Vasilijs Golovačevs

Magacitli

Pēkšņi - tas bija tikai mirklis - it kā mākonis pārslīdēja pār viņa apziņu: vai viņš to visu neredz sapnī? ...

A. Tolstojs. "Aelita"

Dīvaini: Loss nemaz vairs neatcerējās viņas seju! Atsevišķi atcerējās pusatvērtās jutekliskās lūpas, šauro degunu, milzīgās zaļās acis ar valgo mirdzumu, gaisīgās kontūras ... sirds pamira, asinis kā ūdenskritums pulsēja pa dzīslām ... Maiga balss: kas ir laime? ... Kad tā bija, kur un ar ko? Un vai vispār bija? Viņš mēģināja atmiņā atveidot mīļotās tēlu un - nevarēja. Tikai sāka reibt galva, un ausīs ar saldām sāpēm atbalsojās balss: kur tu esi, kur tu esi, Debesu Dēls? ...

Loss uzrāvās gultā un pārlaida ar roku pār sviedriem klāto seju. Neskaidri atbildēja uz saucienu:

- Tālu no tevis, mana mīlestība ... gaidi, drīz atlidošu ...

Vienu brīdi viņa izplaiksnīja atmiņās kā dzīva ... un aizgāja neredzamās pasaulēs, atstājot rūgti saldo indes un nāves smaržu.

Loss piecēlās un vienā kreklā piegāja pie loga. Acīs iedūra bāli sudrabaina Mēness stars. Atmiņas nogruva pār galvu kā lavīna ...

Marsa galvaspilsētas Soacēras zilganās kontūras, plakano jumtu terases, ar zaļumiem apvītas režģu sienas, dīķu spoguļi, caurspīdīgi torņi...

Gigantiska statuja, saplaisājusi, pārklāta ar ķērpjiem: akmens gigants stāvēja pilnā augumā, paceļoties pāri tuksnesim. Viņa kājas bija ieplestas, rokas piespiestas šaurajiem augšstilbiem, rievotā josta balstīja izvērstās krūtis, saulē mirdzēja ausaina ķivere ar asu, kā zivs muguras spura, cekulu ...

Ciklopiskas sienas atliekas pie ezera, kāpnes, divas milzīgas sēdošas statujas, kuras pārklājusi ložņājošā Marsa veģetācija. Uz kāpņu pakāpieniem parādījās jauna sieviete. Viņas galvu apsedza dzeltena, cepurīte ar smailu galu. Viņa šķita tik jaunavīgi daiļa, zilgani balta, blakus vienmēr smaidošajam milzim-Magacitlam.

Aelita ...

Sirds iesmeldzās tik stipri, ka Loss tvēra pie krūtīm, ar nagiem skrāpējot ādu. Ar mokām apslāpēja vaidu... Kad aizlidoja no Zemes uz Marsu, viņš bija vientuļš, viņš bija vientuļš arī uz Marsa, neskatoties uz visām brīnumainajām tikšanās reizēm, un neizbēga no vientulības, atgriezies mājās, aizbraucot atstājis svešajā pasaulē, uz citas planētas, savu mīļoto, kuras senči reiz arī aizlidoja no Zemes - Aelitu ...

Kaut kā nomierinājis sirdi, Loss padzērās aukstu ūdeni, nogūlās gultā, bet līdz rītam vairs neaizmiga.

Piecēlās agri. Uzvārīja putru, apēda pāris karotes, pagrauza sacietējušu maizi, apcerot savas pašreizējās rūpes un pienākumus. Steidzīgi saģērbās un izgāja.

Bija pagājuši četri mēneši kopš brīža, kad Gusevs atsteidzās pie viņa un caur sniegputeni aizveda uz radiotelefona staciju, lai noklausītos signālus no Marsa. Tas nebija sapnis! Aelita izrādījās dzīva, viņai kara haosā kaut kā izdevās atrast strādājošu radiostaciju un iemest savu mīlestību un mokas kosmosa bezdibenī: kur tu esi, kur tu esi, kur tu esi, Debesu Dēls? ... Loss izdzirdēja saucienu, un viņa šoks bija tik liels, ka viņš saslima ar nerviem. Tomēr viņam izdevās izkļūt no psihiskā sabrukuma purva un viņš sāka drudžaini gatavot aparātu jaunam lidojumam uz Marsu.

Krievijas valdība atteicās viņam palīdzēt, atsaucoties uz reālu pierādījumu trūkumu par lidojuma nozīmīgumu un ievērojamu zinātnisku virzību. Tad Loss uzrakstīja laikrakstam, un no visām valstīm sāka saņemt vēstules: tūkstošiem vienkāršu cilvēku atbalstīja viņa ideju un sūtīja ietaupījumus, uzskatot, ka Marsam nepieciešama palīdzība.

Līdz maija vidum savāktās naudas izrādījās pietiekami, lai sāktu aparāta remontu. Līdz maija beigām Loss sagatavoja proviantu, ultralidīta - raķešu degvielas - krājumus, - nopirka zinātnisko aparatūru, tālas darbības miniatūras rācijas, iekrāva raķetē maisu propagandas literatūras un sāka gatavoties aizceļošanai. Atlika tikai atrast ceļabiedru.

Tomēr ar ceļabiedriem radās negaidīta aizķeršanās.

Gusevs Aleksejs Ivanovičs, kurš piedalījās pirmajā lidojumā un patiesībā izglāba Losu no nāves, otrreiz nevēlējās uz Marsu lidot.

- Atvaino, Mstislav Sergejevič, - viņš samulsis sacīja, novēršot savas viltīgi laucinieciskās acis. - Lidot tagad nekādi nevaru. Cilvēki vēlas mani redzēt, dzirdēt par Marsa dzīvi. Un Maša gatavojas dzemdēt. Tā ka neapvainojies. Četrus vai sešus mēnešus vēlāk - tad jā, tad es lidotu ...

 Loss paskatījās uz bijušā sarkanarmieša - bijušā pulka komandiera, kā Gusevam patika sevi dēvēt, labi baroto seju, kas bija ieguvusi zināmu nozīmīguma un kundziskuma izteiksmi, un saprata - šitas nelidos. Gusevam bija labi uz Zemes, kur viņš beidzot varēja kļūt par apbrīnotu citu planētu apguvēju, piedzīvojumu aculiecinieku un varoni-stāstītāju. Loss gaidīt nevēlējās un nevarēja. Viņu pasauca - un viņam vajadzēja lidot. Dvēsele vairs nevēlējās vientulības, kā tas bija agrāk, tā alka pēc mīlestības, caur kosmosa aukstumu un tumsu tiecās uz Marsu. Viņam uz Zemes nebija vietas.

Runājot ar Aelitu par laimi, viņš bija pārliecināts, ka viņa vērtējums ir pareizs. Lai būtu laimīgs, tiešām nācās nedomāt par sevi. Jo patiesi laimīgs ir tas, kurā valda pilnība, piekrišana un slāpes dzīvot dēļ cita, dēļ tā, kurš dod šo pilnību, harmoniju un prieku. Bet šeit, pilsētā, kurā viņš dzimis un uzaudzis, kurā viņš sapņoja par starpplanētu lidojumu, nebija nevienas, dēļ kuras būtu vērts dzīvot. Un Loss ar grūtībām piespieda sevi nesteidzināt notikumus, saprotot, ka jebkura kļūda ekspedīcijas sagatavošanā var pārtapt katastrofā.

Viņš vēlreiz satikās ar Gusevu, maija beigās, tieši pirms aizlidošanas. Bijušais ceļabiedrs pats atbrauca uz Ždanovskajas krastmalu, kur atradās Losa darbnīca.

Aleksejs Ivanovičs izkāpa no luksusa automašīnas, ko viņam bija piešķīris Narkompross, kur bijušajam sarkanarmietim bija draugi no tiem, ar kuriem viņš savā laikā ieņēma Perekopu. Rokās Gusevs turēja zvaigžnota konjaka pudeli un melnu portfeli ar monogrammu "VAI".

- Lūk, atnācu atvadīties, Mstislav Sergejevič, - viņš jautrā balsī paziņoja; Gusevs bija ģērbies izturīgā svītrainā ševiota uzvalkā un lakādas zābakos. - Līdzbraucēju atradi?

- Vēl ne, - Loss noliedzoši papurināja galvu. - Žurnālists Skailss atsūtīja no Amerikas vēstuli, viņš ir gatavs lidot, bet vasarā, bet es gaidīt nevaru.

- Saprotu. - Gusevs apstaigāja olu, kas bija attīrīta no apdegumiem kļuvusi spoža kā iepriekš, un pat nedaudz garāka, un ar pirkstu uzsita pa kniedēto apvalku. - Mūsu kuģis tikpat kā jauns. Ehma, ja ne Maša...

- Un kā tad tava "Sabiedrība"?

Losam bija padomā Guseva dibinātā "Sabiedrība kaujas vienības pārcelšanai uz Marsa planētu, lai glābtu tās strādājošo iedzīvotāju atliekas".

- Nu nekā, - Aleksejs Ivanovičs sarauca pieri. - Kā jāsāk darīt - visi krūmos, sasodītie velni! Un komisariāts arī naudu nepiešķir. Vajadzīga liela kaujas vienība, tomēr kādas tūkstoš dvēseles, vesels pulks, bet cik tad ierīču vajag? Kur tad lai es viņas rauju? Labi ka vēl  tev iedeva līdzekļus, lai attransportētu raķeti no Amerikas uz šejieni un veiktu remontu.

- Remontam savācu pats. Motors tagad ir jauns, labāks, es daudzko ņēmu vērā.

- Nu ko, tu esi lielisks inženieris, Mstislav Sergejevič, neviens cits izņemot tevi nesaprot Marsa tehnoloģijas, bet es lūk ... redzi ... Esmu kļuvis par lektoru.

Gusevs kaut kā bezcerīgi atmeta ar roku un sāka atvērt konjaku.

- Nu ko, iedzersim par Marsa pilnīgu un galīgu pievienošanu mūsu sociālistiskajai republikai, Mstislav Sergejevič? Nododiet tur sveicienus arī no Guseva, Aelitai, Ihiņai, ja viņa dzīva, lai neatceras ar sliktu bijušo pulka komandieri. - Gusevs iesmējās. - Droši vien atceras gan mani tie velni, sarīkoju viņiem pamatīgu revolūciju!

Loss bez vilcināšanās izdzēra pusglāzes konjaka. Caur dzīslām izplūda siltums, krūtis mīkstinājās, dzīve kļuva gandrīz patīkama.

- Nu, paliec sveiks, Mstislav Sergejevič, - Gusevs noslaucīja ūsas. - Turi ausis vaļā. Zeltu no turienes atved tā pavairāk. Es re, kaut ko atvedu, labi novērtēja... - Viņš aprāvās, piešķieba acis. - Tādas tās lietas. Es te tev katram gadījumam atvedu ieroci. Mauzeri, patronas, granātas. Ja nu pēkšņi noderēs.

Viņš ar karstu, mitru roku paspieda Losa plaukstu un grīļojoties iznāca ārā no šķūņa.

Aiz sastatnēm parādījās strādnieks Hohlovs, nosodoši pateica:

- Izplūdis tas jūsu draudziņš, re kāds purns sarkans, nobarots.

- Lieta nav purnā, - Loss melanholiski atbildēja. - Slikti, ka cilvēkam dvēsele palūgusi mieru. Lūk tu jau arī negribi lidot kopā ar mani?

- Negribu, - Hohlovs nopūtās, slaucīdams rokas lupatā. - Ko man tur darīt, uz tā Marsa? Man ir daudz ko jāizdara uz Zemes, ģimenei, bērniem.

Loss pasmīkņāja.

Viss bija gandrīz tāpat kā tajā dienā, pirms došanās prom, kad viņš ar palīgiem runāja par dzīvi, piedāvāja ceļot uz Marsu. Ne Hohlovs, ne Kuzmins neizmainīja savas domas par lidojumu, lai gan tās nebija bailes, bet drīzāk pragmatiskas ikdienas piesardzība - neatstāt mīļos, radus, ģimenes bez apgādnieka.

Loss izdzēra līdz galam Guseva konjaku un izgāja krastmalā. Viņu šūpoja, galvā šalca vējš. Bet domas skrēja uz priekšu, apsteidzot raķeti, un šķita, ka zem kājām drīz parādīsies draudīgi sarkanā Marsa bumba, Aelitas un no kara uz Zemes aizbēgušo Magacitlu pēcnācēju dzimtene. Zvaigznes uzlūkoja pie krastmalas žoga pieķērušos cilvēku un klusēja. Pūta auksts vējš. Loss nosala un atgriezās šķūnī, pie aparāta, kur bija silti.

Strādnieki demontēja sastatnes, sarunājās ikdienišķās balsīs, sprakšķēja mājīga uguns, un uz mirkli Losam šķita, ka viņš nav vientuļš.

- Aiu tu ira huske, Aelite? - viņš nomurmināja. - Vai drīkstu būt ar tevi, Aelita?

Neviens neatbildēja.

Loss nopūtās un devās gulēt.

No bezgalīgajām kosmosa dzīlēm atlidoja apburoša sievietes balss, skumji atkārtojot nesaprotamā valodā:

- Kur tu esi, kur tu esi, kur tu esi. Debesu Dēls?

Tarass izslēdza grezīru un ilgi sēdēja tumšajā istabā, piedzīvojot visīstāko melanholiju un sāpes. Viņš noslaucīja acis. Tad ieslēdza gaismu, atvēra antīka skapja durvis un izņēma plānu grāmatu no īsta papīra. Uz vāka bija attēlots neparasts elipsoidāls lidaparāts ar kniežu rindām, nelielu stabilizatoru, iluminatoriem un lielu, spirālē savītu sprauslu. Pie aparāta stāvēja divi vīrieši ādas jakās un ķiverēs. Tie bija Loss un Gusevs. Un Alekseja Tolstoja grāmatu sauca "Aelita". Ja ticēt tās izdevuma datiem, grāmata bija izdota apmēram pirms četrsimt gadiem Krievijā, kur notika revolūcija, kas impēriju iegremdēja pseidoideoloģijas tumsā.

Durvis atvērās. Ienāca liels vīrietis, pilnīgi kailu galvu, kura krunku izvagotā seja runāja par dzīves vētrām, kuras piedzīvojis šis stiprais cilvēks. Tas bija Tarasa vectēvs Pāvels Ždanovs.

- Tu gribēji mani redzēt?

- Atvaino, - Tarass attapās, apmulsis, ar plaukstu mēģinot aizsegt grāmatu.

Pāvels pamanīja šo žestu un pacēla uzaci.

- Tu lasi vecas grāmatas? Slavējami. Ko tieši?

Tarass pavilcinājās un pasniedza viņam savu sapņu priekšmetu. Pāvels paņēma grāmatu rokās, pasmīnēja, pašķirstīja un atdeva.

-  Tev ir interesanti hobiji. Kas tev patika šajā romantiskajā, četrus gadsimtus senajā stāstā?

- Esi lasījis?

- Lasīju.

- Lieliski, vai ne? Es to pārkodēju video formātā, un skatos gandrīz katru dienu ... - Viņš aprāvās un kautrīgi atzina:

- Man viņu žēl ...

- Kā? - Ždanovs-vecākais bija pārsteigts.

- Losa ... Aelitas ... nu kāpēc viss beidzās tik skumji ... ja varētu palīdzēt ...

Pāvels uzmanīgi nopētīja mazdēla sasārtušo seju, apsēdās uz dīvāna malas.

- Es tevi saprotu, puisīt.

- Tiešām?! - Tarass bija sajūsmā.

- Tu esi romantiķis, jūtīgas dabas, tāpat kā tava māte. Es neteikšu, ka vīrietim tā ir ļoti pozitīva īpašība, taču bez tās ir grūti sasniegt savu mērķi. Tev ir tikai divdesmit gadu, viss priekšā, paliec romantiķis, cik ilgi vien iespējams. - Pāvels pasmaidīja. - Par ciniķi kļūt vienmēr paspēsi.

Tarass izplūda atbildes smaidā.

- Tu vienmēr esi mani sapratis labāk nekā tēvs. Ir tik lieliski, kad ir atbalsts. Tēvs ne vienmēr atbalstīja manus vaļaspriekus ...

- Viņš tevi mīl.

- Es zinu, bet viņš ir skarbāks ...

- Varbūt tā ir pareizi. Tu gribēji ar mani runāt par to?

Tarass papurināja galvu, pamāja uz grāmatu:

- Par to.

Pāvels nesaprotoši paskatījās uz grāmatas vāku, pēc tam uz mazdēla seju.

- Kādā nozīmē?

Tarasa skatiens iedegās.

- Vectēv, tikai nesmejies ... Tu, protams, neesi eksperts-hronodendrologs, bet tev vajadzētu zināt ...

- Ko?

- Vai ir Zars, kurā tiek realizēta hronorealitāte, kas atbilst Tolstoja fantāzijai?

Pāvels domīgi pakasīja zodu.

- Tu domā - šajā virtuālajā realitātē? Viņš pasvārstīja grāmatu rokā.

- Jā! - pamāja nosarkušais Tarass. - Es ļoti vēlētos apmeklēt viņu pasauli - realitātē! Nevis grezīra ilūzijā!

Ždanovs vecākais šaubīdamies pašūpoja galvu.

- Neesmu pārliecināts, vai tāds Zars pastāv. Jebkurā gadījumā es nekad ne ar ko tādu neesmu sastapies.

- Tad pameklē! Jums noteikti ir visu Dendrofraktāla Zaru datu bāze.

- Datu bāze ir, - Pāvels pasmīkņāja, - bet ne visi hronotransgresiju varianti. To skaits ir gandrīz bezgalīgs.

- Gandrīz! Bet ne bezgalīgs? Vai pameklēsi, vectēv?

Pāvels vēlreiz, uzmanīgāk, caurskatīja grāmatu,

Viņš pakavējās pie zīmējuma: smalka sievietes figūra un baltmatains vīrietis pie viņas kājām, - aizvēra grāmatu

- Vai esi pārliecināts, ka tas  ir tik vitāli svarīgi?

-Jā!

- Kāpēc?

- Kā kāpēc? - Tarass bija sašutis. - Iedomājies, varēsim satikties ar atlantu pēctečiem! Uzziniet, kas īsti notika, kāpēc viņi aizbēga uz Marsu! Kā iespējams ceļot kosmosā ar šādām pirmsplūdu raķetēm un piedevām ar tādu ātrumu?

- Plus marsietes, - izklaidīgi piebilda Ždanovs vecākais. - Tās Tolstojam ir ļoti pievilcīgas, atšķirībā no marsiešiem.

Tarass nosarka, pazaudēja sarunas pavedienu.

- Es par to nedomāju ...

- Bet velti. - Pāvels neizturēja, iesmējās. - Sarkano planētu jāapdzīvo skaistām meitenēm. Es noteikti pārbaudītu šo tēzi.

- Atkal joko?

- Gandrīz nemaz. - Pāvels piecēlās, uzsita mazdēlam uz pleca. - Tu tomēr vēl esi tikai zēns, mazdēliņ. Tev vēl jāmācās.

Tarasa seja kļuva spītīga, lūpas sakniebās.

- Tu arī kādreiz biji tikai zēns. Un man, starp citu, jau ir divdesmit, es pabeidzu koledžu, divus RIVKa kvistorijas kursus (RIVK - Krievijas Ārpuszemes komunikāciju institūts) ... ... Pārzinu cīņas mākslu ...

Pāvels samiedza acis.

- Tas nav maz. - Viņš padomāja. - Bet nav arī daudz.

- Pietiekami iesākumam. Tēvs mani vienmēr mācīja nepakļauties liktenim, bet gan to pārvaldīt.

- Sagrābt likteni aiz rīkles, - vienaldzīgā balsī piebilda Ždanovs vecākais.

Tarass galīgi pazaudēja sarunas pavedienu, apklusa, kaut arī acīs turpināja degt spītības un nepacietības liesma.

- Pats mācīji, ka galvenais dzīvē ir atrast sevi. Kāpēc es to nevaru izdarīt šādā veidā?

Pāvels apstaigāja mazdēla istabu, kuru tas bija pārvērsis par veclaicīgu mājokli ar grāmatu plauktiem un retumiem caurspīdīgos skapjos, kurus vecākie Ždanovi ieguvuši ceļojumos pa Laiku Koku.

- Šķiet, ka tu pieaudz, zēn. Tas iepriecina.

- Tātad tu palīdzēsi?

- Pamēģināšu. Lai gan nesolu ātru risinājumu. Vajadzīga pielaide, pamatojums, plus laiks, plus ... - Pāvels nepabeidza.

Tarass pielēca, saspieda viņu apskāvienos:

- Paldies, vectēv! Tu esi mans labākais vectēvs pasaulē!

- Neesmu pārliecināts, vai tev tas tiešām vajadzīgs, bet kāpēc gan ne? Ja esi izvirzījis mērķi - sasniedz to. Ceru, ka tādēļ nepametīsi mācības?

- Man ir brīvlaiks, palikuši vēl divi mēneši.

- Tad uz redzēšanos.

Pāvels izgāja.

Tarass paskatījās uz dīvāna guļošās grāmatas vāku, pacēla dūres un izdvesa triumfējošu saucienu:

- Johoho! ...

Vēl nesen Mstislavs Sergejevičs Loss bija spēcīgas miesasbūves vidēja auguma cilvēks. Seja noskūta, ar skaistu lielu muti, kas pauž gan gribu, gan mūžīgas šaubas, piederību viņa iekšējai pasaulei, miglas, lietus un skumju pasaulei. Trīs ar pusi gadu laikā, kas bija pavadīti uz Marsa, un pusgada laikā uz Zemes, viņš bija zaudējis svaru, novecojis, sejā iegriezušās priekšlaicīgas grumbas, lūpas ieguvušas bezcerības izteiksmi. Tikai inženiera acis nemainījās, tās bija uzmanīgas, gaišas, it kā ar pa priekšu lidojošu skatienu, ielūkotos nezināmās, nevienam citam nepieejamās tālēs.

Ziņa, ka Aelita ir dzīva un viņu gaida, deva šīm acīm valgu cerību mirdzumu. Pārējā viņš palika vīrietis uz vecuma robežas, saspringtajā darbā turoties pie vēl jaunās sirds.

Nepārliecinājis Gusevu lidot uz Marsu, Loss atkal izlika pa pilsētu sludinājumus, īpaši necerot uz rezultātu. Ceļabiedri jau nu atradās un uzmācīgi piedāvāja viņam savu kompāniju, bet  tie bija tikai Petrogradas zēni. Tas vienlaikus uzjautrināja un sadusmoja. Pieaugušie apgāja darbnīcu Ždanovskajas krastmalā ar verstes līkumu.

Gadu ilga darba rezultātā mehāniskajā rūpnīcā "Petrogradskij korabeļščik" Losam izdevās izveidot marsiešu tipa motoru ar uzlabojumiem un uzbūvēt nelielu lidojošu laivu diviem pasažieriem. Viņš izjauktā veidā iekrāva šo laivu lidaparātā, cerot to izmantot uz Marsa, lai meklētu Aelitu. Sākumā rūpnīcas vadība nevēlējās šķirties no diskveida laivas, Losam nācās iet uz Zinātnes tautas komisariātu, sūdzēties komisāram Putinsonam, kurš par laimi izrādījās Guseva draugs, un jautājums tika atrisināts.

Kosmiskās raķetes transportēšana no Amerikas, no Mičiganas ezera krastiem, kur tā nokrita, uz Krieviju kļuva par pašu vieglāko problēmu. Visgrūtāk bija pierādīt NKVD varasiestādēm, ka kosmosa kuģa piloti nav marsiešu spiegi. Galu galā Guseva sakari paveica savu, un viņus lika mierā. Loss jau mierīgākos apstākļos laboja savu sadauzīto, pārsprāgušo aparātu. Kaut arī mežonīgā nervu spriedzē. Visu laiku šķita, ka viņš kavējas, ka Aelita tur tiek spīdzināta un viņu tūlīt iemetīs karalienes Magras labirinta šahtā.

Trešdienas, divesmit astotā maija vakarā, viņš pēdējo reizi pārbaudīja deviņmetrīgās olas stāvokli, instrumentus, kravu un devās uz Pulkovas observatoriju.

Observatorijas direktors Struganovičs viņu sagaidīja personīgi un paspieda roku.

- Esmu ļoti priecīgs, biedri Los, daudz esmu par jums dzirdējis! Runā, ka jūs atkal dodaties uz Marsu?

- Lidošu, - Loss apstiprināja. - Rīt no rīta. Tikai gribu paskatīties uz planētu caur teleskopu, vai atļausiet?

- Jums - ko vien vēlaties. Novērošanas apstākļi gan nav ideāli, Marss tagad atrodas zemu virs horizonta, bet aplūkot to varat. Tikko nodevām ekspluatācijā jaunu Maksutova sistēmas teleskopu, kas ir ļoti spēcīgs, caur to var saskatīt uz Mēness pat mušu.

- Man nevajag mušu, - Loss nepacietīgi smaidīja. - Vai Marsu vērojat?

- Kā saka - ne acis neatraujam. Redzējām uzliesmojumus, kaut kādas dzirksteles, sarkanus dūmus - kā no ugunsgrēkiem. Vai varat paskaidrot, kas tur notiek?

- Joprojām karo... - Loss nomurmināja. - Lai gan Tuskubam jau vajadzēja apspiest sacelšanos ...

- Jūs runājat par Inženieru Augstākās padomes vadītāju?

Loss pamāja, nebūdams pārsteigts par akadēmiķa zināšanām. Acīmredzot Guseva lekcijas apmeklēja arī republikas zinātniskā inteliģence, un visi zināja kas notiek uz Marsa. Dabiski - paša Guseva izpratnē un interpretācijā.

- Nāciet, Mstislav Sergejevič. Mākoņu pagaidām nav, kaut ko saskatīsim.

Direktors aizveda Losu pie teleskopa.

Observatorijas lielais kupols pacēlās virs kalna kā tumšs milzenis uz zvaigžņotās debess fona. Kupolā bija redzama plaisa, caur kuru teleskopa caurule raudzījās debesīs.

Astronomi atbrīvoja vietu īpašajā krēslā pie okulāriem, ar cieņu nolūkojoties uz viesi.

Loss apsēdās, aizturējis elpu, sajuta saspringumu krūtīs un vieglu reiboni. Viņš aizvēra, tad atvēra acis, piespieda seju pret mīkstajiem gumijas gredzeniem. Acu priekšā dejoja sarkans plankums, izplūdis kā lietus straumēs. Loss pamirkšķināja, koncentrējās. Marss parādījās acu priekšā kā jūtami masīva akmens bumba.

- Tuma ... - viņš nočukstēja, redzot pazīstamās Marsa tuksnešu un kalnaino zemju aprises. - Azora ... Liziazīra ...

Pār Azoras brūni oranžo līdzenumu, kas bija noklāts ar izžuvušu kanālu plankumiem un dzīslām, vēlās gaišāka smilšu vētras lavīna. Liziazīra bija aizklāta ar dūmiem un putekļiem, šajā samtainajā muslīnā laiku pa laikam uzzibsnīja un apdzisa spilgti punktiņi. Parādījās zvaigznes formas tumšs plankums, no kura stiepās visos virzienos savērpti zirnekļtīklam līdzīgi pavedieni.

- Soacēra!

Marsa attēls sāka peldēt, sašķobījās. Loss uzreiz nesaprata, ka tā ir viņa asara ... Viņš atrāva seju no okulāriem, ātri izberzēja acis, bet, kad viņš atkal atbalstīja pieri pret tubusu, ieraudzīja tikai blāvu, bordo-brūnas krāsas mirdzumu, izgaistošu tumsā.

- Marss aiziet zem horizonta, - viņam vainīgi paskaidroja.

- Kaut ko saskatījāt? - viņu ielenca uzmanīgas, azartiskas, ziņkārīgas  sejas.

- Svešu pasauli, - viņš klusi pateica, paņemot mutē pīpi bez tabakas; Loss nesen bija atmetis smēķēšanu, taču viņš nebija atteicies no ieraduma sūkāt pīpīti. - Mirstošu pasauli ... kura ir jāglābj.

Sirdī dega uguns. Uguns plūda pa dzīslām. Galva kūpēja. Gribējās iekliegties cik jaudas: Aelita, sagaidi! Bet viņš savaldījās, izjūtot mutē savas elpas sūrumu.

Observatorijas direktors pavadot viesi kaut ko teica, aicināja uz savām mājām, apsolīja visu iespējamo palīdzību, un Losam pat radās ideja viņu ņemt par pavadoni. Bet, uzmetis skatienu Struganovičam, viņš saprata, ka tas neizturēs lidojumu. Vēl ne vecs vīrietis, bet irdens, ūdeņains, kā medūza, kabineta zinātnieks. Nevis ceļotājs.

Nodomāja kā par kaut ko izlemtu: "būs jālido vienatnē".

Viņu atpakaļ krastmalā atveda ar observatorijas automašīnu.

Loss ienāca pa vārtiem, kurus apsargāja sarkanarmietis.

Apgaismotais darbnīcas pagalms bija atbrīvots no sarūsējušajiem dzelzs gabaliem, cementa mucām, samudžinātām drātīm, darbgaldu detaļām un mēslu kaudzēm. Pagalma aizmugurē no iekšpuses apgaismoti spīdēja augstā šķūņa putekļainie logi.

Mazās durvis tajā bija pusatvērtas, pie sliekšņa uz ceļgaliem tupēja strādnieks un pārlūkoja instrumentus.

- Būtu nu gājis mājās, Hohlov, - teica Loss. - Viss jau ir savākts, noregulēts, sasaiņots. Atpūties.

- Viesis pie tevis, Mstislav Sergejevič, - atbildēja strādnieks, pamādams uz durvīm. - Aplūko ierīci.

- Nevajadzēja laist, - Loss sarauca uzacis, dodoties šķūnī.

- Nu taču tur vēl ir arī Kuzmins, - Hoklovs sacīja viņam mugurā.

Loss ieslēdza nažuslēdzi.

Pie griestiem iešņācās, iedegās loka gaismas lampas, kas apgaismoja kuģa mirdzošo, milzīgo olu. pie lūkas ar paceltu galvu stāvēja kaut kāds cilvēks. No darbagalda ar konservu un kažokādu drēbju kaudzēm, viņu vēroja strādnieks Kuzmins, šaubīdamies, šķirstot bārdu. Atskatījās.

- Lūk, pie jums džentlmenis, Mstislav Sergejevič.

- Redzu, - Loss aprauti izmeta, skatoties uz viesi; sirds izlaida sitienu - vai tik nebūs ceļabiedrs?

Svešais bija ģērbies nenoteiktas krāsas un stila ādas jakā, ar rāvējslēdzējiem, tādās pašās ādas biksēs un dīvainos zābakos ar daudzām metāla kniedēm. Viņš bija garš, galvas tiesu garāks par Losu, melnīgsnējs, ar garu, taisnu muti šaurajā sejā, izliektām acīm, nevis pelēkām, bet kaut kādām caurspīdīgām, un plēsonīgu degunu ar neparasti lielu nāsu griezumu. Viesa mati ritinājās pār pieri, melni, ar pelnu šķipsnām, bet ne pelēki, kā Losam, un krita no pakauša pār pleciem.

- Sveicināti, - laipni sacīja Loss. - Interesējaties?

Svešais atskatījās, viņa acis nomirgoja.

- Vai esat pārliecināts, ka aizlidosiet? - aprauti, paklusi, ar metāliskām notīm balsī, viņš pajautāja ar tikko uztveramu akcentu.

Loss šo akcentu uztvēra.

- Aizlidošu, - viņš pamāja. - Es vienreiz jau lidoju un atgriezos. Jūs esat ārzemnieks?

Svešais pavilcinājās.

- Nē, es esmu no Zemes ... vietējais ... bijušais baltais virsnieks ... Ņemsiet līdzi? Vai arī jūs par pavadoņiem ņemat tikai sarkanarmiešus?

- Kāpēc gan? - Loss paraustīja plecus, jūtot zināmu saspringumu krūtīs; viņam nepatika viesis, lai gan bija grūti pateikt, ar ko tieši. - Man vajadzīgs labs biedrs, uzticams, drosmīgs. Ceļš ir bīstams, galu galā līdz Marsam tagad ir vairāk nekā piecdesmit miljoni kilometru. Būs grūti. Ja jūs saprotat ...

Viesa lūpas izliecās, nevarēja saprast - vai smaidā vai kādā citā grimasē.

- Esmu ar mieru.

- Ģimene, bērni ir?

- Nē, esmu ... vientuļš.

- Nu ko, - Loss pasmaidīja, - tad laipni lūdzu. Arī es esmu vientuļš, sapratīsimies. Starts rīt no rīta. Sakrāmējiet mantas un nāciet. Neko īpašu līdzi neņemiet, lidosim speciālos apģērbos, līdzīgos lidotāju tērpiem, bet ar uzlabojumiem, tos laipni piegādāja Aerofizikālais institūts, un pārējais viss nepieciešamais lidojumam ir sagādāts.

- Man neko nevajag, es lidošu tā.

- Labi, palieciet, es jums uzklāšu gultu tepat, darbnīcā.

- Nevajag, es atnākšu no rīta.

Svešais uzmeta aparātam vēl vienu skatienu un ātriem soļiem izgāja no šķūņa.

- Kā jūs sauc? - attapās Loss.

- Augstais - atlidoja no tumsas.

No aparāta aizmugures iznāca Kuzmins ar suku rokā. Pašūpoja galvu.

- Savāds jums tas ceļabiedrs, Mstislav Sergejevič, nepatīk man viņš. Jūsu vietā es viņam neuzticētos. Baltgvardi, viņi visi ir nodevēji ...

- Ne visi, - Loss izklaidīgi iebilda, - daudzi tika apmānīti. Un viņu vidū ir ļoti labi cilvēki, izglītoti, drosmīgi. Un viņš, redzams, ir spēcīgs, pieredzējis cilvēks.

- Nu, skatieties, jums jālido.

Loss neatbildēja. Viņš jau sapņoja ar atvērtām acīm, redzēdams sev priekšā Aelitas lidojošo vājo sejiņu, aizmirsis par viesi ...

Ceļabiedrs ieradās sešos no rīta, divas stundas pirms starta. Rokā viņš nesa nelielu taisnstūra formas portfeli, izgatavotu no melna matēta materiāla, ar noapaļotiem stūriem, un uzreiz sāka iekārtoties kabīnē. Loss gribēja viņam izskaidrot aparāta uzbūvi, kabīnē parādīt visdažādākās vadības un novērošanas ierīces, taču tas pārtrauca inženieri:

- Es saprotu raķetes darbības principu. Pārējo pastāstīsiet lidojuma laikā.

- Labi, kā ziniet, - piekrita apmulsušais Loss, mazliet neizpratnē par biedra pārliecinošo uzvedību. - Uzvelciet kombinezonu, untas, iekārtojieties labajā ložementā. Es sēdēšu kreisajā.

Viņš pats jau bija uzvilcis kombinezonu, augstus kažokādas zābakus un ķiveri un tagad izskatījās kā polārais pilots.

- Man kombinezonu nevajag, - aprauti paziņoja Augstais (Loss neuzdrošinājās jautāt, vai tas ir uzvārds, vārds vai iesauka). Viņš novilka jaku, paliekot pieguļošā melnā džemperī, tad no sava neparastā portfeļa izvilka spīdīgu saini, pielika pie kakla, un tas pēkšņi izvērsās caurspīdīgā plēvē apklāja visu viņa ceļabiedra ķermeni, pat zābakus.

- Kas tas tāds? - Loss ieinteresējās.

- ZAK, - nomurmināja Augstais. - aizsargtērps.

- Nekad tādus neesmu redzējis. Kur tie izgatavoti? Vai tiešām pie mums? Vai ārzemēs, Amerikā?

- Ārzemēs ... Amerikā, - Augstais sašķieba lūpas nenoteiktā grimasē.

Uz mirkli Losam sagribējās atteikties no viņa pakalpojumiem.

Šķiet, ka ceļabiedrs sajuta viņa garastāvokli, mīkstināja toni, savilka atvainojošos seju.

- Es ilgu laiku strādāju... ē-e Losandželosas laboratorijā pie aizsardzības sistēmām. Šis kombinezons ir daudzu ...ē-e zinātnieku, inženieru domas rezultāts.

- Jā, šur tur amerikāņi ir mums priekšā, - piekrita Loss. - Bet toties mēs viņiem - ar raķešu iekārtām. Kāds ir jūsu kombinezona darbības princips?

- ZAK pasargā no visām ārējām ietekmēm, ielaiž skābekli un utilizē atkritumus.

- Vai uz elektromagnētisma?

- Uz ... elektromagnētisma, - Augstais atbildēja ar gandrīz nemanāmu vilcināšanos.

- Marsiešu mašīnas arī izmanto elektromagnētiskos laukus. Es iedziļinājos viņu rasējumos un diagrammās, Aleksejs Ivanovičs bija paķēris līdzi, kad Soacērā ieņēma Augstāko Inženieru Padomi, un es tur šo to izpratu. Nu, labi, mēs par to vēl parunāsim.

Loss ielīda lūkā un pagriezās.

- Ē-e ... mans draugs, kā jūs pēc vārda un tēva vārda uzrunāt? Es vakar nepajautāju.

Augstais nedaudz pavilcinājās.

- Sauciet vienkārši par Augsto.

- Kā vēlaties, - piekrita Loss neizpratnē par šādu atbildi. Tomēr jautāt pavadonim par šādas konspirācijas iemesliem bija neērti.

"Ka tik nebūtu izbēdzis katordznieks", radās doma. Tomēr Losu pasauca, un viņš aizmirsa par savām aizdomām.

Astoņos no rīta, kad saule jau sen bija uzlēkusi pāri pilsētai, apgaismojot šķūņa sienas, pie klajumā sapulcinātā pūļa piebrauca liela izpildkomitejas automašīna. no automašīnas izkāpa cienīgs kungs pieguļošā uzvalkā, ar kaklasaiti un divu sarkanarmiešu pavadībā pazuda darbnīcas vārtos. Tad viņš iznāca, sakārtoja pensneju un iekāpa mašīnā. Pūlis uztraucās.

- Vai tiešām nelidos?

- Lidos, - citi pārliecināti atbildēja. - Pirmo reizi, kad lidoja izlūkos, atveda zeltu. Tagad ekspedīciju sūta vispār pēc zelta.

- Beidziet melot! Viņi ir tikai divi, cik zelta var atvest divatā? Nu,  pudus desmit. Šitie lido, lai vadītu revolūciju. Viens ir komisārs, otrs - bēguļojošs noziedznieks.

- Kam nocirst galvu?

- Tak ne jau nocirst, bet vadīt.

- Un kāpēc tas katordznieks?

- Lai tiktu pāri mīnu laukiem.

- Ko jūs te melojat? Kādi mīnu lauki uz Marsa?!

- Mans svainis it kā redzējis kaut kādu tumšu vīrieti, noteikti, katordznieks!

- Nu ko jūs tur muldat?! Tas nav katordznieks, tas ir NKVD aģents, lido ievest kārtību.

- Ak tā, tas gan pareizi, kārtībai visur jābūt.

- Klusu, sāk darbināt!

Pūlis sastinga.

- Vai ta runu neviens neteiks? - vīrietis cepurē nočukstēja. - Pagājušajā reizē biedrs Gusevs labi pateica! Apsolīja nodot sveicienus marsiešiem ...

Uz viņu uzšņāca, viņš apklusa.

Pa šķūņa vārtiem iznāca divi cilvēki - strādnieki Kuzmins un Hohlovs, paskatījās apkārt, pārkrustījās un atkāpās pie pūļa.

- Paejiet tālāk, biedri.

Aiz upes nosvilpās lokomotīve.

Pūlis trokšņaini izelpoja, nodrebēja.

Un tai pašā mirklī klētī atskanēja apdullinošs sprādziens, sprakšķēšana, un caur vārtiem izplūda dūmu un putekļu mākoņi. Zeme sadrebēja. Šķūnis gandrīz sabruka kā kāršu namiņš, sienas sašķobījās. No dūmu mākoņa parādījās metāla olas neasais deguns. Dārdoņa pastiprinājās, saplūstot ārkārtīga skaļuma rēcienā. Spīdīgais aparāts parādījās viss, dzirkstot saulē, pakārās gaisā. Tad devās augšup, paātrinājās, uzplaiksnīja spoža varavīkšņaina liesma - un tas aizlidoja uz augšu, pārvērtās lieldienu olā, svecē, zvaigznē. Izgaisa ...

Pūlis vienlaicīgi izelpoja, izplūda izsaucienu vētrā ...

Ierīce izlidoja no atmosfēras, un Loss samazināja ultralidīta daudzuma pieplūdi sadegšanas kamerā. Gravitācijas prese, kas nospieda kosmonautu ķermeņus sēdekļu elastīgajos spilvenus, samazinājās uz pusi. Elpot kļuva vieglāk.

Losa pavadonis kopš starta brīža nepateica ne vārda un sēdēja nekustīgi, tikai viņa atvērtajās acīs ik pa brīdim iemirdzējās saules gaisma, kuras stari caur logu iekļuva kabīnē. Acīmredzot viņš neizjuta nekādas neērtības, it kā ne reizi vien būtu ceļojis kosmosā.

- Kā jūtaties? - katram gadījumam pajautāja Loss, pārkliedzot motora rēkoņu.

- Normāli, - vienaldzīgi atbildēja Augstais.

Loss iebāza seju sekošanas ierīces okulāros, kuras kameras izgāja ārpusē caur īpašām lūkām. Salīdzinot ar pirmo eksperimentu, viņš bija uzlabojis novērošanas un sekošanas sistēmu, un tagad varēja novērot, kā Zemes panorāma aiziet uz leju, kā arī redzēt visu, kas bija raķetei priekšā. Pasažierim bija nodrošinātas tādas pašas ērtības. Viņiem vairs nebija jārāpo pa stepēto kabīnes apšuvumu no vienas actiņas uz otru. Iluminators kalpoja ne tik daudz pārskatam un orientācijai, cik psiholoģiskam atbalstam, novēršot klaustrofobijas attīstību. Iepriekšējā reizē iluminatoru trūkums bija ļoti kaitinošs, kas Losam un Gusevam  lika nervozēt un mocīties neziņā.

Zeme zem kājām no milzu zaļganpelēki-zilganas bļodas pamazām pārvērtās par attālinošos smagu bumbu. Tās labā mala sāka kļūt sudrabaina, kvēlojoša, kreisā pazuda ēnā.

Atmosfēra bija beigusies. Zvaigznes pārstāja mirgot un trīcēt, uzspīdot spožāk. Pār acīm uzplaiksnīja karsta gaisma: aparāts pagriezās ar sāniem pret Sauli.

Loss pakustināja stūri, mainot kursu.

Raķetes ātrums turpināja pieaugt, tā milzu ātrumā aiztraucās bezgaisa telpā.

Sirds sāka pukstēt nevienmērīgi, rāvieniem. Pār acīm nokrita asiņains plīvurs. Loss, atcerēdamies iepriekšējās sajūtas un pārdzīvojumus starta laikā, raidīja ķiverē skābekļa plūsmu ar amonjaka piejaukumu. Iekniesās degunā, galva noskaidrojās. Tomēr sirds turpināja dauzīties kā pumpis, trokšņaini dzenot asinis pa trīcošajiem asinsvadiem, un Loss samazināja degvielas padevi sadegšanas kamerā.

Pēc dažām minūtēm kļuva vieglāk. Ķermenis sāka pielāgoties stāvokļa izmaiņām, slodzei, pielāgot bioritmus un enerģijas apmaiņu jaunajiem dzīves apstākļiem.

Loss atkal pievērsās izsekošanas ierīces okulāriem un ieraudzīja garām peldošo Mēnesi. Tā gaisma bija tik spoža, it kā tas viss būtu izgatavots no sudraba.

Loss atcerējās Aelitas stāstu, ka Magacitlu ierīces nosēdās uz Zemes pavadoņa, taču neviens nezināja, kas ar tām notika. Būtu vērts uz Mēness pameklēt viņu klātbūtnes pēdas.

- Citreiz, - Loss sev apsolīja, ar acīm meklēdams sarkano zvaigzni. Pēc kāda laika atrada. - Lūk viņa!…

Marss bija ļoti tālu - maza, blāva zvaigznīte starp Piena ceļa mirdzošajām zvaigznēm. Bet Losa sirds sāpīgi sažņaudzās. Tur dzīvoja sieviete, kuru viņš mīlēja, un viņa sauca, sauca, nezinot, vai viņš dzirdēs viņas aicinājumu.

Uzreiz pēc rādiopārraides seansa Loss lūdza stacijas telegrāfa operatorus nosūtīt signālu uz Marsu. Viņam neatteica, ieslēdza stacijas galveno raidītāju, un viņš iemeta pasaules telpā atbildes saucienu: "Aelita! Esmu dzīvs! Gaidi mani!" Bet vai signāls sasniedza Marsu, vai Aelita to dzirdēja, palika nezināms. Viņa vairs neraidīja...

Loss attapās, izslēdza papildu skābekli - sāka eiforiski reibt galva. Pēc vairākiem mēģinājumiem pagrieza ierīci uz Marsu.

- Nepareizi, - pēkšņi atskanēja ceļabiedra vienaldzīgā balss.

- Kas nepareizi? - Loss nesaprata.

- Marss nestāv uz vietas, tā ātrums orbītā ir aptuveni desmit kilometri sekundē. Trajektorija jāizvēlas tā, lai planētas un raķetes kursi krustotos vienā noteiktā punktā. Tā mēs ietaupīsim laiku. Vai esat aprēķinājis kursu?

- Man ir provizoriski aprēķini, taču tie nav diezcik precīzi, tāpēc labāk lidot pa parabolu ...

- Vai tad lidojumu nevada inks?

- Kas?!

- Kompjūters.

- Kas ir šis kompjūts?

- Skaitļojamā mašīna.

- Es pats kontrolēju lidojumu. Bet mūsu skaitļojamās mašīnas pagaidām ir ļoti milzīgas, mēs nevarētu tādu iedabūt aparātā. Ko jūs zināt par šiem ... kompjūtiem? Jūs esat inženieris?

- Esmu kvistors... nu, gandrīz inženieris, - ar vilcināšanos atbildēja Augstais. - Tiesa, bijušais. Pagrieziet ierīci uz Antaresu, tā mēs saīsināsim ceļu un ietaupīsim laiku.

Loss pasmīkņāja, skatīdamies uz ceļabiedra mierīgo, melanholisko seju, pievērsās okulāriem. Tad paskatījās uz zvaigžņu karti un lidojuma plānu, kas atradās pa kreisi, uz īpaša galda. Augstais patiešām zināja, par ko runāja: raķetes trajektoriju varēja "iztaisnot", ja lidojums būtu virzīts uz Antaresu - Skorpiona alfu. Tikai kādā ātrumā lidot? Var diezgan pamatīgi aizšaut garām ...

- Lidojiet ar pastāvīgu paātrinājumu, - ceļabiedrs pateica priekšā, it kā izdzirdis inženiera domas. - Desmit metri sekundē ik sekundi. Pusceļā pagriezīsiet izplūdes sprauslu Marsa virzienā un sāksiet samazināt ātrumu tādā pašā tempā.

- Vai garām neaizlidosim? - Loss šaubījās.

- Es izpētīju jūsu moduļa parametrus ...

- Ko?!

- Jūsu aparāta. Tam ir pamatīga ātruma un taisnvirziena kustības rezerve. Jebkurā gadījumā mēs panāksim Marsu.

- Paldies ... - Loss ar cieņu nomurmināja, domādams, ka viņam ar ceļabiedru paveicies: viņš zina daudz vairāk nekā Gusevs un neuztraucas par ekspedīcijas likteni, it kā būtu pārliecināts par tās veiksmīgu iznākumu. Nez, kas tā par profesiju - kvistors? Enerģētikas inženieris? Ķīmiķis? Vai kaut kas saistīts ar vēsturi?

Ierīce pagriezās pret Antaresu.

Ātrums sasniedza desmit tūkstošus kilometru sekundē un turpināja pieaugt. Abi ceļotāji devās prom starpplanētu telpas tumsā un aukstumā, prom no Zemes, prom no Saules.

Pele pamodināja Tarasu pulksten septiņos no rīta, ar zvaniņu. Terafimu - personīgo inku - Tarass nez kāpēc nosauca par Peli - jo tas bija kluss, neredzams, ārkārtīgi rūpīgs, aprēķinošs, viltīgs, veikls - un izturējās pret viņu kā pret dzīvu būtni. Atbildot uz to, Pele - enerģijas un informācijas sabiezējums, kas spēja iegūt jebkādu formu un iekļūt jebkurā priekšmetā, mīlēja saimnieku un atbildēja viņam ar pieķeršanos, kā uzticīgs suns.

- Es gribu gulēt, - Tarass ar nepatiku nomurmināja, neatverot acis.

Pele iegrūdās jauneklim kaklā, atdarinot suņa slapjo degunu.

- Atstājies! - Tarass atgaiņājās, paslēpis galvu zem spilvena. Tad viņš atcerējās, ka vectēvs viņu gaidīja pusastoņos pēc starplanētu laika, un atvēra acis.

Pele noripoja no gultas kā bezķermeņa balons, pārvērtās par zobu suku un iemetās pa atvērtajām durvīm. Dažreiz terafims atļāvās atgādināt saimniekam parūpēties par rīta tualeti.

Tarass nopūtās un ar gribas piepūli izdzina sevi no gultas.

Mammas vairs nebija mājās, viņa aizbrauca uz darbu agri - piecos no rīta vai trijos pēc starpplanētu laika, jo viņa dežūrēja ātrās palīdzības patruļā Merkūrija zonā. Diena tur sākās agrāk. Tarasa tēvs Ivors Ždanovs vairāk nekā gadu nebija bijis ne tikai uz Zemes, bet pat Saules sistēmā un vispār Galaktikā. Federālās ekspedīcijas ietvaros viņš izpētīja milzīgu Artefaktu - mākslīgu struktūru milzu caurules formā, kas atradās desmit miljardus gaismas gadu attālumā no Saules. Caurule ar Zemes Mēness diametru caurdūra telpu trīs simti parsekus tālu, un pēc tam abi tās gali pamazām zaudēja blīvumu un pazuda, izgaisa vakuumā. Kas to uzcēlis un kāpēc, nebija skaidrs līdz pat šim laikam. Baumas izplatījās ļoti dažādas, un starp tām - Ždanovu drauga Ignata Romašina hipotēze par ... Artefakta Zemes izcelsmi! Ignats uzskatīja, ka tā ir hronopaātrinātāja - supratemporālā topoloģiskā tuneļa ar kvantētu izeju - četrdimensiju kopija, kas izveidota uz Zemes un pēc tam nosaukta par Stumbru. Stumbrs savienoja daudzus Visuma laika invariantus, kurus cilvēki sauca par Laiku Koka Zariem.

Tiesa, vectēvam Tarasam bija cits viedoklis. Viņš apgalvoja, ka Artefakts ir "atmiris un realitātē izkritis Zemes metauniversa transgressa atzars" - hronotelpisku pārvietojumu sistēma, kuru izveidojis kāds no Visuma līmeņa Spēlētājiem. Varbūt pat viens no Priekšgājējiem, kurš izstrādāja Spēles noteikumus.

Tarass bija aizrāvies ar šo problēmu, taču viņš bija tikai RIVC trešā kursa students un varēja tikai sapņot par līdzdalību ekspedīcijā uz Artefaktu. Toties viņš bija neatkarīgs, izvēloties, ko viņam labpatiks darīt no lekcijām brīvajā laikā - brīvdienās, un viņš izvēlējās meklēt Dendrokontinuuma invariantu - Koka Zaru, kurā tikuši realizēti Tarasa iemīļotā antīkā rakstnieka Alekseja Tolstoja darba notikumi.

Brokastīs norijis dažas pankūkas ar biezpienu un faino paitti, kas plīstot ar bumbiņām mutē paaugstināja tonusu, Tarass izdzēra glāzi karsta augļu dzēriena un izsauca konversa līniju.

Ždanovu ģimene dzīvoja atsevišķā kotedžā Snas upes krastā, kas ietecēja Urālu ezerā, visburvīgākajā dabas nostūrī, kurā bija saglabājusies senatnīgā tīrība un klusums. Lieli dzīvojamie kompleksi, kā Jekateringa un Čeļaba, atradās piecdesmit kilometru attālumā no šīs zonas, lai gan to zarojošie torņi bija redzami pie horizonta. Bez tam kotedžu iedzīvotājiem nebija lielajās pilsētās jāiekļūst ar transporta mezgliem, katram no viņiem bija iespēja uzreiz nokļūt metro sistēmā, savienojot ne tikai cilvēku apmetnes uz Zemes un Saules sistēmas planētām, bet arī uz citu zvaigžņu planētām, kas atradas Zemes kontrolētajā Galaktikas zonā. Metro ieejas-izejas kontūru sauca par konversu un tas ietilpa aprocē.

Pēc dažām sekundēm Tarass iegāja tuvākās metro stacijas terminālī, atrada tukšu kabīni un deva galamērķa kodu. Vēl dažas sekundes vēlāk viņš parādījās Avārijas un Drošības Dienestu Pārvaldes metro terminālī. Viņš "iesēdās" caurdurošājā liftā un nolēca no tā pie vectēva darba moduļa durvīm, kas atradās kolosālās UASS ēkas simts otrajā stāvā.

Pāvels Ždanovs nebija viens.

Blakus viņa operatīvās informācijas kokonam stāvēja Tarassam neskaidri pazīstams sirmmatains vīrietis ar pergamentbrūnu seju, tievu un trauslu izskatu, ar melnām gudrām acīm. Viņš atskatījās uz jaunpienācēju, pamāja sveicienu un atgriezās pie vioma, kas atvērās Ždanova vecākā kokonkrēsla priekšā. Telpiskā tilpuma dziļumos lēnām griezās kaut kāda dzelkšņaina struktūra, kas atgādināja milzu mežģīņotu cilindru ar izaugumiem.

- Protams, tas ir saišķis, - sacīja Pāvela viesis. - Gar septiņām topoloģiskām krokām. Izvērstā stāvoklī, tas izskatīsies kā Sierpinski sūklis.

- Ja tas izvērsīsies, neviens nevarēs novērtēt tā formu, - Pāvels nomurmināja, izslēdzot projektoru. - Nebūs, kam skatīties un vērtēt.

- Ceru, ka jūsu dienests to drīz atradīs. Es eju pie direktora, pēc tam pie matemātiķiem. Pēc divām stundām, nelielajā zālē, Padome, tā ka sagatavo atskaiti.

Sirmmatainais atkal paskatījās uz Tarasu, pamāja un aizgāja.

- Kas tas bija? - jauneklis jautāja.

- Ļubens Zlatkovs.

- Tas pats ?!

Pāvels pacēlās no operatīvā viriāla "kaktusa", kas mirgoja ar krāsainām gaismām, paskatījās uz mazdēlu; viņa seja bija drūma, noraizējusies.

- Ko nozīmē - tas pats?

- Nu, tas Stumbra radītājs? - Tarass apjuka.

- Stumbru aprēķināja Atanass Zlatkovs. Tas ir viņa dēls.

- Piedod, esmu aizmirsis... - Tarass nosarka. - Viņi ir līdzīgi…

- Kaut kas noticis?

- N-nē. Kāpēc tu jautā?

- Kā tad lai izskaidro tavu vizīti?

- Pats noliki satikšanos uz astoņiem, - Tarass bija pārsteigts.

- Ak, jā... - Pāvels pārvilka roku pār seju, viņa skatiens izmainījās, "atstāja iekšējo raižu trajektoriju", kā tēvs mēdza teikt. - Šķiet, ka arī es esmu aizmirsis ... mums ir problēmas ...

- Kādu konstrukciju jūs aplūkojāt?

- Tieši vienu no mūsu problēmām, dienesta galvassāpju problēmu. Kāds to paslēpis vienā no Zariem, mums tas jāatrod, pirms radušās nepatikšanas.

- Bumba, vai?

- Kaut kas tamlīdzīgs, - Pāvels vāji pasmaidīja. - Ļoti liela, briesmīga, iznīcinoša bumba. Spēj iznīcināt jebkuru Metavisumu.

- Daudzdimensionālis? - Tarass ar dedzīgu ziņkāri jautāja. - Tas izvēršas ne tikai trīs dimensijās, vai ne? Kas to atstājis? Un kur? Un kāpēc tas ir drošības dienesta galvassāpes?

- Tu uzdod pārāk daudz jautājumu, - Ždanovs vecākais sarauca pieri. - Ko man vajadzēja izdarīt tavā labā?

- Atrast Zara invariantu ar ...

- Ak jā, atcerējos. Pagaidām ne ar ko nevaru iepriecināt. Mūsu hronooperatori veica meklēšanu, taču neatrada realitāti ar taviem iemīļotajiem varoņiem. Pareizāk sakot ir invariants ar līdzīgiem apstākļiem, bet ...

- Iedod koordinātes!

- Nesteidzies, - Pāvels saviebās. - Tev vēl nav piešķirta atļauja doties uz transgressu. Nav zināms, vai SEKON atļaus to noformēt uz tava vārda.

- Tad palīdzi!

- Es joprojām neesmu pārliecināts, vai tev tas ir vajadzīgs.

- Bet, vectēv, man ir tiesības uz neatkarīgiem pētījumiem! Man ir otrās pakāpes Galaktiskās piekļuves atļauja ...

- Ar to nepietiek. Tu vēl neesi pilnvērtīgs kvistors.

- Esmu pabeidzis divus kursus ...

- Ar to nepietiek, es teicu. - vectēva uzacis salikās vienā līnijā. - Pat pieredzējuši kvistori pieļauj kļūdas ... un daži no viņiem pat kļūst par noziedzniekiem.

- Par ko tu runā? - neticēja Tarass.

- Ir te viens precedents ... ar neparedzamām sekām. Puisis sastrādāja brīnumu lietas, un, kad mēģināja viņu apturēt, aizbēga ... Un tagad tās ir otrās dienesta galvassāpes.

- Bet es taču saprotu ... un netaisos nekur iejaukties. Es tikai gribu apmeklēt Zaru, kur dzīvo Loss, Gusevs, Aelita ...

- Labi, parunāsim par to pie vakariņām. Pagaidām esmu aizņemts.

Ļauj vismaz paskatīties, ko jūsu hroniķi ir atraduši.

Pāvels nedaudz pavilcinājās, pēc tam izvilka no viriāla adatu ar kompaktvideo un pasniedza to mazdēlam.

- Paskaties un atgriez. Tikai nedalies savos iespaidos ne ar vienu. Šī informācija ir slēgta.

- Protams, vectēv. Paldies, vectēv! - Tarass apskāva Pāvelu. - Uz redzēšanos, vectēv.

Izlēca no moduļa.

- Pavisam puikiņš, - nomurmināja Ždanovs, skatīdamies viņam pakaļ, tad viņa seja aptumšojās, un tajā iegūla rūpju rievas. - Kur lai meklē to nelieti?

Vioms paklausīgi reproducēja attiecīgā vīrieša portretu. Pāvels cieši paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu.

- Oi, kā tu man nepatīc, draņķi ...

Tarass šajā laikā steidzās mājās, nepacietīgi lūkodamies kompakta spraudnī. Vectēvam dotie solījumi bija izkūpējuši no galvas. Gribējās ātrāk apskatīt ierakstu un dalīties jaunumos ar draugiem. Īpaši ar vasarnīcu kaimiņieni Nastju Belaju, kuras vectēvs bija Ždanova vectēva draugs. Nastja mācījās tajā pašā RIVC, bet bija gadu vecāka. Viņa arī nopietni nodarbojās ar tuvcīņas mākslu rusboja tradīciju skolā. Tarass pret tuvcīņas mākslām bija visai vēss, lai gan sevi uzskatīja par labu cīnītāju, taču draudzene viņu pārspēja visos parametros.

- Gribu atgādināt, - Pele, kuras esamību Tarass bija pilnībā aizmirsis, pakustējās uz viņa pleca.

- Par ko? - viņš ejot pajautāja.

- Jaunā dāma vārdā Anastasija jūs gaidīs baseinā vienos pēcpusdienā.

- Paspēšu, tikai vēl desmit.

- Kurp mēs steidzamies?

- Mēs steidzamies noskatīties invarianta videoierakstu. Tarass ieslēdza datora viriālu, ievietoja videoieraksta adatu. Istabas sienas pārklājās ar miglu, pazuda. Jaunais cilvēks nonāca kosmosa melnajā bezdibenī, virs pinkainas spožas uguns bumbas - šīs planētu sistēmas Saules, kurā atradās tās pašas planētas, kas bija Tarasa realitātē, un pats galvenais - bija Zeme, kas gandrīz neatšķīrās no "īstās", un planēta Marss.

Pirmkārt, Tarass ar mentālā kursora vizieri atrada Zemi.

"Invarianta salīdzinošie raksturlielumi," viņa ausīs ieskanējās inka bezdzimuma balss; kas nozīmēja, ka kompakts saturēja informāciju par atrastā metauniversa invariantu salīdzinājumā ar matricu, kurā dzimis Tarass. - Masa - viens divas nulles divdesmit divi, rādiuss - viens trīs nulles četrdesmit viens, orbītas ātrums - nulle deviņdesmit deviņi nulle deviņi, atmosfēras sastāvs ... "

"Atlikt uzskaitījumu," mentāli nokomandēja Tarass. "Mani interesē sociums. Vai šeit ir valsts, ko sauc par PSRS vai RSFSR?"

"Krievijas Federatīvā Republika atrodas Eirāzijas teritorijā."

"Teicami! Vai ir pilsēta Petrograda?"

"Tā ir republikas galvaspilsēta."

"Arī der. Tagad man jānoskaidro, vai inženieris-raķešu izgudrotājs ar uzvārdu Loss dzīvo Petrogradā".

- Šādu datu nav.

"Žēl, - Tarass bija satraukts. - Būs jāpalaiž informācijas zondes."

"Nav manā kompetencē".

"Tev arī neprasu. Tagad parādi man Marsu."

Spožais viziera krustiņš nobīdījās, planētu sistēmas diagrammā atrada sarkanu aplīti. Aplis ar lēcienu pieauga lielumā, pārvērties par planētu. kļuva redzamas ap to riņķojošās pavaoņu dzirkstelītes: nez kāpēc tās bija trīs.

- Va velns! - Tarass skaļi pateica. - Trīs pavadoņi?

"Divi griežas gandrīz pa apļveida orbītām, - atbildēja video ceļvedis, - Foboss un Deimoss. Parametri praktiski neatšķiras no matricas parametriem. Trešais satelīts Protoss rotē ļoti iegarenā orbītā un ir asteroīds, ko satvēris Marsa gravitācijas lauks."

- Skaidrs. Dod man priekšstatu par virsmu.

- Pavadoņu?

- Marsa.

Attēls viomā izmainījās. Marss piepildīja visu redzamo telpu. Pavērās līdzenumi, kalnu grēdas, aizu, kanjonu un plaisu haoss, daudzi dažāda diametra krāteri. Šeit valdīja visas sarkanās un brūnās nokrāsas, kuras laiku pa laikam pārtrauca kailie dzelteno tuksnešu plankumi un sārtas izžuvušu strautu gultnes. Bet Marsa kanāli, ūdenskrātuves, pilsētas un ciemati nebija redzami. Uz Marsa nebija dzīvības.

- Re kas par cūcību! - nomurmināja Tarass.

Acs aizķēra metālisku mirgojumu vienas kalnu grēdas nogāzē.

"Dod palielinājumu!"

Planētas virsma metās pretim, kalni aizslīdēja uz sāniem. Parādījās skaidri redzama milzu dzega, kuras malā gulēja plācenī saplacināta ... metāla ola!

- Raķete?! - Tarass neticēja savām acīm. Gids klusēja.

- Tātad, Loss šeit tomēr eksistē?!

Varbūt Loss eksistē, iekšējā balss skeptiski atbildēja, bet Aelitas gan nav. Un Marsa civilizācijas arī nav. Un raķete ir sadragāta smalkās druskās! Vietējais Loss atlidoja šurp un piezemējoties avarēja. Tā ka nav ko meklēt.

Bet ja nu neavarēja?!

Nu tad nomira no bada un aukstuma. Redzi, uz šī Marsa dzīvības nav.

"Dod salīdzinošos raksturlielumus, - Tarass pieprasīja.

"Masa - viens un trīs desmitdaļas, - ceļvedis nomurmināja ausī. - Rādiuss - viens un nulle piecpadsmit ..."

- Atmosfēra?

"Slāpeklis - četrdesmit procenti, oglekļa dioksīds - piecdesmit viens, skābeklis - deviņi, inertas gāzes, spiediens - nulle nulle seši bāri ..."

"Saprotams, elpot nevar. Tātad faktiski vietējais Marss nav apdzīvots. Kas šeit mēģināja piezemēties? Vai tiešām Loss?"

Kaut kas pazibēja aizā.

"Nu-ka, parādi man".

Kameras skata vektors nedaudz nobīdījās. Aizas apakšā Tarass pamanīja vēl vienu klinšu šķembās ierakušos metāla olu. Un kilometru tālāk - vēl vienu.

- Vēl divas raķetes!

Arī sagribēji - Loss? iekšēja balss ironiski vaicāja. Tad uz vietējās Zemes dzīvo vesels bars Losu, kas ieplānojuši pārcelties uz kaimiņu planētu.

- Jā-a ... - jauneklis pakasīja galvu. - Neveiksme ... Sanāk, ka tās ir Magacitlu ierīces ... Ja Loss arī atlidoja, neko te neatrada.

Šajā invariantā Tolstoja stāsts bija realizējies tikai daļēji, pasmīkņāja iekšējā balss. Atlanti-Magacitli pastāvēja, viņi aizbēga no Zemes, bet neatrada uz Marsa dzīvību un gāja bojā.

Varbūt tev taisnība ...

Mēs to neuzzināsim. Un nav arī vajadzīgs. Marss ir tukšs. Šeit nav daiļo marsiešu meiteņu.

"Meklē vēl," - Tarass pavēlēja informatoram.

Planētas kalnainais reģions attālinājās, aizskrēja pa kreisi. Reljefa krokās atkal atmirdzēja metāls. Vēl viena ola ... Un vēl ... Uz visiem Marsa plato un līdzenumiem, uz kalnu krokām un izžuvušo upju aizās, gulēja kosmosa flotes paliekas ar no Zemes aizbēgošajiem Magacitliem, kuri velti atstāja savu dzimto planētu, meklējot labāku dzīvi ...

Vectēvam bija taisnība, Tarass skumji nodomāja, izslēdzot projektoru. Tas nav tas pats invariants. No otras puses, tas jau arī ir kaut kas. Var eksistēt arī ideālam tuvāki varianti, kur Mstislavs Sergejevičs aizlidoja uz Marsu un atrada Aelitu.

- Meklēsim? - viņš piemiedza ar aci Pelei. Terafims nesaprata šo jautājumu un samulsis paslēpās halāta krokās. Tad viņš izbāza aci uz kātiņa, atdarinot krabi.

- Pienācis laiks doties uz baseinu.

- Ak, jā, - jauneklis attapās. - Nastja nepiedos, ja nokavēšu!

Minūti vēlāk viņš jau steidzās uz tikšanos ar savu draudzeni, pa ceļam domājot, vai paziņot viņai par savām problēmām. Anastasija bija neatkarīga, nopietna un asu mēli apveltīta jaunkundze un varēja pamatīgi izsmiet sava drauga hobiju.

Arī šoreiz neiztika bez piedzīvojumiem. Sākumā Losam šķita, ka aparāta kurss atkal šķērso komētas orbītu.

Zeme un Mēness jau sen palikuši aiz pakaļgala, pārvērtušies par lielu dubultzvaigzni. Visapkārt  bija miljoni kilometru tukšuma. Ceļotāji nomierinājās, ievirzīja lidojumu pareizajā virzienā, atslābinājās. Lai gan tas, visticamāk, vairāk attiecās uz Losu, nevis viņa ceļabiedru, kurš laiku pa laikam paskatījās caur sava teleskopa okulāriem. Tad viņš aizvēra acis un šķita iesnaudās. Loss, neskatoties uz atvieglojumu, kas radās pēc pirmajām divām lidojuma stundām, mocījās nepacietībā, domās paātrinot raķeti un modri lūkojās zvaigznēs. Viņš bija pirmais, kurš ieraudzīja sānis lidojošō dzirksteļu straumi, kas neizskatījās ka zvaigzne. Ieskatījās, un krūtīs aizrāvās elpa.

Aparāts tuvojās komētas astei!

Tomēr pēc dažām minūtēm kļuva skaidrs, ka saules staros mirdzošie nesaprotamie objekti,  nav asteroīdi vai akmens un ledus šķembas. Caur kosmosu orbītā ap zvaigzni lidoja sašķaidītu, sajauktu, saplosītu, saņurcītu, izdegušo ... raķešu un to fragmentu spiets! It kā kāds debesu sētnieks ar slotu saslaucījis pa Saules sistēmu izkaisītās, Losa aparātam līdzīgās metāla olas,  un atstājis tās kosmiskā kaudzē. Tūkstošu gadu laikā šis spiets izplūda uz sāniem, pārvēršoties par garu gružu, mazāku daļiņu un putekļu strēli, kas spiesta mūžīgi klīst kosmosa tumsā.

Ar drebuļiem Loss starp drupām saskatīja ari saliekušos cilvēka ķermeni sekstainā ķiverē. Tas nepārprotami bija viens no tiem, kurus Aelita sauca par Magacitliem. Viens no daudzajiem, kuri nesasniedza Marsu.

- Cik gan viņu ir šeit! - inženieris nočukstēja. - Tūkstoši! ... Kurp viņi lidoja? ... Kāpēc? ... Kas viņus pasauca šai ceļā? ... Ilgas, vientulība? ...

- Bailes, - pēkšņi atdzīvojās Augstais, kā parasti sašķobīdams lūpas nesaprotamā grimasē. - Viņiem uz Zemes nebija vietas.

Aparātu pēkšņi manāmi aizvilkta uz sāniem, pie no tumsas iznirušās atlūzu straumes.

- Kas tā par velnišķību?! - Loss attapās, nolūkodamies no tumsas iznirušajā antracīta melnajā kalnā, ap kuru virpuļoja aparātu atlūzas. - Asteroīds?

Augstais piebāza seju pie okulāriem, kādu brīdi skatījās uz kalnu, kuram bija tetraedra forma, kas pārklāta melniem, mirdzošiem kristāliem, kā drudža izsitumiem, mežonīgi palūkojās uz Losu.

- Apturiet mašīnu!

No pārsteiguma inženieris paklausīja.

Reaktīvā dzinēja rūkoņa, kas caur aparāta apšuvumu ieplūda kabīnē, apklusa. Sirds krita lejup! Iestājās bezsvara stāvoklis! Loss peldēja pār ložementu, kārpījās, svīstot no pārsteidzošajām sajūtām, tad  viņam izdevās satvert jostu un pievilkties.

Smaguma izmaiņas uz Augsto neatstāja nekādu iespaidu. Viņš pieķērās teleskopa caurulei, nenovēršot acis no okulāriem, un pacēlās gaisā, izpleties kā varde. Izspieda caur zobiem:

- Lūk kas viņus sadzina vienā vietā! ... Tātad es nekļūdījos, VIŅŠ ir šeit!

Loss arī pieķērās sekošanas ierīces okulāriem, ar acīm atrada melno kalnu ar pārsteidzoši precīzajām ģeometriskajām kontūrām, brīdi to aplūkoja. Bezsvara stāvoklī apdullušajā galvā griezās jautājums: kas ir šis kalns? ... Pēc tam radās otrais: kāpēc tas ir tik regulāri pareizs? ... Un trešais: varbūt tā ir mākslīga struktūra, kā piramīda? ...

Kaut kas nokrakšķēja gar mašīnas sāniem.

Loss attapās, ieraudzīja attālinošos apšuvuma gabalu ar sadriskātām malām, ieslēdza motoru. Raķetes rāviens iestūma ķermeni sēdeklī, aizrāva elpu. Bet Loss tomēr paspēja novirzīt aparātu gar bīstami tuvojošos dzelzs kaudzi un palielināja degvielas padevi. Tetraedra formas kristāliskajam melnajam kalnam bija milzīga masa, kas visus objektus piesaistīja pie sevis. Tiesa, nebija skaidrs, kāpēc akmeņi un kuģu šķembas nenokrita uz tā, bet lidoja nelielā attālumā.

Drīz vien atlūzu kaudze, ko vilka nezināmās izcelsmes kalns pazuda kosmosa tumsā. Loss optimizēja aparāta ātrumu, no pieres noslaucīja sviedrus. Paskatījās uz ceļabiedru, atmetušos sēdeklī ar to pašu melanholisko skatienu.

- Jūs teicāt - "viņš ir šeit"  Kas - viņš?

Augstais neatbildēja uzreiz:

- Tas ir Artefakts - topoloģiski izmainīts "golems".

- Kas? - Loss nesaprata.

- Labi aizsargāta mašīna darbam ekstremālos apstākļos. Kā viņš šeit nokļuvis, es nezinu, iespējams, ka transgessa stīgas pārrāvuma rezultātā notika kvantu hiperkopēšana ...

Loss klusēdams turpināja skatīties uz ceļabiedru. Tas izlieca lūpas.

- Kas dod man labas iespējas atrast ... - Loss gaidīja turpinājumu.

- Ko atrast?

- Vēl vienu artefaktu, - Augstais izvairījās no tiešas atbildes. - Pēc maniem aprēķiniem, tas ir paslēpts kaut kur uz jūsu Marsa.

Tagad ilgi domāja Loss.

- Kas jūs esat, dārgais biedri? Jūs neesat inženieris, bet runājat kā pieredzējis speciālists, zinātnieks. Vai arī kvistors ir zinātnieks man nezināmā valodā? Jūs no kaut kā baidāties un tajā pašā laikā tiecaties kosmosā, pretī briesmām. Vai jūs nejauši neesat bēglis no piespiedu aizturēšanas vietām?

- Tam nav nozīmes, - Augstais parādīja savus asos baltos zobus. - no manis jūs varat nebaidīties. Aizlidosim līdz Marsam un šķirsimies.

- Kāpēc? - Loss bija pārsteigts.

- Jums ir savi mērķi, man ir savējie. Starp citu, pēc maniem aprēķiniem ir pienācis laiks apgriezt raķeti.

Loss paskatījās uz instrumentiem.

Aparāts lidoja ar ātrumu aptuveni simts tūkstoši kilometru sekundē, lidojuma laikā pieveicis vairāk nekā trīsdesmit miljonus kilometru. Līdz Marsam, pēc paša Losa aprēķiniem, bija tikpat.

Loss ķērās pie stūrēm ...

Marss atradās kreisajā pusē, tikai divsimt tūkstošu kilometru attālumā, lēnām palielinoties. kļuva redzamas ap viņu rotējošo pavadoņu uguntiņas.

Ollo un Litha, atcerējās Loss to marsiešu nosaukumus.

Tagad viņš neatrāvās no teleskopa okulāriem, vadot aparātu tā, lai tas nonāktu apļveida orbītā. To neizdevās izdarīt uzreiz, tikai trešajā mēģinājumā, jo Marsa ātrums izrādījās mazāks un ierīce aizlidoja garām. Nācās apgriezties vēl divas reizes, pirms planētas un raķetes ātrumi izlīdzinājās un Loss varēja pietuvoties Marsam.

Drīz zem aparāta, uz brūngani sarkanās virsmas parādījās izžuvušas kanāla gultnes, ar kaktusiem apaudzis cirks un pilsētu drupas.  Pazibēja milzu plaisa planētas ķermenī - Liziazīras kalnu grēda.

- Nolaižamies šeit! - norādīja uz leju Augstais.

Loss neatbildēja, skatoties uz Marsa galvaspilsētu no simt piecdesmit kilometru augstuma. Sirds mežonīgi dauzījās, lūpas bija sausas. Likās, - vēl nedaudz - un viņš ieraudzīs dirižabli ar Aelitu, kurš pacelsies pretī, lai satiktos.

Visbeidzot, pamestās Azoras nomalē, ar ģeometriski regulāru kanālu rakstu parādījās pilsētas kontūras.

- Soacēra!

Loss alkatīgi piekļāvās teleskopam, meklējot pazīstamās formas, plakano jumtu izciļņus, režģu sienas, dīķu ovālos spoguļus, miglas stikla torņus, no kuriem lielākā daļa bija iznīcināti. Nekur nekādas kustības. Neviena dirižabļa vai laivas, neviena marsieša lidojošos seglos. Tikai ielu aizās dažās vietās pazibēja salauzto kuģu spārēm līdzīgie spārni.

- Dīvaini ... - vīlies nočukstēja Loss. - Kur visi pazuduši? Vai Tuskubs tiešām zaudējis karu? ...

- Vajadzēja nolaisties kalnos, - murmināja Augstais. - pilsētas tuvumā piezemēties ir bīstami.

- Karalienes Magras labirinti sākas šeit, - iebilda Loss. - Man nav vajadzības nolaisties kalnos un pēc tam lidot šurp pa gaisu. Šis ir visīsākais ceļš.

- Dažreiz īsākais ceļš nav pats ... - Augstais nepabeidza.

Aiz milzu simtmetrīgās Magacitla statujas, kas stāvēja ar grāvjiem un bedrēm izvagotā atkritumu lauka malā, pēkšņi izšāvās ugunīgi dūmojoša bumba un metās pakaļ aparātam, atstājot aiz sevis zilganu dūmainu asti.

- Nogriezieties! - kliedza Augstais. - strauji uz sāniem!

Joprojām neapzinoties, kas notiek, bet nojaušot briesmas, Loss pagrieza stūri pa kreisi, tad pa labi, atkal pa kreisi, iegrūda vadības paneļa padziļinājumā, liekot aparātam nirt lejup.

Garām aizlidoja dūmakaina aste.

- Kas tas?!

- Raķete! Šeit ir ZRK - pretgaisa aizsardzības sistēma!

- Kas?!

- Zenītraķešu komplekss! Sēdiniet ātrāk, pirms mūs nav notriekuši!

Apjukušais Loss vadīja raķeti uz nosēšanos.

Tomēr nepaspēja. Nezināmie zenītieroči izšāva vēl vienu raķeti. Uz aparātu pa stāvu parabolu aizdrāzās vēl viena ugunīgi dūmojoša bulta ar skaidru nodomu iznīcināt gaisa kuģi.

Loss mēģināja paveikt manevru, taču svešā raķete to atkārtoja un, lai arī kā pilots centās, tā panāca aparātu un pāris metru attālumā sasprāga liesmu mākonī.

Aparātu pamesta uz augšu.

Losu un viņa ceļabiedru izmeta no krēsliem. Gar acīm pašķīda dzirksteles: inženieris pamatīgi atsitās ar galvu pret sekošanas ierīces kronšteinu. Ola savirpuļoja, sakuļot savu saturu. Mašīnas dīzēs atskanēja krakšķi, un motora dūkoņa apklusa.

Loss, pieķēries apšuvuma rombiem, kaut kā nokļuva līdz ložementam, ieķērās stūrē, pievilka to sev klāt. Iesita ar dūri pa sarkano avārijas sistēmas izvirzījumu. Motors nošķaudīja, uzsprakšķēja, noklepojās, sāka nevienmērīgi darboties. Rotācija palēninājās, apstājās vispār. Piespiedis aci pie sekošanas ierīces rāmja, Loss mēģināja noteikt aparāta atrašanās vietu. Ieraudzīja strauji tuvojošās pilsētas pakāpjveida  piramīdas, pavilka stūri uz sevi.

Ierīce palēcās uz augšu un drebēdama un trīcēdama, atspiedās pret telpu. Tomēr pilnībā nodzēst ātrumu nespēja, nogāzās uz gigantiskās ēkas jumta, to caursita, vienu pēc otra ielauza trīs griestus un piramīdas iekšpusē atsitās pret sienu. Motors noslāpa. Gaisma kabīnē nodzisa.

No trieciena Losu iespieda krēsla dziļumos, un uz dažiem mirkļiem viņš zaudēja samaņu.

Attapās no sāpēm sakostajā mēlē, sakustējās, atvēra acis, skatīdamies tumsā.

- Augstais! Jūs esat dzīvs, dārgais draugs? ...

- Piemarsējāmies, mļa! - ceļabiedrs neskaidri atsaucās.

Kādu stundu viņi atjēdzās, ieslēdza avārijas apgaismojumu, apskatīja sadauzītās sekošanas ierīču caurules un savāca pa kabīni izkaisītās ierīces un mantas. Losam no prāta neizgāja pēdējie notikumi, līdzbraucēja uzvedība un it īpaši viņa noslēpumainās zināšanas par notiekošo. Augstais zināja daudz vairāk, nekā parastam republikas pilsonim vajadzēja zināt, un pat vairāk nekā pats Loss. Jebkurā gadījumā viņš precīzi identificēja zenītraķetes palaišanu, kas Losam bija jaunums un pārsteigums. Mstislavs Sergejevičs savā dzīvē nekad nebija sastapies ar pretgaisa aizsardzības lielgabaliem, uzskatīja, ka pārzina militāro tehniku, lai notriektu pa gaisu lidojošus mērķus - lielkalibra ložmetējus "Maksim" un "hočkisus", pretgaisa aizsardzības lielgabalus, taču par raķetēm viņš vēl nekad nebija dzirdējis. Viņš novērtēja to darbību tikai nolaižoties uz Marsa.

- Kā jūs domājat ... ē-e, draugs, - Loss pagriezās pret savu pār portfeli noliekušos ceļabiedru, - kas šāva?

Augstais uzmetis kupri, neatbildēdams, kustināja rokas portfeļa iekšpusē.

Loss ziņkārīgi palūkojās pār plecu un ieraudzīja portfeļa augšējā vākā uzstādīto spoguli ar kvēlojošu skaitļu, zīmju un zvaigžņu rindām, kā arī apbrīnojamu paneli ar kaut kādām skaisti izvirzītām podziņām un kvēlojošiem lodziņiem.

- Kas tas jums ir?

Augstais ar nepatiku paraustīja plecus, aizcirta portfeli, ar nožēlu nomurmināja:

- Nekādu anomāliju ... nekādu fona pēdu ... bet VIŅŠ tomēr ir šeit! ... Ko jūs jautājāt? ... Ak, tā ... tas ir organaizers, īpaša ierīce energomaskonu viļņu pārrāvumu virziena... ē-e noteikšanai. Bet šāva uz mums acīmredzot, jūsu draugi marsieši.

- Kāpēc tad viņi mūs nenotrieca iepriekšējo reizi?

- Varbūt tad viņi jūs nepamanīja. Varbūt tad viņiem vēl nebija ZRK. Tas nav tik svarīgi.

- Tuskubam nebija tā ... jūsu zeerka.

- Un tomēr šāva marsieši. Ja būtu nostrādājusi slingera aizsardzība, no mums nepaliktu ne ragu ne nagu. Pareizāk,nekā nepaliktu.

- Kas ir slingeris?

- Jums tas nav obligāti jāzina, Mstislav Sergejevič. - Augstais ielīda lūkā; aparāts gulēja uz sāniem, un lūka atradās tieši virs grīdas līmeņa. - Uz redzēšanos.

- Kurp jūs iesiet?!

- Mūsu turpmākie ceļi izšķiras. Bet vispār... - viņš apstājās, pagrieza galvu. - Vai jūs zināt, kur atrodas ieeja šajā ... karalienes Magras labirintā?

- Vispār varu iedomāties. Viena ieeja ir paslēpta Liziazīras pakājē, tā ved uz Svēto Slieksni, zem kura, kā vēsta leģenda, guļ Lielais Ļaunums. Bet Tuskubs, visticamāk, šo ieeju iznīcināja, kad paņēma Aelitu. Bet otrajai vajadzētu būt Soacērā, tā sākas Augstākās Padomes Inženieru mājas pagrabos. Es pats nenokāpu lejā pazemē, bet Aelita nokāpa un pastāstīja. Jebkurā gadījumā, lai viņu atrastu, man jāiekļūst Padomes namā un jāatrod Tuskubu. Ja neatradīšu, došos lejā caur labirintu Liziazīrā.

Augstais kādu laiku apdomājās.

- Labi, es iešu kopā ar jums. Gatavojies, es izpētīšu apkārtni.

- Izskatās, ka viņiem šeit tagad ir nakts ...

- Nav nozīmes.

- Ieroci paņemsiet? Man ir mauzers, šautene un fa-katas.

- Ņemiet, ja vēlaties, - Augstais vienaldzīgi paraustīja plecus. - Jūsu ieroči mūs neaizsargās, bet labāk jau paņemt - ienaidnieka psiholoģiskai apstrādei, ja tāds parādīsies.

- Bet jūs?

Augstais pazīstami izlocīja lūpas, uzsita ar pirkstu virs galvas:

- Mans ierocis ir šeit.

Loss nesaprata, vai ceļabiedrs jokoja vai pielietoja oksimoronu, tas ir, viņš tēlaini izteica filozofa vārdus: "Tas, kurš zina daudz, ir apbruņots."

Lūku atvēra viegli. Tās balstus piezemēšanās laikā nesalocīja.

Pirmais ārā izkāpa Augstais un no trīs metru augstuma nolēca tumsā. Nodārdēja.

- Uzmanīgāk! - Loss izliecās, bet neko neredzēja. Ieslēdza lukturīti.

 Gaismas stars no tumsas izrāva istabas melno flīžu grīdu, gruvešu kaudzes, sadragātu garu akmens galdu uz izliektām kājām. Gar sienām bija metāla skulptūras ar asiem deguniem un bārdām, kas attēloja marsiešus. Visur bija redzamas kaujas pēdas, izkaisīti marmora bareljefu gabali, milzīgu vāžu lauskas. Zem izplūdes sprauslas Loss ieraudzīja sakaltušu sausu ķermeni, norija rūgtas siekalas.

- Augstais!

 Atgriezās dreboša atbalss: rais ... ais ...

Līdzbraucējs neatsaucās, kā caur zemi izkrita, pazuda, lai gan nebija saprotams, kā viņš varēja pāriet pāri grīdai un neuzgrūzties salauzto mēbeļu fragmentiem.

Loss nolēca uz grīdas, ar elkoni pieturēdams mauzera maksti. Ar krakšķiem un trakšķiem piegāja pie marsieša, atviegloti nopūtās. Tas bija nogalināts jau sen un jau izžuvis līdz mūmijas stāvoklim. Zobi ledaini vizēja viņa mutes smaidā.

Stars izveidoja pusloku, apgaismojot grīdu, sienas ar ģeometriskiem rakstiem, nišas, apgāztus un salauztus atzveltnes krēslus, kvadrātveida stabu, kas balstīja velvētos griestus. Šī acīmredzot bija Augstākās padomes mazā sēžu zāle, kurā Tuskubs pulcēja savus domubiedrus. Likās brīnums, ka aparāts nokrita tieši uz Padomes ēkas, it kā to būtu vadījusi providences roka.

Loss ieraudzīja divmetrīgu plakanu spoguli sudraba rāmī - sakaru sistēmas ekrānu, piegāja, pavilka aiz auklas bumbiņu. Bet ekrāns neiedegās. Māja nebija strāvas.

Spīdinādams laternu zem kājām, Loss devās uz izeju no zāles, atrodot līdz pusei atvērtas bronzas durvis, kuras sašķēla plaisa. Aiz durvīm bija plašs koridors, gandrīz tukšs, izņemot sašķaidītās statujas un vāzes, kas gulēja gar sienām. Koridors izliecās puslokā, aptverot visu Padomes ēku. Putekļos uz grīdas Loss ieraudzīja pēdas - šeit nesen kāds bija pagājis garām, bet ne cilvēks: pēdas piederēja pusaudzim vai izdilušam marsietim.

Desmit soļu attālumā esošajā nišā nikni uzzibsnīja apakštasēm līdzīgas acis.

Zirneklis!

Loss izšāva. Aizskanēja atbalss. No griestiem uz grīdas nokrita apmetuma gabali.

Zirneklis izlēca no nišas - puscilvēka augumā! - un aizbēga, sašķiebies uz vieniem sāniem. Loss viņu nepiebeidza. Atgriezās sēžu zālē, mēģinādams uzminēt, kur varētu būt pazudis ceļabiedrs. Uzmanīgi nopētīja telpu un atrada zemas durvis aiz kādas trīsmetrīgas bārdaiņa statujas. Ieskatījās tur. Pakāpieni veda uz leju, tumsā.  katram gadījumam uzsauca:

- Augstais! Kur jūs esat?

Neviens neatsaucās. Tikai ejas dziļumos kaut kas skrāpējās - vai nu sarosījās zirneklis, vai kāds cits ēkas iedzīvotājs.

"Ja zirnekļi apmetušies pilsētā - lieta pavisam draņķīga," nodomāja Loss. - Es šeit nevienu neatradīšu. Un nav neviena, kam pajautāt, kurp devies Tuskubs un viņa svīta. Kas notika? Vai tiešām opozīcijas vadītājam Goram bija pietiekami daudz spēka, lai pretotos Tuskuba karaspēkam? Un izcēlās tāds karš, ka visa impērija sabruka? "

No ēkas dziļumiem atlidoja dobji krakšķi. Atskanēja tāds svilpiens, it kā šrapneļa rikošets pret metālu.

Loss nodrebēja, sāka nolaisties pa kāpnēm, turēdams rokā mauzeri.

Vāzes lauskas, nolauzta statujas galva, marsieša līķis putekļainā kombinezonā. Kaut kādi pa kāpņu telpu izkaisīti priekšmeti. Lukturīša starā blāvi pamirdzēja dzeltens metāls. Loss pacēla lietiņu - no zelta izgatavotu aproci, ar masīvu izliektu, melni zaļa akmeni, līdzīgu fasetacij. Gribēja to aizmest, bet tad pārdomāja un ielika kabatā. Šādu rokassprādzi nēsāja Aelitas tēvs Tuskubs. Varbūt tas bija varas simbols.

Kāpnes aizveda inženieri zemā, velvētā zālē ar biezu, savītu kolonnu rindām no rupja, poraina materiāla. Te smirdēja pēc deguma un kaut kādām ķīmiskām vielām. Visur bija izkaisīti nogalināto marsiešu ķermeņi. Neviens viņus nebija savācis un apglabājis. Pēc kaujas nebija palicis neviens izdzīvojušais, un neviens negribēja šeit atgriezties. Bija skaidrs, ka Tuskubs ar savu karaspēku un kalpiem jau sen bija pametis Soacēru. Bet uz kurieni viņš būtu devies, varēja tikai minēt. Viņam, iespējams, bija daudz muižu, pilis un apslēptas patversmes.

Stars izgaismoja grīdā garu, izkusušu rētu, kas atdūrās pret pīlāru. Daļa kolonnas šajā vietā bija apkususi, sastingusi burbuļiem un šļakatām, un šajā masā bija redzamas zirnekļa kājas. Kāds nošāva zirnekli no briesmīga spēka termoieroča. Un pavisam nesen, spriežot pēc putekļu trūkuma uz rētas. Vai tik ne ceļabiedrs? Lai arī maz ticams, viņam patiešām ieroča nebija.

Loss atrada izeju no telpas - durvis bija norautas no eņģēm - un izgāja uz plašu kāpņu pakāpieniem, kas vēdekļa veidā nolaidās līdz laukumam Padomes ēkas priekšā. Tieši šeit pirms četriem ar pusi gadiem Losu un Gusevu atveda ar gaisa kuģi, un Tuskubs, uzmetis skatienu zemiešiem, nosūtīja viņus uz savu māju Liziaziras kalnu pakājē.

Iesmeldzās sirds. Aelita! ... Kur tevi meklēt, mana marsiešu mīlestība? No kurienes tu raidīji kosmosā savu saucienu? Ar ko tu tagad esi? Viena? Ar Ihošku? Ar savu tēvu, viņa kalpu uzraudzībā? Magras alās? Atbildi man! Dod zīmi!

Loss izdzēsa laternu, sastinga, pievērsies debesīm ar spožajām svešajām zvaigznēm. Tālu pāri kalniem uzplaiksnīja ugunīga svītra. Meteorīts? Vai arī tā ir ... zīme?!

Likās, ka kāds ausī čukst: Es esmu šeit, Debesu Dēls! Nāc pie manis!…

- Aelita ... - viņš klusiņām iesaucās, steidzoties uz pakāpieniem. Un apstājās, kad ieraudzīja no tumsas iznākušu cilvēka figūru. Ieslēdza lukturīti.

Tas bija Augstais, koncentrējies savās domās.

- Šeit neviena nav, - viņš bez kavēšanās sacīja. - Pilsēta ir pamesta. Tikai zirnekļi un žurkas. pazemē tikusi izlaista gāze - oglekļa monoksīds koloidālā formā. Šeit jums cauri labirintam netikt. Vai kaut kur ir citas ieejas?

- Es precīzi neatceros ... Aelita rādīja ... mēs lidojām ar laivu, bet ne ilgi.

- Kur tas ir?

- Netālu no Tuskuba villas.

- Bet pati villa?

- Uz dienvidiem no Soacēras, pāri tuksnesim, Liziazīras malā. Aelita sacīja, ka tā ir sens Magacitlu kaujas lauks ar Aoliem.

- Jūs teicāt, ka jums ir lidojoša laiva.

- Es izstrādāju rasējumus, to izgatavoja rūpnīcā. Laiva ir izjaukta, bet nav degvielas. Lai radītu enerģiju propelleriem, ir nepieciešams radioaktīvs balts metāls, uz Marsa to sauc par litaronu.

- Un uz Zemes? Urāns, plutonijs, radijs?

- Tāda uz Zemes nav, es konsultējos. Tas ir briesmīga spēka elements, tam nepieciešama svina kastes aizsardzība.

- Interesanti, - Augstais pasmīkņāja. - Vai šeit ir transurāna elementi? Kāds izotops varētu būt analogs litaronam? Bet vispār tas drīz kļūs skaidrs. Jūs ejat izkraujiet laivu, Mstislav Sergejevič, tiksiet galā?

- Protams, tikšu.

- Bet es pameklēšu degvielu. Šeit visapkārt ir daudz sadragātu gaisa kuģu, kādā, iespējams, būs palicis jūsu litarons.

Augstais pagriezās un noskrēja pa kāpnēm uz laukuma. Drīz pazuda.

Loss paraustīja plecus, viņam uz mēles bija daudz jautājumu noslēpumainajam ceļabiedram, Augstais atkal nodemonstrēja dažas neiespējamas zināšanas, kaut arī nesteidzās neko paskaidrot. Varbūt viņš ir kāds Atlantu pēcnācējs, uzplaiksnīja doma, un ar viņa muti runā senā Magacitlu gudrība.

Nu ko, pagaidīsim, Loss nolēma, beigu beigās visu izstāstīs pats. Galu galā, ne jau piedzīvojumu dēļ, šis cilvēks atlidoja uz Marsu, ne jau lai taisītu te revolūciju. Viņš kaut ko meklē, un šis “kaut kas” ir šeit.

Domas pagriezās citā virzienā.

Aelita! Jau gandrīz tuvumā, ne vairs desmitiem miljonu kilometru! Viņš viņu atradīs!

Saldas sāpes izšāvās caur krūtīm, asinis pieplūda vaigos un ausis uzliesmoja.

Loss steigšus atgriezās pie aparāta.

Tarasa trakā ideja atrast uz Laiku Koka hronozaru ar Alekseja Tolstoja varoņiem Nastjai negaidīti iepatikās.

- Es ar tevi! - Viņa kategoriski paziņoja, noklausījusies atzīšanos.

Priecājoties, ka netika izsmiets, Tarass mēģināja iebilst, izklāstīja briesmas, kas sagaida hronodesantniekus viņu ceļojumu laikā pa Zariem, bet tikai nostiprināja savu draudzeni, viņas uzskatos, ka viņš viens pats galā netiks.

- Pirmkārt, es labāk orientējos hronofizikā, - paziņoja Anastasija (kas diemžēl arī bija taisnība). - Otrkārt, es trenējos kopā ar sava tēva speckarotājiem un varu iestāties par sevi, ne tā kā te daži (un tas arī bija taisnība), un, treškārt, es speciāli pētīju Zemes vēsturi par Nemieru laiku un labāk par tevi pārzinu divdesmitā gadsimta senču dzīvi.

Pēdējais paziņojums bija apšaubāms, taču Tarass nesāka pierādīt tā absurdu, nevēloties ķildoties. Kad Nastja runāja tādā tonī, viņš labprātāk piekāpās.

Turpmākus plānus, kā sameklēt un iekļūt nepieciešamajā invariantā viņi izstrādāja kopīgi. Pārtvērusi iniciatīvu, aktīvā Nastja nekavējoties piedāvāja izmantot piekļuvi Hronoinstitūta lielajam inkam, kas kontrolēja hronourbja Stumbra darbību Brjanskas mežos. Viņas tēvs Večers Belijs, Grigorija Belija dēls, kurš pirms divdesmit pieciem gadiem kopā ar Tarasa vectēvu un pašreizējo RIVK direktoru Ignatu Romašinu piedalījās ceļojumā uz Laiku Pirmsākumiem, uz Matricas Zaru , komandēja hronoavāriju ārkārtas brigādi, un Nastjai bija pieeja citiem slēgtajam Hronoinstitūta sektoram.

- Mēs paši neko neatradīsim, - Tarass kautrīgi protestēja. - Mans vectēvs piekrita man palīdzēt, viņa draugs strādā institūta analītiskajā nodaļā ... bet rezultātu nav. Viņš būs dusmīgs, ja es pats sākšu meklēt Zaru.

- Nedusmosies, - Nastja atmeta ar roku. - Mēs nevienam netraucēsim, tikai paātrināsim meklēšanu.

- Viņš tik un tā uzzinās.

Nastja uzplaiksnīja zaļās acis, iespieda rokas sānos:

- Tu gribi ātrāk atrast Aelitu?

- Ne jau Aelitu, bet ...

- Gribi vai nē?

- Nu, gribu.

- Tad pārstāj čīkstēt un šaubīties. Mums ir visas tiesības patstāvīgi atrisināt savas problēmas. Atradīsim Alekseja Tolstoja aprakstīto Petrogradas laiku Zemes invariantu, aizlidosim turp, palīdzēsim Losam izglābt savu marsieti un atgriezīsimies. Kur šeit ir krimināls?

Aelitas glābšana nemaz nebija daļa no Tarasa plāniem, viņš tikai gribēja pārliecināties, ka pastāv pasaule ar realitāti, kuru bija aprakstījis "Aelita" autors, taču strīdēties ar Nastju bija bīstami un lielākoties nevēlami. Bez tam viņai bija taisnība.

Otrā maija rītā viņi iekāpa metro un sasniedza Hronoinstitūta transporta termināli. Viņi uzrādīja Anastasijas ieejas karti "zaļā koridora" zonā - vienu uz abiem, un tika ielaisti uz Zemes slavenākās iestādes teritorijā, kura pētīja laika problēmas.

Nastja izturējās kā gids, par kura pieredzi nevarēja būt nekādu šaubu. Viņa patiešām ļoti bieži apmeklēja Hronoinstitūtu un to pamatīgi pazina. Tāpat arī daudzi institūta darbinieki labi pazina Grigorija Belija mazmeitu. Arī Tarass laiku pa laikam šeit bija viesojies, galvenokārt kopā ar vectēvu, taču ēkas labirintos viņš orientējās vāji, tāpēc rezignitāti uzņēma savas ceļabiedrenes pavēles un tukšo pļāpāšanu.

Pie Nastjas vectēva viņi negāja tādu iemeslu dēļ, ka "maz kas tam vecajam Belijam var ienākt prātā". Hronoinstitūta direktors varēja arī aizliegt mazmeitai iesaistīties neplānotos un nesankcionētos pētījumos.

Uzkāpa līdz gredzenu kompleksa četrdesmit otrajam līmenim, kas bija uzcelts ap hronopaātrinātāja stobru. Nastja drosmīgi pielika seju feiskontroles acij pie ieejas Inka operāciju zālē, un durvis maigi saritinājās, atverot ieeju.

Hronoinstitūta galvenā skaitļošanas zāle bija absolūti apaļa. Tās centrā dingo aparatūra ("Dingo - no vārdiem" dinamiskā hologrāfija ", aparāts jebkura objekta grafiskai kopēšanai.") izveidoja trīsdimensiju Stumbra attēlu, un, ja bija vēlēšanās, varēja iepazīties ar jebkuru šīs grandiozās būves teritoriju un telpām. Ap Stumbra videokopiju bija redzamas kokonu krēslu rindas ar saviem sakaru un informācijas apstrādes kompleksiem un darbības termināļiem ar piekļuvi Institūta Lielajam Inkam, kuru visi darbinieki aiz muguras sauca par Ozolu(krieviski Dub). Ne jau saprāta trūkuma dēļ - tieši ar to Ozolam viss bija lieliskā kārtībā, bet pēc analoģijas ar Stumbru un tā ietekmes objektu - Laiku Koku, kuru sauca arī par Dendrokontinuumu, Hronofraktāli, Laiku Fraktāli un vienkārši par Koku.

Blakus jauniešiem parādījās meitene sniegbaltā unikā - zāli apkalpojošā inka dingo. Burvīgs smaids, murrājoša balss:

- Kā varu palīdzēt?

- Mums vajag brīvus krēslus, - sacīja Nastja.

- Sestā līnija, piektā un sestā zona. Tas viss?

- Ko tu dzersi? - pavadone pagriezās pret Tarassu.

- Zemeņu sulu.

- Bet es karstu šokolādi.

- pasūtījums pieņemts. - skaistule baltā pazuda.

- Patika? - Nastja nelāgi piemiedza acis.

Tarass nosarka.

- Es nedomāju…

- Bet velti. - Nastja nomierinājās. - Viņa ir skaista. Jaunieši devās uz norādītajām vietām.

Istaba bija liela, tajā atradās ne mazāk kā trīs simti darbojošos kokonu, un gandrīz visi no tiem bija aizņemti. Speciāls aprīkojums ozonizēja zālē esošo gaisu, aromatizēja to ar meža zāļu smaržām, izveidoja virtuālu darba telpu, kas nenovērsa strādājošo cilvēku uzmanību un noslāpēja gandrīz visas skaņas. Neskatoties uz to, pa zāli peldēja viegla čaukstoņa un cilvēku balsu troksnis.

- Cik gan te cilvēku! - pusbalsī nomurmināja Tarass. - Vai tiešām visi aizņemti ar vienu un to pašu tēmu?

- Šeit strādā ne tikai kvistori, - Nastja atbildēja. - Bet arī tehnologi, kosmologi un citi speciālisti. Katram ir savs Koka invariantu meklēšanas un izpētes vektors, savs mērķis un vajadzība. Papildus Ozolam ar Stumbru strādā vēl divi lielie inki, kas pieder UASS un Drošības Dienestam - Kaktuss un Saksauls, taču to datu bāze ir noslepenota.

- Bet ja Ozols mums nepalīdzēs?

- Tad  iziesim uz Drošības Dienesta Inku. Vectēvs palīdzēs.

Tarass nebija pārliecināts, ka Belijs-vecākais piekritīs palīdzēt mazmeitai iegūt atļauju strādāt ar Kaktusu vai Saksaulu, taču labāk paklusēja.

Iesēdās kokon-krēslos, kā parasti veica krēslu darbības testa kontroli. Kokonu plastiskā nanostruktūra pielāgoja sēdekļu iekšējos tilpumus, lai tie atbilstu sēdētāju ķermeņiem, tika ieslēgti mentālie uztvērēji un saziņas kanāli ar inku, kā arī piegādes līnija. Ieradās pasūtītie dzērieni.

- Aiziet? - Nastja jautri jautāja, iedzerot malku karstas šokolādes.

Jaunais vīrietis atgāzās krēslā un pazuda aiz caurspīdīgajām aizsargājoša ekrāna "ziedlapiņām". Viņa kokons pārvērtās par perlamutra olu ar caurspīdīgu augšējo galu. Arī Nastja aizaudzēja savu kokonu.

Milzīgās zāles šalkas un trokšņi nekavējoties pazuda, tos pārtrauca aizsardzība. Zem galvaskausa "uzpūta caurvējš" - tika ieslēgts sakaru kanāls ar inku.

- Kā dzirdi? - atskanēja Nastjas balss.

- Labi, - steidzīgi atbildēja Tarass. Nez kāpēc viņš nejutās mierīgi, it kā būtu pieķerts, darot kaut ko aizliegtu. - Varbūt katram gadījumam labāk paziņot tavam vectēvam?

- Mēs nedarām neko nosodāmu, - meitene saprata viņa stāvokli. - Nebaidies. Un vectēvs ir pārāk aizņemts, lai novērstu viņa uzmanību sīkumu dēļ. Iesniedz ievadei savu kompaktvideoadatu, sāksim no atrastā invarianta.

Tarass paklausīgi iesprauda viriāla konusā vectēva iedoto video ieraksta adatu, pēc tam pievienoja vēl vienu kompaktu - ar Alekseja Tolstoja stāsta tekstu.

- Klausos jūs, - ausīs (un pat galvas iekšpusē) atskanēja samtaini maiga, pieklājīga Ozola balss.

- Paskaidro viņam, ko mēs vēlamies, - teica Nastja.

Tarass koncentrējās, mentāli pastāstīja savam neredzamajam sarunu biedram ideju atrast pasauli, kas pilnībā atbilstu Tolstoja aprakstītajiem nosacījumiem stāstā "Aelita".

- Uzdevumu sapratu, - pēc nelielas pauzes atbildēja inks - Tomēr man jums jāatgādina par pielaidi. Informācija par dažiem Koka invariantiem ir slēgta.

- Kas to slēdzis? - Nastja neapmierināti jautāja.

- Divu tūkstoši trīs simti divdesmit piektā gada pirmā aprīļa SEKON 117 delta rīkojums. Līdz šim tas nav atcelts.

- SEKON divdesmit vienu gadu nav pārskatījis savus aizliegumus?

- Jā kundze.

- Mana pielaide ir "zaļā lineārā", indekss B, - nosarcis nomurmināja Tarass; tā bija trešā kursa studenta pielaide Kvantu vēstures nodaļai.

- Baidos, ka ar to nepietiek, - sacīja inks.

- Man ir "baltā lineārā", - teica Nastja, - indekss A, Trešais līmenis. Es esmu Anastasija Belaja, mans vectēvs Grigorijs Belijs, hronoinstitūta direktors, tēvs - Večers Belijs, operatīvās brigādes vadītājs.

Pauze.

- Jūsu pielaide pieņemta. Sāku meklēšanu. Tomēr, ja nepieciešamais invariants atrodas SECON atbildības jomā, nevarēšu jums palīdzēt.

- Nepieciešamais invariants, pēc manas pārliecības, nesatur slepenu informāciju.

- Gaidiet.

- Pagaidām atver bāzes varianta pārskatu. Gaisma Tarasa acu priekšā izdzisa. Tad tā atkal uzliesmoja, bet jau citā telpā - virtuālās realitātes telpā. Gaismas avots šeit bija Saule, kas atradās "zemāk", zem operatora kājām. Kļuva redzamas planētas: Merkūrija dzirksts, baltā Venēras bumba, lielāka pelēkā-zaļa bumba, kurai apkārt griezās "apelsīns" - Zeme un Mēness. Parādījās Marss - oranžs aplītis ar trim pavadoņu dzirkstelēm.

- Vai tad Marsam ir trīs pavadoņi? - Nastja bija pārsteigta.

- Šajā invariantā - trīs, - apstiprināja Tarass.

- Mums vajag divus. Uz Zemes šeit gandrīz viss ir kā Tolstojam: bija karš, Atlanti-Magacitli bēga kosmosā, bet visi gāja bojā. Vietējā Marsa atmosfēras sastāvs atšķiras no Zemes, tā gaisu elpot nevar.

- Paskatīsimies?

- Skaties.

Marsa bumba ar lēcienu tuvojās, izvērsās sarkanbrūnā ar oranžiem un dzelteniem kailiem plankumiem bļodā ar izplūdušām malām, kas izliecās uz augšu. Videokamera slīdēja pār planētas kalniem, kanjoniem un nedzīvajiem tuksnešiem, uz kuriem nekad nebija spēris kāju ne cilvēks, ne kāda cita saprātīga būtne.

- Skumja aina, - teica Nastja. - Gandrīz kā mūsu Zarā: tie paši krāteri, triecienu un vulkāniskie, aizas, kanjoni un tuksneši. Nav kanālu, nav dzīvības.

- Bet Atlanti līdz Marsam aizlidoja, - sacīja Tarass. - Skaties, lūk, pa kreisi, kalna nogāzēs spīd metāls: tā ir sadragāta raķete. Viņu uz Marsa nokrita vismaz tūkstotis.

- Šausmas! Kāpēc viņi atlidoja šurp, zinot, ka šeit nav iespējams dzīvot?

- Varbūt nezināja. Pirms daudziem tūkstošiem gadu uz Zemes bija karš, zaudējušie aizbēga, kur acis rāda ... Viss, kā Aelita stāstīja Losam. Tikai šajā invariantā Aelitas nav.

- Nabaga Loss! Droši vien viņš arī gāja bojā.

- Kāpēc noteikti gāja bojā? - jauneklis iebilda. - Viņš varēja piezemēties ... tas ir, tas varēja normāli piemarsēties, apskatīt ainavas, saprast, ka uz Marsa nav civilizācijas, un droši atgriezties.

- Tu esi optimists.

- Bet tu - pesimists.

- Es esmu reālists. Atliek noskaidrot, vai inženieris Loss eksistē uz vietējās Zemes un vai viņš ir izstrādājis ierīci lidojumiem uz citām planētām. Tev nav nekā cita, ko paskatīties, tikai šis kompaktdisks?

- vectēvs iedeva vienu, apsolīja turpināt meklējumus, bet klusē līdz šim laikam. Starp citu, ko mēs darīsim, ja atradīsim invariantu?

- Lidosim turp, - Nastja pārliecinoši sacīja.

- Kā? Stumbrā mūs nelaidīs ...

- Stumbrs mums nebūs vajadzīgs, tam ir ierobežots kvantu izeju skaits. Tu aizmirsi par transgressu.

- Bet transgressu nav būvējuši cilvēki ...

- Nu un kas? Vai tāpēc tas vairs nav hronopārvietošanās sistēma?

- Tas tika izveidots kā likums ...

- Tiesa, tas ir iebūvēts Kokā kā fizisks likums, taču tas tika izveidots, lai kalpotu Tiesnešu padomei, kas kontrolē Spēles. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, transgress ir transporta terminālis. Mans vectēvs, starp citu, daudz stāstīja par saviem piedzīvojumiem pa transgressa līnijām, kopā ar tavu vectēvu.

- Bet, lai izmantotu transgressu, nepieciešama pielaide un atslēga ...

- Man ir dažas idejas par to, pēc tam apspriedīsim. Mūsu ozolainais Ozols kaut kā ilgu laiku aizņemts ...

- Paldies par manu garīgo spēju novērtējumu, - nāca joprojām draudzīgi pieklājīgais Lielā Inka samta baritons.

Nastja aizrijās. Tarass nodrebēja.

- Es atradu vēl vienu līdzīgu invariantu, - turpināja Ozols, - bet ideālu sakritību neesmu panācis.

- Ar ko tas atšķiras no mūsu parauga?

- Marsa civilizācija izmira īsi pirms inženiera Losa lidojuma. Lai gan šeit viņam ir cits uzvārds - Losevojs. Viņš nokļuva uz Marsa, bet nevienu neatrada. Ir arī eksotiskāks variants. Tajā ir gan marsieši, gan atlantu pēcteči, kas pārcēlās no Zemes uz Marsu, taču nav Petrogradas pilsētas un attiecīgi nav arī inženiera Losa.

- Nav Petrogradas? - Nastja pasmīnēja. - Cik interesanti! Tātad šajā invariantā Pēteris Lielais neuzcēla pilsētu pie Ņevas ietekas?

- Tur ir apmetne, bet tā pieder somiem. Un pirmie kosmosa pastaigā devās nevis Krievijas Republika, bet gan Ķīnas impērija. Ķīnieši bija pirmie, kas aizlidoja uz Marsu, vēl ilgi pirms Krievijas Republikas izveidošanās.

- Nē, tas nederēs, - Tarass sabēdājās.

- Turpini meklēšanu, - pieprasīja Nastja. - Mēs esam nonākuši līdz gandrīz identisku Zaru "krūmam", protams, ka tajā ir vieta mums nepieciešamajam invariantam.

- Paklausu, kundze, - Lielais Inks klusi atbildēja.

- Nepārdzīvo, - spriežot pēc skaņas, sacīja Nastja. - Nez kāpēc esmu pārliecināta, ka mēs atradīsim tavu Aelitu.

- Viņa nav mana, - Tarass vāji protestēja. - Patiesībā es paskatītos uz invariantu ar mirušo Marsa civilizāciju. No kā viņi visi tā izmira?

- Netērē laiku. Mani nopietni ieinteresēja Losa liktenis. Viņš jau vecs, bet iemīlējās kā zēns.

- Viņš nav vecs, - Tarass atkal protestēja, - viņš ir gados, ļoti vientuļš ... un neaizsargāts ... meklē pats sevi ... Tēvs teica, ka galvenais dzīvē ir atrast sevi.

- Un ko tev vectēvs mācīja?

- Vectēvs? - jauneklis iedzēra malku sulas, apdomājās. - Vectēvs mācīja izvirzīt mērķi un to sasniegt. Iet uz priekšu, neapstājoties.

- Tavs vectēvs ir gudrs cilvēks. Starp citu, manējais mācīja to pašu. Nu, un kā? Vai jau esi izvirzījis sev mērķi?

Viņa draudzenes balsī ieskanējās aizdomīgi glaimīgas notis. Tarass saraucis pieri norūca:

- Jā, izvirzīju.

- Atrast Aelitu? - Nastja turpināja nevainīgā tonī.

- Nepavisam nē, - Tarass nosarka, priecājoties, ka viņa neredz viņa seju. - Es vēlos kļūt par uniformeru un piedalīties Spēlē.

Meitene neviļus atvēra savu kokonu, paskatījās uz novērsušos draugu un jokot pārstāja. Domīgi pateica:

- Tas ir cienīgs mērķis. Mūsu ceļi sakrīt. Es arī vēlos kļūt par invariantu formu operatoru, lai gan saprotu, ka ir daudz tādu kā es.

- Tev gan noteikti izdosies! - Tarass pārliecinoši teica.

- Glaimotājs, - Nastja iesmējās. - Starp citu, ja mēs atradīsim jūsu Tolstoja invariantu, pabūsim tur, noteiksim Zara sakarus un attīstības tendences, mums tas tiks ieskaitīts kā testa pārbaudījums. Mums pat var tikt piešķirts augstāks pielaides līmenis.

- Kurš nu iebilstu.

- Tātad, pacentīsimies ne ... - Nastja nepabeidza.

Šķiet, ka varu jūs iepriecināt, jaunie cilvēki,-  Inks atgādināja par sevi. - Pašā hronopaketes malā tika atrasts invariants ar "izžūstošu" Zaru, kura apstākļi atbilst dotajiem parametriem.

- Urā! - Tarass un Nastja vienā balsī iesaucās.

Lidojošās laivas izkraušana prasīja ievērojamas pūles un laiku, neskatoties uz vājo gravitāciju - smaguma spēks uz Marsa bija divreiz mazāks nekā uz Zemes. Loss ar šo lietu noņēmās vairāk nekā stundu, līdz parādījās Augstais un palīdzēja izvērst un salikt aparātu.

- Viss kārtībā, - viņš teica, pamādams uz apaļo kasti ar tapu un vadu rindām, kuru viņš bija atnesis. - Ar to mums pietiek pirmajam laikam, bet pēc tam atradīsim vēl.

Loss uzvilka svina priekšautu, gumijas cimdus un uz galvas cepuri ar lodziņu, kas pasargāja ķermeni no radiācijas, atvēra kasti un izņēma metāla cilindru ar litarona graudiem. Uzstādīja cilindru laivas elektromagnētiskā separatora centrā, pievienoja ģeneratoru barošanas sistēmai uz trīs skrūvēm - divām vertikālām un vienu spiedienam.

Ceļabiedrs, kurš vēroja viņa rīcību, pašūpoja galvu, sašķobīja lūpas ierastajā manierē:

- Nekā nevaru pierast pie jūsu realitātes, Mstislav Sergejevič. Lai dotos kosmosā ar šādām pirmsplūdu tehnoloģijām, ir jāizveido miljons papildu noteicošo faktoru! Jūsu aparāts ir tehnoloģisks brīnums, kas strādā pie apbrīnojamas pielāgošanās vietējiem fiziskajiem likumiem. Manā invariantā ar tādu nebūtu iespējams ne tikai ātri pārvarēt kosmosu, bet pat pacelties no planētas virsmas!

Loss paraustīja plecus, nezinādams, kā attiekties uz pavadoņa vārdiem. Vai nu nosoda, vai slavē, velns sapratīs! un nesaprotamus terminus ar lieto. Kopumā noslēpumains cilvēks, mērķtiecīgs. Būtu interesanti uzzināt, ko viņš meklē uz Marsa.

- Gatavs, - viņš teica, apejot laivu. - Varam lidot.

Augstais, paņēmis savu neparasto taisnstūrveida portfeli, klusēdams ierāpās kabīnē.

Loss  ielādēja kabīnē maisu ar piederumiem, ieročiem, binokli, instrumentu un dažus instrumentus vielu ķīmiskā sastāva noteikšanai un ieņēma pilota vietu. Paskatījās augšup.

- Ceru, ka izlīdīsim pa to caurumu?

Raķete, krītot, caursita ēkas augšējos stāvus, un caur griestu spraugu bija redzamas zvaigžņotas debesis.

Tomēr zvaigznes gandrīz bija pazudušas, un debesis bija ieguvušas sarkanīgu nokrāsu - nakts virs Soacēras beidzās.

- Necelieties augstu virs pilsētas, - brīdināja ceļabiedrs. - Vispirms jāatrod ZRK lielgabali. Var gadīties, uz mums sāks šaut, un beigas būs visiem sapņiem, gan maniem un jūsējiem.

Loss, atceroties uzbrukumu, nodrebēja. Faktiski marsieši viņus notrieca, un bija brīnums, ka kosmosa ceļotāji vispār izdzīvoja.

Viņš paskatījās uz aparātu.

Bet raķeti vairs neatjaunot. Nav ar ko lidot atpakaļ uz Zemi.

Un nav arī vajadzības, pateica iekšējā balss. Kas mūs tur gaida? Vientulība! Bet šeit, vai nu dzīvot - kopā ar Aelitu, vai nomirt - viens prieks ...

Loss pakustināja stūri, nospieda magnētiskā startera pogu. Viņš patiešām bija spējis uzlabot laivas mehānismus, un tagad tās dzinējs pats radīja vajadzīgās jaudas elektrisko lauku un nebija atkarīgs no ārējiem laukiem. Kas bija pilnībā pamatoti: Marsa spēkstacijas, acīmredzot, nedarbojās, un vecā tipa gaisa kuģi šeit vairs nevarēja lidot.

Žiroskops nosvilpās, paātrinot dzenskrūves. Trīsstūrveida spārni ar čaukstoņu izvērsās. Laiva lēnām pacēlās, atstājot uz sāniem gulošo vientuļo sadauzīto metāla raķetes olu. Pa vienam izlidoja cauri augšējo stāvu griestu spraugām. Uzlidoja virs Inženieru Augstākās padomes piramīdas ēkas.

Atceroties sava ceļabiedra norādījumus, Loss neuzlidoja augstu, vadīja nedaudz šūpojošos laivu pāri ēku slīpajiem plakanajiem jumtiem, no kuriem daudzas stāvēja izdauzītiem logiem vai bija pat pilnībā sagrautas. Ielu aizās pūta sauss vējš, kas pluinīja papīra atliekas, lupatas un kartona kastes. Visur bija kauju un iznīcības pēdas, pamestas elektriskās mašīnas, no spirālēm un diskiem, sagrauti gaisa kuģi, marsiešu līķi. Pamestība un nāve bija visur. Pa muguru pārskrēja ledaini drebuļi. "Kaut tik viņa būtu dzīva! Kaut tik viņa būtu dzīva!" - kā buramvārdus domās atkārtoja Loss. Konvulsīvi satvēra stūri. Apņēmība atrast Aelitu ar katru minūti kļuva stiprāka ... Uzausa gaisma.

Debesis austrumos kļuva zaļganas, pa tām izkaisījās sārtas, dzeltenas un zeltītas krāsas svītras. Virs diezgan tuvā horizonta robainās līnijas parādījās bāla, neliela saule.

- Vairāk pa kreisi! - izmeta Augstais, grozot galvu. Loss paklausīja.

Zem laivas aizslīdēja novārtā atstātie, pusizpostīti piekaramie dārzi, smagas drūmas ēkas no melna un sarkana akmens, pulēti, ielauzti jumti. Tuvojās sašķiebies režģains elektromagnētiskais tornis, viens no tiem, kas atbalstīja planētas vispārējo elektrisko lauku. Aiz tā kā milzu pirksts rēgojās Magacitla statuja. Loss pamanīja nelielu kustību starp torni un pēdējo pilsētas ēku, apturēja laivu.

- Lūk viņi! - nočukstēja caur sakostiem zobiem Augstais. Uz neapbūvēta laukuma ar atkritumu kalniem un sabrukušo māju gružiem atradās apaļa telts, divas mašīnas ar spirālēm un diskiem - lodveida zibeņu metēji, liels kuģis ar četriem vertikāliem propelleriem, vairākas mazākas laivas un vēl viena ierīce režģotas sijas formā, kurai abās pusēs piestiprinātas vadotnes ar diviem šauriem un gariem, haizivīm līdzīgiem metāla cigāriem.

- Raķetes ... - Loss nomurmināja.

- Pats īstākais zenītraķešu komplekss. Nez, kurš marsiešus samācījis pielāgot palaišanas ierīcei griestu fermu? Vai arī tā nav griestu ferma? Neviens cits zemietis izņemot jūs uz Marsu, nejauši neatlidoja?

- Nē, - Loss pakratīja galvu. - rakstītu laikrakstos ... Amerikāņi savu aparātu vēl tikai projektē... varbūt ķīnieši? Bet es neesmu pārliecināts ...

- Labi, tūlīt tiksim skaidrībā. Vai jums ir bumbas?

- Granātas...

- Arī derēs. Nedaudz patrokšņosim. Kur jūs viņas salikāt?

- Maisā aiz sēdekļa.

Augstais ar roku sataustīja maisu, pavilka to pie sevis, atraisīja.

Šajā brīdī viņu laivu pamanīja. Uzliesmoja prožektors, raidot rītausmas gaišajās debesīs staru. No telts kā zirņi izbira marsieši brūnās uniformās, ne Tuskuba valdības karaspēks, bet arī ne Hora salašņas.

- Piķējiet! - nepatīkamā balsī pavēlēja Augstais. - Nenolaidieties. Uz priekšu!

Loss ievadīja laivu piķējošā lidojumā.

Kad viņi pārlidoja pār pamodināto marsiešu skudru pūzni, atskanēja plaukšķi, uzkūpēja dūmu grīstes, pa korpusu nošņakstēja lodes - uz laivu atklāja uguni, - Augstais vienu pēc otras nometa trīs granātas. Nodārdēja trīs sprādzieni.

To iedarbības rezultāts bija briesmīgs.

Telts sašķīda gabalos un aizdegās. Raķešu palaišanas iekārta sašķiebās, lēnām nogāzās uz sāniem, izšķaidot bēgošās figūriņas, raķetes izkrita no ligzdām.

Viena no granātām trāpīja elektriskajā mašīnā, un pēc dažiem mirkļiem tā pārvērtās par zilu uguns bumbu, kas pārplīsa ar spilgtas elektriskās uguns strūklām.

Izdzīvojušie marsieši gaudodami rāpoja prom no uzspridzinātās nometnes, paslēpās aiz akmeņu un gružu kaudzēm.

- Lejup! - izmeta Augstais. - Nosēdieties pie torņa! Loss paklausīja, novērtējot biedra spēju pareizi novērtēt situāciju un kompetenti cīnīties, netaupot ienaidniekus. Vispār, ja Augstais bija patiešām bija balto virsnieks, te nebija nekā pārsteidzoša.

Laiva nolaidās uz vairāk vai mazāk līdzenās platformas torņa pamatnē, noklātas ar kvēpiem; viss šeit bija izdedzis.

- Iešu pakaļ "mēlei"!

Augstais izlēca no laivas, kaut kur parāvās sānis, pazuda aiz gruvešu kaudzes. Atskanēja vāji, it kā putnu kliedzieni, sitieni pa dzelzi, sprēgas.

Loss sarauca pieri un izkāpa, turēdams roku uz mauzera spala. Līdz riebumam negribējās cīnīties. Bet citas izejas arī nebija. Atrast Aelitu bija iespējams tikai kādu nopratinot.

Parādījās Augstais, turēdams izstieptā rokā aiz brūnā kombinezona apkakles, sārtu, asdeguna marsieti ar šausmās izvalbītām acīm. Augstais viņu sakratīja, un marsietis aizvēra acis, salika rociņas, gatavojoties nāvei.

- Jautājiet, Mstislav Sergejevič, - ar pretīgumu noņurdēja Augstais. - Es viņu valodu nesaprotu, un diemžēl man nav lingvera.

- Tao hatskha Tuskub? - Loss uzdeva jautājumu. (Kur tagad ir Tuskubs?)

Marsietis bailīgi atvēra acis, ieraudzīja inženieri, vāji noraustījās, sāka vicināt rokas un kājas. Nopīkstēja:

- Uzurpators slēpjas kalnos ... mēs viņu meklējam ...

- Kas tie - "mēs"?

- Tumas Lielā Tēva Husana karotāji.

- Kas tas vēl par Lielo Tēvu? - Loss bija pārsteigts. - No kurienes tāds uzradies?

- Mūsu impērija atrodas aiz Liziazīras un Sirta tuksneša. Mēs nekad nepakļāvāmies uzurpatoram, un, kad viņš uz mums sūtīja savu karaspēku, bet mēs viņu uzvarējām! - Mazā cilvēciņa acīs caur bailēm un sāpēm uzplaiksnīja triumfs. - Viņš aizbēga! Tagad Marsa Pavēlnieks ir aols Husans, mūsu vadonis!

- Ko viņš teica? - Augstais nepacietīgi jautāja.

Loss īsi pastāstīja viņam marsieša runu, ātri jautāja:

- Tuskubova meita Aelita ir dzīva?! - Mazā cilvēciņa zilganā seja saviebās.

- Man par to nekas nav zināms, kungs ... - Loss sakoda zobus, nomierinot drebošo sirdi.

- Kurš no jūsējiem varētu zināt par Aelitas likteni?

- Nezinu, kungs ...

- Pajautājiet viņam, kāpēc viņi mūs notrieca, - Augstais pieprasīja. - Nejauši vai tīšuprāt?

Loss atkārtoja jautājumu.

- Karalienes Magras otrais pareģojums ... - nomurmināja marsietis. - Magacitli atgriezīsies ... Lielais Tēvs nevēlas, lai Magacitli atkal atlido pie mums ... visur ir baterijas, kas sargā debesis ... mēs neļausim ... citādi nežēlīgie citli apēdīs visus ... bet Magacitli tomēr atnākuši ... un tagad mūs gaida nāve! Ieslodzītā murmināšana kļuva klusāka un neskaidrāka. Beidzot viņš pārgrieza acis un apklusa.

Augstais atlaida viņa apkakli. Marsietis nokrita kā lupatu kaudze.

- Viņš nezina ... - Loss nomurmināja, skatoties uz izģindušo augumiņu, attapās. - Šīs zenītbaterijas saliktas pa visu Marsu. Jaunais valdnieks nolēmis neielaist nekādus atnācējus. Bet Tuskubs aizbēdzis.

- Uz kurieni?

- Kalnos. Loss paberzēja ar plaukstām seju. - Pēc šitā vārdiem, viņu meklē. Bet Marss ir sacaurumots ar tuneļiem, pamēģini kādu atrast.

- Tad mums vajag citu "mēli", augstākā rangā un gudrāku. Karavīri prot tikai šaut un izpildīt pavēles.

- Kur tos atrast - augstākos rangus?

- Pilsētās, šī paša Lielā Tēva Husana tuvumā. Ja vajadzēs, var noķert arī viņu pašu.

Loss neviļus pasmaidīja.

- Tur būs vajadzīga armija.

Augstais par atbildi pasmaidīja.

- Tur nepieciešams pēkšņs pārsteigums ... un šāda tāda aparatūra. Kuras man diemžēl nav. Tomēr, vienalga, ir vērts mēģināt.

- Nu, nezinu…

- Vai vēlaties atrast savu ... šo, kā tur viņu ... Aelitu?

- Gribu!

- Tad lidosim.

- Uz kurieni?!

- Meklēt Husana dzīvesvietu.

Loss nedaudz pavilcinājās, tad stingri sacīja:

- Vispirms es vēlos apmeklēt Tuskuba villu. Varbūt Aelita tomēr vēl ir tur.

Augstais atvēra muti, lai strīdētos, bet paskatījies uz inženiera sakniebtajām lūpām atmeta ar roku.

- Lai notiek. Varbūt šis ir īsākais ceļš uz ... - Viņš pārtrauca sevi un ielēca laivā.

Loss palūkojās uz saņurcīto Marsa karavīra ķermeni, izdzirda netālu skanošus saucienus, komandas, šāvienus un steigšus ieņēma pilota vietu.

Laiva pacēlās gaisā.

Soacēra pazuda tālu aiz kalniem. Laiva lidoja pāri putekļainam un garlaicīgam līdzenumam. Dažās vietās uz dzeltenbrūna fona bija redzami nodedzināti ciemati, piekārto ceļu stabi un sliedes, pārvadi un tilti, estakādes, šauri kanāli, kas robežojās ar melnzaļām sakaltušu dubļu joslām.

Loss pieturējās vairāk uz dienvidiem, atcerēdamies pirmo lidojumu gaisa kuģī un otro - kad pēc Tuskuba pavēles viņus aizveda uz Marsa valdnieka īpašumu.

Pārlidoja pāri milzu cirkam - ūdenskrātuvei, kuras sienas bija veidotas no laika zoba sagrauztiem milzīgiem blokiem. Sienas augšējā virsma bija apaugusi ar krūmiem un biezu dzeltenu zāli. Virs ūdens virsmas ik pa laikam uzvilnīja putojošas strūklakas. Bet ūdens bija daudz mazāk nekā pirmajā lidojumā. Acīmredzot milzīgie sūkņi, kas sūknēja pa caurulēm uz kanāliem ūdeni no Ziemeļpola uz visiem rezervuāriem, bija pārstājuši darboties. Kā sekas bija ūdens līmeņa pazemināšanās cirkos un iepriekš pilno kanālu seklums vai pilnīga izžūšana.

- Ro, - Loss norādīja uz leju, atskatoties uz ceļabiedru. Tas neatbildēja, nodarbināts ar savām domām. Šķērsoja izdegušu ieleju. To izrievoja divi kanāli, sārti sarkani, sausi, gar krastiem aizauguši ar kārtīgām kaktusu rindām. Putekļaini kvēlojošajā dūmakā parādījās vēl viens ezers ar periodiski bangojošu strūklaku centrā. Soama - Loss atcerējās ezera nosaukumu. Aiz tā dūmakā sāka izaugt akmeņainas kalnu virsotnes. Parādījās Liziazīra.

Elpa iesprūda kaklā, un sirds dauzījās pret ribām.

Loss palielināja ātrumu. Laivas ēna skrēja pāri plakanajiem vara sarkanajiem pauguriem, pār smilšu viļņiem, pār kristālisko iežu un solončaku sasprēgājušajiem šķīvjiem. Visur tuksnesi izvagoja sausas kanālu gultnes, biežāk pilnīgi tukšas, akmeņainas, retāk apaugušas ar kaktusiem un ērkšķainiem krūmiem.

No piramidālas klints aizmugures, šķērsām laivas kursam, metās garspārnu putni - ihi - ar pretīgām krokodilu galvām. Loss izšāva no mauzera, vienu notrieca, pārējie atpalika.

Virs apvāršņa pa labi, miglaini karstā gaisa viļņojumā parādījās liela gaisa kuģa propelleri. Loss sagatavojās vajāšanai un kaujai, pēkšņi izjūtot bēgļa nikno kaismīgumu. Tomēr sudrabaini mirdzošais milzis pacēlās debesīs un lēnām aizlidoja uz ziemeļiem. Vai nu marsieši laivu nepamanīja, vai arī noturēja tās pasažierus par savējiem.

Pēc stundas lidojuma Loss atpazina aizu ar skatu uz skaistu pļavu zemienē starp kalnu sienām un nogriezās turp. Pār galvu nolija siltums. Šeit viņš satika Aelitu un uzzināja saprašanas un mīlestības laimi, šeit viņš satikās ar to, kuru vērtēja augstāk nekā dzīvību. Un šeit arī viņu pazaudēja ...

Laiva uzkārās virs sulīgu, nokārušos, zilganzilu vītoliem un ievām līdzīgu koku birzīm. Zem kokiem ganījās ganāmpulks mazu, garspalvainu dzīvnieku. Viņiem bija resnas lāča ķepas un plakani, miermīlīgi purni. Haši - tā viņus sauca marsieši.

No ezera aiz birzs veda plašas kāpnes uz terasi, uz kuras stāvēja Tuskuba māja. Bet statuju abās pusēs vairs nebija, tās pārvērtās gruvešu kaudzēs. Vispār arī bijušā Marsa valdnieka māja bija sagrauta. Uz zvaigznes formas smilšainās platformas tās priekšā bija redzami sprādzienu krāteri un garas kvēpu mēles. Nekur nevienas dzīvas dvēseles. Karsta dūmaka. Putekļi. Pamestība. Saldi skābenas nāves smaržas.

- Šeit? - vaicāja Augstais.

Atbildes vietā Loss vadīja laivu uz leju, apstādināja to pie sabrukušās mājas vārtiem. Izlēca, izlīda starp nokritušajām kolonnām caur sienas caurumu, iegāja brīnumainā kārtā neskartajā stūra telpā, kur Aelita savulaik uzņēma viesus no Zemes.

Krūtis smacēja skumjas. Asaras piepildīja acis. Loss dusmīgi piesita kāju, izslaucīja ar dūri acis un palūkojās apkārt.

Gaismas kūļi ar tajos dejojošām putekļu daļiņām krita caur sienas un griestu plaisām uz mozaīkas grīdas. Starp plakanajiem grāmatu plauktiem stāvošās bronzas statujas un vāzes bija notriektas un sasistas. Apgāzts plats soliņš ... uz grīdas izkaisīti kaulu veltnīši un grāmatas skaistos iesējumos ... salauzts rakstāmgalds ... matēts ekrāna spogulis, vesels!

Loss, krakšķinādams ar trauku fragmentiem un apmetuma drupačām, pienāca klāt un pavilka auklu. Atskanēja kluss tarkšķis. Ekrāns uzliesmoja ar perlamutra nokrāsu, tā dziļumā parādījās kaut kādas alas kontūras un tajā - tieva cilvēka figūra. Aelita?

Loss pieliecās pie ekrāna, pastiepa roku.

Atskanēja vēl viens tarkšķis, pa ekrānu pārskrēja zilu elektrisko dzirksteļu kūļi, tas nodzisa.

Aiz muguras atskanēja krakšķi.

Loss pagriezās, ķerot pēc mauzera. Uz viņu, no bailēm pietupdams, lūkojās resns marsietis pelēkā halātā. Loss viņu atpazina: tas bija Tuskuba zemju pārvaldnieks, Aelitas kalps.

- Magacitls ir dzīvs! - viņš nomurmināja pīkstošā balsī, kratīdams resnos vaigus, nokrita ceļus uz grīdas. - Magacitls ir atgriezies!

- Kur ir Aelita? - Loss, viss liesmojot pielēca pie viņa.

Marsietis atstreipuļoja, nobālēja, trīcēdams sāka vaimanāt:

- Aelita ir mirusi ... Tuskubs paņēma viņas ķermeni ... visi ir miruši ... tuvojas Talzetls ... Magacitli visus nogalinās ...

- Aizveries, muļķi! - Loss viņu rupji sapurināja aiz pleciem. - Neviens tevi negrasās nogalināt. Aelita ir dzīva! Viņa mani nesen, pirms diviem mēnešiem, pasauca pa radio. Kur Tuskubs viņu aizveda?

"Es nezinu, kungs! - Resnulis sabruka ar seju uz grīdas, cenšoties noskūpstīt Losa zābaku. - Viņu ir daudz ... viņi ir visur ... drīz viņi visi nomirs ...

- Kā ir daudz? Citlu?

- Brūno ... visur Husana karotāji ... viņu tūkstoši un tūkstoši... viņi tika klāt karalienes Magras svētajām relikvijām ... sakāva Tuskuba karotājus ... viņiem ir flote ... un dīvainas mašīnas no Magras velvēm ...

- Kur var atrast Tuskubu?

- Nezinu, kungs! Nemeklējiet viņu, nomirsiet ... tur, kur ir viņš - vienmēr ir nāve ...

- Velna gļēvulis! Viss tev nāve ...

Loss nospļāvās, izrāva kāju no mājkalpotāja rokām, sajuta skatienu, pagriezās. Uz viņu caur pieri skatījās nemanāmi un klusi ienākušais Augstais.

- Ko viņš teica?

- Neko nozīmīgu. Viņš nezina, kur paslēpies Tuskubs. Murmina par karalienes Magras relikvijām, it kā Husana armija tās pārņēmusi savā īpašumā. Varbūt arī zenītieroči ir no turienes. Mums vajadzētu nokāpt līdz Svētajam Slieksnim, paskatīties ...

- Kas tas par slieksni?

- Saskaņā ar leģendu tas ir no Zemes pirms divdesmit tūkstošiem gadu atlidojušo atlantu mantojums. It kā zem tā guļot kaut kāds Ļaunums. To ieskāvuši trīs neredzamu ugunskuru gredzeni, un tas izgatavots no zelta. Bet blakus ...

- Kas?

- Aelitas slēptuve. Lai gan es domāju, ka tā iznīcināta.

Loss atcerējās ...

- Paliec sveiks Mans vīrs, Debesu Dēls.

Viņas pirksti pārslīdēja pār viņa seju. Loss taustīdamies atrada viņas rokas un paņēma indes pudeli. Viņa ātri, ātri - ar vienu elpu - murmināja viņam ausī:

- Uz manis ir aizliegums, es esmu veltīta karalienei Magrai ... Pēc senās paražas un briesmīgā Magras likuma, jaunavu, kas pārkāpusi iesvētīšanas aizliegumu, iemet labirintā, akā. Tu to redzēji ... Bet es nespēju pretoties Debesu Dēla mīlestībai. Esmu laimīga. Paldies tev par dzīvi. Tu atgriezi mani Hao tūkstošgadēs. Paldies, mans vīrs ...

Aelita viņu noskūpstīja, un viņš uz lūpām sajuta rūgto indes smaržu. Tad viņš izdzēra tumšā šķidruma paliekas - pudelē tā vēl bija daudz. Aelita tikko paspēja viņam pieskarties. Triecieni pie durvīm lika Losam piecelties, bet viņa apziņa aizpeldēja, rokas un kājas neklausīja. Viņš atgriezās guļvietā, nokrita uz Aelitas ķermeņa, apskāva viņu. Kad marsieši iebruka alā, viņš vairs nekustējās. Viņu atrāva no sievas, apsedza Aelitu un aiznesa. Ar pēdējām pūlēm viņš ķēra pēc viņas melnā apmetņa malas, bet šāvienu uzplaiksnījumi, trulie triecieni krūtīs viņu atmeta pie alas zelta durvīm ...

Inženiera sauso ķermeni satricināja raudas. Viņš ieķērās ar pirkstiem krūtīs, kurās bija saglabājušās ložu ievainojumu rētas, it kā lodes vēl būtu tur.

Atskanēja ieklepošanās.

Loss nodrebēja, attapās, sastapa ieinteresēto Augstā skatienu. Klusēdams pagriezās un izlīda pa spraugu ārā. Klusā balsī smilkstošais pārvaldnieks palika Aelitas istabā. Viņš droši vien bija zaudējis prātu.

Vēl stundu Loss pārmeklēja Tuskuba mājokli, cerot atrast vismaz kaut kādas Aelitas uzturēšanās pēdas, norādošas uz viņas turpmāko likteni. Atrada viņas lelli - mīkstu Magacitla statueti ar baltiem matiem, stikla bumbiņu ar dzirkstelēm iekšpusē. Bet šīs lietas neko nevarēja pateikt par savu saimnieci. Bet zīmīti - kur viņu meklēt - Aelita neatstāja. kaut gan par zīmi varēja būt lasītājā ievietots fonogrāfa kaula veltnītis, kas glabāja alas attēlu un sievietes figūriņu. Loss to izņēma un paņēma sev līdzi.

Drūms un saviļņots viņš apstaigāja īpašumu, atceroties sarunas ar marsieti dārzā, ezera krastā un uz kāpnēm. Nez kāpēc Augstais viņu nesteidzināja. Viņš nepiedalījās meklējumos, ar ziņkāri aplūkoja nogāztās guļošo Magacitlu statujas, atrada zelta masku ar trešo - fasetu - aci pieres daļā, pēc tam pelēka metāla figūriņu, kura attēloja karalieni Magru, un ar atradumiem atgriezās laivā.

Loss uzdūrās zirneklim, pēkšņā niknumā to nošāva un arī atgriezās.

- Lidosim uz Svēto Slieksni.

Augstais paslēpa figūriņu un masku portfelī un paraustīja plecus.

- Kā teiksiet, Mstislav Sergejevič. Pagaidām tas atbilst arī maniem plāniem.

Viņi pacēlās. Un tūlīt bija spiesti izlemt, kādu taktiku izvēlēties: no dzirkstošās miglas austrumos parādījās divu gaisa kuģu silueti. Viņi lidoja Tuskuba īpašuma virzienā.

- Mēģiniet atrauties, - vienaldzīgi ieteica Augstais. - Cik ātri šie monstri var lidot?

- Es precīzi nezinu, bet domāju, ka apmēram simts kilometru stundā.

- Un mūsu kuģis?

Loss klusējot iegremdēja stūri.

Laiva notrīcēja, sāka ieskrieties. Spārnos un astē iesvilpojās vējš. Ātrums sasniedza astoņdesmit kilometru stundā, pēc tam deviņdesmit, tika līdz simtam. Marsa gaisa kuģi - abi ar sešiem vertikāliem propelleriem - pamanīja bēgošo kuģi, pagriezās tam pakaļ. Kādu laiku distance saglabājās. Loss piedeva vilkmi.

Simt pieci kilometri stundā, simts desmit ...

Kuģi sāka atpalikt. Viens nogriezās un apstājās. Otrais vēl pāris minūtes vajāja bēgļus - milzīgs saules apspīdēts sudraba grozs, pakaļ laivai izšāva divus zibeņus, netrāpīja un atpalika.

Loss noslaucīja ar piedurkni nosvīdušo seju un palēnināja tempu. Tad atcerējās, kurp viņi dodas, pagrieza galvu, meklējot pazīmes.

Tuvojās kalni. Viens no tiem, dzirkstošs ar zilu ledu, piesaistīja uzmanību. Tas bija tuvs un neaizmirstams. Aiz tā sākās aizas un spraugas, senās Aolu un Magacitlu kaujas vieta, un viena no spraugām veda uz Magras labirintu un Svēto Slieksni.

Laiva nolaidās zemāk, ar dibenu nočerkstināja pret pār bezdibeni pārkārušās dzegas akmeņiem. Losu sagrāba satraukums, asinis sadziedētajās brūcēs pulsēja līdz sāpēm. Viņš izlēca no laivas.

- Tas ir šeit! Es nokāpšu lejā!

Nedzirdēdams ceļabiedra atbildi, viņš piesteidzās pie alas ieejas, gandrīz aizgruvušas ar akmeņiem, kas nokrituši no augšas. Tuskubs patiešām uzspridzināja ieeju labirintā, taču sprādziens nevarēja pilnībā aizpildīt caurumu. Salauzdams nagus, Loss sāka mest malā bluķus. Viņam palīdzēja dusmas un nelielā gravitācija. Uz Zemes šo akmeņu svars būtu simts vai pat vairāk kilogramu.

Parādījās alas velves augšējā daļa. Vēl viena piepūle un eja bija gatava. Loss izspiedās cauri plaisai, paklupa uz marsieša skeleta izplēnējušā apģērbā, neapstājās.

Pakāpieni, alas paplašināšanās, kvēpu pārklātas sienas ... Karsti, smacīgi ... Aiz muguras dzisa pēdējie gaismas stari. Bet viņš tam nepievērsa uzmanību. Mīlestības un gaidu spārni nesa viņu pāri bezdibeņiem un plaisām, pa šaurām karnīzēm un tiltiem, uz Aelitas patvērumu, kur viņi mācījās žilbinošo prieku, viens otram piederēt. To, ko viņš tur redzēs, iznīcību un nāvi, vai mīļotās vēstījumu, Loss nezināja, viņš sāka domāt un atmest. Galvenais ir tas, ka viņš tagad ieraudzīs mājīgo alu un gultu, kas saglabājusi Aelitas ķermeņa siltumu un smaržu. Ja tikai viss būtu saglabājies tā, kā bija. Un tur, iespējams, parādīsies norāde, kur viņu meklēt.

Ātri pārskrējis pār kupraino tiltu alas ezeru mākoņos, Loss, tāpat kā iepriekšējo reizi - tajā dzīvē, - uzmeta skatienu sudrabaini bālajai kalnu perspektīvai, izskrēja uz platformas, kas izvirzījās pār milzu kanjonu. Tomēr Svēto Slieksni kas mirdzētu ar blāvu zeltu, pa labi no dzegas esošās alas dziļumos, neieraudzīja. Tā vietā tvaika straumēs kūpēja ezera zaļganmelnais spogulis.

Norijis siekalas, rūgtas kā vērmeles, Loss paskatījās uz Liziaziras panorāmu. Sāpīgas apžilbinošas ilgas iedūra sirdī. Lūk, ugunskura ogles, tamla apdegušie zari, piespiestas sūnas, uz kurām bija sēdējusi Aelita kad dziedāja ulla dziesmu, lūk  brūngani plankumi - viņa asinis, kas palikuās uz akmens pēc tam, kad Gusevs atrada savu biedru. Lūk samīcītas patronas - karavīri šāva uz viņu ... Un pilnīgs klusums, nekustīgums apkārt. Miris klusums!

Loss, aizturējis elpu, tuvojās klintij, zem kuras karnīzes sākās ieeja alā. Bronzas trīsstūra durvis bija izlauztas un gulēja netālu. Pieliecies, viņš iegāja alā. Acis uzreiz nepierada pie pustumsas. Viņš saskatīja baltu guļvietu, visur izmētātus spilvenus, segas - viss bija pa vecam, nekas nebija mainījies. Tikai nedega lampa un nebija Aelitas.

Kājas kļuva nespēcīgas. Viņš nokrita ar seju uz guļvietas, izstiepa rokas, apķerot rēgu. Tad apsēdās uz malas, sakumpis, ar trulu skatienu nolūkodamies sev priekšā. Kādas mokas viņš tagad būtu pārcietis, ja tikai viņa būtu blakus! Kādus elles lokus būtu izgājis! ...

Ievaidējās aiz bezspēcības, vilšanās un ilgām. Šeit viņa bija bijusi - izstiep roku - un uzdursies ķermenim ...

Roka spontāni pacēlās, pieskārās gludajam zīdam. Nē! Viņas nav! Kur tu esi pazudusi, mana mīlestība? Kā lai es dzīvoju bez tevis?! Un vai vispār ir vērts dzīvot? ...

Čauksti aiz muguras ...

Zirnekļi? Gaida savu stundu? Še jums, nesagaidīsiet!

Viņš satvēra mauzeri ... un sastinga, iepletis acis. Uz sliekšņa parādījās miglaina figūra ... maigās sejas kontūras ...Ak Dievs! Aelita?

Figūriņa tuvojās.

Salauztā sirds atgriezās.

Ar bailēm un neticību uz Losu noraudzījās Aelitas kalpone Iha.

No Ihoškas brūnajām acīm nepārtraukti lija asaras, viņa tās noslaucīja ar kabatas lakatiņu, šņukstēja, uzticīgi, pārsteigti skatījās uz Losu - un runāja, runāja, pārtraucot sevi, vicinot rokas, atcerēdamās šausmas un bailes. Loss redzēja, ka viņa nepacietībā grib jautāt par Gusevu, bet neuzdrošinās, un tad pats viņai pastāstīja par savu bijušo ceļabiedru, kurš palika uz Zemes. Viņš bija apsolījis, ka kādreiz atgriezīsies, un Ihas acīs uzdzirkstīja prieks, kaut arī tās uzreiz atkal kļuva skumjas.

Pēc marsietes teiktā, Tuskuba karš ar Horu drīz beidzās. Drīz vien strādnieku kustības vadītājs tika nogalināts, un viņa līdzgaitnieki aizbēga. Bet no dienvidu kalniem un Sirta tuksneša Soacērai tuvojās Husana ordas, kurš pasludināja sevi par Magacitlu pēcnācēju un jauno Tumas valdnieku, un atkal atsākās karš visu iznīcinošs un nežēlīgs. Kas kopumā, kā atcerējās Loss, nāca Tuskubam par labu. Pats Aelitas tēvs vēlējās iznīcināt galvaspilsētu, iznīcināt izklaides un narkotiku lietošanas sistēmu iedzīvotājiem. Un karš ar Husanu viņam palīdzēja īstenot šīs ieceres. Bet viņš neaprēķināja savus spēkus. Valdības karaspēks tika sakauts, iznīcināts, Tuskubs aizbēga kalnos.

- Nu bet kā viņai iet, Aelitai? - Ihu dedzīgi pārtrauca Loss. - Kas ar viņu notika? Viņa ir dzīva?!

No meitenes acīm atkal sāka plūst asaras.

- Kundze ir dzīva. Viņa man iedeva šo, - Iha pasniedza Losam ķēdīti ar piemiņas medaljonu - ar dzīvnieka indri ķepiņu iekšā - un palīdzēja man aizbēgt.

Loss satvēra kulonu, piespieda to pie lūpām, atvēra. Papildus relikvijai medaljonā bija zīmīte. Trīcot rokām, viņš to atlocīja un izlasīja:

"Mans vīrs, Debesu Dēls!

Tu atnāksi man pakaļ, es zinu.

Lai lielais Hao tevi aizsargā! Mans tēvs iznīcināja mūsu laimi, bet es viņu nevainoju. Viņš ir tikai ierocis Ļaunuma rokās! Lidojam uz kalniem, kurp - nezinu. Dzirdēju, kā mans tēvs runāja ar apsardzes vadītāju par Dieva Brūci. Tas atrodas ziemeļos, pašā Tumigoras sirdī. Bet pa gaisu tur nokļūt nevar, tikai caur Magras labirintiem. Atrodi mani, mans vīrs, mans vienīgais!"

Loss sastinga, kā ārprātīgs raudzīdamies zilganā papīra loksnītē. Nodrebēja no Ihas balss:

- Viņa jūs mīl, kungs! Viņa ir tik neaizsargāta! ...

Loss uzlēca kājās, metās pie izejas, atjēdzās un atgriezās.

- Ko tu zini par Dieva Brūci? Kas tas ir? Aelita man neko par tādu nestāstīja.

- Tas ir briesmīgs noslēpums, Debesu Dēls! - Iha nervozi nolaizīja lūpas, palūkojās apkārt. - Par tā izpaušanu agrāk mēdza iemest akā, citliem! Reiz Tuskuba vietnieks Kaibals ieelpoja havras dūmus un izpļāpājās, un par to viņš tika iemests pie citliem ...

- Vai tiešām neviens nezina, kas tā ir par vietu?

- Sen, ļoti sen bija leģenda par Magacitlu priekšteci dievu Hao, kurš sadusmojās uz viņiem un meta uz Tumu savu Vāli. Vāle nokrita senajā pilsētā Gmorrā, kur dzīvoja Magacitli, viss nodega ... tagad tur ir Brūce ...

- Ko viņa teica? - atskanēja Augstā balss. Noliecies, viņš iegāja Aelitas istabiņā-guļamtelpā.

Iha, nobijusies, pielēca pie Losa, paslēpās aiz pleca.

- Nebaidies, tas ir mans ceļabiedrs, - sacīja inženieris, atjēgdamies. - Viņš tev pāri nedarīs.

- Interesanta slēptuvīte, - turpināja Augstais, apskatīdams alu. - Ja nezināt, kur tā atrodas, to nav iespējams atrast. Ko tad šī zilsejainā dāmīte teica? Kas viņa ir?

- Aelitas kalpone. Loss atstāstīja Ihas stāstu ceļabiedram. - Es domāju, ka Tuskubs jāmeklē Dieva Brūces apkārtnē. ja varētu uzzināt koordinātes ...

- Pajautājiet viņai, - acis Augstajam iedegās, - viņa zina, kur tas ... Dieva Vāle pēc tam palika?

Loss iztulkoja jautājumu marsietei.

Iha papurināja galvu.

- Par to nevienam nedrīkst teikt! Hao sadusmosies un visus nogalinās!

- Hao ir tālu, - Loss pasmīnēja, - viņš mūs nesadzirdēs.

- Leģenda vēsta, ka Dieva Hao Vāle iegāja dziļi kalna dzīlēs un tur arī palika. Daudzi drosminieki mēģināja to atrast, bet visi gāja bojā.

Loss pārtulkoja Ihas atbildi Augstajam, piebilda:

- Acīmredzot leģenda atspoguļo kaut kādu reālu notikumu, kas notika pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad Magacitli valdīja pār Marsu. Varbūt Marsam bija trešais pavadonis un nokrita uz tā. Vai arī ar to sadūrās komēta.

- Tas ir VIŅŠ! - Augstais uzsita ar dūri plaukstā, uzmeta kvēlojošu skatienu no zem uzacīm uz Ihu. - Kurā vietā Vāle nokrita uz Marsa?

- Viņa nezina, -  Loss papurināja galvu, neizpratnē par biedra reakciju. - Aelita rakstīja, ka pie Dieva Brūces var nokļūt tikai caur tuneļiem, pa pazemi.

- Mēs mēnesi rāposim pazemē, ja ne vairāk. Turklāt mums tomēr jāzina, kurā virzienā doties.

Loss paskatījās uz marsieti.

- Varbūt tu dzirdēji vēl kaut ko par Dieva Brūci un par Hao Vāli?

Iha aizsedzās ar mantijas piedurkni no Augstā skatiena.

- Lai viņš tā neizskatās ... Es baidos no viņa ... Tuskubs runāja ar zinātniekiem, es dzirdēju ... kad Vāle nokrita, izmainījās Tumas ass, notika briesmīga katastrofa, gāja bojā daudz cilvēku un haši ... tagad vietā, kur nokrita Vāle, ir ledus garoza ...

- Tu gribi teikt, ka Tumigora atrodas Ziemeļpolā?!

- Es nezinu, kungs. Tuskubs konsultējās ar zinātniekiem, viņi teica, ka izdzīvojušie Magacitli izcirta tuneļus uz Vāli, bet tur ir ļoti auksts ...

- Pols! Hm-jā! ... Tas ir interesanti. Būtībā, ja šķērsot Liziaziru un polāro loku ... jānoiet tikai apmēram seši simti kilometru, nav nemaz tik tālu. Ja tikai tu visu saprati pareizi.

Iha nošņaukājās, vainīgi saviebās.

- Es esmu muļķe, bet atmiņa man laba ... viņi runāja, es iegaumēju ... Tu nevienam neteiksi, Debesu Dēls?

Loss pasmaidīja.

- Neteikšu, nebaidies. Paldies tev par informāciju. Ja Tuskubs slēpjas pie pola, mēs viņu atradīsim. Jāatrod tikai ieeju tuneļos ... Svētais Slieksnis ir pārpludināts ...

- Par ko jūs runājat? - prasīgi jautāja Augstais.

Loss viņam pastāstīja.

- Ieeja tuneļos zem tā? Augstais pamāja uz alas grīdu. - Zem Sliekšņa?

- Tur sākas karalienes Magras labirints. Es domāju, ka caur to ir iespējams iekļūt Magacitlu tuneļos. Aelita apgalvoja, ka viss Marss izvagots ar alām, tuneļiem un kanāliem. Tomēr Svētais Slieksnis ir applūdis, un mums būs jāmeklē cits ceļš.

- Vai var nokāpt līdz Slieksnim? Es gribu paskatīties uz ezeru. Varbūt ūdeni var izsūknēt vai novadīt.

Loss skeptiski pasmīkņāja.

- Mums nav mašīnu, nav sprāgstvielu, nav instrumentu.

- Paskatīsim. Vai viņa zina, kā pienākt pie Sliekšņa?

Loss pārtulkoja ceļabiedra vārdus Ihai. Viņa ātri pamāja ar galvu.

- Pavisam tuvu, klintī tika izcirstas kāpnes, tās ir saglabājušās. Varu parādīt. Bet es baidos ...

- Tu paliec, mēs paši nokāpsim.

Iha atviegloti nopūtās, sarosījās.

- Es Debesu Dēlus pagaidīšu šeit. - Viņa ieslīdēja alas atvērumā.

Loss un Augstais sekoja.

Marsiete pieskrēja pie dzegas, kas pārkārās pār bezdibeni, norādīja uz viltīgi klintīs maskētu kāpņu sākumu. Nezinātājam būtu grūti tās atrast. Loss paskatījās apkārt.

- Un tu visu šo laiku šeit dzīvo viena pati?

- Jā, kungs, - Iha kautrīgi pasmaidīja. - Aelita teica, ka man jāsagaida Debesu Dēls, es  nevarēju nepaklausīt.

- Paldies, mīļā.

Meitene nosarka, uzmeta sānisku skatienu Augstajam un kā kaziņa aizskrēja uz alu. Losa biedrs nez kāpēc viņai izraisīja bailes.

Sāka nokāpt, izmēģinot ar kājām pakāpienus.

- Te noderētu antigravs ... - nomurmināja Augstais, ejot pirmais. - Protams vēl labāk - "golems" ...

Loss nesaprata ceļabiedra vārdus, bet vairs nepārjautāja. Viņa domas nodarbināja Aelita un ceļu meklēšana lai nokļūtu pie viņas.

Nokāpšana līdz kraujas apakšai aizņēma vairāk nekā stundu un prasīja daudz enerģijas. Kāpņu pakāpieni, kas vijās starp klintīm, šur tur bija sagrauti, vajadzēja saspringt, piekļaut ķermeni pie aukstās akmens virsmas un kā čūskai noslīdēt uz nākamo pakāpienu. Beidzot kāpnes beidzās. Loss uz drebošām kājām sasniedza akmeņaino izcilni, apsēdās, atvilka elpu. Nodomāja: viņš vairs nav spējīgs uz šādiem varoņdarbiem, viņš tādiem ir par vecu. Aelita nepazīs, kad ieraudzīs ... Šī doma lika piecelties un panākt ceļabiedru.

Šajā laikā Augstais domīgi skatījās uz apmēram simts metru diametra ezeru, uz puskilometru augšup uzejošajām akmens bedres sienām, uz plaisām un alām, kuras izgāja uz ezeru. Bija acīmredzams, ka kādreiz šeit tikuši dedzināti ugunskuri, taču šim nolūkam izmantota nevis malka, bet, visticamāk, ogles vai darva. Izdedžu cepurītes atradās lokā, daļa no kura iegāja ūdenī. Bet nelīdzenais dibens pārklāts dziļiem krāteriem, it kā te būtu kritušas bumbas. Varbūt Husana karotāji mēģināja uzspridzināt Svēto Slieksni vai arī šeit cīnījās ar tā aizstāvjiem, lai iegūtu dārgumus.

- Izskatās, ka ezers nav izveidojies nejauši, - sacīja Augstais. - Ūdens novadīts no kāda rezervuāra augstāk. Varbūt svētnīcas aizsardzības mehānismu iedarbināja tās sargi. Tas nozīmē, ka jābūt ūdens atsūknēšanas mehānismam. Vai jūs nedomājat, Mstislav Sergejevič, ka tur, starp tām rievotajām kolonnām, var saskatīt vertikālu plaisu?

Loss cieši ieskatījās.

- Šķiet, ka tur ir slīpums ...

- Lūk! Ja šī starpsiena spraugas priekšā tiktu nojaukta, pa to plūdīs ūdens un aiztecēs.

- Nu nezinu…

- Iešu apskatīties.

Augstais pārlēca pa akmeņiem ap ezeru, neizlaižot portfeli, pārlīda pāri klints virsotnei un pazuda. Loss paskatījās apkārt, ieraudzīja akmens dobumā vagu, kas veidota kā ar milzu kapli. Pienāca tuvāk.

Vaga bija sudrabaina, it kā aplieta ar izkausētu metālu, un tajā sastinguši stiklaini burbuļi un pietūkumi. Vienā burbulī bija redzams izliekts nags. Loss atcerējās izkusušo vagu ar izškaidīto zirnekli Augstākās padomes namā. Šeit izskatījās līdzīga. Sakritība? Vai arī eksistē kāds ierocis, kas spēj kausēt pat akmeni? Vai ne par to tika brīdinājis resnais Aelitas mājas pārvaldnieks, kad viņš murmināja par "savādām mašīnām", kuras it kā atrastas kalnu dzīlēs? Kaut kas pazibēja pretējā ezera pusē. Atskanēja indīgs šņāciens. Loss nodrebēja, neviļus satvēra mauzeri. Pienāca tuvāk ūdenim.

- Augstais?

Zigzagoja izkropļota atbalss.

- ... pies! - atskanēja no tālienes drebošu atbalsu pavadībā. - ... stami!

- Ko?

Atkal nošņācās. Bet skaņa bija tukša, mirusi, tā varēja šņākt tvaika strūkla, nevis dzīva būtne.

Loss ieinteresējās un uzkāpa uz biezu akmens plātņu klastera, nožēlojot,  ka nav paņēmis līdzi binokli. Pie akmens grēdas, kas atdalīja ezeru no šauras aizas starp vertikālajām sienām, parādījās tumša figūra, pārklāta ar mirdzošu plēvi. Nebija skaidrs, ko Augstais tur dara. Te viņš noliecās līdz zemei, te pielika ausi pie akmens, it kā klausoties pazemes čukstos. Pazuda starp akmeņiem, atkal parādījās un skrēja augšup pa nogāzes dibenu, ieraudzīja Losu, pagriezās pret viņu.

- Tur sākas aiza, - viņš teica, skaļi elsodams. - Reiz pa to plūda ūdens. Un tas nozīmē, ka svētā Sliekšņa noslēpšanas mehānisms ir aktivizēts vairākas reizes.

- Vai jūs iesakāt to sameklēt?

- Ja būtu laiks, atrastu jau arī, bet bez tā var iztikt. Akmens siena ir plāna, tikai apmēram desmit metri. Es domāju, ka pietiks ar vienu MK.

- Ko?

Ceļabiedra lūpām pārslīdēja greizs smaids.

- Tā ir tāda ... fanata.

Ūdens malā ezera ziemeļu daļā, ko norobežoja akmeņainā grēda, pēkšņi uzbrieda uguns bumba. Uzsprāga, pārvērtās par spilgtu lāpu, kas iedūrās sienā. Atskanēja baismīgs grāviens un nodrebēja zeme. Ppāri ezeram pārskrēja viļņi. Ugunīgais viesulis caurdūra klinti un izdzisa. Visos virzienos aizlidoja dūmu, putekļu un akmens fragmentu vilnis. Losu un Augsto, kas stāvēja uz plātnes, gandrīz nogāza gaisa trieciena vilnis.

- Ak Dievs! - noelsās Mstislavs Sergejevičs. - Kas tas bija?!

Atskanēja augoša rūkoņa. Ezera ūdeņi ieplūda sprādziena radītajā spraugā.

- Tā jau arī domāju, - Augstais gandarīts saberzēja plaukstas. -  mazliet pagaidīsim. Ūdens aiztecēs, un būs iespējams nokāpt uz šo jūsu Slieksni.

- ... ungs! - caur troksni atskanēja augsta balstiņa. - ... ngs ... dzi!

Loss pacēla galvu.

Augstu uz klints, kur sākās kāpnes uz bezdibeni, bija redzama marsietes galviņa.

- Iha! - Loss atbildei iekliedzās, piepūloties un vicinot rokas. - Viss ir kārtībā! Šeit nenāc, vari nokrist!

- ... li! - nāca nesaprotams. - ... iny ... ana-ah!

- Nesapratu! Ko tu teici?!

- ... ciet! ... bl-and ... ana-ah ...

- Nesaprotu. - Loss atskatījās uz Augsto. - Vai nu viņa vēlas par kaut ko brīdināt, vai arī nokāpt pie mums. Es domāju, ka vajag uzkāpt un uzzināt, kas par lietu. Pie reizes aiziešu uz laivu un paķeršu visu nepieciešamo.

- Laivu mums vajadzēja paņemt uzreiz, - sacīja Augstais. - Varēsiet nolaisties šurp lejā?

- Laikam varēšu.

- Tad kāpiet augšā, es pagaidīšu šeit. Esiet modrs, ja kas, nekavējoties šaujiet.

Loss paskatījās uz putojošo ūdens straumi, kas lija aizā, un devās uz kāpnēm.

Tarass nekad nebija īpaši interesējies par Saules sistēmas planētām ne bērnībā, ne jaunībā. Ģimnāzijā apguvis izvēles kursu astronomijā, viņš vairs nesapņoja par lidošanu uz tuvākajiem debess ķermeņiem, it īpaši tāpēc, ka tos visus apdzīvoja cilvēki un minūtes laikā bija iespējams sasniegt jebkuru planētu - izmantojot metro. Tomēr romantiskais zemieša un marsietes mīlas stāsts, ko aprakstījis senais vārda meistars Aleksejs Tolstojs, lika jaunietim citādi paskatīties uz dzīves realitāti, un viņam sagribējās apmeklēt Marsu, lai novērtētu tā iezīmes un salīdzinātu to ar Tolstoja aprakstīto planētu.

Pēc tam, kad hronoinstitūta Lielais Inks Ozols atklāja Zaru ar Saules sistēmas īpašībām, kas bija tuvas literārajām, bija iespēja apmeklēt šo invariantu un iepazīties ar Tolstoja stāsta varoņiem. Bet ne pašam Tarasam, ne viņa draudzenei nebija piekļuves transgressam, kas caurstrāvoja visus Laiku Koka Zarus, tāpēc idejas īstenošana apstājās. Nastja apsolīja kaut ko izdomāt un pazuda, neatbildot uz zvaniem. Pavadījis kādu laiku viens, Tarass aizlidoja uz Marsu.

Vispirms, metro viņu nogādāja uz vienu no meteoroloģiskā dienesta stacijām, kas kontrolēja planētas mākslīgi radītās atmosfēras augšējā slāņa stāvokli. No četrsimt piecdesmit kilometru augstma, viņš apbrīnoja grandiozo Tarsis plakankalni, kuras platība bija aptuveni trīsdesmit miljoni kvadrātkilometru un augstums desmit kilometru. Plakankalnes centrā bija aklai acij līdzīgs izlīdzināts senā vulkāna krāteris, kas faktiski bija radījis šo pacēlumu. Ap Tarsis visos virzienos izstiepās silei līdzīga ieplaka - sile ar skatu uz Argiras baseinu austrumos, ko bija radījusi milzu meteorīta nokrišana, Hriza un Asidacija līdzenumos un Polārajā baseinā, kā arī Arkādijas un Amazones līdzenumos ziemeļrietumos. Dabiski, ka uz Marsa virsmas ​​netika atrasti ne mākslīgi ne dabiski "kanāli". Bet pastāvēja plaša ieleju, kanjonu un ūdensteču sistēma. Gandrīz visi šo tagad sauso upju avoti bija uz Tarsis, un tas bija ļoti skaidri redzams no kosmosa. Pirms simtiem miljonu gadu Marsam bija bijusi blīva atmosfēra un milzīgs okeāns, kura dziļums dažās vietās varēja sasniegt divus kilometrus.

 Mūsdienās cilvēks uz Sarkanās planētas bija daudz ko izmainījis. Radīja atmosfēru, kuru varēja elpot, izkausēja polāro un zemes dzīļu ledājus, izplānoja ezerus, jūras un upes. Parādījās veģetācija - galvenokārt zilgani dzeltenā krāsā, meži un pļavas. Mežos tika palaisti dzīvnieki - no ezīšiem un vāverēm līdz āmrijiem, upēs un ezeros - zivis.

Ik pa brīdim acs pieķērās mirdzošajiem pilsētu un mazpilsētu kupoliem, elektroapgādes torņiem, orbītas liftu bālganajiem zobeniem. Bet visas šīs civilizācijas pazīmes neskāra dvēseli, jo tās uz Marsu bija zemiešu atnestas no ārienes. Šajā "dzimtajā" Visuma invariantā uz Marsa nekad nebija bijusi saprātīga autohtona civilizācija.

Palūkojies uz planētu no kosmosa augstumiem, Tarass nokāpa "no debesīm uz zemi" un uzkāpa vairāk nekā trīsdesmit kilometru augstajā slavenajā Olimpa vulkāna kalnā. Tomēr "uzkāpt" nebija pilnīgi precīzs vārds. Tarass netērēja laiku, kāpjot pa kalna nogāzi, kā to dara alpīnisti, viņš vienkārši tuvākajā apriņķa transporta mezglā paņēma antigravu un nosēdināja to kalna galā.

Tomēr vulkāns viņu ne ar ko nepārsteidza. Olimpa konusa pamatne bija tik plaša, ka izlīdzināja iespaidu par lielu augstumu. Turklāt horizonts uz Marsa - divreiz tuvāk nekā uz Zemes -  un atmosfēras nelielā refrakcija, neļāva no tālienes redzēt lielas reljefa formas visā perspektīvas krāšņumā. Vienīgais, kas apstiprināja vulkāna augstuma faktu, bija zems gaisa spiediens: Olimpa virsotnē nebija ko elpot. Atmosfēras biezums uz planētas, kas radīja nepieciešamo spiedienu uz virsmas, nepārsniedza desmit kilometrus.

Nedaudz vīlies, Tarass atgriezās mājās, Nastju nesazvanīja un tāpēc viņš palūdza audienci pie vectēva, kuru nebija redzējis divas dienas.

Viņi, tāpat kā pagājušo reizi, tikās UASS Drošības dienesta ģenerāleksperta darba modulī. Ždanovs vecākais izskatījās drūms un noraizējies un uzreiz nenovērsa uzmanību no domām: viņš bija iesaiņojies kokonkrēslā, izmantojot "astoņkāja" sistēmu sazinājās ar diviem desmitiem abonentu vienlaikus. Visbeidzot, viņš atstāja mentālās komunikācijas lauku, atlocīja kokonu, saberzēja ar plaukstām seju un paskatījās uz mazdēlu.

- Tu izskaties pēc sazvērnieka.

Tarass iekšēji nodrebēja, vispār nebrīnoties par vectēva gaišredzību. Viņš jautrā smaidā teica:

- Es cenšos saskaņot vēlmes ar iespējām. Pāvela uzacis uzlēca augšā.

- Tas ir kaut kas jauns. Iepriekš tu nepievērsi uzmanību tādiem sīkumiem kā iespēju trūkums. Vai arī tā ir kādas jaunkundzes vārdā Anastasija labvēlīgā ietekme?

Tarass gribēja pateikt, ka tieši Nastja viņu iedvesmoja īstenot ceļošanas projektu uz Tolstoja Aelitas realitāti, taču iekoda mēlē.

- Kā tev iet?

- Galva pagaidām vesela, - Pāvels pasmīnēja.

- Atradi savu bēgli?

- Kuru?

- Tu stāstīji, ka jums ir ārkārtas situācija: aizbēdzis kāds kvistors-uniformers, par savām kļūdām sodīts ar brīvības ierobežošanu.

- Ak, tas ... nē, vēl neesam atraduši. Notikums patiesībā ir dīvains, mulsinošs ... nepareizs ...

- Kāpēc nepareizs?

- Sakrita daudz pārsteidzošu notikumu, kas pārvērtās par situāciju ietekmējošu statistikas vektoru. Šādas sagadīšanās vienkārši nenotiek. Rodas iespaids, ka kādi augstāki spēki piedalījās mūsu varjaga atbrīvošanā.

- Spēlētāji, vai? - Tarass iedvesmojās. - Hronohirurgi?! Vai arī Tie, Kas Seko?

Ždanovs vecākais atkal saspieda seju plaukstās.

- Var būt arī tā.

- Cik interesanti! Pastāsti vairāk!

- Man nav tiesību. Tava drošības pielaide vēl neatbilst izmeklētāja līmenim.

Tarass noskuma.

- Žēl ... vismaz pastāsti, ko tad izdarīja šis tavs bēglis. Par ko viņš tika sodīts?

- Viņš atļāvās bez SEKON sankcijas uzbūvēt kaut ko līdzīgu hronoklim - topoloģiski izolētai hronozonai ar īpašiem nosacījumiem, kā dēļ vajadzēja "nokaltēt" vienu Koka Zaru.

- Neko jau sev! Kā viņam tas izdevās?

- Neizdevās, laikā attapās kontroles dienests. Viņš tika pieķerts, mēģinot ievietot transgressā spēcīgu telpas sakļaušanās ģeneratoru.(slingu. tulk.)

- Kompaktifikatoru?

- Jā.

- Lieliski! Un tad viņš tomēr aizbēga?

- Diemžēl.

- Spēcīgs puisis! Es viņu pazīstu?

- Diez vai. Ar kādu jautājumu atnāci? Man nav jaunumu.

Tarass vilcinājās.

- Ko klusē? - Pāvels izklaidīgi paskatījās uz viņu. - Ja ir kaut kas sakāms, runā.

- Mēs atradām invariantu!  -Tarass izgrūda.

- Apsveicu ... - Vectēva nevērīgais izskats mainījās, kļuva neizpratnīgi  pārbaudošs. - Tas ir, ko nozīmē - atradāt?

- Nastja Belaja man palīdzēja. Viņai ir piekļuve lielajiem inkiem, mēs devāmies uz institūtu, un Ozols mums palīdzēja atrast invariantu ar nepieciešamajiem parametriem.

- Re kādi palaidņi! - Ždanovs vecākais apsūdzoši pašūpoja galvu. - Vai šāds invariants tiešām pastāv?

- Sākumā mēs arī tam neticējām. Bet tas atbilst ideāli!

- Un Loss ar Aelitu arī ir? 

Tarass samulsa.

- Intensionālā šādas informācijas nav, bet, ja eksistē viss pārējais - revolūcijas laika Petrograda, civilizācija uz Marsa, olas formas raķetes, tad jāpastāv arī mūsu varoņiem. To var pārbaudīt.

Ždanovs vecākais pašūpoja galvu, nepievēršot uzmanību mazdēla mēles paslīdēšanai.

- Kaut kas šeit nav tā kā vajag ... Ja invarianta likumi atļauj lidojumus kosmosā ar tik arhaiski fosilizētu tehniku, tad ir nepieciešama dažu parametru rūpīga pielāgošana.

- Ko tu ar to domā? - Tarass bija pārsteigts.

- Tu esi nākamais kvistors un tev jāsaprot, ka šādu fizikālo likumu kombināciju var uzturēt tikai mākslīgi.

- Nemaz, - Tarass karsti iebilda. - Varbūt invariants atrodas fizikālo konstanšu galējās locīšanas zonā, varbūtības nulles zonas pašā malā.

Pāvels pasmīkņāja.

- Hronosazarošanas teoriju esi apguvis. Var jau būt ka es kļūdos. Bet invariants ir patiešām interesants, mums tam būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Dod man koordinātes.

Tarass pavilcinājās un pasniedza kompakta adatu.

- Vectēv, vai tu mums palīdzētu ...

Pāvels nokopēja ierakstu, atgrieza kompaktu.

- Kādā veidā?

- Vai mēs nevarētu tur desantēties? Paskatīties ar vienu aci uz marsiešiem ... Mēs darbosimies klusi, "inkognito" režīmā ... Un tajā pašā laikā strādāsim pie invarianta retohoristorijas, precizēsim kontinuuma parametrus ...

- Tas ir nereāli. Variantus ar spēcīgām novirzēm no standarta Vita joslas, izpēta SEKON un Drošības dienesta eksperti. Es vispār esmu pārsteigts, kāpēc Lielais Ozols ļāva jums meklēt un iedeva šo intensionālu.

- Bet mēs taču nedarām neko noziedzīgu.

- Ir noteikumi par piekļuvi klasificētai informācijai, un, ja tos pārkāpj, sekas var būt visneparedzamākās.

- Tātad tu man nepalīdzēsi?

- Kamēr es pats neveikšu izmeklēšanu un nebūšu pārliecināts par ...

- Par ko?

- Par šo visneparedzamāko seku neiespējamību, - vecākais Ždanovs izvairījās no tiešas atbildes. - Viss, ej, man jāstrādā. Sveicieni draudzenei.

- Nodošu, - Tarass vīlies pamāja. Viņš cerēja, ka vectēvs tomēr piekritīs palīdzēt ar piekļuvi transgrssam, taču, ja pateica “nē”, viņu pierunāt bija bezjēdzīgi.

No UASS termināla Tarass vispirms devās pie savas mātes, uz Merkuriju, kopā ar viņu izdzēra tasi aukstas čainas un tad devās mājās. Kāds bija pārsteigums, kad viņš kotedžā satika Nastju.

- Sveiki! Bet es zvanu, zvanu ...

- Es atrisināju problēmu, - meitene izklaidīgi atbildēja, tērpusies sarafānā-unikā, tajā viņa izskatījās tik lieliski, ka Tarass neviļus apbrīnoja savu draudzeni.

- Kādu problēmu?

- Ejam pie manis, pastāstīšu.

- Labi, vienkārši nomazgāšos un pārģērbšos.

- Gaidu.

Nastja ar neatkarīgu izskatu devās uz kaimiņu kotedžu tieši pāri zālienam. Tarass sekoja viņai ar apbrīnas pilnu skatienu, domājot par ... par neko, patiesībā, nedomājot, tikai apbrīnojot meiteni, un attapās tikai pēc Terafima klusā čuksta.

- Vēl paspēsi apskatīt, ir pienācis laiks iet dušā.

- Bet tu neizspiego, - jauneklis atcirta un  nosarka. Atzīt to, ka viņam Nastja patīk, neskatoties uz viņas neatkarīgo raksturu, viņš nevēlējās.

Pēc dažām minūtēm viņš, atsvaidzinājies un tīrs, smaržojošs ar patīkamu dzenodekolona aromātu, pārcēlās uz Beliju ģimenes mājām, kur bija bijis ne reizi vien. Nastja gaidīja viņu savā darba guļamistabā ar interjeru, ko varēja mainīt pēc vēlēšanās. Šobrīd istaba bija kā veca kosmosa kuģa stūres māja, kā to pirms simtiem gadu gleznoja rakstnieki: izliektas sienas ar apgaismojumu, melnas ieliektas ekrānu bļodiņas, vadības paneļi, paneļi ar mirgojošiem indikatoriem, milzīgi krēsli ar aizsargierīcēm. Nastja sēdēja vienā no krēsliem un koncentrēti sūca citronu dzērienu.

- Pie tevis ir tik lieliski ... - Tarass stomījās. Meitene pamāja ar pirkstu.

"Kosmosa kuģa kabīne" pazuda. No maigi opalescējošām sienām iznāca ērti mīksti atzveltnes krēsli, dīvāns un ziedu balsti. Griesti izkusa virs galvas, ielaižot telpā vakara saulrieta krāsas.

- Apsēdies, - pavēlēja Nastja.

Tarass lēnprātīgi paklausīja.

- Pie vectēva biji?

- Biju, bet viņš man aizliedza ...

- Tā jau domāju. Ko viņš teica?

- Ka mūsu atrastais invariants realizē robežsituāciju. Izskatās, ka Zaru drīz slēgs, līdz to pārbaudīs SB eksperti.

- Man ir tādi paši dati. Tāpēc mums ātri jāaizskrien uz turieni un jāatgriežas pirms invarianta slēgšanas.

Tarass pārsteigti paskatījās uz savu draudzeni.

- Tu maz saproti, ko runā? Ja mūs pieķers pie transgressa vai desanta laikā ...

- Nenoķers, es visu izdomāju. Mana vectēva personiskajā laboratorijā vāc putekļus hronoinvertors ar tiešu piekļuvi transgressam. Mēs to atbloķēsim, klusi izmetīsim "stīgu" uz invariantu, paskatīsimies, kas tur notiek, un atgriezīsimies. Neviens neko nepamanīs.

- Tu esi traka! - nomurmināja Tarass.

- Nemaz ne, - Nastja neapvainojās. - Galu galā mums ir tiesības uz vasaras brīvlaiku vai nē?

- Hronodesantēšanās un pie tam neatļauta nav nekāda atpūta.

Nastja domīgi paskatījās uz draugu, savilka lūpu.

- Principā es jau varu iztikt arī bez tevis ...

- Es piekrītu, piekrītu! - Tarass steidzīgi teica.

Iha padevīgi un žēlabaini skatījās, pamādama uz Losa vārdiem un nepadomādama par pateiktā jēgu. Viņa tikai saprata, ka Debesu Dēls dodas lejā karalienes Magras pazemē, lai atrastu Aelitu. Viņai ar to pietika. Beigu beigās, pārliecinājis marsieti par nodomu atgriezties, Loss iekāpa laivā un gandrīz bez piepūles nolaida to bezdibenī, pie Svētā Sliekšņa, kas parādījās no ūdens.

Augstais jau aplūkoja Slieksni, kas izskatījās kā gredzenveida zelta apmale, kuras diametrs bija aptuveni divdesmit metri un augstums pārsniedza divus metrus. Viņam izdevās uzkāpt uz Sliekšņa un tagad gāja pa tā malu, skatoties uz ūdens spoguli izveidotās akas centrā. Kad Loss izkāpa no laivas, Augstais nolēca uz gļotajiem slapjiem akmeņiem, izkļuva sausā vietā.

- Izskatās, ka šis jūsu Svētais Slieksnis ir tikai šahtas ieeja, no augšas aizvērta ar vāku. Ūdens dziļums tur ir ne vairāk kā trīs metri. Ir iespēja izlauzties cauri vākam.

- Ar ko?

- Man vēl ir MK.

- Bumba?

Augstais atņirdzās.

- Bumba. Ūdens šeit nav daudz, apmēram tūkstoš kubikmetru, tas aizplūdīs pa tuneļiem, un mēs dosimies lejup.

Loss svārstīdamies pamāja ar galvu.

- Tā tomēr ir relikvija ... varbūt vajadzētu pamēģināt pameklēt citu ceļu?

- Es negribu tērēt laiku. Un arī jums vēlams ātrāk atrast savu Aelitu. Vēl viens nesaprotams smīns. - Kamēr viņa vēl dzīva.

Pēdējais arguments atstāja iespaidu.

- Nu ko, metiet savu bumbu.

Augstais no portfeļa izņēma melnu cilindru ar mirgojošu zaļu dzirksti galā, veikli uzlēca uz Svētā Sliekšņa. Viņš pagājās pa malu, skatīdamies ūdenī, un bez brīdinājuma nolēca. Nošļakstēja. Loss nodrebēja.

Pagāja minūte, tad vēl viena. Klusi šļaksti, plunkšķi, skanīgas atbalsis. Lūk, pār Sliekšņa malu parādījās ceļabiedra galva. Viņš iztaisnojās, atskatījās uz ūdeni un ātri uzlēca uz akmeņiem, viss, kā šķita Losam, izmircis. Tomēr tuvumā kļuva skaidrs, ka tā bija caurspīdīgā plēve, kas pārklāja Augstā drēbes, bet viņš pats bija pilnīgi sauss!

- Kārtībā. Tagag paiesim tālāk no grēka, Mstislav Sergejevič. Lai gan es mēģināju noregulēt sprādzienu virzienu, labāk nodrošināties.

Viņi iekāpa lidojošajā laivā. Loss to pacēla, aizlidoja pie kanjona slāņainajām sienām. No simt metru augstuma bija skaidri redzams Svētais Slieksnis, viss zaļganbrūnā krāsā, ar ūdens gredzena apli iekšpusē.

Ūdens pēkšņi ar kupri uzpūtās, izšlakstījās kā šlakatu un tvaika mākonis. Un šajā mākonī uzplaiksnīja zils zibens, kas pārvērtās par ugunīgu bumbu. Nodārdēja tik stipri, ka aizkrita ausis! Uz visām pusēm aizlidoja akmeņi, Sliekšņa ribas, blāvi mirgojoši metāla fragmenti un plāksnes, ūdens un dūmu strūklas.

Laivu meta pret klinšu sienu. Kreisais spārns nokrakšķēja, saliecās. Loss tik tikko noturēja rokās stūri, izlīdzināja trīcošo aparātu, satraukti paskatījās uz propelleriem. Likās, ka tie ir saliekti un tūlīt aizlidos sairuši gabalos. Bet, par laimi, palika veseli. Tad viņš aizvadīja laivu līdz Slieksnim.

Skatienam pavērās caurums, izrauts zelta kupolā, kas aizsedz Svētā Sliekšņa šahtu. Viss ūdens vai nu iztvaikoja, vai arī noplūda šahtā. Varēja lidot uz leju.

Loss grasījās nosēdināt laivu iepriekšējā vietā, blakus Slieksnim, bet Augstais uzlika roku uz pleca.

- Ir priekšlikums. Kā būtu, ja mēs izmantotu jūsu aparātu? Atvere ir pietiekami plaša, laiva ielidot varēs, un šahta arī, acīmredzot, ir diezgan apjomīga. Nolaidīsimies tur lejā ar laivu, un tad paskatīsimies.

Loss padomāja un piekrita. Patiesībā viņiem nebija ko zaudēt, bet atstāt laivu nebija vēlēšanās. Tā patiešām vēl varēja būt viņiem noderīga.

Lēnām palidoja garām izrobotajām zelta vāka malām. Tā biezums sasniedza sešdesmit centimetrus, un Loss garāmejot nodomāja par neatbilstību starp ceļabiedra izmantotās bumbas spēku un tās izmēriem. Padomju Krievijā šādu bumbu nebija, Loss par to bija pārliecināts. Varbūt tādas bija izgatavotas Amerikā vai kaut kur citur. Bet pats Augstais tādā gadījumā nebija nekāds baltās armijas virsnieks, bet kaut kāds angļu spiegs.

Doma uzplaiksnīja un pazuda.

Laiva ienira šahtas tumsā.

Vairākas minūtes pierada pie krēslas, ielūkojoties gigantiskas struktūras rievotajās sienās, kas nolaidās nezināmās dzīlēs. Sienas klāja pelējuma traipi un bezkrāsainu sēņu kolonijas, caur kurām vēdēja ģeometriski burti un zīmējumi. Dažās vietās mirdzēja ūdens, taču, visticamāk, tās bija bezdibenī noplūdušā ūdens pēdas, bet pati šahta, acīmredzot, palika sausa.

Laiva lēnām, propelleru čaukstiem izplatot drebelīgas atbalsis, laidās lejup.

Izliektu zelta vai bronzas - to nevarēja pateikt, vairogu rinda. Viens vairogs nomests malā, redzama šaura eja, aizejoša tumsā.

- Tuneļi ... - teica Loss.

- Lidosim tālāk, - atbildēja Augstais. - Līdz nolaidīsimies lejā vai iesprūdīsim šaurā vietā.

Vāji no augšas plūstošajā gaismā mirgojošās, šahtas sienas atkal lidoja garām, izraibinātas ar tiem pašiem bezgalīgajiem burtiem, simboliem un zīmējumu ķēdēm, kas attēlo dažādu metāla milžu cīņu ar briesmīgām radībām metālisku kentauru izskatā.

Kļuva pavisam tumšs.

Loss ieslēdza laternu.

Vēl viena izliektu vairogu josla, nedaudz lielāka. Un uz katra - Magacitla attēls ķiverē ar aizvērtām acīm. Ar kaut ko šie atnācēji no Zemes atgādināja karalieni Magru - tā pati apaļā asimetriskā seja, resnie vaigi, cieši sakniebtās lūpas.

Gaiss raktuvēs turpināja palikt diezgan svaigs, tikai reizēm tajā parādījās pelējuma, mitruma vai kaut kādu minerālu smaržas.

Parādījās trīs diezgan lielas atveres, kas iezīmēja ieejas horizontālajos štrekos. Bet viņi neapstājās pie tiem, laiva tajos vienalga nevarēja iekļūt.

- Dīvaini ... - teica Augstais. - Kam ienāca prātā, rakt šeit šahtu? Bet galvenais - kāpēc? Noderīgu izejvielu ieguves pēdas nav redzamas. Vai tā varētu būt palaidējšahta? Lai gan pamēģini palaist raķeti no šāda dziļuma.

Loss neatbildēja, koncentrējoties uz laivas vadīšanu. Būtu nelāgi nolaidības dēļ avarēt, nolidojot sešdesmit miljonus kilometru un nesasniedzot mērķi, līdz kuram palikuši kaut kādi četri simti.

Pēdējie gaismas stari virs galvas izdzisa. Varēja saredzēt tikai gaišāku apli - šahtas atveri, un pat to pamazām aizklāja violets plīvurs: augšā, virs Liziazīras kalniem, iestājās nakts.

Laternas stars pārstāja atstaroties no sienām nevis tāpēc, ka šahta kļuva platāka, bet gan pašu tumšo sienu dēļ: to krāsa no blāvi dzeltenas pārgāja tumši pelēkā. Iespējams tālāk šahta bija sastiprināta ar čuguna gredzeniem.

Zemāk kaut kas pazibēja, kā, no spoguļa atstarojies stars. Bet tas nebija spogulis. Vēl pēc diviem desmitiem metru  kļuva redzams kāda metāliska konusa smailais gals, kas aizņēma gandrīz visu šahtas tilpumu.

- Svētais Vēdeklis! - nomurmināja Augstais, pārkāries pār laivas sāna. - Es nekļūdījos! Tā ir palaidējšahta! Ir nu gan mērogi! Ek kādi marsieši, re kas par kuces bērniem!

Loss apstādināja laivu.

- Ko jūs teicāt?

- Piecpadsmit metru diametrā! - Ceļabiedrs turpināja murmināt, aplūkojot konusa smailo galu. - Un apmēram simts garumā! Vietējie aborigēni mēdza palaist jaukus pončikus! Interesanti - uz kurieni? Un kādai vajadzībai? Pētniecībai vai militārām vajadzībām? Ja militāram nolūkam, un pie tam ja iekšpusē ir nukleāra uzpilde ... Tāda uzsprāgs - un puse Marsa kā nebijusi!

- Ko jūs vēlaties teikt? - Loss nesaprata.

Augstais attapās, apsēdās taisni.

- Tā ir raķete, Mstislav Sergejevič. Tāda pati kā jūsējā, tikai daudz jaudīgāka un lielāka. Es pat nevarēju iedomāties, ka jūsu marsieši būvējuši tādus drednautus.

- Raķete ... - nočukstēja Loss, apdullis, skatīdamies uz tumsā izzūdošo metāla kalnu, un pēkšņi pār viņu nāca apskaidrība:

- Ne jau marsieši radīja šādas raķetes ...

- Kas tad?

- Magacitli! Atnācēji no Zemes! Augstais pasmīknāja un paklusēja.

- Tas ir interesanti ... Varbūt jūsu Magacitli kādreiz piedalījās Spēlē ... ja varētu uzzināt, kurā pusē viņi bija.

- Kādā spēlē? - Loss neticīgi atskatījās.

- Nav svarīgi ... Laidieties lejā, Mstislav Sergejevič. Šķiet, ka pa kreisi ir lūka, redzat?

Loss pagaismoja ar laternu.

Stars no tumsas izrāva rievotu melnu apli, kura diametrs pārsniedz četrus metrus. Šajā aplī pazibēja izliekta metāla acs.

- Domājat, ka tā ir ieeja horizontālajā štrekā?

- Noteikti. Šo kolosu vajadzēja apkalpot, kad tas stāvēja dežūrrežīmā, un lūkai vajadzēja nodrošināt tehniskā personāla piekļuvi. Vai varat pietuvināt laivu?

- Aizķersim ar propelleriem sienu.

- Tad rīkosimies savādāk. Vai mums vēl ir granātas?

Loss ieskatījās somā zem kājām.

- Četras.

- Un aukla?

- Ir kaņepju virve.

- Labi. Dodiet šurp.

Loss pasniedza ceļabiedram granātas, virvi, un tas sasējis divas granātas, piestiprināja tās pie virves, novērtējoši paskatījās uz lejup.

- Pacelieties piecus vai sešus metrus augstāk. Loss paklausīgi pacēla laivu.

Augstais pielāgojās, izvilka granātas tapu un lokā nometa saišķi tā, ka, ar svārstu šūpodamies pa virvi, tas ietriecās lūkas melnajā vairogā. Nodārdēja sprādziens.

Laivu pamesta uz augšu. Vairākas šķembas caurdūra transportlīdzekļa dibenu, bet, par laimi, pasažieri netika ievainoti. Kad izklīda dūmi, kļuva redzams, ka melnā rievotā vairoga vietā melnē tuneļa atvere. Pats vairogs vai nu iztvaikoja, vai arī sprādziena spēka dēļ tika nomests lejā.

- Nolaidieties.

- Mēs tur neiespiedīsimies.

- Es pa virvi nolaidīšos lejā pie atveres un jums palīdzēšu.

- Bet laiva?

- Tā būs jāupurē.

- Žēl gan ...

- Tik un tā būs kaut ko jāupurē. Es domāju, ka celtnieki ir paredzējuši kaut kādu pazemes transportu, pretējā gadījumā nebūtu iespējams izmantot visu sakaru sistēmu.

Loss kādu laiku apdomājās, nesaprazdams, kas viņu biedē biedra priekšlikumā, tad atmeta ar roku:

- Riskēsim!

Laiva lēnām tuvojās milzu raķetes asajam galam.

Augstais uzmanīgi pārkāpa pāri bortam, pieķērās virvei un pārtverdams rokas sāka nolaisties. Viņš karājās četru metru attālumā starp šahtas sienu un raķetes korpusu. Zemais smaguma spēks ļāva viņam to izdarīt bez lielām grūtībām.

- Vai jūs varat pienākt vēl vienu metru tuvāk?

Loss aizturējis elpu, manipulēja ar rokturiem un stūrēm. Laiva burtiski apsēdās uz raķetes deguna, kratoties no nevienmērīgās propelleru slodzes.

- Pie skaitļa trīs strauji pacelieties augšup!

Augstais skaitīja līdz trīs, arvien vairāk iešūpojoties, un lēca.

Ar lielām grūtībām Loss novērsa aparāta sadursmi ar raķeti un parāva laivu uz augšu. Tad viņš pagaismoja ar laternu horizontālajā tuneļa atverē. No tās parādījās ceļabiedra galva.

- Viss kārtībā. Tagad jūsu kārta.

- Es nevarēšu…

- Varēsiet. Ja vēlaties sasniegt mērķi. Nostājies uz kabīnes malas un leciet manā virzienā.

- Es nokritīšu ...

- Es jūs noķeršu.

- Laiva sasitīsies ...

- Es saprotu jūsu jūtas, bet, lai uzvarētu lielajā, jāupurē mazākais.

Loss padomāja, sajutis zināmu eiforisku vieglumu visā ķermenī, tad apņēmīgi izvilka no zem sēdekļa ieroču un piederumu maisu.

- Ķeriet!

Augstais noķēra somas.

- Leciet.

Loss pielāgojās, vienlaikus jūtoties kā cirka mākslinieks, zēns un ļoti vecs cilvēks. Viņš pakarās rokās, pieķēries svārstīgās laivas malai. Dzinējā kaut kas iegrabējās. Viens dzenskrūve pārstāja griezties. Laiva manāmi nosvērās uz sāniem. Pārklājoties ar aukstiem sviedriem, Loss ar ceļgaliem atgrūdās no laivas sāniem un lidoja ar muguru pa priekšu lejup uz tuneļa ieeju.

Augstajam bija taisnība. Karalienes Magras pazemes saimniecībā patiešām bija transporta atbalsta sistēma, kas savienoja dabiskās un mākslīgi izveidotās alas un zāles. Turklāt bija acīmredzams, ka tuneļus, tiltus un cauruļvadus cēluši milži trīs vai pat vairāk metru augumā, nevis sīkie marsieši. Tuneļa diametrs, kas veda šahtā ar milzīgo raķeti, sasniedza vairāk nekā četrus metrus. Zālē, kur tas aizveda atnācējus no Zemes, iespējams, varēja ievietot visu Petrogradas Ziemas pili.

Pēc tam, kad Loss nonāca tunelī - ceļabiedrs viņu viegli noķēra un ievilka atverē - bet laiva avarēja, nokrītot lejā starp raķetes malu un šahtas sienu, ceļotāji vairākas minūtes pavadīja kravas pārlūkošanai, sadalīja, ko katram nest. Loss ieskatījās šahtā, iespīdināja laternu, neko nesaskatīja: laivas atlūzas nokrita pārāk dziļi, stars līdz tām nesniedzās. Žēlojot savu izgudrojumu, viņš īslaicīgi nodomāja, ka šādi ekstrēmi piedzīvojumi viņam jau vairs nav pa spēkam. Bet atcerējies Aelitas smalko ovālu, viņas aprautos čukstus: "Es baidos no Hao. Es nomiršu!" - vairs nešaubījās.

Gar tuneļa griestiem bija izvietotas kaut kādas caurules un tumši zaļu kabeļu saišķi. Grīda bija nelīdzena, vienās bedrēs un izciļņos, it kā tunelis nebūtu paredzēts cilvēku staigāšanai. Vispār tā tas arī bija. Pārvietošanās ierīci zemieši atrada pēc divsimt metriem. Tā bija metāliska kniedēta platforma-ratiņi, kuras slieces balstījās uz divām, pie tuneļa sienām piestiprinātām rievām. Rievās bija izbērtas sarūsējušas metāla bumbiņas, un platforma pa tām pārvietojās uz īpašām sliecēm.

- Interesants risinājums, - Augstais atzinīgi pamāja ar galvu, pārbaudot desmit metrus garo platformu bez jebkādām margām. - Acīmredzot tuneļa būvētāji bijuši labi mehāniķi, bet slikti fiziķi. Šāda konstrukcija prasa pārāk daudz enerģijas un pastāvīgu apkopi.

Loss neko neteica. Viņš domāja citādi, pārsteigts par pazemes konstrukcijas mērogu un ieceļotāju no Zemes tehniskajiem risinājumiem.

Platformu izkustināt no vietas neizdevās. tālākais ceļš bija jāturpina ar kājām. Bet jau pēc puskilometra tunelis ceļotājus ieveda milzu zālē, un viņi ieraudzīja kaut kāda veida kapeņu rindas nošķeltu piramīdu formā, kuras savienoja sarkanas kvadrātveidīgas caurules, un milzīgas kolonnas Magacitlu statuju formā, kas balstīja zāles velves.

- Rūpnīca? - minēja Loss, grozīdams laternu. - Vai gaisa attīrīšanas iekārta?

 Augstais klusēdams devās pie tuvākās piramīdas ar caurumu rindām un aklām actiņām. Apgāja tai apkārt. Atvēra portfeli, izvilka vadu, kurš  beidzās ar melnu piesūcekni. Vēlreiz apgāja ap piramīdu, pieliekot piesūcekni tās šķautnēm un skatoties uz ekrānu portfelī. Tad viņš novāca vadu, aizvēra portfeli un pasmīkņāja.

- Tā nav rūpnīca? - Loss nenoturējās. - Varbūt Magacitlu kapenes?

- Ka tavu māti! - beidzot nomurmināja Augstais. - Vai tiešām tas ir viņu kompjūters?!

- Kas? - Loss nesaprata.

- Skaitļojamā ierīce. Ir nu gan monstrs! Traks var palikt! Katrs čips - mājas lielumā!

- Čips? - Loss atkal nesaprata. - Ko jūs ar to domājat?

Augstais pakasīja pakausi.

- Es savā praksē neko tādu neesmu redzējis, lai kompjūtera pamatelements būtu zelta stienis! Tiesa, tas nav tas zelts, kas mums, bet tā izotops, bet vienalga - pārsteidzoša lieta!

- Es jūs nesaprotu.

- Jums tas arī nav vajadzīgs, Mstislav Sergejevič. Ejam meklēt kādu iedarbināmu mašīnu.

Loss gribēja sadusmoties, ceļabiedra noklusējumi un viņa terminoloģija sāka kaitināt, taču Augstais jau apgāja kapeņu virkni, kuras nez kāpēc nosauca par "čipiem". Nekas cits neatlika, kā sekot viņam.

Pagāja garām kolonnai: Magacitls ķiverē ar uz augšu paceltām rokām balstošām pazemes velves griestus. Viņam bija trīs acis - trešā acs rēgojās pierē, matēti-raupja, akla. Pārējās trīs kolonnas bija precīzas kopijas.

Uzdūrās bruņurupuča formas iekšēja sprādziena sadedzinātai mašīnai. Kā tāda pārvietojās, nebija skaidrs, jo mašīnai nebija ne riteņu, ne šarnīru, lai gan tā bija skaidri paredzēta kustībai.

- Vibrogājējs? - Augstais pasmīkņāja. - Racionāls risinājums. Šeit var atrast interesantas lietiņas. Žēl, ka mums nav laika pētījumiem.

Losā ierunājās inženieris.

- Vai jūs uzskatāt, ka tai bija piedziņas sistēma, izmantojot vibrācijas procesus?

- Vai jūs iepriekšējā ekspedīcijā neredzējāt šādas mašīnas?

- Nē. Tikai laivas un gaisa kuģus.

- Tas nozīmē, ka Magacitli tik labi sargāja savus noslēpumus no marsiešiem, ka pat viņu pēcnācēji tos nevarēja apgūt.

Devās tālāk. Atdūrās pret grumbuļainu alas sienu, pārklātu ar kvarca kristāliem. Atrada vēl vienu metāla "bruņurupuci", bet ar diviem spirālveida sliecēm. Augstais paņēmis lukturi ielīda sānos atvērtajā mašīnas lūkā un pēc minūtes izkāpa.

- Tukšs, tīrs. Ne piliena enerģijas.

- Veltīgi mēs pametām laivu, - klusi sacīja Loss.

- Nekrītiet panikā, Mstislav Sergejevič, - Augstais pasmīnēja. - Vēl nav vakars. Atradīsim jūsu princesi.

Loss paklusēja, pieķerdams sevi domās, ka ceļabiedrs nav velti atteicies no sākotnējā plāna doties tālāk viens pats. Viņam nepārprotami bija radusies cita ideja un iespēja sasniegt savu mērķi, un ceļabiedrs viņam pagaidām bija vajadzīgs.

Labajā sienā atvērās izliektu sudrabainu vairogu rinda. Bet Augstais nesāka tos pētīt. Viņš mērķtiecīgi meklēja izeju uz pazemes sakaru sistēmu. Loss bija spiests sekot, jo viņa dzīves pieredze šādos apstākļos nedeva nekādas priekšrocības.

Uzpūta vējiņš, kas nesa dīvainas rūgtas smakas. Kaklā sāka skrāpēt.

- Aha! - apmierināts teica Augstais, grozīdams laternu.

Stars no tumsas izrāva zelta stabu ar sievietes krūšutēlu, kas mirdzēja kā zelts. Statujai bija nikna, resna seja, uz sāniem izvirzītas smailas krūtis, un ausis, ko uz leju vilka melni auskari.

- Karaliene Magra! - nomurmināja Loss.

Augstais apstaigāja statuju, skaļi sitot kājas uz metāla grīdas, ielūkojās caur plaisu grīdā. Laternas stars apgaismoja portāla malu. Šeit sākās plašs taisnstūrveida tunelis, tieši tāds pats, pa kuru bija atnākuši zemieši. No turienes pūta vējiņš.

Bedraina grīda, brūna ķērpju garoza. Gar sienām rievas. Platforma ar sliecēm.

- Nu, paskatīsimies! - izlēma Augstais, atdeva lukturīti ceļabiedram. - Paspīdiniet.

Viņš veikli uzkāpa uz platformas, neizlaižot no rokas portfeli. Pagājās pa to, ieskatījās rievās. Noliecās pie apaļas, zemas - līdz jostasvietai - kabīnes-būdas, kas izvirzījās no platformas vidus.

- Tā ... interesanti ... šķiet, ka viss ir darba kārtībā ... iedodiet man laternu, Mstislav Sergejevič.

Loss pameta viņam lukturīti. Viņš pacietīgi gaidīja, mīņājoties no kājas uz kāju, ieklausoties čaukstos un čaboņā, kas nāca no tuneļa. Atcerējās pārgājienu ar Gusevu caur Magras labirintiem, zirnekļu baru akā. Varbūt arī šeit tie gaida brīdi, lai uzbruktu nelūgtajiem viesiem? ...

- Aha! - atskanēja apmierināts ceļabiedra izsauciens. - Viss ir vienkārši. Šķiet, ka mums paveicies. Mehānismi ir iekonservēti, un tiem vajadzētu darboties. Mstislav Sergejevič, uzkāpiet šurp.

- Vai esat pārliecināts ... ka tas kustēsies?

- Neesmu pārliecināts, bet mums nav citas izvēles.

- Mēs taču nezinām, kā šīs ragavas tiek vadītas.

- Šeit viss ir ārkārtīgi vienkārši. Lūk enerģijas padeves sistēma.

Atskanēja metāliska žvadzoņa.

Loss nodrebēja.

Zem tuneļa arkām iedegās sarkanīgu plafonu virkne, kas gandrīz neko neapgaismoja. Neskatoties uz to, kļuva redzamas sienas, teknes un pati platforma. Kas pēkšņi nočīkstēja un ... sāka kustēties!

- Leciet! - iekliedzās Augstais, izstiepis roku.

Apjukušais Loss attapās, panāca Magacitlu transporta līdzekli, palēcās. Roka gandrīz norāvās, Loss atsitās ar sāniem pret platformas izvirzījumu, pastiepa kreiso roku līdz malai, pievilkās. Augstais palīdzēja viņam uzkāpt uz dzelzs grīdas, atgriezās vadības būdā.

- Tomēr šo veco grabažu izturība ir pārsteidzoša!

Loss atvilka elpu un piegāja, taustīdams sānu un domādams, vai nav salauzis ribu.

- Kāpēc?

- Jūs pats apgalvojāt, ka uz Marsu Magacitli pārcēlās pirms divdesmit tūkstošiem gadu. Un pat tad, ja viņi tuneļus izraka vēlāk, šī tehnika vienalga ir vismaz desmittūkstoš gadu veca. Bet darbojas! Neskatoties uz primitīvo konstrukciju un materiāliem.

Loss neko neatbildēja.

- Varbūt pateicoties tiem?

- Ko? ... Ak, jā, varbūt. Jo vienkāršāka lieta, jo ilgāk tā darbojas.

Platforma paātrinājās, ar dārdoņu un klakšķiem taranēja tuneļa sastāvējušos gaisu. No gaisa spiediena nebija kur paslēpties, un šīs neparastās ekipāžas pasažieriem nācās tupēt un turēties pie vadības būdas ribām. Tomēr izrādījās, ka ekipāžas veidotāji bija paredzējuši līdzīgu problēmu. Tiklīdz platformas ātrums sasniedza simt kilometru stundā - pēc Losa aprēķiniem - ekipāžas priekšpusē nostrādāja kaut kāds mehānisms, un no atvērušās spraugas izslīdēja metāla vizieris ar caurspīdīgu logu. Tas aizsedza kabīni un pasažierus. Abi atviegloti iztaisnojās.

- Saprātīgs risinājums, - Augstais apstiprinoši pamāja ar galvu. - Tikai šis dranduļets nav paredzēts cilvēku pārvadāšanai.

- Kāpēc jūs tā domājat? - Loss ziņkārīgi jautāja.

- Ar to brauca milži. Redzat, kur atrodas skata logs? Trīs metru augstumā. Neviens neveiks tehniskus pielāgojumus, ja nav aprēķināta funkcionālā atbilstība attiecīgajam uzdevumam. Tas, kurš brauca ar šiem ratiem, bija skaidri garāks par cilvēku.

Loss ar cieņu paskatījās uz ceļabiedru, kurš atkal demonstrēja savas zināšanas inženierzinātnēs. Viņa argumenti bija nenoliedzami.

Tunelis vienmērīgi nogriezās.

Lampas nomirkšķināja.

Platforma čīkstot un raustoties piebremzēja, pēc tam atkal uzņēma ātrumu.

Tuneļa sienās ik pa laikam atvērās ieejas mazāka diametra tuneļos un nišās, kurās stāvēja kaut kādi melni, drūmi, daudzšķautnaini veidojumi, vai nu sarkofāgi, vai statuju pjedestāli. Pazibēja neliela zāle, ko apgaismoja spocīgi zaļgana, fosforiscējoša gaisma: resnas, neglītas sievietes statuja, kas sēdēja jāteniski uz vīrieša, šķietami Magacitla. Tā bija tās pašas noslēpumainās karalienes Magras statuja, kura pirms daudziem tūkstošiem gadu valdīja pār Marsu.

Pa kreisi pavērās milzīga sprauga, kurā laternas stara gaismā mirdzēja ūdens. Pazemes ezers. Labajā pusē parādījās režģota siena, ko rotāja zelta maskas. Loss jau bija redzējis šādas maskas - ar trešo aci uz pieres - pirmajā Marsa apmeklējumā kopā ar Gusevu.

Skaļa graboša rīboņa - platforma pārlidoja pa rievām pār platu, bezdibeņa plaisu.

Laterna spīdēja blāvi, un Augstais to izslēdza. Bet acis jau bija pieradušas pie tuneļa oranžsarkanās pustumsas, izšķirot sīkākas detaļas. Acīmredzot šo tuneli tiešām bija uzcēluši magacitli, bet tad te lejā nokāpa marsieši - karalienes Magras armija, kas pati bija vai nu marsiete, vai arī magacitlu mazmazmazmazmeita - un šeit ieveda savu kārtību. To varēja redzēt no daudzajām vāzēm ar zižliem - tādu pašu zizli nēsāja Aelitas tēvs Tuskubs - no marsiešu statujām un zīmējumiem uz tuneļa sienām.

Sākās nobrauciens uz leju. Platforma paātrinājās līdz tādam ātrumam, ka tās slieces, pieskaroties rievu malām, no tām izšķīla garas dzirksteles. Tomēr nobrauciens nebija ilgs. Pārlidojot pa tiltu pāri citam bezdibenim sākās pacēlums. Pēkšņi gar abām tuneļa pusēm ķēdē ejošās laternas, nodzisa. Un platforma tūlīt nobremzēja un apstājās.

- Šķiet,  esam ieradušies, - nomurmināja Augstais.

- Kas noticis? - balsi padeva Loss, neviļus ieskatīdamies tumsā.

Vai arī izdeguši drošinātāji. - Augstais paklusēja, pagājās pa platformas grīdu, dimdinādams ar papēžiem. - Vispār ir pārsteidzoši, ka ķēde bija saglabājusies un ieslēdzās.

Būdiņā kaut kas nograbēja.

Lēnām iedegās lampas. Platforma noraustījās, un lēnām, čīkstēdama šļūca uz priekšu.

- Aha! Nostrādāja avārijas automātika. Mums joprojām veicas. Nez, cik tālu mēs esam nobraukuši no raķešu šahtas?

- Ap divsimt kilometru, - Loss lēsa.

- Es arī tā domāju. Varbūt mēs pat sasniegsim galamērķi? Es domāju - polu.

- Cerēsim.

Bet viņi neaizbrauca. Pēc pusstundas plafoni uz tuneļa griestiem atkal nodzisa un vairs neiedegās. Enerģijas vads, kas lika platformai kustēties, bija pilnībā atslēdzies.

Ceļinieki nolēma pagulēt. Tomēr kopš brīža, kad viņi atstāja raķeti pie Augstākās padomes ēkas, bija pagājušas vairāk nekā četrpadsmit stundas, bet viņi nebija atpūtušies un gandrīz neko ēduši. Apgaismojot ar laternu, viņi platformas būdiņā salika ēdienu, mazliet ieēda. Ūdens bija maz, tāpēc viņi ekonomējot, iedzēra katrs divus malkus. Tad likās gulēt.

Augstais apstaigāja platformu, kaut ko zem deguna burkšķēdams, iekārtojās tieši zem viziera uz deguna, nolika portfeli zem galvas un apklusa.

Loss arī apgūlās uz dzelzs platformas grīdas, jutoties neomulīgi, it kā visi piedzīvojumi ar viņu nebūtu notikuši patiesībā un Marsa alas vienkārši rādītos sapņos. Acu priekšā peldēja maigā un skumjā Aelitas seja ... asarainā Ihoškas seja ... sarkanarmieša Guseva dzīvespriecīgā seja, kurš zināja, kāpēc viņš dzīvo, uz briesmīgiem dzelzs zirgiem sēdoši bruņās iekalti magacitli, kas gāzās un pazuda ... pēdējais parādījās Tuskubs un draudēja viņam ar zizli ...

Loss noraustījās, bet nepamodās. Viņa miegs bija sekls un nemierīgs. Ja nebūtu noguruma, viņš diez vai vispār būtu aizmidzis.

 Viņu pamodināja metāliska žļakstoņa.

- Kas?! - viņš uzrāvās, mēģinot sataustīt mauzeri. Netālu uzplaiksnīja gaismas stars un nolaizīja tuneļa griestus.

- Celieties, Mstislav Sergejevič, - atskanēja ceļabiedra balss. - Jāiet. Netālu, apmēram desmit kilometru attālumā, ir kaut kādi lieli tukšumi, iespējams, zāles ar iekārtām. Ja palaimēsies, atradīsim citu transportu.

Loss ar grūtībām piecēlās, sajūtot sāpes locītavās, izberzēja acis, devās uz platformas malu.

- Kā jūs uzzinājāt par zālēm?

- Es nezinu - vienkārši jūtu. Leciet.

Loss pamasēja sāpošo - nogulēto - kaklu, izvingrināja roku locītavas. Viņš paņēma somu ar ieroču un pārtikas paliekām, nolēca uz tuneļa grīdas.

Abi devās ceļā, ik pa laikam ieslēdzot laternu, kuras stars acu priekšā kļuva arvien tumšāks. To varēja arī neieslēgt, bet viņi baidījās no akām un bedrēm.

Tunelis sazarojās. Bet rievas, pa kurām ripoja rati, pagriezās pa labi, tāpēc mēs devāmies turp.

Uzdūrās veselai skeletu kapsētai izplēnējušās drēbēs. Acīmredzot šeit notika cīņa starp marsiešiem, jo ​​visi skeleti bija mazi, gandrīz bērnišķīgi. Loss ar bailēm un riebumu pārkāpa tiem pāri, Augstais gāja drosmīgāk, krakšķinot kaulus. Viņš noliecās, paņēma kaut ko no grīdas, pagrozīja to pirkstos.

- Interesanti ... Pienāca arī Loss.

Ceļabiedrs rokā turēja mazu smaga zilgana metāla figūriņu: kails vīrietis sēdēja, salicis kājas zem sevis, ar rokām atbalstījies uz ceļgaliem. Viņam bija seja ar platiem vaigiem, knābja formas deguns un pieres vidū pietūkums kā spāres acs.

- Vai jums pazīstams šāds dieviņš?

- Hao, - Loss atbildēja. Marsieši viņu godināja vēl pirms Magacitliem.

- Interesanti, - domīgi atkārtoja Augstais. - Tātad Magacitli nav pirmie atnācēji uz Marsa? Vai šeit ir pabijuši arī citi viesi? Nu ko, esmu uz pareizā ceļa.

Viņš atkal devās uz priekšu, nepievēršot uzmanību kaulu brakšķēšanai zem kājām.

Abi nokļuva nelielā alā ar diviem izliektiem sudrabaini matētiem spoguļiem - griestos un grīdā, vienu virs otra.

- Lūkas? - Augstais mēģināja atvērt izcilni, un tas viņam izdevās.

 Degunā iesitās salda apreibinoša smaka. Sareiba galva. Pār ķermeni izskrēja sāpju adatas.

- Velns! - Augstais atlēca, aizcirta lūku. - Re kādi, nelieši! Tur ir gāze!

- K-kāda gāze? - inženieris nesaprata.

- oglekļa monoksīda koloidālā forma. Divas vai trīs ieelpas - un jūs būsiet debesīs! Šķiet, ka mēs patiešām esam pietuvojušies šīs karalienes pazemes īpašumiem.

- Magras ...

- Iesim tagad uzmanīgāk, klusāk. Es jūtu, ka priekšā kustas kaut kas dzīvs.

- Zirnekļi?

- Nē, zirnekļiem psi spektrs ir citāds. Tie ir cilvēki. Loss gribēja pajautāt, kas ir psi spektrs, bet ceļabiedrs jau bija aizgājis uz priekšu.

Pagāja garām virknei ieplaku, kurās stāvēja melns ūdens. Ieplakas izskatījās kā kāda milzu zvēra pēdas, jo tās gāja divās rindās, kas bija pakārtotas viena otrai. Loss nodrebināja plecus: šķita, ka kāds skatās mugurā. Panāca savu ceļabiedru.

- Varbūt tomēr pastāstīsiet, kas jūs patiesībā esat un ko meklējat?

Augstais, turpinot iet, pašķielēja uz viņu.

- Jo mazāk zini, jo labāk guli, Mstislav Sergejevič. Jūsu valodā trūkst jēdzienu un terminu, kas nepieciešami maniem skaidrojumiem.

- Jūs taču neesat no Petrogradas un neesat baltais virsnieks?

- Esmu bijušais uniformers un vispār neesmu no šīs Galaktikas, - Augstais pasmaidīja. - Pareizāk, esmu dzimis uz Zemes, bet ne uz tās, kur dzīvojat jūs, bet gan citā Dendrokontinuuma invariantā ... ē-e, tas ir, citā Visumā. Tur gandrīz viss ir tāpat kā pie jums, bet ir dažas atšķirības, kas mūsu invariantu pārvērta par ... ē-e, labi, teiksim, par paralēlu pasauli.

- Vai jūs jokojat? - Loss ar cerībām un šaubām nomurmināja.

- Nepavisam. Jūs jautājāt - es atbildēju. Nepiebāziet galvu ar nevajadzīgu informāciju, no tā jūsu problēma vienkāršāka nekļūs.

Vairākas minūtes gāja klusumā. Tad Loss pajautāja:

- Bet jūsu problēma kur? Kāpēc jūs ar mani atlidojāt uz Marsu? Ja jūs zināt visu un jums ir tādas lietas, - pamāja uz portfeli, - tad kāpēc jūs uzreiz neatradāties uz Marsa?

- Tā sanāca, - vilcinādamies atbildēja Augstais. - Man tik ātri nācās atstāt savas pagaidu mājas, ka nebija laika paņemt līdzi nepieciešamo kvestu.

- Ko?

- Komplekts izdzīvošanai ekstremālos apstākļos. Labi ka vismaz ZAK izdevās dabūt.

- Un kā jūs nonācāt uz Zemes?

- Viņi nobloķēja izejas uz transgressu, nācās izmantot kvantēto maģistrālo līniju.

- Kas - viņi?

- Klusāk! - Augstais apstājoties pacēla roku. Viņš izslēdza lukturīti.

Loss ieklausījās.

Klusums tunelī bija tāds, ka varētu dzirdēt, kā gar sienu skrien muša. Tomēr gar sienām nekas neskrēja, gaisa plūsma bija vāja, kaut arī bija jūtama, un tomēr Losam šķita, ka viņš dzird klusas, klusas, uz dzirdes robežas, nopūtas.

- Mēs gandrīz esam pie mērķa, - Augstais pazemināja balsi. - Vēl divi kilometri, un mēs nonāksim pie lielajām tukšumiem. Esiet uzmanīgs, centieties netrokšņot. No šejienes mūs neviens negaida, ir iespēja parādīties pēkšņi.

- Vai jūs domājat, ka tur ir... marsieši?

- Varbūt arī marsieši. Vai kaut kādi alu iemītnieki, kuri sargā ...

Loss gaidīja turpinājumu.

- Ko?

- Redzēsim, - ceļabiedrs izvairījās no atbildes.

Abi atkal devās ceļā, sasprindzinot redzi un dzirdi.

Viņi ceļā vairs nepievērsa uzmanību bijušās cilvēku klātbūtnes pēdām un nišām. Visbeidzot, priekšā parādījās vāja gaisma: kas norādīja izeju uz apgaismoto pazemi, ko solīja Augstais. Kāpēc tā bija apgaismota, tas kļuva skaidrs nedaudz vēlāk, kad ceļotāji tuvojās milzīgai zālei Marsa dzīlēs.

Zāle izrādījās dabiskas izcelsmes, pie tās velvētiem, robainiem griestiem karājās stalaktītu lāstekas, kas dzirkstīja prožektoru staros, un sienas - visas pārklātas iedobumiem, porām un izciļņiem - mirdzēja ar dārgakmeņu un minerālu kristāliem. Dažās vietās sienas bija apstrādātas, pārvērstas par gludiem paneļiem, uz kuriem dzirkstīja zelta uzraksti vai karājās dažadi, iespējams, rituāla nolūka priekšmeti. Arī alas centrālā daļa bija izlīdzināta, un ideālā apļa centrā atradās režģota metāla platforma, kuru balstīja bieza metāla caurule ar četriem piloniem, kuru augšdaļa pazuda griestu caurumā. Loss uzreiz nesaprata caurules mērķi, bet Augstais saprata:

- Svētais vēdeklis! Vēl viena raķete! Loss skeptiski pašūpoja galvu, ieskatījās, un nodrebēja. caurule patiešām bija raķete, tieši tā pati, kuru viņi ceļa sākumā redzēja šahtā. Tikai tā stāvēja vientuļa vai nu pamesta, vai iekonservēta, bet ap šo pilnā sparā ritēja dzīve. Starp mehānismiem, tiltiem, platformām, kabīnēm un mašīnām šaudījās marsieši pelēkos ietērpos, un viņu bija ne mazāk kā trīs simti. Palaišanas vietu apsargāja marsieši zaļās un dzeltenās formās. Tās bija Tuskubovas armijas krāsas, valdības karaspēka krāsas.

- Tuskubs ir šeit! - Loss nočukstēja. Augstais atskatījās, piespieda pie lūpām pirkstu.

- Gatavojieties, Mstislav Sergejevič, mēs ņemsim "mēli".

- Jūs esat prātā jucis! - attapās inženieris. - Viņu te ir tūkstošiem!

- Teiksim, ne vairāk kā trīs simti. Tomēr, pirmkārt, tie ir tikai nespēcīgie marsieši, nevis Magacitli, un, otrkārt, mēs uzbruksim pēkšņi, kas pastiprinās efektu, un, treškārt, viņiem patiešām vajadzētu zināt, kur atrodas jūsu princese. Tā ka uz priekšu?

Loss atkal sajuta biedra pārsvaru, kas kaitināja dvēseli, viņa viltīgos mājienus, kuriem pretoties nozīmēja atzīt savu vājumu.

Pagaidām vēl bija maza, bet ne izzūdoši maza iespēja sākt miera sarunas.

- Ko viņi tur dara? - Loss pamāja ar marsiešu skudru pūzni zāles centrā; tunelis ar rievām izveda viņus alas tālākajā galā, pie no griestiem nokrītuša akmeņu kalna, un no šejienes bija ērti vērot karavīru darbības.

- Izskatās, ka viņi mēģina salabot palaišanas mehānismu.

- Priekš kam?

- Droši vien, lai palaistu raķeti uz galvas saviem ienaidniekiem. Tuskubs acīmredzot tika iedzīts kalnos, un viņš nolēma savu pretinieku Husanu pārliecināt šādā veidā. Tiesa, ja šis milzenis pacelsies un uzsprāgs, baidos, ka notiks katastrofa.

- Kāpēc?

- Mans analizators liecina, ka šī briesmoņa iekšpusē ir ļoti pienācīga kodolbumba ar simt miljonu tonnu trotila ekvivalentu. No Marsa maz kas paliks pāri...

- Es īsti nesaprotu ...

- Ticiet man uz vārda, Mstislav Sergejevič. Šitos puišus ir jāapstādina, viņi nezina, ko viņi dara. Padomājāt? Izlēmāt?

Loss nomierināja savu satraukto sirdi, visu savu drāmu avotu. Saknieba lūpas.

- Padomāju ... Iešu pirmais. Viens pats! Mēģināšu satikties ar Tuskubu un... un pārliecināt viņu atteikties no saviem plāniem.

Augstais sašķobīja lūpas.

- Viņš jūs pat neklausīsies. Parasti pie sienas piespiestie diktatori izmanto katru iespēju, lai atriebtos ienaidniekam neatkarīgi no tā vai aiz viņiem kaut kas paliks pāri. Tuskubs ir tāds pats. Bet es jūs saprotu. Jūsu draudzene ir viņa rokās, un jūs nevēlaties ...

- Viņa ir Tuskuba meita!

- ...runāt ar viņu no spēka pozīcijām. Bet ja mēs sagrābsim palaišanas ierīci, viņš piekāpsies tā kā tā.

- Nē! - Loss stingri attrauca. - Es gribu viņu brīdināt. Viņš nav stulbs cilvēks, viņam jāsaprot.

Augstais pakošļāja lūpas, domādams par savu, pacēla pie acīm binokli. Minūti viņš skatījās uz marsiešu burzmu zāles centrā, nolaida binokli.

- Jūs esat romantiķis un humānists, Mstislav Sergejevič. Tieši romantiķi un humānisti visos konfliktos mirst pirmie un visos Koka invariantos. Tā ir statistika. Bet es vēlos dzīvot... un izpildīt savu misiju, kuras cena ir ļoti liels Spēks! Lai gan jums to nesaprast. Neskatoties uz to, rīkosimies kā jūs iesakāt. Ejiet, meklējiet Tuskubu, mēģiniet viņu pārliecināt par savu nodomu cēlsirdību. Bet nestāstiet ne vārda par mani!

Loss pamāja.

- Es vērošu notikumu gaitu, - turpināja Augstais, - un paturu tiesības iejaukties īstajā brīdī... ja jūsu sarunas nonāks strupceļā. Būtu jauki, man pašam parunāties ar Tuskubu. Acīmredzot viņš ir visvairāk informētais starp visiem marsiešiem un viņam būtu jāzina, kur nokrita dieva Hao Vāle.

Loss atkal pamāja.

- Es pajautāšu.

- Viņš jums neteiks neko. Bet ejiet. Un rīkojieties nekavējoties, negaidot, lai jūs nogalina.

Augstā acīs pazibēja dīvaina nožēlas dzirksts, it kā viņš jau būtu atvadījies no sava ceļabiedra uz visiem laikiem. Bet Loss to uzreiz aizmirsa. sakārtojis uz pleciem maisu, pabīdījis mauzera maksti tuvāk kreisajam elkonim, viņš iztaisnojās un, neatskatīdamies devās uz leju uz alas centru. Viņu sauca smalka maiga balss, Aelitas balss, mīlestības un cerības balss ...

Tarass bija pārliecināts, ka viņi nerīkojas pareizi, pārkāpj likumus, taču Nastjas griba bija spēcīgāka, un galu galā jauneklis gandrīz pārtrauca domāt par tāda riskanta soļa sekām kā neatļauta piekļuve transgressa tīklam.

Viņš labi zināja, kas ir transgress.

Cilvēks ar transgressu saskārās vairāk nekā pirms pusgadsimta, kad uz Zemes, Brjanskas mežos tika uzbūvēts hronopaātrinātājs vai, kā vēlāk to nosauca, hronourbis jeb Stumbrs. Hronopaātrinātājs savienoja daudzus Laiku Koka Zarus, atsevišķas Visuma kopijas, kas atšķirās viena no otras ar nenozīmīgām detaļām. Pats Visums izrādījās daudz sarežģītāks, nekā šķita kosmologiem, jo ​​katrs nākamais tā eksemplārs tika sadalīts tik daudzos invariantos, cik katram variantam bija iespējamās varbūtības novirzes. Šo teoriju izstrādāja Stumbra radītājs Atanass Zlatkovs, un viņš arī pierādīja, ka neticami milzīgajā daudzdimensionālajā Koka telpā no Laiku pirmsākumiem notiek Lielā Spēle: radījumi, kuri bija apguvuši sava domēna-invarianta (Zara) enerģiju, savstarpēji spēlēja, sacenšoties par tiesībām turpināt domēna attīstību, darbības jomu paplašināšanu, pakļaujot citus invariantus. Cilvēki arī piedalījās šajā Spēlē, un Zlatkovs pat varēja kļūt par vienu no Tiesnešiem, kas kontrolē Spēles procesu. Drīzāk ne jau viņš viens, bet viss Zlatkovu "klons" vai "spektrs" arī "saime", kas dzīvoja miljonos invariantu. Viņam palīdzēja arī Tarasa vectēvs Pāvels Ždanovs un Nastjas vectēvs Grigorijs Belijs.

Transgressu zemieši atklāja gandrīz uzreiz pēc tam, kad Stumbrs iekļuva kaimiņu invariantos - Koka Zaros. Tā bija transporta un informācijas sistēma, ko izmantoja Spēles Tiesneši, un tas kā fizisks likums bija “iebūvēts” Laiku Kokā.

Faktiski tas bija sava veida Koka Sakņu invariants, netieša pazīme, kura klātbūtne zemes Metaversā bija Visuma režģaini šķiedrainā struktūra. Tie, kas zināja par transgressa esamību, to varēja izmantot, kaut arī ar dažiem ierobežojumiem. Cilvēki zināja, bet viņi arī nobloķēja ieeju sistēmā lielākajai daļai tautiešu, saprotot, kādas nepatikšanas var izraisīt cilvēks ar nevaldāmām kaislībām un ambīcijām, ja viņš piekļūst tik spēcīgai enerģētiski informatīvai struktūrai.

Tāpēc Tarass jutās neērti, dodoties kopā ar Nastju uz Himalajiem, kur vectēva pazemes bunkurā atradās laboratorija, kuru saimnieks jau ilgu laiku nebija izmantojis. Tā bija izveidota laikā, kad tika medīti cilvēki, kas piedalījās Spēlē, un tam bija savs, neatkarīgs no globālā tīkla, datoru tīkls un aizsardzība.

Grigorija Belija slēptuves laboratorijai bija savs metro bloks, tāpēc nebija vajadzības to meklēt kalnos. Nastja tikai sastādīja bunkura kodu. Dažas sekundes vēlāk jaunieši atstāja metro kabīni apaļā vestibilā.

Belija-vecākā slēptuve bija sfēriska, un tā bija izveidota viena kilometra dziļumā zem Gandišanas kalniem. Sadalīta trijos stāvos. Zemākajā - apakšējā stāvā bija elektrostacijas un metro kabīne, vidū - darba kabinets, viesistaba, ēdamistaba un divas guļamistabas, trešajā - pati laboratorija.

Apgaismojums ieslēdzās pats.

- Laipni lūgti uz "šķirsta" klāja, - atskanēja mīksti, patīkamais bunkuru apkalpojošā inka baritons. - Prieks parunāties ar viesiem.

- Parunāsimies vēlāk, - attrauca Nastja, dodoties uz kāpnēm, kas savienoja stāvus. - Atver mums laboratoriju.

- Klausos un paklausu, kundze. - Inka balsī ieskanējās viltīga nots, bet jaunieši tam nepievērsa uzmanību.

Kompleksa aprūpes sistēma turpināja darboties, neraugoties uz to, ka īpašnieks šeit parādījās reti, tāpēc nekur nebija putekļu un svaigs vējiņš, piepildīts ar pļavas aromātiem, plūda pa bunkura gaiteņiem un telpām.

Pa ceļam abi ieskatījās Belija darba modulī.

Stiklaini caurspīdīgs viriāla "čiekurs" ar trīs vai četrām zaļām dzirkstelēm iekšpusē, kokonkrēsls, galds, divi parastie atzveltnes krēsli, pie sienas viteirs: Grigorijs Belijs, vēl jauns, ar melnu matu sprogām, blakus skaistai žilbinoši smaidošai sievietei sarafānā, - sieva Tatjana un mazulis uz Grigorija pleca - nākamais Nastjas tēvs. Viteirs bija tik spilgts un īsts, ka šķita, ka cilvēki tā dziļumos tūlīt sakustēsies un izies kabinetā.

- Tava vecmāmiņa gan bijusi skaista, - Tarass godīgi teica.

- Viņa arī tagad ir skaista, - Nastja atmeta, izejot koridorā.

Vectēva laboratorijas durvis saritinājās ap veltnīti pa kreisi, atverot ieeju. Iegāja, apstājās.

Visa kupola formas telpa bija aizausta ar sava veida gaismas "audumu", veidojot kaut ko līdzīgu Metagalaktikas modelim ar tā tīklveida šūnu struktūru. Dažās šūnās bija neparasti priekšmeti: adatainas bumbiņas, krāsainu stiepļu spoles, galos saplacināti cilindri, baltu stieņu kaudzes, "golema" tetraedrs un trīskāršais elipsoīds, kas mirdzēja ar perlamutru - pārējās šūnas bija tukšas.

- Lūk arī univers, - teica Nastja, dodoties augšup pie elipsoīdu saišķa, kas krustojās viens ar otru.

"Tīkla" pavedieni uzspīdēja spožāk, izlaižot meiteni cauri.

Tarass, jūtoties kā zaglis, sekoja viņai.

Nastjas vectēva bunkurā glabātais univers bija izgatavots ļoti sen, apmēram pirms piecdesmit gadiem. Protams, viņš izskatījās kā retums. Mūsdienu univerus - nanotehnoloģiju un lauka struktūru brīnumus - varēja ievietot rokassprādzē, lai gan tās varēja darboties ar vairākus metrus lieliem fiziskiem apjomiem, ievietojot tos tūlītējās teleportācijas "virknē". Tomēr, tā kā piekļuve modernajiem univeriem bija atļauta tikai UASC Drošības dienesta darbiniekiem un hronoInstitūta speciālistiem ar augstu atbildības pakāpi, izvēles nebija.

Trīskāršais elipsoīds kā kalns izauga pār jauniešiem.

- Jaudīga mašīna! - nomurmināja Tarass.

- Zārks ar mūziku! - Nastja noraidoši norūca. - Kaut arī mūsu mērķiem noderēs arī tāds. Izvērsties! viņa pavēlēja aparāta inkam.

Univera augšējais elipsoīds, kas atgādināja kupri, bija salocīts uz augšu, un elipsoīds, uz kura tas balstījās, nedaudz noslīdēja uz leju. Tika izveidota spraugas veida lūka.

Nastja paskatījās apkārt un teica parastā tonī:

- Nu ko, braucam?

- Mēs taču nesagatavojāmies, - Tarass apjuka.

- Kāda sagatavošanās tev nepieciešama?

- Nu ... kvesti ... ieroči ...

- To visu mēs atradīsim šeit. Izņemot, iespējams, ieročus. Saģērbjamies un dodamies prom.

- Varbūt vismaz brīdināsim? - Tarass stostījās.

- Ko? - meitene sarauca uzacis.

- Vectēvus ... tavu vai manējo ...

- Tad mums transgressu neredzēt kā savas ausis. Ja tev bail iet, paliec.

- Bail nav! - Tarass apvainojās. - Man vienkārši nepatīk kaut ko darīt paklusām, kā zaglim. Vai vari iedomāties, kas notiks, ja sekonieši uzodīs par mūsu desantu?

- Bet kas tad notiks? Nekas nenotiks, - Nastja nevērīgi atmeta ar roku. - Viņi pakratīs ar pirkstu un ļaus iet. Mēs taču negasāmies iejaukties sveša invarianta dzīvē, vai ne?

- Nē…

- Nu redzi! Viss būs labi. Ejam pakaļ ekipējumam.

Nastja noglāstīja univera raupjo sānu un pārliecinoši devās uz laboratorijas tālāko stūri, līdz šūnai ar "golemu". Tarass vilkās aiz muguras, dvēselē sevi lamādams, ka piekritis šim piedzīvojumam. Bet atkāpties bija par vēlu. Atteiksies no desanta - un Dievs zina, kā Nastja uz to reaģēs. Varbūt vispār pārtrauks ar viņu sarunāties.

Viņi atrada visu, kas varētu būt noderīgs īsai ekspedīcijai uz citu Zaru: unikus, avārijas komplektus, kvestus un pat ieročus - "universālus" un anihilatoru "šukra", uz ko Nastja pat nebija cerējusi. Lai gan tajā pašā laikā viņa ar aizvainojumu atzina, ka vēlētos, lai viņiem būtu pāris "gloki" un pats prastākais drimmers. Tarass nebija pārsteigts par draudzenes prasībām, bet iekšēji priecājās, ka viņiem nav tik spēcīgu ieroču. "Gloks" bija "kvarku sarāvējs", bija īpaša lauka izstarotājs, kas matēriju pārvērta par radiāciju, bet drimmeri p- daudzdimensionāli efektori, kas spēja sakļaut dimensijas un topoloģiski mainīt Visuma materiālo struktūru. Tieši tādus izmantoja tiesneši, lai kontrolētu Spēli - kā tiesnešu "nūjiņas", un tikai pateicoties tiem cilvēkiem divu, daudz spēcīgāku nekā cilvēce, spēlētāju savstarpējās cīņas laikā, izdevās saglabāt savu neatkarību.

- Es domāju, ka mums būs vajadzīgs arī transportlīdzeklis, - sacīja Nastja, kritiski aplūkodama savu draugu.

- Transgress mūs izmetīs jebkurā invarianta vietā, - iebilda Tarass.

- Izmest jau izmetīs, bet tad mēs paliksim paši par sevi un atdursimies pret pārvietošanās problēmu.

- Ko tu iesaki?

- Paņemsim "golemu".

Tarass iesmējās.

Nastja pārsteigti paskatījās uz viņu.

- Ko smieklīgu, es pateicu?

- Neapvainojies, es tikai iedomājos, ka "golema" nozagšana vairs neko neizmainīs, ņemot vērā paveikto. Par vienu ģeo vietu vairāk, par vienu mazāk - kāda vairs atšķirība? Sods būs tāds pats.

Nastja sarauca uzacis, padomāja, pasmaidīja.

- Man šāda pieeja patīk  labāk. Lai arī mēs neko nezogam, bet aizņemamies vajadzībai. Vai kādreiz esi vadījis "golemu"?

- Nebija vajadzības. Bet galu galā tajā ir iebūvēts inka kontūrs ...

- Es arī tā domāju. Tiksim galā.

Nastja, ietērpta sudrabaini baltā unika “zeķē”, ar "universāla" tornīti uz pleca, piegāja pie “golema” tetraedra.

Šis transporta un aizsardzības komplekss tika izveidots darbam jebkurā agresīvā vidē un ekstremālos apstākļos. tāds varēja ienirt pat zvaigznes troposfērā, izturēt milzīgus spiedienus un gravitācijas laukus, pasargājot pilotu no atklātā kosmosa ledainās elpas un no jebkura veida ieročiem, izņemot varbūt kompaktifikatorus un drimmerus. Grigorija Belija laboratorijā uzglabātais "Golems" bija novecojis modelis, pašreizējie absolūtās aizsardzības komplekti bija ievietojami kompensācijas skafandra jostā, taču tas bija darba kārtībā, tam bija pienācīgas enerģijas rezerves un to varēja lietot jebkurā brīdī. Nebija zināms, kāpēc Nastjas vectēvs turēja to pilnīgā lidojuma gatavībā. Varbūt Belijs vecākais pārapdrošinājās, atceroties nianses par pagātnes zemiešu un Spēlētāju konfrontāciju.

Golema Inks nebija bloķēts un mierīgi ielaida aparāta vēderā divus pasažierus. "Golems" bija paredzēts vienam pilotam, taču tā iekšējais darbības apjoms varēja uzņemt divus un ar zināmu piepūli arī trīs cilvēkus.

Ieslēdzās sakaru sistēma.

"Sveicu jūs uz simt trīspadsmit "gamma" glābšanas kapsulas klāja," pasažieru galvās atskanēja inka maigais mentālais baritons. "Gatavs pieņemt ievadu. Kurš no jums ir draivers-prima?"

- Es! - skaļi paziņoja Nastja. Pagriezusi galvu pret Tarassu, diplomātiski piebilda:

- Ja vien tu neiebilsti.

Tarasam iebildumu nebija.

- Atbildības kvalitāte pieņemta. Klausos jūs.

- Uzmanīgi ieņemt univera starta kameru. Procedūra standarta - izeja transgressa "virknē". Tad transgress mūs desantēs vajadzīgajā invariāntā, kur sāksies darbs. Izeja kosmosā - "inkognito" režīmā.

"Ievada programma pieņemta".

Golēma iekšējās kameras sienas "izzuda", ļaujot pasažieriem redzēt visu apkārt notiekošo. Ierīce izmainīja formu, kā šķidrs metāla piliens slīdēja uz univera atvērto membrānu, brīdi pakavējās un ieplūda lūkas atverē.

Satumsa. Tomēr uzreiz univera iekšējais dobums iedegās ar maigu opāla gaismu, apelsīna šķēlītēm līdzīgās ierīces sienas, kļuva redzamas.

- Sazinieties ar univera Inku.

viena sekunde, otra ...

- Klausos, - jauniešu ausīs atskanēja vienmērīga Unika Inka balss. - Kā varu palīdzēt?

Nastja pārgāja uz mentālo komunikāciju; viņas mentālā balss tika pārraidīta caur emkana kontūru arī Tarasam.

"Izeja uz transgressa līniju".

Iestājās vēl viens divu sekunžu klusums.

"Šī izeja nav kodēta, bet sagatavota tikai "ruod asker" grupas dalībniekiem. Kāds ir jūsu kompetences līmenis?"

"Esmu Anastasija Belaja, tieša "Road-Asker" komandiera Grigorija Belija pēcnācēja. Lūdzu, atveriet līniju. Īpaši svarīgs gadījums!"

Tarass neviļus nodrebēja, neredzot šajā pasākumā nekādu īpaši svarīgu nozīmi, taču dialogā neiejaucās.

"Atbildības kvalitāte ir pieņemta. Iniciēju pāreju."

Gaisma univera dobumā nodzisa.

Uz mirkli radās bezsvara stāvoklis, to nomainīja gravitācijas vilnis, kas izstiepa ķermeni, un atkal - bezsvars, bet jau citāds, iesūcošs, sevī izšķīdinošs ...

"Golema" pasažieru acu priekšā parādījās nestabilas miglainas sienas, kas ierobežoja redzamību, radot noteiktu bezveidīgu apjomu. Tās viegli kvēloja. Reizēm tajās izgaismojās caurumi, kuros uzliesmoja un uzreiz nodzisa klusas zvaigznītes. Tad vienā no sienām izveidojās sarkanīgi violets uzbriedums, no tā strauji izauga kāda dzeloņaina struktūra ... un "golems" iekārās ažūrā izgaismotā caurulē, kas abos virzienos sniedzās bezgalībā.

Univers atvēra pāreju uz transgressa sistēmu.

- sveicinu jūs, ceļotāji! - Jauniešu ausīs atskanēja samtaina, neticami maiga sievietes balss. - Esmu šī koordinātu locījuma mezgla imperatīvs. Tuvākais locījuma mezgls - ef simt četrdesmit divi, "agrīnā C" zona, vēršu dzinēja alfa zvaigžņu sistēma.

- Arkturs ... - nomurmināja Tarass.

- Mums ir nepieciešama hronotelpiskā pāreja, - sacīja Nastja. - Šī invarianta telpa mūs neinteresē.

- Sapratu. Invarianta koordinātes?

Nastja nedaudz pameklēja, izņēmusi kompakta adatu, iesprauda to pie viriāla šķautņainajā acī.

- Lasiet.

sekunde, otra, treša ...

- koordinātas ir iestatītas. Tas ir nelineārs topoloģiskais atvienojums, "izaugums" Dendro-kontinuuma Zarā ar mākslīgi pielāgotiem parametriem. Vai esat pārliecināti, ka vēlaties apmeklēt šo invariantu?

- Jā! - Tarass un Nastja atbildēja vienbalsīgi.

- Vai izejas punktam ir nozīme?

- Ko?

- Masas pārsūtīšana tiek veikta kā trīsdimensiju kontinuuma izvērse mērķa invarianta vakuumā. Jūs varat iziet planētas ķermenī, gaisā, bezgaisa telpā ...

- Izsēdiniet kosmosā, netālu no Mēness. Tālāk paši izdomāsim. Tikai neaizveriet atgriešanās izeju! Mums jāatgriežas jebkurā laikā pēc pirmā pieprasījuma.

- Protams. Jūsu aizsargierīce jau ir ievadīta operatīvo transfūziju bankā.

- Tad pieslēdzieties!

Režģa caurule ap "golemu" - tāda bija cilvēku iztēles uztvere par transgressa "stīgu" - uzliesmoja un izbalēja. "Golems" ar visu saturu pārvērtās par "superstīgu", kas caurstrāvoja ne tikai Metagalaktiku, Saules un Zemes dzimteni, bet arī miljoniem citu līdzīgu metauniversu - neiedomājami sarežģītā Laiku Koka Zarus ...

Pele pādzīvoja metienu pa transgressa "stīgu" daudz sliktāk nekā tās īpašnieks. Precīzāk, tas vienkārši neatjaunojās kā intelektuāls virtuāls apjoms ar informācijas krātuvi. Arī Tarassam pārdzīvojums izrādījās nozīmīgāks, nekā viņš bija iedomājies, un jaunais vīrietis pamodās no aukstas ozonizēta gaisa plūsmas: unika inks mēģināja viņu pamodināt, izmantojot pieejamos līdzekļus.

- Dzīvs? - atskanēja aizsmakusī Nastjas balss; arī viņa neatguvās uzreiz. - Kādas ir sajūtas?

- Man pārskrēja ziloņu bars, - jokoja Tarass. - Vai braucienu pa transngressu vienmēr pavada šāds šoks?

 - Protams, nē. Vectēvs un tēvs vairākas reizes izmantoja transgressu un nekad nesūdzējās. Iespējams, mēs nonācām kaut kādā nenormālā režīmā. Transgressa Inks brīdināja, ka mums nepieciešamais invariants atrodas "izaugumā" - Koka topoloģiskajā krokā.

- Tu esi pārliecināta, ka esam nonākuši īstajā vietā?

- Tūlīt pārbaudīsim. Dod apjomu! - meitene pieprasīja, aparāta inkam.

"Golema" sienas izzuda. Pasažieri karājās  melnā bezgalīgā tukšumā, kuru caurdūra zvaigžņu stari.

Bezsvara nebija, "golema" aparatūra uzturēja kabīnē cilvēkiem pierasto gravitācijas spēku.

Tarass pagrieza galvu un nekavējoties novērsās: pa labi bija ugunīgs Saules caurums, ko ieskāva protuberanču pavedieni.

Bet "zemāk" - zem kājām lēnām apdomīgi griezās sudrabaini pelēka, ēnām izraibināta, nepilnīgi redzama Mēness bumba. Zeme - zilgani zaļš globuss - karājās virs galvas.

Transgressa inks vai, kā viņš pats sevi dēvēja, - "dežūrējošais imperatīvs", ar atzīstamu precizitāti izpildīja ceļotāju vēlmes - izlaida tos pie Mēness, tikai sešus simtus kilometrus no tā virsmas.

- Teicami! - Nastja bija sajūsmā. - Mēs esam galapunktā. Redzi, cik tas ir vienkārši? Galvenais ir nevis dreifēt un panākt savu.

Tarass paklusēja, apšaubot draudzenes vērtējumu par "viss ir vienkārši". Viņš nebija pārliecināts, ka šī ekspedīcija beigsies labi.

- Pārlido pār Mēnesi! - pavēlēja Nastja. - Zemāk, apmēram piecdesmit kilometru augstumā.

"Golems" paklausīgi nolaidās zemāk, paātrinājās, nokļūstot zemā orbītā virs dabiskā Zemes pavadoņa virsmas. Kļuva redzamas plaisas, aizas, kalnu grēdas un mazu un lielu krāteru bedres. Šajā invariantā cilvēki Mēnesi neapdzīvoja, tāpat kā ceļotāju dzimtajā pasaulē, un tas atstāja diezgan garlaicīgu iespaidu.

Vienā no krāteriem kaut kas pazibēja saulē.

- Dod palielinājumu!

Krāteris tuvojās tuvāk: Inks ieslēdza tālās redzamības sistēmu.

Krātera centrālā kalna nogāzē gulēja saņurcīta metāla ola ar spirālē savītu sprauslu.

- Raķete! - Tarass nespēja atturēties no izsauciena.

- Bet ko es teicu? - Nastja uzvaroši paskatījās uz viņu. - Mēs esam pie mērķa! Inženieris Loss un marsieši dzīvo tieši šajā invariantā. Es ceru, ka vairs nav nepieciešami pierādījumi?

- Varbūt ... kaut arī es tomēr aizlidotu uz Zemi, pārbaudīt, vai Ņevas Ždanovskajas krastmalā ir Losa darbnīca. Nav zināms, kur viņš tagad atrodas. Varbūt jau miris?

- Un kāpēc tad tā?

- No vecuma. Galu galā laika ātrums mūsu invariantos var nesakrist.

- Labi, pārbaudīsim, - meitene viegli piekrita. - Es pati gribēju apmeklēt šo Zemi, redzēt, kā cilvēki šeit dzīvo. Nogādājiet mūs uz Zemes! - pēdējā frāze jau bija adresēta inkam.

"Golems" pārtrauca apļa veidošanu virs Mēness un metās prom uz Zemes pusi, ieslēdzis "špuga" režīmu "Špugs - dubultā paātrinājuma režīms". Tieši pēc divdesmit divām minūtēm tas iegāja Zemes atmosfērā virs Eiropas un palēnināja ātrumu.

- Mūs nepamanīs? - nomurmināja Tarass, jūtot aizvien lielāku uztraukumu.

- Pirmkārt, mēs atrodamies "anti-spogulī" "Anti-spogulis ir īpašs lauks, kas absorbē visu veidu starojumu, tiek izmantots, lai izveidotu" inkognito "režīmu.", Un, otrkārt, Losa laikos uz Zemes nebija kosmosa novērošanas sistēmu. Es pat neesmu pārliecināts, vai jau pastāvēja radari. Ja atceries, Tolstojs pieminēja tikai radiotelegrāfu.

- Bet teleskopi?

- Vietējiem zemiešiem, iespējams, ir teleskopi, taču astronomi, visticamāk, dienas laikā pie tiem netup.

- Loģiski.

- Paldies. Nosēdīsimies. Izvēlies nolaišanās vietu. - Nastja nolēma būt demokrātiska.

- Var finišēt uz piekrasti ... - Tarass vilcinājās. - Nē, tur mūs varētu pamanīt, kad mēs izkāpjam. Labāk uz Ņevas.

- Labāk jau tieši Losa darbnīcas teritorijā. Ja viņš būs tur, mēs tūlīt iepazīsimies. Nebūs - neviens neuzzinās, ka mēs esam darbnīcā.

Tarass paklusēja.

- Piekrītu.

- Nu tad lieliski! Nolaisties. Finiša rajons - Petrogradas pilsēta, kur Ņeva ieplūst Baltijā.

"Golems" klusi iekrita Zemes atmosfērā, nevienam neredzams un nedzirdams.

Piecu kilometru augstumā virs Ņevas tas uzkārās, kamēr tehnika krastmalā meklēja māju, kas pēc apraksta bija līdzīga inženiera Losa darbnīcai. Māja tika atrasta blakus tukšam klajumam ar atkritumu kaudzēm un sen izjukušām būdelēm. "Golems" nolaidās zemāk, un ceļotāji pārliecinājās, ka milzīgā nojume ar caurumu jumtā, kuru Loss bija pielāgojis darbnīcai, ir tukša.

Diena bija nevasarīgi drūma, mākoņainās debesis draudēja ar lietu. Krastmalā cilvēku gandrīz nebija. Un darbnīcas teritorijā aiz žoga nebija nekādas kustības. Tikai nelielā šķūnītī, kas pielipinājies pie darbnīcas, kur savulaik atradās Losa raķete, darbojās drūma izskata bārdains vīrietis.

- Viņa šeit nav! - čukstēja Tarass, domādams par Losu. - Un nav arī raķetes!

- Tātad, viņš ir uz Marsa, - kategoriski sacīja Nastja. - Es ierosinu pajautāt aborigēnam - lai saņemtu apstiprinājumu, tas, iespējams, ir Losa palīgs, Kuzmins vai Hohlovs, un pēc tam lidosim uz Marsu.

- Viņš no mums nenobīsies?

- Spriežot pēc stāsta teksta, šeit cilvēki ir pieraduši pie visa, un viņus īpaši nepārsteidz zinātnes un tehnoloģiju brīnumi. Revolūcija viņu ziņkārību apturēja pilnībā, galvenais uzdevums ir izdzīvot.

- Pieņemsim, ka to var apstrīdēt ...

- Strīdēsimies citreiz. Tu vienkārši vēl neesi mācījies socioloģiju un revolūciju teoriju, bet es jau noliku eksāmenu.

- Revolūcijas sagatavo domātāji, bet bandīti tās realizē, - Tarass atcerējās kāda izteicienu.

- Asprātīgi, - Nastja pasmīnēja. - pats izdomāji?

Tarass nosarka.

- Nē…

- Labi, es vienkārši nervozēju. Vai nolaižamies?

- It kā mums būtu izvēle.

- Izvēle vienmēr ir, tikai jāspēj izvēlēties optimālāko darbības veidu. Finišē taisni šķūnī caur jumta caurumu, viņa pateica inkam. Tikai klusu, bez trokšņa.

"Golems" klusītēm, kā sausa kļavas lapa, nolaidās plašas, bet seklas ieplakas centrā, ko Loseva aparāta sprauslas bija izdedzinājušas šķūņa grīdā, starp slīpām režģainām atbalsta fermām. Minūti tās pasažieri klausījās vēja gaudošanu jumtā, ielūkojās plašajā pustumšajā telpā. Tad Nastja apņēmīgi piecēlās.

- Izkāpjam!

"Golema" - sfinktera - lifta sistēmas "muskuļi" sarāvās, izspiežot saturu. Nastja izkāpa pirmā, pagaidīja savu pavadoni. Kopā viņi kādu laiku uzmanīgi lūkojās apkārt, ieklausoties šķūnī ienākošajās skaņās,  saožot dīzeļdegvielas, dzelzs, eļļas, sadedzinātu ķieģeļu un māla smaržas.

- "Šeit daba visapkārt gulēja drausmīgi mežonīgā nekārtībā", - Nastja citēja dzejnieku1. - Nu gan bardaku, biedrs Loss te ir sataisījis! Es nekad nebūtu ticējusi, ja kāds man būtu teicis, ka šādos apstākļos ir iespējams uzbūvēt kosmosa kuģi! Ja pati to nebūtu redzējusi.

- Loss ir dzimis Krievijā, - Tarass filozofiski paraustīja plecus, - un Krievija visos savos invariantos izceļas ar cilvēku radošo potenciālu. Nevienā citā pasaules valstī nav dzimuši tik daudz pašmācītu izgudrotāju un ģeniālu zinātnieku.

- Vai vectēvs tev tā teica? - kaitināja Nastja.

Jauneklis nosarka.

- Es lasīju ... mēs izgājām radošuma ētikas vēstures kursu ...

- Visi izgāja. Es pajokoju. Nāc aiz manis.

- Vispirms mums jāpiešķir unikiem vietējo apģērbu izskats.

- Tev taisnība, nav vajadzīgs piespiest aborigēnus izplatīt baumas par citplanētiešu parādīšanos.

Pēc nelielām pūlēm viņi uniku programmētājiem paskaidroja, kā viņi vēlas izskatīties, un pārvērtās par cilvēkiem bez noteiktas dzīvesvietas, valstspiederības un nodarbošanās. Protams, ka uniki nevarēja reproducēt vietējo iedzīvotāju tērpus precīzi saskaņā ar divdesmitā gadsimta divdesmito gadu modi, taču viesi negrasījās ilgi uzturēties Petrogradā un cerēja, ka nejauši viņu izskata liecinieki nepievērsīs uzmanību apģērba atšķirībām.

Losa palīgs, strādnieks Hohlovs, kombinezonā un priekšautā, spainī maisīja svina mīniju, gatavojoties krāsot darbnīcas vārtus, kad pagalmā parādījās divi viesi, pavisam jauni, meitene un puisis. Hohlovs apmulsis iztaisnojās. Vārti bija aizslēgti no iekšpuses, tāpat arī durvis uz darbnīcu. Nodomāja: varbūt aiz izklaidības aizmirsu no rīta aizslēgt? Viņš paskatījās uz viesiem un pacēla uzacis.

Abi bija ģērbušies savādi.

Meitene - saburzītā pelēkā uzsvārcī ar pogu rindām, ne formas tērps ne civils uzvalks, nevar saprast, kas. Viņai kājās bija spīdīgi balti zābaki. Puisis valkāja brūnganzaļu lietusmēteli ar kabatām un nozīmītēm, bez jostas un tādus pašus zābakus. Viesu sejas bija tik gaišas, patīkamas, tīras, ka šķita eņģeliskas.

Hohlovs neviļus pieskārās ar krāsu iesmērētam vaigam, pasmīnēja un mēģināja ar lupatu noslaucīt rokas. Smagi sarauca uzacis.

- Kas tādi būsiet? Kā jūs nokļuvāt dienesta teritorijā?

- Mēs meklējam inženieri Losu, - meitene atbildēja; viņas balss bija melodiska, un viņa runāja ar nemanāmu akcentu.

- Mstislavu Sergeviču, - piebilda jauneklis ar tādu pašu smalku akcentu.

- Viņa nav, - sacīja Hohlovs, ziņkārīgi uzlūkodams viesus. - Viņš aizlidoja.

Jaunieši saskatījās.

- Uz Marsu? - precizēja jauneklis. Hohlovs sarauca uzacis un bija pārsteigts.

- Visi laikraksti par to rakstīja, pārraidīja radio, vai neesi dzirdējis?

- Diemžēl mēs nedzirdējām, - meitene papurināja galvu, un Hohlova šaubas un raizes izzuda no viņas atvainojošā smaida. Viņš pat pasmaidīja pretī, kas ar viņu sen nebija gadījies.

- No kurienes būsiet, biedri?

- Mēs esam no citas zemes in... - iesāka jauneklis.

Meitene viņu pārtrauca:

- Mēs neesam vietējie, taču ļoti vēlētos iepazīties ar Mstislavu Sergeviču.

Viņa tā arī teica - Sergevičs, nevis Sergejevičs, bet Hohlovs tam nepievērsa uzmanību. Viņš nožēlodams papleta rokas:

- Četras dienas kā aizlidoja, un tik drīz neatgriezīsies.

- Ko viņš tur gatavojās darīt? - jauneklis dedzīgi vaicāja un uzreiz vainīgi uzlūkoja savu biedreni. Acīmredzot viņa bija vecākā.

- Protama lieta, revolūciju, - Hohlovs teica svarīgi, glāstīdams bārdu. - Nu, un daži personīgi jautājumi, arī jānokārto. Sieva tur palika, Aelita. Viņš vēlas viņu nogādāt uz Zemes. Bet viņam nepaveicās ar ceļabiedru.

Viesi atkal saskatījās.

- Kādu ceļabiedru? Ar Gusevu?

- Aleksejs Ivanovičs nelidoja, viņš kļuvis ietekmīgs, Petrosveta  padomju kultūras biedrs un visādi citādi arī. Mstislavs Sergejevičs aizlidoja ar kaut kādu baltgvardu.

- Ar ko?! - Tarass bija pārsteigts.

- Ar bijušo balto virsnieku. Viņa uzvārdu nezinu - sevi viņš nosauca par Augsto, pat nezinu, kā viņu sauc. Hohlovs nosodoši savilka lūpas. - Noslēpumains cilvēks, kaut kāds nepatīkams no iekšpuses. Mstislava Sergejeviča vietā es nebūtu viņu ņēmis, bet viņš noticēja.

- Kāpēc viņš nepatīkams?

- Seja viņam kaut kāda pārāk tīra, bāla, augstdzimusi, bet skatās smagi, ar piemiegtām acīm un kaut kā dīvaini, šķībi smaida, it kā nevienu necienītu. Es pazinu baltos virsniekus, bet šitas būs vēl sliktāks.

- Interesanti. - Nastja paskatījās uz Tarassu. - Vai tev vēl ir jautājumi?

Tarass padomāja un papurināja galvu.

- Laikam jau ne. Vajag lidot uz Marsu, tur viss kļūs skaidrs.

Meitene pievērsās Hohlovam.

- Atvainojiet par traucējumu. Žēl, ka mēs nevarējām parunāties ar biedru Losu, viņš mums šķita ļoti interesants cilvēks. Bet varbūt mēs ar viņu vēl satiksimies. Palieciet sveiks.

- Esiet tik laipni ... - Hohlovs nomurmināja, nezinot, ko vēl teikt.

Viesi pagriezās, devās uz šķūni un pazuda aiz durvīm.

Hohlovs atjēdzās, metās viņiem pakaļ, apgāza krāsas spaini.

- Hei, biedri, kurp jūs ejat?!  Tur iet nedrīkst! ...

Viņš ieskrēja šķūnī ... un pārsteigts sastinga. Neviena! Tikai dīvaina gaisa straume nojumes centrā, kur nesen bija stāvējis Losa aparāts. Straume sasniedza griestu caurumu, un viss nomierinājās. Viesi pazuda tā, it kā viņu vispār nebūtu bijis.

- ... ka tavu māti!

Šauboties par savu skaidro prātu, Hohlovs apstaigāja šķūni, saucot viesus, nevienu neatrada un, sakumpis, devās atpakaļ ar domu, ka līdz šim nekad nebija cietis no delīrija ...

"Golems" kā neredzama lode caurdūra Zemes atmosfēru, noorientējās, ieslēdza špugu.

Lidojums uz Marsu ilga divas stundas.

Šajā laikā Tarass un Nastja apsprieda saņemto informāciju - visvairāk abus interesēja Losa līdzbraucējs, - viņi apsprieda plānu, kā meklēt inženiera raķeti, un uzēda. Nastja pat pusstundu nosnaudās.

Tad "golems" izlidoja virs Marsa kalnainā reģiona, ko sauca par Liziazīru, un ieslēdza izsekošanas sistēmas.

Pēc stundas viņi atrada Losa olas formas raķeti - pussagrautā piramīdas formas ēkā, kas stāvēja milzīgas un arī pussagrautas, izpostītas pilsētas centrā. Iespējams, tā bija Soacēra - Marsa galvaspilsēta, par kuru tik daudz rakstīja "Aelita" autors.

- Nosēdīsimies? - Kaut kādu iemeslu dēļ Nastja kautrīgi ieminējās.

- Noteikti! - Tarass jautri atbildēja, izjūtot aizraujošu uztraukumu; viņa sapnis bija piepildījies. - Atradīsim Losu, iepazīsimies, palīdzēsim atrast Aelitu ...

- Ja viņš vēlēsies, - biedrene atdzisināja viņa dedzību.

- Vienalga, būs lieliski, - viņš teica. - Man šķiet, ka mūs gaida pārsteidzoši piedzīvojumi.

- Mūsu romantiķis, - nošņaukājās Nastja. - mūs gaida zirnekļi.

Tarass neapvainojās.

- Vai atceries, ko teica transgresa inks?

- Daudz ko viņš teica.

- Viņš teica, ka šis invariants ir Zara "izaugums", tā parametri ir mākslīgi pielāgoti.

- Nu un, ko tas izsaka?

- Kam vajadzēja izveidot mākslīgu Zaru? Kādiem nolūkiem?

Nastja pārdomāja.

- Maz kuram ... Spēlētājam, droši vien ...

- Lūk! Tieši tā! Ko darīsim, ja noskaidrosim, kuram Spēlētājam? Un kāpēc?

- Lūpas sarullēji, - meitene iecietīgi pasmaidīja. - Lai gan kāpēc ne? Pamēģināsim. Bet vispirms sameklēsim biedru Losu.

Golems sāka piezemēties.

Viņam nebija bail. Dvēselē dominēja divējādas gaidu un nenoteiktības izjūtas. Nē, viņš ticēja, ka dara visu pareizi, un tomēr kā neliels ērkšķis galvā bija šaubas, ko iesēja viņa ceļabiedra reakcija. Viņš kaut ko gatavoja, taču nebija laika uzzināt, ko tieši.

Viņu pamanīja, kad Loss bija pusceļā līdz raķetei.

Atskanēja augsts kliedziens.

Kordona karavīri atskatījās, pacēla ieročus ... un atkāpās, ieraudzījuši baltmataino milzi.

- Ui-ju-u-u-u-u! - iegaudojās vairākas balsis

- Debesu Dēls ir atgriezies! - kāds šausmās kliedza. Sākās panika.

Nosprakšķēja šāvieni. Divas lodes uzsita dzirkstelēm pie Losa kājām. Viņš pacēla rokas virs galvas, marsa valodā pērkonīgā balsī norēca:

- Nešaujiet! Es gribu parunāt ar Tuskubu!

Marsieši apklusa. Arī pelēko halātu pūlis pie raķetes sastinga.

- Nešaujiet! - klusāk atkārtoja Loss. - Man vajadzīgs Tuskubs. Es nevienam nedarīšu neko ļaunu.

Viņš izvilka no maksts mauzeri, - karavīru ķēde nodrebēja, atkāpās, - nometa uz akmens.

- Aizvediet mani pie valdnieka!

Uz priekšu izlēca kārtij līdzīgs marsietis, ar akselbanti uz pleca.

- Hatskha mirkh ro Tuskub!

"Aizvediet viņu pie Tuskuba!" - saprata Loss. Viņš atskatījās, bet Augsto neredzēja. Ceļabiedrs nekādā veidā nenodeva savu klātbūtni.

Viņu ielenca pūlis un veda. Starp sīkajiem marsiešiem viņš patiešām bija milzis - divas galvas tiesas garāks par visiem citiem.

Nokāpa šahtā, apgāja apkārt raķetei.

- Ko viņi dara? - Loss pamāja uz strādniekiem.

- Gatavo lielo upuri dievam Hao, - virsnieks ar akselbanti cienīgi nopīkstēja; tuvāk par trim metriem tuvoties Debesu Dēlam viņš piesargājās.

- Kurus jūs gatavojaties upurēt?

- Nodevēju Husanu! Un visu viņa dzimtu!

- Jā, - Loss pamāja, atcerēdamies Augstā vārdus, - ja palaidīsit raķeti, upuru būs daudz.

Viņus pavadīja ar blāviem, izsalkušiem skatieniem. Neviena strādājošā acīs nebija ieinteresētības. Tikai bailes un melanholija. Tukšas, novājējušas sejas, melni mutes dobumi, asi deguni, vienaldzīgas acis. Šie cilvēki bija miruši jau sen, lai gan vēl pārvietojās.

Dvēselē raisījās līdzjūtība. Un uzreiz sirds sāka pukstēt straujāk, pietrūka elpas. Aelita! Vai tiešām viņš viņu beidzot ieraudzīs?!

Iegriezās tunelī, taču tālu negāja.

Sudraba durvis sienā, četri karavīri, elektrisko zibeņu metējs.

- Ae toslo hamagacitl! - skarbi pavēlēja apsardzes virsnieks.

Karavīri atkāpās.

Durvis atvērās.

Virsnieks ienāca pirmais, atskatījās, pamāja ar roku.

Karavīri pavērsa ieročus.

Loss spēra soli uz priekšu, atturot nepacietību, nejūtot ne karstumu, ne aukstumu, neredzot neko citu kā Aelitas seju. Sāpīgi atsitās ar pieri pret zemo durvju augsmalu, attapās.

Īss koridors dziļajā akmens alā, ko apgaismo elektriskā lampa, režģainu siju kabīne ar zelta grīdas plāksni.

- Ej, Debesu Dēls! - virsnieks atlēca malā. - Tevi satiks.

- Tuskubs?

Gandrīz nemanāma aizķeršanās.

- Tuskubs.

Loss iegāja būrī. Kabīne uzreiz sāka pacelties uz augšu. Garām peldēja akas dzirkstošās sienas. Horizontāls štreks, karavīri. Kristāliskas sienas. Vēl viens tunelis, ala, tunelis, tunelis ... Loss saskaitīja sešus krustojumus, līdz būris nokļuva lielā alā, kuru caur griestu logiem apgaismoja dabiska gaisma.

Metāla platforma. Būris apstājās. Loss uz`kāpa uz platformas, ātri paskatījās apkārt.

Ala šķita drūma un bez dibena. Viņš paskatījās uz leju un lielā dziļumā ieraudzīja asu, spīdīgu konusu. Raķete! - uzplaiksnīja minējums. Būris viņu aizveda līdz šahtai, kur stāvēja palaišanai gatavā raķete. Dīvaini, ka, ceļoties augšā, viņš nepamanīja akas slīpumu. Lai arī pie mazas gravitācijas viss ir iespējams. Kur tad Tuskubs?

Viņš paskatījās apkārt.

Būra vairs nebija. Pareizāk tas nobrauca lejā, ienira sānu akā. Viņu atstāja vienu. Tiešām piemānījuši?!

Kaut kas nočerkstēja kā enkura ķēdes.

No sānu tuneļiem, kas iegāja alā - to bija četri -, līda ārā metāla platformas uz sliecēm. Uz tiem stāvēja marsieši dzeltenos mundieros. Tuskuba personīgā gvarde. Viena platforma pavirzījās vistālāk, līdz alas vidum. Uz tās parādījās cilvēki melnos apmetņos ar kapucēm, viens pagājās uz priekšu. Ūsas, bārda ... Tuskubs!

Sirds izlaida sitienu.

Vienu mirkli viņi paskatījās viens uz otru.

Loss atvilka elpu. Mēle kļuva bieza un raupja, tāpēc bija grūti runāt. Drebēja rokas.

- Vesela būšana, - viņš pateica nez kāpēc ukraiņu valodā, izlabojās:

- Ra tao tskha Tuskuba.

Bijušā Marsa valdnieka seja palika nekustīga, tikai bārda kustējās runājot:

- Ko Debesu Dēls vēlas pazemē? Kāpēc viņš atgriezās?

- Tu zini, - Losam atgriezās pārliecība. - Tava meita ir mana sieva Dieva priekšā. Es atgriezos viņai pakaļ. Kur ir Aelita?

Tuskubs neatbildēja uzreiz, viņa balss atgādināja novecojuša lauvas ņurdēšanu:

- Viņa nav Debesu Dēla sieva. Aelita ir paredzēta kā upuris dievam Hao un tiks atdota viņam.

Loss pašūpoja galvu.

- Vai tev nepietiek ar tiem miljoniem padoto, kurus jau esi upurējis? Par ko? Par varu? Vai arī tu vēlies vispār iznīcināt dzīvību uz Tumas?

- Debesu Dēls nesaprot mūsu likumus un rūpes. Kas viņam Tuma?

- Var jau būt ka es nesaprotu, bet es ticu acīm, kas redz tikai iznīcību un nāvi. Bet es patiešām nevēlos iejaukties jūsu darīšanās. Atdod man Aelitu, un es aizlidošu atpakaļ.

Tuskuba acis pazibēja.

- Viņa ... negribēs tevi redzēt ...

- Vispirms tu viņai pajautā. Viņa mani pasauca ar radio, es atlidoju. Pasauc viņu šurp un pajautā.

- Tu esi atgriezies veltīgi, - Tuskubs pašūpoja galvu. - Vienreiz mēs tevi jau nogalinājām, bet tumsas spēki ir augšāmcēluši Debesu Dēlu. Tagad mēs šādu kļūdu nepieļausim. Tevi upurēs kopā ar manu meitu, un tad pār Tumu uzspīdēs jaunas dzīves ausma.

- Ārprātīgais, - Loss pasmīnēja. - Upuri nekad nav sekmējuši jaunas dzīvības sākumu, bet kļuva par civilizāciju pagrimuma sākumu. Tavs murgainais sapnis nogalināt visus, lai izglābtu saujiņu dīkdieņu un sevi, novedīs pie katastrofas. Apdomājies, pirms vēl nav par vēlu. Tavs ienaidnieks nav Husans, tavs ienaidnieks esi tu pats.

Pēdējā frāze izklausījās pēc vārdu spēles pat marsiešu valodā, taču Tuskubs tam nepievērsa uzmanību.

- Esmu visu pateicis, Debesu Dēls. Man ir ar ko sagaidīt tavus ciltsbiedrus, ja viņi nolems tev sekot, es nebaidos no viņiem. Tavs un manas meitas liktenis ir izlemts!

Viņš pagrieza Losam muguru.

- Iemest apakšējā alā zirnekļiem.

Platforma ar Tuskuba pavadoņiem sāka ieslīdēt tunelī.

Loss atskatījās uz soļiem aiz muguras: viņam tuvojās karavīri ar sagatavotām šautenēm. Tad viņš novērtēja attālumu, kas viņu šķīra no Tuskuba platformas - ne mazāk kā divdesmit metri, - ieskrējās un lēca.

Izmisums deva viņam spēku. Viņš nesasniedza tikai pusmetru, bet tomēr paspēja izmanīties ar pirkstiem saķert platformas malu, ceļgaliem sāpīgi atsitoties pret apakšējo fermu. Pievilkās un uzlēca.

Marsieši melnajos apmetņos bailēs nokrita uz sejām, slēpdami galvas. Aiz muguras izskrēja apsardzes karavīri, paceļot ieročus.

Loss sagrāba tuvāko marsieti uz rokām un ar to aizsedzās.

- Tuskub! Saki, lai viņi nešauj!

Bijušais Marsa valdnieks, izbrīnījies atskatījās, ātri atjēdzās, pamāja ar roku:

- Nogalināt viņu!

Uzliesmoja šāvienu zibšņi. Lodes trāpīja marsietim, viena apdedzināja vaigu. Loss norēcās, izjūtot dusmas un niknumu, meta drebošo ķermeni karavīru barā, tos notriecot, trīs lēcienos sasniedza ķēdi un acumirklī izmētāja sargus uz visām pusēm, iemeta virsnieku bezdibenī. Otrais virsnieks un viņa padotie šausmās iegaudojās, nometa ieročus un aizbēga.

Loss jau svinēja uzvaru, domājot panākt Tuskubu, kurš steidzās prom, bet šinī brīdī viņam no augšas uzkrita tīkls, viņš sapinās, nokrita uz platformas, kas ievilkās tunelī. Marsieši pūlī uzreiz viņam metās virsū ... Uz mirkli viņš piedzīvoja deža vju sajūtu: tas jau bija ar viņu uz Marsa noticis, ar viņu un ar Gusevu. Liela kaudze, desmitiem sīkstu roku, desmitiem kāju, šauteņu laidnes, dūres ... Lai arī kāds spēks piemita Debesu Dēliem, pret pūli viņi bija bezspēcīgi ...

Trieciens pa galvu aptumšoja apziņu.

Sasprindzis līdz vaidam, Loss piecēlās, sita ar dūrēm pa labi un pa kreisi, bet zem ķermeņa svara nometās ceļos. Viss ir zaudēts, uzplaiksnīja doma. Velti es nepaklausīju Augstajam ... Aelita pat neuzzinās, ka es atlidoju viņai pakaļ ...

Un pēkšņi sitienu viesuļvētra pa galvu un ķermeni, aprima. Loss atkal piecēlās un caur asiņaino plīvuru acīs ieraudzīja nenoteiktu gaisa plūsmu, spoguļaina stikla mirdzumus, virpuļojošu viesuli, kas ielidoja marsiešos. Uzreiz pat nesaprata, ka tas ir ceļabiedrs.

Augstais viegli tika galā ar karavīriem: no katras viņa kustības viņi aizlidoja kā ķegļi, ar lauztiem kakliem un vairs necēlās. Pēc dažiem mirkļiem viņš atbrīvoja no tiem platformu un tuneļa ieeju, pienāca pie Losa. Padeva viņa mauzeri. Viņa seja bija saviebta riebumā un drūma.

- Es taču jums teicu, Mstislav Sergejevič, ka viņš jūs nesapratīs, bet jūs neticējāt. Labi, ka es jums sekoju. Te viņiem atradās vēl pāris lifti. Nu, kā, vai jūs varēsiet paiet?

Galva dunēja, sāpēja krūtis, sāpēja sāni un rokas. Bet Loss pārvarēja nespēku un sāpes, iztaisnojās.

- Varēšu ...

Augstais pakratīja galvu, no portfeļa izņēma pirksta izmēra baltu cilindru, uzberzēja galu lielā vates bumbā un pasniedza inženierim:

- Noslaukiet asinis no vaiga. Un paņemiet savu pistoli.

Loss noslaucīja skrambu, sāpēs noraustījās, sakoda zobus. Sāpes ātri pārgāja. Degunā iesitās nezināma uzbudinoša smarža.

- Šī lietiņa dezinficē un tonizē, - paskaidroja viņu vērojošais Augstais. - Ejam meklēt jūsu Tuskubu. Viņam nepaspēja aiziet tālu.

- Viņš vēlas upurēt Aelitu ...

- Tā ir viņa problēma.

- Man viņa jāatrod ...

- Bet tā atkal ir jūsu problēma. Vispār jau vispirms atradīsim Tuskubu, viņš pastāstīs, kur tiek turēta jūsu princese.

- Mēs šeit aizmaldīsimies ...

Augstais palūkojās apkārt, pamanīja aiz platformas fermas kustību, aiz apkakles izvilka marsieti. Spriežot pēc akselbantēm, zelta uzšuvēm un ordeņiem uz viņa formas tērpa, tas bija virsnieks.

- Pateiksi, kur slēpjas Tuskubs, un dzīvosi! Marsiets iesmilkstējās, aizvēra acis, vāji raustīdams saliktās rociņas.

- Pārtulkojiet viņam, Mstislav Sergejevič.

Loss iztulkoja.

Marsietis nomurmulēja:

- Viņš atrodas dieva Hao templī ...

- Kur tas ir?

- Augšā ... vulkāna krāterī ...

- Aelita ir kopā ar viņu?!

- Jā, Debesu Dēls ...

- Ved!

Marsietis ātri sāka māt ar galvu.

- Klausos, Debesu Dēls, nenogalini, Debesu Dēls, es vedīšu Debesu Dēlu pāri melnajam tiltam, tā būs ātrāk, Debesu Dēls ...

- Uz priekšu! - Augstais viņu pastūma.

Šahtas pretējā pusē, uz platformas, no kuras lēca Loss, parādījās marsiešu vienība ar zibeņus metošo mašīnu. Nozibsnīja. No spirāles norāvās spilgti zilas uguns bumba, kas ietriecās šahtas sienā, blakus tuneļa izejai, kur atradās Loss un Augstais.

Norībēja. Uz visām pusēm lidoja akmens lauskas un dūmu grīstes.

- Ak tu velni! Nav laika ar viņiem ņemties.

Skrienam!

Viņi metās skriešus pakaļ Tuskuba gvardes virsniekam, iegriezās pa atvērtajām sudraba durvīm un laikus. Nākamā elektriskā bumba ielidoja tunelī, eksplodēja, piebeidzot vēl dzīvos marsiešus. Tuskuba sargi, tāpat kā viņš pats, nevienu nesaudzēja: ne svešus, ne savējos.

Marsiešu virsnieks aizveda viņus pie pacēlāja, uzbļāva sardzes karavīram. Tas nometa ieroci, apgūlās stūrī, saliecies ielika seju ceļgalos.

Atkal ielīda būrī. Mehānisms sāka darboties, būris rāpās uz augšu.

- Jā, viņi ir labi mehāniķi, - sacīja Augstais, aplūkojot tuvojošos gaismas loku virs akas. - Beztrosu lifti, lekālu sliedes, vibrācijas piedziņas, elektriskie ģeneratori, servomehānismi, žiroskopi ... Un pilnīga hidrodinamiskās un aerodinamiskās tehnoloģijas neesamība! Paradokss! Lai gan, iespējams, viss ir labi izskaidrojams... ja mēs to uztveram kā aksiomu, ka notikusi vietējo likumu pielāgošana kādam atsevišķam parametram.

Loss uz šo ceļabiedra runu nereaģēja. Viņš atpūtās, domādams par Aelitas tēvu, kurš nebija atteicies no saviem principiem, par Aelitu, un viņa sirds sacietēja. Viņu gribēja nogalināt! Bez iemesla! Tikai tāpēc, ka viņš mīlēja Aelitu! Tad kāpēc viņam vajadzētu kādu žēlot? Lai viņi cieš tikpat stipri, bet ja nevēlēsies ļaut Aelitai iet mierā - lai mirst!

- Jums ir reliģiska fanātiķa seja, - sacīja Augstais. - Par ko tad aizdomājāties?

Loss nomierinājās, novērsās un drūmi pateica:

- Smacīgi šeit ...

Augstais saprotoši pasmaidīja:

- Tur jums taisnība.

Viņi pagāja garām vairākiem tumšiem un apgaismotiem tuneļiem. Marsieši pelēkās krāsās klejoja pa apgaismotajiem, nepievēršot uzmanību būrim ar garām braucošajiem pasažieriem. Karavīri gadījās reti. Visbeidzot būris sasniedza drūmas akmens kapenes, kuras apgaismoja blāva griestu lampa, un apstājās pie metāla fermas bez platformas. Acīmredzot cilvēku izeja uz šo akas līmeni nebija paredzēta.

Gids veikli, četrrāpus, pārskrēja pāri fermai tunelī. Loss un Augstais sekoja viņam.

- Kurp tagad?

- Šeit ir plaisa, kalni ir pārplīsuši, - marsietis steidzās. - Mums jāiet pāri pa melno tiltu ...

- Soļo!

Marsietis saprata pavēli un bez tulkojuma tipināja uz priekšu, lūkodamies atpakaļ, atiezdams zobus.

Īss tunelis aizveda viņus līdz gigantiskas aizas malai, kuras dziļumos bija pelēka migla. Laiku pa laikam no miglas uzplūda dūmakainas strūklakas, no vertikālajām sienām atspoguļojās rūkoņa kā dobja atbalss. Sienas turpinājās uz augšu lielā augstumā un tur gandrīz sakļāvās, bet ar no augšas spīdošo dienasgaismu pietika, lai vairāk vai mazāk brīvi orientētos aizā.

Pār bezdibeni no tuneļa malā esošās metāla sijas bija pārvilktas divas melnas troses, cilvēka rokas resnumā. Tas bija gida apsolītais melnais tilts.

- Cirks, - redzēto nokomentēja Augstais un atskatījās. - Kā jums patīk šitāds tiltiņš, Mstislav Sergejevič? Vai pāriesiet? No augstuma nebaidāties?

- N-nē ... - Loss nomurmināja.

Augstais paskatījās uz gidu; tas nodrebēja, kāpās atpakaļ.

- Tu esi pārliecināts, ka šis tilts mūs aizvedīs pie Tuskuba? - Loss tulkoja.

- Hao tloho ... hi malh citli u dimagacitl ... ijja nihda ...

- Ko viņš teica?

- Dieva Hao taka ... mums tālāk būs jāiet divatā, viņš nevar.

- Un kā vēl var!

- Viņa augums. Viņš nevarēs aizniegt augšējo trosi.

- Es viņu pārnesīšu. Nav vēlēšanās klīst pa vietējiem nostūriem. Nāc šurp, ķēms, sēdies!

Loss paskaidroja marsietim, kas jādara. Tas kāpās atpakaļ, šausmās lūkodamies no zemieša uz bezdibeni un atpakaļ. Tad kaut ko sāka murmināt.

- Sēdies, es teicu! - Augstais nicinoši pavēlēja.

Marsietis grasījās izgriezt baltas acis, bet Augstais saķēra viņu aiz apkakles un uzsēdināja mugurā.

- Un turies! Jūs ejiet pirmais, Mstislav Sergejevič, es sekošu.

Loss dziļi ievilka elpu, domās pārkrustījās un uz vatētām kājām devās līdz bezdibenim. Pieķērās augšējai trosei ...

Aiza bija vismaz divsimt metru plata. Kā viņš pārgāja uz otru pusi, Loss neatcerējās. Attapās, kad pretējā pusē virs galvas nokarājās tuneļa akmens arka. Paspēra divus soļus, un apsēdās nespēdams noturēties uz nespēcīgajām un drebošajām kājām.

Parādījās Augstais, nometa pamirušo marsieti, kurš ar aizvērtām acīm apsēdās uz metāla grīdas. To aiz apkakles sapurināja.

- Sāc nu atdzīvoties.

Marsietis atvēra vienu, tad otru aci, atskatījās uz bezdibeni. Viņš nokrita seju uz leju, kaut ko nomurmināja. Loss saprata tikai dažus vārdus: lielais Hao ... lielie Magacitli ... lielie Debesu Dēli ...

- Nāciet, Mstislav Sergejevič, - parastā tonī sacīja Augstais. - Ja zaudēsim laiku - palaidīsim Tuskubu.

Loss paklausīgi piecēlās. Tikai no domas, ka viņš ir tuvāk nekā jebkad agrāk savam mērķim, asinis straujāk ritēja pa dzīslām, nogurums atkāpās.

Viņi devās ceļā.

Tunelis noveda pie vesela dabisku alu kompleksa, ko savienoja uz augšu ejošs šaurs koridors. Tos apgaismoja tikai zaļgana pelējuma plankumi uz sienām. Drīz ausis uztvēra kaut kādu neskaidru troksni, džinkstoņu. Marsietis atskatījās, pelējuma mirdzums atspoguļojās viņa acīs un atņirgtajos zobos.

- Tlohomo ... ra soacr Tuskub ...

- Tur tālāk ir vulkāna krāteris, Tuskuba rezidence.

- Vai to apsargā?

Loss nodeva jautājumu gidam, kurš sekli māja ar galvu.

- Daudz karavīru ... elektriskās šautenes ... gaisa kuģu notriecēji...

- Bāze, - secināja Augstais, noklausījies tulkojumu. - Izskatās, ka puisis nemelo. Lai viņš iet kur grib, tālāk  iztiksim bez viņa pakalpojumiem.

Marsietis kaut ko murmulēdams, metās Augstajam pie kājām, mēģinot noskūpstīt zābaku. Viņa acīs dejoja izbailes.

- Viņš sola izpildīt visus rīkojumus, lai tikai mēs viņu neatstājam vienu, - Loss tulkoja.

Augstais pasmīnēja.

- No kā viņš baidās?

- Citli ... no zirnekļiem. Viņu šeit ir daudz.

- Kāpēc tad mēs nevienu nesatikām?

- Un paldies Dievam! Es jau esmu ticies, kad ceļojām kopā ar Alekseju Ivanoviču, šīs radības ne no kā un ne no viena nebaidās.

- Skaidrs. Velns ar viņu, lai jau iet, ja vien netraucēs un netrokšņos.

Trijatā atkal devās uz priekšu.

Tunelī parādījās drūms atspīdums. Tuvojās apaļš izejas caurums. To aizsprostoja restes. Aiz restēm atradās platforma, uz kuras stāvēja zibeņu šaujamā mašīna. Nedaudz tālāk - konusa formas telts, gaisa laiva, trīs karavīri pie malas, kas ņēmās gar dubultajām debesīs slīpi aizejošajām teknēm.

- Zenītlielgabals! - nočukstēja Augstais. - Kur ir Tuskuba rezidence?

Loss pagriezās pret marsieti, noklausījās steidzīgajā atbildē.

- Zemāk, krāterī, piramīdveida mājā. Kā mēs tur nonāksim? Šeit ir restes ...

- Tas nav šķērslis. Viņi likuši restes no savējiem. Dodiet man mauzeri.

- Priekš kam?

- Dodiet!

Loss pasniedza mauzeri savam ceļabiedram. Tas pielāgojās, ar vienu kājas sitienu izspēra stieņus un metās uz priekšu, izšāva.

- Nomest ieročus, nedabeigtie!

Marsieši nobālēja, skatoties uz milzi spožajā ietērpā, ar mauzeri vienā rokā un melnu portfeli otrā, kurš izleca no tuneļa kā velns no kastes. Metās uz visām pusēm. Vēl četri viens pēc otra izbira no telts, viņu vidū arī virsnieks. Augstais izšāva vēlreiz. Virsnieku aizmeta atpakaļ uz telti. Un kļuva kluss. Tikai aiz akmeņiem paslēpušies karavīri spiedzīgi smilkstēja.

Augstais devās uz klints malu un paskatījās uz leju.

Loss, sajūtot sāpes pakrūtē - pārāk daudz stresa, piegāja pie viņa.

Bijušā vulkāna krāteris bija neliels, un to visu apspīdēja saule. Krātera vidū bija zema, nošķelta sarkana akmens piramīda ar stikla jumtu. To ieskāva četras konusa formas konstrukcijas un lidaparātu ķēde. Viens no tiem grasījās pacelties, tā dzenskrūves griezās uz vertikālajiem mastiem.

Papildus kuģiem pašreizējo Tuskuba dzīvesvietu apsargāja vēl trīs pretgaisa aizsardzības iekārtas un elektriskās mašīnas, kas izvietojās tajās pašās vietās krātera nogāzēs, kur tagad atradās zemieši.

Pateicoties gaisa kuģa darba propelleriem, šaušanu uz vienas no platformām lejā nebija dzirdējuši. Marsiešu vidū, kas šurpu turpu tekalēja dzeltenzilos un pelēkos mundieros, nebija trauksmes.

Piramīdā atvērās vārti. Izbrauca garš, melns pajūgs spirālveida cilindros un devās uz dirižabli.

- Tuskubs! - Loss izgrūda. - Bēg!

- Neaizbēgs, - Augstais sašķobīja lūpas. Pielēca pie zibens metēja. - Dodiet šurp to virsnieķeli!

Loss uzreiz nesaprata ceļabiedru nodomus.

- Priekš kam?

- Pašaudīsimies mazliet. lai notēmē ieroci uz gaisa kuģiem. Nu, ātrāk taču! Tuskubs nedrīkst pacelties no zemes!

Marsiešu virsnieks mežonīgi paskatījās uz Losu, uz Augsto, satikās ar viņa skatienu un atsprāga. Neatraujot no viņa šausmu pilnās acis, viņš atkāpās pie elektriskā lielgabala. Apsēdās pie vadības svirām.

Pirmais šāviens nebija veiksmīgs. Apžilbinoša zilas uguns bumba sadragāja drupās vienu no konusa formas konstrukcijām, kas izrādījās kazarmas. Tuskuba nometnē izcēlās panika. Kortežs, kas pavadīja kunga ekipāžu uz gaisa kuģi, apstājās.

Otra ugunsbumba ietriecās rievotajā raķetē. Panika pastiprinājās. Vienlaikus ar sirēnas kaucienu uz krātera nogāzēs izvietotajām platformām sākās draudīga kustība. Tuskuba rezidenci apsargājošie karavīri saprata, kas notiek, un sāka griezt savus lielgabalus šāvēja virzienā.

Augstais noskatījies šāvēja manipulāciju secību, izvilka viņu no mašīnas vadības pults un pats apsēdās pie svirām.

Ar pirmo šāvienu viņš sašāva gaisa kreiseri, kas bija gatavs pacelties. Tad viņš sāka metodiski iznīcināt elektriskos lielgabalus, kas gatavojās atklāt uguni uz zemiešiem.

Krāteris uzbangoja kā satraukts strops. Karavīri nometa ieročus, ar gaudoņu līda patversmēs. Tikai daži marsieši centās pretoties, bet pat viņi drīz padevās panikai un pārtrauca šaut. Aizsardzības līnijas lielgabali bija iznīcināti, konusa formas kazarmas liesmoja kā lāpas, un aizdegās arī gaisa kuģi. Augstais pasaudzēja tikai vienu kuģi, acīmredzot plānojot to pielāgot saviem mērķiem. Izšķaidījis Tuskuba apkalpi pavadošos transportlīdzekļus, viņš steidzās pie zenītraķešu apkalpes lidojošās laivas.

- Sēdies, Mstislav Sergejevič. Ir pienācis laiks iesniegt biedram Tuskubam mūsu pilnvaras.

Loss, kā apdullis skatijās krāterī, kas pildījās ar uguni un dūmiem, pievērsa skatienu ceļabiedram, un viņu pārsteidza Augstā sejas izteiksme: tā bija kareivīgi dzīvespriecīga, dedzīgi iedvesmota.

Trakums un nežēlīga bauda zvīļoja viņa acīs kā norūdzis vīns.

Loss nodrebēja. Bet ceļabiedra izsauciens steidzināja:

- Ātrāk, ātrāk, viņš aizies!

Laiva pacēlās, aiz sevis atstājot sanīkušo virsnieku-gidu un  kur kuros paslēpušos, zenītiekārtas apkalpi.

Dūmi, uguns virpuļi, dūkoņa un sprēgāšana ...

Laiva iegremdējās dūmu plīvurā, pagriezās un uzkārās virs melnās ekipāžas, kas mēģināja apgriezties.

Augstais divas reizes izšāva no mauzera uz mašīnas priekšgalu. Tā apstājās. No abām pusēm atvērās durvis. No tās izlēca trīs marsieši melnos apmetņos un metās prom. Pa durvīm izliecās kareivis zilidzeltenā formā, drosmīgi pacēla ieroci pie pleca, lūkojot aizstāvēt savu kungu. Augstais izšāva vēl vienu reizi, tad nolēca lejā uz akmeņiem, ielīda kabīnē un izvilka vēl vienu marsieti melnā, ar zizli rokā. Tas bija Tuskubs.

- Vai tas ir viņš?

Loss norija rūgtas siekalas un pamāja ar galvu.

- Viņš…

- Paņemiet viņu pretī.

Augstais satvēra Tuskubu aiz apmetņa, iemeta pāri laivas malai un iekāpa pats.

- Braucam.

- Pagaidiet! - Loss atjēdzās. - Aelita! - Noliecās pār Tuskubu. - Kur ir tava meita? Kur ir Aelita? Viņa ir jāglābj!

Bijusī Marsa valdnieka bālā seja palika drūmi nicinoša. Bārda nodrebēja, it kā viņš grasītos smieties.

- Viņas šeit nav.

- Kur viņa ir?!

- Tālu...

- Runā! - Loss satvēra Tuskubu aiz apmetņa atlokiem. - Runā slepkava, kur atrodas Aelita!

- Nomierinieties, Mstislav Sergejevič, - Augstais izmeta, paceļot laivu. - Tūlīt mēs noorganizēsim viņam nopratināšanu pēc formas un paņēmieniem, un viņš visu pateiks pats.

Loss atlaida Tuskuba rīkli, apsēdās, sakumpis, smagi elpoja. Sāpēja sirds. Acis sedza migla. Aelita turpināja būt nesasniedzams sapnis.

Laiva izlidoja no dūmu mākoņa, apsēdās sākotnējā vietā. Šeit vairs nebija neviena marsieša. Bija aizbēdzis arī virsnieks-gids.

Augstais ar rāvienu izmeta Tuskubu no laivas un nolika uz zemes. Noliecās pār viņu. Neskatoties uz to, ka Tuskubs bija krietni garāks par saviem padotajiem, Losa pavadonis blakus viņam šķita kā milzis.

- Tulkojiet, Mstislav Sergejevič.

Loss pielika pūles lai nomierinātu roku drebēšanu, ievilka elpu.

- Kur ir Aelita? ...

- Vēlāk, par to vēlāk! Lai viņš vispirms atbild uz maniem jautājumiem. Kas ir Dieva Hao vāle?

Tuskubs turpināja skatīties savā priekšā, neko neredzot un nedzirdot.

Loss atkārtoja jautājumu.

Aelitas tēva acīs iedegās tumša, nežēlīga uguns. Melnās lūpas sakustējās:

- Visi, kas uzzināja Vāles noslēpumu, ir miruši!

- Pareizi, - pamāja Augstais. - Bet viņam pašam jau nu gan būtu jāzina, jo viņš bija augstākā amatpersona?

- Jūs arī mirsiet, - piebilda Tuskubs.

- Ļoti optimistisks paziņojums. Protams, mēs visi nomirsim ... agrāk vai vēlāk. Nav nozīmes. Tulkojiet viņam, Mstislav Sergejevič, ja viņš neteiks, es atradīšu veidu, kā atraisīt viņa mēli. Viņš dzīvos, bet dzīvos kā invalīds!

- Kāpēc tas vajadzīgs? - Loss saviebās.

- Velns būtu parāvis šīs jūsu inteliģentās manieres! Ja man būtu lingvers, tolmačs nebūtu vajadzīgs. Tulkojiet!

- Es nebaidos no Debesu Dēliem! - Tuskubs nicinoši teica, paceldams zodu.

Tajā pašā sekundē Augstais sagrāba viņu aiz rīkles un pacēla uz izstieptas rokas. Tuskuba acis izlīda uz pieres, vaigi kļuva zili. Viņš konvulsīvi atgaiņājās ar zizli. Nosvilpa zilas liesmas asmens, un zibeņu metamo mašīnu pāršķēla divās daļās. Ietriecās Augstajam vēderā.

Loss gaidīja, ka izšļāksies asinis, un viņa ceļabiedrs nokritīs, ar izgāztām zarnām. Bet nekas nenotika. Augsto izglāba caurspīdīgā plēve, kas bija pārvilkta virs apģērba. Viņš izrāva zizli, niknumā aizmeta marsieti malā, atņirdzās, aplūkojot neparasto ieroci.

- Maģija, vai? Neizskatās gan. Maģiskais potenciāls šajā invariantā ir ārkārtīgi zems. Tas ir tikai spēcīgs elektriskās izlādes ierosinātājs.

Viņš atkal pielēca pie Tuskuba, pacēla viņu gaisā aiz matiem.

- Es vairs te nelūgšos! - Viņš pagriezās pret Losu. - Es ceru, ka viņš vēl ir vīrietis? Ja viņš neatbildēs, viņš zaudēs savas vīrišķās īpašības. Nu?!

- Vai nav... - nomurmināja Loss.

- Netraucējiet, Mstislav Sergejevič! Vislabāk ar tādiem kā viņš ir runāt no spēka pozīcijām, citu valodu tādi nesaprot. Maz ticams, ka viņam patiks izredzes palikt kastrātam visu atlikušo dzīvi.

- Nevajag pazemot cilvēku ...

- Šajā gadījumā mūsu priekšā ir gūsteknis, kurš sagūstīts kaujas laukā. Un, starp citu, viņš jūs gan nežēloja. Pasakiet viņam, ka nav jēgas no sevis veidot lielmocekli un varoni. Neviens neredzēs un nenovērtēs.

Aizķeroties, Loss pārtulkoja ceļabiedra vārdus Tuskubam.

Aelitas tēva acīs parādījās šaubas. Viņš noraustījās, nogārdzās. Augstais atbrīvoja pirkstus, atlaida gūstekņa kaklu.

- Muļķis ... - bijušais Marsa valdnieks svilpjoši nogārdzās, masēdams kaklu. - Man nav ko zaudēt, es jau esmu miris... Es ne no kā nebaidos ... bet, ja vēlas - lai mirst arī viņš. Pasaki viņam, Debesu Dēls... pasaki viņam, ka Dieva Hao Vāle ir simt piecdesmit ollo no šejienes, uz ziemeļiem... Saki, ka Dieva Hao Vālei nevar tuvoties - tā spīd kā Soacr un nogalina kā citli... Saki viņam, ka Dievs Hao jebkuru sodīs kas pārkāps otro Svēto Slieksni un pienāks pie Vāles, kas iznīcināja kalnu cilti...

Tuskubs noelsās, nokrita uz ceļiem un sāka kaut ko meklēt zem sava apmetņa.

Loss steidzīgi iztulkoja teikto Augstajam, un pielēca pie vecā vīra. Paņēma viņu aiz elkoņa. Bet viņš atgrūda inženiera roku.

- Jūs visi mirsiet... mēs ietrieksim raķeti Liziazirā, Dieva brūcē... uzspridzināsim Tumu... - viņa balss kļuva vājāka, smalkāka līdz pīkstēšanai.

Tad Tuskubs pēkšņi izrāva roku no apmetņa apakšas un izšāva uz Augsto no kristāla gredzena ar rokturi.

No gredzena izlidoja zila uguns bumbiņa, ietriecās ceļabiedra krūtīs ... un atstarojās kā no spoguļa, izveidopjusi dziļu kūpošu vagu akmeņainā zemē.

Augstais atsprāga atpakaļ, viņa seja izķēmojās. Viņš paķēra mauzeri un izšāva. Lode atmeta Tuskubu vairākus metrus klints virzienā. Bijušais Marsa valdnieks nokrita atmuguriski, ar rokām skrāpēdams krūtis, izliecās lokā un sastinga.

- Ko jūs izdarījāt?! - Loss iekliedzās.

- Nenovaldījos, - Augstais atbildēja ar greizu smīnu. - Kaitīgs un ļauns bija tas vecis, ko tur žēlot. Un es neesmu pieradis sev ko liegt... Kopumā viss tāpat skaidrs. No šī brīža mūsu ceļi šķiras, Mstislav Sergejevič. Kā teikts dziesmā: dots rīkojums - uz rietumiem, viņai - uz citu pusi ... Precīzāk gan, nevis uz rietumiem, bet uz ziemeļiem, kā es pēc jūsu vārdiem sapratu, tieši tur atrodas Dieva Brūce, kurā palikusi Dieva Hao Vāle. Nu, bet jums tiešām citā virzienā. Meklējiet savu princesi. Manuprāt, jums vairāk vajag pašu procesu, nevis rezultātu.

Augstais pārlūkoja kūpošā krātera apkārtni, paskatījās uz sauli, gatavu pazust aiz klinšu zobiem un iekāpa laivā. Pacēlās gaisā, atgriezās, vērtējoši paskatījās uz Losu.

- Patiesībā nav manos principos atstāt lieciniekus... kaut arī iespējami izņēmumi. Maz ticams, ka jūs spēsiet radīt draudus manu grandiozo plānu īstenošanai. - Viņš uzmeta mauzeri uz smilšu kaudzes. - Pievāciet savu muzeja eksponātu, Mstislav Sergejevič, man tas vairs nebūs vajadzīgs, bet jums tiks dota iespēja izdzīvot. Palieciet sveiks.

Laiva pacēlās augstāk, pariņķoja virs krātera un ienira dūmos. Minūti vēlāk no turienes lēnām parādījās gaisa kuģis.

Loss attapās un metās pie Tuskuba. Tas vēl elpoja. Sakustējās, atvēra baltas acis.

- Kas... te ir?…

- Es, - Loss vainīgi nomurmināja.

- Debesu... Dēls...

- Kur ir Aelita?

- Debesu... Dēls... atlidoja... veltīgi... Aelita ir mirusi...

- Neticu! Nevar būt!

- Un tu... arī... mirsi...

- Kur viņa ir?! Ja viņa ir mirusi, kur viņa ir apglabāta?!

- Viņa palika... pie Vāles... apsargāta... mēs tur nometīsim... raķeti... Tuma uzsprāgs... šis upuris... kalpos kā mācība...

- Jūs esat traks! Ja viņa ir pie Vāles, tad viņa ir dzīva?!

- Nemeklē viņu... Debesu Dēls... tu iesi bojā...

- Kā man nokļūt pie Vāles?

- Tu esi ietiepīgs...

- Es viņu mīlu! Viņa ir mana dzīvība!

Tuskubs pievērsās ar aklu skatienu uz Losu, viņa acis uz dažiem mirkļiem apskaidrojās.

- Jūs esat kā Magacitli ... neganti un pilni dzīvības ... varbūt es kļūdījos ... un Marsa glābšana ir Debesu Dēlu rokās ... bet ir jau par vēlu ...

- Nav par vēlu!

Tuskuba acis apdzisa.

Loss notupās pie viņa uz ceļiem un sāka raudāt. Bet bijušais Marsa valdnieks vēl bija dzīvs.

- Lido uz ziemeļiem ... - viņš tikko dzirdami nočukstēja. - Baltais kalns ... pāršķelts uz pusēm ... ala ... nobrauciens ... kupraina mašīna ... tālāk pats ... baidies sava biedra ... viņš nevienu než ...

Čuksts pārtrūka. Elpošana apstājās. Tuskubs bija miris. Viņa acis palika atvērtas.

Loss pacēla galvu, gandrīz iegaudojoties no melanholijas. Bet acīs iedūra lielas zaļganzilas zvaigznes stars. Tā bija Zeme. Tad viņš piecēlās un klupdams devās lejā krāterī. Atrada ceļabiedra atstāto laivu, pacēla to strauji tumstošajās debesīs ...

Pēc stundas viņš bija spiests pārtraukt lidojumu un nosēdināt laivu uz brīnumainā veidā atrastas līdzenas dzegas starp stāvajām klintīm. Pirmkārt, naktī kalnos bija tik auksti, kā ziemā Krievijas ziemeļos, un, otrkārt, tumsā nebija iespējams orientēties. Atrodot laivas aizmugures ligzdā sarullētu brezenta rulli, Loss apsedzās ar to un drebinādamies, kaut kā izturēja līdz rītam.

Saule parādījās starp klinšu greizajiem zobiem, izgaismoja kalnu panorāmu. Loss nolaizīja no brezenta sarmu, atcerējās mugursomu, izņēma blašķi un iedzēra malku spirta. Ugunīgs kamols noripoja pa barības vadu, izsita acīs asaru, aizrāva elpu. Bet toties pēc dažām sekundēm drebuļi atstāja sastingušo, pārgurušo ķermeni.

Loss pavēcināja ar rokām, sasildīdamies, izdarīja piecdesmit pietupienus un iekāpa laivā. Domīgi nomurmināja:

- Lūk mēs atkal esam kopā - es un vientulība ... Liktenis laikam tāds? Vai arī es esmu sadusmojis Dievu ar savu stulbumu? Turpinu mēģināt iekāpt tajā pašā straumē ...

Un tūlīt atnāca satraucoša doma: Aelita ir dzīva! Un viņai draud briesmas! Nekavējoties jālido, lai viņu glābtu! ...

Laiva pacēlās, čaukstinot nogurušos propellerus. Plaši pavērās apvārsnis. Sapnis atkal pamāja ar pirkstu Losam. Sapnis, kura nozīmi viņš neizprata. Tomēr tas vairs nebija svarīgi. Vai arī vēl nebija svarīgi. Viņa dzīvi regulēja nesasniedzamā meklējumu likums, un, kamēr viņa sirds mīlēja un plaušas elpoja, cerība sasniegt savu mērķi saglabājās.

Pagāja stunda, vēl viena ...

Kalni, klintis, aizas, klinšu atlūzu un nogruvumu haoss ...

Pazibēja ezers, krastā mājiņa. Bet Loss neapstājās. Viņš dzirdēja Aelitas balsi, viņa sauca, un pat ar šo himērisko aicinājumu pietika, lai liktu aizmirst par visu un laužot kaklu steigtos uz turieni, kur viņu gaidīja mīlestība.

Kalni kļuva stāvāki, bezdibeņi platāki un tumšāki, aizas līkumainākas un dziļākas. Uz lielākās daļas vulkānu nogāzēm gulēja sniegs. Loss padomāju: kaut nepalaist garām Balto kalnu, šeit gandrīz visi kalni ir balti ar sniegu un ledu.

Bet kalns drīz tika atrasts - milzīgs, kā Olimpa vulkāns, kas caur teleskopiem redzams pat no Zemes, tikai tas patiešām bija pārgriezts ar milzu plaisu, kas plato pāršķēla simtiem kilometru garumā. Šis bija Dieva Hao Ceļš jeb Dieva Brūce. Kaut kur, aiz horizonta, kur izzuda plaisa, Marsa dzīlēs iesprūdusi noslēpumainā Dieva Hao Vāle - vai nu Magacitlu priekšgājēju kosmosa kuģis, vai arī planētas trešā mēness fragments, kuru uz tās virsmas nometis sprādziena spēks. Negribējās domāt par tā organizētāja, dieva Hao vai kāda cita spēku.

Loss vadīja laivu ap kalnu, ielūkojoties daudzajās ēnās, bedrēs un klinšu kraujās. Alu meklēja ilgi, līdz ienāva prātā doties taisni spraugā. Ja nezinātu, ka tai šeit vajadzētu būt, to nekad nevarētu atrast.

Laiva ar grūtībām nosēdās uz bedrainās dzegas alas atveres priekšā. No tās dziļumiem nāca kaut kāda nelāga čaukstēšana, viļņos izplūda siltums. Salīgi drebinādamies, Loss iegāja tumšajā caurumā, pastāvēja, pierodot pie pustumsas. Grīdu klāja oļu un gliemežvāku čaulu slānis. Acīmredzot ala kādreiz bija jūras grota, nezināma kataklizma to bija pacēlusi kalnos.

Laterna sen bija apdzisusi. Loss to izmeta. Nācās iet uz priekšu, paļaujoties tikai uz dzirdi, intuīciju un veiksmi. Tomēr viņš ilgi negāja tumsā. Pēc trīs desmitiem metru uzdūrās restēm, vīlies apstājās. Trūka gaismas, lai brīvi orientētos grotā. Neskatoties uz to, Loss restēs atrada caurumu, restu zaru gali bija izliekti visos virzienos izkusušām lāstekām. Kāds šeit bija izgājis cauri, jau ļoti sen, spriežot pēc sastāvējušām, vecām putekļu, pelējuma un mitra akmens smakām.

Restu otrā pusē alas grīda bija pārklāta ar vienmērīgām kvadrātveida plātnēm, virs kurām gulēja plata metāla tekne. Loss paskatījās uz tukšo tekni un paraustīja plecus. Tā neizskatījās kā transporta maģistrāle, līdzīga tai pa kuru slīdēja platforma tunelī zem Svētā Sliekšņa. Visticamāk, caur šo tekni tika piegādāts ūdens.

Pēc apmēram simts metriem Loss uzdūrās vēl vienām restēm, kas arī bija izdedzinātas ar nezināmu ieroci. Aiz tām stiepās atbalsojoša pazemes telpa, kas bija daudz lielāka par grotu. Loss aizdedzināja sērkociņu, bet neredzēja griestus vai sienas. Pazemes tukšums stiepās gandrīz līdz bezgalībai.

Viņš aizdedzināja vēl vienu sērkociņu un ar perifēro redzi pamanīja zibsni. Ieinteresējās, pienāca tuvāk, iededza sērkociņu. Viņa priekšā pacēlās noapaļots metāla kalns, veidots kā bruņurupucis. Tā laikam bija tā pati kuprotā mašīna, kuru pieminēja Tuskubs. Loss pieskārās "bruņurupuča" aukstajam ķermenim un atvilka roku. Likās, ka tas sakustējās. Bet tas bija tīri psiholoģisks efekts. Jūtoties kā vabolīte, apstaigāja mašīnu, tērējot sērkociņus un domājot, ar ko tā kustas. Riteņu nebija, tikai trīs izliekumi izvirzījās zem "bruņām", izciļņi līdzīgi celmiem. Loss uzsita pa tiem ar mauzera rokturi - trula skaņa, it kā tie patiešām būtu izgatavoti no koka. Kādam nolūkam tos izmanto?

Rievots metāla uzblīdums cilvēka augstumā, sprauga ... Tā izskatās kā lūka. Nu ko, vecais Magacitl, būs jālien iekšā?

Loss pasmīkņāja. Līst nekur negribējās. Bet bija par vēlu atkāpties. Ķēries pie vilkšanas, nesaki, ka pietrūkst spēka.

Aizdedzināja sērkociņu, pacēla lūkas "pietūkumu". Pelēka kamera, kniedes, ribas, kāpnītes, lūkas kakls augšpusē. Eh, kur mūsējie nepazuda! ...

Viņš caur atveri uzkāpa kamerā un no turienes uzkāpa citā, sadauzot plecus un ceļgalus uz kaut kādiem izvirzījumiem. Kaut kas brakšķēja zem kājām. Uzrāva sērkociņu un nometa to, atrodot uz grīdas gulošu lupatainu skeletu.

Pirmais impulss bija izkļūt ārā. Sakodis zobus, pārvarēja riebumu un bailes. Paskatījās apkārt.

Vadības kabīne. Dīvainas formas krēsls, milzīgs. Matēti spoguļu ekrāni. Sviras un pārslēdzēji. Panelis ar lodziņiem. Vienā lodziņā mirgo sarkana dzirksts.

Loss, cenzdamies neuzkāpt uz kauliem, piegāja tuvāk, nospieda sarkano izliekumu zem lodziņa ar dzirksti.

Kaut kas notrakšķēja, un salona stūros uzreiz sāka mirgot blāvi oranžas krāsas lampas izliektu caurulīšu veidā. Avārijas apgaismojums.

Loss uzmundrinājās, notīrīja no krēsla putekļus, apsēdās. Tas bija skaidri domāts lielākam cilvēkam. Iespējams, Magacitlam. Vai arī tiem, kas ieradās uz Marsa pat agrāk nekā bēgļi-Atlanti no Zemes.

Tā, tagad, mēģināsim izdomāt kā likt šai mašīnai kustēties?

Kreisās rokas pirksti pieskārās svirai uz rokas balsta. Atskanēja zvans. Bruņurupucis nodrebēja. Loss atrāva roku. Cieši ieskatījās zīmējumā uz sviras - divas nošķeltas līnijas, kas iziet no viena punkta, kā zirnekļa kājas. Vai tas tiešām varētu būt motora palaišanas slēdzis? Bet vispirms mums jāieslēdz kopējais ģenerators.

Viņš uz paneļa pameklēja saules zīmējumu, kas atbilstu paša secinājumiem, un to nospieda.

Signāls!

- Velns parāvis! - Loss nodrebēja. - Kāpēc tā biedēt?

Kabīnē iedegās baltas lampas. Ekrānos parādījās alas interjers. "Bruņurupuča" dziļumos kaut kas sāka dunēt kā pamodināts neapmierināts zvērs. Droši vien iedarbinājās motors.

Nu, tad labi! Tagad paeksperimentēsim ...

Pēc dažām minūtēm Loss apguva funkcijas vairumam sviru - to nemaz nebija tik daudz, tikai pusotra desmita - un lika nezināmo konstruktoru mašīnai doties ceļā. Izrādījās, ka "koka izaugumi" zem tās bija visīstāko "zirnekļu" kāju novietnes, tikai gandrīz tikpat resnu kā cilvēka ķermenis. "Bruņurupucis" pārvietojās rāvieniem, jo bija tikai trīs kājas, bet pietiekami ātri. Vairākas reizes atsities ar mašīnas sāniem pret tuneļa sienām, Loss beidzot apguva vadību un kļuva jautrāks. Cerība dvēselē iedegās spožāk. Dzīve sāka šķist pietiekami patīkams process.

Drīz tunelis sadalījās. Loss intuitīvi nogriezās pa labi. "Bruņurupučim" vai nu nebija prožektoru, vai arī viņš tos neprata ieslēgt, tāpēc nācās izmantot tikai lampu uz kupra, kas tikai nedaudz izkliedēja tumsu ap mašīnu. Sākumā neierastā apgaismojuma dēļ viņa acis ļoti nogura, tad Loss pierada un sāka atšķirt detaļas.

Mašīna pa sarūsējušo dzelzs grīdu šķērsoja platu plaisu. No kreisās pusees apbrauca apkārt milzīgai akai, ko ieskāva bezkrāsainu sēņu mežs. Sašķaidīja kaut kādu ūdeņainu meloņu kopu, kas izrādījās zirnekļa olas. Šie radījumi, izlēkuši no nišām un bedrēm, ilgi vajāja "bruņurupuci", nikni zibsnījot apakštasītes lieluma acīm.

Aiza, tilts, mirdzošu ledus zāļu komplekts, vēl viens tunelis. "Bruņurupucis" pārrāpās pāri no griestiem nokritušu ledus bloku kaudzei, un ierāpās milzīgā zālē ar velvētos griestus atbalstošām skaistām savītām kolonnām. Zālē nebija lampu, bet tā bija apgaismota: no iekšpuses spīdēja resnas, pēc izskata no ledus, kolonnas.

Loss ieraudzīja daudzus stabus ar plakanām virsotnēm, uz kurām gulēja un stāvēja dažādas nesaprotamas ierīces, ar diskiem, bumbiņām un spirālēm, kā arī dažāda veida mašīnas. Starp tām bija mašīnas ar renēm un fermām, līdzīgas Losam jau pazīstamajiem "zenītraķešu kompleksiem", kā arī bruņurupučiem līdzīgas ekipāžas, līdzīgas tai, kurā viņš sēdēja.

- Lūk no kurienes tos ņēma Tuskubs, - Loss nomurmināja, ar interesi skatoties uz mašīnām. - Un arī viņa pretinieks Husans. Magacitlu mantojums. Īsta noliktava. Ir pagājis tik daudz gadu, bet tie ir kā jauni ...

"Bruņurupucis" mīcījās no kājas uz kāju kā noguris zirgs.

Loss pamanīja uz paneļa iedegušos sarkanu kvadrātu. Mašīna brīdināja par kāda veida darbības traucējumiem, iespējams, par enerģijas rezervju beigām. Bija jāpasteidzas, kamēr tā vēl kustējās. Loss vadīja to tuneļa melnās mutes virzienā zāles pretējā pusē. Dvēselē virmoja nepacietība. Ausīs atkal skanēja Aelitas aicinošā balss, bet viņš nespēja viņai ne atbildēt, ne nomierināt, ne mierināt. Viņš varēja tikai domās apsolīt, ka drīz nokļūs pie viņas un atbrīvos.

"Bruņurupucis" rāpoja pa plašu tumšu tuneli, gāzelējoties no vienas puses uz otru kā kuģis, kas kuģo pa vētrainu jūru, un ar sāniem atsitās pret tuneļa sienām. Loss pēc tam neatcerējās, cik ilgi šīšupošanās vilkās. Beidzās viss pēkšņi.

Mašīnai pēkšņi aizlūza kājas, un viņa slīpi nonira uz tuneļa grīdas. Loss tika izmests no krēsla uz paneļa, viņš gandrīz pārsita pieri. Ekrāni nodzisa. Kabīnē iedegās avārijas apgaismojums. "Bruņurupucis" vēlreiz noraustījās un nomierinājās pilnīgi.

- Atbraucām... - Loss nomurmināja, taustot pieri. - biedri pasažieri, tiek lūgti uz izeju, tramvajs tālāk nebrauks.

Viņš kaut kā izrāpās no atdziestošās mašīnas un paskatījās apkārt.

Lampiņa, kas mirgoja uz bruņurupuča kupra, gandrīz neko neizgaismoja. Tunelis izzuda tālumā, piepildīts ar tumsu un klusumu kā ledains ūdens. Bet, pēc Tuskuba domām, tas noveda pie dieva Hao Vāles, un tam nebija nekādas nozīmes, vai tas ir apgaismots vai nav. Tik un tā nebija cita ceļa.

Losu pēkšņi pārņēma tāds izmisums, ka acīs sariesās asaras. Viņš bija viens, pilnīgi viens, apmaldījies Marsa kalnu dzīlēs, un neviens nespēja viņam palīdzēt!

Tad atnāca skumja doma, ka arī Aelitai neviens nevar palīdzēt. Tikai viņš vienīgais!

Loss iztaisnoja plecus un devās uz priekšu, stingri apņēmies iet, līdz izsīks spēki.

Pāvels Ždanovs vēlu vakarā piezvanīja Belijam:

- Kāpēc tu viņiem iedevi piekļuvi transgresa līnijai?

- Kam - viņiem? - Grigorijs nesaprata, aizpogājot uz krūtīm rūtaino halātu; viņš gatavojās iet gulēt un izgāja pie vioma steidzīgi pār kailo ķermeni uzmestā halātā.

- Bērniem, - Ždanovs pasmīnēja.

- Kādiem bērniem?

- Mūsējiem, - Pāvels pacietīgi skaidroja. - Tarasam un Nastjai. Mani tikko informēja, ka viņi startējuši ar transgresa "stīgu" caur kādu nereģistrētu univeru.

- Nevar būt!

- Mēs katru reizi esam pārsteigti, ka mūsu bērni izrādās ļoti apņēmīgi un neatkarīgi, - Ždanovs smīnēja. - No vienas puses, tas priecē, no otras puses, - satrauc. Ka tik nesataisa mēslus.

- Tu domā, ka viņi izmantoja mūsu Himalaju kanālu?

- Es cerēju, ka tu zini.

- Es neko nezinu! - Belijs aizkaitināts pavilka pie auss. - Kādam velnam viņi ielīda transgressa "tīklā"?

- Tātad tu patiešām nezini?

- Es taču saku ka nē!

- Mans mazdēliņš, romantiskā dvēsele, izlasīja vecu Alekseja Tolstoja stāstu "Aelita" un nolēma atrast Kokā invariantu, kur tiek realizēta Tolstoja aprakstītā situācija. Jūsu mazmeita piekrita viņam palīdzēt. Un, cik es zinu, tad invariantu viņi atrada. Palīdzēja Ozols.

- Institūta Inks?!

- Pilnīgi pareizi.

- Nu re kāda tagad jaunatne! Likumi viņiem nav rakstīti!

- Varētu padomāt, ka jaunībā nebiji tāds pats.

Belijs saviebās.

- Nesāc kurnēt kā mūžsens vecis.

- Tā nav kurnēšana, es mūsdienu jaunatni vērtēju atšķirīgi.

- Nu, un kur ir šie palaidņi?

- Nezinu. Domāju, ka transgress viņus nogādāja tur, kur viņi vēlējās, Tolstoja pasaulē.

- Nu tad netaisi te paniku. Viņi tur paskatīsies un atgriezīsies.

- Var jau būt, ka atgriezīsies, bet ir maza nianse ...

- Kāda?

- Pēc Dienesta ziņām, Stumbrs izmeta mūsu izbēgušo kaut kur tajā pašā apgabalā "brāķēto" invariantu pakā.

- Tu domā Piepotēto Nezāli?

Ždanovs pamāja ar galvu.

Runa bija par veselu Koka Zaru "Krūmu", kuru fizikālās konstantes un telpas metriku savulaik mākslīgi izmainīja viens no Spēlētājiem saviem, noslēpumainiem mērķiem. Pēc tam daudzi no šiem "izbrāķētajiem" Zariem "nokalta", tas ir, piedzīvoja deģenerācijas procesu - līdz pat fiziskiem likumiem, daudzi pamazām "ieslīdēja haosa bezdibenī", vienkāršojās, radot dzīvībai neciešamus apstākļus, iemeta saprātu "entropijas bedrē".

Hronoinstitūta eksperti, kas pētīja "krūmu", ieteica to saukt par Piepotēto Nezāli, kas skaidri pamatoja definīcijā iestrādāto nozīmi, neskatoties uz ironisko pieskaņu.

- Ko tu domā darīt?

- Tu par to bēgli? Mēs esam iecerējuši viņu sameklēt. Visos tīklos ir aktivizēta aizturēšanas prasība pie atklāšanas. Šis cilvēks ir bīstams apkārtējiem, tāpēc jāapcietina, jānodod tiesai un jāievieto izolatorā.

Belijs pašūpoja galvu.

- Nesaprotu, kā viņam izdevās aizbēgt. Vai jūsu cilvēku vidū nav tiešas nodevības?

- Arī šī versija tiek izstrādāta. Varbūt viņam patiešām palīdzēja. Zlatkovam pat radās ideja ka iejaucies viens no Spēlētājiem.

- Kāpēc Spēlētājam ievajadzējās atbrīvot no apcietinājuma vienu cilvēku? Vai tiešām kaut kas varētu būt no viņa atkarīgs? Vai Spēlētāja un atsevišķa cilvēka iespēju mērogs nav pārāk nesalīdzināms, pat ja tādam ir septiņas collas pieres daļā?

- Dažreiz arī viens cilvēks var būt Spēles galvenā figūra. Atcerieties mūs. Ja ne mūsu komanda, Spēle cilvēcei kopumā būtu beigusies ļoti bēdīgi. Tomēr šo problēmu atstāsim tiesnešu un filozofu ziņā. Mums jāsameklē mazbērni. Kādi ieteikumi?

- Noliec uz ausīm dienestu ...

Ždanovs saviebās.

- Es neesmu Drošības padomes vadītājs un pat ne UASS direktors. Es esmu tikai eksperts analītiķis. Un dienests jau tāpat stāv uz ausīm. Bet, tā kā uz spēles ir mūsu bērnu liktenis, mums būs jāatceras militārā pagātne. Apmeklē mūsu bunkuru Himalajos, parunājies ar inku. Ja nu pēkšņi uzpeldēs kādas detaļas.

- Labi, es tūlīt dodos ceļā. Un tu?

- Es eju pie SEKON vadītāja. Jūtu, ka mums būs nepieciešama visaugstākā līmeņa pielaide visām turpmākajām darbībām "tīmeklī". Būs informācija, zvani.

Belijs pamāja, gatavojoties izslēgt līniju.

- Pagaidi, - Ždanovs viņu apturēja, kaut ko atcerēdamies. - Vai nevari uzzināt, kam jūsu institūtā ir piekļuve Stumbra slepenajai līnijai?

Belijs aizdomājās.

- Neesmu pārliecināts. Tā ir Dienesta līnija. No maniem padotajiem tai var piekļūt tikai Stumbra apsardzes priekšnieks, divi mani vietnieki un es pats.

- Es zinu vietniekus, bet kas par cilvēku ir drošības priekšnieks?

- Pietiekami godprātīgs, savulaik absolvējis fiziku un tehnoloģiju, strādājis Eiropas CERN, pēc tam ieinteresējies par kvistoriju "kvistorija - kvantu vēsture, zinātne, kas pēta atsevišķu Laika koka zaru vēsturi".  Par drošības dienesta vadītāju viņš kļuva nesen. Tev vajadzētu viņu pazīt, viņš kādu laiku kalpoja "Asker" grupā.

- Vai tik tu nerunā par Anikina kungu? Garš, būdīgs kā skapis, pēc paskata tāds gauss.

- Tas pats jau būs. Rolfs Anikins. Ļoti ambiciozs cilvēks, bet savu darbu pārzina.

- Vai tad ne ar viņu bija saistīts tas skandāls CERN, šķiet, pirms gada? Viņš ielīda kaut kādās aizliegtās hronoteorijas sadaļās, viņu atcēla, viņš apvainojās ...

- Ja godīgi, es neesmu pētījis viņa lietu, - Belijs vainīgi nomurmināja. - Tā nav mana kreatūra. Grigorjevs, hronopolitikas ministra vietnieks, man ieteica viņu pieņemt darbā.

Ždanovs nosodoši pašūpoja galvu.

- Es nu gan tā neuzticētos Grigorjevam, viņš ir konjunktīvists, vienmēr zina, kur atrast sev labumu. Tagad jums nāksies tikt galā ar abiem. Nepatīk man, kad apvainojies cilvēks ir atbildīgs par Stumbra apsardzi. Nav svarīgi, vai tas aizvainojums ir objektīvs vai nav. Kā dzejnieks teicis:

Gudrs, vai arī tiešām nenormāls Kurš, zem aizvainojuma nastas, laiku pa laikam negaida Labo Un neko nenovērtē?

- Domā, ka viņš varētu būt iesaistīts tā noziedznieka aizbēgšanā?

- Man nepatīk aizdomīgas sagadīšanās. Uz redzēšanos, gaidu ziņojumus.

Ždanovs izslēdza kanālu, pastaigāja pa kabinetu, iegrimis domās un glāstīdams zodu un atkal apsēdās pie galda. Vēl pirms pārcelšanās uz jauno darbu vajadzēja steidzami pārbaudīt visus Anikina sakarus ar Eiropas fizikas institūtiem. Varbūt reiz Stumbra apsardzes vadītāja un bijušā kvistora-uniformera, visas Zemes meklējumos iesaistītās personas, Madagaskaras centra ieslodzītā Ngoro Mvisu, kura vārds krievu valodā tika tulkots kā Uz Virsotni Ejošais vai vienkārši Augstais, ceļi kādreiz bija krustojušies.

Spilgta zibsnis skāra acis. Uz nosēšanos ejošā "golēma" priekšā uzpūtās purpursarkanu liesmu kamols, uz visām pusēm aizlidoja uguns un dūmu strūklas, spindzošas šķembas. Aparātu stipri sakratīja. Nākamajā mirklī tas izlidoja cauri sprādziena virpulim, ietinies spēka lauka apvalkā.

- Kas tas bija? - nočukstēja Tarass, kurš no pārsteiguma bija sakodis mēli.

- Raķešu uzbrukums! - Golema Inks sausi paziņoja. - klase "zeme - gaiss", sprāgstvielas masa - simts vienības.

- Vai tu re kā marsieši mūs sveicina! - Nastja bija pārsteigta. - Tu nekļūdījies?

Inks neatbildēja.

Nastja pagriezās pret savu pavadoni.

- Vai Tolstoja romānā ir zenītraķešu tehnoloģijas?

- Nē, - Tarass papurināja galvu. - Par raķetēm nav ne vārda, nemaz nerunājot par zenītraķetēm. Losa laikā tādas neeksistēja ne uz Marsa, ne uz Zemes.

- Tātad tās parādījās vēlāk, pēc viņa aprakstītajiem notikumiem. Vai arī mēs nonācām citā invariantā.

- izslēgts! Ja šeit nebūtu inženiera Losa ...

- Losam jābūt vēl vismaz simt citos invariantos.

- Kāpēc tad Ozols mums iedeva tikai viena Zara koordinātes?

- Nu nezinu. - Nastja aizdomājās. - Tiksim skaidrībā, ja jau ​​esam šeit ieradušies. Vai nofiksēji, no kurienes uz mums šāva?

- Pilsētas dienvidu sektors, - atbildēja inks - No piramīdālās ēkas jumta blakus sašķiebtajam tornim. Dodu attēlu.

 Pasažieru acu priekšā parādījās tēmekļa krustiņš, aizsedza režģa torni ar salocīto galotni. Tievs aplītis iezīmēja daļu no kopējā attēla, ar lecienu pietuvināja pilsētas ainavu. Kļuva redzama zema mašīna bez riteņiem, uz kuras stāvēja ferma ar divām vadīklām. Ap mašīnu rosījās brūnas marsiešu figūriņas. Uzplaiksnīja liesma. No vadīklām norāvās neass cigārs un metās uz "golemu", atstājot aiz sevis dūmu un uguns asti.

- Viņi mūs redz, vai? - nomurmināja Tarass.

- Kas par lietu?! - Nastja sašutusi pievērsās borta datoram. - Vai inkognito režīms ieslēgts?

- Režīms prasa daudz enerģijas, - inks bezkaislīgi atcirta. - Enerģijas krājums ir ierobežots. Turklāt neredzu lielas briesmas.

- Bet zenītraķešu uzbrukums, protams, nerada briesmas, - Tarass nespēja atturēties.

- "Golema" aizsardzība ir paredzēta ...

- Atlikt pretimrunāšanu! - pavēlēja Nastja. - Ieslēdz "inkognito" un nolaidies pēc iespējas tuvāk Losa aparātam. Un turpmāk palūgšu saskaņot rīcību ar mani!

- Klausos! - Inks pavisam sausi atbildēja.

Raķete, kas jau bija veikusi lielāko daļu ceļa līdz iznīcināšanai paredzētajam mērķim, pēkšņi to pazaudēja un novērsās, tikai ne jau uz augšu - lai pašiznīcinātos, kā to darīja Zemes raķetes, raķešu ēras beigās, bet gan uz leju. Nodārdēja sprādziens. Viena no pilsētas vadošajām ēkām sabruka blakus vietai, kur "golema" aparatūra bija atklājusi Losa olveidīgo aparātu.

- Ko viņi dara?! - čukstēja Tarass.

- Viņi mūs mēģina notriekt! - Nastja sarauca pieri. - Tikai kāpēc? Pret ko viņi aizstāvas?

Tarass padomāja un nedroši teica:

- Varbūt marsieši mūsu "golemu" kļūdaini noturējuši par zemiešu aparātu? Debesu Dēliem piederošu, kā Tolstojs rakstīja? Un vēlas ierobežot viņu piekļuvi Marsam?

- Diezgan saprātīga doma, - meitene nestrīdējās.

"Golems" ēkā iekļuva caur jumta spraugu un istabas centrā klusi nolaida blakus Losa aparāta saņurcītajai olai.

- Ejam, paskatīsimies. - Nastja bija pirmā, kas katapultējās no golēma kokona kajītes.

Tarass viņai sekoja.

Uniki pasargāja viņus no jebkādām ārējām ietekmēm, aizvietojot skafandrus, taču abi izslēdza pilnīgu iekapsulēšanos un tagad elpoja Marsa gaisu, pilnu ar nepazīstamām un pazīstamām smaržām. Pieuvojās sešmetrīgajam raķetes elipsoīdam, ziņkārīgi aplūkojot ar biezu atsperi apvīto sprauslu, pārsprāgušo iluminatoru, pārlūzušo tērauda gredzenu, kas atgādina brunčus, daudzus mazus iespiedumus un skrambas.

- Izskatās, ka arī uz viņiem šāvuši, - Tarass pieskārās vienam no iespiedumiem.

- Tāpēc viņi arī nosēdās šeit, - piekrita Nastja. - Labi ka veiksmīgi, ka nenositās. Paskaties, instruments. Ko viņi šeit darījuši?

Tarass apstaigāja pa netīro grīdu izkaisītās atslēgas, skrūvgriežus, lauzni, āmuru, knaibles, stieples gabalus, skrūves un uzgriežņus.

- Kaut ko samontējuši...

- Helikopteru?

- Tolstojs rakstīja par gaisa kuģiem un laivām, lai gan tie būtībā bija helikopteri. Iespējams, Mstislavs Sergejevičs paņēma sev līdzi kaut kādu transporta līdzekli, lai būtu neatkarīgs. Piemēram, laivu. Tad viņi to samontēja un aizlidoja.

- Visticamāk tev taisnība. Es iešu apskatīt, kas tur iekšā. Nastja bez bailēm uzkāpa atvērtās lūkas caurumā.

Tarass, pārvarot vilcināšanos, rīkojās tāpat.

Lampas pie krūtīm apgaismoja kabīnes iekšpusi, stepētas ādas sienas, rupjas formas atzveltnes krēslus, kaut kādas sviras, stūri, instrumentus un ierīces ar okulāriem. Daudzas ierīces bija sadauzītas, izlidojušas no savām vietām, krēsli arī no trieciena sagriezušies uz sāniem.

- Cik viss vienkāršs! - pusbalsī sacīja Nastja. - Es pat nespēju noticēt, ka ar šitādu grabažu var lidot kosmosā!

- Arī mūsu senči kosmosā devās ar nenormāli neuzticamiem transportlīdzekļiem.

- Jā, bet tas notika gandrīz pusgadsimtu vēlāk nekā šajā Zemes invariantā. Tolstojs aprakstīja pasauli, kurā nezināms inženieris izgudroja un uzbūvēja raķeti uzreiz pēc revolūcijas! Vai tu saproti atšķirību? Divdesmitā gadsimta divdesmito gadu zinātne un tehnoloģija vēl nebija gatava lidojumiem kosmosā.

- Bija gan, - iebilda Tarass. - Loss vienkārši "no jauna atklāja" to, kas jau bija izgudrots un izgatavots pirms viņa. Galu galā atlanti un Magacitli pēc kaujas ar hiperborejiem aizlidoja kosmosā ar tādām pašām metāla olām.

Nastja sāniski pašķielēja uz biedru, un viegls izsmiekls pārslīdēja pār viņas lūpām.

- Ak jā, galīgi  aizmirsu, ka viņi taču lidoja... uz olām. Nu, ejam tālāk? Es visu ierakstīju videoklipā ziņojumam, izmērīju fona parametrus.

- Kā mēs tagad atradīsim Losu?

- Neuztraucies, droši vien būs kaut kādas pēdas. Kaut ko izdomāsim.

- Varam pajautāt marsiešiem ...

- Ko?

Tarass samulsa.

- Es gribēju teikt, ka marsieši var zināt, kurp aizlidoja Loss un viņa ceļabiedrs.

Nastja, kura atkal grasījās pajokot, sastinga. Uzsita jaunietim uz pleca.

- Patiesībā nav slikta ideja! Ja marsiešiem ir zenītraķešu sistēmas, tad jābūt arī radariem!

- Droši vien ... un kas?

- Un lokatoristi varēja izsekot Losa laivas lidojumu! Nepieciešams sagūstīt "mēli" un nopratināt!

Tarass atklepojās cīnoties ar šaubām.

- Sagūstīt jau būtu pārāk ...

- Nemaz ne pārāk, mēs pieklājīgi palūgsim viņu atbildēt uz mūsu jautājumiem un palaidīsim uz visām četrām pusēm. Starp citu, es paķēru līdzi arī lingveru.

- Kur mēs viņus meklēsim?

- Nemaz nav jāmeklē. Netālu atrodas zenītraķešu komplekss. Mēs nemanāmi pietuvosimies, nobiedēsim karavīrus un sagūstīsim virsnieku.

Tarass padomāja.

- Labi, lai notiek.

Viņi vēlreiz uzmeta acis aparāta kabīnei un uzkāpa ārā. Bet pirms nokļūšanas "golemā" izgājām cauri ēkas zālēm, aplūkojot sēdekļu rindas, freskas uz sienām, nišās stāvošās vai nogāztās marsiešu statujas, sadragātus un dažviet veselus ekrānu spoguļus pa visu sienu. Viss izraisīja dzīvu interesi, katra interjera detaļa - dažādas emocijas, un doma, ka ēkai un tās saturam ir liela zinātniska, ētiska un kultūras vērtība, tikai vairoja vēlmi uzzināt vairāk par šo pasauli.

Visbeidzot, Nastja bija apmierināta ar ekskursiju pa milzīgo pussagruvušo ēku, un viņi atgriezās "golemā". Startēja.

Tumši zilajās debesīs pār pilsētu spīdēja neliela Saule, bet vienalga, visu klāja pelēcīga dūmaka - kā smogs, un tāpēc šķita, ka pienācis vakars.

Golēma aparatūra ātri atrada pakāpienveida ēku ar zenītraķešu iekārtu. Uzlidoja augstāk, palika karājāmies virs ēkas jumta.

Marsieši brūnās uniformās, bezjēdzīgi skraidelējot, krāmēja uz sliedēm līdzīgām vadīklām spīdīgus raķešu cigārus. Uzlādes procesu uzraudzīja resns marsietis ar sarkani zeltītām akselbantēm un pātagu labajā rokā. Viņam bija karsti, un viņš ik pa brīdim noņēma galvassegu, kas atgādināja Pirmā pasaules kara laiku vācu ķiveres, un noslaucīja pliko galvu ar kabatlakatiņu.

- Šito pašu arī paņemsim, - nolēma Nastja.

Tarass bija nedaudz satricināts par šo "paņemsim", bet arī viņš izjuta dīvainu azartu, kas pārņēma dvēseli, liekot rīkoties, neņemot vērā sekas.

"Golems" nolaidās un pēc Nastjas pavēles izšķīlās no neredzamības kokona. Uzspīdēja kā saulaina skaidiņa, pērkonīgi nodārdināja.

Marsiešu karavīri no bailēm nokrita uz mājas jumta, gaudodami meklēja slēptuves. To izdarīt mēģināja arī resnais komandieris, bet nepaspēja. No saules skaidiņas, kas nokrita no debesīm, iznāca spožās bruņās tērpies milzis, un kaut ko norēcās nepazīstamā valodā, izstiepjot pret virsnieku milzīgu roku. tas aizvēra acis, sarāvās un murmināja:

- Es neesmu vainīgs, Debesu Dēls ... Man pavēlēja, Debesu Dēls ... Es negribēju tev kaitēt ... Man pavēlēja ...

- Klusēt! - norēcās Debesu Dēls (Nastja izmantojot lingveri, kurš ātri apguva marsieša runu, un "unika" daudzjoslu skaļruni). - Jūs nesen notriecāt Debesu Dēlu aparātu, kurš nokrita pilsētā! Kurš pavēlēja šaut?!

- Pirmais divlentu pulkvedis, Debesu Dēls ...

- Bet viņam?!

- Otrās zvaigznes ģenerālis, Debesu Dēls ...

- Nu, bet viņam?

- Lielais stūrmanis Husans, Debesu Dēls ...

- Jūs visi par to esat pelnījuši visbriesmīgāko sodu - nāvi!

Tarass saviebās un pasmaidīja, klausoties Nastjas runu, taču nemaisījās.

- Kā pavēlēsiet, Debesu Dēls, - virsnieks paklausīgi piekrita.

- Saki, kur Debesu Dēli pēc tam aizlidoja ar lidojošu laivu, un es tevi pasaudzēšu!

Resnais, sviedriem klātais marsietis atvēra vienu aci, neticīgi palūkojās pār gigantu, kas noliecās pār viņu.

- Es nezinu, Debesu Dēls ...

- Tad tu mirsi!

- Bet es varu pajautāt acs kapteinim, - marsietis steidzīgi turpināja, - kurš caur spoguli seko debesīm. Blakus atrodas viņa dienesta bunkurs.

- Jautā!

Marsietis uzrāvās, sparīgi sāka tipināt ar kājiņām, grasījās ienirt jumta atvērtajā lūkā, bet dzirkstošais Debesu Dēls satvēra viņu zem padusēm, pacēla gaisā.

- Parādi man, kur atrodas acs kapteiņa rezidence! šausmās acis aizvērušais resnulis, atkal tās atvēra, drebošu pirkstu rādīdams uz torni:

- Tur ... iekšā ...

Milzis pagriezās pret sašķiebto režģoto torni.

- Aiz viņiem! - Tarass pavēlēja "golema" inkam.

Nastja unikā, kurš bija pieņāmis bruņinieka bruņu formu, ar marsieti rokās, nolēca torņa pakājē, kuru apsargāja karavīru vienība brūnās formās. Uz viņu šaut nesāka, aizbēga kur kurais, tiklīdz viņa parādījās to priekšā visā Debesu Dēla tērpa krāšņumā.

Resnais virsnieks, pietupdamies no bailēm, ieveda viņu tornī.

- Vai man vajadzētu tev sekot? - jautāja Tarass.

"Nevajag, gaidi ārā," meitene atsaucās. - Viņi visi ir gļēvuļi, neviens neuzdrošinās šaut uz Debesu Dēlu.

- Esi uzmanīga.

- Neuztraucies, es ātri.

Pagāja minūte, vēl viena, trešā ...

Marsieši sāka kautrīgi lūkoties ārā no aiz mūra akmeņiem un blakus esošo ēku sabrukušajām sienām. Apdzisušās "saules lauskas" nekustīgums viņiem deva drosmi. Viens no drosmīgākajiem karavīriem, izstiepis kaklu, četrrāpus pierāpoja pie “golema”. Viņa izboztajās, bezkrāsainajās acīs kvēloja bērnišķīga ziņkāre.

Tarass joka pēc uz mirkli ieslēdza sirēnu.

Karavīrs palēcās, nokrita zemē un sastinga, aizsedzis ausis ar rokām. Pārējie atkal paslēpās.

- Kas noticis? - teica rācija Nastjas balsī. Tarass, nolamādams sevi par puicisko rīcību, vainīgi noklepojās:

- Karavīri kļuva drosmīgāki, nācās pabaidīt. Vai drīz tur?

- Runājos ar lokatoristiem.

Viņa parādījās dažas minūtes vēlāk, bez pavadoņa. Uzmeta skatienu, sīkajos akmentiņos iespiestajam marsietim, iekāpa "golemā".

- Starts!

Aparāts pārklājās ar spēka ekrānu, kļuva neredzams, uzlēca debesīs.

- Kaut ko uzzināji? - jauneklis neizturēja.

- Viņiem šeit ir vesela atmosfēras un kosmosa kontroles sistēma, - Nastja svarīgi paziņoja. - Viņu galvenais marsietis Husans nolēmis nepieļaut Debesu Dēlu flotes atnākšanu uz Marsa un pavēlēja notriekt visus pienākošos kosmosa kuģus.

- Vai tik tu neputro? Varbūt Tuskubs? Tolstojā Marsa -Tumas valdnieks bija Tuskubs, Aelitas tēvs.

- Tuskubs, cik sapratu, ir gāzts, viņa vietu ieņēmis dienvidu karalis Husans.

- Še tev reize! Vēl viena revolūcija?

- Tas sākās vēl pirmās Losa ekspedīcijas laikā, ja atceries. Un šitā tas beidzās. Tuskubs kopā ar savas gvardes atliekām aizbēga uz ziemeļiem, aiz Lambrekem ... vai kaut kā citādi, kā nu šīs kalnu grēdas sauc. Marsieši runāja par kaut kādu Dieva Brūci, par Hao Vāli - es nesapratu. Bet viņš ir kaut kur tur.

- Mēs šeit nevienu neatradīsim, - Tarass bēdājās.

- Pagaidi, vēl nav vakars. Izrādās, ka lokatora detektori fiksējuši Losa laivas lidojumu. Mūsu aizbilstamie iznīcināja zenītraķešu kompleksu, kas viņus sašāva un aizlidoja uz Svēto Slieksni.

Jaunietis atdzīvojās.

- Aelitai tur bija patvērums!

- Atradīsim Slieksni un meklēsim Debesu Dēlus.

- Tu zini koordinātes?

- Man tika norādīts aptuvenais virziens un orientieri, garām neaizlidosim.

Tarass aizdomīgi paskatījās uz meiteni.

- Viņi tik labprāt tev visu izstāstīja? Paši, bez piespiešanas?

Nastja iesmējās.

- Pabiedēšanai man nācās pāris reizes izmainīt unika formu un uzdot jautājumus tā labi skaļi.

- Ceru, ka miermīlīgo dzīvotāju vidū nebija upuru?

- Nu nemaz nav tik miermīlīgi, tie iedzīvotāji. Uzlido augstāk un dod panorāmu. - Nastjas pēdējie vārdi bija domāti aparāta inkam.

Golems pacēlās trīs kilometru augstumā un pakārās.

Nastja uzmanīgi ielūkojās ainavā zem kājām: pilsētu drupas, no dienvidiem tuksnesis, rietumos plato - viss pārklāts ar kanāliem, galvenokārt sausiem - un ziemeļos kalni.

- Ja ticēt marsiešiem, Svētais Slieksnis atrodas Liziaziras pakājē, bet tas ir aiz tuksneša, dienvidos.

- Tu teici, ka Tuskubs aizbēga uz ziemeļiem.

- Ja neatradīsim Losu un viņa ceļabiedru pie Sliekšņa, lidosim viņus meklēt uz ziemeļiem, uz šo pašu Dieva Brūci. Interesanti, kādu nozīmi marsiešu senči ielikuši šajā vārdā?

- Varbūt tas ir krāteris, nokrituša meteorīta pēdas?

- Pieņēmums ir loģisks, bet pagaidām nedzen zirgus, Ždanov, galu galā viss noskaidrosies. Uz priekšu!

"Golems" metās uz dienvidiem ...

Pēc trīs stundas ilgas klaiņošanas pa tuneli viņš atklāja sevī jaunu īpašību - vēlmi pretoties! Līdz šim Loss dzīvoja ar filozofisku vienaldzību pret to, kas viņam notiek apkārt. Pazaudējis savu zemes sievu, viņš iegāja vientulībā, sevis žēlošanā, pēc inerces turpinot inženiertehnisko darbību. Izgatavoja aparātu. Nedaudz atmaiga, sāka sarunāties ar cilvēkiem. Aleksejs Ivanovičs Gusevs, bijušais sarkanarmietis, kurš piekrita lidot kopā ar viņu uz Marsu, lika Mstislavam Sergejevičam pārvērtēt attieksmi pret pasauli, no jauna pārskatīt cilvēku problēmas, jūtas un vēlmes. Strādnieku līdera, Tuskuba pretinieka marsieša Hora vārdi, ka "neganti un valdonīgi jāmīl dzīve", iekrita dziļi dvēselē. Bet tikai pēc tam, kad bija pazaudējis savu Marsa mīlestību - Aelitu un atgriezies uz Zemes, Loss saprata, ka viens pats viņš nav nekas! Nevienam nevajadzīgs! Viņu žēloja, attāli un bailīgi, kā slimu cilvēku, bet viņam neticēja. Bet viņš nevēlējās, lai viņu žēlo. Viņš sapņoja par mīlestību, par uzticīgu dzīvesbiedreni, par draugiem, kuriem viņš būs vajadzīgs kā gaiss, tāds kāds viņš ir. Tomēr viņš pēc būtības neko nebija darījis, lai iekarotu mīlestību un iegūtu draugus. Dzīvoja sevī un sev. Bet tagad bija pienācis laiks izvēlēties: palikt tam, kāds viņš bija, ar atmiņu un vilšanos slodzi, filozofiskām dīkām pārdomām vai arī kaut ko izdarīt, izmainīt dzīves ritmu, pacelties pāri pasaulīgajiem rūpestiem un vieglajām jūtām, kļūt nevis par vēlmju un garīga slinkuma vergu, bet gan par esības saimnieku! Un Losa sirds, piecdesmit piecus gadus veca vīrieša sirds, piepildot asinsvadus ar asinīm, atšķaidītām ar melanholiju, pēkšņi uzliesmoja ar dusmām un nicinājumu pret sevi un sacietēja. Viņš negribēja mirt, jo nebija pabeidzis to, kā dēļ atlidoja uz Marsu. Viņam nebija tiesību mirt!

Atvērās otra elpa. Redze saasinājās. Loss jau varēja brīvi orientēties tuneļa tumsā, neskatoties uz gandrīz pilnīgu gaismas neesamību. Tikai reizēm uz rupji apstrādātajām sienām vai griestiem gadījās kvēlojošas pelējuma vietas. Šajā iluzoriskjā gaismā viņš ieraudzīja virkni aku un laimīgi aizgāja tām garām. Tad viņš pa metāla cauruli šķērsoja pretīgas smakas izplatošu bezdibeni, pārlēca pāri diviem desmitiem plaisu. Uzdūrās vēl vienai bruņurupucim līdzīgajai mašīnai, ar kādu pats bija nesen braucis, un stundu atpūtās tajā, ērtā krēslā, sūkājot neaizdegtu pīpi. Tad viņš atkal gāja uz priekšu, sakodis zobus, sapņodams par malku ūdens; blašķē ūdens vēl šļakstījās, bet viņš to glabāja, nezinot, cik ilgi vēl būs jāiet.

Spēki beidzās pēkšņi.

Loss pēkšņi sajuta reiboni, apstājās, notupās... un zaudēja samaņu. Bezsamaņa pārvērtās dziļā miegā, īsā, tikai divu stundu garumā. Bet atpūtinātais organisms iesaistījās darbā bez iešūpošanas.

Loss pamodās, apsēdās, ielūkojoties tumsā, domādams, kur viņš atrodas un kas viņam noticis, un uzreiz nesaskatīja vājas gaismas gredzenu tālumā. Ātri saprata, ka uz redzamības robežas spīd tuneļa gals. Un tad radās cerība to sasniegt.

Spēki pieauga. Viņš piecēlās un gāja, sākumā klupdams, klibodams, tad arvien pārliecinošāk un ātrāk.

Tumsa sāka izklīst. Drīz parādījās apaļa, gaiša tuneļa atvere, kas izveda kaut kādā alā. Loss vienā elpas vilcienā pārvarējis pēdējos simtus metru, iegāja kupola formas ledus grotā, kuras griesti un sienas no iekšpuses kvēloja maigi kā dārgs opāls.

Loss spēra vēl divus soļus un apstājās. Streikoja sirds.

Visur gulēja marsiešu kareivju līķi. Viņi izrādījās nogalināti pavisam nesen, spriežot pēc asiņu, dzelzs, šaujampulvera un elektrisko izlāžu smakām.

Dīvainas mašīnas, kas sastāvēja tikai no metāla pilieniem un notecējumiem, konusa formas teltis, elektriskās iekārtas zibeņu mešanai, konteineru kalni - viss bija izšķaidīts un izmētāts ar kaut kādu griešanas staru. Un atkal līķi, līķi, līķi ...

Aizturējis elpu, Loss staigāja pa zāli, ieklausoties pazemes klusumā, atbalsojošā viņa soļus. Neviena ... Vai tiešām visi miruši?!

- Hei, vai ir kāds dzīvais? - viņš pasauca. Dreboša atbalss atbildē: - ...vais, ...vais, ...ais ...

- Atsaucieties! ... Aelita! ... lita-lita-lita-lita ...

Zāles centrā kaut kas nobrīkšķēja. Brīkšķi atkārtojās.

Loss steidzās skaņas virzienā.

Liela zeltīta telts, kas brīnumainā kārtā palikusi neskarta vispārējā grautiņā, atmests priekškars ... Loss ielēca iekšā, uzreiz nepieradis pie pustumsas.

Šeit skaidri dzīvoja sieviete: spilveni, paklāji, zema plata gulta, segu kalns, zelta figūriņas, vāzītes ar šauriem kakliem, spoguļi, rotaslietas ... saldas smaržas ... viņas smaržas!

- Aelita!

Aiz plānajām telts sienām atkal nokrakšķēja.

Viņš izlēca ārpušē.

No kastu kaudzes uz viņu raudzījās pelēka, asdeguna marsieša seja. Viebās vai nu sāpju grimasē, vai bailīgā smaidā.

- Kas tu esi? - Loss pielēca pie viņa, pārgāja uz marsiešu valodu:

- Cli tu šoho?

Marsietis, ģērbies pelēcīgi ceriņkrāsas apmetnī, ātri, ātri sāka māt, saviebās, nomurmulēja:

- Nenogalini, Debesu Dēls, es neesmu karavīrs, es kalpoju kungam, mani sauc Hiliks, esmu vājš un nenozīmīgs ... neko nezinu, nevienu netraucēju ...

- Aizveries! - Loss viņu apturēja. - Kam tu kalpoji?

- Mani atveda Tuskuba karavīri, piespieda dienēt, ilgi kāpām lejā, dzīvojam pazemē ...

- Īsāk! Kas ir tavs saimnieks? Tuskubs?

- Nē, Debesu Dēls, es kalpoju viņa meitai Aelitai ...

- Kur viņa ir?!

Marsietis sarāvās.

- Atnāca briesmīgs Debesu Dēls, viss dzirkstošais, sāka prasīt, lai viņam parāda ceļu pie Dieva Hao Vāles, tad visus nogalināja un aizgāja ...

- Kur ir Aelita?

Marsietis nokrita ceļos, izstiepis labo roku pret Losu; kreisā nekustējās, piedurkne bija asiņaina.

- Nenogalini, Debesu Dēls! Tā nav mana vaina! Es slēpjos, neko neredzēju ...

- Viņš nogalināja viņu?!

Hiliks pamāja ar galvu, asarām ritot pār liesajiem vaigiem.

- Nezinu, bet viņa nekur nav atrodama, es izmeklējos, iespējams, viņš paņēma sev līdzi, citādi viņa būtu palikusi, bet es esmu viens pats, pārējie nogalināti vai aizbēguši ...

- Kad tas notika? -Loss pārtrauca marsieša žēlabas.

- Es neatceros, nesen, pirms pusvorema, vai veselu voremu ...

- Diennakts ... - Loss nomurmināja. - Vai pusi diennakts ... Augstais ... bijis šeit ... atkal man priekšā ... kāpēc viņam vajadzīga Aelita? ...

- Viņš ir briesmīgs, viņš nogalināja visus, viņam ir visu sadedzinošs stars ... - marsietis atkal nomurmināja, acu priekšā kļūstot arvien nespēcīgāks.

Loss apsēdās pie viņa, paņēma ievainoto roku. Hiliks sarāvās, iespieda muguru no griestiem nokritušajā ledus klucī. Viņa blāvās acis piepildīja šausmas.

- Nebaidies, - Loss sacīja. - Es tikai apskatīšu tavu brūci.

Viņš ar nazi pārgrieza piedurkni, uzmanīgi noņēma asiņainās lupatas. Marsieša plecs bija saplēsts kaut kādiem nagiem, brūces malas šķita apdegušas. Asinis uz brūces bija savilkušās un vairs netecēja.

Loss pašūpoja galvu, no mugursomas izņēma tīru dvieli, nogrieza strēmeli un pārsēja plecu. Sastingušais cilvēciņš vēroja viņu blāvām acīm, laiku pa laikam nodrebēdams.

- Tā lūk, es citādi nevaru tev palīdzēt, - Loss iztaisnojās. - Vai pats varēsi izkļūt no šejienes?

Hiliks attapās, aplaizīja lūpas.

- Labais Debesu Dēls ... lai Hao tevi atlaiž ...

- Kur aizgāja tas ... pirmais Debesu Dēls?

Marsietis sarāvās, pamāja uz istabas tālāko galu.

- Tur eja ... lieli vārti, no dzelzs ... tā ir eja uz Dieva Hao Vāli... bet tur nedrīkst iet, tur nāve! Daudzi, kas raka eju, nomira vēlāk ... un tie, kas tur iegāja, vairs neatgriezās ...

- Kā tu zini?

- Aelita stāstīja. Viņa arī vēlējās doties uz Vāli, lai satiktos ar Hao, taču viņu nelaida ...

Loss norija kaklā kamolu un sakoda zobus.

- Viņa ir dzīva ... es viņu atradīšu!

- Neej tur, labais Debesu Dēls, nomirsi!

- Ja neatradīšu Aelitu, kāpēc man dzīvot? Bet kamēr ir cerība ... paliec sveiks.

Viņš pagriezās un devās prom, izvairoties no šķēršļiem. Pēc nelielām vilcināšanās iegāja Aelitas teltī un sameklēja viņas personīgās mantas. Atrada zilu pudeli, līdzīgu tai, kurā viņa turēja indi. Pasmaržoja: ož pēc vērmelēm. Varbūt tas noderēs? Viņš iebāza pudeli kabatā. Uzdūrās koka lādītei, atvēra to. Skaists, ledus zila metāla duncis, ar dārgakmeņiem rotātu spalu. Arī tas noderēs ...

Apskatījis Aelitas pagaidu mājokļa iekšpusi, Loss izgāja. Sirds pukstēja ātri un smagi. Dvēsele aizdegās, gaidot tikšanos. Lai kas notiktu, viņš atradīs! Un neviens neatturēs viņu atrast savu mīļoto! ...

Eja sākās aiz cauri izdedzinātas metāla sienas.

Loss aplūkoja cauruma dīvaini izliektās, robaini apkusušās malas - vārtu metāls bija izkusis - un ar zināmu iekšēju dreboņu izlīda otrā pusē, tunelī, kura sienas veidoja pelēki poraini pusgredzeni, kas piestiprināti viens otram. Grīda šajā tunelī bija akmeņaina, ļoti līdzena. Uz tās gulēja bieza putekļu kārta, kurā bija daudzu pēdu nospiedumi. Vienas no tām, lielākās, rievotās, acīmredzot piederēja Losa ceļabiedriem. Pārējās bija mazas, kā bērniem, tās bija atstājuši marsieši.

Loss sameklēja Aelitas pēdas - tīri refleksīvi, necerot uz rezultātu, tās neatrada un steidzās uz priekšu. Intuīcija teica, ka viņu gaida daudz atklājumu.

Jaunais tunelis aizrijās ar tumsu. Apaismotā ieeja pamazām attālinājās, iet kļuva grūtāk. Baidīdamies iekrist kādā akā, Loss gāja lēnām, savaldot saviļņojumu. Bet tunelis drīz beidzās, atdūries pret akmens sienu. Mstislavs Sergejevičs gandrīz atsitās ar galvu pret šķērsli, paspējis izlikt roku uz priekšu. Sajuta auksto, nelīdzeno virsmu: vai nu akmeni, vai raupju kniedētu plātni. Skaļi ierunājās:

- Strupceļš! Vai tiešām marsietis apmānīja? Bet bija taču pēdas ... kur tās pazudušas?

Uzrāva sērkociņu.

Mazo un lielo pēdu nospiedumi pazuda zem brūnganzaļās krāsas mūra. It kā tas būtu radies nesen. Kas par lietu? Optiskā ilūzija?

Sērkociņš izdega. Loss kārtējo reizi pārlaida plaukstu pār sauso un cieto sienas virsmu.

- Brīnumi sietā! Lehtveisa ala! Džinn, atver vārtus!

Kaut kas noklabēja.

Loss pakāpās atpakaļ.

Sienā nostrādāja kaut kāds mehānisms, tā sāka kustēties uz sāniem. Izveidotajā spraugā ieplūda blāvas caurspīdīgas mēness gaismas straume.

Loss ar pamirstošu sirdi spēra soli uz priekšu.

Viņš atradās uz akmens balustrādes, kas karājās virs milzu zāles bļodas. Zāles centrā no grīdas izvirzījās rievota kolonna, kuras diametrs bija vismaz simts metri, pēc izskata no dzīvsudraba, tāpēc ka mirdzēja un laistījās. Kolonna iegāja kalnu klinšu dziīlēs kā nagla kokā, un, pēc Losa aprēķiniem, trīssimt metru augstumā virs grīdas, bija pārklāta ar rievotu konusu - tieši tāpat kā "naglas galva".

- Ka tavu māti! - nočukstēja Loss, pēkšņi saprotot, ka savā priekšā redz Dieva Hao Vāli. - Ir nu gan milzenis!

Vairākas minūtes viņš nenovērsa acis no Vāles "naglas", apdullināts no tās lieluma. Tad sāka pievērst uzmanību detaļām.

Zāle drīzāk izskatījās pēc šahtas, kuru izcirtuši marsieši vai, drīzāk gan, Magacitli, klintīs ap Vāli, un to apgaismoja dīvainas šķidruma izskata zeltaini zilganas liesmas straumes, kas virzījās pa nelīdzenajām dzirkstošajām pazemes sienām. Bija redzamas izkusušas sienu sekcijas, kas bija pārklātas ar atdzisuša akmens pilieniem un notecējumiem. Alas-šahtas grīda bija gluda, svītraini krāsota līdzīga ahātam griezumā. Bet viņš netika tuvāk Vāles ķermenim, tur bija trīs metru atstarpe.

Loss pamanīja tiltiņu, kas bija pārmests pāri šai spraugai, un tad caurumu Vāles kolonnā, kas mirdzēja kā asiņaina ļauna acs. Acīmredzot kāds jau bija bijis šeit un atradis veidu, kā iekļūt milzu ierīcē - ka tā ir ierīce, nezināmu mērķu mašīna, iespējams, kosmosa kuģis, Loss nešaubījās, būdams inženieris un konstruktors, un izmeta tiltiņu uz lūku. Tas varēja būt bijušais Losa ceļabiedrs vai kāds pētnieks-varonis pirms viņa.

Skatiens krita uz kaut kādām caurulēm un bumbām, kas gulēja šur un tur, pa perimetru ap Vāles kolonnu. Gandrīz visas bumbas bija melnas, bet bija arī vieglākas, un tādas, kuru iekšpusē virpuļoja, riņķoja, gaišu dūmu vai sudrabainu dzirksteļu straumes. Pie šādām bumbām bija redzami drēbju uzkalniņi un lupatas. To bija daudz - desmitiem. Loss ieskatījās un saprata, ka tie ir marsiešu skeleti un līķi. Aelitas kalps nemaldināja. Neaicinātus viesus Dieva Hao Vāles zālē gaidīja nāve.

Loss papurināja galvu, atbrīvojoties no baigās dvesmas.

Sameklēja kāpnes uz alas grīdu un sāka nokāpt, aizmirstot par bailēm un briesmām, redzēdams sev priekšā tikai efemēro un slaido Aelitas figūru.

Nolaišanās ilga labu laiku. Trūka pakāpienu un veselu akmens kāpņu bloku, un, neraugoties uz zemo gravitācijas spēku, vajadzēja piesardzīgi kāpt pāri bedrēm un iegruvumiem.

Beidzot viņš nokāpa lejā. Un atkal sastinga, ar izbrīnu skatoties uz bezprecedenta struktūras spēku un skaistumu, ko marsieši sauca par Dieva Hao Vāli. Skaidrs, ka to nebija radījuši ne cilvēki un arī ne marsieši. Tomēr no Zemes aizbēgušie magacitli arī diez vai varēja izveidot tik gigantisku struktūru un nolaist to uz Marsa, iedzīt planētā,  kā naglu koka stienī. Loss juta, ka Vāle uz Marsa parādījās ilgi pirms Debesu Dēliem un, iespējams, miljoniem gadu pirms Marsa civilizācijas ziedu laikiem.

No plaisas ap Vāles mirdzošo dzīvsudraba korpusu atskanēja skanīgs metālisks striņķšķis.

Loss nodrebēja, sāka steigties. Likās, ka kāds uz viņu skatās, smagi, uzmanīgi, neapmierināti, it kā izlemtu, ko darīt ar jauno nelūgto viesi.

Loss, atbildot, atņirdza zobus. Viņamkļuva jautri un baigi, sapņu uzbudinātās asinis sitās viņam galvā kā ar āmuru, viņš gribēja ar dūrēm dauzīt sienas, cīnīties ar ienaidniekiem un satriecošā ātrumā steigties uz priekšu.

Paklupis pār drēbju uzkalniņu - sen mirušā marsieša miesa bija sažuvusi, satrunējusi, palicis tikai pelēks skelets - viņš atjēdzās, nomierināja drebēšanu rokās, sāka iet lēnāk. Kaut kas pazibēja zem kājas. Viņš noliecās.

Medaljons! Tas bija uz Aelitas viņu atvadu naktī Liziaziras alā! Aelita bija šeit! Un viņa speciāli nometa medaljonu, lai viņš nešaubītos par ceļa pareizību!

- Aelita! - izsprāga no krūtīm.

Izklīstoša atbalss atnesa ierasto rečitatīvu: lita-lita-lita-lita ... Ne skaņas atbildei. Un tomēr sirds saka - viņa ir šeit! Vāles iekšpusē. Jo nav kur citur paslēpties.

Loss noskūpstīja medaljonu, sajutis ar lūpām apreibinošo indes asumu un mīļotās lūpu smaržu, paslēpa zeltlietu kabatā pie pārējām trofejām.

Lūk arī tilts, ovāla lūka, kas ir cilvēka augstumā, iekšpusē sarkans mirdzums. Nu ko, nav kur atkāpties, Debesu Dēls?

Neej, vecais muļķi, nomirsi! - dvēselē ierunājās prātīga balss.

Pirmkārt, ne nu tik vecs, Loss pats sev iebilda. Otrkārt, arī ne tik dumjš. Treškārt, - par vēlu baidīties. Ja paveicies nokļūt pie Marsa noslēpumu noslēpuma, tad vairs neatkāpties!

Viņš nolīdzināja neķemmētos sirmos matus, dziļi ievilka elpu un uzkāpa uz no cieta akmens izcirstās tilta plātnes.

Solis, vēl viens, trešais ... Viņa skatiens nokrita lejup.

Vāle iegāja tik dziļi, ka galva reiba. Ak Dievs! Kas tā par tādu "naglu"?  Ja nu tas sasniedz Marsa kodolu? Vēl solis, vēl viens, un tad viņš jau bija pie lūkas. Deguns saoda aukstumu un sarežģītas smaržu buķetes, no kurām vienīgā pazīstamā bija ozona smarža. Aizturējis elpu, Loss pārkāpa pāri platam, gludam slieksnim. Tūlīt tuneļa gredzenveida daļa, kas nogriezās pa labi, iedegās tā, it kā tā būtu izgatavota no pienbalta stikla.

Vēl viens solis ...

 Iedegās nākamā sekcija.

Skaidrs, te darbojas saimniekus sagaidošs apgaismojums.

Loss jau drošāk soļoja pa koridoru, sasprindzinot ausis. No tālienes atskanēja dīvaina skaņa: it kā nezināma dzīvnieka nagi klankstētu pa stiklu. Losa mugurai pārskrēja drebuļi. Viņš tikai tagad saprata, ka atrodas milzīga artefakta iekspusē, kuru uz Marsa atstājis kāds nezināmais un nezin kādam nolūkam. Kungs, glāb un apžēlojies! ...

Koridors pagriezās pa labi un nedaudz cēlās uz augšu. Acīmredzot tas visā garumā spirāliski tinās ap Vāles centrālo cauruli. Vienmērīgi turpināja uzliesmot sekcijas priekšā un nodzist aiz muguras, tiklīdz Loss attālinājās.

Sekcija - platāka un nevis apaļa, bet daudzšķautnaina, nespodra, izgatavota no pelēkzila materiāla. Ko tas varētu nozīmēt?

Loss uzmanīgi uzkāpa uz sekcijas grīdas. Kaut kas čaukstēja, nosvilpa, un uzreiz ausīs atskanēja klusa bezķermeniska balss:

- Vienpadsmitais līmenis. Iziet uz transcempta zonu. Runāja krieviski, bet ar akcentu. Šāds akcents dažkārt ieskanējās arī bijušā ceļabiedra runā.

- Atvainojiet, - Loss kautrīgi sacīja. - Kāda izeja?

Pauze.

- Izeja uz transcepta zonu.

- Kas ir transepts?

Vēl viena pauze.

- Vietējā imperatīva aktivators.

- Skaidrs ... - Loss nomurmināja, nevēlēdamās atzīties, ka nesaprot neko. - Ar ko man ir tas gods runāt?

- Es esmu šī slingera inks-operators. Immobots. Atstāts simts četrdesmit septiņus ciklus atpakaļ, lai kontrolētu statusu un ierobežotu piekļuvi. - Nezināmais sarunu biedrs, kurš sevi nosauca par ink-operatoru, sastomījās. - Pašlaik lielākā daļa funkciju tiek atslēgtas tādu apstākļu dēļ, kurus es nevaru kontrolēt.

- A-a ... e-e ... skaidrs. Kur jūs atrodaties?

- Visur.

- Ē-e ... piedodiet ... - Loss nosvīda. - Es nesapratu ...

- Es esmu immobots, iebūvēta informācijas atbalsta un kontroles sistēma.

- Skaidrs ... kaut gan tas nav svarīgi. Kas jūs šeit atstāja?

- Iepriekšējās Spēles tiesnesis.

- Tā, skaidrs ... patiesībā, ko es gribēju jautāt... Vai šeit neiekļuva divi cilvēki, garš vīrietis un maza sieviete?

- Pēc aizsardzības caursitiena daudzi nonāca slingera dobumā, arī sievietes.

- Viņi šeit ieradās pavisam nesen, pirms dažām stundām.

- Jā, viņi devās uz slingera darbības un pārbaudes zonu.

Sirds sāpīgi dauzījās pa ribām.

- Aizvediet mani uz turieni!

- Slingera lifta sistēma bojāta. Pacelieties uz trīsdesmit pirmo līmeni.

- Kur tas ir? Vai es aiziešu pa šo gaiteni?

- Nē, tas ir tehnoloģiskais tunelis, jums jākāpj lejā līdz ass terminālim.

- Parādiet, kā nokļūt.

- Nepieciešama "A-zelta" pielaide.

Loss vainīgi papleta rokas.

- Man nav.

Pauze.

- Man nav tiesību jūs ielaist... bet, tā kā drošības kodu sistēma ir uzlauzta un neitralizēta, es varu atvērt tehniskās akas un avārijas trases. Vai tas jums derēs?

- Pilnīgi!

- Esiet uzmanīgs. Dažas trases ir enerģētiski aktīvas. Pievērsiet uzmanību norādēm.

- Paldies, es skatīšos uzmanīgi.

Aiz koridora sienām atskanēja vēl viens svilpiens.

Pa labi no Losa sekcijas sienā izveidojies ovāls stikla logs izkusa, veidojot ieeju jaunā koridorā. Loss pašūpoja galvu: brīnumi, un nekas vairāk! - un iegāja pa tikai pusotru metru augstajām ovālajām durvīm. Nācās pārvietoties saliecoties. Acīmredzot tehnoloģiskās akas un tuneļi nebija paredzēti cilvēku staigāšanai pa tiem.

Šajā ovālajā caurulā atkārtojās tāds pats apgaismojuma efekts kā pirmajā koridorā. Sekcijas viena pēc otras uzliesmoja un izdzisa aiz muguras. Pēc pāris desmitiem metru caurule beidzās ar izplešanos un sudrabaini mirdzošu sienu sala kristālos. Šeit bija ļoti auksts.

- Nez, kā es tikšu tālāk? - Loss skaļi teica.

- Jums būs jāapiet dzesēšanas stieņi, - teica neredzamais ceļvedis. - Ja jums ir "kokoss", jūs izturēsit.

- Kas?

- Glābēju kompensācijas skafandrs.

- Man tāda nav.

- Tad ejiet caur apakšējām hrononobīdes kamerām. Pašlaik tās nav funkcionālas.

Ar klusu čaukstoņu istabas grīdā atlēca uz augšu iepriekš neredzams lūkas kvadrāts, piecēlās vertikāli, atverot metru platu atveri. Loss tajā ieskatījās: dziļa aka ar kronšteiniem vienā pusē. Neko nevar darīt, jākāpj.

Viņš ar kāju sataustīja kronšteinu, sāka nokāpt un pēkšņi pieķēra sevi pie atklājuma: smaguma spēks Vāles iekšienē bija tuvs gravitācijas spēkam uz Zemes! Tāpēc bija kļuvis grūti staigāt, veikt fiziskas darbības un pat elpot. Kas īsti ir šī Dieva Hao Vāle?

- Hei, ink... e-e, operator, kur jūs esat?

- Klausos jūs.

- Kas ir slingers? Kam tas paredzēts? Un kas to atstājis uz Marsa?

- Slingers ir liela mēroga topoloģiskais kontinuuma transformators.

- Bet ja vienkāršāk?

- Metrikas kompaktifikators.

- Bet vēl vienkāršāk?

Pauze.

- Dimensiju sakļaušanas ģenerators. Manu saimnieku sarunās to dažreiz sauca par "Zaru nogriezēju".

- Labi, lai ir "nogriezējs". Kādas tādus zarus viņš nogriež?

- Dendrokontinuuma invariantus.

Loss pasmīkņāja.

- Hmm, mēs runājam dažādās valodās. Aizmirsti. Kas to atstājis uz Marsa?

- Šis slingers ir aktivizēts drimmers, pēdējās Spēles Tiesneša instruments, kas beidzās pirms simts četrdesmit septiņiem cikliem. Tiesnesis to, man nezināmu iemeslu dēļ, atstāja hronoieloces noliktavā, bet slingeri atraduši potenciāli Spēlētāji un "apraka" mākslīgi izveidotā invariantā. - Sarunu biedrs apstājās un piebilda:

- Mērķis man nav zināms. Esmu tikai sargsistēmas operators ar mērķa funkciju.

- Tfu! - Loss sirdīgi nospļāvās. - Neko nesapratu! Kāda spēle?! Kāds tiesnesis?! Par ko tu runā? Par futbolu, vai?

- Nē, ar to tiek domāta Dendrokontinuuma virslaika katarse, kuru iniciēja viens no tā veidotājiem ...

- Viss! Vairāk ne vārda! Jo vairāk jūs paskaidrojat, jo stulbāks es kļūstu. Es sapratu, ka šis jūsu "nogriezējs" kaut ko nozāģē, kaut kādus zarus, ar to pietiek. Palīdziet man atrast tos, kas šeit ieradās agrāk, un es jūs likšu mierā.

Īss klusums.

- Esmu jūsu rīcībā.

Ne aizvainojuma ēnas, tā pati pieklājīgā intonācija, tā pati bezķermeniskā balss, kas acīmredzot pieder nevis cilvēkam, bet mašīnai.

Aka izbeidzās. Loss nonāca nelielā kubiskā vestibilā ar noapaļotiem stūriem. Vestibila sienas izstaroja smalku opāla spīdumu.

- Man patīk ... - Loss iesāka, neredzēdams ne durvis, ne atveres, bet nepabeidza.

Pretējā sienā pats no sevis veidojās kvēlojošs ovāls, šķietami cietā sienas daļa tajā iekšpusē izkusa, atverot eju. Vāles rāmī iebūvētais dienests atkal sāka darboties, uzminot viesu un saimnieku vēlmes. Šo "servisu" sauca par "automatizāciju" vai "datorizētu apkalpošanas sistēmu", taču sava laikmeta un savas pasaules dēls Mstislavs Sergejevičs Loss nezināja un nevarēja zināt šos terminus. Bet kā pieredzējis klasisks inženieris viņš varēja novērtēt Vāles mehānismu darbu (slingers, ka viņa māti! ...).

- Lieliski sakārtots, - viņš norūca. - Mums šitādu tehniku ...

Jauns, šķērsgriezumā ovāls koridors, noveda viņu garā un šaurā kā sprauga ejā starp drūmiem purpursarkani daudzšķautņainiem akmeņiem, kuru dziļumā mirdzēja rubīna pavedieni un zvaigznes. Atcerēdamies neredzamā ceļveža vārdus, Loss uzreiz nespraucās šajā spraugā, bet vispirms paskatījās uz tamburu telpas ieejas priekšā. Un vairs nebija pārsteigts, redzot virs ieejas viziera parādījušos gaismas uzrakstu: "Aktivators testējas. Transdukcijas laiks ir deviņas relatīvi stabilas vienības."

- Deviņas kas? - Loss skaļi prātoja. - Kādas vēl "relatīvi stabilas vienības"?

- Laikam katrā invariantā ir savs fiziskais raksturs, ātrums un ilgums, - atbildēja neredzamais sarunu biedrs. - Matricas Zara stundu uzskata par samērā stabilu laika vienību. Šajā invariantā neatbilstība ir vienpadsmit procenti.

- Ko tas nozīmē?

- Stundas ilgums šajā invariantā ir par sešām minūtēm trīsdesmit sešām sekundām ilgāks nekā stundas ilgums matricas invariantā.

- Ļoti saprotami, - Loss pasmīnēja. - Gandrīz sapratu. Ja jūs joprojām esat blakus, tad atbildiet vēl uz vienu jautājumu: vai es varu šeit iziet cauri, nekaitējot veselībai?

- Pirms aktivatora testēšanas laika beigām varat.

- Paldies.

Loss bez vilcināšanās devās pa eju starp nezināmas nozīmes akmeņiem, kas izskatījās biedējoši dzīvi. Daži no tiem bija pilnīgi tumši, lielākā daļa bija gaišāki, violeti zili, bet citi zāles galā ieguva zilu nokrāsu un izskatījās kā stikla vai ledus bloki. Acīmredzot tie jau bija pārbaudīti un gatavi darbam.

Loss atviegloti izgāja no zāles. Bija jūtams, ka dīvainie daudzmetrīgie bloki tika piepildīti ar enerģiju līdz augšai un, tos ieslēdzot, atrasties telpā bija nāvējoši.

Jauns ovāls koridors, tamburs ar noapaļotiem stūriem. Smarža. Vai nu mentols, vai anīss. Vārdu sakot ķīmija. Bet elpot joprojām var.

- Kur tagad?

Tambura griestos gaišs aplis iezīmēja lūku. Daļa griestu pazuda. Kļuva redzama aka ar skavām. Interesanti, cik ilga būs šī pastaiga pa vietējo kanalizāciju?

Krekstēdams, Loss sāka kāpt augšup. Gribējās dzert, ēst un gulēt. Viņš nebija atpūties daudzas stundas pēc kārtas, taču domas par Aelitu viņu mudināja, neļāva atslābt, un Loss turpināja kustēties, cenšoties nepakļauties nogurumam.

Aka viņu ieveda kausa formas iedobumā ar daudzām tumšām nišām. Trīs no tām izgaismojās, viņam parādoties, to iekšpusē gulēja zaļgani caurspīdīgas stiklaina izskata bumbiņas, kuru iekšpusē peldēja mazākas un tumšākas bumbiņas. No attāluma šādu dubultu bumbu varēja sajaukt ar aci.

- Kas tas ir? - Loss nomurmināja.

- ZAK, - teica gids.

- Kas?

- Avārijas Aizsardzības komplekts.

Mstislavs Sergejevičs atcerējās Augstā caurspīdīgo uzvalku, kas izlobījās no želejveida gabala saiņa.

- No kā tāds aizsargā?

- Maksimālā programma - no vakuuma līdz plazmas temperatūrai un maksimālajām slodzēm līdz simtam KPA. Bet šo ZAK derīguma termiņš jau sen ir beidzies, tāpēc, visticamāk, tie nenodrošinās maksimālo aizsardzību.

- Atkārtojiet vēl vienu reizi, bet lēnāk.

Pauze. Šķiet, ka ceļvedis pārdomā un patiešām meklē vienkāršākus terminus savā vārdu krājumā.

- Jūs kādu laiku varēsiet strādāt atklātā vakuumā absolūtās nulles temperatūrā vai arī spēcīgu pozitīvu temperatūras gradientu zonā. Maksimālā temperatūra ir aptuveni desmit tūkstoši grādu.

- Oho! - Loss pamāja ar galvu. -  Uz Saules virsmas, un arī tad tikai seši tūkstoši grādu. Kā uzvilkt komplektu?

- Uzlieciet uz galvas un nospiediet ar roku.

 - Uz galvas negribu. Kābūtu, ja to uzlikt uz krūtīm?

- Komplekts ieslēgsies daļēji. Galva neieies aizsardzības zonā.

- Iztikšu.

- Kā vēlaties.

Loss uzmanīgi, ar diviem pirkstiem, paņēma bumbu, gandrīz to nometa: tā izrādījās mīksti elastīga, auksta un slidena kā varde. Uzlika to uz krūtīm, zem kakla, gribēju nospiest, bet laikus pārdomāja. Noņēma plecu somu un tikai pēc tam ar pirkstiem saspieda bumbu.

Nošņācās.

Loss nodrebēja, grasījās "vardi" nomest, bet nepaspēja.

Bumba izplūda straumēs visos virzienos un dažos mirkļos aptvēra ķermeni no visām pusēm. Tikai rokas un galva palika brīvas. Drēbes iespiedās ādā. Loss saspringa. Tūlīt spiediens uz ķermeni samazinājās: apvalks, kas cilvēku bija pārklājis ar caurspīdīgu plēvi, pielāgojās īpašnieka vēlmēm.

Loss pamāja ar rokām un kājām, pabrīnījās par sajūtām: šķita, ka kāds palīdz viņam kustēties. It kā spēks būtu palielinājies. Viņiem šeit ir nopietna tehnika, pat domas lasa.

Viņš uzmeta somu uz muguras. Padomāja, noņēma, izņēma rezerves jostu, savilka to uz jostasvietas, aiz tās aizbāza mauzera maksti.

Tā, kas tālāk?

Bļodas formas istabas grīdā klusi izkusa lūka, un vāka vietā izveidojās gaismas plīvurs.

Atkal aka? Cik tad var? Vai tiešām nav iespējams uzreiz nokļūt inka pieminētajā "ass terminālī"?

Viņš piegāja pie lūkas, ieskatījās: tumša caurule un neviena kronšteina. Še tev reize! Kā tad nokāpt?

- Lifts, - teica cilvēku vērojošāis mehāniskais kalps.

- Es neredzu kabīni ...

- Nostajieties uz pļuma.

- Uz kā?

Klusums.

- Uz šī gaismas režģa, vai?

Loss pacēla kāju, pēc tam, paklausot uzplaiksnījušai domai, atgriezās gaismas nišā, izvilka vēl vienu aizsargkomplekta bumbu un ielika mugursomā. Aelitai varētu noderēt uzvalks, kas pasargātu no visādām nepatikšanām un nelaimēm.

Viņš atgriezās un ar zābaka purngalu pieskārās gaismas plīvuram. Elastīga pretestība. Baisi gan, velns ar ārā! Bet alternatīvas taču nav? Pienācis laiks pierast pie vietējo tehnoloģiju brīnumiem.

Loss ar vatētām kājām nostājās uz tukšās vietas ... un sāka nolaisties, sākumā lēnām, pēc tam ātrāk, ar svilpienu. Nepaspēja ne atgūties, un jau jau atradās akas apakšā, trīs vai četrās sekundēs pārvarot vismaz piecdesmit metrus! Uff! Sargā un palīdzi! pamēģini šeit pierast ... ka tik neaizmaldīties ...

Jauns tamburs, kas neatšķiras no iepriekšējām.

- Ink ... e-e ... Operator, vai jūs esat šeit?

- Klausos.

Re kas par velnu! Viņš tiešām ir visur!

- Esiet tik laipns, izvediet mani pa īsāko maršrutu.

- Jūs dodaties pareizajā virzienā.

- Kur ir tas velna ass terminālis?

Tambura sienā izveidojās durvis.

- Izejiet speisformētāju, pacelieties līdz sešpadsmitajam līmenim un iziesiet uz ass "stīgu". Lifts aizvedīs jūs uz imperatīvkokonu.

- Kur?

- Uz vadības centru.

- Skaidrs ...

Loss pēkšņi sajuta, ka vairs nevar paspert ne soli. padomāja. Apsēdās uz tambura elastīgās grīdas, ne aukstas ne siltas. Izņēma blašķi, izdzēra atlikušo ūdeni un saimnieciski paslēpa to maisā.

- Viss ... mazliet pagulēšu ... nav spēka ... Atspiedās ar muguru pret tambura sienu, domās palūdza Aelitai piedošanu un iekrita sapnī.

Laiva lidoja cauri miglas svītrām, iekrītot telpas melnajās bedrēs bez dibena vai orientieriem. Kāds viņu vajāja, milzīgs, ar nagiem, zobains. Pūķis! Bet pūķis ar cilvēka galvu, kariķēti izķēmots. Viņā bija daudz kas no ceļabiedra, it īpaši dīvainais smīns, pa pusei nicinošs, ironisks, pārākuma smīns.

Niriens lejup. Vējš svilpo ausīs.

Neatpaliek!

Loss izņēma mauzeri, pavilka sprūdu - misēklis, šāviena nav!

Pūķis pērkonīgi iesmējās, atverot ugunīgu muti ...

Loss uzlēca augšā, iepleta acis.

Klusums, maiga gaisma no sienām, miers ... Kur viņš atrodas? ... Ak, jā ... Dieva Hao Vāle ... slingers ... zaru griezējs ... pilnīgas muļķības!

Viņš piecēlās sēdus un ar plaukstām paberzēja seju. Cik daudz izdevies pagulēt? Ne tik daudz, tikai divas stundas un minūtes. Nav brīnums, ka ķermeni lauž, un galva smaga ... Varbūt pagulēt vēl stundu? Ja tikai netraucētu stulbi sapņi ...

Aelita! iekšējā balss viņam atgādināja. Viņa ir šeit ar Augsto! Jāmeklē, jāglābj no nelaimes! Nav zināms, kādam nolūkam ceļabiedrs viņu paņēmis līdzi. Varbūt viņa kaut ko zina par Vāli, un šīs zināšanas var būt vajadzīgas Augstajam. Bet ko viņš darīs, kad būs sasniedzis savu mērķi?

Losam nolija auksti sviedri. Pēc tā, kāds izskatījās ceļabiedrs kaujā un it īpaši pēc brīnumainā kārtā izdzīvojušā Aelitas kalpa stāstītā,  kad Augstais nogalināja visus karavīrus, nebija pamata apšaubīt viņa vienaldzību pret svešu dzīvību. Aelita patiešām bija lielās briesmās.

Nevajadzēja gulēt, iekšējā balss nosodīja.

"Es nepadomāju," Loss piekrita otrajam "es", lai gan labi saprata, ka tādā stāvoklī, kādā bija, viņš nebūtu aizgājis.

Pavicinājās ar rokām, atkal sajutis kaut kāda spēka atbalstu no ārpuses. Aizsargkomplekta plēve brīnumaini palīdzēja viņam kustēties. Nez, kur Augstais ticis pie tāda paša kombinezona? Šī doma lika Losam apstāties. Mugurai pārskrēja drebuļi. Vai tiešām ceļabiedrs ir kaut kā saistīts ar Vāles īpašniekiem?

Protams, saistīts, kašķīgi noņurdēja iekšējā balss. Kur citur viņš ieguva informāciju par Vāli? Viņš jau no paša sākuma lieliski zināja, ko meklē. Nav saprotams, kāpēc viņš nonāca uz Zemes, bet viņam vajadzēja doties uz Marsu, un viņš atrada veidu, kā aizlidot uz Sarkano planētu.

- Kā gan es uzreiz nenojautu ... - nočukstēja Loss. It kā atbildot uz viņa vārdiem, tamburā nomirgoja gaisma. Viņš attapās, pacēla galvu.

- Atveriet durvis, esiet tik laipni, biedri.

Griestos izgriezās lūkas atvere. Kvadrātveida aka, mirdzošas skavas. Cik to bija un cik vēl būs?

Nopūties, viņš palēcās un ielīda lūkā.

Simts metri uz augšu.

Uzkāpa viegli, neskatoties uz Zemes gravitāciju. Pārvalks regulāri turpināja pastiprināt katru kustību, kalpojot par sava veida papildu muskuļu komplektu.

Tamburs, izgaismots uzraksts uz sienas: "Stabilizatora novietojuma zona. Pirmsizmešu aktivitāte - sešdesmit vienības."

- Piedošanu ... ē-e, jūs mani dzirdat, Ink?

Līdzena, pieklājīga balss atbildē:

- Dzirdu.

- Vai es varu iziet caur šo ... ē-e, zonu?

- Aizsargskafandrā "kokoss" varat.

- Esmu uzvilcis ... šo ... aizsargkomplektu.

- Aizhermetizējiet.

- Ko?

- Jums pilnībā jāieslēdz eksofiltrs, jāaizsargā galva.

- Es... neprotu…

- Nekā nevaru līdzēt. Atvainojiet.

- Bet, ja es iešu šādi?

- Pārvarot sešdesmit vienību darbības zonu, jums būs tikai trīs minūtes, lai izkļūtu no tās pirms neatgriezeniskām izmaiņām organismā.

- Kādām?

- Sāksies nervu audu un kaulu smadzeņu sadalīšanās.

- Skaidrs. Vai ir kāds cits ceļš? Pauze.

- Jums jāatgriežas zemākajos līmeņos un jāapiet bīstamie apvāršņi pa avārijas kanāliem.

- Nē, tas prasīs ilgu laiku! Man jāsteidzas. Atvēriet!

- Jūs ļoti riskējat. Esiet uzmanīgs.

- Pacentīšos, - Loss greizi pasmīnēja, nezinot, ar ko viņam būs jāsaskaras.

Pretī iezīmējās ovālu durvju kontūras. Parādījās ieeja. Atskanēja vājš zvans. Virs durvīm pulsēja sārta lampiņa.

Loss sakoda zobus un iegāja pa durvīm.

Viņš nonāca uz šaura piekaramā tilta bez margām, kas šķērsoja milzīgu cilindrisku zāli trīssimt metru diametrā. Zem tiltiņa uz leju stiepās sarkanas piesātinātas gaismas caurules, kas lēnām pulsēja. Starp caurulēm virpuļoja pelēku dūmu vērpetes, lidoja lielas kvēlojošas bumbas, šad tad izmetot vērpjošus oranžus zibeņus. Smaržoja pēc ozona un karsta dzelzs. Temperatūra šajā telpā sasniedza vismaz simts grādus, gaiss dedzināja plaušas un nelīda kaklā.

Ar muti pagrābis šo karsto substanci, Loss pārstāja elpot un metās uz priekšu, riskējot pie neuzmanīgas kustības nokrist lejā.

Tikai pateicoties plēves pārvalka atbalstam, viņš spēja pārvarēt trīssimtmetrīgo bezdibeni un izlēkt no zāles pa durvīm otrā pusē. Nokrita uz tambura grīdas, elpojot kā krastā izvilkta zivs. Paskatījās pulkstenī. Bija pagājušas tieši trīs minūtes!  Laimīgs cilvēks tu esi, Mstislav Sergejevič! Vēl mazliet - un cauri būtu! Galu galā, tomēr esi par vecu tādiem varoņdarbiem.

Loss noslaucīja no pieres sviedrus, piecēlās uz drebošajām kājām, pakratīja pirkstu nezin kam.

- Labāk vēlu nekā nekad ... Kā teiktu dārgais Aleksejs Ivanovičs: labāk nomirt kaujā nekā no vecuma gultā ... Hei, Ink, vai jūs mani vēl dzirdat?

- Pati uzmanība.

- Kur es esmu?

- Jums pretī atrodas gluonu pārveidotāja tubuss. Aiz tā ir sākotnējās enerģijas sūknēšanas zona ...

- Piedodiet, vienalga nesaprotu ... vai vēl tālu līdz centrālei?

- Ja jūs domājat imperatīvo programmētāju, tad nav tālu, divi vertikālie līmeņi.

- Parādiet ceļu!

Tambura sienā izveidojusies eja. Pieradis pie šādiem cieta izskata sienu un priekšmetu pārveidojumiem, Loss devās pa ovālo koridoru-cauruli, nepievēršot uzmanību nišām un koridora atzariem, kas parādījās gan pa kreisi, gan pa labi.

Tamburs.

- Kur tagad?

Gaisma no vestibila sienām nomirgoja un sāka izdzist. Izdzisa pilnīgi. Tikai zem griestiem turpināja pulsēt sarkanā gaismas svītra.

- Kas notiek?!

- Slingers tiek ieslēgts darba režīmā.

- Tas ir, kā?

Klusums.

Pār Losu nāca apskaidrība.

- Jūs gribat teikt ka Vāle ... ē-e, kāds mēģināt ieslēgt slingeri?! Kas?!

Un viņš pats sev atbildēja:

- Augstais! Nu, protams, Augstais! Viņš speciāli ieradās šurp, lai varētu iedarbināt Vāli! Bet kāpēc?!

Atkal atbildē klusums.

- Te ir kaut kāds noslēpums ... ko varētu darīt? Man tur ir jānokļūst ar visiem līdzekļiem! Hei, Ink?

Klusums.

- Tiešām iestrēdzis?!

Tambura sienas piepildījās ar violetu mirdzumu. Paldies Dievam!

- Vai jūs mani dzirdat, biedri?

- Dzirdu. Atvainojiet par atslēgšanos.

- Jūs apsolījāt atvērt liftu ...

- Diemžēl liftu sistēma nobloķēta. Pat ass līnijas nedarbojas.

- Ko tad lai dara?

- Ejiet pa dvingeriem.

- Pa akām, vai?

Griestos izveidojās lūka.

Loss nopūtās, ierasti satvēra akas apakšējo kronšteinu, uzvilka sevi augšā, sāka rāpties pa skavām, sajūtot katru ķermeņa muskuļi, kuru atbalstīja caurspīdīgais pārvalks. Nekas, izrausimies,  kā mēdza teikt biedrs Gusevs! Ne to vien pārvarējām!

Vēl viens tamburs, tunelis-caurule, izeja uz nākamo tamburu ... uff!

- Vēl tālu?

- Jūs esat pie mērķa.

Atvērās durvis.

Loss spēra uz priekšu un atradās plašā, gaišā un tukšā koridorā, kas vienmērīgi izliecās abos virzienos. Acīmredzot koridors gredzenveidīgi aptvēra stāva centrālo telpu. Tātad tā ir centrāle? Tas ir, programmētāja imperatīvkokons?

Loss, palūkojies apkārt, lēnām devās pa koridoru kreisajā virzienā.

Sienas izgatavotas no cietām šūnām, katrai no tām iekšpusē balta vai zilgana gaisma. Griesti melni, spīdīgi. Grīda arī spīdīga, bet it kā no marmora. Smaržo pēc elektrības ... - Loss paostīja, - un smaržām, smalki, gandrīz nemanāmi!

Šeit viņa ir, Aelita!

Viņš tikko atturējās lai neizkliegtu mīļotās vārdu.

Te vajag klusītēm, neesi mežā, Mstislav Sergejevič! Negribētos saskrieties ar līdzbraucēju aci pret aci, labāk pieiet nepamanīti, paskatīties, ko viņš dara, un tad ... tad kļūs skaidrs, kā rīkoties.

Smaržu dvesma izzuda.

Loss pagrozīja galvu.

Velns! Nekādu durvju! Kurp doties? Pasaukt? Pasaukt ceļvedi? Bet ja nu izdzirdēs Augstais?

Viņš pagriezās atpakaļ. Pieci soļi, desmit ... smalkas smaržu pēdas ...  Šķiet ka šeit... Siena gluda, nekādu atvērumu, rokturu vai zīmju ...

Loss ar pirkstiem pieskārās sienai un neviļus atlēca atpakaļ. Gaismas punkts ātri iezīmēja ovālu, ovāla biezumā uzplaiksnīja dzirksteles, kas izveidojās par kaut kādu zirnekļveidīgu uguns simbolu.

- Ieeja aizliegta! - īsi nokrakšķēja bezdzimuma balss.

- Atveriet! - Loss atbildot izelpoja.

- Piekļuves reģistrā nav jūsu kodu kartes.

- Atveriet, man steidzami jātiek tur iekšā...

- Esmu spiests pieprasīt imperatīv-dežūru.

- Ja jūs neatvērsiet ... - Loss izvilka savu mauzeri, īsti necerot, ka draudi iedarbosies.

Durvis uzvārījās dūmu vērpetēs un izkusa.

Loss metās uz priekšu, pārkāpa noapaļoto slieksni un apstājās.

Viņš centrāli bija iztēlojies citādi: vadības paneļi, aparatūras skapji un plaukti, ekrāni, rokturi un vadības sviras. Bet bija nonācis membrāniski salocīta kupola iekšpusē ar pulsējošām un gaismu izstarojošām sienām. Kupola centrā no gludas, šķietami granīta grīdas izauga neticamas sarežģītības un skaistuma konstrukcija ar daudziem daudzkrāsainiem zariem un dzinumiem. Blakus tai atkal tieši no grīdas veidojās divas ādainas caurspīdīgas olas, uz bieziem kātiem, līdzīgas neatvērtām ūdensrozēm. Viena no tām pēkšņi atvēra ziedlapiņas, atklājot kaut ko līdzīgu ligzdai vai atzveltnes krēslam, kurā sēdēja un uz viesi ar izbrīnu skatījās ... bijušais ceļabiedrs!

- Sveiki, es esmu jūsu tante! - viņš teica, izkāpjot. - Nu, nekādi nebiju gaidījis šeit jūs redzēt, Mstislav Sergejevič! Goda vārds. Jūs man vienmēr esat šķitis parasts kompleksains sapņotājs, filozofiskas noslieces cilvēks, ne no šīs pasaules, kuram patīk sevis rakāšana un refleksējošas pārdomas. bet izrādās, tomēr esat rīcības cilvēks.

Loss pacēla mauzeri. Roka drebēja. Rīkli spieda ciet tā, ka viņš tik tikko spēja elpot.

- Kur ir Aelita?

Augstā uzacis pacēlās uz augšu.

- Nu ko jūs patiešām, Mstislav Sergejevič, esat ieciklējies uz to zilādaino sievieti? Vai tiešām jūs uz Marsu atlidojāt tikai dēļ viņas?

- Kur ir Aelita?

- Bet, ja es neatbildēšu, jūs pavilksiet sprūdu?

- Es izšaušu! - Loss krekšķīgā balsī pateica. - Es zinu, ka jūs izdemolējāt Tuskuba bāzes nometni un paņēmāt sev līdzi Aelitu. Atdodiet viņu!

Ceļabiedra acīs pazibēja ironijas un šaubu uguntiņas. Viņš paberzēja deguna līkumu, vērtējoši, jaunā veidā, uzlūkodams Losu.

- Jā, tagad redzu, ka jūs esat apņēmības pilns. Apbrīnoju jūsu mērķtiecību un pacietību. Pat nezinu, ko jums atbildēt. Aelita ir šeit kopā ar mani. Es vēl neesmu izlēmis, vai man viņa vajadzīga vai nē. Jocīga jaunuve, pat nedaudz simpātiska, lai gan nesaprotu jūsu jūtas. Bet sirdij, kā saka, nepavēlēsi.

- Laidiet viņu vaļā!

Augstais salika rokas aiz muguras, pastaigāja turp un atpakaļ pie atvērtā kokona, skatīdamies uz centrālās ierīces mirkšķinošajām gaismām. Pašūpoja galvu.

- Iespējams, ka jūs tomēr esat pelnījis balvu. Noslēpiet savu ieroci, Mstislav Sergejevič, tas nepalīdzēs. Starp citu, uz jums ir avārijas ZAK, kur  to dabūjāt?

Loss nolaida mauzeri, pavilcinājās, taču pamanījis izsmieklu uz ceļabiedra šaurajām lūpām un atkal to pacēla. Roka pārstāja trīcēt.

- Ja jūs viņu nelaidīsiet prom, es jūs nogalināšu! Augstais viņu apskatīja, novērtēja garastāvokļa izmaiņas, pacēla uzaci.

- Paskat tik, kāds jūs briesmīgs tomēr. Nu gluži vai jūru un okeānu bieds. Tak savāciet to savu princesi un vācieties pie velna. Kamēr esmu labs.

Baltā caurspīdīgā "ūdensroze" blakus Augstā krēslam atmeta ziedlapiņas. Viegla figūriņa piecēlās no krēsla dziļumiem, balstot rokas uz roku balstu malām. Tieva sejiņa, milzīgas zaļas un skumjas acis ...

- Aelita! - Loss ar sastingušām lūpām nočukstēja.

- Debesu Dēls ... - marsiete atbildēja vājā, maigā balsī.

Viņš nometa mauzeri, gribēja pieskriet, bet pēkšņi kājas kļuva slābanas, sažņaudzās sirds ...

Aelita izspurdza no "ūdensrozes", kā putniņš, metās pie viņa, plivinot muslīna-zīda platās kimono piedurknes kā spārnus. Viņi pieplaka viens otram.

- Aelita! ...

- Debesu Dēls! ...

- Es tevi meklēju ...

- Es zināju, ka tu ieradīsies ...

Viņi atrāvās viens no otra, dedzīgi lūkojās sejās, atkal apskāvās. Loss noklāja skūpstiem kaklu, no asarām slapjo seju, tai, par kuru viņš bija sapņojis visas garās dienas uz Zemes. Attapās no izsmiekla pilnās skeptiskās Augstā balss:

- Slienas tek, patiešām. Jums ir jaunieša dvēsele, nevis nobrieduša vīra, Mstislav Sergejevič. Vērtīga īpašība, jāatzīst. Jūs var apskaust. Nez, kāda tā jūsu princese gultā?

Loss satumsa, paņēma Aelitu aiz rokas, paskatījās caur pieri.

- Neuzdrošinieties ... vairs ... tā runāt!

Augstais paspēlējās ar uzacīm.

- Hmm, šķiet, ka es velti tērēju laiku.

- Izlaidiet mūs no šejienes!

- Es taču pateicu, ka esat brīvi. Lai gan ... tomēr nē! Es vēl par šo jautājumu padomāšu nedaudz vēlāk.

- Jūs apsolījāt!

- Nesmīdiniet mani, citādi es ... - Augstais nepabeidza.

Viens no centrālās struktūras pulsējošajiem ērkšķainajiem zariem pēkšņi izmainīja pulsāciju biežumu, kā arī krāsu no dzeltenas līdz sarkanai.

Ceļabiedrs atskatījās, ātri ienira "ūdensrozes" iekšpusē, ziedlapiņas aizvērās, it kā norijot cilvēku.

Loss un Aelita saskatījās.

- Bēgam!

Marsiete pamāja.

Viņš aizvilka viņu līdzi, skrienot paķēra no grīdas mauzeri. Durvis, koridors, brīvība... Sargā un palīdzi!

Neskatoties uz Tarasa skepsi, viņi ātri atrada Svēto Slieksni. Un burtiski apstulba, ieraugot atvērtās dziļās šahtas dziļumos - Slieksnis izrādījās zelta gredzens, kas apņēma šahtas ieeju - īstu raķeti!

- Neticu savām acīm! - pusbalsī sacīja Nastja. - Šādas raķetes tika izgatavotas divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos-astoņdesmitajos gados, stratēģiskās, ar kodolgalviņām ... Bet te pie viņiem ir tikai tūkstoš deviņi simti divdesmit sestais ...

- Mēs neko nezinām par vietējās Zemes vēsturi, - Tarass atzīmēja, - un vēl jo vairāk par Marsu. Uz Marsa varēja pastāvēt varena sena civilizācija, mūsu priekšā ir tās pēdas.

- Tolstojs, cik atceros, rakstīja tikai par atlantu-magacitlu pārcelšanos, un neko par seno civilizāciju.

- Tu slikti zini romāna tekstu, - Tarass attrauca ar pārākuma toni. - Tajā runāts par seno Aolu rasi un par magacitlu pēcnācējiem, ar kuriem karoja karaliene Magra. Bet par senākiem laikiem nekas īsti nav teikts, var pieņemt visu ko.

- Paskaties uz šo briesmoni! Šāds milzis, iespējams, spēj iznīcināt pusi planētas! Kam un kādiem nolūkiem vajadzēja izveidot šahtu un uzstādīt stratēģisko raķeti?

- Šis jautājums nav adresējams man.

- Nolaidies pie šahtas, - meitene pavēlēja inkam.

"Golems" paklausīgi nolaidās pie Svētā Sliekšņa zelta gredzena.

- Uzmanību! Redzu cilvēku! - ziņoja inks.

Pasažieru redzamības laukā pazibēja tēmekļa krusts, iezīmējot nelielu figūru, kas parādījās pie aizas sienas.

- Tā ir sieviete, - nočukstēja Nastja.

- Es iziešu! Ja nu tā ir Aelita?

 - Ejam kopā un uzzināsim. Lai gan diez vai tā ir Aelita. Loss atlidoja uz Marsu pirms mums un nevarēja neapmeklēt šo vietu.

 Piezemēšanās sfinkteris viņus vienu aiz otra izstūma no "golema".

Marsiete uzreiz nepamanīja viesus, un izbijusies pazuda aiz klints.

Nastja ieslēdza "unika" lingveri.

- Nebaidieties, mēs jums pāri nedarīsim.

No aiz klints parādījās zilgana sejiņa, acīs izbailes un neuzticība.

- Arī jūs ... Debesu Dēli?!

- Pilnīgi pareizi. Mani sauc Anastasija, viņa Tarass. Bet tevi?

- Iha ...

Jaunieši saskatījās.

- Aelitas kalpone! - nočukstēja pārsteigtais Tarass. - Tātad, arī viņas kundze ir šeit! Un Loss.

- Kaut kā pārāk gludi viss sanāk, - Nastja šaubījās. - Lai gan, no otras puses, šādas satikšanās nevar ieprogrammēt iepriekš.

- Pajautā viņai.

- Nebaidies, mīļā, - meitene atkārtoja pēc iespējas maigāk. - Mēs meklējam Debesu Dēlu Mstislavu Sergejeviču Losu un Aelitu. Pastāsti, kur viņus var sastapt. Viņi ir šeit?

Marsietei purināja galvu, no acīm izplūda asaras.

- Viņi nokrita ... Aelitas nav ... viņi meklēja ... tad atlidoja karavīri ...

- Nomierinies. - Nastja izvilka salveti, pasniedza Ihoškai. - Pastāsti visu pēc kārtas.

Iha noslaucīja asaras ar dūrīti, aplūkoja salveti un paslēpa to dzeltenoranžā halāta krokās. Nopūtusies, sāka stāstu.

Pēc viņas teiktā, izrādījās, ka Loss un viņa drūmais pavadonis ar lidojošu laivu nolaidās šahtā un pazuda. Tad atlidoja gaisa kuģis ar kaut kāda Husana karavīriem, ilgi riņķoja virs šahtas, tajā nolaida divu desmitu karavīru desantu un aizlidoja.

- Un tagad viņiem seko karavīri! - Iha atkal izplūda asarās.

Nastja izņēma vēl vienu salveti un noslaucīja marsietes seju.

- Nepārdzīvo, Debesu Dēli tiks galā ar karavīriem. Tātad Tuskubs slēpj Aelitu kalnos? Ziemeļos?

- Tumigoras alās, netālu no Dieva Hao Vāles. Labāk tur doties caur karalienes Magras labirintu, tāpēc Debesu Dēli devās caur tuneļiem.

- Kāpēc nevarēja pa gaisu? Tā taču ir ātrāk.

Iha nodrebēja, piespieda plaukstas pie vaigiem.

- Dieva Brūci apsargā briesmīgais nezvērs Kadums! Viņam ir simt galvas un simt ugunīgas nāsis! Daudzi kuģi mēģināja sasniegt Dieva Brūci, neviens neatgriezās! Kadums šauj uguni no nāsīm un sadedzina kuģus!

Nastja vērtējoši paskatījās uz savu pavadoni.

- Tu saproti, par ko ir runa?

- Laikam tur stāv ZRK ...

- Tieši tā! Bet tas nozīmē, ka kalnos atrodas kaut kāds svarīgs objekts.

- Dieva Hao Vāle!

- Pareizi. Kas, tavuprāt, tas ir?

- Varbūt Magacitlu bāze? Tas ir, atlantu, kas migrēja uz Marsu no Zemes?

- Iha, kas ir Hao Vāle?

Marsiete izmainījās sejā, sarauca pieri, izbijusies atskatījās.

- Hao vārdu nedrīkst izrunāt ...

- Velti.

- Ko?

- Velti.

- Jā, velti. Viņš ir trīsacainais dievs un ieradās uz Tumas vēl pirms Debesu Dēliem ...

- Lūk, arī atbilde, - Nastja paberzēja plaukstas. - Vāle, iespējams, ir kosmosa kuģis, kas veica ārkārtas nolaišanos uz Marsa pirms atlantu parādīšanās. Tā saimnieki nevēlējās, lai kāds viņiem traucētu, un izvietoja aizsardzības sistēmu.

- Notriecošu kuģus? - Tarass skeptiski sašķobīja lūpas. - Kas tad tie par briesmoņiem šeit atlidojuši? Ar kādu psihiku?

- Psihika, mans dārgais, te nekādu lomu nespēlē. Visu izskaidro dotais uzdevums. Varbūt kosmosa kuģa apkalpe, kuru vadīja tieši šis Hao, kurš vēlāk tika pasludināts par dievu, glābās bēgot. Vai varbūt šeit atlidoja nehumāoīdi, kuru loģika un morāles standarti ir tāli no cilvēciskajiem.

- Vai arī Spēlētāja kalpi ...

- Nu ko? Tā ir laba doma! Vispār dzīve kļūst arvien interesantāka. Es ierosinu nedoties pazemē, karalienes Magras labirintos, bet gan pa gaisu aizlēkt pie Dieva Brūces.

- Un, ja nu mūs notrieks?

- Pirmkārt, iesim "inkognito" režīmā, neviens mūs neredzēs. Otrkārt, "golems" nebaidās no jebkādiem ZRK.

Tarass pieklājības pēc mazliet paklusēja, izlikdamies ka domā.

- Labi, mēģināsim.

- Kas tur ko mēģināt. - Nastja pagriezās pret dialoga beigas pacietīgi gaidošo marsieti,. - Paldies par informāciju, Iha. Mēs atradīsim tavu kundzi un Debesu Dēlu.

- Ai, palīdziet viņiem! - marsiete papleta rokas, piespieda dūrītes pie krūtīm. - Es lūgšos par jums mūžīgi! - Viņas acis pēkšņi kļuva vainīgas, vaigiem uzplauka zilgans "sārtums". - Sakiet, vai otrais Debesu Dēls ... Leksijs... atlidos?

Nastja un Tarass apmainījās skatieniem. Abi saprata, ka runa ir par bijušo Losa pavadoni Alekseju Ivanoviču Gusevu.

- Nezinu, mīļā, - Nastja pašūpoja galvu. - Bet mēs pajautāsim Mstislavam ... ē-e, Debesu Dēlam ar baltajiem matiem, viņam būtu jāzina.

- Es pagaidīšu, - marsiete priecīgi pamāja, atkāpjoties. - Lai Hao nedusmojas uz jums.

- Tu dzīvo šeit?

- Augšā. - Iha norādīja uz aizas vertikālās sienas cekulu. - Es kāju lejā pēc ūdens.

- Varbūt tev kaut kas vajadzīgs?

- Dēls ... Debesu Meita ir ļoti laipna ... nekas nav vajadzīgs, viss ir kundzes slēptuvē. Es šeit dzīvoju jau ilgi.

- Nu ko, visu labu tev.

Marsiešu meitene kā kaziņa aizlēca prom, skrējienā paķēra spaini, atskatījās, pamāja ar roku. Nastja un Tarass pamāja atbildei.

- Laba meitenīte, - teica Nastja. Tarass piekrita.

- Man viņas žēl ... izskatās, ka viņa joprojām mīl biedru Gusevu.

- Un gaida.

- Tikai diez vai sagaidīs.

Kalnos virs zemiešu galvām radās tarkšķoša atbalss.

- Kas tas?

- Kāds lido uz šejieni!

- Laiks doties prom!

Viņi steigšus sakāpa "golemā" un pacēlās. Svētā Sliekšņa dibens ar gredzenu un palaišanas šahtu palika tālu lejā. Viņu sejās pazibēja gaismas spārns: pār kalniem lēca saule. Parādījās tuvojošies balti putni - pieci gaisa kuģi, viens lielāks par otru. Nezināmā Husana karavīri lidoja uz Svēto Slieksni.

- Notrieksim! - ieteica Nastja. - Ka tik viņi nenoķertu Ihu.

- Nav vērts, - nomurmināja Tarass. - Kāpēc mums vajadzīgi nepamatoti starpplanētu konflikti?

- Es tikai tāpat ieteicu, - meitene samulsa. Pievienoja stingrāk:

- Nekļūsti te pārgudrs! Kas šeit ir galvenais?

- Tu, - viņš pēc pauzes pateica.

- Tā lūk! Un klusēt, kad runā ar komandieri!

Tarass iesmējās.

- No kurienes tas?

- Atcerējos senās armijas folkloras fakultatīvās nodarbības. Nu ko, lidojam uz ziemeļiem?

- Kā mēs atradīsim šo Vāli?

- Meklēsim Dieva Brūci. Cik sapratu, tas ir kaut kas līdzīgs kalderai vai krāterim. Droši vien labi saredzama astroblēma. Uzlido augstāk, - inkam pavēlēja meitene. - Piecdesmit kilometru.

"Golems" caur planētas atmosfēru cēlās uz augšu.

Apvārsnis vērās plašumā, lai gan Marsa salīdzinoši mazā diametra dēļ - tikai puse no Zemes lieluma - tas palika diezgan netāls. Ziemeļos kļuva redzams kalnains apvidus: klinšu krāvumi, lūzumi, aizas, krāteri, dažviet pārgriezti ar mākslīgiem kanāliem. Uz rietumiem no tā bija oranžsarkans tuksnesis. Tā kanāli bija gandrīz pilnībā aizauguši ar kaktusiem. Dienvidos sniedzās Liziazīras kalnu drūmie lūzumi un arkas.

- Jā, šejienes Marss nav līdzīgs mūsējam, - sacīja Nastja. - Reljefa formas šeit ir daudz atšķirīgākas. Plus kanāli.

- Skaties! - Tarass nodrebēja, atklājis pie horizonta tumšu ieplaku, ieleju, kas pašķīra kalnus.

- Astroblēma?

- Tūlīt redzēsim.

Pēc minūtes viņa acīm pavērās gigantiska plaisa, kas ar nepieredzēta lieluma rētu pāršķēla kalnu haosu. Tās malas bija noapaļotas un apkusušas, mirdzot glazūrā. Centrālā daļa slēpās ēnā, taču varēja uzminēt, ka lūzuma apakšdaļa ir ļoti dziļa, ne mazāk kā desmit , divdesmit kilometri.

- Tas tik ir krāteris!

- Patiešām, Dieva Brūce!

- Nez, kur šeit slēpjas pūķis Kadums, par kuru runāja Iha? - smejoties teica Nastja. - Vai tu neko neredzi?

- Vēl nē.

- Ir pienācis laiks iedarbināt sistēmu ... - Nastja nepabeidza. "Golems" pēkšņi pārklājās ar dreboša gaisa slāni, it kā būtu uzkarsēts līdz augstai temperatūrai.

- Mēs atrodamies gravilokatora starā! - paziņoja inks - Fiksēju vāju torsionu lauka traucējumu.

- Kāds vēl gravitācijas lokators? - Nastja bija pārsteigta. - No kurienes uz Marsa šāda tehnika?

Tarass sajuta neērtu nemieru, it kā viņu kailu aplūkotu nelaipnas acis.

- Nolaižamies. Man nepatīk ...  - Viņš nepabeidza.

No rētām līdzīgā krātera malu trim vietām uz "golemu" aizlidoja ugunīgi punktētas līnijas. Un pilotu acu priekšā uzliesmoja saule!

Trieciens!

Baismīga spēka rāviens! Tas bija aparāta inks kurš mēģināja izvairīties, izkļūt no lokatora stara. Sirēnas kauciens!

- Lec! - Nastja iekliedzās, domājot "golema" pāreju uz momentālās kustības "stīgu".

Bet bija jau par vēlu.

Vēl viens trieciens satricināja aparātu un pilotu ķermeņus.

Nelabums sagrieza vēderus!

Pēdējais, ko Tarass dzirdēja, bija inka balss:

- Enerģijas zudums! Veicu avārijas nosēšanos! ...

Tad uz galvas nokrita tumsas siena ...

Attapās no dedzinoši aukstas straumes, kas caurdūra plecu, kaklu un galvu. Apziņa noskaidrojās. Kļuva skaidrs, ka iedarbojusies unika medicīniski adaptīva sistēma, kas ieslēdzas neatkarīgi un lika īpašniekam atjēgties.

- Aelita ... - viņš mehāniski iesaucās.

- Apsveicu, Ždanov! - kļuva dzirdama izsmiekla pilna Nastjas balss. - Tu jau sapņo par Aelitu. Biedrs Loss tevi galīgi nesapratīs.

Asinis metās uz vaigiem.

- Es... tikai gribēju ...

- Nemaz netaisnojies. Celies, slinkuma maiss, ejam meklēt tavu marsieti.

- Viņa nav mana, - Tarass protestēja.

- Labi, labi, jokoju. Lien laukā!

- Tumšs ... ieslēdz gaismu.

- Neieslēdzas.

- Kas tas bija? Mūs notrieca?

- Izskatās gan.

- Ar ko var notriekt "golemu"?!

- Ar Kadumas pūķa puņķi. - Nastja nervozi ķiķināja. - Viņš patiešām sargā Dieva Brūci.

- Bet ja nopietni?

- Kā lai es zinu? - meitene sadusmojās. - Tā sadrebināja, lai pat "golema" aizsardzība neizturēja. Hei, draiver, vai tu mani dzirdi?

Inks neatbildēja.

- Nosprādzis! - komentēja Nastja. - Iztērējis visus spēkus, glābjot mūs. Nu ko, tagad būs jāizkļūst pašiem.

- Kā mēs nokļūsim transgressā?

- Kaut ko jau izdomāsim.

Nastja sakustējās, sāka atbrīvoties no aizsargājošā kokona elastīgajām krokām. Vispirms, ar kājām pa priekšu, izkļuva no pilota kabīnes, pagrozījās pie sfinktera diafragmas. Kaut kas nokrakšķēja. Diafragmā izveidojās sprauga, kas aparāta iekšienē ielaida gaismas staru. Nastja ieslīdēja spraugā un pazuda.

Tarass viņai sekoja.

"Golems" gulēja ieplakā starp zemiem pauguriem un akmeņu kaudzēm. Tas bija zaudējis savu stingro tetraedru formu un bija kļuvis par kūpošu ribu un spalvu konglomerātu. No attāluma tas, iespējams, izskatījās kā putns, kas nokritis uz akmeņiem.

- Nabadziņš! - pažēloja aparātu Nastja. -  tādu triecienu uzņemt uz sevi!

Tarass neteica neko. No zemapziņas atkal parādījās šaubas par izvēlētās uzvedības pareizību, kas lika pārdzīvot. Turklāt nepārgāja sajūta, ka viņus uzlūko tās pašas nelaipnās acis.

- Kurp mēs iesim?

Nastja saritināja ķiveri un pakratīja matus.

- Ir tikai viens ceļš - uz Dieva Brūces centru. Šeit ir jāatrodas Hao Vālei, lai kas tā arī būtu. Vai arī tev ir cits viedoklis?

Tarass arī saritināja ķiveri, ieelpoja šajā augstumā retināto Marsa gaisu, kas bija piesātināts ar izkausēta akmens, metāla un sadedzinātas plastmasas smakām.

- Mani vairāk uztrauc tas, kā mēs varēsim atgriezties.

Draudzenes uzacis savilkās vienā līnijā.

- Rodas iespaids, ka tu esi gļēvulis.

Tarass kļuva sārts, apvainojies izmeta zodu.

- Es nebaidos! Bet mums patiešām ir problēma.

-Tāpēc jau problēmas tiek radītas, lai tās risinātu. Aiziesim līdz Vālei, sameklēsim Losu un Aelitu un padomāsim, kā atgriezties dzimtajā Zarā. Vai šāds variants tev ir piemērots?

Viņš novērsās, pavilcinājās.

- Labi ... Vienalga, nav jau citas izejas.

- Nerefleksē, Ždanov, nav bezcerīgu situāciju. Toties interesanti. Jānoskaidro taču beidzot, kas un kāda iemesla dēļ mūs notrieca. Seko man.

Viņa uzkāpa uz gluda akmens kupola, kurā ar priekšgalu bija ietriecies sadragātais "golems", pacēla pie pieres virs acīm plaukstu.

Tarass, vilkdams kājas, sekoja viņai.

Paskatījās apkārt.

Viņi nokrita apmēram desmit kilometrus no Dieva Brūces centra. Rētas pamatne, ko radīja vai nu liela asteroīda krišana, vai kāds spēcīgs nukleāra tipa sprādziens, bija gludi porains. Tikai šur tur varēja redzēt akmeņu mēlītes un ieliktņus, noapaļotus viļņus un dobumus, kas piepildīti ar smiltīm un putekļiem. Pa šādu reljefu bija viegli pārvietoties.

- Gatavs? Čāpojam nu!

Tarass pacēla acis uz tumši zilajām debesīm, kurās bija izšļakstītas zaļgani dzeltenas mākoņu plūksnas. Neliela Saule karājās augstu, bet tās stari gandrīz nekarsēja sejas ādu.

- Kāpēc nevarētu lēkt pa gaisu? Mums ir antigravi ...

- Tāpēc, ka sistēma, kas notrieca "golemu", var reaģēt arī uz mazākiem lidojošiem objektiem. Kāpēc riskēt?

- Tad iesim kājām.

Un viņi devās uz plaisas centrālo caurumu, savas pasaules un vecuma bērni, atšķirīgi novērtējot ceļa bīstamības pakāpi, bet vienlīdz pārliecināti, ka briesmas nav letālas.

Bumbas diametrs, kurā atradās Laiku Koka "Krūma" modelis, sasniedza desmit metrus, bet kad modelis tika ieslēgts, bumba pārvērtās par sarežģītu "eglīšu rotaslietu", kuras gaismas tilpuma modelis - frapls vai fraktāļu kopa - iedarbojās uz skatītājiem kā psihotronisks ģenerators. Bija grūti novērsties no šī vienlaikus dabas un cilvēka domas brīnuma. Vērošana izraisīja atkarību kā narkotika. Un bija gadījumi, kad hronoinstitūta darbinieki, kuri atzina, ka strādā ar fraplem, zaudēja samaņu un ilgu laiku nevarēja atgūties. Tāpēc tempokontroles vadības telpā tika ielaisti tikai speciālisti ar stabilu psihi.

Viens no šādiem speciālistiem bija Pāvels Ždanovs.

Viņš ieradās hronoinstitūtā nevis kā UASS Drošības padomes darbinieks, bet kā privātpersona un nekavējoties devās uz Dendrokontinuuma nestabilo Zaru operatīvās novērošanas telpu. Tad apmeklēja ink-operāciju zāli un no turienes devās uz tempokontroles vadības zāli, kur vairāk nekā divas stundas pavadīja, apskatot dažādos Koka "Krūmus" un uzturot sakarus ar institūta lielajiem inkiem. Šeit viņu atrada institūta direktors Grigorijs Belijs.

- Kādas ziņas?

- Bet tev? - izklaidīgi atbildēja Ždanovs ar jautājumu uz jautājumu.

- Viņi apmeklēja bunkuru, ekspropriēja "golemu" un izmantoja univeru, lai iekļūtu transgressā. Tagad viņi jau ir citā invariantā. Ja vien es zinātu, kurā.

- Man šķiet, es zinu.

 - Lūk kā? - Belijs ar šaubām paskatījās uz draugu. - Kāpēc neteici agrāk?

- Nebiju pārliecināts. Viņi ir tieši šeit.

Ždanovs no gaisa izķēra gaismas rādītāju un norādīja uz redzamā Koka apjomīgā vizinga sfēru. Tievs, sudrabains stars atdūrās pret niecīgu brūnu "matu" kušķīti, kas bija pielipis pie biezākas tumši zaļas krāsas "priežu skujas".

- Kas tas ir par invariantu?

Pāvels apvilka daļu "krūma" ar gaismas līniju, un tas pēkšņi ar lēcienu palielinājās. "Mati" izauga par "egles čiekuru", kas beidzas ar melnu plankumu.

- Kāds ir nopietni pastrādājis ar šo invariantu.

Tas ir strupceļš, kas kā pūtīte izlīdis uz invarianta ķermeņa, kuru skāra iepriekšējā Spēle, un nesaņēma nekādu attīstību. Tas pamazām nokalst. Tāda sajūta, ka tas ticis izaudzēts ar nodomu un iekonservēts, un pie tam ļoti sen - protams, pirms miljardiem gadu, protams, relatīvo. Jautājums ir kāpēc?

- Zaudējušajam Spēlētājam tas būs vajadzīgs nākamajā Spēlē.

- Var būt. Ir arī cita ideja. Šis Zars ir slēptuve. Spēlētājs tajā kaut ko ir paslēpis. Mūsu aizbilstamā Ngoro Mvisu bēgšana uz šo apvidu netieši apstiprina aizdomas.

Pāvels noņēma palielinājumu, pavērsa rādītāju pret skaistu rakstu modeļa pretējā malā.

- Mūsu Zars.

Stars virzījās uz "egles čiekuru".

- Bet šis ir meklējamais Zars, kas jebkurā brīdī ir gatavs sakļauties.

Ždanova atzīmētie punkti iespīdējās spožāk un savienojās ar sarkanu mirdzošu lauzītu līniju.

- Un tas ir mūsu Stumbrs.

Belijs pasmīkņāja, aplūkojot hronopaātrinātāja līniju, kas locījās cauri biezajam "krūmam".

- Cik tur sanāk pagriezienu? Ždanovs paraustīja lūpu kaktiņu.

- Simts seši.

- Simts seši kvantu pagriezieni ... un nejauši iekrist šajā invariantā ...

- Tieši tā. Mūsu puisis labi zināja, kur bēgt. Viņš tika īpaši izvests uz šo invariantu.

- Tātad, galu galā, atkal ir sākusies Spēle ...

- Nav fakts. Kāds tikai gatavojas tai. Mvisu strādāja ar  Koka "Sakņu" invariantiem un acīmredzami aizskāra topošā Spēlētāja intereses.

- Vai arī zaudētāja.

- Vai arī zaudētāja. Tad ar viņu parunāja Spēlētāja emisārs, piedāvāja spēlēt viņu komandā, Mvisu piekrita ...

- Kāpēc viņiem vajadzīgs zemietis? Emisārs šo darbu varēja paveikt pats.

- Nezinu, es neesmu psihoanalītiķis. Varbūt emisārs negribēja pirms spēles „izgaismoties”. Bet te šitāds gadījums. Neviens nezina zemieti un neņems vērā. Viņi palīdzēja Mvisu aizbēgt, paskaidroja, kas jādara...

- Kas?

Ždanovs izslēdza modeļa manipulatoru. sarkanā līnija, kas savienoja Dendrokontinuuma Zaru pasauli izdzisa.

- Ejam pie tevis.

Viņi abi iesēdās caurdurošā lifta krēslos un uzlidoja ēkas simtajā stāvā, kur atradās Belija darba modulis. Grigorijs apsēdās pie galda, pārlūkoja pastu, galda virsmā plūstošos blank-ziņojumus, parunāja ar diviem abonentiem pa konsortlīniju un pagriezās pret Ždanovu, kurš domīgi dzēra sulu.

- Lai darbotos efektīvi, mums ir jāsaprot, ko sagudrojuši darīt Augstā draugi. Kas tik nozīmīgs slēpjas "nokalstošajā" Zarā, kur viņi nosūtīja kurjeru. Mums nekavējoties jāizziņo pārtveršanas plāns.

- Ir par vēlu izziņot pārtveršanas plānu. Pareizāk, tas jau sen izziņots, bet tas nenostrādāja. Augstais-Mvisu paspēja aizbēgt.

- Tad jāizsludina "A-oranžās" pakāpes trauksme, jānosūta turp īpašo grupu.

- Dienests jau ir iesprindzis šajā virzienā. Mums jāizlemj, ko varam darīt personīgi. šajā apgabalā iekrituši mūsu bērni.

Belijs izlīdzināja melnu, sirmu matu šķipsnu deniņos un norūca:

- Nastja atgriezīsies - sadošu ar siksnu! Pāvels ar interesi paskatījās uz viņu.

- Nastjai gan nikns vectēvs tomēr. Bija nepieciešams audzināt pareizā leņķī, tas ir, pērt, un vēlams vispirms dēlu, nevis mazmeitu. Tagad jau par vēlu. Starp citu, iespējams, tā droši vien ir viņas ideja - izmantot bezsaimnieka univeru.

- Nu tavējais jau nav labāks! - Grigorijs atcirta. - Salasījies, saproties, romantiskus stāstus, piedzīvojumu sakārojies ... Abus vajag pērt!

- Labi, vispirms abi jāatrod, - Pāvels samierinoši sacīja. - Un vēlams ātrāk.

- Kā tu viņus sameklēsi? Transgressa apkalpe tak nepateiks, kur viņi izsēdināti.

- Nepateiks, - Ždanovs piekrita. - Transgress ir autonoma tiesu transporta sistēma, un to nav izveidojuši cilvēki. Bet man ir laba ideja.

- Nevelc garumā.

- Viņi lidoja meklēt invariantu, kur dzīvo Tolstoja romāna "Aelita" varoņi, vai ne?

- Nu?

- Un tas nozīmē, ka tālu no turienes invarianta Saules sistēmas nav jāmeklē. Visticamāk, viņi vispirms apmeklēs Zemi, lai iepazītos ar Losu, un pēc tam, iespējams, aizlidos uz Marsu. Tur dzīvo biedra Losa mīļotā.

- Aelita!

- Tāpēc arī dejosim no šīs krāsns.

- Piekrītu. Kad sāksim?

- Nekavējoties. Es noorientēšu dienestu un pieprasīšu nedēļas atvaļinājumu personisku iemeslu dēļ. Tas man prasīs divas stundas.

- Man arī. Atrisināšu operatīvos uzdevumus un parūpēšos par ekipējumu.

Ždanovs uzmeta īsu skatienu universālā pulksteņa cipariem, kas mirgoja kabineta sienā, parādot laiku Zemes zonās un uz citām Saules sistēmas planētām.

- Satiksimies Himalaju bunkurā pulksten trijos pēc starpplanētu laika.

- Labi.

Viņi uzsita plaukstu uz plaukstas, Ždanovs aizgāja. Belijs paapļoja pa kabinetu, spēcīgi nolamājās un apsēdās pie galda.

Par savām iniciatīvām dēlam Pāvels stāstīt nesāka. Ivors jau tāpat satraukts par dēla palaidnību, mēģināja atrast izeju no situācijas, taču bija saistīts ar desmitiem dienesta problēmu un nekādi nevarēja tēvam palīdzēt.

Tādas pašas attiecības izveidojās arī Beliju ģimenē.

Grigorijs, lai izlādētu situāciju, kā mācēdams nomierināja sievu un vedeklu, parunājās ar dēlu, bet par plānu stāstīt nesāka. Sāktos oohi, aahi, padomi un novēlējumi, taču viņam tas nepatika.

Pulksten trijos ar minūtēm abi starmeni (kā pats Pāvels jokoja: mēs ar tevi esam superzvaigznes [vārdu spēle krievu valodā-superstari-ļoti veci-angliski skan kā superzvaigznes]) satikās Himalaju bunkura viesistabā, no kurienes pirms divām dienām nezināmās tālēs bija startējuši viņu mazbērni.

- Ceru, ka mūs pāris dienas nemeklēs,- Belijs noņurdēja, kritiski uzlūkodams savu draugu. - Man jāatzīst, tu neizskaties labi.

- Uz sevi paskaties ,- atcirta Pāvels. - Neesam jau vairs nekādi puikas, mūsu gados tomēr.

- Bet vīri! - Grigorijs pacēla pirkstu.

Abi skumji pasmaidīja.

- Visu sagatavoji? - Ždanovs kļuva nopietns.

- Šķiet, ka visu. ZAKus, ieročus, NZ, antigravus, meklēšanas kompleksu "Lapsa". Ja tas invariants īpaši neatšķiras no mūsējā ...

- Gandrīz neatšķiras. vajadzēja rūpīgāk izlasīt sākotnējos datus.

- Ko tu ar to domā?

- Tolstoja romānu.

- Lasīju ... bērnībā.

- Vajadzēja izlasīt vēlreiz. Viņa aprakstītie invarianta parametri no matricas patiešām atšķiras tikai nedaudz. Pamata konstantes ir saglabājušās, ir atzīmētas tikai kontinuuma vakuuma blīvuma svārstības, kurām vajadzētu novest tikai pie ķīmisko elementu papildu izotopu parādīšanās.

- Tad mums nekas cits nav vajadzīgs.

- Vajadzīgs brīvs transports, vēlams ar piekļuvi "virknei".

- Es par to jau domāju. Institūta rezervju noliktavā ir pāris "riekstu" un "golēmu". Bet vajadzīgas Drošības padomes sankcijas.

Ždanovs drūmi paskatījās uz Beliju.

- Par ko tu runā? Kādas sankcijas? Vai tad pat direktoram tagad būtu jāziņo, kāpēc viņam vajadzīga tā vai cita tehnika?

Grigorijs vainīgi papleta rokas.

- Diemžēl jāziņo. SEKON rīkojums.

Ždanovs pašūpoja galvu un aizdomājās.

- Re cik tālu esam nonākuši ... nevaram patstāvīgi spert ne soli ... Labi, pagaidi šeit, sagatavo univeru, es kaut ko izdomāšu. 

Viņš izgāja no viesistabas, dodoties uz metro kabīni.

Belijs nopūtās, skatīdamies  viņam pakaļ, paberzēja vaigu un steidzās uz laboratoriju. Kad Ždanovs pēc četrdesmit minūtēm atgriezās, viss bija gatavs startam.

- Nu, vai izdevās?

Pāvels klusi nolika uz grīdas melnu "diplomātu" ar noapaļotiem metāla stūriem.

- Kas tas ir?

- Jaunākā modeļa "Golems-M".

- Kur dabūji? - Belijs pārsteigumā ar cieņu pieskārās "diplomātam".

- Draugs uz laiku aizdeva. Viņš ir Tulas KB "Arsenal" galvenais konstruktors Dima Kalašņikovs. Tev vajadzētu viņu zināt.

- Esmu dzirdējis, bet personīgi nepazīstu. Vai Arsenāls ražo ekstrēmas mašīnas?

- Tulas piparkūkas ražo ... liela kalibra. Nē, protams, Kalašņikova kantoris izstrādā ieročus, sākot no "universāliem" līdz anihilatoriem un "glokiem". Bet viņš pazīst daudzus transporta darbiniekus, to skaitā "Sibmaš" direktoru, kas ražo "golemus" un "riekstus".

- Tev ir labi draugi.

- Nesūdzos. Vai esi gatavs?

- Kā pionieris, tikai pampers jānomaina. Univers ir noregulēts, mēs varam startēt.

- Tad sakravājamies un dodamies prom.

- Piesēdīsim pirms ceļa.

- Kāpēc tad tā?

- Ir tāda pazīme, lai ceļš izdotos.

Ždanovs paraustīja plecus un apsēdās uz krēsla, kas bija izlēcis no grīdas. Blakus uz otrā malas apsēdās Belijs. Un tūlīt piecēlās.

- Varam iet.

Pāvels atvēra diplomātu, nospieda vairākus izgaismotus lodziņus uz sīka paneļa un atkāpās.

Sekundi vēlāk diplomāts uzpūtās kā balons, visos virzienos izmetis pēc izskata caurspīdīgi lipīgus pavedienus un pārvērtās par īstu lapeni ar kupolveidīgu jumtu.

- Kāpjam iekšā.

Draugi iegāja drebelīgajā lapenē, apsēdās uz caurspīdīgiem soliņiem, kuru iekšpusē lidoja zilas dzirksteles. Ar klusai stiklainu klinkšķi, lapenes sienas un griesti nosēdās uz cilvēku ķermeņiem, apklājot viņu unikus ar dzirkstošiem tīmekļiem. Pēc dažiem mirkļiem lauka transporta aizsardzības komplekss "Golem-M" pabeidza visas savas sistēmas pielāgot aizsardzības objektu fiziskajiem parametriem un mentālajām sfērām un pārstāja būt redzams. Tikai uz katra krūtīm palika redzama vadības monitora daudzstaru zvaigzne. Pārējais "golema" "ķermenis" bija lauka struktūra, kas uzreiz reaģēja uz situācijas izmaiņām un pasargāja trauslo kravu no lielākās daļas cilvēkiem zināmo briesmu.

Belijs pirmais ielīda univera vēderā, ar kupri no mugurā sēdoša kravas izvietojuma "zirnekļa".

Viņam sekoja tāds pats kuprains Ždanovs.

- Mūs tik un tā piefiksēs.

- Pamanīs, - Belijs piekrita, - bet viņi nevarēs noteikt precīzas univera koordinātes.

- Ja tiks noteiktas, būs jāizskaidrojas ar Sarafjana kungu.

- Bļaušana būs liela.

Runa bija par SEKON uzraudzības nodaļas vadītāju.

- Velns ar viņu, kaut kā pārdzīvosim. Kā pēdējais līdzeklis būs mūsu atkāpšanās. Bērnu dzīve ir svarīgāka par Sarafjana kunga sentencēm.

- Starp citu, viņš ir draugos ar Anikinu.

- Ar Stumbra apsardzes priekšnieku?

-Jā.

- Tas gan slikti. Ceru, ka mēs paspēsim savlaicīgi atrast bērnus un izkulties no šitiem sūdiem.

- Es arī ceru. Ieslēdzam.

Univera kokonā kļuva tumšs. Cilvēku ķermeņus saspieda ar milzīgu spēku, pārvēršot tos par informācijas "superstīgām". Ceļotāju apziņa aptumšojās, bet uzreiz atkal noskaidrojās.

- Klausos jūs, - Ždanova galvā atskanēja maiga, samtaina balss. - Sol-3 sistēmas en locījuma dežūrējošais imperatīvs.

Tā bija transgressa inka mentālā balss.

- Mūs interesē simt septītais relatīvais locījums, - sacīja Belijs. - Sniedzu precīzas koordinātas.

Viņš ieslēdza ierakstu.

- Jūs sapratu - pēc pārtraukuma informēja dežurējošais inks. - Savienoju.

Cilvēkiem pār galvām nogruva tumsa.

Tad redze atjaunojās.

Acīs iespīdēja caurspīdīga sudrabaina gaisma.

- Esam klāt, - Belijs norūca, skatīdamies uz zem kājām esošo, plankumaino, ar meteorīta krāteru zīmēm izraibināto Mēness bumbu.

Pēc pusstundas viņi, neviena nepamanīti, caur Zemes atmosfēru nolaidās uz Petrogradu, uz Ņevas Ždanovskajas krastmalu netālu no vienpadsmitās mājas, kur atradās inženiera Mstislava Sergejeviča Losa darbnīca.

Koridors griezās ap Vāles centrālo aksiālo cauruli. Pa gludo grīdu bez gandrīz nekādām putekļu vai gružu pēdām skriet bija viegli. Bet Augstais viņus varēja pamanīt caur iekšējo spoguļu ekrānu sistēmu, un, domājot par to, Loss nogriezās pa pirmajām atvērtajām durvīm. Precīzāk, tas bija ovāls cauruļveida koridora atzars.

Pa šī koridora sienām skrēja viegli līkloči, kļuva auksts, gaiss smaržoja pēc ozona.

Aelita paklupa, klusi iekliedzās.

Loss satvēra viņu aiz vidukļa, nožēlojot, ka nav laternas.

- Uzmanīgāk, mīļā.

- Vēders ...

- Ko?

- Es gaidu mazo Debesu Dēlu ...

Viņš ar izbrīnu ieskatījās mīļotās mirdzošajās acīs.

- Tu... esi stāvoklī ?!

Viņš izteica pēdējo vārdu krievu valodā, bet Aelita saprata:

- Jā, es gaidu bērnu ... tavu bērnu, Debesu Dēls ...

Sākumā mans tēvs gribēja mani upurēt publiski visu cilvēku priekšā ... bet, uzzinājis par bērnu, sāka aizsargāt un rūpēties ...

- Savādi. Bet viņš man teica, ka tu esot mirusi.

\Aelita pašūpoja galvu.

- Viņš saprata, ka Marsa nākotne ir atkarīga tikai no Magacitliem, Debesu Dēliem, marsieši ir panīkuši un nepieciešamas svaigas asinis ...

- Varbūt arī tā. Tikai nez kāpēc, tajā pašā laikā, viņš nolēma neielaist Debesu Dēlu kuģus uz Marsa, lika tos notriekt.

- Tas nebija viņš, bet viņa ienaidnieks Husans, izlēcējs no zemākajiem slāņiem, kurš tiecas kļūt par Marsa imperatoru.

- Iha man pastāstīja par viņu.

Aelita, sarāvusies Losa rokās, pacēla galvu.

 - Tu viņu redzēji?

- Viņa dzīvo paslēptuvē netālu no Svētā Sliekšņa, viņa man teica, kur tevi meklēt. Es sarunājos ar viņu.

- Es aizsūtīju viņu gaidīt tevi ... un tu atnāci! Paldies viņai!

- Jā, viņa ir drosmīga un uzticīga meitene, tikai ļoti kautrīga. Kā tikai kaut kas - asaras.

- Tu apsolīji mani aizvest uz Talzetlu. Vai tu paņemsi viņu arī?

- Ņemšu, ja viņa vēlēsies.

- Viņa vēlas, es zinu.

- Mana raķete avarēja, to notrieca Husana karavīri, bet mēs kaut ko izdomāsim. Galvenais ir tikt prom no šejienes.

Aelita nodrebēja, piespiedās tuvāk viņa krūtīm.

- Šeit ir tik drausmīgi! Viss ir svešs! Dzīvās mašīnas ... dzīvās sienas ... balsis ... otrais Debesu Dēls ar viņiem visu laiku runā ... un viņa acis ir kā Ollo un Litha.

- Viņš ir mans bijušais ceļabiedrs. Aelita atkal nodrebēja.

- Viņš iekšā ir pilnīgi melns ... kāpēc jūs esat tik atšķirīgi?

- Gusevs arī nebija tāds kā es.

- Leksijs bija jautrs un nebaidošs ... bet šis - šausmīgi svešs, it kā viņš vispār nebūtu Debesu Dēls ... tas ir, protams, Debesu Dēls, bet pavisam citāds. Viņš pat izskatās līdzīgs tiem, ar trim acīm ...

- Kādiem trīsacainajiem?

- Viņi ir spoguļos, it kā dzīvi ... skatās uz tevi ... viņš ar tiem runāja.

Loss atcerējās zelta maskas ar trešo aci uz pieres, kas atgādināja kukaiņa fasetaci.

- Esmu redzējis attēlus ar trim acīm ... zelta maskas, elkus ... kas tā par reliģiju?

- Hao kults ... viņš bija arī trīssejains un trīsacains ...

Pār Losu nāca apskaidrība.

- Viņš arī bija tas, kurš uzcēla Vāli! Kopā ar saviem ciltsbrāļiem. Viņi atlidoja uz Marsu vēl pirms Magacitliem, pirms simtiem tūkstošu gadu vai pat miljoniem gadu. Tad marsieši viņus sāka uzskatīt par dieviem. Saproti?

Aelita pamāja ar galvu.

- Es zinu, ka Hao sadusmojās uz Marsa imperatoriem un iemeta savu vāli galvenajā pilsētā Soatumā ...

- Tātad, bija kaut kāds karš, un bojani-stāstnieki to atspoguļoja mītā par dievu Hao. Ak, Dievs, cik daudz noslēpumu glabā jūsu vēsture!

Koridora sienās radās neskaidri trokšņi, sprakšķi, čīkstoņa, it kā tas sāktu sarukt no aukstuma. Loss atcerējās par savu neapskaužamo stāvokli:

- Jādodas prom!

- Kurp?

- Es zinu ceļu, bet tas ir garš. Izturēsi?

Aelita drosmīgi iztaisnojās.

- Ar tevi kopā ne no kā nebaidos!

- Tad ejam. Viņš pavilka aiz rokas, steidzoties caurules zilganā krēslā.

Koridors beidzās ar strupceļu.

- Ink-operator, kungs, vai jūs esat šeit? - Loss pusbalsī pasauca.

- Gaidu jūsu norādījumus, - teica neredzamais inženiera ceļvedis, ar kura palīdzību viņš bija nokļuvis centrālē.

Aelita satvēra Losu aiz rokas:

- Kas tas ir?!

- Nebaidies, tas ir mehānisks apsargs un kalps, neredzams.

- Tu viņu nosauci par Inkomperu ...

- Tā viņu sauc.

- Dīvains vārds…

- Jūsu marsiešu vārdi nav vienkāršāki. Ink-operator, mums steidzami jāiziet no Vāles ... tas ir, no šī ... slingera.

- Diemžēl gandrīz visas slingera ārējās membrānas ir nobloķētas. Palicis viens neaizvērts portāls, kurš tiek pārvaldīts autonomi.

- Aizved mūs pie tā.

- Manas iespējas ir ierobežotas, daudzas receptoru līnijas ir atspējotas vai nobloķētas.

- Bet jūs nesen man rādījāt ceļu ...

- Uz slingera klāja parādījās imperatīv-operators un izslēdza visas manas sistēmas.

- Augstais! - nomurmināja Loss. - Viņš zina visu! Tas ir slikti…

- Kas noticis? - Aelita papurināja viņa piedurkni. - Vai mēs nevarēsim izkļūt? Viņš mūs nelaidīs ārā?

Loss sakoda zobus.

- Paskatīsimies ... vēl nav vakars ... Ink, kur ir neaizvērstā izeja?

- Avārijas sfinkteris atrodas augšējā līmenī, veivlet-iniciatora zonā.

- Kā tur nokļūt?

- Šajā zonā nav manu receptoru un vadības līniju. Slingeru nav radījuši cilvēki, kaut arī humanoīdi, tāpēc šī kompleksa arhitektūra atšķiras no cilvēka uztveres.

- Kaut kā nepamanīju īpašas atšķirības ...

- Jūs pārvietojāties pa avārijas un papildu maģistrālēm ar minimālu vīzingu. Slingera galvenās maģistrāles un strukturālie apjomi diezgan būtiski atšķiras no zemes inženierijas iekšējiem risinājumiem.

- Ko viņš saka? - jautāja Aelita, nesaprazdama ne vārda.

- Mūs gaida pārsteigumi, - atbildēja Loss. - tai skaitā - nepatīkami. ...ē-e, Ink, kas ir humanoīds?

- Saprātīga būtne, kas nenozīmīgi atšķiras no cilvēka - homo sapiens. No šejienes - humanoīds, tas ir, līdzīgs cilvēkam. Ir izstrādāta humanoīdu civilizāciju ķermeņa uzbūves, morāles, ētikas, loģikas, socioloģijas teorija, kuru pēta Ārpuszemes komunikāciju institūta speciālisti.

- Labi, es sapratu. Tātad slingeri radīja humanoīdi ar trim acīm?

- Man nav tiešu datu, es apstiprinu jūsu minējumu ar netiešiem.

Loss paskatījās uz pacietīgi gaidošo Aelitu.

- Dieva Hao Vāli patiešām uzbūvējuši trīsacainie. Būtu interesanti uz viņiem paskatīties.

Aelita nodrebēja.

- Es redzēju ... spoguļos ... viņi ir briesmīgi!

- Tu atradies iespaidā par savu tautiešu nāvi no Augstā rokām.

- Kā?

- Tā sauc manu ceļabiedru. Viņš nav Debesu Dēls.

- Bet kas?!

"Tas ir, viņš ir Debesu Dēls, bet ... ne no Zemes, tas ir, ne no Talzetla.

- No kurienes tad?

- Nezinu. Viņš ir svešu Debesu Dēls. Bet par to pietiek. Mēs centīsimies nokļūt līdz izejai no Vāles ... ja mums tas izdosies. Kad esi nogurusi, pasaki un atpūtieties.

- Kā teiksi, mans kungs.

- Sauc mani par Mstislavu.

- Msi… ti ... slava ... tev ir ļoti grūts vārds. Vai drīkstu tevi saukt par Slavi?

- Drīksti, - Loss pasmaidīja, noskūpstīja marsieti, satvēra viņas roku. - Ejam uz priekšu un lai nāk, kas nākdams! Hei, Ink-operator, atveriet mums durvis vēl pēdējo reizi.

Tambura griestos, kur beidzās tuneļa caurule, izveidojās lūka, kas atvēra ieeju akā. Loss satvēra Aelitu un pacēla uz apakšējo kronšteinu.

Neredzamajam ceļvedim ar nosaukumu Ink-operators izrādījās taisnība.

Kolosālās struktūras, ko viņš sauca par slingeri, bet marsieši par Dieva Hao Vāli, augšējie stāvi,  bija sarežģītas tehniskas sistēmas - neiedomājami dīvainu struktūru "biezokņi", kuriem nedz Loss, nedz viņa līdzgājēja nespēja izskaidrot.

Aka aizveda viņus sfēriskā dobumā, kas bija aizausts ar dažāda resnuma baltiem pavedieniem un virvēm. Uz Losa jautājumu: kas tas ir? - ceļvedis neatbildēja. Acīmredzot bija beidzies viņa kontroles apgabals, vai varbūt Augstais, kontrolējot Vāles tehniku ​​no attāluma, pārtrauca pēdējos Ink-operatora sakarus. Bēgļiem bija pienācis laiks paļauties tikai uz sevi, savu pieredzi, zināšanām, intuīciju un garīgā spēka rezervēm.

Loss jau sen šķērsojis noguruma robežu un turējās tikai pateicoties Aelitas klātbūtnei. Ja nebūtu bailes viņu pazaudēt, un ne viņa pašlepnums - viņš bija domājis, ka jau sen ir aizmirsis pašlepnumu, bet negaidīti atklāja šo gara kustību - viņš jau sen būtu sabrucis. Bet spītīgi gāja uz priekšu, gandrīz nepamanot interjera izmaiņas, pusnemaņā, atkārtojot sevī kā lūgšanu: mīlēt dzīvi neganti un valdonīgi ... mīlēt dzīvi neganti un valdonīgi ... Turklāt šie vārdi vairs nebija tikai vārdi. Aelita gaidīja bērnu - viņa bērnu! Un tikai tāpēc vien bija vērts dzīvot.

No sfēriskā "tīkla" viņi nokļuva zemā tunelī, kas bija pārblīvēts ar balti stiklainām šķiedrām un pavedieniem, kas izauga no grīdas un iestiepās griestos un sienās. Starp tām bija grūti izlīst, it īpaši tāpēc, ka pavedieni-šķiedras "elpoja", te sabiezējot, te kļūstot tievāki. Aelita izvairījās no tiem, bet sekoja Losam, iekodusi lūpā un neizdvesa ne skaņas. Tik ļoti viņas ticība Debesu Dēlam bija spēcīgāka nekā marsiešu mistiskās idejas par seno dievu dusmām, kad viņi pārkāpa to valdījumu robežas.

Viņi ilgi gāja pa tuneli, līdz Loss saprata, ka veicis pilnu apli. Tāpat kā visos slingera gaiteņos un telpās, arī šis šķiedru tunelis gredzenveidīgi savērpās uz Vāles ass caurules. Nācās rūpīgāk aplūkot tuneļa sienas, meklējot sānu ejas vai lūkas. Drīz šādaeja tika atrasta un aizbēgušos aizveda pie tambura slīpētā stikla.

Inks joprojām neatbildēja, un Loss vairāk nekā stundu nomocījās, mēģinot atvērt lūku uz aku, kas vestu uz augšējiem stāviem, līdz vienā no šķautnēm atrada gaiši zilu izliekumu ar cilvēka plaukstas kontūru, kas izvirzījās no materiāla. Tiesa, plauksta bija četrpirkstu, taču šis apstāklis ​​nemainīja nozīmi.

Pasmīnējis, Loss pielika roku pie izciļņa.

Nekas nenotika.

- Nedarbojas ... mēs, šķiet, esam strupceļā.

Aelita, viņu vērodama, pēkšņi izcilnī ielika savu plaukstu.

Tūlīt tambura sienas izgaismoja dreboša zaļgana gaisma, uz to malām parādījās kaut kāds zīmējums, kas atgādināja noteiktas celtnes plānu.

- Ai! - Aelita atvilka roku.

Zīmējums uz sienām kļuva bāls, pazuda, tās izdzisa.

- Vēlreiz, - palūdza Loss, neizpratnē par Vāles noslēpumaino mehānismu izpausmēm. - Nebaidies, tā darbojas vietējā tehnika.

Sienas atkal izgaismojās, parādījās shēma.

- Tas taču ir Vāles plāns! - Loss uzminēja. - Lūk, akas ... lūk gaiteņi ... šī ir aksiālā caurule ... centrālā ... šeit ir augšējais konuss. Mums jātiek uz turieni! Bet mēs esam šeit! Viņš pieskārās ar pirkstu mirgojošajam laukumam ar divām dzeltenām zvaigznēm iekšpusē. - Mēs jau esam tuvu izejai, par kuru runāja gids. Tikai kā tur nokļūt?

- Cik ilgi turēt? - marsiete kautrīgi vaicāja. - Kutina ...

- Tūlīt ... es domāju. - Loss pieskārās ar pirkstu pie konusa, kas vainagoja cilindrisko Vāles kalnu, novilka līniju no konusa līdz kvēlojošajam laukumam. - Būtu labi ... - Viņš nepabeidza.

Viņa novilktā līnija kļuva redzama, izgaismojās, un tajā pašā brīdī Losam un Aelitai uzkrita caurspīdīgs svars, iespieda grīdā, sienās, griestos un norima. Un viņi palika stāvot uz drebošām kājām, nepaspējuši saprast, kas noticis, nespējot izrunāt ne vārda, ne kliegt, ne izelpot plaušās iestrēgušo gaisu.

Aelita pirmā atjēdzās, metās Losam uz krūtīm.

- Man bail!

- Pagaidi, - viņš aizsmacis sacīja, pastumdams marsieti malā. - Es domāju, ka es sapratu ...

- Ko?

- Atkal ieliec plaukstu.

- Nekad!

- Nebaidies. Mēs taču esam kopā.

Tonis iedarbojās. Aelita sastinga, ieklausoties telpas klusumā, sarosījās, atbrīvodamās no viņa apskāviena.

- Es nebaidos ... bet tomēr baidos!

Loss iesmējās. Viņa kautrīgi pasmaidīja pretī, pieskārās ar roku pie izliekuma. Sienas izgaismojās. Parādījās shematiskais modelis.

- Man bija taisnība! Paskaties, tagad spīd konuss! Un tajā ir divas zvaigznītes. Tie esam mēs. Bet pirms tam spīdēja laukums. Iekāpām liftā, tas sāka darboties un ienesa konusā. Saproti?

- Nē…

- Paskaidrošu vēlāk. Dod man savu roku, ejam ārā.

Viņš paņēma Aelitu aiz rokas, izveda no šķautnainā tambura koridorā un uzreiz saprata, ka nebija kļūdījies. Koridors bija atšķirīgs, šķērsgriezumā trīsstūrveidīgs, un tas atvērās plašā konusa formas boksā ar režģotu kolonnu rindām. Bet netālu no tuvākās kolonnas stāvēja Augstais izklaidīgi grauza nagus.

- Jūs ātri pierodat pie ekstremāliem apstākļiem, Mstislav Sergejevič, - viņš teica. - Bija interesanti vērot jūsu piedzīvojumus. Tomēr ir pienācis laiks izlemt. Godīgi sakot, jūs man esat apnicis. Izvēlieties: jūs brīvprātīgi atstājat šeit savu dāmu, un es ļauju jums iet prom. Vai arī jūs paliekat šeit, bet jau kā krava "200".

- Kāda vēl krava? - Loss nesaprata, pastumdams Aelitu malā. Augstais greizi pasmīnēja.

- Ak jā, es visu laiku aizmirstu, ka jūs esat cilvēks no pagātnes. Krava "200", dārgais Mstislav Sergejevič, ir zārks. Ar visām ērtībām. Tiesa, uz šī leviatāna klāja ar ērtībām nesanāks, tāpēc perspektīva nav no  jautrajām. Kam jūs dodat priekšroku?

- Izlaidiet mūs! Pretējā gadījumā! ...

Augstais ar skeptisku skatienu paskatījās uz Losa figūru.

- Vai jūs tiešām esat gatavs kauties? Cik jums gadu?

- Nav nozīmes!

- Aptuveni piecdesmit pieci, visticamāk. Man - četrdesmit. Turklāt, iespējams, jums nav ne jausmas par pašaizsardzības kaujas sistēmām. Kāpēc jums uztraukties? Galu galā, pēc savas domāšanas un rakstura, jūs esat filozofs ar tendenci uz pašapceri. Tā? Un es, starp citu, sen neesmu sazinājies ar sievietēm.

Loss izvilka mauzeri.

- Dieva vārdā, lūdzu, nestājieties mums ceļā! Augstais nepievēršot uzmanību viņa žestam, turpinot spriest:

- Jūsu princese ir vismaz uz pusi jaunāka. Pēc pieciem līdz desmit gadiem jums sāksies veselības problēmas, īpaši ar potenci. Vēl pēc dažiem gadiem jūs sāksiet aizmirst vārdus, pēc tam sejas, pēc tam aiztaisīt bikšu priekšu ... un tā tālāk. Un jūsu draudzene to visu redzēs ... Vai jūs tiešām vēlaties tādu dzīvi? - Augstais pārstāja staigāt šurpu turpu, paskatījās uz Losu ar plēsoņas skatienu. - Man šodien nav tas labākais noskaņojums, Mstislav Sergejevič. Slingers nevēlas sākt darboties, saproties. Bet vienalga, esmu gatavs piedāvāt kompromisu. Iespējams, es jūs atlaidīšu, protams, vienu pašu. Dzīvojiet. Ilgi. Un laimīgi, ja sanāks. Tiesa, ja jūs padzīvosiet pasaulē ilgāku laiku, tad jūs varat nomirt, kā teica viens humorists. Bet tas ir cits stāsts. Esat ar mieru?

Loss uzlika pirkstu uz mauzera sprūda, juzdams, kā Aelitas plecs dreb aukstos drebuļos. Šie drebuļi vairāk nocietināja sirdi nekā bijušā ceļabiedra ļaunprātība.

- Es ... izšaušu!

Augstais pacēla uzacis.

- Jūs tak esat inteliģents cilvēks, Mstislav Sergejevič, jūs nevarat nošaut citu cilvēku bez iemesla.

Loss satumsa. Pirksts pats nospieda sprūdu... ne līdz galam. Nepietika spēka pēdējai kustībai. Neskatoties uz esošajiem iemesliem, viņš patiešām nespēja izšaut un nogalināt cilvēku.

- Redzat nu, - smīnēja Augstais, - nevarat. Mūsu pasauļu vēsture ir gandrīz identiska. Jūsu Krievijas divdesmitā gadsimta sākuma inteliģence praktiski neatšķiras no mūsējās: tie paši pašapmierināti daiļrunīgie argumenti par vienlīdzību, brālību un brīvību, tās pašas rožainās slienas par cilvēktiesībām, mūžīgā vilcināšanās, mētāšanās no vienas galējības otrā, demokrātijas spēlītes, taisnīguma meklējumi un vienlaikus klusa nodevība. Kā teica slavenais komunisma konstruktors, revolūciju teorijas veidotājs: "Inteliģence nav tautas smadzenes, bet gan pakaļa." Nu, vai kaut kā tamlīdzīgi. Un tā, diemžēl, ir patiesība. Pat labākie inteliģences pārstāvji - tehniski izglītotie, tādi, kā jūs, nespēj saprast, ka no sapņa līdz tā piepildījumam ir milzīgs attālums. Nu tad kā, šausiet, Mstislav Sergejevič?

Loss sakoda zobus, mēģināja nospiest sprūdu... un nolaida mauzeri.

- Nešausiet,-  pamāja Augstais. - Bet lūk man gan nav nekādu aizspriedumu, šaubu un vilcināšanās.

Ceļabiedra rokā burtiski ne no kurienes parādījās melna pistole ar gofrētu kvadrātveida stobru. Nozibsnīja. Loss sajuta triecienu krūtīs, tika aizmests atpakaļ. Krītot dzirdēja Aelitas kliedzienu, un iestājās klusums. Acis pārklājās ar melnu plīvuru ...

Krāteris izrādījās dažāda lieluma un formas lidojošu transportlīdzekļu kapsēta.

Visizplatītākie bija marsiešu gaisa kuģi, sākot no divu propelleru laivām līdz sešpadsmit rotoru kara kreiseriem un greznām sacīkšu jahtām. Bet bija arī daži plankumaini monstri, kas atgādināja haizivis, un caurdurti konusi, līdzīgi no viena kristāliska monolīta izgrebtiem dimantiem.

Nastja ie interesējās par šādu konusu, ilgi to no visām pusēm aplūkoja, konsultējoties ar skafandra inku, tad paziņoja:

- Šī mašīna izskatās pēc Proteja.

- Pēc kā? - Tarass bija pārsteigts; vārds "protejs" viņam neko nenozīmēja.

- Mans vectēvs vienā no Zariem uzdūrās nehumanoīdu bāzie, kas bija saglabājusies pēc vietējā kontinuuma deģenerācijas. Bāze bija planetoīds-māte, kura iekšpusē atradās "dzemdību nams" ar diviem simtiem kristāliskiem veidojumiem. Tie bija Proteju embriji, to pašu nehumanoīdu, kuri bija fosilizējušies pirms miljoniem gadu, nedzīvi. Ļoti interesanta dzīvības forma.

-Tas ir tikai klints bluķis, atšķēlies no kalniem ... liela apstrādāta kristāla lauska.

- Proteji jau arī bija kristaloīdi.

- Pieņemsim. Bet kā viens no viņiem nonāca šajā invariantā? Ko viņš šeit darīja?

Varbūt arī viņš ieinteresējās par Dieva Hao Vāli. Nav brīnums, ka šī Vāle ir ar tik spēcīgu aizsardzības sistēmu.

- Bet, ja Proteji dzīvoja pirms miljoniem gadu ...

- Tu taču zini, ka katram Zaram ir savs laiks - kā dinamiskai videi. Miljons gadu mūsu Zarā var atbilst vienam gadam - "pārveidotā" invariantā. Tātad runa nav par laika periodu ilgumu. Lai gan ir vērts apsvērt, kas iesprūdis Marsa dzīlēs, kā dēļ šurp atlidoja pat Protejs.

Tarass neatbildēja. Viņš nejutās labi. Nepatīkamā sajūta, ka viņiem seko ļaunas acis nepārgāja. Gribējās paslēpties aiz klints vai pat atrasties mājās, virtuālā animatora krēslā, izslēgt aparatūru un atviegloti uzelpot: labi, ka tas nebija pa īstam! Tomēr diemžēl viņš atradās citā pasaulē, un tas viss notika ar viņu patiesībā. Un neviens nezināja, kad un kā beigsies epopeja ar literārā darba iemīļoto varoņu meklējumiem, rakstnieka izdomātajiem varoņiem, bet, kā izrādījās, dzīviem, domājošiem, rīkoties un ciest spējīgiem, tāpat kā visiem reālajiem cilvēkiem.

Abi devās tālāk.

Krātera dibens, gluds, uguns nolaizīts, arvien vairāk nolaidās virzienā uz centru, kur planētas klintīs bija milzīga bedre. Nogāzto un izdegušo mašīnu paliekas sāka parādīties retāk, līdz tās vispār pazuda. Divus kilometrus no bedres sākās gredzenveida zona, līdz kurai transporta līdzekļi nenokļuva.

Pārvarējuši šo pelēkbalto, poraino joslu, ar kādreizējā svelmē apkusušajām akmens malām, ceļotāji nonāca līdz bezdibeņa malai un paskatījās pāri kraujai.

Kontinentālajā vairogā nezināma sprādziena veidotais caurums pazuda biezā tumsā tītajās Marsa dzīlēs. Slīpie saules stari šo tumsu neizkliedēja, un šķita, ka milzu aka ir piepildīta ar ūdeni.

- Neko nevar saredzēt, - teica Tarass.

- Ieslēdz ekspress-analizatoru, - ieteica Nastja.

 Tarass gandrīz pateica, ka bija aizmirsis par unika iespējām, taču laicīgi iekoda mēlē. Draudzene nepalaistu garām izdevību pateikt ko sarkastisku un atcerētos viņa kļūdas draugu lokā. Kas nekad nesagādāja lielu prieku.

Sspeciālā tērpa aparatūra sāka darboties situācijas analīzei. Jaunieša acu priekšā parādījās virtuāls ekrāns ar vizieri un instrumentu rādījumu kolonnām. Analizators reģistrēja iežu sastāvu, gaisa jonizāciju, starojuma klātbūtni, kaitīgos radikāļus un bīstamos ķīmiskos piemaisījumus. Bezdibeņa dzīlēs tas reģistrēja gravitējošu masu, kuras kontūras atgādināja cilindru ar asu priekšgalu un daudziem izaugumiem un zvīņām.

- Oi, oi! - nomurmināja Tarass. - Četrdesmit divi miljardi tonnu! ... Metāls ... enerģijas koncentrācija jaudai - līdz desmit trīsdesmitajā pakāpē ... kas tas varētu būt?!

- Dieva Hao Vāle, - Nastja pasmīkņāja. - Laba "vāle" - trīs kilometru garumā! Es gribētu paskatīties uz šo Hao, kuram piederēja šāda izmēra "vāle"! Tev nekas prātīgs neienāk prātā?

- Nē.

- Man arī. Skaidrs ir viens: šī lieta patiešām nokrita uz Marsa no kosmosa. Kataklizma bija tik liela, ka iznīcināja visu apkārtni. Viņa paberzēja plaukstas. - Nu gan Artefaktu esam atraduši! Atrisināsim tā mīklu - mums būs liela ievērība!

- Bet kā ar Losu, Aelitu? - Tarass šaubījās. - Mēs atlidojām uz šejieni viņu dēļ.

- Viņi nekur nepaliks, - Nastja atmeta. - Turklāt viņi atrodas kaut kur šajā rajonā, varbūt pat krāterī, netālu no Vāles. Atcerieties, ko Iha teica: jūs varat doties uz Vāli caur karalienes Magras labirintiem. Un Loss devās caur tiem vēl pirms mums.

- Pārliecināji, - Tarass iesmējās. - Tev vajadzēja iestāties kvantu psiholingvistikas, nevis vēstures fakultātē, tu varētu pārliecināt ikvienu.

- Es mācos tur, kur man ir interesanti. Starp citu, arī tu. Nu, ejam lejā?

- Ar ko?

- Ar antigraviem, protams.

- Un, ja nu Vāles apsardze atklās uguni? Pati teici, ka sistēma var nostrādāt uz jebkuru lidojošu objektu.

- Vai ir vēl kāds ieteikums?

- Paskaties pa kreisi.

Nastja uzmeta skatienu klintij, neizpratnē paraustīja plecus.

- Kas tur ko redzēt?

- Vēl vairāk pa kreisi, aiz klints, pie kraujas.

- Redzu! Pacēlājs?

- Kāds jau bijis šeit pirms mums.

- Kas?

- Protams, marsieši. Ja vālei ir simti tūkstošu vai pat miljoni gadu, aborigēni ne reizi vien mēģinājuši noskaidrot tās noslēpumu. Sadragāto kuģu atlūzas to apstiprina.

- Tev taisnība. Šeit ir daudz notriektu marsiešu helikopteru, galu galā kāds varēja izdzīvot. Un, ja jau lifts pastāv, tad vāles aizsardzības sistēma pa to nešāva.

Nastja aizskrēja pie atklātā objekta, ātra, viegla, skaista. Tarass neviļus apbrīnoja viņas skriešanu, bet tad atcerējās, kur atrodas, un steidzās pakaļ.

Tas patiešām bija lifts, paredzēts mazajiem, sīkajiem marsiešiem.

Ferma, izgatavota no gaisa kuģu atlūzām, kas iekausēta akmenī, visticamāk, ar elektrisko izlādētāju palīdzību, divi stabi, vārpsta ar ap to satītu trosi, izgatavotu no kaut kāda šķiedraina pelēka materiāla - līdzīga kuģa tauvai, un būris - neliela platforma ar margām. Tā kā būris stāvēja uz klints, gatavs nolaišanās procesam, un tajā - un arī netālu no fermas - gulēja marsiešu skeleti, bija skaidrs, ka šeit notikusi traģēdija. Vai nu tikusi iedarbināta vāles apsardzes sistēma, reaģējot uz aizdomīgu kustību, vai arī pētniekus apsteigusi citu "melno arheologu" grupa un visus apšāvuši. Palika jautājums, kur viņi aizgājuši pēc tam, bet zemiešiem tas bija vienaldzīgs.

- Riskēsim, - nolēma Nastja. - Palīdzi iztukšot grozu no kauliem.

- Viņus vajadzētu apglabāt ... - Tarass sastostījās.

- Tad mums būs jāapglabā puse Marsa, bet mēs neesam rituālā kantora darbinieki.

Pie fermas kaudzītē tika sakrauti kauli, skeleti un apģērbu lupatas. Nogrūda būri no kraujas.

- Kādam būs jāgriež vārpsta, - sacīja Tarass. - Tas nav automātiskais lifts.

- Izdomā kaut ko.

Viņš apgāja apkārt vārpstai, aplūkojot vienkāršo ierīci.

- Ja šeit iedzītu ķīli, iegūstam bremzējošu ierīci. Tauvas atritināšanās palēnināsies. Bet tauva var pārtrūkt zem mūsu svara.

- Pārtrūks - ieslēgsim antigravus. Bet vispār izdomāji labi. - Meitene viņam uzsita uz plecu. - Neesi tehnisks, bet galva strādā.

- Bet kā gan citādi! - viņš izrieza plecus.

Viņi atrada cietu kā bazalts, savītu koka gabalu, izgatavoja ķīli. Izmēģināja - tas darbojas. Ar grūtībām sasēdās grozā.

- Veiksme uzsmaida drosmīgajiem! - Nastja iesmējās. - Drosmīgo neprātam mēs dziedam dziesmu, - atcerējās Tarass senā dzejnieka balto dzeju, bet paklusēja.

Vārpsta sāka griezties, platforma ar braucējiem čīkstot un šūpojoties devās lejā.

Saule pazuda aiz krātera ārsienas, lifta grozs iegrima ēnā. Tomēr pēc minūtes acis pielāgojās lēnām izgaistošajai dienas gaismai virs galvas, tās sāka atšķirt gigantiskas - vairāk nekā puskilometra diametra - šahtas detaļas. Nastja apklusa, pēkšņi sapratusi tās mērogu. Bija grūti iedomāties, kā šī bedre tika iesista Marsa klintīs. Vienīgi kāda sena kosmosa kuģa izplūdes ģeneratora izpūtējs nevarētu izdarīt kaut ko līdzīgu vai šāviens no ļoti jaudīga "gloka". Jebkurā gadījumā nekāds asteroīds nevarēja izkausēt pietiekami līdzenu, pareizas formas, apaļu caurumu planētas garozā. Krītot, asteroīdi spēj izveidot tikai konusa vai kupola formas krāterus bez caurumiem centrā.

Garām aizpeldēja nevienmērīgs melns plankums - izeja horizontālā tunelī.

- Viņi arī uz šejieni izrakās? - Nastja pašūpoja galvu.

- Kas? - Tarass nesaprata.

- Tuneļu būvētāji. Kas viņiem lika darīt tik smagu darbu? Viss Marss sacaurumots.

- Varbūt agrāk bija karš, un sakautie aizgāja pazemē. Mēs neko nezinām par Marsu, izņemot to, ko uzrakstījis Tolstojs. Loss drupās atrada kaut kādas dziedošās un rūnu grāmatas. Būtu jauki, ja mēs atrastu vietējo valdnieku bibliotēku vai īpašo dienestu arhīvus.

- Būtu jauki, - piekrita Nastja.

Gaišais šahtas aplis virs galvas pilnībā saraucās. Tumsa kļuva blīva un taustāma kā melns audums. Nastja ieslēdza lukturīti, paspīdināja uz visām pusēm. Stara nesasniedza pretējo sienu, tāpat kā nesasniedza bedres dibenu, tas dzirkstoši atstarojās no kāda minerālu slāņa metru attālumā no groza, kas slīdēja uz leju. Garām aizpeldēja vēl viens caurums - horizontālā štreka izeja. Laternas gaismā uzplaiksnīja kaut kādi metāla stabi, caurules, sudrabaini diski, putekļu uzkalniņi.

Tarass nodrebēja, iedomājoties, cik daudz cilvēku miruši ap šo noslēpumaino vietu un tās iekšienē, mēģinot sasniegt dieva Hao vāli un noteikt, kas tas ir. Kas viņus dzina iet drošā nāvē? Zinātkāre? Tieksme pēc zināšanām? Vai merkantilās peļņas slāpes?

- Lūk kur tas ir! - Nastja apslāpēti iesaucās. Lukturīša starā dziļi zemāk uzmirgoja metāls.

Tajā pašā mirklī platforma noraustījās un apstājās. Tad atkal paraustījās, it kā kāds tur, augšā mēģinātu pārraut kabeli un tad, uzņemot ātrumu, aizlidoja lejā.

- Vira! - pavēlēja Nastja.

Tarass ieslēdza antigravu, sirdij pamirstot, uzkarājās gaisā.

- Vai bremze būtu izlekusi?

- Varbūt bremze, bet varbūt kāds pārgrieza virvi. Aizhermetizējamies. Tālāk iesim neredzami.

Tarass paklausīgi aizaudzēja ķiveri un ieslēdza unika maskēšanās sistēmu, kas ar polarizējoši mainošos krāsu palīdzību to pārvērta par gandrīz neredzamu spoku. Nastja, kas karājās nedaudz zemāk, pazuda. Tikai uz elkoņa mirdzošā "drauga vai ienaidnieka" identifikatora "taurenītis" mirgo ar spārniem. Ceļabiedra vietā vajadzēja redzēt tādu pašu "taurenīti" arī viņai.

- Nepatīk man tas viss ... - viņas balss atskanēja ķiveres austiņās.

- Man arī, - godīgi sacīja Tarass. - Nevienu mēs šeit neatradīsim.

- Es runāju par kaut ko citu. Šahtu bija jāapsargā visos līmeņos. Ja ārējās aizsardzības sistēma līdz šim darbojas pareizi, pat mūsu "golems" tika notriekts, tad kāpēc neviens nesargā tieši pašu caurumu?

Tarass padomāja.

- Ir pagājis daudz laika, un tehnika nav mūžīga. Dažas apsardzes sistēmas joprojām darbojas, un dažas jau ir mirušas.

- Vālei, iespējams, ir tāda vērtība, ka tās radītājiem vai īpašniekiem vajadzēja paredzēt visas nejaušības. Galu galā pat Magacitli savā laikā nevarēja nokļūt pie tās.

- Kāpēc tu esi tik pārliecināta?

- Tāpēc, ka Marsa vēsture būtu gājusi citu ceļu. Jebkurā gadījumā Loss nebūtu to sasniedzis, viņš būtu notriekts.

- Kāpēc?

- Kāpostgalva, - meitene sadusmojās. - Kad viņš devās pirmajā ekspedīcijā kopā ar Gusevu, marsiešiem nebija zenītraķešu sistēmu. Tās parādījās nedaudz vēlāk. Ko tas nozīmē?

Tarass padomāja. - Vietējie iedzīvotāji beidzot tika pie senajām slēptuvēm ...

- Pareizi, malacis. Sākās seno zināšanu apguve. Tuskubam nebija ko zaudēt, tāpēc viņš atklāja daļu slepenās informācijas saviem komandieriem. No pazemēm tika izvilktas zenītraķešu sistēmas, lokatori un vēl daudz kas cits, par ko mums nav ne mazākās nojausmas. Bet neilgi pirms šī brīža bija jānotiek kādam nozīmīgam notikumam.

- Kādam?

- Kāds atslēdza gandrīz visus raķešu šahtu un slēptuvju aizsardzības līmeņus. Centralizēti. Kāds ļoti drosmīgs uzlauza aizsardzību un iekļuva ...

- Marsa svētumu svētumā ...

- ...visu seno tehnoloģiju vadības centrā, ko atstājuši magacitlu priekšgājēji, kurus personificē dievs Hao.

- Tu domā, ka tas bija ... Loss?

- Nu ko tu, patiešām! Losam ar to nav nekāda sakara. Zināšanu athermetizēšana notika pēc viņa aiziešanas uz Zemi kopā ar Gusevu. Bet kas to izdarīja - tas ir jautājums.

- Tuskubs. Tikai viņam bija pilnīga zināšanu pakete par pagātni.

- Vai kāds cits, ne mazāk zinošs. Būtu jauki satikties ar Aelitas tēvu un no sirds izrunāties.

- Iha pieminēja Tuskuba pretinieku ...

- Husana. Viņš arī varēja zināt, - piekrita Nastja. - Labi, ejam tālāk, vienalga, precīziem secinājumiem nav pietiekami daudz datu. Es tos vēlētos iegūt tuvākajā nākotnē.

Viņi sāka grimt šahtā, izmantojot daudzjoslu uniku videosistēmas, kas ietvēra nakts redzamības ierīces. Drīz izlūki saskārās ar dīvainiem tukšumiem, nišām, milzīgām dobām un izkusušām rētām šahtas sienās. Radās iespaids, ka šajā vietā kaut kas bija eksplodējis un dedzis, izkausējot un sagraujot daļu sienu. Vienā no dobumiem, kuru diametrs bija piecdesmit metri un dziļums desmit metri, rēgojās robaina metāla smaile, līdzīga hipertrofētai palielinātai skorpiona astei.

- Lūk arī atbilde, - Nastja bija sajūsmā.  - Šajās vietās ielauzās ne tikai marsieši, piedzīvojumu  un dārgumu meklētāji. Kāds nepārprotami mēģināja nokļūt pie vāles ar labi aizsargātu aparātu, spriežot pēc šīm drupām. Bet sargi vienalga sašķaidīja nekaunīgo. Šeit notika viņa pēdējā kauja ar vāles apsardzi.

- Tik noteikti apgalvot nevar.

- Nevar, - Nastja piekrita. - Bet, ja ļoti gribas, tad var. Turies, debatētāj.

Viņa atkal sāka ienirt šahtas tumsā, kas nolaižoties zemām atkāpās, nomainoties ar sārtas krāsas mirdzumu, kas plūda no šahtas sienu plaisām un caurumiem tās dziļumā. Drīz kļuva redzams dzirkstošs neass konuss, pārklāts ar maziem antracīta kristāliem - šahtas dibens. Pareizāk noslēpumainas iekārtas priekšgals, ko marsieši sauca par Dieva Hao Vāli.

Temperatūra raktuvēs pazeminājās līdz mīnus trīsdesmit septiņiem grādiem pēc Celsija.

Tarass pēkšņi saprata, ka dzirkstošie kristāli Vāles galā patiesībā ir sala un ledus kristāli.

- Nu neko sev aukstums! - viņš pusbalsī pateica. - Ledājs šeit, vai?

- Mēs jau esam zemāk par ledus slāņiem. Tas ir pašas Vāles ietekmes uz vidi rezultāts. Analizators rāda, ka tās korpuss ir atdzisis līdz mīnus piecdesmit pieciem grādiem un temperatūra turpina kristies.

- Vai gribi teikt ka...

- Lai kas būtu šis milzis, tas sācis darboties!

- Nevar būt!

- Kāpēc nevar? Kāds tajā iegājis un iedarbinājis. Mums jāizdara tas pats. Tas ir, jātiek iekšā.

- Un, ja nu temperatūra šajā briesmonī ir vēl zemāka?

- Unikos mums nav jābaidās arī no absolūtās nulles. Varētu atrast lūku ...

- Nedaudz pa labi sienā ir caurums. Iespējams, tuneļa izeja.

- Redzu, mēģināsim pārbaudīt, vai tas neved uz Vāles ieejas portālu.

- Kā tu domā, kas tas ir?

- Vēl nezinu. Nav ar ko salīdzināt. Ir skaidrs, ka šī ir kaut kāda iekārta ar ļoti lielu masu un jaudu. Bet kam tā paredzēta, to zina tikai saimnieks. Nolaižamies.

Nastjas skafandra "taurenītis" ienira tuneļa atverē, kas sākās desmit metrus virs sala pārklātā konusa malas. To darīja arī Tarass. Un uzreiz pārgāja sajūta, ka kāds skatās mugurā, it kā tā būtu izslēgta.

Kaut kur dziļi krūtīs sakustējās karsta ogle, apdedzināja sirdi ...

 Loss nodrebēja, akli pataustījās ar rokām sev apkārt, meklējot auksta ūdens kausu ... un pamodās.

Viņš augšpēdus gulēja uz cieta, acis skatījās debesīs, gaiši pelēkās un garlaicīgās kā ar suriku nokrāsots kuģa sāns.

Tomēr patiesībā tie bija griesti, un inženieris Loss Mstislavs Sergejevičs gulēja nevis uz zemes, bet gan milzīgas, par slingeri sauktas konstrukcijas iekšpusē. Vai Dieva Hao Vālē.

Atmiņā atkal uzpeldēja pēdējā nakts, kopā ar Aelitu iepriekšējā lidojumā, indes rūgtums uz lūpām, karavīri, šāvieni... Tad uz viņu šāva marsieši, uz viņa ķermeņa joprojām ir rētas, bet tagad zemieša šāviens, šāva Debesu Dēls - ka viņa māti! - kuru viņš paņēma līdzi uz Marsu cerībā iegūt uzticamu draugu un ceļabiedru. Viņš izrādījās izcils biedrs... izšāva bez vilcināšanās...

Prātā ienāca humorista rakstnieka Zoščenko rindas:

- Stāt! Šaušu!

- Stāvu...

- Šauju!

Loss vāji pasmaidīja. Bet tad viņu caurstrāvoja doma par Aelitu. Augstais viņu paņēma sev līdzi.

Viņš sakustējās, kārpīdamies ar kājām un rokām, mēģinot piecelties. Kaut kā piecēlās, nepievēršot uzmanību sāpēm krūtīs. Aptaustīja krūtis, kur trāpīja nezināmā ieroča izlāde. Augstais garām neaizšāva, bet izglāba aizsargtērpa plēve. Pretējā gadījumā viņš jau būtu miris.

Kungs, kāpēc tu radīji tādus cilvēkus kā Augstais, nežēlīgus un bez principiem? Galu galā viņi nemīl ne citus ne sevi, nemīl dzīvību ...

Loss paberzēja asarojošās acis un palūkojās apkārt.

Tas pats konuss, režģu kolonnas, zilganas gaismas svītras sienās, ļoti auksti, kā stiprā salā uz lauka. Tikai grīda vairāk vai mazāk silta. Ja ne šis apstāklis, viņš būtu nosalis.

Trīs soļu attālumā uz grīdas ir kāds priekšmets ... Velns parāvis, asaro acis ... Šķiet, ka tas ir mauzers, kuru viņš nometa. Noderēs. Tikai tagad viņš šaus pirmais un noteikti galvā! Ar tādiem cilvēkiem kā Augstais, var netaisīt ceremonijas, tādi nežēlos nevienu savu mērķu labā.

Loss iebāza mauzeru makstī, vēlreiz apskatīja tukšo telpu. Augstais, protams, nobloķējis izeju, taču tā nav vajadzīga, kamēr Aelita ir nebrīvē. Viņa jāatrod, jānogalina ceļabiedrs, ja viņš traucēs, un tikai tad jāmeklē izeja. Nez, cik ilgi viņš gulēja bez samaņas?

Loss pašķielēja uz hronometru.

Ciparnīca ir sadauzīta, viens rādītājs pazudis. Žēl. Bet pēc sajūtām šķita, ka nav pagājusi vairāk kā ceturtdaļa stundas. Augstais nevarēja aiziet tālu. Un kur lai viņš ietu? Uz centrāli, no kurienes viņš kontrolē slingera mehānismus. Tur arī vajag viņu meklēt.

Loss apstaigāja konusa formas telpu, pētīdams sienas un meklēdams lūku. Tad viņš pārskatīja grīdu un atrada pie vienas kolonnas gredzenveida izvirzījumu. Atcerējās neparasto liftu, kuru viņam ieslēdza ink-operators, Vāles neredzamais kalps. Varbūt tas ir lifts?

Viņš nostājās gredzena iekšpusē.

Nekā.

Viņš piespēra kāju.

- Nu, ieslēdzies.

Tas nostrādāja!

Gar gredzena malu aizslīdēja gaismas čūska, un aplis, uz kura stāvēja inženieris, sāka laisties lejup.

Nekas, pāragri mani norakstīji, Loss pie sevis nosmīnēja. Bērni nedzimst veciem cilvēkiem. Bet man būs bērns! Zemes un Marsa dēls. Debesu Dēls! Viņa dēļ ir vērts paciest!

Lifts aplis - kas tā galu galā par pārsteidzošu lietu, ne tev kabīnes, ne margu, ne trosu, ne motora! - sasniedza apakšējā stāva telpu, apstājās. Loss nokāpa no tā, un disks kā putns uzlidoja, aizverot tvaikojošo caurumu griestos.

Telpa bija apaļa, ar izliektām membrānveidīgām sienām ko no augšas uz leju savienoja bālganas šuves. Šuvēs bija caurumi, kā milzīgas poras sierā. Loss ieskatījās vienā, otrā, trešajā - pārāk šauri, lai izlīstu cauri. Bet ceturtais - cilvēka augumā. Apskatīsim, kurp ved šis caurums.

Krokas, ribas, gludi izliekumi, no iekšpuses mirdzošas sienas. Visvairāk koridors izskatījās kā tukšs asinsvads. Vai drīzāk zarna. Neiekrist "kuņģi"! Nebūs nekāds pārsteigums, ja Slingers - Vāle - ir dzīvs.

Loss pasmīkņāja, pagrozīja galvu. Liekas pajokoja, bet tomēr nepatīkami. sagribējās smēķēt. Bet vēlme drīz pārgāja. Viņš jau bija iemācījies iztikt bez dūmu strūklas, kas ieplūda plaušās.

Eja pagriezās pa labi, sienu mirdzums satumsa, gaisā parādījās nepatīkama ķīmiska smaka. Vai tik biedrs Augstais nav cauri gaiteņiem palaidis indīgu gāzi?!

Loss paskatījās apkārt kā vajāts dzīvnieks: ne plaisiņas, ne caurumiņa - tukša caurule. Nav kur bēgt!

Nomierinies, ierunājās iekšējā balss. Neviens tevi neindēs. Ceļabiedrs ir pārliecināts, ka tu esi nogalināts, viņš speciāli nemeklēs. Tava augšāmcelšanās būs kā sniegs uz galvas. Pasteidzies, bet nekrīti panikā.

Klausos! - viņš paklausīja pats sev un nožēlā nopūtās: eh, ja ar viņu būtu inks-operators, cik daudz vieglāk būtu iet ...

Eja atkal pagriezās, nemanāmi slīdot lejup.

Spirāle! Tā jau ir bijss. Caurule iet spirālē ap galveno asi. Vai tiešām no tās nav izejas uz centrāli?

Viņš sāka cieši ieskatīties tuneļa sienās, kas turpināja spirāli vīties bez redzamām sašaurināšanās, paplašināšanās vai strupceļa tuvošanās pazīmēm. Simts metri - bez izmaiņām. Divi simti metru, trīs simti ... puskilometrs ... kilometrs!

Loss piekusa, notupās un pēc tam pavisam nogūlās. Galvā zvanīja tukšums, nevienas domas un vēlme apgulties un nomirt. Vai vismaz aizmigt.

Paguli, ieteica iekšējā balss, tādā stāvoklī taču neaiziesi. Jā, pusstundu vajadzētu gan, viņš piekrita, iegrimstot reibonī un mierā. Tomēr doma par Aelitu viņu pacēla un atkal veda pa bezgalīgo koridoru Vāles dzīlēs. Viņš attapās no īsa vaida. Grīda drebēja zem kājām. No struktūras dziļumiem aizskanēja izgaistoša dārdoņa.

Di-i, di-i, di-a-ra-ra - atbalsojās koridora sienās.

Loss atvēra acis, vairāk neizpratnē nekā satraukts.

Kārtējā dārdoņa, dažādu toņu klikšķu un svilpienu sērija, grīdas un sienu drebēšana.

Slingers pāriet darba režīmā! - atnāca nojausma. Augstajam izdevies to ieslēgt un palaist! Kas notiks, kad tas beidzot sāks pa īstam darboties? ...

Nekas labs, noņurdēja iekšējā balss. Maz ticams, ka līdzbraucēja nodomos paredzēti labi darbi.

"Es viņam patraucēšu!

Nejūc prātā! Tavs uzdevums ir Aelitas izglābšana, tā dēļ esi šeit atlidojis.

Loss sev piekrītoši pamāja. Viņš nekad nebija pretendējis, uz revolūcijas un visas cilvēces globālo problēmu atrisināšanu. Šīs problēmas viņu neuztrauca. Tās vajadzēja atrisināt pie varas esošajiem. Bet viņš ir tikai inženieris, nevis revolucionārs. Un tomēr kāpēc tik ļoti sāp dvēsele? ...

Dūkoņa iesūcās tuneļa sienās un grīdā. Iestājās klusums.

Loss piespieda sevi sapurināties, atkal devās uz priekšu, pārliekot čuguna smagās kājas.

Vēl viens pagrieziens un vēl viens ... Kungs, kad tas beigsies?!

Viens solis, divi, trīs ... lejā bezdibenis! Viņš savicināja rokas, bet nenoturējās un lidoja lejā.

- A-a-a! - no rīkles izrāvās vājš kliedziens.

Iesvilpās ausīs ...

Gar acīm raibs ...

Visur sarkanas gaismas ...

Trieciens pret kaut ko elastīgu, dzirksteles gar acīm ...

Neredzama roka satvēra viņu aiz rokām, parāva, un Loss izvēlās uz  ... zvaigžņotajām debesīm pārklāta kupola zilganā apļa! Tad viss sāka peldēt gar acīm ...

Tomēr ilgā nemaņā viņš neiekrita. Kāda apziņas daļa kontrolēja stāvokli un izveda viņu no bezsamaņas.

Viņš atvēra acis.

Debesis!

Aizvēra un atkal atvēra. Debesis ar zvaigznēm nepazuda. Zvaigznes bija lielas, izkārtojušās nepazīstamu zvaigznāju rakstos, sudrabainās svītrās un zirnekļa tīklos, veidojot apjomīgu acu-šūnu rakstu.

- Kosmoss ... - Loss nomurmināja, balstīdamies uz elkoņiem. Apsēdās. - Kur es esmu nokļuvis?

- Vizinga zālē, - nez no kurienes atskanēja pazīstamā pieklājīgā balss. - Jūs novērojat šī Dendrokontinuuma "krūma" invariantu spektrālo sadalījumu.

- Ink-operators? - Loss bija sajūsmā. - Jums izdevās ieslēgties?

Nē, šoreiz jums izdevās iekļūt zonā, kuru es kontrolēju, - gids mīksti iebilda. - Jūs atrodaties trīsdesmit trešajā līmenī, versifikāciju zonā.

- Kādā zonā?

- Slingers var strādāt sešos režīmos, šajā zonā tiek modelētas tā ieslēgšanās iespējamās sekas - versijas. Šos modeļus var redzēt un novērtēt vizinga zālē.

- Kādā režīmā tagad ieslēdzies ... ē-e, slingers?

- Tas vēl nav ieslēgts, bet gatavojas pilnās versijas režīmam.

- Ko tas nozīmē?

- invarianta sakļaušanu un tā rezultātā ķēdes reakcijas sākums visa Zaru "krūma" sakļaušanai.

- Tā droši vien ir ... katastrofa? Vai Marss tiks iznīcināts?

Sarunu biedra balsī ieskanējās pazemojoši ironiskas notis, it kā viņš patiešām būtu dzīva būtne:

- Jā gan, Marss tiks iznīcināts. Un kopā ar to visa šī invarianta Metavisums.

Pār muguru pārskrēja drebuļi.

- Vai tas tiešām ir iespējams?!

- Diemžēl, jā.

- Bet kāpēc Augstajam ievajadzējās iznīcināt visu Visumu?

- Atbilde uz šo jautājumu nav manā kompetencē.

- Bet tad sanāk, ka slingers vienkārši tikai liela bumba? Ar ko gan cīnās tā veidotāji?

- Karš ir relatīvs jēdziens. Lai arī es atkārtoju, šos jautājumus nevajadzētu uzdot man. Es esmu tikai immobots, funkcionāls kompjūters ar nelielu leksisko bāzi un nelielu brīvības pakāpi. Kas attiecas uz slingeri, tas nav radīts karam, tas ir Tiesnešu rīks, ar kuru viņi kontrolē Spēles procesu.

- Kādas spēles? Nesaprotu.

- Atvainojos.

- Labi, nenovērsīsim uzmanību, - Loss atmeta ar roku. - Es vienalga nesaprotu, par ko ir runa. Kā es varu nokļūt vadības centrā?

- Tādā pašā veidā kā iepriekš, izmantojot avārijas tehnisko tīklu.

- Parādiet ceļu.

Trīs soļus no Losa zāles grīdā parādījās zvaigžņu apgaismots gaismas gredzens. Loss nostājās gredzena centrā un sāka nolaisties. Domas pagriezās citā virzienā. Slingera-Vāles mīklas pārstāja urdīt dvēseli. Vēlme sasniegt centrāli un stingri aprunāties ar ceļabiedru pārņēma visu viņa būtību. Bailes atkāpās. Sirds piepildījās ar dusmām.

Slingera inks atkal izmeta aizliegumu inicializēt pilno versiju, Ngoro viņu nolamāja par lopu un, lai nomierinātos, pavicināja rokas un kājas daikiri stilā, tā kā seno cīņas mākslu šovmeņi. Pamanīja marsietes skatienu - viņa sēdēja krēslā pie sienas, pievilkusi ceļgalus zodam un apķērusi ap tiem rokas - piegāja klāt.

- Iepazīsimies, vai?

Aelita neatbildēja, matētām acīm caur pieri lūkodamās uz viņu. Biezas garas skropstas, smalks sejas ovāls, neliels deguns, graciozs nāsu griezums, pilnīgas lūpas ... tā nekas meitene, ne velti biedrs Loss ieciklējies uz viņu. Bet ka āda tāda pabāla, tas ir vēl pikantāk.

- Piecelties.

Ne skaņas atbildei. Tas pats skatiens, vienaldzīgs, skumji nobijies un nicinošs vienlaikus. Kā tad - Marsa valdnieka meita! Pieradusi komandēt. Bet vai pabūt konkubīnes ādā nevēlaties?

- Piecelties!

Aelita nodrebēja, nolaida kājas. Viņš satvēra aiz rokas un izrāva viņu no sēdekļa. Atkāpās, apskatīdams.

- Dīvaini... Mstislavs Sergejevičs teica, ka tu esi stāvoklī... es gan neko neredzu... Bet kāda tur atšķirība? Būs ko atcerēties. Novelc drēbes!

Aelita izbijusies kāpās atpakaļ. Ngoro parāva viņas baltās muslīna krokainās kleitas apkakli.

- Izģērbies, es teicu! Es gribu saprast, kāda tu esi sieviete. Labāka vai sliktāka nekā mūsējās.

Aelita iesita viņam pa roku, tad ātri noliecās un iekoda.

Ar sāpju un pārsteiguma saucienu viņš atrāva roku.

- Ak tu maita!...

Atvēzējās, tad satvēra viņu aiz pleciem, sāka raut nost drēbes, nepievēršot uzmanību pretestībai, bet šajā brīdī no viriāla kontroles imperatīvās zonas centra atskanēja kluss zvana signāls. Viens no taustekļveida izaugumiem pielija ar sārtu gaismu, tā galā uzbrieda purpursarkanais burbulis, sāka mirgot.

- Kas ta vēl tur? - Augstais bija pārsteigts. Atgrūda Aelitu, pielēca pie viriāla, noliecās pār savu atvērto organaizeru pārlaida pirkstus pa tastatūru, ielūkodamies ekrānā. - Tētiņ mīļais! Izrādās, uz klāja mums parādījušies viesi! Veseli divi uzreiz! Kāds pārsteigums! Vai tiešām dienests nokļuvis uz pēdām?  Bet kā?!

Augstā pirksti plēsonīgi savilkās.

- Nē, tas nav Dienests ... Ja drošība būtu izskaitļojusi koordinātes, būtu izsēdinājuši veselu desantu. Bet te - tikai divi, "hameleonos". Kā, pie velna, viņi te iekļuvuši?!

Ngoro atskatījās uz krēlā iespiedušos Aelitu, atņirdza zobus.

- Nepaveicās tev. Mūsu jautrība aizkavēsies. Kaut arī mana apetīte pēc tevis tikai pieaug. Kā teica viens klasiķis: apetīte rodas ēdot, bet bada laikā tā nepāriet. Mazliet pacieties. Uzzināšu, kādi nekauņas uzdrošinājās pārkāpt manas valstības robežu, sodīšu viņus un atgriezīšos.

Viņš devās uz izeju no zāles, bet atgriezās.

- Katram gadījumam jānodrošinās, jāpiezvana kam vajag. Lai atsūta atbildīgo.

Augstais no diplomāta izvilka adatas spraudni un iegrūda to tuvākajā viriāla "tausteklī". Uz "taustekļa" izauga zvīņas, tas izliecās  jautājuma zīmē, izšļakstot sauju elektrisku dzirksteļu. No sarežģītās "druzas" viriāla dziļumiem atskanēja ass svilpiens, pēc tam mīksts mūzikas akords un augsta metāliska balss, kas izteica frāzi nezināmā valodā.

- Pats zinu, ka nav ieteicams, - sacīja Augstais. - Bet, kā saka, kas pats piesargās, to Dievs sargā. Nepatīk man, kad pašā velna pažobelē pēkšņi parādās nelūgti viesi.

Zvīņainā "izauguma" beigās parādījās pulsējoša zila bumba, kas pārvērtās par īstu aci. Atkal skanēja smalkā balss ar metālisko nokrāsu.

- Apstiprinu izsaukumu, - Augstais pamāja, nospiežot sarkano kvadrātu organaizera panelī. - Bet, ja signālu izsekos, tad tā ir jūsu darīšana.

Acs nomirkšķināja un ievilkās "tausteklī". Zvīņas uz tā izlīdzinājās, tas iztaisnojās, ievilkās viriālā.

- Burvīgi, - Augstais sašķobīja lūpas. - Ir nu gan arhaika! Vadības panelis esot... Lai gan tas izveidots sen, tāpēc nav ko brīnīties. Labi, ka vispār darbojas.

Viņš atkal devās uz izeju, aizsūtīja Aelitai gaisa skūpstu:

- Gaidi skaistulīt, es ātri.

Imperatīv-zāles sienā iedegās elipse, norādot durvis, daļa sienas izkusa. Augstais iegāja atverē un gandrīz sadūrās ar cilvēku. Izbrīnījies atsprāga.

 - Mstislav Sergejevič?!

- Es! - Loss blāvi pateica, paceldams mauzeri.

Tunelis, kurš, visticamāk, bija izrakts ar rokām, izmantojot cērtes, ieveda ceļotājus zemā, bezveidīgā alā. Pēc visa spriežot tas bija dabisks dobums kalnu grēdā, kura sienas dzirkstīja ar dažāda lieluma kristālu izbārstījumiem.

- Dimanti! - Nastja iesaucās, ieslēdzot ekspressanalīzes aparatūru. - Kāds skaistums!

Prožektoru gaisma, kas atspoguļojās no kristālu malām, sadalījās daudzkrāsainos staros un varavīksnēs, piepildīja alu ar brīnišķīgām krāsu gammām. Skats bija patiešām brīnišķīgs, un, ja ne ceļotāju rūpes, viņi, iespējams, būtu šeit apstājušies uz ilgu laiku, lai apbrīnotu dimantu izbārstījumu burvīgo dzirkstīšanu.

Tarass atlauza vairākas visvairāk iepatikušās briljantu saaudzes,  un ielika tās somas kabatā. Atgriezās svešo acu skatiena smagā sajūta: intuīcija reaģēja uz gaidāmajām briesmām.

- Ejam tālāk.

- Šeit ir tik skaisti!

- Varbūt skaisti, bet ne veselīgi.[zdorovo - kārtējā vārdu spēle krievu valodā] - Viņš uzlika pēdējā vārda uzsvaru uz priekšpēdējo zilbi. - Paskaties labāk šeit.

Stars no tumsas izrāva pie sienas guļošus pelēkbrūnus uzkalniņus - marsiešu līķus. Precīzāk - skeletus zem drēbju kaudzēm.

- Arheologi?

- Spriežot pēc formas tērpiem - karavīri.

- Viņi tomēr tikuši līdz šejienei. Lūk kas mūs apvieno - slāpes pēc noslēpumainā. Marsieši ir tādi paši cilvēki  kā mēs.

- Kurš gan par to šaubītos. Tikai karavīri šeit nenāca, dzenoties pēc noslēpumainā. Viņi izpildīja pavēli.

- Tu esi pesimists.

- Bet tu - īgņa.

- Es to tāpēc, ka, pēc Ihas domām, Losa pavadonis marsiešus par cilvēkiem neuzskata.

- Viņa varēja kļūdīties.

- Tādās lietās, dārgais kolēģi, sievietes nekļūdās. Tomēr nesāksim plašas diskusijas. Es redzu caurumu, iespējams, pāreju uz blakusesošo alu.

Ceļotāji iegāja jaunā tunelī, ļoti zemā un šaurā, kas, par laimi, drīz izbeidzās un noveda viņus pie sala pārklātas, metāliska izskata sienas.

- Vāle!

- Varbūt tikai šķērssiena? - Tarass paklupa pār raksturīgo uzkalniņu - skeletu kombinezonā - un iekoda mēlē.

No viņa pieskāriena uzkalniņš saira, uz sāniem aizlidoja mirdzoša zelta maska: smaidīga mēness formas mute, plati vaigu kauli, divas šauras acis un trešā - uz pieres, izliekta, fasetveidīga.

Viņi tuvojās, aplūkojot zilo ar  sarmu pārklāto sienu.

- Nē, tā tomēr ir Vāle, - sacīja Nastja, nepievēršot uzmanību maskai. - Intravizors neņem. Šķiet, ka sienas biezums ir trīs metri, un tā izgatavota no kristāliska monolīta.

- Tērauds?

- Kaut kāds dzelzs izotops.

- Tad mēs neiekļūsim. "Universāls" neizlauzīsies cauri šādai sienai.

Nastja pienāca tuvāk, ar dūri pieklauvēja pie sienas. Viņa smejoties teica:

- Kā pasakā teic? Sezam, atveries?

Nekas neizmainījās.

- Mums jāmeklē cits ... - Tarass nepabeidza. Kāds uz viņu cieši paskatījās.

Sienā iemirdzējās ceriņkrāsas zvaigzne, bieži samirgoja, it kā jautātu viesiem, kas viņiem vajadzīgs. Tad atskanēja augsta balss, it kā dziedātu dziesmu. Nepazīstamā valodā noskanēja īsa frāze.

- Izskatās, ka mums tiek pieprasīta parole.

- Lingvers nevar identificēt valodu. Ko darīt?

Tarass palūkojās apkārt, nezinādams, ko darīt, ieraudzīja zeltaino trīsacu masku un, pēc intuīcijas, pacēla to augšup un nolika pretī mirgojošajai zvaigznei.

Zvaigzne nodzisa.

Atskanēja īsa metāliska čīkstoņa, un sienā, kas šķita monolīta, parādījās plaisa. Zemiešu acīs ieplūda drūma, tumši sarkana, kā asinis, gaisma. Plaisa sasniedza metra platumu. Metāliskā balss pavēloši kaut ko noķērca.

- Ātrāk! - komandēja Nastja, un kā bulta iemetās lūkas spraugā.

Tarass bez vilcināšanās sekoja viņai. Viņi nonāca šaurā, šķautnainā kastē ar porainām pelēkām sienām. Sprauga aiz viņiem aizvērās, pazuda. Šīs struktūras tehnika parādīja tādus pašus darbības principus kā zemiešu: enerģijas rāmju izmantošanu, lauka indukcijas, topoloģisko izvērsi un programmatūru. Tarasam ienāca prātā doma, ka tas galīgi neatbilst Alekseja Tolstoja aprakstītajai tehnikai. Losa un Aelitas laikā vēl nebija automātiskā nodrošinājuma vai kompjūtersistēmu atbalsta. Acīmredzot tā pati doma ienāca prātā arī Nastjai.

- Šī lieta nav marsiešu izcelsmes, - viņa pārliecinoši paziņoja. - Varbūt uz tās šurp atlidoja attīstītākas civilizācijas pārstāvji.

Sarkanā gaisma kastē nodzisa, iedegās apžilbinoši zila, tad dzeltena un balta.

- Sanitārapstrāde?

- Droši vien. Acīmredzot tas tiešām ir kosmosa kuģis, mēs nokļuvām pārejas tamburā. Bet lūka nez kāpēc neatveras.

Viņi uzmanīgi aplūkoja tambura sienas un vienā no malām atrada ieliekumu ar izvirzītu četrpirkstu plaukstas rakstu.

- Atslēga?

Tarass pielika sava unika cimdoto roku ieliekumā. Nekā.

- Vajag ar pliku roku.

Nastja saritināja ķiveri, tad atbrīvoja roku un piespieda plaukstu pie ieliekuma.

Kaut kas sienas iekšienē noklinkšķēja, bet durvis joprojām neparādījās.Toties tambura sienas no iekšpuses izgaismojās, tajās parādījās sarežģīts shematisks zīmējums ar daudziem trijstūriem, kvadrātiem, apļiem un līnijām. Visas šīs ģeometriskās formas bija sakārtotas ap vienu garu baltu joslu, kas beidzās divos platos trīsstūros.

- Shēma ...

- Šī ir Vāles shēma!

- Neko sev shēma! Tajā ir tūkstošiem figūru! Kāpēc mums to rāda?

- Nevari uzminēt? Lai mēs izvēlamies vietu, kurp vēlamies nokļūt.

- Bet tu jau zini, kur mums jāiet?

- Protams! Uz Vāles vadības centru! Tūlīt tiksim skaidrībā. Šis te mirgojošais kvadrāts ar divām zvaigznītēm bez šaubām ir mūsu tamburs. Šī ir kuģa centrālā ass, iespējams, tā dzinēja-reaktora iekārta. Daudzas komunikācijas saplūst šeit.

Nastja novilka pirkstu no mirgojošā laukuma līdz ovālam, kas atradās uz ass.

Tajā pašā mirklī zīmējumā parādījās gaismas līnija, kas savienoja kvadrātu un ovālu. Gaisma tamburā nodzisa. Uz cilvēku ķermeņiem nokrita svars un dažu sekunžu laikā samazinājās. Viņi pat nepaspēja kā nākas nobīties.

Gaisma atkal iedegās.

- Uzmanīgāk, - Tarass ievilka elpu, salokot ķiveri. - Neaiztiec šeit ne...

- Ahā, viss pareizi, - meitene pārtrauca viņu, ar gandarījumu iebāza pirkstu iekšā mirgojošajā ovālā ar zvaigznītēm. - tagad mēs esam šeit. Tamburs arī ir tādas pašas liftu sistēmas elements kā mūsējā. Nekas sevišķs. Teorētiski tagad vajadzētu būt atvērtai izejai.

Viena no tambura sienām izgaismojās un izkusa.

- Es taču teicu!

Nastja pirmā atstāja lifta kabīni un apstājās. Tarass sekoja, nesaprotot, kāpēc viņa neiet tālāk. palūkojās pār draudzenes plecu.

Viņu priekšā izpletās kupola formas zāle, kuras centrā bija kaut kāda sarežģīta mirgojoša un vijīga konstrukcija, kas atgādināja dzīvu kristālu drūzu, kas bija cardurta ar koku dzinumiem un taustekļiem. Acīmredzot tas bija Vāles vadības terminālis. Netālu no sienas no grīdas pacēlās trīs neparastas formas krēsli. Vienā - sarāvusies trausla meitene ar satriecoši skaistu seju, uz kuras kā zvaigznes mirdzēja milzīgas mitras, zaļas acis. Šobrīd tās atspoguļoja izbailes un sāpes. Un blakus šim krēslam atradās divi vīrieši. Viens, vidēja auguma, ar sulīgi baltiem matiem un kalsnu, izmocītu, krunkainu seju. Viņa acis bija gaiši zilas, dzirkstošas, mute ciešanās sakniebta; ar vienu roku viņš turēja otru, acīmredzot izmežģītu vai salauztu. Uz viņa parastajām drēbēm cieši piegūla mirdzoša aizsargājoša avārijas komplekta plēve, kas bija caursista vai izdedzināta divās vietās.

Otrais vīrietis bija galvas tiesu garāks par pirmo, melnmatains, tumšu sejas krāsu, ar deviņpadsmitā gadsimta sākuma Amerikas prēriju iedzīvotāja degunu, bet ar acīmredzamu afrikāņu asiņu piejaukumu. Viņš bija ģērbies standarta "kokosā" bet virs tā vēl arī ZAK plēvē. Rokā viņš turēja universālu, un mērķēja uz cilvēka galvu ar baltajiem matiem. Pauze ilga dažus mirkļus.

Tad universāla tornītis uz Nastjas pleca pagriezās, ar savu stobru taustīdamies pēc melnmatainās figūras. Novēloti to pašu izdarīja arī Tarass, pēkšņi sapratis, ka baltmatainais ir Loss, bet meitene krēslā - Aelita!

- Nomierinieties, zemiešu kungi, - vīrietis ar ieroci greizi pasmīnēja. - Netaisiet pēkšņas kustības, pretējā gadījumā šie abi nomirs!

- Kas jūs esat? - Nastja klusi, kaut kādā nepazīstamā balsī jautāja; Tarass pārsteigts paskatījās uz viņu, vēl nekad nebija draudzenes balsī dzirdējis metāla pieskaņu. - Un ko jūs šeit darāt?

- Pēc manām domām, tieši man ir tiesības jums jautāt, kas jūs esat un ko darāt uz slingera klāja. Lai gan es tāpat nojaušu. Jūsu seja, dārgā kundze, man kādu atgādina, proti, Hronoinstitūta direktoru Grigoriju Beliju. Jūs acīmredzot esat viņa meita. Ak nē, mazmeita, Anastasija. Vai ne? Un šis izskatīgais jauneklis, visticamāk, ir dienesta padomnieka Ždanova radinieks. Es minēju?

Nastja atskatījās uz Tarasu, viņas acis zvīļoja kā kaķim.

- Viņš teica - slingers ... Kā gan es uzreiz neuzminēju!

Melnmatainā vīrieša uzacis sagāja vienā līnijā.

- Jūs nemaz nezinājāt? - viņš pasmīnēja. - Pārsteidzoši! Tātad jūs uz manis uzdūrāties nejauši?

- Jā, - Tarass vientiesīgi pamāja.

- Grūti noticēt, ja godīgi. Es pieņemu, ka kaut kur netālu slēpjas specdienesta grupa.

- Mēs esam vieni ...

Melnmatainais vīrietis ar šaubām paskatījās uz viņu, pašūpoja galvu.

- Pārsteidzoši ... šādas sakritības nenotiek. Kā jūs nonācāt uz Marsa? Pareizāk, kā jūs nonācāt šajā invariantā?

- Pastaigājāmies, - Nastja ar izsmieklu attrauca. - Gribētos uzzināt, ar ko mums ir darīšana un kāpēc jums ir nepieciešams slingers.

- Viņu sauc Augstais, - Loss teica aizsmakušā basā. - Viņš ir mans ceļabiedrs.

Melnmatainais vīrietis pamāja.

- Pilnīgi pareizi.

- Es zinu, kas viņš ir, - Tarass sarauca uzacis. - vectēvs runāja par bēgli ... viņam izdevās aizbēgt no aizturēšanas izolatora ...

Melnmatainais vīrietis plēsonīgi atņirdza zobus un pievilka kāju.

- Un arī tas ir pareizi, jaunais cilvēk. Mani sauc Ngoro Mvisu, un es tiešām esmu cilvēks, uz kuru attiecas izmeklēšana vienā lietā ... nav svarīgi - kādā.

- Neatļauta ietekme uz Saknes invariantu, - precizēja Nastja.

- Oho! - Melnmatainais Ngoro Mvisu, kuru Loss nosauca par Augsto, pacēla uzacis. - Jūs zināt pat tādas detaļas? Lai gan arī tas nav pārsteidzoši, ja jau esat institūta direktora mazmeita. Tomēr, kungi, zēni un meitenes, ir pienācis laiks arī godu zināt. Jūs esat lieki šajos dzīves svētkos. Es pieprasu attīrīt telpas un pavisam atstāt slingera imperatīv-zonu.

Nastja un Tarass apmainījās skatieniem.

- Un, ja mēs to nedarīsim?

- Ja jūs to nedarīsit, šo cilvēku nāve būs uz jūsu sirdsapziņas. - Augstais pagrūda ar universāla stobru Losa deniņos tā, ka tas iekoda lūpā. - Bet jūs aiziesiet. Galu galā jūs esat pareizu vecāku bērni un pareizu vectēvu mazbērni, un jūs tikāt audzināti, pilnībā paklausīt Zemes sabiedrības ētikas un morāles likumiem. Bet mani audzināja citādi, un tā ir mana priekšrocība. Ejiet prom!

Jaunieši nepakustējās no vietas.

Nastja kaut ko domāja.

Tarass vilcinājās, nezinādams, ko iesākt.

Augstā uzacis savilkās, un acis tumši nozibsnīja.

- Skaitos līdz pieci ... pilnīgi nopietni!

Viens…

Divi... trīs…

Tajā pašā sekundē Loss iesita viņam pa roku, ar veselo, labu roku sagrāba kaklu.

Augstais, negaidījis uzbrukumu, atstreipuļoja un izšāva.

Loss aizlidoja līdz zāles sienai. Aelita iekliedzās, steidzoties pie mīļotā. Un tad izšāva Nastja!

"Universāla" lādiņš, kuru kontrolēja unika kompjūters, trāpīja pa Augstā roku. Viņš ar kliedzienu nometa ieroci un metās pie kontrolviriāla mirdzošās un vijīgās "Drūzas". Viņš izrāva kaut ko no ar vienu no viriāla zariem savienotā diplomāta, un pacēla to virs galvas. Pagriezās pret jauniešiem. Plēsonīgs mutes atņirdziens, acīs draudoša uguns.

- Stāt! Vēl viena kustība - un es šo zāli uzspridzināšu pie visiem velniem!

Zālē iestājās klusums. Tikai Aelita šņukstēja un kaut ko čukstēja virs inženiera ķermeņa.

- Jūs neuzdrošināsieties ... - vilcinoties nomurmināja Tarass.

- Un kā vēl uzdrīkstēšos! - apsolīja Augstais.  -Atšķirībā no jums, man nav ko zaudēt. Lai gan, no otras puses, es zaudēšu ļoti, ļoti daudz, daudz vairāk, nekā jūs varat iedomāties. Iesaku kompromisu.

- Jūs melojat, - Nastja pašūpoja galvu, nenoņemot tēmekļa krustu no ienaidnieka galvas.

Augstais pakratīja ar pirkstu, parādīja uz dūri, kurā bija saspiests kaut kāds melns cilindrs ar sarkanu pogu.

- Tas ir tālvadības detonators. Bet šis - īpaši "atkailināts" MK. Viņš norādīja ar pirkstu uz diplomātu. - Vajag paskaidrot, kas ir "atkailināts" MK?

- Nevajag. Ko jūs gribat?

- Es gribu, lai jūs aizietu no šejienes. Nekavējoties! Man vienkārši ir jāizvērš slingers, un es to izdarīšu. Par jebkādu cenu! Vai šāda loģika jums ir pieejama?

- Pilnīgi.

Aelita iekliedzās: Loss, kuru viņa uzskatīja par mirušu, pakustējās. Visi paskatījās uz viņiem.

- Konstruktors tomēr ir dzīvelīgs, - Augstais ņirdza.

- Haši šoho! - marsiete ar ienaidu nočukstēja, skatoties uz viņu asaru pilnām acīm.

- Slikts cilvēks, - tulkoja Tarasa lingvers.

- Palīdzi viņiem, - teica Nastja. - Iedod pirmās palīdzības komplektu.

Tarass labprāt devās zālē, bet Augstā kliedziens viņu apturēja:

- Paliec, kur esi, puisīt! Mēs neesam pabeiguši sarunu.

- Bet viņš var nomirt ...

- Pacietīsies!

- Jūsu noteikumi? - Nastja ierunājās tajā pašā tērauda balsī.

- Es ierosinu dueli. Tas ir tieši jūsu garā. - Augstais ar izsmieklu paklanījās. - Lai viens no jums mēģina tikt ar mani galā. Ja jūs uzvarēsiet cīņā, es padošos uzvarētāja žēlastībai. Ja uzvarēšu es, jūs aiziesiet.

- Haši hamagacitl ... - Aelita bezpalīdzīgi šņukstēja, balstīdama Losu, no kura lūpu kaktiņa noripoja asiņu piliens.

Loss saspieda viņas roku, tikko dzirdami nočukstēja:

- Ne jau tādu es paredzēju savu atgriešanos... piedod man...

- Kāpēc klusējat? - rupji teica Augstais. - Cerat mani nogalināt, pirms es ieslēgšu detonatoru? Nav vērts riskēt. Es to paspēšu izdarīt!

- Labi, - Nastja beidzot piekrita. - Piekrītu duelim.

Tarass klusā izbrīnā paskatījās uz savu draudzeni, gribēja kaut ko pateikt, bet meitene ar skatienu lika viņam klusēt.

- Haši šoho... - nočukstēja Aelita. - Hače tua soacr ... mea kulpa ra soacr hamagacitl ...

Pirmās palīdzības komplekts paveica savu darbu: Loss atdzīvojās. Šāviens no "universāla" viņam bija izdedzinājis caurumu aizsargtērpa plēvē sānos, saplēsis muskuļu audus, salauzis ribu, bet tomēr Mstislavs Sergejevičs nenomira. Platām acīm skatoties uz Tarasa "maģiju",  Aelita neko viņam neteica, bet tik spēcīgi satvēra roku - absolūti cilvēciska pateicības izpausme -, ka Tarass jutās neveikli. Galu galā faktiski viņš jau neko neizdarīja, tikai pielika pirmās palīdzības aptieciņas futlāri cietušā sāniem, bet pārējo tā visu izdarīja pati: analizēja pacienta stāvokli, iztīrīja brūci, apturēja asinis, injicēja anestēziju un aktivizēja cilmes šūnas, lai ātri sadziedētu brūces. Divas minūtes vēlāk Loss varēja piecelties bez citu palīdzības.

Nastja šajā laikā gatavojās cīņai. Augstais lika viņai novilkt uniku - tā, lai duelis būtu "godīgs", un pieprasīja arī Tarasam noņemt ieroci. Viņš nepārprotami baidījās, ka jauneklis kādā momentā nodrebēs, lauzīs vārdu un izšaus. Jebkurā gadījumā viņš būtu rīkojies tieši tā. Kaut arī Tarasam pat doma neradās pievilt.

Pats Augstais arī novilka ZAK un "kokosu", paliekot tumši pelēkajā, pūkajā "riekstā" cieši pieguļošajā "kokosa" iekšējā apvalkā. Pirms iepazīšanās ar Losu viņš valkāja džemperi, jaku un brīvi pieguļošas bikses, kādas tajā laikā pārsvarā valkāja sabiedriskās ēdināšanas ēdnīcu darbinieki.

- Pacentīšos nesabojāt jūsu figūru, lēdij, - viņš teica, ar patiesu interesi aplūkodams Nastju. - Jūs man patīkat. Varbūt pāriesiet manā pusē? Mūs gaida grandiozi panākumi, institūts un sabiedrība nekad neko tādu jums nenodrošinās.

- Es ierosinu sākt, - Tarasa draudzene nicinoši paraustīja plecus. - Uzpērciet atbalstītājus citur.

- Kā teiksiet.

 Garais spēra soli ... un pazuda! Un pēc mirkļa viņš jau bija blakus Nastjai. Viņš trieca trīs ātrus - acs nespēja sekot viņa kustībām - sitienus.

Bet arī viņa nesamulsa, - Tarass atviegloti ievilka elpu, - elastīgi izvairījās no sitieniem ar spirālveida-svārsta vērpi, atbildēja ar dīvainu triecienu - divas plaukstas paralēli pretinieka plecam un pēc tam šķērsām, pārtverot Augstā atbildes sitienu kamēr otra izslīdēja caur aizsardzību un ietriecās viņa ādamābolā.

Viņš atlēca atpakaļ, ar piesardzīgu apbrīnu skatoties uz meiteni, ar roku berzēdams rīkli.

- Apsveicu, lēdij! Jūs pirmšķirīgi pārvaldāt tuvcīņu. Kas tā par sistēmu? Slāvu-Āzijas sintētika?

- Vectēvs iemācīja, - Nastja pasmīnēja, piepūsdama nāsis.

- Kaut kā es par viņu, kā kaujas meistaru, neesmu dzirdējis.

- Nepavisam nav jāplātās ar savām cīņas prasmēm un māku.

- Ah tā ... nu ko, tas ir pareizi.

Augstais atkal metās uzbrukumā, un šoreiz viņam izdevās piekļūt pretiniecei: pēc dažiem mirkļiem nepārtrauktas roku un kāju mirgošanas Nastja aizlidoja sānis, pārmeta salto un tikko noturējās kājās, ar seju pret ienaidnieku. Viņas kreisā roka nedzīvi karājās.

- Re nu, zaudēji, meitiņ, - sacīja Augstais, turēdams rokas sev priekšā ar plēsonīgu pirkstu saliekumu - tīģera ķepu! - Nenovedīsim šo procesu līdz skumjām beigām. Padodies.

- Nekad! - Nastja lepni saslējās. - Mēs vēl neesam beiguši!

- Es jūs atlaidīšu tāpat. Uz visām četrām pusēm.

- Jūs daudz runājat.

- Tad neapvainojies.

Augstais elastīgi metās pie meitenes, mēģinot tuvoties un pārtvert viņas neskarto roku, taču viņam tas neizdevās. Nastja arī pārgāja uz superātru manevrēšanu un veiksmīgi izbēga no ienaidnieka “apskāviena”, vienlaikus ar rokas un pleca vibrācijas viļņu kustību spējot jūtīgi iesist viņam pa kaklu. Bet Augstais tomēr bija pieredzējušāks un spēcīgāks, un beigās Nastja nespēja izvairīties no sitienu sērijas. Viņa tikai mīkstināja enerģijas impulsu ar slīdošu ķermeņa izvērsi un sagrupēja sevi "bumbiņā". Neskatoties uz to, trieciens bija tik spēcīgs, ka viņa aizripoja pie sienas un kādu laiku izkritusi no kaujas ritma, bezpalīdzīgi mēģināja piecelties.

Augstais vērtējoši apstaigāja ap viņu, nolēma neriskēt un piebeigt. Viņš piegāja pie meitenes, kura tupēja uz grīdas balstoties ar dūrēm, iesita viņai ar rokas malu pa kaklu ... un aizlidoja trīs metrus tālāk, no gaisā radušās viesuļa.

- Tagad ar mani! - Tarass blāvi pateica, izstiepis roku viņa virzienā. - Jūs esat šausmīgs nelietis, Mvisu! Ja jūs neprotat saudzēt pretinieku, negaidiet žēlastību no citiem!

Augstais, uzbrukuma nedaudz apdullināts, iesmējās.

- Kāds miers! Jūsu skolotājs droši vien bija morāles un tiesību profesors, puisīt? Apsveicu, viņa students ir labi apguvis pasniegtās stundas. Nu ko, paskatīsimies, kāds tu esi darbībā.

Viņš lēca pie Tarasa, pazūdot no redzesloka, parādījās pa kreisi, sita. Tarass nobloķēja sitienu, atbildēja. Organisms pats pārgāja uz ātrgaitas kaujas dinamiku, un prasmes trenēties kopā ar vectēvu un tēvu uzpeldēja zemapziņas līmenī, kas pareizās atbildes atrada sekundes simtdaļās.

Vienu minūti cīņa noritēja uz vienlīdzīgiem pamatiem. Tad Augstā elkonis negaidīti atrada sāpīgu punktu Tarasa galvas aizmugurē, un viņš iekrita melnu karstu sāpju virpulī, paspējot atbildēt ar "gaiļa piesi" - īkšķi uz pretinieka vaiga atsitiena laikā.

Cīņa beidzās.

- Nav slikti, nemaz nav slikti, - teica Augstais, noslaucīdams asinis no vaiga un ar bažām palūkodamies uz plaukstu. - Man jāatzīst jums tiešām bijuši labi skolotāji. Bet tu mani sadusmoji. Ir pienācis laiks pasniegt tev vēl vienu stundu - ļoti intensīvu sāpju stundu. Es tevi nenogalināšu, bet tu atcerēsies šo mācību visu savu mūžu.

Viņš paspēra soli Tarasa virzienā, kurš bija saliecies un piespiedis plaukstu pie pakauša un apstājās. Viņam ceļā nostājās Loss.

- Beidziet Augstais!

- Jūsu vien te pietrūka, - Ngoro greizi pasmaidīja. - Vai jums nav apnicis spēlēt augstsirdību?

Loss pacēla mauzeri.

- Jūs esat sliktāks par jebkuru zvēru! Ejiet prom, es šaušu. Es zvēru pie Dieva!

- Uz neapbruņotu? Un vai jūs pēc tam sirdsapziņas pārmetumi nemocīs Mstislav Sergejevič?

- Nemocīs!

- Nu re, tas jau kā pie mūsējiem! Šauj ar!

Loss savilka žokļus. Roka nodrebēja.

- Nu, ko tad jūs? Vai gara pietrūkst? - Augstais pēkšņi atradās blakus, izrāva no rokām mauzeri, pielika inženierim pie krūtīm un nospieda sprūdu. - Tā lūk vajag!

Loss iekliedzās.

Aelita izmisumā pieskrēja pie viņa.

Augstais paskatījās uz viņu, paspēlējās ar pistoli, nometa to uz grīdas.

- Oh, šitie intelektuāļi, kā viņi man noriebušies - galvā vienas vienīgas gaisa pilis.

Viņš pagriezās, gatavojoties piebeigt Tarasu un uzskrēja Nastjai. Meitenes seja bija bāla, lūpas pietūkušas, bet izaicinājuma un dusmu uguns joprojām dega acīs.

- Pamēģiniet tikt cauri!

- Ah, jaunkundz, - nopūtās Augstais ar šķību smaidu, - kā man apnikuši tie morāles principi, kas iedzīti jums visiem galvās. Jūs pat nenojaušat, kā tie traucē dzīvot! Palieciet ar mani, un jūs sapratīsit.

- Nekad!

- Arī risinājums. Nāksies atstāt jūs kopā ar jūsu dumiķīti ... uz visiem laikiem.

Augstais lēca, sita. Nastja izvairījās. Vēl viens sitiens, pagrieziens, atbilde, lēciens ar pagriezienu, sitiens ...

Viņai pietrūks sekundes daļas, lai izkļūtu no trieciena vektora. Lidojot pa gaisu vairākus metrus, Nastja nokrita uz sejas un nekustīgi sastinga. Augstais slīdēja pie viņas, domājot pabeigt cīņu ar finiša sitienu, bet atkal paklupa pār Tarasu un nācās novērsties īsā cīņā ar viņu. Tika galā un salauza viņam roku ar spēcīgu sitienu.

Atkal pagriezās pret Nastju, kura centās piecelties. Nomurmināja:

- Man nepatīk spītīgas meitenes, man patīk pakļāvīgas ...

Nastja pēkšņi pati metās pie viņa, veica negaidīti spēcīgu paņēmienu, sāpīgi pieskaroties kakla muskuļiem. Dusmīgais Augstais atbildēja ar nežēlīgu "čūskas triecienu", kas saplacināja ķermeni, līdz muskuļu un mugurkaula plīsumam, un meitene atkal zaudēja samaņu.

- Bravo! - No aizmugures atskanēja kāda drūma balss. - Jūs lieliski tikāt galā ar bērniem, Mvisu kungs.

Augstais sarāvās, ātri atlecot atpakaļ, atskatījās.

Imperatīv-centra zālē parādījās divi šķidri caurspīdīgi "spoki". Viņi izslēdza maskēšanās sistēmas, pārvērtās par vīriešiem kuprotos speciālos skafandros ar "universāla" tornīšiem uz pleciem. Viens bija melnmatains, ar zilām acīm, kas izstaroja aizturētu aukstu niknumu un nicinājumu. Otrais, tāds pats platplecains, nedaudz garāks, pilnīgi bez matiem, tumšu seju un melnām acīm, paskatījās uz Augsto ar tik daiļrunīgu solījumu acīs, ka tam kļuva neomulīgi.

- Ždanovs! ... - Losa pavadonis nomurmināja.

- Viņš pats, - Pāvels drūmi pamāja pašķielējis uz savu pavadoni. - Paskaties, kas tur ir ar bērniem.

- Es arī labprāt parunātu ar viņu...

- Pats tikšu galā.

Belijs piegāja pie Nastjas, pieliecās pie viņas. Viņš no mugursomas paņēma pārnēsājamu automedu, ieslēdza diagiosteru.

Augstais ātri paskatījās apkārt, grasījās steigties pie ar gaismām mirojošā viriāla, bet žilbinoši sarkanu zvaigznīšu punktieris, kas izskrēja deguna priekšā, lika bēglim apstāties. Zvaigznītes caurdūra zāles sienu, uzsprāga, pārvēršoties košās ugunīgās tulpēs, iededzināja sienā duci bedru cilvēka galvas lielumā.

- Nesteidzies, - Pāvels atdalot vārdus teica. - Vispirms parunāsim.

- Bruņots neapbruņotam nav sarunu biedrs, - sacīja Augstais, sakodis lūpu. - Ja neesi gļēvulis - parunāsim bez arsenāla.

- Paturi viņu uz grauda.

Belijs atskatījās. - Tūlīt.

- Kā bērniem?

- Dzīvi, kaut arī brūces nopietnas. Viņus izglāba tas, ka šeit nav Zemes gravitācijas. Ja sitieni būtu smagāki...

- Sapratu. - Ždanovs padomāja un sāka novilkt "kokosu". Palika plānā zilā vienkāršā triko ar muarē koka rakstu.

Augstais, tuvodamies, it kā pirms lēciena, vēroja viņu, piepūsdams nāsis. Caur sakostiem zobiem pateica:

- Nebaidies zaudēt, veci? Tev taču jau pāri septiņdesmit. Man kāds jaunāks derētu.

- Palūkosim, - Pāvels atturīgi atbildēja.

- Nemuļķojies, - Belijs neapmierināti sacīja. - Viņš nav meistarklases cienīgs.

Pāvels spēra soli pretiniekam, mānīgi neveikls, atslābis un lēns.

- Vienu mirkli, - Garais izstiepa plaukstu. - Pirmkārt, nosacīsim kaujas cenu. Ja es uzvarēšu ...

- Nebūs nekādas cenas, - Pāvels mierīgi sacīja. - Dabūsi to, ko esi pelnījis.

- Jūs ko, gribat mani nogalināt?

Ždanovs un Belijs paskatījās viens uz otru, un, izmantojot pauzi, Augstais metās virsū savam pretiniekam, sekundes daļās pārvarot divus desmitus metru.

Likās, ka apjukušais Ždanovs,  nekavējoties zaudēs, nonācis tieša trieciena zonā. Bet pašā pēdējā brīdī viņš pazuda, un Augstā sitienu krusa trāpīja vietu, kur viņš tikko bija stāvējis. Un tad tieši aiz pelēkās figūras parādījās spēcīga figūra zilā triko, un Augstais ar galvu pa priekšu aizskrēja paralēli grīdai, nepaspējot pieskarties tai ar kājām. Pāvela trieciens viņu iemeta "brīvajā peldēšanā", un, ja Pāvels to būtu iesitis mazliet stiprāk, viņš būtu salauzis pretinieka sprandu.

Un tomēr bēglis no Zemes bija spēcīgs cīnītājs. Augstprātīgs, bet spēcīgs. Viņš nesaprata savas misijas izgāšanos un turpināja cīņu. Piebremzēja pie krēsla, papurināja galvu, pamasēja kaklu, sāka riņķot ap Ždanovu, kurš bija apstājies, caur pieri skatīdamies uz viņu. Viņš nogaidīja momentu, uzklupa. Un atkal notika tas pats. Nekustīgs, šķietami aizkavēts un lēns, Pāvels pēdējā brīdī "uzsprāga", kad sitiens pa galvu jau šķita neizbēgams. Pazuda. Parādījās uzbrucēja sānos. Deva triecienu.

Augstais aizlidoja pie sienas, apdullināts, nesaprazdams, kas notiek. Kādu laiku viņš atjēdzās, riņķoja, pārvietojot kājas, it kā parādot nodomu tuvoties. Vairs nesmaidīja. Viņa acis kvēloja, bet tajās nebija baiļu. Tikai slāpes uzvarēt. Plus kaut kāda svārstīšanās.

Lēciens, īpaši ātra vicināšanās ar rokām, liekšanās sānis un niršana, enerģijas triecieni, paņēmienu kaskāde ... Augstā sitiens, Ždanova atbildes trieciens-izelpa. Ngoro Mvisu ar sāpju kliedzienu atlēca, turēdamies pie elkoņa. Viņa seja bija uzpampusi.

- Pietiks ņemties ar viņu, - Belijs norūca, beidzis ārstēt Tarasu. - Jāizsauc dienests.

Augstais izlikdamies, ka turpina cīņu, tā vietā pēkšņi piesteidzās pie viriāla “drūzas”, no grīdas paķēra jaku, izņēma no kabatas cilindru ar sarkano pogu. Atņirdzās.

- Idioti! Jūs laikam nesaprotat, kur atrodaties! Tas ir slingers, kungi vecfāteri! Funkcionējošs! Man tika uzdots to notestēt un ieslēgt, un es to izdarīju! Atlicis tikai tāds nieks, kā sākt veivleta iniciēšanas procesu. Es ar prieku to sāku!

Viņš nospieda pogu.

Viriāla centrā notika kluss gaismas sprādziens.

Visas vadības kaskādes "lianas", "ziedlapiņas", "taustekļi" un "dzinumi" šāvās uz augšu, apvienojoties, veidojot burvīgi dzirkstošo rotondu. Atskanēja signāls, kam sekoja vēl viens, augstāks un vēl augstāks:

- Du-u ... du-u ... tu-u ...

Un atkal:

- Du-u ... du-u ... tu-u ....

 Bija aktivizējusies brīdināšanas sistēma.

Augstais aizmeta cilindru sānis, izvilka no rotondas savu diplomātu, ar izsmieklu paklanījās.

- Atļaujiet atvadīties, kungi, sirmgalvji un bērni. Iesaku jums pēc iespējas ātrāk aizvākties prom no šejienes pie visiem velniem. Jums ir tikai desmit minūtes. Tad slingers izvērsīsies, un no vietējā Zara  paliks tikai ragi un nagi.

- Viņš blefo, - Belijs nomurmināja. - Slingeru var iedarbināt tikai Tiesnesis ...

- Kļūdāties, direktora kungs. Šāda veida drimmeri nevar ieslēgt kāds nepiederošs, bet ierosinātu drimmeri, kurš ir gatavs iedarbībai, tas ir, faktiski slingeri, iedarbināt var jebkurš.

- Tu nevarētu to izdarīt viens pats.

- Bet es jau arī nebiju viens. Augstais pasmīnēja, paņemot diplomātu. - Tas ir fleš-organaizers. Tajā ir milzums noderīgas informācijas, ieskaitot iepriekšējās Spēles operatīvo failu. Tiesneša palīgs to lejupielādēja savām vajadzībām, bet mani draugi, kuri man uzticēja šo darbiņu, flešku laipni iedeva man.

Ždanovs un Belijs saskatījās.

- Jebkurā gadījumā, lai inicializētu slingeri, jums ir nepieciešama enerģijas rezerve...

- Slingers jau ir iekļauts Marsa planētas matricā, - Augstais ņirdza zobus. - Marsa kodols kalpos kā sākotnējā veivleta ierosme. Skaista ideja, vai ne?

Pēkšņi atskanēja šāviens.

Loss, kurš ilgi bija tēmējis, pavilka mauzera sprūdu.

Lode trāpīja pa Augstā dūri, kas turēja diplomātu. Viņš ar kliedzienu nometa čemodāniņu.

Tajā pašā mirklī attapusies Nastja metās pie viņa un aizspēra diplomātu sānis.

Augstais dusmās viņai spēra, netrāpīja un atlēca: centimetru no deguna aizlidoja ugunīga punktota līnija. Belijs izšāva no "universāla".

Ar brēcienu Mvisu lēca pie diplomāta, bet uzskrēja kā no zila gaisa Ždanovam. Atlēca. Un pēkšņi ar milzīgu lēcienu metās projām, ienira sienā atvērtajā lūkā.

- Jums neizdosies mani apturēt! - caur sirēnas gaudošanu atlidoja viņa tālumā apklustošā balss.

- Paldies, - teica Belijs, pastiepa roku Losam. - Jūs esat no Zemes?

- Tas ir Mstislavs Sergejevičs Loss, - Nastja piegāja pie viņiem, bāla, saskrāpēta, bet apmierināta. - Bet šī ir Aelita.

Belijs novērtoši palūkojās uz marsieti, kura bija ieķērusies Losa elkoni, paklanījās.

- Prieks jūs redzēt. Daudz esmu par jums dzirdējis.

- Viņa nesaprot krievu valodu.

- Nu tad pārtulko viņai. Tikai uzvelc uniku, šeit ir auksts.

- Mstislavs Sergejevičs ir ievainots, un pie tam divas reizes, krūtīs un sānos, palīdzi viņam.

Belijs atkal izņēma dubulto automeda gredzenu un noliecās pār Losu.

- Atslābinieties, Mstislav ... ē-e, Sergejevič, man nāksies pārgriezt apģērbu. Tūlīt mēs izvilksim lodi, salāpīsim jūs, paaugstināsim tonusu. Viss būs kārtībā.

- Laiks doties prom, - sacīja drūmais Ždanovs, grozot rokās Augstā diplomātu. - Ja Mvisu nemeloja, šī ir nenovērtējama trofeja. Vai vari iedomāties, ko mēs varam uzzināt, atverot organaizera atmiņu?

- Nevaru. Tagad tas nav svarīgākais. Varbūt mēs varam mēģināt apturēt slingera izvērsi?

- Traks esi palicis? Kā tu to apturēsi?

- Nu, nezinu ... jādomā ... mums vēl ir atlikušas septiņas minūtes. Atvērsim flešu ...

- Un, ja nu eksplodē?

- Tad ejam prom no šejienes, kamēr nav uzsprādzis.

- Vectēv, tu ko? - Nastja klusi izmeta, uzvelkot uniku, ar acīm rādot uz Losu un Aelitu. - Mēs aiziesim, bet viņi?

- Ko tu iesaki?

- Paņemsim līdzi!

Ždanovs pasmīkņāja, paskatījās uz pieklusušo marsieti, uz Losu, uz bālo Tarasu.

- Ko tu ar to domā?

- Es ierosinu viņus nogādāt uz Zemes.

- Tas viņus neglābs. Viss invariants ir nolemts. Nebūs ne Marsa, ne Saules sistēmas, ne pat Galaktikas - beigs pastāvēt viss Zars!

- Tāpēc viņus jāpārnes uz m ū s u Zemi.

- Diemžēl tas nav iespējams. Mūsu "golemi" spēj pārvadāt tikai četrus.

- Bet tā nedrīkst! Viņi aizies bojā!

- Visas invarianta civilizācijas ies bojā, izzudīs, - Tarass klusi sacīja, balstīdams salauzto roku. Ja mēs vēlamies kādu glābt, tad jāglābj visu Zaru. Mums nekavējoties jāaptur slingera izvērse!

Belijs un Ždanovs satraukti paskatījās uz pēkšņi pieaugušo jaunekli, kurš spēja izvērtēt citu cilvēku nežēlību un paša apņēmību. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas, to rūgtā rieva un tumšā uguns acīs uzsvēra šo apņēmību. Acīmredzot arī Nastja izjuta izmaiņas garastāvoklī, jo pēkšņi impulsīvi piegāja un noskūpstīja viņu uz lūpām, nekautrējoties no apkārtējiem.

- Atvaino, es laikam kļūdījos par tevi...

Tarasa vaigus pārklāja viegla krāsa, viņš vāji pasmaidīja, bet nenovērsa skatienu.

- Es pats arī kļūdījos sevī.

Kādu mirkli viņi skatījās viens otram acīs, ar skatienu izsakot to, kas bija abu dvēselē.

- Vai tev nešķiet, ka viņi ir paaugušies? - nomurmināja Belijs.

- Bērni vienmēr pieaug, - Ždanovs filozofiski paraustīja plecus. - Bet dažreiz viņi pieaug pēkšņi. Ko darīsim?

Abi atskatījās uz otru pāri. Automeds paveica savu darbu: Loss sajutis enerģijas pieplūdumu, Aelitas atbalstīts piecēlās.

- Es domāju, ka viņi ir laimīgi ...

- Pieņemsim, ka viņus izglābsim, bet mēs nevaram palīdzēt visiem, kas dzīvo invariantā.

- Varbūt tomēr pamēģināsim? Mums vēl ir piecas minūtes vai nedaudz vairāk. Misters Mvisu varēja arī piemānīt.

- Ceru. Atver flešu.

- Neuzsprāgs?

- Maz ticams, ka viņam izdevās iestatīt šo lietu uz pašiznīcināšanos.

- Piekrītu. Riskēsim.

- Vectēv, tu esi brīnums! - Nastja metās Belijam ap kaklu.

- Paejiet visi malā, - Grigorijs viņu atstūma. - Labāk vispār koridorā. Mums ir uzvilkti “golema” kokoni, mēs nebaidāmies, bet jūs varat ciest.

- Ejam. - Nastja ar labo roku pavilka Tarasu aiz rokas; otrā - salauztā - viņai vēl neklausīja; pamāja ar galvu Losam. - Nāciet mums līdzi, Mstislav Sergejevič.

- Bet viņi?

- Viņi pamēģinās apturēt slingeri.

- Tā tomēr ir bumba, vai es pareizi sapratu?

- Pareizi, - meitene pasmaidīja. - Tā patiešām ir milzīga, briesmīga bumba. Ja tā eksplodēs ...

- Tā iznīcinās visu mūsu Visumu! Vai tas tiešām ir iespējams?

- Diemžēl tas ir iespējams.

- Par ko viņi runā? - Aelita pavilka Losu aiz piedurknes.

Loss noglāstīja viņas pirkstus.

- Paskaidrošu vēlāk, dārgā.

Viņi devās uz tukšo lūkas ovālu... un apstājās. Visiem četriem pretī no koridora iznāca milzis neparasta izskata kombinezonā, kas mirdzēja kā pārklāts ar zivju zvīņām. Viņam bija garas, gandrīz līdz ceļiem, četrpirkstu rokas, plats rumpis un liela galva ar zilganimelniem cirtainiem matiem. Milža seja bija gandrīz cilvēcīga, un no cilvēkiem to atšķīra tikai viena detaļa - izliekta, it kā akla, kaula fasetacs uz pieres.

Aelita klusi iekliedzās:

- Hao!

Belijs un Ždanovs uz viesa parādīšanos reaģēja gatavi kaujai. Abi pazuda, ieslēdzot skafandru maskēšanos, un parādījās milža abās pusēs, pavērsuši uz viņu ieroču sistēmu stobrus.

No svešinieka aizmugures palūkojās greizi smaidīgais Augstais.

- Pārsteigumiņš, kungi! Jūsu priekšā ir mans pasūtītājs un šī jaukā Zaru griezēja saimnieks. Es iesaku draudzīgā veidā atdot manu flešu un atstāt telpas. Un nav vērts mums demonstrēt kaujas iemaņas. Pasūtītāja civilizācija ir par kādu miljardu gadu vecāka par mūsējo, tāpēc nebūtu vēlams viņu sadusmot. Viņš viegli izsmērēs visus pa sienām!

- Lai pamēģina! - Nastja skaļi iekliedzās, izvēršot plecu tornīti.

Tajā pašā sekundē no izliektās plāksnes uz milža krūtīm izlauzās caurspīdīgs zibens, kas bija redzams kā sakarsēta gaisa straume, caurdūra Nastjas ķermeni un aiznesa viņu uz zāles pretējo sienu, ietriecot tajā. Nastja nokrita un palika nekustīgi guļot.

Tarass iekliedzās, metās uz trīscaino, izšaujot no "universāla". Bet otrs caurspīdīgais gaisa "spļāviens" aizmeta arī viņu.

Belijs un Ždanovs vienlaicīgi izšāva.

Spilgtu zvaigznīšu trases - abi šāva no anihilatoriem - saplūda uz milža rumpja... un tika atstarotas, rikošetēja! Ietriecās telpas kupolveida griestos! Noskanēja apdullinošs sprādziens. Zibeņu un sprādzienu sērija griestos izveidoja metra diametra caurumu līniju.

Milzis atbildēja ar to pašu ieroci ar ko līdz šim: caurspīdīga gaisa virpuļi, bumbas un strūklas nogāzās pāri zālei, brīnumainā kārtā paskrēja garām sastingušajiem Losam un Aelitai. Bet Beliju un Ždanovu aizsargājošās "golēma" aizsardzības sistēmas darbojās ne mazāk droši un ātri, un neļāva ienaidniekam pārtvert iniciatīvu.

Kauja kādu laiku turpinājās, un tajā piedalījās arī atjēgušies Nastja un Tarass. Lai arī viņu "universālu" izlādes negaidītajam viesim neko ļaunu nenodarīja. Tāpat kā nopietnāk apbruņoto vectēvu ieroču uguns. Pat "gloka" triecieni, kuri izjauca pašu vakuuma struktūru, ne tikai atomu un elementāru daļiņu kodolus, neietekmēja milzi. Visas izlādes, milža aizsardzības sistēma,  vai nu izdzēsa, vai arī atstaroja.

Uz dažiem mirkļiem šaušana apklusa.

Augstais pazuda koridorā, nevēlēdamies nokļūt zem kāda lādiņa.

- Aizejam! - pavēlēja Belijs. - Līdz reakcijas sākumam atlikusi apmēram minūte.

- Laikam gan, - Ždanovs piekrita. - Ar šito skaistuli mums galā netikt.

- Nekad! - iebilda Nastja. - Nomirs cilvēki!

- Bet, ja mēs neaiziesim, tad pazudīsim kopā ar visiem! - Belijs centās pierunāt mazmeitu.

- Mums jānoskaidro, ko vēlas trīsacis. Varbūt viņš piekritīs izslēgt slingeri?

- Maz ticams, ka Mvisu viņu uzaicināja uz sarunām.

- Vienalga ir jāmēģina.

- Mums nav laika.

- Un tomēr es mēģināšu! - Nastja ātri ielidoja zāles vidū, aizsedzot Aelitu un Losu ar krūtīm, izņēma "universālu" no plecu tornīša un nometa uz grīdas. - Nešaujiet! Mēģināsim vienoties!

- Mums nav par ko vienoties! - no koridora atskanēja Augstā balss. - Vai tiešām vēl neesat sapratuši?

Milzis ar trim acīm atskatījās uz lūku, atkal pagrieza galvu pret meiteni. Faseta acs uz pieres uz mirkli kļuva redzīga. Bet tikai uz mirkli. Negaidītais viesis, šķiet, vilcinājās.

"Jums jāsaprot" - galvās atskanēja mentāla balss.

- Ko mums vajadzētu saprast? - kliedza Nastja.

"Ka tas ir sākums".

- Kā sākums?

- Es domāju, ka nojaušu, - Ždanovs caur sakostiem zobiem noņurdēja. - Viņš vēlas pateikt, ka tas ir jaunas Spēles sākums

- Nevar būt! - Belijs pasmīkņāja. - Spēles tā nesākas.

- Bet kā tās sākas? Kāds no Spēlētājiem tur, Koka nezināmajos dziļumos izdarīja pirmo gājienu. Vienkārši mūsu paziņa Ngoro Mvisu, uniformers, izrādījās vispiemērotākais šī gājiena īstenotājs. Potenciāls nodevējs, iedomīgs un ambiciozs, gatavs visu un visus noslaucīt no ceļa, lai sasniegtu savu mērķi. Šitāds nepažēlos arī savu māti. Ar ko tāds lai nebūtu to Spēlētāju kalps, kuri rīkojas līdzīgi? Galu galā viņi taču nepažēloja šo invariantu ar visiem tā iedzīvotājiem, un ieslēdza slingeri.

- Starp citu, laiks ir beidzies.

- Acīmredzot Mvisu atkal sameloja, mums ir vairāk laika. Pretējā gadījumā viņš nebūtu atgriezies šurp.

- Ko tu iesaki?

- Meitenei ir taisnība, ir jāuzsāk sarunas.

Milzis šajā laikā pieņēma lēmumu, spēra soli pretī Nastjai.

Vīrieši saspringti gatavojās atvairīt vēl vienu uzbrukumu.

Aelita pēkšņi pieskārās Nastjai, nostājās viņai blakus, izaicinoši paskatījās uz trīsacaino, ierunājās marsiešu valodā:

- Mēs nebaidāmies no tevis, Hao! Ej prom! Tumai nav vajadzīga tava ticība! Mēs ticam Debesu Dēliem! Viņi ir stiprāki un prot mīlēt!

Trīsacainais pasūtītāja emisārs, kuru bija izsaucis Augstais, uz mirkli atkal sastinga, kaut ko domājot, pēc tam garām sievietēm devās pie ar gaismas panno mirgojošā viriāla "lotosa". Pārliecies pār to, viņš iegremdēja abas rokas "liesmā".

- Ko viņš dara?! - Belijs attapās. - Ieslēdz? Vai, gluži pretēji, vēlas to izslēgt?! Varbūt mums jāšauj uz viņu no visiem ieročiem?!

- Nav jēgas, - Ždanovs drūmi atbildēja. - Mums viņu neapturēt.

- Bet, ja mēs izšķaidītu viriāla kontroles paneli?

- Esi pārliecināts, ka tas apturēs iniciāciju?  Bet ja nu tas, gluži pretēji, izprovocēs procesu?

- Velns! Ko lai dara?

No gaiteņa atskanēja gavilējošie Ngoro Mvisu smiekli:

- Jūs esat zaudējuši, večukiņi! Es iesaku jums lasīties prom no šejienes ar labu. Ja mans aizbildnis sadusmosies, jūsu gabaliņus nesavāks pa visu vietējo kosmosu. Un vispār es jums ieteiktu nekad ne... - Augstais pēkšņi apklusa. Tad atskanēja viņa apslāpētais bļāviens.

Bija dzirdami smagi soļi, kas satricināja grīdu.

Parādījās atpakaļkāpjošā Augstā mugura, un aiz viņa zālē ienāca vēl viens zvīņās mirdzošs milzis, tāds pats trīsacis kā pirmais. Tikai viņa trešā acs uz pieres nebija pārklāta ar slīpētu plēvi, kas padarīja to fasetveidīgu un aklu, bet no iekšpuses spīdēja kā dzintars, un bija dzīva. Nepaskatījies uz sastingušajiem cilvēkiem, viņš pagāja garām apkampušajām Nastjai un Aelitai, garām salīkušajam Losam, garām kaujai gatavajiem vīriešiem, piegāja pie atskatījušās ciltsbrāļa, ielūkojās viņā ar visu trīs acu degošo skatienu.

- Kas tas tāds?! - nočukstēja Nastja.

It kā atbildot uz viņas jautājumu, zālē parādījās vēl vairākas figūras, kā dzīvsudrabs mirdzošos skafandros. Viens no viņiem saritināja ķiveri.

- Tēvs! - iesaucās Tarass.

- Ivor... - nomurmināja Pāvels Ždanovs, viņš arī noritināja no ķiveri, spēra soli pretī dēlam. - Beidzot. Es domāju, ka nokavēsi. Ko jūs atvedāt?

- Protams Tiesnesi, - atbildēja Pāvela dēls un Tarasa tēvs, īsi uzmetot skatienu abiem milžiem. -Lai savāc savu "svilpi".

- Un kas tad ir pirmais no viņiem?

- Nu, pirmais viņu sabiedrībā ir tāds pats maitas gabals, kā mūsu Ngoro Mvisu. Spēlētājs, kurš ieinteresēts dažu Zaru nogriešanā, uzpirka viņu, viņš savukārt uzpirka Mvisu... kopumā standarta kārtība.

Ivors Ždanovs piegāja pie apmulsušā Tarasa, uzsita viņam uz pleca.

- Viss kārtībā? Atradi ko meklēji?

Tarass atskatījās uz Nastju un nosarka.

Ivors pasmaidīja.

- Nu ko, tā dēļ bija vērts izlasīt "Aelitu" un aizlidot aiz trejdeviņām zemēm. Atceries nākotnei, dēls: vienmēr uzvar tikai tas, kurš mīl. Tas ir galvenais spēles noteikums, ko sauc par dzīvību. Mstislavs Sergejevičs Loss to saprata ne pārāk sen. Vai ne?

Ar cieņu uz viņu paskatījies Loss, pamāja, apskaujot Aelitu.

Milži, kuri atradās zāles centrā, pārstāja hipnotizēt viens otru ar saviem skatieniem. Pirmais izvilka rokas no ar gaismas uzplaiksnījumiem mirgojošā "lotosa", un izgāja no zāles, neatskatoties uz Augsto. Pazuda gaitenī. Otrais ar rokas kustību nodzēsa vadības sistēmas mirgošanu un pagriezās pret cilvēkiem.

No slingera dziļumiem atskanēja izdziestoša dārdoņa.

Dieva Hao Vāle vairs nedraudēja eksplodēt un iznīcināt Losa un Aelitas Visumu.

Un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi... Ļoti gribētos tam ticēt!

2003. gada jūnijs Maskava - Grjadi

Es sapņoju turpināt Aelitas stāstu vairāk nekā piecpadsmit gadus. Nezinu, kas mani pamudināja to darīt. Galu galā zemieša un marsietes mīlas stāsts ir vienkāršs un nepretenciozs, tāpat kā visi šāda veida romantiskie stāsti. Un tomēr tas reiz pieskārās manai dvēselei ar netveramo noslēpumu aromātu un pārsteidzoši tīro un saudzīgo attieksmi pret cilvēku mīlestību, kas tik atšķirīgi pēc vecuma, audzināšanas un pieredzes. Tāpēc es gribēju, lai Loss un Aelita atkal satiktos un nekad vairs nešķirtos. Un tāpēc uzrakstīju turpinājumu. Patiesībā, jāatzīst, tas nav tiešs turpinājums, jo neredzēju gandarījumu piedzīvojumu kaudzē pašu piedzīvojumu dēļ un divu mīlošu siržu standarta atkalapvienošanā. Man ar to bija par maz. Tā no manas globālās idejas par Laiku Koku, kas aprakstīta romānos "Laiku pātaga", "Slēptuve" un "Laiku Bende", dzima šī "kvantu atvase". Kas no tā sanācis, jāspriež jums. Bet netiesājiet strikti. Varbūt es tiešām esmu pēdējais daiļliteratūras romantiķis, kurš izdzīvojis līdz pragmatiskajam un datorizētajam, nežēlīgi tehnoloģiskajam divdesmit pirmajam gadsimtam. Zemes Dēls un vienlaikus dvēseles brālis Debesu Dēlam - Mstislavam Sergejevičam Losam...

Vasilijs Golovačevs

skaitļošanas tehnika

"inks" - intelekt-kompjūter-sistēma - jaudīgs nākotnes dators,  vadāms gan ar balsi, gan ar psihiskiem impulsiem - domām, izmantojot speciāli šim nolūkam paredzētas iekārtas - emkanus - kas ir bioimpulsus(domas) uztveroši tīkliņi, paslēpti matos. 

"Vitss" - VITS (ВысокоИнтелектуальная Техническая Система) saīsinājums vārdiem: augsti intelektuāla tehniskā sistēma. Robots-inks, kuram ir cilvēka izskats un funkcijas.

Krievu teksta tulkošanai latviešu valodā izmantota interneta programma "google tulkotājs".

Protams teikumu konstrukcija, vārdu sakārtojums, locījumi - viss zem katras kritikas. Nekur internetā pat par samaksu nav atrodama arī programma ar tajā iekļautu krievu-latviešu vārdnīcu un apmācīšanas iespējām. Tomēr neskatoties uz visu to, programma ievērojami atvieglināja teksta tulkošanu, jo bija iespējams nokopēt un iztulkot lielākus teksta fragmentus, tos uzreiz salīdzinot ar oriģināltekstu un turpat uz vietas izlabojot tulkojuma kļūdas. Protams, ne jau viss sanācis tik gludi kā gribētos...

 Dažas īpašas izcili kaitinošas "google" automātiskā tulkotāja stulbības, kuru nav iespējams apmācīt, lai kā arī nopūlētos:

 поляна - klajumiņš  vienmēr tiek tulkots kā izcirtums. Nu kā gan citādi - kādi nu vairs meža klajumiņi, noriņas vai pļaviņas - vieni vienīgi izcirtumi...

Ствол - vajadzētu iztulkoties kā stumbrs - ja domāts koks; vai stobrs - ja domāts ierocis. Tomēr neskatoties uz visiem mēģinājumiem apmācīt un labojumiem, spītīgi tiek iztulkots kā "bagažnieks". Lai gan, kāds tam sakars ar bagažnieku, to nezina pat Bils Geitss.

Десантник - desantnieks - labākajā gadījumā tiek tulkots kā izpletņlēcējs, bet parasti - marīnists, jūras kājnieks vai vispār kaut kāds marines, lai gan latviskajam vārdam nav ne vainas.

Палачь -  bende - tāds vārds leksikonā vispār neeksistē, tiek aizstāts ar izpildītājs, budēlis, vai pat baznīca!!!

Хмыкнул, усмехнулся, - smaida vai smīkņā, spītīgi tiek iztulkots, kā burkšķ...

Человек - Cilvēks tiek iztulkots kā vīrietis.

Ja neticiet - pārliecinieties paši...