Planētas attīrītaji

fb2

Planētas attīrītaji Aleksandrs Šaļimovs

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PLANĒTAS ATTĪRĪTAJI

ATGRIEŠANAS

Atgriešanās šķita ilga . . . Simferopoles aerodroms tālajiem reisiem bija slēgts — to kārtējo reizi rekonstruēja. Transkontinentālie laineri nevienā no tuvākajiem lidlaukiem nolaisties nevarēja.

Adlerā elektronkoordinators Ivam rekomendēja lidot caur Maskavu, Parīzi, Kairu, Deli, Džakartu . . .

— Kāds ir optimālais variants? — Ivs jautāja.

Elektronkoordinatora sarunu ekrāns ieņirbējās lāsmai-

nās švīkās. Ivs šo informācijas sistēmu lāgā nepārzināja. Tā jau bija novecojusi un saglabājusies vienīgi nelielos perifērijas lidlaukos. īvs kādu brīdi pagaidīja. Pa ekrānu joprojām bez skaņas plūda lāsmainās švīkas.

— Kā tad ir ar optimālo variantu?

Skaņas vēl aizvien nebija, bet uz ekrāna uzslīdēja teksta rindas:

«Tā kā Simferopoles aerodroms slēgts un pa Urā- lu— Arābijas garuma līniju uz Mosonu tiek transportēta smaga iekārta, šajās dienās nav iespējams izmantot optimālo variantu. Ja rekomendētā trase nav izdevīga, piedāvājam citas — arī rietumu puslodē. Atbilde būs pēc astoņām minūtēm.»

— Nevajag,— Ivs teica.— Viss ir skaidrs. Pateicos.

Viņš nolēma lidot caur Maskavu un Kairu. Būtībā

dažām stundām vai pat dienām nebija nozīmes. Laika vēl pietika, un iespējams, ka Galvenajā bāzē viņu neviens negaida. Kairā patlaban vajadzētu būt Dārijai. īvs gandrīz veselu gadu nebija ticies ar māsu.

♦ ♦ ♦

Maskavā Ivs bija paredzējis ielidot naktī. . . Izrādījās, ka viņa lidmašīnai ir ļoti veca konstrukcija — no «pirms- skaņas» laikiem. Tā lidoja diezgan zemu virs mākoņiem. Pa ceļam divas reizes kaut kur nosēdās. Ivs izslēdza individuālās informācijas ekrānu un, krēslā atlaidies, mēģināja nosnausties. Aerodromos pasažieri iekāpa un izkāpa, taču krēsls Ivam blakus palika tukšs. Iluminatorā pamazām nodzisa sārtais riets, mākoņi lejā kļuva purpursarkani, un debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes.

Aiz muguras kāds paklusu stāstīja par Antarktikas eksperimentu, minēja skaitļus, termiņus un vairākas reizes atkārtoja, ka pēc dažām dienām viss izšķiršoties. Ivs nodomāja, ka trijos sanatorijā pavadītajos mēnešos viņš ir krietni atpalicis no zemes dzīves. Sanatorijas kotedžās, kas atradās saudzējamā priežu silā, publiskās informācijas ekrāni tika ieslēgti divas reizes dienā uz pusstundu. Ārsti visādā veidā centās izolēt savus aizbilstamos no ārējās informācijas straumes. Jūra, saule, profilaktiskas procedūras, spēles, sports . . . Ivs nogrozīja galvu: «Kā es to esmu izturējis! Labi, ka viss jau aiz muguras …»

Neviļus ienāca prātā: «Bet kas sagaidāms nākotnē? . . .» Viņš palūkojās iluminatorā. Tur bija melna nakts. Tikai tālumā pie paša apvāršņa Zemes un debesu tumsību atdalīja šaura, sārta strēmele — vai nu rieta pēdējā atblāzma, vai arī jau Maskavas ugunis.

«Maskava . . .» Ivs nopūtās. «Bez šaubām, Maskavā sameklēt Irmu nav nekādu cerību. Pilnīgi iespējams, ka viņas tur nemaz nav.»

Pēc tā —pēdējā strīda Irma bija pēkšņi nozudusi un nedeva par sevi nekādu ziņu. Turpat vai trīs mēnešus. Pirmās nedēļas Ivs stundām tupēja pie videosakaru ekrāna — jo vairāk tāpēc, ka sanatorijā brīva laika bija atliku likām. Bet Irmas aparāts mazajā dzīvoklītī Dārzu loka vecās mājas trīsdesmitajā stāvā neatsaucās. Un neviens no abu kopīgajiem draugiem, kurus viņš pa šiem mēnešiem sadabūja rokā, par Irmu neko nezināja. Palika gan cerība — tiesa, visai vārga —, ka Irma ir atgriezusies Galvenajā bāzē un gaida viņu tur. Patiesību sakot, tieši tāpēc viņš bija pasteidzinājis atgriešanos. Tomēr uzņemt sakarus ar Galveno bāzi neuzdrošinājās. Vai tā būtu vēlēšanās līdz galam saglabāt ilūziju?

«Pēdējā ilūzija…» īvs nokāra galvu un iespieda deniņus plaukstās. «Vai gan visi šie kopā aizvadītie gadi nav bijuši viena vienīga ilūziju virkne? Vai Irma ir bijusi patiesi laimīga? Un vai es Irmai blakus esmu bijis laimīgs? īsie tuvības mirkļi, protams, nav vērā ņemami. Irma bija tik neizprotama .. . Nav pat īsti skaidrs, kāpēc viņa izvēlējās tieši mani. Gudrā, brīnum daiļā, noslēpumainā Irma! Tā taču bija viņas izvēle. Un kas lika Irmai — talantīgai māksliniecei — kļūt par novērotāju Virakā? Es pat skaidri nezinu, cik viņai gadu. Viņa, bez šaubām, ir par mani vecāka …»

Kad Ivs, iesācējs, pirmo reizi ieradās praksē Galvenajā bāzē, Irma tur jau vadīja inženieru grupu. Viņas neparastais daiļums un dzedrā atturība pirmajā tikšanās brīdī pārsteidza Iva iztēles spējas. Neuzdrīkstēdamies ne sapņot par apbrīnojamo sievieti, īvs, tāpat kā daudzi citi Galvenajā bāzē, klusībā sāka viņu pielūgt. Šķita, ka arī pats Vilens, par spīti saviem gadiem, bija Irmā nedaudz iemīlējies. Lai gan — Ivs nezināja Virakā nevienu, kas atteiktos izpildīt jebkuru viņas vēlēšanos. Kaut arī tā būtu visneprātīgākā. Bet Irmai reizēm radās tādas vēlēšanās. Jā, viņas raksturs nebūt nebija ideāls. Ivs to ļoti labi zināja.

Toreiz — viņu pazīšanās pirmajos gados — Irmu divas reizes Galvenajā bāzē apciemoja dūšīgs lamzaks rudiem matiem. Bins. . . Bins Stoijers — tā laikam viņu sauca?— kosmosa ass, kura vārdu tolaik bez mitas daudzināja radio un videoinformācijas diktori. Bins bija nupat atgriezies no ekspedīcijas uz Marsu. Kad šī subjekta otrā vizīte salā tuvojās beigām un starp viņu un Irmu notika pēdējā izskaidrošanās, Ivs kļuva par tās liecinieku. īvs bija krastmalā atpūtas krēslā aizsnaudies. Viņu pamodināja balsis. Viņš pacēla galvu un ieklausījās. Irmas balsi viņš uzreiz pazina, bet otru . . . Atpūtas krēsls atradās no palmu lapām sapītā lapenē, no kuras pavērās skats uz okeānu. Balsis atskanēja no pretējās puses — no parka. Ivs gribēja piecelties un iziet no paslēptuves, bet šajā brīdī pavisam tuvu nočabēja krūmi un atskanēja Irmas skarbā balss:

«Nē un vēlreiz nē, Bin! .. . Un es tevi lūdzu, šķirsimies arī šoreiz kā draugi…»

Ivs nesadzirdēja atbildi, bet uztvēra tikai atsevišķus vārdus, kuros skanēja pārmetums un sarūgtinājums. Tie bija pavisam citi vārdi, nevis tie, ko Bins parasti mēdza

teikt no ekrāniem vai savu vīriešu un sieviešu kārtas pielūdzēju lokā. īvs drausmīgi apjuka. Viņš vairs nevarēja iziet no lapenes nepamanīts, bet, palikdams tajā, bija spiests netīši noklausīties intīmu sarunu, kurai liecinieki nebūtu vēlami. īvs samulsis aplaida acis apkārt un pēkšņi pa lapenes pinuma spraugu ieraudzīja Irmu un Binu. Abi bija tikai peldkostīmos, iedegušie augumi rietošās saules staros spīdēja kā iesarkans varš.

Tievā, slaidā Irma ar garajām kājām un vēja izpluinīto zeltaino matu ērkuli — un milzīgais, masīvais Bins ar platajiem pleciem un varenajiem bicepsiem .. . Bins bija veselu galvas tiesu garāks par Irmu, taču tajā brīdī bija uzmetis kūkumu un zemu nokāris rudo matu ērkuli. Šķita, ka viņš ieaudzis vakara saules apspīdētajā sārtajā granti. Saņēmis masīvajā ķepā Irmas delmu, viņš aiztrūkstošā, piesmakušā balsī kaut ko runāja. Irma neskatījās uz viņu un, lūpu kodīdama, noraidoši šūpoja brīnum daiļo galviņu. Tad Bins apklusa un pavērtu muti, acis nenolaizdams, skatījās uz Irmu. Vēl aizvien galvu šūpodama, viņa mēģināja atbrīvot roku. Viņš to neatlaida.

«Man sāp,» Irma klusu sacīja.

Bins neatbildēja, bet pievilka Irmu sev klāt. īvam šķita, ka viņa nepretojas. Viņas seja bija kā pārakmeņojusies, plaksti pievērti. Bins sāka neprātīgi skūpstīt Irmas plecus un krūtis, bet piepeši viņa ar netveramu kustību viegli atbrīvojās no Bina skāvieniem un, soli atkāpusies, negaidot spēcīgi iesita viņam ar roku pa seju. Saulē spoži nozibēja lielais, slīpētais dimants gredzenā, kuru viņa nekad nenovilka. Bins, it kā no miega mozdamies, apstulbis purināja savu rudo, četrstūraino galvu, bet Irma iesita viņam vēlreiz ar otru roku un, strauji pagriezusies, nozuda alejā. Šķita, ka viņa bēg, taču Bins viņai nesekoja. Viņš stāvēja nekustīgi, nokārtās rokas dūrēs sažņaudzis. Viņa acis bija plati ieplestas. No gredzena pāršķeltā vaiga tievā strūkliņā tecēja asinis. Kad asinslāses no pazodes sāka pilēt uz pleca un ritēt lejup pa roku, Bins it kā atguvās. Izklaidīgi pārvilcis ar plaukstu pār seju un ieraudzījis, ka pirksti ir asiņaini, viņš viegli paraustīja plecus. Tad, kaut ko nopurpinājis, smagiem soļiem devās pa krastmalu prom. Kad īvs beidzot tika laukā no lapenes, Bins jau bija nozudis aiz tuvākā zemesraga. Vienīgi dziļu pēdu sliede tumsa pašā ūdensmalā baltajās koraļļu smiltīs, kas rieta staros jau metās sārtas.

Tajā pašā dienā pie vakariņu galda atklājās, ka Bins Stoijers aizlidojis no salas.

«Viņš ļoti steidzās,» stāstīja tikko no dežūras Galvenās bāzes Centrālajā vadības postenī atnākušais Rišs, «viņu pa ceļam uz Guamu paņēma līdzi mūsu raķešplāns. Nav šaubu, ka vienu otru tāda negaidīta aizbraukšana sarūgtinās.»

Riša pareģojums, kā aizvien, nepiepildījās. Galvenajā bāzē Binu Stoijeru neviens vairs nepieminēja. Irma bija tāda pati kā agrāk — dzedri laipna, ironiska, savās domās iegrimusi. Šķita, ka Galvenajā bāzē viņa pret visiem izturas vienādi draudzīgi un nevienu īpaši neizceļ.

Kad Iva prakse bija beigusies, Vilens norīkoja viņu Irmas grupā. Tajā bija astoņi inženieri, un toreiz viņi strādāja Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā.

Bija daudz darba; reizēm viņi nedēļām ilgi neatgriezās Galvenajā bāzē. Irma jau sen bija nolēmusi ņemt atvaļinājumu, bet to allaž nācās atlikt. Kādu vakaru — toreiz viņu amfībija atradās Hokaido austrumu piekrastē — Irma pavēstīja, ka nākamajā dienā braukšot uz Eiropu.

«Tu paliksi manā vietā,» viņa sacīja īvam. «Ar Vilenu ir saskaņots.» Irma piedraudēja īvam ar pirkstu, paredzēdama, ka viņš iebildīs. «Un vispār — pēc atvaļinājuma es laikam pāriešu uz citu grupu, jo pretējā gadījumā mēs viens otram pamatīgi apriebsimies.»

Nākamajā rītā viņas vairs nebija. Ne no viena neatvadījusies, viņa gluži vienkārši rītausmā bija pārsēdusies pretimbraucošā Viraka amfībijā, kas devās uz Tokiju.

īvu toreiz visvairāk sarūgtināja tieši tas, ka viņa bija aizbraukusi neatvadoties. Klusībā viņš bija cerējis, ka Irma, pēc tam kad abi tik ilgi kopā nostrādājuši, atļaus pirms ilgās šķiršanās uz atvadām sevi noskūpstīt. Tam, ka Irma pēc atvaļinājuma varētu grupā neatgriezties, viņš gluži vienkārši neticēja.

Bet viņa neatgriezās. Pēc mēneša īvs uzzināja, ka ir iecelts par grupas vadītāju. Pēc tam īvs tā iegrima darbā, ka Irmu atcerējās arvien retāk un retāk. Pagāja gandrīz pusotra gada. Irma uz Galveno bāzi neatbrauca.

Reiz, sarunādamies pa videotelefonu ar Dāriju — māsa toreiz vēl mācījās Parīzē —, īvs uzzināja par gleznu izstādi, kas bija veltīta Viraka darbinieku varonībai. Dārija tieši tā pateica: «Varonībai…» īvam šis vārds šķita tik smieklīgs, ka viņš nespēja novaldīt smaidu.

Dārija tūdaļ apvainojās.

«Draudziņ, tur ir arī tavs portrets,» viņa atvadoties pavēstīja un atslēdzās.

īvs palika sēžam kā sastindzis pie satumsušā ekrāna. «Mans portrets? Vai tiešām — Irma? Varbūt tā ir viņas izstāde? …»

Vakarā viņš vēlreiz izsauca Parīzi. Taču Dārijas aparāts neatbildēja. Tikai pēc dažām dienām viņam izdevās vēlreiz dabūt savienojumu ar māsu, kam tajā laikā bija eksāmeni.

Sākumā Dārija, kā jau to varēja gaidīt, bija uz viņu apvainojusies un dusmīga, taču, sapratusi, ka īvu nezin kādēļ ir satraukusi ziņa par izstādi un portretu, kļuva laipnāka. Virakam veltīto darbu autore esot jauna, bet jau plaši pazīstama māksliniece, kas pati vairākus gadus strādājusi Virakā. Viņas vārds esot Irma, uzvārdu Dārija neatceroties. Ja nu īvu tas interesējot, viņa noskaidrošot un rīt paziņošot. . .

īvs vairs māsā neklausījās. Viņa sirds dauzījās tik spēcīgi, ka šis troksnis noslāpēja visu uz pasaules. Un unisonā sirdspukstiem smadzenēs atbalsojās: «Irma, Irma .. . Viņa atceras . .. Atceras mani…»

Nākamajā dienā īvs izlūdzās Vilenam atvaļinājumu un aizlidoja uz Parīzi. Pa ceļam viņam bija jāaizkavējas Madagaskarā — tāds bija Vilena noteikums. Darbs Mada- gaskarā neprasīja vairāk kā pāris dienu, bet īvs tur pavadīja visu atvaļinājumu, jo Viraka Madagaskaras bāzē viņš sastapa Irmu. Šķiet, viņa priecājās par tikšanos, pat pastiepa pretī vaigu, lai īvs to noskūpsta, bet viņš bija tā apjucis, ka vienīgi piebikstīja Irmai ar degunu. Viņi nopļāpāja veselu dienu, lai gan pēc Irmas jautājumiem īvs nojauta, ka Irmai par viņa grupu ir zināms viss. Viņa pati pa šo laiku bija strādājusi vairākās Viraka šūniņās, pat tuvajā kosmosā — vienā no orbitālajām bāzēm. Gleznu izstādi Irma nepieminēja, un īvs viņai neteica, ka gribējis lidot uz Parīzi. Ārēji viņa bija palikusi tā pati skaistā, dzedri uzmanīgā, mazliet ironiskā Irma, taču viņas skaidro, zaļpelēko acu dzīlēs lāgiem bija jaušamas tādas kā skumjas, kā šaubas. Irma uzmanīgi noklausījās visu, ko īvs stāstīja, bet viņam reizēm šķita, ka Irmas domas ir aizklīdušas tālu prom . . . Kādas pastaigas laikā viņš uzmanīgi saņēma Irmu aiz rokas, tomēr viņa tikpat uzmanīgi to atbrīvoja.

Atvaļinājuma dienas aiztraucās vēja spārniem. Irma pavadīja viņu uz Antananarivas aerodromu un, atvado

ties sniegdama roku, kuru viņš neatlaida, starp citu piebilda, ka viņa, iespējams, pati drīz ieradīšoties Galvenajā bāzē.

Tik tiešām pēc dažām dienām, nevienu iepriekš nebrīdinājusi, Irma atlidoja un tūlīt devās pie Vilena .. .

Ivs patlaban gatavojās atgriezties pie savas grupas, bet dežurants paziņoja, ka viņu aicinot Vilens.

īvs brīnījās — pirms stundas viņš pie Vilena jau bija saņēmis visas instrukcijas un abi bija atvadījušies. Iva izbrīnu nomainīja apjukums, kad viņš šefa kabinetā ieraudzīja Irmu. Viņa sēdēja pie loga zemā ādas atzveltnes krēslā, nedaudz uz priekšu saliekusies un ceļgalus ar rokām aptvērusi. Viņai mugurā bija gaišzils pilota kombinezons. Blakus uz paklāja gulēja aizsargcepure ar aizsargbrillēm. Kabineta vidū, domīgi plūkādams bārdiņu, stāvēja Vilens. īvs apstulbis, kā valodu zaudējis, apstājās pie durvīm.

«īv, Irma grib atgriezties tavā grupā,» Vilens sacīja, pamādams ar galvu uz viņas pusi. «Ko tu par to teiksi?»

«Varu kaut vai tūlīt nodot dokumentāciju … Es . . .»

Irma pavīpsnāja un noraidoši papurināja galvu.

«Tu neesi sapratis,» Vilens pārtrauca īvu. «Irma lūdz, lai tu viņu ņemot pie sevis par parastu inženieri.»

«Bet…» īvs iesāka.

«Ja nav brīvas inženiera vietas, esmu ar mieru arī par tehniķi,» Irma, acis nepaceldama, ļoti klusu sacīja.

«Izbeidziet bojāt man nervus!» Vilens aizsvilās. «Man šovakar ir svarīga apspriede, un es vēl neesmu tai sagatavojies. Piecās minūtēs lai jūs abi vienotos — skaidrs?»

Un Vilens strauji izgāja no kabineta, atstādams viņus divatā.

Irma pacēla uz īvu savas lielās, pelēkzaļās acis un vainīgi pasmaidīja.

«Iv, tā ir kapitulācija. Padodos.»

«Bet es nevēlos kapitulāciju,» īvs protestēja.

«Sauc to, kā tev patīk. Es gribu palikt kopā ar tevi. Ja tu, protams, neiebilsti.»

Pēc stundas viņi izlidoja uz Uranao atolu, kur tolaik bāzējās īva grupa.

Tie — pirmie mēneši kļuva par reālu burvību. Atmiņas viņš saglabāja pašos sirds dziļumos. Un baidījās atgriezties pie tām, lai pārdzīvoto pa pilienam neizšļakstītu un neļautos kārdinājumam salīdzināt. Irma, Irma, kur tu

patlaban esi? Vai tiešām bezgalīgajos meklējumos vēlreiz pārsvītroji visu noieto ceļu un mūsu naktis Uranao, un tropiskās saules caurstarotos daudzkrāsaino rifu labirintus, kuros mēs pavadījām augas dienas no ausmas līdz rietam, un neizsakāmi krāšņos saullēktus, kurus sagaidījām savā amfībijā, kas klusu slīdēja pār mirdzošo okeāna klaju …

+ + +

Pie salona griestiem uzliesmoja plafoni. Centrālajā ekrānā parādījās kapteinis un paziņoja, ka pēc pāris minūtēm viņi nolaidīsies Maskavā Seremetjevas lidlaukā. Pulkstenis — desmit minūtes pāri diviem, pēc Maskavas laika. Līdz centram un lielo viesnīcu rajonam šajā nakts stundā visātrāk iespējams nokļūt ar metro.

Ivs pieplaka pie iluminatora. Spraugās starp tumšajiem mākoņiem, kas žigli traucās garām, dzirkstīja milzīgās pilsētas daudzkrāsaino uguntiņu spieti. Lidmašīna pagriezās un spēji laidās lejup. Pēc dažām sekundēm pavisam tuvu sāka ņirbēt nosēšanās joslas ugunis. Mašīna viegli ar riteņiem pieskārās pie betona un nobremzēja pie viena no virszemes peroniem. Apklusa motori, un kapteinis aicināja pasažierus izkāpt.

īvs izgāja pēdējais. Viņš aizkavējās uz trapa, dziļi ieelpodams vēso, pēc lietus mitro gaisu. Kaut kur no tumsas atlidoja vējš, atnesdams meža, slapju lapu un tikko pļautas zāles smaržu. Zaļu un sarkanu punktu virknes iezīmēja skrejceļus. Zilganu reflektoru apspīdēta perona josliņa veda uz spoži apgaismoto lidostas ēkas stikla kārbu. Pa labi un pa kreisi pie blakusperoniem, blāvi zibsnīdami iluminatorus, nekustīgi bija sastinguši milzu zivīm līdzīgi gaisakuģi. Sajā aerodroma daļā varēja nosēsties vienīgi tuvo reisu lidmašīnas, tāpēc naktī šeit bija minimāla kustība. Lielākajai daļai peronu apgaismojums bija izslēgts. Klusumu traucēja tikai viegli soļu švīksti — Adleras reisa pasažieri jau tuvojās lidostas ēkai.

Kāpdams lejā pa trapu, Ivs palūkojās augšup. Virs galvas mirdzēja zvaigznes. Spoži staroja Lielais Lācis, bet zem tā aiz zemei pieplakušajām lidostas ēkām pusi apvāršņa apņēma liesmojoša oranža blāzma — planētas vislielākās pilsētas nakts uguņu atspīdums.

— Esi sveicināta, Maskava!— Ivs klusu sacīja.— Esi sveicināta un paliec sveika!

Rītausmu viņš jau sagaidīja Parīzē.

GALVENAJĀ BĀZE

— Iv? ! Pārradies gan . . .

Atzveltnes krēslā pa pusei atpakaļ pagriezies, Rišs lūkojās uz īvu ar plati ieplestām acīm. Ivs drauga skatienā izlasīja prieku, pārsteigumu un vēl kaut ko, bet nepaguva atšifrēt, kas tas bija. Rišs novērsās un steidzīgi piecēlās no vadības pults. Viņi apkampās.

— Tas ir labi, tas ir lieliski!— Rišs atkārtoja, uzsizdams īvam pa plecu, taču novērsdams acis katru reizi, kad abu skatieni sastapās.

Zem plašās, saules pielietās zāles augstajām velvēm Riša balss skanēja mazliet skaļāk, nekā bija pieņemts sarunāties Galvenās bāzes Centrālajā postenī.

īvam neviļus ienāca prātā Vilena vārdi: «Kolēģi, dežūras laikā — nekādu emociju . . .» Šodien Rišs bija Viraka Galvenās bāzes Centrālā vadības posteņa vecākais dežurējošais dispečers. Pirmais pēc Vilena.

«Vai tiešām viņi te būtu sākuši prātot, ka es neatgriezī- šos, es, Ivs Maklajs, kurš pat iedomāties nevar, ka spētu eksistēt bez Viraka! Tas nu ir nekrietni! Būs ar Rišu no sirds jāaprunājas.»

Vienā no kontrolekrāniem ieņirbējās skaitļu virkne. Norādījis īvam uz tuvāko krēslu, Rišs ātri atgriezās pie centrālās pults.

Ivs apsēdās un pārlaida skatienu pazīstamajam zāles puslokam. Viņa ilgās prombūtnes laikā te nekas nebija mainījies. Lielajās reljefajās kartēs virs vadības pults, tāpat kā agrāk, zibsnī dažādu krāsu gaismas signāli, tikko dzirdami klab reģistrētājmehānismi, trīsuļo neskaitāmo rādītāju bultas, uzliesmo un nodziest kontrolekrāni. Viraks atrodas savā nebeidzamajā sardzē, cilvēki uz Zemes var gulēt mierīgi puslodē, kur valda nakts, un strādāt un atpūsties puslodē, kur ir diena. Ivs paskatījās uz lielo globusu zāles vidū. Terminatora līnija jau bija šķērsojusi Amerikas rietumu piekrasti un tikko manāmi pārvietojās pa Klusā okeāna zilo virsmu. Patlaban tā bija pie Lieldienu salām. Pēc trim stundām nakts atnāks arī šurp. Ivs uzmeta skatienu savam pulkstenim. Tieši

tā — pēc divarpus stundām šeit kļūs tumšs. Līdz tumsai viņam jāpagūst parādīt Dārijai salu un Galvenās bāzes pilsētiņu.

Grasīdamies piecelties, viņš krēslā sakustējās.

— Pagaidi!— Rišs sacīja.— Es tūlīt uz pāris minūtēm atbrīvošos, parunāsimies. Ek, nolāpīts! . . .

— Vai kaut kas nav kārtībā?— īvs jautāja.

— Nekas sevišķs. Tas ir Odingva. Dabūjām ar viņu sakarus, bet nez kur pazuda.

— Kur viņš pašreiz atrodas?

— Tur . . .— Rišs ar pirkstu norādīja gaisā.— Pirms divām stundām izlidoja no stacionārā pavadoņa «SP-četr- padsmit». Vai tu vari iedomāties, Odingva mēģināja uzņemt sakarus viņam neparedzētā laikā.

— Acīmredzot būs atjēdzies un tāpēc apklusa.

— Tas ir iespējams,— Rišs nomurmināja, joprojām spiezdams uz pults pogas,— tomēr var būt arī pavisam kas cits.

Uzacis saraucis, viņš lūkojās tukšajos ekrānos, bet tad pagriezās pret īvu.

— Tātad tu esi atgriezies ītakā — mūsu mīļajā kaktā.

— Tā vien rādās, ka jūs šeit no visas tiesas esat par to šaubījušies.

— Saproties, «šaubīties» nebūs īstais vārds, bet es . . .

Rišs aprāvies no jauna pagriezās pret kontrolekrāniem.

— Nu — ko tad tu . . . Pasaki!

— Nē, nekas. Tu visu šo pusgadu nevienu reizi nedevi par sevi nekādu vēsti.

— Ko lai es pavēstītu? lielāko daļu laika pavadīju sanatorijā. Mediķi piespieda izņemt pilnu profilaktisko ciklu.

— Tas šeit nenāks par ļaunu.

— Riš, vai ir kas jauns?

— Gan jā, gan nē . .. No vienas puses, viss rit pēc plāna: kvadrāts pēc kvadrāta. No otras, vienā kvadrātiņā, kā šķiet, briest pārsteigums. Vilens tev paskaidros, ja tu atgriezīsies pie zemūdens meklējumiem.

— Un kas vēl?

— Teikšu tev skaidri un gaiši: nekā interesanta. Kārtējie darbi. Jā, Odingva šodien dzenas pakaļ kaut kādam tērauda konstrukcijas gabalam. Tas verķis pa divi lāgi pamanīts no stacionārajiem pavadoņiem. Padomā, elektronika to neuztver, bet vizuāli tas novērots divas reizes. Droši vien mētājies sāņus no galvenajām trasēm. Tika

nolemts, ka jāiznīcina. Odingva aizlidoja, bet pagaidām nevar atrast. Pēdējo ziņojumu saņēmu pirms stundas.

— Kas gan tas varētu būt?

— Visticamāk, ka būs kādas pirmās orbitālās observatorijas fragments. Toreiz vēl nebija instrukcijas «IN-viens».

— Pagājušais gadsimts atkal atgādina par sevi.

— Un atgādinās vēl un vēl. Piegānījuši visu tuvo kosmosu! Žvadzināja par meteorītu draudiem, bet paši sagādājuši darbu vairākām paaudzēm. Meklējumi kosmosā nu jau norit vairāk nekā četrdesmit gadu, tomēr Zemes apkaime vēl aizvien nav pilnīgi droša lidojumiem.

— Riš, kas jauns virszemes grupās?

— Arī nekas, bet darba jau pietiek.

— Un kā ar cilvēkiem?

— Patiesību sakot, diezgan bēdīgi. Vilens sagatavojis kārtējo uzsaukumu jaunatnei. Pie mums joprojām neviens lāgā negrib nākt. Esam pārāk tālu no zinātnes priekšpulka. Pilsētās kādreiz bijuši slaucītāji, sētnieki, atkritumu vedēji. Savākuši visādas grabažas un īpašās izgāztuvēs sadedzinājuši. Bet vai tad mūsu Viraks nenodarbojas ar to pašu? Mainījies ir darbu apjoms, metodes, tehnoloģija, taču būtība ir palikusi tā pati.

— Rišār, kas tev lēcies? Vai nav laiks arī tev doties atvaļinājumā?

— Sen jau bija laiks. .. Bet es sāku prātot, vai nebraukt pavisam prom. Man ir apnicis būt par pagātnes asenizatoru.

— Paklau — kas manā prombūtnē pie jums te noticis?

— Nekas nav noticis . . . Taču puiši iet prom. Rojs un Stīvs aizgāja, Iljass neatgriezās no atvaļinājuma . ..— Rišs uz brīdi apklusa.— Nu, par Irmu tu jau droši vien zini. . . Neņem ļaunā, Iv, bet es biju gandrīz pārliecināts, ka arī tu paliksi tur — Lielajā zemē, kur darāmi īsti darbi.

īvam pēkšņi šķita, ka lielā telpa ir satumsusi. Viņš pat palūkojās uz logu. Nē, pie skaidrajām debesīm joprojām spoži spīdēja saule.

«Tā, tieši par to es visvairāk baidījos. Irma . . . Tātad šeit viņas nav. Tātad viņas toreizējā negaidītā aizbraukšana nav bijusi kaprīze. Vai tiešām viņa neatgriezīsies? Nekad? . . .» īvs papurināja galvu un abām rokām atmeta atpakaļ garos, gaišos matus. Uz Rišu neskatīdamies viņš sacīja:

— Nē. Man patīk mūsu darbs. Patīk. Vai tu dzirdi?

Viņš apklusa, gaidīdams atbildi, bet Rišārs vienīgi

paraustīja plecus un no jauna pievērsās kontrolekrāniem. Zālē valdīja klusums. Klusums un skumjas.

«Jā, izrādās, ka viss ir daudz sliktāk, nekā es biju paredzējis,» Ivs domāja. «Muļķis! Esmu velti cerējis. Ja Rišārs aizbrauks, būs pavisam draņķīgi. . . Un kāpēc es atvedu šurp Dāriju? Bet tā jau bija viņas ideja. Tomēr vajadzēja atrunāt. Ar Rišāru gan, šķiet, viss vēl nav zaudēts. Viņam jau šad tad uznākusi depresija. Jāapsprie- žas ar Vilenu. Tas, ja vien gribēs, izvēdinās viņam smadzeņu krokas.»

— Nu, par ko tu aizdomājies?— Rišārs jautāja un pavīpsnāja.— Nožēlo, kas esi atbraucis? Vai tad tu nezināji par Irmu? Jūs taču kopā aizceļojāt. Paklau, vēl nav par vēlu. Amfībija uz lidostu atiet pēc pusstundas. Tikai es viens pats esmu tevi te redzējis. Dodies prom — meklē viņu!

— Nē,— īvs apņēmīgi sacīja.— Kāds tam sakars ar Irmu? Tā ir viņas darīšana. Katram pašam jāizlemj, ko viņš uzskata par pareizu. Es nepametīšu Viraku. Riš, es esmu atgriezies strādāt! Vai tad mūsu darbs kļuvis mazāk svarīgs? Esmu vienisprātis ar Vilenu: Viraks arī ir priekšējā līnija. Tie esam mēs, kas gādājam, lai dzīve būtu drošāka, vieglāka, skaistāka. Pa ceļam šurp es redzēju, ka cilvēki itin labi dzīvo tur, kur vēl pirms desmit gadiem pletās radioaktīvie tuksneši. Paies neilgs laiks — un Viraka attīrītāju rokās būs Zemes klimata un laika apstākļu atslēgas .. . Bet tu saki: «Tālu līdz priekšējām līnijām …» Nieki!

— Iv, cik gadu tu strādā Virakā?

— Desmit.

— Bet es — sešpadsmit. Pirms trim gadiem es dsmāju gandrīz tāpat kā tu.

— Tātad nesen kaut kas ir mainījies. Manas prombūtnes laikā.

— Draudziņ, tas notika pamazām. Mani sāka kaitināt vienveidība, ikdienišķums. Jebkuram darbam ir ne vien sākums, bet arī gals. Mūsējam nav gala. Pirms piecdesmit gadiem tika plānots ap gadsimta vidu pabeigt okeānu attīrīšanu. Termiņš pagāja, kad mēs abi vēl nebijām nākuši pasaulē. Bet ko mēs darām?

— Riš, neviens neko citiem neuzspiež!

— Par laimi! Tāpēc es prātoju par aiziešanu.

— Zēl. . .— Ivs novērsās un sāka lūkoties laukā pa logu — tur, kur virs palmu galotnēm zilgmoja okeāns.

— Paies daži gadi — un tevi piemeklēs tā pati kaite,— pēc laba brīža sacīja Rišārs.

«Viņš it kā taisnojas,» Ivs nodomāja.

— Agri vai vēlu tas notiek ar katru. Nav iespējams atdot tam visu mūžu.

— Bet Vilens?

— Tādi kā Vilens ir izņēmumi.

— Tomēr tādi ir, vai nav tiesa?— Ivs spēji pagriezās ar visu krēslu.— Un ne jau Vilens viens ir atdevis Virakam savu mūžu. Viņš, bez šaubām, ir izņēmums. Dzīvs būdams, ieguvis nemirstību. Lielajā zemē viņam par godu jau tiek celti monumenti. Tie apliecina cieņu, pateicību. Vilenam un arī Virakam. Bet vai mēs abi neesam daļiņa no Viraka?

— Nu, nu, priecājies, ja tas palīdz tev saglabāt entuziasmu!

— Mans entuziasms, Riš, nav jāsaglabā. Vai zini, es biju mūsu skolā. Galvenais darbaudzinātājs atļāva man parunāties ar vecākā cikla puišiem. Daudzi pēc skolas beigšanas grib braukt pie mums.

— Grib . . . Viņiem vēl laika gana pārdomāt. Ja tu būtu atvedis kādu līdzi.. .

— Es atvedu.

— Interesanti gan, ko tad?

— Māsu. Mēs Kairā satikāmies. Un viņa . . .

— Māsu? Pie mums?— Rišārs izbrīnījies iesaucās, acis plati ieplezdams.— Tas tik ir joks! Kā redzams, atvaļinājums tev nav nācis par labu. Viņa droši vien ir beigusi normālskolu?

— Viņa ir beigusi Augstāko arhitektūras skolu. Patlaban mācās Mākslas akadēmijā. Viņa strādāja izrakumos.

— Un viņai sagribējās pastrādāt pie mums? Un tu, protams, neatrunāji? Tie esot cilvēki! Kur viņa ir?

— Lejā, parkā.

— Tūlīt ved šurp! Pēc nolikuma ikvienam, kas šeit iebraucis, jāierodas pie Galvenās bāzes dežurējošā dispečera. Kā viņu sauc?

— Dārija.

Rišs pagriezās ar visu krēslu pret iekšējo sakaru ekrānu.

— Uzmanību! Viraka Galvenās bāzes Centrālā vadības posteņa dežurējošais dispečers Rišārs Osovskis aicina

Dāriju Maklaju, kura tikko ieradusies salā. Dārija, lūdzu, uznāc Centrālā posteņa augšējā zālē! Tevi gaida.

Pa atvērtajiem logiem kā tāla atbalss atplūda Rišāra vārdi, kas bija izskanējuši lejā parkā no sarunu iekārtām.

Ivs piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās laukā. Tropiskās saules caurstarotajā sulīgajā zaļumā no Galvenās bāzes uz visām pusēm parkā aizstiepās sudraboti celiņi košu ziedu ietvarā. Pa vienu no tiem steidzīgi nāca tumšmataina meitene baltā, īsā tunikā. Vējš purināja viņas matus, un viņa pieturēja plīvojošās cirtas ar melnīgsnējām, līdz pleciem kailām rokām.

Ivs saknieba lūpas un, acis samiedzis, atskatījās uz draugu.

— Ko tu esi sagudrojis?

— Gribu paskatīties uz tavu māsu. Vai es vismaz tādējādi nedrīkstu gūt atalgojumu par vienmuļajām dežūrām? Turklāt pēc nolikuma mans pienākums ir ziņot Galvenajam par jauna darbinieka ierašanos. Viņa taču ir atbraukusi uz mūsu ūkņu strādāt?

— Protams.

— Tātad es rīkojos pēc nolikuma.

— Trešo reizi tu piemini nolikumu! Manas prombūtnes laikā, Riš, tu esi kļuvis formālists.

— Tu arī kļūsi tāds. Pirms izlemsi aiziet. Draudziņ, tas ir tikpat nenovēršams kā vecums.

Bez trokšņa atbīdījās durvis, un ienāca Dārija. Rišs atslīga krēslā un plati iepleta acis: «Kas to būtu domājis! Ivs ir nepārspējams! Ne ar vārdiņu neieminējās, ka viņam ir tāda māsa .. .»

— Dārija, tas ir Rišs . ..— īvs ar tikko manāmu zobgalību pārlaida skatienu no māsas uz draugu, kurš bija zaudējis valodu.— Tas pats . . . Vai tu atceries? Šodien viņš bāzē ir pats galvenais.

— Vai man jāziņo par ierašanos?

Šaurs smulgas sejas ovāls vijīgu, tumšu matu oreolā. Augsta piere. Košas lūpas. Zema, dziedoša balss. Lielas, melnas acis — vērīgas un nedaudz ironiskas. Slaids augumiņš. Daiļi pleci. Un kājas .. . Rišs gribēja pateikt kaut ko ļoti nozīmīgu, taču smejošās melnās acis viņam bija atņēmušas pēdējās runasspējas. Viņš klusēja un, mazliet apjucis, smaidīja.

Dārija pameta ašu skatienu uz brāli un bikli nolaida uz leju tumšās skropstas.

— Mums skolā stāstīja, ka Viraka inženieri izceļoties ar strauju reakciju.

— Hm . . .— Rišs iesāka, velti mēģinādams tikt vaļā no pēkšņā aizsmakuma.

— Vari uzskatīt, Dārija, ka tavs ziņojums pieņemts,— īvs pavēstīja, nosēdinādams māsu atzveltnes krēslā.— Nebrīnies, ka mēs esam tik lakoniski. Virakā cits citu saprot no pusvārda. Replika, kuru tu nupat dzirdēji, ir neparasti ietilpīga. Tajā ir gan atzinība, gan paškritiskas analīzes elements, gan šaubas, kas šajā situācijā ir gluži dabiskas. Bet patlaban Rišs sastāda programmu ESM, kurā tiks ievadīti tavi parametri, lai noteiktu, kurp tevi nosūtīt: uz kosmosu, okeāna dzelmē vai…

— Vai tu beidzot apklusīsi!— piesmakušā balsī teica Rišs.— Citādi aizsūtīšu tevi pašu . .. vēl tālāk. Sveicināta, Dārija, un . .. piedodiet! Vainīgs jau ir Ivs. Viņš neko sakarīgu nepaskaidroja. Es domāju, ka visu par viņu zinu. Bet nezināju pat, ka viņam ir tāda māsa.

— Pieņemu jūsu atvainošanos . . .— Dārija pamāja.

— Esmu ar mieru pieņemt arī jūsu formulējumu «tāda», uzskatot to kā šeit iecienītu komplimentu. Priecājos ar jums iepazīties, Riš! Bet vispār jau es jūs pazīstu. Mēs esam tikušies, lai gan, protams, jūs mani neatceraties.

— Tikušies? Hmm . . . A-ā, atceros . . .

— Neko jūs neatceraties! Jūs uzstājāties skolā, kuru bijāt beidzis. Bet es biju šajā sarīkojumā. Pat kaut ko pajautāju. Laikam par milzu krakenu . . .

— Nu kā tad! . . .— Rišs atkal iesāka.

— Nemēģiniet apgalvot, ka jūs atceraties! Es toreiz biju pirmā cikla audzēkne. Starp citu, skolas Lielajā zālē, tāpat kā agrāk, karājas jūsu ģīmetne.

— Hmm? . . .

— Brāļa ģīmetne arī . ..— Dārija pamāja uz Iva pusi.

— Audzinātāji ar jums abiem briesmīgi lepojas. Bet, manuprāt, jūs tikāt pieminēti pat par daudz. Vēl esmu jūs redzējusi videoraidījumu ekrānā.

— Tas bija pērno rudeni,— Ivs ieminējās.

— Tencinu par paskaidrojumu!— Rišs uzmeta draugam niknu skatienu.— Ja atmiņa mani neviļ, videopro- gramma pēdējos gadus mūs ir atcerējusies tikai vienu reizi — un tas tiešām bija pagājušajā rudenī.

— Bet tas bija liels raidījums,— Dārija iebilda.— Liels un ļoti cildinošs.

— Un tajā nemaz tik daudz nerunāja par «mums»,— Ivs precizēja,— bet galvenokārt par Rišāru Osovski, kurš…

— Tā vien rādās, ka tu esi nolēmis mani galīgi nokaitināt . ..— Rišs viņu tūdaļ pārtrauca.— Nebendē man nervus! To, Dārija, neesmu es izdomājis, tas ir Vilena iemīļotais izteiciens. Man vēl trīs stundas jādežūrē.

— Vai redzi, Dārija, cik mēs šeit esam bikli!— Ivs nevainīgi piezīmēja.

Dārija jautri iesmējās.

— Senos laikos mēdza teikt: labāk bikls nekā lepns.

— Dārijas nākamā specialitāte ir pagātnes rekonstrukcija,— Ivs paskaidroja.— Viņa ir veco paradumu, ieražu, likumu un kodeksu lietpratēja. Viņai ir labas zināšanas vēsturē, senajā arhitektūrā, mūsu planētas mirušajās valodās.

— Iv, nepārspīlē!

— Bet kāpēc?— jautāja Rišs, pārlaizdams skatienu kontrolekrāniem.

— Ko — kāpēc?— Dārija nesaprata.

— Kāpēc ar to visu jānodarbojas tuvā kosmosa apgūšanas un starpzvaigžņu pētījumu laikmetā?

— Bet kāpēc jūs strādājat Virakā?

— Ar mums ir pavisam kas cits. Viraks diemžēl ir nepieciešams. Ja tā nebūtu, viss dzīvais uz šīs planētas sen būtu nosmacis vai aizrijies pats savos netīrumos.

— Tātad jūs cīnāties ar pagātni?

— Var teikt arī tā. Un kontrolējam tagadni.

— Bet es gribu izprast pagātni, lai atvieglotu kā jūsu uzdevumus, tā arī nākotnes pārvaldīšanu.

— Diezin vai ir iespējams izprast pagātni .. . Un kā var atvieglot mūsu darbu, ja, piemēram, kļūs zināms, ka vēlajos viduslaikos pati kaujinieciskākā reliģija bijusi katolicisms, bet pirms divsimt gadiem — birokrātija?

— Riš, pietaupi savu erudīciju,— Ivs aizrādīja.— Birokrātija nav reliģija.

— Tas nav svarīgi! Savu seku ziņā tā nav labāka.

— Ja aplūkojam birokrātiju kā pasaules uzskata elementu, tā patiešām stāv tuvu reliģijai,— īvam par izbrīnu, pavēstīja Dārija.— Tikai loti primitīvai reliģijai . . . Priekšmetu fetišisms, konkrēti — administrācijas un amatu, dokumentu, papīru fetišisms, klanīšanās tā saucamo autoritāšu priekšā, vienalga, vai tās būtu administratīvas, zinātniskas vai jebkuras citas autoritātes;

augstākstāvošā kults; citāti, nevis dzīvas domas; necieņa pret cilvēku. Vesels lielāku un mazāku dievību panteons! Cilvēcisko attiecību jomā tā bija atgriešanās tālā pagātnē. Jaunās tehnoloģijas laikmetā — atgriešanās pagātnē . . . Vai jums, Riš, tomēr nebūtu vieglāk likvidēt uz mūsu planētas šādas tādas birokrātisku izdarību sekas, ja jūs varētu atbildēt uz jautājumu «kāpēc?» . . . Kāpēc viņi rīkojušies tieši tā, nevis citādi?

Osovskis klusēdams nogrozīja galvu. Viņa uzmanību bija saistījis viens no ekrāniem, kurš zaļgani iegaismojās, tomēr tajā pašā mirklī atkal kļuva tukšs un pelēcīgs.

— Odingva gribēja stāties tiešos videosakaros, bet neizdevās,— šie vārdi bija domāti tikai īvam.— Ja būs kaut kas svarīgs, viņš tūlīt to pārraidīs pa radio Centrālajam postenim . . .

Visi trīs neviļus aizturēja elpu, un klusumā, kas iestājās, kļuva skaidri saklausāms, kā tikšķ metronoms, skaitīdams Zemes laika sekundes.

«Piecas, sešas, septiņas .. . desmit,» Dārija domās skaitīja. «Mēs esam kļuvuši vēl par desmit sekundēm vecāki.»

— Centrālais sakaru punkts!— sacīja Rišs.— Vai ir jaunas ziņas?

Tajā pašā mirklī automāta metāliskā balss atsaucās:

— Centrālā posteņa dežurējošajam dispečeram jaunas ziņas nav ienākušas.

— Sakari ar Odingvu?

Metāliskā balss uz brīdi noslāpa neizprotamā šalkoņā, bet pēc tam skaidri atbildēja:

— Atrodas ārpus radiouztveres robežas.

— Pateicos,— sacīja Rišs un, pavērsies pret īvu, piebilda:— Jocīgi.. .

— Vai jūs esat par kaut ko noraizējies?— Dārija jautāja.

Rišs brīdi neatbildēja. Viņš pārlaida skatienu kontrolekrāniem un lielai reljefai pusložu kartei, kura atradās virs pults un kurā pulsēja simtiem daudzkrāsainu zibšņu, pēc tam pagriezās pret Dāriju un pasmaidīja:

— Nē, pagaidām viss ir normāli.

— Bet ko nozīmē uguntiņas lielajā kartē?

— Tās norāda, ka Viraks stāv sardzē un Zemes cilvēki var mierīgi strādāt un gulēt.

— Oho, vai tad jūs esat tik daudzi?— Dārija bija patiesi pārsteigta.

Rišs papurināja galvu.

— Diemžēl mūsu ir pārāk maz. Tā visa ir automātika. Cilvēki atrodas tikai dažās vietās un piedalās vienīgi visatbildīgākajās operācijās, kad atklājas, ka mehānismi ir bezspēcīgi. Kas attiecas uz jūsu jautājumu, Dārija, uz kuru es neatbildēju . . .— Viņš uz mirkli apklusa un no jauna palūkojās uz pulsējošajām kartes uguntiņām, it kā tur meklēdams vārdus.— Redzat, man vēsture vienmēr ir likusies cilvēku neprāta samudžināts kamols … To atraisīt, manuprāt, nav iespējams — nav taču neviena pavediena, tikai saraustīti gali, kurus izvelk vēsturnieki .. . Katrs no jums tos iztulko pēc sava prāta. Iznāk vairāk vai mazāk ticamu mītu krājums.. . Bet mums šeit jāsaduras ar pilnīgi reāliem pagājības objektiem. Cīņā pret tiem mīti ir vāji palīgi. Kad zemūdens meklējumos okeāna dzelmē tiek atklāts veca kuģa vraks un tā tilpnēs nāvējoši indīgu vielu krājumi, kas spēj iznīcināt veselas planētas apdzīvotājus, mums vairs nav svarīgi, kurš reiz devis neprātīgo pavēli ielādēt šīs vielas kuģī un kādos apstākļos viņš gājis bojā. Virakam ir jāpadara nekaitīgs šis pagātnes «sūtījums».

— Vai jūsu uzdevums nebūtu vieglāks, ja jūs precīzi zinātu tā laikmeta vēsturiskos apstākļus vai vismaz periodu, kad .. .

Rišs vēlreiz papurināja galvu.

— Visi tamlīdzīgi «sūtījumi» nāk no divdesmitā gadsimta otrās puses. Lai tos datētu, pietiek ar normālskolas zināšanām. Galu galā mums nav pārāk svarīgi uzzināt, vai šis kuģis torpedēts otrā vispasaules kara laikā vai nogremdēts trīsdesmit gadus vēlāk, lai tiktu vaļā no apgrūtinošā krājuma, kura glabāšanas ilgums apritējis. Lai būtu kā būdams, mūsu uzdevums paliek tas pats — iznīcināt pagājības «atkritumus». Iznīcināt pēc iespējas ātrāk. Mums parasti neatliek laika analizēt vēsturisko situāciju.

— Ar jums, Riš, ir grūti strīdēties, tomēr es ceru, ka man izdosies kādreiz pierādīt, ka arī mūsu meklējumi ir noderīgi.

Osovskis paraustīja plecus.

— Droši vien tā ir. Varbūt pat mūsdienu tehnoloģijas atsevišķas nozares ir ieinteresētas tajos. Taču mums .. .— viņš neticīgi nogrozīja galvu.

— Dārija, necenties viņu pārliecināt,— teica Ivs. — Rišs ir nepieredzēti ietiepīgs un pēc sava domāšanas veida pragmatiķis. Viņš nespēj paciest teoretizēšanu.

Tomēr, kaut arī viņam piemīt visi šie drausmīgie trūkumi, viņš ir viens no labākajiem izlūkotājiem. Kad jāpārkož kāds īpaši ciets «rieksts», tiek sūtīts viņš. Pats Vilens rēķinās ar viņa domām.

— Dārija, neņemiet par pilnu šos vārdus,— Rišs atvai- rījās.— Viņš mēģina man lišķēt, lai dabūtu interesantu uzdevumu. Bet nekas nesanāks — kaut vai tāpēc, ka pašreiz tādu gluži vienkārši nav. Turklāt viņš pats ir nelabojams romantiķis, kam meklējumi svarīgāki par rezultātu. Viņš vēl aizvien cer uz Lielo Piedzīvojumu, kaut arī to laiks ir sen pagājis un mēs esam tikai atkritumu aizvācēji, kas tīra savu planētu.

— Bet kurp jūs mani sūtīsiet?— Dārija painteresējās.

— To izlems Galvenais. Sākumā droši vien uz kādu laboratoriju.

— Ā-ā . . .— Dārijas balsī izskanēja patiesa vilšanās. — Man arī ir savs sapnis. Sensens sapnis . . .

— Meklējumi kosmosā?

— Nē. Sī okeāna dzelmē.

— Tur nav nekā interesanta. Nebeidzams dūņains līdzenums, kas iegrimis mūžīgā tumsībā.

— Un tomēr . . .

— Brālis jūs kādreiz paņems līdzi, ja atgriezīsies pie okeāna attīrītājiem.

— Bet kur jūs, Riš, pašreiz strādājat?

— Es drīz aizbraukšu . . . atvaļinājumā. Ilgā atvaļinājumā. Es gaidīju, kad atgriezīsies Ivs.

Kosmisko videosakaru ekrāns no jauna iemirdzējās, tomēr attēls atkal neparādījās. Ekrāns pāris reižu uzzibsnīja un nodzisa.

— Tas man vairs nepatīk,— Rišs norūca.

Viņš pārslīdināja pirkstus pār vadības pults pogām.

— Uzmanību! Es — Viraks, es — Viraks! Izsaucu pla- nētkuģi «K-trīs»! Odingva, vai tu mani dzirdi? Tūlīt atsaucies!

Atbilde bija klusums.

Rišs atkārtoja aicinājumu vairākas reizes.

— Varbūt ir kādi traucējumi?— Ivs ieminējās.

— Neizskatās. Es teiktu, ka viņa signālus kaut kas noslāpē. Bet tas ir neticami. . .

— Vai viņš aizlidoja viens pats?

— Kopā ar praktikantu.

— Tad nav pamata izsludināt trauksmi.

— Trauksmi varbūt ne . .. Tomēr brīdināšu gan.

Rišs pagriezās pret sarunu ekrānu.

— Uzmanību! Es — Viraks! Viraka dežūrējošajiem dispečeriem stacionārajos pavadoņos: zuduši sakari ar pla- nētkuģi «K-trīs». Nodibiniet sakarus ar Odingvu un paziņojiet vadības Centrālajam postenim!

Dārija aizturēja elpu, gaidīdama no kosmosa tālēm atbildi, tomēr visi ekrāni klusēja.

— Kāpēc viņi neatbild?— meitene pārsteigta jautāja. — Vai viņi jūs dzirdēja?

— Protams. Un ir jau atbildējuši. . .— Rišs norādīja uz daudzkrāsainajās uguntiņās dzirkstošo karti.— Pavadoņi iesaistījušies meklējumos.

— Vai tiešām tur būtu kas atgadījies?— Dārija satraukti palūkojās uz brāli.

Ivs pakratīja galvu.

— Neuztraucies! Viss ir kārtībā. Tā ir mūsu ikdiena.

♦ ♦ ♦

— Labi, ka tu esi atgriezies, tas ir ļoti labi!— Vilena pētošais skatiens kavējās pie Iva sejas.— Iljass un Stīvs . . . vai tu jau zini?

— Zinu .. .— Ivs nodūra acis.

— Mūsu vienmuļā ikdiena noslāpē entuziasmu.

— Viņi atgriezīsies, Skolotāj!

— Skolotājs! . . .— Vilena plāno lūpu kaktiņos parādījās vīpsnā.— Tikai retais vairs mani tā sauc. Bet man patīk šī veclaicīgā uzruna… «Skolotāj, audzini savu skolnieku …» Vai tu atceries? Būtībā jūs visi — Viraka jaunā paaudze — esat mani skolnieki.

— Laiks padomāt arī par jaunu maiņu.

— Protams, protams! Tās ir Viraka pastāvīgās rūpes, manas un visu citu rūpes. Ļoti labi, ka pierunāji māsu atbraukt šurp.

— Patiesību sakot, nebija nemaz jāpierunā. Bet pēc pusgada jāierodas vēl jaunam papildinājumam. Manas skolas puišiem.

— Ja atbrauks, tas būs ļoti labi .. .

— Šķiet, ka jūs, Skolotāj, arī neticat.

— Tas nebūs īstais vārds. Bet viņi var pārdomāt.

— Visi jau nepārdomā.

— Protams, protams.. . Tomēr atgriezīsimies pie darba. Kam tu tagad gribētu pievērsties, Iv?

— Skolotāj, izlemiet jūs!

Vilens domīgi papluinīja sirmo ķīļbārdiņu — Virakā viņš vienīgais bija saglabājis šo senās modes zīmi — un tad ierunājās, gluži kā skaļi prātodams:

— Kontinentālajā sekcijā pagaidām cilvēku pietiek, pavadoņos šobrīd nav visai daudz, tomēr viņi galā tiek. Ar okeāniem, kā aizvien, problēma . . .— Vilens nopūtās.— Nezinu, ko mēs iesāktu, ja no pavadoņiem nekontrolētu. Šobrīd Atlantijas okeāna sekcijā vien kontrolēšanai un novērošanai nepieciešami vairāki pieredzējuši inženieri. Bet jaunu attīrīšanas filtru montāža un novecojušo nomaiņa?!. . . Kluso okeānu mēs vispār esam pametuši savā vaļā. Visa cerība uz tā milzu platību un dabasmātes gudrību, kā arī uz sauszemes kontrolieriem, kuri nepieļaus kaut kādas ģifts ieplūšanu pa upēm. Okeāna dzīļu attīrīšana šobrīd praktiski ir pārtraukta — nav cilvēku. Bet tur vēl ir darba bez sava gala .. .

— Varbūt man ķerties pie Klusā okeāna?— Ivs piedāvājās.

Vilens papurināja galvu.

— Viens pats tu neko neizdarīsi. Ja es tagad varētu tev piešķirt apmēram piecus inženierus, es bez vārda runas atjaunotu Klusā okeāna sekciju. Bet tu viens pats? .. . Klusais okeāns ir gandrīz trešā daļa no Zemes virsmas,— viņš pavīpsnāja.— Desmitiem paisuma elektrostaciju, simtiem viļņu energobloku, septiņas dziļūdens observatorijas ar savām energosistēmām, pussimt zemūdens raktuvju, urbšanas iekārtas šelfos, jūras ūdens atsāļošanas stacijas . . . Uz salām šur tur piekrastē vēl saglabājušies lieli rūpniecības kompleksi . . .— Vilens sadrūma.— Cīnies, kā gribi, nav iespējams panākt, lai tie tiktu pārcelti uz rūpniecības zonām. Runājam, strīdamies, pārliecinām, pieņemam lēmumus . . .— Vilens pakl&uvēja ar saliektu kaulainu pirkstu pa galda malu.— Viss velti. . . No vienas puses, simtiem miljonu cilvēku veselība, no otras, nezin kādi desmitiem gadu veci pārejas plāni. Dažiem desmitiem rūpnīcu pasaulē vairs nav vietas. Lēmums par rūpniecības zonām tika pieņemts manā jaunībā .. . Bet mēs vēl aizvien nevaram panākt kārtību planētas saimniecībā. Visa Klusā okeāna tropu josla ir atpūtas zona. To nolēma jau komunisma ēras pirmajā desmitgadē. Bet tur vēl līdz šim kūp dūmeņi.

— Skolotāj, dūmeņi laikam gan vairs nekūp . . .— īvs pasmaidīja.

— Jā, jā, tieši tā man teica Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes pēdējā sēdē,— Vilens noskaities sacīja.— Kāda tam nozīme, ka dūmeņi nekūp vārda tiešajā nozīmē? Uzņēmumi taču strādā. Un kur paliek atlikumi? Okeānā, tieši tajā pašā zonā, kas izsludināta par atpūtas zonu. Bet šie atlikumi taču nāk no metalurģiskajām rūpnīcām Jaungvinejā, Japānas salās, Centrālās Amerikas Klusā okeāna piekrastē, urāna zemūdens raktuvēm pie Galapagu salām un tā tālāk. Un nemēģini, Iv, mani pārliecināt, ka tas viss nav nekas īpašs. Tās ir birokrātijas paliekas, pret tām visiem spēkiem jācīnās. Un es to darīšu līdz savai pēdējai stundiņai.

— Bet ko tad nolēma darīt ar rūpnīcām?— īvs jautāja.

— Apstiprināts radikālāks to pārvietošanas plāns …— Vilens paraustīja kalsnos plecus.— Radikālāks no Padomes viedokļa, nevis no mana. Rūpniecības uzņēmumi pārtrauks darbu un piecpadsmit gadu laikā tiks demontēti. Dažus pārcels uz tuvo kosmosu un uz Mēnesi, citus — uz Sibīrijas un Kanādas ziemeļdaļas rūpniecības rajoniem. Atpūtas zonas salās un okeānā derīgo izrakteņu ieguve tiks pilnīgi pārtraukta.

— Arī bagātajās atradnēs?

— Visās.

Ivs neticīgi nogrozīja galvu.

— Vai tiešām sadūšosies? Es biju Galapagu salu zemūdens urāna raktuvēs. Tur ir unikālas atradnes ar milzīgiem krājumiem. Ja saglabātos pašreizējais ieguves līmenis, šo krājumu pietiktu . . .

— Sīs raktuves tiks iekonservētas vienas no pirmajām,— Vilens pārtrauca īvu.— Vai tu zini, kādu piesārņojumu tās rada, par spīti visiem piesardzības pasākumiem? Galapagu salās bija jāslēdz daudzas sanatorijas. Bet cik izmaksā attīrīšanas iekārtas un kontrolautomāti ap šīm raktuvēm? Gandrīz tikpat, cik tur iegūtā rūda. Turklāt pēc pieciem vai pēc septiņiem gadiem sāks darboties jaunie enerģijas avoti un prasība pēc urāna strauji samazināsies.

— Jūs, Skolotāj, tomēr šo to esat te panācis manas prombūtnes laikā,— īvs ieminējās.

— Maz, īv, maz. Mums ir ne vien kārtējie uzdevumi, bet arī problēmas, kas saistītas ar pagātni. Okeānu dzelmēs vēl glabājas kaut kas tāds . .. Nepieciešami rūpīgi, sistemātiski meklējumi, pastāvīga kontrole. No pavadoņiem izdarītā kontrole nav visai efektīva. Pava

doņi labi kontrolē mūsdienu piesārņojumus. Pagātnes «konfektes» tie atklāj pārāk vēlu.

— Vai jūs, Skolotāj, kaut kas satrauc?

— Jā, nē … Man ir aizdomas, ka atgadījies kas nepatīkams, taču viss vēl labi jāpārbauda.

— Vai kaut kas ar Kergelēnu saistīts?

— Nē . . . Laikam gan ne.

— Varbūt tieši ar to arī sākšu?

— Es jau teicu, ka problēmas pagaidām nav. Ir tikai aizdomas . . .

— Tas jau ir daudz.

— Nesteidzies … Tā kā trūkst cilvēku, es nedrīkstu izšķiest Viraka spēkus, lai pārbaudītu katras aizdomas. Jāpadomā . . .

— Kur atrodas varbūtējais piesārņošanas avots?

— Avota nav. Nav iespējams neko lokalizēt. Manas aizdomas bāzējas uz netiešām pazīmēm, piemēram, ir mainījušies zivju baru ceļi. Nedaudz atgādina bēgšanu. Ir gadījumi, kad zivis iet bojā. Taču tā nav saindēšanās.

— Ko tad saka biologi?

— Viņi kaut ko tamlīdzīgu nav pieredzējuši. Vismaz pēdējās desmitgadēs ne, kopš zivsaimniecībā tiek izmantoti delfīni.

— Vajadzētu paprasīt padomu tieši delfīniem,— īvs smaidīdams piebilda.

— Nebūtu par ļaunu . . .— Vilens arī pasmaidīja, laikam iztēlodamies biologu un delfīnu zinātnisko konferenci.— Diemžēl mūsu kontakti ar delfīniem pagaidām aprobežojas ar daudz konkrētākiem un vienkāršākiem jautājumiem. Taču biologi jau ir izdomājuši savu izskaidrojumu: dziļūdens straumju maiņas divdesmit septiņu gadu cikls, planktona uzkrājumu pārvietošanās, zivju aiziešana. Viņi to pašreiz pārbauda, bet . . .

— Bet? . . .— īvs atkārtoja.

— Paskatīsimies,— Vilens domīgi noteica.

— Vai zivju aiziešana nevarētu vēstīt par gaidāmu spēcīgu zemestrīci okeānā?— īvs uzskatīja, ka nepieciešams pārtraukt klusumu, kas bija iestājies.

Vilens uz viņu vērīgi palūkojās.

— Kā redzu, šis gadījums tevi ieinteresējis. Tomēr es gribu tev piedāvāt ko citu . . . Kad tu pēdējo reizi esi bijis Antarktikā?

— Sen. Studiju gados — praksē.

— Antarktldā beidz sagatavot interesantu eksperimentu. Tu jau droši vien esi par to dzirdējis. Grib pacelt orbītā dažus Antarktikas ledus «gabaliņus» . . . itin prāvus «gabaliņus», mērāmus kubikkilometros. Sis ledus, ja to laimīgi nogādās orbītā, noderēs par būvmateriālu lielai pavadoņobservatorijai — veselai kosmiskai pilsētiņai . . .

— Par šo projektu jau sen runā.

— Tas jau tiek realizēts. Celtniekiem Austrumantarktī- das centrālajā daļā ir ierādīts poligons, kura platība — divi simti piecdesmit tūkstoši kvadrātkilometru. Poligona centrā pērn uzsākta sagatavošanās lielu ledus masīvu pārvietošanai uz kosmosu. Sagatavoti četri «gabaliņi»— kopapjomā deviņi kubikkilometri. Visaugstākā Padome atļāvusi izdarīt eksperimentu, taču es pieprasīju, lai sākumā paceļ tikai vienu gabalu. Ja viss noritēs veiksmīgi un ledus zudumi, to transportējot, nepārsniegs trīsdesmit procentus, eksperiments tiks izdarīts līdz galam. Eksperimenta laikā tur jābūt klāt arī Viraka pārstāvim, kam būs dotas neaprobežotas pilnvaras — pat pārtraukt vai atcelt eksperimentu. Tā ir nolēmusi Ekonomikas Visaugstākā Padome. Tad nu es gribētu lūgt, lai tu, Iv, dotos turp kā mūsu pilnvarotais pārstāvis. Ko tu par to teiksi?

— Pateicos, Skolotāj .. .— Ivs iekoda lūpu zobos. — Ļoti glaimojošs piedāvājums, bet . . . vai es tikšu galā? Vai nebūtu labāk, ja sūtītu kādu, kam lielāka pieredze?

— Tu saņemsi sīku instrukciju. Tu esi strādājis Virakā, tev ir prakse. Turklāt tur ir vajadzīga ne tik daudz pieredze, cik gaišs prāts un spēja domāt ne jau pēc standarta. Sen tiek runāts par ledus izmantošanu celtniecībai kosmosā, tomēr tāds eksperiments notiek pirmo reizi. Novērtējot tā rezultātus, jāprot ielūkoties tālu nākotnē. Kopš esam pārgājuši uz ūdeņraža kurināmo un termoelektrocentrālēs sadedzinām milzīgu daudzumu ūdeņraža, ūdens un ledus ir kļuvis par vērtīgu izejvielu. Uz mūsu planētas tie ir galvenie ūdeņraža un skābekļa avoti. Sadedzinot ūdeņradi, mēs no jauna iegūstam ūdeni un it kā atgūstam zaudēto. Ūdeņraža riņķojums pagaidām lielākā vai mazākā mērā ir līdzsvarots. Taču ledus krājumi ziemeļos un dienvidos nav bezgalīgi. . . Šķidrā ūdeņraža fabrikas jau padarījušas kailu lielu daļu Ah- tarktīdas austrumu un Grenlandes ziemeļu piekrasti. Sākumā gadu desmitiem aisbergus vilka uz tuksnešu zo

nām, lai tur padzirdītu cilvēkus. Tagad ledus tiek pārstrādāts uz vietas. Dažos rajonos ledus barjeras ir tālu atkāpušās no krasta. Ledus krājumu sarukšana var izraisīt nevēlamas pārmaiņas klimatā, jo sevišķi Dienvidu puslodē. Bet par mūsu planētas klimatu pirmām kārtām esam atbildīgi mēs — Viraks. Tāpēc mums pieder noteicošais vārds . . . Observatorijas un ciemati tuvajā kosmosā, bez šaubām, ir vajadzīgi, bet vai Zemes ledus nav pārāk dārgs materiāls? It īpaši, ja ņem vērā tā neatsveramo zaudējumu transportējot. Vai tu mani saprati?

— Jā, Skolotāj!

— Tātad tu dosies turp! Līdztekus šim tev būs vēl daži uzdevumi.

— Kad man jāizbrauc?

— Tiklīdz būsi sagatavojies. Bet ne vēlāk kā nākamnedēļ. Eksperiments ir paredzēts augusta beigās, taču tev vēl sīki jāiepazīstas ar turienes apstākļiem.

— Vai varu cerēt, ka, pabeidzis šo misiju, atgriezīšos pie okeāna attīrītājiem?

— To izlemsim, kad būsi atbraucis atpakaļ.

— Skolotāj, viens lūgums. Vai drīkstu?

— Saki!

— Mana māsa . .. Vai es varu ņemt viņu līdzi uz Antarktīdu? Kaut vai uz neilgu laiku.

— Piedod, Iv, bet kategoriski noliedzu — nē. Pašreiz ir svarīgs ikviens cilvēks. Viņai pagaidām būs jāatvieto Zemūdens meklējumu laboratorijā Irma.

— Sapratu, Skolotāj! Iešu gatavoties.

— Ej!

APDZĒSTIE VULKĀNI UN ATJAUNOTAS SENAS PILSĒTAS

Pēc trim dienām īvs devās prom no Galvenās bāzes. Dārija un Rišs pavadīja viņu līdz tuvākajam aerodromam, kas atradās kaimiņu salā.

Līdz lidostai viņi aizbrauca ar bāzes mazo amfībiju. To vadīja Rišs. Raķetei līdzīgā sudrabotā laiva kā bulta traucās virs paša ūdens. Dažbrīd amfībijas plakanie pludiņi, kas izskatījās kā īsas ķepas, pieskārās okeāna viļņu galotnēm, un tad amfībija mazliet notrīsēja, bet caurspīdīgos iluminatorus aizklāja šļakatas. Priekšā ātri auga dzeltenbrūna rifa mūris, kas iekļāva salu. Visgarām

tai putoja baltas krasta bangu mežģīnes, bet tālumā cauri lāsumaino šļakatu dūmakai lagūnas krastā jau varēja jaust palmu siluetus un augstceltņu kontūras. Rišs vadīja amfībiju uz vienu no ejām cauri rifu grēdai, un pēc mirkļa laiva, samazinādama ātrumu, jau slīdēja pa lagūnas spoguļgludo ūdens virsmu.

Viņi piebrauca pie plata bulvāra akmens pakāpieniem un, atraduši, kur apstāties, atstāja savu amfībiju blakus daždažādiem kuģiem, kas raibā virtenē apvija bulvāra apakšējo pakāpienu un betona molus, kuri iesniedzās tālu lagūnas zilajos ūdeņos.

Bulvāris šalca visvisādu valodu balsīs, apkārt ņirbēja atpūtnieku spilgtie apģērbi, kaut kur skanēja mūzika. Virs baseiniem, kuru gaišzilie lāsumi mirgoja starp ziediem un mauriņu zaļo zāli, zibēja brūni iedegušas rokas un pleci, uzlidoja šļakatu šaltis, bija dzirdami aizrautīgi smiekli. Solīdamas vēsumu, vilināja plaši atvērtas kafejnīcu un bāru durvis, ēnainas verandas zem košiem, svītrainiem aizsargjumiem, kas pasargāja no saules stariem. Augstu spilgti zilajās debesīs slējās vareni daudzstāvu hoteļi, līdzīgi milzīgām fantastisku krāsu un apveidu bišu šūnām.

— Tā vis nav mūsu «pusapdzīvotā sala»,— Rišs vairākas reizes atkārtoja, ne bez pūlēm atrazdams ceļu starp guļamkrēsliem, kabīnītēm, kioskiem, saulessargiem un brūniem ķermeņiem visdaudzveidīgāko fasonu, lielumu un nokrāsu peldkostīmos.— Esmu jau aizmirsis, kad pēdējo reizi redzēju uzreiz tik daudz cilvēku, kas galīgi neko nedara.

— Drīz arī tu viņiem pievienosies,— ieminējās īvs, laipodams, lai neskartu uz visām pusēm izstieptās kailās kājas.

— Siem te — nemūžam,— Rišs ar riebumu sacīja, padodams Dārijai roku, lai palīdzētu viņai uzkāpt uz akmens terases, kur bija izvietoti korti, sporta laukumi, skrejceļi un sacīkšu peldbaseini.— Es braukšu uz veco labo Eiropu apskatīt senās pilsētas, kuras atjaunojusi tava māsa.

— Es atjaunoju pilsētas Centrālamerikā,— Dārija iebilda,— senās maiju pilsētas Jukatanā. Un tad vēl dažas Ēģiptē.

— Vecīt, tu atkal esi visu saputrojis!— īvs uzsita draugam uz pleca.— Turklāt ņem vērā, ka vecās mīļās Eiropas kūrortos un izklaidēšanās centros patlaban nav mazāka burzma kā šeit.

— Bet kur tu pats atpūties?— Rišs piemiedza acis.-r- Es pat nepaguvu tev pajautāt.

— Kaukāza Melnās jūras piekrastē. Tur ir tāds zemesrags — aizmirsu, kā to sauc . . .

— Picunda,— Dārija pateica priekšā.— Picundas zemesrags ar vecu priežu audzēm. Mani draugi no mūsu akadēmijas tur pašreiz atjauno antīku pilsētu.

— Pareizi, pareizi!— Ivs attapās.— Atcerējos . . . Piti- usas pilsēta mazas lagūnas krastā. Es tur biju, teiksmaina pilsēta starp mūžsenām priedēm . . .

— No pelniem atdzimusi divus tūkstošus gadu pēc bojāejas,— Dārija piebilda.— Pie šīs pilsētas atrodas sanatorijas, kurās parasti atpūšas kosmonauti, ārpusze- mes staciju un polāro zonu darbinieki.

— Un izņēmuma kārtā — šīs burvīgās planētas atkritumu aizvācēji,— īvs pabeidza.

— Mani tur droši vien nepieņemtu . . .— Rišs papurināja galvu.

— Kādas muļķības!— Ivs pārsteigts paskatījās uz draugu.— Tur ir milzum daudz brīvu vietu.

— Bet tās jau, domājams, ir paredzētas tiem, kuri atrodas zinātnes priekšgalā.

— Tīrās blēņas,— Dārija sašutusi teica,— jūs savā «pusapdzīvotajā salā» esat galīgi apsūnojuši un nespējat iedomāties, kā pašreiz dzīvo normāli cilvēki uz Lielās zemes. Sis dinozaurs,— Dārija pagriezās pret brāli un norādīja uz Rišu,— domā mūžvecās kategorijās. Viņš nekavējoties ir jāsūta ārstēties, citādi viņa apziņā sāksies neatgriezeniskas pārmaiņas. Kad mēs pārbrauksim Virakā, es pateikšu jūsu ārstam . . .

— Mums pašreiz nav īsta ārsta,— Rišs melanholiski pavēstīja.— Viņš arī ir atvaļinājumā . . .

— Kas tad jūs ārstē?

— Medicīnas punktā ir dažādi automāti. Kam nepieciešams, var paši dakterēties. Bet pēc ārsta aizbraukšanas, manuprāt, neviens medpunktā nav iegriezies.

— Kā tu zini?— Dārija painteresējās.

— Tāpēc ka es patlaban aizvietoju bāzē ārstu.

— Viņam ir mediķa diploms,— īvs paskaidroja.— Tas ir viens no viņa pieciem diplomiem.

— Četriem,— Rišs drūmi pārlaboja.

Viņi šķērsoja sporta zonu un nokļuva uz plata, saules pielieta bulvāra. Gaiša betona un ziedošu oleandru daudzjoslu lente atdalīja piekrasti ar baseiniem, peldētavām, kafejnīcām un kioskiem no ēnaina parka. Aiz tā debesīs slējās hoteļu torņi visdažādākajās krāsās.

— Seit ir skaisti,— sacīja Dārija.— Beidzot cilvēki iemācījušies apvienot vienotā veselumā arhitektu ieceres ar ainavas dabisko skaistumu. Pat krāsu raibums negriež acīs. Visam jābūt tieši tādam uz tropisko zaļumu, debesu un okeānu ziluma fona. Citā apkārtnē tādi koši torņi droši vien izskatītos bezgaumīgi. Pat šie cilvēki, Riš! Viņu šeit nudien ir pārlieku daudz, bet iedomājies uz mirkli, ka liedags piepeši ir kļuvis tukšs . . .— Dārija apklusa un pievēra acis, mēģinādama iztēloties, kā tas būtu.

— Tas būtu lieliski,— sacīja Rišs.

— Nē!— Dārija apņēmīgi papurināja galvu.— Sis žilbinošais ansamblis tūdaļ tiktu neglābjami sabojāts. Iznāktu teātra dekorācija. Bet dekorācija ir nedzīva, ja nav personu, kas darbojas. Kūrorta projektētāji rēķinājušies tieši ar to, ka šeit vienmēr ir daudz cilvēku.

— Nezinu, nezinu,— Rišs nomurmināja.

— Manuprāt, Dārijai tomēr taisnība,— Ivs aizstāvēja māsu.— Man arī šeit patīk. Šķiet, ka brīvajā laikā es šad tad šurp atbraukšu.

— Kad būsi atgriezies no Antarktīdas.

— Jā, nu jau tikai tad, kad būšu atgriezies.

Sarunādamies viņi bija izgājuši cauri parkam un

uzkāpuši monosliežu ceļa stiklotajā paviljonā. Pēc brītiņa pie perona ātri bez trokšņa pieslīdēja vilciens — garu, cigāriem līdzīgu vagonu rinda. Viegli nošalkdamas, atbīdījās durvis. Ivs un viņa pavadoņi iegāja vienā no vagoniem — tas bija gandrīz tukšs. Viņi nebija vēl paguvuši apsēsties pie platajiem, ovālajiem logiem, kad durvis jau aizvērās un vilciens, spēji uzņemdams ātrumu, brāzās uz priekšu. Pa labi lejā aizvien ātrāk aizplūda ļaužu pārpilnais bulvāris, baltā pludmale, zilais lagūnas spogulis, tad pazibēja daudzkrāsainie hoteļu jumti ar solārijiem un baseiniem — un vilciens, traukdamies aizvien augstāk un augstāk, cik jaudas, drāzās pār piekrastes mežu zaļo joslu uz salas centrālo plato. Tur vilciens uz mirkli pieturēja. Vagonā ienāca vairāki pasažieri gaišos kombinezonos un cepurēs ar platām malām — domājams, zinātnieki, ģeofiziķi vai vulkanologi, kā varēja spriest pēc ierīcēm, kas bija viņiem līdzi. Vēl brīdis ceļā — un vilciens apstājās lidostas stikla paviljonā.

— Tā, esam galā,— pieceldamies sacīja Ivs.

Viņi izgāja zinātniekiem līdzi laukā, un Ivs devās pie dežurējošā koordinatora, lai precizētu savu maršrutu.

Kad viņš atgriezās, Rišs un Dārija sarunājās ar vienu no zinātniekiem — garu, plecīgu hrunetu.

— Iv, mēs tev atradām ceļabiedru!— Dārija līksmi paziņoja.— Iepazīsties — Rems, ģeofiziķis, viņš arī lido uz Antarktīdu.

— Jeremejs Arno,— tumšmatis stādījās priekšā,— es lidoju uz Mosonu.

Ivs ar interesi palūkojās uz viņu. Sportisks augums, plati pleci. Lielas, spēcīgas rokas. No īsā rokasspiediena Ivs izjuta tajās slēpto spēku. Asi, gluži kā no rupja akmens izkalti melnīgsnējās sejas vaibsti. Un acis, kuru vērīgais skatiens, šķiet, caururba, kaut arī tās sedza tumšas brilles. Uz vaigiem un zoda bija neskaidri jaušamas kaut kādu rētu pēdas, bet varbūt tie bija seni apdegumi.

— Pēc pusstundas būs raķešlaineris uz Singapūru un Kolombu,— Ivs sacīja.— No Kolombas vakarā var tikt uz Kergelēnu. No turienes garantēju nokļūšanu Mosonā ar kādu Viraka transportlīdzekli, bez šaubām, ja jums nav padomā kāds vienkāršāks variants.

— Nē,— atbildēja tumšmatis.— Es gribēju lidot caur Keiptaunu, bet tas ir daudz tālāk un tur būtu jāgaida. Labprāt pieņemšu jūsu piedāvājumu, ja tas nesagādā jums liekas grūtības.

— Nekādas,— Ivs apliecināja.

— Tad es iešu rezervēt vietu Ceilonas lainerī.

— Esmu par viņu dzirdējis,— sacīja Ivs, kad Rems bija aizgājis.— Viņš ir slavens zinātnieks, viens no projekta «Ankoss» autoriem — kā transportēt Antarktīdas ledu uz kosmosu. Jādomā, ka mums abiem ir kopīgs ceļojuma galapunkts.

— Kad tu būsi Ceilonā, Iv, centies nokļūt Palanaruvā,— Dārija ieteica.— Tā ir viena no senajām galvaspilsētām salas centrā. Tur ir saglabājušās milzīgas mākslīgās ūdenskrātuves, kas ierīkotas vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem. To krastos patlaban atjaunotas senās pilis un senie tempļi. Tur ir neparasti skaisti, jo sevišķi — saulei rietot un austot. Zēni, vai jūs varat iedomāties: blāvs milzīga ezera spogulis, oranžsarkani mākoņi virs tāliem kalniem ar plakanām virsotnēm un pēdējie saules stari uz dzeltenām tempļa sienām, uz pilīm, kas izrotātas ar neskaitāmi daudzām akmens skulptūrām. Un palmu vēdekļi uz tumstošo debesu fona . ..

— Vai tu raksti dzejoļus, Dārija?— Rišs jautāja.

— Rakstīju, kad vēl biju maziņa.

— Tu esi dzejniece pēc savas dabas, un tev nav ko darīt pie atkritumu aizvācējiem. Labāk brauc man līdzi!

— Uz kurieni, Riš?

— Uz Eiropu, piemēram. Es atpūtīšos, bet tu rakstīsi dzejoļus un nodarbosies ar saviem arhitektūras izrakteņiem.

— Lieliska perspektīva!— Dārija skaļi iesmējās.— Un galvenais — viss ir tik vienkārši. Nē, mīļais, brauc viens pats un vislabāk — uz kādu sanatoriju, kur ārstē izkropļotu psihi. Bet es palikšu šeit un pēc kāda laika pamēģināšu nomainīt tevi bāzes ārsta vietā vai paša galvenā inženiera postenī, vai kā nu to pie jums sauc.

Atgriezās Rems un pavēstīja, ka viņš arī lidošot uz Kolombu.

— Bet jūsu biedri?— jautāja Ivs.

— Viņi strādā šeit — ģeotermālajā energocentrālē. Viņi tikai pavadīja mani un jau aizbrauca atpakaļ.

— Vai te ir liela energocentrāle?

— Diezgan prāva, bet pašreiz to paplašina. Tiek izdarīti dziļāki urbumi pie pašas vulkāna cilmvietas.

— Vai tad šeit darbojas vulkāni?— Dārija bija pārsteigta.

Rems papurināja galvu.

— Nē, nedz šajā, nedz arī apkārtējās salās nav palicis vulkānu, kas darbotos. Mēs paņemam no tiem visu enerģijas pārpalikumu mūsu energosistēmām. Esam tās pārveduši uz regulējamu «energobloku» režīmu …— Rems pavīpsnāja.

— Bet Viraks?— Dārija piemiedza acis.— Vai gan vulkānu izdzēšana nav neiedomājama vides līdzsvara izjaukšana?

— Kolēģi, kā šķiet, ir no Viraka?— Rems paskatījās uz īvu un pēc tam uz Rišu.

Abi pamāja.

— Tad jau jūs varētu vieglāk izskaidrot.. .— Rems atkal pavīpsnāja.

— Nevajag!— Dārija atmeta ar roku.— Kā redzu, jums viss ir saskaņots. Vulkānisma plānošana veselas planētas mērogā!

— Protams,— Ivs nopietni sacīja.— Tieši plānošanai planētas mērogā mēs patiesībā varam pateikties, ka cilvēki spējuši ne tikai pakļaut vulkānus, bet arī piešķirt prāvus līdzekļus, lai atjaunotu senās pilsētas, kas tūkstošiem gadu gulējušas drupās. Tu pati pieminēji Palana- ruvu. Vai būtu bijis iespējams atjaunot šo arhitektūras kompleksu, ja nebūtu vienota daudzgadu plāna?

— Pietiek, pietiek!— Dārija pārtrauca brāli.— Esmu jau sodīta par savu nekompetenci un nelāgo raksturu. Bet tu tātad esi bijis Palanaruvā?

— Neesmu bijis un šoreiz arī diemžēl netikšu. Pēc mūsu lainera nolaišanās Kolombā līdz aviona atiešanai uz Kergelēnu ir tikai viena stunda.

— Nu, tad palieciet Kolombā līdz rītam . . .

— Es taču nebraucu atvaļinājumā,— Ivs sausi aizrādīja.

Dārija apmulsusi nodūra acis.

Ivs uzmanīgi paņēma viņu zem rokas.

— Es domāju, ka tā nebūs pēdējā izdevība apmeklēt Palanaruvu. Gan jau mēs abi kādreiz atradīsim mazliet brīva laika un tavā vadībā, māsiņ, dosimies šajā ceļojumā.

— Kā noprotams, jūs esat vēsturniece,— Rems ļoti pieklājīgi teica, vērsdamies pie Dārijas.— Atļaujiet jums uzdot vienu jautājumu.

— Lūdzu, ja vien spēšu uz to atbildēt.

— Jādomā, ka varēsiet . . . Pašreiz ļoti daudz spēka, laika un enerģijas tiek izlietots, lai atjaunotu senās pilsētas un arhitektūras pieminekļus. Nesen man gadījās būt Nīlas ielejā. Ir atjaunoti sākotnējā veidā tempļi pie lielajām piramīdām, Valdnieku Ielejas apbedījumu komplekss. Atjaunotas arī pašas lielās piramīdas. Tas ir bijis milzīgs darbs, kas cilvēcei neprātīgi daudz izmaksājis. Esmu dzirdējis, ka nu sākot atjaunot vissenākās pilsētas Indas ielejā, kur vispār gandrīz nekas nav saglabājies. Kādēļ tas vajadzīgs? Vai nepietiek, ja saglabā drupas? Ja tās saglabā tādas, kādas sagaidījušas mūsdienas?

— Agrāk tā darīja. Atraka un konservēja to, kas bija palicis. Cilvēkiem, kurus tas viss interesēja, kurus tas satrauca, pēc pamatiem, pēc senu mūrējumu paliekām bija jāuzmin, kāds izskatījies viss ansamblis. Tas bija nevis tā laikmeta zinātnes spēks, bet vājums. Cilvēks arvien ir centies ieraudzīt un izzināt, cik vien var. Taču iespējas rekonstruēt pagājušo bija ļoti ierobežotas. Tagad mēs jaudājam vairāk. Mēs varam ne tikai atrast, saprast, izskaidrot atradumu, bet, ja vēlamies, arī atjaunot to tādu, kāds tas bijis radīts. Jūs jautājat — kādēļ? Senatne cilvēkiem vienmēr ir bijusi dārga, bet šajā laikmetā, kad viss apkārt tik strauji mainās, tā gluži vienkārši ir nepieciešama. Ja tā varētu izteikties, tajā ietilpst īpašs tikumisks vitamīns. Tas dod spēkus, uz mūžīgiem laikiem liek iemīlēt dzimto pusi, kur pagājusi bērnība, dzimto planētu; tas spēj padarīt cilvēku humānāku, tīrāku. Ja cilvēki to būtu sapratuši agrāk, Zemes vēsturē nebūtu tik daudz skumju lappušu. Tas nu būtu par senatnes pieminekļiem kopumā . . . Bet arhitektūra savos labākajos darbos ir smalkāka un pilnīgāka nekā citas mākslas, tajā jaušama neatgriežami pagājušu laikmetu garīgā dzīve. Lai saprastu tās valodu, tās melodiju, nepietiek ar drupām vien. Jāredz kompleksā viss, kas bijis radīts. Un tad mēs pat pēc tūkstoš gadiem varēsim saprast meklējumus, pārdomas, pašu atmosfēru, kas apņēmusi mākslinieku, kad viņš radījis savus darbus, radījis visu to, par kā mantiniekiem mēs sevi uzskatām.

— Jums, bez šaubām, ir taisnība,— Rems paklanījies sacīja,— atvainojiet par nesaprātīgo jautājumu.

Divas reizes melodiski noskanēja gongs, un tajā pašā brīdī automāta skaidrā, metāliskā balss pavēstīja, ka ieradies raķešlaineris no Kito un pēc desmit minūtēm tas dosies tālāk — caur Singapūru uz Kolombu.

— Nu mums jāiet,— sacīja Ivs.

Viņi izgāja no vēsās halles uz pusdienas saules pielietās, platās terases. Lejā uz baltā betona lauka, no kura kā stari uz visām pusēm aizstiepās pacelšanās joslas, stāvēja vairākas mašīnas. Starp tām ar savu lielumu atšķīrās nupat atlidojušā lainera sudrabotais cigārs. Smailais, mazliet uzrautais priekšgals atgādināja garu knābi, mirdzošais plūdlīniju korpuss bija līdzīgs plēsonīgas zivs ķermenim. Uz astes slējās īsi spārnu vai spuru trīsstūri. Starp tiem bija ievietoti raķešaparātu konusi. Visa konstrukcija balstījās uz trim riteņiem: viens, pavisam neliels, bija priekšā uz garas konsoles, bet divi aizmugurē pie pašiem dzinējiem. Pat uz aerodroma betona krāšņais laineris šķita traucamies debesīs.

— Varens gan,— ieminējās Rišs.— Droši vien jauna konstrukcija. Nebiju tādus vēl redzējis.

— Līdz Singapūrai tas aizlido vienā stundā,— Ivs paskaidroja.

— Tāds ātrums!— Dārija šausminājās.— Bet augstums?

— Nezinu . . .— īvs paraustīja plecus.— Apmēram astoņdesmit kilometru? . . .

— Divi simti,— sacīja Rems.— Pavisam jaunas mašīnas. Tās tikai nupat sāk apkalpot tālās platuma līnijas. Ar tādu pāris stundās var aplidot apkārt planētai.

No Kito atbraukušie pasažieri jau rindā plūda prom pa

slīdošo perona lenti uz lidostas ēku.

♦ + ♦

Atvadīšanās bija īsa. īvs apkampa māsu, uzsita Rišam pa plecu un uzkāpa uz slīdošās perona lentes. Rems viņam sekoja, pamājis pavadītājiem ar roku. Pie trapa abi paraudzījās atpakaļ. Tālu jau tukšā lidlauka malā nekustīgi stāvēja divas baltas figūras. Mazākā pacēla roku un pavicināja.

— Dzīvo vesela, māšelīt!— īvs nočukstēja un iegāja Remam pakaļ starpkontinentālā raķešlainera pasažieru salona vēsajā mijkrēslī.

Ceļš līdz Kolombai abiem šķita ļoti īss. Viņi apsēdās blakus un visu lidojuma laiku runāja par «antarktisko sviedienu», kā Rems to nosauca. īvs ik pa brīdim palūkojās laukā pa apaļo iluminatoru. Tur bija redzamas violeti melnas debesis ar spožām, nekustīgi sastingušām zvaigznēm un tālu lejā virs Klusā okeāna ekvatoriālās joslas zilganbaltas mākoņu spirāles. Singapūrā viņi uz pāris minūtēm izkāpa uz skrejceļa betona, kas vēl bija slapjš pēc nesen nolijuša lietus. Mikls, karsts vējš dzenāja pavisam zemu virs lidlauka smagus, valgmes pilnus mākoņu vālus. Nedaudz tālāk caur tiem izlauzās saule, un perlamutra miglā neskaidri vīdēja pilsētas debesskrāpju aprises. No jauna sāka smidzināt, un viņi atgriezās lainerī.

Singapūrā lidaparāta pustukšais salons, kurā sēdēja īvs un Rems, pienāca pilns. Pasažieru vidū bija daudz žurnālistu no dažādiem kontinentiem. Kā varēja spriest pēc replikām, arī viņi lidoja uz Antarktīdu, lai piedalītos «leduskalna» palaišanā.

— Manuprāt,— īvs piesardzīgi ieminējās,— visa šī publika tur ir lieka. It īpaši tāpēc, ka diezin vai būs iespējams novērot eksperimentu tiešā tuvumā.

— Bez šaubām!— Rems pamāja. — «Sviediens» tiks vadīts apmēram no simt kilometru attāluma. Ticiet man, visi šie skaļie zēni tālāk par Mosonu netiks. Bet no Mosonas līdz eksperimentālajam poligonam, kā jūs zināt, ir vairāk nekā divi tūkstoši kilometru.

— Kāpēc tad viņi lido?

Rems paraustīja plecus.

— Mums patīk atkārtot, ka veiksmīgi pārvaram savā apziņā pagātnes paliekas. Bet es neuzdrīkstos spriest, cik veiksmīgi tas ir patiesībā. Un te nu jums būs viena no tādām «pārvarēšanām» .. . Masu informācijas līdzekļi kaut kur provinciālā nostūrī — Āzijas vai Āfrikas centrā vai arī Ziemeļamerikā — aizgūdamies apgalvos, ka viņu personiskais korespondents tur bijis klāt, pats savām acīm redzējis un tā tālāk, un tā joprojām. Taču īstenībā «personiskais korespondents» būs sūcis kokteiļus kādā Mosonas bārā un «pats savām acīm» redzējis tieši tik daudz, cik redzēs visi pa centrālajiem videoinformācijas kanāliem. Lēts snobisms, nekas vairāk, kas palicis visas masu informācijas sistēmas mantojumā no pagājušā gadsimta.

— Kāpēc tad tas netiek pārtraukts?— īvs jautāja.

— Kāpēc? Nekāda ļaunuma no tā nav, bet cilvēce ir pietiekami bagāta, lai atļautu nelielai savu līdzpilsoņu grupai,— Rems ar acīm norādīja uz kaimiņiem, kuri bija apkārušies ar videofoniem, uzņemšanas kamerām un binokļiem,— tēlot, ka viņi veic sabiedrībai derīgu darbu. Neaizmirstiet, ka mēs barojam un apgādājam ar visu nepieciešamo daudz lielākas kopas, kas aktīvi nepiedalās nevienā no sabiedriski derīgās darbības sfērām. Atteikdamies no piespiešanas metodes, mēs, bez šaubām, esam rīkojušies humāni un gudri, tomēr esam atstājuši gan sev, gan nākamajām paaudzēm grūti risināmu problēmu. Vai jūs zināt, cik daudz šobrīd uz mūsu planētas ir «civilizācijas apgādājamo»? Vairāk nekā četrdesmit miljonu.

— Bet viņi taču dzīvo paši no sava darba,— īvs iebilda.— Noraidījuši tehnisko civilizāciju un atgriezušies atpakaļ pie dabas, viņi paši ar savām rokām kopj zemi un rada gandrīz visu, kas viņiem nepieciešams …

— Tieši tā —«gandrīz visu»,— Rems sarkastiski pavīpsnāja.— Bet, kad viņiem kaut kā trūkst, viņi vēršas pie pašu noraidītās tehniskās civilizācijas, pretī nedodot neko. Nē, nē, nedomājiet, ka esmu pret šo sistēmu .. . Cilvēki jau ir piedzimuši un vēl aizvien dzimst cits no cita

atšķirīgi. Ikvienam ir tiesības izvēlēties ceļu, kurš tam vairāk piemērots. Es atcerējos «civilizācijas apgādājamos» vienīgi sakarā ar mūsu ceļabiedriem.

— Vai jūs tiešām gribat starp viņiem likt vienlīdzības zīmi? .. .

— Zināmā mērā — jā,— Rems stingri teica.— Uz Zemes diemžēl vēl ir milzum daudz nevajadzīgu profesiju, kas sen jau pārdzīvojušas savu laiku. Kaut arī joprojām vairākās nozarēs un jomās trūkst cilvēku.

Domās Ivs bija ar mieru piekrist. Virakā nepārtraukti bija izjūtams inženieru un tehniķu trūkums. Un tomēr Rema atklātais prakticisms kaut kādā ziņā šķita nepieņemams. Drīves ceļa izvēles neierobežota brīvība tika uzskatīta par vienu no dižākajiem komunistiskās ēras sasniegumiem. Visā visumā tā sevi attaisnoja; tādu, kas pilnīgi atteicās strādāt, bija ārkārtīgi maz. Atteikšanās no darba tika diagnosticēta kā psihiska saslimšana. Sos cilvēkus ārstēja, un parasti viņi tika izārstēti. Tomēr cilvēku resursu nepietiekamība lika sevi manīt, un nebija panākumu arī mēģinājumiem to segt uz rezerves rēķina, kā sociologi dēvēja «civilizācijas apgādājamos». Vilens pat apgalvoja, ka «apgādājamo» skaits pieaugot. Jāatzīst gan, ka Viraks nekad nemeklēja kadrus starp «civilizācijas apgādājamiem». Vilens un citi Viraka prezidija locekļi saistīja visas cerības tikai ar jaunatni.

Iemirdzējās starta tablo, un stjuarte, kas parādījās uz videoekrāna, vērsās pie pasažieriem ar parastajiem sasveicināšanās vārdiem un īsu instrukciju. Pasažieri steigšus apsēdās. īvs palīdzēja priekšējam kaimiņam tikt galā ar drošības jostām un ieslīga sava krēsla elastīgajā sēdeklī. Stjuarte novēlēja laimīgu ceļu un nozuda. Uz starta tablo iezibējās skaitļu sērija, sēdekļi noliecās gandrīz horizontāli, laineris nemanāmi sāka virzīties uz priekšu un tajā pašā mirklī pacēlās gaisā, strauji uzņemdams ātrumu. Pēc brīža salonā ielija spoža saules gaisma. Laineris iznira no mākoņiem un, aizvien vairāk palielinādams ātrumu, traucās uz stratosfēru. Debesis iluminatoros acīm redzami mainīja nokrāsu: gaiši zilā kļuva arvien sulīgāka, iegūaama violetu toni, līdz satumsa. Iedegās zvaigznes, un saules gaisma it kā izkusa violetajā naktī, caur kuru trauksmaini un nedzirdami slīdēja starpkontinentālais kuģis.

Kolombas aerodroms sagaidīja ar lietusgāzi. Laineris pieripoja pie lidostas cilindriskā torņa. Pa teleskopisko

gaiteņtiltu, kas izbīdījās pretī kuģim, pasažieri tieši no lainera salona pārgāja uz lidostas zālēm. Tur kāds žurnālists ieraudzīja Remu Arno… Tajā pašā mirkli Rems tika iekļauts ciešā lokā. Iedūcās filmēšanas kameru mehānismi. Atstājis Remu, lai viņš atbild uz korespondentu jautājumiem, Ivs devās noskaidrot sīkāk turpmāko ceļu uz Kergelēnu. Izrādījās, ka no turienes vēl nav atlidojis avions. Kuru katru brīdi tam bija jāierodas, lai pēc pusstundas dotos atpakaļ. Kad Ivs ar šo ziņu atgriezās zālē, kur bija atstājis Remu Arno, improvizētā preses konference vēl turpinājās. Ziņkāro loks Remam apkārt bija kļuvis pat platāks un blīvāks. Ivs tikai ar pūlēm izlauzās tam cauri. Rems, piesēdies uz krēsla atzveltnes, nesatricināmā mierā atbildēja uz kārtējo jautājumu:

—. .. Nē, mēs neesam paredzējuši pilnīgi atbrīvot An- tarktīdu no ledus bruņām. Pat vēl vairāk — mēs ceram, ka Antarktīda laika gaitā sadziedēs brūces, kuras mūsu eksperiments būs cirtis tās ledāja vairogā. Ledus krājumu iznīcināšana vai pat strauja samazināšana var nopietni ietekmēt Zemes klimatu. Antarktīda ir Dienvidu puslodes laika apstākļu noteicēja. Turklāt jums, bez šaubām, ir zināms, ka Antarktīdas ledus ir vērtīga izejviela, milzīgs saldūdens avots, ūdeņraža — mūsu enerģētikas pamatvielas avots. Jā, pie viena,— Rems turpināja, ieraudzījis atgriežamies īvu,— lai mūsu eksperimenta dēļ Zemei nerastos nevēlamas problēmas, Viraks nosūtījis uz Antarktīdu savus kontrolierus. Seit ir viens no viņiem — Ivs Maklajs. Ja radīsies kādi sarežģījumi, viņš drīkst uzlikt veto visam eksperimentam. Vēl nav zināms, vai vispār kaut kas notiks. Tāpēc neiesaku steigties uz Mosonu . ..

Klātesošo skatieni pavērsās uz Iva pusi.

— Rodas dīvains iespaids,— ieminējās viena no korespondentēm, ar zināmu augstprātību skatīdamās pāri lielo, tumšo briļļu stikliem īvam tieši virsū,— ka Viraks sāk vērtēt sevi augstāk par citām organizācijām — gan tām, kuras plāno, gan arī tām, kuras realizē plānus. Jūs nosaucāt skaitļus,— viņa pagriezās pret Remu,— kas liecina, ka Antarktikas 'eksperimenta sagatavošana ārprā1 - tīgi dārgi izmaksājusi. Un pēkšņi ieradīsies kāds,— viņa pamāja uz Iva pusi,— un visu atliks … Tā nu gan ir planētas mēroga plānošana!

— Varat būt bez bažām,— Rems viņai nopietni atbildēja,— ka viss norisinās tieši stingrā jo stingrā saskaņā

ar plāniem. Neaizmirstiet, ka Viraks — Vides restaurācijas un aizsardzības komiteja — ir augstākā instance, kas atbildīga par to, lai mūsu visu mājā — uz mūsu planētas — būtu iespējams dzīvot. . . Dzīvot kā mums, tā mūsu pēctečiem. Mēs pa lielākajai daļai pat neapjēdzam, ko Viraka inženieri paveikuši dažos gadu desmitos. Pagājušā gadsimta beigās vien rūpnīcas un enerģētiskās iekārtas uz planētas katru gadu izsvieda atmosfērā pusotra miljarda tonnu pelnu un apmēram pusmiljonu tonnu sēra gāzes. Skābekļa saturs katastrofāli samazinājās. Lielas pilsētas bija uz agonijas robežas. Bet šobrīd? … Ja nebūtu Viraka, nevienam no mums nebūtu iespējas šodien te tik jauki patērgāt. Mūsu paaudze gluži vienkārši nebūtu piedzimusi .. . Esmu viens no Antarktikas eksperimenta projekta autoriem, bet, ticiet man, ja mans jaunais draugs,— Rems vēlreiz norādīja uz īvu, — vai kāds no viņa kolēģiem uzliks veto, es neprotestēšu. Viņu veto nozīmēs tikai to, ka eksperiments jāsagatavo daudz rūpīgāk, lai tas neapdraudētu Zemes iedzīvotājus. Jebkurš eksperiments ir bijis un būs tikai eksperiments.

— Un jūs nebūsiet sarūgtināts vai sadusmots, ja jūsu projekta realizēšanu kāds gribēs izjaukt?— pajautāja korespondente ar tumšajām brillēm.

— Ja to darīs kāds no Viraka — nē,— Rems pārliecinoši atbildēja.

— Ak, arī viņi kļūdās, vismaz tieksme uz pārspīlēšanu jau nu viņiem piemīt,— sarunā iejaucās cita korespondente.— Nupat kāds Viraka inspektors slēdza pludmales Guamas salā. Ūdens pavisam tīrs, bet pludmales slēgtas. Nedrīkst peldēties .. . Kāpēc?— viņa jautāja un paskatījās uz īvu.

īvs nezināja, ka Guamas pludmales ir slēgtas. Sī vēsts viņu nepatīkami pārsteidza. Tātad Vilens nebija visu pateicis. Tātad tās nav bijušas tikai neskaidras aizdomas .. .

Tā kā visi apklusuši tagad skatījās uz īvu, viņš bija spiests kaut ko atbildēt.

— Diemžēl nevaru neko pateikt par Guamas pludmalēm,— viņš iesāka,— pirmo reizi dzirdu, ka tās ir slēgtas. Bet tad noteikti ir kāds svarīgs iemesls. Viraks pēdējos gados reti bijis spiests tā rīkoties. Kas attiecas uz Antarktikas eksperimentu . ..

— Lai nu paliek šī briesmīgā slepenība!— kāds aiz muguras iesaucās.— Pirmo reizi dzirdot. .. Viraka darbi

nieks, kam ir tiesības uzlikt veto Antarktikas eksperimentam, nezinot, kas notiek Viraka Galvenās bāzes acu priekšā? Kurš ticēs tādam naivumam?

— Bet es tik tiešām nezinu, ko jūs ar to domājat,— īvs klusu sacīja.— Manuprāt, jums nav pamata man neticēt. Piedodiet, es nezinu, ar ko man ir tas prieks runāt. . .

— Ek, tas nav svarīgi,— neredzamais sarunas biedrs iesmējās.— Pats vainīgs, ka nezināt . . . Kad gribēsiet, bez pūlēm uzzināsiet.

Nu jau vispārējo uzmanību bija piesaistījis neredzamais īva oponents. Visi sāka drūzmēties ap viņu, un loks, kas bija ielencis Remu, izjuka.

Rems piecēlās un paņēma īvu zem rokas.

— Iesim,— viņš teica,— viņu interesi jau saista kas cits! Es nebrīnīšos, ja daudzi no viņiem rīt dosies nevis uz Mosonu, bet uz Guamu.

Iedams Remam pakaļ cauri žurnālistu pūlim, īvs izdzirdēja:

—.. . Jauks sīkumiņš! Kāda zemūdens atkritumu izgāztuve, konteineri ar aizvēsturiskām indēm . . . Tāds krāju- miņš, ka var noģiftēt visus Klusā okeāna joslas iedzīvotājus. Tā viņi tur strādā .. .— Balss bija tā pati.

īvs savaldījās, lai nepaskatītos atpakaļ.

+ ♦ +

Pēc stundas viņi abi ar Remu jau lidoja no Kolombas uz dienvidiem. Nelielais avions turējās tikai desmit kilometru augstumā. Lejā klājās blīva mākoņu sega, pār kuru ātri slīdēja aviona slīpā, krustveidīgā ēna. Zem padebešiem smagas bangas vēla Indijas okeāns. Salona priekšgalā uz ekrāna lēnām pārvietojās tā tuksnesīgais klajš. Tuvojās «rēcošie četrdesmitie»— mūžīgā nemiera zona planētas apvalkā; Antarktikas ledainā elpa šeit sadūrās ar tropisko platuma grādu siltajiem, mitrajiem vējiem.

Rems un īvs bija vienīgie pasažieri salonā, kurā pietiktu vietas apmēram trīsdesmit cilvēkiem. Kergelēna arhipelāgs arī divdesmit pirmā gadsimta beigās joprojām bija viens no visbargākajiem un mazāk apdzīvotajiem Dienvidu puslodes stūrīšiem. Vulkāniska energocentrāle, atomelektrostacija, kas apkalpoja ūdens atsāļošanas iekārtas, Viraka reģionālā bāze centrālajā Antarktikas

sektorā — tas, šķiet, ari bija viss, kā dēļ cilvēki brauca uz šo tuksnesīgo zemes kriksīti, kuru kāds tālās pagātnes jūrasbraucējs bija nosaucis par Izmisuma salām. Protams, dzīves un darba apstākļi Kergelēnā tagad vairs nebija tādi kā pirms piecdesmit vai simt gadiem, tomēr «pastāvīgos» iemītniekus tur varēja uz pirkstiem saskaitīt. Maz bija tādu, kam pietika spēka un vīrišķības pavadīt šajā bargajā zemē vairāk par diviem gadiem.

īvam bija gadījies būt Viraka bāzē Kergelēnā, un nu viņš par salām pastāstīja Remam, kas pirmo reizi lidoja uz turieni:

— Kādreiz — pagājušā gadsimta sākumā un vēl agrāk — Antarktikas ūdeņos Kergelēnā salu sektorā mita milzum daudz vaļu, bet uz piekrastes klintīm bija jūras ziloņu, kotiku apmetnes, tur ligzdoja miljoniem putnu. Divdesmitā gadsimta vidū tie visi bija gandrīz pilnīgi iznīcināti. Biologiem izdevās atjaunot daļu no sektora faunas. Viņi strādāja ciešā kontaktā ar mūsu bāzi .. . Jāatzīmē, ka vaļi un delfīni ilgu laiku vairījās no Kergelēnā salu sektora. Pat jaunie delfīni, kas bija izaudzēti Kergelēnā salu delfinārijos, pameta šo akvāriju, līdzko tiem tika dota vaļa. Biologi ilgi nespēja izskaidrot cēloņus. Tos uzrādīja delfīni paši. Jauns zobenvalis, kas bija palaists brīvībā no delfinārija, vairākas reizes atgriezās stacijā, ar nosacītu signālu izziņodams trauksmi. Sākumā zobenvali nesaprata, bet tad uzminēja, ka viņš aicina sev līdzi. Tika nosūtīta zemūdens laiva, un zobenvalis pētniekus aizveda uz kvadrātu, kas atradās dažus desmitus jūdžu uz dienvidiem no arhipelāga. Tur viņš ienira, norādīdams, kur viņam jāseko. Zemūdene iegremdējās, un biologi atklāja okeāna dibenā īstu tuksnesi. Milzīgā platībā viss dzīvais bija iznīcināts. Sīs kapsētas centrā atradās dziļi dūņās iestidzis kuģa vraks. Tomēr neizdevās noskaidrot, vai kuģis ticis torpedēts pēdējā kara laikā vai speciāli nogremdēts, lai apglabātu okeāna dzelmē briesmīgo kravu, kas uz tā bija. Daudzus gadus turpinājās pagājušā gadsimta «dāvanas» likvidēšanas darbi. Aizgāja bojā vairāki Viraka inženieri, aizgāja bojā arī zobenvalis, kas bija uzrādījis nogrimušo nāves kuģi. Viņiem visiem — cilvēkiem un zobenvalim — biologu pilsētiņā Galvenās salas dienvidu krastā uzcelts piemineklis. Ja vēlaties, mēs rītdien varam to apskatīt.

— Jā, noteikti to apmeklēšu,— Rems domīgi sacīja. — Tagad man nāk prātā, ka esmu dzirdējis par šo gadījumu. Tas bija diezgan sen.

— Apmēram pirms četrdesmit gadiem.

— Es vēl mācījos skolā .. .— Rems, mazliet apmulsis, pavīpsnāja.— Es taču, Iv, esmu par jums daudz vecāks.

— Man ir divdesmit deviņi,— sacīja Ivs un nezin kāpēc arī samulsa.

— Re nu: gandrīz divas reizes. Es jūs mazliet apskaužu . . .

Kādu brīdi abi klusēja, vērodami mazo aviona ēnu, kas aši slīdēja pa nebeidzamo mākoņu slāņa klājienu.

— It kā jau būtu klāt Antarktika,— Ivs klusu ieminējās.

— Līdz tai vēl tālu. Bet līdz Kergelēnai?

Ivs uzmeta skatienu pulkstenim.

— Vēl jālido divas stundas .. .

— Tikpat, cik lidojām līdz Kolombai.

— Mēs žigli pierodam pie arvien lielākiem ātrumiem,— Ivs sacīja.— Vakardienas ātrumi jau šķiet pārāk mazi. Bet šis avions taču lido ašāk par skaņu.

— Mūsu pēctečiem arī gaismas ātrums liksies niecīgs.

— Ja viņi dosies uz citām galaktikām .. .

— Viņi katrā ziņā turp lidos,— Rems pamāja.— Bet tas būs īpašs lidojums. Viņi atradīs veidu, kā sašaurināt telpu.

— To ir grūti iedomāties .. .

— To vispār nav iespējams iedomāties — mūsu smadzenes ir noskaņotas uz trīsdimensiju kategorijām. Tomēr matemātiski to jau var pamatot. Atliek ar īpašu aparātu izvērst formulas projektā, un turpmākais jau ir tehnoloģijas darbs.

— Fotonu kuģa projekts pastāv jau gandrīz divsimt gadu,— Ivs iebilda.— Un tomēr tāds kuģis vēl nav uzbūvēts.

— Nav uzbūvēts galvenokārt tāpēc, ka nav lielas vajadzības pēc tā. Ar to vienai paaudzei nav iespējams sasniegt zvaigznes. Bet Saules sistēmas robežās mēs veiksmīgi iztiekam bez tā. Fotonu kuģi droši vien tiks radīti, taču tie neizraisīs revolūciju kosmiskajos lidojumos. Manuprāt, cilvēce sāks apgūt zvaigžņu trases ar principiāli jaunu tipu aparātiem. Bet tas nenotiks agrāk kā nākamā gadsimta otrajā pusē, kad mūsu mazbērni būs saveduši kārtībā Zemi un apguvuši tuvo kosmosu.

— Zēl, ka tas nebūs tik drīz . ..

—: Jūs, Iv, to sagaidīsiet. . .

īvš neatbildēja. Viņš pēkšņi atkal atcerējās starpgadījumu Kolombas lidostā… «Zemūdens atkritumu izgāztuve, konteineri ar aizvēsturiskām indēm … Tā viņi tur strādā .. .» Rūgtums un satraukums, kas viņu tobrīd bija pārņēmis, nepārgāja. Interesanti, kas ir šis cilvēks? Ivs viņu tā arī nebija ieraudzījis. Droši vien pazītu pēc balss, ja abiem būtu lemts kādreiz tikties. Cilvēks runāja amerikāņu slengā, taču ar izteiktu akcentu. Augsta, spalga balss. Tāda kā čērkstoša, bet tonis — lielmanīgs, pat naidīgs. Daudziem Zemes iedzīvotājiem, it īpaši no ražošanas zonām, lai cik savādi tas būtu, par Viraka darbiniekiem bija aplams uzskats, lāgiem pat ironisks, un viņi nelaida garām izdevību uzsvērt savu pārākumu, tomēr ar tik klaju nelabvēlību Ivs nebija sadūries.

Atbilstoši tam, kā Viraka darbs pārvērtās par kārtējo tīrīšanas procedūru sēriju un kontroli pār atmosfēras un planētas ūdeņu stāvokli, Zemes iemītnieku pamatmasas interese par viņiem pamazām noslāpa. Stingrie noteikumi, pēc kuriem vadījās Viraka kontrolieri, arvien biežāk izraisīja aizvainojumu, dusmas, pat pretestību no to puses, kuru plāni un darbi Virakam bija jāuzmana. To zināja Ekonomikas Visaugstākā Padome, zināja Vispasaules Zinātņu Akadēmija, zināja Nākotnes plānošanas Visaugstākā Padome — noteicošais koordinācijas orgāns visas planētas mērogā, kosmiskā «kuģa»—Zemes — galvenais «stūrmanis». Pēc veca nolikuma Viraks bija šīs pēdējās — galvenās — instances kontrolorgāns, lai gan tā ieņēma pašu augstāko pakāpi hierarhijas kāpnēs un koncentrēja sevī visas organizācijas, kurām Zemes tautas bija uzticējušas planētas pārvaldi. Taču Viraks, kā šķita, nedeva neko pretī, jo jaunajām paaudzēm gaisa tīrība un ūdens dzidrums bija kļuvis pierasts un dabisks. Ar eļļainu naftas plēvi pārvilkti okeāni, netīra, smacējoša smoga dūmaka virs pilsētām Zemes iedzīvotājiem bija vēstures atribūts — gandrīz tāds pats kā inkvizīcijas sārti un kari … Kas gan viss nenotika pagājušajos laikos, iekams cilvēce nebija nostājusies uz jaunas ēras sliekšņa!

«Mēs esam kā kondicionētājs dzīvojamā telpā,» Vilens bieži atkārtoja, «kamēr tas ir kārtībā, to nemaz neievēro.» Protams, blakus tiem, kuri strādā zinātnes priekšējās pozīcijās, kuri rada materiālas vērtības, rada

enerģijas jūru, planētas atkritumu aizvācēji ir gandrīz nemanāmi. Un tomēr . . .

— Par ko esat aizdomājies, Iv?— Rema balss skanēja neparasti maigi.— Vai par oponentu Kolombā?

Ivs no pārsteiguma pat satrūkās .. . Vai Rems spēj lasīt domas? Izbrīnījies viņš paskatījās uz savu ceļabiedru.

— Jūs uzminējāt — arī par viņu.

— To nu nav vērts paturēt prātā. Paies vēl ne mazums laika, iekams gudrība kļūs par visu Zemes cilvēku īpašumu. Gudrība un reizē ar to — patiesa smalkjūtība un savstarpējo attiecību harmonija .. . Tas būs vislielākais sasniegums laikmetā, kas tikai nupat ir sācies. Taču, kā man šķiet, pat pēc gadu simteņiem cilvēku savstarpējās attiecībās vēl būs atsevišķas «anomālijas». Ikviens no mums ir pārāk sarežģīts, bet tas, kā domājams, nav nemaz tik ļauni.

— Bez šaubām, jums taisnība,— īvs domīgi sacīja. — Un tomēr. .. Skolās šiem jautājumiem tiek veltīta liela uzmanība.

— Velta gan . . . Bet tik un tā pirms visiem nopietniem pārbaudījumiem — gan pirms atbildīgiem izmēģinājumiem, gan gatavojoties darbam ārpusplanētas stacijās — nākamo radošo kolektīvu locekļi iziet psiholoģiskās saderības pārbaudi. Es atkārtoju: ikviena cilvēka intelekts ir bezgala neizdibināms, neaptverams, turklāt tas slēpj sevī kaut kādās formās arī neskaitāmu pagājušo paaudžu pieredzi ar to pozitīvajām un negatīvajām pusēm .. . Dažu paaudžu īsās dzīves laikā nav iespējams to visu radikāli pārveidot, nav iespējams ar skolas audzināšanas sistēmu vien — kaut arī tā būtu ļoti pilnīga — strikti norobežoties no pagātnes reminiscencēm.

— Rem, jūs visai augstu nevērtējat pašreizējās paaudzes tikumiskās īpašības?

— Vērtēju tā, kā ir pelnījušas … Esmu reālists un neticu brīnumiem. Būtu jocīgi, ja gaidītu, ka nedaudz vairāk kā simt gados uz Zemes radīsies jauna — visnotaļ ideāla — ģenerācija. Sajā jomā ir paveikts jau krietni daudz, taču jādara vēl neizmērojami vairāk. Esmu strādājis ar daudziem cilvēkiem un labi zinu, cik tālu viņi ir no šī ideāla, uz kuru ir orientēta pašreizējā audzināšana skolā. Protams, tas viss tikpat lielā mērā attiecas arī uz mani pašu.

— Bet kur jūs, Rem, strādājāt pirms Antarktikas projekta? Zinu, ka esat piedalījies ekspedīcijās uz Marsu .. .

— Tas bija sen, agrā jaunībā . ..— Rems pavīpsnāja. — Esmu beidzis vienu no Zemes vecākajām kalnu akadēmijām — Ļeņingradā. Pēc tam vairākus gadus strādāju par ģeofiziķi Jaunzēlandē. Tur sāku interesēties par planētas dzīļu enerģiju, un tā nu kļuva par manu galveno specialitāti. Strādāju pa lielākajai daļai rajonos, kur darbojās vulkāni,— Kamčatkā, Japānā, Javas salā, Sicīlijā. «Dzēsu» vulkānus… Piedalījos ģeotermālo elektrostaciju celtniecībā Sibīrijā, Tibetā, Ugunszemē. Gadu pavadīju uz Mēness, biju divās ekspedīcijās uz Marsu. Redziet, tā ir piemiņa no otrās ekspedīcijas .. .— Rems pārvilka ar plato plaukstu sev pār seju.— Apsaldēju. Taču ģeotermālā stacija uz Marsa zināmā mērā ir arī mans auklējums. Pēdējos gadus—Vispasaules Zinātņu Akadēmijā: izstrādāju Antarktikas eksperimenta projektu un vēl vienu projektu, kuru mēs drīz iesniegsim Nākotnes plānošanas Visaugstākajai Padomei . . .

— Kas tas ir par projektu?— Ivs jautāja, pagriezies pret savu ceļabiedru, jo Rems piepeši bija spēji aprāvies.

— Kaut kas noticis,— Rems teica ieklausīdamies.— Tie ir motori. Iepriekš nebija dzirdami.

— Droši vien avions sācis bremzēt un motoru troksnis panāk mūs. Drīz būs Kergelēnā . . .

— Bet kāpēc uz tablo nav signāla?

Tomēr tajā pašā brīdī tablo iegaismojās: parastais brīdinājums par nosēšanos, meteoroloģiskais ziņojums, informācija par gaidāmajiem reisiem no Kergelēnas aerodroma.

— Aviona kapteinis nokavējās ieslēgt tablo vismaz par pusminūti!— Rems nogrozīja galvu.

— Vai jūs esat vadījis avionu?— īvs apvaicājās.

— Jā. Un kosmosa kuģus arī. Taču jūs man jautājāt par pēdējo projektu … Tas ir domāts nākamajam gadsimtam. Iespējams, ka pat vēl tālākiem laikiem. Pavisam īsi izsakoties, tas ir projekts, kā izmantot planētas dzīļu enerģiju, lai izlabotu šādas tādas ģeogrāfiskas «kļūdas». Kā jums, Iv, labi zināms, noteiktā dziļumā no Zemes virsmas atrodas īpaša plastiska zona — mēs to saucam par astenosfēru. Tur notiekošie procesi nosaka jūras ieplaku veidošanos un kalnu rašanos. Ja ar superdziļiem urbumiem un pa šahtām nokļūsim līdz šai zonai, mūsu rokās būs kalnu veidošanās atslēga. Vai jūs varat iedomāties? Būs iespējams paātrināt dažu teritoriju pacelšanu un citu iegremdēšanu. Tā, piemēram, īsā laika posmā varēsim nosusināt plašus piekrastes seklos šelfa rajonus, kas apjož kontinentus, un tādējādi ievērojami palielināt sauszemes lietderīgo platību. Būs iespējams bez pūlēm mainīt lielām upēm noteču virzienu, varēs iegremdēt daļu Zemes tuksnešu joslas un tur izveidot ne visai dziļas iekšējās jūras. Ar vārdu sakot, šī projekta realizācija dos ļaudīm neizsmeļamas iespējas dažādi pārveidot planētas vaigu. Bet nākamās paaudzes neizbēgami sadursies ar šādu pārkārtojumu nepieciešamību. Kaut vai, piemēram, Sahāra. Simt gados cilvēki atkarojuši tik tikko desmit procentu tās platības. Viss pārējais joprojām ir tuksnesis, kur nav viegli strādāt un ir grūti dzīvot. Bet ja Sahāras centrā izveidotu jūru .. . Jāpiebilst, ka par to rakstīja jau divdesmitajā gadsimtā.

— Jā .. . Bet tad arī Virakam ir par ko palauzīt galvu …— ieminējās Ivs.

— Es zinu . . . Zinu arī to, ka akadēmiķis Vilens nebūs tamlīdzīga projekta drīzas realizācijas piekritējs.

— Vai jūs uzskatāt mūs par konservatoriem?

— Nebūt ne .. . Tomēr tādu pārveidojumu sekas ir pārāk nopietnas. Ir ne vien neskaitāms daudzums plusu, droši vien būs arī mīnusi. Tas viss jāņem vērā, jāapsver, jāapspriež. Turklāt izdevumi, milzīgais enerģijas patēriņš . .. Ar avotiem, kas ir uz Zemes, pagaidām nepietiek … Es atkārtoju: tas ir darbs nākamajām paaudzēm. Daudzām paaudzēm . ..

Salonā kļuva tumšāks. Avions ielidoja mākoņos, kas desmit mēnešus gadā klāja debesis virs Kergelēnas.

KERGELENA

Kergelēnā viņus sagaidīja ar viesuļvētru. Pirmās negantās dienvidu vēja brāzmas uzklupa viņiem jau lidostā. Ivs un Rems ar pūlēm pārvarēja tos dažus desmitus metru klajuma, kas šķīra aviona pieturvietu no pazemes lidostas metāla korpusa. Gandrīz horizontālas auksta lietus šaltis plītēja seju. Līdz ar lietu viesulis trieca sīkas ledus drumslas, un tās kapāja seju kā smilšu strūklas. Kājas slīdēja slapjā žurgā, kas klāja lidlauka gludo betonu. Vakara nokrēslis, vēja ātrumā skrejoši,

zemu noslīguši mākoņi, tuksnesīgs, akmeņains līdzenums, kas nolaideni guma lejup uz dienvidiem, uz okeānu . . . Tikai signāluguņu virtenes lidlaukā un blāvas spuldzes pie ieejas lidostas ēkā atgādināja par cilvēka klātbūtni šajā sveloši aukstajā, akmeņainajā tuksnesī, kuru caurcaurēm savā varā bija sagrābusi ledainā auka. Iekšā aiz divējiem vējtveriem Kergelēnas lidostas zemajās telpās valdīja ierastais mājīgums — siltums, neredzamu spuldžu spilgtā gaisma, pūkaini paklāji, mīksti atzveltņi, metālā un kristālā mirdzoši bāri.

Kamēr Ivs un Rems gaidīja metro vagoniņu, kam vajadzēja viņus nogādāt Viraka bāzē Dienvidu ciematā, niknās brāzmas saplūda nepārtrauktos viesuļa auros. Cauri skaņu izolatoriem tie ielauzās iekšā, likdami vibrēt sienām un gaiteņos un hallēs izliktajām milzīgajām krāsaino diapozitīvu plāksnēm ar arhipelāga ainavām. Taču diapozitīvos zaigoja saule, dzirkstīja okeāna zilais spogulis, klintis ietina viršu violetā dūmaka, turpretī aiz lidostas metāla sienām šajā brīdī viss grima necaurredzamā, kaucošā padebešu, lietus un sniega tumsībā.

Startēja avions, ar kuru Ivs un Rems bija atlidojuši, pēc tam vēl viens, bet tad dežurants, kas parādījās reizē uz vairākiem ekrāniem, pavēstīja tukšajām zālēm par Kergelēnas lidostas slēgšanu.

— Kamēr beigsies viesuļvētra,— dežurants paskaidroja un piemiedza ekrānā īvam ar aci.

Viņi bija spiesti pāris dienu aizkavēties Viraka Kergelēnas bāzē.

Tikai tagad — pēc garām sarunām ar Remu — Ivs spēja īsti novērtēt Antarktikas eksperimenta vērienu un nozīmi. Nekas tamlīdzīgs uz Zemes vēl nebija noticis. Bija paredzēts, ka divi tūkstoši raķešu iekārtu, kas tiks novietotas zem katra ledus masīva, atraus no Antarktīdas ledāju bruņām milzīgus gabalus, aiznesīs tos cauri atmosfēras apvalkam un pacels četrās dažādās orbītās desmitiem tūkstošu kilometru no Zemes. Sie ledus blāķi kļūs par pamatu varenai celtniecībai ārpus mūsu planētas — stacijām, kur dzīvos desmitiem tūkstošu cilvēku.

— Pirmās zinātniskās apmetnes ārpus Zemes, pirmās lielās rūpnīcas kosmosā — jūs saprotat, ko tas nākotnē nozīmēs,— Rems pabeidza.— Tomēr tas ir tikai pirmais solis. Pēc tam cilvēki sāks izmantot asteroīdus. Būs vienīgi jāatrisina problēma, kā tos transportēt uz Zemei

tuvākajām orbītām. Bet tas gan ir tikai tehnoloģijas jautājums.

Viesuļvētra plosījās trīs dienas. Ivs vairākas reizes mēģināja sazināties ar Vilenu, taču bez panākumiem. Vienīgi trešajā dienā izdevās noskaidrot, ka akadēmiķis aizlidojis uz kādu no kosmiskajām stacijām.

— Ar Odingvu kaut kas nav lāgā,— no videosakaru ekrāna skaidroja Rišs, kurš atkal dežurēja Galvenās bāzes Centrālajā posteni.— Radušies neparedzēti apstākļi, un Vilens nolēma pats paskatīties.

— Kādi apstākļi?

— To es precīzi nezinu.

— Viraka vadītājs lido uz kādu no kosmosa stacijām, bet Galvenās bāzes dežurējošais dispečers nezina, kāpēc . .. Rišār, es neticu.

— Tu laikam iedomājies, ka Vilens man ziņo katru reizi, kurp un kādēļ viņš dodas.

— Es vismaz esmu pārliecināts, ka pašreiz tu skaidri zini, kur viņš ir, un tev ir tieši sakari ar viņu.

Rišs ekrānā paraustīja plecus.

— Jā gan,— Ivs turpināja,— man nepavisam nav pa prātam tā noslēpumainība, kāda radusies ap dažām Viraka operācijām. Kaut vai Odingvas misija . . . Kad gribēju uzzināt sīkumus, tu, tāpat kā visi citi, centies izlaipoties ar tukšām atrunām. Tagad, kā izrādās, Odin- gvam palīgā devies pats Vilens.

— Par kādu palīdzību tu runā?— Rišs no ekrāna jautāja, skatīdamies kaut kur sāņus.

— Tu to lieliski saprati… Vilena aizbraukšana uz vienu no operatīvajām grupām, turklāt ārpus Zemes robežām,— tas ir ārkārtīgi svarīgs notikums. Tieši tāpēc viņš pats negribēja doties uz Antarktīdu un sūtīja mani. Ir atgadījies kaut kas daudz svarīgāks.

— Draudziņ, tu pārspīlē.

— Nepavisam ne! Jā, un kāpēc tiek slēgtas pludmales Klusā okeāna ziemeļrietumu salās?

— Neviens neko nav slēdzis . . .

— Bet Guamas salā?

— Ak Guamā . . . Kaut kāda lokāla piesārņošana. Viena no zemūdens raktuvēm .. .

— Tur nav tuvumā zemūdens raktuvju.

— Kāpēc tu mani pratini?— Rišs neizturēja.— Iedomājies, Guama! Lielā zeme! Agrāk arī tika slēgtas pludmales. Turklāt ne jau Guamā vien.

— Es tur strādāju,— Ivs klusu sacīja.— Tas bija mans sektors — pirms atvaļinājuma. Vai tu to apjēdz? Pats par sevi saprotams, ka es uztraucos. Es jau gribēju tur atgriezties, bet Vilens . ..

— Es zinu. Nomierinies! Nav nekā nopietna .. .

— Riš, paklausies, todien, kad pārbraucu no Eiropas, tu pieminēji vienu kvadrātu, kurā sagaidāmi pārsteigumi. Vai tas nav tur?

— Es vairs neatceros. Vai nu mums mazums pārsteigumu .. .— Rišs atkal skatījās kaut kur sāņus.

— Nu labi,— Ivs nopūties teica.— Es atvienojos. Paziņo Vilenam, ka rit vai parit izlidošu uz Mosonu. Mūs šeit aizkavēja viesuļvētra. Antarktikas eksperimentu pagaidām paredzēts sākt, kā bijis plānots. Jā, vēl pēdējais jautājums — kā klājas Dārijai?

— Viss kārtībā. Lūdza pateikt, lai tu neraizējies.

— Vai tu nevari uz brīdi paaicināt viņu pie ekrāna?

— Diemžēl — nē.

— Kāpēc tā?

— Dārijas šeit nav.

— Kur viņa ir?

Attēls ekrānā pēkšņi zaudēja asumu, tomēr Ivs paguva ievērot, ka Riša skatiens kļūst šaudīgs.

— Viņa … viņa .. . Viņai bija jāaizbrauc.

— Uz kurieni?

—• Redzi, Dārija . .. vina ir Guamā. Vilens aizsūtīja.

— Kad?

— Vakar pirms izlidošanas pie Odingvas. Rīt viņai jāatgriežas.

— Ak tā,— sacīja Ivs, plati ieplestām acīm vērdamies ekrānā,— tātad Guamā .. . Kad tu šodien runāsi ar Dāriju, pasveicini viņu.

Rišs ekrānā sāka mulsi mirkšķināt acis.

— Pie viena,— Ivs turpināja,— kā ir ar tavu atvaļinājumu? Kad tu brauksi prom?

— Esmu nolēmis pagaidām vēl neņemt atvaļinājumu . .. Atliku uz kādu laiku,— Rišs stomīdamies teica.— Redzi, Vilens lūdza . . .

— Saprotu . . . Nu, paliec sveiks!— Ivs pamāja un izslēdza videoekrānu.

Rems, kas bija klāt pie šīs sarunas, pavīpsnāja:

— Akadēmiķis Vilens negrib atlaist pelnītā atpūtā vienu no saviem palīgiem?

— Muļķības!— Ivs teica.— Drausmīgas muļķības! Risam pazeminājies vispārējais tonuss. Uznākusi apātija. Vilens pats manā klātbūtnē viņam ieteica ņemt atvaļinājumu.

— Nu, jūsu draugs man nelikās sevišķi pārguris — nedz šodien, nedz tad, kad viņš jūs pavadīja. Toties jūs gan esat par kaut ko satraukts …

— Nebūt ne,— Ivs iebilda, bet pats nosprieda, ka Remam, bez šaubām, ir taisnība. Vajadzēja daudz stingrāk uzstāt, lai Vilens ļauj atgriezties pie zemūdens meklējumiem. Tad viņš uzreiz būtu ticis notikumu centrā, nevis dīki tupējis Kergelēnā.

♦ ♦ ♦

Viesuļvētra beidzās naktī. Ivs pamodies tūlīt uzminēja, kas ir mainījies. Valdīja apbrīnojams klusums. Bija izzudusi tikko jūtamā sienu vibrācija, pie kuras viņš pa šīm dienām jau šķita pieradis. Ivs palūkojās pulkstenī. Tas rādīja astoņi no rīta. Tātad Galvenajā bāzē jau bija pusdienas laiks. Dārija droši vien ir atgriezusies no Guamas. īvs nospieda pogu uz mazās pults, kas atradās pie pagalvja. Viegli nošalkdams, pacēlās aizkars un .. . īvs bija spiests aizmiegt acis — tik spoža gaisma ielauzās istabā. Tā nebija zem caurspīdīgā, ar metālu stiegrotā plastmasas kupola paslēptā ciemata dzeltenīgā «dienasgaisma», bet īsta dienas gaisma, kurā varēja jaust gan debesu spožo zilgmi, gan īstus saules starus.

īvs spēji pielēca kājās un pieskrēja pie loga. Caurspīdīgais kupols virs ciemata bija atbīdīts vaļā. Sudraboto metāla konstrukciju ietvarā bez neviena mākoņa sulīgi zilgmoja debess. Rīta saule, kas vēl nebija saredzama, apspīdēja virs Dienvidu ciemata ielām un jumtiem plaši atvērtā milzu «loga» malu. Ivs pacēla rāmi un ieelpoja pilnu krūti tīrā, ledaini dzeldīgā gaisa, no kura nedaudz noreiba galva.

Dienas vidū — pirms aizbraukšanas no Kergelēnas — viņi abi ar Remu devās uz salas dienvidu krastu — uz Biologu ciematu. Bija viena no tām tik retajām dienām, kuras Kergelēnā var uz pirkstiem saskaitīt, kā teica tehniķis — pavisam jauns puisis, kas pārzināja Viraka bāzes virszemes transportu. Tieši viņš ieteica

izmantot braucienam uz ciematu koši sarkanu apvidus elektromobili.

— Veca mašīna, toties droša,— tehniķis apliecināja, uzsizdams ar plaukstu pa noskrāpēto un iedauzīto kabīni.— Izbrauks gan pa ceļu, gan bez ceļa cauri jebkurai šejienes vētrai. Turpretī tās,— viņš pamāja uz jaunajām mašīnām, ar kurām bija pilns nelielais angārs,— aizpūtis kā knišļus.

— Bet šodien taču ir rāms,— ieminējās Rems un šaubīdamies nopētīja masīvo, sarkano apvidus mašīnu.

— Ha!— tehniķis nezin kāpēc priecīgi iesaucās.— Pie mums pēc dažām minūtēm viss var mainīties. Ņemiet, nešaubieties!

Kā izrādījās, prāvā un smagā apvidus mašīna bija itin izveicīga, turklāt viegli vadāma. Ivs veiksmīgi izbrauca pa ciemata šaurajām ieliņām un ieejas slūžu vārtiem, kas šajā dienā bija plati atvērti. Ticis laukā uz betonētā ceļa, viņš devās uz dienvidiem — uz okeāna pusi.

Ceļš nolaidenām cilpām liecās apkārt tumšām klinšu grēdām, starp kurām pletās viršiem apaugušas ielejas. Spoži spīdēja saule, un trijās viesuļvētras dienās sadzītais sniegs gandrīz visur jau bija paguvis nokust. Vienīgi saules neskartās klinšu ieplakās šur tur vēl bija redzamas baltas, šauras strēles.

Viņi brauca apmēram stundu. Rems klusēdams skatījās uz kailajām, akmeņainajām nogāzēm, kas pat žilbinošajos dienasvidus saules staros bija tuksnesīgas un bargas. Ivs domāja par pēdējo sarunu ar Galveno bāzi. Viņi kaut ko slēpj. Gan Rišs, gan Vilens .. . Bet kāpēc? Vai viņš kaut kādā ziņā būtu kļūdījies? Bet kad un kur? Nekādi īpaši pārsteigumi neglabājās okeāna dzelmes kvadrātos, kurus viņi abi ar Irmu pēdējos gadus tika izlūkojuši. Sen nogrimušu tvaika laikmeta kuģu vraki, dziļi dūņās iestidzis veca burinieka korpuss, pagājušā gadsimta vidus primitīvas pasažieru lidmašīnas atlūzas .. . Viss bija apskatīts, attēlots hologrammās, precīzi atzīmēts uz okeāna dibena kartes. Sīs atliekas neizraisīja nekādu praktisku un zinātnisku interesi, tāpēc tās tika atstātas turpat, kur bija atrastas. Atskaites par darbu un kartes Ivs bija nodevis Viraka galvenās dokumentācijas glabātavā. Viņš nekādā ziņā nevarēja apsekotajā platībā palaist garām kaut ko būtisku. Ja nu tikai to neizkrauto gaisakuģi. Tomēr arī tas vēlāk bija padarīts nekaitīgs. Varbūt kaut kas glabājās turpat netālu, kur notika

vienīgi iepriekšēja rekognoscēšana un strādāja praktikanti? Galu galā okeāna dzelme vēl aizvien ir gaužām neizzināta. Tur ir tūkstošiem noslēpumu, tur slēpjas daudzu pagātnes noziegumu pēdas. Nāvējošu kravu, indīgu ražošanas atkritumu nogremdēšana, kas tika praktizēta pagājušajā gadsimtā, arī bija noziegums. Tā sekas apdraudēja visu cilvēci, pat vēl nedzimušās paaudzes . .. Viraka darbības pirmajās desmitgadēs galvenais ienaidnieks bija betona konteineru izgāztuves, kurās bija radioaktīvie atkritumi, noturīgas indes, sašķidrinātas indīgās gāzes. Sie konteineri parasti atradās lielā dziļumā, ne vienmēr bija precīzi zināmas to atrašanās vietas, bet šo drausmīgo pagātnes «sūtījumu» meklēšana un iznīcināšana atņēma daudz laika un spēku un gandrīz vienmēr bija riskanta. Lielākā daļa tādu izgāztuvju tika likvidētas jau gadsimta pirmajā pusē, tomēr pastāvēja iespēja, ka tās vēl kaut kur ir saglabājušās. Šobrīd tās bija kļuvušas vēl bīstamākas, jo betona konteineri sen bija savu laiku nokalpojuši, milzīgā ūdens spiediena deformēti un sāļā ūdens saēsti. Ja nu kaut kas tamlīdzīgs paslēpies okeāna dibenā pie Guamas salas . . .

Ivs sakoda zobus un mēģināja koncentrēt visu uzmanību uz ceļu, kas tagad līkumoja starp iesarkanām un tumši violetām klintīm. Un atkal jau nezin kuro reizi šajās dienās viņam atausa atmiņā Irma — it kā viņa būtu tepat blakus. Smalkais profils, mazā auss, zeltaino matu cirtas, tikko pamanāmā tumšā dzimumzīmīte uz kakla . . . Cik bieži viņu braucienu laikā, uz mirkli pagriezies pret Irmu, viņš bija skatījis tās profilu! Irmas acis parasti raudzījās uz priekšu, taču, sajutusi Iva ašo skatienu, viņa uzsmaidīja. Irma, Irma, kur tu patlaban esi? Vai tiešām tu būtu izdzēsusi no atmiņas visu bijušo? Mana Irma … Ja notiktu brīnums un tu pēkšņi atrastos man blakus . . . Ivs nenocietās un iesānis pameta acis uz savu pavadoni. Rems sēdēja nepakustēdamies, koncentrējies un nopietns. Joprojām raudzīdamies uz apvidus mašīnai pretī skrejošo ceļu, viņš pēkšņi sacīja:

— Mēs dzīvojam saprāta gadsimtā, cenšamies ieaudzināt cilvēkos lieliskas īpašības, gribam panākt, lai cilvēku attiecības kļūtu harmoniskas, bet viņu mūžs — ilgs un laimīgs. Taču mīlestība, tāpat kā pirms trīssimt gadiem, ir brīnum jauka un rūgta, šķiršanās — sāpīga un netaisna, bojāeja — cietsirdīga un bezjēdzīga .. . Un tā tas būs, kamēr vien pastāv saprāts.

īvs saspringa. «Ko tas nozīmē — vai tā būtu nejauša sagadīšanās, vai Rems patiešām spēj lasīt domas? Cik jocīgs cilvēks . . . Ko viņš vēl manī «izlasīja»?» Un īvs paskatījās uz savu ceļabiedru — nu jau satraucies un aizdomu pilns.

Rems lēnām pagrieza galvu uz viņa pusi.

— Piedodiet — jūs laikam kaut ko jautājāt? Es nesadzirdēju.

— Es … Jā … Es jautāju: kāpēc .. . Kāpēc tā ir?

Rems noņēma brilles. Viņa gaišajās acīs pazibēja kaut

kas zobgalīgs.

— Kāpēc? . . . Nu, tāpēc taču, ka jebkuram no mums iekšējā pasaule ir — bezgalība, kas līdzīga Lielā kosmosa bezgalībai. Ko mēs — divdesmit pirmā gadsimta cilvēki — zinām par Lielo kosmosu? Pēc katra atklājuma mums jārisina jaunas mīklas. Tāds pats ir Mazais kosmoss, kas ietilpst katrā no mums . ..

Pēc tam viņi ilgi brauca klusēdami. Ivs centās ne par ko neprātot. Galvā uzplaiksnīja aprauti domu zibšņi. Tas bija kā rudens lapkritī. Lapas virpuļoja, krita, un viņš staigāja pa tām kā tajā naktī, kad pēdējo reizi izskaidrojās ar Irmu .. .

Beidzot, pārvarējusi nelielu kāpumu, apvidus mašīna nokļuva uz šaura bazalta plato, un tajā pašā brīdī pa labi un pa kreisi aiz sastingušās lavas tumšajiem robiem pavērās fjordu spožā zilgme. Tālu rietumos aiz Sveina fjorda pacēlās Rosa kalna platais, nošķeltais konuss — gandrīz līdz pakājei ar ledu un sniegu klātā arhipelāga visaugstākā virsotne. Sniega segas klājienā melnēja milzīga krātera kauss.

— Mums ir laimējies,— teica Ivs, piebremzēdams mašīnu.— Ross tikpat kā nekad neparāda virsotni.

— Vai jūs jau esat bijis tā krātera tuvumā?— jautāja Rems, izkāpdams no mašīnas.

— Jā . . . Krāterī ir ledus. Neesmu manījis nekādas vulkāna darbības pazīmes.

— Tāpat kā citos šī arhipelāga vulkānos.

Pagājis sāņus, Rems vairākas reizes dziļi ieelpoja, tad aizvēra acis un nekustīgi sastinga.

īvs pagaidīja, kad viņš beigs vingrinājumu.

— Centrālā plato pakājē ir karstie avoti. Netālu no ģeotermālās stacijas . . .

— Es to zinu,— teica Rems.— Piedodiet, ka tik pēkšņi atslēdzos. Vai jūs nenodarbojaties ar indiešu vingrinājumiem?

Ivs noraidoši papurināja galvu.

— To es darīju tikai skolā. Pēc tam pietrūka pacietības.

— Es gan — visu mūžu. Joga neprasa daudz laika, taču ļauj pastāvīgi saglabāt vingrus muskuļus un skaidru galvu. Ir tādi vingrinājumi, kas atņem jebkuru nogurumu.

Ivs nodomāja, ka pēc gadu desmitiem arī viņš varbūt pievērsīsies šai sistēmai, bet pagaidām . . . Skaļi gan viņš tikai pateica:

— Es dodu priekšroku peldēšanai.

— Tas arī nav slikti,— Rems piekrita, kāpdams iekšā mašīnā.— Tomēr indiešu komplekss ir drošāks. It īpaši augstākie cikli.

— Kādus ciklus jūs pārvaldāt?

Rems brīdi vilcinājās ar atbildi.

— Man ir izdevies pacelties diezgan augstu pa šīs sistēmas kāpnēm . . .

— Trešais cikls? Varbūt pat ceturtais?

Rems tikko manāmi pasmaidīja:

— Pielieciet vēl!

— Vai tiešām piektais? Bet tad jau jūs . . .

— Man ir izdevies sasniegt gandrīz visas pakāpes. Man ir visaugstākā pakāpe jogas noslēpumu apgūšanā.

īvs nespēja slēpt pārsteigumu.

— Augstākā . . . Jāatzīstas, es nebiju domājis, ka mūsu laikmetā to var sasniegt vienā cilvēka mūžā.

— Tieši mūsu gadsimtā tas ir kļuvis iespējams.

— Jūs gan laikam uz Zemes esat vienīgais.

— Nē. Taču mēs neesam daudzi.

— Bez šaubām . . . Un tomēr — kā jums tas izdevās?

— Tas nav grūti, ja ar to nodarbojas sistemātiski un mērķtiecīgi. Kādreiz pastāstīšu sīkāk, un varbūt man izdosies jūs no jauna pievērst šai sistēmai. Man tā ļoti palīdzēja ekspedīcijā uz Marsu.

īvs tomēr vēl nevarēja rimties:

— Jogas augstākā pakāpe! Tātad jums nav nekā neiespējama. Jūs droši vien varat arī. . . lasīt domas, vai ne?

Rems vērīgi palūkojās uz īvu.

— Dažreiz,— viņš nepasmaidījis teica,— tomēr es cenšos to nedarīt.

— Tagad es saprotu . ..

— Ko jūs saprotat?— Rems sarauca uzacis.

— Jūsu izturēšanos pret cilvēkiem. Pret lielāko daļu no tiem.

— Nē,— Rems ļoti nopietni sacīja,— ne jau tāpēc .. . Bet vai mums nevajadzētu doties tālāk? Vai vēl ilgi jābrauc?

— Ne pārāk . . . Ciemats ir aiz pēdējā izrobotā zemesraga.

— Man ir gadījies būt daudzos vulkāniskajos apgabalos,— Rems teica, kad sarkanā apvidus mašīna atkal sāka ripot uz priekšu,— bet tik drūmas vietas es neatceros. Un tas ir skaidrā, saulainā dienā .. . Varu iedomāties, kas šeit notiek, kad plosās no Antarktikas atlidojušās viesuļvētras!

— Visa Džefra pussala ir tāda .. .— Ivs pamāja.— Divas krāsas — melna un sarkana. Arhipelāga visbargākā vieta. No okeāna puses vienā laidā augstas klinšu kraujas — tādas pašas kā šīs, zem mums. Augu valsts nav nemaz, tikai melnas, sastingušas lavas straumes un sarkani izdedžu slāņi. Vienīgā pieeja no jūras — niecīgais Antarktikas līcis. Un tajā ir ciemats.

— Kāpēc biologi iecienījuši tieši šo arhipelāga daļu?

— Viņi šeit nodarbojas ar okeāna bioloģiju. Okeāna dibenā starp piekrastes klintīm ir neparasti bagātīga dzīvība. Tur ir saglabājušies izcili subantarktiskās faunas pārstāvji, pie kuriem divdesmitajā gadsimtā cilvēki gluži vienkārši netika klāt.

Ceļš strauji nogriezās lejup uz mazu, zilu līci, ko puslokā iespīlēja sarkanmelnas kraujas. Līča krastā kā sudrabota pussfēra bija izvietojies Biologu ciemats — apdzīvota vieta Kergelēnā arhipelāga pašos dienvidos.

— Piemineklis atrodas tur .. .— Ivs apturēja apvidus mašīnu un norādīja uz augstu, klinšainu zemesragu, kas no austrumiem norobežoja līci.

No melnajām, bangu iekļautajām klintīm debesu zil- gmē kā bulta ietiecās sudrabots tornis.

Rems kādu brīdi klusēdams vēroja.

— Brīnišķīgi,— viņš beidzot sacīja.— Cik daudz dinamikas cilvēku un delfīnu ķermeņu spirālē! Apbrīnojami vizuāli izteikta tiekšanās paveikt varoņdarbu. Kāds milzīgs talants!

— Tas ir Teors. Viņa skulptūras izdaiļo Kosmonautikas pils ēku. Jaunībā viņš vairākus gadus pavadījis Kerge-

lēnā. Bet, Rem, vai patiešām jūs no šejienes varat saskatīt skulptūras?

— Bez šaubām! Redzu Joti skaidri. Vai tad jūs ne?

— Es tikai zinu, ka tās tur ir. Es taču ne vienreiz vien esmu bijis pie šī pieminekļa. Jūs ārkārtīgi tālu redzat.

— Nē, es redzu pavisam normāli. Taču protu koncentrēt savu redzi. Tā ari ir joga . . .

♦ ♦ ♦

Sarkanā apvidus mašīna tomēr pievīla . . . Apmēram kilometru no Biologu ciemata tā negaidot apstājās netālu no tās vietas, kur atdalījās ceļš uz zemesragu ar pieminekli. Par spīti visām pūlēm, motoru neizdevās iedarbināt.

— Patiesību sakot, es kaut ko tamlīdzīgu paredzēju,— teica Rems, kad kļuva skaidrs, ka kļūme ir nopietna un motors acumirkli nav izlabojams.

— Priekšnojauta?

— Gluži vienkārši neticība muzeja eksponātiem. Labi vēl, ka tas nenotika agrāk.

— Vai izsauksim elektromobili no Biologu ciemata?

— Domājat — ir vērts? Līdz ciematam desmit minūšu gājiens. Laiks ir lielisks. Jums taču nav sevišķi daudz darīšanu ciematā?

— Apmēram stundu, ne vairāk.

— Tad ejiet turp, bet es aizstaigāšu līdz piemineklim un pēc stundas jums pievienošos.

— Kāpēc jums jāiet kājām?— Ivs sāka protestēt.— No šejienes līdz piemineklim ir vismaz trīs kilometri. Nāciet man līdzi, bet no ciemata pāris minūtēs ar elektromobili tiksiet līdz piemineklim.

Rems smaidīdams papurināja galvu.

— Mēs abi vētras laikā jau diezgan izsēdējāmies. Ar vislielāko prieku noskriešu šo ceļu un vēl apskatīšu tuvumā arī lavu. Uz redzēšanos pēc stundas!

Un, atbildi negaidīdams, viņš vieglā solī ātri metās skriešus uz ceļa sazarojuma pusi, šķiet, tik tikko pieskār- darnies ar pirkstgaliem betona gludajai virsmai.

Kad īvs nokāpa pie ciemata ieejas slūžām, viņa pavadoņa pelēkais kombinezons jau bija nozudis aiz rupji tēstajām akmens plātnēm, kas apņēma laukumiņu ap pieminekli.

Biologu ciematā īvam vajadzēja tikai iepazīties ar Kergelēnā arhipelāga sektora ūdens tīrības kārtējo kontroli. Jau vairāk nekā desmit gadu biologi, kam palīdzēja speciāli trenēti delfīni, te veica šo kontroli. Viraka darbinieki laiku pa laikam vienīgi pārbaudīja uzraudzības darbu organizāciju un rezultātus. Viraka bāze Kergelēnā strādāja ciešā kontaktā ar Bioloģijas institūtu, un tomēr Vilens bija lūdzis īvu apmeklēt institūtu un sīki uzzināt, kā veicas darbs Kergelēnā.

Kā varēja spriest pēc kartēm un grafikiem, viss bija kārtībā. Ūdens paraugi, ko īpašās kapsulās delfīni atnesa no Indijas okeāna šis daļas dažādiem kvadrātiem, neuzrādīja piesārņojumu, kas būtu augstāks par pieļaujamo normu.

— Ja Viraka prasības kļūs stingrākas, ir izraudzīti daži iecirkņi, kur būs nepieciešama īpaša rīcība,— noslēgumā sacīja institūta galvenais koordinators,— bet pagaidām viss ir normas robežās.

— Tuvākajos gados tiks paaugstinātas prasības, lai subantarktiskās zonas ūdeņi būtu tīrāki,— pavēstīja Ivs,— to nosaka daudzi iemesli . ..

— Zinu,— galvenais koordinators, demonstrējis kartes un grafikus, izslēdza galda projektoru.— Mēs, biologi, arī esam ieinteresēti. Darba gan būs vairāk . . . Gan jums, gan mums. Atkal būs jāparāda ap daudzām salām piesārņojuma oreoli.

— Vai metāli?

— Ne tikai. Noturīgi ķīmiskie savienojumi, ko cilvēks radījis jau pagājušajā gadsimtā — ķīmijas uzplaukuma rītausmā. Visa planētas biosfēra ar tiem piesātināta. Vēji tos pastāvīgi izpūš no augsnes, tie nāk lejā no stratosfēras, kur pagājušajā gadsimtā tika izsviesti ar sprādzieniem. Paies gadu simteņi, iekams cilvēki galīgi tiks no tiem vaļā. Patlaban tie droši vien vairs nav bīstami, tomēr .. . Viss ir atkarīgs no tā, cik augstu koncentrāciju uzskatīsim par pieļaujamu. Bet to rādīs tikai nākamo paaudžu pieredze.

— Tieši tāpēc jau Viraks cenšas panākt, lai prasības tiek paaugstinātas,— teica Ivs.

— Protams, protams . . . Bet līdz ar to būs nepieciešama attīrīšanas iekārtu modernizācija, tātad milzīgi izdevumi. Seit, subantarktiskajā joslā, institūti un novērošanas stacijas netiks ar to galā. Būs jāiesaista tehnologi.

Ivs nolēma mainīt tēmu:

— Kergelēnā atrodas zonā, kurā, iespējams, kritīs ledus atlūzas, ja Antarktikas eksperiments neizdosies. Vai jums viss ir paredzēts?

— Protams . . . Palaišanas brīžos virszemes celtnēs paliks tikai dežuranti. Pārējie atradīsies pazemes telpās. Seit tas ir vienkārši. Pat mūsu pazemes elektriskā ceļa tuneļos bez pūlēm var izvietot visus arhipelāga iedzīvotājus. Tomēr ceru, ka risks dabūt uz galvas ledusblāķi nebūs pārāk liels.

— To cer visi . . .— īvs pavīpsnāja.

— Turklāt jādomā taču, ka ledus gabali, krītot atpakaļ uz Zemi, gluži vienkārši iztvaikos.

— To nu gan neviens precīzi nezina. Ir konstatēts, ka uz Zemes krituši komētu ledus kodoli. Tie radījuši pamatīgas katastrofas.

— Vai jūs domājat Tungusas fenomenu pagājušā gadsimta sākumā?

— Kaut vai to.

— Cik atceros, tas tika arī citādi izskaidrots.

— Jā, tā bija . . . Bet, ja uz Kergelēnu gāzīsies ledus- blāķu spiets, ja tie nebūs pacēlušies orbītā, šeit var atkārtoties Tungusas fenomens.

— Ceru, ka tas mums nedraud?

— Eksperimenta autori arī cer, un tomēr . . .

— Ja būs nepieciešams, mēs rīkosimies.

— Tātad,— īvs it kā pa jokam rezumēja,— šobrīd jūsu institūtam nav informācijas, kas varētu kaut kādā ziņā interesēt Viraku.

— Labprāt sagādātu jums to prieku.— galvenais koordinators pasmaidīja,— bet . . . Jūs tāpat jau saņemat regulāri visu informāciju no savas bāzes Kergelēnā. «Kaut kādā ziņā . . .»— viņš domīgi atkārtoja, skatīdamies pāri īva galvai.— Paga, paga . .. Lai gan tam nav ar jums tieša sakara, tomēr, šķiet, mēs paziņojām jūsu bāzei. Bet varbūt neziņojām. . . Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par jaunu, līdz šim nezināmu slimību, ar ko sirgst delfīni?

— Epidēmija?

— Nē, ir tikai divas saslimšanas. Pagaidām divas. Taču abās rezultāts letāls.

— Un kas tā ir par slimību?

— Mēs paši nezinām. Nav izdevies noteikt ierosinātāju vai pat iemeslu.

— Un kas tad ir noticis?

— Apmēram pirms trim mēnešiem mūsu delfinārijā parādījās slims delfīns — tas nebija mūsu, apmācītais. Neviens viņu nekad nebija trenējis. Bet viņš, kā jau, protams, lielākā daļa mūsdienu delfīnu, ne reizi vien bija ticies ar mūsu audzēkņiem. Bija skaidri redzams, ka viņš ieradies delfinārijā pēc palīdzības. Savvaļnieki bieži vien nāk pie mums, un, ja nepieciešams, mēs viņiem palīdzam. Diemžēl šis vairs nebija glābjams. Viņam sākās paralīze, un pēc dažām dienām viņš nobeidzās. Sekcija neparādīja nekādas patoloģiskas pārmaiņas. Nevienā orgānā. Delfīns bija vēl jauns. Vai tā būtu bojāeja bez acīm redzama iemesla? .. . Viena no mūsu bioloģēm ieinteresējās par šo gadījumu. Viņa ļoti ilgi pētīja beigtā dzīvnieka smadzenes un novēroja delfīnus, kuri bija nākuši kontaktā ar slimo. Tomēr neko nekonstatēja. . . Neviens no mūsu delfīniem nesaslima. Taču viņai izdevās noskaidrot, no kurienes bija ieradies slimais delfīns. Viņa nosūtīja turp kādu no mūsējiem, kas bija audzis delfinārijā. Tam vajadzēja sameklēt slimos, ja tur tādi vēl būtu, un atvest uz Kergelēnu — uz mūsu delfināriju. Viņa gribēja turpināt pētījumus. Viens otrs mūsu biologs pazobojās par viņas entuziasmu, bet .. .

— Bet.. .— Ivs atkārtoja, nezin kāpēc satraucies.

— Bet,— galvenais koordinators turpināja,— pēkšņi viņa saņēma otru pacientu. Tas bija mūsu delfīns — tas, kuru viņa nosūtīja meklēt. Mūsējais nevienu neatveda sev līdzi, acīmredzot nebija sastapis nevienu slimo. Tomēr izrādījās, ka tagad viņam pašam ir tieši tādi slimības simptomi, kādi bija bojā gājušajam pirmajam delfīnam. Un pēc pāris dienām nomira arī viņš. Atkal paralīze — un atkal nekādu redzamu slimības cēloņu.

— Vienīgi viņa ceļojums?

— Jā .. . Bet to vien nevar uzskatīt par cēloni. Mūsu delfinārijā audzinātie delfīni peld pa visiem okeāniem. Mēs jau esam noskaidrojuši citos institūtos: zinātne pirmo reizi saskārusies ar tamlīdzīgu saslimšanu.

— Bet no kurienes bija atpeldējis pirmais delfīns?

— No tālienes. No kaut kādām salām Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā. Tomēr lokalizācija gan varēja būt visai aptuvena. Tā bāzējas uz ziņām, ko viens delfīns nodevis otram.

— Kā sauc to bioloģi, kura nodarbojās ar saslimušajiem delfīniem?

— Vera Rokija.

— Es gribētu ar viņu aprunāties.

— Tas diemžēl nav iespējams. Viņa ir atvaļinājumā — kaut kur Ziemeļu puslodē — un atgriezīsies tikai pēc pusgada.

♦ + ♦

Ivs domāja par šo sarunu visu ceļu no Kergelēnas līdz Mosonai.

Divas neizprotamas saslimšanas. Ierosinātājs nav atrasts. Un atkal — Klusā okeāna ziemeļrietumu daļa. Vilens devis rīkojumu slēgt Guamas pludmales. Bez šaubām — tā var būt nejauša sagadīšanās. Mosonā noteikti jāparunājas ar Vilenu. Viņš droši vien jau būs atgriezies Galvenajā bāzē. Jāsazinās arī ar Dāriju, īvs jau šodien mēģinās to darīt, tiklīdz viņi būs aizlidojuši. No jauna atmiņā uzausa pēdējie mēneši pirms atvaļinājuma. Iva un Irmas grupa apsekoja Japānas dienvidu piekrastē jūras dibenu. Bāze bija ierīkota vienā no Bonina salām pašos ziemeļos. Ieniršana notika katru dienu. «Izķemmējuši» ar «šķīvīti» vienveidīgo, dūņām klāto līdzenumu, viņi atrada dažus nezināmus kuģus, kas bija ar smiltīm un dūņām gandrīz pavisam pārklāti. Tas viss attiecās uz deviņpadsmito gadsimtu. Vienam kuģim bija interesanta konstrukcija, un tas bija nodots zemūdens arheologiem. Pēc tam uzgāja to gaisakuģi, kas bija notriekts pēdējā karā. Tilpnēs bija bumbas ar visādiem draņķiem. Daļa bumbu atradās kritiskā stāvoklī.

Tieši tad viņš kārtējo reizi sastrīdējās ar Irmu. Irma uzskatīja, ka operācija būtu pārāk bīstama.

«Mēs esam atkritumu aizvācēji, nevis pašnāvnieki,» viņa apgalvoja. «Ar mūsu grupas spēkiem vien neko nepanāksim. Viraks jau vairākkārt ir smagi samaksājis par tādu «konfekšu» likvidēšanu. Es negribu tik dumji riskēt un negribu, lai tu arī riskētu. . . Negribu, ka vispār kāds riskētu.»

Ivs domās piekrita Irmai, tomēr grupas vadītāja prestižs lika viņam uzstāt, lai darbi tiktu turpināti. Viņš izstrādāja gaisakuģa tilpņu izkraušanas un kravas iznīcināšanas projektu. Bija paredzama ilgstoša, sarežģīta un bīstama operācija. Vilens projektu atzina par labu, tomēr lūdza nogaidīt ar tā realizēšanu. Sākās taifūnu periods, un darbi tika apturēti. Irma bozās, draudēja, ka braukšot

prom, vairākas dienas nesarunājās. Acīmredzot viņai bija izdevies pārliecināt Vilenu. Ivs negaidot tika izsaukts uz Galveno bāzi, kur uzzināja, ka grupu izformē. Vilens toreiz pieminēja kaut kādus sevišķi steidzamus darbus Atlantikā. Lielākā dala Iva grupas inženieru saņēma norīkojumu uz Atlantijas okeāna ziemeļu zonu. īvu un Irmu Vilens atstāja Galvenajā bāzē. Vairākas nedēļas viņi rekognoscēja maršrutus Mariānu dziļvagas austrumdaļā. Sie maršruti nekā jauna nedeva. Pēc tam — pusgadu atvaļinājumā.

Atvaļinājuma laikā ekspresinformāciju ziņojumos tika pieminēts Iva grupas pēdējais atklājums. Ekonomikas Visaugstākā Padome uzskatīja gaisakuģa izlādēšanu par pārāk bīstamu, un īpaša zemūdens celtnieku vienība izraka grunti zem kuģa un dziļi smiltīs un dūņās paglabāja tā atliekas zem četru kilometru ūdens slāņa. Tagad šī vieta bija parādīta uz visām zemūdens kartēm ar īpašu zīmi, bet okeāna kvadrātu Viraka posteņi speciāli novēroja . . . Varbūt tomēr satraukuma vaininieks ir apbedītais gaisakuģis? Bet kāpēc tas jāslēpj no Iva? .. .

Kaut arī vairāk nekā trīs tūkstoši kilometru atdalīja okeānā noklīdušo Kergelēnu no Austrumantarktīdas ledus krastiem, šis ceļa gabals īvam un Remam šķita pats īsākais. Viraka Kergelēnas bāzes četrvietīgā avionraķete «Kvarks-5», kas bija pielāgota lidojumiem ne tikai atmosfērā, bet arī Zemei apkārtējā kosmosa telpā, arvien straujāk palielinādama ātrumu, aiznesa viņus tālu ārpus Zemes atmosfēras robežām, lai pēc dažām orbitālā lidojuma minūtēm pa milzu parabolas atzarojumu viegli nolaistos pie Enderbiju Zemes fjordiem. Tur uz klinšaina plato, kas bija atbrīvots no ledus un klāts ar mūžvecu Zemes granītu, atradās sestā kontinenta galvaspilsēta — pirmatklājēju, zinātnieku, polārpētnieku pilsēta Mosona, vistālākā planētas dienvidos, tā nosaukta slavenajam ledus kontinenta pētniekam Mosonam par godu.

Pusstundu pēc starta no Kergelēnas «Kvarks-5» viegli nosēdās uz Mosonas lidostas apledojušā betona un ašam, zemam vējputenim pa pēdām pieripoja pie viena no pussfēriskajiem, oranžajiem angāriem, kuri gigantiskā lokā iekļāva tuksnesīgo lidlauku. Aerodroma milzīgā platība bija dīvainā pretrunā ar tur valdošo tukšumu. Signāluguņu iezīmētās starta joslas bija pilnīgi tukšas; nekur nekādas kustības — nedz cilvēku, nedz virszemes transporta —, tikai apledojis betons, smalki, nikni zemā

puteņa virpuļi, angāru klusie, oranžie pusapļi un blāvi pelēkas debesis, kas tajā vietā, kur vajadzēja būt saulei, vizuļoja perlamutra krāsās.

— Nudien, kā viņā pasaules malā!— teica Ivs.— Kāpēc tik milzīga lidosta? Tālo reisu avions šeit, kā redzams, ir retums?

— Sis ir viens no pašiem modernākajiem aerodromiem uz planētas,— Rems iebilda.— Tā tikai izskatās, ka te ir tukšs. Manuprāt, šajā brīdī te ik pēc piecām vai desmit minūtēm nolaižas un paceļas tālo reisu avioni. . . Skatieties, tur aiz mums jau tuvojas kāds starpkontinentu laineris.

īvs palūkojās norādītajā virzienā. Pāršķēlis mākoni, ātri nosēdās liels, daudzkrāsainās ugunīs mirdzošs raķeš- kuģis ar strupiem spārniem.

— Kāpēc tad lidlauks ir tukšs?

— Seit viss atrodas zem zemes un angāros . . . Mans draugs, tā taču ir Antarktīda! Turklāt te pašreiz ir ziema. Manuprāt, klajā laukā patlaban nav mazāk kā piecdesmit grādu, un vēl vējš . . . Mosona, lai cik liela būdama, arī galvenokārt ir pazemes pilsēta. Tūlīt mūsu «Kvarks» iebrauks virszemes angāra slūžās — un mēs nokļūsim ierastākos apstākļos un temperatūrā. Antarktīdā pēdējos gados plaši izmanto citu planētu celtniecības pieredzi, tikai bez pretmeteorītu aizsardzības. Dzīvojamie nami, darbvietas un sabiedriskās ēkas ir pilnīgi izolētas no ārējās atmosfēras, tajās tiek uzturēts mēreno joslu mikroklimats. Un tas ir pareizi, jo laika apstākļi šeit, it īpaši uz dienvidiem — pie leduskupola —, daudz neatšķiras, piemēram, no tiem, kas ir uz Marsa.

«Kvarks» palēnināja gaitu. Milzīgā angāra sarkanā siena jau bija pavisam tuvu. Atbīdījās slūžu vārti, un «Kvarks» reizē ar vējputeņa sniega vērpatām nokļuva nelielā, spilgti apgaismotā telpā. Tajā pašā brīdī vārti aiz viņiem aizvērās, bet priekšā atvērās nākamie. Otrās slūžās uz betona grīdas sniega vairs nebija. Viņi izgāja cauri vēl divām kamerām, ko atdalīja masīvas atbīdāmās durvis, un «Kvarks» nokļuva milzīgā, ļoti augstā, spoži apgaismotā zālē, kur atradās vēl ne mazāk par desmit dažāda lieluma avionu. Starp lidaparātiem šurpu turpu staigāja cilvēki lidotāju kombinezonos un parastos ceļojuma tērpos ģērbtu pasažieru grupas.

— Te nu ir modernā Antarktīda,— teica Rems.

īvs neko neatbildēja, bet nodomāja, ka šeit patiešām daudz kas ir mainījies. Atmiņā atausa sniegā ieputināta observatorija uz ledus kupola, kur viņš bija vienā no savām studentu gadu praksēm. Vairākus mēnešus viņi bija atšķirti no ārpasaules un darba apstākļus noteica laika apstākļi. . . Bet tagad pat Kergelēnā, kuru abi ar Remu nupat bija atstājuši, viņam šķita mazāk apdzīvota nekā šī tālo dienvidu zeme, kuras gaisa vārti nekādā ziņā nebija sliktāki par mēreno joslu pilsētu aerodromiem.

ANTARKTIKAS EKSPERIMENTS

Mosonā viņus gaidīja darbu kalni. Vajadzēja precizēt eksperimenta gaitu. Saskaņot noteikumus ar daudzām organizācijām — gan ar tām, kuras tieši piedalījās sagatavošanā, gan arī ar tām, kuras varētu nokļūt apdraudētā zonā, ja palaišana neizdotos. Cita pēc citas sekoja ekspertu komisiju sēdes, un īvam gandrīz visās bija jāpiedalās.

Notika vairāki lidojumi virs palaišanas rajona, taču, lai cik savādi tas būtu, tie neatstāja uz īvu īpašu iespaidu. Sagatavošanas darbi bija koncentrēti zem divus kilometrus bieziem ledusblāķiem, kurus no virspuses iezīmēja tikai tumšas, dziļas riņķveida tranšeju kontūras un kurus drīzumā bija paredzēts pacelt nepieredzētā lidojumā kosmosa telpā. Ledusblāķi no virspuses bija pārklāti ar īpašas sintētikas kārtu, kurai vajadzēja palēnināt ledus iztvaikošanu, kravai virzoties cauri atmosfērai. Sintētika krāsas ziņā daudz neatšķīrās no ledus un, apsnigusi ar nupat saputināto sniegu, vispār nebija pamanāma, lai gan avions lidoja pār eksperimenta rajonu tikai simt metru augstumā. Lidojumos Ivs no jauna pārliecinājās, ka palaišanas poligons ir īsts ledus tuksnesis. Tūkstošiem kilometru rādiusā nebija nedz ciemu, nedz meteoroloģisko staciju, nedz observatoriju. Virs zemes vienīgās būves bija ieejas dziļajās šahtās, pa kurām celtnieki devās zem ledus, un pie tām ledus lidlauki. Pašlaik pēdējie avioni izveda demontētās iekārtas, automātiku, atbrīvotos celtniekus.

Pēdējā lidojumā virs eksperimenta rajona piedalījās arī Rems. Aviona salonā valdīja troksnis. Lidojuma dalībnieki, kurus bija uzbudinājusi izšķirošās dienas tuvošanās, dzīvi sarunājās, strīdējās, prognozēja. Vienīgi Rems, kā parasti nesatricināmi mierīgs, tomēr klusāks nekā citreiz, rāmi sēdēja īvam blakus, laiku pa laikam paraudzīdamies iluminatorā uz lejā slīdošo ledus tuksnesi. Jau vairākas dienas, kā bija solījusi arī meteoroloģiskā prognoze, Enderbiju Zemē bija skaidrs laiks, gandrīz bez vēja, ar stipru salu. Sarkanīgā saule, uz dažām stundām paceldamās virs ziemeju apvāršņa, ar aukstu, violeti oranžu gaismu apstaroja nedaudz viļņaino, balto līdzenumu. Slīpā gaisma jo sevišķi reljefi izcēla plaisu un sniega ciņu rakstus. No augšas tālie ledus uvālu viļņi šķita zeltīti, bet ēnas to pakājē — violetas. Virs eksperimenta rajona avions nolaidās zemāk un, samazinājis ātrumu, apmeta vairākus lokus virs katra ledus cilindra, kas bija sagatavoti transportēšanai uz kosmosu. Šahtu būves jau bija demontētas, ledus lidlauki atstāti tukši, un tikai pēdu raksts sniegā un klusās, melnās šahtu rīkles atgādināja, ka šeit kaut kas ir noticis.

— Mēģinu iztēloties, kā te izskatīsies pēc palaišanas, bet nevaru,— īvam aiz muguras kāds ieminējās.

— Nebūs nekas īpašs,— skanēja atbilde.— Dziļa piltuve vairāk nekā divu kilometru diametrā un tajā karsta ūdens ezers, kas drīz vien aizsals.

— Četras piltuves un četri ezeri?

— Ja tā būtu! . . . Baidos, ka viss beigsies ar vienu, bet pārējās būsim velti taisījuši.

— Viraks?

— Bez šaubām! Ne jau bez pamata viņu pārstāvis visu laiku lido mums līdzi.

— Tss . ..

Rems, kurš bija vērīgi raudzījies pa iluminatoru, pagriezās pret īvu.

— Sāksim ar šo bloku. Glaciologi sīki izpētījuši visus četrus sagatavotos masīvus un šo uzskata par visdrošāko. Es tā gan nedomāju, bet. . . vakar tika nolemts, ka šim jābūt pirmajam.

Ivs noliecās pie iluminatora. Slīpā apgaismojuma izcelta, lejā melnēja dziļa, apaļa aiza. Tās sienas vertikāli ietiecās tālu ledū. Augšējā mala šķita sarkana, zemāk sarkano krāsu nomainīja violeta, bet tālāk viss iegrima necaurredzamā tumsā. Izskatījās, ka milzīgs, apaļš nazis šeit pāršķēlis ledus klaja bruņas.

— Kā tas izdarīts?— Ivs klusu jautāja.

Rems tikko manāmi pavīpsnāja:

— Vienkāršāk par vienkāršu. Ledus izkausēts ar lāzera staru . . .

Atvirzījies no iluminatora, Ivs ievēroja, ka visi lidojuma dalībnieki, kaklus izstiepuši, skatās lejā uz to bloku,

kuram būs lemts būt pirmajam.

♦ + ♦

Pēdējo vakaru pirms Antarktikas eksperimenta Ivs aizvadīja vienatnē. Rems un lielākā daļa komisijas locekļu jau bija izlidojuši uz komandpunktu, no kura bija paredzēta palaišanas tālvadība. Tur notika pēdējā aparatūras pārbaude. īvam kopā ar komisijas priekšsēdētāju — vienu no Vispasaules Akadēmijas viceprezidentiem — un Centrālās ekspresinformācijas aģentūras pārstāvjiem bija jāizlido nākamajā rītā. No savas istabas viesnīcā «Dienvidpols» Ivs mēģināja — jau nez kuro reizi!— sazināties ar Vilenu. Taču akadēmiķis vēl nebija atgriezies Galvenajā bāzē, un dežurējošais dispečers nezināja pateikt, kur viņš atrodas. Ivs šo dispečeru gandrīz nepazina, tāpēc sīkāk viņu neiztaujāja. Rišs arī bija aizbraucis no Galvenās bāzes, bet Dārija, kā varēja spriest, vēl atradās Guamā. īvs nezināja, kur viņu tur meklēt.

Drošības dēļ paņēmis līdzi vieglu vilnas mēteli, Ivs izgāja no viesnīcas uz spilgti apgaismotās ielas. «Dienvidpols» atradās Mosonas virszemes daļā, ko klāja milzīgs kupols no superizturīga vienlaidu stikla stiegrotā titāna karkasā. Kupola velve, kas bija neredzamu spuldžu gaismas pielieta, šķita zilgansarkana un imitēja vidējo platuma grādu vakara debesu nokrāsu. Drīz tur bija jāiedzirkstas pirmajām zvaigznēm. Šobrīd, skatoties no ielas, ko apgaismoja vakara ugunis un reklāmu zibšņi, īvam «debesis» šķita ļoti tālas, lai gan viņš labi zināja, ka tās atrodas tikai pussimt metru no restorāna, kas bija ierīkots uz «Dienvidpola» desmitstāvu kārbas jumta. Vakara stundās centra ielas virszemes transportam tika slēgtas un visā platumā tās aizņēma gājēju straume. Lielākā daļa no tiem bija celtnieki, aizkavējušies Mosonā līdz Antarktikas eksperimenta beigām, un daudz žurnālistu, kuri, kā jau Rems tika paredzējis, tālāk par Mosonu nebija nokļuvuši. Gadījās arī vienkārši ziņkārīgie, kas, zinādami, ka tiek gatavots eksperiments, bija izmantojuši savu brīvo laiku, lai paši uz savu iniciatīvu aizbrauktu tuvāk pie nepieredzētās palaišanas vietas.

īvs nosprieda, ka pilsētā, kā izskatās, spēcīgo izjūtu cienītāju ir pārāk daudz. No visām Dienvidu puslodes apdzīvotajām vietām Mosona atradās vistuvāk eksperimenta epicentram. Ja eksperiments neizdosies, Mosonai draudēja vislielākās briesmas. Tiesa gan, šādas iespējas varbūtība nebija liela, un tomēr . .. diez vai šeit būtu vēlams sapulcēties tādām Jaužu masām . . . Pēc pagājušā gadsimta katastrofālajām epidēmijām Zemes iedzīvotāju skaits atkal pieaug. Pēdējos gados tas kļuvis sevišķi jūtams. Kaut vai, piemēram, šeit, aiz Dienvidu polārā loka. Turpretī Virakam cilvēku pastāvīgi trūkst.

Ielūkojies vienā no bezgala daudzajām kafejnīcām, Ivs pamanīja brīvu vietu pie bāra letes. Viņš iegāja un palūdza tasi stipras kafijas un glāzīti konjaka. Tieva meitene, gandrīz vēl bērns, ar zilām acīm, rudiem matiem un tik baltu ādu kā ziemeļniecei no Eiropas, pāršūdinājuši smalkos pirkstiņus pār spīdīgajām automāta pogām un bikli pasmaidījusi, piebīdīja īvam paplāti, uz kuras bija tasīte ar kūpošu, melnu šķidrumu un mazs sudraba biķerītis. Lēni sūkdams stipro, aromātisko kafiju, īvs ieraudzīja, ka miniatūrā bārmene ziņkāri viņu novēro.

Kad Ivs atstūma tasīti, viņa ātri pienāca un vaicāja, vai viņš vēl kaut ko nevēloties.

īvs pieklājīgi pateicās un, uztvēris meitenes skatienu, pajautāja, kā viņu saucot.

— Odija,— meitene nevilcinoties atbildēja un, acis nodūrusi, piebilda:— Bet es jūs pazīstu … Jūs esat Ivs Maklajs no Viraka. Vai ne?

— Kā jūs to zināt?— Ivs bija patiesi pārsteigts.

— Es strādāju Jukatanas pussalā, turpat, kur Dārija — jūsu māsa. Mēs abas pērn kopā dzīvojām Meridā. Itin bieži jūs redzēju video, kad Dārija ar jums sarunājās . . . Es zinu par jums gandrīz visu,— viņa mulsi piebilda.

— Vai jūs esat arheoloģe?

— Ai nē, nebūt ne! Es beidzu normālskolu. Es vēl nemaz neesmu izlēmusi, par ko kjūt. Pastrādāju pie arheologiem un atbraucu šurp. Lai būtu tuvāk . . . Vai jūs saprotat? Nu — tam, kas rīt notiks.

Ivs nespēja atturēties nepasmaidījis.

-— Bet kas jūs rītdienas eksperimentā interesē?

— Kā jūs nesaprotat! Kaut kas tāds taču notiek pirmo reizi! Ja es varētu, es . . .

Viņa nepabeidza, bet Ivs saprata, kas slēpjas viņas izsaucienos. Ja Odija varētu, viņa aizkļūtu līdz pašam

komandpunktam vai vēl tālāk. Cik daudz cilvēku, it īpaši jauniešu, patlaban spriež tāpat kā viņa!

1 Vai jūs jau sen esat Mosonā?— Ivs jautāja, ar interesi skatīdamies uz meiteni.

— Jau divas nedējas.

— Un vai jums te patīk?

— Patiesību sakot, ne visai . . . Bet es vēl šeit pastrādāšu. Tas nebūtu pieklājīgi, ja es tūlīt pēc eksperimenta brauktu prom.

— Jā, laikam gan . . . Bet sakiet, Odija,— vai neesat domājusi par to, ka vajadzētu pameklēt kādu interesantu nodarbošanos, piemēram, Virakā? Viraks taču . ..

— Ak, ko jūs runājat!— Odija viņu ātri pārtrauca. — Es tam nederu. Es jau mājās, kad vēl biju maziņa, un pēc tam arī skolā visvairāk necietu sakopšanu.

«Tas ir tieši tas, par ko runāja Vilens,» Ivs nodomāja.

— Šolaiku jaunatne meklē, kur ir vieglāk,— sarunā negaidot iejaucās Iva kaimiņš pie letes.— Jums Virakā ir smags, netīrs darbs, turklāt bīstams. Sitie tik grib plivināties . . . Re, kā viņa — no ekvatora uz polu.

— Mēs nepavisam nemeklējam vieglus ceļus,— meitene iebilda, un viņas skatiens, kas pirms brīža bija maigs un mazliet mulss, kļuva dzēlīgs un ass.— Ticiet man, Juka- tanā nepavisam nebija viegli. Tur ir ļoti, ļoti karsts .. . Es strādāju celtniecībā. Mēs atjaunojām senu templi, un daudz kas bija jādara ar rokām.

— Spēlēšanās!— Iva kaimiņš nicīgi saviebās.— Ja tu būtu pamēģinājusi apstrādāt zemi — kaut vai sakņu dārzu —, apkopt mājlopus, pasaimniekot .. . Bet šī atjaunojusi vecu templi .. . Ko tu neteiksi! Kam tas vajadzīgs?

— Cilvēkiem, taču ne jau tādiem kā jūs!— meitene atcirta un, tumši pietvīkusi, novērsās.

— Piedodiet — ar ko jūs pats nodarbojaties?— Ivs pieklājīgi jautāja, pagriezies pret blakussēdētāju.

— Es esmu pats par sevi. Es esmu no nepiekritējiem. Pārtieku pats no sava darba. Ar visu savu ģimeni.

— Tā saucamais brīvais fermeris?

— Vai arī tā saucamais «civilizācijas apgādājamais». Tā tak jūs mēdzat mūs godāt,— viņš asi uzsvēra vārdu «tā ».

Ivs kādu brīdi vērīgi viņu nopētīja. Spēcīgs, mazliet sakumpis augums ar platiem pleciem. Liela, stūraina galva ar asiem sejas vaibstiem. Dzēlīgs mazo, dziļi iegrimušo acu skatiens. Barga rieva starp kuplajām,

gaišajām uzacīm, dziļas grumbas ap muti. īsi apgriezti, iesirmi mati. Vecmodīgs, mazliet nojucis tumšs uzvalks, elkoņos un uz ceļgaliem apdilis. Gari zābaki no rupjas zamšādas. Lielās, sarkanās rokas smagi balstījās pret bāra leti.

— Nu? Vai agrāk nebija gadījies ar tādiem tikties? — viņš beidzot izsmējīgi jautāja, uz īvu pat nepaskatīdamies.

— Nē, kāpēc ne?— īvs mierīgi iebilda.— Man ir draugs brīvais fermeris.

— Ko tu neteiksi, pat draugs . . . Man gan visi draugi ir tādi paši kā es.

— Gaumes lieta … — īvs paraustīja plecus.

— Bet no kurienes tad ir tas manas kārtas jūsējais draugs?

— Viņš dzīvo Austrālijā.

— Interesanti . . . Kur tad tieši?

— Ziemeļrietumos. Tur ir tāds ciemats — Džeksonvila.

— Paga, paga! Nu gan ir zili brīnumi! Arī es esmu no turienes. Kuru tad jūs tur pazīstat?

— Robertu Roiku.

— Robi? Es tak arī viņu pazīstu. Nu, mūsējais jau viņš ir, bet tāds jocīgs . . . Sacer grāmatas.

— Jā, viņš ir ievērojams rakstnieks.

— Ja viņš rakstītu ko jēdzīgu! Bet šis — par to, kas būs . . . Kā viņš var zināt, būs vai nebūs?

— Viņš ir rakstnieks fantasts, tāpēc viņš raksta par nākotni.

— Tīrās blēņas! Nieki! Kurš var skaidri zināt, kas būs? Kaut vai, piemēram, rīt . . . Vai viņiem tas izdosies vai ne?

— Jūs runājat par eksperimentu? Jāiznāk.

— Bet es domāju, ka neiznāks. Jūs prasīsiet — kāpēc? Tāpēc, ka pirmie kucēni vienmēr jāslīcina . . . Vai jums pašam nav tā gadījies?

īvs noraidoši papurināja galvu.

— Man gan ir. Bet vai tev, daiļaviņ, nav tā noticies, ka pirmie kucēni jāslīcina?— Brīvais fermeris pagriezās pret zilacaino bārmeni, kura ar interesi klausījās sarunā.

— Nē-ē . . .

— Se tev, lūgtum! Un vēl saucoties skuķis!— Viņš trieca pret leti savu smago plaukstu.— Pieminiet manus vārdus, Fjoda Bala vārdus,—viņiem tas neies cauri… Neies cauri!

— Kāpēc tad jūs esat šurp atbraucis?— Ivs jautāja. — Ja «neies cauri», kā jūs apgalvojat, šeit, Mosonā, būs bīstami.. .

— Es gribu pats savām acīm redzēt. Es esmu drosmīgs cilvēks. Pie mums visi ir drosmīgi. īsti vīri tikai starp mums vien vairs palikuši. Sievas jau arī, tiesa kas tiesa. Mēs tak visu darām paši. Ar šīm te rokām. Un mēs visu pieprotam . . . Turpretim šie .. .— Viņš nicīgi paskatījās pa labi un pa kreisi.— Ja te kāds šobrīd atslēgtu siltumu un gaismu, un ūdeni, puse bez vārda runas būs pagalam, tāpēc ka neko nemāk darīt. Tāpat kā šī,— viņš pamāja uz jaunās bārmenes pusi.— Viņa tak neko citu neprot kā spaidīt pogas, bet ja pašai būtu jāuzvāra kafija .. ..

— Nav tiesa!— Odija sadusmojās.— Es protu.

— Manuprāt, jūs mazliet pārspīlējat,— īvs teica Fjo- dam Bālam.— Mūsdienu cilvēki, kas pieraduši dzīvot ar ērtībām, daudzējādā ziņā, bez šaubām, ir atkarīgi no tehnikas, no automātiem. Bet viņi taču paši to visu ir radījuši un, ja būs nepieciešams, pratīs salabot, atjaunot.

— Nē, mani jūs nepārliecināsiet,— Fjods Bals drūmi sacīja.— Es visu mūžu esmu paļāvies nevis uz automātiem, bet uz tām te,— viņš pakratīja savas smagās, sarkanās rokas.— Tās mani nekad nav pievīlušas.

— Kāpēc jūs tomēr atbraucāt šurp?— īvs vēlreiz pajautāja.— Ja runājam nopietni.

— Es tak saku, kā ir . . . Paskatīšos, ka nekas neiznāk, un tad kliegšu pa visu pasauli, ka nav saimnieka un ka maitā labu mantu . . . Vai tad ir kas vērtīgāks par ūdeni? Un nu to kubikkilometriem grūdis kosmosā! Ja vēl kādas vajadzības dēļ, bet nē, piedošanu, sunim zem astes .. .

— Sis ūdens gan nekur Zemei nepazudīs,— īvs pasmaidot teica.— It īpaši tad, ja eksperiments neizdosies. Viss nolīs atpakaļ. Uz jūsu fermu arī.

— Manai fermai lieks lietus nav vajadzīgs.

— Lai nu tā būtu .. . Tātad jūs paklaigāsiet, ka zinātnieki nav pareizi rīkojušies,— un pēc tam? Eksperimentu taču tik un tā atkārtos.

— Neatkārtos. Ja visi kliegs — neatkārtos. Un tad mēs ievēlēsim Visaugstākajā Padomē īstus saimniekus.

— Ak tā! Bet cik tad ir tādu kā jūs, Fjod, brīvo fermeru, kas atteikušies no mašīnu civilizācijas,— loti maz!

— Ja jūs tā mētāsieties ar mantu, būs vairāk. Daudzi pievienosies mums.

— Neviens jums nepievienosies!— pēkšņi iesaucās Odija.— Tā nav tiesa, ka jūsu skaits pieaugs. Jaunieši jums nepievienosies. Jaunieši, kas piedzimuši jūsu fermās, bēg no tām uz neatgriešanos. Es jau nu to zinu. Jaunieši pievienojas tiem, kuri rītdien nospiedis pogu tur, uz ledus plato.

— Vai tu redzējies!— Fjods Bals nicīgi atcirta.— Viņa zinot! Kā tu vari zināt!

— Es arī esmu uzaugusi fermā — tikai ziemeļos, Skandināvijā. Mans tēvs — tāpat kā jūs .. . Bet mēs visi, brāļi un es arī,— mēs neturpināsim viņa darbu. Un, kad tēvam kļūs par grūtu, viņš pametīs fermu, dzīvos pie kāda no mums, un viņa fermas lauki atkal aizaugs ar mežu.

Savādi gan — Fjods Bals uzreiz neattapa, ko atbildēt. Viņš uzmeta vēl lielāku kūkumu un pabungoja ar resnajiem pirkstiem pa letes malu. Tad nopūties sāka purpināt:

— Tāpēc ka cilvēki ir muļķi. Tikai tāpēc. Visi skandina, ka cilvēki kļūstot gudrāki, bet vini top arvien dumjāki … Jā . . .

Fjods Bals piecēlās un, pamājis īvam, smagiem soļiem izgāja no kafejnīcas.

īvs paskatījās uz Odiju un iesmējās.

— Re, kāda jūs esat! Paldies par palīdzību!

— Ai, ko nu! Kā tad es jums palīdzēju?

— Strīdā. Jūs viņu pārliecinājāt vairāk nekā es ar visu garo runāšanu.

— Viņa meita arī ir aizbēgusi no fermas. Esmu par to pārliecināta.

īvs piecēlās.

— Jūs jau aizejat,— Odija skumji sacīja.— Būtu vēl pasēdējis . ..

— Nē, man jāiet.

— Bet rītdien?— Odijas balss iedrebējās.— Jūs droši vien būsiet tur? . . . Tālu . . .

— Jā, tur.

— Ak!— Odijas acis atkal iedzirkstījās.— Bet vai jūs nevarētu …

— Ko es nevarētu?

— Paņemt mani sev līdzi.

īvs paplēta rokas.

— Nu nekas,— Odija skumji noteica,— tad vismaz ienāciet . . . atpakaļceļā, kad tas viss būs cauri. . .

— Labi!— īvs pamāja, nenojauzdams, ka nespēs izpildīt savu solījumu.

♦ + ♦

Ap pusdienas laiku komandpunktā viss bija sagatavots. Pēc dažām minūtēm bija jāsākas Antarktikas eksperimentam. Komisijas locekļi jau sēdēja pusapaļajā pazemes zālē, kas bija izkalta granīta nunatakā[1] simt kilometru no palaišanas epicentra. Seit bija sapulcējušies visu augstāko orgānu pārstāvji, kam Zemes tautas bija uzticējušas planētas pārvaldi,— slaveni inženieri, izcili zinātnieki, gudri administratori. Ivs starp viņiem bija viens no visjaunākajiem, un tomēr viņam tika piedāvāta vieta pirmajā rindā — turpat, kur Remam, kas sēdēja blakus komisijas priekšsēdētājam — Vispasaules Zinātņu Akadēmijas viceprezidentam. Uz vadības pults tieši viceprezidentam pretī atradās četras lielas, sarkanas pogas. Tās bija ledus masīvu palaišanas pogas. Tomēr šodien bija paredzēts nospiest tikai vienu — tāda bija Viraka prasība —, un īvs te pārstāvēja šo svarīgo organizāciju, kas bija viņu pilnvarojusi un kas bija atbildīga par Zemes iedzīvotāju dzīvību un veselību.

Spilgti apgaismotajā zālē valdīja saspringts klusums. Klātesošo sejas bija ļoti nopietnas, dažas pauda satraukumu. Pat Akadēmijas viceprezidents ar pūlēm slēpa nemieru un, aplūkodams no sarauktu sirmo uzacu apakšas pārējos, nervozi berzēja tuklās, sārtās rokas.

— Atlikušas piecas minūtes . . .— vienā no skaļruņiem atskanēja neizteiksmīga balss. Visi sastinga, un daudzu skatieni pievērsās vadības pults lielajam centrālajam ekrānam, uz kura pagaidām bija redzams vienīgi sniegots līdzenums zem koši zila debesjuma.

— Laiks sāk maitāties,— kāds ieminējās.— Pieņemas vējš, un apvārsnis nomācas.

— Pagūsim,— sacīja viceprezidents — it kā pats sev.— Sinoptiķi prognozēja laika maiņu pēc pusotrām stundām, bet mums pietiks ar desmit minūtēm.

— Ja viss noritēs veiksmīgi,— aiz muguras atkal kāds ierunājās.

— Patlaban nav vajadzīgi lieki vārdi,— viceprezidents pieklājīgi iebilda, un visi no jauna apklusa. Kļuva dzirdami metronoma tikšķi, kas skaitīja pēdējās sekundes pirms palaišanas.

— Atlikušas divas minūtes,— aizskanēja zem nolaidenajām velvēm.

Atkal visi sastinga, un tagad skatieni pievērsās centrālajam ekrānam.

— Kā Mosona?— viceprezidents paklusi vaicāja.

— Mosona ir simtprocentīgi sagatavojusies,— nekavējoties atsaucās viens no skaļruņiem.

— Pateicos . . .

Un no jauna — metronoma tikšķi, kas tagad skanēja kā gonga sitieni.

Ivs uzmeta ašu skatienu Remam, kurš vienīgais šķita nesatraucams. Viņš pat neskatījās uz centrālo ekrānu. Atbalstījis zodu plaukstā un mazliet piemiedzis acis aiz tumšajām brillēm, Rems vēroja kontrolaparātu mērījumus.

— Minūte!

Zālē atskanēja smaga nopūta. īvam iešāvās prātā doma, ka nopūtušies reizē visi klātesošie. Viņš aizturēja elpu. Pēdējās sekundes . .. Skaitļu rinda, un, kad parādījās pēdējā, viceprezidents nospieda uz pults pogu.

Vispirms īvam šķita, ka nekas nav noticis, bet tajā pašā brīdī baltais klajums ekrāna centrā sāka mest kūkumu, virs tā pamazām auga ledus kupols, ātri pār- vērzdamies augstā, zilganā kolonnā. Tā arvien straujāk cēlās augšup, un pēkšņi zem tās izlauzās milzīgi tvaika mutuļi, nozibsnīja žilbinoša liesma, ekrānā sāka virmot nepieredzēts virpuļviesulis, aizslēpdams gan ledus klaju, gan zilās debesis virs tā.

Atskanēja zvani, uz pults iemirgojās signālspuldzes, balsis ziņoja skaitļu sērijas, uzliesmoja un iegaismojās blakusekrāni. īvam uz mirkli zuda priekšstats, kas īsti pašreiz notiek. Taču komisijas locekļi sēdēja, nebilzdami ne vārda, bet Rems mierīgi skatījās uz gaismas tablo.

Un pēkšņi Ivs intuitīvi saprata, ka noticis kaut kas neparedzēts, kaut kas tāds, ko neviens nav gaidījis .. . Ass Rema rokas vēziens, čaloņa aiz muguras, pakluss, bet uzmācīgs kāda signāla pīkstiens, kas nomāc visas pārējās skaņas . .. Ivs uzmeta ašu skatienu Remam. Tā pirksti bija krampjaini sažņaugti, bet saspringtais skatiens vērsts uz vienu no sāņusekrāniem. Ivs ar acīm sameklēja šo ekrānu. Uz zilā debesu fona aizstiepās plata dūmu šlepe, priekšā, tur, kur vajadzēja atrasties ledus kolonnai, sagriezdamās kā skrūve.

No jauna tika atkārtoti skaitļi. Tagad tos nosauca satraukti un juceklīgi.

— Šķiet, ka nav darbojusies daļa raķešu aparatūras,— kāds skaļi sacīja.

— Vai ieslēgti koriģējošie dzinēji?— jautāja viceprezidents, pieliecies pie Rema.

— Nē,— Rems atbildēja.— Tas ir ledus . . . Izjaukts viengabalainais masīvs. Tūlīt kolonna sašķīdīs.

— Ko darīsim? Kolēģi, jūsu domas!— viceprezidents pārlaida žiglu, nemierpilnu skatienu klātesošajiem.

— Desmit sekundes lēmumam!— piebilda Rems.

— Tā jāiznīcina,— kāds teica.

— Jā.

— Jā.

— Varbūt izdosies ievadīt orbīta vismaz daļu masīva?

Sajā brīdī spirāle uz ekrāna sadalījās divās daļās.

— Iznīcināsim,— Rems skaļi sacīja.— Mūsu rīcībā nav vairāk kā piecas sekundes.

Tā kā viceprezidents vēl šaubījās, Rems pastiepa roku un pats nospieda pogu ar melnu apmali. Tajā pašā mirklī jau vairākos tievos pavedienos sadalītās dūmu spirāles priekšgalā uzzibsnīja spoža dzirksts un pietūka balts mākonis, ātri pārvērzdamies smagā, pelēkā padebesī.

— Tas nu ir viss,— kāds aiz muguras noteica.

— Nē,— Rems spēji iebilda.— Automātika nav iedarbojusies, un mēs esam nokavējušies. Iespējams, tas ir pat droši, ka notiks lielu ledusblāķu un metāla lūžņu krišana. Jāizsludina vispārēja trauksme.

— Kāds ir varbūtējais izkliedes rādiuss?— viceprezidents ātri jautāja.

Rems norādīja uz tablo.

— Lūk, augstums, kurā iznīcināts objekts, bet tas ir rādiuss. Mosona atrodas apdraudētajā zonā. Kritiens var sākties pēc piecām, pēc septiņām minūtēm.

— Izsludiniet!

— Tas jau ir izdarīts.

— Atliek gaidīt rezultātus … — kāds nervozi teica un iesmējās.

— Iespēja nodarīt ļaunumu mākslīgajām būvēm nav liela,— sacīja viceprezidents,— un cilvēku dzīvībām, protams, ja visi izpildījuši instrukcijas prasības, draudi vispār ir niecīgi.

— Tātad pilnīga neveiksme?—aiz muguras atskanēja jautājums.

— Ņemot vērā Viraka noteikumus — jā,— viceprezidents domīgi teica.— Tas zināmā mērā ir akadēmiķa Vilena ultimāts: tikai pēc veiksmīgas pirmā bloka izvadīšanas orbītā un rezultātu analīzes drīkst palaist otro bloku. Tā kā pirmo neizdevās izvadīt, tagad .. .

Viņš apklusis paraustīja plecus.

— Tātad pirmā neveiksme izraisa šaubas par visu eksperimentu?

— Antarktikas eksperimentā jau pašā sākumā paredzēta četru bloku palaišana,— mierīgi sacīja Rems.— Četru, nevis viena. Projekta autori no sākta gala pieļāva, ka no četrām palaišanām pilnīgi izdoties var arī tikai viena. Akadēmiķa Vilena pozīcija mūs visus ļoti cieši ierobežoja, tāpēc mēs ilgi šaubījāmies, kuru bloku izvēlēties pirmo. Un esam kļūdījušies.

— Ko jūs ierosināt?— jautāja viceprezidents.

— Es uzskatu, ka palaišanu varētu turpināt atbilstoši sākotnējam plānam. Mums ir palikuši trīs pilnīgi sagatavoti objekti un ir vēl laiks. Taču patlaban, kā redzams, viss ir atkarīgs no Viraka pārstāvja domām. Ja viņš uzskata, ka pašreizējā situācijā eksperiments jāpārtrauc, es neiebildīšu. Jādomā, ka neviens cits no augstās komisijas arī neprotestēs.

— Par to varētu runāt, ja šeit atrastos pats akadēmiķis Vilens,— paziņoja viens no komisijas locekļiem,— bet šobrīd tā visa ir tukša pļāpāšana.

— Seit taču ir Vilena pilnvarots pārstāvis ar balsslē- mēja tiesībām,— iebilda viceprezidents.— Uzklausīsim arī viņa domas.

Visu skatieni pievērsās īvam.

«Tātad Vilens bija paredzējis šādu situāciju,»īvam iešāvās prātā, «šķiet, ka patlaban viss ir atkarīgs no tā, ko teikšu. Vilens minēja spējas nedomāt pēc parastā standarta. Bet vai es varu nedomāt pēc standarta? Kā lai es rīkojos?»

Zālē bija iestājies pilnīgs klusums. Komisijas locekļi saspringti gaidīja, bet piepeši šajā klusumā ielauzās spalga, satraukta balss, kas nāca no kāda ekrāna:

— Ārkārtējs paziņojums! Pirms piecām minūtēm uz Mosonas virszemes daļas kupola nokritis kosmisks objekts. Pilsētā ugunsgrēki. Sakari pārtraukti.

Komisijas locekļi cits caur citu sāka runāt. Daudzi piecēlās kājās.

«Tas ir atrisinājums,» nodomāja Ivs. «Lēmums ir skaidrs. Vilenam bija taisnība.» Pēkšņi viņš atcerējās Odiju: «Ja nu viņa nav izmantojusi pazemes patvertni? …»

— Sēde tiek slēgta,— viceprezidents skaļi sacīja. — Taču sakarā ar postījumiem Mosonā mums visiem pagaidām jāpaliek šeit.

— Pagaidiet!— atskanēja Rema spalgā balss. Noliecies pie sarunu iekārtas, viņš kaut ko jautāja un, paceldams roku, pieprasīja, lai visi apklustu. Iestājās klusums. Uz viena no sānekrāniem parādījās publiskās informācijas diktora seja.

— Pēc jūsu lūguma atkārtoju ārkārtējo paziņojumu: «Nezināmā kosmiskā objekta kritiens uz Mosonas pilsētu notika pulksten divpadsmitos un piecdesmit astoņās minūtēs. Divpadsmitos piecdesmit astoņās minūtēs . . . Pilsētā lieli postījumi un ugunsgrēki. Uz turieni jau nosūtītas glābēju grupas.»

Rems no jauna pacēla roku.

— Vai jūs visi dzirdējāt? Divpadsmitos piecdesmit astoņās minūtēs . . . Divas minūtes pirms mūsu eksperimenta. Katastrofa Mosonā nav nekādā ziņā saistīta ar Antarktikas eksperimentu.

— Sēde turpinās,— paziņoja viceprezidents.— Uzklausīsim Viraka pārstāvja — kolēģa Iva Maklaja domas.

Ivs pagriezās pret Remu:

— Pirmā objekta neiznīcināto atlūzu iespējamās krišanas laiks jau pagājis, vai ne?

— Jā,— sacīja Rems, ar interesi skatīdamies uz īvu.

— Vai mēs varam saņemt informāciju par sekām?

— Bez šaubām.

Rems vēlreiz noliecās pie mikrofona. Ivs nesadzirdēja, ko viņš saka, bet tajā pašā brīdī uz centrālā ekrāna noņirbēja skaitļu sērijas un inženieris, kas parādījās uz viena no blakusekrāniem, īsi pateica «nē».

— Apdraudētās zonas apdzīvotajos rajonos krišana nav reģistrēta,— Rems sacīja.

— Kā Viraka pārstāvis uzskatu, ka Antarktikas eksperimentu var turpināt,— īvs skaļi paziņoja.— Šodien pat. Tūlīt, jo tam atvēlētais laiks vēl nav pagājis.

— Vai būtu iebildumi?— jautāja viceprezidents.

Atbilde bija klusums.

— Tad turpināsim.

Nākamā pusstunda, kā šķiet, Iva mūžā bija pati grūtākā. Viņš nešaubījās par savām tiesībām pieņemt lēmumu, taču skaidri saprata, kādu atbildības smagumu uzņēmies, varbūt pat pretēji Vilena gribai. Viņš gandrīz nedzirdēja komisijas locekļu sarunas ar kontrolposteņiem, pēdējo gatavības pārbaudi, laika skaitīšanu. Viņš no visas sirds vēlējās tikai vienu — kaut tas viss beigtos pēc iespējas ātrāk! Kad viceprezidents pastiepa roku, lai nospiestu otru palaišanas pogu, Ivs aizmiedza acis un pēc tam skatījās nevis uz ekrāniem, bet uz Remu. Šoreiz Rems palika mierīgs līdz beigām — līdz tam brīdim, kad viceprezidents piecēlies paspieda viņam roku un skaļi apsveica viņu ar eksperimenta izdošanos.

Sajā mirklī visi cits caur citu sāka runāt, tikai Ivs sēdēja un klusēja — viņu pēkšņi bija pārņēmis briesmīgs vājums —, viņš domāja, ka tagad pēc iespējas ātrāk jāatgriežas Mosonā un jāatrod Odija.

Rems, izspraucies no pūļa, kas bija ielencis viņu un viceprezidentu, piegāja pie Iva un uzlika tam uz pleca roku.

Ivs paskatījās uz viņu.

— Viss beidzies,— Rems teica.— Iesim! Tagad sāksies preses konference.

— Tātad lido?— Ivs klusu jautāja.

— Protams. Nu jau ir orbītā.

— Cik daudz?

— Gandrīz viss palaistais masīvs. Vairāk nekā deviņdesmit procentu. Sākam jaunu celtniecības ēru tuvajā kosmosā!— Un, pieliecies īvam pie pašas sejas, viņš klusu piebilda:— Paldies visu projekta autoru vārdā! Paldies, ka ticēji!

♦ ♦ ♦

Uz Mosonu īvs tomēr netika. Pilsētā jau noritēja atjaunošanas darbi, bet no eksperimenta rajona sakari ar to bija apgrūtināti. īvam izdevās vienīgi uzzināt, ka pilsētas virszemes daļa ir diezgan smagi cietusi, viesnīca «Dienvidpols» un tai tuvākie kvartāli sagrauti. Katastrofas cēlonis un upuru skaits vēl tika precizēts. Ivs nepaguva noskaidrot, kāds liktenis piemeklējis Odiju. Tūlīt pēc rekongnoscējošā lidojuma uz palaišanas epicentru viņš saņēma Vilena rīkojumu steigšus ierasties Viraka

Galvenajā bāzē. īvs nekavējoties izlidoja — ar pirmo reisu caur Austrāliju. Ar šo pašu reisu aizlidoja arī vairāki komisijas locekļi. Rems bija pavadītāju vidū. Viņam vēl kādu laiku bija jāaizkavējas Antarktīdā. Viņš bija iekļauts komisijā, kam jāizmeklē katastrofas cēloņi Mosonā.

— Gaidīšu jūs uz nākamo palaišanu,— šķiroties Rems sacīja īvam un cieši paspieda viņa roku.

— Jādomā, ka man nekad vairs neuzticēs tamlīdzīgu misiju,— īvs atbildēja, rūgti pavīpsnājis.— Bet es gribētu jums kaut ko palūgt.

— Darīšu visu, kas ir manos spēkos.

— Paldies, Rem! Jūs drīz tiksiet uz Mosonu. Pamēģiniet sameklēt tur kādu cilvēku . . . kādu meiteni. Es nezinu, kas ar viņu noticis. Viņa strādāja bārā netālu no viesnīcas «Dienvidpols». Mēģināju par viņu kaut ko uzzināt, bet.. .

— Saprotu. Kā viņu sauc?

— Viņas vārds bija Odija. Neliela auguma blondīne zilām acīm, apmēram septiņpadsmit gadus veca. Dzimusi Skandināvijā .. . Pirms atbraukšanas uz Mosonu strādājusi Meksikā pie arheologiem kopā ar manu māsu. Diemžēl neko citu par viņu nezinu sacīt, jo . . .

— Es visu sapratu. Tiklīdz būšu ieradies Mosonā, tūlīt visu noskaidrošu un paziņošu jums. Bet uz kurieni?

— Acīmredzot uz Viraka Galveno bāzi.

— Tad gaidiet drīzumā vēstis, īv!

— Palieciet sveiks, Rem! Paldies!

— Līdz nākamajai reizei, mans draugs! Ceru, ka tuvākajā laikā varēšu jūs iepazīstināt ar jogas noslēpumiem. Jūs pārliecināsieties, cik svarīgi tas ir mūsu darbā.

Uz trapa pēdējā pakāpiena īvs atskatījās. Rems ar kailu galvu vēl aizvien stāvēja apakšā. Asās ledainā vēja brāzmas purināja viņa kuplos, tumšos matus. Viņš pieturēja ar rokām brilles un, uztvēris īva skatienu, pasmaidīja. Saglabādams atmiņā viņa atvadu smaidu, īvs iekāpa avionā.

TRAUKSME

Tās pašas dienas vakarā īvs steidzīgi devās pa oleandriem apstādīto aleju uz apaļo, balto Galvenās bāzes ēku. Augstu debesīs spoži spīdēja pilnmēness. Sudrabotais

mēness tilts krita pār gaišo okeāna klaju lidz pašam apvārsnim. Siltais, valgais gaiss bija ziedu rūgtenā aromāta piesātināts. Bāzes ēkai visapkārt sastinguši pletās platie palmu vēdekļi. Smailo lapu asās ēnas izrotāja marmora sienas ar fantastiskiem rakstiem. Piegājis tuvāk bāzes ēkai, īvs palēnināja soli. Viņš labi pazina Vilena ātro dabu un gaidīja brāzienu. Tomēr viss notika citādi.

Kaut ari jau bija vēls, Vilens gaidīja viņu savā kabinetā. Viņš sēdēja sakumpis un izskatījās ļoti noguris un krietni novecojis. Skumji palocīdams galvu, viņš atbildēja uz īva sveicienu un ar mājienu uzaicināja īvu apsēsties atzveltnes krēslā viņam pretī.

Pirkstus sažņaudzis un lūpas sakniebis, Ivs saspringti gaidīja, bet Vilens klusēja, it kā aizmirsis viņa klātbūtni, īvs galīgi apjuka. Viņš vēl nekad nebija Vilenu tādu redzējis. Un pēkšņi — nezin kāpēc — īvs apjauta, ka Vilena stāvoklis nebūt nav saistīts ar Antarktikas eksperimentu, ka iemesls ir pavisam cits. Kaut kas noticis šeit — Galvenajā bāzē. Kaut kas traģisks . . .

— Skolotāj,— īvs klusu jautāja,— vai kaut kas atgadījies?

— Jā, manu zēn! Baidos, ka noticis kaut kas nelabojams. Un vainīgs esmu es . . .

īvs acumirklī saprata.

— Dārija … — viņš iesāka un apklusa, pēkšņi sajutis mutē neciešamu rūgtumu.

Vilens nodūra galvu vēl zemāk.

— Jā.

— Vai viņa . . . Vai viņa vēl dzīva?

— Jā . . . Bet . . . Stāvoklis ir ļoti smags.

— Kur viņa ir?

— Havaju salās — Centrālajā hospitālī. Pie viņas ir Rišs, bet . . .

— Vai tā ir paralīze?

— Jā. Kā tu zini?

— Viņa ienira pie Guamas salas?

— Jā. Es — es viņai atļāvu, lai gan man nevajadzēja to darīt. Bet kā tu to zini, Iv?

— Tas nav svarīgi. Par to vēlāk … Es tūlīt pat lidošu pie viņas, tomēr es gribētu vēl zināt. . .

— Manas aizdomas . . . Vai tu atceries? Ne velti uzpeldēja zivis, manu zēn! Kāda sasodīta zemūdens laboratorija! Pagājušā gadsimta beigas. Un tā noslēpta, ka

nevienam ne prātā nenāca. Acīmredzot mums nezināmas gāzes noplūde. Izrādījās, ka vieglie skafandri nepasargā. Dārija nav vienīgais upuris.

— Vai briesmas izplatās?

— Kā redzams … lai gan lēnām. Mums nekavējoties jārīkojas. Sis tas jau ir uzsākts. Es tūlīt lidošu uz Guamu. Gaidīju tikai tevi, Iv. Gribu tev lūgt . . .

— Es sapratu. Braukšu jums līdzi.

— Paldies … Tu taču tur netālu esi strādājis. Pašreiz tas ir svarīgi.

— Tātad — mana kjūda, Skolotāj? Vai zemūdens meklējumos es būtu palaidis garām šo laboratoriju?

— Nebūt ne! Sis kvadrāts nekad nav sīki pētīts. Tur ir ļoti dziļš. Kas to būtu domājis, ka pratuši noslēpt tādas ietaises! Tava māsa uzminēja un atrisināja uzdevumu . . . Tikai pārāk dārgi samaksāja. Es to paredzēju, bet nepaguvu brīdināt. Ilgi aizkavējos pie Odingvas. Tur arī nelaime . . . Sadursme ar kaut kādu noslēpumainu kosmisku objektu. Odingva ir ievainots, labi vēl, ka ne visai nopietni. Bet metāla atlūza, kurai viņš bez panākumiem dzinās pakaļ,— tā vispār ir nozudusi. Radusies doma, vai tā maz ir piederējusi kādai vecai mūsu planētas konstrukcijai.

— Kas tad tā ir?

— Ar šo jautājumu pašreiz nodarbojas Vispasaules Akadēmijas astronomi un kosmologi. Viss var būt, bet pagaidām nevajag steigties ar secinājumiem.

— Arpuszemes civilizācija?

— Ko var zināt. . . Pat tas ir iespējams.

— Un tomēr, Skolotāj . . . Kāpēc jūs nesūtījāt uz Guamu mani? Tur es droši vien būtu vairāk noderējis.

— Nezinu, nezinu . . . Varam pateikties tieši Dārijai, ka Guamā viss tik ātri kļuva skaidrs. Viņa sameklēja vecu dokumentu kaut kādā pusaizmirstā karabāzes arhīvā — tāda bāze reiz bijusi uz šīs salas. Būdama vēsturniece, viņa uzreiz saprata, kas jāmeklē un kur jāmeklē. Diemžēl viņa gribēja pati pārbaudīt iespējamo hipotēzi, bet es nenovērtēju briesmas. To es sev nekad nepiedošu! Kas attiecas uz tevi, Iv . . . Tava Antarktikas misija bija ļoti svarīga. Un pēc tam vairs negribēju tevi atraut. Bet pašreiz mūsu uzdevums ir padarīt nekaitīgu pagātnes «sveicienu», kuru atklāja Dārija. Mēs uz turieni sūtām galvenos Viraka spēkus. Gandrīz visi darbi jāpārtrauc. Virakam šobrīd pats svarīgākais ir Guama.

— Antarktīdā … — īvs iesāka.

— Manu zēn, tu esi pareizi rīkojies. Un, kā redzams, tas ir labi, ka tieši tu biji tur, nevis es .. .

— «Kvarks-septiņi» gaida jūs lagūnas krastā pie parka,— no iekšējo sakaru ekrāna atskanēja dežuranta balss.

— Mēs ejam,— atbildēja Vilens.— Kādi ir pēdējie ziņojumi?

— Vissvarīgākie ir divi,— teica dežurants, parādīdamies uz ekrāna.— Pirmais: Dārijas veselības stāvoklis mazliet uzlabojies. Galvenais ārsts lika pateikt, ka radusies cerība. Otrais: postījumus Mosonā izdarījis metāla fragments, kas atrāvies no orbītas ārpus Zemes. Atjaunošanas darbos atrasta šīs konstrukcijas atlūza. Tiek precizēts, kur un kad tā izgatavota . . .

— Paldies dievam,— tikko dzirdami nočukstēja Vilens, un šis vecais teiciens satrauca īvu vairāk nekā pats ziņojums. Viņš gribēja pasacīt Vilenam kaut ko ļoti svarīgu, bet domas nez kādēļ bija kļuvušas nesakarīgas. Juzdams, ka trīc lūpas, īvs steigšus novērsās.

Aiz platā loga naksnīgā vēja brāzma sakustināja mēness apspīdētās palmu galotnes. Pūsmas saviļņotais mēness tilts novizuļoja un pārlija ar dzīvu sudrabu. Rifos pazibēja baltās bangu galotnes. Tikai lagūnas ūdeņi vēl turējās mierīgi un blāvi mirdzēja gluži kā liels, senlaicīgs spogulis. Bet pie tālajiem rifiem, kas slēdza ieeju lagūnā, jau kļuva redzamas bangas, un no tām pa visu gludo ūdens klaidu plaši izplūda laiski ņirbu vilnīši. Pa kreisi pie paša krasta, kur atradās nosēšanās laukums, virs koku galotnēm blāvi spīdēja «Kvarka» daudzkrāsainās starta ugunis.

— Skolotāj, mūs gaida,— īvs klusu atgādināja, neatraudams skatienu no loga.

— Tūlīt,— Vilens domīgi sacīja.— Ļauj man brīdi padomāt. Tas otrs ziņojums . . . Tātad nevis meteorīts, bet metāla konstrukcijas fragments. Man šis «meteorīts» jau pašā sākumā nedeva mieru,— Vilens turpināja, skaļi apspriezdamies pats ar sevi.— Meteorīta nokrišana pilsētā, turklāt tādā mirklī! Divas minūtes pirms ledus gabalu pacelšanas no Zemes . .. Šādas sagadīšanās varbūtība ir bezgala niecīga. Bezgala niecīga, īv! Vai tu saproti? Bet vai tik tas nebūs lidojošais kosmiskais holandietis, pēc kura dzinās Odingva? Un,ja nu tā .. . tas jau atbilstu loģiskai rīcībai. Izvairīšanās no sekošanas,

pēc tam . . . pāreja uzbrukumā. Ja man ir taisnība, cilvēce saskārusies ar jaunu — neiedomājami svarīgu — problēmu. Vai tu saproti? Ir jāpastāv Kaut Kam, kas radījis šo konstrukciju un virzījis to uz Mosonas kupolu . . .

— Vai jūs, Skolotāj, domājat, ka tas būtu kosmosa kuģis no citas civilizācijas Saules sistēmas apkaimē?

— Kuģis, eskadra, kuras izlūks varētu būt šī konstrukcija . . . Un tās pašiznīcināšanās ir gan uzbrukums, gan brīdinājums Zemei. Man nāk prātā dīvainas domas. Baidos, Iv, ka mūsu vēsturē sākas smags periods . . . Jā, tā vien šķiet . . . Un tomēr pats galvenais šobrīd ir Guama,— jau pavisam citā balsī pabeidza Vilens, pieceldamies no galda.— Drīzāk dosimies turp un — pie darba!

Ivs uzmeta ašu skatienu sirmajam akadēmiķim.

Tur stāvēja atkal tas pats vecais Vilens.

STABS GUAMA

Rītausmā viņi ielidoja Guamā. Ivs bija baidījies no burzmas, laužu bariem, satrauktiem ziņojumiem, bet salas mazajā lidostā viss izskatījās kā parasti.

Viņus sagaidīja vienīgi Mikijs, Viraka inspektors Klusā okeāna ziemeļrietumu apgabalā, mazs, plecīgs, platu seju, dzimis Japāņu salās. īvs labi pazina Mikiju ķopš iepriekšējā darba okeāna attīrītāju grupā. Viņi vairākus gadus bija izsekojuši blakus kvadrātus. Mikijs bija vecāks par īvu. Kādreiz Ivs no viņa bija daudz ko iemācījies un lieliski zināja, ka aiz Mikija atturības, lakonisma, pat zināmas ārējās bardzības slēpjas milzīgs pētnieka talants, entuziasta sirds, kas uz mūžīgiem laikiem atdota Virakam, un meklētāja saprātīgā drosme.

— Pagaidām viss atbilst normai,— Mikijs sacīja sveiciena vietā un pēc savas dzimtenes sena paraduma zemu palocījās Vilenam un pēc tam īvam.

Vilens apmierināts pamāja. Ivs uzsita vecajam biedram uz pleca, un Mikijs, tikai ar acīm pasmaidījis, arī pārvilka ar šauro, smulgo plaukstu īvam pār plecu.

Viņi ātri izgāja cauri lidostas hallēm, kurās šajā agrajā rīta stundā nebija pasažieru, un iesēdās vajējā, baltā elektromobili, kas stāvēja pie ieejas.

— Vai pie manis?— ieslēgdams motoru, pa pusei jautājoši teica Mikijs.

Vilens, kurš bija apsēdies blakus Mikijam, klusēdams pamāja, un elektromobilis bez trokšņa sāka braukt un, strauji uzņēmis ātrumu, aiztraucās pa plato betona daudzjoslu lenti, gar kuru auga ziedošas magnolijas.

Autostrāde, taisna kā bulta, bija gandrīz tukša. Vietumis tā slaidi pacēlās piekrastes pakalnos, vietumis noslīdēja ielejās. No pauguriem atklājās plaša panorāma — zaļumos grimstošas krastmalas terases un zemās rīta saules staros mirgojošs, bāli zils okeāna klajš; ieplakās ceļš šķita iežmaugts starp biezi noaugušām, zaļām sienām, pār kurām pacēlās staltas palmu kolonnas, ko izdaiļoja kupli plato, zaļo lapu vēdekļi. Sur tur starp zaļumiem pazibēja ēku jumti visdažādākajās krāsās un, atspoguļodamas saules starus, uzdzirkstīja logu rūtis. Siltā gaisa vingrā plūsma lika īvam atslīgt uz mīkstā sēdekļa, un viņš ar baudu pacēla gaisa vilnim pretī Kergelēnas un Antarktīdas bargo vētru apsvilināto seju. Nebeidzamais siltais strāvojums, ko pastiprināja ātrums, nesa sev līdzi ziedu skurbo smaržu, okeāna iesāļo valgumu un atmiņas par tām dienām, kad Ivs bija šeit strādājis, bet vaļas brīžos tikpat trauksmaini joņojis pa salas ceļiem, uzlicis vienu roku uz elektromobiļa stūres, bet ar otru apkampis Irmas iedegušos plecus. Atkal Irma . . . Antarktīdā viņš Irmu gandrīz nebija atcerējies. Sāka pat izzust tukšuma sajūta, kas pēdējos mēnešos nebija viņu pametusi.

Bez šaubām, viņš bija ļoti aizņemts. Milzīgā atbildība un beidzamo dienu uztraukums visu citu bija atvirzījis tālāk. Un, ja viņš gribēja būt pavisam atklāts, zināmu lomu bija spēlējusi Odija . . . Lai cik savādi tas būtu, tikšanās Mosonā ar smuidro, zilacaino blondīni no mazās kafejnīcas bija palīdzējusi viņam pārvarēt zaudējuma sāpes, kuras viņš sevī glabāja. Tiklīdz viņš atcerējās Odiju, viss kļuva viegls un vienkāršs . . . Un viņš atgriezās pie šīm atmiņām kā pie dziedinošām zālēm. Nezin kāpēc viņš bija cieši pārliecināts, ka Odijai nekas nav noticis, ka viņi abi vēl tiksies, lai gan Mosona ir sagrauta un par Odijas likteni viņš neko nezina. Tik tiešām jāpabrīnās, kā šī meitene bija gandrīz dabūjusi laukā Irmu no viņa atmiņām.

Bet patlaban šeit, Guamā, no jauna atgriezās atmiņas par Irmu un tik skaudras — it kā viņa būtu tepat acu priekšā. Viņš, protams, ir bijis netaisns. Ļoti netaisns. Viņam gluži vienkārši nebija tiesību aizmirst tās dienas,

ko abi bija kopā pavadījuši Guamā. Un vai nu Guamā vien .

No šīm domām rīts it kā kļuva blāvāks, debesis satumsa un zaļie krūmi un koki vairs nelikās tik koši un svaigi, kā tas viņam bija šķitis, uzsākot braucienu no aerodroma.

Smaga nopūta izlauzās no Iva krūtīm, un viņš aizvēra acis.

— Neuztraucies, īv, tavai māsai ir labāk,— Mikijs nepagriezdamies teica.— Pirms jūsu atlidošanas es runāju ar ārstu. Viņš uzskata, ka lielākās briesmas jau garām.

— Paldies,— īvs nomurmināja, juzdams, ka nosarkst.

— Viņa pēc iespējas ātrāk jānosūta uz Maskavu,— sacīja Vilens.— Tiklīdz būs iespējams viņu pārvietot.

— Seit ir ieradies vesels mediķu konsilijs no Maskavas, Tokijas, Sanfrancisko,— teica Mikijs.— Viss būs labi.

«Bet delfīni taču aizgāja bojā,» nodomāja īvs. Viņš gribēja to pastāstīt, tomēr juta, ka šajā brīdī nespēj.

Mikijs palielināja ātrumu un nogriezās no autostrādes vienā no atzarojumiem. Pēc pāris minūtēm elektromobilis apstājās veca parka dziļumā pie nelielas kubveida ēkas no tumša stikla un metāla.

— Lūdzu,— sacīja Mikijs un nospieda pogu, atvērdams mašīnai visas durtiņas.— Mazliet parunāsimies tepat, bet tieši astoņos būs apspriede pie akadēmiķa Tora. Viņš atlidoja vakar un ir apmeties blakushotelī.

— Tātad arī Tors ieradies . . .— Vilens apmierināts pamāja.— Tas ir lieliski!

— Ir atbraukuši visi, kurus jūs nosaucāt,— sacīja Mikijs, pastiepdams roku uz villas stikla durvju pusi.

— Lieliski!— Vilens atkārtoja.

Paklausīdamas Mikija žestam, durvis bez trokšņa atbīdījās.

īvs uzmeta skatienu savam pulkstenim. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit divas minūtes. «Mūsu rīcībā ir tikai divdesmit minūtes,» īvs nodomāja, ieiedams Vilenam līdzi vēsajā, krēslainajā hallē. Tur Mikijs viņus vēlreiz sveicināja, pēc savas dzimtenes senā paraduma zemu palocīdamies. Vilens ļoti nopietni atkārtoja izsmalcināto pieklājības rituālu, un īvs bija spiests sekot viņa paraugam."

— Tātad?— Vilens jautājoši iesāka, kad viņi visi trīs bija apsēdušies pie zema galdiņa, uz kura bija servētas vieglas brokastis.

— Neviens ūdens vai gaisa paraugs nav uzrādījis kādu indīgu substanci. Tikai parasto piesārņojumu,— Mikijs klusu sacīja.

— Tomēr saindēšanās oreols paplašinās?

— Postošās iedarbības oreols uz dzīviem organismiem, kā redzams, nedaudz paplašinās,— Mikijs padomājis atbildēja.— Taču neviens joprojām nezina, kas tas ir.

— Skolotāj, jūs pieminējāt nepazīstamas ļoti toksiskas gāzes noplūdi,— teica īvs.

— Viena no hipotēzēm,— Mikijs pamāja.

— Bet kas nerada šaubas?

— Epicentra atrašanās vieta, tās zonas rādiuss, kuras robežās viss dzīvais ir iznīcināts, tukšā zona, no kuras viss dzīvais ir migrējis,— Mikijs uzskaitīja.— Turklāt orientējošs rādiuss zonai, kurā neieiet vairs zivju bari; rādiuss zonai, kuru vairs neapmeklē delfīni. Pēc mūsu ziņām, pēdējo triju zonu rādiusi paplašinās, līdz ar to izriet secinājums, ka briesmu izplatība turpinās.

— Nu, kas tad tas ir?

— Pagaidām neviens to nezina.

— Bet kas ir epicentrā?

— Kaut kāda liela būve zem aizsargkupola, kuru ūdens saspiedis, tas noticis vai nu šogad, vai mazliet agrāk. Jūs redzēsiet zemūdens filmēšanas kadrus.

— Un kāds ir dziļums?

— Apmēram seši kilometri.

— Bet šīs būves lielums?

— Aizsargkupola diametrs ir simt divdesmit metri. Kaut arī tas ir tik liels, to līdz šim nebija izdevies atklāt, tāpēc ka tas ne tikai aizsargājis būvi, bet arī to nomaskējis.

— Tomēr kas īsti tas ir?— īvs atkal iesaucas.

Mikijs klusēdams paraustīja plecus.

— Tas nu mums jānoskaidro vispirmām kārtām,— Vilens domīgi sacīja, plūkādams bārdiņu.

— Bet tādā situācijā iespējami visādi pārsteigumi.

— Pārsteigumi?— Mikijs sarauca uzacis.— īv, mūsu darbā pārsteigumu nedrīkst būt. Pārsteigums var būt vienīgi nāve. Bet arī ne vienmēr . . . Viss pārējais jāparedz.

— Ko tad tu liec priekšā?— Vilens jautāja.

— Pirmkārt pazemīgi lūdzu pabrokastot. Pēc desmit minūtēm mums jābūt kopīgajā apspriedē. Man ir priekšlikums — un, ja labāka nebūs, atļaujiet to izteikt.

— Nu, tad brauksim,— sacīja Vilens un piecēlās.

♦ ♦ ♦

Apspriede, kuru vadīja akadēmiķis Tors, ieilga. Domas dalījās. Augstāko plānotājorgānu pārstāvji un lielākā daļa Vispasaules Akadēmijas locekļu ar Toru priekšgalā uzskatīja, ka atrastais bīstamais objekts pēc iespējas ātrāk jāiznīcina ar zemūdens kodoltermisko sprādzienu. Biologi, ķīmiķi un gandrīz visi Viraka darbinieki, kas piedalījās apspriedē, uzstāja, ka jāizdara papildu pētījumi. Vilens vienīgi atbildēja uz jautājumiem, kas viņam tika uzdoti, bet savas domas neizteica. Aizsedzis ar plaukstu acis, viņš, kā šķita, vienaldzīgi klausījās runātājos. Pat tad, kad uz liela ekrāna sāka zibēt telpiski uzņemtie zemūdens kadri, Vilens nemainīja pozu. Acīmredzot viņš jau ne vienu reizi vien bija skatījies šīs filmas, īvs sēdēja Vilenam aiz muguras. Vecā akadēmiķa klusēšana pārsteidza un sarūgtināja īvu. Kad viņi bija lidojuši uz Guamu, pēc atsevišķām Vilena replikām īvs secināja, ka Viraka vadītājam jau ir gatavs darbības plāns. Taču pašreiz Vilens ne tikai nepiedalījās strīdā, bet nemēģināja pat atvairīt atklātos un, kā īvam šķita, netaisnīgos pārmetumus.

Pēc kāda no akadēmiķiem vārdu lūdza Mikijs.

— Es uzmanīgi noklausījos visos cienījamos oratoros un centīšos izteikties īsi,— viņš sacīja.— Piekrītu tiem, kuri runāja par pētījumu turpināšanu. Ir nepieciešams precizēt briesmu potenciālu. Tomēr man šķiet, ka nepietiek ar ciešākiem novērošanas punktu tīkliem un jaunu, daudz modernāku, analīzes metožu izmantošanu, ko ieteica kolēģi — ķīmiķi un biologi. Mūsu rokās ir lieliska, gandrīz vai ideāla automātika. Bet vēl neviens nav radījis ideālāku automātu par cilvēku pašu! Es lieku priekšā rekognoscēt objektu no iekšpuses. Ja cienījamie kolēģi man uzticētu to godu, es gribētu veikt šo uzdevumu.

Mikijs paklanījās un apsēdās. Iestājās dziļš klusums.

«Viņš aizsteidzās man priekšā,» secināja Ivs. «Es taču domāju tieši par to jau kopš tā brīža, kad uzzināju par zemūdens laboratoriju. Es tikai gaidīju, ko teiks Vilens.»

Ivs paskatījās uz veco akadēmiķi, bet Vilens, aizklājis acis ar roku, sēdēja un nesacīja ne vārda.

Pamazām sēžu zāle it kā atdzīvojās. Klātesošie sāka klusu sarunāties. Tad atskanēja Tora mierīgā balss:

— Vai kolēģis apzinās, ka viņa priekšlikums ir pielīdzināms pašnāvībai? Mūsu rīcībā pagaidām nav skafandru, kas spētu droši pasargāt no briesmām. Un mēs nevaram tos pagatavot, iekams mums nebūs zināms, ar ko ir darīšana. Esam jau noskaidrojuši, ka visa dokumentācija, kas attiecas uz šo savādo laboratoriju, iznīcināta divtūkstoš piektā gada notikumu laikā, kad revolucionārās tautas sacēlās pret militāristiem. Dokuments, kuru atrada Dārija Maklaja, ir vienīgais, kas saglabājies, un arī tas vēl neko nedotu, ja nebūtu Dārijas Maklajas apbrīnojamās vēsturnieces intuīcijas. Taču viņas liktenis jums ir zināms. Tāpat kā zināms arī to liktenis, kuri pēc viņas uzdrošinājās iekļūt otrajā zonā — migrācijas zonā. Bet jūs piedāvājat pētīt briesmu epicentru.

— Es uzdrīkstējos izteikt savu priekšlikumu tikai pēc tam, kad pārliecinājos, ka citi radikāli līdzekļi netiek piedāvāti,— sacīja Mikijs.— Esmu visu apdomājis. Paralīze iestājas sešas vai astoņas stundas pēc iekļūšanas migrācijas zonā. Dārija Maklaja atradās pirmajā zonā tuvu epicentram. Dārijas saslimšana sākās trīs stundas pēc atgriešanās, tas ir, piecas stundas pēc iekļūšanas nāves zonā. Var izrādīties, ka tam, kurš tiks epicentrā, būs mazāk laika, taču līdz šim paralīze nekad nav iestājusies momentāni, tātad ir iespējams pārraidīt tur savākto informāciju. Bet tieši tā ir nepieciešama, lai pieņemtu galīgo lēmumu. Seit jau tika izteikta apsūdzība Virakam, tas ir, mums visiem. Ja šī apsūdzība ir pamatota, tad tieši vienam no mums, kam Zemes cilvēki uzticējuši savu drošību, šī apsūdzība jāatspēko. Jāatspēko, lai tas maksātu ko maksādams. Esmu beidzis. Piedodiet, ka šoreiz neizteicos īsi.

Ivs nodomāja, ka tik tiešām tā bijusi Mikija visgarākā uzstāšanās, kādu viņam jebkad gadījies dzirdēt.

Strīds iedegās ar jaunu spēku — šoreiz jau par to, vai Zemes cilvēkam ir tiesības apzināti iet nāvē, kaut arī viņš ar savu dzīvību izpirktu kāda vainu, kļūdu vai novērstu briesmas no daudziem.

Kad īvs jau gribēja lūgt vārdu, pēkšņi piecēlās Vilens.

— Mani draugi, vai jums neliekas, ka mēs velti tērējam dārgo laiku?— viņš iesāka pavisam klusu.

īvam šķita, ka tie, kuri sēž attālāk, nedzirdēs Vilena vārdus, un viņš pacēla roku, aicinādams apklust. Bet zāle jau bija norimusi.

— Mums ir maz laika,— Vilens turpināja, pārlaizdams acis apklusušajai auditorijai.— Mēs zinām, ka bīstamās zonas rādiuss aizvien palielinās. Pēc dažām dienām uzturēšanās šajā salā var apdraudēt dzīvību. Tad pienāks kārta biezi apdzīvotajām Japānas salām. Diemžēl mums patlaban nav drošu līdzekļu, kā novērtēt posta apjomu, vienīgi kolēģa Mikija piedāvātais veids. To jums saku es — Viraka vadītājs: tādas briesmas mums draud. Droši vien pēc pāris mēnešiem, pēc gada varēsim ieteikt ko citu. Bet mūsu rīcībā nav tik daudz laika. Situācijā, kāda ir izveidojusies, daļēji vainojams Viraks, pirmām kārtām, bez šaubām,— es pats. Tiem, kuri tā uzskata, ir iemesls to darīt. Tomēr pašreiz nav svarīgi, kurš ir vairāk vainīgs. Jāskatās briesmām acīs, ar skaidru saprašanu tās jānovērtē un tikai pēc tam jāpieņem galīgais lēmums. Kodoltermiskais sprādziens, kaut arī tas droši izsvilinātu šo pagātnes trumu, neizskaidros, ar ko mēs esam sadūrušies. Turklāt var gadīties, ka sprādziens, izkliedējis dziļi dzelmē pašreiz pastāvošo briesmu daļiņas, pilnīgi tās tomēr nelikvidēs. Iespējams, ka pašā sprādziena radītajā piesārņojumā noslēpsies vēl bīstamāki ienaidnieki. Un mēs pēc kāda laika no jauna ar tiem sadursimies. Mēs taču nezinām, kādiem velnišķiem mērķiem radīta šī laboratorija. Iespējams, ka tā nav vienīgā. Pat okeāna dibenā tā ir droši nomaskēta. Kāpēc? Ja nu no tās stiepjas pavedieni uz citām ellesmašīnām, ko pagājušā gadsimta militāristi atstājuši mums mantojumā? Ko var zināt, varbūt, paredzēdami savu bojāeju, viņi bija iecerējuši pilnīgi visu iznīcināt? Ir jānoskaidro viss līdz galam. Un es redzu tikai vienu ceļu, kā to izdarīt. Mikijam ir taisnība. Un tomēr, piekrizdams viņam, es uzlieku veto tā izpildīšanai. Būdams Viraka vadītājs, es aizliedzu Mikijam realizēt viņa ieteikto plānu. Viraka nolikumi dod man tādas tiesības.

Sēžu zālē sacēlās troksnis. Apspriedes dalībnieki sarosījās, sāka sarunāties.

Vilens pacēla roku, pieprasīdams, lai visi apklust.

— Noraidīdams Mikija piedāvāto upuri,— Vilens turpināja,— es paziņoju: es pats izdarīšu epicentra rekognoscēšanu. Es viens pats. Tās ir manas tiesības, un tas ir mans pienākums. Viraka kļūda jāizlabo tā vadītājam. Tas ir taisnīgi un loģiski. Turklāt mans mūžs jau ir nodzīvots, bet visiem klātesošajiem, protams, ir skaidrs, ka pēc tā, kas noticis, man būtu jāatsakās no Viraka vadības. Tagad līdz Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes lēmumam es ieceļu par savu vietnieku īvu Maklaju. Seit viņš ir — man blakus. Ja kaut kādu iemeslu dēļ man neizdosies izpildīt līdz galam pēdējo misiju, jūs izlemsiet, vai Mikijam tā jāturpina vai arī jārīkojas citādi . . . Tas ir viss, esmu beidzis.

īvs sēdēja apjucis un pārsteigts. Zāle dūca. Akadēmiķis Tors kaut ko runāja, vērsdamies pie Vilena, taču viņa vārdi nebija dzirdami. Ivs saprata vienīgi pēdējo frāzi:

—. . . Turklāt jums jāsaņem Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes atļauja.

— Es to dabūšu, nemaz nešaubos,— Vilens mierīgi atbildēja.— Rekognoscēšana notiks pēc trim dienām,— viņš piebilda, ar acīm sameklējis Mikiju.— Sagatavo vienu no saviem dziļūdens «šķīvīšiem», kurš vislabāk spēj manevrēt.

Mikijs atturīgi palocījās.

— Bet pagaidām turpināsim novērošanu pēc šodien ieteiktās paplašinātās programmas,— pabeidza Vilens.

Zāle no jauna iedūcās, taču akadēmiķis Tors, neapmierināti grozīdams lielo, sirmo galvu, sēdi slēdza.

♦ ♦ ♦

Dienas atlikušo daļu īvs pavadīja Viraka Guamas bāzē, kas bija pārkārtota par operācijas štābu. Vilens nevēlējās uzklausīt nekādus argumentus. Viņš jau bija runājis ar Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes priekšsēdētāju un tagad gaidīja Padomes lēmumu, ko vajadzēja kuru katru brīdi saņemt. Viņš gluži vienkārši atteicās runāt ar īvu.

— Pašreiz nav vajadzīgi lieki vārdi,— viņš asi pārtrauca īvu.— Noņemies pats ar saviem darbiem! Uz tevi tagad gulstas viss Viraka vadības un operācijas smagums.

Iekļuvis notikumu virpulī, Ivs sākumā apjuka. Desmitiem cilvēku gaidīja no viņa padomus un lēmumus, bet viņš, pats savu domu aizņemts, nespēja tik veikli pārslēgties no viena jautājuma uz citu. īvam jau šķita, ka viņš pat traucē visus šos cilvēkus, kuri cenšas pēc iespējas labāk un ātrāk izpildīt savu pienākumu.

Tikai vēlu vakarā Ivs sāka orientēties situācijā un apjauta, ka daži viņa lēmumi ir pārdomāti un nepieciešami. Pēdējo diennakšu novērojumu analīze rādīja, ka bīstamā zona aizvien paplašinās. Ja tās palielināšanās ātrums paliks iepriekšējais, pēc četrām dienām cilvēkiem būs jāatstāj Guama. No Centrālā hospitāļa Havaju salās ziņoja, ka Dārijas veselības stāvoklis nav mainījies. Viņa nākusi pie samaņas, atguvusi dzirdi un spēj mazliet parunāt. Taču Ivs uzzināja arī to, ka viņa māsa ir zaudējusi redzi un pilnīgi paralizēta. Aizritējušajā diennaktī Havaju salu hospitālī ievietoti vēl citi pacienti — vesela grupa jaunu puišu un meiteņu —«civilizācijas apgādājamie». Neņemdami vērā brīdinājumus, ko sniedza masu informācijas līdzekļi, viņi ar amfībiju bija tikuši garām kontrolposteņiem un iebraukuši bīstamajā zonā. Amfībiju, kas bija zaudējusi vadību, dienā atradis kontrolavions. Visi pasažieri jau bija zaudējuši samaņu. Trīs no viņiem atradās ļoti smagā stāvoklī.

Naktī īvam vajadzēja vadīt pirmo preses konferenci. Jau no rīta to bija pieprasījuši bezgala daudzie radio un videoinformācijas pārstāvji, kas bija ieradušies Guamā. īvs īsi pastāstīja par rīta apspriedi un par Vilena lēmumu. Jautājumu nebija daudz. Šķita, ka preses pārstāvji saprot, cik nopietna ir situācija. Preses konference pa daudziem kanāliem tika raidīta taisni ēterā.

Tikai vēlu naktī īvam izdevās dabūt sakarus tieši ar hospitāli Havaju salās. Uz liela videosakaru ekrāna parādījās balta palāta, kuras logos ielauzās nupat Havaju salās uzausušās saules blāvie stari. Telpas vidū uz balta paaugstinājuma, kas izskatījās pēc katafalka, zem caurspīdīga kupola gulēja Dārijas neķustīgais ķermenis. Viņas acis bija aizvērtas, uz spilvena izjukušie melnie mati kā ietvars apņēma ļoti bālo seju. Caur pārklāja balto audumu bija jaušamas viņas auguma aprises. Atsegti bija tikai pleci un gar ķermeni nekustīgi guļošās rokas. No liela, spīdīga metāla aparāta, kas stāvēja attālāk pie sienas, uz Dārijas bālajām, tievajām rokām un zem pārklāja stiepās aparatūras pievadu smalkie

pavedieni un vijīgas, caurspīdīgas caurulītes. Pie aparāta vadības pults sēdēja jauna sieviete baltā ārsta apģērbā, bet pie Dārijas pagalvja, ari tērpies baltās drēbēs,— vīrietis ar zemu noliektu galvu. Videoekrāns atradās kaut kur augstu zem palātas griestiem. Laikam nojautis, ka ekrāns ieslēgts, vīrietis pacēla galvu, un īvs pazina Rišu. Rišs bija stipri pārvērties. Viņa sejas vaibsti bija kļuvuši asāki, acu skatiens šķita apdzisis. Ieraudzījis uz ekrāna īvu, Rišs skumji pašūpoja galvu, pavērsa skatienu uz Dāriju un, pieliecies pie viņas, kaut ko sacīja. Un Ivs pamanīja, ka Dārijas lūpas atbildot sakustas.

— Runājiet mierīgi un pavisam klusu,— no ekrāna sacīja sieviete, kas sēdēja pie vadības pults.— Rišs pateiks viņai, ko jūs sacīsiet, un viņas atbildi. Pašreiz jūs nevarat runāt tieši ar viņu. Un pasteidzieties! Jums ir maz laika.

— Dārija, mana mīļā . . .— īvs iesāka. Viņa balss aizlūza un acis pieplūda ar asarām.— Dārija . . .

Rišs noliecās Dārijai pie pašas sejas, tā ka viņus šķīra vienīgi caurspīdīgais kupola apvalks, un kaut ko teica. Dārijas lūpas atbildot no jauna sakustējās, bet pār viņas seju pārslīdēja smaida atēna.

— Veco zēn, es pateicu viņai visu, ko tu gribēji sacīt,— Rišs ierunājās, paceldams galvu.— Dārija pateicas un lūdz paziņot, ka viņa jūtas labāk. Vai tu saproti — labāk,— Rišs atkārtoja, un īvs skaidri izlasīja viņa acīs izmisumu.

— Kas nu būs?— Ivs pačukstēja tik tikko dzirdami. — Kas jādara?

Rišs piecēlās no Dārijas galvgaļa un piegāja tuvāk pie ekrāna. Viņa plati ieplestajās acīs bija sastingušas sāpes un apņēmība.

— Veco zēn, neviens to nezina. Lai šie izdzimumi ir trīsreiz nolādēti! Tikai tagad es saprotu, kur ņēmuši niknumu un drosmi tie, kas gājuši bojā par revolūciju. Ak, kā es to saprotu! Es dzirdēju, ko tu teici Zemes cilvēkiem. Vilenam ir taisnība. Pasaki viņam, ka es tā teicu. Es noliecu galvu viņa priekšā. Bet mēs ar Dāriju . ..— Riša balss aiztrūka.— Vai tu saproti, mēs jau esam nolēmuši, un viņa piekrita. Kad vairs nebūs atlicis cerību . . . Viņa tiks iemidzināta un kriokonservēta. Varbūt mūsu pēcteči viņai kādreiz palīdzēs. Un es, bez šaubām, sekošu viņai. Iv, neuzskati to par bēgšanu! Es viņu mīlu. Vai tu saprati? Tās ir manas tiesības — iet

viņai līdzi. Es nespēju bez viņas, vai tu saprati? Tas ir uz mūžīgiem laikiem. Vai nu mēs abi atjēgsimies tālā nākotnē, kad medicīna spēs viņu izārstēt, vai arī. . . Nu, tu jau saproti, draudziņ! Bet tagad mums liek atvienoties. Paliec sveiks!

♦ ♦ ♦

Ivs kā sastindzis ilgi sēdēja pie nodzisušā ekrāna. Bija pagājušas tikai dažas dienas, bet cik milzīgas pārmaiņas! Notikumu viesulis sīkslkās drumslās salauzījis un izkaisījis visu, kas šķita ierasts un noturīgs.

Irma, Rišs, Dārija, Vilens . . . Visi aiziet. Bet ko lai viņš dara?

Uz viena no ekrāniem parādījās dežuranta seja.

— Sef, jums radiogramma.

«Viņš jau sauc mani par šefu,» īvs nodomāja. «Vai tad es jebkad spēšu aizstāt Vilenu …»

— No kā?— neviļus nopūties, viņš jautāja.

— Nezinu,^- dežurants atbildēja.— Teksts tika pārraidīts no Galvenās bāzes. Bet tur tas saņemts no Antarktīdas.

— A,— sacīja Ivs.— Parādiet!

Dežurants nozuda, un uz ekrāna iznira skaidras teksta rindiņas, ko bija nodrukājusi Guamas bāzes pieņemšanas stacija:

«Viņa ir dzīva un vesela. Viņa piedalās Mosonas atjaunošanas darbos un, tiklīdz būs iespēja, pati sazināsies ar Jums pa radio. Viņa pateicas Jums, ka atcerējāties, un novēl laimi. Pievienojos viņas vēlējumiem. Rems.»

— Paldies,— sacīja Ivs, un ekrāns nodzisa.

«Dzīva, dzīva . . . Cik labi!»— šī doma radusies atgriezās vēl un vēl, bet, lai cik savādi, nesniedza atvieglojumu. Pasaule bija it kā sadalījusies divās daļās. Vienā pusē bija Dārija, Rišs, Vilens, otrā — Odija, Rems, Irma .. . Ivs bija kaut kur vidū, taču necaurlaidīgas, caurspīdīgas sienas jau atdalīja viņu no visiem.

Un tad viņš, sēdēdams pie galda, aizsnaudās. Taču ausa jau rīts, un reizē ar rītausmu kabinetā ienāca Mikijs. Viņš bija nesatraucams, mundrs, kā vienmēr, izsmalcināti pieklājīgs.

— Vai jūs mani aicinājāt, šef? Piedodiet, bet nevarēju ātrāk ierasties. Biju aizlidojis sakarā ar akadēmiķa Vilena lūgumu. Nupat tikai atgriezos Guamā.

«Ari viņš mani sauc par šefu,» īvs nodomāja. Tad viņš ar pūlēm atskārta, kāpēc bija lūdzis vakar sameklēt Mikiju.

— Gribēju ar jums apspriesties.

— Klausos!

— Vilens nedrīkst doties jūrā.

— Jā?— Mikijs jautāja, novērsdams acis.

— Mikij, kaut kas jādara.

— Bet viņa pavēle?

— Vajadzētu viņu apsteigt. Viņš nodomājis parīt iekļūt epicentrā. Vēl ir laiks . . .

Mikijs noraidoši papurināja galvu.

— Es saprotu,— Ivs pamāja.— Tevi saista viņa pavēle. Bet tikai tevi. Es jau nepavisam nedomāju, ka tas jādara tev.

— Kam tad?— Mikijs sarauca uzacis.

— Man pašam.

— Arī tu nevari. Tā kā tu patlaban esi Viraka vadītājs, tev nepieciešama Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes atļauja.

— Padome nav mani apstiprinājusi. Es nejauši esmu ticis šajā amatā. Vilens būtu varējis atstāt savā vietā jebkuru no mums. Bet mums viņš jāglābj, Mikij,— tas ir mūsu pienākums.

— Viņš pats, Iv, ir visu izlēmis.

— Vai tu man nepalīdzēsi?

— Šoreiz ne.

— Nekas, labi. Piedod, Mikij, bet lai šī saruna paliek starp mums! Es tev to lūdzu! Es gluži vienkārši nezinu, ko tagad darīt.

— Vilens ir pareizi izlēmis. Nevajag viņu traucēt. Ja viņu piemeklēs neveiksme, iešu es.

— Nevajadzīgi upuri . . .

— Ko tad tu ieteiktu?

— Drausmīga netaisnība! Mūsdienās cilvēki spiesti iet nāvē, lai padarītu nekaitīgu pagātni.

— Tā taču, Iv, jau ir bijis ne vienu reizi vien. Mūsu sabiedriskās iekārtas pilnveidība nav atbrīvojusi cilvēci no radošajām mokām, no grūta darba, no pašuzupurēšanās augstāku ideālu vārdā.

— Saproti jel — tie ir vārdi! Tajos droši vien ir loģika, tomēr savā sirdi es neesmu pārliecināts, ka tieši tā ir jābūt.

— Ko tu vari iesākt? Tikai piedāvāt sevi cita vietā?

— Bet ir taču jābūt vēl kādam ceļam. Mikij, nevar būt, ka nav!

— Mums vairs nav laika meklēt citus ceļus.

— Bet kur tu, Mikij, šonakt biji?

— Piedodiet, šef, Vilens lūdza neizpaust.

— Vai tavs brauciens kaut kādā ziņā bija saistīts ar viņa lēmumu?

Mikijs nodūra acis.

— Piedodiet, šef!

īvs paskatījās uz viņa cieši sakniebtajām lūpām un

nodomāja, ka Mikijs neteiks vairs ne vārda.

♦ ♦ +

Dienas vidū notika visa štāba kārtējā operatīvā sanāksme. Nepiedalījās vienīgi Vilens. Vēl nebija saņemta atbilde no Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes, un paklīda valodas, ka Vilens aizlidojis pie Padomes priekšsēdētāja.

Briesmu avots vēl joprojām nebija noskaidrots, bet tā iedarbības intensitāte auga. Pienāca ziņas par jauniem upuriem. No vairākām salām sākās cilvēku un dzīvnieku evakuācija. Guamā no dažādiem kontinentiem ieradās daudzi brīvprātīgie, kuri vēlējās piedalīties briesmu perēkļa likvidēšanā. Tā kā brīvprātīgo pieplūdums palielinājās, bet viesnīcas salā jau bija pārpildītas, Ivs uzstāja, lai štābs pieņem lēmumu pārtraukt brīvprātīgo iebraukšanu Guamā. Tika paziņots, ka jūras osta un visas salas lidostas tiek slēgtas.

Atgriezies pēc apspriedes savā kabinetā, Ivs tur starp Viraka darbiniekiem, kas viņu gaidīja, ieraudzīja kādu svešinieku. Nepazīstamais cilvēks strīdējās ar vienu no inženieriem un niknā balsī skaļi kaut ko pieprasīja. Klātesošie raudzījās uz viņu pārsteigti un nosodoši.

Ivs piegāja tuvāk, svešinieks atskatījās uz viņu, un Ivs pazina Fjodu Balu. Brīvais fermeris bija tajā pašā lamzī- gajā, vecmodīgajā, tumšajā uzvalkā un garajos rupjas zamšādas zābakos. Bet šoreiz viņš nebija noskuvies, sārtā, vēju aprautā seja bija apaugusi ar rudu, iesirmu bārdu.

— Še tev!— Fjods Bals sacīja, ieplezdams rokas.— Tā nu gan ir tikšanās! Beidzot vismaz viens pazīstams cilvēks! Ar šitiem te jau neko nevar sarunāt. . .— viņš pamāja uz Viraka inženieriem, kas bija sanākuši viņam apkārt, un cieši saspieda ar savu lielo, raupjo plaukstu īva roku.

— Fjod, kā jūs šeit nokļuvāt?— īvs pārsteigts jautāja.

Brīvais fermeris pavīpsnāja.

— Vai jūs atceraties mūsu sarunu Mosonā?

— Vai atkal esat atbraucis apskatīties?

— Tā īsti neuzminējāt. .. Man vajadzīgs jūsu galvenais.

— Tieši kurš?

— Nu tas, kurš te visu komandē … No Viraka.

— Kāpēc, Fjod?

— Neņemiet nu ļaunā, bet to es pateikšu viņam pašam.

Klātesošie nespēja atturēties nepasmaidījuši. Kāds pat

iesmējās.

— Par ko jūs priecājaties?— Fjods sadusmojās.— Man ir ļoti svarīgas darīšanas.

— Tad, lūdzu, stāstiet,— īvs mierīgi sacīja.— Patlaban es šeit esmu galvenais.

— Se tev!— Fjods Bals bija no tiesas pārsteigts.— Tas nu ir joks! … To es nebiju gaidījis, ka Mosonā iepazīšos ar tik svarīgu personu. Neņemiet nu, lūdzu, ļaunā, ka biju tik rupjš. Nē, tas tik ir joks!

Un Fjods Bals nogrozīja galvu, pētoši un pat neticīgi skatīdamies uz īvu.

— Kas noticis?— īvs jautāja.— Jūs taču saprotat, ka mēs visi šobrīd te esam ārkārtīgi aizņemti. Tāpēc runājiet ātrāk.

Fjods Bals, nebilzdams ne vārda, paskatījās atpakaļ uz inženieriem, kas bija viņu ielenkuši, un vēlreiz papurināja galvu.

— Jūs varat mierīgi runāt viņu klātbūtnē,— īvs teica, jauzdams, ka kļūst arvien nīgrāks.

— Nē!— Fjods Bals atcirta.— Tikai zem četrām acīm. Tas ir trakoti svarīgi.

— Lai notiek!— sacīja īvs, zobus sakodis.^- Iesim . . . Tikai ātri!

Paņēmis Fjodu zem elkoņa, īvs ieveda viņu blakustelpā, kur atradās sakaru postenis. Tur pie vadības pults bija vienīgi dežurējošais operators.

— Sakiet taču, kas noticis!

Fjods pameta acis uz dežurantu un, pieliecies īvam pie pašas sejas, klusu teica:

— Man nepieciešamas precīzas koordinātas, kur ir tas draņķis.

— Kas?

— Nu — tas maita okeāna dibenā.

— Kāpēc?

— Mēs abi ar draugu gribam tikt tam klāt, lai tas nav jādara jūsu večukam, par kuru nupat taurē visi žurnālisti un radio.

— Vai jūs esat jucis, vai?— Ivs zaudēja savaldīšanos.

— Es — ne,— brīvais fermeris nikni atcirta,— bet par jums visiem gan neesmu drošs! Vai tad drīkst sūtīt tādā uzdevumā vecu cilvēku?

— Fjod, nomierinieties! Saprotiet jel, ka uz Zemes neviens vēl nezina, kur cēlies tas «maita», kā jūs minējāt. Mēs vēl neesam noteikuši, cik lielas ir briesmas. Tieši tāpēc tika nolemts, ka uz turieni, pie šī briesmu avota, jādodas zinātniekam. Tādam zinātniekam, kuram pa spēkam ātri atrisināt uzdevumu.

— Pie joda! Tas verķis jāuzlaiž gaisā pie visiem velniem,— Fjods Bals teica.— Jāuzspridzina — un cauri! Un mēs abi ar draugu apņemamies to izdarīt.

— Nedrīkst spridzināt, iepriekš nenoskaidrojot, kas tur ir.

— Nu, tad ļaujiet man vispirms noskaidrot.. .

— Fjod, jūsu pašaizliedzība ir brīnum jauka. Gan es, gan mēs visi esam jums bezgala pateicīgi.

— Man tā jūsu pateicība nav vajadzīga. Es gribu padarīt darbu.

— Es vēlreiz atkārtoju: tas ir lieliski! Un varu jums pateikt, ka mēs, tas ir, Viraks, jau esam saņēmuši simtiem tamlīdzīgu piedāvājumu no tādiem kā jūs — pašaizliedzīgiem entuziastiem. Taču šādam varoņdarbam nepieciešams ļoti augstas kvalifikācijas speciālists, kurš spēs ātri aptvert, kas ir tā ietaise, un pagūs to paziņot. Atgriešanās no turienes vairs nebūs — to jūs, jādomā, saprotat?

— Saprotu,— Fjods drūmi atbildēja.— Mēs visu saprotam un esam izlēmuši. Tāpēc jau ierados pie jums. Mēs esam divi. Mani jūs, bez šaubām, varat uzskatīt par nejēgu, toties mans draugs — oho! . . . Lai tik kāds no jūsu zinātniekiem tiek viņam līdzi!

— Kurš tad ir ar mieru doties kopā ar jums?— ĪVs jautāja, uzmezdams acis pulkstenim.

— Jūs jau teicāt, ka pazīstat viņu . . . Robs Roikijs . . .

— Jo tālāk, jo trakāk!— Ivs iesaucās.— Viņš taču ir rakstnieks . . . Rakstnieks fantasts!

— Tieši tā! Viņš tieši par kaut ko tādu ir rakstījis. Vai tad jūs nezināt, vai?

— Kur viņš pašreiz atrodas?

— To es jums neteikšu, ja negribat mums palīdzēt.

— Fjod, nevaru! Jūsu piedāvājums ir cēlsirdīgs, bet tas ir pilnīgs absurds.

— Ek, ejiet jūs visi ratā!— Bals nenovaldījās.— Muldoņas! Man ir taisnība — tikai mēs vēl esam kārtīgi cilvēki.

Spēji pagriezies, viņš devās uz durvīm.

— Fjod, nedariet muļķības!— Ivs uzsauca brīvajam fermerim.

Fjods Bals neatskatījies strauji atmeta ar roku un nozuda.

♦ ♦ ♦

Otrā diena Guamā tuvojās beigām. Atlicis sāņus no kontrolposteņiem saņemtās kārtējās ziņas, īvs izgāja uz balkona. Saule karājās pavisam zemu virs okeāna gludās virsmas, blāvi spīdēdama caur kaparsārtajām mākoņu strēlēm. Parkā jau gūlās palmu garās, zilganās ēnas.

īvs dziļi nopūtās. No Vilena vēl aizvien nebija ziņu, arī no Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes nepienāca nekāda vēsts. Bet rīt beidzas Vilena noteiktais termiņš. Varbūt Vilens, nesagaidījis Visaugstākās Padomes lēmumu, slepenībā jau gatavo savu operāciju? Mikijs, bez šaubām, šo to zina, taču ir devis vārdu un negrib neko teikt.

Pēkšņi nokļuvis Viraka daudzpakāpju «piramīdas» pašā virsotnē, apstākļu sagadīšanās dēļ palicis bez tiešiem kontaktiem ar tuvākajiem draugiem, Ivs sajutās bezgala vientuļš. Arī nogurums lika sevi manīt. Jau trešo diennakti viņš negulēja, un stimulējošās tabletes, kuras viņš arvien biežāk izmantoja, gandrīz vairs neiedarbojās. Viņu nomāca atbildības smagums un sava bezspēka apjauta. Tiesa gan, Viraka sarežģītās mašīnas pievadi patlaban darbojās saskaņoti, operatīvi, bez mazākās tukšgaitas, taču redzamu rezultātu pašā galvenajā, izšķirošajā virzienā vēl aizvien nebija. Noslēpums nebija

atklāts, neizprotamie draudi arvien vairāk pieauga. Kaut arī tika darīts viss iespējamais, upuru skaits palielinājās. Bīstamā zona aptvēra jau simtiem tūkstošu Klusā okeāna akvatorijas kvadrātjūdžu. Tās neredzamā robeža atradās netālu no Guamas.

Atskanēja soļi. Pie īva piesteidzās viens no dežurējošajiem operatoriem.

— Diskoplāns no mākslīgā pavadoņa «MP-četrpadsmit» lūdz atļauju nolaisties Galvenajā aerodromā.

Pavadonis «MP-14» bija no Vispasaules Zinātņu Akadēmijas sistēmas, un ar Viraku tam nebija nekāda sakara.

— Kas ar to atlidojis?— īvs jautāja.

— Tūlīt noskaidrošu.

— Tas gan nav svarīgi!— īvs uzsauca dežurantam. — Lai pieņem!

Dežurants izgāja, bet tūlīt pat atgriezās.

— Akadēmiķis Vilens lūdz jūs, šef, pie sarunu ekrāna.

īvs devās uz sakaru posteni.

Vienā no ekrāniem viņš ieraudzīja pazīstamo Vilena seju. Vecais akadēmiķis izskatījās mundrs, viņa acis šķelmīgi mirdzēja.

— Sveicināts, īv!— Vilens iesāka, nepagaidījis, kamēr īvs nosēdlsies pie ekrāna.— Tu, kā redzu, turies braši. Tas ir ļoti labi. Vai nekā būtiski jauna nav? Tā . . . Paklausies, īv, Padomes piekrišanas joprojām nav. Iespējams, ka es to nemaz nedabūšu. Bet pagaidām nav arī aizlieguma. Lai gan . . . vispār .. .— Vilens uz ekrāna pameta ar mazo, izkaltušo plaukstu.— Es došos prom rīt pusdienas laikā. Visi Viraka sakaru posteņi lai būtu sagatavojušies pieņemt manus ziņojumus! Uz jebkura viļņa.

— Sapratu, Skolotāj! No kurienes jūs dosieties ceļā?

— Tagad es varu to pateikt. No Abikaijas rifa. Mikijs jau ir nogādājis tur manu personisko batiskafu — amfībiju. Viņa «šķīvīši» tur neder.

— Abikaija ir tieši uz bīstamās zonas robežas . . .

— Es zinu.

— Vai jūs runājat jau no turienes?

— Vēl ne, bet drīz tur būšu.

— Skolotāj, varbūt kāds tomēr varētu braukt jūsu vietā?

— Nē.

— Ikviens no mums ir ar mieru.

— Zinu. Paldies! Bet es nekad nemainu savus lēmumus.

— Skolotāj, ko es varētu darīt jūsu labā?

— Tikai gaidīt manus ziņojumus. No Abikaijas ir jālido viena stunda. Tieši trīspadsmitos sākšu iegremdēša- nos. No tā brīža gaidiet, ko es ziņošu.

— Jā, Skolotāj .. .

— Pirms izlidošanas vēlreiz ar tevi sazināšos. Bet tagad — paliec sveiks!

Attēls nozuda. Ivs lēnām piecēlās kājās. Viņa rīcībā bija palikušas tikai astoņpadsmit stundas.

Tiklīdz Ivs iegāja savā kabinetā, uz viņa galda uzliesmoja tiešo sakaru ekrāns. Parādījās galvenā operatīvā dežuranta satrauktā seja.

— Sef, jūs izsauc Havaju salas .. .

īvarn spēji sažņaudzās sirds. Dārija . . . Kas tur notiek?

Piesēdies pie galda malas, Ivs satraucies ieurbās ar skatienu ekrānā. Tajā parādījās nepazīstamas tumšmatainas sievietes melnīgsnēja seja. Lielas, melnas acis, virs kumpā deguna kopā saaugušas uzacis, mazas, košas lūpas. Vecmodīgi auskari — lieli smaragdi zelta ietvarā.

Sieviete uzsmaidīja īvam, un viņam kļuva vieglāk ap sirdi. Tas nebūs par Dāriju . . .

— Esiet sveicināts, Iv!— nepazīstamā sieviete sacīja. — Mani sauc Vera Rokija. Esmu bioloģe un nodarbojos ar delfīniem.

— Es jūs pazīstu,— Ivs pamāja.— Jūs strādājat Kergelēnā. Es tur nesen biju, bet jūs diemžēl nesastapu . . .

— Es pašreiz atrodos Havaju Bioloģijas institūtā. Kad uzzināju, kas noticis, pārtraucu atvaļinājumu. Man jums kas svarīgs jāpavēsta.

— Klausos!

— Iv, tas ir tikai minējums. Vēl daudz kas jāprecizē. Tomēr šķiet, ka jāņem vērā tas, ko atklājuši mani delfīni.

— Kas tieši, Vera?

— Es uzzināju no saviem delfīniem — nebrīnieties, man ir ļoti spējīgi audzēkņi, draugi, domubiedri, nudien, nezinu, kā viņus labāk nosaukt. . . Vārdu sakot, es no saviem palīgiem delfīniem uzzināju, ka bīstamā zona ir vairāk apdraudēta dienā, saules gaismā. Naktī delfīni tajā iekļuva pietiekami dziļi un pagaidām bez negatīvām sekām. Atkārtoju, šīs ziņas nav pārbaudītas, tomēr tās ir pietiekami drošas, kaut gan es nespēju aptvert, kā tas izskaidrojams. Mēģiniet pārbaudīt ar savām metodēm.

— Mūsu metodes pagaidām nav neko devušas.

— Tad vismaz ņemiet vērā, ko es teicu.

— Protams . . . Bet vai jūs, Vera, nevarētu pati atlidot uz Guamu — kaut vai uz neilgu laiku?

— Pašreiz nevaru. Vēlāk gan. Biologu štābs šobrīd ir šeit, Havaju salās. Mēs strādāsim, kontaktējoties ar jums, un, tiklīdz noskaidrosies kas jauns, tūlīt jums ziņošu.

— Norunāts! .. . Bet vai jums tur ir arī saslimuši delfīni?

— Diemžēl — daudz, Iv. Taču viņu saslimšanas iemesls pagaidām vēl ir mīkla, tāpat tas ir arī ar cilvēkiem. Kaut kas bojā muguras smadzenes. Bet kas? Mums ir viena otra hipotēze, bet tās ir tik nedrošas, ka labāk nerunāsim .. .

— Un tomēr? Mums nav galīgi nekādu minējumu.

— Nu, kaut vai kāds nezināms starojums.

— Kas neatstāj nekādas pēdas?

— Iv, es taču teicu — nezināms. Ir vēl arī citi pieņēmumi.

— Vera, fiziķi kategoriski iebilst.

— Zinu, mūsējie šeit gluži tāpat. Tātad jūs sapratāt? Nakts ir mazāk bīstama.

— Jā, protams .. . Gaidīšu no jums jaunas ziņas.

♦ ♦ ♦

Tātad nakts! Bet Vilens dosies ceļā dienas vidū. Tūlīt pat jāsazinās ar viņu. Taču — kā? Viņš neatstāja savas koordinātas. Abikaijas rifā nav novērotāju. Tur ir tikai kontrolautomāts. Tātad kāds jāsūta turp . ..

Kabineta durvis klusu atbīdījās. Uz sliekšņa parādījās Irma. Viņa stāvēja kā sastingusi un skatījās īvam tieši virsū. Irma bija ģērbusies zilā lidotāju kombinezonā, bet aizsargcepuri ar lielām brillēm viņa turēja rokās. Jau nākamajā mirklī, sažņaudzis Irmu savos skāvienos, Ivs skūpstīja viņas seju, viņas rokas. Klaudzēdama uz gridas nokrita cepure, un Ivs ar kāju to atgrūda.

— Iv, tas bija mans diskoplāns,— Irma sacīja, kad viņi bija apsēdušies blakus uz dīvāna.— Man ziņoja, ka tu esot atļāvis nolaisties. Paldies! Ja tu nebūtu atļāvis, es tik un tā būtu nolaidusies kaut kur tuvākajos rifos.

— No kurienes tu atlidoji?— jautāja Ivs, viņu apskaudams.

— Pašreiz no Guamas Galvenā aerodroma. Bet vispār no Mēness — no Akadēmijas Galvenās bāzes. Taču man

bija jānolaižas uz pavadoņa «MP-četrpadsmit». Mans diskoplāns ir no turienes. Un vēl. ..

Kā tad tu tiki uz Mēness?

— Mīļais, tas ir garš stāsts. Es piekritu doties līdzi jaunajai Akadēmijas ekspedīcijai. Uz četriem gadiem.

— Uz kurieni?

Uz Jupiteru. Bet tas nebūs tik drīz. Mēs pašreiz vēl trenējamies.

— Kāpēc tu nepateici?

— Tas nav svarīgi. Kādreiz es tev to paskaidrošu . . . Vai zini, kāpēc es esmu šeit?

— Cenšos uzminēt.

— Necenties! Mēs izmēģinājām aparatūru darbam Jupitera atmosfēras augšējos slāņos. Pagaidām tie ir izmēģinājuma paraugi. Tos pilnveidos un tā tālāk … Es vienu nozagu.

— Ko tad?

— Lidojošo «šķīvīti», kas autonomi spēj pārvietoties jebkurā vidē un var izturēt tūkstoš atmosfēru spiedienu, tam ir arī pietiekami spēcīga pretapstarojuma aizsardzība. Sajā «šķīvītī» ir divi diezgan labi skafandri, bez šaubām, arī tie ir izmēģinājuma paraugi, ar kuriem paredzēts strādāt Jupitera ekspedīcijā. Vai tu saprati?

— Skaidrs? Bet kāpēc Akadēmija to visu glabā slepenībā?

— Tu taču zini, kā ir Akadēmijā . . . Kamēr Padome nav pieņēmusi jauno aparatūru, tās nav.

— Un tomēr tā jau tiek izmēģināta.

— Bez šaubām, lai Padomei būtu, ko apstiprināt.

— Kad tavu nedarbu var atklāt?

— Nezinu, bet man šķiet — ne agrāk kā rīt no rīta.

— Kur ir tavs «šķīvītis»?

— Guamas Galvenajā aerodromā — mana diskoplāna kravas kamerā. To var nomest ar izpletni, bet, ja disko- plānu nosēdina uz ūdens, tas var izkļūt laukā arī pats.

— Vai tas ir iespējams?

— Man šķiet, ka ir, lai gan neesmu vēl mēģinājusi. Paredzēts, ka šis diskoplāns var nolaisties jebkuros apstākļos.

— Ja esmu pareizi sapratis, mēs varam lidot kaut vai šo pašu brīdi.

— Labāk gan, kad būs iestājusies pilnīga tumsa.

— Vai tu zini, ka es patlaban vadu Viraku?

— Protams!

— Un vai tu šajā mūsu abu ekspedīcijā man klausīsi?

— Protams … To jau es pārsvarā taču daru i..

— Mēs vēl atgriezīsimies pie šis tēmas, ja tiksim cauri sveikā. Vai tu stādies priekšā, cik liels ir risks?

— Manuprāt, tas ir mazāks nekā Jupitera apkaimē.

— Nezinu . . . Bet tas nemaina lietas būtību.

Uz galda no jauna uzliesmoja ekrāns. Parādījās dežuranta seja. Ivs uzreiz neaptvēra, ka viņu atkal izsauc Vilens.

— Iesim kopā,— Ivs aicināja Irmu, neatlaizdams viņas rokas.

Irma papurināja galvu.

— Nekādā ziņā! Viņš tūlīt nojautīs ko nelabu, ja ieraudzīs mani. Es tepat pagaidīšu.

Ivs izgāja. Irma aizsedza seju ar rokām un nolieca galvu uz ceļgaliem.

Kad Ivs atgriezās, viņa jau sēdēja — stalti izslējusies, mierīga, smaidoša.

— Ko viņš gribēja? Un kāpēc tu izskaties kā no mākoņiem nokritis?

Ivs paraustīja plecus.

— Vai tu vari iedomāties — noticis kaut kas neiespējams! Vilens nupat aizlidojis uz Abikaijas rifu un atklājis, ka tur nav viņa batiskafa.

— Bet kāpēc tam tur jābūt?

— Mikijs pagājušo nakti to tur nogādāja.

— Un kur ir Mikijs?

— Abi ar Vilenu tur — Abikaijā.

— Ko tad Vilens tagad grib?

— Viņš ir pārskaities. Savu mūžu nebiju viņu tādu redzējis. Viņš ir iedomājies, ka es esot licis aizvest no turienes viņa batiskafu.

— Un tu tiešām neesi to darījis?

— Irma!

— Es, piemēram, būtu rīkojusies tieši tā.

— Bet es gluži vienkārši nebūtu paguvis, kaut arī gribētu. Es tikai pirms divām stundām uzzināju, ka Vilena batiskafs ir Abikaijā.

— Kā tu to uzzināji?

— No viņa paša.

— Cik bezpalīdzīgi jūs visi šeit esat!— Irma bija sašutusi.— Jā, vai tev ir zināms, ka Nākotnes plānošanas Visaugstākā Padome atteikusies apstiprināt Vilena lēmumu?

— Vēl ne. Kad tas kļuva zināms?

— Apmēram pirms stundas.

— Tātad Vilens jau zina. Tāpēc jau viņš steidzies uz Abikaiju. Tad jau viss kārtībā.

— Vai tu domā, ka viņš tomēr būtu izpildījis savu nodomu?

— Esmu par to pārliecināta.

— Cik ir no šejienes līdz Abikaijai?

— Ja lidotu ar «Kvarku», mazāk par stundu.

Irma piecēlās no dīvāna un, matus sakārtodama, sacīja:

— īv, mums jāpasteidzas! Viņš droši vien tūlīt atlidos

šurp un tad tikai traucēs mūs.

♦ ♦ ♦

Pēc brīža viņi jau bija salas Galvenajā aerodromā. Irmas diskoplāns atradās vienā no tālākajām rezerves stāvvietām. Lidosta bija slēgta, avioni nenosēdās un nepacēlās. Tāpēc īvs un Irma varēja ar elektromobili aizbraukt līdz pašam diskoplānam. Tas bija jaunākais modelis un spēja vertikāli pacelties gaisā. Aparātam bija diska forma, caurmērs apmēram divdesmit metri un seši metri visbiezākajā — centrālajā — daļā. Tas stāvēja uz īsām kājiņām — konsolēm — un, nupat uzlēkušā mēness gaismas apspīdēts, izskatījās noslēpumains un drūms.

— Ar tādu es nekad vēl neesmu lidojis,— īvs sacīja, nopētīdams diskoplānu.

— Aizved elektromobili tālāk pie krūmiem,— Irma lūdza, iedama uz trapu.

īvs izpildīja viņas lūgumu, un abi iekāpa diskoplānā. Traps tajā pašā mirklī pacēlās — un smagās durvis cieši aizvērās.

— Seit vadība ir līdz pēdējai iespējai automatizēta,— Irma sacīja, vezdama īvu uz centrālo kabīni.— Visu dara ESM. Jānosaka vienīgi galapunkta koordinātas un jāievada augstums. Bīstamajā zonā pašreiz neviens nelido, mēs uzņemsim desmit kilometru augstumu. Bet epicentra koordinātes nosaki pats… Te ir apkārtnes novērošanas un ārējo sakaru ekrāni. Tu no šejienes vari sarunāties ar jebkuru planētas un tuvā kosmosa punktu.

— Vispirms sazināsimies ar Viraka bāzi,— sacīja īvs.— Pateikšu galvenajam dežurantam, ka naktī izlidošu rekognoscēt. ..

— Bīstamās zonas perifēriju,— piebilda Irma.

— Var teikt arī tā . . .

Parunājis ar galveno dežurantu un palūdzis noraidīt visiem Viraka posteņiem, lai uzmana viņa aparāta signālus, īvs sazinājās ar aerodroma koordinatoru, pateica savu vārdu un lūdza atļauju startēt.

— Kad jūs atgriezīsieties?— koordinators painteresējās.

— Uz rīta pusi.

— Laimīgu ceļu!

Irma nekavējoties ieslēdza dzinējus. Aparāts noraustījās un viegli pacēlās gaisā, arvien vairāk palielinādams ātrumu. Pēc maza brīža zem viņiem jau pletās mēness apstarotais okeāna tuksnesīgais klajš.

— Es ieprogrammēju tādu ātrumu, lai mēs pusnaktī nokļūtu virs epicentra,— sacīja Irma, apsēzdamās pie vadības pults.— Pašreiz epicentrā pulkstenis ir astoņi. Mums ir četras stundas, lai tu iepazītos ar «šķīvīti», skafandru un mazliet atpūstos.

— Bet es . . .— īvs iesāka.

— Mēs atpūtīsimies abi kopā,— Irma pačukstēja un aizveda īvu sev līdzi.

♦ ♦ ♦

īsi pirms pusnakts Irma pamodināja īvu:

— Mēs esam gandrīz pie mērķa . . . Celies!

Pēc maza brītiņa abi bija sagatavojušies. Tagad īvam bija jāsper pats grūtākais solis. Viņš maigi apskāva Irmu un, skatīdamies viņai tieši acīs, sacīja:

— Mana mīļotā, es uzņemos komandēšanu. Tu, bez šaubām, saproti, ka iegremdēšos es viens pats.

— īv! . . . Nemūžam! . . .— Irma iekliedzās un mēģināja atbrīvoties, taču īvs nelaida viņu vaļā.

— Vai tiešām tu domāji, ka es pieļaušu citu variantu? Es nebūtu tevis cienīgs. Paklausies … Tu nolaidīsies līdz diviem kilometriem un nometīsi ar izpletni «šķīvīti» un mani. Pēc tam pacelsies simt kilometru augstumā un tur virs epicentra turēsies. Un gaidīsi manus ziņojumus. Tad uzņemsi «šķīvīti» tajā punktā, kuru es norādīšu. Jebkurā citā gadījumā rīt sameklē Vilenu un viņam visu paskaidro. Citādi, ja es neatgriezīšos, viņš uzskatīs, ka es tik tiešām būtu varējis nozagt viņa batiskafu.

— īv . . .

— Irma, tā ir pavēle. Viraka pagaidu vadītāja pavēle.

— īv, bet es nevaru . . .— īvs pirmo reizi ieraudzīja viņas acīs asaras.

— Tev jāvar,— viņš mīļi teica,— jāvar, mana gudrā, mana brīnum daiļā, bezgala varonīgā Irma. Tu man palīdzēsi no augšas. Orientēsi mani uz mērķi. Nu, man jādodas ceļā . . .

Viņš noskūpstīja Irmas maigās, trīsošās lūpas un steidzīgi nokāpa lejā slūžās, kur atradās «šķīvītis».

Viņa seja bija slapja no Irmas asarām, taču viņš šajā brīdī bija neiedomājami laimīgs. Tik laimīgs kā nekad . . . Viņš zināja, ka šodien ir iekarojis Irmu uz visiem laikiem . . .

+ ♦ ♦

Iekāpis «šķīvītī», īvs uzlika aizsargcepuri, pārbaudīja, cik hermētisks ir skafandrs un aparāts, un ieslēdza ekrānus. No centrālā ekrāna tieši viņam pretī pavērās Irmas milzīgās acis. Viņas seja bija ļoti bāla, koncentrējusies un mierīga, taču acīs, kurās mirdzēja asaras, īvs bez pūlēm izlasīja visu, ko Irma domās viņam šajā brīdī sacīja. Un viņš domās Irmai atbildēja, lai gan viņa lūpas mehāniski atkārtoja pavēles . . .

Tad atskanēja vārds «starts!»— un Irmas seja nozuda, bet uz blakusekrāna parādījās diskoplāns, kas ātri attālinājās. Ar strauju rāvienu atvērās izpletņi. Pēc mirkļa «šķīvītis» viegli nolaidās uz okeāna virsmas. īvs nospieda pogu. Izpletņi nokrita sāņus. īvs pagrieza pret sevi dziļuma stūri — un «šķīvītis», saceldams visapkārt putas, laidās dzelmē. Zaļganā mēness gaisma, pamazām izdzis- dama, vēl spraucās iekšā pa vienu no iluminatoriem. Pēc tam iestājās tumsa.

EPICENTRĀ

— Vai tu mani dzirdi, īv? Atbildi . . .— Irmas balss izrāva īvu no dziļām pārdomām.

— Es dzirdu labi, bet neredzu.

— Es tevi arī neredzu. Tāpēc ka esmu jau tālu. . . Stratosfērā. Redzu sauli.

— Bet šeit ir pilnīga tumsa. Dziļums — trīs kilometri.

' — Mīļais, uzmanies, esi piesardzīgs!

— Es jau to daru.

— Labi. Izsaukšu tevi pēc piecām minūtēm.

— Gaidīšu.

Dziļums — četri kilometri, četrarpus, četri kilometri astoņsimt metri . . . Cik lēni velkas laiks! Bet tad atkal atskanēja Irmas balss, lielā attāluma dēļ šķita, ka tā atlido no viņas pasaules malas.

— Vai tu mani dzirdi, Iv? Kā ir?

— Viss ir normāli. Pieci kilometri.

— Nu jau tuvu.

— Jā . . .

Pieci kilometri septiņsimt metri. .. Ivs ieslēdza ārējos reflektorus. To gaisma nozuda visapkārt valdošajā tumsībā. Tukšums un melna nakts. Neviena dziļūdens iemītnieka, ar kuriem Ivs agrāk iegremdējoties ne vienu reizi vien bija ticies. Nāves zona. Ivs neviļus uzmeta skatienu ūdens sastāva indikatoriem un bezgala daudzo aparātu bultām, kas rādīja reģistrēto starojumu. Pagaidām viss atbilda normai. Kas viņu sagaida okeāna dibenā? Kādu velnišķu sūtījumu pagātne šeit atstājusi? īvs atcerējās Dāriju un sakoda zobus.

— īv, kā klājas? Vai tu mani dzirdi?

— Mīļā, viss ir kārtībā. Es jau redzu jūras dibenu.

— Kas tur ir?

— Pagaidām nekā nav. Dūņām klāts tuksnesis. Nav nekādas kustības, neviena dzīva organisma.

— Iv, tu iegremdējoties esi novirzījies uz dienvidiem. Vairākas jūdzes. ESM pašreiz izskaitļo labojumu. Tā, ir . . . trīs jūdzes, virziens — ziemeļaustrumi, desmit grādi.

— Skaidrs! Trīs jūdzes, azimuts — desmit grādi.

— Jā . . . Bet esi uzmanīgs, tagad nesteidzies!

— Neraizējies! . . .

«Būtībā jau cilvēks pastāvīgi izjūt prasību sevi izteikt,» īvs domāja. «Vīrietim laiku pa laikam jāpierāda sev un citiem, ka viņš tik tiešām ir vīrietis … Es gluži vienkārši nevarēju to nedarīt… Ja nebūtu Irmas, iespējams, ka es būtu nozadzis Vilena batiskafu. Lai gan — nē, to kāds jau pirms manis ir nozadzis. Interesanti — kas? Un kāpēc? Bet varbūt tie ir Mikija nedarbi? Kas zina, uz ko spējīgs šis klusētājs…»

— īv, kur tu esi? Vai tu mani dzirdi?— Irmas balsī skanēja satraukums.— Vai vēl kas atgadījies?

— Viss ir kārtībā. Dodos pa nosprausto kursu. Vēl palicis nedaudz vairāk par jūdzi.

— īv, baidos, ka esmu kļūdījusies. Vai arī ESM . . . Man pašreiz uz ekrāna ir divi attēli. Un es vairs nesaprotu, kurš ir tavs.

— Kad parādījās otrs?

— Precīzi nezinu. Visu laiku sekoju vienam.

— Jādomā, ka tie ir kādi traucējumi.

•— Nezinu, īv.

— Bet vai otrs attēls kustas?

— Manuprāt, pašreiz ne.

— Bet mans «šķīvītis» kustas.

— Uz ekrāna pārvietošanās ir gaužām neliela.

— Es virzīšos uz priekšu līdz galam pa norādīto kursu, bet pēc tam metīšu lokus.

— īv, es tevi lūdzu . . . Nezin kāpēc man pēkšņi kļuva briesmīgi bail. Runā visu laiku! Stāsti, ko redzi vai kas ienāk prātā!

— Mīlā, skats ir diezgan vienmuļš. Pelēkas dūņas, kurās dziļstraumes atstājušas nedaudz viļņotas pēdas. Nekādas" dzīvības. Atrodos divus metrus virs grunts. Tomēr esmu saduļķojis ūdeni. Man līdzi stiepjas pelēcīgu duļķu šlepe .. .

— īv, runā!

— Duļķes . . . Priekšā arī nezin kāpēc ir duļķes. Kaut kas nesaprotams …

— Kas tur ir, īv?

— Vēl nav redzams. Tas ir tepat priekšā. Pavirzīšos tuvāk.

— Kas tur ir?

— Duļķes vien … Es nezinu, no kurienes tās radušās. Esmu tām cauri.

— Un kas ir tālāk?

— Pagaidām nav nekā.

— Iv, otrs attēls arī pārvietojas. Šķiet, es jūku prātā .. .

— Neuztraucies! Viss ir kārtībā. Dodos uz mērķi … te nu ir tas joks .. .

— Ko tu redzi?

— Uz lēzenas gultnes lielu, pelēku uzkalnu. Tas izskatās pēc sena kurgāna stepē. Augšā ir tumšs caurums. Tāds kā neregulāras formas krāteris. Tuvojos šai spraugai. Esmu virs tās. Oho!

— Iv, runā! Neklusē! Es sajukšu prātā no šī klusuma.

— Pagaidām viss ir kārtībā. Mēģinu tikt skaidrībā. Katrā ziņā pēc ieroču noliktavas neizskatās. Tātad gāzes noplūdes nevarētu būt . . . Ārkārtīgi jocīga konstrukcija . . . Irma, es mēģināšu ievadīt «šķīvīti» caurumā.

— Vai uzreiz vajadzētu? Tev ir vēl daudz laika. Izpēti visu labi no ārpuses.

— No ārpuses nekas interesants nav redzams. Turklāt ārējās aprises ir zināmas no grunts reljefa fotogrāfijām.

— Pārbaudi, ko rāda aparāti!

— Mīļā, viss pagaidām ir normāli. Ahā . . . Redz, tomēr kaut kas interesants ir arī ārpusē. Pie spraugas redzamas kādas gluži svaigas pēdas.

— Iv, kādas pēdas?

— Dūņu virspusē ir dziļas vagas. Izskatās pēc dziļūdens visurgājēja sliedēm.

— Varbūt tās ir tava «šķīvīša» pēdas?

— Es vēl neesmu pieskāries pie grunts. «Šķīvītis» karājas divus metrus virs tās . . . Varbūt Dārijas batiskafa pēdas? Paklausies, Irma, bet vai pašreiz uz ekrāna ir otrs attēls?

— Nē, tiklīdz tu izgāji epicentrā, tas nozuda. Tavu attēlu arī ir grūti saredzēt. Viss saplūdis kopā.

— Irma, no ārpuses esmu visu apskatījis. Dodos iekšā caurumā. Sāku nolaišanos . . . Sprauga ir vairākus metrus biezā betona velvē. Tā radusies pavisam nesen, un tai ir neregulāra forma. Lejā redzu nobrukušas velves daļu. Gruveši ir uzkrituši uz kaut kādas būves un sagrāvuši to. Zem tās velves daļas, kas ir saglabājusies, redzu vēl arī citas celtnes. Tāds iespaids, ka tās ir veselas. Redzu masīvas durvis, kas ved vienā no tām. Visas būves, kuras saglabājušās, ir hermētiski noslēgtas … Tā . .. Kaut kāds metāla masts ar lielām paraboliskām antenām. Ļoti līdzīgs starotājam. Masts atrodas tieši centrā zem spraugas, tomēr palicis neskarts . . .

«Šķīvīša» vadības pultī uzliesmoja sarkans briesmu signāls, un tajā pašā brīdī Ivs izdzirdēja tālu, aprautu Irmas balsi:

— īv, atpakaļ, Iv, ātri atpakaļ! .. . Trauksme . . . īv!

Uzmetis vēlreiz acis apkārtnes novērošanas iluminatoriem, īvs atgrūda no sevis dziļuma stūri. Uzmanīgi izvadījis «šķīvīti» no spraugas, viņš nolaidās sfēra? piekājē.

— Iv, kas noticis, Iv? . . . Tagad es redzu tavu attēlu. Atbildi, Iv! . . .

— Viss ir kārtībā. Izvadīju «šķīvīti» laukā. Pašreiz atrodos virs grunts pie kupola pakājes. Kāpēc tu devi trauksmes signālu?

— Tavs attēls nozuda, un balss bija dzirdama tikai brīžiem.

— Tad es atrados kupola iekšienē. Tur, kā domājams, ir kāds ekranējošs lauks.

— Iv, kā ir ar radiāciju?

— Kupola iekšpusē bija, taču pieļaujamās robežās. Avots, kā domājams, ir masts ar antenām, ko es redzēju.

— Kāds masts?

— Es tagad atgriezīšos kupolā. Neuztraucies, ja brīžiem pārtrūks sakari. Manuprāt, es kaut ko sāku apjēgt, tomēr vēl jāpārbauda.

— Vai tu tur neiestrēgsi, Iv?

— Tur ir tik daudz vietas, ka ieies vesela eskadra «šķīvīšu».

Ivs no jauna devās uz spraugu, taču piepeši sajuta belzienu — un «šķīvītis» spēcīgi sazvārojās. Tas sāka griezties kā vilciņš, un nezin no kurienes radusies straume atsvieda to sāņus no kupola. Pa iluminatoru Ivs ieraudzīja lūzuma spraugā blāvu uzliesmojumu.

Tajā pašā mirklī atskanēja Irmas satraukuma pilnā balss:

— īv, kas noticis, Iv? Vai tu esi dzīvs? Atbildi!

«Šķīvītis» palēnām mitējās griezties. Beigu beigās

īvam izdevās nostabilizēt aparātu. No spraugas kupolā izpeldēja kaut kāda bieziem dūmiem līdzīga, pelēka masa, pamazām izplūzdama pa jūras dibenu.

— Iv, vai tu esi dzīvs? īv! . . .

— Es tevi dzirdu, Irma. Nomierinies! . . . Nezin kas tur, kupola iekšienē, notika — un «šķīvīti» aizmeta sāņus.

— Ak, tas esi tu . . . Dzīvs . . . Varbūt sāka darboties automātiskā aizsardzība? Ko rāda aparāti?

— Viss it kā atbilstu normai. . . Bet virs kupola? Nezinu . . . Kur vien skaties — dūmaka. Laikam uzpeldējušas du}ķes. Bet — kāpēc — tas nav saprotams.

— Iv, vai tu jau nevarētu atgriezties?

— Mīlā, pacieties vēl mazliet. Man viss nav skaidrs. Un neuztraucies, ja signāls atkal nozudīs.

— īv, vai tu vēlreiz dosies iekšā spraugā?

,.(— Tuvāk pie tās . . . Zini, kādu brīdi paklusēsim. Desmit, piecpadsmit minūtes.

— Bet es nespēju, Iv . . . Es zaudēšu prātu aiz uztraukuma.

— Irma, es tevi vairs nepazīstu. Saņemies, nu! Pēc piecpadsmit minūtēm es pats tevi izsaukšu. Tici man, te nepavisam nav no kā baidīties. Esmu pārliecināts, ka šobrīd lielu briesmu nav.

— Senos laikos Zemes sievietes lūgušas dievu par saviem mīļotajiem, kad tie devušies veikt varoņdarbus. Es lūgšu dievu par tevi, īv, skaļā balsī lūgšu dievu . . . Taču es nezinu, kā tas jādara. Neatceros nevienu lūgsnu. Vai tās bija līdzīgas dzejoļiem, Iv? Es skaitīšu dzejoļus par mīlestību . . . Bet es nespēju nevienu atcerēties. Tūlīt.. . Nevienu rindiņu . .. Vai tu mani vēl dzirdi, Iv? Pasaki priekšā kādu dzejoli!

— Dzirdu, mana mīļā! Bet es vāji pārzinu pagājušo gadsimtu poēziju. Man nupat ienāca prātā vienīgi tādas rindas:

Sī pasaule ir templis mans, Un mīla — mana dieve, Bet Visums — tēvija . . .

— Iv, tie ir ļoti jauki vārdi. Es tos atkārtošu kā lūgsnu: «Sī pasaule ir templis mans, un mīla — mana dieve …»

Irmas balss aprāvās. «Šķīvītis» no jauna ieslīdēja spraugā zem smagajām betona velvēm. Tagad tur viss bija aizvilkts ar necaurredzamu, pelēku, uzvandītu dūņu kārtu. Ivs ieslēdza novērošanas ekrānus, sonārus. Atcerējies, kā kupola iekšpusē bija izvietotas būves, viņš mēģināja orientēties pēc neizprotamajām kontūrām, kas parādījās uz ekrāniem. Kaut kur kupola centrā vajadzēja atrasties mastam ar starotājiem. Tagad Ivs neparko nevarēja to sameklēt. Bija pagājušas jau piecas minūtes kopš viņa ieniršanas kupolā. Dūmaka pamazām izklīda, satricinājuma uzvilnītās dūņas nosēdās, un ārējo reflektoru stari izrāva no tumsas apkārtējo celtņu neskaidrās aprises. «Šķīvītis» palika virs vienas no tām karājamies. Tā bija liela gandrīz kubiskas formas būve ar ieapaļu jumtu. Sienā bija redzamas masīvas durvis. Tās bija līdz galam vaļā. Pirmo reizi apskatot kupolu, Ivs nebija pamanījis nevienas atvērtas durvis. Viņš uzmanīgi nosēdināja «šķīvīti» uz grunts tieši pretī durvīm un virzīja ārējā reflektora staru telpas dziļumā. Tur bija neliela

kamera, kas izskatījās pēc ieejas slūžām. Pašā galā varēja redzēt vēl vienas durvis. Tās bija puspavērtas. Ja tagad butu iespējams sazināties ar Irmu? Visās frekvencēs valdīja klusums. Seit kaut kur bija ekrāni, kas paralizēja sakarus ar ārpasauli. Kādēļ tie bija ierīkoti? Noslēpums pēc noslēpuma . . .

Pēkšņi aizsargcepures austiņās skaidri atskanēja apbrīnojami pazīstama balss. Tik dzirdēta un pazīstama, ka Ivs nodrebēja.

— Rob, uzsper to visu pie joda!

Atbilde bija dīvaina sēkšana.

īvam galvā iešāvās doma: «Halucinācijas? Vai es zaudēju prātu? Tā taču ir Fjoda Bala balss! Mēs abi sarunājāmies vakar. Kāpēc es šajā brīdī dzirdu viņa balsi? Varbūt es jau esmu saslimis?» īvs sastinga un nepakustēdamies lūkojās, ko rāda aparāti, bet austiņās joprojām skanēja sēkšana. Tad cita balss, arī dīvaini pazīstama, pēkšņi sacīja:

— Vai zini, nespersim vis gaisā. Tas prasīs laiku, turklāt — kāda velna pēc? Mums nav atlikusi ne stunda. Galveno mēs esam padarījuši, bet šitas . . . Viņi tik un tā te nolaidīsies, kad būs apjēguši, ka briesmas ir garām. Gan jau tad visu iznīcinās. Bet varbūt nemaz neiznīcinās, ierīkos muzeju. Bez šaubām, žēl, ka mēs abi, Fjod, to nepiedzīvosim . ..

Atskanēja smaga nopūta, tai sekoja sulīgu lamuvārdu straume.

«Ko tad tas nozīmē?» īvs domāja. «Vai tiešām tā nav halucinācija? Bez jokiem — vai tie būtu viņi? Bet kur viņi ir un kā viņi te nokļuvuši? Un vispār — kas šeit notiek? Ja tie nav murgi, viņiem, kā domājams, jāatrodas kubiskajā celtnē. Tāpēc jau durvis tagad ir vaļā. Cerams, ka mans skafandrs, kas paredzēts lidojumam uz Jupiteru, nebūs sliktāks par tiem, kurus viņi atraduši Vilena batiskafā.» Kamēr Ivs tika laukā cauri «šķīvīša» dubultslūžām, viņš visu laiku skaidri dzirdēja neredzamo sarunu biedru balsis.

— Fjod, nu gan mēs esam savārījuši putru sava stulbuma dēļ. Pirmkārt — batiskafs. Pēc tam — šīs durvis. Nu, ārējās bija jāuzlauž. Bet slūžu aizvarus vajadzēja aizvērt, tad ūdens te nebūtu ieplūdis. Mēs varētu noņemt skafandrus un dažas stundas vēl paelpot šejienes gaisu. Bet nu mēs esam kā akvārijā .. .

— Pirms nāves, Rob, tik un tā nepieelposies,— atskanēja brīvā fermera īdzīgā balss.— Stundu agrāk vai vēlāk . . . Vai nav vienalga? Mēs taču zinājām, kas mūs gaida. Galvenais, ka darbs ir padarīts. Tavā grāmatā jau ari tie puikas aizgāja bojā. Tā ka pareizi vien ir.

— Tas ir grāmatā, Fjod, bet mēs abi taču īstenībā .. . Man, piemēram, patlaban pēkšņi tik ļoti sagribējās vēlreiz ieraudzīt sauli . . .

— Labs ir, ciet klusu!

— Man droši vien vajadzēja citādi rīkoties — izstāstīt visiem par to burtnīcu. Ja nu būtu noticējuši?

— Neticētu … Tu taču esi rakstnieks. Turklāt saceri pasakas. Tu jau tik daudz esi safantazējis . . .

— Daudz, Fjod .. .

— Redzi nu . .. Un burtnīcas arī sen vairs nav.

— Sen jau, Fjod .. .

Izgājis no «šķīvīša» slūžu kameras, Ivs sajuta blīvo ūdens spiedienu. Tagad viss bija atkarīgs no skafandra. Vai tas izturēs vai ne. Atskatījies uz «šķīvīti», kam gaiši mirdzēja visi reflektori un iluminatori, Ivs lēnām devās iekšā kubiskajā celtnē. No otras kameras balsis austiņās bija dzirdamas vēl skaidrāk. Fjods Bals un viņa pavadonis, kurš varēja būt vienīgi Roberts Roikijs, acīmredzot atradās kaut kur pavisam tuvu. Ivs ieslēdza skafandra aizsargcepures reflektoru un virzījās tālāk. Slīps, ūdens pārplūdināts gaitenis noveda pie kāpnēm. Kurp tagad — augšup vai lejup? Ivs jau gribēja kāpt augšā, taču balsis austiņās piepeši kļuva daudz klusākas. Ivs paspēra vēl pāris soļu augšup — un balsis vairs nemaz nebija sadzirdamas.

Cilvēki, kuriem bija radīta šī supernoslēpumainā būve, jādomā, nekam nebija uzticējušies. Seit viscaur bija nobēdzināti kaut kādi ekrāni, kas neļāva sazināties ar ārpasauli, pat ne ar atsevišķiem sektoriem.

Ivs pagriezās atpakaļ un devās lejup. Austiņās no jauna atskanēja baiss, sākamā pavisam klusu, tad arvien skaļāk un skaļāk. Ieklausījies Ivs pazina Fjodu. Fermeris stāstīja par nezin kādiem skeletiem, kuri «te tup», un vēl par citiem, kas sakrauti grēdās.

— Fjod, viss ir pareizi,— atskanēja Roikija piesmakusī balss.— Arī par to bija burtnīcā. Bet grāmatā es par to nerakstīju. Pārāk riebīgi. Dienasgrāmatas autors laikam pēdējais bija izbēdzis no šejienes. . . Visus, kas bija piedalījušies celtniecībā, viņi ar īpašu starojumu iznīci

nāja. Viņiem ari šeit, iekšā, bijuši tādi paši starotāji kā lielais tur, ārpusē. Tā radušās tās skeletu grēdas . . . Bet vēlāk, kad tie, kas šeit bija noslēpušies, saprata, ka viss ir zaudēts, viņi nolēma likt lietā plānu «Z». Es īsti nezinu, kāds tas bijis, nekur burtnīcā tas nav atšifrēts, bet Zemes ļaudīm neko labu, bez šaubām, tas nav solījis… Savā grāmatā es uzrakstīju par kodoltermiskajām bumbām, kas bija noslēptas zem daudzu valstu galvaspilsētām. Viņi varēja uzspridzināt šīs bumbas tieši no šejienes, tas ir, no savas pēdējās paslēptuves. Manā grāmatā šī pēdējo militāristu Valhalla[2] atrodas nevis šeit, bet Indijas okeāna dibenā pie Garsijas salām. Taču tas nemaina būtību . . . Tātad, kad tika dota pavēle realizēt plānu «Z», operatori komandpunktā sadumpojās. Viņi tur ieslēdzās un atteicās iet laukā. Arī viņi droši vien tika iznīcināti ar to nolādēto starojumu, tomēr neviens vairs nespēja ieiet galvenajā komandpunktā.

— Arī mēs tur vairs netiksim, vai ne, Rob?

— Protams, ne. Ja burtnīcā viss bijis pareizi, bet pagaidām, kā tu pats, Fjod, pārliecinājies, viss sakrīt mats matā, šim punktam jāatrodas dziļi okeāna bazaltā zem masta ar galveno starotāju, kuru tu uzspridzināji…

«Ak tu nolāpīts!» Ivs nodomāja, iedams ātrāk. «Jāpasteidzas, citādi izstrādās vēl kaut ko neaptveramu.»

— Tātad tu savā grāmatā neesi visu aprakstījis tā, kā bija burtnīcā?— no jauna atskanēja Fjoda īdzīgā balss.

— Skaidrs, ka visu ne. Burtnīcā bija dienasgrāmata, lielākoties rakstīta pavirši, pa roku galam, ļoti sliktā valodā. Bet man ir romāns, Fjod, zinātniski fantastisks romāns.

— Ka tevi bullis nobadītu . .. Iecerēji fantastisku, bet trāpīji kā naglai uz galvas . . .

— Gadās jau, Fjod. Reālistisks pamats, vēstures zināšanas, rakstnieka intuīcija . .. Un rezultātā — paredzēšanas šedevrs.

— Redzi nu . . . Pirmo reizi nožēloju, ka neesmu lasījis tavas grāmatas. It īpaši to . .. Tomēr paskaidro man! Kāpēc simt gadu nav darbojies tas galvenais starotājs, kura dēļ viss sākās?

— Tas automātiski ieslēdzās, kad bija iegruvis kupols. Tā viņi bija izplānojuši. Kupols stāvēja simt gadu, bet tad zemestrīce okeānā to sagrāva. Ar to viss sākās. Taču īpašu akumulatoru uzlādētie enerģijas krājumi nebija lieli, un to izlādēšanās kaut kādā veidā ir saistīta ar Saules stāvokli. Tāpēc starotājs darbojās vienīgi pa dienu Klusā okeāna apkaimē.

— Rob, kā gan tagadējie zinātnieki to neapjēdza?

— Būtu jau izdomājuši, bet viņiem neatlika laika. Un, galvenais, sākumā visi virzījās pa nepareizu ceļu — meklēja indīgu gāzu noplūdi. Un kāpēc tā? Nu tāpēc, ka ir jau tā gadījies.

— Viņiem būtu derējis atcerēties tavu grāmatu.

— Kur tas laiks, kopš tā sarakstīta! Tad vēl biju jauns. Un redzi nu, Fjod, kāda likteņa ironija! Tā taču neguva nekādu ievērību. Neviens to vairs pat neatceras.

— Nu gan atcerēsies.

— Tagad jau droši vien. Tikai es vairs neuzzināšu, kā tas būs. . .

— Var gadīties, ka tomēr uzzināsi!— iesaucās Ivs, pavērdams smagās durvis, aiz kurām bija redzama gaismas strēle.

— Rob, piesargies!— atskanēja Fjoda Bala balss. — Nodzēs gaismu!

Ivs paguva ieraudzīt plašu, ar ūdeni applūdušu telpu, zemu betona velvi, garu galdu rindu, apgāztus krēslus, uz grīdas kaut kādas lupatas, kaulus un galvaskausus, un divus lielus augumus dziļūdens skafandros — tādos, kādus izmantoja Viraka darbinieki. Gandrīz tajā pašā mirklī spuldzītes uz skafandru aizsargcepurēm nodzisa. Ivs aiz piesardzības izslēdza arī savu reflektoru. Iestājās tumsa . . . Tomēr tā nebija pilnīga. Kaut kur no apakšas plūda zaļgana gaisma. Ivs vērīgi papētīja un juta, ka zem skafandra aizsargcepures sakustas mati. Iezaļgani fluorescējot, spīdēja cilvēku galvaskausi un kauli, kas klāja šīs drausmīgās pazemes zāles grīdu.

Austiņās skaidri bija sadzirdama Fjoda un Roba skaļā, aprautā elpošana.

— Tad nu tā,— sacīja Ivs, cenzdamies neskatīties lejā uz fluorescējošo grīdu.— Izbeigsim spēlēt paslēpes! Es jau labu laiku sekoju jums pa pēdām un, protams, pazinu jūs abus. Viens ir Fjods Bals, otrs — Roberts Roikijs. Bet es esmu Ivs Maklajs. Vai sapratāt?

Elpošana un sēkšana īva austiņās kļuva skaļāka.

— Nu, kāpēc klusējat? Varu piebilst: vakar jūs abi no Abikaijas rifa aizvedāt Viraka batiskafu, acīmredzot samaitājāt to un nu esat iestrēguši šajā ne visai mājīgajā vietā. Vai tā nav?

— Tā jau ir gan,— atskanēja Fjoda īdzīgā balss,— bet kā mēs varam zināt, ka jūs tik tiešām esat tas, par ko uzdodaties?

— Vai tad es būtu kāds rēgs no tiem, kas uzbūvējuši te visu šo zemūdens šausmu pili? Vai tomēr jums nav vienalga, kas jūs no šejienes izpestīs?

— Beidz, Fjod!— ieskanējās Roberta Roikija apņēmīgais bass.— Ieslēdz gaismu! Skaidrs, ka tas ir Ivs. Viņš vienīgais var tā pasacīt . .. Ļauj, mīļais cilvēk, es tevi apkampšu! Tu nespēj iedomāties, kā es priecājos par šo tikšanos!

— Es arī,— sacīja Ivs, ieslēgdams savu reflektoru. — Bet skūpstīsimies vēlāk, kad būsim tikuši laukā. Spriežot pēc kaulu spīdēšanas, te ir spēcīga radiācija, bet jūs jau nīkstat te diezgan ilgi. Aiziet!

— Uz kurieni, Iv?

— Augšā, kur citur! Cik es saprotu, jūs jau esat izdarījuši visu, kā dēļ šeit ieradāties.

— Jādomā gan,— ne visai pārliecinoši atbildēja Roi- kijs,— bet, ja ir radusies iespēja tikt projām, varbūt ielūkosimies vēl šur tur? Man, piemēram, trakoti gribētos apskatīt viņu galveno komandpunktu. Vai tur viss ir tā, kā esmu aprakstījis?

— Robij, kādu citu reizi . . . Mūsu atpakaļceļš nebūs viegls. «Šķīvītis», ar kuru es te ieniru, ir izmēģinājuma paraugs un nav paredzēts trim cilvēkiem. Jā, bet par kādu burtnīcu jūs te runājāt?

— Es to atradu Melburnā kādas vecas mājas pagrabā apmēram pirms trīsdesmit gadiem. Tāda kā dienasgrāmata, tikai bez precīziem datumiem. Diezgan juceklīgi pieraksti, tomēr man radās interese. Nebija ne autora vārda, ne paraksta. Pēc dažām pazīmēm secināju, ka tās ir pagājušā gadsimta pašas beigas. Vai nu vājprātīgā piezīmes, vai zinātniski fantastiska romāna iecere … Es nezināju nevienu romānu par šādu tēmu. Domāju, domāju un nolēmu uzrakstīt pats. Bet, lai neviens man nevarētu pārmest, ka esmu plaģiējis, ievadā godīgi atzi

nos, kā viss bija: uzrakstīju par vecās mājas pagrabu, par burtnīcu un tā joprojām. Romāns tika izdots, panākumus neguva, kritiķi mani lamāja, ka es esot sabiezinājis šausmas. Burtnīcas pieminēšana ievadā tika nosaukta par trafaretu paņēmienu. Sis romāns jau sen ir aizmirsts . . .

— Bet burtnīca?

— Burtnīca arī. Kaza jau sen to nozelējusi. Vai tu zini, ka es savā fermā turu kazas? . . .

Beidzot viņi izkļuva laukā no ūdens pieplūdušo gaiteņu labirinta. Gaiši spīdēja visi Iva «šķīvīša» iluminatori. Ivs atvēra «šķīvīša» ieejas slūžas.

— Kāpiet iekšā,— viņš aicināja.— Fjod, jūs pirmais!

«Šķīvīša» kabīnē, kur tagad bija kļuvis ļoti saspiesti,

Ivs, nosēdies pie vadības pults, teica:

— Robij, tātad jūs nolēmāt atkārtot piedzīvojumu no tava zinātniski fantastiskā romāna?

— Bet, vai zini, viss sakrita mats matā,— Roikijs domīgi sacīja.

— Vienīgi beigas ne,— paziņoja Bals.— Jūs man piedodiet, bet es vairs nespēju! Noskrūvēšu to ķirbi.

Viņš noņēma sava skafandra aizsargcepuri. Roikijs sekoja viņa paraugam.

Ivs jau gribēja iebilst, bet, uzmetis skatienu indikatoriem un aparātu skalai, nolēma, ka gaisa kabīnē droši vien pietiks. Un viņš pats arī noņēma savu aizsargcepuri.

Piesardzīgi virzīdams «šķīvīti» uz spraugu velvē, īvs sacīja:

— Robiju es vēl varētu saprast. Viņš ir rakstnieks fantasts. Bet jūs, Fjod,— jūs esat pragmatiķis, lietišķs cilvēks — kā jūs uzdrīkstējāties sekot šim fantazētājam?

— Es redzu cilvēkiem cauri,— Bals atcirta.— Toties jūs vakar negribējāt redzēt, kas man iekšā. Un nesapratāt. . . Velti, velti!

— Varējāt taču paskaidrot!

— Ko lai es skaidrotu? Par viņa grāmatu? Vai par kazu, kura nozelējusi burtnīcu? Vai jūs būtu ticējis?

— Nezinu . . .

— Te tev nu bija! Bet lai jau paliek! . . . Tāpat arī iznāca itin labi.— Bals pēkšņi uzsita īvam uz pleca:—Starp jums tomēr ir vella puikas! Tu, piemēram . ..

: — Paldies. i;

— Ko nu tencini! Es teicu patiesību.— Bals pavīpsnāja:— Mēs varam uzņemt tevi savā kopienā. Kā būtu, Rob?

— Nē,— Roikijs sacīja.— Viņam vēl pār agru. Kad iemācīsies lasīt un saprast zinātniski fantastiskos romānus, tad padomāsim …

«Šķīvītis» izrāvās no betona velves žokļiem, un tajā pašā mirklī kabīni piepildīja tālā, skanīgā un tīrā Irmas balss:

— Sī pasaule ir templis mans, Un mīla — mana dieve . . .

Iv, kur tu esi, kāpēc tu man vairs neatbildi? Iv, īv, Iv . ..

īvs uzmeta skatienu pulkstenim. Viņš bija pavadījis betona velvē gandrīz stundu. Pieliecies pie sarunu ekrāna, viņš iekliedzās:

— Irma, es atgriežos! Mēs visi atgriežamies. Vai tu saproti? Briesmu vairs nav. Noraidi to uz Viraka Galveno bāzi un uz visām Zemes stacijām. Un nosauc varoņu vārdus: Fjods Bals un Roberts Roikijs ir tie, kas padarīja nekaitīgu briesmīgo pagātnes piemiņu. Viņi ir šeit, kopā ar mani «šķīvīša» kabīnē. Irma, vai tu mani dzirdi?

Visi trīs aizturēja elpu. Klusums . . . Atbildes nebija.

— Irma!

Roikijs uzmanīgi pieskārās pie īva pleca:

— Viņa atbildēja. Vai tu nedzirdi, ka viņa raud?

īvs atbalstījās ar seju pret ekrānu. Tagad arī viņš dzirdēja . . .

+ + +

«Šķīvītis» sasniedza okeāna virspusi rītausmā. Arvien spožāk iedegās sārtā rītablāzma pāri ūdeņu vēl tumšajam klajam. īvs atvēra masīvo aizsargkupolu. Kabīnē ielauzās spirgts vējš, atnesdams ūdenszāļu, sāls, ne ar ko nesalīdzināmās okeāna smaržas. Pavērsuši sejas pretī vēja brāzmām, visi trīs klusēja.

Okeāns kļuva arvien gaišāks. Mākoņi austrumos sāka zeltīties, bet viļņu galotnes metās sārtas.

«Vai tiešām tas nav sapnis?» īvs domāja. «Vai tiešām es esmu dzīvs un atkal redzu debesis, mākoņus, elpoju rītausmas vēju? Mana zeme, cik brlnum jauka tu esi! Esmu atgriezies pie tevis. Kāda laime ir atgriešanās .. . Vēl gaida daudz grūtību, daudz slikta, bet šajā bridi es esmu laimīgs. Tik laimīgs kā nekad. Mēs visi esam laimīgi.»

Viņš uzlika rokas saviem ceļabiedriem uz pleca. Viņi stāvēja visi trīs apkampušies atvērtā «šķīvīša» kabīnē un, galvas atgāzuši, skatījās, kā pie viņiem lēnām nolaižas diskoplāns.