņiem palūrēja Mēness maliņa, un uz pūkainā ar sniegu klātā lauka nokrita spocīgi zaļgani atspulgi...

No rīta Tornis nodrebēja. Šis neparedzētais trieciens izraisīja nobīdes un pārrāvumus augsnē desmit kilometru rādiusā ap Torni, kā rezultātā uz Brjanskas-Smoļenskas šosejas plīsa gāzes vads un tika bojāts Žukovkas-Brjanskas dzelzceļš. Ivašura visu rītu nodarbojās ar negadījuma sekām. Dzelzceļa sliežu ceļš tika ātri salabots, tikt galā ar gāzes vadu izrādījās grūtāk: uzliesmoja gāze un izveidojās ugunīga lāpa vairāku desmitu metru augstumā. Rajona ārkārtas brigādes nespēja nomierināt uguns stihiju, viņiem bija jāizsauc reģiona gāzes ekonomikas īpašās komandas. Tikai ap pusdienlaiku lāpa tika nodzēsta, un gāzes caurules plīsuma vietas tika noslēgtas ar uzticamām bandāžām.

Ivašura atgriezās štābā un uzzināja, ka vakarā ierodas Starostina solītā valdības komisija. Bogajevs, nopūšoties, pastāstīja par postījumiem, ko pilsētā izraisījusi zemestrīce, un nodeva Glazunova lūgumu iepriekš brīdināt iedzīvotājus par zemestrīcēm.

- Neviens nevarēja paredzēt šo grūdienu, - Ivašura atcirta. - Tas nav saistīts ar pulsāciju. Pasaki Glazunovam: mēs darām visu, ko varam.

Kamēr Ivašura iepazinās ar informāciju, kas nāca no grupu vadītājiem, uz galveno mītni piezvanīja ģeofiziķi un paziņoja, ka viņiem ir dubulta ārkārtas situācija: viens visurgājējs ievilkts Tornī, bet otrais trāpījis zem nāves izmešu strūklas.

Ivašura nekavējoties izlidoja pie ģeofiziķiem, sirdī lūdzot, lai nelaimes gadījums būtu bez upuriem, taču lūgums nepalīdzēja - šoreiz ārkārtas situācija bija nopietna.

Ģeofiziķu grupas vadītājs, uz savu atbildību un risku, norīkoja divus visurgājējus, lai tiešā Torņa tuvumā veiktu slīpa virziena urbumu un paņemtu augsnes paraugus trīssimt metru dziļumā. Urbēji - jauni spēcīgi puiši, grupas dalībnieki - piekrita riskantajam darbam, kam bija vajadzīga prasme, ātrums un juveliera precizitāte, un apņēmās divas dienas pirms nākamās pulsācijas sākuma izurbt slīpu aku līdz Torņa pazemes pagrabiem.

Viņiem izdevās uzstādīt universālo urbšanas platformu un samontēt aprīkojumu kilometra attālumā no Torņa sienas, uz "šausmu zonas" robežas, kad pēkšņi iekliedzās zirneklis, tad vēl viens. Grupas vadītājam bija pietiekama pieredze darbā pie Torņa, tāpēc viņš deva komandu atstāt visurgājēju, attālināties no Torņa un nogulties uz zemes. Neviens neuzdrošinājās viņam nepaklausīt, un tas novērsa traģēdiju. Torņa sienas daļa klusi iekrita uz iekšu ne mazāk kā piecu tūkstošu kvadrātmetru platībā, atskanēja svilpošs, griezīgs šņuksts, un viss, kas stāvēja un gulēja zemes joslā no šīs vietas kilometra garumā, ieskaitot urbšanas platformu un visurgājēju, tika iesūkts Tornī.

Cilvēki vēl nebija atjēgušies, kad zirnekļi atkal iekliedzās. Trauksmi šoreiz izraisīja nāves emisija: melna strūkla nolija pār atlikušo visurgājēju un skāra priekšnieku, brīnumainā kārtā neskarot pārējos.

Priekšnieks nomira, neatguvis samaņu, pa ceļam uz nometni. Viņa kājas līdz ceļgaliem bija kļuvušas metāliskas, saglabājot dabas piešķirto formu...

Apjukušie ārsti un biologi rosījās ap grupas vadītāja ķermeni, divi no viņiem bija pasaules līmeņa akadēmiķi. Ivašura pastāvēja, paskatījās, sakodis zobus, paklausījās ārstu piezīmes un izgāja no vagoniņa svaigā gaisā, klusējošu cilvēku pūlī, starp kuriem bija arī ārvalstu korespondenti. Vārdi šajā situācijā bija lieki, grupas priekšnieks zināja, ar ko viņš riskē, taču tas neatbrīvoja ekspedīcijas vadītāju no atbildības par viņa dzīvību.

- Parādiet, kur tas notika, - Ivašura jautāja pūlī.

Apmainījušies skatieniem, priekšā iznāca divi puiši kombinezonos.

- Mēs parādīsim.

- Kāpiet helikopterā, iesim no augšas.

Pēc ceturtdaļstundas helikopters uzkārās virs neveiksmīgā eksperimenta vietas. No divsimt metru augstuma bija skaidri redzama pelēka, gluda, metāliski mirdzoša josla, kas stiepās uz Torni - kur zemi skāra nāves izmeša trase. Kāpurķēžu visurgājējs atradās šīs joslas malā un šķita neskarts, bet, kad helikopters piezemējās, visi saprata, ka tas ir pilnīgi metālisks. Viss, pat kabīnes stikli un prožektori, plastmasas kāpurķēdes, kādreiz gumijotās instrumentu kabatas, audekla pārsegs - viss bija pārvērties metālā!

Pēc pārbaudes ar dozimetru, Ivašura paņēma metāla paraugus: fona starojums bija lielāks nekā parasti, bet pieļaujamās robežās.

Tad viņi pariņķoja pa platformas uzstādīšanas vietu, bet neko neatrada. Zemes josla līdz Tornim bija absolūti tukša - ne akmens, ne ciņa, ne koka, ne krūma...

Ivašaura caur binokli pavēroja melno spraugu Torņa sienā un deva komandu atgriezties. Viņš saprata, ka tā sakot, mierīgā Torņa izpēte beigusies un sākās jauns posms - svarīgu problēmu formulēšana, nervu spriedze, steiga un beigās - cīņa ar Torni, spēks par spēku, ja intelektuālajam kontaktam nebūs pietiekami daudz prāta. Bet pašlaik ne visu izšķīra cilvēki...

Ivašura pats - valdības komisiju - vienpadsmit cilvēkus, ieskaitot pulkvedi Odincovu un Starostinu, - aizveda pie žoga, kuru karavīri bia atbīdījuši četrus kilometrus no Torņa. Jautājumu bija maz, visi zināja par Torni, redzēja to fotogrāfijās un televīzijā. Visi vienpadsmit cilvēki bija rezervēti, lakoniski, pat no pirmā acu uzmetiena drūmi, neatgādināja "kabinetu teorētiķus", un bija skaidrs, ka viņi nometnē ieradušies uz ilgu laiku.

Ivašura daudzus no viņiem jau iepriekš pazina, ar pārējiem tikās pirmo reizi, tomēr viņš saprata, ka visi ir pieredzējuši, mērķtiecīgi cilvēki, kas zina dzīvi, īsāk sakot, profesionāļi šī vārda labākajā nozīmē. Nu ko, jo plašāks ir zinātnieka, speciālista skatījums, jo objektīvāks ir viņa viedoklis un pieeja jebkurai problēmai.

Binokļu bija par maz, tie tika nodoti no rokas rokā. Kamēr komisijas locekļi, drebinādamies vējā, skatījās uz Torni, Ivašura iztaujāja sardzes karavīrus, vai viņi ir redzējuši zirnekļus.

- Bet kā tad, redzējām, - atbildēja nodaļas vecākais, gaišmatains flegmatisks praporščiks. - Divus no rītā un pirms jūsu ierašanās - veselu virkni.

Ivašura atdzīvojās.

- Ko viņi izdarīja?

- Pirmie divi izgāja pie žoga, paskraidelēja gar to un aizlikās uz Torni, bet tad atskrēja vesela rinda, soli solī, kādi desmit.

- Deviņi, - izlaboja viens no dežūras karavīriem. - Es saskaitīju.

- Nu, deviņi. Tad arī šie atdūrās pret žoga drātīm, apstājās un nekavējoties, nepagriezdamies, aizskrēja atpakaļ tādā pašā ķēdē. It kā nemaz neskrietu atmuguriski.

- Visai interesanti! Vai viņi jūs pamanīja?

- Ta mēs no tornīša skatījāmies, līdz viņiem bija divi simti metru.

- Trīs simti, - kaprālis, kurš mīlēja precizitāti, atkal izlaboja.

- Parādiet vietu, kur viņi atdūrās pret žogu.

Praporščiks atskatījās uz karavīru, kurš bija saskaitījis zirnekļus.

- Kazancev, parādi.

Tas pamāja ar roku.

- Tepat, netālu.

Ivašura pateica: "Tūlīt," devās pie Starostina, lai brīdinātu viņu, ka kādu minūti nebūs klāt, un sekoja karavīram.

Žogs bija izgatavots no smalka tīkla tērauda sieta un bija piestiprināts pie zemē iedzītiem koka stabiem, bet dažās vietās tieši pie koku stumbriem. Šajā vietā lauks kā ķīlis par četrsimt metriem iestiepās mežā, un žogu varēja redzēt no tālienes. Netālu no zemas priedes, dažus metrus no žoga, stāvēja novērošanas tornītis, uz kura platformas dežurēja posteņa karavīri.

- Vai bieži maināties? - jautāja Ivašura, pamādams uz tornīsa pusi.

- Ik pēc trim stundām: divi ir uz tornīša, trīs iet gar žogu. Maiņas - ik pēc divpadsmit stundām.

- Vai platība liela?

- Trīs kilometri, tālāk mežā ir vēl viens postenis... Tā, nu mēs atnācām, šeit viņi stāvēja... - Kareivis apmulsis pieliecās. - No kurienes tad tas?

Cilvēka augšstilba līmenī žoga sietā spīdēja kārtīgs kvadrātveida caurums, pusmetra lielumā. Cauruma malas bija manāmi sudrabainas.

- Kas pie velna! Vai tiešām zirnekļi izgriezuši? Tad kur palicis izgrieztais gabals?

Kapralis pameklēja žoga sieta gabalu, to neatrada un paraustīja plecus.

- Brīnumi, un nekas vairāk. Iešu un ziņošu.

Ivašura vēl nedaudz pastāvēja, pieskārās izgrieztā cauruma malai un domīgs devās uz viņu gaidošo Starostina un Odincova pusi.

Pulkvedis bija ģērbies ādas kažokā, cepurē un kažokādas zābakos. Starostins savā drakona ādas kažokā un tādā pašā pinkainajā cepurē no attāluma izskatījās pēc grizli.

- Priekš pirmās reizes pietiks, - Starostins teica neskaidrā balsī, paslēpdams zodu zem šalles. - Turklāt Tornis pēc pasūtījuma brīnumus nerāda... - Viņš nepabeidza.  No tālienes atlidoja garš, zvanīgs, melanholisks kliedziens un apklusa uz augstas nots.

Ivašura pavīpsnāja.

- Acīmredzot tieši jums priekšnesumu tomēr parādīs. Nebrīnieties. Tornis aktivizējas pirms nākamās pulsācijas, brīnumi notiek arvien biežāk.

- Tas nav bīstami? Zirneklis kliedza...

- Tādā attālumā nav bīstami.

- Neuztraucieties, draugi, - Starostins pamāja ar roku komisijas locekļiem, atskatoties uz viņiem. - Šeit ir droši. - Viņš pievērsās Ivašuram. - Izskatās, ka zirnekļu kliedzieni patiešām ir brīdinājums.

- Nav šaubu, ir uzkrājies daudz statistikas materiālu. Zirnekļi kliedz minūti vai divas pirms katra Torņa izvirduma.

Ivašura pacēla binokli pie acīm, paskatījās un pasniedza to pulkvedim.

"Flatters", kā mēs to saucam, vai plandīšanās. Torņa siena sāk vibrēt. Reizēm seko elektriskais lietus.

Rācija, no kuras Ivašura nešķīrās, nočivināja izsaukumu.

- Kas noticis? - jautāja tālais Grišins.

- Flatters, - Ivašura īsi sacīja. - Neuztraucies, Konstantīn Semjonovič, mēs esam tālu no sienas.

- Paldies Dievam! Vai nosūtīt jums helikopteru?

- Mēs nesatilpsim vienā, nevajag, nokļūsim ar visurgājēju.

Caur binokli varēja redzēt, kā milzīgs Torņa sienas posms kilometra garumā sāka drebēt, locīties, viļņoties un pārvērtās par gofrētu "mazgājamo dēli". Tas ilga apmēram piecas minūtes. Tad viļņu amplitūda sāka samazināties, sienas vibrācija norima un izzuda. Tornis stāvēja uz vietas tikpat drūms, nospiedis ainavu ar miljardu tonnu svaru, zils un tīrs, bez ierastajiem plankumiem tai vietā, kur tikko bija flatters.

Ivašura domīgi nolaida binokli, tad atkal pacēla to pie acīm.

- Škiet, ka es izdarīju nelielu atklājumu, - viņš nomurmināja. - Vai atceraties, kāda izskatījās sienas daļa pirms flattera?

Odincovs apdomājās.

- Manuprāt, tur bija melni logi...

- Bet tagad visa siena ir tīra! Vai saprotiet?

- Vai gribat teikt, ka flatters attīrīja sienu?

- Ne tikai attīrīja. Melnie logi sienā ir caurumi, pārrāvumi, iznīcinātās vietas, flatters salaboja sienu! Es atceros, ka tā tas bija arī agrāk, tikai nez kāpēc neviens neanalizēja sienas stāvokli pirms un pēc parādības.

- Tas viss ir labi, - Starostins nomurmināja. - Bet mēs ar kolēģiem esam nosaluši. Vai nav laiks atgriezties?

- Atvainojiet, - Ivašura sāka steigties. - Visurgājējs nav tālu, aiz kokiem, uz ceļa.

Aizvedis viesus uz štābu, viņš atstāja viņus Bogajeva un Grišina pārziņā - lai iepazīstina ar situāciju, pieejamo informāciju un dokumentiem, bet pats atrada Ruzaevu un aizlidoja uz fiziķu nometni, pie Menšova, lai nodotu metāla un augsnes paraugus - nāves izmešu pēdas - masveida analīzei. un pie reizes uzzināt, ar kādām idejām bagāti drosmīgie kodolzinātnieki. Pa ceļam pajautāja Ruzajevam:

- Vai jau esi padomājis? Laika it kā bija pietiekami.

- Padomāju, tomēr - Mihails mierīgi atbildēja. - Mēs izejam uz kontaktu. Surenu ņemsim kompānijā?

- Ja viņš izteiks vēlmi. Ar ko sāksim? Teorijas nelīdzēs, vajadzīgas svaigas idejas, it īpaši tāpēc, ka paši zirnekļi nevēlas kontaktēties. Interesanti, kāpēc viņi uzņēmās signālistu lomu.

- Es  gan neesmu pārsteigts. Manuprāt, zirnekļi ir tikai biomašīnas un kiberi, automāti ar mērķprogrammu, kurā nav vietas sarunām ar cilvēkiem, tomēr. Ja arī mēs nodibināsim kontaktus, tad ne jau ar viņiem, bet caur viņiem.

Ivašura šaubīdamies pacēla uzacis.

- Var jau būt tev ir taisnība. Bet tad rodas jautājums: kā biokiberi viņi ir? Starp citu, no tā ir atkarīga paredzētā kontakta taktika. Nesaprati?

- Kāpēc nesapratu? Viena no divām lietām: vai nu zirnekļi ir citplanētieši, un tad kontakts var neizdoties, vai arī tie ir Zemes iedzīvotāju, cilvēku būvēti automāti.

- Ne jau nu noteikti cilvēku. Vaļeras hipotēze ir traka - par daudzām civilizācijām uz Zemes, kas katra dzīvo savā "leņķiskajā" laikā, taču neviens to nevar atspēkot, pat fiziķi-teorētiķi, ieskaitot akadēmiķus, filozofisko konstrukciju likumdevējus. Redzi, fakts, ka zirnekļi mūs vispirms sāka aizbaidīt no Torņa bet pēc tam brīdināja par briesmām, mani noveda pie diezgan baigas idejas. Ko darīt, ja Tornis ir kādas briesmīgas avārijas rezultāts? Vai nu nākotnē, vai pagātnē, vai varbūt "leņķiskajā" laikā. To, ka tas ir saistīts ar laiku, var uzskatīt par pierādītu, piemēram, kā tu un es ceļojām citā laiktelpas "ziepju burbulī", kur laiks neplūst tāpat kā parastajā pasaulē.

Ruzajevs neskaidri pavīpsnāja.

- Vai vēlies kļūt par vēl vienas trakas hipotēzes autoru?

Ivašura bez smaida pamāja ar galvu.

- Nē, ar kolēģiem no Zinātņu akadēmijas es ar šo hipotēzi  nedalīšos, tā ir manu emociju ideja, nevis zināšanas. Arī bez šīs ir pietiekami daudz citu hipotēžu. Mums jādomā par to, kā informēt Torņa īpašniekus, ka viņi jau ir pie mums sastrādājuši daudz, un jo tālāk, jo sliktāka kļūst situācija.

Helikopters piezemējās pie fiziķu nometnes teltīm, paceļot sniega putekļus.

Ivašura atstāja Ruzajevu pie mašīnas un drīz atgriezās kopā ar Menšovu, kura bārda un ūsas bija nosarmojušas un pārklātas ar lāstekām.

- Es sēdēju novērošanas tornītī, - Menšovs nodūca, pūzdams elpu uz sarkanajām, pietūkušajām rokām. - Karsts laiks, drīz pulsācija.

- Vismaz ej sasildies, - ieteica Ivašura. - Kas jauns?

- Buramies gar nāves izmešu risinājumu, galva griežas - šai parādībai piemīt tik daudz iespēju!

- Nesagudrojiet tuvoties Tornim un veikt neplānotus eksperimentus! Zini, kā tas beidzas.

Menšovs sadrūma.

- Dzirdēju un redzēju. Serjoga bija labs cilvēks, es ar viņu tikos Maskavā, viņi ieradās pie mums uz konsultāciju... Neuztraucies, mēs nedarām neko nelikumīgu. Mēs šad tad pašaudām pa nāves emisiju. Palaidām divus bezpilota planierus ar ierīcēm pie Torņa sienas, gatavojamies pacelt virkni gaisa balonu ar aprīkojumu un īstenot Grišina ideju - iesūtīt Tornī no augšas zondi ar virkni sensoru un televīzijas kameru. Vējš tagad ir piemērots, visu laiku pūš uz Torņa pusi. Nekā jauna, ierakstīti divi izmeši, flatters un "teleekrāns". - Menšovs nedaudz atdzīvojās. - Interesanti, ka "teleekrāns" mums vispirms parādīja zirnekli, bet pēc tam bumbu, mēs pieņemam - zirnekļu planētu.

Eksperti saskatījās.

- Patiešām interesanti, - novilka Ivašura. - Vai domā, ka zirnekļi ir citplanētieši?

- Vai tad ne?

- Eksperts atšķiras no parastā speciālista ar to, ka viņš izdara secinājumu tikai tad, ja pastāv faktu sistēma, tomēr - vienmērīgā balsī teica Ruzajevs.

- Tā nu es jums noticēju, - Menšovs nosmīnēja ūsās. - It kā jūs nebūtu dzīvi cilvēki. Katrs no mums informācijas trūkuma gadījumā sāk izmantot emocijas, intuīciju un fantāziju. Paldies vismaz par "parasto speciālistu". Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt zināt, džentlmeņi?

Ivašura noraidoši papurināja galvu.

- Vai tev atradīsies portatīvais lāzers, vismaz LKT-100 tipa?

- Pameklēsim. Mēs paši to neizmantojām, bet katram gadījumam pieprasījām sagādes daļā. Kāpēc jums to vajag?

- Un kā ar mikroviļņu raidītāju? - Ivašura turpināja, neatbildot uz jautājumu.

- To varat paprasīt radiofiziķiem, viņiem tas varētu būt.

- Vēl mums ir nepieciešami arī elektromagnētiskie meklētāji, pāris cerija baterijas, ultraskaņas svilpes un zondes.

Menšovs nosvilpās.

- Skaidrs. Plānojat iekļūt Tornī, psihopāti! Nē? Tad es nesaprotu. Un kā tad jūsu kantoris? Vai tiešām centrs ir tik nabadzīgs, ka saviem darbiniekiem pat zondes nedod?

- Nezīlē, Vitālij, tev tas slikti izdodas, tu pēc čigāna izskaties tikai profilā.

Ruzajevs pēkšņi noķiķināja.

- Igors izmests no Centra direktora, biedra Bogajeva uzticības personu saraksta tomēr.

Ivašura negribīgi pasmaidīja.

- Tas tiesa. Velns mani rāva izdarīt to eksperimentu.

- Tevi nevar apskaust. - Menšovs noņēma cepuri un pakasīja pakausi. - Tu esi ekspedīcijas vadītājs un esi Centra darbinieks, kura vadītājs ir Bogajevs. Ja es būtu tavā vietā, es...

- Vai tu iedosi mums to, ko lūdzam, vai ne? - Ivašura pārtrauca viņu, zaudējot pacietību.

- Ko lai dara ar jums, došu. Tikai, ņemiet vērā, mani neiesaistiet, es teikšu, ka paši paņēmāt. Vai drīkstu iet, ģenerāļa kungs?

- Ejiet, poručik! Stāt! Kad jūs plānojāt lidojumu uz Torni no augšas?

- Šodien sešos vakarā, atnāciet.

- Brīvi!

Menšovs neveikli militāri sveicināja, vēl neveiklāk pagriezās, plats savā melnajā zipunā, kas smaržoja pēc ugunskura un aizčāpoja uz vienu no tornīšiem, pie kura bija sapulcējušies padotie un kolēģi.

- Braucam. - Ivašura iekāpa kabīnē. - Tagad pie radiofiziķiem, pēc tam uz karaspēka daļu, es gribu lūgt viņiem pneimatisko pistoli slazdu tīkla mešanai un pēc tam pie ārstiem.

Ruzajevs izlikās, ka viņam ir vienalga.

Pirmā ekskursija uz Torni tika atlikta līdz vēlam vakaram, lai neradītu pārmērīgu ziņkārību ieradušās komisijas, žurnālistu, TV operatoru un citu neoficiālu personu vidū, kuras pārpildīja ekspedīcijas nometni.

Ivašura brīvi pārvalda angļu valodu, runāja franciski, un sarunā ar atbraukušajiem ārzemju zinātniekiem un žurnālistiem tulki nebija nepieciešami.  "Preses konferences" kā tādas nebija. Ivašura informēja ārzemniekus par ekspedīcijas darba kārtību, ikdienas rutīnu, pastāstīja par Torņa galvenajiem izpētes virzieniem un ar Bogaeva palīdzību, kurš arī runāja angliski, izvietoja atbraukušos pa laboratoriju un ekspedīcijas vienībām. Viņš solīja nākamajā dienā pastāstīt nesen atbraukušajiem žurnālistiem visu informāciju, dodot viņiem dienu laika, lai aklimatizētos un dodot arī iespēju patstāvīgi iegūt informāciju no pārējiem nometnes iedzīvotājiem, kuri bija ieradušies agrāk.

Atbrīvojies uz pusstundu, Ivašura parunājās ar Veroniku, nosakot nākamā televīzijas raidījuma apjomu, un bija nepatīkami pārsteigts, ka meitene pēkšņi lūdza atļauju iet kopā ar viņu “satikties ar zirnekļiem”.

- Kas jums teica, ka mēs ejam pie zirnekļiem? - Viņš jautāja, saraucis uzacis un uzmanīgi skatoties meitenes sejā.

- Neviens, - Veronika paraustīja plecus. - Intuīcija, ja vēlaties. Es redzu, ka jūs esat noraizējies, un jūsu vagoniņā - es biju iegājusi - Miša Ruzajevs gatavo dažādus piederumus un instrumentus. Es kļūdījos?

Ivašura domīgi paskatījās uz savu zābaku purngaliem.

- Jā, mēs dodamies uz izmēģinājumu, lai izveidotu kontaktu ar zirnekļiem. Tas ir bīstami, un tāpēc citā reizē es jums bez vilcināšanās atbildētu ar “nē”, taču pēkšņi nodomāju, ka profesionālā spēja formulēt jautājumus un atbildes varētu mums noderēt. Piekrītu, bet lai neviena dvēsele...

- Neturpiniet, - Veronika pasmaidīja, un viņas acis iemirdzējās. - Bet tu tomēr esi drosmīgs, Igor Vasiljevič.

- Vārdu sakot, anarhists, - Ivašura bez smaida nomurmināja. - Esi gatava uz pulksten desmitiem vakarā. - Viņš arī nemanot pārgāja uz "tu". - Un atbilstoši saģērbies.

- Klausos un paklausu!

Veronika viegli saspieda ekspedīcijas priekšnieka pirkstus un aizskrēja, nesdama acīs pateicības gaismu, prieku un kaut ko citu, kas viņa dvēselē raisīja atbildes prieka vilni un vēlmi satikt šo meiteni atkal un atkal.

Viņš bija tik dziļi aizdomājies, ka nepamanīja tuvu pienākušo Odincovu. Pulkvedis, kā vienmēr, bija akurāts, lietišķs, savaldīgs un mērķtiecīgs.

- Atvainojiet, - viņš teica un ierasti ar plaukstas pirkstiem pieskārās cepures atlokam. - Vai netraucēju?

- Nemaz, - Ivašura nopūtās, aizverot "durvis uz savu jūtu un vēlmju pasauli". - Es jūs klausos, Martin Sergejevič.

Saruna ar Veroniku notika netālu no ēdnīcas, kuras vagoniņš neatšķīrās no citām ekspedīcijas mājām, bet atradās atsevišķi un bija piestiprināts pie segtas virtuves. Pie ēdnīcas vienmēr stāvēja viena vai divas automašīnas, kas veda ēdienu no pilsētas, staigāja ļaudis. No kaut kurienes smaržoja pēc dūmiem un kaut kā salda, kā no konditorejas.

Ivašura paskatījās pulkstenī un aizvilka Odincovu uz štābu. Krēloja, bet viņš vēl nebija paveicis pusi no iecerētā, pirms desmitiem vakarā.

- Es te pajautāju... - Odincovs ejot runāja. - Viedokļi atšķiras. Kā jūs domājat, Igor Vasiljevič, kā var beigties Torņa ekspansija? Tas nevar augt mūžīgi, ir jābūt kaut kādai robežai.

- Vajadzētu, - Ivašura piekrita. - Bet mēs to nezinām. Kā teica mans draugs fiziķis: "Mūsu fizika maz noder Torņa izskaidrošanai." Saskaņā ar labi pazīstamajiem fizikas likumiem neviens no materiāliem uz Zemes nespēj izturēt tādas slodzes, kuras jāiztur konstrukcijai, kas pārsniedz vienu kilometru un sver vairāk nekā vienu miljonu tonnu. Tas vienkārši sabruks zem sava svara... ja vien tā nav kolonna, kas pilnībā izlieta no šī materiāla. Bet tornis iekšpusē nav dobs, vai vismaz ir ar tukšumiem, es varu minēt ekspertu un novērotāju aprēķinus. Torņa materiālam ir deviņdesmit miljardu tonnu masa un divarpus kilometru augstums, un tam ir berilija blīvums, un tomēr Tornis nesabrūk! Varbūt Torņa sienas nemaz nav sienas, bet gan tikai izskats? Teiksim, hologrāfiska mirāža vai, ārkārtējā gadījumā, nezināma spēka lauks. Par vienu es esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināts: Tornis kaut kā maina laika gaitu.

- Kāpēc "gandrīz"?

- Tāpēc ka mūsu ceļojumi ar Mihailu “laika burbuļos” var izrādīties halucinācijas, mūsu pašu smadzeņu produkts, kas reaģēja uz kāda starojuma uzliesmojumu. Diemžēl neviens nav pierādījis pretējo.

- Bet jūs pats esat pārliecināts par ceļojumu, vai ne? Es gribētu būt jūsu vietā, godīgi! Piedzīvot vismaz "šausmu zonu".

Ivašura paskatījās uz sarunu biedru.

- Aijaijai, pulkvedi! Un es biju iedomājies, ka no visiem ekspedīcijas vadītājiem tikai es esmu pretrunās ar disciplīnu.

Odincova acīs iedegās ironiskas liesmiņas.

- Neglaimojiet, Igor Vasiljevič. Man tas ir dienesta pienākums. Tomēr es saprotu arī jūs. Jūs protat riskēt, man jāatzīst.

- Cenšamies, - Ivašura piebalsoja pulkveža tonim. - Uz "zonu" es jūs aizvedīšu, bet vēlāk, pēc pulsācijas. Neiebilstat?

Viņi apstājās pie štāba mājiņas, kuras durvis visu laiku laida iekšā un ārā cilvēkus.

- Vēl jautājums, - Odincovs mierīgi sacīja. - Kā jūs plānojat sazināties ar zirnekļiem?

Ivašura uzmanīgi ieskatījās viesa caururbjošajās acīs.

- Tomēr informācija jums ir labi nostādīta!

- Cenšamies, - Odincovs piemiedza acis.

- Baidos, ka  neiepriecināšu. Es nezinu, kā sazināties ar zirnekļiem. Šodien esmu iecerējis veikt pirmo mēģinājumu, un nākotnē izveidošu iniciatīvas kontaktgrupu. Manuprāt, nav jēgas pierādīt tā nepieciešamību?

- Protams, - Odincovs atbildēja. - Ja jums ir nepieciešams kaut kas no īpašā aprīkojuma, sazinieties ar mani, mēs palīdzēsim.

Pulkvedis pamāja un aizgāja uz sakarnieku mājiņu. Ivašura klusēdams vēroja, kā viņš aiziet, līdz kāds pieskārās viņa piedurknei. Gasparjans.

- Tevi pie telefona.

- Kas?

- Balss nav pazīstama un it kā ar akcentu.

Ivašura pasmīnēja, joprojām vērodams drošības dienesta pulkveža taisno muguru, tad iegāja štāba mājiņā, paņēma radiotelefonu.

- Klausos.

- Priekšnieks, beidz spēlēties ar uguni, - klausulē atskanēja stiepta rīkles, balss. - Visi mēģinājumi iekļūt Tornī tiks apspiesti visnežēlīgākajā veidā. Ja nenomierināsies - nomierināsim uz visiem laikiem!

- Kas runā?

- Mēs jau esam tikušies. Otrā tikšanās būs...

Ivašura izslēdza tālruni, neklausījies. No aizmugures sekojošais Gasparjans, jautājoši paskatījās uz viņu.

- Kas tur vēl? Kas zvanīja?

- Terorists, - Ivašura aukstasinīgi atbildēja. - pieprasa pārtraukt mēģinājumus iebrukt Tornī.

- Federāļi, vai? Drošība?

- Ja tā būtu federāļu iniciatīva, to būtu paudis Odincovs. - Ivašura pieskārās kabatā esošajam blastera rokturim. - Visticamāk, tie, kuriem Ivans atņēma ieroci.

- Ko darīsim? Es ceru, ka tu nesāksi ievērot padomu?

Ekspedīcijas vadītājs vāji pasmaidīja.

Tieši astoņpadsmitos nulles-nulle Ivašura ieņēma vietu helikoptera kabīnē kopā ar Menšovu, Grišinu un diviem fiziķiem, kuri uzmanīgi turēja divas zondes ar vides kontroles aprīkojumu un televīzijas kamerām. Tika nolemts lidināties virs Torņa drošā augstumā un ar trosēm nolaist divas zondes līdz tā izplūdušajai virsotnei. Bija paredzēts, ka pārnēsājama videomagnetofonu sistēma helikoptera kabīnē caur kabeli ierakstīs pārraidi no telekamerām.

- Tiklīdz kas - ņem vagu! - Menšovs instruēja pilotu. - Negaidi līdz sākam pikēt. Ja redzi, ka helikopters izturas neparasti, nekavējoties dod ziņu.

Pilots, mierīgs jaunietis ar rētu uz vaiga, klusējot pamāja.

Izlidoja pēc grafika, atbildot uz aviokontroles dienestu. Pēc desmit minūtēm helikopters uzkārās virs Torņa simts metru attālumā no tā drebošās virsotnes, kas pamazām zaudēja blīvumu, līdz pilnīgam caurspīdīgumam.

- Ja varētu pats tur ielīst, - nopūtās visu ceļu klusējušais Grišins.

Menšovs, aizņemts ar noskaņošanu, pasmīkņāja bārdā.

- Kas ar jums, Konstantīn Semenovič? Ar katru dienu jūsu vēlmes kļūst riskantākas un oriģinālākas.

- Vieglāk ir apspiest pirmo vēlmi, sacīja Franklins, nekā nomierināt visas, kas tai seko, - Ivašura pasmaidīja.

- Zinu, - Grišins atkal nopūtās. - Bet es ļoti gribas noraut noslēpuma plīvuru no apokaliptiskā Torņa.

- Trose nesasniedz, - teica viens no fiziķiem, - mums jāiet zemāk.

- Izmetiet zondi. - Menšovs atvēra lūku kabīnes grīdā. - Saša, ķeries pie vinčas. Nolaidīsim un paskatīsimies, cik daudz palicis līdz mirdzošajam slānim.

Zonde, kas bija metāla cilindrs ar antenas režģi un instrumentu acīm gar korpusu un apakšā, devās lejā. Kabelis beidzās pie sešdesmit sestā metra.

- Viss, tagad nāksies manevrēt ar helikopteru.

- Ko rāda instrumenti?

- Neliels radiācijas fona starojuma pieaugums, - sacīja Grišins, noliecies pār pārnēsājamo vadības pulti. - Nekas īpašs.

- Labi, ka ne "sātana acis", ne "nāves emisijas" netiek novadītas uz augšu, - nodunēja Menšovs. - Nu, Vasiļjič, ejam pamazām lejā?

Ivašura pavilcinājās un pamāja pilotam.

- Vieglītēm, nesteidzoties.

Helikopters gludi devās zemāk. Zonde tuvojās pārejas zonas robežai, kur gaiss izplūda kā dūmaka, it kā sakarsēts līdz augstai temperatūrai, un pēkšņi pārvērtās par tievu stieni, kas iegāja dziļi Torņa iekšienē. Nodārdēja. No torņa izplūdušā gala dziļumiem uzpeldēja caurduroši zilu dzirksteļu spiets, un helikopters nodrebēja.

- Atpakaļ! - Ivašura noreaģēja, bet pilots pats izdarīja pareizos secinājumus: helikopters ar pūlēm metās augšup.

Zonde izlēca no virpuļu zonas, dīvaini balta, it kā izmērcēta krējumā, no tievās bezgalīgas adatas, atkal pārvērtās par apjomīgu ķermeni.

- Neko nesaprotu, - Grišins neizpratnē sacīja. - Man visa aparatūra ārpus mērījumu zonas! Kas notika ar zondi?

- Pavelc augšā, - pavēlēja Menšovs.

Fiziķis pie vinčas paklausīgi sāka griezt rokturi, nosarmojušais kabelis uztinās kā pinkains garš kāpurs. Zonde tuvojās. Ivašura klusi nosvilpās.

- Nu gan!

Zonde bija mainījusi formu un krāsu, pārvēršoties baltu "ežu" ķekarā, kuru izmērs bija katram pusmetrs.

- Kas tas ir?! - Jaunais fiziķis izbrīnīts iesaucās.

Atbildei bija klusums. Pieredzējušākie un rezervētākie zinātnieki nesteidzās izskaidrot jauno fenomenu.

- Vajadzēja nofilmēt nolaišanu no sāniem, - sacīja Grišins. - Neienāca prātā.

- Diemžēl, - Ivašura pamāja ar galvu. - Pārbaudiet radiāciju, varbūt šie "eži" izstaro.

Menšovs izbāza dozimetru no lūkas un pakratīja galvu.

- Gandrīz norma. Bet tev taisnība, šī lieta ir bīstama, nav zināms, ko no tās gaidīt. Es iesaku to aizvest uz lauka, tālāk no nometnes. Tad atgriezīsimies ar iekārtām un paskatīsimies, ar ko zonde ir apaugusi.

Ivašura gribēja teikt, ka zonde vispār nav apaugusi, bet mainījusi formu, pārvērsta par ērkšķainu kodolu ķekaru, bet neko neteica.

Viņi nolaida mirdzošo balto konstrukciju sniegā netālu no ceļa, lai varētu piebraukt ar visurgājēju, atstāja trosi kopā ar to, un helikopters metās nometnes virzienā, it kā atbrīvots no neprognozējamas bīstamas kravas.

- Noskaidrojiet, kas par lietu, un piezvaniet, - aprauti sacīja Īvasura. - Un gatavojieties otrajam gājienam ar diviem helikopteriem un filmēšanu.

- Izdarīsim, - Menšovs nodunēja bārdā un atzina: - Ziniet, brāļi, bet es nobijos! Domāju, kā paraus - kaulus nesavāksim! Vai vēl trakāk - iekritīsim Tornī!

Ivašura klusēdams uzsita viņam uz pleca.

Desmitos vakarā ekspedīcijas vadītājs piezvanīja Menšovam, un fiziķis viņam pastāstīja par struktūru izmainījušās zondes izpētes rezultātiem.

Zonde pārstāja būt tāda, tagad tā nemaz neatgādināja neko pazīstamu. Tā dzīvoja, ja tā drīkst teikt, tas ir, tā strādāja: kaut kas iekšā klauvēja, tinkšķēja, un reizēm "ežu" adatas sāka kvēlot spocīgi zaļā gaismā. Nebija iespējams noteikt tās korpusa materiālu, kā arī izjaukt vai iekļūt iekšā.

- Tā izkausēja sniegu apkārt, saproties, - Menšovs iesaucās klausulē, - bet pati ir auksta! Un pats interesantākais ir tas, ka dažreiz bumbiņas kļūst caurspīdīgas, un no turienes kāds uz mums skatās! Nevar saskatīt, kas, bet var sajust. Brīnumains efekts! Starp citu, jau bija atskrējuši zirnekļi, paskatījās, paskraidelēja apkārt un aizbēga.

- Esi tur uzmanīgs, - Ivašura norūca, nezinot, ko teikt. - Mēģiniet to pētīt attālināti, netuvojieties tuvu klāt.

- Kāpēc netuvoties? Tas ir drošs kā gurķis! Nu gan izmakšķerējām! - Menšovs iesmējās. - Izmetām ēsmu - un izvilkām monstru! Nezinām, ko ar to darīt. Toties interesanti.

- Samazini savu entuziasmu, - sacīja Ivašura, neviļus inficējoties ar fiziķa optimismu. - Es no rīta aiziešu pie tevis.

Sagremojis ziņojumu, viņš sarīkoja ierasto konferences zvanu sapulci, novēlēja labu nakti organizatoriskās un saimnieciskās darbības nogurdinātajam Bogaevam un atstāja štābu, kas vakarā bija gandrīz pilnīgi tukšs.

Gājienam gatavie Ruzajevs, Gasparjans un Veronika viņu jau gaidīja ekspertu vagoniņā. eksperts Vaļera dežurēja pie sakarniekiem.

Veronika bija ģērbusies alpīnistu tērpā: vējjaka, ūdensizturīgas bikses, kalnu zābaki, kaut arī bez trikoniem. Gasparjans ar nelielu skaudību un izbrīnu, atšķaidītu ar diezgan lielu interesi, uz viņu šķībi šķielēja: meitene viņam patika. Ruzajevs uz Veroniku skatījās noraidoši, taču klusēja, zinot, ka Ivašura nemaina savus lēmumus.

Sadalīja aprīkojumu.

Ivašura paņēma laternu, rāciju, lāzeru - garu taisnstūrveida bloku perforētā korpusā ar rokturi un akumulatora "konservu bundžu" galā - un slazdu tīkla metēju, kas izskatījās kā ultramoderns arbalets.

Gasparjans uzmeta pār plecu mikroviļņu raidītāja siksnu, bises siksnu pār otru un paņēma elektromagnētisko meklētāju - kvadrātveida rāmi ar garu rokturi. Ruzajevam tika vēl viens meklētājs - dozimetrs, ultraskaņas svilpe un otra laterna. Veronikai uzticēja nest nakts redzamības ierīces, kuras Ivašura aizņēmās no helikoptera pilotiem, portatīvo magnetofonu un pirmās palīdzības komplektu.

- Šķiet, ka viss, - teica Ivašura, apskatījis grupu. - Sāksim  kaujas izlūkošanas pirmo posmu. Otrais posms būs iekļūšana Tornī. Iznākt ārā pa vienam.

Viņi atstāja vagoniņu nakts meža tumsā, ko izkliedēja tikai laterna pie štāba. Ivašura neņēma helikopteru, nevēloties iesaistīt savā riskantajā kampaņā liekus cilvēkus, un viņiem bija jānosoļo pieci kilometri līdz žogam.

Debesis slēpa mākoņi, vējš tos nesa uz sārtu gaismu izstarojošo Torni. Līdz pulsācijai bija atlikušas dažas stundas, un zirnekļu kliedzieni bija dzirdami gandrīz ik pēc piecpadsmit līdz divdesmit minūtēm: Torņa aktivitāte pieauga. Bet tieši tāpēc Ivašura nolēma doties izlūkgājienā - palielinājās izredzes tikties ar zirnekļiem.

Gāja klusēdami. Ivašura gāja pa priekšu, iemīdot ceļu, iekrītot sniegā. Gasparjans sekoja, palīdzot Veronikai. Ruzajevs pabeidza ķēdi.

Pēc pusstundas izgāja no meža uz lauka,  pa vēja saspiesto garozu iet kļuva vieglāk. Parādījās viss Tornis. Ap tā virsotni griezās mākoņu spirāle, kas mirgojot zaļganā gaismā.

- Tā Tornis nekad nav izskatījies, - Gasparjans atzīmēja. - Vai ne, Miša? Vai nu pulsācija būs spēcīga, vai arī tiek gatavots kaut kas jauns.

- Gan redzēsim tomēr, - Ruzajevs nomurmināja.

Pie žoga izgāja pulksten divpadsmitos naktī. Ivašura uz neilgu laiku atstāja viņus - lai brīdinātu patruļu - un atgriezās.

- Darīsim tā, - viņš teica, skatoties pulkstenī. - Izstiepsimies ķēdē un tuvosimies Tornim divus līdz pusotru kilometru. Nevajadzētu ieslēgt laternas, uzlikt arī infraoptiku - visu tāpat var redzēt ar Torņa gaismu. Kurš vispirms redz zirnekli, tas dod signālu. Pie mazākajām briesmām arī dodiet signālu, maz ko var sastapt. Sapratāt?

Kaut kur tumšajās debesīs atskanēja pieaugoša rūkoņa, parādījās baltas un sarkanas gaismas - aviokontroles helikopters. Tas pārlidoja nedaudz iesānis, pāri mežam, skaņa pamazām pazuda vēja troksnī. Eksperti pavadīja to ar skatieniem.

- Varbūt Veroniku atstāsim šeit? - ieteica Ruzajevs.

- Nē, nē, - meitene steigšus atbildēja. - Es iešu jums līdzi.

Ivašura satika viņas lūdzošās acis un pagriezās pret Gasparjanu.

- Atbalstīsi viņu, Suren. Kāpēc jūs nejautājat, ko mēs darīsim tālāk?

- Ko tur ko jautāt? - Ruzajevs saprātīgi teica. - Noķersim zirnekli, un tad jautāsim, vai viņš runā krieviski, vai angliski tomēr.

Veronika iesmējās.

- Bet kas - vai tad nē? - Paliekot bezkaislīgs, vaicāja Ruzajevs. - Kāpēc tad mēs ņēmām slazdu tīklu un mikroviļņu raidītāju?

- Tavu loģiku nevar noliegt, - Gasparjans indīgi sacīja.

- Nu, ne pūku, ne spalvu, eksperti, - sacīja Ivašura.

- Pie velna! - visi atbildēja draudzīgā čukstā.

Jo tuvāk viņi nāca Tornim, jo vairāk viņi pārliecinājās, ka tā aktivitāte pārsniedz ierasto, pirms pulsācijas laika. Klīstoši radiācijas avoti - "sātana acis" - mirgoja gandrīz ik pēc piecām minūtēm, tomēr tas viss notika ievērojamā augstumā. Divreiz sākās elektriskās lietavas, ko vējš piespieda Torņa sienām. Sarkanais mirdzums pulsēja no sienām - tas te atkāpās uz iekšu, te pastiprinājās, un no tā šķita, ka Tornis vai nu sarūk, vai palielinās.

Iet kļuva grūtāk. Sniega garoza zaudēja cietību, kļuva irdena, mitra, Torņa siltā elpa jau sasniedza šīs vietas. Drīz sniega segā parādījās pārpurvojusies augsne, kurā bija viegli iestrēgt līdz viduklim un dziļāk.

Kādā brīdī Ivašura pēkšņi apstājās, ar žestu pavēlēja nekustēties un ieklausījās.

- Šķiet, ir sākušies pārsteigumi, jūtat?

- "Zona", - sacīja Gasparjans. - Esam nonākuši līdz “zonai”, tas arī viss.

- Kāda zona? - jautāja Veronika, veltīgi mēģinot saklausīt kādu svešu skaņu, izņemot vēja gaudošanu. Viņai šķita, ka pār viņiem karājas dīvaina spokaina un vienlaikus smaga ēna, bet sajūta pārgāja. Palika tikai zināma spiediena un neveiklības sajūta visā ķermenī.

- "Šausmu zona", - pacietīgi paskaidroja Ruzajevs. - Bet tā nav viņa. "Zona" parasti sākas kilometru no sienas, bet mēs esam vismaz divu attālumā.

- Pagaidiet šeit. - Ivašura pagāja uz priekšu duci soļu, pastāvēja un atgriezās. - Šī nav "zona" - tā ir infraskaņa.

- Pazīstami jociņi.

- Jā, tas jau ir nopietni, mēs, iespējams, netiksim tālāk.

- Ko tas nozīmē - infraskaņa? Atvainojiet, ka iejaucos...

- Zirnekļi uzlikuši infraskaņas priekškaru, - pieklājīgais Gasparjans paskaidroja. - Infraskaņa, tā ir zemas frekvences skaņa, kas ļoti slikti ietekmē organismu, tāpēc ir riskanti iet tuvāk Torņa sienai.

- Kāpēc zirnekļi uzlikuši priekškaru?

- Nevēlas, lai kāds nāktu pie Torņa. Pastāv hipotēze, ka zirnekļi brīdina cilvēkus par briesmām: ar kliedzieniem - kad briesmu avots ir vietējs, ar infraskaņu - kad briesmas ... uh ...

- Nav zināms, kur, - pateica priekšā Ruzajevs. - Zirnekļi mūs ar infraskaņu aizbaidīja tikai vienu reizi, kad Torņa vietā vēl atradās no zirnekļu tīkliem uzbūvētais konuss.

Zeme zem izlūkiem pēkšņi nodrebēja, pār laukiem aizripoja zema pazemes dārdoņa.

Eksperti saskatījās.

- Atliksim? -  ar pusjautājošu intonāciju teica Gasparjans.

Ivašura minūti domāja, paskatījās pulkstenī un pieskārās rācijas pogai.

- Sakari - divi, kas tur pie jums notiek?

- Bija pazemes grūdiens, - caur ētera šņākoņu un sprēgāšanu atskanēja spalgā dispečera balss, - ar trīs ballu spēku. Iemesli nav zināmi. Kas runā?

- Ivašura.

- Igor Vasiļjevič, radiofiziķi jūs meklēja, viņi lika jums to konkrēti nodot: lauku blīvums ap Torni pieaug eksponenciāli. Kā sapratāt?

- Paldies, sapratu.

Ivašura izslēdza rāciju, noklikšķināja uz dozimetra vāka.

- Labi, ka vismaz radiācijas fons ir palicis nemainīgs, - Gasparjans nomurmināja. - Es ierosinu atgriezties pakaļ visurgājējam.

- Zaudēsim laiku, - sacīja Ivašura. - Mēģināsim rāpot vēl pāris simtus metru, ciktāl mums būs spēka izturēt infraskaņu. Veronika, tev gan nāksies palikt.

Meitene gatavojās iebilst, taču noķēra Ivašura acīs aukstu mirdzumu un atturējās.

- Labi. Kas man jādara?

- Pagaidi mūs. Lūk, tev otra rācija, kas noregulēta uz kopēju vilni. Ja gadījumā mēs... Tomēr mēs atgriezīsimies, gaidi... - Viņš pagriezās pret ekspertiem. - Uzvelciet infraoptiku, mēģināsim iet ar to.

Viņi uzlika nakts redzamības brilles, kas izskatījās kā brilles no konservu bundžām ar gumijas okulāriem un elastīgām arkām.

- Oho, lieliski! - Gasparjans nespēja pretoties un noklikšķināja mēli.

- Vai es drīkstu? - Veronika kautrīgi vaicāja.

Ivašura bez vārdiem viņai palīdzēja uzlikt brilles. Meitenes acīm pavēra maģisks attēls, iekrāsots visu brūno, sarkano un ķiršu toņos.

Tornis mirdzēja baltā mirdzumā, tāpēc bija sāpīgi uz to skatīties. Augsne un mežs tālumā bija melni vai tumši brūni, un šajā melnumā bija redzami sārteni celiņi, dzīslas, straumītes, diegi, bezveidīgi plankumi...

Pirmais par krāsojumu tika skaidrībā Ivašura: plankumi bija uzsilušie augsnes laukumi, takas un straumes bija uzartā lauka uzbērumi un cokoli, bet dzīslas un diegi... Viņš piegāja pie tuvākā pavediena, noliecās, noņēma infrasarkanās brilles un pavīpsnāja:

- Tīmeklis!

Gasparjans ar acīm sekoja zirnekļa tīkla pavedienam un kaut ko nomurmināja armēņu valodā.

- Ejam, - Ivašura sacīja, atkal uzvelkot briļļu loku. - Pēc tam noskaidrosim, ko viņi sākuši būvēt... - Viņš nepabeidza.

 Pāri laukumam raiti skrēja sarkana bumbiņa, un aiz tā palika tievs, sarkans pavediens.

- Zirneklis! - noelsās Veronika. Ivašura saspieda viņai pirkstus, aicinot uz klusumu, un pasniedza Gasparjanam lāzeru. Tad, neatraujot acis no skrienošā plankuma, sataustīja slazdu tīkla metēju, aprēķināja, kur bumbiņa nonāks, un skrēja pārtvert.

Veronika gribēja kliegt: "Igor!" - bet laikus aizklāja muti ar plaukstu. Gasparjans nez kāpēc noņēma no pleca divstobreni un uzvilka gaiļus. Ruzajevs ātri izvilka no azotes kinokameru un pieplaka skatu meklētājam. Gasparjans atzinīgi uzsita viņam uz pleca.

Lai tuvotos zirneklim, kurš nesamazināja ātrumu, bija jāiet dziļāk zonā, kur palielinājās infraskaņas jauda, taču Ivašura nepievērsa uzmanību infraskaņas starojuma ietekmei. Kad zirneklis atradās apmēram desmit metru attālumā, viņš divos piegājienos pacēla slazdu metēju un pavilka sprūdu. Ar klikšķi metēja atspere izmeta tīklu, un tas, lidojumā, izvēršoties plaknē, nosedza zirnekļa apaļo ķermeni, kas kvēloja infrasarkanajā diapazonā. Un... nekas nenotika! Zirneklis strauji nobremzēja un sastinga.

Arī Ivašura apstājās, sagaidot bezmaz vai blastera liesmas triecienu, tad norāva infrasarkanās brilles. Viņš uzreiz nepierada pie tumsas, bet saprata, ka patiešām ir noķēris zirnekli. Uz gludā, melnā ķermeņa ar tagad neredzamām kājām izcēlās bālganas, milzīgas, bezzīlīšu acis, uzmanīgi un neizpratnē, kā šķita Ivašuram, skatoties uz cilvēku.

Eksperts vilcinājās tikai mirkli. Viņš piederēja tiem cilvēkiem, kuru rīcība ir jo efektīvāka, jo grūtāka ir situācija, kuri zina, kā no domu haosa izvilkt optimālāko risinājumu, acumirklī saņemas un pieņem lēmumus, dažkārt balstoties tikai uz intuīcijas liecību. Šobrīd Igors pēkšņi skaidri saprata, ka zirneklis nav bīstams.

Ivašura lēnām spēra soli pretī zirneklim, otru, apstājās dažu soļu attālumā. Tagad viņš to redzēja pilnībā. Zirneklis atspērās pret aramzemi ar garām, posmainām kājām, kustinot priekšējos pedipirkstus. Ivašura atklāja, ka nopuscentimetru resnajām kaprona auklām noaustais tīkls,  sagriezts divās daļās, taču tas neapturēja ekspertu: zirneklis gaidīja viņa turpmāko rīcību.

- Klausieties mūs, - viņš klusi, bet stingri sacīja. - pierakstiet to un nododiet saviem saimniekiem. Mēs vēlamies uzzināt, kas ir Tornis - tas pirmkārt. Otrkārt: cik ilgi un cik lielā mērā tas vēl pieaugs? Tā izplešanās ir reāls drauds mūsu pasaulei, un, ja Tornis neapstāsies, mums būs jāizmanto spēks. Un trešais: vai jūs kaut ko zināt par mūsu biedru Ivana Kostrova un Taisijas Kalašņikovas likteni? Tas pagaidām ir viss. Kad gaidīt atbildi?

Zirneklis pagaidīja, joprojām domīgi kustinādams pedipirkstus.

- Nedzirdu.

Klusums. Tad klusa, neregulāra čirkstēšana. Ivašura izbrīnā nodrebēja: zirneklis atbildēja!

- Atkārtojiet, - viņš teica skaļāk.

Atkal klusā zirnekļa čirkstoņa. Zirnekļa balss!

Eksperts pamāja ar roku saspringti gaidošajiem draugiem. Visi trīs sāka skriešus tuvoties, bet Ivašura viņus apturēja ar žestu.

- Veronika - magnetofonu!

Meitene pēc minūtes pieskrēja (zirneklis uz to nereaģēja) un pasniedza magnetofonu. Ivašura ieslēdza ierakstu un uzmanīgi tuvināja mikrofonu zirneklim.

- Lūdzu, atkārtojiet to vēlreiz.

Zirneklis atkal un atkal nočivināja, nosvilpoja un pēkšņi metās atmuguriski pa to pašu ceļu, pa kuru bija skrējis šurp, neatraujot no cilvēkiem savas apaļās acis. Pazuda, izplūda tumsā.

- Uff! Ivašura izelpoja un noslaucīja sviedrus no pieres. Tikai tagad viņš sajuta nepatīkamu kaitinošu siltumu galvā, aizsmakumu, vēlmi paskatīties apkārt, kaklā sakāpa nelabums: zirnekļu infraskaņas priekškars turpināja darboties.

- Ejam prom, - Ivašura īsi izmeta.

Izslēdzis magnetofonu, atskatījās uz Torni un steidzās pakaļ Veronikai. Viņš saprata, ka zirnekļa uzvedība neko nenozīmē, bet ticēja, ka sākums ir izdarīts. Šai mašīnai vai radījumam nav svarīgi, jebkurā gadījumā zirneklim vajadzēja ierakstīt vai atcerēties viņa runu un pārsūtīt to uz galamērķi, un, ja pīkstēšana nebija atbilde, tad, iespējams, Torņa īpašnieki agrāk vai vēlāk tomēr atbildēs uz cilvēku jautājumiem. Metodes galvenā priekšrocība, kuru Ivašura izvēlējās saziņai, bija tās vienkāršība. Neviens nekad nav mēģinājis vienkārši uzdot jautājumus zirnekļiem. Viņš tos uzdeva...

Līdz pulksten diviem naktī viņi mēģināja noķert vēl vismaz vienu Torņa sargu, taču veltīgi: lai gan redzēt - redzēja, parādījās neparasti liels skaits zirnekļu, bet neviens no viņiem nepienāca tuvāk par simt vai divsimt metriem un neviens no viņiem nereaģēja uz apstarošanu ar lāzera staru. Zirnekļi drudžaini vērpa savus tīklus.

Visbeidzot, kad rācija ierunājās Odincova balsī, Ivašura aizveda nogurušo un pārsalušo "kontaktu komisiju" mājās.

Pie žoga viņus gaidīja pulkveža atsūtīts visurgājējs, un jau pēc divdesmit minūtēm viņi bija mājās. Vagoniņā bija silti, mājīgi krāsnī sprakšķēja malka, smaržoja aromātiska kafija. Odincovs sēdēja pie galda, koncentrējies, kā vienmēr, un lasīja avīzi. Kad eksperti ieklupa telpā, viņš tikai pacēla skatienu no avīzes.

- Nekā, - atbildēja Ivašura, atbildot uz viņa mēmo jautājumu. - Pareizāk sakot, gandrīz nekā. Viens no zirnekļiem mani uzklausīja, bet es neesmu pārliecināts, vai viņš saprata un atbildēja. Viņš kaut ko nočirkstēja, bet ko ... - Ivašura papleta rokas un pasniedza magnetofonu Gasparjanam. - Rīt no rīta, uz analīzi, lai skaņu inženieri ņemas, kopā ar lingvistiem.

- Es būtu pārsteigts, ja ar pirmo reizi izdotos nodibināt kontaktu, - klusi sacīja Odincovs. - Nākamo ekspedīciju jāsagatavo nopietnāk un pamatīgāk.

- Jums ir taisnība, ir jāiesaista visi zinātniskie spēki un tehnika, ieguvums pārsniedz visas materiālās izmaksas.

Viņi apsēdās pie galda un ielēja kafiju krūzēs. Pēkšņi vagoniņa grīda manāmi drebēja, no tālienes atlidoja īsa, neskaidra dārdoņa, nodrebēja logu stikli.

- Gulēt nesanāks, - Ivašura teica, uzmetot skatienu pulkstenim. - Pulsāciju var gaidīt pēc pusotras vai divām stundām. Jo vairāk domāju, jo vairāk esmu pārliecināts, ka mums ir paveicās ar kontaktu. Zirnekļi ap Torni auž tīklu, kas nozīmē, ka gaidāms kaut kas nopietnāks, nekā tas bija līdz šim. Tāpēc zirnekļu ir tik daudz.

Viņš sāka novākt galdu, bet atcerējās Veroniku, ar žestu Ruzajevam norādīja uz glāzēm un krūzēm un saģērbās.

- Es būšu štābā.

- Iešu kopā ar jums, - Odincovs piecēlās.

- Bet es, ar jūsu atļauju, pasnaudīšu stundu, - domīgi sacīja Gasparjans. - Mans organisms nespēj izturēt vairāk nekā divdesmit nomoda stundas, pat stresa apstākļos.

- Lūk jums fāzes portrets, kurā redzams cilvēks ar vārdu Surens Gasparjans, - nomurmināja Ruzajevs, šķindinot glāzes.

Aizvērušās durvis pārtrauca Gasparjana atbildi.

- Draugi? - jautāja Odincovs, pamādams durvju virzienā.

Ivashura nokāpa pa pakāpieniem un atskatījās.

- Jūs esat psihologs.

- Bet mēs nedrīkstam būt citādi, - Odincovs pasmaidīja.

Viņi klusēdami gāja tālāk.

Pār pasauli dominēja Torņa kuprainais kalns, liekot cilvēkiem turēt sevi pastāvīgā spriedzē, sajauktā ar apbrīnu un neizpratni. Neviens nevarēja palikt vienaldzīgs, skatoties uz šo nezināmā mērķa un izcelsmes baigo ģeometriski pareizo kalnu, kas bija pretrunā ar zināmajiem Visuma likumiem...

Torņa pulsāciju - vēl vienu lēcienu tā diametra pieaugumā - novēroja visi: vairāk nekā divi simti ekspedīcijas cilvēku - zinātnieki, žurnālisti, sakaru inženieri, televīzijas darbinieki, nometnes darbinieki un militāro vienību karavīri, kas pēc Ivašuras ieteikuma, bija sapulcēti ar trauksmi. Pats ekspedīcijas vadītājs gaidīja pulsāciju aviokontroles helikoptera pilotu kabīnē, kas riņķoja ap Torni viena kilometra augstumā. Kopā ar Ivašuru pilotu kabīnē atradās Ruzajevs un Veronika, izlūgusies ņemt viņu līdzi.

Tieši pirms pulsācijas vējš Torņa virzienā pierima, smagie mākoņi uzreiz nolaidās zemāk, it kā pieplokot zemei. Pat kilometra attālumā no Torņa tajos zibēja elektriskās izlādes zibens uzplaiksnījumi, galvenokārt horizontāli, dīvainu lentu un svītru veidā...Tornis turpināja spīdēt ar sarkanīgu spīdumu, pa to kā pa izdziestošu zvaigzni ložņāja melni plankumi, uzliesmoja un dzisa zaļas, ļaunas zvaigznītes un zaroti zibeņu kūļi. Reizēm no kaut kurienes no tās noslēpumainā dziļuma tika izmesti veseli, ilgi nedziestoši dzirksteļu lauki, starp kuriem veidojās dīvaini elektriski spoki. Ik pa brīdim no zemes atskanēja būkšķoši sitieni, dārdi un vaidi. Likās, ka Tornis plēš Zemes ķermeni, sašķeļot to, saspiežot, urbj ar gigantisku urbi, ejot arvien dziļāk, līdz mantijai, līdz kodolam...

Veronika, iepletusi apaļas acis un sastingusi, kaut kādā māņticīgā sajūsmā skatījās uz krāsaino fejeriju, kas ieskāva Torni. Uz Ivašura jautājumiem atbildēja vienzilbīgi un neatbilstoši, un viņš, novērtējis viņas stāvokli, pārstāja viņu traucēt.

Ruzajevs strādāja ar helikoptera borta kamerām, ātri atrodot kopīgu valodu ar novērotājiem - kādas no militāro vienību nerunīgajiem oficieriem. Turklāt viņam bija sagatavota arī sava kinokamera, no kuras viņš nekad nešķīrās. Divreiz nofilmējis Torni un virs meža peldošos spokus, Mihails pēkšņi pavilka Ivašuru aiz piedurknes.

- Paskaties, zirnekļi? Pa kreisi pa kursu, blakus uzbērumam pie sienas ...

Ivašura pacēla binokli.

Uzstumtās zemes valnis netālu no Torņa sienas, melns spokainajā gaismā, pēkšņi sakustējās, sāka izplesties! Caur binokli bija redzams, ka tā bija zirnekļu lavīna, kas skrien prom no sienas un bēg no nezināmām briesmām. Pat caur motora rūkoņu atskanēja ilgs sērīgs kliedziens, kas lika sirdij satraukti sažņaugties.

- Nolādēts! - nobālot, caur sakostiem zobiem sacīja Ivašura. - Ja jau zirnekļi bēg! ..

Tornis pēkšņi uzmirdzēja no augšas līdz lejai ar spilgti dzeltenu gaismu, uz mirkli pārvērtās par izplūdušu neskaidru siluetu un uzreiz atkal ieguva blīvu un cieta izskata kolonnu, kas bija nedaudz biezāka nekā iepriekšējā. Blīvs trieciens, it kā no virsskaņas lidmašīnas, aizlidoja pa gaisu, helikopters paklupa, tā ka visi tika piespiesti pret kabīnes logiem, taču Ivašuram izdevās pamanīt, kā zemes valnis pie torņa izliektās sienas uzlidoja gaisā, noplēšot augsni ar meža suku un ietriecās mežā izveidot jaunu valni...

- Šausmas! - Veronika čukstoši teica, ar abu roku pirkstiem saspiedusi zodu.

Pēc trieciena sekoja grandoša un baismīga vibrējoša dārdoņa, no kuras notrīcēja helikoptera kabīnes sienas. Mašīna nočīkstēja, sašūpojās no vienas puses uz otru. Piloti neizpratnē noliecās virs vadības paneļa.

Helikopters turpināja kratīties un šūpoties.

- Kas noticis? - iekliedzās Ivašura.

- Baidos, ka propelleriem beigsies sinhronitāte, - atbildēja vecākais pilots. - Lidojam uz bāzi.

Un helikopters, nodrebēdams pie katra dzenskrūves pagrieziena, it kā klibodams, aizlidoja malā, atstājot aiz sevis aptumsušo Torņa kolonnu, dūmu plīvuru ap to un pārstājušo mirdzēt mākoņu virpuli.

Ivašura piecēlās vēlu, pulksten vienpadsmitos. Neticīgi pagrozījis pulksteni acu priekšā, viņš atmeta guļammaisa segu un apsēdās uz gultas. Piekabē neviena nebija, drūmas ziemas dienas gaisma iesūcās pa logiem. Uz galda bija bundža ar sautētu gaļu, maize, siers un sviesta iepakojums, blakus tam bija tējkanna, kas pārklāta ar dvieli.

"Gasparjans," uzplaiksnīja doma, "akurātists... Dīvaini, ka viņi mani nepamodināja. Un es arī labais, apgūlies kā kungs! It kā atvaļinājumā. Noguri priekšniek? Vai slodze nav pārāk liela? "

Viņš apsūdzoši paskatījās uz savu atspulgu sienas spogulī, pieskārās rugājiem uz vaigiem.

“Labais! Veronika tevi nekad tādu nav redzējusi, un labi, ka neredzēja. Surens gan visu laiku uztur sevi formā, prieks redzēt! Kad viņš skujas? Šķiet, ka viņu neviens nav neredzējis ar skuvekli rokās ... "

Ivašura pavingroja, nomazgājās, paēda, turpinot būt neizpratnē par savu vēlo atmodu un metās uz štābu. Tur kļuva zināms, ka Odincovs ir aizliedzis viņu modināt.

Štābā, kā vienmēr, bija trokšņaini: pētnieki turpināja darbu, runājot savā starpā, cilvēki stāvēja un sēdēja pie diviem galdiem, kāds ienāca un iznāca, durvis klaudzēja, zvanījās telefoni.

 Dežurēja Bogajevs. Viņš sasveicinājās ar Ivašuru un atkal pacēla pie lūpām mikrofonu, izsaucot kat kādu “Divpadsmito”. Turpat blakus sarunājās Starostins un Odincovs, atlocījuši uz galda apkārtnes karti.

- Aizgulējos, - atvainojoties sacīja Ivašura. - Man iepriekš tā nav gadījies.

- Es pavēlēju, jūs nemodināt, - sacīja Odincovs. - Pēc manas informācijas, jūs jau trešo mēnesi esat miega badā.

- Nesūdzos, - Ivašura atmeta ar roku. - Bet, acīmredzot, jums ir taisnība, atpūta ir nepieciešama.

- Es dzirdēju, ka jums izdevās kontakts ar zirnekļiem, - sacīja Starostins. - Vai ir rezultāti?

Ivašura ar acīm meklēja Gasparjanu un Ruzajevu, taču viņu nebija štābā.

- Es atdevu magnetofona kaseti uz laboratoriju, analīzei, taču atbildes vēl nav. Bet, pat ja lente ir tukša, es uzskatu, ka eksperiments nebija veltīgs: zirneklis uzklausīja mani. Un man radās iespaids, ka viņš neapstājās nejauši, pārgriezis tīklu, viņš mani gaidīja. Kad es piegāju, tīkls bija pārgriezts divās daļās, un viņš varēja aizbēgt jebkurā sekundē.

- Es neatbalstu šo kontaktu. - Starostins uzmeta ātru skatienu Ivašuram. - Tāpat kā Vladlens Denisovičs Bogaevs. Galvenokārt riska dēļ. Tikai pirms diennakts pie Torņa nomira cilvēks, un jūs atkal dodaties uz turieni, bez cerības uz veiksmi, bez pienācīgas aizsardzības.

- Mēs jau runājām ar Igoru Vasiļjeviču par šo tēmu, - Odincovs iejaucās. - Vienkārši šādi eksperimenti ir jāsagatavo rūpīgāk.

- Diemžēl mums trūkst laika, tai skaitā arī "kontaktpersonu" ekspedīcijām. Tornis sāk reāli apdraudēt pilsētu, pēdējā pulsācija tā biezumam pievienoja gandrīz divus kilometrus. Līdz Žukovkai atlika tikai septiņi, divi līdz tuvākajam ciematam un astoņi kilometri līdz dzelzceļam. Līdz gāzes vadam - pieci. Vai saprotat?

- Saprotu, - Ivašura klusi atbildēja. - Ko jūs iesakāt?

- Vēl neko. Diemžēl ir jāizlemj brīdī, kad mums nav absolūti nekādas izvēles brīvības. Es saprotu, par ko jūs domājat. Jā, pašreizējā situācijā mēs ne ar ko nevaram atbildēt Tornim, izņemot raķešu triecienu. Iesakiet, savus priekšlikumus kā to pieradināt, un pēc iespējas ātrāk.

- Un ja nu no turienes atbildēs?

- Vai varat ieteikt citu veidu? Miermīlīgu? Es balsošu par tādu ar abām rokām!

- Miermīlīgs - tas ir kontakts, kuru šonakt mēģināju nodibināt! Bet draudi pilsētai ir patiešām lieli ...

- Gāzes vads atkal ir pārrauts, - iestarpināja Odincovs. - Reģiona pilsētās novēroti postījumi, bet Žukovkā ir cilvēku upuri, starp tiem, kas nebija evakuēti. Manuprāt, Igors Vasiļjevičs nav jāpārliecina. Protams, līdz raķešu triecienam vēl ir tālu, un iespējams, ka līdz tam laikam mums būs izveidojies reāls kontakts ar Torņa īpašniekiem. Cik man zināms, daži zinātnieki teorētiski jau ir izstrādājuši veidus, kā apturēt Torņa augšanu. Kāpēc gan tos neizmantot praksē?

- Esmu iepazinies ar šīm teorijām, - Ivašura saviebās. - Bet jebkura iedarbība uz Torni ir neparedzama, nav zināms, kā tas reaģēs, jo īpaši... uz raķešu triecienu.

- Bet kaut kas ir jādara! - Starostins sadusmojās. - Atvainojiet.

- Un kur pārējie komisijas locekļi? - jautāja Ivašura.

- Strādā, - Odintsovs pacēla mierīgās acis. - Iepazītas ar vidi laboratorijās, ar pieejamajiem datiem, ar cilvēkiem. Rīt, iespējams, sasauksim ekspedīcijas zinātnisko padomi, lai uzklausītu zinātnieku priekšlikumus. Bet pašreiz komisija ir tā teikt šokā. Neviens no tās locekļiem nav redzējis grandiozāku parādību, pat atomu sprādzienu nevar salīdzināt ar torni mērogos un jaudā, nemaz nerunājot par tā noslēpumu.

- Igor, - pasauca Bogajevs.

Ivašura atvainojās un piegāja pie sarunu paneļa.

- Mihails ziņo, ka zirnekļi ir atkal sākuši aust savus tīklus, viņi jau ir pieauduši visu krastmalu gar Torņa sienu. Bet līdz pulsācijai taču vēl ir tālu. - Bogaevs noņēma austiņas un paskatījās uz Ivašuru. Acis bija sarkanas, zem acīm uzpampuši maisiņi, seja sagurusi un grumbaina.

 "Vladlens galīgi sašļucis, - līdzcietīgi domāja Ivašura. - Cilvēkam, jau tuvu sešdesmit gadu, spiediens, sirds - cik ilgi var turēties? Un, ja to pateiksi tieši - apvainosies ..."

Skaļi viņš teica:

- Acīmredzot zirnekļi sākuši būvēt aizsargbarjeru, viņu būvniecībai nav cita iemesla.

- Še, parunā ar viņu. - Bogajevs pasniedza austiņas Ivašuram, dodot vietu pie paneļa. - Pagaidām izkustēšos.

- Kas tev tur ir, Miša? - Ivašura piespieda uztvērēju pie auss.

- Es atradu Torņa veco un jauno sienu savienojumu, - atskanēja Ruzajeva balss. - Augstums - tikai pieci metri no valņa. Pēc aprēķiniem sienas iegruvums tur notiks vistuvākajā nākotnē, ir pārāk daudz pārtraukumu un plaisu. Ja mēs vēlamies iekļūt iekšā, nav labākas vietas un brīža.

Ivašura spēra divus soļus turp un atpakaļ.

- Cik daudz laika ir mūsu rīcībā?

- Divas vai trīs stundas.

- Atgriezies, mēs gatavosimies.

- Turp? - piegāja Odincovs, skaidri norādot, ka viņš zina, par ko iet runa.

Ivašura palūkojās apkārt, taču istabā nebija ne Bogajeva, ne Starostina - viņi izgāja elpot svaigu gaisu.

- Ir iespēja ielauzties Tornī. Jūsu spēkos ir mūs apturēt vai ...

- Palīdzēt. Jūs esat gatavs?

- Mums ir divas stundas laika, lai sagatavotos. Vai jūs nāksiet kopā ar mums?

- Kurš vēl ies?

- Tikai eksperti no manas nodaļas: Ruzajevs, Gasparjans.

- Plus es un vēl pāris mani puiši. Ar to pietiks.

Ivašura grasījās noraidīt "puišu" kandidatūras, bet paskatījies uz cieto pulkveža seju, pārdomāja. Galu galā divi drošības speciālisti varētu būt noderīgi, tiekoties ar "desantniekiem" arī Torņa iekšienē.

Trīs stundas vēlāk grupa ar helikopteru ieradās Torņa sienas daļā, kur bija paredzēts tās iegruvums. Helikopters nolaidās uz šauras joslas starp sienu un sākušos "šausmu zonu" un nekavējoties aizlidoja atpakaļ. Pilots bija karavīrs, tāpēc par lidojuma mērķi neko nejautāja, lai gan grupa bija ekipēta kā kosmonautu nodaļa pastaigām kosmosā: plankumaini speckostīmi, ķiveres ar rācijām, somas ar NZ, ieroči no FSB arsenāla, kā arī aprīkojums no Centra arsenāla.

Odincova "puiši" - mierīgi, līdzīgi viens otram, majors un kapteinis, uztvēra uzdevumu nopietni un mierīgi, neizrādot savas jūtas ne ar vienu žestu. Vienu sauca par Maksimu, otru - Volodja. Un abi nekavējoties sāka savu darbu kā parasti, piesedzot grupas aizmuguri.

- Ko tālāk? - vaicāja Odincovs, pārlūkojot Torņa ciklopisko sienu, kas karājās virs galvas, ar punktu ar plaisu, bedrīšu, nišu un izliekumu rakstu. Lai arī "šausmu zona" sākās piecdesmit metru attālumā no sienas, tās ietekme bija jūtama arī šeit: šķita, ka gaiss drebēja no nedzirdamas dūkoņas, zeme vaidēja un Torņa siena noliecās un gatavojās sabrukt uz galvas.

Ivašura atskatījās uz helikoptera atvesto kravas furgonu. Furgons, protams, nevarēja nodrošināt drošu grupas aizsardzību, taču tā iekšpusē bija sēdekļi un polsterētas sienas. Tam vajadzēja piezemēties Tornī.

- Pavilksim savu "batiskafu" tuvāk sienai.

- Un tad?

- Tad sēdēsim tajā un gaidīsim sienas iegruvumu. Vieta izvēlēta tā, lai, pie iegruvuma mūs iesūktu iekšā.

- Pieņemts, - teica Odintsovs.

Ivašura satikās ar viņa skatienu un bija pārsteigts par izmaiņām: pulkveža acu dziļumos bija nsaskatāmi tumši draudi.

- Palīdzība vajadzīga? - rācijā bija dzirdama dežuranta balss.

- Nē, - attapās ekspedīcijas vadītājs, pavadot ar skatienu aizejoso Odincovu.

Piecpadsmit minūšu laikā sešatā pievilka furgonu tuvāk Tornim, atstāja to uz gludas paugura, pretī skaidri redzamajām zvaigznes formas plaisām ar vecu melnu izvirdumu plankumiem, sasēdās iekšā, un t]sajā brīdī viens no Odincova miesassargiem nolaida kārtu no AKM.

Ivašura izleca no furgona, noņemot automātu no drošinātāja, saprotot, ka neviens velti neatklās uguni. Viņš ieraudzīja murgainu figūru, kas izrāpjas pa kreisi no aiz akmeņu un zemes kaudzes: divas kājas, četras rokas, kobras galva, uz rumpja plāksnīšu bruņas. Briesmonis izdarīja vienu ķetnas kustību, metot kaut ko līdzīgu stikla bumbai pret Odincova miesassargu, taču tas šo bumbu sašāva gaisā ar īsu četru patronu kārtu, ar ne mazāku ātrumu un veiklību. Bumba pārvērtās par dūmu mākoni, pieskārās zemei un izveidoja tajā metru dziļu pamatīgu caurumu.

Pērtiķu čūska uzkāpa uz vaļņa - divstāvu kotedžas augstuma, un aiz viņa parādījās trīs figūras dīvainos dūmkrāsas tērpos, padarot tās vai nu pilnīgi neredzamas, vai spīdīgas kā metāla gabali. Iwašura saprata, ka "desantnieki" tos speciāli gaidījuši, zinot, ka uz Torņa iekšieni tiek gatavota ekspedīcija. Bet nebija laika uzzināt, kā viņi uzminējuši par gaidāmo kampaņu.

- Šaujiet atbilstoši situācijai, - Odincovs ātri teica. - Es izsaukšu papildspēkus. Vai arī atkāpsimies?

- Nepaspēsim, - Ivašura atbildēja tikpat ātri. - Un viņiem ir neparasti ieroči, no tiem nevar aizbēgt vai izvairīties. Viņš izvilka savu blasteru un izšāva vienu šāvienu pa viņiem klāt nākošā briesmoņa kājām. Iesaucās: - Palieciet, kur atrodaties! Pretējā gadījumā mēs atklāsim uguni, lai nogalinātu! Ko jums vajag?

- Neko, - viens no "desantniekiem" atbildēja rīkles balsī, iznīcinot furgonu, no kura Gasparjans tik tikko paspēja izlēkt, ar atbildes šāvienu. Otrais šāviens tika tēmēts uz Odincovu, taču pulkvedis prata ne tikai dot rīkojumus, un mirkli pirms uzliesmojuma nokrita aiz akmens šķembas.

Likās, ka tūlīt sāksies kauja, ar savstarpēju iznīcināšanu, taču šajā brīdī pēkšņi parādījās vēl citas personas. Ar dārdoņu un grāvieniem uz vaļņa pie Torņa sienas parādījās trīs melni jātnieki uz milzīgiem kentauriem.  Zaļi zibeņu kinžali nosvilpa, aizmetot "desantniekus" no redzesloka un liekot čūskas galvas briesmonim atkāpties. Atkal uzplaiksnīja zibeņi, kas iegriezās seškājainā milža ķermenī, un viņš pazuda, aizbēga, sekojot saviem pavadoņiem.

Viens no jātniekiem atskatījās, nozibināja vienīgo rubīnā mirdzošo aci, un tajā pašā brīdī kentauru ķēde smagā riksī metās pa vaļņa nogāzi, nojāja sniegotajā līdzenumā, ar nagiem samīdot krūmus un zemākos kokus, atstājot sniegā milzīgas apaļas, melnas pēdas. Uzvirpuļojušie sniega putekļi viņus paslēpa, dunošie rikši noklusa, iestājās klusums...

Cilvēki klusējot pavadīja viņus skatieniem, paskatījās viens uz otru.

- Kas tie par vel... - iesāka Odincovs, bet Ivašura viņu pārtrauca:

- Visi šurp! Nav īstais brīdis uzdot jautājumus. Turēsimies cieši kopā, tagad sāksies... - Viņš nepabeidza.

Ar šņukstu daļa Torņa sienas nokrita uz iekšu, un briesmīgais negatīvā trieciena viļņa spēks ievilka visu grupu radītajā spraugā, iesūcot visus, izņemot vienu no Odincova miesassargiem, tāpat kā putekļsūcēja šļūtene iesūc smalkus smilšu graudus...

.

Pāvels pirmo reizi mūžā pārkāpa Romašina biroja slieksni. Eirāzijas kontinenta drošības komisārs saprata viņa stāvokli, taču palika atturīgi oficiāls. Viņš piegāja pie sava galda ar melnu matētu virsmu, taču nesēdās un neaicināja viesi apsēsties. Paskatījās uz inspektoru.

Ždanovs stāvēja pilnīgi nekustīgs un ar dzeltenām acīm uzlūkoja komisāru-divi, kurās varēja lasīt tikai nesalaužamu mieru un dažreiz ironiju - ja sarunas nianses abiem kļuva saprotamas pirms mutiska skaidrojuma.

Viņš bija garš, bet attīstīto muskuļu dēļ šķita masīvs, un ar uzsvērtu šiku valkāja inspektora formas tērpu, kas runāja par nosvērtību, precizitāti un pašcieņu. Inspektora seja bija nedaudz noslēgta, bez mīmikas - ilga darba zīmogs kosmosā, kur nebija lielu cilvēku grupu, bet inteliģentais, vērīgais skatiens nodeva viņa izcilo raksturu.

- Atvainojiet, - Pāvels beidzot sacīja, izturēdams komisāra vērtējošo skatienu. - Man ne visai skaidrs, kāpēc mani uzaicināja uz Zemes sektoru.

Pāvels ne velti bija pārsteigts. Viņš bija drošības inspektors tālām kosmosa ekspedīcijām, bet Ignats Romašins vadīja Zemes UASS zinātnisko pētījumu drošības nodaļu. Dienests viens, bet dažādi virzieni, objekti, uzdevumi. Un pēkšņi viņš tiek izsaukts uz centru, atcelts no iepriekšējā darba un uzaicināts uz Zemi...

- Paskaidrošu. - Romašins pamainīja stāju, padomāja, nenovērsdams skatienu.

"Interesants tips, - Pāvels savukārt nodomāja. - Jauns, bet deniņi nosirmojuši, skops emocijās, bet seja vienkārša, varbūt mazāk atvērta un stingrāka, bet tas ir raksturs. Pieļauju, ka viņa izturība nav zemāka par manējo. Un šķiet, ka zoda un kakla āda ir reģenerēta -  manāms spīdums un nedaudz sārta krāsa..."

- Pirmkārt, jums aiz muguras ir desmit gadu pieredze kosmosā, - turpināja Romašins, - bet kosmoss cilvēkā veicina spēju domāt neaprobežoti, nestandartā, nestereotipiski. Otrkārt, jūs esat fiziķis pēc izglītības, kas ir svarīgi, un, treškārt, izcils sportists. Ir arī ceturtkārt, bet mēs par to parunāsim atsevišķi.

- izklausās intriģējoši.

- Diemžēl, esmu spiests izteikties miglaini, it īpaši attiecībā par jūsu kandidatūras izvēli. Atgriezīsimies pie galvenā. Es jūs iepazīstināšu ar lietas būtību, iedošu sakarus, kodus informācijas izsniegšanai. Jūs strādāsiet pēc saviem plāniem un ar savām metodēm. Uzreiz gribu atzīmēt: citas mūsu departamenta grupas strādās paralēli jums un jau strādā, taču lai tas jūs nemulsina, dublēšanās ir nepieciešama, jo lietu stāvoklis prasa ārkārtas pasākumus, kādus - vēl nezina neviens. Tagad es jums parādīšu, kāpēc patiesībā jūs esat šeit. - Neizejot no vietas, Romašins deva komandu biroja inkam,(inks- saīsinājums no Intelektuālā KompjūterSistēma - nākotnes datoru nosaukums-tulk) un tas atvēra apjomīgo paplašinātas informācijas paketi par katastrofu laika laboratorijā. Informācijas pakete beidzās ar Hronokvantu paātrinātāja avāriju: tā divu kilometru tornis pēkšņi uzplaiksnīja ar zilu mirgojošu gaismu, no tā augšas debesīs aizlidoja gigantisks zils zibens, nodrebēja zeme, no Torņa sienām visos virzienos triecās baismīgs viesulis, izraujot ar saknēm simtiem un tūkstošiem koku...

Ieraksts beidzās.

Romašins novērtējoši paskatījās uz inspektoru.

- Tagad jūs zināt gandrīz visu. Galvenie konsultanti jums būs bijušais laika laboratorijas vadītājs Atanass Zlatkovs un hronofiziķis, pareizāk sakot, hronomehānikas inženieris Igors Maričs, tiešais eksperimenta dalībnieks. Viņš ir vienīgais... - Romašins atkal ieskatījās Pāvela acīs, - kurš izdzīvoja no visa laboratorijas darbinieku personāla. Tātad jūs tikko redzējāt, kā tas notika. Katastrofas sekas ir briesmīgas. Tika bojāta Tālās Novērošanas orbitālā stacija; eksperimenta laikā tā atradās virs laboratorijas. Ap hronokvantu paātrinātāja torni, ko mēs saucam vienkāršāk - "Stumbrs", mežs un... viss pārējais tika iznīcināts desmit kilometru rādiusā. Reģiona siltuma bilance ir izjaukta. Hronoputu dēļ nav iespējams tuvoties "Stumbram" - temporālie efekti; laboratorijas ēka palika nesagrauta, bet nevienam neizdevās tajā iekļūt.

Romašins apklusa. Arī Pāvels paklusēja, tad teica:

- Atvainojiet, bet es joprojām nesaprotu, kas izraisīja katastrofu. Eksperiments neizdevās, notika katastrofa, ir jāizpēta cēloņi, jānovērš sekas... Vai ne? Parastā formula biroja līnijas nodaļu darbam. Kur šeit ir darbs drošības dienestam?

- Eksperiments ne tikai neizdevās, tas kļuva nekontrolējams un... turpinās līdz šai dienai! Hronourbis - hrono-sabrukšanas reakcijas ģenerators-ierosinātājs - ir iekritis pagātnē par simtiem miljonu, varbūt pat par miljardiem gadu. Bet galvenā nelaime ir tā, ka "Stumbrs" ir nestabils, šūpojas laikā, iespējams, ģenerators turpina strādāt un iet dziļāk pagātnē. Pie kā tas var novest, nav zināms. Jūsu uzdevums ir noskaidrot cilvēciskā faktora vainas pakāpi.

Pāvels klusējot sagremoja teikto. Viņam jau bija sakrājies daudz blakusjautājumu, sarunu biedram turpinot stāstu, taču bija pāragri tos izteikt skaļi. Departamentā glabājas pilns ziņojums par notikušo, un, iepazīstot to, noteikti tiks atrastas atbildes uz lielāko daļu jautājumu.

- Pierakstiet mūsu nodaļas informācijas kanāla kodu. - Romašins nodiktēja septiņciparu skaitli. - Vai  ir kādi jautājumi man?

- Ir, bet es tos uzdošu vēlāk, ja jums nav iebildumu. Vai es varu sākt darbu šodien?

- Varat, es tikko gribēju to jums lūgt. Jūsu kabinets atrodas blakus, divi simti septītā istaba.

Romašins nedaudz pavilcinājās, joprojām nesteigdamies apsēsties pie sava galda, tad sacīja:

- Varbūt mans lūgums jums šķitīs dīvains, bet... visu laiku esiet modrs. Pievērsiet uzmanību visiem sīkumiem, dīvainībām, bīstamiem starpgadījumiem un uzturiet sevi pastāvīgā gatavībā...

Pāvels gaidīja turpinājumu, neizrādot pārsteigumu, un domāja, ka komisārs zina par to, kas notika ekspedīcijas laikā, par viņa tikšanos ar "sanitāriem". Bet nerunā. Kāpēc? Kas tas par dīvainu veidu, neko nepateikt līdz galam?

- Labi, - viņš pamāja ar nepieejamu seju. - Es vienmēr uzturu sevi formā. Vai jums tas ir viss?

Romašins tikko manāmi pasmīkņāja, pamāja ar galvu, kaut arī šaubas viņa acīs neizklīda. Viņš kaut ko gaidīja, bet nav zināms, vai sagaidīja.

Uz komisāra galda nozibēja krāsainu uguntiņu ķekars, un atskanēja inka balss:

- Kontrole viens, kontrole divi - norma, kontrole trīs - lauka svārstības, kontrole četri - transcendentālās pārraides robežefekti.

- Man viss, - Romašins nez kāpēc piebilda, un Pāvels, viegli palocījies, aizgāja.

Pēc viņa domām, inka ziņoto abrakadabru varēja atšifrēt šādi: kāds mēģināja neitralizēt kabineta aizsardzību, lai noklausītos to, par ko runāja kabineta īpašnieks. Un nezināmajam uzbrucējam acīmredzot tas izdevās.

Nonācis pie šī secinājuma un ņemot to vērā, Pāvels atrada durvis ar skaitli "207", pārbaudīja savu operatīvā dienesta moduli, ko vecmodīgi sauca par kabinetu, un secināja, ka jebkuras organizācijas kabineti ir standarts, ja vien uz tiem nav īpašnieka identitātes nospieduma. Šajā  bija strādājis kāds acīmredzot moralizējoši-neizteiksmīgs, drūms, padzīvojis, mīlošs kārtību un disciplīnu. Sava veida pedantisks sausiņš ar pliku pleķi pa pusi galvaskausa.

Uz sienas bija divas plast-papīra loksnes. Pirmajā bija uzraksts: "Pirms dari - padomā!", Otrajā - UASS instrukcijas trīspadsmitais punkts, sarunvalodā dēvēts par "negodu", kas tika atšifrēts kā "riska samazināšana līdz absolūtam minimumam".(«срам») Būtu interesanti paskatīties uz bijušo kabineta saimnieku. Vai tiešām nodaļā ir šādas personas? Tomēr īpašnieks varētu būt arī iesācējs, stažieris, kurš mācījās instrukcijas.

Pāvels ieskatījās metro kabīnē: tukšs, tīrs, pie sienas iziešanas staciju karte, pie otras - niecīgs panelis ar vienu vienīgu indikatoru un ieslēgšanas sensoru, pārvietošanas skalas adatu. Ievieto adatu kartes kontaktligzdā, uzsit pa sensoru, un esi tūkstoš kilometru attālumā no šejienes... vai miljona, vai pat simts gaismas gadu attālumā...(skat. paskaidrojumu-tulk)

Pāvels apsēdās pie koordinatora pults, paskatījās pulkstenī un pagrieza strāvas padeves atslēgu.

No piecu kilometru augstuma hronopaātrinātāja kolonna izskatījās kā spīdīga balta caurule, no kuras izplūda sasiluša gaisa dūmaka. Caurule rēgojās melna, pauguraina līdzenuma vidū, kuru upes zilganais asmens sagriezis divās daļās. Līdzenumā dažviet zemienēs saglabājušās koku paliekas, pārogļojušies celmi, kas sērīgi mirdzēja ar perlamutra glazūru, izkusušie ēku skeleti. Laboratorijas ēkas piecstāvu kubs pie Stumbra sienas izcēlās uz melnipelēkā fona ar nedabisku fosforizējoši-sniegbaltu krāsu.

 - Lielo un Vareno darbu laikmets ... - nomurmināja Pāvela kaimiņš, miedzot acis ar dziļumā dzirkstošām ironiskām gaismām.

Pāvels paškielēja uz viņu. Vidēja auguma, stiegrains, nerunīgs, seja cieta gribasspēka pilna, iezīmēta ar mazām rētām, acis tumši brūnas, gandrīz melnas. Inženieris-hronomehāniķis Igors Maričs. Radās iespaids, ka viņu nomoka kāda doma.

Viņus iepazīstināja Pāvela kabinetā Romašins, un abi uzreiz devās uz notikuma vietu: līdz Brjanskai ar metro, no turienes uz katastrofas zonu - ar patruļas kuteri.

Mašīnas nelielajā vadības panelī uzmirgoja dzeltena gaisma, atskanēja izsaukuma signāls. Maričs, kurš sēdēja pilota sēdeklī, pieskārās sakaru sensoram.

- Kontrole divi - pilota kabīnē atskanēja grandošs baritons. - Bortam X, jūs atrodaties avārijas dienestu zonā. Atbildiet uz vilni “trīssimt”.

- Viss kārtībā, otrais, - Maričs atbildēja mikrofona zīlē virs jakas pleca. - inspektora Ždanova mašīna, nodaļa "B". Jums bija jāsaņem informācija.

- Ieslēdziet automātisko atbildētāju, pretējā gadījumā jums tas tiks pieprasīts katru minūti. Mierīgu darbu.

Maričs nogaidoši paskatījās uz Pāvelu. Laiks rīkoties, viņš saprata. Atcerējās ziņojuma rindas par katastrofas sākotnējo izmeklēšanu laika laboratorijā.

UASS ekspertu un Zinātņu akadēmijas zinātnieku, vienotās jomas hronofizikas un fizikas speciālistu veiktā izmeklēšana neko daudz nepaskaidroja. Ne laboratorijas ēkā, ne hrono-paātrinātāja tornī nevarēja iekļūt, un ziņojums bija pilns ar vārdiem "domājams", "iespējams", "var būt". Kopš katastrofas pagājusi pusotra nedēļa, taču par to maz zināms, patiesībā tikai Romašina teiktais.

- Nolaidīsimies tuvāk laboratorijas ēkai, - Pāvels ieteica.

- Tuvāk par diviem kilometriem neizdosies. Ap Stumbru ir uzstādīta aizsargbarjera, lai novērstu...

-  Nu tad piezemēsimies pie barjeras.

Kuteris sāka vienmērīgi slīdēt uz leju.

- Vai laboratorija ar enerģiju tika apgādāta centralizēti, caur Zemes elektrotīklu, vai arī tai bija savs reaktors?

- Abi. - Maričs runāja aprauti, aizsmakuši un klusi. - Reaktors ir iebūvēts "Stumbrā" divdesmitajā horizontā - standarta kvark-kesons. Tā jaudas pietika, tikai lai uzturētu rezonansi paātrinātājā, taču pašlaik Stumbrs infrasarkanajos un radiofrekvenču diapazonos izstaro divreiz vairāk enerģijas, nekā spēj nodrošināt reaktors. Paātrinātājam nav citu iekšēju enerģijas avotu, ārējie ir atspējoti, kas nozīmē, ka no kaut kurienes tiek pievadīta enerģija.

Kuteris klusi noplanēja uz neliela paugura virsotni, kuru klāja brūna, poraina masa kā pumeka akmens.

- Vai jūs gribat teikt, ka Stumbrs no kaut kurienes slepeni izsūknē enerģiju?

- Izsūknē, bet ne mūsu laikā! Ja eksperiments izdevās, tad Stumbrs pašlaik ir kanāls, kas savieno mūsu laiku ar pagātnes laikmetiem. Vai mēs izkāpsim?

- Varbūt uz minūti. Tad iepazīstināsiet ar Centru.

No ziņojuma Pāvels uzzināja, ka Avārijas glābšanas dienests ap laboratoriju izveidojis īpašu aizsargjoslu. Josla ietvēra novērošanas un apvidus kontroles stacijas, mobilos spēka lauku ģeneratorus, antimatērijas izstarotājus, seismiskās stacijas, klinšu skanēšanas iekārtas, lokatorus un citu tehniku. Centrs kontrolēja visu komplekso aizsardzības kompleksu, par kura vadītāju nozīmēja hronofizikas doktoru, bijušo laika laboratorijas vadītāju Atanasu Zlatkovu.

Maričs izkāpa no kabīnes un pagājās pa kalna tukšo virsmu lai izkustētos. Ar katru soli zem kājām uzpeldēja dzeltenbrūnu putekļu mākoņi. Pāvels izkāpa pēc viņa.

- Pastāstiet par eksperimenta mērķi. Ziņojumā aprakstītas tikai tā sekas. Eksperimenta laikā jūs bijāt laboratorijas ēkā, vai ne?

Maričs noraidoši papurināja galvu, ziņkārīgi paskatījās uz Pāvelu. Rētiņās viņa sejā satumsa.

- Es atrados neatkarīgās aparatūras bunkurā zem laboratorijas ēkas. Bunkuram ir atsevišķa izeja, bet tagad tā ir aizgruvusi. Jūs pēc izglītības, atvainojiet, kas?

- BIS meistars.

- A-a... lielu informācijas sistēmu projektētājs? Ko pabeidzāt? Rjazaņas Inteku?

- Maskavas Engu.

- Nav slikti, bet vienalga, nāksies vienkāršot. Jau sen ir zināms, ka ceļošana laikā nav iespējama, nepārvietojoties telpā. Zeme griežas un pārvietojas ap Sauli ar ātrumu trīsdesmit kilometri sekundē. Saules sistēma pārvietojas kosmosā ar ātrumu divi simti kilometru sekundē. Galaktika pārvietojas starpgalaktiskajā vakuumā, galaktiku kopa nestāv uz vietas... Viss plūst, viss mainās. Īsāk sakot, lai nokļūtu kaut vai iepriekšējā mirklī un nonāktu tajā pašā izvēlētajā Zemes punktā, ir nepieciešams ar vēl nebijušu precizitāti aprēķināt, kur Zeme atradās šajā mirklī, un tikai tad caursist hronoaku. Vai esat iepazinies ar Gēdeļa relativitātes teorijas daļējās ietekmes aprēķiniem?

- Vispārējos vilcienos.

- Viņa aprēķinus izmanto hronofizikā. Mēs esam aprēķinājuši un praksē ieviesuši Gedelianu [9]. Sūtījām zondes simtiem gadu tālā pagātnē un atgriezām tā satpakaļ.

- Vai tiešām aprēķini izdevās tik precīzi?

- Lai iekļūtu pagātnē pat par tūkstoš gadiem, aprēķinu precizitāte, protams, nebija pietiekama, taču mēs apgājām šo šķērsli, ieviešot hronourbuma pašfokusēšanu.

- Un eksperimenta laikā hronoaku kanāls tiek saglabāts?

- Jūs labi aptverat būtību. Eksperimenta gaitā "diskrētais hrono caursišanas stumbrs" savieno visus miljonus Zemju dažādos laikmetos.

- Kas notika pēdējā eksperimentā?

- Mēs nolēmām ieurbties laikā līdz piecu miljardu gadu dziļumam, kad izveidojās Zeme. Maričs sarauca uzacis. - Bet hronourbis nez kāpēc negāja dziļāk par vienu miljardu gadu, neskatoties uz caursišanas jaudas pieaugumu, it kā tas būtu saskāries ar paaugstinātas cietības laika slāni. Un tad radās ideja piemērot virzītu hrono-sabrukšanas reakciju.

- Pēc kā notika katastrofa?

- Nezinu. Reizes divdesmit mēs iedarbinājām hronopaātrinātāju bez taustāmiem rezultātiem. Divdesmit pirmajā... tas ieslēdzās pats.

- Kā tas ir iespējams?

- Pie šāda secinājuma nonāca eksperti. Bet es šai hipotēzei neticu. "Stumbrā" ir iebūvētas četras drošības sistēmas, kas neļauj tai ieslēgties ne tikai spontāni, bet pat tad, ja kāds vēlas ieslēgt tā atsevišķās sistēmas. Nē, hronourbi speciāli iedarbināja kāds, kurš labi zināja, kā tas beigsies.

- Bet kam tas varētu būt vajadzīgs? Un dēļ kā? Ja visi zināja, ka urbt laiku ir bīstami... Lai gan, uzdot šādus jautājumus var būt pāragri. Tomēr jūs droši vien priekš sevis esat izskaitļojuši, kas izraisīja katastrofu.

- Man nepatīk hipotēzes, - Maričs drūmi attrauca. - Es neesmu hronofiziķis-teorētiķis, bet inženieris-mehāniķis, praktiķis, laiks man ir aptaustāms iekārtu metālā. Labāk parunājiet ar centra vadītāju Zlatkovu, viņam ir daudz ideju.

- Un tomēr? Vai tad jums nav sava viedokļa?

- Domāju, ka hronourbis nav pie vainas. - Mariča runas tonis palika nemainīgs. - hrono-paātrinātāja tornis no augšas līdz lejai ir piebāzts ar drošības un vadības sistēmām, kas automātiski pārtrauc eksperimentu pie mazākajām briesmām. Nē, es nezinu, kas notika.

- Nu ko, - Pāvels nopūtās, - paldies par to pašu.

Viņš izņēma binokli un sāka rūpīgi izpētīt laboratorijas sniegbalto ēku ar melniem logu caurumiem. Likās, ka visas telpas bija piepildītas ar dīvainiem melniem dūmiem, kas laika gaitā neizklīda un neizplūda ārā.

Pēkšņi no ēkas aizmugures izlēca apaļš melns punkts un strauji metās uz netālu esošo Stumbra balto sienu. Pāvels saskatīja zirnekļveidīgu radību ar garām šarnīru kājām, diviem acu pāriem, glancētu ķermeņa elipsoīdu. Palūkojies uz inspektoru, Maričs pacēla pie acīm savu binokli.

- Konkistadors, - viņš pēc minūtes nomurmināja. - Automātiska iekārta paātrinātāja un laboratorijas aprīkojuma apkopei. Diezgan neatkarīgs, domājošo automātu otrās paaudzes veidojums.

Pāvels pavērsa binokli sānis un kilometra attālumā atklāja melnu cauruļu rindu, kas bija vērsta uz hrono-paātrinātāja balto Torni. Caurules reizēm lēnām pašūpojās no vienas puses uz otru un kļuva līdzīgas seno līnijkuģu lielgabalu stobriem.

Pāvels pagrieza tiem muguru.

- Braucam. Vai Centrs ir tālu no šejienes?

- Gandrīz zem mums.

Aizsardzības joslas centrs bija pazemes bunkurs ar enerģijas iekārtām un savu augstas klases kiberintelektu. Kontroles un vadības telpu trīs simtu kvadrātmetru platībā aizņēma zemas, mirdzošas automātiskā aizsardzības monitoringa konsoles, novērošanas iekārtas, vides parametru, sakaru un informācijas pārraides kontrole. Zāles sienas kalpoja par ekrāniem operatīvajiem sakariem un novērošanas kombainiem, no kuriem vienā tika parādīts zemes ģeoloģiskais posms līdz kilometra dziļumam vietā, kur stāvēja Stumbrs: uz brūni melnu slāņu fona, kas mijās ar sarkanām, oranžām, dzeltenām svītrām un plaisām - zilgana apaļa kolonna pakāpeniski izšķīst līdzenuma klintīs divsimt metru dziļumā.

Zālē bija maz cilvēku - tikai pieci operatori. Atanass Zlatkovs sēdēja atzveltnes krēslā pie vienas no pultīm, uz biezā krekla piedurknes izcēlās sārts rombs ar mazu sudrabotu sfinksu.

Viņš bija liels, tumšādains vīrietis ar spīdīgu, melnu matu cepuri, lēns un, kā Pāvelam šķita, nedaudz apātisks. Vēlāk izrādījās, ka Zlatkovs bija pakļauts ātrai garastāvokļa maiņai, viņš zināja, kā no konkrētas situācijas pāriet uz kodolīgu formulējumu un abstraktām pārdomām.

- Jūs neesat pirmais, kurš vēršas pie manis ar lūgumu izskaidrot katastrofas cēloņus, - viņš teica, atbildot uz Pāvela jautājumu. - Bet jūsu nodaļas speciālistiem nepatīk nodarboties ar spekulācijām, sniedziet viņiem faktus, vai ne?

- Kopumā - taisnība, - Pāvels piekrita, izlemjot, kā izturēties pret šo visai planētai zināmo zinātnieku. - Jūs vēlaties teikt, ka fakti, kurus jūs zināt, ir vienlīdz zināmi visiem pārējiem un ka jauni fakti nav pievienoti. Uzminēju?

Zlatkovs ar uz mirkli pamodinātu ziņkāri paskatījās uz Pāvelu.

- Profesionāla intuīcija? Tomēr tas nav svarīgi, man tiešām nav jaunu faktu. - Viņš sarauca uzacis, paklusēja. - Dīvainākais no faktiem ir spontānā Stumbra ... hrono-urbja ieslēgšanās. Un vissliktākais ir kolēģu nāve! Gāja bojā brīnišķīgi zinātnieki un mehāniķi, kuri gatavoja eksperimentu... Bet es lūk, esmu sveiks un vesels. Un Maričam paveicās, viņš arī brīnumainā kārtā izdzīvoja.

Pāvels neko neteica. Traģēdija bija tik svaiga šī cilvēka atmiņā, ka jebkurš jautājums par laboratoriju atdzīvināja notikumus un urdīja dvēseli. Bet inspektors nevarēja neuzdot jautājumus.

- Nevarēšu jums nekādi palīdzēt, - piebilda Zlatkovs. - Stumbra pašpalaišanās iemesli nav zināmi. Toties ir zināmas sekas. Nav nekādu sakaru ar laboratoriju, līdz šim nav bijis iespējams iekļūt iekšā. Parastie stingri ieprogrammētie kiberi vienkārši neatgriežas, bet konkistadori nevēlas tuvoties ēkai pat par simts metriem. Vai jūs zināt, kas ir konkistadors?

Pāvels atcerējās biomehānisko zirnekli un pamāja ar galvu.

- Dīvains nosaukums kiberam.

- Tā viņus nosauca viņu radītājs Felipe Mendoza, iespējams, tāpēc, ka tie bija domāti tieši mūsu laboratorijai un pirmie iekaroja laiku. - Zlatkovs aizdomājās, saraucis pieri ar biezajām platajām uzacīm, nervozi bungodams ar vadības paneli. - Eksperimenta rezultātā simtiem Zemju tika savienotas ar hronourbumu dažādos laika periodos un dažādos telpas punktos. Pamatojoties uz Centra rīcībā esošajiem datiem, es aprēķināju, ka Stumbrs ir savienojis vismaz trīs simt laikmetus ar desmitiem, simtiem tūkstošu un simtiem miljonu gadu intervālu. Pats hronourbis, visticamāk, iekrita Zemes vēsturē dziļāk par pieciem miljardiem gadu un neizgāja no rezonanses. Ar lielām grūtībām mēs saņemam informācijas drupatas par Stumbra izejas punktiem uz Zemes virsmu, taču mēs nevaram palīdzēt konkistadoriem, viņiem pašiem ir jāaizsargā Stumbrs no pilnīgas sabrukšanas robežas. Ja nebūtu viņu ...

- Man teica, - Pāvels pamāja. - Būtu notikusi hronosabrukšanas ķēdes reakcija.

- Mēs nosūtām uz Stumbru simtiem konkistadoru, tikai daži atgriežas un arī tie, gandrīz bez atmiņas. Iespējams, izeja no Stumbra reālajā laikā ir pilna ar temporālo paātrinājumu kritumiem, izdzēšot informāciju molekulārajā un atomu līmenī. Mēs, protams, meklējam veidus, kā iesūtīt Stumbrā cilvēku, taču uzdevums ir ārkārtīgi grūts, ir nepieciešami eksperimenti ar dzīvniekiem, un ir vajadzīgs brīvprātīgais, kurš nokāptu pa Stumbru lejā un izslēgtu ģeneratoru... - Zlatkovs papurināja galvu, nedaudz saviebās un atkal ilgi aizdomājās, atstājot domas pie sevis. Pāvels pacietīgi gaidīja, uzmetot skatienu ekrāniem, kuros bija redzamas ainavas ap Stumbru.

- Patiesībā tas ir viss, ko es jums varu pateikt, - negribīgi sacīja Centra vadītājs, pamodies no domām, kuras, visticamāk, nebija laimīgas. - Laika zinātne, diemžēl, nav determinanta zinātne. Tā nesniedz nepārprotamas atbildes, bet piedāvā vairākas iespējas ar dažādu varbūtību. Kolēģi-hronofiziķi secinājumos ir piesardzīgāki, taču viņi nezina to, ko zinu es par paātrinātāja darbību. Bet es... baidos, ka hronosabrukšanas ģenerators ir nogrimis tik dziļi, ka mēs to nevarēsim sasniegt. Vai jūs saprotat, uz kā karājas cilvēce?

Pāvels pēkšņi izjuta īslaicīgu netīksmi pret šo cilvēku, kas apveltīts ar varu un atbildīgs par ne tikai atsevišķa kolektīva, bet, iespējams, visas Zemes cilvēces drošību.

- Ja jūsu eksperimenti ar laiku ir tik bīstami, - viņš klusi sacīja, - kāpēc jūs neizziņojāt moratoriju tādu veikšanai?

Centra priekšnieks atbalstījās krēslā, nobālēja, bet viņa acis saglabāja to pašu vienaldzīgo izteiksmi.

- Pirms eksperimentēšanas zinātnieki izveidoja hronopunktūras teoriju vai, ja vēlaties, laika urbšanu. Un līdz pēdējam eksperimentam teorija un prakse saskanēja pat detaļās, tāpēc par moratoriju netika runāts. Starp citu, SEKON rūpīgi uzraudzīja mūsu darbu, un šī organizācija, kā jūs zināt, ļoti veiksmīgi izmanto savas īpašās pilnvaras.

- Atvainojiet, es biju pārāk pārsteidzīgs ar secinājumiem. Un tomēr, neskatoties uz aprēķiniem, kontroli un prognozēm, katastrofa notika. Neveiksmīga tehnoloģija, zinātne, teorija? Konkrētas personas nolaidība?

- Šādu gadījumu nevar saukt par nolaidību. Lai iedarbinātu hronourbi, bija jāzina tā atsevišķo sistēmu palaišanas kodi. Tos nezināja neviens cilvēks no Centra... izņemot Škodanu un mani. Bet es neiedarbināju ģeneratoru. Lai gan es joprojām esmu pārliecināts: katastrofai nevajadzēja notikt. Ja vien eksperimentā neiejaucas kāds cits... ļauns spēks. Bet mēs par to parunāsim citu reizi. Atvainojiet, mani gaida. Maričs ir informēts par visiem notikumiem, kā ceļvedis viņš būs neaizstājams.

Pāvels pamāja un devās prom.

- Vai tiešām jums izdevās likt priekšniekam domāt arī par kaut ko citu, izņemot zinātni? - Maričs, kurš viņu gaidīja, ar cieņu pajautāja. - Maz kam tas izdodas.

- Jūs ar viņu nedraudzējaties? - Pāvels jautāja.

- Bet kas, vai var manīt?

- Nedaudz. Kāpēc jūs viņu nemīlat?

- “Nemīlat” - teikts pārāk skaļi, drīzāk man viņa ir žēl. Viņš ir teorētiķis ne tikai kvadrātā, bet pat kubā, viņam vispirms eksistē zinātne, viņa dārgās superoriģinālās idejas un pēc tam viss pārējais.

Pāvels paklusēja. Viņaprāt, Zlatkovs no sirds skuma par darbinieku nāvi, bet kas attiecas uz viņa personiskajām īpašībām - nevajadzēja steigties ar secinājumiem.

Inspektors atsauca atmiņā sarunu ar Aizsardzības centra vadītāju. Visvairāk viņu satrauca nejauši izmestā frāze par kāda cita iejaukšanos eksperimentā. Vai tas tiešām ir iespējams? Bet kas varētu iejaukties? Saskaņā ar kosmosa izpētes datiem Galaktikas zvaigžņu zarā - Oriona zarā, kurai pieder Saule, nebija nevienas civilizācijas, kas sasniegtu Zemes līmeni. Bet varbūt šādas civilizācijas bijušas agrāk - pagātnē? ..

- Paldies par informāciju, - Pāvels sacīja Maričam, kurš gaidoši uz viņu skatījās. - Šodien es jūs vairs nemocīšu.

Inženieris pamāja, paspieda izstiepto roku un, pagriezies, sacīja pār plecu:- Ja es jums esmu vajadzīgs, jūs atradīsit mani pie Polujanova instrumentistiem.

Pāvels apsēdās uz brīvā krēsla pie zāles sienas un domāja, ko iesākt vispirms. Viņam bija jāiepazīstas ar ziņojumu par laboratorijas eksperimentiem, sākot ar brīdi, kad tika palaists hronopaātrinātājs, jāanalizē enerģijas patēriņa pieaugums, jāpieprasa informācija par darbiniekiem un dizaineriem, kā arī jāapkopo novērošanas dati par Stumbru, tā apkārtējās vides parametriem. Turklāt bija nepieciešams sastādīt dīvaino faktu kopsavilkumu par paātrinātāja darbību pirms un pēc katastrofas. Un tas viss vienā dienā.

Zirneklis nebēga, skatījās uz Pāvelu ar izbolītām caurspīdīgām dzeltenām acu lēcām bērna plaukstas lielumā, kustināja divus priekšējo kāju pārus un likās, ka ieklausās cilvēka vārdos.

- Nāc šurp, muļķīt, - Pāvels maigi atkārtoja. - Nebaidies, neviens tev neko sliktu nedarīs.

Netālu stāvošais centra inženieris Polujanovs smīnēja ūsās.

- Nenāks. Viņa heistogrammas un atmiņa ir acīmredzami izdzēsta, darbojas tikai mehanoinstinktu mezgli. Viņš nebēgs, bet arī nepienāks. Būs jāapdullina ar radiotroksni.

Viņi stāvēja trīs kilometrus no Stumbra baltās kolonnas zemienē starp diviem nelieliem pauguriem. Pa zemienes dibenu tecēja strautiņš ar sarkanu ūdeni; šur tur nogāzēs caur takīra garozu parādījās zaļas zāles bultiņas: dzīvība pamazām atgriezās melnibrūnajā nāves zonā. Abi - inženieris un Pāvels - atradās caurspīdīgos plēves skafandros, apjozušies ar antigravu jostām.

- Komanda "nulle"! Inženieris pēkšņi teica, palielinot skaņas raidītāja jaudu. - "NULLE"!

Zirneklis nodrebēja, neizlēmīgi pamīņājās uz vietas ar visām sešām kājām, taču nesteidzās izpildīt pavēli.

- Es taču teicu. - Polujanovs noņēma no jostas radiobākas tīkla zīmuli. - Labi, ka vismaz izdevās no turienes izkļūt. Par šo varoņdarbu mēs centīsimies tevi izārstēt, manu draudziņ.

Noteiktas frekvences radioviļņu uzliesmojums lika konkistadoram palekties krietnu pusotru metru, un viņš nokrita nekustīgs un sastindzis.

- Ņemam.

Viņi paņēma četrdesmit kilogramu smago zirnekli, ievietoja to plastmasas maisā un paslēpa tuvumā gaidošā kutera bagāžniekā.

- Ved uz laboratoriju, Borja, - teica inženieris pilotam. - Drīz mēs atgriezīsimies ar personīgo mazo vilkmi.

Pāvels paskatījās pulkstenī: bija pagājušas nedaudz vairāk nekā četrdesmit minūtes kopš novērotāja signāla par konkistadora iznākšanu no Stumbra.

Viņi izņēma binokļus un sāka pārlūkot Stumbru.

- Kāpēc tas ir balts? - Pāvels pēc minūtes jautāja. - Vai tā ir viņa dabiskā krāsa?

- Nē, tas bija zilgani pelēks, Stumbra karkass - sarežģītas konfigurācijas spēka lauks, un pildviela - pulverveida augstas molekulmasas silīcijorganiskais savienojums. Neviens nezina, kāpēc mainījās sienu krāsa, ķīmiķi joprojām ir aizņemti ar analīzēm.

- Vai esat mēģinājuši tuvoties sienai, paņemt paraugus?

- Analīzes var veikt arī no attāluma, bet cilvēks nevar tuvoties Stumbra sienai parastajos skafandros - iedarbosies paātrinātāja bāzes drošības sistēma.

- Ko tas nozīmē?

- Ar automātisko palaišanu paātrinātājs aiziet pagātnē bez cilvēkiem, un, lai nepieļautu, ka tajā iekļūst mūsu astainie un bezastainie senči, kā arī citu ziņkārīgu faunu, lai tā paliktu dzīva, Stumbrā ir iebūvēts hipnoinduktora kontūrs. Tuvojoties paātrinātājam, visās dzīvās būtnēs tiek iedvesta viena no vienkāršākajām adaptīvām reakcijām: bailes.

- Vai šādu drošības sistēmu ir daudz?

- Trīs. Pirmā - signāli, tie ir parastie brīdinājuma gaismas un radiosignāli, otrā - hipnoindukcija, trešā - infraskaņas, biedējošā.

- Un visas trīs līnijas nav paredzētas mūsdienu laikmetam. Mūsdienās pret katru ir sava aizsardzība.

- Es jau teicu, ka līnijas ir paredzētas mūsu tālu senču sociālajam potenciālam. Aizsargbarjeru izstrāde jau ir atmaksājusies gan iepriekšējos startos, gan jaunākajā eksperimentā.

- Kā tas ir zināms?

- Pēc konkistadoru informācijas.

- Bet viņiem, pats teicāt, iznākot no Stumbra mūsu pasaulē, tiek izdzēsta atmiņa.

- Izdzēsta, bet kaut ko tomēr izdodas atjaunot. Tāpēc mēs zinām par gandrīz visām Stumbra izejas vietām. Pirmā ir divdesmit pirmais gadsimts, otrā - divdesmitais, trešā - pirms desmit tūkstošiem gadu utt. Turklāt ir aizdomas, ka cilvēki, kuri nejauši nokļuvuši hronopārrāvuma brīdī, atrodas Stumbrā. Jebkurā gadījumā mēs droši zinām par diviem no viņiem: vīrieti un sievieti. Par citiem ir maz informācijas.

- Kāpēc ir zināmas detaļas par šiem diviem?

- Grūti noticēt. - Polujanovs nolaida binokli. - Viņi, iespējams, uzdūrās uz MK akumulatoru kaudzi un paņēma līdzi vienu stieni. Un jūs droši vien zināt, ka MK akumulators izstaro radio diapazonā ar ļoti zemām frekvencēm. Konkistadori pēc pelenga vienmēr var precīzi noteikt, kur atrodas MK akumulators. Vai nabaga gūstekņi zin, ka viņu rokās ir enerģijas okeāns, kā viņiem būtu vairāk nekā pietiekami uz visu mūžu?

- Un kur tagad ir šie divi?

- Saskaņā ar jaunākajiem ziņojumiem - mezozojā un iet arvien dziļāk. Ejam prom no šejienes, tūlīt būs korekcija.

Viņi nepaspēja nolidot pat simt metru, kad Stumbrs pēkšņi ieguva zilganu krāsu, zaudēja klints cieto blīvumu, kļuva ūdeņains, puscaurspīdīgs. Pār pakalniem pārskanēja dobjš trieciens, un tajā pašā mirklī Stumbru caurdūra ugunīgi zaļas bultiņas no visiem virzieniem, atstājot aiz sevis smaragda dzirksteļu kūļus. Atskanēja indīga šņākoņa, kas noslāpēja visas pārējās skaņas. Otrs zaļo zibeņu vilnis ar šņākoņu un svilpšanu nosedza Stumbru. No pakalniem kā ar milzu pātagas sitieniem tika notraukti putekļi.

Pāvels pamanīja, kā no draudoši pret kolosālo Stumbra torni pavērstajām melnajām caurulēm izlido ugunīgas bultas.

Svilpoņa un šņākšana apklusa, pār zemi noklājās pārsteidzošs, nedabisks klusums. Tas nomāca, iedvesa trauksmi, bija pretrunā ar veselo saprātu, jo šāds klusums varēja pastāvēt tikai vakuumā, kur nav skaņas pārraides vides.

Pāvels atskatījās uz savu pavadoni, kurš netālu pacietīgi gaidīja. Inženieris kaut ko teica, bet skaņa nebija dzirdama, it kā Pāvelam būtu aizliktas ausis vai būtu sabojājies rācija. Tad Polujanovs pamāja ar roku uz priekšu un ieslēdza antigravu. Pāvels sekoja.

Pēc minūtes viņi izlēca no klusuma "maisa": it kā ausīs būtu pārrauta plēve, kas nelaiž skaņas, un kļuva dzirdama čaukstēšana, vēja svilpes, attāli sitieni, gongi, skaļruņu murmināšana un kaut kādu mašīnu trokšņi.

- Pēc hronoptimizatoru - to melno cauruļu - izlādes, pusstundu izlādes zonā ap Stumbru izveidojas baltā trokšņa lauks, - paskaidroja inženieris. - Gaisa molekulas “vibrē” saskaņā ar fraktāļu likumu, skaņas šajā zonā nodziest momentāli.

Viņi nolaidās uzkalnā ar tā nogāzē iegrieztām Aizsardzības centra durvīm.

- Pēdējais jautājums, - Pāvels sāka steigties, redzot, ka Polujanovs gatavojas doties prom, savās darīšanās. - Kāpēc vajadzīgas šīs korekcijas?

- Stumbrs visu laiku iepeld te pagātnē, te nākotnē, - inženieris sāka skaidrot, ejot pa koridoru. - Tas viss ir saistīts ar neatbilstību starp mūsdienu Zemes mērogiem un pagājušo gadsimtu Zemi. Visums attīstās, mainās visi tā parametri, ieskaitot fiziskās konstantes: laiku, gravitāciju, Sauli, Habla konstanti un citas, tāpēc objektu un parādību mērogi dažādos vēstures brīžos nav vienādi. Tā kā hronourbums - „absolūti brīvā laika pātaga” attīstās, pagātnē tiek uzkrāts laika potenciāls, tā sauktie „entropijas atvasinājumi”, un mērogi tiek atiestatīti - notiek hronoloģiskā nobīde. Lai samazinātu izplūdes sekas, mēs izmantojam korekciju, mūsu laikā - ārēju, diezgan efektīvu: Stumbrs, kā redzat, paliek nemainīgs. Citos laikmetos ar korekciju nodarbojas konkistadori, tur, iespējams, viss ir daudz sliktāk. Nu, lūk, esam atnākuši. Ienāciet, ja ievajadzēšos.

Pāvels īpašā telpā novilka skafandru un devās uz vadības kontroles zāli, kur viņu gaidīja Maričs.

Zālē tik tikko dzirdami skanēja mūzika, bija dzirdamas sakaru operatoru, novērotāju, dažādu Zinātņu akadēmijas nodaļu speciālistu klusās balsis. Zlatkova zālē nebija.

Pāvels paspieda hronoinženiera auksto, sauso roku. Maričs izskatījās drūmi līdzsvarots, viņam bija apsarkušas acis, it kā viņš būtu visu nakti lasījis.

- Nu ko? - Viņš izklaidīgi jautāja. - Ir jaunumi?

Inspektors neatbildēja. Parastajā vidē, kosmosā, viņš rīkojās, identificējot sevi ar nelaimes gadījuma vai katastrofas vainīgo, izejot sākotnējo pārdomu stadiju, izmeklēšanas laikā vairāk balstoties uz intuīciju, precīzi uzminot cilvēku raksturu dominējošās nianses. Bet tajos gadījumos bija dzīvi katastrofas liecinieki vai pat pats vainīgais. Gadījums ar Laika laboratoriju atšķīrās no pārējiem ar to, ka no laboratorijas darbiniekiem izdzīvoja tikai Igors Maričs, nebija neviena eksperimenta pieraksta, nebija minēts par tā uzdevumiem un apjomu, kā arī dokumenti, kas varētu atklāt katastrofas noslēpumu.

Izanalizējot saņemto informāciju, Pāvels atzīmēja divus neparastus faktus: pirmais - trīs reizes laboratorijas pastāvēšanas vēsturē hronourbja urbšanas laikā - paātrinātāja enerģijas patēriņš strauji pieauga un nekavējoties pazuda pavisam, otrais - pirms sešiem mēnešiem, kad notika uzbrukums miljarda gadu laika robežai, hronopaātrinātājs pēkšņi naktī sāka darboties pats no sevis. Spontānas ieslēgšanās vaininiekus neatrada.

- Es gribētu precizēt sekojošo, - teica Pāvels. - Mirušajiem laboratorijas darbiniekiem palika draugi, kuri, iespējams, var kaut ko pastāstīt par viņu uzvedību, noskaņojumu, pastāstīt pēdējās sarunas pirms katastrofas. Turklāt viņu izteikumi par jaunām parādībām, vienam par otru, varētu būt interesanti izmeklēšanai. Mani interesē arī tehniskā aizsardzība pret hronoputām. Vai jūs varat konsultēt?

Maričs vērtējoši paskatījās uz Pāvelu.

- Kāpēc jums to vajag?

Pāvels pieklājīgi pasmaidīja, viņam šķita, ka viss ir skaidrs bez vārdiem. Inženieris novērsa acis.

- Pienāciet šurp rīt ap pulksten desmitiem, es jūs konsultēšu.

Viņa tonī izskanēja izsmējīgas notis, taču Pāvels tam nepiešķīra nekādu nozīmi.

"Tātad laboratorijas eksperimentos ir daudz dīvainību, - viņš nodomāja, skatoties uz centrālajā viomā redzamo balto Stumbra kolonnu. - Pagaidām man ir divi tādi fakti, kurus mani priekšteči nav novērtējuši. Būs nepieciešams tos sīkāk izpētīt un faktus pameklēt Akadēmijas arhīvos, kur glabājas visu laboratorijas zinātnisko ziņojumu kopijas. Kur pazudis Zlatkovs? Arī viņš varētu mani informēt par visiem neparastajiem notikumiem laboratorijā. Vai viņš slēpjas no manis, vai? "

Līdz dienas beigām Pavels apmeklēja Zinātņu akadēmijas arhīvus, taču Laika laboratorijas ziņojumos neko dīvainu neatrada.

- Pats briesmīgākais, ko varēja iedomāties, - arhivārs, pasmejoties, viņam sacīja, - ir tas, ka laiks ir atgriezenisks, ka mēs varam ceļot pagātnē, ja hronoakas urbšanu var saukt par ceļojumu. Vai piekrītat?

Pāvels piekrita, lai gan domāja par kaut ko citu. Birojā viņš tikās ar Romašinu.

- Mūsu tehniskā sektora speciālisti jau nodarbojas ar skafandriem, - sacīja nodaļas vadītājs. - Ienāciet, painteresējieties. Starp citu, risinājums jau ir atrasts.

- Pretradiācijas aizsardzības kompleksi?

- Pretradiācijas kokoni nav piemēroti “putojošā laika” apstākļos, un augstākās bioloģiskās aizsardzības kapsulas ir pārāk apjomīgas, lai ar tām iekļūtu un staigātu laboratorijas ēkā. Saskaņā ar pirms piecām dienām doto uzdevumu tehniskais sektors izveido īpašu skafandru, pēc pāris dienām tas būs gatavs, es uzzināju.

- Lieliski, es noteikti ienākšu.

Divsimt septītajā istabā Pāvels pārģērbās vakara uzvalkā, un, kad jau gatavojās doties prom, piezvanīja Maričs:

- Kādi ir jūsu plāni šim vakaram?

- Nekādi, - Pāvels godīgi atzinās.

- Tad es gaidu Instrumentistu centrā... Es gribētu ieteikt īsu pārgājienu līdz Stumbram. Vai neiebilstat?

Pāvels nedaudz apdomājās,  ar nopūtu dvēselē atvadoties no atpūtas - viņa sejā nekas neatspoguļojās, ieradums slēpt garastāvokli un negatīvās jūtas atnesa savu nodevu - un noraidīja atslābinātā ķermeņa vājo protestu.

- Gaidiet.

Pēc pusstundas viņš Polujanova laboratorijas dzīlēs atrada Mariču, tērptu parastā plēves skafandrā, bet ar kaut kādu ažūru antenu, kas apkļāva ķiveri. Hronomehānikas inženieris pasniedza visai smagu otrā skafandra iepakojumu.

- Uzvelciet to katram gadījumam, tas labi aizsargā no Stumbra aizsardzības līnijas, it īpaši, ja jūs uzliekat šo lietu. Maričs pieskārās antenai virs galvas.

Divpadsmitajā nakts stundā izlīda no pazemes uz pakalna nogāzes. Stumbrs no visām pusēm tika apgaismots ar prožektoriem un spīdēja tā, ka ilgi nebija iespējams uz to skatīties.

Nokāpuši zemienē ar strautiņu, to pārbrida un puskilometru gāja pa līdzenu lauku. Pāvels paskatījās uz klusējot soļojošo inženieri, bet neuzdeva jautājumus. Galvā iezagās dažādas absurdas aizdomas, smadzenes tām slinki pretojās, līdz Pāvels beidzot piespieda sevi pievērsties nakts pastaigas mērķim.

Dežurējošie novērotāji viņus trīs reizes izsauca pa rāciju, līdz iejaucās pats Pāvels. Tad viņus lika mierā.

 Līdz laboratorijas kubam palika aptuveni puskilometrs, kad viņi piegāja pie bedres ar dzilumā noejošiem pakāpieniem.

- Šeit es izgāju ... kad pamodos pēc… notikušā. - Maričs runāja neskaidri, caur sakostiem zobiem. Viņa balsī skaidri skanēja rūgtums un naids.

- Tā ir ieeja ... - Pāvels piesardzīgi iesāka.

- Neatkarīgo iekārtu bunkurā. Un nevis ieeja, bet avārijas izeja. Es jau mēģināju tur iekļūt ar konkistadoru, un ne tikai es, bet mēs kaut ko neņēmām vērā. Mēģināsim vēlreiz kopā?

Pāvels īslaicīgi apjuka, viņš nebija gatavs nesankcionētai laboratorijas šturmēšanai, taču neilgi vilcinājās, asi izjūtot partnera spriedzi.

- Aiziet. Kas jums ir bez laternas?

- "Universāls" un speciāla aprīkojuma akumulators, kā jau izlūkam pienākas. Tas pats ir pie jūsu jostas. Es iešu pirmais, piesedziet aizmuguri un vērojiet katru manu žestu. Iespējams, ka nāksies bēgt, neatskatoties. Hronoputas ir ļoti nejauka lieta, un, ja tā izlauzīsies tunelī ...

Maričs, nepievēršot uzmanību gaisā mirgojošajām sarkano burtu rindām: “Nav ieejas! Bīstami dzīvībai! ”, Ieslēdza lukturīti un devās lejā.

Pāvels uzmeta skatienu spožajam Stumbra kalnam, negribīgi uzkāpa uz melnā bazilīta pakāpiena un izdzirdēja, kā kāds čukst:

- Jums kas - dzīvot apnicis?

- Kas to teica? - Pāvels klusi, bet asi jautāja. - Kas tie par jokiem?

Ēteris apklusa, tad no šalkojošā fona atskanēja zonas dežuranta balss:

- Ko jūs ar to domājat, inspektor?

Pāvels pasmīkņāja, iedomādamies, kā nezināmais jokdaris tagad smejas.

- Viss kārtībā, sakaru pārbaude.

Čuksti vairs neatjaunojās.

Viņi bez grūtībām pārvarēja četrdesmit metrus: šeit jau bija strādājuši roboti, notīrījuši drupas un izlīdzinājuši grīdu, bet tad trase sašaurinājās izspiedušo sienu dēļ, griesti ieliecās tā, ka dažviet vajadzēja līst gandrīz četrrāpus. Un visbeidzot ceļu nobloķēja metāliska izskata siena ar parasta plastmas-papīra lapu: “Priekšā ir bīstama zona! Kurš ies tālāk - tas ir kretīns!"

Maričs iesmējās, norāva lapiņu, saburzīja to un izmeta. Paskatījās apkārt. Viņa seja bija kaut kāda saasināta, dzīvespriecīga un vienlaikus nikna.

- Tālāk patiešām ir bīstama zona, vispirms bīstama ar nezināmiem hronoefektiem. Es joprojām brīnos, kā es to pārvarēju, izkāpjot no bunkura. Starp citu, tas atrodas tikai trīs simtu metru attālumā. Bet ne velti es paņēmu "universālu". - Maričs noņēma no jostas pistoli. - No draugiem fiziķiem uzzināju, ka hronoputas baidās no enerģijas izlādes. Tagad pārbaudīsim viņu hipotēzes praksē.

Pāvels klusēja. Viņš nebija gļēvulis, taču viņam patika riskēt ar atvērtām acīm, aprēķinot riskantā soļa sekas un savācot maksimālu informāciju par šķērsli. Šajā gadījumā viņš nonāca stulbā stāvoklī, no paša sākuma padevies inženiera enerģiskajai pārliecībai par savas darbības pareizību.

Maričs saprata līdzdalībnieka klusēšanu kā piekrišanu un atbloķēja durvis. Šķietamā metāla starpsiena pazuda, savā vietā atstājot kvēlojošu sarkanu uzrakstu: “Stop! Dzīvībai bīstami! Ienākt aizliegts!" Aiz starpsienas atradās šaurs tunelis, tērpts bruņu karkasā, viss nopīts ar zirnekļu tīkliem, tā ka jau desmit metru attālumā viss pazuda bālganā miglainā mirdzumā.

Inženieris pacēla pistoli, sacīja: "Sapinuši te visu, maitas, nav iespējams tikt cauri!" - un izšāva. Izlādes violeti zilā liesma uzplaiksnīja, un tajā pašā mirklī tunelis izliecās it kā dzīvs, krūtīs ieplūda karsts vējš. Nezināms spēks paķēra Pāvelu un ar sparu belza pret kaut ko elastīgi izturīgu...

Kad attapās, viņš ieraudzīja, ka sēž pakalna virsotnē, atspiedies pret granīta bloku, un blakus viņam ir Maričs ar izķēmotu seju. Inženieris pamanīja inspektora kustību un greizi uzmaidīja, it kā atvainodamies.

- Kas notika? - Pāvels jautāja, norijot rūgtas siekalas. - Kā es šeit nokļuvu?

- Pats izgāji ārā. Vai tad neatceries?

- Pilnīgi neko!

Pāvels ar nelielām grūtībām piecēlās, sagaidot sāpīgas sajūtas, taču to nebija, tikai šķita, ka viņa kājas ir no vates. Aiz akmens bluķa zemē bija melna bedre... nē, ne bedre - matēts melns disks ar pilnīgi līdzenu virsmu.

- Kas tas tāds?

- Tas? - Maričs pasmīnēja. - Rīt pajautā Zlatkovam. Kad mēs no turienes vēžveidīgi izrāpāmies, šī melnā lieta kā no ūdens pacēlās no durvīm. Manuprāt, mēs vairs nevarēsim iekļūt bunkurā.

- Kas tur runā par bunkuru? - austiņās atskanēja nakts maiņas dežūrējošā dispečera balss. - Jūs abi pie laboratorijas, vai drīz pārtrauksit kaitināt glābējus? Kas tur pie jums notika? Jūsu apkārtnē ir palielinājies radiācijas fons.

- Mēs atgriežamies, - Maričs nomurmināja un piecēlās. - Nāc, inspektor, citādi šitie steiguļi steigsies mūs glābt. Šodien nepaveicās - rīt paveiksies. Bet tu esi puisis tā nekas, izturēts. Es redzēju, ka tu gribēji mani apturēt, bet neapturēji. Zini, kad es izšāvu, kāds man skaidri un skaļi pateica: "Muļķis!" Vai ne tu, nejauši?

Pāvels apslāpēja smaidu, noliedzoši pakratīja galvu.

- Es uzreiz izslēdzos, pilnīgi.

- Skaidrs. Un arī balss, šķiet, nebija tava... Nez kāpēc man tika mazāk, kaut arī stāvēju priekšā, atskatos - tu šūpojies, grasies krist. Es grūžu tevi uz izeju, saucu, bet tu klusē, tikai kājas kustini kā somnambulists. Un - neticēsi - ap tevi spīd oreols. Iznācām - tas pazuda.

- Neko neatceros.

- Nu, Igor, jūs aizspēlēsieties! - dispečers neizturēja. - Es ziņošu priekšniekam par jūsu...

- Nebiedē tu mani, - Maričs pārtrauca. - Viss ir kārtībā. Parunāsim rīt.

Viņi vairs nesarunājās. Tikai atvadoties no Pāvela, inženieris paturēja tā roku savējā, bet neko tā arī nepateica. Ja Pāvels būtu iedomājies viņam pajautāt, turpmākie notikumi būtu pagriezušies citādi...

Savā kabinetā viņš neuzturējās ilgi. Inks pēkšņi uzsvieda oranžu izsaukuma zīmi virs galda, kas nozīmēja kaut ko līdzīgu cilvēka žestam: uzmanību! Pāvels apstājās kabineta vidū, turpinot pārģērbties, pusbalsī sacīja:

- Ko tu gribi?

- Jums tikko piezvanīja.

- Kas?

- Abonents netika identificēts, sakaru kanālu neizdevās uztaustīt,  tika veikti īpaši pasākumi pret pelengu.

Pāvels uzreiz kļuva modrs, sajutis lipīgu, draudošu skatienu ar visu muguras ādu. Strauji pagriezās - neviena.

- Palaid ierakstu.

Inks ieslēdza noklausīšanos, un telpā atskanēja dīvaina, nedaudz rīkles balss.

- Inspektor, mēs vēlreiz brīdinām: nebāz degunu tur, kur nevajadzētu. Izmeklē incidentu klusi, lēnām, bez degsmes - un dzīvosi ilgi. Trešā brīdinājuma nebūs.

Ieraksts beidzās.

Pāvels pasēdēja pie galda un pārdomājot, vai informēt komisāru par saviem kontaktiem ar "sanitāriem" uzreiz vai nedaudz pagaidīt, un nolēma nesteigties. Katastrofas cēloņu ikdienas izmeklēšana nepārprotami pārvērtās par aktīvas pretestības fāzi izmeklēšanai, kaut arī zemā līmenī. Bija jāgaida "sanitāru" "briesmīgākie" soļi, lai saprastu, kas viņiem galu galā vajadzīgs.

Mājās Pāvels ierakstīja savas domas sistēmā, padzēra tēju ar avenēm un devās gulēt, pamatoti uzskatot, ka tūlīt pēc brīdinājuma viņu nepiebeigs.

Nākamajā rītā viņš atkal aizlidoja uz Aizsardzības centru un vairs neatpazina teritoriju ap Stumbru: drūmais melnums un sarūsējušās svītras pazuda, pauguri, līdzenums, upes terases bija apaugušas ar sulīgu smaragdzaļu zāli, kas ainavu pārveidoja par pārsteidzoši glītu, tīru un dzīvespriecīgu dabas stūrīti. Stumbrs uz šī zaļā fona izskatījās dabiski un pat svinīgi, neizraisot ierasto trauksmi - nepretencioza balta kolonna, kuras diametrs bija kilometrs un  augstums - divi. Uz Zemes bija daudz struktūru, kas lielākas pēc mēroga un sarežģītības.

Vadības telpā inspektors satika Zlatkovu.

Centra vadītājs, šķiet, bija iegrimis sevī. Uz inspektora sveicienu viņš tikai pamāja ar galvu, turpinot blenzt uz vides vadības paneli.

- Runā, ka jūs naktī nokāpāt ellē. Tā ir taisnība?

- Tiesa, - Pāvels apmulsis atzina. - Tas, protams, ir stulbi un nenopietni, bet tā nu iznāca.

- Maričs zina, kā ar savu enerģiju aizraut citus.

Pāvels neatbildēja, domādams, ka inženieris nav vairāk vainīgs kā viņš pats.

- Diemžēl nebūs iespējams iekļūt neatkarīgo iekārtu bunkurā. Arī tur noplūda hronoputas. Un tagad, pēc jūsu ceļojuma, arī viss tunelis ir piepildīts ar amorfo laiku, substanci kam piemīt visaugstākā iespējamā entropija... Vai jūs atnācāt pie manis?

- Piedodiet, ja novēršu uzmanību, - Pāvels sarāvās, jūtoties kā zēns, kuru paraustījuši aiz auss. - Man ir tikai divi jautājumi.

- Uz priekšu, - Zlatkovs teica bez izteiksmes.

- Vai jūs varat nezinātājam izskaidrot, kāpēc hronopaātrinātājs dažu startu laikā strauji palielināja enerģijas patēriņu un nekavējoties samazināja to līdz nullei?

Zlatkovs pārtrauca skatīties uz pulti, bet viņa acis joprojām palika vienaldzīgas.

- Mums tas pagaidām ir noslēpums. Teorētiķi ir izstrādājuši interesantu teoriju, taču to pārbaudīt nespēja.

- Vai varat vismaz īsi padalīties ar šo ideju?

- Nekas nevar būt vieglāk. Tajā apgalvots, ka Stumbrs atdūrās pret Zemes senās civilizācijas pretī vērstu hronoaku, kuru pirms aptuveni divsimt miljoniem gadu uzcēluši delfīnu senči. - Zlatkovs tik tikko manāmi pasmaidīja, pamanījis Pāvela apjukumu. - Jūs pats to gribējāt. Teorētiķus nesaista veselā saprāta ķēdes, jo īpaši tāpēc, ka viņu aprēķini saplūst ar faktiem. Vēl viena hipotēze ir pilnīgi eksotiska: Zeme satur bezgalīgi daudz civilizāciju, kurām nav kontakta savā starpā, jo tās dzīvo laikā, kuru viens attiecībā pret otru pagriež noteikts leņķa kvants, un mūsu Stumbrs kaut kur ir saskāries ar tādu pašu, cita laika leņķa Stumbru.

Pāvels neviļus pašūpoja galvu.

- Jūs mani satriecāt. Vai tas tiešām ir iespējams?

- Bet kurš teica ka nē? Teorētiski ir iespējams izveidot jebkuru nepārtrauktību ar jebkuru laika gaitu un pat vispār bez laika. Pirms simts gadiem tika uzskatīts, ka nav iespējams invertēt laiku, taču šodien Stumbrs to ir izurbis miljardiem gadu senā pagātnē!

- Man ir pēdējais jautājums. Vienreiz hronopaātrinātājs ieslēdzās pats, naktī. Vai ir kādas domas par to?

- Bija, tagad vairs nav. Šis gadījums iekļaujas arī pēdējo divu hipotēžu ietvaros, ar kurām es jūs iepazīstināju.

- Vai tas iekļaujas jūsu paša hipotēzē?

Zlatkovs pacēla acis. Viņa acis joprojām bija vienaldzīgas, taču tajās reizēm uzplaiksnījušie ironijas, sarkasma un pārākuma zibšņi liecināja, ka bijušais laika laboratorijas vadītājs nebūt nebija tik vienkāršs, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena.

Pāvels klusi pagāja malā, paskatījās pulkstenī. Maričs solīja ierasties desmitos no rīta, bet bija jau vienpadsmit, un viņa vēl nebija. Šajā laikā zālē atskanēja sirēna.

- Zonā ir cilvēks! - ziņoja automāts. - Trauksme!

Pirmajā mirklī Pāvels, tāpat kā visi telpā esošie, domāja, ka cilvēks ir izgājis no laboratorijas, bet tad viņš saprata, ka tas iet ēkas virzienā, nevis prom no tās. Videokameras viņu noķēra un galvenajā viomā parādīja tuvplānu.

Cilvēks biezā, zilā kombinezonā ar mugursomu un necaurspīdīgu konusa formas ķiveri mierīgi tuvojās Stumbram.

Vairāki sakaru operatori sāka izsaukt svešinieku, un gaisā pacēlās avārijas patruļas pinasi. Bet tad nepazīstamais palūkojās apkārt, pamāja ar roku, it kā zinātu, ka viņu vēro, un zālē atskanēja raksturīgā neskaidrā ar vieglu aizsmakumu Igora Mariča balss:

- Nevajag mani glābt, Atanas, es esmu aprēķinājis visu. Mēs pārāk ilgi gaidām, kad tiks izgatavoti skafandri, kad tiks atrasts brīvprātīgais vai kad Stumbrs uzsprāgs. Mums jāpārtrauc eksperiments, kura bulta jau sen ir izlēkusi no riska skalas. Un es ceru, ka laboratorijā kāds tomēr palika dzīvs.

- Ko tu dari, neprāti! - Zlatkovs izmainītā balsī teica mikrofonā. - Tu taču zini, ka neviens nevar šķērsot hronoputu zonu, kur makro līmenī tiek kvantēts laiks un telpa. Nevienu neizglābsi un pats velti pazudīsi!

- Bet te nu tu kļūdies, - atskanēja Mariča balss. - Ieguvums ir tāds, ka es vismaz pārbaudīšu skafandru, ko izgatavoja tehsektorā. Atvainojies manā vietā, es to nozagu, kādam tomēr vajadzēja to pārbaudīt.

- Igor... - Zlatkovs apklusa, atgrūda mikrofonu un izgrūda caur zobiem sānis: - Viņš nekad nesaprata, ka avantūra nav tas pats kas risks...

"Lūk ko inženieris bija domājis, kad viņš mani uzaicināja pulksten desmitos," nodomāja Pāvels. - Kurš varēja nojaust, ka viņš ir spējīgs uz kaut ko tādu! Es viņu tomēr nenovērtēju... "

Šajā brīdī Maričs apstājās simts metru attālumā no laboratorijas ēkas, no mugursomas izņēma melnu kubu, noliecās, kaut ko izdarīja, un kubs pārvērtās par zirnekli-konkistadoru.

- Es paņēmu līdzi palīgu, - Maričs turpināja. - Speciāli ieprogrammēju, noņēmu pašsaglabāšanās bloku, ievadiju manu sensoru ierakstus viņa atmiņas blokā, es tos sakāru uz sevis veselu kaudzi. Ja kas gadīsies, viņš izlēks...

Konkistadors pie inženiera kājām sarosījās, divreiz palēcās gaisā, it kā ielokot kājas, un metās uz ēkas galveno ieeju. Nesasniedzis duci metru, viņš pēkšņi iedegās ar oranžu gaismu, viņa kontūras salīgojās, saviļņojās, it kā sakarsēta gaisa plūsmā. Nākamajā mirklī tā izmēri pieauga dubulti, un tam sekot kļuva neiespējami - zirneklis tika gandrīz "iesmērēts" no ātruma, cilvēku vizuālās reakcijas nebija pietiekamas, lai to vizuāli novērotu.

- Viņš izgāja cauri efektu zonai, - Maričs atviegloti sacīja. - Bet es grēcīgi baidījos. Uz tikšanos, glābēji! Atanas, nodod sveicienu tam puisim inspektoram, viņš man patika. Ja man neizdosies, viņš tiks galā.

Visi zālē esošie lūkojās uz Pāvelu. Tas klusēja, gaidot incidenta beigas. Doties pie Mariča pinasā vai ar kuteri bez aizsardzības bija parasta pašnāvība. Visi to saprata, neviens - ne novērotāji, ne zinātnieki, ne glābēji - nebija paredzējuši šādu notikumu pavērsienu, taču viņi gaidīja, ka notiks brīnums, un Maričs atgriezīsies pats.

- Sargies no pilnīga melnuma, - Zlatkovs pēkšņi iemeta.  - Melnā “šķidruma” vai "dūmiem", ko redzēji bunkura izejas atverē. Netuvojies tam. Acīmredzot tas patiešām ir paredzētais amorfais laiks.

- Paldies par brīdinājumu, es būšu uzmanīgs.

Maričs atkal pamāja ar roku un devās uz priekšu. Viņa figūra saviļņojās, ietērpusies zelta spīduma oreolā un pēkšņi ar lēcienu izauga divreiz lielāka. Arī viņa kustības ātrums pieauga, bet ne tik daudz, lai nevarētu redzēt, ko viņš dara.

Maričs apstaigāja laboratorijas ēku, nostājās pie ieejas un iegāja. Viņš klusēja, taču, visticamāk, radioviļņi netika cauri hronoputu slānim, kas caurstrāvoja visu laboratoriju.

Gaidīšanas minūtes ievilkās stundās. Vērotāji, operatori, zinātnieki, glābēji, ārkārtas patruļas piloti gaidīja, gatavi lidot kaut uz elli. Maričs neatgriezās.

Arī nākamajā dienā viņš neatgriezās. Un tikai pēc vairāk nekā divām dienām no laboratorijas izrāpās konkistadors. Puse no viņa sāniem bija nogriezta, trūka trīs kāju, acis nespīdēja, bet viņam tomēr izdevās pārkļūt pāri pārveidotā laika zonas robežai, kur viņu savāca roboti. Tomēr konkistadora-zirnekļa atmiņas bloks bija tukšs.

Aizsardzības centra inženieri Polujanovu visi zināja kā izcilu speciālistu, izdarīgu un kārtīgu cilvēku. Bet tikai komisārs-divi Romašins viņu pazina arī kā profesionālu drošības virsnieku, drošības departamenta speciālo uzdevumu inspektoru, "Roud Asker" grupas vadītāju.

Viņi satikās mehānisko sistēmu laboratorijā, kur Polujanovs strādāja ar konkistadoriem un pēc kārtas ielīda vienā no kastēm ar vakuuma-anizotropo aizsardzību. Drīz viņiem pievienojās centra vadītājs Atanass Zlatkovs, kuru ar kodu "bruņukrekls" nodrošināja viltīgs apsardzes komplekss šāda veida operāciju augstākajai klasei.

- Mēs esam izskaitļojuši vēl divus, - sacīja Polujanovs, pārbaudot lodziņu indikatora panelī: zaļās gaismas norādīja, ka neviens nav pamanījis vai sadzirdējis viņu sapulci. - Tādējādi Centra teritorijā jau ir vesela "sanitāru" apakšnodaļa, kas kontrolē deviņdesmit procentus no tā darbības.

- Turpiniet izsekot viņu darbībām, - Romašins pamāja ar galvu. - Es domāju, ka viņi nojauš par mūsu informētību un gatavo jaunus uzbrukumus. Bet nevajadzētu pieļaut vēl upurus. Kā uzvedas jaunais izmeklētājs Ždanovs?

- Normāli, bez uztraukumiem. Lai gan viņam ar Mariču nepaveicās. Bet viņš nezināja, ka inženieris gatavo savu no augšas nesankcionētu uzbrukumu. Toties šis gājiens padarīja "sanitārus" nervozus un palīdzēja mums identificēt viņu bāzi. Vai Ždanovs zina, kam viņš tiek gatavots?

- Nē, bet es neesmu pārliecināts, ka viņš ir tas, kas mums vajadzīgs, lai izveidotu komandu. Lai gan, no otras puses, viņu acīmredzami aizsargā kāds, par kuru mēs vēl neko nezinām. Lai viņš tiek skaidrībā pagaidām pats, bet vēlāk - paskatīsimies. Atanas, vai tev ir jaunumi?

- Ir, - Zlatkovs nopūtās. - Es atradu veidu, kā palaist cilvēku Stumbra iekšpusē, lai gan šī metode ir diezgan riskanta.

- Dažos vārdos ideju...

- Iespēju realizēšanas līnijas formēšana neatkarīgi no jau izveidotā laika atzara. Idejas fiziskālais un matemātiskais aparāts ir ļoti sarežģīts, un es ...

- Kā ielaist?

- Mums jāuzbūvē vēl viens, tā sakot, hronopaātrinātājs, kaut kas līdzīgs mini-hrono-urbim, hronokvantu stabilizatoram.

- “Sanitāri" nekavējoties pamanīs būvniecību.

- Bet mēs to varam paslēpt zem citas konstrukcijas celtniecības, - atzīmēja Polujanovs. - Celtnieki ir sākuši montēt jaunu hronoptimizatoru, kāpēc gan ne ...

- Laba ideja, - Romašins atdzīvojās. - Bet, lai palielinātu veiksmes varbūtību, mēs sāksim būvēt uzreiz trīs mini-hronourbjus vienlaikus, tas ir, optimizētājus. Un tomēr es gribētu izmēģināt vieglāko ceļu līdz Stumbram - caur laboratorijas ēku.

- Baidos, ka tunelis starp laboratoriju un Stumbru ir bloķēts, - Zlatkovs atkal nopūtās. - Bet pārbaudīt nenāks par sliktu. Maričs, diemžēl ... - Viņš sadrūma. - Visticamāk, vairs neatgriezīsies. Kurš ies nākamais?

- Lomotovs un Belijs, - teica Romašins. - Viņi ir gatavi jau sen. Viņu došanās uz laboratoriju ir klasificēta četru nulļu slepenības pakāpē, un es ceru, ka tā izdosies. Ja neaizies viņi, ies Ždanovs reklāmas izrādes stilā, lai "sanitāri" nevarētu viņu novākt liela cilvēku pūļa klātbūtnē, neriskējot sevi atklāt.

Uz telpas paneļa iedegās oranža actiņa, atskanēja sardzes inka balss:

- Tiek fiksēta uzmanība uz šo Centra daļu. Tiešo atklāšanas draudu laiks ir apmēram minūte un divdesmit sekundes.

- Izkliedējamies.

Zlatkovs pamāja un uzreiz aizgāja. Pēc viņa boksu atstāja Romašins. Polujanovs pa savu kanālu pasekoja kā viņus pavada apsardzes komandas un atgriezās pie pamatdarba.

Nodaļas vadītājs pamāja uz krēslu rindu pie galda. Pāvels apsēdās, apskatot videoplasta ainavu. Romašina birojs izskatījās kā akmens terase kalna nogāzē: aizmugurē nogāze kļuva stāvāka un pārvērtās par vertikālu klinšu sienu, priekšā bija aizas krauja, aiz tās pelēkzilu klinšu haoss un pie horizonta - sniegoti kalnu silueti. Vadības-galds pults, atzveltnes krēsli un stereoekrāna statīvs uz šī fona izskatījās nedaudz dīvaini, kā teātra izrādes dekorācijas.

"Pamirs, - Pavels noteica gandrīz skaļi, - skats no Konguras pārejas. Kreisajā pusē ir Kongura virsotne, to nevar sajaukt. Cik daudz attēls no videoplasta izsaka par kabineta īpašnieka raksturu. Izrādās, ka pēc gaumes esam tuvi."

 Romašins vairākas sekundes lasīja gaismas līnijas, kas šķērsoja matēto melno paneli, un pieskārās sensoram “beigt”. Tad viņš atstāja galdu un apsēdās blakus inspektoram, skatoties uz mākoņu miglām, kas peldēja kalnu virsotnēs.

- Tikāt skaidrībā?

Pāvels uz sāniem paskatījās uz sirmiem matiem deniņos.

- Būtībā. Bijušajam laboratorijas vadītājam ir interesanta ideja, izskaidrojot katastrofas cēloņus. Viņš uzskata, ka eksperimentā ir iejaucies kāds cits.

- Vai to apstiprina fakti?

- Es negribētu apgalvot, bet daži fakti tomēr runā par labu šai hipotēzei. Pēc konkistadoru - hrono-paātrinātāja apkopes mašīnu ziņojumiem, Stumbra aprīkojums darbojas ekstremālā režīmā, Stumbrā ir cilvēki, bet ar tiem nav nekādas saiknes.

Romašins pamāja.

- Kā jūs domājat, Igors Maričs ir miris?

- Visticamāk, lai gan joprojām ir cerība uz viņa atgriešanos. Iespējams, laboratorijas iekšpusē laiks rit lēnāk nekā ārpus ēkas.

- Vai viņš nevarēja iekļūt Stumbrā caur laboratorijas izejām?

- Nav izslēgts, tomēr lai to pārbaudītu, ir jāatkārto mēģinājums iekļūt laboratorijā. Diemžēl no turienes iznākušais konkistadors ir tukšs kā skārda bundža.

Romašins pievērsās Pāvelam, viņa acīs uzplaiksnīja nožēlas un vainas ēna. Un nojausma par šaubām.

- Mēs ceram uz jums.

- Es jau sapratu. Otro dienu gatavojos jaunam izlūkgājienam. Rīt vai parīt būšu gatavs.

- Nesteidzieties ar izlūkošanu, vispirms aprēķiniet iespējas iekļūt ēkā. Kļūdu nedrīkst pieļaut. Un vēl. Vai esat dzirdējuši par dīvainām parādībām Zemes atmosfērā, Zemes tuvumā un pie Sistēmas robežām?

- Nē. - Pāvels nesāka stāstīt Romašinam par to, kā viņš naktī gāja ar Mariču, pirms viņa pārgalvīgi drosmīgā soļa, pie Stumbra. - Pēdējā laikā neesmu klausījusies ziņu programmu.

- Šī informācija joprojām ir slēgta vispārējai pieejai. Sīkāku informāciju varat uzzināt, izmantojot Biroja kanālus. Īsāk sakot, lieta ir šāda: pirms divām nedēļām virs Stumbra tika izgaismots stratosfēras apgabals desmit kvadrātkilometru platībā. No attāluma tas izskatās ļoti līdzīgs ziemeļblāzmai. Turklāt apmēram desmit tūkstošu kilometru augstumā no Zemes virsmas virs tā paša punkta tika atklāts "atgrūšanas burbulis" - zona, kas neļauj vienam materiālam ķermenim iziet tai cauri. "Burbuļa" diametrs ir aptuveni divi simti kilometru. Tas nav vizuāli novērojams, tas neizraisa fizikālo lauku anomālijas, bet, mēģinot pārvarēt absolūti tukšo "burbuļa" telpu, parādās atgrūdoši spēki.

- Interesanti, - Pāvels klusi sacīja.

- Domājat? Un pēdējais: pie ekliptikas poliem, aptuveni vienas astronomiskās vienības attālumā, parādījās "caurspīdīgi caurumi" - vielas absorbcijas zonas. Vienā no tām tika iesūktas vairākas automātiskās zondes un bezpilota astronomiskais modulis, otrā - stacija SPAS-42. No pieciem apkalpes locekļiem trim izdevās izglābties. Zinātnieki joprojām atsakās skaidrot parādību cēloņus, taču nav šaubu, ka parādības ir saistītas ar katastrofu, pareizāk sakot, ar joprojām strādājošo Stumbru.

- Šī doma nāk prātā vispirms.

- Pilnīgi pareizi, lai redzētu saistību, nav nepieciešams, lai uz pieres būtu septiņi laidumi. Parādības sāka novērot pirms divām nedēļām, tas ir, tieši pēc katastrofas, un luminiscences, atgrūšanas un absorbcijas apgabali iederas taisnā līnijā, kas iet caur Stumbru, un ir tam “piesaistīti”, tas ir, rotē kopā ar Zemi. Mūsu eksperti tagad strādā kopā ar akadēmijas fiziķiem.

- Tikko iedomājos: vai viņi nav mēģinājuši izpētīt telpu tālāk pa vektoru?

- Interesanta ideja. Mēs ieteiksim pārbaudīt. Nu ko, jūsu autonomijas pakāpe paliek nemainīga. Gatavojieties iet uz laboratoriju: izpētei, lai atjaunotu situāciju vadības telpā, kāda bija eksperimenta laikā. Vai jūs varat noteikt Stumbra darbības bīstamības pakāpi?

- Nezinu, - Pāvels atbildēja pēc vilcināšanās. - Droši vien tikai tad, ja ir pilnīga informācija par lietu stāvokli. Tikmēr Stumbrs mums ir "melnā kaste". Neviens nezina, kāpēc tas darbojas un kādos laikos tas nonācis. Tādas tās lietas.

Romašins piecēlās, pastaigāja pa kabinetu un apsēdās pie galda.

- Jūs man atgādinājāt... Vai jums nešķiet, ka radies paradokss? Saskaņā ar konkistadoru liecībām, tuvākie Stumbra izejas punkti reāllaikā ir pirms divsimt gadiem, trīs simt, desmit tūkstoš gadiem. Kāpēc nav dokumentu no pagātnes, ka šie notikumi būtu notikuši Brjanskas mežā? Galu galā mums tie jau ir notikuši. Senčiem tos vajadzēja atspoguļot dokumentos, hronikās, annālēs...

- Paradokss patiešām pastāv, bet fiziķi to izskaidro dažādi. Daļa ar to, ka stājās spēkā seku slāpēšanas likums, kura īpaša izpausme ir tāda, ka nav minēts jebkāds Stumbra izskats dažādos vēsturiskos laikmetos. Otrais skaidrojums ir diezgan oriģināls: eksperiments beidzās jau tā sākumā. Tas ir, viss, ko mēs šobrīd piedzīvojam, ir viens no iespējamiem eksperimenta gaitas veidiem, gluži kā Visuma sapnis. Pazudīs hronogrāfiskās nobīdes cēlonis - pazudīs, kā nekad nenotikuši, notikumi, kas sākās pēc hrono akas sabrukšanas. Bet ir vēl eksotiskākas hipotēzes, piemēram, ka Stumbrs pagātnē iziet blakus esošajos laika leņķos. Agrāk mēdza teikt - "kaimiņu dimensijās", tāpēc vēsture nav saglabājusi pierādījumus par tā parādīšanos.

- Hmm, interesanti. Daudz hipotēžu, vai ne?

- Tā ir viņu vājība. Lai gan patiesība mēdz būt daudzpusīga. Varbūt arī mūsu gadījumā tā atrodas daudzu hipotēžu krustpunktā? Ir tikai viens ceļš uz to - zināšanas.

Romašins tikko manāmi pasmaidīja.

- "Tūkstošiem ceļu ved prom no mērķa, un tikai viens ved uz to", Monteņs. Senie filozofi zināja gudro teicienu vērtību. Vai jums nepieciešama mana palīdzība?

- Vēl nē.

- Tad uz redzēšanos. Gaidīšu pēc divām stundām... ja nekas nenotiks. Es ceru, ka pasaule pastāvēs tik ilgi.

Viņi uzsmaidīja viens otram, izjūtot savstarpējas simpātijas, un Pāvels izgāja no drošības nodaļas vadītāja kabineta.

Koridorā viņš sadūrās ar steidzīgu cilvēku. Abi vienlaikus atvainojās un, paspēruši divus soļus, apstājās.

- Pāvels?

- Žeņa!

- Nu, sveiks, klaidoni! Nebiju domājis ar tevi šeit satikties. Tu taču esi kosmosa inspektors, cik atceros. Vai arī pārcēlies uz nodaļu, pie Zemiešiem?

- Uz laiku, Žeņa, īslaicīgi.

- Skaidrs. Laika laboratorijas katastrofa?

- Seko jaunumiem? Uzminēji. Bet kur pats esi?

- Tajā pašā vietā: pārbaudes poligons, sauszemes transporta brigāde. Vai neesi jau aizmirsis? Puiši atceras tevi, it īpaši Vitolds, viņš jau ir montāžas un testēšanas iekārtu vadītājs.

- puisis uzaudzis. Es arī visus atceros, nodod sveicienus.

- Noteikti. Kāpēc tu nejautā, kā Lūcija?

Pāvels nemanāmi pavīpsnāja.

- Ceru, ka ar viņu viss ir kārtībā.

Jevgenijs paklusēja.

- Vai tu viņas dēļ aizgāji? Puiši ilgi brīnījās...

- Sevis paša dēļ.

- Skaidrs. Labi, tā ir pagātne. Es skriešu, mani gaida. Ienāc pie mums, ja esi brīvs. Starp citu, mums ar Lūciju ir meita, nosaucām Alevtina. Lūcija pameta brigādi, un mēs apprecējāmies.

Jevgeņijs saspieda plaukstu dūrē, atvadu žestā to pacēla un aizgāja.

Pāvels palika stāvam, apstulbināts no ziņām, pēc tam lēnām devās uz savu kabinetu. Tur viņš ierakstīja parādījušās domas kristālā, izlasīja pēc pieprasījuma saņemtos ziņojumus, un pats atsauca atmiņā Lūciju, mēģināja iedomāties, kāda viņa tagad izskatās, kāda viņai meita, kāpēc viņa apprecējās ar Baranovu... Cik gadus viņi bija kopā, vienā un tajā pašā pulkā, dienu pēc dienas, un katru reizi viņa bija atšķirīga: dažreiz sirsnīga un maiga, tad sveša un nelaipna, ķircinoša un izsmējīga, neaizsargāta un bezpalīdzīga, stingra un spēcīga, kaprīza un nepacietīga... Tā arī palika noslēpums, kāda viņa ir patiesībā. Dzejniekam bija taisnība, sakot:

Katram sava slepenā pasaule.

Ir labākais brīdis šai pasaulē.

Ir sliktākā stunda šai pasaulē.

Bet viss paliek apslēpts...

Un līdz šim personīgā pasaule ir noslēpums un ilgi paliks noslēpums citiem. Šīs rindas, iespējams, ir attiecināmas arī uz Lūciju. Kāpēc viņa pēkšņi zaudēja interesi par Pāvelu pēc tik daudzām tikšanās reizēm? Kāpēc vienkāršākais Žeņa Jevgenijs, kuru viņa nemaz neievēroja, pēkšņi kļuva par viņas vīru? Mūžīgais zaudētājs un neveiksminieks līdz kretinismam vienkāršs, labs matemātiķis, bet slikts sportists, tievs un neizskatīgs - un blakus Lūsijai iespaidīgs, skaists, pārliecināts ... Grūti iedomāties! Neiespējami iedomāties! Un tomēr - fakts! Fakti ir spītīgas lietas, kā teica gudrais. Tiesa, viņš vairs neizskatās pēc inteliģenta ņuņņas ar brillēm, viņš ir nobriedis, pieņēmies svarā... Viņas ietekmē? ..

Pāvels attapās, paskatījās pulkstenī un sāka steigties. Bija laiks doties uz Zinātņu akadēmijas ekspertu nodaļu.

Vakarā viņš devās vakariņot Brjanskas restorānā "Zelta šļaksti". Atcerējās draugus, ar kuriem reiz bija bijis šeit, daudzas reizes - kopā ar Lūciju, domāja par savu darbu, kā parasti visu saņemto informāciju salika pa plauktiem. Mīklu bija pietiekami, lai izdarītu kādu kuriozu secinājumu, un no rīta viņš nolēma tikties ar komisāru. Un, beidzot vakariņas, domāja vai nepiezvanīt Jevgenijam, kurš viņu piesaistīja ar slimīgu ziņkāri (Lūcijas vīrs, oho!).

Baranovs viņam piezvanīja pats, tieši uz restorānu. Pāvelam uz galda izauga skaista svecīte ar emkanu, kas pārvērtās par video pārraidi, un viņš  pārsteigts, ieraudzīja sev priekšā Jevgeņija Baranova seju.

- Labu apetīti, - izmēģinātājs dzīvespriecīgi pasmaidīja. - Tu neienāci pie mums, tāpēc zvanu. Lūcija grib tevi redzēt, kā arī dzirdēt interesantu stāstu, un mums radās doma: vai tu mums kopā ar viņu parādīsi Stumbru? Es to neesmu redzējis naktī, arī Lūcija ne. Un tad mēs pasēdēsim kaut kur un patērzēsim.

Pāvels klusēdams skatījās bijušā paziņas sejā, arvien vairāk saspringdams, taču neizrādīja savas jūtas. Viņš mierīgi pamāja:

- Kāpēc gan neparādīt. Kur es varu jūs paņemt?

- Mēs neesam tālu, netālu no otrā Brjanskas metro. Un atbilstoši ģērbušies.

- Gaidiet, es būšu pēc dažām minūtēm.

Vioms saritinājās pavedienā, izdzisa.

Pāvels, domīgi noliecis galvu, paskatījās uz galdu, mēģinot atrast iemeslu pēkšņajai Baranova interesei par hronolaboratoriju, pēc tam paslapināja lūpas un piecēlās. Pēc ceturtdaļstundas viņš ar ērtu piekūna klases kuteri pielidoja pie metro.

Jevgeņijs un Lūcija viņu gaidīja pustumsā aiz zilo egļu dzīvžoga. Baranovs bija ģērbies pelēkā kokosā, Lūcija - gaišā sporta unikā, un Pāvels, kurš zināja, ka viņai nepatīk sports un cieši pieguļošs apģērbs, vēl vairāk uzvilkās.

- Sveiks, inspektor. Lūcija noskūpstīja viņu uz vaiga. - Tu, kā vienmēr, esi akurāts, stiprs, formā. Vai mēs neatraujam tevi no darba? Man šķiet, ka ideja ir brīnišķīga - paskatīties uz Brjanskas hronolaboratoriju no augšas. Vai mūs tur ielaidīs?

- Apvaino, - teica Pāvels, klausoties savās izjūtās, bet neuzdrošinoties sekot iekšējam ieteikumam atteikties no lidojuma. Nodomāja: gan paspēšu brīdināt Romašinu, ja kas ...

Precētais pāris iekāpa kuterī, Ždanovs ieņēma pilota vietu, un viņi pacēlās.

Ceturtdaļa stundas pagāja nenoteiktās sarunās, atmiņās, Lūcijas ohos un ahos, apbrīnojot nakts ainavu.

Kutteris klusi slīdēja naktī, apsteidzot retos ceļabiedrus, kas bija redzami tikai pēc mirgojošajām gabarītugunīm. Zem tā peldēja krāsainu dzirksteļu, plankumu un gaismas svītru izbārstījumi - ciemati un kempingi, zvēru fermas un biosintēzes rūpnīcas, magnetoplānu stacijas, sporta centri, atpūtas nami, kultūras centri. Pilsētu iziršana jau bija sasniegusi punktu, kurā ēku koncentrācija tika uztverta kā novirze no normas, un zemes virsma no trīs kilometru augstuma atgādināja vienu kolosālu parku - pilsētu-mežu. Tikai laiku pa laikam gaismas staros un mirgošanā parādījās tumšas spraugas: upes un purvi, civilizācijas neskartas mežu salas, aizsargājamās un tūristu zonas. Dienvidos zilgani mirgodams lēnām dzisa  Brjanskas centrālais reģions ar senatnes pieminekļiem - pamazām izgaisa, pazūdot aiz horizonta. Vairākās vietās debesīs ietiecās baltie liftu spieķi, virzoties atpakaļ, pazūdot uz dažu konstrukciju spilgtākā spīduma fona. Ziemeļos, uz kurieni devās kuteris, no horizonta pacēlās vienmērīgi balta kolonna, iegremdēta daudzkrāsainā gaismas mākonī. Kolonna strauji auga un drīz aizēnoja ceturto daļu debesu.

- Kas tas ir? - nočukstēja pieklususī Lūcija.

- Hronokvantu paātrinātāja tornis, - Pāvels atbildēja, nožēlodams, ka piekritis šai pastaigai. Viņš tā arī nesaprata, ar ko Baranovs piesaistīja Lūciju tik lielā mērā, ka viņi apprecējās un pat dzemdēja meitu. - Īsāk mēs to saucam par Stumbru.

Kutteris uzkāpa augstāk un lēnām peldēja pie gigantiskās caurules, kas atradās apmēram astoņu kilometru attālumā. Pilota kabīnē atskanēja zvana pīkstoņa, un uzmirgoja sārta indikatora gaisma. Pāvels nospieda sakaru pogu.

- Bortam X, jūs ienācāt aizliegtajā zonā, aizliegtajā zonā! - atskanēja automātam raksturīgā balss. - Ieeja tikai īpašiem transportlīdzekļiem. Norādiet savu kodu, izsaukumu, nodaļas pasi.

- Kods simts septiņi, drošības departamenta inspektors Pāvels Ždanovs, "Roud Asker" grupa.

Pēc sekundes atskanēja atbilde:

- Ieeja atļauta.

"Piekūns" turpināja lidojumu.

- Cik stingri! - sacīja Jevgēnijs. - Vai tas ir tas pats hrono paātrinātājs? Šķiet, ka nesen es redzēju video pārraidi no notikuma vietas. Bet dabā tas ir ... - viņš pameklēja vārdu - nopietnāk. Joprojām nav zināms, kas īsti notika?

Kuteris lidinājās virs baltās kolonnas augšdaļas. Pilotiem šķita, ka viņi ieskatījās dziļā akā ar gaismas sienām. Stumbra augšdaļa bija nedaudz izplūdusi un drebēja, it kā pārklāta ar apsildīta gaisa plūsmu.

Pāvels pacēla galvu un zenītā ieraudzīja sārtu gaismas plankumu, līdzīgu vējā lidojošam kvēlojošam zirnekļa tīklam. Viņu pēkšņi sagrāba asa briesmu sajūta, it kā kāds milzis vienaldzīgi pieliktu izstarotāju viņa mugurai un uzliktu pirkstu uz sprūda. Tajā pašā mirklī kolonna zem viņiem iedegās ar trīcošu dzeltenu gaismu, uz ausu membrānām krita dobjš trieciens, kuteris tika uzmests duci metru uz augšu. Lūcija noelsās.

Mirgojošs gaismas mākonis gredzenā noripoja pa Stumbra kolonnu uz zemi, un drūmās ragainās mašīnas atkāpās no tā atpakaļ. No kaut kurienes aiz kalniem Stumbrā atkal un atkal no visām pusēm triecās zaļas uguns šķēpi. Velnišķīga svilpšana un sprakšķēšana noslāpēja visas citas skaņas, un tad uzreiz iestājās pilnīgs klusums, it kā aparāts būtu iekritis dziļi pazemē.

Pāvels mierinoši pieskārās Lūcijas plecam un pacēla kuteri.

Nezinātājam svešais stihiju spēks zem viņiem sāka mazināties, Tornis pārstāja mirdzēt ar dzeltenu mirdzumu un tagad izskatījās kā caur pelēkiem pelniem gruzdoša pagale. Baltas perlamutrā zaigojošās liesmas gredzens sadalījās mākoņīšos un nodzisa. No visām pusēm Stumbru ielenca grupējoties kolonnās, tumsā neredzamu mašīnu gaismas.

Klusums pēkšņi pārplīsa, it kā kuteris būtu izspiedies cauri nedzirdības plēvi, daudztoņu svilpes, neparastu melanholisku kliedzienu, no kuriem sažņaudzās sirds, komandu balsis, zvani un neskaidrs troksnis, kas atgādina paisuma dārdus.

- Es domāju, ka esmu kļuvis kurls, - atzinās Baranovs. - Kas tas bija?

- Mērogu korekcija, - Pāvels nomurmināja. - Dīvaini, ka mūs nebrīdināja... Nu, ejam mājās? Neko citu interesantu mēs neieraudzīsim.

- Labāk nosēdīsimies pakalnā tuvāk šim jūsu... Stumbram! - Lūcija sāka lūgties. - Es tā gribu paskatīties uz to no zemes. Kaut vai tur. Viņa norādīja uz enerģijas koncentratoru tumšo daļu uzkalnā uz rietumiem.

Pāvels paraustīja plecus.

- Nu ko, man vēl ir pāris minūtes.

Kuteris piezemējās zem koncentratora sienas, pakalna nogāzē, no kurienes Stumbrs šķita kā gigantisks kāda apokaliptiskā ieroča stobrs, kura mērķis bija debesis. Skats bija elpu aizraujošs, un Pavels saprata Lūcijas jūtas, kāpjot ārā no aparāta viņa klusi pateica:

- Ak Kungs!..

Pagaidījis savus paziņas kabīnē, Pāvels izkāpa arī pats. Un tūlīt nostrādāja ķermeņa apsardzes sistēma, liekot tai sekundes daļas laikā ieslēgt paranormālo rezervi un pārstartēt nervu sistēmu. Viņš ieraudzīja divas ēnas, kas izslīdēja aiz enerģijas koncentratora izliektās sienas (puiši bija maskēšanās tērpos Hameleons), un vēl divas iznāca no zemāk esošās gravas. Visi četri bija bruņoti - viņš to sajuta. Pāvels sasprindzināja acis. Tas, kurš gāja pirmais, nebija pazīstams, bet otrais bija tas pats "sanitārs", kas viņam piedraudēja Gevorka koggā pie Lūša alfas. Pāvels piegāja pie sienas, ar perifēro redzi atzīmējot, kā viņu prasmīgi ielenc gredzenā, nogriežot no kutera un precētā pāra, kas bija sastinguši estētiskā priekā. Nebija laika izlemt, vai Baranovi rīkojās sadarbojoties ar "sanitāriem", taču Pāvelam tomēr šķita, ka viņi atrodas hipnotiskā transā.

- Ar to arī beidzas tava amatierdarbība, inspektor, - teica grupas vadītājs tuvojoties. - Bet mēs tevi nenogalināsim, mēs vienkārši neitralizēsim, ievadīsim hipnotransoru. Klausīsi uz vārda, un nebūs nekādu problēmu. Vai ir iebildumi?

- Protams, ka ir, - teica Pāvels un lēca viņam pretim, sekundes daļā pārvarot desmit metru distanci.

"Sanitārs" rīkojās ātri, taču vai nu viņš jau no paša sākuma bija augstprātīgs, vai arī ticēja savam pārākumam, tāpēc izšaut uz inspektoru no sugestora "Zilonis" nepaspēja. Pāvels nespēja caursist viņa ietērpu, bet salauza kakla skriemeļus.

"Sanitāra" līdzgaitnieki acumirklī atklāja uguni no saviem "lielgabaliem" - tie paši izstarotāji "Zilonis" ar zalvi trāpīja Ždanovam, un viņš diez vai varētu ilgi pretoties šim gribu paralizējošajam uzbrukumam, taču cīņā iejaucās trešais spēks.

Aiz Pāvela muguras ar dunoņu parādījās milzīga melna figūra uz "zirga", uzplaiksnīja zaļi zibeņi, uzvirpuļoja trīs bālas liesmu un dūmu kolonnas. "Sanitāri" pazuda. Jātnieks, ar garu rubīna acu spraugu uzmeta skatienu sastingušajam Pāvelam, pacēla atlikušo "sanitāru" no zemes, klusēdams pagrieza kentauru un aizrikšoja prom uz Stumbru. Iestājās klusums. Tad Lūcija, kas atradās stinguma stāvoklī, sakustējās un paskatījās apkārt. Viņas acis kļuva pārsteigtas un lielas.

- Paša, tu?! Kā mēs šeit nokļuvām? ..

Arī Jevgeņijs iznāca no stupora, taču vai nu hipnozes devu viņam bija lielāka, vai arī ķermenis reaģēja spēcīgāk - viņš apvēmās.

Atbalstot abus, Pāvels viņus iesēdināja kuterī un atbildēja Centra dežurantam uz jautājumu, kas tie par sprādzieniem, kas tiek novēroti pie rietumu REC. Viņš pacēla mašīnu gaisā un uz interkoma viļņa izdzirdēja skaidru un skanīgu basu:

- Pirmais izsauc "Roud Asker" simts septiņi...

Klusums, pareizāk sakot, citu balsu vienotais troksnis, un atkal:

- Pirmais izsauc "Roud Asker" simts septiņi...

Pāvels attapās un pieliecās pie mikrofona.

- Simt septītais klausās Pirmo.

- Simts septītais, jūs gaida Centrā, steidzami atbildiet pa divdesmit otro kanālu.

Pāvels paskatījās uz saviem pavadoņiem, cenšoties atbrīvoties no domām par Lūciju.

Sadusmojās, nokratīja stingumu.

Izsēdinājis Baranovus pie viņu mājas, viņš atkal aizlidoja pie Stumbra un drīz iegāja Centra zālē, jau pilnībā kontrolēdams sevi.

Centra bunkurā viņu gaidīja Romašins, Zlatkovs un UASS direktors Ivs Kostrovs. Pirms tam Pavels direktoru bija redzējis tikai divas reizes, un fakts, ka tik varenas organizācijas kā ārkārtas glābšanas dienests vadītājs “piekāpās”, lai apmeklētu centru personīgi, vairāk par citiem faktiem liecināja par notiekošā nopietnību.

Ivs Kostrovs bija vidēja auguma, nesteidzīgs, skops vārdos, platiem vaigu kauliem un rudmatains. Cieti sakniebta mute, uzmanīgais skatiens no pietūkušo plakstiņu apakšas, spēja uzreiz novērtēt sarunu biedru, runāja par šīs personas ievērojamo prātu un spēcīgo gribu. Pāvels, sveicinot viņu, sastapās acīm un saprata, ka viņš tiek precīzi un smalki novērtēts un izsvērts - viņš, UASS kosmosa sektora inspektors, kas uzskatīja sevi par labu psihologu, necaurlaidīgu citiem!

- Mūsu lietas nav spīdošas, - sacīja Romašins, ar skatienu uzsverot, ka nevajadzētu runāt par tikko notikušo. - Pirms stundas tika iegūta vides stāvokļa analīze netālu no Stumbra: ir mainījušies visi dabiskie parametri, atklāta plaša gravitācijas depresija, kas ietiecas arvien dziļāk Zemē. Turklāt kosmosā ir atklāti vairāk nekā dīvaini objekti, kas atrodas gar vektoru no Stumbra aptuveni simts astronomisko vienību attālumā no Saules. Bet pats galvenais, mūs nelaida tālāk! Ceļš kosmosā šajā virzienā ir nobloķēts.

- Tas ir, kā nelaida? - Pāvels bija neticīgi pārsteigts. - Kas nepalaida?

- Nezinu. Mēs nosūtījām robežsardzes speiseru tālāk atklātā kosmosā pa to pašu vektoru, bet pusi no gaismas gada attālumā no Saules kuģis nokļuva nezināmā laukā, kas to atgrūda atpakaļ.

- Varbūt vienkārši jāapiet šī teritorija?

- Pagaidām nav rezultātu. - Romašins paskatījās uz departamenta direktoru un apklusa.

- Vai jūs saprotat, kāpēc to visu jums stāsta man klātesot? - Viņš jautāja, apslāpēdams balsī basa pērkona notis.

Pāvels pamāja.

- Daudzu tūkstošu cilvēku dzīvība ir apdraudēta, un mums jāsteidzas izmeklēt katastrofas cēloņus.

Atkal saskaroties ar Romašina brīdinošo skatienu, Pāvels nonāca pie galīgā secinājuma: Drošības departamenta darbībai ir divi drošības horizonti - oficiālais, it kā slepenais, bet pieejams to pašu “sanitāru” izlūkdatiem, un “dziļais” horizonts, kuru zina tikai dažas uzticības personas. Šī saruna ar UASS direktoru tika iekļauta oficiālās darbības ietvaros, standarta un paredzamās robežās.

- Civilizācijas esamība ir apdraudēta - tāds ir jautājums! Saikne starp dīvainām parādībām uz Zemes un kosmosā un Laika eksperimentu laboratorijā ir tieša. Nav jēgas skaidrot, cik dārga ir katra minūte. Mani informēja, ka tieši jūs esat tuvu izmeklēšanas finālam, lai gan vairāki citi inspektori un eksperti strādā ar to pašu problēmu. Centra vadība gatavo ekspedīciju uz hronolaboratoriju. Vai jūs riskēsiet turp doties... pēc Mariča?

Pāvels izturēja vēl vienu ātru, vērtējošu skatienu, bet Romašins  atbildēja viņa vietā:

- Tiks galā, es viņam ticu.

- Lai novērstu turpmākas katastrofas, ir jādara viss iespējamais un neiespējamais. Parādiet man Centra aprīkojumu un tā struktūru, - Kostrovs vērsās pie Romašina.

Inspektors palika stāvot kopā ar ar klusējošo Zlatkovu.

- Ir nu gan! - Pāvels nomurmināja. - Stundu pēc stundas nepaliek vieglāk!

- Viņš vēl mēreni pateica, - Zlatkovs klusi sacīja. - Ne tikai Zemes civilizācijas, bet arī Visuma pastāvēšana ir apdraudēta! Es baidos, ka hronourbis jau izkritis uz mūsu Visuma veidošanās brīdī! Starp citu, saskaņā ar pēdējiem grupas aprēķiniem, Stumbrs devās arī nākotnē.

- Nu, ko tas nozīmē?

- Šī ir atklāta hronoklazma, kuras versiju neviens nav aprēķinājis. Neviena hronopaātrinātāja palaišana nākotnē pirms katastrofas nedeva pozitīvu rezultātu. Laika "viskozitāte" nākotnes virzienā izrādījās tāda, ka hronourbis tika izspiests no laika, kā korķis no ūdens.

Pāvels paklusēja, vērodams, kā Romašins kaut ko stāsta Kostrovam.

- Reiz teicāt, ka esat izstrādājis pats savu hipotēzi par katastrofas cēloni...

- Nenoliedzu, es teicu... Vai Maričs jūs neatturēja klausīties neprātīgas idejās?

- Veltīgi jūs par viņu, tā...

Centra vadītājs paraustīja plecus.

- Netiesājiet subjektīvi par mūsu attiecībām. Viņš mani nemīlēja, tā ir taisnība, un es viņu neizvirzīju par viņa nesavaldību, pārmērīgo kategoriskumu, bet viņš ir izcils speciālists... bija. Žēl, ka viņš izdarīja šo neprātīgo soli bez sagatavošanās.

- Jūs neatbildējāt.

- Tūlīt. Bet vispirms es jums kaut ko parādīšu. - Zlatkovs, neatskatīdamies, izgāja no zāles. Pāvels bija spiests sekot viņam.

Viņi nogāja lejā stāvu zemāk, kur sākās inženiertehniskās ēkas korpuss, pagriezās Polujanova laboratorijas virzienā.

Inženieris savu domubiedru sabiedrībā, tērpies pelēkā tehniskā personāla uzvalkā, kā vienmēr, pie galda noņēmās ap nekustīgu konkistadora ķermeni. Ieraudzījis Zlatkovu un Ždanovu, viņš atrāvās no darba un pamāja ar galvu uz vienu no standarta izskata boksiem, kurā bija iespējams radīt jebkādus apstākļus tehnisko ierīču pārbaudei vai kontrolēt procesus attālināti.

Zlatkovs boksā ienāca pirmais, noliecoties - durvju augstums sasniedza tikai pusotru metru. Pāvels sekoja viņam un instinktīvi parāvās atpakaļ: šķita, ka viņš vienlaikus ir kļuvis nedzirdīgs un akls. Bet tā bija tikai viņa nervu sistēmas reakcija uz sensoro depriāciju: boksam bija absolūta aizsardzība pret ārēju starojumu. Tajā valdīja perfekts elektromagnētisko lauku klusums.

Zlatkovs apstājās šauras telpas vidū ar darbagaldu pie sienas un dažādu tehnisku iekārtu komplektu, pašķielēja uz Pāvela sastingušo saspringto pozu.

- Nāciet iekšā, inspektor. Šis Centra stūrītis ir organizēts tā, ka tikai četri zina par tā pastāvēšanu, jūs būsiet piektais. Boksu ieskauj fāzēts vakuuma apvalks un izolējošs slānis no neitroniem.

- Priekš kam? - Pāvels beidzot attālinājās no lūka vāka un atspiedās pret sienu, kas izskatījās kā ziloņa āda.

- Lai neviens mūs nevarētu noklausīties.

- Ieskaitot "sanitārus"?

- Tātad jūs zināt? - boksā iegāja drošības komisārs Romašins.

Polujanovs viņam aiz muguras piemiedza ar aci Pāvelam un izgāja, uzmanīgi aizverot aiz sevis lūku.

- Nu, tad mēs neesam kļūdījušies izvēloties jūs, - turpināja Romašins. Viņš piegāja pie darbagalda, uzsēdās uz stūra. - Pirmkārt, es atvainojos par sagādātajām neērtībām izmeklēšanas laikā. Īpaši atvainojos par incidentu zonā, kad jums uzbruka. Bet mēs neiejaucāmies līdz pēdējam brīdim, ticot jūsu profesionalitātei un ...

- Lai neatklātu savu informētības pakāpi par "sanitāru" darbībām, - Pāvels drūmi pabeidza.

- Bravo! - Zlatkovs skābi sacīja.

- Cerībā, ka mūsu palīdzība nebūs vajadzīga, - Romašins mierīgi turpināja. - Un mūsu cerības bija pamatotas: jūs izglāba citi... aizstāvji.

- Kas bija tas melnais jātnieks?

- Bet uz šo jautājumu es neatbildēšu, jo pats nezinu atbildi. Melnie jātnieki - mēs tos saucam par "Hronobruņiniekiem" - reti nonāk redzeslokā. Acīmredzot viņi brīvi iet iekšā un ārā no Stumbra. Bet kā tas notiek, nebija iespējams fiksēt. Viņi ar mums nesazinās. Lai gan skaidri simpatizē. Nevis kā "sanitāri". Un tagad profesors Zlatkovs jūs iepazīstinās ar reālajiem notikumiem, kas notiek, bet es izklāstīšu jūsu stāvokli. Pēc tam jūs uzdosiet jautājumus, kurus esat uzkrājis izmeklēšanas laikā... ja tādi joprojām vēl būs.

Zlatkovs, vienaldzīgi noklausījies komisāra runu, apsēdās viņam blakus, joprojām neskatīdamies uz Pāvelu, pakošļāja lūpas.

- Man šķiet, ka mums jāsāk lūk no kā... Skotu fiziķis Hjū Everets Trešais tūkstoš deviņsimt piecdesmit septītajā gadā kopš Kristus dzimšanas uzrakstīja disertāciju par tēmu: "Kvantu mehānikas formulēšana, pamatojoties uz relatīvā stāvokļa "jēdzienu", kur viņš izklāstīja Laika fraktāļa metateoriju, kurā Visums katrā mikromirkļa brīdī sazarojas paralēlās mikropasaulēs. Katra šāda pasaule ir sava veida mikronotikumu kombinācija, kas varētu realizēties pasaules varbūtības mainīguma dēļ. Citiem vārdiem sakot, katra šāda pasaule ir it kā kolosālā Laiku Koka zars, kas sazarošanās brīdī attīstās pēc saviem likumiem. Tādējādi Evereta “Laika Fraktālis” jeb “Hronodendrīts”, “Laiku Koks”, “Hronosa Fraktāls” - vārdu ir daudz - arī ir mūsu Lielais Visums, kas realizē visus iespējamos matērijas kustības variantus. Vai sekojat manai domai? - Zlatkovs pacēla melanholisku skatienu uz Pāvelu, un viņa acu dziļumā uzplaiksnīja ironiska gaisma.

- Sekoju, - Pāvels sausi atbildēja.

- Teicami. Tātad, mēs, cilvēki, dzīvojam vienā no Laika koka atzariem, kas veido Metauniversu ar zvaigznēm, telpu, gravitāciju, entropiju un citiem fizikālajiem piederumiem. Laika Koka zari var krustoties un saplūst viens ar otru un traucēt viens otram, kas Metauniversumiem beidzas ļoti skumji. Bet ir tādi zaru kontakti, kas ģenerē virtuālu pasauļu secību.

- Un mēs vienkārši dzīvojam vienā no šādām ... virtuālajām?

- Viņš labi uztver lietas būtību, - sacīja Romašins. - Tāpēc "sanitāri" viņam ķērās klāt nopietni.

- Jums taisnība, - Zlatkovs pamāja ar galvu, parādot pēkšņu interesi par sarunu. - Mēs dzīvojam vienā no virtuālajām zaru pasaulēm. Tajā pašā zarā, kas nonāca saskarē ar mūsējo, dzīvo citi radījumi, mēs tos saucām par "hronoķirurgiem", jo viņi nolēma mūsu Zaru amputēt. Tie bija tieši viņi, kas ar savu kalpu - to pašu "sanitāru" palīdzību, kas ieprogrammēti īpašā veidā, ieslēdza hronokvantu paātrinātāju un kontrolē tā ieurbšanos mūsu Metauniversa pagātnē. - Zinātnieks paskatījās uz Romašinu. - Prologs ir beidzies, manu ģenerāli. Tagad ir jūsu kārta.

- Šķiet, ka viņam ir daži jautājumi, - sacīja Romašins, skatoties uz Pāvela seju. Tas pamāja.

- Gribu kaut ko precizēt... Tātad, Visums ir Laiku Koks...

- Es personīgi to labprātāk dēvēju par Laika Fraktāli, bet tas ir gaumes jautājums. Laiku Koks faktiski ir telpa visu noteikto iespēju iespējamo notikumu realizēšanai. - Zlatkovs paklusēja un piebilda: - Koka Zars tādējādi ir vienas iespējas realizācijas līnija starp visām tām, kas atrodas iepriekšējā mezglā.

- Un cik tas ir - “visu”?

- Daudz. Tomēr iespēju skaits, kas tiek realizēts katrā Laika Koka mirklī, nav bezgalīgs, pretējā gadījumā nebūtu nekā neiespējama, pakļauta jebkādiem strukturēšanas likumiem.

- Kā "hronoķirurgiem" izdevās ielauzties mūsu Zarā, lai ieslēgtu hronopaātrinātāju?

- Tas nav precīzi zināms. Acīmredzot ir kaut kādi citi veidi, kā pāriet no Zara uz Zaru, vai arī mūsu Zars - Visums šajā mirklī - skar "hronoķirurgu" Zaru.

- Kā Stumbrs var palīdzēt "ķirurgiem" nogriezt mūsu Zaru no Koka?

Zlatkovs un Romašins apmainījās skatieniem. Komisārs mainīja stāju, skaidri izbaudot sarunu. Viņš un Zlatkovs, parādoties Aizsardzības centrā, iespējams, atšķirīgi novērtēja Ždanova spējas, un komisāra vērtējums bija precīzāks.

- Patiesībā Stumbrs tagad ir jauna pasaules līnija, - nedroši iesāka Zlatkovs. - Citiem vārdiem sakot, Stumbrs ... hm, hronopaātrinātājs ... izrādījās laika traktrise, telpiski līdzīga līnija, kas savienoja “mūžīgā tagad” mezglus mūsu Visuma vēsturē... hm, un arī daudzās Zemes. Diez vai es to varēšu paskaidrot saprotamāk...

- Nav vērts, - Pāvels joprojām sausi atbildēja. Viņam nepatika, ka viņu uzskatīja par pastulbu kampaņas dalībnieku - soldafonu... kādu tomēr izmeklēšanas komisijā bija diezgan daudz. - Tagad pāriesim pie konkrētām lietām, no teorijas uz praksi. Kas ir zināms par "ķirurgiem"?

- Gandrīz nekas, - teica Romašins, uzjautrināts, bet uzreiz nodzēsdams acu jautro mirdzumu. - Saskaņā ar mūsu efektīvajām prognozēm "hronoķirurgs" ir inteliģenta "spieta" tipa sistēma.

- Drīzāk jau "bars"... kas nav principiāli, - nomurmināja Zlatkovs, savukārt ar nelielu pārsteigumu skatoties uz Pāvelu.

- Viņi aprēķināja iejaukšanās variantu mūsu virtuālajā pasaulē, un, veiksmīgi īstenojot projektu, viņu atzars no virtuālā kļūs simtprocentīgi reāls. Mūsu pasaule vienkārši izzudīs kā Visuma sapnis, izžūs kā no koka nocirsts zars. Ja mēs to neapturēsim. Bet "sanitāri" vienkārši nogalina visus, kas potenciāli varētu iejaukties. Tādēļ mums ir jāizmanto tādas īpašas aizsardzības metodes kā šī. - Komisārs pavilka ar rokām ap boksa sienām.

- Vai esat pārliecināts, ka "sanitāri"...

- Parasti cilvēki, tikai atbilstoši ieprogrammēti. Nu, vai arī... ne visai parasti. Būtībā tie ir kosmosa robežu dienesta un drošības dienestu profesionāļi. Tātad jums būs jācīnās ar viņiem nežēlīgi.

- Es to jau sapratu. Kāda ir mana loma šajā pasākumā?

- Līdz šim jūs bijāt rezerves spēlētājs, "Specvienības" varianta rezerves izpildītājs. Tagad - galvenais.

Pāvels klusēdams paskatījās uz Romašinu, un komisārs vilcinādamies piebilda:

- Pirms sapratām, kas un kāpēc strādā pret mums, divi simti četrdesmit cilvēki atdeva dzīvības. Tostarp divas inspektoru grupas īpaši svarīgiem uzdevumiem. Viena no grupām - vēl pagājušajā naktī, gandrīz tajā pašā laikā, kad jūs gājāt pie Stumbra. Grupai vajadzēja ielauzties Stumbrā.

- Es nezināju ... - Pāvels nomurmināja. - Mans uzdevums?

- Iekļūt Stumbrā, izveidojiet tur īpašu spēku nodaļu - specvienību, un mēģināt izslēgt hronourbi. Protams, visi "ķirurgu" kalpi un, iespējams, paši "ķirurgi" mēģinās traucēt. Bet jums ir arī sabiedrotie, kā mēs uzzinājām. Mēs viņus saucam par Tiem, Kas Vēro... jauno un daudzsološo drošības dienesta inspektoru Pāvelu Ždanovu.

Pāvels kļuva sārts, uzskatot komisāra runu par izsmieklu, bet Romašins runāja nopietni, varbūt ar mazliet skumju ironiju.

- Vai tie nejauši nav melnie jātnieki?

- Nē, hronbruņinieki ir zemāka līmeņa izpildītāji, kaut arī ļoti spēcīgi.

Uz darbagalda pēkšņi iedegās sīka oranža zīlīte, un atskanēja inka klusā balss:

- Fiksēju uzmanības plūsmu. Tiešo atklāšanas draudu laiks ir minūte trīsesmit piecas sekundes.

- Es eju, - Zlatkovs uzreiz piecēlās un pirmais izlīda no boksa.

- Mēs vēl atgriezīsimies pie jūsu labdaru apspriešanas. - Arī Romašins piecēlās. - Strādājiet tāpat kā iepriekš, saskaņā ar vecajiem plāniem mēs jūs piesegsim. Atklātas cīņas laiks ar "sanitāriem" vēl nav pienācis, lai viņi informē saimniekus par lēni notiekošo izmeklēšanu. Es uzaicināšu jūs uz turpmāku instruktāžu.

- Tikai sekundi ... atvainojiet. Mani draugi Jevgeņijs un viņa ... sieva Lūcija ...

- Viņi nav "sanitāri", nomierinieties. Kāds no novērotājiem noklausījās par jūsu vēlmi satikties, apsteidza jūs un, izmantojot sugestoru, iedvesmoja abus interesēties par Stumbru. Viņi neko nezina un nenojauš.

- Paldies.

- Nav par ko. - Romašins draudzīgi saspieda Pāvela plecu un aizgāja.

Ždanovs lēnām izkāpa no boksa pēc tam ienira kā ūdenī, skaņu, gaismas, elektrisko un magnētisko lauku vētrā, psiholoģiskā spiedienā uz smadzenēm no visiem, kas vēroja inspektoru. Viņš arī iepriekš bija fiksējis sev pievērstu uzmanību, taču savas sajūtas attiecināja uz vispārējo trauksmes fonu, kas pavadīja katastrofu. Tagad viņš droši zināja, ka viņu ļoti profesionāli, uzmanīgi, izmantojot īpašu aprīkojumu, vēro gan draugi, gan ienaidnieki.

Pāvels ieradās nodaļā "R" pusastoņos no rīta un vispirms izlasīja ienākošo informāciju. Pēc viņa lūguma apsardzes komanda simulēja vidi laboratorijas galvenajā vadības telpā eksperimenta laikā. Viss bija kā parasti: hrono impulsa jauda, Stumbra barošanas iekārtas darbība, sarunas interkomā ar abonentiem. Tas ir, nekas neparedzēja katastrofu, un neviens no eksperimentētājiem neko neparastu nepamanīja. Jebkurā gadījumā pusstundu pirms katastrofas.

Ātri izlasījis pārējo, Pāvels devās uz individuālo aizsardzības līdzekļu izstrādes nodaļu jeb "bruņumeistaru nodaļu", kā to sauca tehniskajā sektorā.

Viņu sagaidīja nodaļas vadītājs Tīšo Aljušs, ar bronzas seju, ērgļa degunu un caururbjošām acīm - nevarēja saprast - indietis vai peruānis. Viņš bija tērpies viscaur sarkanā un brūnā, bet, dīvainā kārtā, harmonijā ar sejas krāsu un figūru.

- Nāciet iekšā. - Aljušs izdarīja aicinošu žestu. Viņam bija rīkles balss, un viņš izteica vārdus ļoti skaidri un pareizi, gluži kā intervīzijas diktors. - Šis ir mans kabinets. - Aljušs norādīja uz baltajām durvīm ar pirmo numuru. - Turpmākās laboratorijas: mikrotehnoloģija, iekšējais atbalsts, gāzes un ūdens apmaiņa, atkritumu utilizācija, montāža, vieglā aizsardzība, īpašs aizsargaprīkojums. Mums uz šejieni.

Viņi iegāja laboratorijā. Nelielā taisnstūra formas zāle bija sadalīta nodalījumos, kurus savienoja konveijera lente, no tālākās sienas izauga izliekti vairogi ar lūkām un logiem - testa kamerām. Zāle bija svaigi un klusi, ar patīkamām augu smaržām.

Aljušs aizveda Pāvelu pašā zāles galā, līdz pēdējam nodalījumam. Istabā, kas no trim pusēm norobežota ar pienainu plastmasu, atradās kaut kādi sarežģīti agregāti, ap kuriem darbojās divas meitenes un jaunietis. Ceturtais darbinieks sēdēja pie ekrāna un vēroja pults lodziņos mirgojošos zaļos un sarkanos ciparus.

- Beidzam trešo ciklu, - viņš teica smalkā balsī. - Rādītāji ir normas robežās. Sākt pēdējo?

- Pēc pārbaudes. - Aljušs pagriezās pret Pavelu, pamāja uz ekrānu. - Pārbauda jūsu skafandru.

Nodaļas vadītājs no kādas mašīnas skavām noņēma melnu saini ar spīdīgām svītrām un atlocīja to cilvēkam līdzīgā figūrā.

- Iekšējais apvalks. Tas darbosies kā filtrs un absorbēs vielmaiņas atkritumus. To kontrolē biostrāvas, taču ir arī skaņas dublēšanās iekārta.

Pāvels ar šaubām pieskārās mīkstajai elastīgajai plēvei.

- Bet es tajā ielīdīšu?

- Neuztraucieties, tas ir paredzēts lielgabarīta pildīšanai. Diemžēl gatavs ir tikai pirmais skafandrs, un tas atrodas kamerā.

- Vai dabā uz skafandru ir iespējams paskatīties?

- Nekas nevar būt vieglāk. Seņa, ieslēdziet pārraidi no kameras.

Mazā auguma Semjons ieslēdza videosakarus ar kameru, pazuda viena no nodalījuma sienām, un tās vietā parādījās īss apaļš tunelis, piepildīts ar slāņaini ziliem dūmiem. Dūmos klaiņoja dīvaina pelēka figūra ar konusu galvas vietā. Viņai mugurā bija apaļa kupris - aizsargājošā lauka ģenerators, pie jostas - instrumentu rinda un gaismas indikatori. Semjons pabūrās ap pulti, un kamerā dūmi pazuda.

- Ko, vai beidzam? - atskanēja izmēģinātāja balss no vadības paneļa.

- Vēl ne, Lori, - Semjons atbildēja. - Atnāca drošības dienesta inspektors, vēlas redzēt, kā tu izskaties skafandrā.

- Nu, kā es viņam?

- Normāli kā kuprains varāns.

Pāvels pašķielēja uz Aljušu, kas bija samulsis par padoto humoru, kādu laiku aplūkoja skafandru ar daudzajiem lodziņiem, štuceriem, rievotām svītrām un izceltiem rombiem, kas cilvēku pārvērta par zinātnei nezināmu radījumu.

- Izskatās diezgan neparasti, kā mezozoja rāpuļa bruņas. Kosmosa izpētei un izlūkošanai man ir nācies valkāt visādu veidu skafandrus, tomēr nekad neko tādu nebiju redzējis.

Pēc pusstundas viņš atstāja nodaļu un drīz vien jau atradās netālu no Brjanskas, Aizsardzības centra zālē, kuras psiholoģiskā gaisotne viņam lika īpaši akūti izjust milzīgās neparedzamās briesmas, kas karājas pār pasauli. Pazīstamo Centra apkalpes inženieri - viņš arī drošibas dienesta darbinieks, grifs - Fjodoru Polujanovu, kurš pēc oficiālās versijas iesūtīja Stumbrā konkistadorus, Pāvels sastapa tur, kur tam vajadzēja atrasties, kiberdrošības sektorā.

Nodaļas telpas atgādināja "bruņumeistaru nodaļas" zāli: tie paši nodalījumu kubi, aiz nodalījuma - datortermināls, video selektors, centrā - melns aplis ar manipulatoriem. Uz apļa stāvēja konkistadors, blakus viņam rosījās Fjodors Polujanovs.

- Atvainojiet, ka atrauju no darba, - sacīja Pāvels. - Es neilgi.

- Dieva dēļ, par ko ir runa! - Fedors noplātīja rokas, pelēkajām acīm, masīvs, ar kazaku ūsām. - Jūsu uzņēmums ir tik nopietns, ka pat nespeciālisti to ciena.

- Vai tu jūs neesat no mūsu kantora?

Abi runāja tiem, kas, iespējams, viņus klausījās, ievērojot "leģendas" likumus, lai gan viņi zināja par viens otra piederību aģentūras "dziļajam horizontam".

- Nē, es esmu no Zinātņu akadēmijas Uzlaboto pētījumu nodaļas. Šeit, centrā, ir daudz mūsu darbinieku, un vispārjau ir pulcējušies gandrīz visu zinātnisko disciplīnu pārstāvji. Pats saprotat, ir bezprecedenta gadījums.

Polujanovs atrada divus tukšus krēslus, un viņi apsēdās stūrī, lai netraucētu tiem, kas strādā pie pults.

- Kas jūs atved pie mums šodien?

- Es gribu zināt, ko izdevās iegūt no konkistadoriem par Stumbra darbu.

Inženieris novērtējoši paskatījās uz Pavelu.

- Vai jums ir kontroles nodaļas atļauja saņemt šo informāciju? Gandrīz visa informācija par konkistadoru izeju no Stumbra ir slēgta pat inspektoriem. Starp citu, jūs esat trešais, ar kuru man ir darīšana.

- Man ir īpašās piekļuves atļauja. - Pāvels parādīja sarkani baltu karti ar UASS emblēmu un uzrakstu otrā pusē: "Pāvels Ždanovs, drošības departaments, neierobežotas pilnvaras". - Kāpēc informācija par konkistadoriem ir slepena?

- Šeit es pasēju, varu tikai nojaust. Man šķiet, ka jūsu vadība baidās no globālas panikas. Mēs vēl nespējam mainīt notikumu gaitu, ar visu Zemes tehnoloģiju spēku nepietiek, lai iznīcinātu Stumbru vai vismaz iekapsulētu to no ārpasaules. Turklāt pastāv aizdomas, ka katastrofā ir iesaistīti svešie.

- Nu, es to jau dzirdēju no Zlatkova, viņš jau sen izteica minējumu, ka eksperimentā iejaucies cits saprāts.

- Tad ejam, es kaut ko parādīšu. - Polujanovs piecēlās un piegāja pie atsevišķi stāvošas pults ar domu komandu ģeneratoru, divos paņēmienos viņš no paneļa izaudzēja emkana antenas. - Divu nedēļu laikā kopš katastrofas brīža no Stumbra iznākuši vienpadsmit konkistadori, pēdējo, mēs ķērām kopā. Viņu atmiņas bloki ir iznīcināti, taču mums izdevās to iekšienē sakasīt dažas informācijas drupatas par Stumbra sistēmu darbību.

Inženieris ieslēdza projektoru, iegaismojies vioma ekrāns pavērsa vaļā istabas sienas. Pāvels redzēja daļu no smilšainās pludmales, virs tās karājās ciklopiskapelēkzila siena, kaut kādii brūni sažuvuši augi un izkaisīti akmeņi. Bet tas nebija tas, kas piesaistīja inspektora uzmanību: priekšplānā bija redamas matēti melnas puslodes, daļēji pārklātas ar smiltīm, no kurām kā makšķeres - vai nu antenas, vai ūsas - izvirzījās garas sarkanas pātagas, un blakus tām stāvēja milzīgs melns ķermenis, kā neglīts metāla kentaurs. ar tādu pašu neglītu melnu jātnieku mugurā.

- Viena no pašām kvalitatīvākajām hologrammām, ko mēs saņēmām no konkistadoriem, protams, pēc apstrādes. Vai jūs redzat puslodes ar antenām, un šo briesmoni - kentauru? Tas ir galvenais pierādījums tam, ka Stumbrā atrodas svešas saprātīgas būtnes. Puslodes un kentauri neietilpst Stumbra aprīkojumā.

Nedaudz pagaidījis, Fjodors mainīja attēlu.

Zema, tumša telpa, dūmakaina un netīra, vai varbūt hologrammas kvalitātes ietekmē. Vidū apaļa kolonna ar melnām durvīm, blakus kolonnai cilvēki - vīrietis un sieviete. Sejas nedaudz izplūdušas, bet ir pamanāms, ka viņi ir noguruši.

- Pēc apģērba spriežot viņi nāk no divdesmitā gadsimta. Kā viņi tur nokļuva, nav zināms.

Atkal mainās attēls.

Sniegains līdzenums ar sastingušiem krūmiem, un tālumā - zelta kupols, līdzīgs kvēlojošas miglas autam.

- Hronošahta, - inženieris paskaidroja. - Kanāls tiešai telpas pārveidošanai laikā. Pārējie attēli, diemžēl, ir ļoti sliktas kvalitātes, gandrīz neko nevar redzēt. Papildus hologrammām mēs esam saņēmuši ierakstu par dažu Stumbra agregātu stāvokli. Nav šaubu, ka hronourbis turpina darboties un notur Stumbru "vibrējošā stīgā". Šis stāvoklis ir bīstams ar to, ka jebkurā brīdī laiks var "iziet no kontroles" - termini ir nosacīti - un ... neviens neko nepaspēs saprast. Mēs vienkārši pazudīsim un līdz ar mums - redzamā Visuma daļa, bet visticamāk - viss Laika Zars. Izredzes nav patīkamas, vai ne?

- Mani pārsteidz, ka jūs par to tik vienkārši runājat.

- Tāpēc, ka neticu pesimistiskām prognozēm. Mēs, kas uzskatījām sevi par telpas un laika kungiem, pamodinājām tik baismīgus spēkus, ka mūsu saprāta vecākie brāļi nevarēja neiejaukties. Puslodes ar antenām un kentauri ar braucējiem, iespējams ir viņu iekārtas.

Pāvels šaubīgi nogrozīja ar galvu.

- Kaut kā, viņu izskats nav īpaši prezentabls. Cita saprāta iejaukšanos es iedomājos citādi. Jebkurā gadījumā, neizmantojot mūsu iekārtām līdzīgu tehniku. Un vispār iznāk dīvaina situācija: vieni iejaucās un izraisīja katastrofu, citi mēģina izlabot to, ko izdarīja pirmie. Vai mēs nemēģinām izskaidrot iksu caur igreku?

Fjodors pasmaidīja.

- Jūs domājat loģiski, bet ... kā to izteikt... pārāk taisnstūrveidīgi.

- Vai jūs domājat: klaji?

- Nē, tieši taisnstūrveidīgi, izmantojot ierasto ideju un uzskatu stingros ietvarus.

- Bet man teica, ka es domājot brīvi.

- Neticiet, paglaimoja.

Viņi uzsmaidīja viens otram.

- Pēdējais jautājums, - Pāvels kļuva nopietns. - Kā konkistadori nokļūst Stumbrā?

- Caur īpašiem punktiem. Gadās, ka dažas Stumbra daļas izkrīt no rezonanses, šādā brīdī izdalās dīvaina viela, kaut kas līdzīgs melnai miglai vai šķidrumam, ko teorētiķi dēvē par "amorfo laiku", un izmešanas beigu brīdī var paspēt ieslīdēt Stumbrā. Bet nepieciešama ārkārtas reakcija, kas pārsniedz pat konkistadoru iespējas. Saskaņā ar aplēsēm no desmit palaistām mašīnām, tikai divas vai trīs nonāk Stumbrā, bet atgriežas tikai daži no simta un pat tie ir invalīdi.

- Neviens no cilvēkiem nemēģināja iekļūt Stumbrā?

- Neviens... izņemot Mariču. Tas ir līdzvērtīgi pašnāvībai.

Tas tika teikts jau pilnīgi nopietni, bez zemteksta, un Pāvels novērtēja Polujanova vārdus, kurš zināja riska pakāpi un nekā nevarēs palīdzēt, tur - Stumbrā. Viņš zināja, arī to ka Ždanovs neatsakās no iecerētā, kļūstot par operācijas "Hronospecvienība" galveno izpildītāju.

- Kas cilvēkam draud saskaroties ar hronoputām? Man ir daudz stāstīts par temporālo efektu zonas bīstamību, bet ar ko tā ir bīstama konkrēti?

- Hronoputu zonā telpa-laiks kļūst daudzkārtīgi saistīts makro līmenī. Laiks kļūst "līdzīgs telpai", tas ir, intervāla mērīšanu starp pagātni un nākotni var samazināt līdz garuma mērīšanai. Turklāt līdzās pastāv telpas reģioni, kuros laiks plūst dažādos virzienos un ar dažādu ātrumu. Pārceļoties no viena "burbuļa" uz otru, var notikt psihes sadalīšanās, personības sabrukšana. Cilvēks var izdzīvot fiziski, bet iet bojā kā domājoša būtne. Bet tomēr, visticamāk, tas vienkārši pārvērtīsies par enerģijas kūli, par gaismas uzplaiksnījumu.

- Hmmm ... - Pāvels novilka. - Uzbrukt Stumbram atklāti patiešām ir bīstami. Paldies par brīdinājumu.

- Vienmēr jūsu rīcībā, - Fjodors paklanījās.

Pāvels atgriezās kontroles telpā, kur šajā laikā tika veikts novērošanas posteņu pārbaude, un lūdza dispečeru sniegt viņam statistikas ziņojumu par vides izmaiņām Stumbra apkārtnē pēdējo divu dienu laikā.

Displejā redzamā ziņojuma izpēte aizņēma pusstundu. Ne velti Romašins vērsa inspektora uzmanību uz apkārtējās vides īpašībām vietā, kur atradās laboratorija. Saskaņā ar ziņojumu izrādījās, ka vides izmaiņu procesi pamazām paātrinās. Negaidītākās pārmaiņu sekas gan meteorologiem, gan pētniekiem bija gravitācijas depresijas parādīšanās. Gravitācijas lauks ap Stumbru ieguva ieliektas lēcas formu: gravitācijas virziens vairs nesakrita ar perpendikulu zemes virsmai, un cilvēki pēkšņi sāka staigāt piecpadsmit grādu leņķī pret vertikāli. Lidaparāti, kas lidoja horizontāli, tuvojoties Stumbram, sāka laideni slīdēt uz leju, altimetri uzrādīja augstuma samazināšanos, bet gravimetri spītīgi atkārtoja par gravitācijas potenciāla nemainīgumu.

Ar Zlatkovu aprunāties neizdevās. Kamēr Pāvels sarunājās ar dispečeru, Centra vadītājs pazuda no zāles nezināmā virzienā.

Pāvels savienojās ar UASS bāzi Kaļiņingradā, uzrādīja savu ārkārtējo pilnvaru kartīti un lūdza sagatavot lidojumam desanta koggu, pārnesot to uz Brjanskas apgabalu, pie metro stacijas.

Dispečers pamāja ar galvu, kaut arī viņa acīs pazibēja pārsteigums. Pāvels viņam nesāka skaidrot, ka vairākus gadus ir strādājis par izmēģinājuma pilotu Sāremā esošajā UASS izmēģinājumu poligonā, un tikai precizēja kogga ierašanās laiku Brjanskā.

Aparāts, kas spēj veikt "ēnu" lēcienus Saules sistēmas robežās, viņam bija vajadzīgs, lai apmeklētu tos dīvainos reģionus virs Stumbra, par kuriem runāja Romašins. Katastrofas izmeklēšanas gaita to diez vai prasīja, un Pāvels saprata savā sirdī, ka, pirmkārt, izmeklēšana kā tāda nonākusi strupceļā, jauni fakti tikai pievienoja mīklas, neizskaidrojot vecās, un, otrkārt, no kaut kurienes nāca nerealitātes sajūta par notiekošo , būtības atdalīšanās, notikumu izpratnes mēģinājumu bezjēdzība un veltīgums. Ar Pāvelu tā notika pirmo reizi, viņš vispirms ar pārsteigumu ieklausījās sevī un pēc tam noraizējies, mēģinot saprast, kas bija neparasto, jauno sajūtu cēlonis, un nonāca pie secinājuma, ka tam ir vairāki iemesli. Viņš bija izgājis no ierastā darba ritma kosmosā - pirmkārt. Palicis bez draugiem, kuri viņu saprata no pirmā acu uzmetiena - tas otrkārt. Un visbeidzot, saņēmis pamatīgu psiholoģisku šoku no informācijas pārpilnības un tās jēgas, kas slēpās aiz vārdiem "katastrofas režīms", "traģēdija" un "draudi Visuma pastāvēšanai".

Pāvels izkāpa no Brjanskas metro kabīnes un devās meklēt orbītas kravas lifta transporta platformu, kur viņam vajadzēja saņemt pasūtīto "Korakl" klases koggu bez pilota.

Romašins zināja, ka "sanitāri" viņu vēro "ar trim acīm", taču bija mierīgs: jebkurā mirklī eskorta brigāde "bruņukrekls" varēja novērst novērotāju uzmanību, bloķēt viņiem ēteru un telpu, atgriezt no izsekojamā un sagūstīt. Bet līdz tam nenonāca, komisārs prasmīgi manipulēja ar riska un drošības tīkla vienībām un nedeva "sanitāriem" iemeslu uzskatīt sevi par nopietnu ienaidnieku.

Romašins neaizkavējies ilgi Aizsardzības Centra zālē, tūlīt devās uz tualeti, tad atkal atgriezās zālē. Patiesībā atgriezās viņa dubultnieks, savukārt īstais komisārs pa otru transporta tīklu, kuru kontrolēja tikai drošības dienests, pārcēlās uz kibernētisko atbalsta sektoru, kur viņu gaidīja grifs Polujanovs.

- "Sanitāri" sāk kļūt nekaunīgi, - sacīja drošībnieks, glāstīdams ūsas. - Tic savai nesodāmībai un ik uz soļa taisa stulbas kļūdas.

- Bet ja nu tas ir stratēģisks plāns? Vai var eksistēt kāds cits viņu iejaukšanās līmenis, kuram mūsu eksperti un analītiķi nevar piekļūt?

Polujanovs pakustināja platos plecus.

- Iespējams tas ir, mūsu eksperti ir tikai cilvēki un arī var kļūdīties, taču viņi nav nekādi muļļas un jau ilgu laiku cenšas atrast šo līmeni, lai gan līdz šim bez rezultātiem.

- Tātad, divas mūsu speciālo spēku vienības tā arī neiekļuva Stumbrā. Cēloņi?

- Nu tas jau ir "ķirurgu" vai vismaz viņu ģenerālo emisāru iejaukšanās līmenis. Atcerieties seškājaino pērtiķčūsku iznākšanu? Pēc visa spriežot, tieši viņi kontrolē ieeju Stumbrā. Puiši uzskrēja priekšpostenim un ...

- Par šo traģēdiju no mums vēl prasīs atbildību. Ir jāaprēķina nākamās grupas izejas punkts tā, lai garantētu simtprocentīgus panākumus. Zlatkovs saka, ka atradis labu ideju ...

- Tai vajadzētu nostrādāt. Tas nav tiešs uzbrukums Stumbram, tā ir dziļa hronopunkcija. Izmantojot šo iespēju, principā ir iespējams nogādāt pasažieri jebkurā Stumbra pagātnes nodalījuma pagaidu izejas mezglā. Tiesa, iepakojuma masa ir ļoti ierobežota; mēs nevaram nosūtīt divus cilvēkus. Toties ne "sanitāri", ne paši "ķirurgi" nespēs bloķēt visus horizontus.

- Pārejiet uz šī varianta izstrādi.

- Programma jau darbojas. Ar "četrām nullēm". Diez vai "sanitāri" spēs uzminēt, kas notiek ... ja vien viņiem nav aģenta Drošības Padomes augstākajā ešelonā. Vienu no viņiem, starp citu, Zlatkova miesassargu, jābloķē stingrāk.

- Tās ir jūsu rūpes. Īstajā laikā notveriet viņu un neitralizējiet programmu "hipno". Un viņš pastrādās pie mums.

- Kas galu galā ies Stumbrā? Ždanovs?

- Vai jums ir šaubas?

- Nē, bet ... viņam vienam būs grūti. Varbūt es iešu viņam līdzi? Sliktākā gadījumā pēc viņa?

- Gatavojiet vēl vienu uzmanības novēršanas grupu, viņam jāiekļūst tīri. Un piesedziet, kad viņš ies uz laboratoriju.

- Uz laboratoriju varēja doties kāds cits. Kāpēc riskēt ar galveno izpildītāju?

- Ārēji viņam nevajadzētu izskatīties galvenajam, un, dodoties uz laboratoriju, kādu laiku no viņa personas tiks novērstas "sanitāru" aizdomas. Turklāt Tie, Kas Sargā, viņu nodrošina.

- "Hronobruņinieki"?

- Jūs taču saprotat, ka nē. "Hronobruņinieki" ir izpildītāji, tāpat kā mūsu puiši no drošības vienībām. Bet komandē melnos jātniekus augstākas klases saprāts. Vai jums vēl ir kas sakāms?

Polujanovs papurināja galvu, komisārs aizgāja, neteicis ne vārda. Un tūlīt izmainījās boksa aprīkojuma fiksētās uzmanības plūsmas izsmalcinātie psiho-invertētie potenciāli: drošības brigāde pavadīja savu aizbilstamo.

Saņēmis transporta pārbaudes dispečera atļauju startam, Pāvels ierasti pārbaudīja tā darbību un pacēla koggu gaisā. Pēc piecām minūtēm viņš jau bija virs Stumbra. Minūti uzkāries desmit kilometru augstumā, Pāvels paziņoja Centram par savu rīcību un lūdza iekļaut savu koggu grupas "Roud Asker" meklēšanas un identifikācijas tīklā.

Pārslēdzot sakaru staciju uz interkoma vilni, viņš sāka klausīties sarunas starp pilotiem un Zemes dienestiem. Balsis bija klusas, ikdienišķi mierīgas, un Pāvelam atkal uz īsu brīdi šķita veltīgas viņa rūpes un bailes. Zemes dzīve turpinājās ierastajā ritmā, un pat šeit, katastrofas zonā, kur UASS bija ieviesis katastrofu režīmu, nebija drudžainas un nežēlīgas steigas, spriedzes un satraukuma, kas atbilst reālai katastrofai, kas saistīta ar dabas vides iznīcināšanu, sagraušanu un cilvēku upuriem.

Koggs lēnām līda augšup. Zaļais kalnainais līdzenums ap Stumbru atkāpās, ainavas detaļas un sīkumi izkusa sulīgi zaļajā masā. Stumbrs kļuva par ar aso galu zemē iestrēgušu, baltu zīmuli.

 Garām paslīdēja režģota kaste ar pilota kabīnes lodi galā - spēka lauka izstarotājs. Kilometra attālumā karājās otrais, kam sekoja vēl viens. Droši vien spēka lauka žoga josta. Četrdesmit kilometru augstumā Pāvelu izsauca:

- Hei, kas tur lien taisnā ceļā? - Nezināmā "Korakla" pilot, atbildiet aizsprosta patruļai, jūs traucējat darba režīmu.

Pāvels palēnināja kāpumu.

- inspektors Ždanovs, Drošības departaments, "Roud Asker".

Patruļnieka tonis nemainījās.

- Esiet uzmanīgāks. Izejiet no riska zonas.

Drīz Pāvels atradās tiešā tuvumā pirmajam no dīvainajiem apgabaliem - gaismas slāņa divu desmitu kvadrātkilometru platībā. Uz stratosfēras debess violetā kupola fona tas izskatījās kā skaists, zaļgani mirdzošs tīkls, līdzīgs gaismas viļņu interferences ainai. Zirnekļtīkla raksts lēnām un nepārtraukti mainījās, tāpēc šķita, ka tas te attālinās, te tuvojas, it kā dejojot.

Pāvels virzīja koggu tieši uz tā centru, gatavs mainīt kursu pēc pirmajām briesmu pazīmēm, taču viņam tas nebija jādara: aparāts pats no sevis, bez komandas, vienmērīgi mainīja kustības virzienu un novērsās no plīvura. Stūres kabīnē skanēja tā pati balss:

- Inspektor, jūs atrodaties bīstamā zonā. Lūdzu, netraucēt pētnieku darbu. Kā dzirdat?

- Es dzirdu lieliski, - Pāvels dusmīgi nomurmināja. - Kāpēc izstarojuma rajons ir bīstams?

- Tā starojumā ir cieta komponente.

- Mašīnai ir lauka aizsardzība pret visu veidu izstarojumiem.

- Un tomēr es lūdzu jūs neriskēt. Mirdzēšanas izpēte ir sākta nesen, un var būt daži nepatīkami pārsteigumi.

- Labi, es sapratu.

Koggs palielināja ātrumu un izgāja no kvēlojošā plīvura. Acu priekšā Zeme pārvērtās par uzbriedušu zilganzaļu bumbu.

Desmit tūkstošus kilometru līdz nākamajam noslēpumainajam telpas rajonam - "atgrūšanas burbulim" - koggs pārvarēja divu minūšu laikā. Šeit atkārtojās tāda pati situācija kā kvēlošanas zonā: koggs izmainīja trajektoriju un nodzēsa ātrumu gandrīz līdz nullei.

- Jūs esat pie zonas divi," sacīja pazīstamais patruļnieks. - zonas diametrs ir tūkstoš kilometru, ieslēdziet atrašanās vietas lokāciju infrasarkanajā diapazonā.

Pāvels paklausīgi ieslēdza lokatorus un redzēja priekšā un apakšā ar zilganu gaismu mirgojošu ietilpīgu figūru - spīdošu bumbu. Ap zonu bija uzstādīti radio atstarotāji, lai to varētu redzēt no tālienes, uzminēja inspektors. "Veltīgi atlidoju," viņš pēkšņi nodomāja, aplūkodams kvēlojošos punktiņus ap tūkstoš kilometru "burbuli" radara ekrānā. - Tagad neviens nenoteiks, vai šie dīvainie veidojumi ir saistīti ar Stumbra darbību, un intuīcijai nav tiesību uz nepārbaudītiem faktiem. Kas no tā, ka esmu pārliecināts par šo saistību? Pierādījumu ta nav. Šo saistību var pierādīt tikai apmeklējot laboratoriju..."

Pusstundu Pāvels izrakstīja cilpas pie milzīgās bumbas, tukšas, tāpat kā apkārt esošā telpa, ar līdzjūtību domājot par rosīgajiem pētniekiem, kuri bija vairāk vīlušies, nekā priecājās par atklājumiem, un pagrieza koggu ar degunu uz Zemi. Melanholiskā bezjēdzības izjūta atkal atgriezās un vilka sev līdzi parasto pārdomu ķēdi, kuras gala rezultāts bija dusmas un nezināma zaudējuma sāpes: dusmas uz sevi, par sev neparastiem pārdzīvojumiem, zaudējuma sajūta - tīri konkrēta sajūta, kuras cēlonis bija atmiņas par Lūciju.

Birojā Pāvelu gaidīja ziņojums par skafandra testēšanu un īsa drošības komisāra piezīme: "Pāvel, ienāciet, jūs esat man vajadzīgs." Piezīme bija atstāta pirms divām stundām.

Lauzot galvu, kāpēc viņu ievajadzējās Romašinam, Pāvels sevi sakārtoja - viņš zināja, ka priekšnieks novērtē precizitāti un akurātību, ārēju un iekšēju.

Kabineta videoplasts šoreiz satika viņu ar ozolu birzi, trūdošas lapotnes, sēņu, ozola mizas smaržu. Romašins sēdēja pie galda, bet, kad ienāca inspektors, piecēlās, caur pieri palūkojās uz viņu.

- Pagaidiet mazliet.

Komisārs piegāja pie kabineta sienas un iegāja tajā kā miglas mākonī. Uz mirkli viņa ķermeņa dzeltenās aprises palika uz sienas, tad pazuda. Pavels klusēdams gaidīja, pārbaudot kabineta aprīkojumu. Pēc minūtes Romašins iznāca no sienas, apsēdās pie galda, bet nepiedāvāja viesim apsēsties, pamāja uz sienu.

- Izejiet kontroli.

Pāvels, nebrīnoties, iegāja dzintara plastmasas sienā, kas mirgoja ar gaismām, tāpat kā komisārs pirms tam, piedzīvoja nepatīkamu kurluma sajūtu, kas pavadīja niršanu zem absolūtās aizsardzības vāka, un satika ... Romašina mierpilno skatienu! Pāvels neviļus atskatījās.

- Tas ir dubultnieks, - mierīgi sacīja komisārs. - Es nedrīkstu atstāt kabinetu, ja jau esmu tur.

Viņš atkāpās malā un Pāvela virzienā devās ... viņš pats! Piemiedza ar aci, pazuda aiz palikušās cietā izskata sienas. Pāvels pavadīja viņu ar skatienu un pievērsās komisāram.

"Man arī tur jābūt ... ja jau esmu ieradies. Tātad jūs gana nopietni?

Romašins apsēdās vienā no krēsliem, kas stāvēja pie galda ar augļiem, norādīja uz otru.

- Apsēdieties, parunāsimies. Vai esat pamanījuši ka jūs izseko, novēro?

- Pamanīju gan, - Pāvels sacīja pēc vilcināšanās. - jau sen.

- Aģentūras, vizuālu, izmantojot īpašu aprīkojumu?

- "Sanitāru" līmenis ir aģentu-vizuāls, bet es ...

- Vai jūtat tālnovērošanu?

Pāvels pacēla uz komisāru stingru skatienu.

- Fakts ir tāds, ka es ...

- Paranorms. Bet personīgajā lietā par to nav ne vārda.

Pāvels atvēra muti, lai taisnotos, bet pārdomāja.

Romašins pamāja.

- Principā tas nav noziegums, paranormiem, cik es zinu, pārliecinošā vairākumā nepatīk demonstrēt savas spējas. Nu ko, jo labāk... pasākumam. Ja "sanitāri" zinātu par jūsu spējām, mēs, iespējams, ar jums nesarunātos. Viņiem izdevās apsist gandrīz visus paranormus, viņu nopietnākos ienaidniekus. Es redzu, ka jūs joprojām šaubāties par katastrofas režīma piemērotību.

- Nez kāpēc es domāju, ka šīs trauksmes formas ārējā puse izpaužas efektīvāk. Pirms diviem gadiem es biju liecinieks trauksmei kas atbilda līmenim "Vētra", kad UASS veica operāciju "Dēmons". Es nezinu detaļas, tikai atceros, ka kaut kur Ziemeļamerikā tika atrasts ārpuszemes civilizācijas aparāts ar spēju mainīt pasaules realitāti. Tam pakaļ ieradās īpašnieki, un lieta gandrīz beidzās ar baigu katastrofu. Toreiz gan katastrofas režīms bija ārkārtīgi pamanāms: visas trīs UASS glābšanas flotes bija paceltas gaisā.

- Es biju tās operācijas vadītājs. Bet mēs novērsāmies. Vai jūs sakāt, ka reālais katastrofu režīms no ārpuses nav pamanāms? Nu, manuprāt, tā ir liela atzinība drošības departamentam un pat no profesionāļa lūpām. Mūsu darbam jābūt neredzamam un efektīvam. Nu, paskatieties.

Romašins noliecās virs galda, ātri pārlaida pirkstus virs sensoriem, istabas sienās iedegās viomu šūnas. Katrs parādīja savu attēlu, galvenokārt - Tālās izlūkošanas un pierobežas dienestu speiseru kabīnes, avārijas signālu staciju un operatīvo dežūru posteņu sakaru punktus, avārijas glābšanas dienesta dispečeru centrus, direktorāta vadītāju kabinetus.

- Jūs no iekšpuses skatāt Katastrofu pārvaldības biroja koordinācijas sistēmu. Esmu operācijas koordinators, un visi saziņas un kontroles mērķi tnonāk šajā kabinetā.

Pāvels pamāja.

Viņiem iepretī, vienā no Zvaigžņu flotes speisera pustumšajām kabīnēm masīvs, lielsejains vīrietis ar īsu matu ezīti runāja ar neredzamu sarunu biedru:

- Pirmkārt, evakuējiet sievietes un bērnus, pārējie ies otrie. Pēc tam dodieties pa Oriona trasi TF režīmā un iztaustiet tumsas robežu, tikai bez lieka riska.

Citā viomā, tādā pašā pilotu kabīnē, trīs kosmosa piloti strādāja pie kopīgas pults, runājot tik ļoti specializētā žargonā, ka Pāvels tik tikko saprata, par ko ir runa: kosmosa kuģis nevarēja ielauzties kādā nezināmā kosmosa zonā, - tas tika izgrūsts atpakaļ.

Trešajā viomā saruna bija par zvaigžņu tālsatiksmes ekspedīciju slēgšanu un sagatavošanos koloniju evakuācijai no citām zvaigznēm.

Ceturtajā UASS direktors runāja ar Zemes Augstākās koordinācijas padomes priekšsēdētāju par nepieciešamību pārcelt enerģijas tiltu no Saules joslas elektrostacijām uz Brjanskas meža zonu, uz Aizsardzības centra iekārtām...

Romašins ar pirkstu uzspieda uz galda, viomu varavīksne nodzisa.

-Tā lūk, - viņš teica. - Tas ir mūsu darbs, un lai tas paliek redzams tikai mums. Tagad parunāsim par jums. Atcerieties brīdi: kad jūs informēja par izsaukumu uz Zemi, virszemes sektora dienesta rīcībā?

Pāvels atdzīvināja atmiņā notikumus ar grifa Gevorka koraklu.

- bāzes kuģa "Lūsis" prim-pilots. Mani tur nosūtīja...

- Es zinu. Un jūs toreiz nekas nepārsteidza?

- Bet pareizi gan! - Pāvels pēkšņi atcerējās. - Lidojums aizņēma pusotru stundu, un, kad es ierados, ekspedīcijas priekšnieka vietnieks teica, ka esmu atgriezies laikā. It kā tikko ir saņemts TF ziņojums no Zemes, lai mani nosūtītu uz Zemes sektora drošības departamentu. Saprotams, ka biju pārsteigts - tas ir kā "tikko"? Par to dežurants mani informēja pirms pusotras stundas! Bet nebija laika tikt skaidrībā, un es aizlidoju. Vai jūs gribat teikt, ka mani atgrieza no lidojuma, pirms no Zemes pienāca ziņa?

- Turklāt neviens jūs neaicināja uz Zemi.

Pāvels iesmējās.

- Tātad es visu izdomāju? Viegli pārbaudīt.

- Es konstatēju faktu: neviens jūs neizsauca. Tas, ka jūs it kā esat izsaukts uz mūsu sektoru, kļuva zināms pavisam nesen. Un es, šķiet, zinu, kas par lietu.

- Toties es neko nesaprotu!

- Tūlīt sapratīsit. Atcerieties pēdējos notikumus: šorīt jūs nolēmāt nolidot pa vektoru no Stumbra, lai apskatītu dīvainās parādības: stratosfēras spīdēšanu, "atgrūšanas burbulis", vai ne?

- Es atzīstu, ka tas bija lieki. Nav šaubu, ka mirdzums un viss pārējais ir saistīts ar Stumbru. Bet es nezināju, ko darīt.

- Vai jūs sarunājāties lidojuma laikā?

- Ar transporta koordinācijas dienestu un patruļu.

- Vai jūs apturēja?

- Divreiz: pie mirdzuma zonas un pie “atgrūšanas burbuļa”.

- Kas tieši tika teikts?

- Es neatceros burtiski, bet kaut kas līdzīgs: "Jūs atrodaties bīstamajā zonā", "Ieslēdziet lokatorus" un "Netraucējiet darbu".

- Fakts ir tāds, ka neviens ar jums vispār nerunāja! Jebkurā gadījumā neviens no cilvēkiem. Lidojuma trajektorijas korekciju veic automāti, un tie nav ieprogrammēti sarunām ar visu veidu transporta pilotiem. Bija dzirdamas tikai jūsu piezīmes, un ne vārda no tiem, kas ar jums runāja.

Pāvels klusēdams paskatījās uz Romašinu. Tas tiko manāmi pasmaidīja.

- Interesanti, vai ne? Ticiet vai nē, bet jūs esat uzraudzībā. Es gribētu uzzināt, kas ir šis nezināmais aizbildnis, uztraucies par jūsu likteni.

Pāvels novērtēja departamenta vadītāja runas slēpto zemtekstu: ja viņam neuzticētos, šī saruna nebūtu notikusi.

- Ja tas viss ir saistīts ar laboratoriju, - turpināja Romašins, - pretējā gadījumā viss, kas ar jums notika, zaudē savu nozīmi, tad secinājums pats par sevi liek domāt: kāds - nevis cilvēki - jūs iecēla par galveno izpildītāju, lai izslēgtu Stumbru un rūpējas par jūsu veselību, lai Nedod Dievs, pirms došanās uz Stumbru ar jums nekas nenotiktu!

- Pat nav ko teikt, pilnīgs apjukums galvā! - Pāvels noglāstīja pakausi. - Bet kāpēc es? Kāpēc es tik ļoti iepatikos savam vizavi?

- Arī mūs interesē šis jautājums. Jums būs jāveic pilna fiziskā, medicīniskā un psiholoģiskā pārbaude. Neiebilstat?

- Nav pārāk labas ziņas. - Pāvels pieķēra sevi pie tā, ka grib pakasīt pakausi, un saņēma sevi rokās. - Es piekrītu, ja jau nepieciešams. Izrādās, ka tagad mani gana pat trīs kantori: jūsu dienests, atvainojiet, "sanitāri" un ... Tie, Kas Seko. Vai nav par daudz vienam cilvēkam? Vai to, citu un trešo kursi nepārklāsies, tā ka es palikšu zaudētājs?

Romašins kļuva skumjš.

- Garantijas dot nevaru. Bet, spriežot pēc pēdējiem notikumiem, nekas jums nedraud... tuvākajā nākotnē. Bet tad, kad ieiesiet Stumbrā... - Komisārs atkal kļuva mierīgs, acīmredzami pētot inspektora reakciju. - Bet mums vēl būs laiks par to parunāt. Pēc izrāviena pirmais uzdevums būs izveidot īpašu spēku grupu. Otra problēma...

- Izslēgt hronourbi. Bet kur es atradīšu izpildītājus? Vai arī tos jūs ievadīsiet pēc manis?

- Mēs mēģināsim, taču diez vai šo manevru izdosies atkārtot daudzas reizes. "Ķirurgi" darīs visu iespējamo, lai mūs apturētu. Un iespējams, ka specvienība būs jāveido no tiem cilvēkiem, kuri dažādos laika mezglos klīst pa Stumbru. - Komisārs piecēlās, uzlika roku uz Pāvela pleca. - Es visu saprotu, grif. Es tevi nemierināšu, apgalvojot, ka viss beigsies labi. Šobrīd, piedod man, es nedomāju par tevi un vēl mazāk par sevi. Pēc Zlatkova domām, uz spēles ir likta Visuma nākotne, un kaut kas man saka, ka viņš nav pārspīlējis draudošās briesmas. Protams, jums un man ir vienalga, kas notiks ar Visumu, ja pazudīsim mēs paši. Bet mums nav citas izvēles - mums jāglābj...

- Nevajag mani pārliecināt, - Pāvels klusi sacīja, nemanīdams, ka viņi ir pārgājuši uz "tu". - Es izdarīšu visu, kas ir atkarīgs no manis.

Viņš pacēla galvu tā, it kā gribētu saredzēt novērotāju, bet virs sevis ieraudzīja tikai zilus griestus.

Aljušs viņu gaidīja "bruņutehnikas nodaļā", šoreiz tērpies tumši brūnā uzvalkā.

- Lūk, - teica Aljušs, pasniedzot Pāvelam biezu, pelēku halātu, - gatavs testēšanai. Jums vienkārši jāpasūta piegādātājiem lai uz Centru atsūta android-robotu.

Pāvels pasvārstīja skafandru rokā.

- kilogrami sešpadsmit.

- Astoņpadsmit bez lauka ģeneratora un akumulatoriem. Pilns komplekts sver četrdesmit vienu kilogramu.

- Neko nevar darīt, nāksies nēsāt.

- Otrais solās būt par desmit kilogramiem vieglāks.

Centrā ieradās divos pēcpusdienā. Pāvels atzīmēja trīs purpursarkanu konusu parādīšanos pie Stumbra. Kaut kas jauns. Kontroles zālē viņš atrada Zlatkovu un paziņoja par lēmumu veikt skafandra kontroles testus reālos apstākļos. Centra vadītājs pamāja Pāvelu pie sevis un apsēdināja viņu blakus tukšajā krēslā. Viomā bija redzams Stumbrs, uzkalni un uz tiem purpursarkani konusi.

- Mēs esam izstrādājuši metodi hronoputu slāņa novērošanai ap paātrinātāju. Vai jūs vēlētos paskatīties? Šie konusi ir hronovizoru antenas.

Zlatkovs veica uz pults nepieciešamos pārsēgumus, un attēls centrālajā viomā izmainījās. Ainava palika nemainīga, bet zālāju pauguri zaudēja krāsu, kļuva pelēcīgi, it kā pārklāti ar putekļiem. Stumbrs no slaidas baltas kolonnas pārvērtās caurspīdīgā nelīdzenā klintī, kas līdzīga milzu stalagmitam. Laboratorijas kubs vispār pazuda. Bet galvenais bija tas, ka stumbra stalagmīts elpoja: tā forma mainījās, virsma vai nu uzbrieda ar caurspīdīgiem pauguriem, pēc tam izplūda lēzenos viļņos, želejveida pilieni nokrita no stāvajām nogāzēm, ripoja lejup, sadalījās šļakatās un pamazām uzsūcās, līdz pilnīgi pazuda simt metru attālumā no “ledus klints” pakājes.

- Hronoputas vizuālā izskatā, - teica Zlatkovs. - Želejai līdzīgie burbuļi ir telpas apgabali ar lokālu laika plūsmu. Katrā burbulī laiks plūst atšķirīgi. Ja mums agrāk būtu bijis šāds hronovizors, mēs būtu pazaudējuši mazāk mašīnu.

- Paldies, - sacīja Pāvels. - Savukārt es ierosinu pavērot robota došanos laboratorijā. Starp citu, nenāktu par ļaunu ieslēgt hronovizoru - tad būs redzams, kur robots ieies hronoputu atvērumā.

- Kad būsiet gatavs - brīdiniet.

Pāvels devās uz automātu palaišanas nodaļu.

Skafandrā tērptais robots jau bija gatavs doties prom. Aljušs pārbaudīja, kā viņš reaģēja uz komandām, ūsainais Fjodors uzvilka vieglu plēves skafandru.

- Pavadīšu līdz hipnotiskās aizsardzības robežai, - viņš paskaidroja, atbildot uz Pāvela jautājošo skatienu.

- Gatavs, - teica Aljušs. - Varat sākt.

Pāvels apstaigāja ap pelēkā halātā tērpto figūru. Tuvumā skafandrs izskatījās iespaidīgāks nekā pirmo reizi, kad to redzēja caur viomu, un tā līdzība ar cilvēka figūru tikai uzsvēra atšķirības, kas Pāvelam radīja dīvainu sajūtu, ka viņš satiekas ar svešas civilizācijas pārstāvi.

- Kāda ir programma?

- Pati vienkāršākā - ieiet un atgriezties, - nomurmināja jau saģērbies Fjodors, aizpogājot ķiveres caurspīdīgo kubu. - Viņš apstaigās laboratoriju, ieies iekšā un mēģinās iekļūt vadības telpā. Ja sastapsies ar šķēršļiem, - atgriezīsies. Viss gājiens tiks ierakstīts video.

Fjodors pacēla roku un devās uz izeju. Viņam sekoja pelēkā, sakumpusī figūra. Iespaids, ka tā ir ārpuszemes būtne pastiprinājās.

Pāvels pavadīja neparasto pāri un atgriezās kontroles zālē.

Zālē pulcējās apmēram divdesmit centra darbinieku, kuri vēlējās redzēt ar hronoaizsardzību apveltītā skafandra izmēģinājuma testus. Zlatkovs ieņēma galvenā dispečera vietu un pavēlēja stundu ievērot radioklusumu ēterā. Sarunu troksnis uz vispārējā interkoma viļņa sāka noklust.

Pāvels ieņēma krēslu blakus Centra vadītājam un sāka vērot, kā Polujanovs vada robotu gar strauta krastu.

Kilometru no Stumbra inženieris apstājās.

- Diemžēl tālāk es nevaru iet. Bet gribētos... Ej, draugs.

Robots skafandrā atdzīvojās un vienmērīgā solī devās laboratorijas ēkas virzienā.

Zlatkovs ieslēdza hronovizoru. Stumbrs un laboratorijas ēka pārvērtās par "apledojušām klintīm", kas pat no attāluma neatgādina cilvēka roku darinātas ēkas. pa to nogāzēm joprojām plūda un krita zemē ūdeņaini daudzkārt savienoti kvantu laiktelpas pilieni.

Robots sasniedza temporālo robežu un iegāja želejā. Uz parastā ekrāna viņa figūra dīvaini izkropļojās, saviļņojās, kļuva caurspīdīga un lēcienveidīgi kļuva lielāka. Viomā, kas uztvēra attēlu no hronovizora antenām, bija redzams, kā robots iegāja vienā no šķidruma izskata pilieniem, sadalījās trīs identiskos siluetos un, uzmirdzot, pazuda.

Sekundes līda kā miegainas mušas, saplūstot minūtēs, desmitos minūšu. Pāvels ar acīm atrada Aljušu, "bruņutehnikas nodaļas" vadītājs papleta rokas: ko, kā teikt, es varu darīt? Šajā laikā Pāvela piedurknei pieskārās Romašins.

- Gaidāt?

- Gaidām. Pagājusi nedaudz vairāk kā stunda.

Un šajā brīdī atskanēja novērotāja balss:

- Nāk atpakaļ!

Polujanovs skriešus noskrēja no kalna uz vietu, kur robotam vajadzēja iznākt līdzenumā no aizliegtās zonas.

Hronovizora viomā no kustīgās želejas masas iznira garrokains ķēms sešos eksemplāros, salikās vienā. Parastā viomā robota iziešana izskatījās citādi: vispirms no galvenās ieejas durvju melnā taisnstūra parādījās izsmērēts pelēks plankums, tad robots pārvarēja laiku neatbilstības robežu un pārvērtās par pelēku kupraini, kas lēnām devās uz viņu gaidošo cilvēku.

- Apsveicu, - Romašins sacīja Aljušam.

- Pāragri apsveikt, - tas atdzīvojās. - Paskatīsimies, ko viņš atnesis.

- Viņš atgriezās, un tas ir galvenais. - Romašins paskatījās Pāvelam acīs. - Šķiet, ka tuvojas jūsu zvaigžņu stunda?

- Man vēl nav paskaidrots, kas man būs jādara ēkā.

- Zlatkovs visu paskaidros, mums nav labāka speciālista. Jūs nesteidzaties?

- It kā nē. Tomēr gribēju pabeigt darbu ar skafandru.

- Nu ko, pagaidīsim dažas minūtes.

Viņi vēroja, kā atgriežas Fjodors un robots. Nez kāpēc inženieris vicināja rokas, paskrējās uz priekšu, apstājās, grūda pelēko robotu biezajā plecā, bet tas mēreni soļoja uz priekšu, nepievēršot uzmanību sava pavadoņa darbībām. Beidzot Polujanovs piekusa.

- Viņš neatbild uz izsaukumiem un nepakļaujas komandām. Ko darīt? Tā mēs aiziesim garām liftam uz Centru. Vai mani puiši drīkst viņu nogāzt un sasaistīt?

- Uz priekšu, - norūca Zlatkovs.

Kalna nogāzē parādījās Fjodora "puiši" - divi dīvaini mehānismi, līdzīgi daudzroku un bezgalvainiem pērtiķiem. Viņi veikli ielenca vienaldzīgi soļojošo robotu, mirklī to nogāza zemē, pacēla virs sevis, aptverot robota kājas un rokas, un aiznesa to uz Centru. Robots vairākas reizes noraustījās un sastinga.

Dažas minūtes vēlāk kļuva skaidrs viņa klusēšanas iemesls: pirmkārt, skafandra sakaru antenas izrādījās neparastas korozijas saēstas, un, otrkārt, robotam gandrīz pilnīgi nebija enerģijas rezervju.

Pāvels nesāka gaidīt, kamēr zinātnieki noskaidros šo parādību cēloņus, un kopā ar Romašinu atgriezās birojā.

UASS mazajā konferenču zālē notika Zemes Augstākās koordinācijas padomes Drošības padomes sēde.

 Ar vairākumu no klātesošajiem, UASS, Zemplana, VKS, sociālo iestāžu pārstāvjiem, robežsargiem Pāvels nebija pazīstams. Divus vai trīs bija saticis birojā, UASS direktoru redzēja trešo reizi, un diezgan labi pazina tikai Romašinu un Zlatkovu.

Uz centrālā zēles paaugstinājuma uzkāpa nepazīstama sieviete sari, kupliem, sirmiem matiem, kuros dzirkstīja varavīksnes pilieni. Sieviete nebija jauna un bija neglīta, taču viņas skatiens nodeva izcilu un spēcīgu personību.

- Drošības padomes sēde tiek pasludināta par atklātu, - viņa teica melodiskā balsī interlingā. - Kvorums ir ievērots. Lūdzu, atcerieties, ka sapulces lēmumiem ir likuma spēks. Ārkārtas paziņojumu sniegs Eirāzijas sektora drošības dienesta komisārs.

Sieviete apsēdās pie galda, ievadīja ierakstošās iekārtas kodu, tuvināja sev kib-tulka ūsiņu. Romašins ieņēma viņas vietu. Pavels neviļus saspringa, vārdu "Drošības padome" nozīme pēkšņi sasniedza viņa apziņu. Šādas padomes ārkārtas stāvokļa lēmumus nevarēja atcelt pat VKS Ģenerālā asambleja.

- Sākšu ar to, ko jūs jau zināt, - sacīja Romašins, skatoties pār klātesošo galvām. - Pirms divām nedēļām Laika laboratorijā notika katastrofa, kuras rezultātā gāja bojā piecdesmit seši cilvēki. Divu nedēļu laikā, izmeklējot katastrofas cēloņus, izdevās noskaidrot, ka hronopaātrinātājs - Stumbrs, kā mēs to saucam īsuma dēļ - turpina darboties, lai gan nav zināms, no kurienes tas iegūst enerģiju.  Ar zinātnieku hipotēzēm jūs iepazīstinās Laboratorijas vadītājs, hronofizikas zinātņu doktors Zlatkovs, bet es minēšu dažus piemērus.

Saskaņā ar statistikas pārvaldes sniegto informāciju pēdējo divu nedēļu laikā strauji pieaudzis negadījumu skaits uz Zemes, bet Sistēmā, pieaudzis avāriju skaits. Turklāt, pēc ātrās palīdzības sniegtajiem datiem, to pašu divu nedēļu laikā palielinājies sirds un asinsvadu un nervu slimību skaits. Pastāv tieša korelācija starp Stumbra darbību un negatīvajām parādībām planētas dzīvē.

Romašins paskatījās uz Pavelu un novērsa acis.

- Ap Stumbru uzkrājas dabiskās vides traucējumi, laika apstākļu līdzsvars ir izjaukts, sinoptiķiem ir grūti tikt galā ar laika apstākļu līdzsvara traucējumiem kontinentālā mērogā. Ar katru dienu kļūst grūtāk saglabāt līdzsvaru. Nav jēgas apsūdzēt SEKON par nekompetenci, par doto atļauju veikt eksperimentus ar laiku, neaprēķinot visas sekas. Tagad galvenais ir novērst katastrofas attīstību.

Departamenta vadītājs vēlreiz paskatījās uz Pāvelu. "Viņš ir noraizējies," viņš uzminēja, "uztraucas par mani!"

- Tomēr atklājušies papildu fakti, lika mums domāt, - turpināja Romašins. - Proti: mēs, tas ir, cilvēce, tiekam kontrolēti. Fakti ir pārbaudīti, par to nav šaubu.

Klausītāju reakcija Pāvelam šķita amizanta: visi palika mierīgi, domīgi, pat nevērīgi, it kā dzirdētais nepārsniegtu ierasto priekšstatu rāmjus. Pēc pusstundas Pāvels saprata, cik ļoti ir kļūdījies. Toties Romašins lieliski zināja, ar ko viņam darīšana, un sausā, precīzi, kodolīgā veidā uzskaitīja faktus, tostarp nezināmas personas noslēpumaino iejaukšanos Pāvela darbībās, kas ļāva izdarīt secinājumu par kontroli pār cilvēkiem, kaut arī ne pār visu cilvēci, bet gan katrā ziņā pār tiem, kas kaut kādā veidā bija saistīti ar katastrofu Brjanskas mežā.

- Un pēdējais, - sacīja Romašins, paliekot bezkaislīgs, tāpat kā visi pārējie. - Jūs esat dzirdējuši par neparastu parādību atklāšanu, kas kaut kā saistītas ar Stumbra darbību: mirdzums atmosfēras augšējos slāņos, materiālo ķermeņu "atgrūšanas burbulis" desmit tūkstošu kilometru augstumā virs Zemes, absorbcijas laukumi pie ekliptikas poliem. Visas šīs kosmosa zonas iekļaujas vektorā, kas nāk no viena Zemes virsmas punkta - no apgabala, kurā atrodas Stumbrs. Mēs pārbaudījām šo vektoru tālāk kosmosā, sākumā līdz desmit parseku attālumam - bija grūti noticēt, ka Stumbra tālā iedarbība izplatās tik dziļi kosmosā - nekā. Nekādu pārsteigumu. Pēc septiņpadsmit parsekiem - jauna atgrūšanas zona pusotra gaismas gada diametrā. Trīsdesmit četri parseki - un vēl viens atgrūšanas burbulis, septiņu gaismas gadu diametrā! Mūsu kosmosa kuģu pagaidu robeža, kā jūs zināt, ir simts parseku, tik tālu devās tikai atsevišķi izlūkošanas automāti, mēs arī riskējām. Simts otrajā parsekā speisers "Slavutičs"  atdūrās pret neko!

Romašins atklepojās, iedzēra no glāzes vairākus malkus sulas.

- Speisera apkalpei izdevās izglābties uz autonomās glābšanās "čaulas", viņus uzņēma pa pēdām ejošais "Tirthankars". Protams, vārdi "pret neko", iespējams, neatspoguļo patieso stāvokli, bet to, ko redzēja izlūki, citādi nevar nosaukt. Priekšā vairs nav zvaigžņu! Aiz muguras viss ir kā agrāk, priekšā - melns tukšums! Speisera korpuss sāka izgaist, iztvaikot, neskatoties uz aizsardzību, enerģijas rezerves pāris minūtēs izzuda... Es zinu, tas izklausās neticami, nejēdzība, nonsens! Bet, - Romašins atpleta rokas, - fakts! Un tad mēs nosūtījām izlūkus citos virzienos, un izrādījās, ka kosmosa zonu simts parseku rādiusā no Saules ieskauj tā pati viela, kurā zondes un bezpilota moduļi pazūd bez pēdām. Piena Ceļš ir pazudis, it kā gandrīz visi divi simti miljardi tās zvaigžņu būtu dzēstas! Arī citas galaktikas nodzisušas, to gaisma aiz divsimt parseku sfēras robežas pazūd! Es nezinu, kas par lietu, neviens nezina. "Parastās" telpas sfēra samazinās ar ātrumu divas gaismas minūtes sekundē. Zvaigznes, sasniedzot sfēras malas, nodziest. Mēs ierobežojam ekspedīcijas, evakuējam kolonijas pie citām zvaigznēm. Panikas vēl nav, bet ... - Romašins apstājās.

“Lielo un vareno darbu laikmets! - Pāvels atcerējās Mariča ironisko izteicienu. "Vai tas viss ir katastrofas sekas Laika laboratorijā?"

- Un nav izejas? - atskanēja kāda klusa balss.

- Ir. Vajag tikai izslēgt hronourbi - hronosabrukšanas ģeneratoru. Tā kā tas, kurš ir izveidojis kontroli pār to, neuzspiež savu gribu vai lēmumu, nozīmē, ka mēs rīkojamies pareizi.

- Bet nav iespējams iekļūt Stumbrā, jūs pats teicāt.

- Jā, risks ir letāls, un nav garantijas, ka izslēgt ģeneratoru izdosies. Bet mums nav citas izejas!

- Vai jau ir kādi kandidāti?

- Ir vairāki, taču pāragri paziņot sarakstu. Galvenais ir tas, ka viņi visi zina, uz ko iet, un attiecīgi sagatavojas.

Uz paaugstinājuma uzkāpa Zlatkovs.

- Nenogurdināšu jūs ar teorētiskiem aprēķiniem, - viņš iesāka, būdams drūmāks nekā parasti. Fiziķis izskatījās nolaidies, zem acīm krita ēnas, acis sausi spīdēja. - Hronofizika pagaidām ir skandaloza zinātne, jo katrs teorētiķis daudzos tās paradoksus izskaidro savā veidā. Tas attiecas arī uz pēdējo eksperimentu, kas beidzās ar traģēdiju. Un tomēr es centīšos savilkt fiziķu hipotēzes vai vismaz lielāko daļu no tām vienā. Tātad, visus uztrauc trīs jautājumi: kāpēc notika katastrofa, kā tas viss beigsies un ko darīt? Es atbildu secīgi. Katastrofu izraisīja ārēja iejaukšanās. Speciālistu aprēķini pilnībā sakrīt: ar mūsu enerģiju un tehnoloģijām mēs nevarējām caurdurt laiku, kas ir zemāk par miljardu gadu. Neskatoties uz to, tas notika! Cits jautājums: kas iejaucās? Šeit viedokļi atšķiras. Daudzi uzskata, ka iejaucās cits saprāts. Ir arī tādas hipotēzes kā tā, kurā iejaucās "zemieši no cita laika leņķa". Es uzskatu, ka iejaucās mūsu pēcnācēji, izmantojot mūsu aprīkojumu, hronopaātrinātāju saviem mērķiem. Man ir iemesli tā domāt: ir pierādīts, ka Stumbrs ir iekļuvis ne tikai pagātnē, bet arī nākotnē, kas nav bijis iespējams nevienā no iepriekšējiem startiem.

Pāvels satika Romašina skatienu, lieliski saprotot, ka Zlatkova atklāsmes ir rūpīgi sagatavota dezinformācija "sanitāriem", kuri, iespējams, ierakstīja Padomē runājošo cilvēku runas.

- Otrais jautājums: kādi ir ārpus kontroles nonākušā eksperimenta draudi? Manuprāt, jūs jau sapratāt atbildi no Romašina vēstījuma. Eksperimenta sekas ietekmē ne tikai Zemi, bet arī dziļo kosmosu: simts parseku attālumā no Saules ir pazudušas visas zvaigznes un galaktikas - Visums kā tāds, mums pazīstamā Visuma aina! Viena no divām iespējām: vai nu tā ir violetās nobīdes izpausme - Visuma saspiešanās, vai arī pierādījums tam, ka mēs esam ieslēgti sava veida laika cilpā. Bet es lieku lielas cerības uz to, ka mēs nepazudām uzreiz pēc hronourbja ieslēgšanās - Zeme, Saules sistēma, tuvākā zvaigžņu vide! Cerība, ka vēl viss nav zudis un ka mums joprojām ir iespēja kaut ko izdarīt, ietekmēt notiekošo. Un kopā ar mums cer, arī tie, kas to visu sarīkoja, katastrofas izraisītāji, mūsu mazmazbērni. Kāpēc viņi nevar izlabot izdarīto, es nezinu, te ir jāpadomā. Bet mums pašiem atliek iespēja. Tāpēc mēs nonākam pie trešā jautājuma: ko darīt? Atbilde ir vienkārša: mums jāizslēdz hronopaātrinātājs. Pats laiks izmetīs hronourbi atpakaļ mūsu laikmetā, un viss atgriezīsies normālā stāvoklī... vai arī neatgriezīsies!

Zlatkovs apklusa. Dīvaino un briesmīgo vārdu atbalss beidza plūst starp sienām, un zālē iestājās pirmatnējs klusums.

- Bet kādiem nolūkiem svešais saprāts vai mūsu pēcnācēji izmantoja hronopaātrinātāju? - Jautāja pats vecākais no padomes locekļiem, kurš sēdēja priekšā Pāvelam.

- Jā, - Zlatkovs attapās. - Tas ir tikai pieņēmums, taču tas ļoti labi iekļaujas pieejamo datu prokrusta gultā. Es ievietoju visu informāciju, visus minējumus un hipotēzes, hronofizikas un vakuuma fizikas teorētisko aparātu, vispārējo lauka teoriju, kosmoloģiju un vienskaitļa stāvokļu teoriju Zinātņu akadēmijas lielajā intelmatā un saņēmu atbildi: hronourbis iekritis pašā laiku pirmsākumā, Visuma dzimšanas brīdī, un, iespējams, tas ir bijis par iemeslu Lielajam sprādzienam, kosmiskās "olas" eksplozijai, kas dzemdēja mūsu Visumu!

Padomes locekļi saskatījās, vienam otram uz lūpām pirmo reizi pavīdēja viegls smaids. Tikai Pāvels un Romašins, kas bija klāt Padomē, zināja, ko no tā, ko Zlatkovs teica, var uzskatīt par patiesību un ko ne. Bet pieredzējušie Drošības padomes locekļi nesāka pierādīt Zlatkovam, ka viņa ideja ir tikai cilvēka domas produkts, kaut arī izlaists caur gudru mašīnu; katrs no viņiem jau bija pieņēmis lēmumu, un tagad no vairāk nekā diviem desmitiem lēmumu bija nepieciešams pieņemt vienu, pareizāko šajā situācijā. Pāvels iekšēji nodrebēja, iedomājoties, kādu atbildības nastu nes šie skarbie, klusie, atturīgie cilvēki, kuri zināja, ka no viņu lēmumiem ir atkarīgs ne tikai atsevišķu kolektīvu, bet arī visas cilvēces liktenis. Un tagad visas civilizācijas stratēģija un taktika, tās centienu un mērķu virziens, visa nemierīgā dzīve pakārtota galvenajam mērķim: izdzīvot pašiem un saglabāt vidi dzīvošanai... bija atkarīgs no viņu lēmuma ...

Zlatkovs saprata klātesošo reakciju, taču neapvainojās. Viņš pats viņu vietā būtu reaģējis tāpat. Pie galda iznāca Kostrovs.

- Nav jēgas vēlreiz apgalvot, cik nopietni ir Eirāzijas sektora komisāra un Zlatkova paziņojumi. Es ierosinu sekojošo: koncentrēt cilvēces labāko prātu centienus attīstīt saziņas veidu ar tiem, kas mūs kontrolē - ar pēcnācējiem, ja tas ir viņu roku darbs, vai ar citu saprātu - un visbeidzot informēt visu cilvēci par notikušo. Cilvēkiem vajadzētu zināt visu! Tas ir galvenais, ko Padome izlemj. Pārējais ir apakškomiteju rūpes, es domāju enerģijas patēriņa jautājumus, evakuāciju, UASS pāreju uz vispārēju "Vētru" utt. Lūdzu, izteikties...

Pēc stundas Pāvels kopā ar Romašinu devās uz Administrācijas medicīnas centru, kur viņu gaidīja medicīnas eksperti ar savu sarežģīto aprīkojumu. Pie medicīnas centra durvīm nodaļas vadītājs aiz rokas apturēja Pāvelu.

- Tālāk ar jums neiešu. Nezinu, ko jums pateikt, pirms jūs... Saprotiet? Vārdi prasās kaut kādi pārāk skaļi, sprakšķoši, piemēram: "Aiz muguras Zeme", "Civilizācijas liktenis ir atkarīgs no jums"...

Pāvels neviļus pasmaidīja.

- Nemocieties, Ignat, it īpaši tāpēc, ka pasaules liktenis nav tikai manās rokās.

- Pasaules liktenis... - Romašins pateica tā, ka smaids sastinga inspektora lūpās. - Vai atceraties filozofisko laika definīciju? Laiks ir imanenta pasaules īpašība, kas saistīta ar pasaulē notiekošo izmaiņu raksturu. Frāzes nozīme aizslīd prom, slēpjas, neskatoties uz to, ka visi vārdi ir zināmi un saprotami. Tagad mēs esam droši uzzinājuši, ka laiks ir Visuma pamats! Žēl, ka par vēlu...

- Varbūt nav par vēlu?

- Var būt. Kā izteicās Zlatkovs, ir lielas cerības! Cerības, ka cilvēks ir vienlaikus bezpalīdzīgs un visvarens. Ejiet. Gaidīšu jūs pie sevis.

Romašins atlaida Pāvela roku un devās pa koridoru uz liftu, prom no durvīm ar uzrakstu "UASS Medicīnas Komplekss".

Pēc visaptverošas medicīniskās pārbaudes UASS Medicīnas Centrā Pāvelam tika veikta medicīniskā pārbaude un psiholoģiskais tests Zinātņu akadēmijas Medicīnas problēmu institūtā, taču ārsti nevarēja atrast nekādas novirzes no normas viņa veselībā, psihē vai nervu sistēmas darbā.

- Jūs neesat nosvērtības dievs, - viņam sacīja Medicīnas problēmu institūta direktors akadēmiķis Latiševs, atvadoties, un paspieda roku, - bet ārkārtīgi nosvērts, koordinēts, absolūti vesels cilvēks. Ar ko arī apsveicu!

Akadēmiķa runā bija daudz vārdu vispārākajā pakāpē - acīmredzot izpaudās ārsta vecais rūdījums, bet pēc tikšanās ar viņu Pāvels jutās pārliecinātāks un laipnāks.

Deviņos izejot ārpus institūta teritorijas, kas atradās Maskavas trešajā rajonā, Pāvels atcerējās, ka ir izsalcis, un nolēma paēst kafejnīcā "Divdesmitais Gadsimts".

Pēc pusstundas viņš jau pasūtīja vakariņas, un, kamēr pasūtījums tika noformēts, izklaidīgi paskatījās apkārt: viņš šeit bija bieži, un kafejnīcas iekārtojums, kas prasmīgi atveidoja senatni, tālā divdesmitā gadsimta stilā, bija viņam pazīstams.

Nebija skārienjutīgu automātisko pasūtījumiekārtu, spēka aizkaru un biokabīņu, paredzētu apmeklētāju gaumes personīgai automātiskai atpazīšanai, nebija aromātu sintezatoru, klusu kib-viesmīļu, apstākļu efektoru un videoplastu, kas jebkuram apmeklētājam rada jebkādu ainavu, nebija sintomūzikas ar psihoadapteriem, kas izvēlējas mūziku atbilstošu apmeklētāju garastāvoklim. Pa nelielu mājīgu zāli ar no "ķieģeļiem" un "koka" izgatavotām sienām, bija izvietoti trīsstūrveida, apaļi un kvadrātveida galdiņi, paredzēti grupām ar dažādu cilvēku skaitu un ar dažādām gaumēm. Pie vienas no sienām starp kolonnām, uz neliela paaugstinājuma, atradās estrādes orķestris, kas izmantoja senos mūzikas instrumentus. Orķestris spēlēja kaut ko mūsdienīgu, taču priekšnesums atstāja vēlēšanos pēc labāka izpildījuma, jo seno instrumentu iespējas lielā mērā bija atkarīgas no materiāla, apstrādes kvalitātes un izpildītāju profesionālās sagatavotības. Jebkurš sintezators varētu aizstāt šo orķestri, it īpaši, ja mūziķis sasniedzis eiforomūzikas augstumus, taču Pāvels jau sen bija novērtējis kafejnīcas vadītāju un dekoratoru vēlmi veidot stilu pēc iespējas atbilstoši gadsimtam.

Viesmīlis - diezgan dzīvespriecīgs un īsts cilvēks - atnesa vakariņas uz paplātes un izvietoja tās uz galda.

- Esmu jūs jau ievērojis, - viņš teica. - Jums patīk krievu virtuve?

- Man patīk viss, - atzina Pāvels. - Tikai nekādi nevaru pierast pie dzīviem viesmīļiem.

Viesmīlis skaisti iesmējās.

- Sākumā arī es nejutos savā ādā. Bet pieradu. Ēdiet uz veselību un iegriezieties atkal.

- Paldies. Noteikti.

Pāvels ķērās klāt ēdienam.

Orķestris sāka spēlēt kaut ko svinīgi maigu, lirisku, divi pāri izgāja dejot, bet drīz apsēdās: kafejnīca tikai sāka piepildīties ar apmeklētājiem.

Pāvels nožēloja, ka nevar atļauties izklaidēties, atpūsties, pabeidza cepeti, uzdzēra tam medus dzērienu, vairākas minūtes pasēdēja atslābinājies, sajutis patīkamu smagumu vēderā, pēc tam sapurinājās un tieši no kafejnīcas izsauca taksometru.

Desmitos vakarā viņš pacēlās debesīs, dodoties Brjansku, sešdesmit kilometru attālumā no kuras, pret Zemi balstījās Stumbrs-hronopaātrinātājs.

Virs Brjanskas debesis klāja mākoņi. Iestājās tumsa, un  lidaparāts šķita iekrītam bedrē bez dibena. Pāvels, kustinādams lūpas, sāka skaļi skaitīt pantus, vispirms čukstus, tad pilnā balsī:

Mēs godīgi neticam Dievam.

No kurienes rodas šī trauksme?

Draugi, kāpēc jūs skumstat

Uz savas skanīgās planētas?..

Mēs mierīgi lidojam orbītā

Mēs vieni pār pasauli valdnieki,

Mums zvēri pakļaujas plēsīgi

Un zāle kas zaļo uz lauka...(atdzejojis tulkotājs)

Un pēkšņi vārdi sastinga viņa lūpās - viņš ieraudzīja Stumbru.

Pie horizonta, ietiecoties tumšās nakts mākoņu masās, drebēja bāla gaismas kolonna, bāla spožuma tornis, attāluma dēļ nekaitīgs un gaistošs... Un ilgu laiku atmiņā iegriezās klusums un tumsa, ko divās daļās sagrieza spokainā Mēness gaisma...

Rītu Pāvels sagaidīja Grenlandē Piri Reisa Zemē - dēļ vēlmes nomazgāties ar sniegu. Viņš ar degsmi piepildīja savu vēlmi: ne tikai nomazgājās, bet arī ar galvu ienira sniega kupenā uz Piri raga, kuru no metro atdalīja monora līnija, pilnīgi tukša tādā agrumā. Atgriežoties, Pāvels, diezgan atdzisis, nosala, ar ilgām padomāja par biatlonu - sešus mēnešus nebija nostājies uz slēpēm, atgriezies mājās, pilnībā veica vingrojumu komplektu un iegāja karstā dušā.

Brokastis prasīja divdesmit minūtes, un vēl pēc pusstundas Pāvels ar divvietīgu pinasu aplidoja ap Stumbru un atzīmēja pie Stumbra torņa trīs mobilos celtniecības un montāžas kompleksus, kas tiecās uz Stumbru kā riteņa spieķi. Turklāt kļuva pamanāms neparasts sudrabainu plankumu zīmējums zaļajā zālē, līdzīgs salnas plankumiem. Nolaidies zemāk, Pāvels saprata, ka redz milzīgus, līdz desmit metru diametrā, zirnekļu tīklus ar sarežģītu un skaistu rakstu. Centra zālē viņš atrada Zlatkovu.

- Man rodas iespaids, ka jūs šeit dzīvojat.

- Tā jau arī ir, - drūmi atbildēja Centra vadītājs. - Es pametu šo patversmi tikai tad, kad nepieciešams veikt aprēķinu ciklus ar lielajām mašīnām. Jūs arī šodien agri.

Lai arī man lika atpūsties, es nevaru gulēt. No galvas neiziet doma, ka visi notikumi apkārt nav īsti, kā sapnī. Vai tā ar jums nenotiek?

- Gadās. Tas tāpēc, ka notikumu mērogs pārsniedz cilvēka pārsteiguma robežu. Katram no dabas ir atmērīts noteikts emocionālā līdzsvara daudzums, kas ieslēgts šaurā aizā starp divām sienām - pilnīgu vienaldzību un stresu no pārmērīga iespaidu un pārdzīvojumu klāsta. Aiz pirmās sienas ir slimība, jo vienaldzība ir emocionālā miera robeža, aiz otrās ir nāve vai vismaz aiziešana izdomātā, iluzorā pasaulē, kurā nekas nevar ietekmēt psihi, jo tā sevi ir izsmēlusi.

- Nu, es esmu tālu no vienaldzības, bet nereālisma, pareizāk sakot,  ja vēlaties, teatrālisma sajūta nepāriet. Bet piedodiet šo liriku. No augšas es pļavās redzēju dīvainus zirnekļu tīklus. No kurienes tie?

- Konkistadoru darbība. Zirnekļa tīkli ir hronogrāfiskā lauka efektoru antenas, ar kuru palīdzību konkistadori stabilizē Stumbru laika koordinātu punktos, kuros Stumbrs iziet pagātnē. Viņi šeit nav vajadzīgi, bet daži no automātiem, kas atgriezušies, sāk aust savus tīklus, pirms mēs tos noķeram. Viņi saglabājuši briesmu instinktu.

- No augšas es pamanīju "Herakla" tipa montāžas kompleksus. Kāda veida būvniecība tiek uzsākta?

Zlatkovs drūmi, caur pieri paskatījās uz Ždanovu, un viņš saprata, ka ir uzdevis absolūti nevajadzīgu jautājumu. Abi jau zināja, ka "Herakli" montēs iekārtas objektu palaišanai Stumbrā hronooptimizatoru celtniecības aizsegā.

- Sākas hronostabilizatoru montāža, - norūca Zlatkovs. - Mēģināsim ar to palīdzību neitralizēt putu laika slāni ap Stumbru.

Pāvels ar vainīgu skatienu pavadīja Centra vadītāju, atzīmēja viņa apsardzes vienības kustību. Ar nelielu satraukumu nodomāja: te pat velns nevarēs uzreiz pateikt, kurš viņu gana, kur ir viņa paša sargi un kur svešie izsekotāji...

Desmitos no rīta Romašins parādījās Centrā un paziņoja, ka problēma ar rezerves dublieri ir atrisināta. Otrajam, Pāvela neveiksmes gadījumā, uz hronolaboratorijas ēku bija jādodas centra inženierim Fjodoram Polujanovam. Pārrunāja par visu dienestu koordinēšanu operācijas laikā - skaļi, nemaskējoties, lai "sanitāri" zinātu zonas pārklāšanas pakāpi un neplānotu operācijas, lai tās novērstu, tad apmeklēja zondēšanas sektoru, kur Fjodors Polujanovs un viņa biedri gatavoja palaišanai jaunu partiju konkistadoru...

- Šiem gandrīz visiem vajadzētu tikt cauri,- teica inženieris, glāstot viena zirnekļa glancēto melno sānu. - Mēs esam pastiprinājuši smadzeņu aizsardzību, kaut arī nācās upurēt polifunkciju. Tagad viņi neprot neko, izņemot videofilmēšanu.

- Kāda ir viņu programma? - Romašins jautāja.

- Mērķis! - Fjodors iejautājās pavēlošā tonī.

Zirneklis kaut ko klusi nočivināja par atbildi.

- Ātrgaitas skaņas ieraksts, - paskaidroja inženieris. - Atbildēt normālā diapazonā.

- Mērķis - nodibināt kontaktus ar cilvēkiem, - konkistadors basa balsī nomurmināja. - Uzdot jautājumus ierakstā, saņemt atbildes, sniegt ziņojumus...

- Pietiek...

Konkistadors paklausīgi apklusa.

Pāvels apmainījās skatieniem ar Romašinu, kura acīs uzplaiksnīja jautra gaisma, un atgriezās ar viņu Kontroles telpā.

Līdz pusdienlaikam Zlatkovs un viņa palīgs topošajiem desantniekiem stāstīja par laboratorijas un Stumbra aparatūru, aprīkojumu un atrašanās vietu, parādīja iekšējā interjera hologrammas, griezumus, videofilmas. Pāvels devās pusdienās ar nelielām galvassāpēm: viņam īsā laikā bija jāpārsūknē caur atmiņu nepieredzēti daudz informācijas. Pulksten divos pēcpusdienā Pāvels un Polujanovs nokārtoja eksāmenu par Stumbra galveno sistēmu aprīkojumu un darbību, inspektors pēdējo reizi pārlūkoja skafandru un pārbaudīja, vai visu ir paņēmis līdzi savam pirmajam gājienam uz laboratoriju.

Pavadīt izgāja visi. Romašins, Zlatkovs, Fjodors, inženieri un sakaru operatori, zinātnieki. Visi klusēja, atvadīties bija stulbi, un tikai Zlatkovs nomurmināja:

- Tikai tūkstoš dienas...

Pāvels saprata. Centra vadītājs brīdināja, ka līdz "pasaules galam" ir atlicis tūkstoš dienu, spriežot pēc tumsas saspiešanās ātruma ap joprojām "dzīvo" kosmosa zvaigžņu reģionu ar Sauli centrā.

Stumbra milzenis aizsedza horizontu.

Pāvels atskatījās, zinot, ka viņu vēro vismaz no četriem virzieniem. Līdz laboratorijas cukurbaltajam kubam nebija vairāk par divsimt metriem pelēkbrūnas, porainas, kā no pumeka, platības: zāle šeit, Stumbra tuvumā, tā arī neizauga.

Skafandrs bija smags, lai gan neradīja īpašas neērtības.

- Uz tikšanos, - Pāvels sacīja, soļodams uz priekšu, un apstājās, jo izdzirdēja kāda balsi:

- Neej tur.

- Kas par lietu? - Pāvels jautāja. - Kas to teica?

- Ko tieši? - Romašins atsaucās. - Par ko tu runā, Pāvel?

- Izklausījās...

Inspektors necieta no dzirdes halucinācijām pat visaugstākās nervu spriedzes brīžos, tāpēc viņš intuitīvi saprata, ka viņu ir uzrunājuši "citi". Viņš spēra vēl vienu soli ēkas virzienā, taču, lai cik gatavs bija dzirdēt svešo balsi, nodrebēja.

- Neej, - atkārtoja parasts cilvēka baritons.

 Pāvels izslēdza radio, lai Centrā viņu nedzirdētu.

- Kāpēc?

- Divu iemeslu dēļ: pirmkārt - jūs esat vajadzīgs lai izslēgtu Stumbru, otrkārt - uz laboratoriju iet nav jēgas, hronopaātrinātāja vadības ķēdes jau sen vairs nepastāv. Laboratorijas ēka pagaidām izskatās tikai kā ēka no ārpuses, tās iekšpusē ir dažādu īpašību laiktelpu krustojums.

- Bet to zināt jūs, - sacīja Pāvels. - Ne jau mēs. Ja jums ir taisnība, es pārbaudīšu un atgriezīšos. Tas ir mans pienākums, vai saprotat? Kāpēc jūs neapturējāt Igoru Mariču?

- Mēs brīdinājām, bet viņš nenoticēja.

- Kāpēc esat pārliecināts, ka noticēšu es? Tomēr ne par mani ir runa. Vai viņš ir dzīvs?

- Nav informācijas.

- Tā kā šī saruna jau ir sākusies, atbildiet uz diviem jautājumiem. Kas īsti notika patiesībā?

Klusa sprakšķēšana austiņās, it kā nezināmais sarunu biedrs domātu, vai ir vērts atbildēt. Visbeidzot, atskanēja pazīstamais baritons:

- Ir dzimis jauns Visums.

- Vai jūs vēlaties teikt: no Laika Koka Stumbra ir atzarojies jauns zars?

- Nenoteiktā nozīmē.

- Kāpēc nenoteiktā?

- Zars ir tikko sācis augt. Viss, ko jūs saucat par Visumu, ir tikai maija, dzīves ilūzija, īstā Visuma sapnis. Šis sapnis vēl ir jārealizē. Vai joprojām plānojat ieiet ēkā?

- Es nevaru atgriezties no pusceļa. Pagaidiet, atlicis vēl jautājums.

- Jūs uzdevāt pat ne divus, bet trīs jautājumus.

- Tie bija pirmā pavadoņi. Kas jūs esat?

Klusums, klusa melodija austiņās... klusums...

- Mūsu vēl nav... vispār jau, tāpat kā jūsu...

- Nesaprotu.

- Domājiet.

- Bet kāpēc jūs izvēlējāties tieši mani uzdevuma veikšanai?

- Jūs izvēlējās dabas likumi, nevis mēs. Pirmajā, aptuvenajā un neprecīzajā tuvinājumā atbilde tiek samazināta līdz atgriezeniskās saites likumam.

- Lūdzu, precizējiet.

- Domājiet.

- Un, ja man... neizdosies izslēgt ģeneratoru? Ko tad?

- To nezina neviens Visumā. Jūs sauc, palieciet sveiks.

Pāvels atjēdzās un ieslēdza radio.

- Viss ir kārtībā, eju tālāk.

Viņš sev nemanāmi pārkāpa putojošā laika joslas robežas, pareizāk sakot, pamanīja tikai pēc radio sakaru pārtrūkšanas. Skafandra skaļruņi nekavējoties pārtrauca sprakšķēt un uztvert telekomunikāciju operatoru un UASS patruļas balsis.

Tāpat kā robots pirms viņa, Pavels apgāja ap ēku, pārbaudot visu skafandra sistēmu darbu. Nekādas nepatīkamas sajūtas neparādījās, lai gan viņš atradās vidē, kas neaizsargātai personai bija nāvējoša. Apstājās pie galvenās ieejas laboratorijā. Viņam uzvējoja aukstums un mitrums, kā no pazemes - reakcija uz drūmo tumsu aiz atvērtajām durvīm. "laiktelpas krustojums", - teica balss. Paskatīsimies, kāds tas ir...

Pāvels izlēmīgi uzkāpa pa pakāpieniem zem ieejas nojumes, ieslēdza jostas prožektoru un iegāja vestibilā.

Baltas, ieliekušās saēstas sienas, ar nezināmas korozijas bedrēm un porām, pretenciozas uzbrauktuvju rievas, kas veda uz galeriju, vidū mirušas strūklakas bļoda, slīpi zaļgani vairogi, sašķēlušies plaisās, gaismas mūzikas ierīces klucis, pelēks, melnos plankumos, trīs izejas uz koridoriem ar puscaurspīdīgām durvīm... Bet Pāvela uzmanību piesaistīja ažūra melna kolonna, kas izauga no grīdas un pazuda velvētajos griestos.

Pāvels apstaigāja ap kolonnu, mēģinot saprast, kāpēc tā ir šeit. Ne Zlatkovs, ne otrais lektors par tādu neko nebija teikuši. Izrādās, ka kolonna kaut kādā veidā parādījusies pēc pēdējā eksperimenta. Kas gan tas ir?

Apstaigājot vestibilu, Pāvels atcerējās Mariču, vairākas reizes pasauca viņu, vispirms pa rāciju, tad caur skaņas pastiprinātāju. Atbilde bija atbalsis un klusu klikšķu sērija austiņās.

"Kaut kā nav manāms, ka šeit ir "laiktelpu krustojums", Pāvels nodomāja. - Vai varbūt perforētā kolonna -  ir cita telpa? Un šeit nav nekā bīstama, kā dēļ Igors neatgriezās... Vai arī es nesaskatu briesmas..."

No universāla instrumentu komplekta viņš izvilka pistolei līdzīgo zondi,  un, piegājis pie kolonnas, ar zondi pieskārās tās sienai. Nākamajā mirklī telpa ap viņu izliecās, iestājās īss bezsvars, un Pāvels atradās kolonnas iekšpusē, nezināmā spēka ietekmē pakarināts tieši gar ažūrās caurules asi. Apkārt, lai kur skatītos, bija desmiti un simti kuprotu figūru spoguļattēlu - izlūka atspulgi nezināmās vielas slāņos.

Pāvels uzmanīgi sakustējās, austiņās atskanēja klikšķis, kam sekoja sievietes balss:

- Nullizsaukums pieņemts. Pasūtiet izeju. Soljuvell-trīs ir gatavs locījumam. Jūsu masa?

- Ē-e... - aizsmacis sacīja Pāvels. - Masa simts trīsdesmit trīs kilogrami... Atvainojiet, kur es atrodos?

Svešinieces balsī pārsteigums neieskanējās, tikai pieklājīga gatavība un labvēlība.

- Jūs esat transgresā Soljuvell-trīs. Iziešanas laiks - trīs minūtes, masu pieņemu, locījuma kods bam-u-es-trīsdesmit trīsdesmit.

- Bet ja vienkāršāk?

- Transgress - telpisko pārvietojumu paratilts, locījums ilgst trīs minūtes, izejas tiek kvantētas, tuvākais izejas punkts ir Balor-deviņi, simts divi atzara pagriezieni.

- Man nav vajadzīgs tik tālu. - Pāvels pamanīja, ka sievietes balss dzirdama nevis viņa ausīs, bet gan smadzenēs, kas runāja nevis par radiosakariem, bet gan par domu pārraidi. - Soljuvell-trīs - vai tā ir Zeme vai Saule?

- Tas ir viens no Pasaules Koka Zariem, kas atbilst jūsu Metauniversumam divdesmit miljardu Zemes gadu robežās. Man nav vairāk informācijas, sazinieties ar vispārējo Inform Soljuvell-trīs. Es varu ieteikt locījuma punktu Balor-septiņi, vai Soljuvell-četri, izmaiņu kods ...

- Pazemīgi pateicos. Vai es... ē-e... kaut kā varu izkļūt no šī paratilta... transprogressa... bez locījumiem un pārvietojumiem?

Tajā pašā brīdī Pāvels atradās uz halles grīdas blakus režģa kolonnai, kas nebija zaudējusi savu miermīlīgo izskatu.

- Tā tik ir caurule! - Inspektors skaļi teica. - Trans...gress... pirmais izejas punkts - simts divi atzarojuma pagriezieni. Kas to lai zin, ko tas īsti nozīmē? Bet, iespējams, atgriezšanās būtu apgrūtinoša.

- Nav slikti, ja ir humora izjūta, - atkal atskanēja galvā - nevis rācijas austiņās - klusa balss, šoreiz vīrieša. - Bet labāk būtu, nezaudēt piesardzības un atbildības sajūtu par savu rīcību.

Pāvels katram gadījumam paskatījās apkārt, virzīja apkārt laternas staru, bet nevienu neieraudzīja.

- Vai tas atkal esat jūs? Ar ko es tikko sarunājos?

- Ar transgressu apkalpojošo inku.

- Tātad šī caurule ir kaut kam piederošs metro?

-  Cauri laboratorijas ēkai iet laika koordinātu daudzdimensionālas locīšanas līnija, jūsu smadzenes to uztver kā cauruli. Nenovērsieties no uzdevuma.

- Sapratu, - Pāvels nopūtās. - Paldies par padomu.

Kaut kur tālu ēkas dziļumos ar smalku zvanu pārtrūka stīga - tieši tāda skaņa ieskanējās ausīs. Pāvels nodrebēja, mehāniski pārbaudīja skaņas un video ierakstīšanas aprīkojumu, kas bija iebūvēts skafandra jostas vietā un uz krūtīm, un devās uz durvīm, kuras no koridora veda uz kāpņu telpu. Viņam bija jāuzkāpj uz ceturto stāvu, uz laboratorijas vadības telpu.

Durvju automātika nedarbojās. Pāvels atrada manuāli atveramo atloku, sataustīja sviru un piavilka to uz sevi.

Koridors aiz durvīm izskatījās dīvaini. Tās sienas bija šķiedrainas, tā  kā saspiesti dūmi, un pacēlās nepieejamā augstumā, prožektora stars šķita izgaistam kaut kur kilometru no grīdas. Bet arī grīdas kā tādas nebija, tās vietā visā koridora platumā skrēja izgrebta akmens vaga, pa kuras dibenu tecēja strauts. Ūdens straume sasniedza durvis un ... pazuda, it kā to nogrieztu neredzams asmens!

Pāvels ieklausījās, bet strauta šļakstus nesaklausīja. Tikai no tālienes, no dziļumiem, reizēm izskanēja dīvainas skaņas: sprakšķēšana, slapja čaukstēšana, ūdens pilienu krišana uz atbalsojošo dibenu, pārtrūkušas stīgas striņkšķi...

Inspektors izslēdza prožektoru, pagaidīja, lai acis pierod pie tumsas, bet ieraudzīja tikai spilgtu spraugu virs galvas - kur neiedomājamā augstumā pazuda koridora sienas. "Pagaidām nekas īpašs", viņš nodomāja, atkal ieslēdzot gaismu, '"izņemot nesaprotamo strauta ūdens pazušanu. Vēl viens savērpts telpas-laika efekts. Tas mani šobrīd neuztrauc, man jāiet uz priekšu, kamēr vēl var."

- Stop!

- Kas noticis?

- Jūs šķērsosiet apvienoto telpu robežu ar citu metriku un laika ritējumu.

- Skafandrs pagaidām iztur ...

- Ne jau skafandra dēļ. Vielas kustības mērogs ārpus šīs robežas... Sargieties!

Pāvels acumirklī pagriezās, jau sapratis, ka nokavē, ieraudzīja, kā uz viņu metas drausmīga figūra - divkājains un četrrokains pērtiķis ar čūskas galvu, taču nepaspēja izvairīties no briesmoņa lēciena. Pērtiķčūska klusēdama uzlēca inspektoram no desmit metru attāluma un iegrūda viņu no sliekšņa koridorā. Pāvels ar troksni lidoja kaut kur lejā, dziļā bezdibenī. Koridora sienas pēkšņi pacēlās gigantiskās vertikālās kalnu nogāzēs un pazuda no redzesloka, bedrainā vaga pārvērtās par kalnu grēdu, prožektora konuss sašaurinājās, atsitoties pret zemi. Apdullinātais Pāvels, sajutis stingru pamatu zem kājām, mehāniski kāpās atpakaļ - aiz muguras vajadzēja būt durvīm uz zāli, bet viss palika uz vietas. Zem kājām porains brūns paklājs, blakus tam klinšu krāvumi, simts metru attālumā prožektora kūlis nogrimst nakts tumsā, izceļot tos pašus akmeņus un akmeņu krokas. Ne pērtiķčūskas, ne viņa līķa...

Pāvels izslēdza gaismu un tālu, tālu aiz muguras ieraudzīja vertikālu atspulgu vairāku kilometru augstumā.

- Tagad gan iekūlos! Čūska nevēlējās mani nogalināt vai arī nevarēja, viņš vienkārši iegrūda mani šajā pagrabā... pareizāk sakot, izgrūda mani uz "telpu krustojumu" ar akmeņiem un straumi cerībā, ka es no šejienes neizkļūšu..."

Inspektors ieklausījās. Viņam pa labi skanēja vienmērīga, neskaidra dūkoņa, kuru viņš sākotnēji uzskatīja par trieciena radīto troksni ausīs. Pāvels pagājās pa akmens viļņiem divsimt metru, nonāca pie rievainas pelēkas sienas, kas nolaidās kaut kur lejā, un iespīdināja aizā. Stars no tumsas izrāva pelēkzaļu ātri tekoša ūdens masu. Upe…

- Upe! Viņš pateica skaļi, joprojām neticēdams savam minējumam. Tā nevarēja būt nejaušība: akmens vaga ar straumi koridorā, klinšu haoss un upe šeit, kur viņš atradās. Koridors nav mainījies, mainījies ir viņš, Pāvels Ždanovs pārvērsts par rūķi no senas zviedru pasakas, kļuvis par Nilu Holgersonu. Viens no darbībā esošajiem laika efektiem, proti, mēroga transformācijas efekts pārejas laikā no vienas lokāli pieslēgtas daudzkārt savienotas laiktelpas uz citu. Nekas īpašs, būs jāatgriežas pie durvīm, jāšķērso burvju līnija, aiz kuras ir ierastā halles pasaule. Tomēr šeit viegli apmaldīties ... vai satikt "sanitārus" ar pērtiķčūskām. Varbūt arī Mariču iegrūda un viņš joprojām klīst kaut kur klintīs?

Pāvels ieslēdza skaņas pastiprinātāju uz pilnu jaudu.

- Igor! Atsaucies!

Atkārtotas atbalsis izkaisīja skaņu saujas pa akmens nogāzēm, klintīm un ielejām un nodzisa upes aizā. Pāvels pagaidīja atbildi, nopūtās un devās gar krasta klints malu virzienā, kur upe nesa savus nedzīvos ūdeņus...

Pēc skafandra hronometra atpakaļ hallē viņš nonāca pēc piecām stundām. Pāreja notika acumirklī: Pāvelu skāra kaut kas smags - sajūta nebija patīkama, asas durošas sāpes caurdūra galvu. Attapies no īsas bezsamaņas, viņš saprata, ka atrodas halles gaitenī četrrāpus. Zem rokām un kājām bija daudz plastmasas fragmentu, un uz grīdas dzeltenas radiālas izdegumu vietas.

Viņš piecēlās kājās, paspīdināja apkārt. Durvju trūka, sienas stūri durvju stiprināšanas vietās bija sašķēlušies un izkusuši.

Pāvels virzīja staru koridorā un pavīpsnāja. Akmens vaga ar straumi bija pazudusi, koridora grīda mirdzēja kā metāls, bet sienas kļuvušas melnas, šķidras, pa tām gāja viļņi, vārījās strūklakās, uz grīdas izlejot melnu dūmojošu šķidrumu.

Pāvels neuzdrošinājās vēlreiz iet koridorā. Viņu satrauca divas lietas: skafandra ierobežotā enerģijas rezerve un fakts, ka piecu stundu ceļojuma laikā caur nezināmās pasaules kalnaino valsti ārpus ēkas varēja paiet daudz vairāk laika. Tie, kas gaidīja, varēja neizturēt un nosūtīt dublieri.

Viņš apgāja režģa kolonnu zāles centrā ieturot palielu distanci, pārbaudīja lifta akas - tās, šķiet, bija neskartas, bet iekšā negāja. Atlika vēl divi koridori, un katrs no tiem varēja novest līdz mērķim - uz kāpnēm, un tur būtu viegli uzkāpt uz ceturto stāvu.

Bet otrā koridora nemaz nebija.

Pāvels pagrozīja prožektoru - gaismas stars pagaisa tintes tumsā bez viena atspīduma. Tukšums un tikai, kosmiskais vakuums! Briesmu sajūta kļuva asāka, ķermeņa muskuļi paši saspringa, gribējās paslēpties aiz uzticamā kuģa apvalka aizsardzības - astronauta stereotips, kas pieradis domāt kosmosa glābšanas dienesta mērogos.

Pāvels uzmanīgi aizvēra durvis, pagāja nost un atviegloti nopūtās. Grasījās atpūsties un uzkost, bet pārtrūkušo stīgu strinkšķi lika viņam dzert un ēst ejot. Steigā viņš norija dažus malkus vitaminizētas želejas, uzdzēra to ar brūkleņu sulu un paslēpa ēdināšanas bloka iemuti.

Pēdējais koridors izskatījās normāli. Taisnstūra šķērsgriezums, pelēks, zilos "mitruma" traipos, viņš kā nākas, bez pārsteigumiem, izveda inspektoru uz kāpnēm, bet, tiklīdz viņš iespīdināja pa durvīm, kas veda uz kāpnēm, uzreiz kļuva skaidrs, ka arī šeit nebūs iespējams uzkāpt. Kāpņu pakāpienu vietā bija apaļa caurule, kas pacēlās simt metru augstumā un apakšā aprāvās pēc diviem metriem. Pāvelam šķita, ka viņš no kosmosa kuģa lūkas ieskatījies kosmosā: augšā bija zvaigžņu izbārstījumi, apakšā - divas spožākas zvaigznes, tumši violeta un dzeltena.

No ēkas iekšienes atskanēja metālisks vaids. Pāvels neviļus nodrebēja, paskatījās apkārt: šķita, ka kāds skatās mugurā. Gaitenis bija tukšs, bet skatiena sajūta nepazuda, tikai kļuva vājāka. No halles nāca klusi, izteikti gurksti un krakšķi - kāds staigāja pa sadragāto plastmasu. Pāvels vairākos lēcienos pārvarēja koridoru, izlēca vestibilā. Prožektora konuss no tumsas izrāva pazīstamo ažūro cilindru, tukšās sienas, gludo grīdu. Neviena.

Krakšķi atkārtojās. Pāvels strauji pagriezās un virzīja staru stūrī. Pie sadragātā tehniskā vairoga uz vietas mīņājās seškājains konkistadors. Viņa trīs acis prožektora gaismā zaļgani mirgoja - šķita, ka zirneklis raud.

- F-fu! - Pāvels noelsās, noņemot roku no pistoles roktura pie  jostas. - nobaidīji, kukainīt! No kurienes tu esi?

Zirneklis kaut ko nočivināja.

- Atbildi normālā ritmā.

Atkal klusā, neregulārā čivināšana.

- Tātad nevari. Sliktas tavas lietas. Tad ved mani uz laboratorijas vadības telpu. Ātri!

Zirneklis smieklīgi pamīņāja kājas uz vietas, klusi nosvilpās un aizskrēja pa zāli uz pirmo koridoru, kur nesen bija plūdusi straume. Tagad tajā nebija ne akmens vagas, ne strauta, metāla grīda bija aplieta ar, no sienām izplūstoša, melna šķidruma peļķēm.

Uz sekundi apstājies, konkistadors vēlreiz nosvilpa un ielēca koridorā. Atskanēja dārdoņa, kibers pazuda un kopā ar to koridors. Konkistadora vietā izveidojās dūmojoša bedre, kuras apakšā no dūmiem uzpeldēja planētas bumba, visa krāteru rētās. Planēta visvairāk atgādināja Merkuru.

- Skaidrs, - Pāvels sacīja, mēģinot tuvāk aplūkot planētu, un viņu pēkšņi pārklāja auksti sviedri. Ja pērtiķčūska iegrūstu viņu šeit, viņš diez vai atgrieztos. Nu, ja tas ir Merkūrijs, pastāv niecīga iespēja, ka tevi atradīs, bet, ja cita zvaigžņu sistēma? ..

Pāvels ar mēli nolaizīja sviedrus pār lūpu un atgriezās parastajā koridorā: trīs durvis pa kreisi un trīs pa labi. Un tās visas atvērās nezināmu pasauļu telpās. Pirmās durvis, kuras inspektors atvēra, slēpa alu, pareizāk sakot, lielu grotu ar ūdens spoguli, dzirkstošo satecējumu un stalaktītu sienām.

Otrās atvērās uz jūras terases, kas bija slapja no atlidojošajām šļakatām: paisums nikni un neatlaidīgi grauza terases akmeni, sasmalcināja oļus, drupināja tos smiltīs. Jūra neatradās uz Zemes - kā sabiezinātas asinis, tā dzirkstīja un dzina sarkanas gaismas putas. Debesis šajā pasaulē bija blāvas, bez zvaigznēm, pie horizonta neskaidri lūkojās blāvi brūns disks - vai nu planēta, vai spīdeklis.

Pāvels uzmanīgi aizvēra aiz sevis durvis, domās pastāvēja pie blakusesošajām, bet tomēr nolēma apmierināt zinātkāri.

Aiz trešajām durvīm sākās draudīgs, violeti melns mežs, kura koki atgādināja pinkainas cilvēka ausis ar simtiem sīku acu. Mežs bija pilns ar noslēpumainām skaņām un kustībām.

Aiz ceturtajām durvīm ainava bija dīvaina, it kā iestrādāta stiklā vai caurspīdīgā želejā: kaut kas caurspīdīgs, slidens, mirdzošs, lēnām salīdēja, burbuļoja, sēca, dūmu pārslas plīvoja, dzima un nomira zilas gaismas, bālas acu ēnas un plankumi.

Piektās un sestās durvis neatvērās vispār.

Pāvels pamīņājās koridorā un pēkšņi atcerējās, ka pārejas galerija no laboratorijas uz Stumbru sākas divus stāvus zemāk, no ēkas zemākā horizonta. Viņš domās iztēlojās apakšējā horizonta atrašanās vietas plānu, iegāja vestibilā un noņēma no jostas pistoli. Lifti nedarbojās, kāpnes vairs nebija kāpnes, un apakšējā stāvā varēja nokļūt tikai caur griestiem, izmantojot rupju spēku.

Pāvels aprēķināja impulsu, kas spēj caurdurt divdesmit centimetrus plastbetona, izvēlējās trieciena punktu trīs metru attālumā no sevis un pavilka sprūdu. No garā pistoles stobra parādījās tieva izlādes liesma, caurdūra grīdu, un tajā pašā brīdī spēcīgs trieciens pa krūtīm aizmeta inspektoru pret sienu. Žilbinoša uguns bumba, izmētājot kūstošus gabaliņus, ietriecās pretējā sienā. Grīda novibrēja, ēka nodrebēja, sašķobījās, no tās dziļumiem atskanēja dārdoņa un rīboņa...

Sajūtot nelabumu, kas kāpa rīklē, cīnoties ar negaidīti radušos vājumu - acīmredzot daļa nezināmas enerģijas izlauzās cauri skafandra aizsardzībai - Pāvels gar sienu devās līdz izejai, atskatoties uz satrakoto stihiju. Aiz bālās uguns sienas viņš saskatīja melnu straumi, kas pārpludināja strūklakas bļodu un centās viņu panākt ar mīkstiem, zaglīgiem lēcieniem.

Kad inspektors atstāja laboratoriju, viņu sagaidīja drūma zvaigžņota nakts...

- Viss? - Romašins jautāja, pagaidījis minūti.

Pāvels pamāja.

Nodaļas vadītāja kabinetā pulcējās pieci cilvēki: kabineta saimnieks, UASS direktors, Augstākās koordinācijas padomes priekšsēdētāja vietnieks Orests Šahovs, Atanass Zlatkovs, Pāvels. Sanāksme bija sagatavota oficiāli, tas ir, ar cerību ka to noklausīties arī "sanitāri", un tāpēc bija jārunā, rūpīgi izsverot katru vārdu. Par to, ka pērtiķčūska bija izgrūdusi Pāvelu citā telplaikā inspektors nolēma šajā posmā neziņot.

Romašins novērtēja viņa sejas izteiksmi, palūkojās uz klātesošajiem un atkal pievērsās inspektoram.

- Jūs nebijāt divas ar pusi diennaktis. No rīta mēs gatavojāmies nosūtīt glābšanas komandu. Starp citu, kāpēc neierakstījāt sarunu ar pēcnācēju?

Pāvels saprata, ka šī informācija pārstāja būt noslēpums tūlīt pēc viņa izsauciena sarunas sākumā ar To, Kas Vēro.

- Visticamāk, tā nebija balss, bet domu pārraide.

- Paskaidrojiet, par ko ir runa, - jautāja Šahovs. - Es nezinu detaļas.

Romašins pastāstīja par sarunu ar noslēpumaino svešinieku, kurš kontrolēja Pāvela Ždanova rīcību.

- Vai tad bija grūti noteikt, kas kontrolē? - ar nepatiku vaicāja Šahovs. Viņš nepiedalījās Drošības padomē un nedzirdēja Zlatkova hipotēzi.

- Novērotājs vēlējās palikt anonīms, - ar ironiju atbildēja komisārs. - Tas ir kvalitatīvi atšķirīgs iespēju līmenis, kas nav balstīts uz tehnoloģijām. Vai ne tā, Atanas?

Hronofiziķis lēnām pavērsa savu izklaidīgo skatienu uz Romašinu, pamirkšķināja, un viņa seja ieguva pazīstamo  izsmiekla pilno, mierīgo izteiksmi.

- Parasti zinātnieki un vēl jo vairāk glābēji nopietni neuztver hipotēzes, pamatojoties uz ārkārtas apstākļu kopumu. Bet šajā gadījumā nav citu skaidrojumu: iejaucās vai nu mūsu mazmazbērni, vai citas saprātīgas būtnes... kas mums būtībā ir tas pats.

- Bet, manuprāt, pēcnācēji iejaukties nevarēja, - sacīja Kostrovs. - Ar savu iejaukšanos viņi riskē mainīt savu realitāti, vai ne?

- Zināmā mērā tas ir paradokss, - Zlatkovs piekrita. - Bet to var izskaidrot dažādi. Varbūt eksperimenta laikā parādījās atzarojums laika plūdumā, un mūsu novērotāji ir no cita pasaules atzara. Bet, visticamāk, stājās spēkā seku dzēšanas likums, un pēcnācējiem nepavisam nav jābaidās no jebkādām izmaiņām mūsu laikmetā. Ždanovs, kā jūs jau dzirdējāt, uzdeva jautājumu savam aizstāvim, taču saņēma neskaidru atbildi. Var pieņemt, ka novērotājs nevēlējās uz šo jautājumu atbildēt tieši, atstājot mums iespēju uzminēt turpmāko. Ir diezgan ticams, ka Pāvels pilnīgi nejauši korelēja laika cilpā, Visuma dzimšanas un nāves cilpā. Šajā gadījumā eksperimentā neiejaucās neviens, Visums vienkārši noslēdzās ķēdē pats sevī: Zeme - Brjanskas mežs - hronopaātrinātājs. Visticamāk šī cilpa aizvērsies tikai tad, kad mēs izslēgsim hronourbi.

Pāvels ar zinātkāri un noraizējies paskatījās uz zinātnieku. Centra vadītājs smalki deva mājienu par savu tiešo dalību hronourbja izslēgšanā, it kā novēršot "sanitāru" uzmanību no galvenā izpildītāja uz sevi. Neatkarīgi no tā, vai viņš to darīja, konsultējoties ar komisāru vai nē: viņš riskēja un lielā mērā!

- Kā jūs domājat īstenot izslēgšanu? - jautāja Orests Šahovs.

- Vajadzētu nolaisties pa laikmetu ķēdīti, kur hronourbis izkrita pagātnē, - Stumbra izeju ķēdi uz pagātni -, to atrast un iznīcināt. Izklausās vienkārši.

- Un, ja jums izdosies to izslēgt, vai tas nozīmē, ka pasaule atgriezīsies sākotnējā vēstures brīdī - uz eksperimenta sākumu?

- Man nav atbildes uz šo jautājumu. - Zlatkovs nolaida galvu. - Ir tikai cerība. Mēs izmantojam visu Zinātņu akadēmijas skaitļošanas potenciālu, taču fināla prognozes prasa tik daudz datu, ka mašīnas ir pārvērtušās par parastiem pareģiem, par elektroniskiem zīlniekiem. Atbildes ir pārāk neskaidras. Pēc izslēgšanās mēs varam "izgriezties uz āru" - nonākt citā Visumā un ar citām matērijas īpašībām, mēs varam pāriet pagātnē par vairākiem miljoniem gadu vai nākotnē par tādu pašu laiku - mūžībai viss ir vienaldzīgi - miljons gadu, vai īss mirklis, tai nospļauties par to vai tāda cilvēce vispār pastāvēs. Var gadīties, ka Visums, kurā mēs tagad sarunājamies, pazudīs, un tā pastāvēšanas fakts izrādīsies virtuāls, ilūzija, Visuma sapnis par šo sākotnējo matērijas kodolu, sapnis par singularitāti, kura eksplozija uzcēla kosmosu ar visu tā saturu. Tās visas ir briesmīgas prognozes, katastrofu modeļi, kas izslēdz mūs, cilvēku rasi, kā racionālu, saprātīgu un cīņas spējīgu spēku. Ir arī laimīgas prognozes, piemēram: pasaule pretosies entropijas uzbrukumam, un mēs nonāksim tur, kur sākām...

Zlatkovs paklusēja, paraustīja plecus un greizi pasmaidīja...

Romašins pagaidīja klātesošo reakciju - visi klusēja - un piecēlās.

- Atanasam ir taisnība, viņa izteiktās hipotēzes ir grūti uztveramas, taču mums ir jāiziet no fakta, ka simts parseku attālumā no Saules sabrūk telpa. Visums gaida, ar ko beigsies mūsu mēģinājumi ierobežot no kontroles izbēgušos stihijas elementus, pretējā gadījumā mēs jau sen būtu beiguši pastāvēt. Ar sliktāko variantu nav ko rēķināties - tā ir civilizācijas nāve, visa pastāvošā nāve, kas nozīmē, ka operācija ir jāsagatavo tā, lai uzvarētu dzīvie. Viss Zemes tehniskais potenciāls ir gatavs darboties mūsu labā. Nekavējoties jāizlemj, kas būs vajadzīgs operācijai, kā organizēt turpmāko UASS un Aizsardzības centra darbu.

- Kā es sapratu, caur laboratoriju nav iespējams iekļūt Stumbrā, - sacīja Šahovs. - Vai tomēr ir iespēja?

- Nedomāju gan, - sacīja Zlatkovs. - No turienes neatgriežas pat konkistadori ar papildu hronoaizsardzību. Un man ir aizdomas, ka Ždanova šāviens nepaliks nepamanīts. Saskaņā ar teoriju enerģijas izdalīšanās uzbudinātā hronolaukā noved pie vielas sabrukšanas. Ja teorija ir pareiza, mēs to drīz redzēsim savām acīm.

Romašins pamāja.

- Kādi vēl jautājumi jums ir? Man? Ždanovam?

Četri skatieni - atklāti pētošs, pārbaudošs, neuzticīgs un nožēlojošs - paskatījās uz Pāvelu.

- Vai tev, Pāvel, jautājumi mums?

- Nē, - Pāvels papurināja galvu, juzdamies neveikli. Viņš pēkšņi ļoti gribēja pamosties, kaut arī droši zināja, ka neguļ.

Romašins pieskārās sensoram, kabinets pārvērtās par panorāmas viomu. Kalnains līdzenums, kas no vienas puses norobežots ar skujkoku mežu, pletās līdz horizontam, kur debessjumu balstīja kolosālā Stumbra virsotne...

Romašins tika uzmodināts ar trauksmi sešos no rīta.

Sešos trīsdesmit viņš jau atradās Aizsardzības Centrā, "Bruņukrekla" aizsardzības vienības pavadībā. Centra imperatīv-zālē viņš satika bālo Zlatkovu, kuru ielenca ātrās palīdzības ārstu komanda. Fjodors Polujanovs un Centra grand-operators Gena Kuzminovs, kuram bija otrā, slēptā profesija: drošības dienesta "Roud-Asker" ekspertu brigādes vadītājs, acīmredzamā neizpratnē stāvēja viens otram blakus.

- Negrib iet uz klīniku, - Kuzminovs nosodoši sacīja, pamādams uz zinātnieku.

- Kā tas notika? - Romašins jau zināja, ka Zlatkovam uzbruka tieši Centra gaitenī, taču aizsarggrupai izdevās novērst traģēdiju, likvidējot divus slepkavas un kaujas robotu, maskētu par konkistadoru.

- Nāciet, parādīšu. - Polujanovs izdarīja aicinošu žestu, bet komisārs vispirms piegāja pie Zlatkova.

- Kā pašsajūta?

- Normāla, - Centra vadītājs mēģināja pasmaidīt.

- Divi tieši šāvieni no "universāla", - pagriezās viens no ārstiem, sakļaujot tagad nevajadzīgo medicīnisko kombainu. - Pirmais - krūtīs, bet kokoss, pastiprināts ar bruņām, izturēja. Otrais - plecā, saplēsa muskuļus. Viss ir kārtībā, mēs sašuvām, bet tomēr viņam vajag pagulēt.

- Ne velna jūs mani nedabūsiet gultā! - Atanass pasmīnēja.

Ārsts klusēdams papleta rokas.

- Nuja, ja viņi būtu  šāvuši galvā... - daudznozīmīgi piebilda Kuzminovs.

"Tieši tā," nodomāja Romašins. - Dīvaini, ka "sanitāri" tā arī nedarīja. Kas var būt vienkāršāk par šāvienu galvā? Tikai šāviens krūtīs..."

- Skaidrs, ka viss ir kārtībā. Varbūt pāris stundas tiešām komfortabli paguliet? Šeit pat, Centrā.

Zlatkovs nedaudz pavilcinājās, tad negribīgi sacīja:

- Labi, pierunājāt. Es līdz astoņiem pagulēšu jūsu ērtajos apartamentos. Bet ne ilgāk!

Jauno ārstu atbalstīts, viņš izgāja.

- Ejam, - Romašins izmeta Polujanovam, bet bunkurā ar īpašo aizsardzību drīz parādījās visi nepieciešamie cilvēki: Kuzminovs, Polujanovs un Georgadze - Centra drošības grupas vadītājs. Aplūkot "sanitāru" līķus komisārs nevēlējās.

- Kāds ir jūsu viedoklis par notikušo?

- Viņi iet uz visu banku, saprotot, ka nav ko zaudēt, - iesāka Kuzminovs. - Ja mēs neatbildēsim, mirs cilvēki, lieliski speciālisti. Daudz cilvēku.

- Mums steidzami jāņem ciet viss identificētais "sanitāru" tīkls, -  viņu atbalstīja kolēģis Polujanovs. - Viņi nepārprotami gatavo triecienu, no kura mēs, viņuprāt, drīz neatgūsimies, tāpēc jāsit preventīvi. Tad arī aģenta palaišana Stumbrā būs veiksmīga.

Romašins apdomājās, uzmeta skatienu Georgadzem.

- Vai esat pārliecināts, ka kontrolējat visu Centra teritoriju?

- Ne tikai Centru, bet arī visu zonu. "Sanitāri", protams, ir ļoti labi apbruņoti, bet galu galā viss UASS tehniskais dienests un Zemes zinātniskie centri strādā mūsu brigādē. Šajā zonā izvietots īpašais transporta korpuss "Argus" un filiāles mikrorežģis "Arahna". Virs Stumbra karājas glābšanas dienesta kosmiskā flote...

- Un viss šis spēks var nenostrādāt pie "Roud Asker" simt septiņi aizsargāšanas. - Romašins domāja Ždanova izsaukuma kodu.

- "Roud Asker" simt septiņi ir ārpus "sanitāru" aizdomām, - pasmaidīja Georgadze. - Viņš labi nospēlēja šauri domājoša drošības virsnieka lomu, bet mēs piespēlējām līdzi. "Sanitāri" pirmkārt ganīja Balto, Lomotovu un Larinu. Viņi joprojām ir pārliecināti, ka tie ir galvenie izpildītāji.

- Labi. - Komisārs pieņēma lēmumu. - Ždanovu palaižam pulksten desmitos nulle nulle. Operāciju “sanitāru” tīkla sagūstīšanai sāksim deviņos. Sagatavojiet pārtveršanas komandas.

Pāvels stāvēja kalna galā ar muguru pret Stumbru un vēroja kā no meža aizmugures paceļas Saule. Zālainais līdzenums, zvaigžnots ar pienenēm, bija pelēks no rasas. Ielejās starp laideni slīpajām nogāzēm izplatījās-lentojās migla.

Inspektors zināja, ka drošības spēki tikko bija likvidējuši diezgan spēcīgu "hronoķirurgu" palīgu un kalpu tīklu, taču šis apstāklis viņu maz nomierināja. Likās, ka Romašina analītiķi bija aizmirsuši kaut ko svarīgu, nozīmīgu, kas vēl ietekmēs uzdevumu, un Pāvels neko nevarēja darīt ar šo sajūtu.

- Sāksim, - rācijas austiņas nopīkstēja grand-operatora balsī. - Līdz hronostabilizatoru palaišanai ir atlikušas desmit minūtes. Tehniskais personāls ieņem savas vietas.

Pāvels vēlreiz pārlaida acis pār līdzenumu, hronovizoru konusiem, hronoptimizatoru lielgabalu stobriem, divām gigantiskām konstrukcijām - trešā bija paslēpta aiz Stumbra -, kas no tālienes atgādināja mehāniskus ziloņus ar iegareniem snuķiem. Viens no "ziloņiem" faktiski bija hrono-pārejas ģenerators, mazāka paša Stumbra kopija, taču par to zināja ļoti ierobežots cilvēku kontingents.

Nokāpis pazemē, Pāvels drošības spēku apsardzes vienības pavadībā iesēdās caurdurošā lifta kapsulā un pēc pāris minūtēm izgāja tā paša "ziloņa" uzgaidāmajā telpā, kur viņu gaidīja Polujanovs. Pāvels pamāja ar galvu, atbildot uz inženiera uzmundrinošo smaidu, sāka uzvilkt skafandru, gandrīz neklausoties dubliera vārdos. Acu priekšā stāvēja asarām piepildītā Lūsijas seja - viņa pati viņu vakar vakarā atrada un pavadīja visu nakti pie viņa -, tad atcerējās pusdienas restorānā kopā ar Baranovu ... Dvēselē dūrās nožēla kā ērkšķis: puisis jau nebija ne pie kā vainīgs ...

- Atcerieties: konkistadori reaģē tikai uz tiešu pavēli, - Fjodors Polujanovs murmināja no aizmugures, kaut ko pielabodams Pāvela skafandra jostā. - Horizontos, kuriem ir izeja noteikta laika laikmeta telpā, ir uzstādītas membrānas tipa hronokapsulas: ārēji tās atgādina parastos liftus. Tos var izmantot, bet tikai uz leju, vēstures dziļumos. Uz augšu, uz nākotni tie nedarbojas. Tāpat kā visas membrānas, tās ļauj materiālajiem ķermeņiem iet tikai vienā virzienā...

Pāvels to visu dzirdēja ne reizi vien, taču viņš nevēlējās pārtraukt inženieri, kurš nezināja, kā palīdzēt, vai ko teikt.

- Visos Stumbra horizontos ir uzstādītas drošības nišas, - turpināja murmināt Fjodors, - tajās var nebaidīties no korekcijām un laika caurkritumiem. Četros horizontu ziemeļu koridoros sienās ir iestrādāti konteineri ar NZ: ūdens molekulārie sintezatori, bloki ar produktiem, kas pakļauti submolekulārai saspiešanai, pirmās palīdzības komplekti, ieroči...

Pāvels domās ieslēdza pārraidi no zonas, un viņa priekšā atvērās vioma ekrāns ar Stumbra kolonnu. No piecu kilometru attāluma nebija pamanāmas detaļas uz baltā, ar rozā atspulgiem rīta saules staros, Stumbra korpusa, tas šķita ideāls cilindrs, masts bez burām.

Pāvels paskatījās tālāk.

No laboratorijas baltā klucīša nekas nebija palicis pāri, tikai savādi, metāliska izskata torņi, kas izskatījās pēc dinozauru ilkņiem. Torņi izvirzījās no 100 metru dziļās piltuves zemē, kas bija piepildīta ar blīviem melniem amorfā laika dūmiem. Piltuve pamazām pieauga dziļumā, dūmi saēda zemi, iežus, metālus - jebkuru vielu, izņemot torņus, Aizsardzības centra darbiniekiem sagādājot jaunas rūpes un raizes.

- Ievēro, ka visi efekti, par kuriem runāja Zlatkovs, ir reāli. - Fjodors nostājās uz ceļgala, pārbaudot skafandra zābaku aizsardzību. - Tas, ar ko noteikti sastapsies, ir slāņošanās un dublēšanās ar vienkāršojošu efektu, kad simt horizonta stāvu vietā tu saskaitīsi divus simtus, un ar "maratona distances" efektu - Stumbra koridori šķitīs gandrīz bezgalīgi daudzkārtējās refrakcijas-atspoguļojuma dēļ laika cilpā... Turklāt var gadīties pilnīgi iznīcināti horizonti, kuri ir izgājuši protonu deģenerāciju un pabijuši hronospraugās. Tev nav jābaidās no hronospraugām, kamēr atrodies TFZ skafandrā ...

Pāvels paskatījās uz hronovizoru purpursarkanajiem konusiem. Uz mirkli viņam iesāpējās sirds, bet viņš piespieda sevi domāt par kaut ko citu: par savu bijušo darbu, par biedriem, kas gaida atgriešanos, par Lūciju. Abi tā arī neko neizlēma, neskatoties uz vēlmi palikt kopā ... varbūt veltīgi ... Tad sāka domāt par savu likteni un atkal atnāca nepatikšanu, neatgriezeniska zaudējuma sajūta, un atkal Pāvels piespieda sevi pārslēgt domas uz citu vilni ... Nez, vai noslēpumainā balss vispār kaut ko pateiks? Vai arī, viņaprāt, viss notiek pēc plāna? ..

- Mēs esam gatavi, - Romašina balss atskanēja austiņās.

Pāvēls uzreiz nesaprata teiktā jēgu.

- Es arī, - viņš novēloti atbildēja.

Fjodors, kurš turpināja kaut ko runāt, pēkšņi apklusa, piecēlās no ceļgala, uzsita Pāvelam uz pleca un pastiepa roku.

- Uz tikšanos, Paša. Gaidi mani tur, lieki neriskē.

- Uz tikšanos. - Pāvels paspieda roku, lūkojoties pa viomu uz līdzenumu pie Stumbra, pa kuru iesācies vējš dzina zaļus viļņus. Saule pazuda aiz augoša mākoņu plīvura, ainava kļuva drūma un auksta.

Fjodors atvēra slūžu kameras lūku. Pāvels pārgāja pāri komingsam un nostājās melnā apļa centrā. Lūka aiz viņa aizcirtās, nogriežot inspektoru no ārpasaules. Melnais aplis sāka lēnām nolaisties, līdz  noklandzēja atdures kronšteini. Izmešu kameras šūnu sienas peldēja garām, tad atkal uzmirgoja spīdīgās sprauslas malas, gaisma satumsa, iemirdzējās atkal - sarkana, manāmi bieza.

Pāvels atradās konusa formas telpas apakšā, kas, šķiet, saplūda līdz punktam kaut kur bezgalībā. Kaut kāds spēks apgāza inspektoru tā, ka viņa galva bija vērsta uz konusa augšdaļu.

- Dodam brīdinājumu, - austiņās atskanēja kāda balss.

Trīs reizes pār kalniem aizskanēja dvēseli stindzinošs sirēnas kliedziens. Un kļuva pilnīgi kluss, it kā sakari ar Centru būtu pārtrūkuši vai skafandra rācija būtu atteikusi.

Pāvels saspringa, gaidot sitienu pa kājām, kā palaižot ballistu kosmosā. Un pēkšņi viņam šķita, ka kāds liels, kā planēta, bet labsirdīgs, draudzīgi domājošs, paskatās uz viņu no augšas.

- Tas esat ... jūs? - klusā balsī jautāja inspektors, aizmirstot, ka viņu dzird centrā.

- Jā, - atskanēja pazīstamā, stingrā un mierīgā balss. Tāda varētu piederēt normālam, līdzsvarotam un spēcīgam cilvēkam. Pāvels pat iedomājās viņa seju, uzreiz saprazdams, ka balss īpašniekam, iespējams, vispār nav sejas.

- Kas mani gaida? Pareizāk, kas mūs visus sagaida?

Klusums.

- Negribat atbildēt vai pats neziniet?

Atkal klusums. Klusums centrā.

- Tad vismaz atbildiet, kas jūs esat?

Pēc minūtes atskanēja klusa un pieklājīga atbilde:

- Cilvēces leksikā nav vārdu, kas izteiktu šādu jēdzienu. Tas parādīsies apmēram četrus miljardus gadu pēc jums.

- Tātad jūs tomēr esat no nākotnes? Mūsu pēcnācēji?

- Zināmā mērā. Diemžēl jums nav pat pārāk vienkāršotu analoģiju, lai to saprastu. Viss ir daudz sarežģītāk, nekā jūs iedomāties. Atvainojiet.

Pāvels saklausīja bēdīgu noti nezināmā balsī. "Mēs viņiem esam bērni," viņš nodomāja, "bērni, kuri tik tikko ir sākuši staigāt, apgūstot pasauli un sevi, mācoties no savām kļūdām, ar sāpēm, ciešanām un šaubām ... vai varbūt pat mazāk: ne bērni - embriji universālās inteliģences stadijā. Dīvaini, ka viņi paļaujas uz mums, uz embrijiem ... uz bērniem ... Vai tiešām paši nespēj tikt galā ar "hronoķirurgiem"?"

Austiņās ne skaņas, it kā viss simtiem kilometru radiusā būtu izmiris. Arī centrs klusēja, un Pāvels saprata, ka šoreiz sarunu ar pēcnācējiem dzirdēja visi. Viņš pēkšņi nobijās, ka īsais skaņas kontakts ar novērotāju izbeigsies, un jautājums, kas viņu ilgi mocīja, paliks neatbildēts

.- Pagaidiet ... pēdējais jautājums ... tas ir ļoti svarīgi ... Kas ir ... kas ir ... - Pāvels gribēja pajautāt, kas ir "hronoķirurgi", bet pēkšņi uzdeva pavisam citu jautājumu: - Kas ir laiks?!

Inspektora nezināmais sarunu biedrs klusi iesmējās.

- Ir nu gan jums ēstgriba, maestro! Jūs acīmredzot gribējāt uzdot citu jautājumu par „ķirurgiem”. Nē? Jūs sastapsieties ar viņiem un uzzināsiet, jūsu eksperti ir pareizi interpretējuši dažus no mūsu padomiem: "hronoķirurgi" ir inteliģenta "bara" tipa sistēma. Kas attiecas uz laiku... jūs diez vai esat gatavs uztvert patiesību. Atļausimies tikai piezīmi: laiks mūsu laika fraktāļa zarā nav lielums un nav absolūts nosacījums.

- Bet kas?

Klusums atbildei.

- Kāpēc jūs paši nevēlaties atbrīvoties no "ķirurgiem"? Galu galā, spriežot pēc jūsu piezīmes, jūs arī esat mūsu Metauniversa iedzīvotāji? Nav svarīgi, vai no nākotnes vai no pagātnes.

- Mēģiniet pats atrast atbildi, jūs to varat. Vai jūs zināt, kas ir bumeranga efekts?

- Efekts, kas ir pretējs tam, kāds paredzēts eksperimenta rezultātā. - Pāvelam pēkšņi atausa. - Vai vēlaties teikt, ka jūs ... paši esat vainīgi pie tā, kas notika, vienā līmenī ar "ķirurgiem"?! Veicāt savu eksperimentu, tā teikt ... nākotnē vai kaut kur daudzdimensionālās telpās ... Vai varbūt jūs arī esat "hronoķirurgi"?!

Pagāja minūte, tad vēl viena, un Pāvels saprata, ka atbildi nemaz nedzirdēs. Saruna beidzās, no viņa atvadījās, lika saprast, ka par viņu uztraucas, gaida viņa lēcienu nezināmajā. Bumeranga efekts... Vai nav tā, ka cilvēks bieži ir bezpalīdzīgs, būdams visvarens? Vai Visuma dzimšana nav viņa rīcības sekas? Un vai tā nāve nav atkarīga no viņa? ..

Pāvels pēkšņi sajuta, ka kaut kas milzīgs un varens ir pārņēmis viņa prātu. Apziņa sadalījās divās daļās: ar vienu pusi inspektors saprata, ka viņš stāv hronoptimizētāja laukumiņā, otrs ļāva viņam visu redzēt no malas.

Sākumā viņš ieraudzīja Stumbru apmēram piecpadsmit kilometru attālumā: līdzena balta niedre uz zaļa fona. Tad attēls pēkšņi mainījās. Stumbrs nokrita uz leju, zeme no plakanas pārvērtās par zilganu dūmakainu bumbu, kas bija redzama no desmit tūkstošu kilometru augstuma.

Jauns lēciens: Zeme pārvēršas par gaismas dzirksti un pazūd uz tādu pašu Piena ceļa dzirksteļu-zvaigžņu fona. Saule izskatās kā liesmojošs pinkains caurums zelta oreolā, uz to ir sāpīgi skatīties. Vēl viens lēciens, un Saules vietā ir grandioza zvaigžņu spirāle - Galaktika! ..

Ilgi, ilgi uz šo spirāli skatījās divi cilvēki: Pāvels un viņa klusais ceļvedis. Visa novērojamā telpa jau bija tumša un mēma, un tikai kolosālā zvaigžņu sistēma - Galaktika, cilvēces nākotnes mājas - svinīgi un gaiši spīdēja, it kā izaicinot tumsu, un Pāvels pat dzirdēja ērģeļu akordus, kas saskanēja ar šo burvīgo, skaisto un majestātisko gaismas mūziku ...

- "Pagātnes blāvā gaisma joprojām dreb..." [10] - viņš neviļus nočukstēja.

Un pēkšņi viss pazuda. Priekšā horizontu aizklāja Stumbra kalns, aizmugurē virs meža pacēlās mākoņu siena.

- Paša, - atskanēja tālā Romašina balss, - vai tu mani dzirdi?

- Dzirdu, - Pāvels neskaidri atbildēja. - Uz tikšanos citā dzīvē.

Starta mašīna saskaitīja noteikto sekunžu skaitu, iemeta Pāvelu laika šahtā, un viņš vairs nedzirdēja, kā Romašins, ciešot no tā, ka nevar palīdzēt, novēlēja viņam "ne asakas".

.

Viņi sapulcējās milzu ēkas vienā no, tā teikt, mājīgākajām telpām.

Ivašura šķita pārliecināts par sevi, vai varbūt arī tāds bija, Gasparjans izskatījās kā tikko pamodies cilvēks, Ruzajevs, kā vienmēr, mierīgs, Odincovs un viņa miesassargs Volodja arī prata sevi kontrolēt un izskatījās lietišķi un nopietni.

Torņa sienas iegāzšanās viņus ievilka iekšā ar krītošas lidmašīnas ātrumu, un tajā brīdī visiem šķita, ka krītot viņi nesavāks kaulus. Bet viss beidzās laimīgi, lai gan vēlāk viņi saskaitīja daudz sasitumu un punu.

Kādu stundu viņi atjēdzās, meklēja viens otru, pielāgoja nesabojāto aprīkojumu, pārbaudīja ekipējumu. Laternu gaismas stari no tumsas izrāva dīvainās, lielo poru, melnpelēkās telpas sienas, kurā viņus ievilka gaisa plūsma ar Torņa sienas sabrukšanas spēku, tādu pašu grīdu un griestiem, un neizcēla nevienu detaļu. Kaila telpa ar zvaigznes formas izlūzumu sienā - tā tas izskatījās. Uz pretējās sienas palikuši viņu ķermeņu nospiedumi. Uz grīdas - zoļu pēdas; grīdas materiāls atgādināja trauslu vaļīgi porainu akmeni, zābaki tajā atstāja skaidras divu vai trīs centimetrus dziļas pēdas.

Pārvarējusi šoku, grupa devās izlūkgājienā, un drīz vien tika atklāts, ka viss ēkas stāvs, kurā viņi atradās, ir miris un ir līdzīgs ar savu  neizteiksmīgo, dūmakaino, tukšo, melno telpu komplektu ar porainām sienām, kas ir gatavas sabrukt jebkurā brīdī. Tiesa, desantnieki apstaigāja tikai daļu no telpām, kas atradās abu gaiteņu malās, taču tāpat skaidri bija redzams, ka visur viņus sagaida viens un tas pats. Neviens no tikko atnākušajiem Torņa pētniekiem nezināja, ka hronopotenciāla atiestatīšanas laikā horizonts piedzīvoja protonu deģenerāciju, taču visi saprata, ka šeit ir noticis kas neparasts un dzīvībai bīstams. Turklāt ieslēgtais dozimetrs uzrādīja pamatīgu radiācijas līmeni. Un, kad Ruzajevs melanholiski skaļi teica: "Mums vajadzētu pārcelties no šejienes uz tīrāku vietu," viņš izteica vispārēju vēlmi.

Telpa, kurā apmetās cilvēki, neatšķīrās no citām, izņemot izmērus, bet viena no tās sienām bija ar plaisām, caur kurām iespīdēja dienas gaisma. Un, lai gan caur plaisām neko neizdevās saredzēt, bija skaidrs, ka tajā pusē atrodas Torņa pagalms vai centrālā telpa.

- Mums ir lauznis, - sacīja Gasparjans. - Varbūt mēs varam mēģināt izveidot durvis?

- Vispirms apkoposim dažus rezultātus un izdomāsim mērķus, - nomurmināja Ivašura. - Tātad, kas mums, puiši, ir mugursomās?

"Puišiem" bija snaiperu beztrokšņa VSS komplekss, kas pazīstams ar nosaukumu "vintorez", Volodjam bija divas pistoles ar trim patronu radziņiem, "makarovs" pie Gasparjana un klusais "PSS" pie paša Odincova, "nagans" pie Ruzajeva un automātiskā pistole "Bizons" pie Ivašura. Turklāt visiem bija dunči, un Ivašuram bija arī "blasters" ar nezināmo enerģijas rezervi. Atradās arī mugursomas ar NZ, pirmās palīdzības komplektu, ūdens blašķes un nedaudz apakšveļas. Neizdevās atrast mugursomu ar konserviem un maisu ar aparatūru dažādiem mērķiem, kuru bija nokomplektējis pats Ivašura. Visticamāk, tie, tāpat kā Odincova otrais miesassargs, palika ārpus Torņa.

- Vienīgais, kā pietrūkst, ir granātmetēji un sprāgstvielas, - Gasparjans greizi pasmaidīja, ar riebumu iebāzdams pistoli kabatā: viņam nekad nepatika noņemties ar ieročiem.

- Mēs neesam nekādi diversanti, - atcirta Ivašura. - Visiem pārbaudīt ieročus. Kas to lai zin, ar ko mēs satiksimies... precedents jau ir bijis. Tagad par tālāko. Mums ir tikai divi uzdevumi: pirmais ir uzzināt, kas tas ir, kur nonācām, un otrais - atrast Vaņu Kostrovu un žurnālisti. Ja viņi vēl ir dzīvi. Kādas ir jūsu domas?

- Ir arī trešais uzdevums - izkļūt dzīviem ārā no šejienes, - Ruzajevs aukstasinīgi pateica.

- Tas pats par sevi saprotams.

- Un tomēr, pamēģināsim uzmanīgi izdauzīt sienā caurumu lai redzētu, no kurienes nāk gaisma, - Gasparjans atkārtoja savu priekšlikumu. - pa šo mirušo stāvu var staigāt tik ilgi, līdz paliek nelabi.

Ivašura pēc kārtas uzmeta skatienu katram komandas dalībniekam. Odincovs pamāja ar galvu.

- Var riskēt. Tik un tā nav citu priekšlikumu.

- Bet, ja pa sienu izšaut no "blastera"? - aizdegās Gasparjans. - gan trokšņa mazāk, gan dauzīt nevajadzēs.

- Varbūt, - Ivašura ar šaubām balsī piekrita. - Paejiet tālāk, prom no grēka.

Visi izgāja koridorā, sastājušies, lai varētu redzēt istabas pretējo sienu. Odincova miesassargs ar interesi paskatījās uz Ivašuru, viņš vēl nebija redzējis "blasteru" darbībā. Tomēr arī pārējie ar nepacietību gaidīja priekšnesumu. Bija grūti pierast pie šī ieroča, kuru acīmredzami nebija izgatavojuši laikabiedri, bet, iespējams, citas saprātīgas būtnes.

Ivašura izņēma savu skaisto melno pistoli, ko bija sasildījis ķermenis, samazināja lādiņa spēku, nostājās aiz durvīm, notēmēja uz plaisu tīklu uz sienas un nospieda sprūdu.

Caurspīdīgas violetas uguns strūkla ietriecās sienā, caurdurot to kā papīra lapu, pārgriežot un izkausējot malas līdz caurspīdīgam stikla stāvoklim, izveidojot skaistu kristāla "pumpuru" ar ziedlapiņām uz āru. Caur izveidojušos metrīgo caurumu ielija vienmērīgā zeltaina gaisma, plūstoša no debesīm un telpā ieplūda neparastas skaņas, kas atgādināja smagu astmatisku elpošanu.

Visi kādu minūti stāvēja, klausoties istabas sienu sprēgāšanā un dīvainajā elpošanā, tad pūlī metās pie izveidotā loga. Un sastinga, ieraugot baigu ainu.

Acu priekšā bija apaļa ieplaka desmit kilometru diametrā, kuras centrā ar spilgtu zeltainu gaismu mirdzēja miglains konuss. No turienes atskanēja astmatiskā elpošana. Konusa augšdaļa izplūda debesīs dūmakainā stabā, pamazām izejot cauri krāsu diapazonam no dzeltenas līdz sārtai, un septiņu līdz astoņu kilometru augstumā izpletās ar tumši violetu plīvuru. Ieleja bija pilnībā aizaugusi ar mežu, un to ieskāva kaut kāda siena. Cilvēki saprata, ka tā ir ēkas siena, kurā viņi atrodas.

Ilgi aplūkoja ainavu. Visbeidzot, Ruzaevs bija pirmais, kurš atklāja:

- Ja vēlaties - kaut grieziet, ja vēlaties - nē, bet tas ir Torņa pagalms!

Gasparjans nosprauslājās.

- Pat ezim skaidrs. Bet kāpēc mežs ir bez sniega? Ārā ir ziema.

- Bet šeit ir vasara, - Ruzajevs mierīgi atbildēja. - ekoloģiskā niša. Un mēs, starp citu, esam piektajā vai sestajā stāvā, spriežot pēc skata augstuma. Vajadzētu nokāpt lejā.

- Savlaicīga doma, - Ivašura attapās. - Tā ka Tornim ir stāvi, jābūt arī liftiem un kāpnēm. Meklēsim to vai citu, mēģināsim tikt lejā pagalmā.

Uzmetuši skatienu neparastajai ainavai, viņi izgāja no istabas ar izdedzināto caurumu sienā. Odincova partneris Volodja jaunā veidā paskatījās uz Ivašuras ieroci, kā uz vēlamu lietu, un pulkvedis, pamanījis Ivašuras skatienu, viņam piemiedza ar aci.

- Bet interesanti, nez, kas tas tur spīd? - Gasparjans nomurmināja, nezinādams, ka atkārto Vaņas Kostrova jautājumu, kad viņš pirms daudzām dienām pirmo reizi ieskatījās Torņa pagalmā.

Neviens neatbildēja Gasparjanam. Visi atcerējās Ivanu, bet tikai Ivašura nodomāja, ka grupa atkārto viņa ceļu. Un principā tas tā arī bija.

Viņi atrada liftu, nogājuši pa kreiso koridoru divus kilometrus, apaļā telpā, uz kuru saplūda vēl divi gaiteņi - garš un īss. Telpas vidū atradās divmetrīga kolonna jeb caurule ar atvērtām durvīm, kurās varēja redzēt kaut ko līdzīgu lifta kabīnei ar nokvēpušu paneli un sensoru kvadrātiņiem. Paneli viņi ieraudzīja vēlāk, bet pagaidām klusām nolūkojās uz cilvēka līķi mirdzošā, kā no vizlas uzvalkā, gulošu uz mutes: kājas - telpā, ķermenis - lifta kabīnē. Uzvalka labā puse bija apsvilusi un nomelnējusi, roka pārvērsta šlagas pikucī, un kļuva skaidrs, ka svešinieks nošauts ar ieroci, kas līdzīgs Ivašuras "blasteram".

Odincovs iekāpa liftā pirmais, pagrieza vīrieša ķermeni uz sāniem un nekavējoties atlaida, iztaisnojoties. Svešinieka seja tika sadedzināta ar to pašu ieroci.

- Bet viņš šeit guļ nesen, tomēr - ošņadams gaisu sprieda Ruzajevs. - Līķis vēl nesmird.

Ivašura ar lukturīša staru nopētīja grīdu un atrada vismaz trīs cilvēku pēdas. Visi cilvēki bija lieli un nēsāja četrdesmit piektā izmēra apavus ar īpaši rievotu zoli, kas atšķīrās no upura apavu zolēm. Acīmredzot viņi to vajāja un panāca pie lifta caurules. Viņš nepaspēja aizvērt durvis un ieslēgt liftu. Pārliecinājušies, ka bēglis ir miris, slepkavas bija aizgājuši pa īso koridoru.

Ivašura neviļus izvilka savu "blasteru", pamanot, ka arī pārējā grupa ir izņēmusi ieročus.

- Ko darīsim? - viņš pieklusināja balsi.

- Es domāju, ka nav jēgas meklēt slepkavas, - Odincovs atbildēja. - Ja jau esam nonākuši pie lifta, nobrauksim uz pirmo stāvu. Mums nav tiesību iejaukties vietējos konfliktos.

- Bet ja mums uzbruks? - Gasparjans smīkņāja.

Pulkvedis palika mierīgs.

- Rīkosimies atbilstoši. Palīdziet man.

Trijatā kopā ar Volodju un Ruzajevu viņi aizvilka svešinieka līķi pie sienas un atgriezās pie lifta kabīnes, kur Ivašura pētīja kabīnes sienas - restes, caur kuru caurumiem varēja redzēt lifta akas melnās sienas.

- Nu, kā tiek vadīts šis naidīgo tehnoloģiju brīnums?

Ivašura klusēdams paskatījās uz vadības paneli ar vāji mirdzošu kvadrātu augšpusē, kurā bija iegravēta ikona: divi gredzeni, kurus šķērsoja bultiņa.

- Visi ir šeit?

- Visi, - Gasparjans atbildēja, virzot gaismas staru gar apaļās zāles pelēkmelnajām sienām. - Tomēr interesanti, kāpēc šeit notika ugunsgrēks? Un vai tas bija ugunsgrēks?

- Braucam. - Ivašura nospieda vienu no paneļa laukumiem zem gaismas, bet lifts nekustējās, izdodot īsu aizsmakušo pīkstienu, no kura visi sarāvās.

- Tā, skaidrs, mums jāiet pa posmiem. - Īvašura iebakstīja pirkstu laukumā blakus gaišajam.

Ar dūkoņu durvju sprauga aizvērās ar caurspīdīgām durvīm, kas satumsa līdz pudeļu stikla krāsai. Smagums ietrieca pa kājām, lai gan teorētiski vajadzēja notikt otrādi - zust svaram: lifts brauca nevis uz augšu, bet gan lejā. Lifta pasažieri tika izmesti viens otram, viņiem palika slikti, Gasparjans gandrīz apvēmās. Odincovs nolamājās. Uz mirkli iestājās bezsvara stāvoklis, tad svars atgriezās, salona griestos uzmirgoja zaļganzilas lampas - kā svītras plātnes biezumā, tad griesti pilnībā izgaismojās, un lifts apstājās. Apžilbinātie Torņa izlūki vispirms paskatījās viens uz otru, tad uz griestiem, tad uz paneli, kur tagad kvēloja vēl viens laukums ar skaitli "- 10 000".

Kabīnes durvis sāka nobālēt, kust, pazuda. Ivašura izgāja apļveida zālē, ko apgaismoja gandrīz saules gaisma, uz rozā marmora grīdas un pēkšņi apstājās, tā ka Ruzajevs, kurš sekoja viņam, iebakstīja priekšniekam mugurā.

Pretī, apmēram divdesmit soļu attālumā kājas iepletis, stāvēja pazīstamais "desantnieks" miglaini mirdzošā maskēšanās tērpā, un no viņa rokas uz cilvēkiem nolūkojās nepazīstama pistole ar resnu stobru ap kuru apvijās apkakle no gaismas sloksnēm un adatām.

Šajā horizontā Ivans un Taja jau vienreiz bija apstājušies, lai sasildītos: plašā zāle bija piepildīta ar kaut kādām milzīgām iekārtām, kuras klāja it kā melna laka. Divas no tām klusi dūca kā transformatori, un pār tām izgaismojās zilas un violetas liesmas. Zāles grīda izskatījās kā melns stikls un bija silta, gandrīz karsta pieskaroties, bet griestu vispār nebija. Griestu vietā piecpadsmit metru augstumā šūpojās pelēks dūmu plīvurs, ko apgaismoja reti zaļi un zili zibšņi. Smarža zālē, tāpat kā iepriekš, virmoja dīvaina - šokolāde, ar piparmētru un vērmeļu piejaukumu.

- Iekārtojieties ērti. - Viņu trešais biedrs Pāvels Ždanovs, kurš ar atjautīgas metodes palīdzību no divdesmit ceturtā gadsimta bija iekļuvis Stumbrā, klibodams, piegāja pie dūzošā milža, kaut ko darīja, un pie zāles sienas izauga zemu melnu krēslu rinda.

Apmainījušies skatieniem, Ivans un Taja ar prieku apsēdās mīkstajos un ērtajos krēslos. Viņiem pretī no grīdas izauga melns "lotoss", kas pagriezās kā galds, un uz tā parādījās divas pazīstamās kastes ar NZ, ūdens blašķes un kaut kādas pretencioza izskata un formas  pudeles, izgatavotas no violeta stikla.

- Brokastojiet, - nepagriežoties izmeta Pāvels, turpinot darboties melnās iekārtas malā izveidotajā nišā.

Ivans nedaudz pavilcinājies, pārvarēja ķermeņa nevēlēšanos kustēties, piecēlās un, klusi pateicis Tajai: "Ēd un dzer, es vēlāk," devās pie inspektora.

- Kas ir šī lokomotīve?

- Stāvokļa kontroles kombains, - Pāvels atbildēja. Divas dienas pēc ierašanās viņš atguva samaņu, bet joprojām bija nespēcīgs. - Stumbrs ... tas ir, hronopaātrinātājs kā pilnībā automatizēta, pašorganizējoša sistēma, tika būvēta trīsdesmit gadus un ir paredzēta visiem dzīves gadījumiem. Ar šo ierīču palīdzību mēs varam sazināties ar jebkuru Stumbra izejas mezglu pagātnē un kontrolēt tā apakšsistēmu darbību. Bet mūs tagad interesē kaut kas cits - cilvēki.

- Vai šis kombains spēj noteikt, vai ... ē-e ... Stumbrā ir cilvēki?

- Stumbrs ir piepildīts ar videokamerām un ierīcēm, kas reģistrē izmaiņas tās raksturlielumos. Tagad es noregulēšu inka ķēdi, lai meklētu mūsu nākamos palīgus, mēs atpūtīsimies un tad dosimies viņiem pakaļ.

- Jūs teicāt - Inka? Kas tā ir par ierīci?

No Pāvela rokām izlidoja gaiši oranžu liemiņu kārta, kas pārplīsa ar klusu tarkšķi.

- Inks - tas ir intelekt-kompjūters, - inspektors atbildēja tā, it kā nekas nebūtu noticis. - Tā teikt, Stumbra smadzenes. Bet viņam ir piecas aizsardzības pakāpes, un sazināties ar viņu būs sarežģīti. Nepieciešama gara procedūra. Ja mūsu ienaidnieki, "sanitāri", būtu spējuši viņam piekļūt, Stumbra un Visuma liktenis būtu skumjš.

- Kā mēs nokļūsim pie tiem cilvēkiem ... kuri vēl jāatrod?

- Inks mums atvērs hronomembrānu atgriešanās līniju. Nebūs nepieciešams kāpt tūkstošiem kāpņu.

- Tas būtu lieliski, - Ivans atviegloti sacīja, pieklusinādams balsi un atskatīdamies uz Taju, kura svētlaimīga gozējās krēslā.

Pāvels arī uzmeta skatienu meitenei, tiko manāmi pasmaidīja, bet viņa acīs bija skaidri redzama nožēla. Ivans saprata inspektoru: viņiem priekšā bija cīņa ar "hronoķirurgiem", bet karotājs no Taisijas izrādījās nekāds.

Nišā, kur inspektors rakājās, uzplaiksnīja garš zaļš pavediens, kas daudzkārt apvijās ap Ždanova rokām, un uzreiz daļa no daudzmetrīgās masas malas gludi un ātri izveidoja kaut ko līdzīgu alai, kuras iekšpusē mirgoja simtiem gaismu, pulsēja desmitiem gaismas pavedienu, uzliesmoja krāsainu dūmu mākoņi. un sāka plūstošās formizveides deju. Pāvels ienāca alā, ietverts zeltainā mirdzumā, un aiz viņa muguras izveidojās siena, sākumā plāna, caurspīdīga, pēc tam sabiezējot līdz melna asfalta garozai. Gaismas mirga alā vairs nebija redzama.

Ivans atskatījās uz Taju. Meitene pamāja viņam ar roku.

- Netraucē viņam, nāc uzēd. Vai nezini, kas ir šajās purpursarkanajās pudelēs?

Atbildēt Kostrovs nepaspēja: ar zvanošu troksni atvērās vadības kombaina priekšpuse, un no turienes viens pēc otra izlēca divi konkistadori-zirnekļi, priekšējās kājās turot pelēkus koferus bez rokturiem. Klusējot viņi pieskrēja pie stāvošā Ivana, nolika koferus pie viņa kājām un aizskrēja.

- Laikam atnesa svinīgos, parādes, nedēļas nogales tērpus, - Taja iesmējās. - Ver vaļā, ko skaties?

- Bet, ja nu tas nav paredzēts mums?

- Mums, mums, - atskanēja Ždanova balss, kas parādījās nevis no tās puses, no kuras viņu gaidīja, bet no sienas zāles tālākajā galā. Inspektors jau bija tērpies sudrabaini-dzīvsudrabainā uzvalkā, kas mirdzēja kā šķidrs spogulis. Viņš piegāja pie koferiem, pārvilka ar roku virs tiem, un tie paši atvērās. Vienā bija divi tādi paši īpaši tērpi kā Pāvelam; viņš tos sauca par kokosiem, kas nozīmēja - glābēju kompensācijas kostīmi. Otrajā čemodānā atradās ķiveres, līdzīgas mūsdienu motociklistu un reindžeru ķiverēm vienlaikus, ar šaurām izliektām melnām brillēm, austiņām un īpašiem "uzpurņiem", kas aizsedza zodu un degunu. Turklāt tur bija piestiprināti ieroči: skaistas, plēsonīgas, draudīga izskata pistoles ar resniem zvīņainiem stobriem. Pistoles Pāvels sauca par "universāliem", un tās tika piestiprinātas pie īpašnieku pleciem vai jostām, un tās varēja likt lietā, izmantojot ķiveri, kurai bija peldošs tēmekļa sektors - projicēts uz brillēm - un ar domām vadīts sprūda komanders.

- Uzvelciet, - Pāvels pamāja uz uzvalkiem. - Tas vēl nav TFZ, taču aizsardzība pret dažādām nepatīkamām lietām nav slikta.

Kamēr Taja pārģērbās vienā no kontroles kombainiem, Ivans, saģērbies minūtē, ātri apēda pāris sviestmaizes un pamāja uz purpursarkanajām pudelēm.

- Mēs nevaram saprast, kas tas ir. Ūdens, sulas?

- Ūdens, bet dzīvais un mirušais, - Pāvels pasmīnēja. - Absolūtais biostimulators "Bilaif". Pirmais komponents uzreiz aptur asiņošanu, dziedē brūces, saaudzē kaulus, bet otrais iedarbina sirdi, smadzenes, liek ķermenim darboties. Katram - pa pudelei.

Tikai tagad Ivans pievērsa uzmanību inspektora stāvoklim: viņa seja bija  atguvusi dabiski veselīgo krāsu, acīs parādījās enerģija un spēks, kustības kļuva pārliecinātas un precīzas, bet klibums vispār pazuda.

Pāvels, kurš lieliski saprata sarunu biedra sejas izteiksmes, pamāja:

- Jā, es jau esmu iedzēris devu, viss ir kārtībā.

- Un šeit esmu es, džentlmeņi, - no milzu kombaina aizmugures parādījās žurnāliste. - Kā jums patīk mana jaunā kleita?

"Kleita" meitenei izskatījās lieliski, un Kostrovs, apžilbināts, šī vārda pilnā nozīmē, varēja tikai noskūpstīt Taju uz vaiga. Tiesa, viņš nevarēja atturēties nenoskūpstījis uz lūpām, ko Ždanovs "nepamanīja".

 Tuvākajā kombainā ar klaudzienu atvērās ala, tā, kuru Pāvels jau bija apmeklējis. Tās iekšpusē bija mazāk gaismas, un tās visas bija harmoniski izvietotas grupās virs šaurā izliektā pults paneļa, kas izauga no alas sienas. Bija arī krēsls, kā lidmašīnas pilotam, ar lokanām ūsām un taustekļiem.

- Ahā, beidzot mūs uzaicina uz sarunu, - apmierināts sacīja Pāvels, dodoties alas virzienā. - Tūlīt mēs kaut ko uzzināsim.

Ivans viņu panāca, pieskārās piedurknei.

- Pāvel ... atvainojiet ... bet vai šeit neparādīsies... nelūgti viesi?

- Šo horizontu kontrolē drošības apakšsistēma, kas izlaiž cauri tikai tos, kuri zina īpašu paroli. Es to ieslēdzu, kad nonācām šeit.

Ždanovs apsēdās krēslā pie konsoles, pa kuru uzreiz izklīda sīkas gaismas, antenas un taustekļi satvēra viņa kājas un rokas, un viņa priekšā pēkšņi parādījās skarba vīrieša figūra tumši zilā uzvalkā, kas atgādina policista uniformu.

- Pieprasījums izanalizēts, pielaide apstiprināta, - viņš teica patīkami zemā balsī. - Dialoga forma?

- Skaņas diapazons.

- Klausos un paklausu. - Vīrietis pasmīnēja, un Kostrovs, jau sapratis, ka viņa priekšā ir inka fantoms, pacēla uzacis: intelekts-dators atbildēja kā dzīvs cilvēks.

- Vai kāds ir mēģinājis iejaukties paātrinātāja dzīvības uzturēšanas sistēmu darbībā?

- Un ne reizi vien.

- Rezultāti?

- Vienpadsmit procenti nedublējamu iekārtu ir sabojāti. Bet pēdējā laikā mēģinājumi mērķtiecīgi iznīcināt Stumbra datora karkasu ir kļuvuši biežāki, kuru dēļ gredzenā ir palaisti tīkla neitralizatori. Kāds meklē imperatīv-centru.

- Un kas notiks, ja atradīs? - izrāvās Tajai, kura alā ienāca aiz Ivana.

Stumbra inks gudra vīrieša izskatā paskatījās uz meiteni, neizrādījis neapmierinātību.

- Tāds vienkārši nepastāv.

- Hronopaātrinātāja inks pēc savas būtības ir inteliģenta "izkliedētas apziņas" tipa sistēma, - piebilda Ždanovs. - Tā nesēji ir konkistadori, simtiem citu automātu un elementu, kas iebūvēti Stumbra sienās visos horizontos.

Taja gribēja uzdot vēl vienu jautājumu, bet Ivans satvēra viņas plecu, ar skatienu ieteicot neiejaukties.

- Ir jāveic cilvēku meklēšana visos Stumbra izejas mezglos, - Pāvels turpināja.

- Konkrētas personas? - Inks precizēja. - Cilvēki vispār?

- Vispār. Bet ar video: kas, kur, cik daudz, ar ko nodarbojas.

- Uzdevumu pieņēmu. Meklēšana prasīs kādu laiku, lūdzu, gaidiet. - Inka figūra sašūpojās, zaudējot blīvumu, bet tūlīt atkal atguva savu agrāko formu. - Katram gadījumam informēju jūs, ka bruņotu cilvēku grupa un divas neskaidra mērķa automātiskas iekārtas mēģina iekļūt horizontā, kur mēs ar jums sazināmies.

- Parādi.

Inks pazuda, viņa vietā pazuda alas siena, veidojot divmetrīgu video apjomu: apļveida zālē ar lifta cauruli divpadsmit cilvēki maskēšanās "hameleonos" mēģināja izlauzties cauri durvīm trīs koridoros, izmantojot izstarotājus un sprāgstvielas. Durvis, šķietami izgatavotas no gofrēta tērauda, paklausīgi kusa, sadragājās, tajās parādījās caurumi un izsitumi, bet sekundes laikā tie atkal aizauga ar pirmatnējas tīrības "metālu".

- Esmu jau saticis šito "desantnieku", - Ivans cieši paskatījās uz grupas nesteidzīgajām kustībām. - Mežā netālu no Brjanskas.

- Un pat atņēma viņam ieroci, - Taja iesmējās, lepojoties ar savu draugu.

Pāvels ar jautru pārsteigumu paskatījās uz Kostrovu, tas atmeta ar roku.

- Bija gadījums. Viņš mani neuztvēra nopietni. Divreiz. Bet pistoli, iespējams, tāda veida kā jūsu "universāls", es atstāju ekspedīcijas vadītājam.

Pāvels pavīpsnāja, atzinīgi uzlūkodams Ivana figūru, pievērsās video ekrānam.

- Parādi automātus.

Attēls viomā mainījās. videokameras bija uzstādītas telpu griestos, un nezināmas nozīmes mašīnas no šī leņķa izskatījās pēc kukaiņu izliektajām fasetacīm. Faktiski tie bija tie paši bruņurupuči ar pātagām, kurus Ivans un Taja satika paleozoja laikmetā. Un viens no viņiem piedalījās incidentā ar konkistadora-zirnekli.

Bruņurupuču pātagas, sārtas, taukainas, pretīgi dzīvas, kā prusaku ūsas, iztaustīja istabas sienas, atstājot tajās dziļas rievas, ik pa laikam tās ar spēku caurdūra griestus, pārbaudot to izturību.

Vispārējā attēlā atdalījās mazāka tilpuma attēls, un kļuva skaidrs, ka automāti mēģināja griestos izgriezt lūku ar vāka dziļumā mirdzošiem burtiem TFM.

- Viņi vēlas nokļūt pie mums caur hronomembrānu, no apakšas, - Pāvels domīgi sacīja. - Bet līdz šim šie bruņurupuči nebija iekļauti ienaidnieku kategorijā.

- Kam tie pieder?

- Nav zināms. Nav mūsu. Tas ir, tos nav izgatavojuši cilvēki, pat ne Zemieši. Bet kurš un kāpēc viņus atsūtījis uz Stumbru, nav zināms. Mums pa ceļam tas būs jānoskaidro.

Videopārraide tika pārtraukta. Inks pazuda. Alā klusi virpuļoja iepriekšējie gaismas pavedieni.

- Iesaku atpūsties, - sacīja Pāvels. - Meklēšana var ieilgt uz nenoteiktu laiku, savienojums ar citiem Stumbra izejas punktiem ir nestabils un prasa īpašas informācijas apstrādes metodes.

- Jā, es labprāt pagulētu, - Ivana pavadone ar nopūtu atzina. - Laikam  iekārtošos tepat krēslā.

Ždanovs iebāza roku šķietami cietajā vadības pults panelī, tā ka plauksta pazuda no acīm, un tūlīt no zāles sienas blakus krēsliem un galdam izslīdēja pūkaina izskata brūns dīvāns. Tad no augšas nokrita caurspīdīgs apmetnis, izveidojot virs dīvāna telti.

- Iekārtojieties apartamentos.

- Bet jūs?

- Es vēl neesmu pabeidzis dažas darīšanas. - Ar šiem vārdiem inspektors pazuda alā, kas uzreiz aizvērās.

Ivans un Taja paskatījās viens uz otru.

- Kā tev šķiet, viņš drīz atgriezīsies? - meitene domīgi teica.

Ivans ielūkojās viņas mirdzošajās, dziļajās un pievilcīgajās acīs un, pacēlis uz rokām, aiznesa uz telti.

Acīmredzot "desantnieks" gaidīja, ka ieraudzīs kādu citu, jo, redzēdams, kas ir priekšā, viņš nedaudz nolaida savas jaudīgās pistoles stobru. Tā bija kļūda.

Ivašuram aiz muguras klusi, gandrīz nedzirdami noplakšķēja šāviens. Lode no "Vintoreza" trāpīja pa "desantnieka" ieroča adataino "apkakli" un atsita roku ar pistoli uz leju. Tajā pašā mirklī Volodja - šāva viņš - un Odincovs izskrēja pa lifta durvīm dažādos virzienos, turot svešinieku uz grauda, arī Ivašura savu "blasteru" pavērsa uz viņu. Dažus mirkļus ilga uz nerviem krītošs klusums, tad no ekspedīcijas vadītāja aizmugures izgāja apbruņotie Gasparjans un Ruzajevs, mierīgi pagājās pa kreisi un pa labi, sekojot savu biedru manevram, un "desantnieks" nonāca pistoļu un automātu stobru pusgredzenā.

Iespējams, viņš saprata, ka nav izredžu izdzīvot apšaudē, jo veica atkāpšanās manevru. Kombinezons uz viņa pēkšņi plankumaini iezaigojās, pazuda un līdz ar to "desantnieks" kļuva neredzams - līdz kaklam, kādu laiku redzama palika galva un roka ar pistoli. Tad arī tie pazuda. Bija dzirdami aizejoši soļi. Neviens no cilvēkiem neizkustējās no vietas, nešāva viņam mugurā, nedomāja vajāt karotāju.

- Un tā būs ar katru! - Gasparjans novēloti uzkliedza, cerēdams uzjautrināt kompāniju ar joku, taču panākumus neguva.

- Tūlīt  viņš atvedīs veselu vienību ar tādiem pašiem zaldātiņiem, - aukstasinīgi sacīja Ruzajevs, - un būs jācīnās nopietni.

- Kad atvedīs, tad arī izlemsim, ko darīt, - atcirta Ivašura. Paskatījās uz Odincovu, viņa palīgu. - Izcila apmācība, Vladimir! Un arī reakcija. Paldies par palīdzību.

Volodja klusējot pamāja ar galvu, paslēpjot beztrokšņa snaipera automātu. Odincovs arī nolaida PSS, uzlika to uz drošības fiksatora un paslēpa kombinezona kabatā.

- Patiesībā Mihailam ir taisnība, mums jādodas prom no šejienes.

- Paskatīsimies kur nonācām, un aiziesim.

- Kurp?

- Kur arī gribējām - pagalmā. Tur izredzes pārsteigt mūs visiem ienaidniekiem būs mazākas.

Kaut kas noklaudzēja aiz muguras. Visi acumirklī pievērsās liftam, atkal satverot ieročus, taču šoreiz vienkārši aizvērās, aizauga, kā ar ledus garozu, paliekot puscaurspīdīgas lifta kabīnes durvis. No lifta caurules no augšas uz leju nozibēja zilu gaismiņu ķēdīte, durvis aptumšojās.

- Kāds izsauca liftu no pagraba, - norūca Ruzajevs, nezinot, ka ēkā pagraba nav.

- Ejam. - Ivašura pirmais, devās apstaigāt zāli ar spīdīgu marmoram līdzīgu grīdu, tādām pašām sienām, "granīta" griestiem, kuru dziļumā dega baltas šķiedras, radot iespaidu, ka caur spraugām līst saules gaisma.

Abi koridori, skaidri izejoši caur Torņa ēku visā tā gredzenā, atgādināja administratīvo centru gaiteņus kaut kur lielā pilsētā: plati, gaiši, ar sienām un grīdām, kas apšūtas ar "akmeni", ar plašu melnu durvju rindām, kuru vērtnes atdalīja metāla sloksne. Nevienu no durvīm nevarēja atvērt, bet uz divām no tām pēc "ielaušanās" mēģinājuma uzplaiksnīja uzraksti: "Bīstams dzīvībai! Neienāciet! " un "Neatveriet bez TFZ!" Uzraksti bija krievu valodā, bet šrifts bija neparasts, ne visus burtus varēja uzreiz izlasīt.Puskilometru pagājuši pa koridora labo un kreiso zaru un neko ievērojamu neatraduši, izlūki atgriezās apļveida lifta zālē un iedziļinājās trešajā koridorā, kas beidzās strupceļā burtiski piecdesmit metru attālumā.

Nekas šeit neliecināja par durvju vai ejas esamību, bet Odincovs bija pirmais, kurš pamanīja pēdas: grīda pie strupceļa sienas bija izmīdīta. Radās iespaids, ka no tās puses bieži ienāca caur sienu vai slēptu lūku.

 Eju ilgi nemeklēja. Ivašura pēc mirkļa pārdomām atrada atbildi.

- Ja ieeja pastāv un nav vadības paneļa, tai vajadzētu atvērties automātiski, ar domu vai skaņu komandu. Hei šef, atver durvis!

Un automātiskā atvēršana nostrādāja!

Strupceļa siena pārsprāga zigzaga spraugā, taču nepārvietojās atsevišķi, kā cilvēki gaidīja, bet gluži pretēji - kreisā un labā daļa, šķiet, saritinājās kā veltnis ap spraugu, pazuda, paverot plašu izeju uz ārpusi. Sejā ielija dzeltena gaisma, svaigs auksts gaiss un nepazīstamu smaržu un skaņu vilnis.  Apstulbināto cilvēku priekšā parādījās Torņa pagalma ainava.

Dažu soļu attālumā sākās sniegots mežs, virs kura liesmoja dzeltens mirdzums. Bet mežs bija neparasts, ne tāds kādu izlūki to redzēja no augšas. Tas sastāvēja galvenokārt no skujkokiem, bet šis bija lapkoku koks: bērzi, alkšņi, vītoli, apses, daži citi neatpazīstami koki ar dzeltenu, bet nenomestu lapotni.

Šaura sniega klāta, zemes josla bez kokiem atdalīja ēkas sienu no sastingušā meža sienas. Sniegu klāja dzīvnieku pēdas, bet no gaiteņa, kas izgāja tieši sniegā, bez lieveņa un pakāpieniem sākās dīvainu bedrīšu veidota taka. Likās, ka šeit uz garām kārtīm aizsoļojis kareivju pulks. Bet bija arī lielas pēdas ar rievotām zolēm.

Arī meža dzīves skaņas šķita neparastas.

Caur nemitīgu tālu rīboņu un astmatisku šņākšanu dažkārt atskanēja putnu kliedzieni, zaru brīkšķi un tikko dzirdama rejoša taurēšana.

Papildus tam izrādījās, ka zeme ārā drebēja ar vieglu drudžainu trīci; ēkas iekšpusē drebēšanu nejuta.

- Kur, pie velna, mēs nonācām? - pauda vispārēju domu Gasparjans.

- Ierosinu paieties, paskatīties, kas tur spīd pagalma centrā, - sacīja Ruzajevs. - Vienalga, mums nav konkrēta rīcības plāna.

Ivašura un Odincovs saskatījās.

- Viņam taisnība, - teica pulkvedis. - Vai arī jums ir kādas idejas?

- Tikai idejas, - atzina ekspedīcijas vadītājs. - Mēs jau esam mēģinājuši sazināties ar zirnekļiem, mums tas ir jāturpina. Manuprāt, tikai viņi, mašīnas ar kaut kādu mērķprogrammu, palīdzēs mums izlemt. Vai, kas ir labāk, viņi mūs sapazīstinās ar saviem saimniekiem.

- Tas būtu labākais! - teica Odincovs ar dīvainu intonāciju. - Bet mēs vēl neesam redzējuši nevienu zirnekli.

- Bet jūs pievērsiet uzmanību takai. Man šķiet, ka to ieminuši zirnekļi. Ejot pa to, varbūt satiksimies.

- Vienlaicīgi paskatīsimies, kurp viņi izmīdījuši taku, - piebilda Gasparjans. - Viņi no ēkas tak neskrien uz tualeti.

- Dziļa doma, - Odincovs piekrita.

Pasmējās, neuzdrošinoties iziet sniegā, izelpodami no mutes tvaika mākoņus, tad Ivašura ātri devās uz priekšu un, neatskatīdamies, virzījās pa taku uz mežu.

Taka gandrīz nelīkumoja, apejot tikai paugurus un lielus kokus. Vairākas reizes tā šķērsoja dzīvnieku taciņas un reiz pagāja garām milzīgām, dziļām un apaļām kā blodas pēdām, kas bija pusmetru lielas.

- mm-jā! - teica Odincovs, sastopot Ivašuras skatienu. - Te tā kā zilonis staigājis.

- Turiet ieročus gatavībā, - tas klusi pavēlēja, un viņi devās tālāk, gatavi pārsteigumiem.

Tomēr to, ko viņi ieraudzīja, izejot cauri mežam, gaidījis nebija neviens.

Reljefs šeit manāmi pazeminājās, pārvēršoties kailā sniegotā ieplakā, no kuras centra debesīs pacēlās mirdzošs, zeltīts, dūmojošs konuss. No šī konusa izplūda dārdoņa un astmatiska svilpe, un zeme zem kājām drebēja un raustījās  taktī gaismas pulsāciju tā iekšienē.

No tālienes atskanēja rejoša taurēšana - trombons uz pusēm ar lokomotīves svilpi. Visi skatījās tajā virzienā un ieraudzīja, kā milzīgs pinkains ķermenis izskrēja no meža trīs kilometru attālumā un metās uz dīvaino uguni pie horizonta. Mamuts! Vēl viena milzu figūra ar lēcieniem skrēja viņam pakaļ, panāca, viegli nogāza zemē. Rēkšana pierima, to nomainīja klepus. Mamutam izdevās pielekt kājās, ar snuķi atvairīties, taču kolosālais pērtiķis - no attāluma šī daudzkājainais ķēms šķita gorilla - atkal nogāza dzīvnieku un kādu laiku kaut ko izdarīja virs liemeņa. Tad tas iztaisnojās un pagriezās pret sastingušajiem cilvēkiem. Caur binokli bija skaidrs, ka tā galva ir gludena čūskveidīga, ar kapuci kā kobrai.

- Ja viņš nāks uz mums - atkāpieties! Ivašura ātri pateica.

Varbūt seškājainais briesmonis būtu pamanījis cilvēkus, bet viņu novērsa zirnekļi. Tie parādījās sniegotajā laukā, it kā izlekuši no spīdošā konusa, un lokveidīgi metās mērkaķčūskas virzienā. Tas kādu mirkli vēroja tuvojošos nodaļu, tad metās mežā, izrādot saviem apjomiem negaidītu veiklību. Zirnekļi nekavējoties mainīja trajektoriju, nozuda mežā netālu no izlūku grupas, nepievēršot viņiem uzmanību.

- Izskatās, ka mūsu uguns spēks nav tik nopietns, kā to prasa situācija, - klusi sacīja Odincovs. - šito mērkaķi ar pistolēm un automātu nenogāzt. Vienīgā cerība uz jūsu "blasteru". Varbūt to panēsāšu es?

Ivašura neatbildēja.

Nedaudz pastāvējuši, viņi devās atpakaļ, piesardzīgi ieklausoties svešās dzīves skaņās, kas bija kļuvušas nepatīkamas. Visi šoreiz saprata, ka viņu sagatavošanās Torņa izpētei bijusi nepietiekama.

Koridors, no kura viņi izgāja, izrādījās aizvērts. To nevarēja atvērt ne ar skaņas, ne ar domu komandu, un nebija vadības paneļa ar pogām vai svirām. Ēkas siena šajā vietā šķita kā betona monolīts, tajā nebija redzamas nekādas nišas, vai logi.

- Nu, ko mēs darīsim, kolēģi? - Ivašura paskatījās apkārt stāvošo biedru sejās.- Ietriec sienā "blastera" lādiņu, un cauri, - ieteica Ruzajevs.

Odincovs papurināja galvu.

- Tas nav pārāk korekts problēmas risinājums.

- Ja neatradīsim citu ieeju, mums būs jāizmanto "blasters", - Ivašura nolēma. - Apiesim ēku, pārliecināsimies, ka ir tikai viena ieeja, un atgriezīsimies. Vai ir kādi citi viedokļi?

Citu viedokļu nebija.

Stundu vēlāk, visai nomocījušies pa šķēršļoto apvidu, nogājuši apmēram sešus kilometrus gar ēkas sienu, viņi nonāca pie otras ieejas Tornī. Durvis šeit bija nomainītas ar vai nu metāla, vai kāda veida plastmasas loksni, kas kārtīgi aizsedza kvadrātveida atveri sienā. Acīmredzot Torņa īpašnieki nespēja atjaunot īstās durvis un vienkārši bloķēja ceļu uz ēku dzīvniekiem un putniem, kuri šeit jau bija paspējuši nomīdīt sniegu. Tā kā sniegā tika atrastas arī zirnekļu pēdas, tika pieņemts, ka tieši zirnekļi parūpējušies par ieeju.

Plastmasas loksne bija smaga kā svins. Piecatā ar grūtībām izdevās to atgrūst no sienas! Tā nokrita kā masīva saliekamās mājas siena. No tukšā koridora, kas pazuda tumsā, bija jūtama mitra siltuma un dzīvnieku izkārnījumu smaka.

- Ambrē tomēr, - Gasparjans sarauca degunu. - Varbūt meklēsim tīrāku koridoru?

- Re kāds estēts tu mums, - nomurmināja Ivašura. - Es iešu pirmais, Volodja piesedz aizmuguri. Uz priekšu, izlūki!

- Nezinu, vai mūs gaida lieli varoņdarbi, - Gasparjans nopūtās, - bet nepatīkami pārsteigumi gan būs.

Pēc dažām minūtēm viņi pārliecinājās, ka Surenam ir taisnība.

Tajai izdevās pagulēt nedaudz vairāk kā divas stundas, taču ar to pietika, lai viņa sajustos dzīvespriecīgāka un jautrāka. Kostrovs arī pagulēja, bet mazāk - Pāvels viņu pamodināja jau pēc stundas.

Cenšoties nepamodināt saritinājušos meiteni, Ivans izkāpa no telts apakšas, nomazgājās ar ūdeni no blašķes, padzērās tonika sulu no NZ pudeles un devās pie inspektora, kurš kontroles bloka sānos atvēra alu.

- Kas mums slikts?

- Viss ir normāli, - Pāvels joku nesaprata. - Stass izzvejoja informāciju par cilvēku klātbūtni Stumbrā. Tūlīt redzēsim, kas viņi ir un kur atrodas.

- Kas izzvejoja? Stass?

- A-a ... tā apkalpojošo inku nosauca Zlatkovs, - zinātnieks, kura ideja tika iemiesota hronourbja izveidē. Stas ir saīsinājums no "stāvokļa sargs".

Nišā virs vadības pults parādījās paša Stasa trīsdimensiju figūra, kas pārvietojās pa labi. Likās, ka viņš sēž blakus Pāvelam tādā pašā krēslā. Viņš lietišķi teica:

- Sāksim no augšas uz leju, tā, kā attīstās traktrise. Divdesmit trešais gadsimts.

 Alas siena it kā izkusa uz iekšpusi, parādot Stumbra pagalmu ar panīkušu papeļu un kļavu birzi. Priekšplānā dega ugunskurs, ap kuru sēdēja četri jaunieši un divas meitenes neiedomājamos tērpos. Šādi nacionālajos svētkos ģērbjas speciāli izvēlēti aktieri vai bufo klauni. Tikai diviem jaunajiem cilvēkiem izdevās saskatīt sejas, neskūtas, netīras, ar zilumu un skrāpējumu pēdām, un, spriežot pēc izteiksmes, šis sešinieks ir sasniedzis ārkārtēju izmisuma un baiļu pakāpi.

- Izskatās pēc laiferiem, - Pāvels nomurmināja. - Puišiem nepaveicās.

- Kas, kas?

- Laiferi, viņus sauc arī par dilaitmeniem. Dzīves dedzinātāji. Viņi dzīvo kā zāle, kur vēlas, ar ko vēlas, kā vēlas, neko nedara, izbauda to.

Kostrovs nosvilpās.- Izrādās, ka mūsu hipiji un rokeri ir arī nākotnē?

- Šādi cilvēki vienmēr ir bijuši - likumus, tikumību, morāles principus noliedzoši, dzīvo tikai atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām. Bet tādi reti kad kļūst bīstami sabiedrībai, tāpēc tā viņus piecieš. Tālāk, Stas, šie nederēs. Vai var viņiem ar kaut ko palīdzēt?

- Apģērbs, pārtika, pajumte? Aprūpi nenodrošināšu.

- Pietiks ar to pašu.

Inks paklausīgi nomainīja attēlu.

- Divdesmit otrais gadsimts.

Video pārraides apjoms parādīja apļveida zāli ar hronopārnesuma lifta kabīni un vīrieša figūru ar bālu sagurušu seju, kas sēdēja pie caurules. Viņš bija aizmidzis, turot, gluži moderna izskata karabīni ar zemstobra granātmetēju, klēpī.

- Sasodīts, es viņu pazīstu! - Ivans paliecās uz priekšu. - Mēs ar viņu tikāmies, tas ir Lars... Laentirs Valetovs. Viņš negribēja iet kopā ar mums.

- Kur jūs ar viņu tikāties?

- Nu, kā kur... - Ivans uzreiz nesaprata jautājumu. - Koridorā... Ā, kaut kur lejā, paleozojā.

- Tas ir, viņš, tāpat kā jūs, devās pa Stumbra izeju ķēdi uz pagātni un tad saprata, kas par lietu, un nolēma kāpt augšā.

- Viņam tas ir izdevies, ja viņš uzkāpis pat līdz divdesmit otrajam gadsimtam. Bet karabīni viņš acīmredzami paņēmis mūsu laikos ... divdesmitajā gadsimtā.

- Stas, atzīmē koordinātas, šis derēs. Skatamies tālāk.

- Divdesmit pirmais gadsimts.

 inspektora priekšā pavērās sarežģīts kupola telpas interjers, kas atgādina atomelektrostacijas vai sinhrofazotrona vadības telpu, kaut arī bez ciparnīcām un pultīm. Pie augstas režģotas kolonnas, ar pa asi spīdošu cauruli stāvēja gara auguma jauns cilvēks ar izteiktiem vaigu kauliem, gaiši brūnu matu ērkuli, tērpts spīdīgā kombinezonā, un skatījās tieši kameras objektīvā, it kā zinot, ka viņu redz.

Tagad pārsteigts bija Ždanovs:

- Kāds pārsteigums! Griša Belijs! Dzīvs!

- Jūs viņu pazīstat?

- Viņš pirms manis tika iesūtīts Stumbrā kā galvenais izpildītājs, un man paziņoja, ka visa viņa grupa ir mirusi.

- Tātad, ne visa.

- Stas, vai viņš ir viens, vai uz šī horizonta ir vēl kāds cits?

- Aprīkojums atrada tikai vienu.

- Kāpēc viņš nav sazinājies ar tevi?

- Pēc netiešām pazīmēm var spriest par nopietno kauju, kas notika grupas izlaušanās laikā. Šī mezgla divdesmit pirmais līmenis ir pilnībā iznīcināts. Visticamāk, ka jūsu kolēģis bija ievainots un ilgi atguvās, līdz nonāca pie medicīnas boksa.

- Nekavējoties dod viņam mūsu koordinātas, viņš mūs atradīs pats.

- Es jau veidoju sakaru līniju.

- Griez meklēšanu tālāk.

- Un faktiski jau gandrīz viss. Divdesmitajā gadsimtā, spriežot pēc atsevišķām skaņām un hiperatbalss, Stumbrā iekļuva cilvēku grupa, bet nonāca mirušā horizonta zonā, kuru hronoizmešu laikā pārklāja protonu deģenerācija. Dabiski, ka mans aprīkojums tur nesaglabājās. Bet hronomembrāna nostrādāja, kas nozīmē, ka viņi drīz izpeldēs traktrises apakšējos mezglos.

- Meklē! - Pāvels atskatījās uz Kostrovu. - Vai tik tie nav tavi kolēģi no Ivašuras komandas?

- Man sirds jau izlaida sitienu, - Ivans atzina. - Ja kāds arī varēja ielauzties Stumbrā no divdesmitā gadsimta, tas varētu būt tikai Igors!

- Vai prieks tavā balsī ir objektīvs?

- Viņš ir līderis! - Ivans nepieņēma toni. - Es nezinu, vai jūs tur nākotnē lasāt grāmatas, bet Dimā ir romāns “Pēc divdesmit gadiem” ...

- Es redzēju šo romānu. - Pāvels pēc pavadoņa sejas saprata, ko tas domā, un pasmaidīja. - Mūsdienās ir grāmatas, taču liela daļa romānu ir pārkodēti psihosensoros videosignālos. Tos nelasa, bet skatās un jūt līdzi, izjūt, dzīvo, piedalās notikumos...

- Sapratu, protams, lieliski! Nu, lūk šajā romānā ir nodaļa "Prāts un spēks". Šajā frāzē ir viss Ivašura.

Pāvels šaubās pacēla uzaci, pārskatot piesārtušo Kostrova seju, taču neturpināja. Pievērsās Inkam:

- Vai esi pārliecināts, ka sameklēji visus, kas nejauši iekļuvuši Stumbrā?

- Vēl viena persona klīst pa mezozoja horizonta stāviem.

Ietilpīgais ekrāns parādīja milzi pinkainā ādā, kažokādas biksēs un untās, bārdainu un izdilušu, skatoties no zem rokas aizsega koridora tālumā. Otrā rokā, milzis turēja kaut ko līdzīgu vecai krama šautenei ar sešstūrainu stobru.

- Labais! - Ivans noklikšķināja ar mēli. - Vai tik nebūs mūsu sencis? Un viņa ierocis ir tieši muskete, karamultuks. Kā viņam izdevās nolaisties tik zemu - mezozojā? Diez vai viņš izmantoja liftu.

- Mīkla, - Pāvels piekrita. - Lai paliek rezervē. Viņam būs grūti izskaidrot, kas mēs esam un kas mums vajadzīgs. Tomēr, pēc manas informācijas, Stumbrā bija vairāk cilvēku.

- Daudzi jau ir miruši, - Inks klusi sacīja, un Kostrovam kļuva neomulīgi no šī ikdienišķā toņa.

- Nu ko, turpini meklēt, varbūt vēl kāds tiks atrasts. Tagad ejam cauri mūsu ienaidniekiem.

- Tādu ir daudz vairāk, - Stass nopūtās. - Gandrīz katrā horizontā ir mobilas, īpaši apmācītas grupas...

- Sauc viņus par "sanitāriem".

- "Sanitāru" grupas piecu vai sešu cilvēku sastāvā, bruņotas ar "universāliem" un "pelēkās zonas" tipa pārnēsājamām raķešu sistēmām. Turklāt parādās ārpuszemes izcelsmes kiberautomāti parasti ļoti naidīgi pret konkistadoriem, sistemātiski iznīcinot Stumbra aprīkojumu.

Ekrāna tilpumā parādījās bruņurupuča attēls ar rozā ūsām un akordeona formas kājām. Nomainījās uz milzu gliemežveidīga tārpa tēlu, pēc tam uz seškājainu pērtiķčūsku.

- Šis ir visbīstamākais, - Inks pamāja. - Pārvalda nezināma veida ieročus, kas iztvaicē jebkuru vielu, sasaldē un caurdur elektromagnētiskos vairogus. Kamēr mēs izdomājām, kā ar viņu cīnīties, viņš un viņa brāļi iznīcināja apmēram divus simtus konkistadoru.

- Cik šādu pērtiķu ir Stumbrā?

- Apmēram ducis.

- Tiksim galā. Kas vēl?

Videoekrāns uzspīdēja spožāk, un parādīja ūdens virsmu ar mirdzošu zelta konusu pie horizonta. Acīmredzot viena no hronourbja izejām nonāca jūrā vai ezerā, un Stumbra apaļais pagalms bija akvatorijs. Trīs simtu metru attālumā no videokameras, kas filmēja šo ainavu, no ūdens izvirzījās sniegbalta konstrukcija, kas atgādināja ērgļa spārnu ar spalvu sarmaino rakstu un gaisā virs spārna karājās miglaina bumba, līdzīga pienenei. Bet katra šīs pienenes simts metru diametra pūka bija slīpēta acs, uzlikta uz zobaina duncīša astes. No Pienenes vējoja draudi un nežēlīgas iznīcināšanas slāpes.

Ekrāns nodzisa.

- "Ķirurgs"? - Pāvels pēc īsa klusuma jautāja.

- Nezinu, - atbildēja inks. - Manas kameras viņu nofilmēja tikai divas reizes: Arhajā - jūs tikko redzējāt - un proterozojā, kur viņš cīnījās ar hronobruņiniekiem. Neizdevās uzzināt, kurš iznāca kā uzvarētājs, horizonts tika caursists hronosabrukumā.

- Hronobruņinieki ir mūsu pusē, - nomurmināja Ivans.

Inks paskatījās apkārt, un nišā virs konsoles parādījās melnā jātnieka attēls, kurš savulaik bija izglābis Ivanu un Taju no neizbēgamas nāves.

- Jā, tas ir viņš. Apokalipses jātnieks! Ja tiekaties viens pret vienu, sirds var apstāties. Es pat nespēju noticēt, ka viņi mums simpatizē. Starp citu, kā viņi un visi pārējie monstri nokļūst Stumbrā?

- Visticamāk, caur transgresu, - Ždanovs nomurmināja, domājot kaut ko savu. - Stumbrs tagad ir ne tikai laika traktrise, bet arī citu dimensiju telpu krustpunkts. Ko es vienkārši nesaprotu, ir ... Stas, vai jūs esat mēģinājis iegūt saziņas līniju uz nākotni? Stumbrs taču iekļuva arī tur.

- Mēģināju. Hronomembrānas virs nulles horizonta, tas ir, virs atskaites punkta 2301, ir nobloķētas. Kāds no turienes nevēlas, lai ļauni gari pērtiķčūsku izskatā, caur Stumbru nonāktu tur.

- Šito nesaprotu. Kā var nobloķēt membrānu? Tas ir tāpat kā mēģinājums bloķēt gaismas stara ceļu ar caurspīdīgu plāksni. Bet žēl! Tikšanās ar pēcnācējiem daudz ko izskaidrotu. Nu, paldies par palīdzību, draugs. Organizē mums "zaļu ielu" pie tiem, kurus izdevās atrast. Ivan, modini draudzeni, ir pienācis laiks doties ceļā.

Viņi atstāja alu, un tā aizvērās. Kontroles kombaina lielākā daļa zaudēja savu agrāko formu, saruka, kā sveķu piliens izplūda pa grīdu uz nākamo, ielija tajā. Kostrovs apjukumā skatījās uz vietu, kur tas tikko stāvēja, un pieskārās Pāvela elkonim.

- Ē-e ... m-m ... Kā mēs tagad ar viņu sazināsimies?

- Ar Stasu? - Ždanovs, joprojām kaut ko domādams, parādīja loku ar ūsām aiz auss, cieši nospiestu pie ādas zem matiem. - Caur emkanu ... mentālo tīklu.

- Skaidrs. Labi, ka ir tāds stūrītis, kur vienmēr var atpūsties un ne no viena nebaidīties.

- Mēs šeit neatgriezīsimies.

- Kāpēc?

- Pirmkārt, tāpēc, ka mums nebūs laika atgriezties, un, otrkārt, pēc aiziešanas Stass šo horizontu nolaidīs hronosabrukšanā.

- Priekš kam?

Pāvels pamodās no domām, ieskatījās Ivana acīs.

- Lai neviens cits nevarētu nonākt tiešā kontaktā ar Stumbra inku un viņa atmiņu. Ja "sanitāri" zinātu par hronopaātrinātāja kodētas rezerves vadības cilpas esamību, viņi ...

- Iznīcinātu Stumbru?!

- Nobloķētu visas ieejas un izejas Stumbra "izejas" mezglos dažādos laikmetos. Un mēs neko nevarētu izdarīt.

Ivans pamodināja Taju, visi trīs pabrokastoja un pārbaudīja amunīciju. Ivans tikko pamanīja, ka inspektors papildus "universālam" ir bruņots ar vēl vienu vispār biedējoša izskata pistoli. Pamāja uz to:

- Vai "sanitāri" bruņoti ar šādiem komplektiem?

- Diez vai, - Pāvels papurināja galvu. - Tas ir "gloks", tā sauktais "kvarku sarāvējs".

Tajai sacītais neko neizteica, un arī Kostrovam nebija ne mazākās nojausmas par to, kā darbojas "gloks" un kā ir iespējams saraut kvarkus, šos ļoti noslēpumainos vielas ķieģelīšus, kas veidoja elementārdaļiņas: protonus, neitronus, elektronus utt. Bet Ivans instinktīvi nojauta, ka šī ieroča spēks ir ārkārtējs. Tiesa, viņam uz mēles bija vēl viens jautājums: vai Stumbra celtnieki tiešām rēķinājās ar kara iespēju, ja jau piebāza hronopaātrinātāja milzi ar visādām noliktavām, ieročiem un kodētiem bunkuriem? Bet tad radās doma, ka dizaineriem bija pienākums paredzēt visas hronoizrāviena sekas pagātnē un ka, iespējams, jau šis vien fakts runā par to cilvēku prātiem, kuri ilgi pirms Stumbra celtniecības - pagātnē?, nākotnē? - apzināti paredzēja katastrofu un gatavojās tai.

Viņi tuvojās vienam no kontroles kombainu milžiem, un Stass atvēra viņiem izejas alu.

Laternu stari, izrāva no tumsas sprādzienu sadragātas sienas,  sagrautas sijas, gruvešus, piltuves grīdā, sadragātus, sašķaidītus dzīvnieku līķus, kaut kādu fermu fragmentus, mehānismus un aparātus, izkaisītus spilgti oranžus cilindrus un melnus diskus. Un šis kaujas lauks stiepās tik tālu, cik sniedzās gaismas stari.

- Mamm-ma mia! - Gasparjans nočukstēja.

- Spriežot pēc smakas, kauja notika pirms divām dienām, - sacīja Ruzajevs. - Bet kurš ar kuru un par ko cīnījās?

- Varbūt mūsu draugi - "sanitāri" - šeit vienkārši sarīkoja dzīvnieku medības?

Odincovs papurināja galvu.

- Šis slaktiņš neizskatās pēc medībām. Iznīcināts viss telpu komplekts, gaiteņi, gredzenveida zāle ar liftu ... Nē, šeit tiešām notika kauja ... kāds ar kādu, kam vienaldzīgi iznīcināšanas mērogi.

- Manuprāt, šeit cīnījās automāti. Bet lūk kur viens no dalībniekiem. - Ivašura novirzīja luktura staru vienā no krāteriem, kura apakšā visi ieraudzīja, plācenī saplacinātu bruņurupuci ar nokārušos nedzīvu pātagu.

Kaut kas paskrāpējās apmēram trīsdesmit metru attālumā no sastingušajiem cilvēkiem. Gaismas kūļi šaudījās šajā virzienā un no tumsas izrāva pazīstamo zirnekļa siluetu. Drīzāk zirnekļa daļu, tieši vienu trešdaļu - ar divām kājām. Šī trešdaļa velti mēģināja izvilkt ķermeņa paliekas no sienas drupām.

- Lūk jums otrais kaujas dalībnieks, - komentēja Ruzajevs.

- Es kaut kā šaubos, - nomurmināja Odincovs. - Šeit dārdēja daudz spēcīgāka artilērija nekā granātmetēji vai "blasteri".

Kādu laiku cilvēki un invalīds zirneklis skatījās viens uz otru, tad zirneklis pacēla ķepas un nočivināja gandrīz tīrā krievu valodā:

- Meklējiet hronomembrānu septiņi. Ejiet prom. Briesmas. - Mehāniskā kukaiņa spēki izsīka, un tas apklusa, kājas ļengani nokrita.

- Velns ar ārā! Vai es sapņoju, vai viņš tiešām kaut ko teica krieviski? - Gasparjans atskatījās uz Ivašuru.

- Mēs nevaram gulēt visi vienlaikus.

- Sekosim kibera padomam, - ieteica Odincovs. - Šeit ir ļoti neomulīgi. Tomēr vispirms jāizlemj, kur meklēt membrānu septiņi.

- Mums būs jāpārmeklē visas atlikušās telpas. Ivašura pašūpoja galvu. - Visu varēja gaidīt, bet, lai zirneklis sāktu runāt krieviski! .. Viņš taču nevarēja mūs speciāli gaidīt. Miša, ko tev saka tava intuīcija?

- Tā saka, ka pienācis laiks doties mājās.

Visi ar atvieglojumu iesmējās, it kā būtu dzirdējuši labas ziņas. Tad Ivašura apņēmīgi devās uz priekšu un, apejot sienu un mašīnu atlūzas, devās labā koridora virzienā, kurš nebija aizgāzts līdz augšai kā kreisais.

Ar grūtībām izdevās izkļūt caur iznīcības zonu. Likās, ka uzvarētāji neatkarīgi no tā, kas viņi bija, centās uzkraut pēc iespējas vairāk šķēršļu iespējamiem vajātājiem. Bet izlūki tika cauri.

Koridors, kas gāja pa ēkas milzu gredzenu, bija ietērpts "marmorā", līdzīgi kā tas, kas grupu izveda Torņa pagalmā. Bet tas viss bija lielu poru saēsts un izrobots centimetra diametra bedrītēm, it kā sienas un grīda būtu saēdusi skābe un tās būtu urbtas, vai varbūt sašaudītas no ložmetējiem. Tomēr vēlāk nāca atmiņā bruņurupuču ūsas-pātagas, un Ruzajevs izteica minējumu, ka šeit bija uzdarbojušies tieši viņi.

Patiesība izrādījās negaidītāka un briesmīgāka.

Izstaigājuši vairākus simtus metru pa koridoru, izlūki uzdūrās atvērtajām durvīm, kas viņus izveda kāpņu telpā. Apmainījušies skatieniem, viņi nolēma uzkāpt otrajā stāvā.

Otrā stāva koridors neatšķīrās no pirmā un bija tāpat "izkodināts ar skābi". Uzkāpa uz trešo stāvu, uz ceturto, uz piekto, pamanot, ka pagalmā esošais mežs nemaina savu izskatu. Bet no viena no Torņa augšējiem stāviem, kur tos iesūca sienas iegruvums, mežs zemāk izskatījās pavisam citāds.

- Tam ir tikai viens izskaidrojums, - sacīja Ivašura, kad viņi sasniedza divpadsmito stāvu un apstājās, lai atpūstos. - Tas lifts, pa kuru mēs devāmies lejā ... aizveda mūs pagātnē! Līdz ar to cita ainava, mamuti un viss pārējais.

Neviens neiebilda ekspedīcijas vadītājam, pat Odincovs, kurš diez vai par zinātni zināja vairāk, par FSB akadēmijas vispārējās izglītības kursu. Visi saprata, ka Tornis patiešām ir saistīts ar kaut kādām laika izmaiņām un spēj darboties kā sava veida laika mašīna.

- Vai ir jēga iet augstāk? - pulkvedis jautāja, uzsverot savu kā grupas drošības padomnieka misiju.

- Ir gan, - padomājis sacīja Ivašura. - Pārbaudīsim, kādā augstumā beidzas Tornis un kāpēc tā augšējie stāvi no attāluma šķiet neskaidri.

Pēc pusotras stundas viņi uzkāpa simt septiņdesmit piektajā stāvā un, dzirdējuši kādu neskaidru troksni, sākumā tam nepiešķīra nekādu nozīmi. Tad pat flegmatiskākais nodaļas dalībnieks, kas, protams, izrādījās Ruzajevs, pievērsa uzmanību čīkstoņai un čabēšanai, kas koridorā ienāca no kāpņu telpas šahtas.

- Es paskatīšos, - Volodja klusi izmeta, spēlējot aizmugures apsardzes lomu, un klusēdama ieslīdēja kāpņu telpā. Bet pēc minūtes atskanēja kluss automāta kārtas stakato.

Nesakot ne vārda, visi metās uz kāpnēm. Volodja, kas izskrēja viņiem pretī, pamāja ar ieroci:

- Atpakaļ!

Kreisā Odintsova miesassarga roka karājās kā pātaga, kombinezons uz rokas un pleca bija it kā sagriezts ar nazi, asinis tecēja pa plaukstu un pilēja uz koridora marmora grīdas. Gasparjans kā apstulbis skatījās uz Volodjas bālo seju, līdz tas piegāja un steigšus pateica:

- Lodes viņu neņem, vajag bēgt.

Tad izlūki beidzot attapās, ieklausījās tuvojošos čarkstoņu, dūkoņu, kas sadrebināja gaiteņa sienas un grīdu, metāla klikšķus un, izvērsušies ķēdē, sāka atkāpties.

Viņi gaidīja, ka ieraudzīs ikvienu: pērtiķčūsku, bruņurupučim līdzīgo kiberu ar ūsām, zirnekļus, kentauru ar melnu jātnieku, nezināmu mehānismu,  visbeidzot tanku, nevis to, kurš izrāpās pa kāpņu durvīm. Milzu radība, kas vienlaikus atgādināja gliemezi un ezi, kā pasta no caurules izspiedās koridorā un, turpinot čarkstēt un dūkt, devās cilvēku virzienā. Tās adatas ar spēku izlidoja no ķermeņa caurdūra grīdu un sienas, izveidojot caurumu tīklu. šāvieniem līdzīgie metāla klikšķi,  bija dzirdami ik reizi, kad tika izšauta adata. Koridora grīda sāka kūpēt piecus līdz desmit metrus pirms gliemeža liemeņa, it kā to aizķertu baismīgās radījuma elpa.

Ivašura pavilka "bizona" sprūdu, kārta šķērsoja izlocīto gliemja pieri, izveidojot tajā dūres lieluma kūpošus caurumus, kas uzreiz piepildījās ar pelēku stiklveida masu. Atbildot uz to, kliemis meta garu un tievu pelēku adatu uz Igoru, kas gandrīz pārgrieza uz pusēm ekspedīcijas vadītāju.

- Atkāpties! Skriešus!

Un viņi skrēja, nepārtraukti atskatoties, lai nepieciešamības gadījumā izvairītos no nāvējošā stara. Gliemis viņiem nesekoja, turpinot darbu pie koridora "dezinfekcijas". Acīmredzot viņš jau ir apstrādājis visus ēkas stāvus līdz simt septiņdesmit piektajam.

Noskrējuši apmēram trīs kilometrus un atstājuši briesmoni tālu aiz muguras, bēgļi apstājās, lai atvilktu elpu kaut kādā foajē tipa apaļā zālē ar spoguļiem pa visām sienām. Ruzajevs nogrieza Volodja kombinezona piedurknes paliekas un pārsēja roku virs elkoņa un pleca, kas bija caurdurts. Āda ap caurumiem sudrabaini spīdēja, it kā tā būtu nokrāsota ar aerosolu.

- Sāp? - vienaldzīgi pajautāja Odincovs. - Pirmās palīdzības komplektā ir analgīns un antišokers.

- Pārdzīvošu.

- Un šīs būtnes stari, iespējams, nav karsti, bet šausmīgi auksti, - sacīja Ruzajevs. - Roka joprojām ir kā ledus gabals.

- Dziedini ātrāk, - Ivašura viņu steidzināja. - Ēkām jābūt vēl kāpnēm un liftiem, mēģināsim tomēr tikt līdz jumtam.

Ātrā solī, gandrīz skrienot, viņi atkal devās pa apļveida koridoru ar retām, tagad baltām durvīm, līdz patiešām nonāca pie citas kāpņu telpas. Devās augšā, skaitot pakāpienus: divdesmit pakāpieni - stāvs, bet pēc piecpadsmit minūtēm apstājās. Tālāk ceļa vairs nebija, kāpnes augstāk virs galvas pakāpeniski ieguva caurspīdīgumu, pārvērtās dūmakā.

Izgāja koridorā, pagaidām ar marmora plāksnēm un tīrā. Gliemis šeit vēl nav nokļuvis. Koridorā nebija griestu, tā vietā viļņojās pelēcīgi sudrabains dūmu auts, izstarojot siltumu.

- Finita! Gasparjans atviegloti uzelpoja. - Tagad meklēsim liftu - un lejā uz pirmo stāvu. Šeit nav nekā jauna, un radījums ar adatām-stariem var parādīties jebkurā brīdī.

It kā apstiprinot viņa vārdus, no akas ar kāpnēm atskanēja tāla dārdoņa un svilpoņa.

Odincovs, Ivašura un Ruzajevs apmainījās skatieniem.

- Tas var nebūt viens, - sacīja pulkvedis.

- Un tomēr mums ir kāda pusstunda rezervē. Mums jāskrien cauri tuvākajām stāva telpām, jāsameklē lifts. Pirmais, kurš to atradīs, pārējiem signalizēs pa rāciju. Mēs ar Surēnu ejam pa labi, jūs trīs - pa kreisi.

Odincovs pasvārstīja rokā esošo "PSS" un klusēdams iegriezās kreisajā koridorā. Volodja un Ruzajevs viņam sekoja. Arī Ivašura klusēdams devās pa koridoru pa labi.

 Liftu atrast neizdevās nevienam.

Odincova grupai izdevās iekļūt pāris telpās, kuru ieeja pati atvērās, tiklīdz cilvēki tuvojās, un atrada divas noliktavas ar baltām, metāliska izskata metru augstām mucām, un  pusmetru augstām, šlakblokiem līdzīgām kastēm, kas mirdzēja ar tīra zelta spīdumu.

Ivašuram un Gasparjanam paveicās mazāk. Viņiem arī izdevās iekļūt trīs istabās, bet divas no tām bija piepildītas ar milzīgiem nezināmas nozīmes agregātiem, bet trešajā, trīsstūrveidīgā un tukšā, grīdā spīdēja izliekts matēta stikla logs, kas atgādināja kanalizācijas lūkas vāku. Uz loga bija iegravēti burti TFM un ikona gredzena formā, ko šķērsoja bultiņa. Blakus gulēja tukša zaļi balta kastīte ar burtiem НЗ sānos.

- Kāds šeit ir bijis, - Gasparjans pamāja ar kasti. - Kā jūs domājat, kurp ved šī lūka?

- Ja tā ir lūka, tad tā var novest tikai stāvu zemāk. Izmantosim to kā pēdējo iespēju nokāpt lejā, kad parādīsies tas briesmonis, kas rāpjas augšup. Bet man šķiet ... - Ivašura noklikšķināja uz rācijas pogas. - Martin Sergejevič, kas jauns?

- Nepatikšanas, - Odincovs nekavējoties atbildēja. - Te pa koridoru rāpo bruņurupuči ar ūsām, un no kāpņu šahtas jau var dzirdēt tā želejai līdzīgā briesmona dārdoņu.

- Dodieties pie mums, mēs atradām interesantu lietu.

Drīz parādījās pulkvedis un Ruzajevs, saliekušies zem bagāžas svara. Odincovs nesa baltu mucu, Mihails - trīs "zelta" kastes. Volodja ripināja mucu sev pa priekšu, neaizmirstot atskatīties.

- Ko tu šeit atradi? - Ruzajevs ar blākšķi nometa ar zelta spīdumu mirdzošās kastes, un devās uz izgaismoto lūku telpas grīdā. - Domā, ka tā ir lūka?

- Kas gan cits? Mēģināsi to atvērt?

- Šaubos. Bez rokturiem, bez eņģēm, bez slēdzenes ... nav aiz kā paņemt. - Mihails izņēma dunci un domīgi apstaigāja izliekto stiklu.

Ivašura uzmeta skatienu Odincovam, kurš pētīja baltā poraina materiāla mucas.

- Kāpēc jūs tās atstiepāt uz šejieni?

- Bet velns viņu zina! - pulkvedis pakasīja pakausi. - Vieglas, ap divdesmit kilogrami, bet iekšā kaut kas skaidri klunkšķinās. Sagribējās tās atvērt, saproties.

Ivašura apstaigāja mucu un tās galā ieraudzīja uzrakstu: "PP-2301".

- Ja zinātu, ko tas nozīmē.

- Gandrīz tāda pati abrakadabra uz tiem ķieģeļiem.

Uzraksts uz "šlagas bloka" sastāvēja no burtiem UK un tādiem pašiem cipariem - 2301.

- Varbūt skaitļi ir izgatavošanas gads? Mucās - milti vai kāds cits berams produkts, kastēs - pusfabrikāti ...

- Bet ja nu sprāgstvielas?

Odincovs nepaspēja atbildēt: netālu koridorā atskanēja šāviens, soļu troksnis, un Gasparjans ar pistoli rokā ielidoja telpā.

- "Sanitāri"!

- Tā tik vēl trūka! Ivašura izvilka abus savus briesmīgos ieročus: "bizonu" un "blasteru".

- Cik viņu ir?

- Es neskaitīju, bet divus redzēju noteikti.

Volodja paskatījās uz Odincovu, satika tādu pašu mirklīgu brīdinošu skatienu, paskatījās koridorā un pazuda. Ruzajevs grasījāsviņam sekot, bet Ivašura viņu aizturēja, pagrūda pie loga lēcas.

- Tavs uzdevums ir atvērt.

- Bet es paskatīšos otrā virzienā. - Odincovs klusi pazuda koridorā, pagriežoties pretējā virzienā pret to, kur aizgāja Volodja. Viņš atgriezās agrāk.

- Bruņurupuči jau ir tuvu, ar ūsām baksta sienas. Vai mēs izlauzīsimies cauri "sanitāriem"? Karā pret kiberiem mums nav izredžu.

- "Sanitāri" atrodas divsimt metru attālumā, - sacīja ienākušais Volodja. - Apmēram pieci cilvēki, visi šajos neredzamajos kombinezonos. Šķiet, ka viņi kādu gaida.

- Viņi gaida, kad bruņurupuči mūs izdzīs no šejienes.

- Ejam konfliktēt. Odincovs paskatījās uz Ivašuru. - Paskatīsimies, ko viņi mums piedāvās.

- Suren, paliec, piesedz Mišu. - Ivašura pirmais, izgāja koridorā.

Viņi trīs ar pārskrējieniem pārvarēja noapaļotās sienas, paguva pamanīt kādu kustību koridora dziļumos, un tūlīt ugunīgs asmens ar šņākoņu, iegriezās grīdā viņu priekšā, tajā izveidojot trīs kūpošas melnas vagas. No tālienes atlidoja vēl viens asmens ietriecās sienā, to caursitot.

Ivašura izšāva koridorā no "blastera", aizripoja pie sienas. Odincovs un Volodja veica tādu pašu manevru, un visi trīs metās pa koridoru virzienā, no kura bija ieradušies. Aiz indīgu svilpienu un šņācienu uzliesmoja vēl viens ugunīgs viesulis, bet izlūki jau atradās ārpus "blasteru" vai, pareizāk sakot, granātmetēju diapazona, no kuriem šāva "sanitāri".

- Paldies Dievam, - dzīvi! - Nobālušais Gasparjans, skatīdamies ārā pa durvīm, izelpoja. - Ko, netikt garām?

- Diemžēl viņu artilērija ir nopietnāka nekā mūsējā, - Odincovs pasmīnēja. - Nu, ko mēs darīsim, komandieri? Varbūt mēs šeit aizbarikādēsimies aiz šīm mucām un ieņemsim apļa aizsardzību?

- Ir! - Ruzajevs pēkšņi iesaucās. - Atvēru!

Visi atskatījās.

Kvēlojošais logs istabas grīdā patiešām izrādījās lūka, kas pēkšņi ar klikšķi pavērās vaļā. Un no tās parādījās galva ar ugunīgi sarkaniem matiem, ar nedaudz novājējušu, ar bārdu apaugušu seju, bet joprojām atpazīstamu. Apskatot šokā sastingušos izlūkus, galva ierunājās Ivana Kostrova balsī:

- Nu, ko blisinieties? Esmu dzīvs, dzīvs, nevis spoks. Ātri man pakaļ!

Galva pazuda.

Ivašura attapās, uzsita Ruzajevam uz muguras aiz pārmērīgām jūtām un uzkliedza  ar atturīgi priecīgu atvieglojumu:

- Visi lūkā!

- Kas tas bija? - pulkvedis šaubīgi jautāja.

- Mūsu drošības garants, - Ivašuras vietā atbildēja mieru nezaudējušais Ruzajevs.

Kad visi iekāpa gaismas akā, Ivašura ielīda viņiem pakaļ, aizvērot aiz sevis lūku pēkšņas intuīcijas vadīts, paliecās un izšāva no "bizona" uz mucu, kas palika koridorā. Muca pārsprāga, un koridoru pārpludināja negantas violetas uguns jūra. Igors knapi paspēja ienirt lūkā un aizcirst vāku aiz muguras.

Uz nakti nodaļa apmetās īstā viesnīcā, kuras atrašanās vieta Tornī-Stumbrā bija zināma tikai viņu jaunajam komandierim Pāvelam Ždanovam. Tagad nodaļā bija deviņi cilvēki, un pat šaubīgais, piesardzīgais Surens Gasparjans jutās pārliecinošāks un daudz jautrāks.

Viesnīcas numuri bija vienvietīgi, divvietīgi un trīsistabu, ārkārtīgi ērti un mājīgi, piesātināti ar divdesmit ceturtā gadsimta kibertehnoloģijas brīnumiem. Kā izdevās noskaidrot, šis ēkas horizonts patiešām bija paredzēts hronourbja vadošajam personālam, un to apsargāja dažādas atjautīgas drošības sistēmas, kas nebija sliktākas par Kremļa vēsturiskajām palātām.

Sakārtojušies un nomazgājušies lieliskā saunā, bijušie ātri mainīgo dabas parādību izpētes centra pētnieki pulcējās vienā no telpām, pārvēršot to par kopkajīti un sāka uzdot jautājumus Ivanam un Tajai, kuri jau zināja Torņa vēsturi.

Pāvels Ždanovs un viņa draugs no tā paša laika Grigorijs Belijs nesteidzināja grupas dalībniekus, savukārt kaut kādos izlūkgājienos pazūdot ēkas ārējā teritorijā. Pāvels izārstēja Volodjas roku divos piegājienos, un Odincova miesassargs, nedaudz apstulbināts no visa redzētā un piedzīvotā, šad un tad aptaustīja plecu, neticēdams, ka tas nesāp un ka no brūcēm nav palikušas pat rētas.

- Būtībā mēs jau esam sapratuši, ka Tornis ... ē-e, Stumbrs ir saistīts ar laiku, - sacīja Ivašura kad Ivans pabeidza stāstu, - bet, protams, mēs nedomājām, ka situācija ir tik bīstami nopietna. Tātad, mūsu uzdevums ir nobraukt pa Stumbru un izslēgt šo ... hronourbi?

- Nesaprotu, dēļ kā viss satraukums, - Gasparjans nomurmināja. - Kaut kādi tur "ķirurgi" ieslēguši hronopaātrinātāju, mums jāsakāpj liftā ... nu vai membrānā, kā nu to sauc, īstajā laikā jānobrauc lejā un jāizslēdz urbis. Nieka lieta. To var izdarīt viens cilvēks.

- Tu aizmirsti par "sanitāriem", -  tieši tādā pašā kašķīgā tonī atcirta Ruzajevs. - Un par citām radībām, kuras ļoti nevēlas, lai hronourbis pārstātu darboties.

- Tad ko mēs sēžam un gaidām?

- Pēc divām stundām dosimies ceļā. - Pāvels Ždanovs iegājis kopkajītē, dzirdēja pēdējo piezīmi. - Griša tūlīt mums atvedīs vēl divus pavadoņus, mēs viņus noinstruēsim - un - uz priekšu. Bet vienatnē tikt galā tikai ar hrono-urbja izslēgšanu nav iespējams. Mums ir nepieciešama vismaz piecpadsmit cilvēku nodaļa. Ārkārtas gadījumā ducis. Vai jums ir kādi jautājumi man personīgi?

- Mūsu biedram, protams, nav taisnība. - Ivašura uzmeta nosodošu skatienu Gasparjanam. - Gluži pretēji, man šķiet, ka pat mūsu vienībai būs grūti tikt galā ar uzdevumu tās profesionālās nesagatavotības dēļ.

Taja, uz kuru paskatījās Ivašura, nosarka, pieņemot teikto par attiecinātu uz sevi, bet aiz viņas sēdošais Ivans uzspieda viņai uz pleca, un meitene neko neteica.

- Diemžēl jums ir taisnība, - Ždanovs mierīgi atbildēja. - Tomēr Stumbrā nav iekļuvusi neviena riska aptvere ... hm, neviena specvienība no mūsu laika neiekļuva... izņemot kobru Beliju. Kobra ir specdienesta žargons, tas nozīmē - riska aptveres komandieris. Kā viņam izdevās tikt cauri, viņš pats nesaprot. Attiecībā uz sagatavotību, virzoties uz mērķi, mēs ar Gregoriju mācīsim jūs vispusīgi, izmantojot hipnoindukcijas metodes. Un, lai jūs nejustos tik neērti, atcerieties, ka mums ir vēl viens ļoti neparasts un spēcīgs sabiedrotais.

Pāvels uz galda atvēra tonika bundžu, ielēja to glāzē un iedzēra malku.

- Kas ir šis noslēpumainais sabiedrotais? - Odincovs nevērīgi jautāja, dzēšot asās liesmiņas acīs.

- Stass.

Gasparjans saviebās.

- Vēl viens komandas biedrs? Ne visai iespaidīgi.

- Tas ir pats Stumbrs, - Ivans Kostrovs pasmaidīja. - Pareizāk sakot, Stumbra, intelekt-kompjūters, tā smadzenes, tā teikt, visu hrono-paātrinātāja tehnoloģiju komandieris.

- Un kā mēs ar to uzturēsim sakarus? - Atkal Odincovs nespēja pretoties jautājumam, apmainoties skatieniem ar Volodju.

- Domu raidītāji - emkani. - Ivans atmeta matu šķipsnu aiz auss un norādīja uz spīdīgo loku un emkana sietu.

- Nu labi. - Ivašura ar plaukstu uzsita pa galdu. - Tiksim skaidrībā. Tagad atbildiet, lūdzu, kāda veida gliemi mēs sastapām tur, no kurienes mēs aizbēgām?

- Tā ir "hronoķirurgu" mašīna, - Pāvels atbildēja. - Molekulārais iznīcinātājs. "Ķirurgi" nespēj iznīcināt Stasu, pretējā gadījumā viņi to būtu izdarījuši jau sen. Stass ir īpašs dators, kas izveidots atbilstoši "izkaisītās apziņas" tipam. Tā ķēdes ir iestrādātas visā... - Ždanovs pārtvēra Odincova ieinteresēto skatienu un pabeidza: - Īsāk sakot, Stasu var iznīcināt tikai kopā ar Stumbru. Bet tā molekulārās atomu komunikācijas un vadības sistēmas, kas iestrādātas Stumbra rāmja materiālā, var neitralizēt. Tas ir tas, ko dara gliemis, meklējot un iznīcinot Stasa nervu sistēmas elementus.

- Tas nozīmē, ka tur, kur viņš pārgājis...

- Stass mūs nedzirdēs, un viņa spēja kontrolēt horizontu būs ļoti ierobežota.

- Tagad ir skaidrs.

Pie durvīm klauvēja, un telpā ienāca divi: Griša Belijs, koncentrēts un mērķtiecīgs, un masīvs, liela auguma vīrietis ar gludu galvaskausu, drūmu, bālu un relaksējoši augstprātīgu seju, kurā Ivans un Taja atpazina Laentiru Valetovu.

- Sveiks, Laentir! - meitene ar sajūsmu iesaucās. - Cik labi, ka jūs esat ar mums!

Valetovs vienaldzīgi pamāja ar galvu, neatbildot uz sveicienu, paskatījās apkārt uz visiem sēdošajiem, atrada tukšu krēslu, apsēdās un aizvēra acis. Klātesošie saskatījās, šokēti par jaunpienācēja uzvedību. Tikai Ivans un Taja, kas jau pazina viņa manieres, nebija pārsteigti.

- Rezerves nebūs, - sacīja Belijs, izlādējot situāciju. Tuvojoties galdam, viņš paņēma ābolu un kraukšķīgi nokoda. Apsēdās blakus Ždanovam, uzmetis īsu skatienu Valetovam. - Tur izgājis cauri gorilloīds.

Visi klusēdami paskatījās uz viņu, saprotot, ka viņš runā par cilvēku nāvi, kas varēja veidot nodaļu.

- Kur tas notika? - painteresējās Kostrovs.

Belijs paskatījās uz viņu, pavilcinājās, iekoda ābolā un norija, nekošļājot.

- Divdesmit otrais.

- Cik viņu bija?

- Seši.

- Un visi?..

- Nogalināti.

- Kā tas notika?

- Kāda atšķirība! - Gasparjans pēkšņi uzsprāga, viņa seja savilkās ciešanu grimasē. - Lai kā viņus nogalinātu, viņi ir miruši! - Surens atjēdzās, vainīgi paskatījās uz Ivašuru, tad uz Beliju, kas turpināja košļāt ābolu ar akmenscietu seju. - Atvainojiet ...

- Kas ir "gorilloīds"? - klusi jautāja Ruzajevs.

- Seškājaina pretīga būtne ar čūskas galvu, - Kostrovs negribīgi atbildēja. - Būtībā - nogalināšanas mašīna, kvazidzīvs organisms.

- Situācija ir skaidra, nevienu citu nav ko gaidīt. - Pāvels Ždanovs piecēlās, piegāja pie durvīm. - Pēc stundas dosimies ceļā. Ivans pamācīs, kā uzvilkt kokosus, komandēt skafandra inku, ieročus, kā lietot radioaparātus un NZ aprīkojumu. Dosimies divās grupās pa pieciem cilvēkiem katrā. Vienu vadīšu es, otru - kobra Belijs. Paši sadalieties pa pieci.

- Ē-e, minūti, dārgais, - Odincovs viņu apturēja. - Jūs nepateicāt, kā uzturēt sakarus ar Stasu.

-  Ar Stumbra inku sakarus uzturēs tikai grupu komandieri.

- Bet grupu drošībai šī saikne būtu jāuztur visiem. Jebkurā gadījumā vienam no parastajiem grupas dalībniekiem šī saikne ir.

- Viņš nav parasts grupas dalībnieks. - Ždanovs izgāja, Belijs izslīdēja aiz viņa.

Ivašura ar zināmu pārsteigumu paskatījās uz Odincova sastingušo seju.

- Kas ar jums, Martin Sergejevič? Viņi zina, ko dara. Būs vajadzība pēc komunikācijas, mums tā tiks nodrošināta.

- Uztraucos, - pulkvedis nopūtās, nolaizdams galvu un slēpdams acīs tērauda mirdzumu.

Ivašura uzmeta skatienu saviem padotajiem.

- Kādi ir ierosinājumi?

- Es izvēlētos visus mūsējos grupā... - iesāka Gasparjans.

- Pagaidi, Suren, - Ivans viņu nosodoši apklusināja. - Ir saprātīgāk atstāt esošās grupas, ar minimālu pārkārtojumu. Mēs ar Taju paliksim kopā ar Pavelu, kā arī Laentiru... ja viņš vēlas. - Kostrovs gaidoši paskatījās uz lielo skūto galvu, bet tas pat nepakustējās. - Plus viens no jums. Pārējie iet kopā ar Beliju.

- Tad es arī iešu ar tevi, - sacīja Gasparjans. - Man vairāk patīk jūsu Pāvels.

- Nu lūk, esam norunājuši. Ivašura uzsita ar plaukstu uz krēsla balsta. - Vaņa, dod instrukcijas, sāksim ekipēties.

Stundu vēlāk viņi uzsāka savu ceļojumu, neatšķirami viens no otra spoguļainajos dzīvsudraba skafandros ar konusa formas čiekurveida ķiverēm. Atvadījāmies ar žestiem netālu no lifta kolonnas - mezgla eju hronomembrānas līnijas, pārbaudīja radio sakarus, un Belija piecinieks pirmais pazuda aiz mašīnas kristāla durvīm.

Aiz stikla nozibēja klusas ēnas, parādījās mirgojošu "ziepju burbuļu" uzliesmojumi, slīdēja uz augšu, un kabīnes durvis izkusa. Laentirs Valetovs bija pirmais no Ždanova piecinieka, kurš tajā iegāja, pa sagatavošanās laiku pateicis tikai pāris vārdus. Nedaudz vilcinājies, Gasparjans sekoja viņam, mēģinot izskatīties pārliecināts un stingrs. Bet pat pie situācijas pieradušais Ivans, jutās neomulīgi, kad aiz viņiem aizvērās durvis un austiņās atskanēja inka balss:- Ieteicamais nolaišanās solis ir četras hronopārejas. Psivellings tiek nodrošināts pasīvi. Iziešana aiz sešām  nullēm.

Un uzreiz uz pleciem nokrita dīvainais svars, piespiežot tos, kas stāvēja lifta kastē, no apakšas uzpūta silts vējš, it kā cilvēki kaili stāvētu caurvējā, un neparasts nespēks apmigloja  apziņu.

"Psivelling, psivelling, psivelling", - skanēja Ivana galvā, kurš jutās slikti, tāpat kā visi pārējie, lai gan jau bija pieradis pie braukšanas ar šo liftu. Galva noskaidrojās, uzplūda ozona un piparmētru smarža. Smagums pazuda, ķermenis kļuva viegls, gaisīgs, bez svara. Tad sākās membrānas bremzēšanas fāze, kuru visi izturēja daudz vieglāk, un lifta kabīnes durvis izkusa. Logā uz paneļa parādījās burts M un cipari: "- 70 000 000".

- Mezozojs, - Ivans kompetenti teica un atbalstīja Taju aiz rokas, izejot kopā ar viņu tumšajā zālē. - Mēs jau šeit esam bijuši. Kur tad ir mūsu avangards?

No koridora, kura dzīlēs kaut kas mirkšķināja, grozījās un griezās, šņāca un zvanīja, atskanēja bongojoša klabināšana, un uz sliekšņa parādījās konkistador-zirneklis.

- Pagaidiet šeit, - Ždanovs iemeta, dodoties pie mehāniskā kukaiņa, pieliecās pie viņa un tūlīt iztaisnojās. Zirneklis pazuda, viņam koridora dziļumos sekoja Pāvels. No tālienes atskanēja zema gaudošana, kas pārvērtās rūcienā. Ivans neredzēja, bet sajuta, kā nodreb Gasparjans, un uzmundrinoši teica:

- Laipni lūdzam pagātnē, izlūk.

Viņi stāvēja ciešā grupā uz akmeņaina paugura ar gleznainiem laukakmeņiem un akmeņainiem atsegumiem un skatījās uz horizonta zelta ugunskuru, degot vienmērīgi un bez dūmiem. Tālāk zemienē zem paugura sākās purvs, kas pārvērtās par ezeru, kura tālākajā krastā cēlās drūms melnpelēks-zaļš mežs, kas sastāvēja no milzu piramīdkokiem ar sarkanu mizu un kokiem ar zvīņaini pelēkzaļiem stumbriem, kas līdzīgi priedēm.

- Man tā arī neviens nepateica, kas tur spīd pagalma centrā, -  sacīja Ruzajevs.

- Rašuhs Ha-Galagalums [11], - nomurmināja Ivašura, tad domīgi piebilda: - Iespējams, tur sadeg laiks.

- Es to saprotu. Laiks tiek pārveidots enerģijā un telpā, kas ir līdzvērtīgs pagalma un pašas ēkas paplašināšanai. Bet kāpēc tā notiek? Kas ierosina degšanas reakciju?

- Hronourbis, - austiņās atskanēja grupas komandiera balss. Ēkas sienā aiz cilvēku mugurām pavērās eja, un no turienes izlēca Belijs veselas metru augstu zirnekļu vienības pavadībā.

- Patiesībā, - turpināja Grigorijs, - Stumbra centrā, pagalmā, kā jūs to saucat, atrodas hronourbis, un ap to sadeg laiks.

- Kāpēc tad mums vajadzētu iet kaut kur lejā, meklēt šo hronourbi kaut kur citos laikmetos, ja tas ir šeit? - Odincovs bija pārsteigts.

- Hronourbis pastāv katrā atsevišķā Stumbra izejā, bet šeit tas mums nav pieejams. Pat mūsu īpašajos tērpos nav iespējams iziet cauri hronoputu slānim, kas ieskauj urbi, kur laiks tiek kvantēts makrolīmenī. - Belijs atkal pazuda ēkā.

Odincovs piesardzīgi apgāja pienākušo zirnekli, atmeta ķiveres aizsargu, ar žestu aicināja Ivašuru darīt to pašu un teica, pieklusinot balsi:

- Igor Vasiljevič, mūsu plānos ietilpa tikai jūsu biedra meklēšana un Torņa noslēpuma atklāšana. Pārgājiens uz leju nebija paredzēts.

Ivašura ziņkārīgi ieskatījās pulkveža sejā, mēģinot saprast, vai viņš joko vai nē.

- Vai mums ir izvēle?

- Kompromiss vienmēr ir iespējams. Lai atrisinātu hronourbja izslēgšanas problēmu, ir vajadzīga īpašo spēku specvienība, nevis steigā izveidota amatieru komanda. Turklāt man nepatīk mūsu komandieris.

 - Un kāpēc tā?

- Viņš kaut ko nepasaka. Viņš ir iedomīgs. Pašpārliecināts. Nedeva saikni ar inku ...

- Nu beidz, Martin Sergejevič. Ja es būtu viņu vietā, es arī uzreiz nebūtu atklājis visus noslēpumus. Vai jums ir kāds konkrēts ieteikums?

- Pagriezties atpakaļ, uz mājām. Galu galā mūsu laikā var iesūtīt kurjeru ar instrukcijām, kā iekļūt Tornī. Tajā pašā laikā arī meiteni Taju aizsūtītu mājās, viņai noteikti nevajadzētu riskēt ar savu dzīvību.

Ivašura pašūpoja galvu.

- Priekšlikums ir saprātīgs, bet novēlots. Turklāt es neesmu pārliecināts, ka kurjeram noticēs - pirmkārt. Un diez vai kāds no varas iestāžu priekšniekiem uzdrošināsies uzņemties atbildību un nosūtīs īpašo spēku bataljonu uz Stumbru - tas otrkārt. Viņi strīdēsies, apspriedīsies, vilcināsies, izlems - kādu gadu, un tik un tā...

- Te nu jums ir taisnība, - Odincovs nopūtās. - Bet iet lejā gandrīz nereālu mērķa sasniegšanai ir neprāts!

- Mums ir atlikušas vēl četrdesmit minūtes, - Belijs parādījās uz pakalna. - Kāpiet zirgos, es jums kaut ko parādīšu. Tikai uzlieciet ķiveres.

- Kādos zirgos? - Ruzajevs nesaprata.

Atbildes vietā grupas vadītājs uzlēca uz viena no zirnekļiem, un tas viegli aiznesa savu braucēju no kalna uz purvu. Pasmīnējis Ivašura uzkāpa uz otrā mehāniskā zirnekļa, atklājot, ka sēdēt uz tā, ja ne ļoti komfortabli, tad diezgan ērti. Zirneklis atmeta priekšējās neskrienošās kājas, it kā piedāvājot atbalstu. Ivašura bija spiests satvert tās, jo zirneklis no vietas paņēma pamatīgu ātrumu.

Minūti vēlāk "kavalērijas nodaļa" rikšoja pa purvu, pārpeldēja, nesamazinot ātrumu ezeru, un manevrēja starp kokiem, arī nemazinot ātrumu. Tas bija elpu aizraujoši no trakojošās lēkšošanas un priekšmetu mirgošanas sānos, līdz cilvēki pie pierada un sāka izprast ainavu. Piecu minūšu laikā pievarējuši apmēram desmit kilometrus, jātnieki uzkāpa uz akmeņaina morēnas vaļņā, aiz kura bija kaila akmeņaina plato virsma, un apstājās.

Tas jau bija akmens metiena attālumā līdz zelta ugunij - apmēram trīs kilometri, taču pat skafandros bija jūtams, ka tukšā telpa pirms laika degošās zonas bija karsta un vibrēja ritmā, kas bija nāvējošs visām dzīvajām būtnēm. Turklāt gravitācijas spēks, tuvojoties gaismas zelta konusam, samazinājās, un centrpievelkošais spēks, virzot braucējus gaismas virzienā, palielinājās. Tomēr pat šie apstākļi nelika izlūkiem apstāties. Viņi ieraudzīja neparastu konstrukciju ķēdi, kas no attāluma atgādināja no dzelzceļa sliedēm sametinātus prettanku ežus. Ja vien ežu izmēri nebūtu daudz lielāki nekā to prototipiem: katra augstums sasniedza debesskrāpja augstumu.

- Kas tas ir? - jautāja Ivašura.

Belijs nokāpa no sava "zirga", uzsita tam pa muguru, un zirneklis pilnā ātrumā aizdrāzās uz pelēka kā betons materiāla konstrukcijām. Pazuda no redzesloka.

- To nav uzcēluši cilvēki.

- Tad kas? "Hronoķirurgi"?

- Nē, novērotāji. Stumbrs tagad ir pilns ar svešiem, sarežģītiem automātiem, kas vai nu vēro notiekošo, vai mēģina apstādināt hronourbi.

- Ja viņi mēģina jau no brīža, kad Stumbrs izkrita realitātē, tad viņu lietas ir sliktas, - atzīmēja Ruzajevs.

Uz mirdzošā konusa žilbinoši dzeltenās pamatnes fona iedegās, nodzisa balti sārtas krāsas lāpa, un pēc dažām sekundēm atlidoja  attāluma apslāpēta sprādziena skaņa.

- Ak tu velns! - Belijs nolamājās. - Ātri atpakaļ!

- Kā tad ar jums?

- Panākšu.

Zirnekļi, it kā saņēmuši nedzirdamu komandu, pagriezās un metās atpakaļ uz tuvāko ēkas gredzena daļu. Nometuši savus braucējus pie sienas, viņi tūlīt metās mežā, Belija virzienā. Apdullinātie "jātnieki" cēlās no zemes, skatīdamies tiem pakaļ, un ieraudzīja tālus klusus zibšņus virs meža.

- Mums jādodas viņu glābt, - norūca Ruzajevs.

- Atlikt! - Ivašura asi atbildēja.

- Bet tur iet vaļā īsts karš!

- Patiešām, Igor Vasiļjevič... - Odincovs iesāka, bet šajā mirklī no meža pretējā ezera pusē izlēca konkistadors ar jātnieku uz muguras un acumirklī pārvarēja attālumu līdz ēkas sienai.

- Neatpalikt! - Belijs mierīgā tonī pateica, nolecot no zirnekļa un atverot ieeju ēkā.

- Kas tur notika? - jautāja Ivašura.

- Skatieties! - Ruzajevs iesaucās.

No meža aiz ezera iznāca neglīta pinkaina figūra, kurai sekoja vēl viena. Pērtiķčūskas nokāpa pie ūdens, apstājās. Viens no viņiem pacēla sakrustotas ķetnas virs galvas, no tām izlidoja ugunīga straume, caurdūra sienu virs cilvēku galvām, radot tajā naturālu šķidruma šļaksta skaņu un tā arī sastinga ūdens šļakatu veidā kā no izmesta akmens. Bet otro reizi šaut briesmonim neļāva. Divsimt metru attālumā no pērtiķčūskām no aiz resnajiem zaļpelēkajiem stumbriem parādījās milzīgi melni jātnieki uz kentauriem izlēkšoja ezera krastā un nekavējoties ietrieca pērtiķčūskās žilbinoši zaļus zibeņus.

Cilvēki neredzēja cīņas beigas. Komandiera pavēles mudināti, viņi pazuda atvērtā koridora dziļumos.

Pie lifta caurules uz īsu mirkli apstājās.

- Lūk ko, Grigorij, - ar pieklājīgu nepatiku sacīja Ivašura. - Mēs saprotam, ka jūs esat īpaši apmācīts, jūs daudz zināt un varat, bet mēs faktiski esam amatieri, nepieredzējuši jauniesauktie un vispār lielgabalu gaļa. Tātad, mums ir lūgums: informējiet mūs par situāciju biežāk, paskaidrojiet, kas notiek. Mēs neesam karavīri, kas akli izpilda pavēles, mēs arī protam domāt, analizēt, salīdzināt faktus un arī vēlamies zināt un saprast...

- Es sapratu, - teica Belijs, nemainot toni. - Es to ņemšu vērā. Ieejiet liftā.

Viņa seja nebija redzama zem ķiveres, taču bija jūtams, ka Pāvela Ždanova draugs joprojām ir koncentrējies uz savām problēmām, domām un pieredzi.

Iestājās klusums. Neviens nekustējās. Belijs spēra soli uz lifta kabīni, kas parādījās atverē, un paskatījās atpakaļ. Pauze ieilga, tad specvienības komandieris no nākotnes apslāpēja savu iedomību.

- Mēs meklējam kravu, ko no mana laikmeta bija jānomet vienā no Stumbra izejas mezgliem. Šeit tās nav.

- Skaidrs, - Ivašura ar zināmu atvieglojumu sacīja. - Paldies par informāciju.

Tālāk viņi brauca klusēdami un izgāja jau citā laikmetā, nošifrētā ar burtiem JU un cipariem "- 150 000 000".

Telpā, kur apstājās hronomembrānas lifts, bija tumšs, bet Belija pavadoņi jau bija izpratuši, kā kontrolēt savus skafandrus, un pēdējo iekārtas pārslēdzās uz infrasarkano un ultravioleto staru diapazonu. Stumbra lokālais horizonts bija pelēks un neviesmīlīgs. No sapelējušajiem griestiem uz grīdas krita ūdens pilieni, sienas bija arī apaugušas ar pinkainiem balti-zaļganiem pelējuma un mitruma pleķiem, un no koridoriem telpā ienāca dunoši sprādzieni un apslāpēta dārdoņa no kā trīcēja grīda.

- Ieslēdziet tēmēkļus - Belijs sacīja, bet pēc mirkļa neskaidrības, sapratis, ka viņu nesaprot, viņš piebilda: - Ieroču vadības sistēmas. Spožais krusts uz ekrāna puslodes ir tēmeklis. Atklājiet uguni pie mazākajām briesmām, ar domas piepūli. Lādiņa jaudu automātiski regulēs inks.

- Un, ja mēs kļūdīsimies un izšausim ... ē-e ... pa savējiem? - jautāja Odincovs.

- Pirmkārt, apakšējos laika mezglos nav cilvēku, viņi nav tik dziļi nolaidušies.

- Bet "sanitāri"?

- "Sanitāri" nav cilvēki, pareizāk sakot, cilvēki, kas transformēti, ieprogrammēti, lai risinātu "hronoķirurgu" uzdevumus. Otrkārt, skafandra inks spēj uzreiz noteikt, vai tas ir savējais, vai svešs un naidīgs, un, ja nepieciešams, nobloķēs šāvienu. Vai jautājumi vēl ir?

- Nekādu.

Viņi viens pēc otra devās pa īso koridoru līdz ēkas izejai. Viņus sagaidīja tas pats pagalms ar zaļganām debesīm un zelta stabu pie horizonta, bet ar citu ainavu un citu mežu.

Pa kreisi no izejas, ko aizsprostojuši koku stumbri, pacēlās augstas kosu un paparžu audzes, neparasta veida zvīņaini koki ar vēdekļveida lapām un milzīgas sēnes, kas izskatījās kā sārtas ausis. Labajā pusē sākās sekls līcis, kas aiz smilšu kāpu grēdas pārgāja milzīgā ūdenstilpnē līdz horizonta vietai, pareizāk sakot, gredzenveida ēkas pretējās sienas miglaini pelēkajai joslai.

No meža aizmugures nāca spiedzīgi brēcieni un apslāpēti sitieni, kas lika viļņoties lagūnas ūdenim. Ivašura neviļus pagrieza tēmekļa krustu uz dzīvnieku, kas parādījās aiz smilšainās grēdas. Milzīgs liemenis uz ziloņa kājām, ar spīdīgu violeti zaļu ādu, mazu čūskas galvu uz gara kakla, lēnām gāja garām apdullušajiem cilvēkiem, nepievēršot viņiem nekādu uzmanību, un pazuda aiz paparžu-kosu meža spārna.

- Diplodoks tomēr, - flegmātiski sacīja Ruzajevs.

- Ejam, - Belijs izmeta, pirmais nokāpjot pie ūdens. - Konkistadoru šeit praktiski nav, būs jāstampā kājām.

Viņi pārbrida pāri lagūnai, apejot labi redzamās bedres, uzkāpa smilšainā grēdā un gāja pa to, apejot milzīgo ezeru, kura centrā spīdēja stabs - hronourbja malas zona. Citas domājošas būtnes šeit nebija atstājušas nevienu struktūru, hronoreakcijas uguns klusi dega, tikai reizēm izmetot pērkonīgus sprādzienus, un visa ainava šķita liriski mierīga un miermīlīga. Tāpēc, kad Belijs pēkšņi nokomandēja: “Briesmas no augšas! Skriešus pie sienas!" - Atslābušais Ivašura uzreiz nesaskatīja šīs briesmas. Bet tad vairs nebija laika domāt: melnie punktiņi virs viņu galvām, kurus cilvēki sākumā noturēja par šīs mazās pasaules putniem, pēkšņi noplanēja pie viņiem un pārvērtās par piecmetrīgām lidojošām rajām, kas šāva ar baigiem baltiem zibeņiem. Atstājot gaisā melnas švīkas, zibeņi caurdūra smiltis un akmeņus, izšļakstīja tos vēl neredzētās šķidrās piltuvēs, kas sastinga, vienā mirklī sacietējot pārsteidzoši glītos metru dziļos akmens, stikla un perlamutra krāteros.

"Universālu" kārtas nekā nespēja šīm radībām kaitēt, tikai piespieda viņus šaut garām. Uzsākušas ātrgaitas karuseli, rajas joprojām nevarēja trāpīt veiklajiem mērķiem, kas atbildei atklāja niknu pretuguni. Kādu laiku tika saglabāts nestabils līdzsvars: cilvēki pārvietojās, piesedzot viens otru ar uguni, bet rajas riņķoja pa apli, izlejot zibeņu straumes ezera krastā. Tad Belijs, visu laiku atskatoties uz gaismas kolonnu ezera centrā, ieslēdza jaudīgāku artilēriju.

Divi šāvieni no gloka, kas bija izvirzījies uz pleca, sadragāja divas rajas smalkās druskās un tajā pašā mirklī pārējās noplanēja sānis, uzlidoja augstāk un pazuda debesīs.

Smagi elpojot, cilvēki vispirms paskatījās uz attālinošos baru, kas pārvērtās par melniem punktiem, pēc tam uz krastu, kas atgādināja Mēness ainavu ar kūpošiem krāteriem, tad uz grupas komandieri un klusēja. Tad Odincovs izteiksmīgi pieklājīgi teica:

- Jaunekli, es domāju, ka jūs tos būtu varējis iznīcināt, jau pirms uzbrukuma. Vai arī es kļūdos?

- Mēs viņiem nebijām vajadzīgi, - Belijs sausi uzsāka. - Tie ir esperi, hronourbja sargi. Viņi mūs vienkārši padzina no ezera, sajaukuši mūs ar ienaidniekiem. Acīmredzot vadošais inks izprogrammējies.

- Bet viņi uzbruka ar skaidru nodomu iznīcināt!

- Es jau saku, ka perimetra apsardzes inks, visticamāk, ir bojāts vai pat pārprogrammēts. Esperi tagad reaģē uz jebkuru mērķi.

- Kāpēc jūs tos saucat par esperiem? - Ivašura pagrieza sarunu citā virzienā.

- Viņi savu vārdu ieguvuši no SPR - vārdu "sargājošie pārtvērējroboti" saīsinājums. Sākumā viņus sauca par "sargsuņiem", tad iedzīvojās nosaukums "espers".

- Kāpēc mēs viņus nesatikām citos Stumbra horizontos?

- Tāpēc, ka viņi iejaucas notikumos kā pēdējais līdzeklis - ja pastāv tiešs drauds hronourbim.

- Dīvaini, ka viņi nobijās, - atzīmēja Ruzajevs.

- Viņi nenobijās, - Grigorijs teica siltākā tonī. - Katru esperu kontrolē savs kompjūters, kas, ja arī nedomā kā inks, tomēr spēj analizēt situāciju. Es šāvu no "gloka", un šāds ierocis pieder tikai ... ē-e ... zemiešiem, kuriem pieder atbildības kvalitāte.

- Tas ir, uzticības personas?

- Nu kaut kas tāds. Es gribu izteikt savu apbrīnu, - pēkšņi piebilda inspektors. - Godīgi sakot, es negaidīju no jums tādu prasmi.

Ivašura gribēja atbildēt, ka viņi visi izgājuši labu speciālās apmācības skolu, kaut arī dažādās iestādēs, taču pārdomāja.

- Pēdējais jautājums, - sacīja Odincovs. - Ko mēs tomēr meklējam? Kāda veida krava bija jāsūta jūsu kolēģiem?

- Subkonteineris. Dažādi rīki, bez kuriem nevarēs iztikt tur, zemāk. Diemžēl arī šeit tā nav. - Belijs devās uz ēku, manevrējot starp krāteriem.

Četri divdesmitajā gadsimtā dzimušie vīrieši mirdzošos skafandros noraudzījās garajā augumā un neko neteica.

Abas grupas satikās arheozojā - tā katrā ziņā Ivašura atšifrēja liftā mirdzošo uzrakstu: "A-2,5 miljardi".

Aiz ēkas sienas pletās drūms, pelēks, akmeņains līdzenums ar melniem, tumši pelēkiem, oranžiem un dzelteniem pauguriem, kas tika drebināta lieliem drebuļiem. Pauguru virsotnēs, kā ilkņi, slējās saplaisājušu baltu klinšu bloki, ielejās starp pauguriem krājās akmeņu krāvumi. Pret sārti melnām debesīm kūpēja tvaika kolonnas, svilpa un šņāca tvaika strūklakas. Caur dūmiem un tvaikiem pie horizonta ik pa brīdim parādījās sarkani kvēlojošs stabs, no kura pa līdzenumu izplatījās dobja dārdoņa, ko dažkārt pārspēja neskaidri triecieni.

Kamēr Ivašura, Ruzaevs un Odincovs, no vienas puses, un Gasparjans, Ivans un Taja, no otras puses, dalījās iespaidos par saviem piedzīvojumiem, Ždanovs un Belijs nošķīrās atsevišķi Stumbra ēkā, īpaši ekipētā bunkurā, kuru viņiem izveidoja Stass. Saruna ritēja ar emkanu domu pārraides palīdzību un aizņēma tikai trīs minūtes.

- Kravas nav, - sacīja Belijs. - Vai nu to pārtvēruši "sanitāri", vai arī, pie nosūtīšanas, tā izsmidzināta pa gadu miljardiem.

- Stas, vai konteineru pārtvert nevarēja? - Pāvels jautāja.

- Nevaru garantēt, bet es būtu zinājis, - atbildēja Stumbra inks.

- Bet tu taču nekontrolē visus izejas mezglus.

- Baidos ka tā. Zem četriem miljardiem sakari ar mezglu kompleksiem ir nestabili. Bet vienu es zinu droši: "ķirurgi" jau zina par komandas virzību uz priekšu.

- Kāpēc viņi neko vēl nav uzsākuši?

- Visticamāk, viņi mūs gaida kaut kur tur, lejā, - sacīja Pāvels. - Gatavo sirsnīgu uzņemšanu. Tā vienkārši, ja jau mēs jau esam šeit, mūs paņemt nevar, tāpēc būs pārsteigumi. Stas, mums nav nepieciešama divu vai četru hronokvantu standarta pāreja, bet gan oktāva. Vai to var organizēt?

- Tā būs ļoti riskanta nolaišanās, inspektor. Jūs zināt: jo ilgāks impulss, jo mazāka iespēja iziet precīzi. Hronopārejas pēdējais posms tiek izsmērēts...

- Mēs zinām, kas ar to notiek, - pārtrauca inku Belijs - Sagatavo vismaz trīs oktāvas. Mums ir jānokļūst pēc iespējas tuvāk laiku sākumam, lai piekļūtu tam sasodītajam urbim. Vēl labāk, ja tu mūs nogādātu tieši nullsabrukšanas momentā.

- Izdarīšu visu iespējamo. Bet "ķirurgi" darīs to pašu, lai jūs par katru cenu pārtvertu.

- Tieši tāpēc mums ir vajadzīgs konteiners, ko nosūtīja aiz mums. Iespējams, ka sūtījums tiks dublēts, tāpēc skaties. Ja krava nav pārtverta un izsmidzināta...

- Ir arī trešā iespēja, - Pāvels attapās. - Sūtījums nokrita tik ātri un dziļi, ka neviens nepaspēja to nofiksēt. Ieskaitot Stasu.

- Ja man būtu sakari ar hronošahtas apakšējiem mezgliem, es to noteikti zinātu, - atbildēja inks.

Ždanovs un Belijs izgāja koridorā. Bunkurs aiz viņiem aizvērās un beidza pastāvēt.

- Kā ir ar taviem aizbilstamajiem? - Pāvels turpinot domu pārraidi pajautāja.

-  Viņi visi savā laikā bijuši vadītāji un komandieri, un nav pieraduši pakļauties pavēlēm, taču pirmais iespaids nav slikts. Tiesa, daži no viņiem ir pārlieku ziņkārīgi.

- Nespied pārāk uz viņu psihi. Cilvēki tajā laikā, un faktiski viņi ir mūsu senči, nebija pielāgoti pēkšņām dzīves apstākļu izmaiņām. Paldies Dievam, ka mēs dabūjām tieši šos puišus.

Grupu vadītāji iznāca no ēkas, kur viņus sagaidīja skaļi izlūku smiekli. Acīmredzot kādam bija izdevies visus uzjautrināt ar veiksmīgu anekdoti. Smiekli apklusa, tiklīdz Pāvels noklepojās. Astoņas figūras dzīvsudrabaini plūstošos apģērbos pagriezās pret inspektoriem no divdesmit ceturtā gadsimta.

- "Hronoķirurgi" zina, ka mēs ejam lejā, - iesāka Ždanovs. - Grupu atklāšanas risks un attiecīgi bīstamības pakāpe palielinās. Tie, kas nejūtas pietiekami pārliecināti, lai turpinātu ceļu, var palikt vai atgriezties savā laikā.

Vispārējs klusums bija atbilde inspektoram.

- Neviena. Nu tad ejam uz priekšu. Īpašu instrukciju nebūs, mēs paši nezinām, ar ko satiksimies lejā. Vienkārši esiet gatavi jebkuriem pārsteigumiem.

- Viegli pateikt... - nomurmināja Gasparjans, bet neviens viņu neatbalstīja.

Šoreiz lifta kabīne ar grūtībām izvietoja visus desmit - tā nebija paredzēta tik apjomīgas un masīvas dzīvas kravas pārvietošanai. Starts noritēja mierīgi, ko nevarēja teikt par finišu: slikti jutās ne tikai Taja, bet arī Gasparjans, Ivašura un Ruzajevs. Un arī pārējie tik drīz netika galā ar ķermeņa reakciju uz divu miljardu gadu garo hrono metienu.

Arī iziešana no lifta kabīnes bija neparasta.

Pirmkārt, kabīni ieskāva uguns priekškars, un, otrkārt, ap lifta kolonnu nebija gredzenveida zāles. Lifta caurule stāvēja milzīga cirkveida krātera vidū ar pakāpienveida sienām, pārklātām ar melnu dūmakainu plīvuru, kura iekšpusē ik pa brīdim bez trokšņa zibeņoja purpursarkani zibeņi. Cirka dibens, kas atgādina dūmojošu asfaltu, laiku pa laikam uzbrieda, no tā strauji izauga melns stalagmīts, sasniedza griestu plīvuru, ievilkās tajā un pazuda.

- Horizonts ir bloķēts, - visu vienības dalībnieku austiņās skanēja Ždanova balss. - Tā kā mēs nevaram iztikt bez nosūtītā konteinera, lauzīsimies cauri blokam un meklēsim kravu. Turieties visi kopā redzamības zonā.

Belijs pagāja uz priekšu, izvēlējās enerģijas trieciena punktu un viņa "gloks" pāršķēla cirka sienu ar zvaigznes formas šķēlumu plaisām. Gaisa vilnis, kas izveidojās no spiediena starpības, gandrīz notrieca no kājām Ivašuru, tomēr viņš nostāvēja un palīdzēja nostāvēt kādam blakus. Tad visi metās spraugā, vēja dzīti, un izkrita... pazīstamajā apļveida zālē, kas bija niecīga salīdzinājumā ar cirka piltuvi, bet ieskāva to no visām pusēm!

Iekapsulētais kokons izskatījās kā saplaisājis spoguļains kraupis, ar ko apaugusi lifta caurule. Tomēr caur lēnām aizaugošo kreveles spraugu joprojām bija redzams milzīgais cirks kokona iekšienē un aizkara ugunīgā straume ap "tā" lifta cauruli. Tad spoguļa slānis beidzot aizvēra caurumu, plaisas pazuda viena pēc otras, un cilvēki ieraudzīja spogulim līdzīgu un pēc izskata šķidru kolonnu, kas bloķēja piekļuvi hronomembrānas mehānismam.

Kamēr Ivašura un viņa biedri lūkojās uz kokona metamorfozēm, Belijs aukstasinīgi apšāva trīs bruņurupučus ar ūsām, kas rāpās ārā no dažādiem gaiteņiem, un Pāvels sazinājās ar Stasu.

- Krava neparādījās nevienā no Stumbra apakšējiem notikumu horizontiem, - viņš teica, - bet mums tomēr nāksies iziet realitātē. No šhtas dziļumiem atpakaļ mums iziet nebūs iespējams.

Vienība izstiepās rindā un devās uz tuneli, kas veda uz ēkas pagalmu. Šeit visi gaiteņi bija no svinam līdzīga metāla, to sienas versmoja karstumu, bet gaiss, spriežot pēc iekšējo skafandru analizatoru rādījumiem, sastāvēja no slāpekļa un oglekļa dioksīda maisījuma, skābeklis bija tikai procenta daļa no kopējā gāzes maisījuma.

Bet izlūki, izgājuši pa īso koridoru līdz vestibila tamburam-izejai ar slīpu manuālās vadības ieliktni, nepaspēja izkļūt ārā. No zāles ar nezināmas substances iekapsulēto liftu atskanēja dobjš sprādziens, kas radīja daudzkārtēju atbalsi un manāmu visas ēkas vibrāciju, pēc tam vienmērīgu smagu soļu skaņa, un gaiteņa galā parādījās melns milzis ar horizontālu spraugu pierē, kas kvēloja ar sarkanu gaismu. Uz mirkli apstājies, viņš sāka tuvoties, piepildot ar sevi gandrīz visu koridora atveri - piecus metrus augstu un tikpat platumu. Cilvēki kāpās atpakaļ. Par laimi, neviens īpaši neuztraucās un nesāka šaut uz vienmērīgi soļojošo milzi, atpazīstot tajā vienu no melnajiem jātniekiem, kuri vienmēr brauca ar mehāniskajiem kentauriem.

- Palaidiet viņu garām, - Pāvels atkāpās pie sienas.

Izlūki pašķīrās, visām acīm aplūkojot drūmo, spīdīgi melno figūru. Milzis apstājās lūkas priekšā, izvilka no bruņu apakšas kaut ko līdzīgu rokai un nolaida to uz manuālās piedziņas konsoles. Vadības automāts, kas sāka savu: "Bez TFZ neiznākt!" - apklusa. Un tad visa koridora strupceļa siena sāka pagriezties un slīdēt atpakaļ, līdz izveidoja plašu eju, kas nemaz neizskatījās pēc lūkas. Caur koridorā ielijošo dūmu plīvuru ļaužu acīs izšļakstījās neizsakāmi blīva oranžsarkana mirdzuma vilnis, un ausīs - protams, caur skafandru filtriem - dunošas rēkoņas un svilpšanas ūdenskritums.

Melnais jātnieks iegāja dūmos un pazuda. Caur ārējo rīboņu un šņakstiem atplūda uzsūcošs šļaksts, pēc tam vēl smagāki soļi-šļaksti, un gar izejas atveri aizpeldēja milzīgs melns "zirgs" ar jātnieku mugurā. Soļu duna attālinājās. Pirmie ārā palūkojās Belijs un Ždanovs, viņiem sekoja Ivašura, Ivans, Taja un pārējie. Viņi ieraudzīja vārošu lavas ezeru ar retām brūnām un melnām salām un oranžiem zelta virpuļiem centrā, līdz kuram attālums nepārsniedza kilometru. Bija redzams viss ēkas melni pelēkais gredzens līdz pat  miglainajai un kvēlojošajai ar spokaini zaļganu gaismu augšai,.

- Katarheozojs, - Pāvels nomurmināja. - Trīs miljardi gadu pirms Kristus dzimšanas...

Jātnieks uz kentaura smagsvara aidinieka gaitā aizauļoja gar ēkas sāniem pie trim citiem tādiem pašiem braucējiem, kuri viņu gaidīja, ar nagiem uzlaužot sārto lavas garozu un atstājot gaišākus apļus. Kādu brīdi pastāvējuši, visi četri pārauļoja pāri ezeram un devās uz mirdzošo dūmu kolonnu centrā, ko ieskāva dažāda diametra cauruļu žogs sarkani kvēlo'jošs līdz ķiršu mirdzumam, viegli pārlēca tam pāri un pazuda no redzesloka.

- Kāpēc mēs ar viņiem nesadarbojamies? - praktiskais Ruzajevs deva balsi. - Savienot centienus un izslēgt hronourbi, nelienot dziļāk laika džungļos.

- Jā, patiešām, - piebalsoja Gasparjans. - Kāpēc gan nepamēģināt?

- Mēs jau esam par to domājuši, - atzina Ždanovs. - Bet jātnieki ne ar vienu nekontaktējas, pat ne ar konkistadoriem un tieši ar Stasu. Tie, iespējams, ir kaut kādi roboti, mašīnas ar ierobežotu programmu.

- Kāpēc tad viņi glābj cilvēkus? - Ivans jautāja. - Viņi mūs izglāba, kad iekritām zonā aiz cauruļu žoga...

- Mūs arī, - atbalstīja Kostrovu Ivašura.

- Arī mani, - īsi izmeta mūžīgi klusais Laentirs Valetovs.

- Nezinu, - nomurmināja Ždanovs, noklusēdams to, ka melnais jātnieks izglāba arī viņu no "sanitāriem". - Varbūt viņu programmā ir iekodēti Azimova trīs robotikas likumi, varbūt tie ir tikai šķietami nehumanoīdi, bet patiesībā ir cilvēki no nākotnes, īpašos skafandros, no vēl attālākas nākotnes par manu laiku. Nezinu.

- Bet šķiet, ka arī šeit nav mūsu kravas, - Belijs vēsi piezīmēja. - Atgriežamies.

Iespaidu pārņemti, viņi atgriezās zālē ar lifta cauruli un apstājās, pārsteigti par redzamo ainu.

Spoguļainais kokons ap lifta cauruli bija pazudis! Visu apļveida zāles svina grīdu, sienas un griestus klāja melni apdegumu stari, bet metru plata grīdas josla ap liftu vispār bija izdegusi un nosēdusies. Lifta durvis pazudušas, atklājot režģa kabīnes interjeru.

- Pamatīgi, viņš no šejienes izgājis! - Ruzajevs pasmīnēja. - Kā zilonis no trauku veikala.

- Jā, varens puisis! - Gasparjans pašūpoja galvu, paužot vispārējas jūtas. - tik vienkārši noņemt Iekapsulēšanas lauku... Nē, mums noteikti ar viņiem jādraudzējas. Starp citu, kāpēc “sanitāriem” vai... šiem, kā viņus tur... “ķirurgiem”, būtu jānoņemas ar tādiem sīkumiem - bloķēšanu, iekapsulēšanu? Kāpēc viņi vienkārši neiznīcina liftu?

- Tāpēc viņiem arī nav cita veida, kā pārvarēt laiku, izņemot hronomembrānas, kas savieno notikumu mezglus, Stumbra izejas dažādos laikmetos. Braucam, draugi.

Lifta durvis nožogoja viņus no katarheozoja pasaules, un pēc neciešami grūtas ceturtdaļstundas izlūki iznāca vēl trīs miljardus gadu tuvāk Visuma dzimšanai.

Divdesmit pirmā jūlija agrā rītā pazemē esošā Aizsardzības centra tuvumā, netālu no žilbinoši baltā hronokvantu paātrinātāja torņa, nodārdēja stiprs sprādziens. Kad uz notikuma vietu atsteidzās glābēji, viņi ieraudzīja gigantisku, piecdesmit metru dziļu un trīs kilometru garu aizu, līdzīgu šauram konusam.

- Šajā vietā atradās hronostabilizatora iekārtas, - Centra vadītājs Zlatkovs, kurš ar trauksmi ieradās notikuma vietā, paskaidroja glābšanas grupas komandierim. - Nav ko glābt, tajā nebija cilvēku.

- Atlikt, - ēterā lakoniski paziņoja glābēju "kobra".

Centra bunkurā, pasargātā no jebkādiem iedomājamiem novērošanas un kontroles līdzekļiem, Zlatkovu sagaidīja komisars-divi Romašins, UASS direktors Kostrovs un "Roud-Asker" nodaļas vadītājs Polujanovs.

- Mēs esam gatavi operācijai"Pļauja", - sacīja Romašins.

- Bet "sanitāri" uzspridzinājuši hronostabilizatoru, - sacīja satrauktais Kostrovs.

- Tieši šī viņu akcija ļāva atklāt “ķirurgu” imperatīvo centru mūsu laikmetā. "Ķirurgu" rezidents ir mans trešais vietnieks Kovaļčuks, un viņa padomnieks ir robežsardzes komandiera vietnieks Gakuvs. Ir noskaidroti gan grupas komandieri, gan izpildītāji. Visi viņi, profesionāli robežsargi un apsardzes darbinieki, ieprogrammēti ar stacionāru hipnoterapijas medicīnas kompleksu palīdzību, uz Biroja Medicīnas Centra bāzes.

Kostrovs atspiedās pret bunkura sienu, viņš tāpat kā Zlatkovs sēdēja uz darbagalda. UASS direktora seja pielija asinīm - nosārta.- Arī Medicīnas Centra vadītājs Manuels ... ieprogrammēts?

- Par lielu nožēlu. - Romašins novērsa acis. - Viņa dalība kodēšanas akcijās ir nenoliedzami pierādīta.

Uz minūti bunkurā iestājās klusums. Tad Zlatkovs ierunājās:

- Atlikušas deviņsimts dienas ... Visuma redzamās daļas kompaktifikācijas process paātrinājies... - Zinātnieks vainīgi uzlūkoja bezkaislīgo Romašinu. - Es netaisu paniku, es tikai informēju. Ir cerība... neliela... Ždanovs ticis iekšā!

Bunkurā atkal iestājās klusums.

- Vai tas ir apstiprināts? - Kostrovs jau atjēdzies, pajautāja, viņa seja bija atguvusi dabisko krāsu. Romašins saprata direktoru: Medicīnas Centra vadītājs, profesors Manuels, bija viņa draugs.

- No Stumbra iznāca konkistadors, - Polujanovs pievienojās sarunai. - Ždanovs izdzīvojis un savācis komandu. Viņi iet uz leju. Bet... ”Roud-Asker" komandieris apmulsis noglāstīja ūsas. - Viņi nesaņēma kravu.

Zlatkovs nolaida galvu.

- Palaišana izdevās veiksmīgi, nezinu sūtījuma nenonākšanas cēloņus. Ja Ždanovs to nesaņēma norādītajā mezglā... tas nozīmē, ka tā pārtverta.

- Nepiekrītu, - Polujanovs iebilda. - Krava varēja aiziet dziļāk par noteikto izejas punktu.

- Kāda veida krava? - jautāja Kostrovs.

- autonomie “Golem” tipa aizsargapvalki. Bez tiem viņi netiks galā ar uzdevumu - izslēgt hronourbi.

- Bet, ja nosūtīt otro paketi?

- Operācija tika izstrādāta atbilstoši slepenības līmenim "četras nulles", to nevarēja atklāt neviens "ķirurgu" novērotājs, bet, otrais sūtījums visticamāk, tiks atklāts, un tad pazudīs galvenais - pārsteiguma efekts. "Ķirurgi" mūsu komandai nedos ne mazākās iespējas.

- Tādā gadījumā visa mūsu darbība ir peles satraukums!

- Nepavisam, - Romašins pasmīnēja. - Pēc operācijas "Pļauja" pabeigšanas Stumbrā dosies Polujanovs. Bez tam mēs ceram, ka mūsu puišiem palīdzēs Tie, Kas Seko.

Kostrovs pacēla uzacis.

- Ko jūs domājat?

Komisārs un Zlatkovs apmainījās smaidiem.

- Mums nav konkrētas informācijas, taču mēs droši zinām, ka Ždanovu vēro daži vareni mecenāti, kuri ir ieinteresēti saglabāt mūsu Laika Koka Zaru.

- Kāpēc viņi paši neaptur hronošahtas attīstību, ja ir tik vareni? Kāpēc neizslēdz urbi?

- Ir vairāki varianti, kā to izskaidrot. - Zlatkovs atkal kļuva apātisks un drūms. - Bet es personīgi palieku pie viena. Tie, Kas Seko, nebūt nav no mūsu Pasaules Zara.

Kostrovs kādu brīdi skatījās uz zinātnieku, nemirkšķinot acis.

- Kāpēc viņiem vajadzētu kādu uzmanīt, nodrošināt? Galu galā, ja jūsu Laika Koka koncepcija ir pareiza, ir apdraudēts mūsu Zars, mūsu Metauniverss?

- Zari var krustoties. - Zlatkova piere mirka sviedros. Zinātnieks bija acīmredzami satraukts un nejutās labi, lai gan pat Romašins neredzēja pamatu uztraukumam. - Pastāv aizdomas, ka zari krustojušies divreiz: mūsu dziļajā pagātnē, kas izraisīja dinozauru izmiršanu, un netālā nākotnē... šim krustojumam, protams, ir tikai vēl jānotiek. Gan vienā, gan citā gadījumā briesmas draud abiem Zariem. - Zlatkovs kļuva arvien vājāks un bālāks, līdz saļima uz darbagalda. Viņš pabeidza, tikko dzirdami: - Tas ir viss, ko es varu pateikt.

Polujanovs ātri paņēma no bunkura sienas pirmās palīdzības aptieciņu un iedeva Centra vadītājam iedzert malku šķidruma no purpursarkanas pudeles. Dažu sekunžu laikā zinātnieka seja kļuva sārta, viņš ar skatienu pateicās Fjodoram, atbīdīja viņa roku, iztaisnojās, ar muti rijot gaisu.

- Viss kārtībā, tas tūlīt pāries.

- Vajag sargāt sevi, Atanas," nomurmināja UASS direktors.

Romašins uzmanīgi skatījās uz Zlatkovu, it kā novērtēdams viņa atklātību, tad novērsa acis, apmainījās skatieniem ar Polujanovu, bet ierunājās par kaut ko citu:

- Tātad, kolēģi, ir laiks ķerties pie darba. Iv, dodiet mums sankciju uz "Pļauju".

- Sāciet, - UASS direktors smagi sacīja. - Formulārs tiks pārsūtīts caur dienesta inku, tiklīdz es nokļūšu kabinetā. Nāciet, Atanas, es jūs aizvedīšu pie ārstiem.

Viņš un Zlatkovs izgāja no bunkura, un sarunas beigas pārtrauca aizvērtās durvis.

- Tavs viedoklis? - teica Romašins, skatoties uz durvīm.

- Viņš pretojas un tāpēc atrodas uz sabrukšanas robežas. Ir pienācis laiks nopietni ķerties pie viņa ārstēšanas.

- Un, ja viņš ne pie kā nav vainīgs?

- Atvainosimies. Zaudējuma izmaksas ir lielākas nekā viena cilvēka liktenis.

- Ne Kostrovs, ne SEKON neļaus mums strādāt ar Atanasu hipno sistēmā. Bet viņš kaut ko zina... un mēģina paziņot ar mājieniem, jo pretējā gadījumā nostrādās smadzeņu slazds.

- Kā šodien?

- Šodien bija tikai brīdinājums. Labi, tās vairs nav mūsu galvenās problēmas. Nav svarīgi, no kā "ķirurgi" uzzināja par Pāvela nosūtīšanu, ir svarīgi, ka viņi veiks vienkāršāko pretdarbību: iefiltrēs savu pārstāvi nodaļā. Ieprogrammētu. Vienā jaukā brīdi viņš tos iegāzīs un...

- Ždanovs ir brīdināts.

- Bet viņš nezina, kurš no komandas dalībniekiem ir ieprogrammētais aģents, un viņam nav "draugs vai ienaidnieks" atpazīšanas aprīkojuma, ko mēs tikko izgatavojām tieši šādiem gadījumiem.

- Tādā gadījumā mums steidzami jādodas viņam palīgā. Esmu gatavs. Tiklīdz Atanass un viņa analītiķi aprēķinās traktrisi līdz Ždanova grupas šķērsošanas līnijai, es ieniršu Stumbrā. Viens pats. Caur kanālu, par kuru nezina pat Zlatkovs.

Romašins klusēdams sniedza roku padotajam.

Pēc minūtes viņi aizgāja no Aizsardzības Centra. Un pusstundu vēlāk sākās operācija "Pļauja", kuras rezultātā tika izķertas "hronoķirurgu" izlūkošanas un sabotāžas tīkla paliekas uz Zemes divtūkstoš trīssimt pirmajā gadā.

Migla nebija pārāk blīva, bet jau simts metru augstumā nebija iespējams ieraudzīt ēkas sienas. Un tā nebija nekāda migla, bet gan putekļi - milzīgs putekļu un gāzes mākonis, kas pārstāvēja Saules sistēmas embriju. Saulei vēl tikai vajadzēja uzliesmot, lai pēc miljards gadiem no putekļu un gāzes diska saveltu planētas, ieskaitot Zemi.

Stumbrs šajā horizontā izkrita kaut kur putekļu mākoņa nomalē, kur putekļu un gāzu maisījuma blīvums nebija pārāk liels, bet tomēr pietiekams, lai slēptu kosmosu no ziņkārīgām acīm. Spīdēšanas kanāls - hronourbja malas reaktīvā zona - skaisti mirdzēja caur putekļiem, kā Ziemassvētku egle caur sniegputeni.

Pats Stumbrs šeit bija caurule ar izplūdušām malām, piecu kilometru diametrā, atvērta abos galos. To ieraudzīt neizdevās, bet grupas biedri ticēja Ždanovam, ka tas tā ir. Viņi jau vairs ne par ko nebrīnījās, pieskaņojās uzdevuma kolosālās nozīmes risinājumam un uz visiem brīnumiem reaģēja atturīgi.

Stumbra ēkas iekšpusē gravitācija palika nemainīga, kas bija ērti visiem, to veidoja Stasa kontrolētie gravitācijas ģeneratori. Bet ārpus ēkas valdīja bezsvara stāvoklis, un Ruzajevs, kurš eksperimenta dēļ izmēģināja šo parādību, ilgi nevarēja atjēgties pēc tam, kad Belijs viņu vilka atpakaļ.

Izlūki bija ekipēti ar polarizējošiem binokļiem, novēršot oreolu un miglu, un nodaļas dalībnieki ilgi aplūkoja nezināmo radījumu uzausto ažūro tīklu ap degošo hronourbja sveci. Bez binokļiem tīkls nebija redzams. Turklāt Stumbra gredzenveida caurules iekšpusē bija vēl dažādas ažūras režģa konstrukcijas un gaiši "spāru spārni", kas vispār neizskatījās pēc kosmosa kuģiem vai tehniskām konstrukcijām. Un, tā kā šīs struktūras neatgādināja gaidīto sūtūjumu, Ždanovs pirmais atteicās no "kosmogonijas sākuma" apbrīnošanas.

- Pusstundu atpūtīsimies un ejam tālāk, - viņš teica, kad tambura lūka aiz viņiem aizvērās, aizsedzot senā kosmosa ainu.

Apmetās vienā no "viesnīcas" numuriem, ko izveidoja Stumbra inks, netālu no apļveida zāles ar hronomembrānas cauruli. Viesnīca nebija tik ērta kā augšā kur zemieši jau atpūtās, bet tomēr tā ļāva nomazgāties,  Tajai ielīst vannā ar īstu ūdeni un atpūsties kopējā viesistabā ar tasi kafijas.

Šis ēkas horizonts bija atvērts un biedējoši kluss. Cilvēki nesatika ne konkistadorus-zirnekļus, ne melnos jātniekus-hronobruņiniekus, ne bruņurupučus ar ūsām vai citus monstrus. Par šādas idilliskas situācijas cēloņiem varēja tikai minēt, taču Ždanovam bija sava hipotēze, kuru viņš tomēr nepaziņoja skaļi: Tie, Kas Seko, paredzēja, kur viņš parādīsies, un sagatavoja sava veida tīru ekoloģisku nišu, neļaujot tajā iekļūt  "hronoķirurgu" kalpiem. Neskatoties uz to, Pāvels katram gadījumam gar koridoriem novietoja sargposteņus, kuros pirmie brīvprātīgi pieteicās Odincovs un Volodja.

 Ruzajevs, nomazgājies dušā, nevēlējās palikt viesistabā un devās pastaigā, apsolīdams neaiziet tālu un skatīties apkārt "ar četrām acīm". Bet tieši viņam paveicās izdarīt atklājumu, kas viņu liktenī gandrīz nospēlēja liktenīgu lomu.

Izlūki iekārtojās viesistabā ar ērtībām, bet aizsargkombinezonos, skafandros, sauktos par kokosiem, tika noņemtas tikai hermetizējošās ķiveres. Rācijas neatslēdza neviens, tāpēc, kad Ruzajevs pēkšņi ierunājās: "Tomēr! Ir gan brīnumi!" - visi izsteidzās koridorā, pat drūmais Laentirs Valetovs, kurš turējās savrup un nekad nepiedalījās vispārējos saietos.

Ruzajeva atklājums bija tāds, ka koridors, pa kuru viņam izdevās noiet gandrīz puskilometru, izrādījās burtiski aizaudzis ar tērauda izskata konstrukcijām, kas veidoja sava cauruļveida sastatņu kopu. Šī ažūrā režģa caurule, padziļinoties koridorā, kļuva arvien sarežģītāka un sarežģītāka, līdz pārvērtās par metāla vilnas ķekaru ar skaistu, ģeometriski nevainojamu zīmējumu.

- Nu un kas? - Ivašura atviegloti jautāja, nesaprazdams trauksmes cēloņus. - tikai uztrauci visus. Kas te ārkārtējs?

- Bet tāpat ir arī pretējā koridorā!

- Kas tur liels, - Gasparjans nošņaukājās. - Droši vien zirnekļi sabūvējuši šķēršļus.

- Jūs kļūdāties, - domīgi sacīja Ždanovs, kuru pēkšņi pārņēma ideja. - Domāju, ka zinu, kas tas ir. Neko nedariet, lai kas arī notiktu.

Viņš uzvilka ķiveri, piegāja pie cauruļu sastatnēm, pieskārās tai ar roku, un mīksts spēks viņu uzreiz pakāra gar caurules asi, ar galvu pa priekšu. Apkārt peldēja simtiem figūru spoguļattēlos - Pāvela atspulgi nezināmās substances slāņos. Rācijas austiņās atskanēja izteikts klikšķis, kam sekoja pazīstamā sievietes balss:

- Null izsaukums pieņemts. Pasūtiet izeju. Soljuvell-viens ir gatavs saliekumam. Jūsu masa?

- Atvainojiet, es gribētu vispirms kaut ko uzzināt. Kāpēc šis transgress pieder Soljuvell-viens, nevis Soljuvell-trīs?

Svešinieces balsī (transgresa apkalpes automāts, kaut kas līdzīgs inkam, atcerējās Pāvels) neieskanējās ne pārsteigums, ne neapmierinātība.

- Soljuvell-trīs pieder citam Pasaules Koka Zaram. Locījuma kods bam-u-es-desmit-desmit. Liekums ilgst divas minūtes, izeja tiek kvantēta ar simt desmit gadu soli.

Ždanovs norija siekalas, kas bija kļuvušas rūgtas.

- Tātad, es atkal varu nokļūt savā laikā? .. Es domāju savu Metauniversu, tas ir, Laika Koka Zaru.

- Termini ir diezgan patvaļīgi, semantiskās novirzes varbūtība ir liela, bet kopumā viss ir pareizi.

- Mans Dievs! .. Atvainojiet. Ja es jūs pareizi sapratu, transgress nesaista laikus, bet gan Pasaules Koka Zarus, vai ne? Vai tas nozīmē, ka Stumbrs ... ē-e ... hronkonkvantu pārejas traktrise arī savieno nevis laikus, bet ... Zarus?

- Jūsu zināšanu līmeņa un manu jēdzienu patiesuma atbilstības robežās es varu atbildēt apstiprinoši.

- Ak Dievs! - Pāvels vairs nevarēja noturēties. - Piedodiet, bet esmu ļoti satraukts! Un es, šķiet, esmu sapratis... Tātad, Stumbrs ir savienojis dažādus Zarus, un divdesmit otrais, vai divdesmitais gadsimts, kur tas izkritis realitātē, nepieder mūsu ... manam Laika Zaram?

Sievietes balss klusēja, bet Pāvelam atbilde nebija vajadzīga, viņš zināja, ka viņa minējums ir patiess.

- Lūk kāpēc mūsu vēsture nesaglabāja faktu, ka Stumbrs izkritis pagātnē - Stumbrs vienkārši neizgāja mūsu pagātnē, tas izkrita cita Laika Zara pagātnē! - Pāvels atjēdzās. - Atvainojiet vēlreiz par uzvedību, senjora. Tātad pēdējais jautājums. Vai jūs varat aizvest mani un manus biedrus uz hronourbja izejas punktu, tas ir, uz traktrises iniciatoru, kas savieno Zarus?

- Locījuma kods...

- Pagaidiet, jūs gribat teikt, ka to varat izdarīt jebkurā brīdī? Bet ja es vispirms palūgšu jums palīdzēt atrast dažas masīvas, ar lielu enerģiju saistītas kravas, kas nosūtītas pa Stumbra līniju no Soljuvell Trīs?

- Man nav informācijas, bet caur mani varat sazināties ar vispārējo Informācijas centru Soljuvell-Viens, tas sniegs precīzu atbildi.

- Liels paldies! Pēc dažām minūtēm es to izdarīšu, bet pagaidām izlaidiet mani no start-kameras.

Tajā pašā brīdī Pāvels atradās koridorā, pie saviem pavadoņiem, kuri uz viņu skatījās ar neuzticību, satraukumu un cerībām.

- Šķiet, ka mums ir radusies iespēja iziet uz pareizo laika un telpas punktu, apejot visus starpposmus. Zem katra mezgla, katra horizonta, mūs droši vien gaida "hronoķirurgu" emisāri, bet šī iekārta, - Pāvels pamāja ar roku uz režģa sijām aiz muguras, - var mūs novest tieši uz mērķi.

- Kas tas ir? - dziļajā klusumā, vaicāja Ivašura.

- Transgress, laika-telpas pārvietošanās para-tilts, kaut kas līdzīgs mūsu metro.

- Kā metro? - Gasparjans bija pārsteigts. - Bet metro... zem zemes... vagoni...

- Ir arī cits metro, - Belijs norūca. - mirkļa mas-transportētājs.

- Tātad, mēs visi salienam šajā caurulē un...

- Nesteidzies, - no aizmugures atskanēja auksta balss. - Jums nav nepieciešams nekur līst iekšā, jūs savu ceļu esat nostaigājuši līdz galam.

Visi atskatījās.  Piecdesmit metru attālumā, no kāda koridora līkuma iznāca Odincovs un Volodja ar kaut kādiem nepazīstamiem aparātiem rokās, kas atgādināja pārnēsājamās televīzijas kameras. Viņu plecu "universāli" skatījās taisni izlūku sejās. Tad no pulkveža aizmugures iznāca vēl četri jauni vīrieši maskēšanās kombinezonos (“Hameleoni”, Pāvels nomurmināja, plus anihilatori, plus granātmetēji, oi,oi!) Ar vēl svešākiem ieročiem rokās. Vienu no viņiem Ivans atpazina kā ūsaino "desantnieku" ar atzīmi uz vaiga no naža. Tie bija "sanitāri".

- Martin Sergejevič! - atskanēja Gasparjana nomāktā balss. - Kas tie par jokiem?! Kā lai jūs saprot?

- Diemžēl tie nav nekādi joki, - mierīgi sacīja Ždanovs, vienīgais no visiem, kurš nezaudēja savaldību. - Es jau sen gaidīju ko tamlīdzīgu, bet man bija aizdomas uz citu cilvēku.

- Jums taisnība, inspektor, - Odincovs atbildēja ne mazāk vēsi. - Es esmu emisārs tiem, ko jūs saucat par "hronoķirurgiem". - Pulkvedis viegli pasmaidīja ar bālām lūpām. - Protams, es esmu cilvēks un ne vienmēr biju emisārs, bet viņi mani atrada un pierunāja, - kārtējais paviršais smaids, - nostāties viņu pusē. Mēs zinājām, ka tiek gatavota operācija, lai pārrautu stīgu ... ē-e ..., lai izslēgtu hronopaātrinātāju, taču mēs nezinājām konkrētos izpildītājus. Bet pēc tam, kad jūs pazudīsit, vairs nebūs laika, sagatavot citu komandu. Tātad izgaistiet, Igor Vasiļjevič...

- Nelietis! - Gasparjans noelsās.

Ivašura nepaspēja neko uzsākt. No "televīzijas kameras" objektīva, kuru turēja Volodja, izlidoja tievs sudrabains stars un burtiski pārgrieza Surēnu uz pusēm, no augšas līdz lejai. Absolūtā klusumā visi šausmās skatījās,  kā nokrīt Gasparjans - dažādos virzienos. Izplūda asinis. Taja un Ruzajevs iekliedzās, steidzoties viens pie otra. Ždanovs un Belijs ieslēdza savus plecu turekļus ar "glokiem", saprotot, ka vienalga nepaspēs. Vēl mirklis - un sāktos slaktiņš, bet šajā brīdī atskanēja tumšādainā "desantnieka" balss:

- Pagaidiet, emisār. Es gribētu parunāties viens pret vienu ar to tur rudmatīti. Reiz viņš mani ļoti sarūgtināja. Ūsainis pieskārās rētai uz vaiga. - Vai neiebilstat? Bet tad izpildiet pavēli.

Odincovs nedaudz pavilcinājās, atkāpās, bet pēc tam pēkšņi no "universāla" izšāva tieši transgresa piltuvē. Pazibēja blāvi balts zibens, un režģa caurule pazuda, atbrīvojot koridoru.

- Tas tāpēc, lai jūs nevilinātu. Sāc, Manuel.

- Man šķiet es jūs arī pazīstu, - sacīja Ždanovs. - Mēs arī savā laikā tikāmies. Jūs esat UASS Medicīnas Centra vadītājs ...

- Tagad tam vairs nav nozīmes. - ūsainais brunets nometa ieroci uz grīdas, novilka savu maskēšanās kombinezonu un, palicis pūkainā brūnā triko, ar pirkstu pamāja Kostrovam. - Nāc nu, puisīt, novedīsim mūsu strīdu līdz galam. Vai atceries, ka es tev teicu, ka mēs tiksimies citos laikos?

- Atceros gan, - Ivans klusi atbildēja, novekot skafandru.

- Varbūt parunāsi ar mani? - Pāvels ieteica. - Tomēr mēs esam no viena Zara...

- Bet tu aizveries! - brunets ar pirkstu pabakstīja uz Ždanovu. - Tava kārta vēl nav pienākusi. Emisar, nogriez viņam ausis, ja viņš iejauksies.

- Vaņa! - Taja vārgi iesaucās, mēģinot steigties pie Ivana, bet Ivašura viņu apturēja, joprojām raudzīdamies uz Gasparjana ķermeni asiņu peļķē.

Uz Surenu paskatījās arī Kostrovs un nekavējoties, dusmu un sāpju pilns, lēca uz ienaidnieku.

Viņi apglabāja Surenu metāla kastē, palaižot šo neparasto zārku uz degošo viesuļvētru pašā putekļu mākoņa centrā, ārpus ēkas. Brīnišķīgie preparāti - "dzīvais un mirušais ūdens" - nespēja atdzīvināt divās daļās pārgrieztu cilvēku, saaudzēt viņa pusītes. Tikai divdesmit ceturtā gadsimta medicīnas centri spēja, bet ne simtprocentīgi, atdzīvināt tik smagi kropļotu ķermeni un pat tad ar nosacījumu, ka tas nekavējoties tiks nogādāts uz operāciju galda.

Ivana Kostrova kauja ar Manuelu nebeidzās tā, kā to vēlējās šis augstprātīgais, uz nogalināšanu ieprogrammētais cilvēks.

Sākumā vārījās kaislības, jūtu vētra Ivana dvēselē neļāva viņam cīnīties, dusmas aizmigloja acis un liedza piesardzību. Divas reizes notriekts gar zemi no bruneta sitieniem, kurš diezgan profesionāli pārvaldīja kādu Ivanam nezināmu cīņas sistēmu, Kostrovs atrada spēku nomierināties, saņemties. Viņš koncentrējās aizsardzībai un sāka spiest ienaidnieku, atkārtoti atvairot viņa uzbrukumus un atbildot ar precīziem un asiem sitieniem.

Viņu cīņa ilga apmēram piecpadsmit minūtes, līdz Ivans beidzot notrieca "sanitāru" ar sitienu pa seju, salaužot degunu. Manuela kolēģi kaut ko nikni žestikulēja, uzmetot skatienus Odincovam, kurš turēja uz grauda Ždanova nodaļu. Koridora gaiss atkal burtiski savibrēja no naida un nāves gaidu pilnajiem, sakrustotajiem skatieniem, bet pēkšņi parādījās jaunas personas, kas spēku samēru izmainīja citā virzienā.

Aiz "sanitāru" mugurām pēkšņi parādījās mežģīņota ēna, viens pēc otra uzplaiksnīja klusi, nespodri šāvienu zibšņi, un divi bezgalvaini "sanitāri" nokrita uz grīdas. Trešais paskatījās atpakaļ, paspējot izšaut apgriezienā, taču gandrīz trāpīja brunetam, kas cēlās četrrāpus.

Odincovs arī atskatījās, un ar šo pussekundes apjukumu Pāvelam un Grišam Belijam pietika, lai nokristu zemē un atklātu uguni. Šāviens no "gloka" pārvērta bijušo pulkvedi par kvēpu traipu uz sienas, otrais izdarīja to pašu ar Manuelu, kurš jau cēla ieroci. Bijušajam Odincova miesassargam tomēr izdevās izšaut no "telekameras"-anihilatora, ievainot Ivašuru plecā un Beliju sānos, gandrīz pārgriežot viņu viduklī uz pusēm, taču nākamais "gloka" impulss skāra arī viņu. Izdzīvojušo "sanitāru", nespēdams savaldīt dusmas, piebeidza Fjodors Polujanovs. Tā bija viņa ierašanās, kas pēdējā brīdī izglāba komandu. Lai gan pēc sarunas ar Stumbra inku Pāvels nonāca pie secinājuma, ka šis brīdis nebija pēdējais. Arī citi spēki bija gatavi iejaukties šajā lietā, vērojot kauju kopā ar Stasu. Vienkārši Polujanovs sāka cīņu pirmais.

Ivašura un Belija brūces tika ātri un droši sadziedētas, izmantojot eliksīru no purpursarkanas pudeles ar nosaukumu "Bilaif". Tad notika Gasparjana bēres, pēc kurām vienība sapulcējās apļveida zālē pie lifta caurules.

- Mums nav izejas, - Ždanovs teica vienmērīgā balsī, skatoties uz niknajām, nomāktajām, nogurušajām sejām. - Mums jāiet lejā, atbildot ar uguni uz uguni, pārvarot šķēršļus un nedomājot par neko citu kā tikai par uzdevumu. Es vēlreiz atkārtoju - neviens neapvainosies, nesauks par gļēvuli to, kurš nav pārliecināts par savām spējām iet tālāk. Atpakaļceļš vēl nav slēgts.

Visi klusēja.

- Nu ko, - Pāvels paskatījās uz Valetova atsvešināto seju, - paldies, izlūki, mēs nemaldījāmies jūsos. Uz priekšu?

- Hei, pagaidi, - Ruzajevs viņu apturēja. - Jūs kaut ko teicāt par iespēju iziet īstajā laika punktā...

- Teicu, bet tad mūsu priekšā bija transgress.

- Tieši tāds pats cauruļu režģis bija arī otrā koridorā.

Pāvels mirkli tukši skatījās uz Mihailu, pēc tam ar plaukstu skaļi uzsita sev uz pieres.

- Tieši tā! Es pilnīgi aizmirsu ... - Viņš gandrīz skriešus  izskrēja no zāles, un drīz visa vienība sapulcējās pie transgresa  sakrustoto cauruļu režģa, kas šķērsoja Stumbru šajā izejas mezgla realitātē uz viena no Visuma Zariem.

- Pagaidiet, es kaut ko noskaidrošu. - Pāvels pieskārās tuvākajam caurules "kanālam" un nonāca transgresa starta dobumā, ar saviem atspulgiem. Bet standarta frāzes vietā: "Null izsaukums pieņemts ..." - sievietes balss teica citu frāzi:

- Soljuvell-viens informs jūs klausās.

Pāvels gandrīz apjuka, gaidot, ka izdzirdēs ja ne vīrieša, tad citu sievietes balsi, tad viņš aptvēra, ka tas nav radio vai skaņa, bet gan domu pārraide, kas neatstāj abonenta personības nospiedumu.

- Konteiners ar ļoti svarīgu kravu tika nosūtīts no Soljuvell-trīs pa hronokvantu urbja kanālu, kas savieno daudzus Pasauļu Zarus. Kravas svars ir aptuveni četrdesmit tonnas, izmēri...

- Pietiekami. Jūsu krava, informācijas paketes veidā, ir iestrēgusi starp Stumbra izejas mezgliem. Tas ir, tā joprojām it kā ir pārejas procesā. Kavēšanās ir saistīta ar man nezināmu spēku iejaukšanos. Iepakojuma koordinātes...

- Nevajag, es vienalga neorientējos. Vai ir veids, kā atbrīvot kravu ... ē-e ... iepakojumu uz vienu no Stumbra realitātes mezgliem?

- Neapšaubāmi. Izveidojiet kontaktu ar tiem, kuri aizkavēja sūtījumu un ...

- Vai to izdarīt nevarētu jūs? Lai viņiem nodotu... tiem, kuri seko, vai ir aizturējuši... manā vārdā...

- Ja jūs esat Pāvels Ždanovs, tad varu.

Pāvels iesmējās, jutoties brīvs un viegls, taču centās saņemt sevi rokās.

- Es esmu Ždanovs. Ja atceraties, mēs jau tikāmies ar jums Soljuvell-trīs transgressā.

- Personīgi es neesmu ticies (balss kā sievietei, bet runā par sevi kā par vīrieti), bet tikšanās fakts ir apstiprināts, svars un izmēri ir vienādi, arī kontakta parametri saskan. Jūsu pieprasījums ir izpildīts.

- Kā? Jau?!

Soljuvell-viens informs, vai varbūt transgressa apkalpošanas automāts klusēja. Pāvels steidzīgi sacīja:

- Izlaidiet mani uz minūti.

Pēc mirkļa viņš nostājās blakus pārējiem.

- Viss kārtībā. Krava tikusi pārtverta, bet mums simpatizējošajā pusē. Un es sapratu, ka drīz viņi mums to... - Pāvels nepabeidza.

No ēkas iekšienes atskanēja īss dārds, ko pavadīja zems, dziestošs rūciens, kas satricināja koridora sienas un grīdu. Tad atskanēja pazīstamie smagie soļi, no koridora līkuma parādījās melns plecs un tad viss melnais jātnieks, kas atgādināja cilvēka skulptūras sagatavi ar tikko iezīmētām rokām, kājām un galvu. Vienmērīgā solī, milzis tuvojās, apstājās cilvēku rindas priekšā, it kā uz visiem vienlaicīgi skatoties ar savu vienīgo asiņaini mirdzošo aci. Pēc tam viņa izskatā kaut kas netverami izmainījās - pazuda acs sprauga, un viņš, neapgriezies, devās atpakaļ.

- Cik viņš runīgs! - norūca Ruzajevs.

Ivašura, stāvēdams sānos, pamanīja, kā hronobruņinieka acs sprauga pārvietojās no viņa sejas uz pakausi, un pirmais saprata:

- Viņš pagriezās... izgriezās sevī!

- Sekojiet viņam! - noreaģēja Pāvels.

Nodaļa steidzās panākt jātnieku, kurš gāja pienācīgā ātrumā - desmit kilometrus stundā, neskatoties uz ārējo neveiklību un gabarītiem.

Iet vajadzēja netālu, līdz izejas tamburam no ēkas.

Ielūzums sienā, pareizāk sakot, daudzmetrīgais sienas un koridora daļas ar vadības paneli izgruvums runāja pats par sevi: melnais jātnieks šeit ienāca, netērējot laiku durvju bloķēšanas koda atšifrēšanai. Sasniedzis izgruvumu, viņš nekavējoties nokļuva bezsvara stāvoklī un pazuda Stumbra iekšējās daļas mirdzošajā miglā. Caur binokli varēja redzēt, kā viņš apsēžas - pie nulles gravitācijas! - savā kentaurā saplūst ar viņu vienā veselumā un dodas uz ēkas pretējo pusi, it kā brauktu pa ceļu, nevis lidotu Kosmosā.

Pāvels pakustināja binokļa okulārus un tuvumā ieraudzīja ilgi gaidītā konteinera cigāru, ar degunu iesprūdušu ēkas sienā pa kreisi no iegruvuma.

- Urā! Viņš teica čukstus, it kā baidoties, ka redzētais pazudīs. Bet tas nepazuda. Konteiners tika piegādāts precīzi līdz galamērķim, bet  kam un ko tas maksāja, nebija nozīmes.

Pēc stundas Pāvels savāca komandu zālē pie membrānas lifta. Krava - trīs transportlīdzekļi, kurus divdesmit ceturtajā gadsimtā sauca par "golemiem" un kas faktiski bija aizsargkapsulas ar spēcīgu enerģijas rezervi - jau bija izpakota. "Golemi" savus saimniekus gaidīja šeit, zālē, līdzīgi blāvām baltām torpēdām, kuru iekšpusē bija tikai tik daudz brīvas vietas lai izvietotu trīs cilvēkus.

- Pēc minūtes mēs startēsim uz Pasaules apakšu, - Pāvels vienkārši paziņoja. - pa transgressa kanālu, kas nebūt ne nejauši šķērso Stumbru. Tagad es varu atbildēt, kas man sekoja, bija neredzami klāt un palīdzēja mums ceļojumā pa hronošahtu. Tas ir, es nezinu, kas viņi patiesībā ir un kā viņi izskatās, bet es zinu, ka viņi ir no Multiuniversa Zariem, kurus arī ietekmē Stumbra virtuālā cilpa, Laika pātaga, kā pareizi izteicās viens man pazīstams zinātnieks. Visticamāk, ka "hronoķirurgi" ar pātagas palīdzību gribēja amputēt nevis mūsu Laika Koka Zaru, ne mūsu Metauniversu, bet kādu citu, kas neļauj viņiem attīstīties, bet mūsējo viņi skāra ar rikošetu. Iespējams arī, ka “ķirurgu” vispār nav, bet pastāv jauna Zara dzimšanas iespējamība - viņu Metauniversa pēc tam, kad mūsu zars kopā ar citiem būs nogriezts...

- Kāda mums atšķirība! - pārtrauca inspektoru Ruzajevs, kurš pēc drauga nāves vēl nebija atjēdzies.

Pāvels apklusa.

- Miša, paliec mierīgs, - Ivašura klusi sacīja.

Ruzajevs sarauca pieri un klūpot izgāja no zāles. Taja atskatījās uz Kostrovu un metās Mihailam pakaļ.

- Atvainojiet viņu, - Ivašura drūmi sacīja. - Surens bija viņa draugs... un arī mans.

- Un mans, - saviebās Ivans.

Pāvels pamāja.

- Es saprotu. Lekcija tiešām nebija vajadzīga.

- Kas mums tur, izejas punktā, ir jādara?

“Vienkārši jātaranē hronourbis. Iziet cauri laika sadegšanas zonai - "golems" ir īpaši aizsargāts no hronoputām - un ietriekties hronourbī. Principā pietiek ar vienu "golemu".

- Bet viņš taču, nu tas urbis... sabojāsies?

Pāvels pašūpoja galvu.- Hronourbis nav izstarotājs vai mehānisms, tas ir tahionu lauku sabiezējums, visneiedomājamākā matērijas stāvokļa sarežģīta superpozīcija. Ieejot tajā, mēs izjauksim tā enerģētiski-informatīvo savienojumu līdzsvaru, un Stumbra izejas ķēde izjuks.

- Bet... mēs? - pirmo reizi ierunājās Laentirs Valetovs rīkles balsī. - izgaisīsim?

- Kurš jums to teica? - pacēla galvu Belijs. - Bet, no otras puses, kur tad jūs dzīvosiet, ja pazudīs Visums, Saule, Zeme?

Valetovs novērsās.

- Vai ir vēl kādi jautājumi? - Pāvels caur pieri paskatījās uz viņu.

- Sadaliet mūs ekipāžās. "Golema" vadība ir mentāla? Vai ir ieroči gadījumam, ja tiksimies ar "ķirurgiem"?

- Pieslēgušies "golema" vadības kontūram, jūs saņemsiet visu nepieciešamo informāciju, kas atrodas viņa inka atmiņā, tāpēc pārpratumi neradīsies.

- Tad ejam tā, kā gājām pirms satikšanās. Ivans un Taja - kopā ar jums, Pāvels, Miša Ruzajevs - ar mani un jūsu kolēģi Fjodoru. Nu un tu, Griša...

- Ar Valetova kungu, - Belijs samiedza acis. - Man nav iebildumu.

Zālē ienāca pieklusušie Ruzajevs un Taja. Ivašura piegāja pie viņiem, apskāva viņus ap pleciem. Ivans pievienojās draugiem, pēc tam, pavilcinājies, Fjodors Polujanovs.

Belijs pašūpoja galvu, pašķielēja uz Pāvelu un ielīda vienā no "golemiem", kurā jau bija iekāpis nerunīgais Valetovs.

Dziļš samta melnums...

Bezdibenis…

Un tajā pašā laikā - Laiku Pirmsākums!

 Cilvēku jūtas atteicās uztvert to, kam nebija iespējams atrast vārdus. Cilvēku valodā nebija ne vārdu, kas izteiktu jēdzienus, ne pašu jēdzienu. Tikai paranormam, kāds bija Pāvels Ždanovs, nedaudz tika atklāta Visuma attēla daļa, spokainā vielu un vibrāciju deja, kas tomēr nepārkāpa absolūtu melnumu, bet viņš nevarēja izteikt savas vīzijas ne tikai valodas, bet arī domu līmenī. Visums šajā vietā - nekurienē - vēl tikai sāka inflācijas kāpumu, nebija nekādu lauku, elektromagnētisko, gravitācijas, vai citu, nebija elementāro daļiņu, nebija telpas, nebija laika - nebija nekā! Bija tikai Matērijas kustība. Kvantu pāreja, kas radīja neskaitāmus Laika koka zarus, nupat tikai bija noticis - pateicoties cilvēku izveidotajai hronourbuma injekcijai, bet patiesībā - tam pašam Zaram, kuru cilvēki uzskatīja par vienīgo realitāti, vienīgo Visumu. Bet pats hronourbis kopā ar tā režīmu atbalstošo Stumbra čaulu vēl nebija izkristalizējies līdz galam, nebija kļuvis reāls, it kā eksistējot un neeksistējot vienlaicīgi. Cilvēka acs to neredzēja. Acs redzēja dziļu samta melnumu. Bezdibeni!

Visi trīs "golemi" vienlaicīgi iznāca no transgressa stīgas.

Šoks, ko bez izņēmuma piedzīvoja visi apkalpes locekļi, redzot to, ko viņi necerēja redzēt, nebija ilgs: "golemu" inki, kas nepazina estētiskas un citas vilcināšanās, acumirklī lika pilotiem atjēgties ar trauksmes signālu. Tad visapkārt sākās telpisko izmaiņu metamorfoze, ko izraisīja hronourbja parādīšanās.

Jā, viņus gaidīja - "hronoķirurgu" aparāti, kvazidzīvi, pseidodzīvi, daļēji dzīvi un pilnīgi nedzīvi, mākslīgu organismu ierīces - termini nebija svarīgi. Iespējams, šeit sāka ienākt arī citu saprātīgu būtņu citi kosmosa un laika apgriezēji kuģi (struktūras, kompleksi, mašīnas, roboti), taču cilvēki "golemos" tomēr bija pirmie! Un "ķirurgu" karotāji, kuri bija gaidījuši ienaidnieka parādīšanos no citas puses un citā laikā, nokavēja. Nokavēja principiāli.

Jā, viņi pārtvēra "golemus" - informatīvā ziņojuma līmenī, taču viņiem neizdevās izveidot Likumu, kas liegtu cilvēkiem rīkoties, mainot tikko piedzimstošā Zara - Metauniversa - varbūtības raksturlielumus.

Patiesībā darbība notika mazākajās mirkļa daļās, bet cilvēkiem tā kļuva bezgalīgi ilga, iekļaujoties blīvas notikumu plūsmas un nepārtrauktas kaujas stundās.

Bet pirms tam atklājās Tie, Kas Sekoja Ždanovam.

Katra Pāvela komandas dalībnieka galvā atskanēja balss, tiklīdz cilvēki bija pietiekoši skatījuši Bezdibeņa pārdomas un sajūtas. Pāvels uzreiz atpazina šo balsi, kas piederēja vienam no Tiem, Kas viņam Sekoja.

- Jūs tomēr sasniedzāt mērķi, zemieši. Mēs priecājamies par jums.

- Kas runā? - nočukstēja Taja, neviļus saspiežot blakus mājīgā "golema" ligzdā sēdošā Ivana pirkstus.

- Un es arī priecājos! - Pāvels vaļsirdīgi atbildēja. - Šķiet, ka esam ieradušies laikā?

- O, jā, aprēķins bija fenomenāli precīzs. Pēc noteikta kustības ilguma segmenta - jūs varat saukt šo segmentu par sekundi vai minūti - jūs kļūsiet par pirmajiem Zara izveidošanās lieciniekiem jeb, citiem vārdiem sakot, Laika Atzara piedzimšanai, kas atbilst jūsu Visuma sākuma koncepcijai. Ko jūs darīsiet?

- To kas  ir jādara - torpedēsim hronourbi.

- Ak nē! Jums tas ir jāsaglabā! Jebkurā gadījumā - pirmajā izejas brīdī. Kas jums deva uzdevumu iznīcināt hronourbi?

- Kāda tam nozīme? Romašins... komisārs-divi... pēc Zlatkova ieteikuma...

- Zlatkovs ir "hronoķirurgu" emisārs! Viņš tika ieprogrammēts pats pirmais. Visa viņu darbība ir veidota tā, lai jūs sasniegtu Laiku Pirmsākumu un novērstu tā dzimšanas pamatcēloņus.

- Nevar būt!

- Diemžēl, inspektor, tā ir taisnība. Iznīcinot hronourbi, jūs tādējādi nogriezīsiet Laika Zaru, Metauniversu no Laika Koka. Tāpat arī mūsējo, kuram būs jāatzarojas no jūsējā.

- Tas ... nevar ... būt! - Pāvels pēkšņi saprata, ka, neskatoties uz apjukumu viņa galvā un jūtu vētru, ko dvēselē izsauca tikko dzirdētais, viņš uzreiz noticēja balss īpašniekam.

- Jūs jau tagad zināt, ka tā ir taisnība. Tāpēc ka jūsu dvēselē jau sen bija parādījušās šaubas - jūs pārāk viegli un gludi sasniedzāt mērķi. Ja mēs to vēlētos, mēs arī jūs ieprogrammētu, tāpat kā "hronoķirurgi" programmēja savus kalpus, un jūs vairs nevilcinātos.

- Bet... tad jau... kāpēc jūs paši nenovērsāt visus šķēršļus? Neapturējāt "ķirurgus", visbeidzot, neiznīcinājāt?

- Mēs neesam visvareni dievi, mēs tikai darām visu iespējamo.

- Melnie jātnieki, hronobruņinieki, ir jūsu izpildītāji?

- Gan Jātnieki, gan bruņurupuči un daudzi citi. Viņi izpildīja savu misiju, novirzīja uz sevi galvenos "hronoķirurgu" spēkus. Katrā Stumbra izejas mezglā viņi ar nodomu atklāja sevi, liekot ienaidniekam cīnīties, aizvedot viņu prom no vietām, kurās parādījāties jūs. "Ķirurgi" gaidīja... un gaida jūs blakus esošajā kvantu pārejā, kur mūsu galvenie spēki izliekas gatavi aizsargāt jūsu komandu, tiklīdz tā parādīsies. Un tur notiek nopietna kauja, tā sadrebina visu Laiku Koku!

- Kas tad mums... jādara?

- Pretējs tam, ko jūs gribējāt darīt. Momentā kad hronourbis parādīsies šajā Ieriekšējā Zara Atzarā to nepieciešams aizsargāt no sabrukšanas. "Ķirurgi" mēģinās to neitralizēt un iznīcināt. Jūsu iepriekšēja parādīšanās dos iespēju Zara dzimšanas procesam notikt, sākties, bet pēc tam jūs jau varat torpedēt hronourbi.

- Priekš kam?

- Vai tad jūs nevēlaties atgriezties? Mēs nevaram dot pilnīgas garantijas, apgrieztais hronovilnis var jūs izmest jebkura Stumbra mezgla realitātē, tas ir, jebkura Zara realitātē, taču mēs ceram, ka tā būs jūsu laiku Zeme.

"Kura īsti?" - Pāvels gribēja pajautāt, domājot par pavadoņiem no divdesmitā gadsimta, taču viņam nebija laika neko pateikt. Hronourbis izkrita no savas kustības traktrises pagātnē.

Melnums apkārt vairs nebija absolūts.

Tievs, caurspīdīgs, gandrīz neredzams gaismas stars šķērsoja Bezgalību, Tumsas Bezdibeni. Ap staru savirpuļoja drausmīgas ēnas, kas grupējās pārsteidzošās, vairāk jūtamās nekā redzamas asimetriskās struktūrās. Gaismas stars pārvērtās par punktētu gaismas līniju, viens no tiem sāka uzliesmot, uzbriest gaišā sudrabainā vārpstā, piepildītā ar zeltainu mirdzumu. Un uzreiz ar nedzirdamu, bet visu Bezdibeni satricinošu triecienu melnās struktūras izveidoja gigantisku cauruli, kas uzkarsa līdz neiedomājamai temperatūrai, un izvietojās ap spīdošo vārpstu ar taustāmi blīvu materiāla gredzena sienu. Tas bija manifestējies Stumbrs. Tajā pašā mirklī Tumsas Bezdibenis ārpus tā ārsienām pārvērtās par drausmīgu apžilbinošu uguns jūru ...

Neskatoties uz gaidāmo ienaidnieka parādīšanos, Ivans to palaida garām. Hronoķirurgu kuģus, pirmā pamanīja Taja un ar to pietika, lai "golema" atbilstoši noregulētās kaujas sistēmas atklātu uguni.

Protams, šos veidojumus bija grūti nosaukt par kosmosa kuģiem; neiedomājamas figūru, gaismu, gaismas līniju, melnu plankumu un svītru kombinācijas - to pārstāvēja "hronoķirurgu" ierīces. Bet no tiem vējoja tik nežēlīgs un visu iznīcinošs aukstums, tādas nāvīgas skumjas, naidīgums un draudi, ka neviens par to nešaubījās. Šīs mākslīgās formācijas varētu saukt par “hronokilleriem” vai “skalpeļu ierīcēm” un “robežsargiem”, taču to iespējas bija daudz plašākas: tās spēja mainīt fizikālos likumus, jebkura procesa būtību, kas traucēja šīs Pasaules Zara valdniekiem. Ja nebūtu mašīnu ar cilvēkiem, kuri arī spēj mainīt likumus, viss būtu noticis tā, kā bija aprēķinājuši "hronoķirurgi". Bet cilvēki cīņu par eksistenci uzsāka agrāk, aizkavējot izmaiņas par to nenotverami īso brīdi, kas hronourbim bija vajadzīgs, lai dotu impulsu jauna Laika Zara attīstībai.

Maz ticams, ka šīs neticamās cīņas dalībnieki to varētu aprakstīt ar visām detaļām. Tā bija ilga tikai pēc viņu bioloģiskā pulksteņa, patiesībā viss notika acumirklī: "golemi" izspļāva uguns upes, izmainot Iepriekšējā Zara dotās vietējās teritorijas metriku (vēl ne telpu un ne laiku), izdarīja lēcienu, atkal pārklāja ar enerģijas zalvēm apjukušos "likumdevējus” un izdarīja to vēlreiz, pirms pēdējā lēciena - hronourbja iedegtās mirdzošās lāpas dziļumos.

Cilvēki vairs neieraudzīja, kā izkusa Stumbrs, kā sasprāga hronourbja ugunīgā vārpsta, kas izplūda varavīksnes uguns drumslās un kā inflācijas vilnis aizlidoja visos virzienos - superātrā jaunā Metauniversa, jauna Laika Zara, sprādzienā...

Taja atvēra acis.Viņa gulēja zālē, kādas sadragātas līdz nepazīšanai sadauzītas mašīnas ēnā,  pārklāta ar caurspīdīga auduma gabalu. Zem galvas - mīksts sudrabainas kažokādas sainis, kājās - dīvaini zābaki, uz ķermeņa kaut kas līdzīgs pūkainam melnam triko. Viņa ar rāvienu piecēlās, liekot sareibt galvai.

Klajumiņš mežā, vasara, zāle, ziedi, bites, svaigs gaiss, brīnumainas smaržas... un klusums, kas skan ausīs!

Viņa piecēlās, joprojām jūtoties nogurusi, neizpratnē paskatījās uz sadauzīto mašīnu, kas līdzinājās pusei no milzu ananāsa, tālumā ieraudzīja vēl divas līdzīgas mašīnas, nočukstēja, ar plaukstām saķērusi galvu:

- Neko nesaprotu!

No tālienes atlidoja skanošs metālisks klikšķis, kā šāviens. Meitene nodrebēja un pēkšņi visu atcerējās! Atmiņu lavīna nobruka uz galvas, iesita pa nerviem, uzsprāga sirdī, liekot bailēs skatīties apkārt un slēpties no kaut kā nezināma, gaidīt šāvienu mugurā ... Viņa neizturēja un iekliedzās:

- Ivan! ..

No biezokņa atgriezās viegla meža atbalss, otrpus klajumiņām, pašķīrās nepazīstamu krūmu zari ar košiem ceriņu ziediem, un Ivans Kostrovs iznāca pļaviņā, pliks, tikai peldbiksēs, slapjš, ar dvieli pār plecu. Pamāja viņai ar roku, smaidot pienāca.

- Nobijies? Kā jūties?

- Kur mēs esam?

Kostrovs pārstāja smaidīt un cieši ieskatījās meitenes acīs.

- Mājās... uz Zemes.

- Brjanskas mežā?

- Diez vai. - Viņš atkal ieskatījās viņai acīs, pievilka sev klāt. - Vai tas ir tik svarīgi, Taja? Mēs esam dzīvi. Visums ir izdzīvojis...

- Nē, bet...

- Es saprotu. Bet tu esi ar mani, un draugi ir ar mums. Kopā mēs tiksim galā ar visām likstām.

- Visi ir dzīvi? Taija aizturēja elpu, gaidot atbildi.

- Dzīvi, dzīvi, peldas, šeit netālu ir upe. Ja vēlies, ej arī tu, ūdens ir vienkārši super!

Taja nopūtās, paslēpdama bailes dvēseles dziļumos, paskatījās uz bezmākoņu debesīm, uz sauli, iesmējās un skrēja pāri zālei uz turieni, no kurienes skanēja vīriešu balsis un viļņu šļaksti.

Ivans ar skatienu pavadīja viņu, tad viņa seja izmainījās. Viņš atskatījās uz bērzu birzi, pacēla acis augstāk un ar grūtībām debesīs virs birzs saskatīja divus izplūdušus, tikko redzamus planētu diskus - sudrabainu un zeltītu.